Dr. art. Kristīne Ogle

Ilūkstes katoļu baznīca Kurzemes-Zemgales hercogistes politiskās vēstures kontekstā

Vēloties pilnībā iepazīt un izprast kādu mākslas darbu, svarīgs šķiet ne tikai tuvplāna skatījums, bet nenoliedzami būtiskas atziņas šajā ceļā spēj sniegt arī pieminekļa aplūkojums plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā. Īpaši gadījumos, kad kaut kādu iemeslu dēļ vizuāli gūstamā informācija ir nepilnīga, dažādas palīgavotu grupas, kuru saiknes ar konkrēto mākslas darbu sākumā var šķist visai nosacītas, nereti spēj sniegt neaizstājamas norādes un skaidrojumus.

Spilgts piemērs šādas situācijas raksturojumā ir Ilūkstes katoļu baznīca, kas aktualizējama kā nepelnīti piemirsts, taču izcils mākslas piemineklis ar nepārvērtējamu nozīmi ne tikai lokālā, bet arī plašākā mākslas vēstures kontekstā. Pirmā pasaules kara laikā celtne tika sagrauta, līdz ar to dažādu avotu, tostarp politiskās vēstures liecības ir neatsverams palīgs pieminekļa izziņā.

Izpētes gaitā iespējams pārliecināties, ka dievnama pastāvēšanas vēsturē politiskās un kultūras dzīves notikumi neatšķetināmi savijušies, te noteikdami dažādas norises, te komentēdami tās.

Pirmām kārtām ievērību pelna jau pati šāda mēroga katoļu centra parādīšanās Kurzemes–Zemgales hercogistē, kas nenoliedzami uzlūkojams kā politisku lēmumu rezultāts.

Kā zināms, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas un padošanās akta noslēgšanas Viļņā 1561. gada 28. novembrī starp Sigismundu II Augustu (Zygmunt II August) un pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (Gotthard Kettler) Kurzemes hercogiste guva izteikti protestantisku orientāciju un tās galvaspilsēta Jelgava kļuva par luterisma centru Kurzemē. Pēc katoļu vēsturnieku avotiem, 1561. gadā katoļiem bijušas pieejamas četras baznīcas, deviņas kapelas un trīs skolas, bet arī tās hercogs Ketlers nodevis luterāņu rīcībā. Turklāt 1567. gadā hercogs izdeva rīkojumu par 40 jaunu luterāņu dievnamu celšanu, un līdz pat hercoga nāvei 1587. gadā katoļiem nācās apmeklēt luterāņu dievnamus.¹

Lielāku rīcības brīvību katoļu Baznīca ieguva ar 1615. gada lēmumiem un sevišķi ar 1617. gada Kurzemes statūtiem,² kurus apstiprināja Sigismunds III (Zygmunt III) un kuros tika aizstāvēta katoļu ticības brīvība Kurzemē. Neraugoties uz ieguvumiem tiesiskajā sfērā, realitātē pret katoļu konfesiju un līdz ar to pret Polijas valdības rekatolizācijas politiku joprojām – pārsvarā no pilsētnieku un luterticīgo muižnieku puses – saglabājās izteikti nelabvēlīga attieksme. Drīzāk, kā liecina avoti, katoļiem un it īpaši šīs konfesijas aktīvākajiem sludinātājiem jezuītiem Kurzemes hercogistes teritorijā nācies darboties divdomīgā un sarežģītā situācijā, nereti luterticīgo līdzpilsoņu neiecietības un naida ielenkumā. Acīmredzot šī situācija savā ziņā noteica reģiona specifiku, jo atšķirībā no Eiropas, kur zemnieki bija galvenie luterisma atbalstītāji, Kurzemē tādi joprojām bija muižnieki un pilsētnieki.³ Tāpēc rekatolizācija vispirms skāra laukus, kas bija jezuītu un citu katoļu garīgo ordeņu darbības vieta. Rezultātā hercogistes nomalēs izveidojās lieli un aktīvi katoļu centri, kamēr galvaspilsētā šīs konfesijas piekritējiem nācās samierināties ar visai pakārtotu lomu.

Ņemot vērā Kurzemes hercogistes politisko pakļautību, nebija iespējams realizēt no seniora neatkarīgu stratēģiju reliģiskās dzīves organizēšanā, taču prasība respektēt un materiāli atbalstīt katoļu Baznīcas tiesības tika uzņemta un pildīta bez izteiktas sajūsmas. Piemēram, hercogam Jēkabam (Jacobus), kļūstot par Kurzemes valdnieku, 1639. gada 18. februārī bija jādod solījums, ka viņš par saviem līdzekļiem uzbūvēs katoļiem divas baznīcas, turklāt pienācīgā kārtā rūpēsies par to iekārtošanu. Tāpat tika solīts, ka katoļiem tiks dota iespēja celt citas baznīcas un ieņemt amatus hercogistē.⁴ Šis fakts norāda uz to, ka līdz šim katoļu tiesības tikušas ierobežotas un acīmredzot 1617. gadā pieņemtais likums nav ticis pilnībā ievērots. Drīz pēc tam, 1641. gada 6. jūnijā, hercoga klātbūtnē tika likti pamati Kuldīgas Sv. Trīsvienības baznīcai, un 1644. gadā pabeigta arī Sv. Jura baznīcas celtniecība Jelgavā. Atbilstoši zvērestam hercoga nams savas saistības pildījis, apgādājot dievnamus ar visu nepieciešamo, bet, kā rāda avoti, gan celtniecības darbi, gan arī vēlākie remonti nereti veikti ar vilcināšanos un nolaidīgi, tas liecina, ka pasākums nav bijis gluži valdnieku nama sirdslieta.⁵ Abus dievnamus sākotnēji apkalpoja laicīgie garīdznieki, bet ar laiku pastorālajā darbā tika lūgti palīgā jezuīti no Lietuvas.⁶

Lai arī katolicisma legalizācija Kurzemē bija politisks lēmums un Polijas valdības rūpēm par rekatolizācijas gaitu nenoliedzami bija svarīga loma, tomēr šajā procesā nepārvērtējama nozīme ir vietējo muižnieku iniciatīvai. Nereti politisku motīvu vadīti, bet daudz biežāk patiesas reliģiskas pārliecības stimulēti, vairāki hercogvalsts turīgie muižnieki pieslējās Romas katoļu konfesijai un ar saviem līdzekļiem un aktivitātēm rekatolizācijas procesā sniedza būtisku atbalstu. Tādi, piemēram, bija Švērini (Schwerin) Alsungā, Karmeli (Karmel) Skaistkalnē un Līveni (Lieven) Līvbērzē, kas ar saviem zemniekiem veidoja savdabīgas izolētas kolonijas, ”salas” – pēc ticības pazīmēm nošķirtus reģionus ar savu garīgo klimatu, izglītību, tradīcijām, oficiālo baznīcas un tautas mākslu. Uz šīm „salām” no Polijas–Lietuvas provinces (kuras pakļautībā atradās Latvijas teritorijā strādājošie misionāri) pārvietojās rekatolizācijas galvenais triecienspēks – jezuīti.⁷ Ordeņa brāļi uzturējās Kurzemē līdz brīdim, kad ,luterāņu vajātiem, tiem uz kādu laiku vajadzēja atgriezties Lietuvā. Situāciju ievērojami stabilizēja 1654. gadā Polijas karaļa Jana Kazimira (Jan Kazimierz) izsniegtais t. s. Ķēniņa misionāru diploms, kas deva tiesību jezuītiem brīvi sludināt katoļticību Kurzemē, un, saprotams, arī šeit uzturēties.

