Dr. art. Kristīne Ogle

Jelgavas svētā Jura baznīca

Vēsture

Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas un padošanās akta noslēgšanas Viļņā 1561. gada 28. novembrī starp Sigismundu Augustu un pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru Kurzemes hercogiste guva izteikti protestantisku orientāciju,¹ un tās galvaspilsēta Jelgava kļuva par luterānisma centru Kurzemē. Šajā laikā katoļiem Kurzemē bija pieejamas četras baznīcas, deviņas kapelas un trīs skolas, bet arī tās hercogs Ketlers pēc kāda laika atvēlēja luterāņiem. Turklāt 1567. gadā viņš izdeva rīkojumu par četrdesmit jaunu luterāņu dievnamu celšanu, un līdz pat hercoga nāvei 1587. gadā katoļiem nācās apmeklēt luterāņu dievnamus.²

Vēstures avoti glabā liecības par dažādām zemnieku (ko muižnieki vienkārši “pierakstīja” luterānismā) protesta izpausmēm, tomēr reāli situāciju mainīt spēja vien augstākstāvošie turīgie iedzīvotāji, kuru reliģiskā pārliecība lika paust atbalstu pāvesta ticībai. Arī Jelgavā Romas katoļu likteņus ietekmēja augstdzimušo personu simpātijas šai konfesijai. Piemēram, hercoga meita Anna, kas 1586. gadā tika izprecināta Lietuvas lielmaršalam Albertam Radzivilam un no kalvinisma bija konvertējies katolicismā, kļuva dedzīga katoliete. Pēc vīra nāves hercogiene Anna atgriezās Jelgavā un, lai nostiprinātu katolicismu Kurzemē, kā misionārus uz šejieni aicināja jezuītus.³

Izšķirošas izmaiņas reliģijas jautājumā ienesa grozījumi likumdošanā pēc hercoga Ketlera nāves. Kad par Kurzemes hercogu kļuva Frīdrihs, viņš valdīja uz Formula Regiminis un Statuta Curoniae pamatiem, ko Sigismunds III apstiprināja 1616. gadā.⁴ Šeit ir aizstāvēta brīva katoļu reliģijas praktizēšana, tāpēc kopš 1617. gada Kurzemē katoļiem atkal bija oficiāli atļauts noturēt dievkalpojumus.

Poļu lēņkungi arī turpmāk neļāva aizmirst Kurzemes hercogistes politisko pakļautību, un tikai likumsakarīga bija izvirzītā prasība respektēt katoļu baznīcas tiesības. Par to liecina notikumi, kurus fiksējis Varšavas apustuliskais nuncijs. 1639. gada 5. martā rakstītajā ziņojumā viņš vēsta par Kurzemes un Zemgales hercoga investitūras dienā Viļņas pilī doto solījumu, ka hercoga zemēs būs pilnīga ticības brīvība un ka viņš uzcels katoļiem divas baznīcas Jelgavā un Kuldīgā, turklāt pienācīgā kārtā rūpēsies par to iekārtošanu. Tāpat solīts, ka katoļiem tiks dota iespēja celt citus dievnamus un ieņemt amatus hercogistē.⁵ Dokuments norāda uz to, ka līdz šim katoļu tiesības tikušas ierobežotas un acīmredzot 1617. gadā pieņemtais likums nav ticis pilnībā ievērots.

Drīz pēc tam, 1641. gada 6. jūnijā, paša hercoga klātbūtnē svinīgi tika likti pamati Kuldīgas Svētās Trīsvienības baznīcai (tās iesvētīšana notika 1649. gadā), un jauna baznīca tika uzcelta arī Jelgavā.

Abus dievnamus iesākumā apkalpoja laicīgie garīdznieki, bet vēlāk tika aicināti jezuīti no Polijas-Lietuvas provinces. Pirmo reizi ieradušies Latvijas teritorijā kopā ar Stefanu Batoriju, Jēzus biedrības⁶ garīdznieki ir devuši pienesumu arī Jelgavas kultūras vēsturē. Ordeņa brāļi palika Kurzemē, līdz luterāņu vajātiem, tiem uz kādu laiku vajadzēja atgriezties Lietuvā. Situāciju ievērojami stabilizēja 1654. gadā Polijas karaļa Jāņa Kazimira izsniegtais Ķēniņa misionāru diploms, kas deva tiesību jezuītiem brīvi sludināt katoļu ticību Kurzemē, un, saprotams, arī uzturēties šeit. Taču šīs iespējas bija lielā mērā atkarīgas no vietējo zemes īpašnieku labvēlības. Starp jezuītu atbalstītājiem bija, piemēram, Zībergi Ilūkstē, Švērini Alsungā un Karmeli Skaistkalnē, Līveni Līvbērzē.

Interesanti, ka Jēzus biedrības misionāru palīdzību lūdza arī hercogs Jēkabs.⁷ Gribēdams nostiprināt varu Kurzemes kolonijā, 1665. gadā viņš aicināja Lietuvas jezuītus sūtīt uz Kurzemi divus garīdzniekus misiju darbam Gambijā. Lietuvas jezuīti, kam tobrīd trūka piemērotu personu, vērsās ar lūgumu pie Austrijas provinciāla, kas šim darbam nozīmēja pāteru Ernestu Šturmu (Sturm). Kā likteņa ironija izliekas fakts, ka šis Jēzus biedrības biedrs vairākus gadus bija veltīgi lūdzis atļauju darboties Indijā. Taču, kad 1670. gadā Ernests Šturms, hercoga ļoti laipni sagaidīts,⁸ ieradās Kurzemē, izrādījās, ka arī uz Gambiju viņš doties nevar; tāpēc ar hercoga atļauju pagaidām uzsāka misiju Jelgavā. 1674. gadā pāters Šturms atgriezās Austrijā, bet pēc hercoga lūguma (propter magnas et insolentas petitiones Ducis Jacobi) 1679. gadā atgriezās Jelgavā kopā ar Marselu Vidmanu (Widmann). 1682. gadā Šturms vēlreiz ceļoja uz Austriju, lai vāktu līdzekļus savam misijas darbam Kurzemē, tad devās atpakaļ ar Nikolaju Rotu (Roth), un vācu pāteru Nikolaju Avancino (Avancino), kas tika nozīmēti par viņa palīgiem.

Jēzus biedrības misionāru skaits pamazām pieauga, un, pateicoties hercogu nama atbalstam, kā arī ievērojamiem privātpersonu ziedojumiem, jezuīti Kurzemē attīstīja plašu darbību. Ilgu laiku Jelgavas un Skaistkalnes rezidences bija cieši saistītas (šī koalīcija tā arī tiek saukta – par Jelgavas-Skaistkalnes rezidenci), līdz 1759. gadā tās kļuva patstāvīgas.

Nostiprinoties Jelgavā, jezuīti sāka rūpēties par klostera būvi, un 1684. gadā viņi guva iespēju ar bīskapa Kazimira Paca (Pac) piekrišanu lietot baznīcas laukumu rezidences celtniecībai.⁹ Šajā vietā ordeņa brāļi bija iecerējuši izveidot savu mītni, tomēr, kā liecina Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālos rodamā Jelgavas jezuītu relācija par šķēršļiem celt ēku uz Jelgavas katoļu baznīcas zemes,¹⁰ – pasākums nebūt nav vedies gludi. Tomēr beigu beigās ēka uzbūvēta.¹¹ Līdzīgas nesaskaņas vērojamas arī vēlāk, 18. gadsimtā, kad ordeņa brāļi vēlējās celt jaunu ēku Annas ielā, taču Kurzemes landtāgs jaunās rezidences celtniecību aizliedza (darbi sākti 1700–1703). Un tikai ar hercogienes Annas atbalstu 1724. gadā to izdevās pabeigt. Kā redzams Jozefa Kleijntjensa apkopotajos ordeņa arhīvu materiālos, jezuītu rezidence – tūlīt aiz baznīcas, Annas (tag. Raiņa) ielā –, kā vairums Jelgavas ēku, bijusi vienkārša koka celtne ar fahverka konstrukcijā risinātu otro stāvu.

Avotos vairākkārt uzsvērts,¹² ka ņemot vērā divdomīgo un sarežģīto situāciju, kādā atradās katoļi Kurzemes hercogistes galvaspilsētā, – pārsvarā viņiem nācās darboties vispārējas neiecietības un naida vidū – jezuītiem, lai pārāk nekaitinātu neiecietīgos luterāņu kaimiņus, bija jāsamierinās ar stipri pakārtotu vietu. Šādos apstākļos misionāri droši un brīvi varēja izvērst darbību vien pierobežā, – Skaistkalnē un Ilūkstē. Salīdzinot ar Skaistkalnes baznīcu (1692), kas ievērojama ar tā laika Latvijas teritorijai oriģinālu projektu, jo tā ir Latvijas teritorijā pirmā divtorņu bazilika, Jelgavas dievnams tik tiešām liekas stipri pieticīgs. Patiesībā Jelgavas katoļu baznīca ārēji ne ar ko neatšķiras no luterāņu sakrālajām celtnēm, un, raugoties uz tās apmēriem, jāsaka, ka tā varbūt ir pat necilāka par vienu otru. Nav zināms, kāda izskatījusies jezuītu rezidences kapela, taču jādomā, ka vienkāršajā ēkā arī tā nav izcēlusies ar nesamērīgu greznību.¹³

Taču, lai arī visi šie apsvērumi ir vērā ņemami, ieskatoties pilsētas plānā, skaidri redzams, ka katoļu baznīca un rezidence atrodas pašā pilsētas centrā. Un jezuītiem ierādītā vieta principā sakrita ar viņu vēlmi, cik vien to apstākļi atļauj, darboties pilsētas centrā. Misionāri labprāt atklāti un aktīvi vērsās pie pilsētas iedzīvotājiem, un šī tieksme dot priekšroku pilsētu biezāk apdzīvotajām vietām viņus būtiski atšķīra no dominikāņu, augustīniešu un franciskāņu kolēģiem, kas tradicionāli izvēlējās vietas pilsētu nomalēs.¹⁴ Jelgavas jezuītu hronika apstiprina, ka arī Kurzemes galvaspilsētā misionāri darbojušies ļoti aktīvi, nelikdamies daudz traucēties no naidīgi noskaņotās iedzīvotāju daļas. Par Jēzus biedrības veiktā dvēseļu aprūpes darba sekmēm uzskatāmi liecina ik gadu fiksētie sakramentu saņēmēju skaitļi. (Un jāsecina, ka par izteikti luterisku atzītā novadā, statistikas dati liekas patiesi iespaidīgi.) Svarīgi, ka misionāri spējuši saprasties ar apvidus iedzīvotājiem to dzimtajā valodā, – avotu liecības norāda, ka jezuīti sprediķojuši vācu, latviešu, leišu un poļu valodā.¹⁵

No Jelgavas un Skaistkalnes jezuīti devās misiju ceļojumos gan uz tuvākiem, gan pavisam attāliem novadiem. Ar laiku šādās vietās, piemēram, Lauksātē, Tukumā, Klīvmuižā, Bauskā, Jānišķos, Līvbērzē, Aucē, Zantē izveidojās misijas stacijas. Aktīvās pastorālās darbības rezultātā novadā uzplaukusi reliģiskā dzīve, turklāt tas bijis vērojams ne tikai starp katoļiem, – kā liecina ik gadus fiksētie konvertītu skaitļi (ik gadus 20–80 cilvēku, bet 1693. gadā tas sasniedzis 353), šo ticību pieņēmuši arī luterāņi, pareizticīgie, kalvinisti, atkritēji no kristīgās ticības un neticīgie.

Mēra un bada laikā jezuīti neapmierinājās ar garīgiem pakalpojumiem vien, bet ar līdzekļiem un ražu no savām muižām tie palīdzēja trūkumcietējiem zemniekiem. Tā 1709. gadā misionāri ik dienas izdalījuši ēdienu un pirmās nepieciešamības lietas ap trīssimt bada cietējiem un līdzīgi rīkojās arī turpmāk. Ar apbrīnojamu pašaizliedzību un mīlestību ordeņa brāļi rūpējušies par slimniekiem, nešķirojot tos pēc konfesionālās piederības. Šo rīcību atzinīgi vērtējuši plaši sabiedrības slāņi, jo luterāņu mācītāji esot vairījušos no kontakta ar mēra slimniekiem un slēpušies savās mājās.¹⁶ Par darbības aktivitāti šajā laikā var spriest, kaut vai uzzinot, ka viens pats misionārs Kazimirs Mikņevičs (Mikniewicz) apgādājis ar sv. Sakramentiem 3013 cilvēkus, pēc kam arī pats kritis mērim par upuri. 1710. gadā mēris atnesa nāvi pieciem jezuītu garīdzniekiem, starp kuriem bija arī nopelniem bagātais superiors Šturms. Turpmākos gados jezuīti nav pārtraukuši rūpēties par vietējiem iedzīvotājiem, sniedzot atbalstu gan viņu garīgajās, gan, cik bija ordeņa brāļu spēkos, fiziskajās vajadzībās. Tā piemēram, 1757. gadā tie uzcēla Jelgavā nespējnieku namu, 1769. gadā izdalīja lielu daudzumu sēklas labības un pārtikas. Šie un citi līdzīgi fakti dod uzskatāmu liecību par jezuītu misijas darbību Jelgavā, atbilstoši viņu izpratnei par kristīgās vēsts dziļāko saturu.

