«Suprema lex, salus animarum»
Intervija ar Sv. Pija X Priesteru Brālības ģenerālpriekšnieku
1. FSSPX Aktualitātes: Godātais Ģenerālpriekšniek, jūs tikko publiski paziņojāt par savu nodomu šī gada 1. jūlijā veikt jaunas bīskapu konsekrācijas Svētā Pija X Brālības vajadzībām. Svētā Pija X Brālībai. Kāpēc jūs to paziņojāt tieši šodien, 2. februārī?
Pr. Davide Paljarāni : Vissvētākās Jaunavas Marijas Šķīstīšanas svētki Brālībā ir ļoti nozīmīgi. Tā ir diena, kad kandidātus uz priesterību ieģērbj sutanās. Mūsu Kunga Prezentācija svētnīcā, ko šajā dienā svinam, viņiem atgādina, ka viņu formācijas un sagatavošanās ordinācijai atslēga ir sevis ziedošana, kas notiek caur Marijas rokām. Šie ir ļoti svarīgi Marijas svētki, jo, paziņojot Dievmātei par sāpju zobenu, Simeons skaidri parāda viņas kā Līdzatpestītājas lomu līdzās viņas dievišķajam Dēlam. Mēs redzam, ka Dievmāte ir saistīta ar mūsu Kungu no viņa zemes dzīves sākuma līdz pat viņa upura piepildījumam Kalvārijā. Tāpat Dievmāte pavada nākamo priesteri viņa formācijā un visā dzīvē: tieši viņa turpina veidot mūsu Kungu viņa dvēselē.
2. Šis paziņojums pēdējos mēnešos bija pastāvīgu baumu temats. Jo īpaši kopš bīskapa Tissjē de Malerē nāves 2024. gada oktobrī. Kāpēc jūs nogaidījāt līdz šim brīdim?
Tāpat kā savā laikā rīkojās arhibīskaps Lefebvrs, Brālība vienmēr cenšas nevis apsteigt Providenci, bet gan sekot tai, ļaujoties tās norādījumu vadībai. Tādu svarīgu lēmumu nevar pieņemt vieglprātīgi vai steigā.
Jo īpaši tāpēc, ka šis jautājums acīmredzami skar Baznīcas augstāko autoritāti, vispirms bija nepieciešams vērsties pie Svētā Krēsla – ko mēs arī izdarījām – un nogaidīt, lai tam būtu iespēja mums atbildēt. Šādu lēmumu mēs nevarējām pieņemt, neizrādot praktiski Svētā Tēva autoritātes atzīšanu.
3. Savā sprediķī jūs tiešām minējāt, ka esat rakstījis pāvestam. Vai varētu pastāstīt par to sīkāk?
Pagājušajā vasarā es rakstīju Svētajam Tēvam, lūdzot audienci. Nesaņēmis atbildi, dažus mēnešus vēlāk es viņam uzrakstīju vēl vienu vēstuli, vienkāršā veidā, kā dēls tēvam, neko neslēpjot no mūsu vajadzībām. Es minēju mūsu doktrinālās domstarpības, bet arī mūsu patieso vēlmi nenogurstoši kalpot katoļu Baznīcai, jo mēs esam Baznīcas kalpi, neskatoties uz to, ka mūsu kanoniskais statuss nav atzīts.
Uz šo otro vēstuli pirms dažām dienām mēs no Romas saņēmām kardināla Fernandesa parakstītu atbildi. Diemžēl tajā nav apsvērts mūsu izteiktais priekšlikums un nav piedāvāts nekas, kas atbilstu mūsu lūgumam.
Ņemot vērā ļoti īpašos apstākļus, kādos atrodas mūsu Brālība, šis priekšlikums būtībā ir lūgums, lai Svētais Krēsls piekristu ļaut mums turpināt savu darbu to dvēseļu labā, kas vēršas pie mums šajā pagaidu ārkārtējajā stāvoklī. Mēs esam apsolījuši pāvestam veltīt visas savas pūles Tradīcijas saglabāšanai un darīt mūsu ticīgos par patiesiem Baznīcas bērniem. Man šķiet, ka šāds priekšlikums ir gan reāls, gan saprātīgs un kā tāds varētu saņemt Svētā Tēva piekrišanu.
4. Bet, ja jūs vēl neesat saņēmuši šo piekrišanu, kāpēc jūs uzskatāt, ka jums tomēr ir jāveic bīskapu konsekrācija?
Tas ir galējs līdzeklis, kas atbilst reālai un ārkārtējai nepieciešamībai. Protams, vienkārša nepieciešamība dvēseļu labā nenozīmē, ka, lai to apmierinātu, jebkura iniciatīva ir uzreiz attaisnojama. Bet mūsu gadījumā, pēc ilga gaidīšanas, novērošanas un lūgšanu laikposma, tagad šķiet varam teikt, ka objektīvā situācija, kādā atrodas dvēseles, Brālība un Baznīca, liek pieņemt šādu lēmumu.