Hercogistes katoļu dzimtas parasti pēc garīgiem pakalpojumiem vērsās tieši pie šī reliģiskā ordeņa. Ar laiku misiju punktos – Lauksātē, Bauskā, Līvbērzē, Aucē, Zantē un citur – veidojās draudzes, kapelas un lūgšanu nami kristīgās mācības skaidrošanai, savukārt katoļu muižnieku īpašumos pastāvošās nelielās koka baznīcas jezuītu darbības laikā nereti pārtapa par vērienīgām mūra celtnēm, kāda, piemēram, ir 1692. gadā celtā varenā Skaistkalnes baznīca.

Starp lielākajiem kontrreformācijas atbalstītājiem Kurzemes hercogistē minama Zībergu (Siberg, Zyberk, Syberk) dzimta, ar kuras gādību pierobežas reģionā esošā Ilūkste izveidojās un uzplauka kā varens un ietekmīgs katoļu kultūras centrs. Tiesa, tā tas nav bijis vienmēr. Zināms, ka pēc Livonijas kara Ilūkstes apkārtnes vienkāršie iedzīvotāji bija atgriezušies pie pagānisma tradīcijām, turpretī dižciltīgie – pieņēmuši luterismu. Ilūkstes vienīgā baznīca, kas uzcelta pēc landtāga lēmuma 1567. gadā, bija protestantu rokās, un to apkalpoja luterāņu mācītājs.⁸ Atskatu Ilūkstes novada vēsturē bieži vien pavada laikmetam visnotaļ iezīmīgās situācijas apraksti, kad pāvesta legāts jezuītu ordeņa garīdznieks Antonio Posevino (Antonio Possevino), kas 1582. gadā devās uz Maskavu pie cara, apstājās Ilūkstē un, tā kā tuvākā apkārtnē nebija iespējams uzmeklēt nevienu katoļu kulta vajadzībām piemērotu telpu, bija spiests noturēt dievkalpojumu Ilūkstes luterāņu dievnamā.⁹

Situācija mainījās līdz ar muižnieku reliģiskās pārliecības maiņu. Gaisotni savā ziņā ietekmēja arī muižnieks Georgs Ludingshauzens Volfs (Georgius de Ludingshausen Wolff), dedzīgs katolis, kas pēc zviedru ierašanās 1621. gadā reliģisko nemieru dēļ bija atstājis Rīgu un devies brīvprātīgā trimdā uz Ilūksti, kur pie barona Bertolda Zīberga (Bartholomaeus de Wislingen-Siberg) atrada viesmīlīgu pavērumu.

Zībergu dzimta no Lejasreinas Limburgas jau 16. gs. vidū ieradās Kurzemē un ieguva savā īpašumā Ilūkstes, Dvietes, Pilskalnes, Dunavas, Rubeņu, Bebrenes, Sventes, bet Inflantijā Līksnas, Karupes un Nīcgales novadus.¹⁰ 1651. gadā Zībergi uzcēla baznīcu savā Bebrenes muižā un nodeva to katoļu rīcībā. 1661. gadā Zībergs nopirka no Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera Subates miestu, kurā esošo luterāņu dievnamu ar Polijas karaļa lēmumu 1678. gadā arī atdeva katoļiem.

Aizsāktā reliģiskās dzīves kursa stiprināšanai novadā tika pieaicināti darboties Jēzus biedrības misionāri, kas, tāpat kā Volfs, zviedru vajāti, bija padzīti no Rīgas un rada patvērumu Ilūkstē.

Iezīmīgus soļus novada rekatolizācijas virzienā spēra nākamās paaudzes pārstāvis – Bertolda Zīberga dēls Johans Georgs Zībergs (Johannes Georgius Siberg), kas studiju laikā Viļņas jezuītu akadēmijā (17. gs. 30. gadi) pārgāja katoļticībā, atgriezās Ilūkstē, apprecēja Volfa meitu Sibillu (Sibilla de Ludingshausen-Wolff), savos īpašumos uzsāka plašu katolicisma propagandu. Vispirms viņš pēc luterāņu mācītāja Bernharda Devmaņa (Bernhard Dewhmann) nāves (1635) atņēma protestantiem Ilūkstes koka baznīcu un nodeva to jezuītu tēviem.¹¹

Šis solis izraisīja plašus protestus, un muižnieki izteica sūdzības Kurzemes hercogam. Pēc ilgstoša tiesa procesa hercoga tiesa Kuldīgā Georga Fītinkofa (Georgius Vietinghoff) vadībā, balstoties uz dokumentu par „Baznīcas kārtību” (Kirchen Ordnung), 1577. gadā nosprieda, ka baznīca, atdodama luterāņiem.¹² Savukārt Zībergs apelēja pie Vladislava IV (Vladislaus IV), un, pateicoties noteiktām politiskā kursa nospraustām prioritātēm, ar karaļa rezolūciju Ilūkstes baznīca uz visiem laikiem tika piešķirta katoļiem. Tā tika nodota jezuītu apkalpošanai, un Jēzus biedrības misionāri turpmāk visiem spēkiem pievērsās ne tikai minētā dievnama, bet visa novada rekatolizācijā, un Zībergu dzimta šajā darbā jezuītus bagātīgi atbalstīja visa 17. un arī 18. gs. garumā.

Arī vairāki Zībergu dzimtas piederīgie pievienojās Jēzus biedrībai un ņēma dalību tās pastorālajā darbībā, tostarp Kurzemes hercogistes teritorijā. 1709. gadā biedrībā iestājās Georgs Aloizijs Zībergs¹³ (Georgius Aloysius Sieberg, viens no rezidences fundatoriem, Livonijas oficiālis un Jelgavas prāvests, kam vairākkārt bijusi piedāvāta Livonijas bīskapa mitra; miris 1714. gadā) gandrīz vienlaikus ar savu brāli Frīdrihu Johanu Zībergu (Friedrich, Fridericus Johannes Sieberk).¹⁴

Tomēr formāli, neņemot vērā „Ķēniņa misionāru diplomu”, jezuītu stāvoklis Ilūkstes apvidū bija nenoteikts. To, piemēram, ilustrē situācija, kad, ierodoties krievu karaspēkam, misionāri tomēr uzskatīja par labāku pārcelties uz Daugavpili. Pēc karaspēka aiziešanas, vēlēdamies jezuītu uzturēšanos Ilūkstē nostiprināt oficiāli, 1674. gadā Zībergi lūdza ordeņa ģenerāli Tirsu Gonsalesu (Thyrsus Gonzalez) nodibināt šeit pastāvīgu misiju un nodot jezuītiem ne tikai Ilūkstes, Subates un Bebrenes baznīcas, bet arī vairākas muižas, zināmu skaitu zemnieku un noteiktu gada pensiju. Roma tam piekrita.¹⁵ Vēl vairāk – jezuītu mecenāti Zībergi bija nodomājuši lūgt jezuītu vadību, lai Ilūkstes misijai piešķirtu par pakāpi augstāku statusu un pārveidotu to par rezidenci (tas attiecīgi noteiktu lielākas materiālās saistības ordeņa brāļu uzturēšanā un lielāku misionāra skaita minimumu šajā vietā). Tomēr paši ordeņa brāļi šo nodomu ieteica pagaidām atlikt, bet tam paredzētos līdzekļus veltīt jauna dievnama būvei Ilūkstes līdzšinējās nelielās baznīcas vietā.

