No FSSPX ģenerālpriekšnieka bīskapa Bernarda Felē sprediķa Sveču dienā

2012. gada 3. februārī

Svētā Pija X Priesteru Brālība ir Baznīcas dibināta un tā ir dibināta Baznīcā, un redzam, ka Brālība turpina pastāvēt, neskatoties uz to, ka daudzi tīko, lai tā nebūtu; tāpēc arī tā tika apspiesta 1976. gadā (acīmredzami ar absolūtu nevērību pret pašas Baznīcas likumiem). Un tieši tāpēc mēs turpinām pastāvēt. Mūsu dārgais dibinātājs bieži jo bieži uzstāja gan uz Brālības pastāvēšanas, gan uz inkardinācijas svarīgumu. Un domāju, laikam ritot mums tas ir jāpatur prātā – ir ļoti svarīgi saglabāt šo katolisko garu. Mēs neesam kāda neatkarīga grupa. Pat ja cīnāmies ar Romu, mēs joprojām esam kopā ar Romu. Mēs cīnāmies ar Romu, un, ja vēlaties, pret Romu, bet tajā pašā laikā esam ar Romu. Un mēs sludinām un nepārtraukti apliecinām, ka esam katoļi.Mēs vēlamies palikt katoļi. Daudzkārt es esmu teicis Romai, ka jūs vēlaties mūs izmest ārā. Un mēs redzam, ka mums tiešām būtu daudz vienkāršāk atrasties ārpusē. Tam būtu daudz priekšrocību. Jūs pret mums attiektos daudz labāk! Paskatieties uz protestantiem, cik atvērtas ir baznīcas priekš viņiem! Priekš mums tās tiek aizvērtas. Un mēs sakām – mēs neuztraucamies par to. Mēs darām visu Dieva priekšā. Mēs panesam ciešanas no Baznīcas. Labi. Mums, protams, tas nepatīk. Bet mūsu pienākums ir palikt patiesībā, un turpināt apgalvot, ka mēs patiešām piederam Baznīcai. Mēs esam katoļi. Mēs gribam būt un palikt katoļi, un ir svarīgi to apliecināt.

Tāpat svarīgi ir, ka mēs neiztēlojamies katoļu Baznīcu tādā veidā, ka galu galā tā būtu tikai mūsu iedomu auglis, bet vairs ne reāli pastāvošā. Ar reālo Baznīcu mums ir problēmas. Tas, ka mums ir problēmas ar Baznīcu, padara visu vēl sarežģītāku. Bet dēļ tā mēs nedrīkstam, kā sacīt jāsaka, „aizvērt durvis”. Tieši pretēji, tas ir mūsu pienākums – pastāvīgi iet, klauvēt pie durvīm un, nevis lūgt atļauju ienākt (jo mēs jau atrodamies iekšā), bet lūgt viņus atgriezties; lai viņi izmainās un atgriežas atpakaļ pie tā, kas Baznīcu padara par Baznīcu. Tas ir liels noslēpums, tas nemaz nav vienkārši. Tāpēc, ka tajā pašā laikā mums ir jāsaka: jā, mēs patiešām atzīstam šo Baznīcu, kā to, par ko mēs sakām ticības apliecinājumā „Es ticu uz katolisko Baznīcu” – mēs atzīstam, ka ir pāvests, hierarhija, mēs patiešām to atzīstam. Bet praktiski daudzos līmeņos mums ir jāsaka: nē. Ne tāpēc, ka mums kaut kas nepatīk, bet gan tāpēc, ka Baznīca jau par to ir izteikusies. Daudzas no šīm lietām pat ir nosodītas.