Ņemot vērā pāvesta Franciska pontifikāta atstāto mantojumu, tie būtiskie iemesli, kas attaisnoja jau 1988. gada konsekrācijas, joprojām ir pilnībā spēkā un daudzos aspektos pat šķiet vēl aktuālāki. Šodien vairāk nekā jebkad II Vatikāna koncils kalpo kā kompass, kas nosaka Baznīcas vadības virzienu, un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē šis kurss tiks mainīts. Jaunā pontifikāta galvenās tendences, kas iezīmējas, jo īpaši pateicoties pēdējam konsistorijam, to tikai apstiprina: tajās redzama skaidra apņemšanās saglabāt Franciska ieviesto virzienu kā neatgriezenisku ceļu visai Baznīcai.
Ir skumji to atzīt, bet tas ir fakts: parastā draudzē ticīgie vairs neatrod vajadzīgos līdzekļus, lai nodrošinātu savu mūžīgo pestīšanu. Tas jo īpaši attiecas uz nedalītu katoliskās patiesības un morāles sludināšanu, kā arī sakramentu sniegšanu, kā to Baznīca vienmēr ir darījusi. Tā īsumā var aprakstīt šo nepieciešamības stāvokli. Šajā kritiskajā situācijā mūsu bīskapi kļūst vecāki, un, ņemot vērā pastāvīgo apustulāta pieaugumu, vairs nespēj apmierināt ticīgo vajadzības visā pasaulē.
5. Kādā veidā, jūsuprāt, pagājušā mēneša konsistorijs apstiprina pāvesta Franciska izvēlēto virzienu?
Kardināls Fernandess pāvesta Leona vārdā aicināja Baznīcu atgriezties pie Franciska pamatintuīcijas, kas izteikta viņa galvenajā enciklikā Evangelii gaudium: nedaudz vienkāršojot, tas nozīmē reducēt Evaņģēlija sludināšanu līdz tā primitīvajam kodolam, izmantojot ļoti konkrētas un iedarbīgas frāzes – „kerigmu ” - , lai panāktu “pieredzi”, nepastarpinātu tikšanos ar Kristu, atstājot novārtā visu pārējo, lai cik vērtīgs tas arī nebūtu - konkrēti, visus Tradīcijas elementus, kas tiek uzskatīti par nebūtiskiem un sekundāriem. Tieši šī jaunās evaņģelizācijas metode ir radījusi doktrinālo tukšumu, kas raksturīgs Franciska pontifikātam un ko viena liela Baznīcas daļa ir spēcīgi izjutusi.
Protams, šajā perspektīvā vienmēr ir jācenšas sniegt jaunas un piemērotas atbildes uz jautājumiem, kas radušies, bet šis uzdevums ir jāveic, īstenojot sinodālo reformu, nevis atklājot no jauna klasiskās un joprojām spēkā esošās atbildes, ko sniedz Baznīcas tradīcija. Tādā veidā, sinodālās reformas „Gara iedvesmā”, Francisks spēja uzspiest visai Baznīcai katastrofālus lēmumus, piemēram, atļaut atkārtoti precētiem šķirtajiem cilvēkiem saņemt Komūniju vai atļaut svētīt viendzimuma pārus.
Īsumā: ar „kerigmu” Evaņģēlija sludināšana tiek nošķirta no visa tradicionālās doktrīnas un morāles kopuma; ar sinodalitāti tradicionālās atbildes tiek aizstātas ar gadījuma rakstura lēmumiem, kas var būt absurdi un doktrināli nepamatoti. Kardināls Dzens pats uzskata, ka šī metode ir manipulējoša un ka tās piedēvēšana Svētajam Garam ir zaimojoša. Uzskatu, ka viņam, diemžēl, ir taisnība.
6. Jūs runājat par kalpošanu Baznīcai, bet praksē Brālība var radīt iespaidu, ka tā izaicina Baznīcu, īpaši, ja runājam par bīskapu konsekrācijām. Kā jūs to paskaidrotu Pāvestam?
Mēs kalpojam Baznīcai, galvenokārt kalpojot dvēselēm. Tas ir objektīvs, no citiem apsvērumiem neatkarīgs fakts. Baznīca savā būtībā pastāv dvēseļu dēļ: tās mērķis ir to svētdarīšana un pestīšana.
Skaistām runām, visu veidu debatēm, lielu un diskutablu tēmu apspriešanai nav nekādas jēgas, ja to mērķis nav dvēseļu pestīšana. Ir svarīgi to atcerēties, jo šodien Baznīcai pastāv risks nodarboties ar visu un neko. Piemēram, rūpes par ekoloģiju vai nodarbinātība ar minoritāšu, sieviešu vai migrantu tiesībām var novērst skatienu no Baznīcas būtiskās misijas. Ja Svētā Pija X Brālība cīnās par Tradīcijas saglabāšanu ar visu, ko tā ietver, tad vienīgi tādēļ, ka šie dārgumi ir absolūti nepieciešami dvēseļu pestīšanai, un ka Brālība netiecas ne uz ko citu kā vien dvēseļu labumu un priesterības labumu dvēseļu svētdarīšanai.
