Dr. art. Kristīne Ogle
Daugavpils jezuītu baznīcas vēsture un kādreizējā nozīme
Summary — Daugavpils Jesuit Church and its Former Role
Many Catholic spiritual orders, the missionaries of Societas Jesu among them, have left significant imprints in the heritage of Latvia’s art and enriched the region’s culture with original features. The followers of this religious movement were active in the territory of Latvia since the late 16th century under the auspices of the province of Lithuania.
The activities of the Jesuits in Daugavpils were largely supported by the benefaction of the Smolensk Voivode Aleksander Gosiewski in 1629. From studies of archive materials becomes evident that the first sacral building of this place completed during the 1670s was most probably a small wooden (or wood and masonry) construction. The most generous benefactors and most active advocates of the Daugavpils residence was the Borchs family. In 1727 the Missio Borchiana was founded there and whose main task was to co-ordinate all the Catholic missions in Latgale. The benefactors’ enthusiasm meant that around 1730, Jesuits started large-scale masonry works in Daugavpils, and by the feast of Pentecost of 1746 the new brick church was consecrated to St. Tadeus Juda.
In 1772 Daugavpils was included in the Russian Empire and thanks to this condition Jesuits had the opportunity to continue their work there because the Empress Catharine II forbade the publishing of the Papal bull of 1773 about the suppressing of the order. It took until 1820 for Jesuit influence to be eliminated in Daugavpils as well. After that Jesuit property was given to the government and the college was rebuilt as storage for military needs. The Jesuit church was transformed to serve the needs of Eastern rituals by destroying side altars, confessionals etc. Between the two great wars of the 20th century, the church was used as a protestant garrison until, during the Second World War, it was destroyed in 1944. The ruins of this building could be seen until the 1950s when they were completely demolished.
The coincidence of various circumstances (political situation, financial support, successful co-operation with other orders or secular specialists etc.) allowed the missionaries of Societas Jesu to bring innovative and impressive solutions of the highest quality into the territory of Latgale, – Daugavpils two tower church, which served as a paradigm not only for future Jesuit solutions, but also for the churches of other Catholic groups.
***
Vērā ņemamas liecības Latvijas mākslas mantojumā atstājuši vairāki katoļu garīgie ordeņi, tostarp Jēzus biedrības1 misionāri, kas bagātinājuši reģiona kultūru, ienesot tajā savdabīgus vaibstus. Jezuīti, kas darbojās Latvijas teritorijā, bija Polijas asistences Lietuvas provinces pakļautībā, un misionāru rotācija lielākoties noritēja šīs provinces ietvaros. Taču atsevišķos gadījumos kadru trūkuma dēļ garīdznieki varēja tikt komandēti arī no jebkuras citas vietas, tādējādi vietējā garīgās un materiālās kultūras laukā tika ienestas dažādos reģionos dzimušu ideju atbalsis.
Lielā mērā Kurzemes un Latgales muižnieku intereses iespaidoja Polijas karaļa diktētā polonizācijas un līdz ar to rekatolizācijas politika. Gadījumos, kad oficiāli nospraustais kurss sakrita ar vietējo zemes īpašnieku reliģisko pārliecību, tika sperti attiecīgi soļi katoļu ticības stiprināšanai, veicinot arī jezuītu misiju skaita palielināšanos. Visai bieži bija sastopami gadījumi, kad augstdzimušie ļaudis par saviem līdzekļiem uzcēla nelielas koka baznīcas un tad tajās pieaicināja darboties jezuītus, kas šajā pasākumā bija neatsverams palīgs, jo misionāri ar savu aktīvo darbību (piemēram, sprediķojot vietējā valodā) īstenoja katolicisma ideju nostiprināšanos visa novada ietvaros. Un pamazām, kad jezuīti savu darbošanos reģionā bija nostiprinājuši, veco, pieticīgo koka baznīciņu vietā tika radīti jauni, vērienīgi mūra dievnami.