Drīz vien celtniecība tika iesākta. Pasākums nav ticis veikts vien ar Zībergu finansiālu atbalstu un jezuītu gādību – kā vēsta avoti, tam ar saviem ziedojumiem aktīvi pieslēgušies arī citi novada ticīgie. Muižnieki un tauta dāvināja jaunajai svētnīcai dārgu iekārtojumu, zelta un sudraba dievkalpojuma traukus un lielā skaitā krāšņus baznīcas paramentus. 1690. gadā bīskaps Mikolajs Korvins Poplavskis (Mikołaj Korwin Popławski) Ilūkstē iesvētīja Sv. Marijas vārdā nosaukto dievnamu. Turklāt šai pašā gadā Ilūkstes jezuītu misiju paaugstināja par ordeņa rezidenci.

Jezuītu annālēs iespējams izsekot, kā gadu no gada pieaudzis baznīcas iekārtas priekšmetu un dekoratīvo elementu skaits, un jāatzīst, ka jau toreiz sastādītie jaunās baznīcas interjera apraksti pārsteidz ar savu bagātību. Balstoties uz rakstiskajām avotu norādēm, jezuītu arhitektūras vēstures pētnieks Ježijs Pašenda (Jerzy Paszenda) centies sniegt savas versijas par dievnama vizuālo veidolu,¹⁶ taču no šiem tekstiem iespējams izlobīt arī informāciju par to, kāds izskatījies baznīcas interjera risinājums (piemēram, rietumu kori esot ietvēris balkons ar balustrādi, uz kura atradušās 1691. gadā dāvinātās ērģeles) un kādi mākslas priekšmeti to greznojuši. Jaunais dievnams saņēmis bagātīgas dāvanas ik gadus vēl ilgi pēc tā iekārtošanas.

Novada turīgo iedzīvotāju centienus iesaistīties katolicisma nostiprināšanas darbā un sniegt atbalstu jezuītu misionāriem ilustrē liecība, ko glabā arhīva materiāli. 1693. gadā viens no Kurzemes Jēzus biedrības fundatoriem Gothards Ksavers Zībergs (Gothardo Xavier Siberk) un viņa kundze Marija Barbara (Maria Barbara Rosina Siberk) saņēma Jēzus biedrības ģenerāļa Tirsa Gonsalesa atzinības vēstuli, kurā viņš ar pateicību raksta par laulāto labdarību un ieguldījumu ordeņa misijas darbības veicināšanā.¹⁷

Līdztekus rūpēm par tālāku dievnama izdaiļošanu un jaunu ēku celšanu (kā arī veco labošanu Ilūkstē un muižās, kur darbojās rezidences filiāles) jezuīti, kas visur dvēseļu apkalpošanas pienākumus savienoja ar audzināšanas un izglītības darbu, arī Ilūkstē 1691. gadā atvēra pamatskolu un ģimnāziju ar četrām nodaļām, kā arī vienu augstāku klasi teātra mākslai. Nākamajā gadā skolai jau bijušas sešas nodaļas.¹⁸ Jaunajā rezidencē risinājās izbūves un labiekārtošanas darbi. Jezuīti uzcēla sev jaunu, plašu klostera ēku, ap kuru ierīkoja veselu kanālu sistēmu, lai biežais lietus un zemā vieta to neapplūdinātu. 1692. gadā tika pabeigta saimniecības ēku celtniecība.

Katolisma propagandai starp nekatoļiem un reliģiskās dzīves pilnveidošanai draudzes locekļu vidū jezuīti Ilūkstē nodibināja divas aktīvas biedrības – Studējošās jaunatnes kongregāciju un Pilsoņu kongregāciju. Katrai no tām Ilūkstes dievnamā bija īpašs altāris. 1693. gadā šie altāri tika greznoti ar krāšņām sudrabā kaltām Dievmātes gleznām.¹⁹

1695. gadā iesākās nelaimes gadu sērija, kas Ilūkstei nesa nemitīgus kara, bada un mēra izraisītus postījumus un liktas. Taču vēstures avoti ļauj iepazīt pārsteidzošu likumsakarību – neraugoties uz neskaitāmajām nelaimēm, kas prātam neaptveramā kvantumā piemeklē reģionu 17.–18. gs., jezuītu darbs tiek novērtēts ar bagātīgām dāvanām; ziedotāju vēlme dalīties reizēm ir gandrīz apgriezti proporcionāli avotos aprakstītajai sabiedriskās dzīves katastrofālajai situācijai. Piemēram, zināms, ka Sāmuels Zībergs (Samuel Siberg, Zyberg) nodevis jezuītu rīcībā 10 tūkstošus dālderu, tā dodams viņiem iespēju mazināt ne vien savas rezidences, bet arī draudzes locekļu bada un sērgu radīto postu. Par spīti spiedošajiem, bieži vien uz pilnīgas bezcerības robežas balansējošiem apstākļiem, Ilūkstes baznīca gandrīz gadu no gada tiek bagātināta ar vērtīgiem mākslas priekšmetiem. 1696. gadā, kas iezīmīgs ar neaprakstāmu trūkumu un badu, jo Kurzemi un Livoniju piemeklēja ļoti neauglīga vasara, jezuīti saņēma bagātīgu ziedojumu no Katrīnas Zībergas (Catharina Siberg), un Ilūkstes baznīcai tās patrons Livonijas un Kurzemes bīskapa oficiālis dāvāja ļoti vērtīgu zelta monstranci.

1697. gads trūkumam un badam pievienoja mēri. Izmira arī rezidences saime. No otras puses, kā jau minēts, jezuītu labvēļu devība arvien pieauga, un misionāri saņēma gan naudu, gan cita veida dāvanas, sevišķi no Katrīnas Zībergas. Piemēram, 1697. gadā jezuītiem radās iespēja pavairot savu bibliotēku ar bagātīgu grāmatu krājumu.

1698. un 1699. gadā veco altāru vietā dievnamā tika uzstādīti trīs jaunu, greznoti ar svēto statujām, no tiem centrālais veltīts Svētajai Ģimenei, bet sānu altāri svētajam Ignacijam Lojolam (Ignatius Loyola) un svētajam Fraciskam Ksaveram (Franz, Francis Xavier). Domājams, ne mazāk grezni un kokgriezumiem dekorēti bijuši abi biktssoli, ozolkoka krucifikss un tabernākuls.²⁰

Jezuītu misijas un pastorālajā darbībai lielā mērā šķēršļus lika Ziemeļu karš, kas pārņēma hercogistes teritoriju. Karojošās puses dedzināja un laupīja pilsētas, zemnieku saimniecības un netaupīja pat baznīcas. Militārie konflikti, karaspēku daļu maiņas, kontribūcijas, slepkavības, dedzināšanas, bads, izrēķināšanās ar civiliedzīvotājiem – tas viss nebeidzamā straumē gāzās pār novadu un iezīmēja vispārējo laikmeta dzīves fonu. Jezuītu annāles vēsta gan par nežēlīgu izrēķināšanos ar ordeņa atbalstītājiem bagāto muižnieku vidū, gan arī par ne mazāk nežēlīgi uzliktām naudas summām, kas, lai paglābtu īpašumus no totālas nopostīšanas, bija jāmaksā katrreiz citiem iekarotājiem. Iespēju robežās šajos apstākļos ar sevišķu rūpību jezuīti centās gādāt, lai netiktu demolēts dievnams, izvazāti un bojāti baznīcas mākslas priekšmeti.

1700. gadā Ilūkstē ieradās sakšu karaspēks, kas postīja novadu, pieprasīja maksāt kontribūcijas un laupīja zemnieku īpašumus. Taču, kā tas Ilūkstes jezuītu kalpošanas vēsturē nereti bija vērojams, postītājiem un laupītājiem kā pretmets aizvien uzradās ziedotāji un atbalstītāji. Tajā pašā gadā Krievijas cars, noslēdzis Biržos līgumu ar Polijas karali, atgriezdamies uz Maskavu, apstājās Ilūkstē, kur apmeklēja jezuītu baznīcu un rezidenci. Atzīdams ordeņa darbības panākumus, viņš ziedoja jezuītiem lielu naudas summu.