Līdzās pastorālajam tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, bija izglītības izplatīšana, un ordenī īpaši rūpīgi tika izstrādāti izglītības sistēmas organizācijas pamatprincipi un metodes. Rezultātā Jēzus biedrība kļuva par iespaidīgu mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas no tās locekļiem – studenti un pasniedzēji.¹⁷ Tāpēc skaidrs, ka, veidojot jaunu rezidenci, jezuīti arī rūpējās par skolas dibināšanu Jelgavā. Nav iespējams precīzi konstatēt skolas atvēršanas gadu (acīmredzot tas notika 17. gs. 70. gados), bet saskaņā ar vizitāciju, ko vadīja Viļņas kanoniķis Vincets Notoničs (Nottonicz) 1684. gada martā, skolā šajā laikā izglītību apguvuši jau 80 jaunieši.¹⁸ Sākotnēji mācības noritēja draudzes namā, bet kopš 1724. gada, kad jezuīti pārcēlās uz jauno rezidences ēku, skolas telpas tika izvietotas vecajā rezidencē. Pirmais skolas vadītājs bija Simons Marsels Vidmans.¹⁹ 1715. gadā Livonijas bīskaps Hristofs Šembeks (Szembek) vēstulē Jēzus biedrības Lietuvas provinciālim Karskim (Karski), minot slaveno Jelgavas skolu (laudat scholam Mittaviensem), arī runā par 80 cilvēkiem, kuri tur mācās.²⁰ Acīmredzot skola Jelgavā bija piemērota noteiktam skolēnu skaitam, kurus tā varēja pieņemt un pilnvērtīgi apmācīt. Šeit ieguvuši izglītību jaunieši gan no Kurzemes un Zemgales, gan Lietuvas un Vidzemes, kā katoļi, tā citticībnieki. Skolu vadīja 2–4 maģistri, un viens no maģistriem, Auceps (Aucepius), pēc Kleijntjensa ziņām, iespējams, bijis latvietis.²¹

Tas, ka skolā sniegta izglītība dažādu konfesiju jauniešiem, paradoksālā kārtā bija par cēloni nesaskaņām ar pilsētas iedzīvotājiem, un 1690. gadā luterāņi griezās pie Polijas karaļa ar prasību jezuītu skolu Jelgavā slēgt. Šādu prasību izsauca fakts, ka bieži vien pēc skolas beigšanas no protestantu ģimenēm nākušie audzēkņi pārgāja katoļu ticībā. Piemēram, 1690. gadā konvertējās vienpadsmit audzēkņi. Karalis jau gribējis izpildīt Kurzemes luterāņu lūgumu, bet tad par skolu iestājies Livonijas un Kurzemes bīskaps Nikolajs Poplavskis (Poplawski) un panācis tās saglabāšanu. 1699–1704 juku un posta laikos jezuītu skola Jelgavā tika slēgta. 1705. gadā tā atvērta, bet epidēmijas dēļ, kas atnesa nāvi arī vairākiem skolotājiem un skolniekiem, bija atkal jāslēdz.

Mācību iestādes prestižs bijis pelnīti augsts. Kā tas pieņemts jezuītu skolās, arī Jelgavā Jēzus biedrības brāļi sniedza ne vien reliģisko audzināšanu, bet saviem audzēkņiem deva pamatīgu klasisko izglītību, kā arī padziļinātas vispārējās zināšanas. Skolas programmu krietni paplašināja kopš 1712. gada atvērtā gramatikas nodaļa, kam 1713. gadā sekoja poētikas un 1714. gadā – retorikas nodaļas.²² Lielu nozīmi izglītības sistēmā jezuīti piešķīra dramatiskiem uzvedumiem. Par godu baznīcas svētkiem un augstiem viesiem audzēkņi iestudēja izrādes un rīkoja dzejas lasījumus.²³

Skolas darbību būtiski traucēja krievu karaspēks, kas laikā no 1710. līdz 1721. gadam regulāri, pat vairākas reizes gadā, veica postījumus Jelgavas apkārtnē, aplaupīja un dedzināja jezuītu muižas, kas bija galvenais atbalsts skolas uzturēšanā (izglītība skolā tika sniegta bez maksas). Šo pastāvīgo nedienu dēļ jezuīti 1713. gadā skolu pārcēla uz Skaistkalni un šeit, tālāk no krievu karaspēka uzbrukumiem, tā pamazām, bet sekmīgi attīstījās. 1719. gadā uz bīskapa Šembeka un daudzu citu izcilu personu lūgumu jezuītu skola Jelgavā atkal tika atvērta, kas tagad, kā jau teikts, atradās agrākajā rezidences ēkā. Augsti nostādītais izglītības līmenis, pedagoģiskā sistēma cēla ne vien jezuītu skolu prestižu, bet arī popularizēja viņu darbību vispār. No šīm mācību iestādēm nākuši vēlāk ievērojami kultūras darbinieki. Piemēram, Jelgavas jezuītu skolu apmeklējis vēlākais Lovonijas-Piltenes bīskaps Jāzeps de Kozielsk-Puzina (Kozielsk-Puzyna).

Pēc jezuītu ordeņa kasācijas hercogs Pēteris 1777. gadā jezuītu ēkas pārdeva un, kā ziņo dekāns de Grozmans (de Grozmann) 1820. gada vizitācijas aktā, par ieņemtās naudas (4175 tāleru) procentiem (kas gadā ienesot apmēram 100 tāleru) tiekot algots jauns skolotājs. Tālāk vizitātors piebilst, ka pašreiz skolotāja amatu izpilda kāds 34 gadus vecs cilvēks, kas Šauļu apriņķa skolā pabeidzis piecas klases. Skolā esot 58 skolēni (zēni un meitenes), un tiem tiekot pasniegta rakstīšana, lasīšana, aritmētika, vācu valoda un ticības mācība.²⁴ Bez tam minēts, ka skolai savas mājas neesot un tā mitinoties tajā pat baznīcas mājā, kurā dzīvojot ērģelnieks un ķesteris.²⁵ Diemžēl tas bija viss, kas palicis pāri no kādreizējās Jelgavas jezuītu skolas godības.

Kā nojaušams no mācību iestādes vēstures, un raugoties plašāk, jāsecina, ka katoļu lieta Jelgavā svārstās līdzi neskaitāmiem politiskiem notikumiem. Labās attiecības ar augstāko aprindu pārstāvjiem vairakkārt pasargāja jezuītu Jelgavas rezidenci Ziemeļu kara laikā, kad Kurzemi postīja kā krievu, tā zviedru karaspēks. Pateicoties augstāko virsnieku reliģiskajai pārliecībai vai vienkārši simpātijām pret katoļu konfesijas piederīgajiem, jezuītu īpašumi Jelgavā reizēm tikuši pasargāti. Tā, piemēram, 1705. gadā zviedru ģenerālis Ādams Lēvenhaupts (Löwenhaupt) aizliedzis savam karaspēkam postīt tos un sv. Ignācija Lojolas svētku dienā ieradies rezidencē uz svinībām. Nākošā gadā zviedru pēdās nāca krievu cars Pēteris Lielais, kurš rīkojies līdzīgi.

Jezuītu annāles stāsta par Jēzus biedrības atbalstītāju simpātijām, gan arī par ordeņa neiecietīgiem un nesamierināmiem pretiniekiem. Tie parasti nākuši no vietējo luterticīgo muižnieku vidus, taču tāpat varēja izturēties arī ienācēji. Tā, piemēram, kad 1734. gadā Jelgavā apmetās uz ziemas dzīvi krievu karaspēks, un arī jezuītu rezidencē ievācās divdesmit kareivji. Krievi esot dažādi mocījuši jezuītus, mēģinādami no viņiem izspiest naudu un reizēm tos bez jebkāda iemesla piekāvuši līdz asinīm.²⁶ Arī zemniekiem nav klājies labāk, – krievi rekvizēja tiem zirgus, labību un citas lietas. Šajos apstākļos misionāriem nācās dot uzturu gan karaspēka daļām, gan gūstekņiem, kā arī kopt ievainotos un slimos.

Jezuītu annāles vēsta par dažādām nesaskaņām ar pilsētas iedzīvotājiem un rāti, gan arī krietni nopietnākiem sarežģījumiem, bet svarīgi, ka izšķirīgos brīžos ordeņa locekļiem aizvien atradušies ietekmīgi aizstāvji. Tā, piemēram, 1759. gadā landtāgā, vēlot par Kurzemes hercogu Kārli, liela daļa Kurzemes muižnieku pieprasīja jezuītu izraidīšanu, taču viņus aizstāvēja poļu senators Konstants Ludvigs Plāters, kurš kā muižu īpašnieks Kurzemē arī piedalījās landtāgā. Rezultātā jezuītiem tikai aizliedza dibināt Kurzemē jaunas misijas un vairot darbinieku skaitu Jelgavā. Šai gadā abās rezidencēs bija pavisam 16 pāteri, 3 maģistri un 4 brāļi. Un tik tiešām, hercoga Ernesta Bīrona (kurš 1763. gadā ar krievu karaspēka palīdzību bija ieņēmis Kurzemes troni) laikā jezuītu skaits Jelgavā nepalielinājās, taču, kā liecina misionāru atstātās ziņas, viņi darbojušies ar ne mazākiem panākumiem, kā līdz šim. Hercogs Bīrons esot bijis labvēlīgi noskaņots pret jezuītiem, nepieejams visāda veida apvainojumiem pret misionāriem un pabalstījis tos materiāli.²⁷

Hercoga Bīrona dēla Pētera valdīšanas laikā jezuītus pārsteidz 1773. gada pāvesta dekrēts par Societas Jesu slēgšanu. Lai gan ordeņa īpašumi tika sekvestrēti, daži brāļi tomēr vēl Jelgavā palika, turpinādami apkalpot draudzi kā laicīgie garīdznieki.

Novērtējot Jēzus biedrības veikumu vēsturiskā perspektīvā, kardināls Vaivods atzīst, ka, ņemot vērā katoļu baznīcas stāvoli pirmā Kurzemes hercoga valdīšanas laikā, kad katoļiem Kurzemē tika atņemti pēdējie dievnami, un vērojot sekmīgo reliģiskās dzīves attīstību sekojošajā laikā, viss, kas šajā laukā veikts 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē, galvenokārt ir Jēzus biedrības panākums.²⁸

Jelgavas katoļu draudzē sāka strādāt prāvests Miķelis Antons Folkmanis (Folkman). Taču visumā pēcjezuītu laiks ir iezīmīgs ar garīdznieku trūkumu, kā dēļ ticīgie nav varējuši saņemt sakramentus, un sākuši sūtīt savus bērnus luterāņu skolās. Šajā situācijā Jelgavā ievērību guvuši vairāki ārzemju baznīcas gani, piemēram, lielu popularitāti izpelnījies redemptorists Klemenss Hofbauers. Tāpat iedzīvotāju mīlestību izpelnījies arī skotu izcelsmes priesteris Edženvorss.²⁹

Baznīcas vēstures lappuses grezno dažādas spilgtas personības. Droši vien visievērojamākais notikums ir Francijas karaļnama piederīgo apmešanās Jelgavā. Nākamais karalis Ludvigs XVIIII ieradās šeit pēc krievu ķeizara Pāvila I ielūguma 1798. gadā un apmetās Jelgavas pilī un kādu laiku pavadīja arī Blankenfeldes muižā.³⁰ Atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai, augstdzimušais pilsētas viesis apmeklējis dievkalpojumus Jelgavas katoļu baznīcā.

Sv. Jura baznīcā kalpojušas izcili draudzes gani, kas devuši ieguldījumu dievnama dzīvē. Liekas, slavenākais to vidū bijis Kazimirs Jasens (Jasėnas).

Būvvēsture

Ieskats vēsturē palīdz ne tikai saredzēt fonu, uz kāda veidojās Sv. Jura baznīcas likteņi, bet arī sniedz izskaidrojumus un norādes jautājumā par būvķermeņa tehnisko stāvokli. Skaidrs, ka “cilvēka faktors” spēlē noteicošo lomu apstākļu kopumā, kas beigu beigās rezultējās fiziski tveramā objektā. Un ne tikai baznīcas likteņos iesaistīto cilvēku labā griba, reliģiskā pārliecība vai labvēlīgi politiskie lēmumi, bet, galvenokārt, atbilstošs finansējums deva iespēju šim pasākumam piedzīvot dienas gaismu un vērsties plašumā.

Galvenais līdzekļu devējs Jelgavas Sv. Jura baznīcai ir Kurzemes hercogs, – tā ne vien ir celta par valdnieku nama līdzekļiem, bet hercogiem bija jārūpējas par dievnama uzturēšanu arī vēlāk. Līdztekus uzradās arī citi finansējuma avoti, – teksti vēsta, ka baznīcas kalpi no visdažādākajiem cilvēkiem saņēmuši ne vien morālu, bet arī materiālu atbalstu. Tā piemēram, ir zināms, ka, sākot darbu Jelgavā, nākamais rezidences superiors Ernests Šturms devies uz Austriju vākt līdzekļus misijas darbam Kurzemē, un saņēmis turienes augstdzimušo personu atsaucību. Ievērojamu materiālu atbalstu Šturmam sniedzis imperators Leopolds, kā arī citi ziedotāji.³¹

Arī tepat uz vietas bija ne mazums tādu, kas gribēja sniegt atbalstu jezuītu darbībai, un, domājams, daļa no atvēlētajiem līdzekļiem izlietota dievnama iekārtošanai. Tā piemēram, 1683. gadā savu īpašumu Jelgavas jezuītiem esot novēlējis tirgotājs Francisks Fresnajs (Fresnay). Ievērojamu ieguldījumu Kurzemes jezuītu darbā devis holandiešu tirgotājs Francisks van Dolre (Dolre).³² 1684. gada 7. martā pusi no saviem īpašumiem, 291726 Polijas florīnu, viņš novēlēja Jēzus biedrībai, piebilstot: “Labāk es novēlu šo summu jezuītiem, nekā citam ordenim, jo jezuīti jau kopš ilgiem gadiem strādā ar sekmēm un dedzību Dieva godam un dvēseļu labumam”.³³ Sākumā līdzekļi bijuši paredzēti tieši Jelgavas jezuītiem, bet 1688. gada 1. janvārī testaments grozīts tādējādi, ka minētā summa sadalāma starp Kurzemes un Rīgas misijām. Ievērojamais ziedojums ticis nodots Jēzus biedrības locekļu lietošanā pēc tirgotāja nāves 1695. gada 19. decembrī, un, saskaņā ar tirgotāja vēlēšanos, tas jezuītu mājas vēsturē reģistrēts 1710. gadā kā ziedojums no anonīmas personas. Iegūtie līdzekļi galvenokārt sekmēja krāšņās Skaistkalnes baznīcas celtniecību, kā arī jezuītu Jelgavas rezidences labiekārtošanu.

Nozīmīgu finansiālu un morālu atbalstu Jēzus biedrības locekļiem sniedza arī Zībergu ģimenes piederīgie. Jezuītu dokumenti vēsta, ka prāvus ziedojumus no dažādu augstdzimušo personu vidus Jelgavas jezuīti saņēmuši laiku pa laikam, un pabalsti turpinājuši pienākt arī pēc Biedrības darbības beigšanas. Tātad līdzekļu gan dievnama celtniecībai, gan vēlāk tā uzturēšanai un labiekārtošanai, ir bijis pietiekoši.