Jēzus biedrības darbību Daugavpilī lielā mērā nodrošināja Smoļenskas vaivada Aleksandra Gosjevska (Gosiewski) 1629. gadā veiktais ziedojums, kas tika formulēts kā pateicība Dievam par uzvaru pār zviedru karaspēku 1626. gadā. Jurijs Vasiļjevs (Васильев, 1928–1993), analizēdams 1655. gada pilsētas plānu, pieļauj, ka tajā atzīmētā baznīcas tipa apbūve (ar torni) pilsētas centrā varētu būt pirmā Daugavpils jezuītu rezidence (1. att.).2 Pēc pētnieka uzskata, šie objekti karu darbības rezultātā vēlāk varēja tikt pilnīgi sagrauti un viņu pēdas pilsētas veidolā izdzēstas.
Par Daugavpils jezuītu rezidences dāsnākajiem labdariem un aktīvākajiem atbalstītājiem izveidojās Borhu (Borch) dzimta. Pateicoties spēcīgo fundatoru labvēlīgajai aizgādībai, ap 1730. gadu jezuīti Daugavpilī uzsāka būvdarbus līdz tam nebijuša mēroga kapitālceltnei. Drīz purvainā apvidū, kas stiepās starp Šūnezeru un t. s. lejas pilsētu, radās pēcreformācijas pirmā mūrētā katoļu baznīca Livonijā. 1746. gada Vasarsvētkos Livonijas bīskaps Puzina (Puzyna, amatā 1741–1752) jauno baznīcu iesvētīja apustuļa sv. Tadeja Jūdas vārdā (2. att.).3
Atbilstoši laikmetā izplatītajam paradumam Daugavpils jaunā dievnama fasādei vajadzēja pildīt pilsētas ielu izkārtojuma perspektīviskā akcenta funkcijas. Sakarā ar to, nosakot uz ziemeļiem no pilsētas būvētās baznīcas novietojumu, bija neiespējami ievērot tradicionālo prasību, lai dievnama presbitērijs būtu orientēts uz austrumiem. Taču, pateicoties pārdomāti risinātajai telpiskajai kompozīcijai, jezuītu ansamblis kļuva par pilsētas galveno arhitektonisko dominanti, uz kuru veda divas no trijām Daugavpils ielām (3. att.). Tas, savukārt, lielākajā mērā sasaucas ar Jēzus biedrības izkopto urbāno stratēģiju, kas parasti liek dot priekšroku misionāru lokalizācijas vietai pilsētas centrā (iezīme, kas Jēzus biedrību būtiski atšķir no citām katoļu grupām) un kas vērsta uz aktīvu sadarbību ar pilsētas iedzīvotājiem.4
Atsevišķi nobeiguma darbi turpinājās vēl pēc objekta nodošanas ekspluatācijā. Tie bija saistīti ar torņu ķiverveida noslēguma pārsegšanu ar skārdu un iekārtas priekšmetu izveidi.5 Joprojām ar nepieciešamajiem iekārtas priekšmetiem tika papildināts arī interjers. 1748. gadā centrālajā jomā uzstādīja solus (rariore artificio), ko bija veidojis te vairākus gadus strādājušais jezuītu galdnieks Mihals Šulcs (Szulc, Schultz).6
Daugavpils baznīca savā pirmatnējā veidolā pastāvēja īsu laiku. 1749. gada 21. jūlijā šajā jezuītu rezidencē izcēlās liels ugunsgrēks, kas iznīcināja ordeņa dzīvojamo māju, noliktavas, klētis un darbnīcas. Stihija sasniedza arī baznīcas ēku, par laimi, bojājot tikai jumtu un torņus. 1751. gadā lielākie postījumi tika likvidēti. Atjaunotajā tornī tad tika uzstādīts torņa pulkstenis un iekārti divi jaunatlieti zvani. Nākamajā gadā torņa mūru atjaunotās daļas apmeta un nobalsināja, ar to pašu piešķirot visai ēkai vienotu koloristiku. Neraugoties uz steidzamajiem remontdarbiem, netika pārtraukta arī tālākā iekštelpu iekārtošana, piemēram, uzstādīti Mihala Šulca darbnīcā grieztie biktssoli un altārgleznu rāmji.
