V. E. bīskaps Felē

FSSPX komentārs par instrukciju Universae Ecclesiae

Instrukcija Universae Ecclesiae par 2007. gada 7. jūlija motu proprio Summorum Pontificum piemērošanu, kuŗas pieņemšanu Kardināls Tarčizio Bertone (Tarcisio Bertone) izziņoja jau labi sen – 2007. gada 30. decembrī – tika beidzot publicēta 2011. gada 13. maijā; to publicēja Pontifikālā Komisija Ecclesia Dei. Šis Romas dokuments, kuŗu parakstīja Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts Kardināls Viljams Levada (William Levada) un Ecclesia Dei komisijas sekretārs Mons. Gvīdo Poco (Guido Pozzo), tika izdots pēc tam, kad bīskapiem visā pasaulē tika dota iespēja ziņot Romai par savu pieredzi pēdējo triju gadu laikā pēc motu proprio publicēšanas, ievērojot Benedikta XVI 2007. gada 7. jūlija pavadvēstulē pausto vēlmi.

Šī nozīmīgā kavēšanās rāda, ar kādām gŗūtībām nācās sastapties Summorum Pontificum piemērošanas gaitā no bīskapu puses. Gŗūtības ir bijušas tādas, ka Universae Ecclesiae oficiālais mērķis ir “garantēt motu proprio Summorum Pontificum pareizu interpretāciju un pareizu piemērošanu” (12.p.), bet vēl vairāk – atvieglot tā piemērošanu, kam vietēji ordināriji, vispārēji raugoties, piekrīt visai negribīgi. Bīskaps Fellē (Fellay) jau savā 2007. gada 7. jūlija vēstulē Sv. Pija X Brālības ticīgajiem viedi paredzēja pretrunas starp motu proprio atzītajām de jure tiesībām uz Tradicionālo Misi un to reālo de facto atzīšanu no bīskapu puses.

Faktiskais lietu stāvoklis liek Romas dokumentam atgādināt dažus punktus:

•    Ar šo motu proprio Pāvests Benedikts XVI pasludina universālu Baznīcas likumu nolūkā piešķirt 1962. gadā spēkā esošās Romas liturģijas lietojumam jaunu regulējumu (2.p.).

•    Svētais Tēvs atgriežas pie tradicionālā, kopš neatminamiem laikiem atzītā principa, kas obligāti ir jāpatuŗ nākotnē, proti, ka “katrai partikulārajai Baznīcai ir jāsaskaņojas ar universālo Baznīcu ne tikai ticības doktrīnas un sakramentājo zīmju jomā, bet arī nepārtrauktas apustuliskas tradīcijas universāli apstiprināto paražu jomā. Šīs paražas ir jāsaglabā ne tikai lai izvairītos no kļūdām, bet arī lai varētu nodot ticību visā tās pilnībā, jo Baznīcas lūgšanas likums (lex orandi) atbilst Viņas ticības likumam (lex credendi)” (3.p.).

•    Motu proprio deklarē šādus mērķus:

a) piedāvāt “visiem ticīgajiem Romas liturģijas usus antiquior, kas ir uzskatāma par brīnišķīgu dārgmantu, kas jāsaglabā”;

b) garantēt un reāli nodrošināt Ekstraordinārās formas pielietošanu “visiem, kas to lūdz”, ievērojot, ka 1962. gadā spēkā esošās latīņu liturģijas lietošana “ir iespēja [...] kas piešķirta visu ticīgo labumam un tādēļ ir interpretējama pēc iespējas labvēlīgāk ticīgajiem, kas ir tās galvenie adresāti”;

c) veicināt samierināšanos Baznīcas sirdī (8.p.).

Turklāt, ievērojot juridiskos strīdus, kuŗu cēlonis ir labas gribas tŗūkums no bīskapu puses motu proprio piemērošanas jomā, instrukcija piešķiŗ Ecclesia Dei komisijas papildus pilnvaras:

•    Šīs Pontifikālās komisijas pilnvaras pamatojas ne tikai uz tām iespējām, kuŗas jau iepriekš bija piešķīris Pāvests Jānis Pāvils II un apstiprinājis Pāvests Benedikts XVI (sk. motu proprio Summorum Pontificum, 11.-12.p.), bet arī uz tiesībām, kā hierarchiski augstākai iestādei, izskatīt leģitīmā kārtā saņemtās sūdzības par vietējo ordināriju administratīvajiem aktiem, kas ir pirmšķietami pretrunā ar motu proprio (Universae Ecclesiae, 10.p., §1).