Savdabīgi, ka, lai arī Jelgavas Sv. Jura baznīcas celtniecība ir politisks lēmums un dievnama jautājums saistībā ar visdažādākajām vēstures kolīzijām hercogistes galvaspilsētas centrā aktualizējas ne vienreiz vien, tad tomēr ēkas datējumā īstas skaidrības nav. Dažādos avotos parādās atšķirīgas versijas, kas iedalāmas divās grupās: autori, kas sliecas domāt, ka baznīcas celtniecība norisinājusies hercoga Jēkaba laikā 17. gs. 40. gados,³⁴ un tie, kas tās dibināšanas gadu saredz nedaudz agrāk – 1630. gadā.³⁵ Vēlme neskaidrības kliedēt liek vērsties pie pēc iespējas senākiem avotiem. Autoritatīvais jezuītu vēstures pētnieks Staņislavs Zeļenskis, pievēršoties Mitavas rezidencei, nāk klajā ar pieņēmumu, ka Jelgavas baznīcas celšana saistāma ar hercoga Frīdrihu, kurš 1630. gadā galvaspilsētā uzcēla katoļiem baznīcu.³⁶ Šo versiju apspēlē arī Jānis Svilāns, apgalvodams, ka 1630. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs ir uzcēlis katoļiem nelielu baznīcu, taču tā nav tikusi pilnībā pabeigta. Acīmredzot hercogs Jēkabs pēc 1639. gada solījuma šo pasākumu turpina, un, tā kā viņš ar darbiem vilcinās, tad baznīcas celtniecība pabeigta tikai 1645. gadā.³⁷

Taču, meklējot atbildes dokumentos, kas mūs sasnieguši no krietni tālākas pagātnes, var ieraudzīt, ka, piemēram, baznīcas vizitācijas par hercoga Frīdriha laikā uzsāktiem celtniecības darbiem neko neliecina. Par dievnama fundatoru nešaubīgi tiek atzīts hercogs Jēkabs,³⁸ un par tās tapšanas laiku uzskatāms 1643. vai 1644. gads.³⁹

Lai ar kā, 17. gs. pirmajā pusē Jelgavas garīgajā dzīvē un pilsētas panorāmā noteiktu vietu iegūst katoļu dievnams. Jaunuzcelto baznīcu, kas tāpat kā Kuldīgā, ir mūra ēka, bīskaps Poplavskis iesvēta tikai 1685. gada 7. oktobrī, veltot to svētā Jura godam (titulus ecclesiae Georgii Martyri); turpmāk katru gadu oktobra ceturtā svētdienā svinami baznīcas dibināšanas svētki.⁴⁰

Jau dievnamu vēstures pētnieka Jāņa Svilāna stāstā ieskanas doma, ka sakarā ar to, ka pasākums bijis vairāk uzspiests un nav bijis hercoga “sirdslieta”, ēka celta ilgi un nolaidīgi. Arī citi avoti apstiprina, ka jau ļoti drīz pēc dievnama uzcelšanas, tā saskārusies ar dažādām negācijām.

Piemēram, ir zināms, ka bīskapa Hodkeviča (Chodkiewicz) laikā, 1661. gadā, hercogam, tā kā viņam uz to ir patronāta tiesības, tiek izvirzīta prasība par baznīcas remontu.⁴¹ 1684. gada vizitācijas protokols atklāj šādu stāvokli: baznīcas jumts, lai gan nav no akmens, ir segts ar ūdensnecaurlaidīgu segumu, tomēr tas aiz vecuma ir caurs un tek. Arī zvanu tornis virs baznīcas durvīm ir segts ar egles koka kārniņiem, taču arī tas tāpat ir caurs un pilošs. Baznīcas grīda ir ar ķieģeļiem izlikta, bet, arī tā ir veca, tāpēc krietni bojāta un sadrupusi, un tai nepieciešams remonts.⁴²

Iespējams, baznīcas likteņos savu lomu spēlējis ne tikai tas, ka tās celtniecība bijusi hercogu namam uzspiesta (un šī attieksme tad arī laiku pa laikam atgādinājusi par sevi būves konstrukcijā), bet arī fakts, ka baznīca atradās pašā pilsētas sirdī, – līdz ar to nemierīgajos laikos bija pakļauta visām vēstures vēsmām, kas brāzās cauri pilsētai, cirzdams tās vaigā sāpīgas brūces. Bīskapa Šembeka (Szembek) 1715. gadā pāvestam rakstītajā relācijā stāstīts par kara postījumiem Jelgavas baznīcā: tā neatliekami labojama, tāpēc hercoga strādnieki atjauno baznīcu un dievkalpojumi notiek privātās telpās.⁴³ Strādnieki savu darbu veikušo nolaidīgi un Jelgavas baznīcu remontēja četrus gadus.⁴⁴

Šobrīd nav iespējams precīzi noskaidrot, cik lielā mērā šie darbi ietekmēja baznīcas izskatu. Ielūkojoties senās gravīrās, kļūst skaidrs, ka kapitālremontu rezultātā izmaiņas piedzīvojis baznīcas tornis. Senākie attēli rāda piramidālu torņa smaili, un tikai ar laiku baznīca tikusi pie barokāli izliektā kupola.

Par torņa remontiem vēsta arī rakstiskie avoti: jezuītu annālēs lasām, ka 1722. gadā zvanu tornis ir restaurēts, un tajā ievietoti zvana trīs jauni zvani.⁴⁵ Savukārt 1800. gada vizitācijā redzama atkal vecā aina – baznīcas jumts, kas no ārpuses ir segts ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu, aiz vecuma ir caurs un tek, zvanu tornis virs dievnama ieejas ir gluži sabrucis, un 1782. gadā no hercoga nama kases tas restaurēts.⁴⁶ Šos darbus 1786. gadā esot vainagojis Johans Ernsts Ratanaels (Rathanael), kas sagādājis baznīcas tornim jaunu pulksteni.⁴⁷

Arī citiem baznīcas ēkas uzlabošanas darbiem, liekas, nav bijis gala. Tā, piemēram, redzams, ka jumts labots vai katru gadu (1764., 1765., 1768.). 1765. gadā laboti arī logi, savukārt 1768. gadā paaugstinātas sakristejas. Īsajā laika sprīdī metomorfozes piedzīvojusi arī sēta ap baznīcu – 1764. gadā tā nostiprināta, kur nepieciešams, nomainot balstus, remontēti un nostiprināti arī vārti uz baznīcas pagalmu. Savukārt pēc četriem gadiem – 1768. gadā – sēta nomainīta pavisam, un novembrī ceļā no draudzes nama uz baznīcu sētā izveidoti vārti.⁴⁸ 1767. gada jūlijā ticis pārliets baznīcas zvans. Liecības par baznīcas remontiem sniedz arī Sanktpēterburgas Centrālais Valsts vēstures arhīvs (554. f., 3. apr., izraksti Rundāles pils muzejā), kā arī daudzkārtīgi pieminējumi publikācijās.

Kopš 1783. gada 13. aprīļa, kad Latgale tika iekļauta Mogiļevas Metropolijā un bīskaps Jānis Kosakovskis (Kossakowski) Livonijas bīskapa sēdekli pārcēla no Daugavpils uz Jelgavu, Sv. Jura baznīcai tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība. Šajā laikā piešķirti līdzekļi gan tās kārtējiem remontiem, gan veikti citi īpašuma paplašināšanas un labiekārtošanas darbi.⁴⁹ Piemēram, 1853. gada vizitācijas aktā teikts, ka baznīcas remontam no valdības izprasīti 1090 rubļi, savukārt 1866. gadā piešķirta summa 6814 rubļu apmērā. Plašāki remontdarbi veikti prāvesta Kriškiana laikā (1844–1902). Baznīcas gans saņēmis dievnama uzlabošanai 30000 rubļu,⁵⁰ un šie līdzekļi vēl bez parastajiem remontiem deva iespēju iegādāties jaunas ēkas (piemēram, sētnieka mājiņu Annas ielā), kā arī apkārt baznīcas dārzam uzbūvēt jaunu sētu uz augsta mūra pamata ar dzelzs margām mūra stabos. Kā tas izskatījies, šodien var redzēt 19.–20. gs. mijas fotogrāfijās.

Tomēr daudzie remonti nav varējuši glābt pašu būvķermeni, – no lielā mitruma baznīcas sienas sākušas irt. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja pilsētas nivelēšana, kuras rezultātā dārzs un ielas uzbērtas, bet dievnama grīda atradusies daudz zemāk par šo līmeni. Līdz ar to baznīcas iekšpuse pastāvīgi bijusi mitra, bet pavasaros un rudeņos ūdens krājies uz grīdas tādā daudzumā, ka ēkā vajadzējis izvietot laipas, lai dievlūdzējiem nebūtu jābrien pa ūdeni.

Beigu beigās jelgavniekiem nācās izšķirties par jauna dievnama būvi. Baznīcas dārzā tika uzceltas pagaidu telpas dievkalpojumu noturēšanai, bet vecā baznīca nojaukta pavisam. Pat pamati izrakti, jo uz vecajiem veidot jaunu būvi arhitekti, ņemot vērā plūstošās smilts grunti, nav uzdrošinājušies. Arī sienu materiāls izrādījies jaunajai būvei pilnīgi nederīgs.⁵¹

Četru gadu laikā (1902–1906) uzcelta jaunā Jelgavas katoļu baznīca Bezvainīgi ieņemtās Jaunavas Marijas godam (Tit. eccl. B.M.V. Immaculatae Conceptionis). Tās celtniecību pēc Liepājas arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa meta organizēja prāvests Kazimirs Jasens, kas darbojās Jelgavā 1902–1944.

Jaunuzceltā baznīca no Sv. Jura dievnama mantoja trīs altārus, kā arī pārējo baznīcas inventāru, kas vēl līdz Otrā pasaules kara katastrofālajiem postījumiem glabāja liecības par senajām dienām. Diemžēl karadarbības rezultātā 1944. gadā ugunsgrēks baznīcas ēku pārvērta pelnos un drupās.⁵²

Arhitektūra

Saistībā ar Jelgavas katoļu baznīcas bēdīgo mūža iznākumu, pētniekam nākas atdurties pie hercogistes galvaspilsētai tik raksturīgās situācijas, kad celtnes tēlu iespējams rekonstruēt, balstoties vienīgi uz rakstītajām un vizuālajām arhīvu liecībām. Par baznīcas izskatu var gūt priekšstatu no senām gravīrām ar Jelgavas panorāmu, pastkartēm un no 19. gs. beigu fotogrāfijām. Attēli rāda Kurzemes 17. gs. barokam tipisku būvi: plānā izstiepts draudzes telpas taisnstūris, kam austrumu daļā piekļaujas poligonāla apsīda, bet rietumu fasādē – izvirzīts kvadrātveida tornis. Līdzīga arhitektoniskā programma saskatāma turpat Jelgavā būvētajās luterāņu baznīcās, kā arī neskaitāmos Kurzemes dievnamos. Arī Jelgavas dienama likteņu līdzgaitniece – Kuldīgas Sv. Trīsvienības katoļu baznīca veidota pēc tāda pat principa.

Tātad Jelgavas Sv. Jura baznīcas rietumu fasādes māksliniecisko izteiksmību nosaka krietni izvirzītā torņa dominante. Tā mūrētā siena sadalīta četros stāvos, apakšējā daļā izvietots vienkāršs portāls ar pusaploces noslēgumu. Pusaploces arkas elementa variācijas nosaka visu torņa kompozīcijas raksturu. Būves otrajā līmenī rietumu pusē izveidoti pusaploces noslēguma pāra logi, savukārt trešā stāva dekoratīvā risinājumā trīs torņa plaknēs izveidotas pusaploces logailas, kurās pāra logu motīvs iekalts sienas padziļinājumā. Nākamā stāvā redzamas tādas pat logailu aprises, tikai šoreiz torņa logu iedziļinātā plakne veidota vienlaidus, bez pāra arku motīva. Vertikālo logu rindu noslēdz kvadrāta formas pulksteņa ciparnīca. Līdzīgs motīvs redzams arī Kuldīgas baznīcā, taču tur kvadrātiskās pulksteņa plaknes piedalās sarežģītas torņa smailes kompozīcijas veidošanā, kas savā ziņā kompensē identisko logailu šķietami vienmuļo augšupeju. Jelgavas gadījumā augšējā līmenī plānā kvadrātiskais tornis iegūst elegantu barokālu ķiveres izliekumu. Tādējādi kvadrātisko apjomu un liekto līniju saspēle veido atturīgu, harmonisku un loģiski vienotu ansambli. Jāpiebilst, ka šāda mākslinieciskās iedarbības koncentrācija celtnes augšdaļā, ko pasvītro augstu novietotie logi un izvirzītā dekoratīvā portāla trūkums, pēc mākslas zinātnieka Borisa Vipera atzinuma, ir Kurzemes baznīcu tipam sevišķi raksturīga iezīme.⁵³ Jelgavas baznīcas torņa laternu vainagoja pagara smaile ar lodi un vējrādi karodziņa formā.

Kā iespējams uzzināt no 19. gs. sākuma zīmējuma, Sv. Jura baznīcas torni greznojis vēl kāds, laika gaitā diemžēl zudis dekoratīvs elements – no visām pusēm torņa aprises ierāmējis rustējums. 19. gs. 80. gadu fotogrāfijās šajā vietā redzama apmetumā vāji izcelta plakne, kas, liekas, arī atšķīrusies ar nedaudz tumšāku toni, taču 19.–20. gs. mijas attēlos šī rotājošā detaļa, kas torņa kompozīcijai piešķīra možu tvirtumu, nu zudusi pavisam.

Baznīcas rietumu fasāde, kā tas tradicionāli piederas, ir dekoratīvās un arhitektoniskās programmas dominante, tomēr arī dievnama altāra daļai un garensienām ir bijusi noteikta estētiskā loma. Zvanu tornī apspēlētais elements – pusaploces arka – turpmāk parādās pārējo fasāžu logu formās. Iespējams, ka vēl 19. gs. sākumā logailās izmantots tāds pat pāra arku motīvs, kāds redzams tornī. Taču 19. gs. beigu fotogrāfijas rāda, ka tas vāji atbalsojas vairs tikai ar koka rāmja daļu palīdzību un ieguvis drīzāk gotisku smailarku raksturu.

Askēze un lakonisms, masīvi mūri, retas logailas, romāņu formu atskaņas, – šie Jelgavas baznīcas elementi cieši sasaucas ar vispārējo Kurzemes sakrālās būvmākslas raksturojumu. Taču pamanāmas arī atšķirības – dievnama ārējās sienas nav vis tradicionāli gludas, bet (līdzīgi Skaistkalnes jezuītu baznīcai), tās sadala plakani pilastri. Dzegas augstumā tie balstīja izteiksmīgu karnīzi. Tomēr arī šajā vietā notikušas izmaiņas. Salīdzinot 19. gs. sākuma zīmējumu ar vēlākām fotogrāfijām, redzams, ka dzega pacelta krietni augstāk, karnīze zudusi pavisam, tādējādi, pilastriem beidzoties nedaudz virs logu līmeņa, rodas iespaids, ka tie palikuši pusceļā “karājamies gaisā”. Pilastru plaknes bijušas gludas, tie pacelti uz izteiktām, kvadrātveida bāzēm un noslēgti ar vienkāršiem taisnstūra formas kapiteļiem. Senās fotogrāfijas rāda, ka ēkas majestātisko atturību pasvītrojis sienu baltais krāsojums, kas kontrastēja ar tumšo (iespējams, sarkanu) jumtu un dziļajās sienās iekaltajām logailām.