Līdztekus no 1758. gada līdz 1763. gadam pēc kvadrātiska plānojuma tika uzcelta jaunā jezuītu kolēģijas vienstāva ēka (4. att.). Šajā arhitektoniskajā ansamblī iekļāvās arī vienstāva konvikta celtne. Visi objekti bija savstarpēji saistīti ar galerijām (5. att.).
Politiskās vēstures notikumi spēcīgi ietekmējuši sakrālās celtnes pastāvēšanas likteņgaitas. 1772. gadā Daugavpils tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. 1773. gada 21. jūnijā pēc pāvesta Klementa XIV (Clement XIV; Ganganelli, Giovanni Vincenzo Antonio, 1705–1774, pāvesta amatā 1769–1774) bullas Jēzus biedrība tika likvidēta. Krievijas ķeizariene Katrīna II (Екатерина II, 1729–1796) bijušajās Žečpospolitas zemēs pāvesta dokumenta publicēšanu noliedza. Tādējādi Daugavpils jezuītu kolēģija vēl zināmu laiku varēja savu darbību turpināt.
Šis periods baznīcas dzīvē jau vairs nebija tik dāsns ar lielākām investīcijām. Arhivālijās fiksētā ordeņa arhitektu un amatnieku uzturēšanās šai laikā Daugavpili visticamāk jau ir saistīta tikai ar darbiem, kuri bija uzsākti pie kolēģijas izbūves. Kārtējais ugunsgrēks Daugavpils jezuītu īpašumā izcēlās 1796. gadā. Liesmām par upuri krita tikai skolas ēka. Sakarā ar šī objekta atjaunošanu arhīva dokumentos minēta jezuītu arhitekta Vojceha Obrempaļska (Obrąpalski) uzturēšanās Daugavpilī no 1796 līdz 1800. gadam.
Sākot ar 1811. gadu, nozīmīgas izmaiņas skāra tuvāko baznīcas apkārtni – tas saistījās ar Krievijas valdības veikto šīs vietas pārbūvi par lielu cietoksni (līdz 1829. gadam). 1820. gadā, pamatojoties uz Krievijas cara pavēli, jezuītu pārstāvniecība tika likvidēta. Ordeņa nekustamais īpašums pārgāja valsts īpašumā, bet kolēģijas ēku savā rīcībā pārņēma karaspēka pavēlniecība un pārbūvēja to par noliktavu. Jezuītu dievnams tika pārveidots par pareizticīgo baznīcu. Šo pārmaiņu rezultātā daļa baznīcas iekārtas tika iznīcināta (altāri pie pīlāriem, biktssoli). Celtne dažas turpmākās desmitgades vēl saglabāja savu pirmatnējo barokālo būvķermeni. Ap 1870. gadu tika veikts dievnama kapitālais remonts, kam sekoja jomus un prezbitēriju sedzošā lielā kārniņu jumta likvidācija. Reizē ar jumta seguma maiņu tika sagrauts arī lielais, rotājošais prezbitērija ziemeļu sienas zelminis. Baznīcu pārsedza ar zemu, vienkāršu skārda jumtu, ar to jūtami deformējot tās sākotnējo arhitektosnisko kompozīciju. Neveiksmīgai pārbūvei tika pakļauts arī fasādes frontons un torņu noslēgumu ķiveres (6. att.). Nelabvēlīgas izmaiņas skāra dievnama iekšpusi. No velvēm virs jomiem – nokalts barokālais stuka dekors, kā arī iznīcināts to polihromais krāsojums. Iekšpusē vēl saglabātajiem trijiem centrālajiem altāriem jomos noņēma daudzas detaļas un rotājumus, no starpjomu pīlāru nišām izmontēja un likvidēja smilšakmenī darinātās svēto skulptūras. Tas jāņem vērā, vērtējot šo interjera ansambli, jo, lūkojoties attēlos, kas fiksē stāvokli pēc šīm izmaiņām, sākotnējās godības mirāžu uzburt nenākas viegli.