Šādi rīkojoties, mēs pašai Baznīcai darām pieejamu to, ko sargājam. Mēs piedāvājam Baznīcai nevis senu un noputējušu lietu muzeju, bet Tradīciju tās pilnībā un auglīgumā – Tradīciju, kas svētdara dvēseles, tās pārveido, rada aicinājumus un patiesi katoliskas ģimenes. Citiem vārdiem sakot, mēs sargājam šo dārgumu tieši pāvestam līdz dienai, kad atkal tiks saprasta tā vērtība un kad kāds pāvests vēlēsies to izmantot visas Baznīcas labumam. Jo Tradīcija pieder Baznīcai.
7. Jūs runājat par dvēseļu labumu, taču Brālība nav saņēmusi misiju darboties dvēseļu labā. Gluži pretēji – kanoniski tā tika likvidēta jau pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Kādā veidā var pamatot jebkādu Brālības misiju dvēseļu labā?
Tas ir vienkārši mīlestības jautājums. Mēs nevēlamies sev piedēvēt misiju, kuras mums nav. Taču vienlaikus mēs nevaram atteikties atbildēt uz to dvēseļu garīgo postu, kuras arvien biežāk ir nesaprašanā, dezorientētas un apmaldījušās. Tās lūdz palīdzību. Pēc ilgstošiem meklējumiem tās pavisam dabiski un ar dziļu prieku atrod gaismu un mierinājumu pilnībā izdzīvotas Baznīcas Tradīcijas bagātībās.
Attiecībā uz šīm dvēselēm mums ir patiesa atbildība, pat ja neesam saņēmuši oficiālu misiju: ja uz ielas kāds redz cilvēku briesmās, viņam ir pienākums palīdzēt atbilstoši savām iespējām, arī tad, ja viņš nav ne ugunsdzēsējs, ne policists.
To dvēseļu skaits, kas šādi ir vērsušās pie mums, gadu gaitā ir nepārtraukti pieaudzis un pēdējās desmitgades laikā pat ievērojami palielinājies. Ignorēt viņu vajadzības un tās pamest nozīmētu viņas nodot un līdz ar to nodot Baznīcu, jo — vēlreiz jāuzsver — Baznīca pastāv dvēseļu dēļ, nevis lai uzturētu tukšas un veltīgas runas.
Šī mīlestība ir pienākums, kas ir pāri visiem citiem. To paredz arī pašas Baznīcas tiesības. Kanonisko tiesību - šīs mīlestības juridiskā izpausmes veida - izpratnē, dvēseļu labums ir pirmajā vietā. Tas ir likumu likums, kuram pakārtoti visi pārējie un pār kuru neviens Baznīcas likums nevar būt pārāks. Aksioma «suprema lex, salus animarum» — “augstākais likums ir dvēseļu pestīšana” — ir klasiskais kanoniskās tradīcijas pamatprincips, kuru turklāt tiešā veidā pārņem 1983. gada Kodeksa noslēguma kanons; pašreizējā nepieciešamības stāvoklī no šī augstākā principa galu galā izriet mūsu apustulātaun mūsu misijas leģitimitāte attiecībā uz dvēselēm, kas vēršas pie mums. Mums ir jāpilda aizstājēja loma šīs pašas mīlestības vārdā.
8. Vai jūs apzināties, ka bīskapu konsekrācijas apsvēršana varētu radīt dilemmu ticīgajiem, kuri vēršas pie Brālības: vai nu izvēlēties pilnīgu Tradīciju ar visu, kas ar to saistīts, vai arī „pilnīgu” kopību ar Baznīcas hierarhiju?
Patiesībā šī dilemma ir tikai šķietama. Ir skaidrs, ka katolim ir pienākums saglabāt gan pilnīgu Tradīciju, gan kopību ar hierarhiju. Viņš nevar izvēlēties starp šiem diviem labumiem, kas abi ir nepieciešami.
Bet pārāk bieži tiek aizmirsts, ka kopība galvenokārt balstās uz katolisko ticību līdz ar visu, kas tajā ietilpst: sākot ar patiesu sakramentālo dzīvi un beidzot ar tādu vadību, kas sludina šo pašu ticību un liek to pielietot dzīvē, izmantojot savu autoritāti nevis patvaļīgi, bet patiesi, lai nodrošinātu garīgo labumu dvēselēm, kas uzticētas tās aprūpei.
Lai garantētu šos pamatus, nepieciešamos nosacījumus kopības pastāvēšanai Baznīcā, Brālība nevar pieņemt to, kas ir pretrunā ar šo kopību un to izkropļo. Pat ja tas paradoksāli nāk no tiem, kas īsteno autoritāti Baznīcā.