Laimīgā kārtā šodien varam iegūt informāciju ne tikai par ēkas ārējām aprisēm, – baznīcas vēstures izpētes darbā sevišķi vērtīgs informācijas avots ir Jelgavas mērnieka Antona Zērvalda (Sehrwald) fiksētais dievnama plāns.⁵⁴ Zīmējums rāda izstieptu taisnstūri, kura garums trīskārt pārsniedz platumu un kas austrumu daļā noslēdzas ar poligonālu apsīdu. Kā jau minēts, pie draudzes telpas rietumu fasādes uz baznīcas garenass novietots plānā kvadrātisks tornis. Taču, atšķirībā no fotogrāfijās redzamā tipiskā Kurzemes vientorņa baznīcas varianta, plāns rāda uzskatāmas izmaiņas. Mērnieka Zērvalda attēlā rietumu fasādē abpus baznīcas tornim izvietotas divas palīgtelpas, kas to iekļauj noslēgtā būvapjoma struktūrā. Kā izriet no šī autora darinātā baznīcas ziemeļu fasādes zīmējuma, palīgtelpas piekļāvušās torņa korpusam, ar pārseguma slīpni ritmiski atkārtojot jumta līniju (to vēlreiz iezīmē sakristejas pārsegums). Pēc dotā zīmējuma nav iespējams spriest, vai piebūves bijušas identiskas, un attiecīgi – kādu lomu spēlējušas baznīcas arhitektoniskā koptēla veidošanā. Loģiski liktos, ka fasādes daļas ir veidotas simetriski. Taču plāns liecina par ko citu: ziemeļu fasādes piebūve ir samērā zema – līdz puslogam, neapgaismota, ar ieeju no rietumu daļas, kamēr labējā piebūvē uzrādīti divi logi, un ieeja šajā telpā bijusi no draudzes telpas. Nav izslēgts, ka telpas izmantotas saimnieciskiem mērķiem un var būt, ka viena no tām kalpojusi “mirušā kambara” vajadzībām. Taču pagaidām šiem pieņēmumiem nav dokumentāra seguma. 19. gs. nogalē par palīgtelpu eksistenci liecina vien neliela taisnstūrveida atvere torņa dienvidu pusē (ventilācijas lūka?) un tas, ka draudzes telpas rietumu fasādes logs, kas acīmredzot veidots pēc šo telpu nojaukšanas, ir mazāks kā pārējie.

Šajā situācijā vērts vēlreiz palūkoties uz Kuldīgas baznīcu, kuras tornim abās pusēs piekļaujas šauras sienas ar ieslīpu pārsegumu. Šobrīd šiem veidojumiem vairs tikai dekoratīva nozīme, bet Jelgavas gadījums ļauj uzmanīgi izteikt pieļāvumu, ka arī šīs sienas reiz ietvērušas atsevišķas telpas.

Jelgavas mērnieks nav uzrādījis kāpnes, pa kurām būtu iespējams nokļūt tornī. Var būt, ka tās, līdzīgi Kuldīgas baznīcai, atradušās izveidotas biezajā, masīvajā sienā, un nevis kādā no sānu telpām (citādi no tām nebūtu iespējams tik vienkārši atteikties). Toties dievnama kora daļā no ārpuses iezīmētas kāpnes austrumu un ziemeļu pusē, kas acīmredzot vedušas presbiterija otrajā stāvā. Par iespēju pacelties virs pirmā stāva līmeņa savdabīgu liecību sniedz arī Pieminekļu valdes fiksētais mākslinieciski augstvērtīgais Sv. Jura baznīcas kāpņu margu kalums. Tās veidotas Ludviķa XVIII viesošanās laikā un, pēc tradīcijas, esot kaltas speciāli “Provansas grāfa” vajadzībām 18. gs. beigās. Pēc baznīcas nojaušanas margas novietotas Kurzemes provinces muzejā.⁵⁵

Altāra daļā baznīcas kreisajā pusē plānā redzama asimetriski izvirzīta sakristeja. Austrumu un rietumu pusē tai bijuši logi, ieeja – no austrumu puses, cieši līdzās korim. Telpa sadalīta divās atšķirīga izmēra istabās. Savukārt dienvidu pusē presbiterijam piekļaujas divas telpas, kuru ārsiena līdz pat apsīdas liekumam turpina būvķermaņa ārējo līniju. Ieeja šeit bijusi no baznīcas un, kā jau minēts, no ārpuses, iespējams, uz otro stāvu vedušas kāpnes.

Interjers

Atšķirībā no Kuldīgas dievnama trīs jomu dalījuma, Jelgavas katoļu baznīca ir halles tipa vienjoma telpa, kuras griestus sedz mucveida velve. Rīgas Metropolijas kūrijas arhīvā rodama baznīcas iekštelpu fotogrāfija, kas līdzās Zērvalda plānam, uzskatāma par unikālu materiālu celtnes vēstures izpētē. Attēls liecina, ka baznīcas koka griesti bijuši rotāti, un šo faktu apstiprina arī vizitāciju materiāli.⁵⁶ Kā zināms, apgleznoti griesti bijuši arī Skaistkalnes jezuītu dievnamā, taču lielākā gleznojumu daļa tur ap 1939. gadu aizkrāsota.⁵⁷ Tomēr jādomā, ka Jelgavas griestu (un, iespējams, arī sienu?) dekoratīvais risinājums nav spējis greznībā līdzināties Skaistkalnes paraugam. Virs altārtelpas fotogrāfijā redzams ritmiski taisnās rindās kārtotu zvaigznīšu raksts. Diemžēl par pārējo baznīcas iekštelpu apmetuma daļu dekoratīvo risinājumu šodien izdarīt secinājumus nav iespējams.

Kā vēsta 1800. gada vizitācijas teksts, baznīcas grīdu segušas t. s. šaha dēlītī pa diogonāli kārtotas tumšas un gaišas marmora plāksnes.⁵⁸ Šis uzlabojums veikts vienlaikus ar zvanu torņa remontu un jaunā pulksteņa izveidošanu – ap 1782. gadu. Pēc ēkas nojaukšanas ar marmora plāksnēm noklāts ceļš no vārtiem līdz jaunās baznīcas ieejai.⁵⁹

Nozīmīga loma iekštelpu noskaņas radīšanā pieder lielajiem logiem, kas paver ceļu gaismai draudzes telpā un plašajā altārtelpā (kas atdalīta ar kokā grieztu balustrādi). Kaut arī baznīcas vizitators tiem veltī nebūt ne cildinošas vārdus – lai gan tiem esot kārtīgas stikla rūtis, tomēr tie ir gauži veci, kāpēc baznīcā aizvien ir tumšs, bez tam logus nav iespējams nedz atvērt, nedz aizvērt⁶⁰ – tomēr, salīdzinot Jelgavas baznīcu ar līdzīga plānojuma celtnēm, jāsecina, ka logu izmērs un skaits rada iespaidu par gaišu un plašu dievnama telpu.

Neskatoties uz aprakstītajām Jelgavas katoļu baznīcas iekštelpu apdares kvalitātēm, kā tas Kurzemes sakrālajām celtnēm raksturīgi (spilgts izņēmums likumsakarībā ir Skaistkalnes un Ilūkstes piemēri) – interjera noskaņa šeit nav panākta arhitektoniskiem līdzekļiem, bet gan ar greznajiem iekārtas priekšmetiem.

Iekārtas priekšmeti

Mēģinot rekonstruēt Jelgavas Sv. Jura baznīcas iekštelpu vizuālo ietērpu, jāpatur prātā, ka dievnama iekārta uzrunā ne vien ar Kurzemes reģionam raksturīgo krāšņumu, bet tā veidota tieši katoļu baznīcas vajadzībām, – tādējādi nosakot gan konfesijai raksturīgu priekšmetu atlasi, gan arī noskaņas, stila, gaumes savdabību, ko varēja ietekmēt saskare ar katoliskajos reģionos sastopamajiem prototipiem. Vizitāciju protokolos aizvien uzsvērts, ka kokā grieztie priekšmeti bijuši bagātīgi zeltīti, sudraboti vai apgleznoti. Tādējādi gara acīm paveras mirdzoša, spoža un krāsaina aina, – kas, iespējams, vērta nelielo dievnamu par krāšņu pasauli.

Bez šaubām gan funkcionāli, gan arī mākslinieciski visievērojamākā loma pienākas baznīcas galvenajam altārim. Līdz mūsu dienām saglabājušies attēli ļauj spriest par tā kādreizējo izskatu. Izrādās, kokā grieztā konstrukcija aizpildīja visu baznīcas altāra telpas austrumu sienu. Fotogrāfijas rāda masīvu, divos stāvos sadalītu altāra retabla būvi ar grezni izvītu akantu malām (līdzīgi, kā tas redzams Skaistkalnes altārī, tikai krietnu pieticīgāk un, atšķirībā no Skaistkalnes, šeit sānu spārnos vairāk izteikts lentas ornamenta motīvs). Pirmo stāvu noslēdz plata lauzīta dzega ar pārrautu segmenta frontonu, un Skaistkalnes retabla (17. gs. 90. gadu sākums) izveidei radniecīga parādība ir pirmajā stāvā izveidotās kolonnas (katrā pusē pa trim) ar zeltītiem korintiskajiem kapiteļiem, Kristus monogrammu IHS frontona vidū (kas vienlaikus ir arī Jēzus biedrības simbols un tādēļ bieži saistāms ar jezuītu misionāru darbību). Jelgavas altārī šī zīme mazākos izmēros atkārtota vēlreiz staru glorijā otrā stāva vidējā daļā. Acīmredzot tāpēc tas ticis dēvēts par “Jēzus Biedrības altāri” (altare Societatis Iesu).⁶¹

Tāpat kā Skaistkalnes baznīcas altāris, Jelgavas paraugs ir uzskatāms par savdabīgu dienvidkatolisko klasisko un ziemeļniecisko elementu sajaukumu. Jāpiekrīt Borisam Viperam, kurš Kurzemes baroka mākslinieciskajai programmai piedēvē altāra retabla noformējumā vērojamo interesi par daudzvārdīgu figurālo un ornamentālo dekorativitāti: akanta lapu vijumi, polihromija, serafimu galviņas (starp kolonām pirmajā stāvā), kā arī altāra platos, smagnējos samērus. Savukārt ar Latgales sakrālai tēlniecībai raksturīgo ietekmi saistāma altāra vispārīgā uzbūve ar centrālo edikulu un gleznu, caurā atika ar volūtām, staru glorija, statuju katoliskie tērpi, un – kas pats iezīmīgākais – arhitektonisko daļu iedarbības spēks.⁶² Līdzīgi Skaistkalnei (kaut gan, vietā piezīmēt, ka Jelgavas altāris, tāpat kā visa baznīca, savos izmēros nestāv ne tuvu Leišamles grandiozajam paraugam) arī šeit arhitektoniskajam risinājumam koptēla radīšanā ir ļoti liela nozīme. Taču atšķirīgs ir fakts, ka Jelgavas altāra arhitektoniskais un skulpturālais risinājums ir ar līdzvērtīgu nozīmi.

Pirmajā stāvā abpus altārgleznai starp kolonnām izvietotas četras svēto figūras, un 1800. gada vizitācijas teksts ļauj šos tēlus atributēt.

Tā kā baznīca konsekrēta sv. Jura godam, likumsakarīgi, ka viena no altāra skulptūrām (pēdējā no labās) atveido tieši šo svēto.⁶³ Lai arī seno attēlo kvalitāte liedz statuju izpētīt tuvāk, par tās ikonogrāfiju nekļūdīgi ļauj spriest garais šķēps, ko svētais tur ar abām rokām ar kustību, it kā durtu turpat zem kājām esošo pūķi. Svētā žests, kaut gan nav izteikti dinamisks, atsauc atmiņā ercenģeļa Miķeļa cīņu ar pūķi. Šis sižets bija ārkārtīgi iecienīts jezuītu mākslinieciskajā programmā, – jo uzsver uzvaru pār ļauno, kā arī dod norādes uz Baznīcas cīņu par savām tiesībām.⁶⁴ Tāpēc iespējams, ka ir zināms pamats šādas paralēles saskatīt.

Arī svētā Jāzepa⁶⁵ attēlojumam Jelgavas baznīcā (pirmais no kreisās), liekas, nav nejaušs raksturs, – vienā no sānu altāriem atradusies svētās Ģimenes glezna, bet pats altāris ticis dēvēts par svētā Jāzepa altāri. Un, kā zināms, sižeti, kas tēloja Jēzus bērnības ainas, Viņa vecākus, vedinot skatītāju iejusties visdažādākajās Pestītāja dzīves epizodēs, bija īpaši svarīga jezuītu programmas sastāvdaļa.

Savukārt ar Polijas-Lietuvas kultūras ietekmju loku saistīts šo zemju patrona svētā Kazimira⁶⁶ skulpturālais atveidojums Jelgavas altārī (trešais no kreisās). Kā minēts, Jelgavas jezuītu rezidence, bija pakļauta Lietuvas provincei, kur šis svētais guvis milzīgu popularitāti. (Par šī reģiona jezuītu darbības ietekmi liecina arī sv. Kazimira gleznojums Kuldīgas baznīcā.). Kā tas sv. Kazimira attēlošanā pieņemts, Jelgavas altārī viņš ģērbts valdnieka drēbēs ar rakstāmspalvu kreisajā un krustu labajā rokā.

Arī Jānis Nepomuks ir visai iecienīts svētais tieši jezuītu ordeņa darbības lokā.⁶⁷ Atbilstoši tradicionālajam atveidošanas prasībām, Jelgavas altāra tēls (otrais no kreisās) tērpts priestera tērpā ar sermuļādu apmetni, kreisajā rokā “rādoši” krucifiksu, kas ir raksturīgs svētā atribūts.

Minētajām skulptūrām jaušamas visas pazīmes, kas ļauj uzteikt tā darinātāja rokas veiklību – laba anatomisko proporciju izpratne, pārliecinoši izcelti kustības diktētie figūru rakursi, smalki veidoti sejas vaibsti, kas iezīmē katra tēla raksturu, brīvi plūstošs tērpa kroku kritums, kā arī meistarīgs sīkdetaļu izstrādājums. Šodien pieejamie attēli rāda, ka skulptūras, tāpat kā visa altāra konstrukcija, krāsotas baltas, atstājot oriģinālajā tonī vien spīdīgās cēlmetālu daļas un altārgleznu, zem krāsojuma ļaujot vien izpausties kokgriezuma virsmas rakstura atšķirībām. Taču nav izslēgts, ka agrāk skulpturālo tēlu un visa altāra koloristiskais risinājums bijis citāds.⁶⁸

Jelgavas altāra otrā stāvā, līdzīgi Skaistkalnes piemēram, abpus frontona segmentam zvilnoši piekļāvušās divas figūras. Skaistkalnē tās ir alegorijas, šeit – divi eņģeļi, kas norāda uz segmenta pārrāvumā ievietoto kroni uz Jēzus monogrammu zemāk.