Un tā, mūsu diskusijās ar Romu mēs bijām kā sprungulis riteņos. Pamata problēma mūsu diskusijās ar Romu patiešām bija Maģistērijs, Baznīcas mācība. Jo viņi saka: „mēs esam pāvests, mēs esam Svētais Krēsls,” – un mēs sakām: „Jā”. Viņi saka: „Mums ir augstākā vara,” – un mēs sakām: „Jā.” Viņi saka: „Mēs esam pēdējā instance Baznīcas mācībā un mēs esam nepieciešami, Roma ir nepieciešama, lai ticība varētu pastāvēt” – un mēs sakām: „Jā, jā.” Un tad viņi saka: „Tad paklausiet!” – un mēs sakām: „Nē.” Tad viņi mums saka: „Jūs esat protestanti. Jūs nostādāt savu saprašanu pār šodienas maģistēriju.” Un mēs atbildam viņiem: „Jūs esat modernisti. Jūs uzdrīkstaties uzskatīt, ka šodienas mācība var atšķirties no vakardienas mācības.” Mēs sakām, ka ja mēs pieturamies pie tā, ko Baznīca mācīja vakar, ar to pašu mēs nepieciešami pieturamies pie Baznīcas mācības šodien. Jo patiesība nav sasaistīta ar laiku. Patiesība ir pār to. Kas reiz ir ticis pateikts, savieno visus laikus. Tādas ir dogmas. Tāds ir Dievs. Dievs ir pāri laikam. Un ticība attiecas uz Dievu, uz patiesību par Dievu. Tas ir pāri laikam. Tādēļ šodienas Baznīca ir savienota, tai ir jābūt savienotai un līdzīgai (un ne tikai līdzīgai) ar vakardienas Baznīcu. Un tā, kad mēs redzam, ka tagadējais pāvests saka, ka Baznīcā ir jābūt nepārtrauktībai, mēs sakām: „Protams!”  Tas, kas ir mācīts visos laikos – kad mēs runājam par Tradīciju, tieši šāda ir šī vārda nozīme. Bet viņi saka: „Ir jābūt Tradīcijai, ir jābūt nepārtrauktībai. Un tā, lūk, arī ir nepārtrauktība: II Vatikāna koncils ir Baznīcas sasaukts, Baznīcai ir jābūt nepārtrauktai, tātad II Vatikāna koncils ir Tradīcija.” Un mēs sakām: „Atvainojiet?!”

Tā tas turpinās, mani dārgie brāļi. Tā noritēja diskusija. Diskusijas beigās Roma nāca klajā ar šo uzaicinājumu. Šajā uzaicinājumā ir kanoniskā stāvokļa piedāvājums, lai noregulētu mūsu situāciju. Un es varu teikt, ka tas, kas tiek stādīts priekšā šodien, ir atšķirīgs no tā, kas tika piedāvāts 14. septembrī, ko mēs varam uzskatīt par pozitīvu, labu. Viņi ir izpildījuši visas mūsu prasības, ja tā varētu teikt, praktiskā līmenī. Tā, ka šajā ziņā nav daudz problēmu. Problēma paliek citā līmenī – doktrinālajā līmenī. Bet pat šeit tas viss iet ļoti tālu, ļoti tālu, mani dārgi brāļi. Vadošais ir princips, pēc kura viņi saka: „Jums šis ir jāpieņem; jums ir jāpieņem, ka tie jautājumi, kas rada grūtības koncilā – jautājumi, kas ir divdomīgi un par kuriem notiek cīņa – tādi jautājumi, kā ekumenisms, reliģiskā brīvība, šie jautājumi ir jāsaprot saskaņā ar mūžīgo Baznīcas mācību. Un ja koncilā ir kaut kas divdomīgs, jums ir tas jāsaprot tā, kā Baznīca vienmēr to ir mācījusi gadsimtu gaitā.”

Viņi pat iet tālāk un saka: „Jums ir jānoraida jebkas, kas ir pretrunā ar Baznīcas tradicionālo mācību.” Labi, to mēs vienmēr esam teikuši. Pārsteidzoši, vai ne tā? Roma mums uzliek šo principu par pienākumu. Apbrīnojami. Jūs varētu jautāt, tad kamdēļ nepieņemt? Tomēr mani dārgie brāļi, vēl joprojām paliek problēma. Problēma ir tajā, ka šajā tekstā ir iedoti divi papildinājumi, kas rāda, kādā veidā  mums ir jāsaprot šie principi. Šie divi piemēri, ko viņi liek mums priekšā ir ekumenisms un reliģiskā brīvība, kā tie tiek aprakstīti jaunajā Katoļu Baznīcas Katehismā, kuri kā reiz ir tie jautājumi, kurus mēs pārmetam koncilam.

Citiem vārdiem sakot, Roma mums saka – mēs tā esam rīkojušies vienmēr; mēs esam tradicionāli; II Vatikāna koncils ir Tradīcija; reliģiskā brīvība ir Tradīcija; ekumenisms ir Tradīcija; tā ir pilnīgā saskaņā ar Tradīciju. Jūs varētu gribēt zināt, uz kurieni tad mēs iesim? Kādus vārdus mēs piemeklēsim, mēs piekrītam, vai nē? Mums turoties pie tiem pašiem principiem, par kuriem runājām, pat, ja viņi saka: „Jā, lai tā būtu, jūs tā varat runāt,” tas, ko mēs saprotam ar šiem principiem, ir tieši pretējs tam, ko viņi ar tiem saprot.

Es domāju, ka nevajadzētu vairāk sevi mulsināt. Savādāk sakot, mani dārgie brāļi, tas nozīmē, ka priekš viņiem vārdam „Tradīcija” ir pavisam cita nozīme, un varbūt arī vārdam „saistība”. Un tas ir iemesls, kāpēc mums ir pienākums teikt „nē”. Mēs negrasāmies to parakstīt. Mēs piekrītam principam, bet redzam, ka no tā tiek izdarīti pavisam pretēji secinājumi.