9. Vai jūs varētu minēt konkrētu piemēru tam, ko Brālība nevar pieņemt?
Pirmais piemērs, kas man nāk prātā, ir no 2019. gada, kad pāvests Francisks, apmeklējot Arābijas pussalu, kopā ar kādu imamu parakstīja slaveno Abū Dabī deklarāciju. Līdz ar musulmaņu līderi viņš apgalvoja, ka reliģiju daudzveidība esot Dieva gudrības gribēta. Ir skaidrs, ka kopība, kas balstītos uz šāda apgalvojuma pieņemšanu vai to iekļautu, nevarētu būt katoliska, jo tā ietvertu grēku pret pirmo bausli un Ticības apliecinājuma (Credo) pirmā panta noliegumu. Es uzskatu, ka šāds apgalvojums ir vairāk nekā vienkārša kļūda. Tas ir vienkārši neiedomājams. Tas nevar būt katoļu kopienas pamats, bet drīzāk tās iziršanas cēlonis. Es domāju, ka katoļticīgajam būtu labāk izvēlēties mocekļa nāvi, nekā pieņemt šādu apgalvojumu.
10. Visā pasaulē, jo īpaši Interneta vidē, pieaug izpratne par kļūdām, uz kurām Brālība norādījusi jau sen. Vai nebūtu pareizāk ļaut šai kustībai attīstīties, paļāvībā uz Dieva Apredzību, nevis iejaukties ar tādām spēcīgām pubiskām darbībām kā bīskapu konsekrācijas?
Šī kustība noteikti ir pozitīva, un varam tikai par to priecāties. Tā noteikti ilustrē Brālības aizstāvētās pozīcijas pamatotību, un ir lietderīgi veicināt patiesības izplatīšanu ar visiem pieejamajiem līdzekļiem. Tomēr šai kustībai ir savas robežas. Jo cīņa par ticību nevar aprobežoties ar diskusijām un viedokļu paušanu internetā vai sociālajos tīklos.
Dvēseles svētums, protams, ir atkarīgs no patiesa ticības apliecinājuma, bet tam ir jānoved pie autentiski kristīgas dzīves. Svētdienās dvēselēm nav nepieciešams apmeklēt interneta platformu. Tām ir nepieciešams priesteris, kas uzklausa grēksūdzes un izglīto, kas svin Svēto Misi, kas tās patiesi svētdara un ved pie Dieva. Dvēselēm ir vajadzīgi priesteri. Bet, lai būtu priesteri, ir vajadzīgi bīskapi. Nevis interneta “influenceri”. Citiem vārdiem sakot, ir jāatgriežas pie realitātes. Tas ir, pie dvēseļu realitātes, to objektīvajām, konkrētajām vajadzībām. Bīskapu konsekrācijām nav cita mērķa kā garantēt Tradīcijai piederošajiem ticīgajiem iestiprināšanas un priesterības sakramentus, līdz ar visu, kas ar tiem saistīts.
11. Vai jūs nedomājat, ka, neskatoties uz saviem labiem nodomiem, Brālība varētu kaut kādā veidā sākt uzskatīt pati sevi par Baznīcu vai piešķirt sev neaizvietojamu lomu?
Brālība nekādā gadījumā nepretendē aizstāt Baznīcu vai uzņemties tās misiju: gluži pretēji, tā saglabā dziļu apziņu, ka tās vienīgais pastāvēšanas mērķis ir kalpot Baznīcai, balstoties vienīgi uz to, ko Baznīca pati vienmēr un visur ir sludinājusi, ticējusi un darījusi. Brālība arī skaidri apzinās, ka nav tā, kas glābj Baznīcu, jo tikai mūsu Kungs sargā un glābj savu Līgavu, Viņš, kurš nekad nepārstāj par to rūpēties.
Brālība, apstākļos, kurus tā nav izvēlējusies, ir tikai privileģēts līdzeklis kā palikt uzticīgam Baznīcai. Uzmanīgi sekojot savas Mātes misijai, kura divdesmit gadsimtu garumā barojusi savus bērnus ar mācību un sakramentiem, Brālība dēlu mīlestībā sevi veltī pilnīgas Tradīcijas saglabāšanai un aizstāvēšanai un lai paliktu uzticīga šim mantojumam, kā līdzekli izmanto neierastu brīvību. Kā teica bīskaps Lefevrs, Brālība ir tikai “katoļu Baznīcas misija, kas turpina nodot mācību”; tās loma ir kā “vēstules nesējam”. Un tā neko nevēlas vairāk, kā redzēt visus katoļu garīdzniekus tai pievienojamies šī pienākuma pildīšanā.
12. Atgriezīsimies pie pāvesta. Vai jūs uzskatāt, ka ir iespējams, ka Svētais Tēvs varētu atzīt vai vismaz pieļaut, ka Brālība iesvēta bīskapus bez pāvesta mandāta?