Līdzības ar altāru risinājumiem citās jezuītu darbības vietās, piemēram, Skaistkalnē un Indricā, liek izteikt minējumu, ka otrā stāva tēli bagātīgi profilētās dzegas malās ir Jēzus biedrības dibinātāja Ignācija Lojolas un viņa tuvākā līdzgaitnieka Franciska Ksavera (Xaver) atveidojumi. Un 19. gs. viziāciju teksti to apstiprina . Šo priesteru tērpos ģērbto figūru proporcijas ir smalkākas un trauslākas nekā pirmajā stāvā aplūkotajām statujām, arī to pozas šķiet “dejojoši” atraisītākas un vieglākas. Tāpēc, jādomā, to veidotājs bijis cits. Šāda situācija nav nekas neparasts Latvijas sakrālajā mākslā, tomēr Jelgavas gadījumā jautājums par altāra autoriem, tā mākslinieciskā noformējuma programmu, iespējamām izmaiņām dažādās attīstības fāzēs, ir sevišķi sarežģīts. Ne velti, aprakstot šo mākslas pieminekli, Brosiss Vipers piesardzīgi atsakās izteikt minējumus par tā datējumu. Savukārt Visvaldis Peņģerots, kas 1930. gadā Pieminekļu valdes uzdevumā apsekojis Jelgavas katoļu baznīcu un spējis dabā novērtēt altāra kokgriezumus, izsaka pieņēmumu, ka tas darināts dažādos laika posmos un vēlāk pārbūvēts.⁷⁰

Par atšķirīgām altāra attīstības stadijām iespējams uzzināt no baznīcas vizitāciju protokolos teiktā. Senie teksti pavisam skaidri apstiprina pieņēmumu, ka fotogrāfijās redzamā būve savas dzīves laikā piedzīvojusi zināmas modifikācijas.

1684. gada 10. martā Viļņas kanoniķis Vincents Notoničs (Nottonicz) noskaidrojis, ka Vissvētākais Sakraments tiek turēts ciborijā uz galvenā altāra sudraba traukā, kas no iekšpuses apzeltīts. Altārī, kas novietots pret austrumiem, izstādīts vienīgi pietiekoši liela izmēra Krustā sistā Kristus atveids. Pie kam altāris, tāpat kā pati baznīca, vēl nav konsekrēts⁷¹ (tas notiks nākamajā gadā).

Savukārt 1761. gada 6. aprīlī vizitators redzējis šādu ainu: “Šajā baznīcā galvenajā altārī, kas ir ar skulpturāliem tēliem smalki veidots, kā arī ar dažādām ar zeltu un sudrabu apliktām gleznām rotāts, atrodas tabernākuls, kurā tiek glabāts Vissvētākais Euharistijas sakraments zeltītā sudraba traukā ar vāciņu. Šīs vizitācijas laikā atsevišķas altāra daļas ir pārtaisītas un nesen konsekrētas.”⁷² Un vēl: “Galvenais altāris ar Krustā Sisto Kungu ir mākslinieciski eleganti griezts, krāsots, zeltīts un sudrabots un ar dažādām svēto figūrām izrotāts”.⁷³

Visplašāko informāciju sniedz draudzes baznīcas vizitācija, kas pabeigta 1800. gada 21. augustā. Tās salīdzinoši izvērstais teksts ļauj uzzināt ne tikai to, ka baznīcā ir trīs altāri, kur ir gan krucifikss, gan viss kanoniski paredzēto piederumu aprīkojums, bet arīdzan, ka ap centrālo altāri atradušies desmit teicami veidoti egles koka soli katram klēra koristam.⁷⁴ Bez tam presbiterijā galvenajā Svētā Krusta altārī mensas vidū atrodas mākslinieciski skulpturāliem tēliem rotāts, zeltīts ciborijs Vissvētākā Sakramenta glabāšanai. Tam abās pusēs piestiprināti seši misiņa svečturi ar svecēm.⁷⁵ Altāra apakšējā stāvā ir uz audekla gleznots Krustā Sistā tēls, kura sirds, kronis, gurnauts un naglas rētās ir apsudrabotas, līdzās gleznai statujas; otrā stāvā ir Kunga Debessbraukšanas atveids un pašā augšā Bezvainīgās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas tēlojums, ko ieskauj svēto Jāzepa, Jāņa Nepomuka, mocekļa Jura statujas.⁷⁶

Iepazīstot tekstuālās liecības, fakts, ka altāris ticis laika gaitā pārveidots, vairs šaubas nerada. Tomēr jāatzīst, ka altāra pēdējais variants atstāj, lai arī savdabīgi risināta, taču kompozicionāli nobeigta un viengabalaina veidojuma iespaidu, kaut gan stilistiski te vērojama dažādu laikmetu sasaukšanās. Altāra pirmais stāvs līdzinās klasiskiem baroka risinājumiem, savukārt otrā stāva savdabīgais atvieglojums ar trauslām kolonniņām, pārrautās dzegas, glorijas motīvu, asimetriski izlocītajām paneļu plaknēm (kas, ļaujot saskatīt to biezumu un izjust šķietamo “finierisko” trauslumu, izsauc asociācijas ar skatuves dekorāciju butaforiskumu), – jau ir plats solis ceļā uz rokoko domāšanu. Tāpēc nākas apstāties pie atzinuma, ka šodien piemineklis atstāj vēl pietiekami daudz neskaidrību, un atliek vienīgi cerēt, ka kādi papildus avoti ļaus tās kliedēt.⁷⁷

Nav noliedzams, ka ievērojamākā Jelgavas Sv. Jura katoļu baznīcas galvenā altāra daļa ir ar savam uzdevumam pienācīgu greznību un rūpību darinātais tabernākuls altāra vidū. Par lielisko veidojumu sajūsminās gan vizitatori, veltīdami tam atzinīgus vārdus, gan arī vēlāk mākslas zinātnieks Boriss Vipers, apgalvojot, ka “ar silueta smalko profilējumu, ar eņģeļu statujām, šis ciborijs ir viens no izcilākiem rokoko stila darbiem Latvijā”.⁷⁸ Un, patiesi, uzlūkojot spraigiem, dinamiskiem un vienlaikus eleganti smalkiem rokaju vijumiem ieskauto būvi, jāatzīst, ka līdz ar pēdējā kara postījumiem, Latvijas māksla zaudējusi izcilu pieminekli.

Izmēros iespaidīgā mākslas darba (tabernākuls aizsedz lielu daļu altārzgleznas un pārliecinoši veido ne tikai saturisko, bet arī formālo altāra kompozīcijas dominanti) centrālo daļu, kas domāta Vissvētākā Sakramenta vai krucifiksa eksponēšanai, ieskauj telpiski izvērstas sienas, kas dzīvā un pulsējošā volūtu vijumā satur vizitācijas tekstā minētos sešus misiņa svečturus. Dziļākajā plānā paralēli retablam redzama vēl viena plakne, kas, būdama krietni platāka, ar ekspresīvu asimetrisku rokaju viļņojumu veido dekoratīvu fonu Vissvētākajam. Līdz beidzot, sienas paplatinājumam izvēršoties, kompozīcija noslēdzas ar divām lūdzošu eņģeļu figūrām, kas ceļos nometušās uz volūtām, godbijīgi pavērsušies pret dievnama sirdi.

Jelgavas mākslas darba līdzinieku un inspirācijas avotu meklējumu ceļi aizved tālu aiz Latvijas robežām – Dienvidvācijas un Austrijas zemēs. Radniecīgi risinājumu varianti redzami Pētera Vāgnera (Wagner), Johana Baptista Štrauba (Straub) darbības lokā. Neatkarīgi no tā, izvērstāki vai savaldītāki ir rokaju vijumi, proporcijās nozīmīgāki vai sīkāki sānu eņģeļi, – kompozīcijas pamatā redzamais domu gājiens ir līdzīgs. Arī Vīnes Jezuītu baznīcas tabernākuls, Entvurtes un vairāki citi šajā reģionā sastopamie rokoko stilistiskajās iezīmēs veidotie tabernākuli rod atbalsis Jelgavas variantā.

Un, jādomā, šī līdzība nebūt nav nejauša. Lai gan, kā jau iepriekš teikts, Jelgavas jezuītu rezidencei bija visciešākās saiknes ar Lietuvas provinci, tad tomēr kontakti ar Austriju bija ne mazāk būtiski. Kā zināms, no turienes šeit ieradās Jelgavas-Skaistkalnes rezidences pirmais superiors Ernests Šturms un nezaudēja saiknes ar savu mītnes zemi arī turpmāk. Tas ļauj mākslas zinātniecei Elitai Grosmanei meklēt iespējamos iedvesmas avotus Skaistkalnes baznīcas risinājumam Vīnes jezuītu darbības lokā.⁷⁹ Un jāsaka, ka Ernesta Šturma gadījums nebija vienīgais. Lai gan Jēzus biedrības kolektīvs bija izteikti internacionāls, ielūkojoties Mitavas rezidences brāļu sarakstos, iespējams konstatēt, ka arī 18. gs. vidū šeit bijis ne mazums tās puses cilvēku.⁸⁰ Tiesa, Jelgavas tabernākula izcelsme vēl skaidrojama, tāpēc šiem izteikumiem ir vienīgi hipotētisku pieļāvumu raksturs, un tikai precīzas dokumentāras liecības spētu atrisināt vēstures uzdotās mīklas.

Bez centrālā altāra, kā tas katoliskajā tradīcijā pieņemts, ārpus presbitērija atradušies vēl divi sānu altāri. Zināms, ka jau pirms 1684. gada jezuīti izveidoja Bezvainīgās Jaunavas Marijas un svētā Franciska Ksavera altārus.⁸¹ Taču ar laiku tie nomainīti – 1761., 1800. gada vizitāciju protokoli apraksta kreisajā pusē altāri ar svētās Ģimenes gleznu, kurā gan sv. Jāzepam, gan Marijai, gan Jēzum virs galvām izveidoti sudraba kroņi. Un labajā pusē – altāris ar Svētās Jaunavas Marijas atveidu, kuras galvu rotā divpadsmit sudraba zvaigznes, bet kāja atbalstās uz sudrabā veidota pusmēness; virs Dievmātes krūtīm redzama liela sudraba sirds, kā arī apzeltīts krucifikss. Arī šeit Vissvētākās Jaunavas un viņas Bērna Jēzus galvas rotāja sudraba kroņi.⁸² Sudraba aplikācijas, kā teikts, grezno arī 17. gs. darināto centrālā altāra Krustā sistā atveidu. Acīmredzot šāda prakse, kad, atšķirībā no pareizticīgo dievnamos populārās rizas (kas parasti nosedz visu gleznas virsmu, atstājot redzamu tikai seju un rokas), apkalumiem ir lokālas aplikācijas raksturs, nav nekas neparasts. Līdzīgi rotājumi sedz arī, piemēram, “Marijas Pasludināšanas gleznu” (17. gs. otrā puse) Skaistkalnes dienvidu sānu altārī.

19. gs. nogalē altāri pārtaisīti vēlreiz, iegūdami neogotisku risinājumu un Jūliusa Dēringa darbus⁸³ – 1863. gadā gleznoto „Siksta Madonnas” kopiju un 1868. – „Svētās Ģimenes” gleznu. Baznīcas papildināšana ar jauniem altāriem turpinājusies arī 20. gs. sākumā. Vienā no tiem acīmredzot tikusi ievietota arī Dēringa 1864. gadā darinātā glezna “Svētais Antonijs”.⁸⁴

No rakstītajiem avotiem iespējams uzzināt arī to, ka baznīcas sakristejā glabājušies četri feretroni – katram evaņģēlistam,⁸⁵ un Kristus Miesas svētkos tie svinīgā procesijā nesti apkārt baznīcai.⁸⁶

Krāšņs, grezniem rotājumiem mākslinieciski veidots, zeltīts un sudrabots acīmredzot bijis arī baznīcas kristāmtrauks.⁸⁷ 1761. gada vizitācija vēsta par jaunas kanceles izveidi, kas tāpat kā baptistērijs, bijusi polihromi krāsota, laistījusies zeltā un sudrabā.⁸⁸ Turklāt 1800. gada dokumentos piemetināts, ka kanceles jumtiņu rotājuši četri ģipsī veidoti evaņģēlistu tēli,⁸⁹ bet 1820. gada vizitators uz violeti un balti krāsotās, ar zelta malām rotātās kanceles kausa redzējis arī kokā grieztu Krustā sistā atveidu.⁹⁰

Kā tas katoļu dievnamā piederas, Grēksūdzes sakramentam paredzēti biktssoli. Sv. Jura baznīcā zem logiem sienā iemūrēti pieci egles koka konfesionāli,⁹¹ un tie bijuši rotāti ar “attēliem grēku nožēlnieku uzlūkošanai”.⁹² Par dievnama soliem rakstiski atstātās liecības pauž vien to, ka solu baznīcā ir pietiekoši⁹³ (kā rāda vēlāk zīmētais baznīcas plāns, tie izvietoti abās centrālās ejas pusēs 13 rindās). Solu sānos piestiprinātas osas baznīcas karogu turēšanai,⁹⁴ kurās liekami trīs pāri dažāda lieluma karogi (sarkani, zaļi un zili, – ko lieto procesijās dažādos baznīcas svētkos), kā arī lielāks melns bēru procesijām.

1800. gadā fiksētajā baznīcas inventārā bijušas 7 lielas un 13 mazas (acīmredzot Krusta ceļa atveidi) gleznas.⁹⁵ Savādu liecību par Jelgavas sv. Jura baznīcas glezniecības mantojumu sniedz jezuītu annāles. 1737. tiek aprakstīts gadījums, kad Jelgavas iedzīvotājs gleznotājs Pēteris Plagmanis (Plagman) publiski apvainojis Dievmātes godu, par ko paši luterāņi pret viņu esot izvirzījuši apsūdzību rātei. Rezultātā naudas soda vai kādu citu sankciju vietā viņš sagādājis Jelgavas katoļu baznīcai Bezvainīgi ieņemtās Marijas gleznu, kas ievietota sānu altārī un otru mazāku, sv. Joahima un Annas tēlojumu, kas ievietota sv. Ģimenes sānu altārī,⁹⁶ kā arī vienu Dievmātes godam veltītu gleznu.