Par spīti sarežģītajiem apstākļiem, jezuītiem izdevās uzcelt jaunu konvikta ēku, bet karadarbības dēļ pēc 1701. gada skolas darbu uz laiku nācās pārtraukt.

1702. gadā Ilūkstes novadā iebruka zviedri. Divas reizes, glābdami savu dzīvību, jezuīti bija spiesti no rezidences bēgt: uz Pelikāniem Lietuvā un otrreiz – no Ilūkstes uz savu misiju muižu Sventi, bet no turienes tālāk uz Daugavpils kolēģijas misiju muižu Smolviem. Sventes barons jezuītu labvēlis Frīderiks Zībergs (Fridericus Siberg) palika Sventē, kur tika arestēts, un, kā jezuītu avotos minēts, zviedri „divas nedēļas lika tam tik smagi ciest, ka to spalva kaunas aprakstīt un papīrs panest”. Izņemot baznīcu, zviedri gandrīz pilnīgi izlaupīja un izpostīja Ilūkstes rezidenci. Bet, kā vēsta jezuītu annāles, „smaga bija zviedru ierašanās, daudz smagāka dažu nedēļu uzturēšanās, pārāk smaga viņu aiziešana”,²¹ kas notika, nodedzinot daudzas muižas un vairākus simtus zemnieku sētu. Arī Ilūkstes rezidenci zviedri būtu nodedzinājuši, ja jezuīti nebūtu atpirkušies ar ievērojamu naudas summu. Drīz pēc zviedru aiziešanas jezuītiem ar mecenāta Frīdrika Zīberga palīdzību izdevās salabot izpostītās ēkas un radās iespēja sniegt materiālu palīdzību arī Ilūkstes iedzīvotājiem.

1704. gads iezīmīgs ar kārtējo karaspēka ierašanos Ilūkstē, kas atstāja aiz sevis pilnīgi izpostītu un izlaupītu zemi, lai drīzumā atkal atgrieztos un laupītu atkal.

1705. gadā Maskavas karaspēks grāfa Šeremetjeva (Шереметев) vadībā devās caur Ilūksti uz Rīgu. Tad vietējiem iedzīvotājiem un rezidencei nācās piedzīvot vēl lielākas briesmas. Ko vien varēja, to karaspēks laupīja. Visi tīrumi tika izbradāti un noganīti, rezidencei tika uzliktas milzīgas kontribūcijas, baznīca un klostera ēkas izlaupītas un izpostītas. Tad gāja bojā arī dievnama dārgās ērģeles.

1706. gadā krievu, poļu un zviedru karaspēks pārmaiņus postīja, laupīja un dedzināja jau tā noplicināto zemi. Un Jēzus biedrības rezidence arvien bija tā vieta, kur apmetās šo karaspēku vadoņi, kuri ”pateicībā” par misionāru viesmīlību uzlika tiem milzīgas kontribūcijas. Kā tas izlobāms no jezuītu annālēs fiksētā, misionāri tomēr nav paguruši, bet, kad vien iespējams, centušies ne tikai likvidēt rezidences un draudzes ēkām nodarītos zaudējumus, bet arī rast veidu, kā, sniedzot praktisku un morālu palīdzību, mazināt iedzīvotāju izmisumu.

1707. gadā zviedri uzlika gandrīz nesamaksājamu kontribūciju. Iekams tā bija nokārtota, tika arestēts jezuīts Kristians Immels (Christianus Himmel). Zviedriem sekoja krievi ar ļoti nežēlīgiem kazakiem, kalmikiem un tatāriem, kuri izpostīja un nodedzināja jezuītu muižas Dunavu un Sventi. Šīs nelaimes ietekmēja rezidences līdzdibinātāja Livonijas zemes soģa Staņislava Zīberga (Stanislaus Ziberg) nāvi.

No visiem zviedru karavadoņiem par humānāko jezuīti atzinuši pulkvedi Lešeru (Leszer), kurš esot ieradies Ilūkstes rezidencē un atlīdzinājis savu karavīru izdarītās rekvizīcijas, kā arī labprāt kavējies sarunās par reliģiskiem jautājumiem. Pārējie zviedru karavadoņi sacentušies cietsirdīgā nežēlībā ar krieviem un tatāriem.

Arī zviedriem sekojošie Donas kazaki atstāja aiz sevis liesmas un iznīcību, nežēlīgi noslepkavotus vai drausmīgi sakropļotus iedzīvotājus. Cilvēciskāks bijis feldmaršals Šeremetjevs, kurš, apmezdamies rezidencē un redzēdams, cik pašaizliedzīgi jezuīti, paši būdami pilnīgā trūkumā, centušies palīdzēt Ilūkstes un apkārtnes iedzīvotājiem, pavēlējis pārtraukt tālāku jau pilnīgi nabago ilūkstiešu aplaupīšanu un rekvizīcijas, bet jezuītu rezidencei izdot no sava īpašuma piecus vēršus, 30 mucas miltu, 110 mucas auzu, cūkas gaļu un visu sienu.

1709. gada pavasarī kara postījumi noveda pie tā, ka aiz bada, sērgām un no kara ieročiem kritušo līķi palika neapglabāti, jo nebija cilvēku, kas to varētu veikt. Posta ainai pievienojās Daugavas plūdi, kas iznīcināja nedaudzos sējumus un visu iedzīvi, kura vēl bija palikusi nopostītajos apgabalos. Bet ar to nepietika – Livonijā un Kurzemē sāka plosīties mēris, kas lielā mērā skāra arī Ilūkstes iedzīvotājus. No trīspadsmit Ilūkstes rezidences jezuītiem dzīvi palika tikai divi.

1712. gadā zemi pārstaigāja krievu ģenerāļa Golovina (Golowin) karaspēks, kas aplaupīja arī Ilūkstes rezidenci. Pats Golovins ieradās rezidencē, un, jezuītu viesmīlības aizkustināts, pavēlēja visu nolaupīto atdot atpakaļ. Šajā gadā mira rezidences līdzdibinātājs Dvietes barons Sāmuels Zībergs. Viņš novēlēja jezuītiem Dvietes un Āronas muižu īpašumu hipotēku, kas tika nodota Jelgavas rezidencei, kamēr Ilūkstei ar daļu no šīs summas bija iespējams izlabot ērģeles un sapostītās ēkas, kā arī uzcelt jaunu skolas ēku.

1714. gadā sausums iznīcināja visu ražu, bet zemākās vietās izaugušo labību pirms nogatavošanās pilnīgi nopostīja krusa. Draudēja bads, tādēļ jezuīti izsludināja plašu palīdzības akciju un vāca līdzekļus zemnieku atbalstīšanai, lai tiem būtu iespējams iegādāties barību ziemai un sēklu ziemāju sējumiem. Tad Ilūkstē atkal ieradās sakšu karaspēks un uzlika rezidencei tik lielu kontribūciju, ka jezuītiem bija jāizmaksā pēdējais grasis no savas kases un vēl jāaizņemas lielākas naudas summas. Rezidence un iedzīvotāji ar kontribūcijām un kara postījumiem, no vienas puses un sērgām un dabas nelabvēlību, no otras, bija nonākuši pilnīgā trūkumā, taču nelaimes un posts vēl nebeidzās. Sakšiem sekoja krievi, kas pieprasīja jaunas kontribūcijas, un noteiktos termiņos ik mēnesi tās tika maksātas naudā un naturālijās. Un tā ik mēnešus rezidences kalpi veda iespaidīgus provīzijas krājumus uz Bausku. 1716. gadā sakši un krievi atkal pieprasīja kara nodevas un rekvizēja provīziju.