Starpkaru posmā baznīcu kādu laiku izmantoja protestantu draudze (7. att.). 1944. gadā vācu bombardēšanas rezultātā celtne tika nopostīta. 1951. gadā drupas inventarizēja arhitekts Bruno Artmanis, pēc tam visi baznīcas mūri tika nojaukti līdz pamatiem.
Uz vispārējā kultūras tradīciju fona Daugavpils jezuītu baznīcas iecere, kas seko jezuītu celtajam Skaistkalnes dievnamam (1692) (8. att.) pēc gandrīz 100 gadu ilga hronoloģiskā pārrāvuma, izskatās patiesi drosmīgi. Latgales savdabība ir tā, ka tur līdz pat 18. gs. vidum nav atrodamas tikpat kā nekādas liecības par lokālo kontinuitāti uzturošu vēsturisko stilu tradīciju. Tādēļ katolisko zemju – Itālijas, Austrijas un Polijas – inspirētie būvprojekti ienāca šeit, nesastopot gandrīz nekādu vietējo mūra baznīcu arhitektūras tradīciju pretestību. Uz nelielo koka svētnīcu fona 18. gs. Daugavpils jezuītu dievnams jau ar savu plānu piesaka vērienīgu, novatorisku pasākumu (9. att.).
Daugavpils baznīcas plāna pamatā ir izstiepts četrstūris. Salīdzinājumā ar Skaistkalnes baznīcu tas gan šķiet kompaktāks, resp., ar mazāk izteiktu atšķirību starp īsāko un garāko malu. Tāpat kā Skaistkalnes dievnama gadījumā (10. att.), arī Daugavpils baznīcas plāns visā garumā sadalīts trīs jomos, un līdzīgi arī gala fasādē abos stūros labi saskatāmi torņi. Taču no iepriekšminētā parauga būtiski atšķiras ēkas kora daļas risinājums – Latgales variantā celtne netiek noslēgta ar apsīdu, bet beidzas ar taisnu, biezu mūra sienu. Altāra telpa iebūvēta jomā, sānos tai atbilst divi ar biezām sienām no pārējās prezbitērija daļas nošķirti ģērbkambari. Citāds ir arī velvju risinājums – vidusdaļu sedz cilindriska velve ar burām, bet sānjomu pārsegumā izmantotas krusta velves. Turklāt atšķirībā no Skaistkalnes baznīcas, kas ir izteikta bazilika, Daugavpils baznīca plānota kā halles tipa celtne.
Tādējādi, salīdzinot abu baznīcu plānus, vienam noteiktam būvtipam iespējams konstatēt atšķirības ne tikai apjoma piedāvājumā (ar apsīdu vai bez tās; bazilika, halle; dažādas proporcijas; atšķirīgas velvju kombinācijas), bet arī rietumu sienas risinājumā, kas lielā mērā nosaka galvenās fasādes raksturu. Uzlūkojot abu jezuītu dievnamu galvenās fasādes, nojaušam pēc līdzīgiem principiem veidotu sistēmu, kur kompozīciju iezīmē trīs vertikālas asis – vidusjoms ar tā jumta slīpnes sedzošo kulisi (atiku) un tam piekļautie sānjomi ar torņiem. Trīs dzegas laukumu sadala deviņos proporcionāli līdzīgos segmentos. Un no šī “ekrāna”, eksponējoties uz debesu fona, izvirzās torņu smailes, kas doto struktūru papildina ar vēl diviem posmiem. Salīdzinot ar Skaistkalnes agrā baroka paskarbi atturīgo fasādes risinājumu, ar gluži citādu formu valodu nāk klajā Daugavpils jezuītu baznīca (11. att.). Ēka pacelta uz pamatīga cokola, un šīs pabūves līmenī, kā tas nojaušams poļu mākslas zinātnieka Kazimira Glovacka zīmētajā rekonstrukcijā,7 uz priekšu izvirzīta platforma. Uz vienīgo ieeju baznīcas galvenās fasādes centrā ved eleganti izlocītas kāpnes. Izvirzīto laukumu līdz pat baznīcas torņiem ierāmē balustrāde, tādējādi strikti nodalot lieveņa daļu no pārējā ēkas apjoma.