Liekas, jautājums par baznīcas ērģelēm ir ne mazāk sarežģīts, kā centrālā altāra ģenēze. Jezuītu annāles 1729. gadā ar prieku vēsta, ka Sv. Jura baznīca beidzot saņēmusi mūzikas instrumentu, kas kalpos gan dievnama dekorēšanai, gan katoļu dievbijībai un Dieva slavai.⁹⁷ Taču, ja sākotnēji koris tiek uzteikts kā labi (“gana eleganti”) veidots un ar viesiem pienācīgiem piederumiem aprīkots,⁹⁸ tad vēlāk instruments saskāries ar nopietnām problēmām. Dažādos avotos rodamas liecības, par to, ka atkal un atkal aktualizējies jautājums par ērģeļu remontu. Tomēr šodien grūti noteikt, cik lielā mērā šīs manipulācijas skārušas instrumenta vizuālo ietērpu. Pieminekļu dokumentācijas centrā fiksētais 18. gs. vidus prospekts⁹⁹ ir neliels, kompakts veidojums ar izteiktiem trīs torņiem, no kuriem vidējais ir šaurāks un zemāks, un to vainago – cik nu šodien attēli ļauj saskatīt – kristīgā ticībā aprobētu simbolu atjautīgs savijums: ērkšķu kronis, kas pa gabalu rada asociācijas ar nimbu, apvijies ap krustu, kas savukārt apakšējā daļā iegūst enkura aprises; tā pamatnei līdzās trompete, arfa un kāda forma, kas atgādina zivs asti. Taču prospekta rotājumu raksturu galvenokārt nosaka smalki izliektā akantu vītne, kas ar altāra tabernākuklā redzētajam līdzīgu eleganci, tvirtu drastiskumu rotaļīgi izliecas virs stabuļu augšējiem galiem. Abpus vidējam tornim plaknes daļās asimetrisku rokaju šļakatas nedaudz izvirzās no vijuma kopējās gaitas. Savukārt sānu torņos vijuma raksts sabiezinās, uzplaukst trauslām lilijām līdzīgos ziedos, koncentrējoties ap iepriekš redzētajam svešādu palmetes motīvu. Un virs torņiem rāmi stāv klasiski atturīgas vāzes (sānu torņi pieskaņoti vēlāk?). Taču šīs iezīmes nespēj mainīt dekoratīvajā risinājumā valdošo rokaju joslas radīto prospekta gaišo, dzīvespriecīgo un atraisīto noskaņu.

Jelgavas ērģeļu trīstorņu prospekta siluets tipoloģiski radniecīgs Tukuma katoļu baznīcas instrumentam. Tomēr tur rotājošā josla ir krietni apvaldītāka, tā pakļaujas stabules ietverošo rāmju diktātam, pie kam apakšējā daļā atkārtojas vēlreiz, tādējādi pastiprinot kārtības un miera iespaidu. Atšķirīgs ir arī torņu rotājums. Tukuma variantā nav redzamas vāzes, bet uz centrālā torņa pārseguma rokas pacēlis sveicina mazais Kristus bērns. Gandrīz identiska skulptūra atrodas Līvbērzes tabernākula altāra vidū. Iespējams fakts, ka visas minētās vietas bijušas jezuītu darbības lokā, var dot kādus mājienus un tālākas ierosmes baznīcas iekārtas priekšmetu atribūcijā.

Lietišķās mākslas priekšmeti

Sadegot jaunajai Jelgavas katoļu baznīcai, diemžēl bojā gājis dievnama liturģiskais inventārs, kas, pa lielākai daļai bija saglabājies no vecās Sv. Jura baznīcas. Vizitāciju teksti ļauj izsekot lietišķās mākslas priekšmetu skaita pakāpeniskam pieaugumam, kā arī uzrāda vairāku ziedotāju vārdus. Iepazīstoties ar rakstītajiem avotiem, iespējams secināt, ka baznīcas kalpotāju lietošanā lielā skaitā bijuši sudraba, zeltīti priekšmeti un ne mazums dārgu ornātu. Arī jezuītu annāles glabā ziņas par vērtīgajiem dāvinājumiem. Lielā mērā par to jāpateicas Jelgavas katoļu labvēļiem dižciltīgo personu vidū. Turklāt ordeņa darbību atzinīgi vērtējuši ne vien katoļu muižnieki, kas atbalstīja tos materiāli, novēlēdami tiem lielākas naudas summas un dāvādami krāšņus liturģiskos piederumus, bet tāpat arī luterāņi.¹⁰⁰ Zināms, ka Kurzemes hercogiene vairākus gadus pēc kārtas pateicībā par centīgo jezuītu darbību dāvājusi tiem skaistus baznīcas kausus un citus priekšmetus. Piemēram, 1693. gadā teikts, ka hercogiene Anna ordeņa brāļus ir apveltījusi ar dārgām dāvanām (tolaik superiors bija Ernests Šturms).¹⁰¹ Savukārt 1695. gadā gan no kroņa īpašumiem, gan privātiem ziedotājiem jezuītu īpašumā nonākuši visi nepieciešamie liturģiskie piederumi (t. sk. divi ornāti, divas dalmatikas, trīs antipendiji un vien kapa) apmēram 400 imperiālu vērtībā.¹⁰²

Dievnama inventāru vairojušas ne tikai jezuītu labās attiecības ar dažādiem augstāko aprindu cilvēkiem. Arī pēc ordeņa darbības beigšanas Sv. Jura baznīcas liturģisko piederumu klāsts ticis papildināts ar ļoti dārgiem un mākslinieciski augstvērtīgiem priekšmetiem. Sevišķi kopš brīža, kad uz Jelgavu ticis pārcelts bīskapa sēdeklis, baznīcā visa kā esot bijis pietiekoši: liturģiskie trauki, drēbes un pārējais bīskapa uzņemšanai.¹⁰³

Literārie avoti sniedz liecības par baznīcas lietišķās mākslas priekšmetu skaitu un materiālo vērtību, taču tie nedod pilnīgu priekšstatu nedz par mākslas darbu izskatu, tehniku, apdares paņēmieniem, nedz arī stilistiku. Tāpēc jo īpaši vērtīgi ir Latvijas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā saglabātie materiāli, kas stāsta par Jelgavas katoļu baznīcu pirms Otrā pasaules kara. Dievnamu apsekojis Visvaldis Peņģerots un 1930. gada 20. oktobrī sastādījis Pieminekļu valdei adresētu ziņojumu. Fotogrāfijas ar lietišķās mākslas priekšmetiem, kā arī izvērstais mākslas vēsturnieka ziņojums šodien ļauj ielūkoties Jelgavas katoļu baznīcas mantojumā. Lai arī, salīdzinot ar vizitāciju inventārā uzskaitīto, šeit redzama tikai neliela lietišķās mākslas darbu daļa, tomēr iespējams atpazīt atsevišķus priekšmetus, kas iepriekš sastapti rakstītajos avotos. Tā, piemēram, 1761. gada protokolā uzrādīts sudraba relikviju krusts ar burtiem: JB¹⁰⁴ . Ļoti iespējams, ka šo priekšmetu redzējis arī Peņģerots (Nr. 8). Baznīcas lepnums bija ar dārgakmeņiem rotāta sudraba monstrance (Nr. 4). To līdz ar citiem dārgiem liturģiskajiem traukiem dievnamam dāvinājuši Francijas karaļnama piederīgie, kas Francijas revolūcijas laikā uzturējās Jelgavā. Saglabājušās ziņas, ka, vācot līdzekļus jaunās baznīcas celtniecībai, Kazimirs Jasens, finansiālu apsvērumu spiests, no monstrances pārdevis vienu vai vairākus briljantus.¹⁰⁵

Šodien iespējas izveidot lietišķās mākslas priekšmetu aprakstus ierobežo tas, ka priekšstats gūstams vien no fotoattēliem, un tāpēc nākas uzticēties Peņģerota veikatjiem uzmērījumiem un komentāriem (pielikumā: “V. P.”). Sv. Jura baznīcas mākslas pieminekļu attēli glabājas arī Latvijas Vēstures muzeja fotonegatīvu kolekcijā. Taču tur pievienotie apraksti vietumis atšķiras (datējums, idejas par autorību u.c.) no Pieminekļu dokumentācijas centra materiāliem, tāpēc aprakstā iekļauta arī šī versija (pielikumā: “LVM”).

No vēstures dzīlēm uzrunādamas, visdažādāko avotu liecības, kopā liktas, ļauj nojaust vēl viena Jelgavas pieminekļa zudušās godības atblāzmu, – Jelgavas Svētā Jura katoļu baznīca ne tikai iezīmējusi savdabīgas līnijas pilsētas garīgajā un materiālajā vēsturē, bet arī guvusi noteiktu vietu plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā.