1717. gadā jezuīti beidzot cerēja būt brīvi no visiem maksājumiem un nodevām, bet iespaidīga krusa rezidenci, kas jau bija nonākusi pilnīgā trūkumā, atstāja bez maizes. Atkal tika uzliktas jaunas smagas nodevas – šoreiz Kurzemes bruņniecības solam par labu, kas Kurzemes muižnieku vārdā bija nostājies pret hercogu. Minētā krusa ne vien pilnīgi iznīcināja visus sējumus, bet nodarīja arī lielus zaudējumus rezidences ēkām un baznīcai. Arī nākamā gadā sējumi tika iznīcināti Daugavas plūdos.

1719.–1720. gadā tika uzliktas jaunas kontribūcijas, un misionāri ar lielām grūtībām gādāja līdzekļus, lai nebūtu jācieš viņu pilnīgā trūkumā nonākušajiem draudzes locekļiem.

Tikai ar 1721. gadu dzīve sāka ritēt daudzmaz normāli. Beidzot Ilūkstes rezidence bija brīva no maksājumiem un jezuīti varēja netraucēti nodoties savam draudzes darbam, kā arī likvidēt iepriekšējos gados nepārtrauktā kara un neauglības izraisīto postu. Misionāri savā īpašumā ieguva Komorišku muižu, izlaboja Dunavas un Sventes pilnīgi sagrautās misijas un saimniecības. Taču 1726. un 1727. gadā zemi atkal piemeklēja bads – līdz ar to jezuītiem bija jāpārstaigā sešdesmit jūdžu attāli apgabali, lai nopirktu maizi, un beigu beigās jāpārdod rezidences iekārta.

Tomēr, neraugoties uz spiedīgajiem apstākļiem, tika intensīvi domāts par jaunu ēku celtniecību, un 1728. gadā uzcēla ķieģeļnīcu ar krāsnīm ķieģeļu cepšanai. 1733. gadā atkārtojās iepriekšējo gadu precedenti. Krievu karaspēks atkal pieprasīja lielu daudzumu provīzijas, kas jezuītiem bija jāved uz Bausku, bet savukārt 1737. gadā Kurzemes hercogs uzlika lielas naudas un provīzijas nodevas. Tomēr Ilūkstes jezuīti nokārtoja arī šīs prasības un turklāt vēl saveda pilnīgā kārtībā rezidences un filiāļu ēkas, kā arī sakopa baznīcu, kas ieguva jaunus, dārgus paramentus un traukus.

Ķieģeļnīcas tikušas būvētas atkārtoti 1742., 1743. un 1745. gadā. 1746. gadā tika sagatavoti visi nepieciešamie materiāli, lai nākamā gada pavasarī varētu sākt jaunās kolēģijas celtniecību. 1746. gada 3. septembrī no Dinaburgas (Daugavpils) atbrauca Mihals Lingavs (Michał Lingau) un veica laukuma uzmērījumu, bet tā paša gada 25. oktobrī no Viļņas ieradās Jākubs Rofs (Jakub Ruoff), lai izveidotu jaunās kolēģijas projektu. Sākotnēji tika uzbūvēta pagaidu divstāvu koka ēka ar trīspadsmit istabām, – uz to pārcēlās jezuīti kolēģijas celtniecības laikā. Tad tika nojaukta daļa no vecās rezidences, un 1747. gada 5. aprīlī uzreiz pēc Lieldienām sāka rakt iecerētās kolēģijas ēkas pamatus. 2. maijā lika šīs būves pamatakmeni, bet 9. maijā uzsāka dienvidu spārna būvi. Līdz rudenim tika uzcelta un pārjumta divstāvu mūra ēka ar 16 istabām. Nākamajā gadā izveidoja gaiteni un kāpnes, kā arī pabeidza iekštelpu apdari. 1748. gada 7. septembrī provinciālis Kazimirs Bržozovskis (Kazimierz Brzozowski) jauno ēku iesvētīja, un vēlāk arī pats pārcēlās uz dzīvi tajā.

Aprakstot katoļu baznīcas pastāvēšanu vēsturiskā kontekstā, jāpiebilst, ka jezuītu darbību Kurzemes hercogistē lielā mērā traucēja ne tikai ārējo ienaidnieku militārās akcijas, bet arī vietējo luterticīgo muižnieku izteikti nelabvēlīgā attieksme. Jezuītu annāles vēsta par incidentiem Kurzemes hercogistē, piemēram, Jelgavā un Bauskā. Raksturojot valdošo klimatu, jāatzīst, ka, no vienas puses, ordeņa darbībi netrūka gan ietekmīgu labvēļu un aizstāvju, gan nesamierināmu ienaidnieku.²²

Cilvēcisko attiecību radītās problēmas savā ziņā sabalsojās ar dabas stihiju izraisītajām likstām. 1748. gada 30. septembrī ugunsgrēkā gāja bojā Ilūkstes koka baznīca ar koka klostera ēku. No baznīcas izdevās iznest liturģiskos priekšmetus. Tika saglabāta arī pārvelvētās mūra kapenes zem baznīcas, kuras lietoja turpmāk vēl divdesmit gadus. Ap šo vietu rīkoja procesijas, tādēļ virs zemes to iezīmēja, 1751. gada 25. septembrī uzliekot lielu krustu. Provizoriska kapela tika izveidota teātra ēkā, kas, iespējams, bija pavisam vienkārša celtne. Bet pēc gada sāka domāt par jaunas koka baznīcas celtniecību. 1749. gada novembrī tika sākti kokmateriālu sagādes darbi, un jau 1750. gada 1. februārī iesvētīta neliela pagaidu baznīciņa, kas gan neatradās gluži nodegušās baznīcas vietā. Par to, ka baznīca uzskatīta par pagaidu celtni, liecina fakts, ka jau 18. februārī no Viļņas ieradās baznīcas sākotnējā projekta autors Viļņas jezuīts Tomass Žebrausks (Tomas Žebrauskas, Żebrowski), lai uzmērītu laukumu nākamās baznīcas celtniecībai. Tajā pašā laikā turpinājās arī kolēģijas būve, un 1749. gada pavasarī sāka rakt pamatus zem baznīcas austrumu spārna.

No 1752. gada tika gatavoti ķieģeļi un citi nepieciešamie materiāli jaunās baznīcas celtniecībai. 1753. gada 26. aprīlī no Viļņas atkal ieradās Tomass Žebrausks un ierādīja baznīcas pamatu rakšanas vietu. Jaunā baznīca nestājās gluži nodegušās vietā, bet bija iecerēta vairāk uz bijušās kapsētas pusi. Tāpēc pirms pamatu rakšanas tika izraktas mirušo mirstīgās atliekas. Baznīcas pamatu rakšana sākās 1754. gada 25. aprīlī, bet 2. jūnijā klostera superiors Ignacijs Izdebskis (Ignatius Izdebski) iesvētīja baznīcas pamatus, ieliekot tajos bīskapa Antonija Ostrovska (Antonio Ostrowski) atsūtītās svētās Ursulas relikvijas. Baznīcas galvenais finansētājs bija Josafats Zībergs (Josaphat Zyberg) un viņa sieva Magdalēna (Magdalena de Budberg-Zyberg) kuri no savu muižu ienākumiem sagādāja vajadzīgos materiālus un līdzekļus amatnieku algošanai.