Tas ir liels noslēpums! Liels noslēpums! Tad, kas tagad notiks? Jā, mums ir jāsūta atbilde uz Romu. Viņi saka, ka joprojām to pārdomā, tas varētu nozīmēt, ka viņi, iespējams, ir apmulsuši. Tajā pašā laikā, man šķiet, mēs varam tagad redzēt, ko viņi īsti grib. Vai viņi patiešām grib mūs Baznīcā, vai nē? Mēs esam pateikuši viņiem ļoti skaidri – ja jūs mūs pieņemat tādus, kādi mēs esam, bez izmaiņām, bez piespiešanas mums pieņemt visas šīs lietas, mēs esam gatavi. Bet, ja jūs vēlaties, lai mēs pieņemam tās – tad nē. Patiesībā mēs nupat citējām arhibīskapu Lefevru, kurš atbildēja tieši tā vairākas reizes, bet pēdējo reizi 1987. gadā.

Citiem vārdiem, mani dārgie brāļi, cilvēciski runājot, ir grūti pateikt, kāda būs nākotne, bet mēs zinām, kad mums ir darīšana ar Baznīcu, mums ir darīšana ar Dievu; mums ir darīšana ar dievišķo providenci, un mēs zinām, ka šī Baznīca ir Viņa Baznīca. Cilvēki kaut kādā mērā var sagraut, izpostīt; var izraisīt jucekli, nemierus, bet Dievs ir pāri tam visam. Un Dievs zina, kā caur visiem šiem notikumiem – šiem cilvēciskajiem notikumiem – šiem savādajiem laikiem, Dievs zina, kā vadīt savu Baznīcu caur visiem šiem pārbaudījumiem.

Šiem pārbaudījumiem reiz pienāks gals, es nezinu, kad. Brīžiem ir cerība, ka tas nāks. Brīžiem tā zūd. Dievs zina, kad, bet praktiski, cilvēciski runājot, mums ir jāgaida vēl diezgan ilgi, pirms ceram ieraudzīt situāciju uzlabojoties – piecus, desmit gadus. Es esmu pārliecināts, ka pēc gadiem desmit viss izskatīsies savādāk, jo koncila paaudze jau būs aizgājusi, bet nākamajai jau vairs nebūs šīs saites ar koncilu. Un pat šobrīd ir daži bīskapi, mani dārgie brāļi, daži bīskapi saka mums: „Jūs pārāk lielu uzmanību pievēršat šim koncilam, noliekat to malā. Tā varētu būt laba izeja Baznīcai – skatīties uz priekšu. Noliekat to malā, aizmirstat to. Atgriezīsimies atpakaļ pie patiesām vērtībām, pie tradīcijas.”

Vai tas nav interesanti paklausīties bīskapus, kuri saka ko tādu? Tā ir pilnīgi cita valoda! Tas nozīmē, ka ir parādījusies jauna paaudze, kas zina, ka Baznīcā ir daudz nopietnākas lietas par II Vatikāna koncilu un, ka mums ir jāatgriežas pie šī nopietnākā, ja es varētu tā izteikties. II Vatikāna koncils ir nopietna lieta dēļ tā postījuma, ko tas atnesa Baznīcai, jā, tā ir. Bet kā tāds, tas gribēja būt pastorāls koncils, un tagad ir beidzies. Zinām kādu Vatikāna darbinieku, kurš savam akadēmiskajam grādam izvirzīja tēzi par II Vatikāna koncila maģistēriju. Viņš pats mums teica, ka neviens Romas universitātēs nebija gatavs pieņemt šo tēzi. Visbeidzot kāds profesors bija ar mieru, un šī tēze skanēja šādi: II Vatikāna koncila maģistērija autoritāte ir 20. gs. sešdesmito gadu homīliju autoritāte. Un viņš to aizstāvēja!

Redzēsim, mani dārgie brāļi. Mums šīs lietas ir ļoti skaidras. Mums ir cieši jāturas pie patiesības, pie ticības. Mēs nepadosimies, lai notiktu, kas notikdams. Protams, šobrīd no Romas ir zināmi draudi. Redzēsim. Mēs liekam visas šīs lietas Dieva un Vissvētākās Jaunavas Marijas rokās. Jā, mums ir jāturpina mūsu Rožukroņa karagājiens. Mēs varam paļauties uz Viņu, mēs varam paļauties uz Dievu. Un tad lai notiek, kas notikdams. Es nevaru apsolīt jauku pavasari. Man nav ne jausmas, kas notiks pavasarī. Ko es zinu droši, ka mūsu cīņa par ticību turpināsies, lai arī kas notiktu. Vai mēs tiksim atzīti, vai nē, progresīvistus vienalga tas nedarīs laimīgus. Viņi turpinās ar mums cīnīties, bet arī mēs turpināsim cīnīties.