1. “Kurzeme palika par patstāvīgu hercogisti zem Polijas visrvaldības. Šajā padošanās aktā, 1§ ir par brīvu Augsburgas konfesijas lietošanu Kurzemē. Par katoļu tiesību brīvību še nekur neiet runa.” – Ķaune N. Jezuītu darbība Vidzemē, Kurzemē un Latgalē. Nikolaja Ķaunes, Fil. un foloz. fak., vēst. nod. stud., mtr. Nr. 6709, kandidāta darbs. [Rīga], 1932. – 149. lpp.
2. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // Latvijas vēstures avoti. III laidiens, I daļa. / Sast. Kleijntjenss J. – Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1940. (Turpmāk – LVA I) – 1. lpp.
3. Jezuītu enciklopēdija sniedz ziņas, ka jezuīti no Rīgas darbojušies Mitavā jau kopš 1621. gada, bet vēlāk no Posvežas, kā priestera palīgi dvēseļu aprūpes darbā un misionāri; zināmi arī šo darbinieku vārdi – Frederiks Meinks un Kristaps Matisevičs. (Już od 1621 jezuici z Rygi, a od połowy XVII w. z Poszawsza pracowali w Mitawie jako pomocnicy proboszcza w duszpasterstwie I misjonarze (m. in. Fryderyk Meinck 1663–71 i Krzysztof Matysiewicz 1667–70)) – Encyklopedia wiedzy o jezuitach na ziemiach Polski i Litwy 1564 – 1995. / Red. Grzebień L. – Kraków, 1996. – S. 430.
4. Ķaune N. Jezuītu darbība.. – 150. lpp.
5. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), 7363 f., 5. apr., 227. l., 7.–10. lp.
6. Jēzus biedrība (lat. Societas Iesu) ir dibināta laikaposmā no 1534. līdz 1539. gadam. 1540. gadā to apstiprinājis pāvests Pāvils III. Par pirmo ordeņa ģenerāli 1541. gadā izraudzīja tā dibinātāju Ignāciju Lojolu (Loyola). Viņš izstrādāja biedrības organizatoriskos un morālos principus, kas balstījās uz 1548. g. paša sarakstītajiem “Garīgajiem vingrinājumiem”, un tie nolikuma veidā pieņemti 1558. gadā, jau pēc Ignācija Lojolas nāves. Jezuītu ordenis cīnījās par katoļu Baznīcas autoritātes atjaunošanu. Ļoti liela uzmanība, it īpaši sākumposmā, tika pievērsta misiju darbībai, aptverot Āziju, Āfriku, Ameriku. Jezuīti darbojās ne vien kā jaunu draudžu dibinātāji, bet arī kā to pastāvīgie apkalpotāji. Ievērojamu ietekmi Jēzus biedrība ieguva arī politikā un izglītības sfērā. Jēzus biedrībai raksturīga centralizēta, labi organizēta struktūra. Tās priekšgalā atrodas ģenerālis (Praepositus Generalis) – ordeņa augstākais vadītājs, kas tiek ievēlēts uz mūžu un kura rezidence atrodas Romā. Ordenis tiek sadalīts pēc teritoriālā principa – provincēs, to vadītāji ir provinciāļi. Atsevišķas pastāvīgas jezuītu mītnes pēc to nozīmības tiek dēvētas par kolēģijām (augstākā), rezidencēm (vadītāji: rektors, superiors), vai misijām. Ordeņa locekļi var būt priesteri – tēvi, sholastiķi – topošie garīdznieki, koadjutori – brāļi, kas nekļūst par priesteriem. (Sīkāk skat.: Бёмер Г. История ордена иезуитов. Смоленск: Русич, 2002, с. 456.)
7. Kleijntjenss J. Kurzemes hercogs Jēkabs un katoļu baznīca // Sējējs. 1938. Nr. 9. – 923.–925. lpp.
8. .. fuit valde bene exceptus a Duce Jacobo. – Historia Residentiae Mittaviensis-Schönbergsis Societatis Jesu // LVA I. – 9. lpp.
9. Encyklopedia..– S. 430.
10. LVVA, 6984 f., 1. apr., 48. l., 44.–47. lp.
11. Šajā jautājumā vēl ne mazums neskaidrību. Kleintjenss apgalvo, ka “jau 1672. gadā Jelgavā pastāvēja jezuītu rezidence, un tās pirmais superiors bija paters Ernests Šturms.” – Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA I. – 1. lpp. Taču jezuītu enciklopēdija minēts 1690. gads: “Prowizoryczną rezydencję otwarto w 1690.” – Encyklopedia.. – S. 430.; savukārt Nikolajs Ķaune raksta, “..1692. gadā jezuīti te (atver) nodibina provizorisku rezidenci. Tas notiek Jēkaba dēla, Fridriha Kazimira laikā.” – Ķaune N. Jezuītu darbība.. – 151. lpp. Tas pats apstiprināts vēlreiz: ”1692. g. jezuīti ieguva tiesības apmesties uz dzīvi arī Jelgavā, un te tika ierīkota pagaidu rezidence.” – Ķaune N. Vecā Jelgava. Rīga: Valtera un Rapas apgāds, 1939. – 75. lpp. Iespējams, ka 1672. gadā tika ierīkota misijas stacijas ēka, (jezuītu enciklopēdijā minēti misijas stacijas superiori no 1672. līdz 1690. gadam: Matejs Stempels (Maciej Stempell) 1672–76, Andrejs Jungs (Andrzej Jung) 1676–78 un Ernests Šturms 1678–1690. Bet, paaugstinot Jelgavas jezuītu misiju par rezidenci 1690. gadā (rezidences superioru uzskaitījums sākas tieši ar šo brīdi), iespējams, tika celta jauna (vai paplašināta vecā?) rezidences ēka.
12. Piemēram, Lancmanis I. Skaistkalnes baroks // Komunisma Ceļš. 1983. 26. febr.
13. Tomēr arī šeit, kā visā izpostītās Jelgavas vēsturē, ir vēl pietiekami daudz mīklu un neskaidrību. Lielā mērā tajā vainojams Staņislava Zeļenska izteikums, ka Emanuels Ruselē pabeidzis jaunas baznīciņas būvi Mitavā, nodrošinādams to ar visu nepieciešamo liturģisko inventāru, jo pirms tam jezuīti esot strādājuši draudzes baznīcā. Tālāk jezuītu pētnieks uzteic apbedījumu vietu zem presbiterija utt. (Pomimo tych pieniężnych trudności, superior Rousselet wykończył budowę nowego kościółka w Mitawie, benedyktował go i otworzył uroczystem nabożeństwem, bo dotąd pracowali Jezuici przy kościele farnym. Cieszyło ich to najwięcej, że w nowym kościele mieć będą własny grobowiec pod presbiterium.) – Załęski S. Jezuici w Polsce. T IV. Część IV. – Kraków, 1905. – S. 1539. Tātad iznāk, ka bez Sv. Jura baznīcas un rezidences kapelas jezuītu liturģiskā darbība bijusi saistīta ar vēl kādu katoļu baznīcas ēku Jelgavā.
    Sekojot šim izteikumam, ideju pārņēmuši arī citi autori. Piemēram, arī jezuītu enciklopēdijā teiktais vedina domāt, ka jezuītiem Jelgavā ir bijusi arī vēl pašiem sava baznīca: “Jezuīti darbojās draudzes baznīcā un savā rezidences kapelā līdz 18. gs. līdz kamēr superiors Emanuels Ruselē 1758–67 pabeidza atsevišķas, nelielas baznīcas celtniecību.” (Początkowo pracowli jezuici przy kościele parafialnym Św. Jerzego, wprawdzie murowanym, ale w początkah XVIII w. powaźnie zniszczonym. (..) Jezuici pracowali w kościele parafialnym i własnej kaplicy w rezydencji do XVIII w., dopiero superior Emanuel Rousselet 1758–67 ukończył budowę osobnego, niewielkiego kościoła.) – Encyklopedia.. – S. 430.
    Līdzīgu faktu min arī Nikolajs Ķaune: “Krievi 1762. g. padzen Kārli un Kurzemi no Pēterpils pārvalda atkal Ernests Bīrons. No krieviem baidīdamies, superiors Rousselet’s visu iekārtu pārved uz Lauksedi Lietuvā, tomēr bailes ir veltīgas, Bīrons pret jezuītiem izturas laipni. Jelgavā jezuīti beidz paši savas baznīcas celšanu, tagad jezuītiem pašiem ir sava baznīca un kapsēta zem tās.” – Ķaune N. Jezuītu darbība.. – 155. lpp.
    Par Jelgavas rezidences baznīcu runā J. Kleijntjenss: “Bez misiju kapelām, kuru skaits noteikti nav zināms, jo ne katrā misiju punktā atradās kapela, XVIII gs. otrā pusē Jelgavas un Skaistkalnes jezuīti apkalpoja 3 draudzes baznīcas: Jelgavā, Skaistkalnē un Lauksātē (celta 1766. g.), kā arī Jelgavas jezuītu rezidences baznīcu.” – Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA I. – 6. lpp.
    Savukārt kardināls Julians Vaivods, balstoties uz bīskapa Kristapa Antona Šembeka 1715. gadā pāvestam rakstīto relāciju, skaidri izsakās, ka šajā laikā “Kurzemes hercogistes robežās ir bijušas 4 draudžu baznīcas: 1. Jelgavā, 2. Kuldīgā, 3. Alšvangā (kopā ar Jūrkalnes filiāli) un 4. Laucesā. Bez šīm draudžu baznīcām, kuras ir pārvaldījuši pasaulīgie priesteri, minētas vēl tēvu jezuītu rezidences Jelgavā, Skaistkalnē – kopā ar Bauskas misijas punktu un Ozolmuižas filiāli, kā arī Ilūkstē, pie kuras piederēja misiju punkts Subatē. Tātad kopā 6 draudžu baznīcas, jo Jelgavā tā pati bija draudzes un jezuītu baznīca, kuru apkalpoja jezuīti, divas filiāles un divi misiju punkti. Klāt vēl jāpieskaita divas austrumu rita baznīciņas Ilūkstē mūku baziljanu dievnams un Jēkabpilī, kuru pārzināja austrumu rita precēts garīdznieks.” – Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Latvijas rekatolizācija. Rīgas Metropolijas kūrija, 1994. – 366. lpp. Arī citi baznīcas gani, aprakstot ticības lietas Kurzemē, nemin faktu, ka Jelgavā būtu bijušas vairākas katoļu baznīcas. Tā kā līdz šim nav arī izdevies atrast nekādas tuvākas ziņas, ka šāda jezuītu baznīca tik tiešām eksistējusi, un, kā liecina jezuītu arhīvu materiāli, superiora Ruselē darbība vairāk bijusi saistīta ar Skaistkalni, pagaidām jāpaliek pie viedokļa, ka Zeļenska versijā būs ieviesusies kāda kļūda.
14. Smith J. C. Sensuous Worship. Jesuits and the Art of the Early Catholic Reformation in Germany. Princeton, Oxford: Princeton University Press, 2002. – p. 105.
15. Encyklopedia.. – S. 430.
16. Historia Residentiae Mittaviensis-Schönbergsis Societatis Jesu // LVA I. – 65. lpp.
17. Trufanovs V. Jēzus biedrības darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā 16. gs. beigās – 19. gs. sākumā // Latvijas Arhīvi. 2002. Nr. 1. – 24. lpp.
18. LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 7. lp.
19. Encyklopedia.. – S. 431.
20. LVVA, 6984. f., 1. apr., 62. l., 21. lp.
21. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA I. – 3. lpp.
22. Nereti dažādos avotos šīs nodaļas sauktas par atsevišķām skolām.
23. Plašāk par Jēzus biedrības izglītības sistēmas organizācijas pamatprincipiem un metodēm skat.: Trufanovs V. Jēzus biedrības darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā.. – 24.– 36. lpp.
24. Paedagogus ex ducatu Samogitiae natus religione catholicus, annos 34 aetatis suae habens, in scholis Podubiscentibus, districtus Sgaulensis, 5 classes frequentavit. Discipuli, et discipulae huius scholae parochialis informantus in legendo, scribendo, Aritmethica, in lingua Germanica, in ortografia, religione et moribus. Praesens illorum se extendit ad 58. – LVA I. – 119. lpp.
25. Scholae modo sunt parochiales, Domus propria pro scholis non existit, applicata tamen fuit pro informanda iuventute secunda contignatio domus ecclesiasticae in qua Oragnista et Sacristanus habitat. – Turpat.
26. Ķaune N. Jezuītu darbība.. 154. lpp.
27. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA I. – 7. lpp.
28. Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Latvijas rekatolizācija. – 366. lpp.
29. Justa A., Merkus D., Skaruliene J. Jelgavas katoļu katedrāle. Rīga: Vārti, 2000. – 10.–11. lpp.
30. Liecības par Francijas karaļnama piederīgo viesošanos Jelgavā rodamas, piemēram, Inland, 1836. Nr. 39. – 646.–647. lpp.
31. P. Sturm accepit magnas eleemosynas ab imperatore Leopoldo et ceteris benefactoribus.. – Historia Residentiae Mittaviensis-Schönbergsis Societatis Jesu // LVA I. – 9. lpp.
32. Francisks van Dolre bija Rīgas tirgotājs. Viņa tēvs Kristians van Dolre (Christianus van Dolre) bijis Jēzus biedrības misionārs Holandē (miris 1686. gada 20. augustā).
33. Quod si autem praeter expectationem evenire contingeret (quod tamen non spero futurum) tunc habebo ius repetendarum, et alio pro incremento divinae gloriae applicandi intentiones meas, quarum executiones malo ut habeat Societas, quam alius Ordo, quia illa a multis annis laudabiliter et fervanter in augendo divino cultu, et promovenda animarum salute se gessit. – LVA I. – 95. lpp.
34. Piemēram, Kučinskis S. Nikolajs Poplavskis // Dzimtenes Kalendārs 1975. gadam. Västerås: Ziemeļblāzma, 1974. – 47. lpp.; Ķaune N. Vecā Jelgava. Rīga: Valtera un Rapas apgāds, 1939. – 75. lpp.; Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē.. – 187. lpp.; Spārītis O. Katoļu kultūras tradīcijas Kurzemes hercogistes teritorijā // Katoļu Dzeive. 1989. Nr. 9. – 38. lpp.; Buliņš A. Katoļu baznīca un draudze // Jelgavas Ziņotājs. 1989. 20. dec. u. c.
35. Par labu 1630. gadam nosliecas, piemēram, Kleijntjenss J. – Jezuiti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA I., 1940. – 1. lpp.; Tomašūns A. Rezidence bijusi arī Jelgavā // Jelgavas Ziņotājs. 1991. 18. sept.; J. S. Jelgavas katoļu baznīca // Katoļu kalendārs 1993. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1992. – 177. lpp.
36. Starszy książę Fryderyk rządził Kurlandyą na podstawie „Formula Regiminis” i „Statuta Curoniae”, które komisya królewska ułożyła, a król Zygmunt III zatwirdził 1616 r. Katolikom zabezpieczona tam wolność religii i publicznego nabożeństwa, a książę Fryderyk wybudował dla nich 1630 r. kościoł św. Jerzego w stolicy swej Mitawie. – Załęski S. Jezuici w Polsce.. – S. 1529.
37. Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995. – 278.–279. lpp.
38. Actus visitationis generalis ecclesiae parochalis Mitaviensis die 6 menis aprilis anno 1761 expeditus: Ecclesia parochialis Mitaviensis, iuris patronatus ducalis iuxta fundationem factam a serenissimo principe Curlandiae Iacobo anno 1639, ex solido muro extructa, consecrata ab illustrissimo olim Popławski, episcopo Livoniae et Piltinensi seu Curonensi, anno Domini 1685. – Akta wizytacji generalnej diecezji Inflanckiej i Kurlandzkiej czyli Piltyńskiej z 1761 roku. / Red. S. Litak. – Toruń: Towarzystwo Naukowe w Toruniu, 1998. – S. 190.
39. Visitatio ecclesia parochialis Mittawiensis in Ducatu Curlandia (..) anno Domini 1684 marty die 10: Erecta vero est ista ecclesia circa annum 1643 vel 4tum. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 6 lp.
40. Acīmredzot ilgā kavēšanās saistīta ar to, ka tiesības iesvētīt mūra baznīcu un altāri ir vienīgi bīskapam, bet tas pēc Livonijas (Cēsu) bīskapijas likvidēšanas, 1621. gadā zviedriem iekarojot Livoniju, Kurzemes hercogiste uzturējās reti – Труфанов В. Деятельность Общества Иисуса на территории Латвии в конце XVI – начале XIX вв. LVU Vēstures un filosofijas fakultātes studenta maģistra darbs. Matr. Nr. 95. Rīga, 1997. – 42. lpp.
41. Kučinskis S. Nikolajs Poplavsiks.. – 50. lpp.
42. Structura ecclesiae ex lateribus et culae extructa, non consecrata. Formix superior non ex lateribus, sed ex aperibus dealbatus laqueatus, tectum ab extra tegulis argilaceis copertum sed pro vetustate stillans et foraminosum. Campanile supra porticum ejusdem ecclesiae tegulis abielinis contectum, similiter foraminosum et stillans. Pavimentum ecclesiae latere stratum, sed pro vetustate disiectum, et destructum reparandum. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 6. lp.
43. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas // Dzimtenes Kalendārs 1982. gadam. – Västerås: Roze, 1981. – 98. lpp.
44. Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas.. – 279. lpp.
45. Pacem etiam sonant tres novae campanae, cum campanili hoc anno restaurato. – Historia residentiae Mittaviensis-Schönbergensis Societas Jesu // LVA I. – 17. lpp. Nikolajs Ķaune sniedz ziņas, ka par jaunu zvana torni Jelgavas baznīca var pateikties Daugavpils stārostam Jānim Andrejam Plāteram (Plater) – Ķaune N. Jezuītu darbība.. – 155. lpp.
46. Tornix hujus ecclesiae (..) Tectum ad extra tegulis agritaceis coopertum sed prae vetustate foraminosum et stillans. Campanile supra porticum ejusdem ecclesia cum fuerat ruinosum ob neglectam reparationem anno 1782do sup sumptibus Camera Ducalis restauratum. – LVVA, 4038., 2. f., 2218. l., 213. lp.
47. Mit. Zeit. 40. St., d. 19. May 1786.
48. LVVA, 554. f., 1. apr., 1831. l., 5.–6. lp.
49. Sīkāk par baznīcas materiālo stāvokli skat. Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1994. – 183.–187. lpp.
50. Turpat. – 187. lpp.
51. Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē.. 1994. – 188. lpp.