•    juridiska strīda vai pamatotu šaubu gadījumā par celebrēšanu Ekstraordinārajā formā lietu izšķirs Pontifikālā komisija Ecclesia Dei (Summorum Pontificum, 11.p.).

Taču ir paredzēta iespēja iesniegt pārsūdzību:

•    “Lēmumi, ar kuŗiem Pontifikālā komisija izlemj strīdus, var tikt pārsūdzēti ad normam iuris (t.i., daļā par tiesību normu piemērošanas pareizību) Apustuliskās Signatūras Augstākajā tiesā” (Universae Ecclesiae, 10.p., §2).

Līdz ar to ir iesakāms turpmāko mēnešu laikā uzmanīgi vērot, vai šis noregulējums izrādīsies efektīvs un vai bīskapu de facto darbības patiešām saskanēs ar de jure normām, kuŗu izpildi ir uzdots uzraudzīt  Ecclesia Dei komisijai.

***

Ir skaidri saskatāms šī Romas dokumenta diplomātiskais raksturs, jo tas raugās uz pretestības gadījumiem ar zināmu iecietību un pievērš lielu uzmanību tam, lai respektētu atšķirīgos viedokļus. Līdz ar to lasītājs atradīs vairākus paradoksus, kas, neraugoties uz deklarēto tieskmi pēc vienības, atklāj pretestības tendences, kuŗas tas bija spiests ņemt vērā:

•    Dīvainā kārtā, tie bīskapi, kuŗi ir ieinteresēti motu proprio plašā piemērošanā, nevarēs ordinēt savu attiecīgo diecēžu semināristus tradicionālajā ritā. Jo 31.p. nosaka: “Ordines minores un ordines maiores piešķiršana saskaņā ar 1962. gada Pontificale Romanum ir atļauta tikai Pontifikālās komisijas Ecclesia Dei jurisdikcijā esošajiem konsekrētās dzīves institūtiem un apustuliskās dzīves savienībām, kas lieto Ekstraordinārās formas liturģiskās grāmatas.”

Šajā ziņā dokuments atgādina pēckoncila likumdošanu, kas atcēla ordines minores un subdiakonātu. Priesterības kandidāti tiks inkardinēti tikai līdz ar iesvētīšanu diakona pakāpē, taču būs iespējams piešķirt arī tonzūru, ordines minores un subdiakonātu vecajā ritā – bet nepiešķiŗot tiem nekādu kanoniski tiesisku vērtību. Šis punkts ir tieši pretējs 3.p. atgādinātajam principam par “nepārtrauktas apustuliskas tradīcijas universāli apstiprināto paražu” ievērošanu.

•    Paradoksālā kārtā, Romas dokuments izslēdz no sava piemērošanas loka tos priesteŗus, kuŗi ir visvairāk pieķērušies Tradicionālajai Misei kā “brīnišķīgai dārgmantai, kas jāsaglabā” (8.p.), un kuŗi šī iemesla dēļ nav birituāli. Jo 19.p. deklarē: “Ticīgie, kas lūdz celebrēt Ekstraordinārajā formā nekādā veidā nav nedz jāatbalsta, nedz jāpiedeŗ pie grupām, kas apšauba Ordinārajā formā celebrētās Svētās Mises vai Sakramentu spēkā esamību vai leģitimitāti, vai Romas Pāvesta kā Universālās Baznīcas Virsgana statusu.”

Lasītājs noteikti pamanīs šeit vienu niansi: instrukcija runā par “spēkā esamību” vai “leģitimitāti” tajā pašā kontekstā, kā Benedikts XVI 2007. gada 7. jūlija vēstulē bīskapiem runāja par Novus Ordo Mises “vērtības un svētuma” atzīšanu un par Tradicionālās formas neekskluzīvu celebrēšanu. Un tomēr šis 19. punkts var dot bīskapiem ieganstu neitralizēt instrukciju, paralizējot tās deklarēto vēlmi plašāk piemērot motu proprio “ticīgo labumam” (8.p.).