Balstoties uz arhīvu ziņām, jaunā dievnama celtniecības gaitu iespēju robežās rekonstruējis Ježijs Pašenda.²³ Taču būvdarbus nebija iespējams sākt bez arhitekta. Tādēļ būvdarbu vadītājs Juzefs Lamšefts (Józef Lamshefft) devās uz Viļņu, lai konsultētos ar Žebrausku vai atvestu viņu uz būvdarbu norises vietu. Taču Žebrausks, kas Viļņas akadēmijā pasniedza visas eksaktās zinātnes un tobrīd bija aizņemts ar lekcijām un eksāmeniem, nevarēja turp doties, tāpēc sūtīja savu vietnieku Antoniju Skoruļski (Antonio Skorulski), kas tolaik akadēmijā bija filozofijas profesors.

Darbi uz priekšu virzījās visai ātri, un jau nākamā gadā tika pārvelvēti griesti virs kolonnām. Zem baznīcas izveidoja masu kapu kriptas. Līdz 1575. gadam risinājās darbi pie baznīcas sakristejas daļas. Taču, neraugoties uz to, dievnama celtniecībā no 1753. gada iestājās ilgstošs pārtraukums. Šajā laikā dzīvi Ilūkstes apkaimē lielā mērā traucēja krievu karaspēks, kam pa pēdām nāca bads un sērga, kas savukārt radīja darba roku trūkumu. Pārlieku bargā 1758.–1759. gada ziema padarīja neiespējamus materiālu sagādes darbus. Turklāt 1758. gada 18. martā Viļņā nomira Tomass Žebrausks, un līdz ar to vairs nebija pasākuma galvenā pārrauga. Pēc arhitekta nāves celtniecības pārraudzības darbi nonāca citās rokās,²⁴ līdz ar to ēkas izskatā tika radītas ievērojamas izmaiņas.²⁵

Pēc pārtraukuma 1760. gadā tika sagādāti nepieciešamie materiāli, un 1761. gada pavasarī varēja uzsākt celtniecības darbus. Tomēr jau augustā sāka trūkt materiālu. Tika pabeigta tikai divstāvu sakristeja – pārvelvēta un pārsegta ar jumtu.

1761. gada 10. oktobrī Ilūkstes rezidenci ordeņa ģenerāļa Laurentija Riči (Laurentio Ricci) laikā paaugstināja par kolēģiju. Tajā ieradās pirmais rektors Juzefs Povilevičs (Józef Powilewicz), kas kā fundatoru dēlu audzinātājs baudīja viņu īpašu labvēlību. Jaunais priekšstāvis cauru ziemu gādāja ķieģeļus un citus būvmateriālus, tostarp koku un dzelzi.

1762. gada pavasarī būvdarbi tika atsākti un turpinājās līdz pat 1769. gadam.

Varenā divtorņu bazilika, kas plānā līdzinājās izstieptam četrstūrim, bija trīsjomu celtne, ko krustoja masīvs transepts. Ēka bijusi 100 olektis (47,4 m) gara, 48 (22,75 m) plata un 64 (30,33 m) augsta, bet divi majestātiskie torņi sniegušies 120 olekšu (56,88 m) augstumā.²⁶ Baznīcas torņos atradās Zībergu dzimtas dāvātie zvani.²⁷ Pēc vizitāciju ziņām, dievnamu rotāja septiņi altāri. Galvenajā altārī²⁸ bija mākslinieka Franciska Smugleviča (Pranciškus Smuglevičius, Franciszek Smuglewicz) darināta glezna „Apustuļu iesvētīšana”. Savdabīgi, ka arī baznīcas konfesionāli bijuši apgleznoti.²⁹ Diemžēl par baznīcas iekārtu informāciju sniedz vairs tikai rakstiskie avoti. Līdz mūsu dienām saglabājušies attēli dod iespēju gūt kaut attālu priekšstatu par ēkas kopējā risinājuma un dekora mākslinieciskajām kvalitātēm. Tuvāka analīze liek izdarīt secinājumu, ka Ilūkstes dievnams nenoliedzami bijis spožs arhitektūras piemineklis, kas, īpaši pateicoties izsmalcinātā rokoko dekora valodai, ierakstījis savdabīgu lappusi Latvijas arhitektūras vēsturē.³⁰

Vienlaikus ar baznīcu pabeigta lepnā kolēģijas ēka, ko ar baznīcu vienojis garš, segts gaitenis.

Par Ilūkstes jezuītu pastorizācijas darbu liecina konvertītu, dievgaldnieku, kristīto, salaulāto un apbedīto skaitļi, kas ir sīki atzīmēti rezidences annālēs par katru gadu. Pat kara un mēra gados šie skaitļi daudz nemazinās. Pie jezuītiem pēc garīgiem pakalpojumiem ir braukuši ticīgie pat no 60 un 70 jūdžu tāliem novadiem.

Jēzus biedrības laikmeta beigu sākumu Kurzemes hercogistē iezīmēja 1759. gads, kad liela daļa Kurzemes muižnieku pieprasīja Augusta III dēlam Kārlim (kas gatavojās ieņemt hercoga troni) jezuītu izraidīšanu. 1759. gada 5. novembrī Kārlim nācās parakstīt deklarāciju, ka viņš nepieļaus jezuītu skaita un īpašuma pavairošanu Kurzemē. Tobrīd, pēc vēsturnieka Kleijntjensa ziņām, Jēzus biedrības misionārus aizstāvēja poļu senators Konstantīns Ludvigs Plāters (Constantin Ludwig Plater), kurš kā muižu īpašnieks Kurzemē arī piedalījās landtāgā. Rezultātā jezuītiem tikai aizliedza dibināt Kurzemē jaunas misijas un palielināt darbinieku skaitu Jelgavā, tomēr jezuīti varēja palikt Kurzemē un turpināt darboties tālāk. Šajā gadā abās rezidencēs bija pavisam 16 pāteri, trīs maģistri un četri brāļi. Hercogs Kārlis tomēr bijis noskaņots par labu jezuītiem, jo tūdaļ pēc muižnieku sapulcē pieņemto dekrētu parakstīšanas viņš esot devies uz katoļu draudzes baznīcu un piedalījies pateicības dievkalpojumā par sapulces laimīgo noslēgumu, par ko nekatoļi bija sevišķi saniknoti.³¹

Daudz rūpju jezuītiem sagādāja Polijas seimā 1768. gadā pieņemtais tā sauktais Actus separatus, kas garantēja visām konfesijām vienādas tiesības un noteica, ka turpmāk reliģiskie ordeņi nedrīkst iegūt savā īpašumā jaunas muižas un saimniecības. Vēl vairāk – likums paredzēja, ka jau agrāk iegūtie īpašumi jāatdod to agrākiem īpašniekiem. Uz šī likuma izdošanu Polijas seimu spieda tukšā valsts kase un apstāklis, ka ordeņi nemaksāja nekādus nodokļus. Akta 4. paragrāfs skāra arī Kurzemi un Zemgali un lielā mērā ierobežoja katoļu privilēģijas, jo tajā runāts par luterāņiem atņemto īpašumu atdošanu. Pamatojoties uz šo dokumentu, luterāņi vēlējās pārņemt arī Ilūkstes jaunuzcelto baznīcu. Tas tomēr neizdevās, jo tika izveidots speciāls likuma papildinājums, kas noteica šīs baznīcas izņēmuma raksturu.³²

Jezuītu darbībai Kurzemē formāli pienāca gals 1773. gadā, kad visās Kurzemes jezuītu rezidencēs – Jelgavā, Skaistkalnē un Ilūkstē – tika nolasīta Pāvesta Klementa XIV (Clement XIV) bulla un ordenis kā savu vēsturisko uzdevumu izpildījis, tika slēgts. Ordeņa locekļiem tika atņemti visi īpašumi. Tomēr līdz 1787. gadam eksjezuīti apkalpoja Ilūkstes draudzi un skolas. Viņu vietā ieradās misionāru ordeņa mūki. 1835. gadā arī viņus krievu valdība izraidīja no Ilūkstes. Skolu pārcēla uz Daugavpili un pārvērta par krievu ģimnāziju. Baznīca un draudze 1842. gadā nonāca laicīgo garīdznieku rokās.

