2026. gada 18. februārī

Paziņojums par Svētā Pija X Brālības Ģenerālpadomes atbildi uz Dikastērija Ticības mācības jautājumos priekšlikumu

Svētā Pija X Priesteru brālības ģenerālpriekšnieka atbilde
kardinālam Viktoram Fernandesam, Ticības mācības kongregācijas prefektam,
pēc tikšanās 2026. gada 12. februārī

AUTOMĀTISKAIS TULKOJUMS

Mencingenā, 2026. gada 18. februārī
Pelnu trešdienā

Visgodājamais Eminence,

Vispirms pateicos Jums par to, ka pieņēmāt mani 12. februārī, un par to, ka darījāt publiski pieejamu mūsu tikšanās saturu, kas palīdz uzturēt pilnīgu mūsu saziņas pārredzamību.

Doktrinālā dialoga uzsākšanu, par kuru šodien paziņo Svētais Krēsls, varu vienīgi atzinīgi novērtēt, jo to pats ierosināju pirms septiņiem gadiem savā 2019. gada 17. janvāra vēstulē. Toreiz Dikastērijs neizrādīja īstu interesi par šādu diskusiju, mutiski norādot, ka doktrināla vienošanās starp Svēto Krēslu un Svētā Pija X Priesteru brālību nav iespējama.

No Brālības puses doktrinālā diskusija vienmēr ir bijusi un paliek vēlama. Pat ja vienošanās netiktu panākta, brālīgs dialogs palīdz labāk iepazīt vienam otru, padziļināt argumentāciju un skaidrāk izprast sarunbiedra nostājas garu un nodomus — īpaši viņa mīlestību pret Patiesību, dvēselēm un Baznīcu. Tas attiecas uz abām pusēm.

Tieši tāds bija mans nodoms 2019. gadā, kad aicināju uz diskusiju mierīgos apstākļos, bez sankciju (ekskomunikācijas ) draudiem, kas padara brīvu dialogu neiespējamu — kā tas diemžēl notiek šodien.

Lai gan es patiesi priecājos par dialoga atjaunošanu un pozitīvo atbildi uz manu 2019. gada priekšlikumu, es nevaru pieņemt ne šī piedāvājuma pamatojumu, ne mērķus, ar kādiem Dikastērijs pašreizējā situācijā vēlas atsākt dialogu, nedz arī 1. jūlija datuma atlikšanu.

Ar cieņu izklāstu Jums iemeslus un pievienoju dažus papildu apsvērumus.