Pāvests ir, pirmkārt, tēvs. Kā tāds viņš spēj atšķirt godīgu nodomu, patiesu vēlmi kalpot Baznīcai un, galvenais, reālu sirdsapziņas problēmu izņēmuma situācijā. Šie elementi ir objektīvi, un visi, kas pazīst Brālību, to var atzīt arī tad, ja nepiekrīt Brālības nostādnēm.
13. Teorijā tas ir saprotams. Bet vai jūs domājat, ka praksē Roma varētu pieļaut šādu Brālības lēmumu?
Nākotne paliek Svētā Tēva un, protams, Dieva Apredzības rokās. Tomēr jāatzīst, ka Svētais Krēsls dažkārt spēj parādīt zināmu pragmatismu, pat pārsteidzošu elastīgumu, ja ir pārliecināts, ka rīkojas dvēseļu labā.
Aplūkosim, piemēram, patlaban aktuālo jautājumu par attiecībām ar Ķīnas valdību. Neskatoties uz īstenu ķīniešu patriotiskās Baznīcas shizmu, neskatoties uz nepārtraukto vajāšanu, ko piedzīvo Romai uzticīgā klusējošā baznīca, kā arī uz regulāri atjaunotajiem un Ķīnas valdības pārkāptajiem līgumiem, 2023. gadā pāvests Francisks apstiprināja a posteriori Ķīnas varasiestāžu iecelto Šanhajas bīskapu. Tuvākā pagātnē arī pāvests Leons XIV galu galā pieņēma a posteriori Sinsjaņas bīskapa iecelšanu, kas tika veikta tādā pašā veidā apustuliskā krēsla vakances laikā, lai gan Romai lojālais bīskaps, kurš vairākkārt bija ieslodzīts cietumā, joprojām bija amatā. Abos gadījumos tie, protams, ir valdībai simpatizējoši prelāti, kurus Pekina vienpusēji izraudzījusies, lai kontrolētu Ķīnas katoļu baznīcu. Jāatzīmē, ka šeit nav runa par vienkāršiem palīgbīskapiem, bet gan par rezidentbīskapiem, t.i., attiecīgo diecēžu (vai prefektūru) ordinārajiem ganiem, kuriem ir jurisdikcija pār vietējiem priesteriem un ticīgajiem. Romā ir labi zināms, kādam nolūkam šie gani tika izvēlēti un vienpusēji uzspiesti.
Brālības gadījums ir pavisam atšķirīgs: mums, protams, nav mērķa atbalstīt komunistisku vai antikristīgu varu, bet gan saglabāt Kristus Karaļa un Baznīcas Tradīcijas tiesības šajā vispārējās krīzes un neskaidrības laikā, kad tās ir nopietni apdraudētas. Nolūki un mērķi, protams, nav vienādi. Pāvests to zina. Turklāt Svētais Tēvs labi zina, ka Brālība nekādā gadījumā negatavojas dot saviem bīskapiem jelkādu jurisdikciju, kuras piešķiršana nozīmētu paralēlas Baznīcas izveidi.
Es patiesi neredzu, kā Pāvests varētu uzskatīt, ka Brālība rada lielāku apdraudējumu dvēselēm nekā Pekinas valdība.
14. Vai jūs domājat, ka attiecībā uz tradicionālo misi dvēseļu vajadzības ir tikpat būtiskas kā 1988. gadā? Pēc Svētā Pija V rita piedzīvotajiem pavērsieniem, tā atbrīvošanas 2007. gadā, ko veica Benedikts XVI, ierobežojumiem, ko 2021. gadā noteica Francisks... kādā virzienā mēs ejam ar jauno pāvestu?
Cik man zināms, pāvests Leons XIV saglabā piesardzību šajā jautājumā , kas konservatīvajā pasaulē izraisa lielas gaidas. Taču pavisam nesen tika publiskots kardināla Roša teksts par liturģiju, sākotnēji paredzēts kardināliem, kuri piedalījās pagājušomēnes notikušajā konsistorijā. Nav iemesla šaubīties, ka galvenajās līnijās tas atbilst pāvesta iecerētajai orientācijai. Teksts ir ļoti skaidrs, loģisks un vienots. Diemžēl tas balstās uz nepareizu pieņēmumu.
Šis teksts, kurš pilnībā turpina Traditionis custodes, praktiski nosoda pāvesta Benedikta XVI liturģisko projektu. Saskaņā ar šo pēdējo, vecais un jaunais rits ir divas teju līdzvērtīgas formas, kuras pilnīgi droši izsaka to pašu ticību un eklezioloģiju un tādējādi var savstarpēji bagātināt viena otru. Rūpējoties par Baznīcas vienotību, Benedikts XVI centās veicināt abu ritu līdzāspastāvēšanu un 2007. gadā publicēja Summorum Pontificum. Daudziem tā bija svētīga iespēja no jauna atklāt visu laiku Misi, bet ilgtermiņā radās kustība ar kritisku attieksmi pret jauno ritu; tā šķita problemātiska un 2021. gadā Traditionis custodes to centās ierobežot.