Ieskats vēsturiskajā situācijā atklāj Ilūkstes katoļu baznīcas kompleksu kā dzīvu organismu, kas nepastāvēja autonomi, bet attīstījās, auga un veidojās ciešā saistībā ar novada vēstures pulsu.

Tādējādi zudušā pieminekļa izpētes procesā, izmantojot visas pieejamās materiālu grupas, tostarp politiskās vēstures dokumentus, tikušas krietni paplašinātas iespējas rekonstruēt priekšstatu par baznīcu, kā arī vienlaikus šo kultūras mantojuma daļu skatīt plašākās kultūrvēsturiskās likumsakarībās.

Attēli

1. Ilūkstes baznīca (1754–1769) Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk VKPAI PDC)
2. Zībergu ģimenes ģerbonis – Baltisches Wapnensbooch
3. 17. gs. 70 gados celtās Ilūkstes baznīcas rekonstrukcijas varianti No: Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce. – Krakow: WAM, 1999. – Rys. 2a, 2b
4. Jēzus biedrības ģenerāļa Tirsa Gonsalesa 1693. gadā rakstītā vēstule Gothardam Ksaveram Zībergam un Marijai Barbarai Risinai – LVVA, 5561. f., 4. apr., 938. l.
5. 
   Ilūkstes klosteris pēc Pirmā pasaules kara postījumiem Foto: VKPAI PDC
6. 
   Ilūkstes baznīcas plāns No: Zubovas V. Tomas Žebrauskas ir jo mokiniai. – Vilnius, 1986. – 7. brež.
7. 
   Ilūkstes baznīcas plāns No: Zubovas V. Tomas Žebrauskas ir jo mokiniai. – Vilnius, 1986. – 8. brež.
8. 
   Ilūkste 20. gs. sākumā Foto: VKPAI PDC
9. 
   Ilūkstes baznīca un klosteris Foto: VKPAI PDC
10. 
    Bijusī Skaistkalnes jezuītu kolēģijas ēka Foto: K. Ogle (2004)
11. 
    Bijušās Skaistkalnes jezuītu kolēģijas interjers Foto: K. Ogle
12. 
    Bijušās Skaistkalnes jezuītu kolēģijas kāpņu telpa Foto: K. Ogle
13. 
    Bijušās Skaistkalnes jezuītu kolēģijas gaitenis Foto: K. Ogle
14. 
    Bijušās Skaistkalnes jezuītu kolēģijas interjers Foto: K. Ogle
15. 
    Bijušās Skaistkalnes jezuītu kolēģijas pagrabs Foto: K. Ogle
16. 
    Ilūkstes baznīca un klosteris Foto: VKPAI PDC
17. 
    Ilūkstes baznīcas rekonstrukcijas versija No: Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce. – Krakow: WAM, 1999. – Rys. 14
18. 
    Ilūkstes baznīcas interjers 1915. gadā Foto: O. Šmits; Rundāles pils muzejs
19. 
    Ilūkstes baznīcas interjers pirms Pirmā pasaules kara Foto: VKPAI PDC
20. 
    Ilūkstes baznīcas centrālais altāris Foto: VKPAI PDC
21. 
    Ilūkstes baznīcas interjera dekora fragments Foto: VKPAI PDC
22. 
    Ilūkstes baznīcas interjera dekora fragments Foto: VKPAI PDC
23. 
    Ilūkstes baznīcas interjera dekora fragments Foto: VKPAI PDC
24. 
    Ilūkstes baznīcas interjera rotājuma fragments Foto: VKPAI PDC
25. 
    Ilūkste no ziemeļiem Foto: Ilūkstes Vēstures un novadpētniecības muzejs
26. 
    Ilūkstes baznīca Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā Foto: Ilūkstes Vēstures un novadpētniecības muzejs
27. 
    Ilūkstes baznīcas drupas. Foto: I. Holcmanis. 1940. g. 16. jūnijā; VKPAI PDC
28. 
    Ilūkstes baznīcas spridzināšana 1955. gada rudenī. Foto: Ilūkstes Vēstures un novadpētniecības muzejs
29. 
    Ilūkstes baznīca un klosteris No: Paszenda J. Budowle Jezuicki w Polsce. – Krakow: WAM, 1999. – T. 1. – Rys. 16