1. Gan Jūs, gan es zinām, ka doktrinālā līmenī vienošanos panākt nav iespējams, īpaši attiecībā uz galvenajiem doktrinālajiem virzieniem, kas ieviesti kopš II Vatikāna koncila. No Brālības puses šī nav vienkārša viedokļu atšķirība, bet sirdsapziņas jautājums, kas sakņojas šo virzienu neatbilstībā nepārtrauktajai Baznīcas Tradīcijai. Situācija diemžēl ir kļuvusi vēl sarežģītāka dēļ tā, kā attiecīgās doktrinālās un pastorālās pamatnostādnes konsekventi ir tikušas izvērstas pēdējo pontifikātu laikā. Tāpēc es neredzu, kā kopīgs dialogs varētu novest pie vienotas izpratnes par tā dēvētajām “minimālajām prasībām pilnīgai vienībai ar katolisko Baznīcu”, ja jau — kā Jūs pats atklāti norādījāt — Koncila teksti nav pakļaujami labojumiem, nedz arī var tikt apšaubīta liturģiskās reformas leģitimitāte. 
2. Šim dialogam it kā būtu jāprecizē II Vatikāna koncila interpretācija. Taču viss pēckoncila periods un sekojošie Svētā Krēsla dokumenti ir devuši tam jo skaidru interpretāciju. II Vatikāna koncils nav kāds brīvi interpretējams tekstu kopums: tas ir ticis pieņemts, attīstīts un piemērots sešdesmit gadu garumā, to īstenojot pāvestiem, kas viens pēc otra ir sekojuši, saskaņā ar konkrētām doktrinālām un pastorālām vadlīnijām.
   Šī oficiālā interpretācija ir izpausta, piemēram, tādos nozīmīgos dokumentos kā Redemptor hominis, Ut unum sint, Evangelii gaudium vai Amoris lætitia. Tā izpaužas arī liturģiskajā reformā, kā to apstiprina dokumentā Traditionis custodes atkārtoti uzsvērtie principi. Visi šie dokumenti rāda, ka doktrinālais un pastorālais ietvars, kurā Svētais Krēsls vēlas ietvert jebkuru diskusiju, jau ir noteikts.
3. Šis dialogs tiek piedāvāts apstākļos, kurus nav iespējams neņemt vērā. Septiņus gadus mēs gaidījām atsaucību uz 2019. gadā izteikto priekšlikumu par doktrinālu diskusiju. Nesen divkārt vērsāmies pie Svētā Tēva — vispirms ar lūgumu pēc audiences, pēc tam ar skaidru un cieņpilnu mūsu vajadzību un Brālības situācijas izklāstu. Tomēr pēc ilgstoša klusuma dialoga atsākšana tiek piedāvāta tikai brīdī, kad tiek pieminētas bīskapu konsekrācijas, kā dēļ šis piedāvājums izskatās novēlojies un nosacīts. Patiešām, rokai, kas tiek izstiepta dialoga atvēršanai diemžēl seko cita roka, kas jau ir gatava piemērot sankcijas. Tiek runāts par vienības saraušanu, par šķelšanos un par “nopietnām sekām”. Un ņemot vērā. ka šie draudi tagad ir publiski, tie rada spiedienu, kas ir grūti savienojams ar patiesu vēlmi pēc brālīgas apmaiņas un konstruktīva dialoga.
4. Tāpat, uzsākt dialogu ar mērķi noteikt minimālos nosacījumus vienībai ar Baznīcu, mums nekādi nešķiet iespējams, tā kā šis jautājums nav mūsu kompetencē. Gadsimtu gaitā piederības Baznīcai kritērijus ir noteicis un definējis Maģistērijs. Tas, kam obligāti bija jātic, lai būtu katolis, vienmēr ir ticis autoritatīvi mācīts saskaņā ar nepārtraukto Baznīcas Tradīciju. Tādēļ nav saprotams, kā šos kritērijus varētu kopīgi pārvērtēt dialoga ceļā vai pārdefinēt tā, lai tie neatbilstu tam, ko Baznīcas Tradīcija vienmēr ir mācījusi un ko mēs vēlamies uzticīgi ievērot.
5. Visbeidzot, ja dialogs tiek iecerēts ar mērķi izstrādāt doktrinālu deklarāciju par II Vatikāna koncilu, kuru Brālība varētu pieņemt, mēs nevaram ignorēt vēsturiskos precedentus, kas saistīti ar centieniem šajā virzienā. Es īpaši vēršu Jūsu uzmanību uz visnesenāko: Svētais Krēsls un Brālība piedzīvoja ilgstošu dialoga ceļu, kas sākās 2009. gadā, bija īpaši intensīvs divu gadu laikā un pēc tam laiku pa laikam turpinājās līdz 2017. gada 6. jūnijam. Visu šo gadu laikā tika mēģināts sasniegt to, ko Dikastērijs tagad piedāvā no jauna. Tomēr viss beidzās strauji un ar vienpusēju Ticības mācības kongregācijas prefekta kardināla Millera lēmumu, kurš 2017. gada jūnijā savā redakcijā definēja “minimālos nosacījumus pilnīgai vienībai ar katoļu Baznīcu”, skaidri iekļaujot II Vatikāna Konciu un visu pēckoncila mācību. Tas vēlreiz parāda, ka, ja bez vajadzīgās nosvērtības, bet visiem spēkiem virzīt doktrinālo dialogu, tā vietā lai sasniegtu apmierinošu rezultātu, var tikai padziļināt problēmu.