Kardināls Rošs, būdams uzticīgs Franciskam, tāpat aizstāv Baznīcas vienotību, taču saskaņā ar ideju un ar līdzekļiem, kas ir diametrāli pretēji Benedikta XVI idejai un līdzekļiem: apstiprinot abu ritu pēctecību, viņš stingri iebilst pret to līdzāspastāvēšanu. Viņš tajā saskata šķelšanās avotu, draudus vienotībai, kuri ir jāpārvar, atgriežoties pie autentiskas liturģiskās kopības: „Baznīcas vienotības primārais labums netiek panākts, „iesaldējot” šķelšanos, bet gan visiem kopā daloties tajā, kas nevar būt citādi kā vien dalīts. ” Baznīcai „jābūt tikai vienam ritam”, kas pilnībā saskan ar Tradīcijas patieso nozīmi.
Tas ir pareizs un loģisks princips, jo Baznīcai, kurai ir tikai viena ticība un viena eklezioloģija, var būt tikai viena liturģija, kas to atbilstoši izsaka... Bet šis princips ir nepareizi piemērots, jo, sekojot jaunajai pēckoncila eklezioloģijai, kardināls Rošs uzskata Tradīciju par evolutīvu un jauno ritu par tās vienīgo dzīvo izpausmi mūsdienām; tādējādi Tridentas rita vērtība var būt tikai novecojusi, un tā lietošana ir vislabākajā gadījumā „piekāpšanās”, „nekādā ziņā ne uzlabojums”.
Tātad tagad ir skaidrs, ka starp abiem ritiem pastāv „šķelšanās” un nesaderība. Bet lai nav nekādu šaubu: vienīgā liturģija, kas atbilstoši, nemainīgi un neevolutīvi izsaka tradicionālo izpratni par Baznīcu, kristīgo dzīvi un katoļu priesterību, ir tā, kas pastāvējusi vienmēr. Šajā jautājumā Svētā Krēsla pretestība šķiet negrozāmāka kā jebkad agrāk.
15. Kardināls Rošs tomēr godīgi atzīst, ka liturģiskās reformas īstenošanā joprojām pastāv daži sarežģījumi. Vai jūs domājat, ka šī atziņa varētu novest pie reformas nepilnību apzināšanās?
Jāatzīmē, ka arī sešdesmit gadus vēlāk joprojām tiek atzītas reālas grūtības īstenot liturģisko reformu, kuras bagātību vajadzētu atklāt: refrēns, ko dzirdam kopš iesākuma, ikkreiz, kad tiek skarts šis temats, un ko arī kardināls Rošs savā tekstā neizvairās pieminēt. Bet tā vietā, lai godīgi apsvērtu jaunajai Misei pēc būtības piemītošās nepilnības un tādējādi šīs reformas vispārējo neveiksmi, tā vietā, lai atzītu faktu, ka baznīcas tukšojas un aicinājumi samazinās; lai jautātu, kāpēc Tridentas rits joprojām piesaista tik daudz dvēseļu... kardināls Rošs kā vienīgo risinājumu saskata tikai steidzamu ticīgo un semināristu iepriekšēju apmācību.
Pats to neapzinādamies, viņš nonāk apburtajā lokā, jo tieši liturģija ir tā, kurai jāapmāca dvēseles. Gandrīz divu tūkstošu gadu garumā dvēseles, kuras bieži vien bija analfabētes, tika izglītotas un svētdarītas tieši ar liturģijas palīdzību, bez jebkādas iepriekšējas apmācības. Neatzīt Novus Ordo iekšējo nespēju audzināt dvēseles, pieprasot vēl labāku apmācību, man šķiet nepārvarama akluma pazīme. Tas patiešām noved pie šokējošiem paradoksiem: reforma bija iecerēta, lai veicinātu ticīgo līdzdalību, taču tie masveidā pameta Baznīcu, jo šī pliekanā liturģija nespēja tos pabarot - un tam neesot nekāda sakara ar reformu!
16. Šobrīd daudzās valstīs grupas, kas nav saistītas ar Brālību, joprojām var izmantot 1962. gada misāli. 1988. gadā šādas iespējas gandrīz nepastāvēja. Vai tā šobrīd nebūtu pietiekama alternatīva, padarot jaunas bīskapu konsekrācijas par nepamatotām?
Mums jāuzdod sev jautājums: vai šīs iespējas atbilst tam, kas nepieciešams Baznīcai un dvēselēm? Vai tās pietiekoši atbild uz dvēseļu vajadzībām?