Atsauces

1. Strods H. Latvijas katoļu baznīcas vēsture: 1075–1995. Rīga: Poligrāfists, 1996. – 160. lpp.
2. Statūti sakopoti divās daļās: 1) Formula regiminis un 2) Statuta Curlandica seu Jura et leges in usum Nobilitatis Curlaniae et Semigalliae. Tos 1617. gadā izstrādāja speciāli šim nolūkam izveidota poļu komisija, kas koordinēja valdības darba kārtību. Tika nodibināta zemes padome no sešiem locekļiem: četriem muižniekiem un diviem mācītiem pilsoņiem. No šīs padomes hercogs bija pilnībā atkarīgs. Strīdus starp muižniekiem un padomi izšķīra Polijas karalis. – Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā: Latvijas rekatolizācija. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1994. – 324. lpp.
3. Strods H. Latvijas katoļu baznīcas vēsture. – 162. lpp.
4. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), 7363. f., 5. apr., 227. l., 7.–10. lp.
5. Bīskapa Šembeka (Szembek) 1715. gadā pāvestam rakstītajā relācijā stāstīts par kara postījumiem Jelgavas baznīcā: tā neatliekami labojama, tāpēc hercoga strādnieki atjauno baznīcu un dievkalpojumi notiek privātās telpās (Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas // Dzimtenes Kalendārs 1982. gadam. – Vesterosa: Roze, 1981. – 98. lpp.). Strādnieki savu darbu esot veikušo nolaidīgi un Jelgavas baznīcu remontēja četrus gadus (Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995. – 279. lpp.). Par torņa remontiem vēsta arī rakstiskie avoti: jezuītu annālēs lasām, ka 1722. gadā zvanu tornis ir restaurēts un tajā ievietoti trīs jauni zvani. Savukārt 1800. gada vizitācijā redzama atkal vecā aina – baznīcas jumts, kas no ārpuses segts ar ūdensnecaurlaidīgu materiālu, aiz vecuma ir caurs un tek, zvanu tornis virs dievnama ieejas gluži sabrucis un 1782. gadā no hercoga nama kases ticis restaurēts (Tornix hujus ecclesiae (..) Tectum ad extra tegulis agritaceis coopertum sed prae vetustate foraminosum et stillans. Campanile supra porticum ejusdem ecclesia cum fuerat ruinosum ob neglectam reparationem anno 1782^do sup sumptibus Camera Ducalis restauratum. – LVVA, 4038., 2. f., 2218. l., 213. lp.).
6. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // Latvijas vēstures avoti. 3. sēj.: Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos. 1. daļa / Sakārt. J. Kleijntjenss. – Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1940. – 1. lpp. (Turpmāk LVA).
7. Jēzus biedrība (lat. Societas Iesu) dibināta 1540. gadā. Par pirmo ordeņa ģenerāli 1541. gadā izraudzīja tā dibinātāju Ignaciju Lojolu (ap 1490. Lojolā, Ziemeļspānijā–1556. Romā, kanonizēts 1622). Lojola izstrādāja biedrības organizatoriskos un morālos principus, kas balstījās uz viņa sarakstītajiem “Garīgajiem vingrinājumiem”, kuri nolikuma veidā pieņemti 1558. gadā jau pēc Lojolas nāves. Jezuītu ordenis cīnījās par katoļu Baznīcas autoritātes atjaunošanu, bet liela uzmanība, it īpaši sākumposmā, tika pievērsta arī misiju darbībai, aptverot Āziju, Āfriku un Ameriku. Ievērojama ietekme Jēzus biedrībai bija politikā un izglītības sfērā. Jēzus biedrībai raksturīga centralizēta, labi organizēta struktūra. Tās priekšgalā atrodas ģenerālis – ordeņa augstākais vadītājs, kurš tiek ievēlēts uz mūžu un kura rezidence atrodas Romā. Ordenis tiek sadalīts pēc teritoriālā principa – provincēs, to vadītāji ir provinciāļi. Atsevišķas pastāvīgas jezuītu mītnes pēc to nozīmības dēvē par kolēģijām (augstākā), rezidencēm (vadītāji: rektors, superiors), vai misijām. Ordeņa locekļi var būt priesteri – tēvi, sholastiķi – topošie garīdznieki, koadjutori – brāļi, kas nekļūst par priesteriem (sīkāk skat.: Бёмер Г. История ордена иезуитов. – Смоленск: Русич, 2002). Latvijas teritorijā jezuīti ieradās 1582. gadā kopā ar Stefanu Batoriju un darbību turpināja līdz 1820. gadam.
8. LVVA, 7363. f., 5. apr., 237. l., 488. lp.
9. Manteuffel G. Z dziejów Kościoła w Inflantach i Kurlandyi. – Warszawa, 1905. – S. 14.
10. Zalęski S. Jezuici w Polsce. – Kraków, 1905. – T. 4. – S. 1603.
11. LVVA, 7363. f., 5. apr., 237. l., 488. lp.
12. Turpat, 554. f., 3. apr., 162. l., 34.–37. lp.; 7363. f., 5. apr., 237. l., 488. lp.
13. Vitae partum // LVA. – 476.–477. lpp.
14. Historiaa Resideniae Illuxtane Societatis Iesu. Annus 1709 // LVA. – 150. lpp.
15. Historiaa Resideniae Illuxtane Societatis Iesu. Annus 1690 // LVA. – 131.–133. lpp.
16. Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce. – Kraków: WAM, 1999. – Rys. 2a, 2b.
17. LVVA, 5561. f., 4. apr., 938. l.
18. Manteuffel G. Z dziejów Kościoła w Inflantach i Kurlandyi. – 24. lpp.
19. Historiaa Resideniae Illuxtane Societatis Iesu. Annus 1693 // LVA. – 136.–137. lpp.
20. Historiaa Resideniae Illuxtane Societatis Iesu. Annus 1698 // LVA. – 141. lpp.
21. Ilūkstes jezuītu rezidences vēsture // LVA. – 126. lpp.
22. Jezuītu annāles stāsta gan par Jēzus biedrības atbalstītāju simpātijām, gan arī par ordeņa neiecietīgiem un nesamierināmiem pretiniekiem. Tie parasti nākuši no vietējo luterticīgo muižnieku vidus, taču tāpat varēja izturēties arī ienācēji. Nostiprinoties Jelgavā, jezuīti sāka rūpēties par klostera būvi, un 1684. gadā viņi guva iespēju ar bīskapa Kazimira Paca piekrišanu lietot baznīcas laukumu rezidences celtniecībai. Šajā vietā ordeņa brāļi bija iecerējuši izveidot savu mītni, tomēr, kā liecina Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālos rodamā Jelgavas jezuītu relācija par šķēršļiem celt ēku uz Jelgavas katoļu baznīcas zemes (LVVA, 6984 f., 1. apr., 48. l., 44.–47. lp.), pasākums nebūt nav vedies gludi. Tomēr beigu beigās ēka uzbūvēta. Līdzīgas nesaskaņas vērojamas arī vēlāk, 18. gadsimtā, kad ordeņa brāļi vēlējās celt jaunu ēku Annas ielā, taču Kurzemes landtāgs jaunās rezidences celtniecību aizliedza (darbi sākti 1700.–1703. gadā). Un tikai ar hercogienes Annas atbalstu 1724. gadā to izdevies pabeigt. Līdzīgas nesaskaņas ar pilsētas iedzīvotājiem vērojamas arī citviet. Piemēram, 1711. gadā Bauskas iedzīvotāji aizliedza jezuītiem būvēt jaunu misijas namu. Tas pats notika 1723. gadā Jelgavā. Turklāt konfliktus varēja izraisīt arī dažādi citi iemesli, piemēram, 1690. gadā luterāņi griezās pie Polijas karaļa ar prasību slēgt jezuītu skolu Jelgavā, jo bieži vien pēc skolas beigšanas no protestantu ģimenēm nākušie audzēkņi pārgāja katoļu ticībā. Acīmredzot viskrasāk situācija saasinājusies 1759. gadā, kad liela daļa Kurzemes muižnieku pieprasīja jezuītu izraidīšanu. – Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA. – 1.–7. lpp.
23. Paszenda J. Kościoł Jezuitów w Iłłukszcie // Biuletyn Historii Sztuki. –Warszawa, 1978. – Nr. 3. – S. 287–300; Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce. – S. 25–52.
24. Hronikās diemžēl noklusēts jaunā arhitekta vārds, kas darbus pārņēma 1762. gadā. Ježijs Pašenda izsaka pieņēmumu, ka tas varētu būt Antonio Parako, tūdaļ gan piebilstot, ka ir pārāk maz pierādījumu, kas ļautu šo hipotēzi apstiprināt (Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce. – S. 38). Zināmas arī citas versijas: Žebrauska sekotāji bijuši Juzefs Lamšefts, Antonijs Skoruļskis (Skorulski) un Jakubs Nakcjanovičs (Nakcjanowicz) (Encyklopedia wiedzy o Jezuitach na ziemiach Polski i Litwy 1564–1995 / Op. Grzebień L. – Kraków: WAM, 1996. – S. 228).
25. Salīdzināt sākotnējās ieceres un realizētā plāna zīmējumus. – Zubovas V. Tomas Žebrauskas ir jo mokiniai. – Vilnius: Mokslas, 1986. – 7., 8. brež.
26. Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. – 364. lpp.
27. Vilnius Universitetas biblioteka. Rankraščių skyte. F4 – A2692.
28. Lietuvos Valstybės istorijos archyvas, 669. f., 2. apr., 320. l., 28. lp.
29. Turpat, 37. lp.
30. Ogle K. Jezuītu divtorņu mūra baznīcu tipoloģija Dienvidlatvijas teritorijā // Mākslas Vēsture un Teorija. – 2005. – Nr. 4. – 5.–20. lpp.
31. Jezuīti Jelgavā un Skaistkalnē // LVA. – 6. lpp.
32. Ķaune N. Jezuītu darbība Vidzemē, Kurzemē un Latgalē. Nikolaja Ķaunes, Fil. un foloz. fak., vēst. nod. stud., mtr. Nr. 6709, kandidāta darbs. – Rīga, 1932. – 159.–160. lpp. Manuskripts glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu nodaļā