Tādējādi, kopīgi atzīstot, ka doktrīnas jautājumos vienošanos panākt nevaram, man šķiet, ka vienīgais saskares punkts, kurā varam satikties, ir mīlestība pret dvēselēm un pret Baznīcu.

Kā kardināls un bīskaps Jūs pirmām kārtām esat gans: ļaujiet man uzrunāt Jūs tieši šajā kvalitātē. Brālība ir objektīva realitāte: tā pastāv. Tādēļ gadu gaitā Augstākie Virsgani ir ņēmuši vērā šo pastāvēšanu un ar konkrētiem un nozīmīgiem aktiem atzinuši labo, ko tā var paveikt, neraugoties uz tās kanonisko situāciju. Šis ir arī mūsu sarunas pamats šodien.

Ši pati Brālība no Jums lūdz tikai vienu: ļaut tai arī turpmāk kalpot dvēselēm ar svētajiem sakramentiem. Tā nelūdz neko citu, nekādas privilēģijas, pat ne kanonisku sakārtošanu, kas pašreizējā situācijā izrādās neiespējama doktrinālo atšķirību dēļ. Brālība nevar pamest dvēseles. Sakramentu nepieciešamība ir konkrēta un tūlītēja vajadzība Tradīcijas saglabāšanai, kalpojot svētajai katoļu Baznīcai.

Mēs varam būt vienisprātis vienā jautājumā: neviens no mums nevēlas atvērt no jauna brūces. Es šeit neatkārtošu visu, ko jau esam izteikuši vēstulē pāvestam Leonam XIV, ar kuru Jūs esat tieši iepazinies. Es tikai uzsveru, ka pašreizējā situācijā vienīgais patiesi īstenojamais ceļš ir mīlestības ceļš.

Pēdējās desmitgades laikā pāvests Francisks un arī Jūs esat daudz runājuši par “ieklausīšanos” un par īpašu, sarežģītu, izņēmuma situāciju izpratni, kas neiekļaujas parastajos rāmjos. Jūs esat arī vēlējušies, lai tiesību piemērošana vienmēr būtu pastorāla, elastīga un saprātīga, necenšoties visu atrisināt ar juridiskiem automātismiem un iepriekš sagatavotām shēmām. Šajā brīdī Brālība no Jums nelūdz neko vairāk — un, pats galvenais, tā to nelūdz sev: tā lūdz to šo dvēseļu labā, par kurām, kā jau apsolīts Svētajam Tēvam, tai nav cita nodoma kā vien darīt tās par patiesiem Romas Baznīcas bērniem.

Visbeidzot, ir vēl viens punkts, kurā mēs arī esam vienisprātis un kam būtu mūs jāiedrošina: laiks, kas mūs šķir no 1. jūlija, ir lūgšanas laiks. Tas ir brīdis, kad mēs izlūdzamies no Debesīm īpašu žēlastību un no Svētā Krēsla — sapratni. Jūs es īpaši uzticu savās lūgšanās Svētajam Garam un — neuztveriet to kā provokāciju — Viņa vissvētākajai Līgavai, visu žēlastību Vidutājai.

Es vēlos Jums sirsnīgi pateikties par uzmanību, ko man veltījāt, un par ieinteresētību, kādu vēlēsieties pievērst šim jautājumam.

Lūdzu pieņemt, visgodājamais Eminence, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu un manu padevību Kungā.

Davide Paljarāni, ģenerālpriekšnieks
Alfonso de Galareta, pirmais ģenerālpriekšnieka assistents
Kristians Bušakūrs, otrais ģenerālpriekšnieka assistents
Bernārs Felē, pirmais ģenerālpadomnieks, bijušais ģenerālpriekšnieks
Francs Šmitbergers, otrais ģenerālpadomnieks, bijušais ģenerālpriekšnieks

Annex I: Letter from Father Pagliarani to Bishop Pozzo, 17 January 2019

Annex II: Order and Jurisdiction: The Futility of the Schism Accusation

Annex III: Letter from Cardinal Müller to Bishop Fellay, 6 June 2017