Daži nepārdomāti komentāri ļāva dažiem domāt, ka Sv. Pija X priesteŗu Brālība arī ir izslēgta, jo tā pretojoties Romas Pāvestam, – kas nav taisnība, jo tās bīskapu “ekskomunikācija” tika atcelta tieši tāpēc, ka Roma neuzskatīja viņus par tādiem, kas būtu opozīcijā Pāvesta primātam. 2009. gada 21. janvāŗa dekrēts īstenībā pārņēma bīskapa Fellē 2008. gada 15. decembrī Kardinālam Kastrijonam Ojosam (Castrillón Hoyos) nosūtītās vēstules vārdus: “stingri ticot Pēteŗa primātam un viņa prerogatīvām.”

Šajā instrukcijā ietvertie paradoksi atspoguļo diplomātiskos kompromisus, kas pieļauti nolūkā atvieglot līdz šim apgŗūtināto motu proprio Summorum Pontificum piemērošanu, taču tie būtībā balstās uz bieži atkārtoto apgalvojumu, ka pastāv doktrināla konstinuitāte starp Tridentes Misi un Novus Ordo Misi: “Pāvesta Pāvila VI izsludinātā Romas Misāle, un tās pēdējais izdevums, kas sagatavots Jāņa XXIII pontifikāta laikā, ir divas Romas Liturģijas formas, kas attiecīgi definējamas kā Ordinārā forma un Ekstraordinārā forma: tie ir divi viena un tā paša Romas rita veidi, viens blakus otram. Abi ir vienas un tās pašas Baznīcas lex orandi izpausme.” (6.p.).

Šajā jautājumā mēs varam tikai konstatēt pretrunu starp diviem Ticības doktrīnas kongregācijas prefektiem: Kardinālu Alfrēdo Otaviāni (Alfredo Ottaviani) ar viņa “Īso kritisko pētījumu par jauno Mises kārtību”, un viņa pēcteci Kardinālu Viljamu Levadu, šīs instrukcijas parakstītāju.

Savā pētījumā, kuŗu viņš iesniedza Pāvilam VI 1969. gada 3. septembrī, Kardināls Otaviāni rakstīja: “Novus Ordo gan kopumā, gan detaļās atspoguļo pārsteidzošu atkāpi no katoliskās Mises teoloģijas tādā veidā, kādā tā tika [...] negŗozāmi noteikta” Tridentes koncilā. Un Kardināls Alfonss Marija Štiklers (Alfons Maria Stickler), Svētās Romas Baznīcas bibliotekārs un Vatikāna Slepeno archīvu archivārs, rakstīja 2004. gada 27. novembrī sakarā ar Kardinālu Otaviāni un Bači “Īsā kritiskā pētījuma” pārpublicēšanu rakstīja:  “Šo abu kardinālu veiktā Novus Ordo analīze nav zaudējusi nedz savu vērtību, nedz, diemžēl, savu aktualitāti. [...] Reformas rezultātus daudzi šodien uzskata par gŗaujošiem. Kardināliem Otaviāni un Bači ir jāpateicas par to, ka viņi tik ātri atklāja, kā rita izmaiņas noveda pie fundamentālām doktrīnas izmaiņām.”

Patiešām, tieši Novus Ordo Missae un Pāvila VI laikā ieviestajās reformās esošo nopietno kļūdu un robu dēļ Sv. Pija X Priesteŗu Brālība pauž nopietnas šaubas ja ne par principiālu spēkā esamību (validitāti), tad vismaz “Ordinārajā formā celebrētās Svētās Mises vai Sakramentu [...] leģitimitāti” (19.p.), – jo ir tik gŗūti, kā to 1969. gadā jau atzīmēja Kardināls Otaviāni, uzskatīt Sv. Pija V Misi un Pāvila VI Misi par vienu un to pašu “nepārtrauktu apustulisku tradīciju” (3.p.).

Bez šaubām, instrukcija Universae Ecclesiae, kas iet tajā pašā virzienā, kā motu proprio Summorum Pontificum, ir nopietns solis Tradicionālās Mises tiesību atzīšanā, taču motu proprio piemērošanas gŗūtības, kuŗas instrukcijas cenšas atrisināt, tiks pilnībā atrisinātas tikai izpētot dziļās pretrunas – ne tik daudz starp Sv. Pija X Priesteŗu Brālību un Svēto Krēslu, cik starp Tradicionālo Misi un Novus Ordo Misi. Šīs pretrunas ir nevis strīdā par formu (“Ekstraordināro” vai “Ordināro”), bet gan par to doktrinālo bāzi.

DICI, nr. 235, 2011. gada 19. maijs