Nav noliedzams, ka visur, kur tiek svinēta tradicionālā mise, izpaužas patiesais Baznīcas rituāls ar to dziļo svētuma apziņu, kas nav atrodama jaunajā ritā. Taču nevar ignorēt kontekstu, kādā notiek šie dievkalpojumi. Neatkarīgi no vienas vai otras puses labās gribas, konteksts šķiet skaidrs, - jo īpaši kopš Traditionis custodes - un to apstiprina kardināls Rošs: tas ir Baznīcas konteksts, kurā vienīgais oficiālais “normālais” rits ir Pāvila VI rits. Tādējādi tradicionālā rita svinēšana notiek izņēmuma režīmā: šī rita piekritēji, pateicoties dāsnai labvēlībai, saņem atļaujas, kas dod viņiem iespēju to svinēt, bet šīs atļaujas ir daļa no jaunās eklezioloģijas loģikas un tādējādi paredz, ka jaunā liturģija paliek ticīgo dievbijības kritērijs un īstā Baznīcas dzīves izpausme.
17. Kāpēc jūs sakāt, ka nevar ignorēt šo izņēmuma situāciju? Vai tomēr par spīti visam netiek darīts daudz laba? Kādas konkrētās nevēlamas sekas būtu jāņem vērā ?
Šai situācijai ir vismaz trīs nelabvēlīgas sekas. Tūlītējākā no tām ir dziļa strukturāla nestabilitāte. Priesteris un ticīgie, kuri bauda noteiktas privilēģijas, kas ļauj viņiem izmantot Tridentas liturģiju, dzīvo bailēs par rītdienu: privilēģija nav tiesības. Kamēr priekšniecība viņus tolerē, tie var nodoties savai reliģiskajai praksei, nebaidoties par sekām. Bet, tiklīdz priekšnieki izvirza noteiktas prasības, uzliek noteiktus nosacījumus vai pēkšņi kāda iemesla dēļ atceļ piešķirtās atļaujas, priesteri un ticīgie nonāk konflikta situācijā un nespēj sevi aizstāvēt, lai efektīvi garantētu tradicionālo garīgo atbalstu, kuru dvēseles ir tiesīgas saņemt. Kā gan ilgtermiņā izvairīties no šādiem sirdsapziņas konfliktiem, ja starp divām nesaderīgām izpratnēm par Baznīcas dzīvi, kas iemiesotas divās nesavienojamās liturģijās, viena ir tiesīga pastāvēt, bet otra ir tikai pieciesta?
Turklāt – un tas, bez šaubām, ir vēl nopietnāk – vairs nav saprotams šo grupu pieķeršanās Tridentas liturģijai iemesls, un tādējādi ir apdraudētas Baznīcas Tradīcijas likumīgās tiesības un arī dvēseļu labums. Patiesi, ja senā Mise var pieņemt, ka modernā Mise tiek svinēta visā Baznīcā, ja tā nepieprasa sev neko citu kā vien īpašu privilēģiju, kas saistīta ar pašu izvēli vai specifisku harizmu, kā tad būtu saprotams, ka šī senā Mise nonāk neizbēgamā pretrunā ar jauno Misi, paliek vienīgā patiesā liturģija visā Baznīcā un nevienam nevar liegt to svinēt? Kā varētu uzzināt, ka Pāvila VI mise nevar tikt atzīta, jo tā ievērojami atkāpjas no katoļu Svētās Mises teoloģijas, un ka neviens nevar būt spiests to svinēt? Un kā gan dvēseles būs sekmīgi attālinātas no šīs kaitīgās liturģijas, lai dzertu no katoļu liturģijas tīrajiem avotiem?
Visbeidzot, no iepriekšējām divām sekām izriet vēl tālākas sekas – nepieciešamība neapdraudēt trauslo stabilitāti ar traucējošu uzvedību - tas daudzus garīdzniekus piespiež klusēt, kad būtu jāiestājas pret kādu skandalozu, ticību vai morāli graujošu mācību. Tādējādi nepieciešamā Baznīcu graujošu kļūdu nosodīšana ir paralizēta. Taču kļūdu nosodīšanu prasa pašu dvēseļu labums, kuras apdraud šī indīgā barība. Ja vēl iespējams izšķirt vienas vai otras kļūdas kaitīgumu, tad privāti var dažus apgaismot, tomēr tas vairs ir tikai kautrīgs čuksts, kurā patiesībai grūti izpausties ar tai nepieciešamo brīvību... it īpaši, ja runa ir par cīņu pret vispārpieņemtiem principiem. Arī šajā gadījumā dvēseles paliek neapgaismotas, tām liedz doktrīnas maizi, pēc kuras tās alkst: laika gaitā mentalitāte pakāpeniski mainās un pamazām tas noved pie vispārējas un neapzinātas dažādu Baznīcas dzīvi ietekmējošu reformu pieņemšanas. Arī pret šīm dvēselēm Brālība jūt atbildību tās apgaismot un neatstāt.