52. Brīnumainā kārtā liesmās izdzīvojis vien Dievmātes tēls (skulptūra novietota atjaunotās baznīcas kreisajā pusē), bet no baznīcai piederošām ēkām, pēc Julijana Vaivoda teiktā, saglabājusies bijusī jezuītu rezidences māja Annas ielā 6, kur pēc ordeņa slēgšanas ierīkots nespējnieku nams (“..tur mitinājušās vācu tautības ierēdņu atraitnes un tā bijusi īsta vācietības citadele”). – Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē.. – 186. lpp.
53. Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds, 1937. – 110. lpp.
54. Центральный Государственный исторический архив в Санкт-Петербурге, ф. 1399, оп. 1, д. 441, л. 8. Dokumenta fotokopijas apskatāmas VKPIA Pieminekļu dokumentācijas centrā (turpmāk – PDC), Rundāles pils muzeja arhīvā, kā arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
55. Šī epizode aprakstīta plašāk G. b. M. 1906. g. – 24. lpp.
56. Tornix hujus ecclesiae non ex lateribus sed asseribus laqueatus et coloribus depictus.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l. – 213. lp.
57. Bruģis D. Skaistkalnes baznīca. Bauska, 1995. – 43. lpp.
58. Pavimentum ecclesiae lateribus erat stratum (..) lapidibus marmoreis albis nigris intermixtis.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 213. lp.
59. Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē.. – 187. lpp.
60. Fenistrae circumcirca ecclesiam vitrece sed vetustissimae, quarentem plum ad intus tenebricosum neque ventis neque apenri possunt.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 213. lp.
61. Akta wizytacji generalnej.. – S. 192.
62. Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā.. – 234. lpp.
63. Svētais Juris († ap 303. g. Lidā, Palestīnā) ir kristiešu kareivis un ticības moceklis, kas, līdzīgi kā daudzi kristietības sākuma perioda svētie, ir vairāk leģendāra nekā vēsturiska personība. Populārākā no leģendām ir 11. gs. folkloras ietekmē radies stāsts par sv. Jura cīņu ar pūķi – šis sižets ir viens no iecienītākajiem kristīgajā mākslā pateicoties tajā slēptajai pamatidejai: kristietības uzvarai pār ļaunumu. Lai gan sv. Jura tēlojums Latvijas mākslā nav retums (īpaši iecienīts ir sižets, kurā viņš rādīts kā bruņās tērpts karavīrs baltā zirgā, ar šķēpu, zobenu, vairogu un karogu brīdī, kad viņš uzveic pūķi) jāatzīst, ka šī svētā tēlnieciski atveidojumi Latvijas mākslā nav sevišķi izplatīti.
64. Sīkāk skat. Smith J. C. Sensuous Worship.. – 68.–75. lpp.
65. Svētais Jāzeps kā Jēzus Kristus audžutēvs kristīgajā mākslā parādās bieži. Svētās Ģimenes galva nereti tiek attēlots ar Jēzus Bērnu (parasti gleznas labajā pusē) un liliju rokās, bet var būt gadījumi, kad sv. Jāzeps attēlots tikai ar liliju. Ļoti iespējams, ka arī Jelgavas altāra skulpturālajam atveidam šis atribūts ir kreisajā rokā, taču atkal šodien to grūti noskaidrot tuvāk.
66. Svētais Kazimirs (1458. g. Krakovā – 1484. g. Grodņā, kanonizēts 1520. vai 1521. gadā) ir viens no iemīļotākajiem svētajiem Polijas un Lietuvas zemēs. Kazimira IV Jageloņa un Elizabetes Habsburgas dēls, Polijas princis un Lietuvas lielhercogs, neraugoties uz ģimenes un sabiedriskā stāvokļa uzliktajiem pienākumiem, vairāk nekā par politiku esot interesējies par reliģiju un humanitārajām zinātnēm. Pēc pāragrās nāves princis apglabāts Viļņas katedrālē, dievnamā, ar ko saistās senākie sv. Kazimira atveidojumi tēlotājā mākslā. Līdzīgi, kā tas sv. Kazimira tēlojuma ikonogrāfijā pieņemts, arī Jelgavas altārī svētais ģērbts valdnieka drēbēs ar rakstāmspalvu kreisajā un krustu labajā rokā.
67. Svētais Jānis Nepomuks (vai Jānis no Nepomukas, Nepamukas Jānis; ap 1345. g. Pomukā (Nepomukā) Čehijā – 1393. g. 20. martā Prāgā, kanonizēts 1729. gadā) kopš 1389. gada bijis Prāgas arhidiecēzes ģenerālvikārs. Svētais tiek uzskatīts par Romas katoļu baznīcas mocekli, jo viņa nonāvēšana bija viena no garīgās un laicīgās varas konflikta izpausmēm. Sv. Jāņa Nepomuka attēlojumi mākslā sastopami jau pirms viņa kanoziācijas – kopš 17. gs. 1. ceturkšņa. Lielāku popularitāti svētais iemantojis Viduseiropas katoliskajos reģionos, it sevišķi Čehijā, Austrijā un Dienvidvācijā. Lai gan Jānis Nepomuks nebija jezuīts (viņa dzīves laikā Jēzus biedrība nebija pat nodibināta), tomēr jezuītu ordenis viņa kultu popularizēja īpaši aktīvi. Sv. Jānis Nepomuks mākslā parasti tiek attēlots kā gados jauns garīdznieks ar paīsu bārdu, tērpts sutanā un komžā, ar bireti galvā. Kā valdnieka ģimenes biktstēvam viņa apmetnis rotāts ar sermuļādas apdari, priekšpusē sasiets ar vītu auklu dekoratīvā mezglā. (Sīkāk skat.: Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. LMA Mākslas vēstures un teorijas nodaļas studentes maģistra darbs. Rīga, 1999.).
68. Piemēram, 1820. gadā baznīcas vizitācijas materiālos lasām, ka pirmā stāva kolonnas ir zilgani krāsotas (acīmredzot marmora imitācija), un starp tām četri svētie tērpti baltās drānās ar apzeltītām malām. (In inferiori contignatione Altaris Imago Carbasacca Crucifixi in Margina deaurato; ex utramque parte 3 Columna in modum Lapis lazuli colorisato, quorum intervalls a cornu Epistola Statua M. Josephi et M. Georgii, a cornu Evangelii stanno Sti Joannis Nepomuceni et Casimiri vestibus albo apsistis marginibus et timbriis deauratis applicato sunt). – Lietuvos Valstybes istorijos archyvas (turpmāk Liet.VIA), 669. f., 2. apr. 222. l., 531. lp.
    Par nepieciešamību pielāgoties laikmeta gaumes mainīgajām prasībām, kad vienā brīdī polihromais krāsojums laikabiedriem sāk likties “barbarisks” interesantas pārdomas lasāmas Daiņa Bruģa apcerējumā par Bauskas Sv. Gara baznīcas altāri, kas 1840. gadā ticis pārkrāsots balts. Iespējams, šādas izmaiņas estētiskajā uztverē varēja rasties, neatkarīgi no apvidus iedzīvotāju konfesionālās piederības. – Bruģis D. Pārdomas par dažiem Bauskas Sv. Gara baznīcas iekārtas priekšmetiem un to vietu Latvijas mākslas vēstures kopainā // Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. Rundāles pils muzejs, 1987. 2. laid. – 98. lpp.
69. .. a nad obrazom śś. Ignacego i Franciszka Xaverego.. – Liet.VIA, 668. f., 2. apr., 258. l., 51. lp.; In alteri contignatione SS Nomen Jesus, et in suprema Providentia divna in carbas transparetnter aelineata indusque per duas ex utramque parte oclumnas violeceas et extra columnas, per statuas albas Sti Ignati iet St Francisci Xaveri. – Liet.VIA, 669. f., 2. apr., 222. l., 531. lp.
70. PDC Jelgavas katoļu baznīcas lieta. – 5. lp.
71. Venerabile Sakramentum conservatur in cyborio ad majus altare. Pixis argentea, intus deaurata. (..) Maius altare versus Orientem situm, sola imago Christi in Cruce pendentis quantitais magnus pro altari exposita. Sedes suix basis altaris lateritia, non consecratum hoc altare, prout neq’ ipsa ecclesia. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 6.–7. lp.
72. In hac ecclesia locatum est tabernaculum in altari maiori arte sculptoria decenter elaboratum, nec non variis picturis auro et argento intextis adornatum, in quo asservatur Sanctissimum Eucharistiae Sacramentum in pyxide argentea deaurata cum operculo. Tempore huius visitationis repertae sunt particulae sufficientes recenter consecratae. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 190.
73. Altare maius cum imagine Crucifixi Domini arte eleganti sculptum, depictum, deauratum et deargentatum nec non variis sanctorum figuris adornatum. – Turpat.
74. Altaria in ecclesia extant tria Crucifixo ac Canonibus requisitis provis. Majus unum in quo ad untramque partem circa altare majus habentur scamnum de abiegnis ligneum structura bona pro Clero chorum quandag persolvente. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l. – 214. lp.
75. Altare majus S^to Crucis intra presbyterium in cujus media mensa ciborium arte sculptoria extructum ac deauratum pro conservatione SS^mi Sacramenti extat, (..) circa quod tabernaculum candelabra aurichalcea affixa 6 cum cereis.. – Turpat.
76. In inferiore contignatione altaris imago carbasacea Crucifixi, cujus cor, capitis corona, cinctorium circa lumbos et clavi stigmatum habentur argentei, statua circum stantes; in altiori contignationis imago Ascensionis Dni et in suprema Assumptionis B. V. M. circumstantes statuae Storum Josephi, Joannis Nepomuci, Georgii M. et Casimiri. – Turpat, – 215. lp.
77. Var gadīties, ka no Drēzdenes ieceļojušais Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks, Jūliuss Dērings (Döring) savās piezīmēs izteicis kādas pārdomas šī altāra sakarā (ņemot vērā meistara ārkārtīgi lielo aizrautību altāru pārveidošanā un faktu, ka viņš līdzdarbojies vēlākajā Sv. Jura baznīcas sānu altāru nomaiņā). Tomēr pagaidām tas ir vienīgi minējums, iezīmējot tālāko pētījumu virzienus.
78. Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā.. – 235. lpp.
79. Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība. Rīga: Jumava, 2002. – 191. lpp.
80. Skat.: Catalogi personarum et officiorum residentiarum S. J. in Latvia // Latvijas vēstures avoti. III laid. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos / Sakārtojis Kleijntjenss J. 2. daļa. Rīga: Latvju grāmata, 1941. (Turpmāk LVA II) – 303.–456. lpp.
81. Juź przed 1684 jezuici fundowali w nim (draudzes baznīcā – K.O.) ołtarze NMP i Św. Franciszka Ksawerego. – Encyklopedia.. – S. 430. Šīs ziņas apstiprina arī 1684. gadā izdarītā vizitācija: Ad dextram partem ecclesia extat altare operis sculptilis, in quo imago B. M. Assumptionis. (..) Ad sinistram partem ecclesia extat altare sculptilis operis, in quo imago Sancti Francisci Xaverij.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 7. lp. Iespējams, ka Dievmātes Debesīs uzņemšanas glezna vēlāk ievietota centrālajā altārī.
82. Altare minus ad cornu Evangelii cum imagine sancti Iosephi, Infantis Iesu et Beatissimae, habens itidem omnua requisita. Altare tertium ad cornu Epistolae cum imagine Beatae Virginis Mariae et omnibus requisitis. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 190.
    Altare collaterate extra presbyterium continet imagine B. V. M. cum infantulo Jesu ornatum argenteis stellis 12 circa caput B. V. M. supra caput vero infantuli Jesu et matris Mariae coronis duabus, corde supra pectus magno crucifixo deaurato, luna sub pedibus et pede uno, altero in tabula ad columnam affixo atquo corde parvo et numismate, his omanibus argenteis. (Laimīgā kārtā iespaidu par šo gleznu līdz mūsu dienām saglābusi Kazimira Jasenas grāmatā ievietotā fotogrāfija. Skat. Jasėnas K. Visuotinė meno istorija. T. 3., 5. sas. Mintauja, 1936. – pav. 377.) Altare collaterate 2^dum continet imaginem S^ti Josephi Nutritii matris Mariae cum infantulo Jesu ornatem coronis argenteis tribus numismatibus.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 215. lp.
83. Lai gan Vilhelms Neimanis “Baltisher Künstler”, 1908, 34.–36 gleznu apraksta kā Dēringa otai piederošu, tomēr, apsekojot Jelgavas baznīcu, Visvaldis Peņģerots “stipri apšauba”, ka tas ir Dēringa darbs. – PDC, Jelgavas katoļu baznīcas lieta. – 5. lp.
84. Spārītis O. Katoļu kultūras tradīcijas Kurzemes hercogistes teritorijā // Katoļu Dzeive. 1989. Nr. 9. – 38. lpp.
85. Festo Ss^mi Corporis Christi pro processione circumcirca ecclesiam in caemetario 4 altaria pro 4 Evangeliis persolvendis. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 214. lp.
86. Jāatzīmē, ka kontrreformācijas nesto ideju kontekstā šie svētki bijuši sevišķi nozīmīgi un rīkoti īpaši vērienīgi ar krāšņām procesijām (vizitācijā izklāstīts arī procesijas maršruts), jo aktualizē teoloģisku doktrīnu par Kristus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, – pretstatā luterisma izvirzītajai idejai par Dievišķās klātbūtnes atkarību no paša Vakarēdiena dalībnieka personīgās ticības.
87. Fons baptismalis competenter locatus, cratulis arte sculptoria confectis, pro exigentia artis depictis, deauratis et deargentatis obductus, bene clausus. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 190.
88. Suggestus noviter sculptus et simul cum cratibus baptisterii coloribus variis auro et argento adornatus. – Turpat.
89. ..supra baldachinum hujus ambonae statua 4 Evangelistorum de gypso. – LVVA, 4038 f., 2. apr., 2218. l., 215. lp.
90. Ambona penes mox dictum altare existit lignea, compendiosa albe et violecei coloresata marginibusque deauratis ornate in cujus labrio habentur Crucifixus de lingo et in Baldachino Statua 4 Evangelistorum ex gypso. – Liet.VIA, 669. f., 2. apr., 22. l., 531. lp.
91. Confesionalia in ecclesie intra murum sub fenestris bonae structurae ex lignis abiegnis sunt quinque. – LVVA, 4038 f., 2. apr., 2218. l., 216. lp.
92. Confesionalia cratulis distincta pro excipiendis confessionibus, depicta. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 190.
93. Scamna habentur sufficientia. – Turpat.
94. ..et habentur anstati. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 214. lp.
95. Imagines in ecclesia: majores – 7, minores – 13. – Turpat. – 221. lp.
96. Claudit annum hunc solennis deprecato, et pro mulcta decem albertinorum imperialium exolutio, pro duabus imaginibus, unius B. V. Mariae sine labe conceptae, iustae magnitudinis ad altare collaterale collocatae, alterius minoris S. S. Joachim et Annae supra Familiam Sacram depositae, a Domino Petro Plagman cive Mittaviensi hetherodoxo peracta, qui temulento et blasphemo ore, in quodam congressu honorem Bsmae Virginis dilacerans, a suismet inter alios sectariis delatus ad officium saeculare (ne rigidiores sumeret poenas) hac mulcta et solenni coram officino consistorali deprecatione ipsis pro illo instantibus dissidentibus litem stitit. Cum quo ad calcem anni, calamus quoque D. O. Maximi et Beatissimae Virginis aucti honoris facta mentione subsistit. – Historia residentiae Mittaviensis-Schönbergsis Societas Jesu // LVA. I – 28. lpp. Diemžēl P. Kampes sastādītajā leksikonā šāda mākslinieka uzvārds nav sastopams. (Skat.: Campe P. Lexicon Liv- und Kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400–1850. Manuskripts PDC arhīvā.) Tāpēc vairāk ticams, ka Plagmans vienkārši finansēja šo mākslas darbu tapšanu, bet mākslinieks bijis kāds cits.
97. Demum musica tot annis interrupta in Mittaviensi ecclesia coepit reassumi, tum ad decorum domus Dei, tum ad devotionem ac solatium catholicorum. – Historia residentiae Mittaviensis-Schönbergensis Societatis Jesu // LVA I. – 22. lpp.
98. Chorus cum organo satis eleganti et omnibus requisites. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 190.
99. Visvaldis Peņģerots izsaka pieņēmumu, ka atsevišķas prospekta daļas ir saglabājušās no 17. gs. Apsekotā instrumenta apakšējā daļa krāsota sarkana un kokgriezumi ir zeltīti. – PDC Katoļu baznīcas lieta. – 5. lp.
100. Kleijntjenss J. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA. I – 3. lpp.
101. Serenissima ducissa iterum perbello poculo arte et pretio insigni reverendum patrem superiorem residentae nostrae pro xenio cohonestavit. – Historia Residentiae Mittaviensis-Schönbergensis Societatis Jesu // LVA I. – 8. lpp.
102. Ad ornamentum ecclesiae accessit hoc anno apparatus totus, nempe casulae duae, dalmaticae duae, antependia 3 et pluviale 1, circiter 400 imperialium in usum Societatis Jesu, acquisitus tum ex eleemosynis, tum ex privata industrija. – Turpat, 8.–9. lpp.
103. Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas.. – 279. lpp.
104. ..crux argentea cum reliquiis ac literis: JB. notatis.. – Akta wizytacji generalnej.. – S. 191.
105. Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas.. – 279. lpp.