Nav mērķa izteikt pārmetumus vai kādu tiesāt, bet gan atvērt acis un konstatēt faktus. Mums ir jāatzīst, ka, tā kā tradicionālās liturģijas svinēšana joprojām ir atkarīga no vismaz netiešas koncila reformu pieņemšanas, grupas, kas to izmanto, nevar sniegt atbilstošu atbildi uz Baznīcas un cilvēku dvēseles dziļajām vajadzībām. Gluži pretēji, atkārtojot jau izteikto domu, mūsdienu katoļiem ir jāpiedāvā bezkompromisa patiesība, kuru pasniedz bez nosacījumiem, līdz ar līdzekļiem to pilnībā īstenot, dvēseļu pestīšanai un visas Baznīcas labā.
18. Tomēr, vai jūs nedomājat, ka Roma nākotnē varētu izrādīt lielāku pretimnākšanu tradicionālajai misei?
Nav neiespējams, ka Roma nākotnē pieņemtu atvērtāku nostāju, kā tas jau notika 1988. gadā līdzīgos apstākļos, kad seno Misāli atļāva atsevišķām grupām, lai mēģinātu novirzīt ticīgos no Brālības. Ja tas atkārtotos, tas būtu ļoti politisks solis, kam ar doktrīnu maz sakara: Tridentas misāle ir paredzēta izmantošanai vienīgi dievišķās majestātes pielūgšanai un ticības stiprināšanai; to nevar izmantot kā pastorālas adaptācijas instrumentu vai miera nodrošināšanas līdzekli.
Tomēr lielāka vai mazāka labvēlība nemainītu iepriekš aprakstītā ietvara kaitīgumu un tādējādi būtiski nemainītu situāciju.
Turklāt scenārijs patiesībā ir daudz sarežģītāks: Romā pāvests Francisks un kardināls Rošs ir secinājuši, ka, paplašinot Svētā Pija V misāles lietošanu, neizbēgami tiek izraisīta liturģiskās reformas un koncila apšaubīšana nepatīkamā un, galvenais, nekontrolējamā apjomā. Tāpēc ir grūti prognozēt, kas notiks, bet risks ieslīgt vairāk politiskā nekā doktrinālā loģikā ir reāls.
19. Ko jūs vēlētos īpaši pateikt Brālības ticīgajiem un locekļiem?
Es gribētu viņiem teikt, ka šis brīdis ir pirmām kārtām lūgšanas, sirds, dvēseles un arī prāta sagatavošanās laiks, lai mēs būtu gatavi uzņemt žēlastību, ko šīs konsekrācijas nozīmē visai Baznīcai. Tas jādara gara sakopotībā, mierā un uzticoties Dieva apredzībai, kas nekad nav pametusi Brālību un nepametīs to arī tagad.
20. Vai jūs joprojām cerat satikties ar pāvestu?
Jā, protams! Iespēja tikties ar pāvestu man šķiet ļoti svarīga un ir daudz lietu, kuras es labprāt ar viņu pārrunātu, bet kuras es nevarēju viņam uzrakstīt. Diemžēl kardināla Fernandesa atbilde neparedz tikšanos ar pāvestu. Toties ir draudi par jaunām sankcijām.
21. Ko darīs Brālība, ja Svētais Krēsls nolems to notiesāt?
Vispirms jāatgādina, ka šādos apstākļos iespējamām kanoniskām sankcijām nebūtu nekāda reāla spēka.
Tomēr, ja tās piemērotu, Brālība noteikti bez rūgtuma pieņemtu šo jauno pārbaudījumu, tāpat kā tā ir pieņēmusi pagātnes ciešanas, un to no sirds upurētu pašas Baznīcas labumam. Brālība strādā Baznīcas labā. Un tā nešaubās, ka, ja šāda situācija rastos, tā varētu būt tikai pagaidu, jo Baznīca ir dievišķa un mūsu Kungs to neaizmirst.
Tāpēc Brālība turpinās darīt visu iespējamo, lai paliktu uzticīga katoliskajai tradīcijai, un pazemīgi kalpotu Baznīcai, atbildot uz dvēseļu vajadzībām. Un tā turpinās dēlišķā garā lūgties par pāvestu, kā tā vienmēr ir darījusi, gaidot, ka reiz tā tiks atbrīvota no šīm iespējamajām netaisnīgajām sankcijām, kā tas notika 2009. gadā. Mēs esam pārliecināti, ka kādu dienu Romas varas iestādes ar pateicību atzīs, ka šīs bīskapu konsekrācijas ir bijušas Apredzības vadītas un ir veicinājušas ticības saglabāšanu, lielākam Dieva godam un dvēseļu pestīšanai.
Intervija, kas sniegta Flaviņī (Flavigny-sur-Ozerain, Francija) 2026. gada 2. februārī
Svētās Jaunavas Marijas šķīstīšanas svētkos