Lai arī tipoloģiski Daugavpils baznīca tuva Skaistkalnes dievnamam, tā pārstāv jau citu divtorņu baznīcas attīstības fāzi. Celtnes arhitektoniskais veidols piedāvā nesalīdzināmi plastiskāku un ekspresīvāku tēlu. Šeit, neatstājot brīvu gandrīz nevienu sienas laukumu, fasādes ekrānu apvij un uzirdina sarežģīta kolonnu, dubultpilastru, aplauztu profiljoslu, dzegu, zobulīstes un noapaļotu stūru saspēle (12. att.). Kā jau to pieteica plāns, no kopmasas tiecas izvirzīties varenie torņi ar sulīgi noapaļotajiem stūriem. Pieminekļa studijas atklāj, ka, paceļoties virs zemes, baznīcas torņi līdz ar katru nākamo stāvu iegūst aizvien komplicētāku raksturu. Virs atikas torņu stūru liekumi iezīmēti ar atsevišķu kolonniņu palīdzību, arī spēcīgi izvirzītie, aplauztie dzegu stūri līdzdarbojas vēlmē padarīt aizvien vieglāku, nenopietnāku, gaisīgāku šo visumā smagnējo un pieblīvēto stalagmītisko struktūru, ienesot tajā gaisa un gaismēnas vibrāciju. (13. att.)
Mākslas vēsturnieks Boriss Vipers (1888–1967) piedāvā skatīt Latgales dievnamu saistībā ar Viļņas Sv. Katrīnas baznīcu (14. att.) (1618, pārbūvēta 1741–1753), norādot arī uz atšķirībām (kas vēlāk iezīmīgas Latgales risinājumiem kopumā), – piemēram, Daugavpils baznīcas torņi, par veselu stāvu paceļas pāri vidējam zelmenim un vidusjoms attiecībā pret sānjomiem nav tik augsts kā parasti Viļņas baznīcās.8 Bet būtiskākā iezīme ir sienu traktējums – tās veidotas daudz pieplacinātākas, atturīgākas un vairāk vispārinātas nekā Viļņas baroka dievnamos. No Viļņas baroka risinājumiem zināmā mērā atšķiras arī Latvijas baroka baznīcu garenfasādes, – parasti tās veidotas salīdzinoši vienkāršākas un gludākas. Arī Daugavpils baznīcā atklājas savdabīga atšķirība starp daudzvārdīgo galvenās fasādes pieteikumu un krietni atturīgāk veidotajām sānu sienām. Platā, gludā halles tipa dievnama siena uzirdināta ar vienkāršu plastisku motīvu palīdzību. Kompozīcijas pamatā ir piecu pilastru un piecu logailu rindu mija.
Diemžēl pēc šodien pieejamiem materiāliem par Daugavpils baznīcas gala fasādi grūti spriest. Kazimira Glovacka zīmējums liecina, ka dievnama kori greznojis iespaidīgs, barokāliem liekumiem veidots zelminis – iezīme, kas vēlāk raksturīga Viļņas baroka celtnēm. Piemēram, šāds zelminis grezno Viļņas Sv. Katrīnas baznīcu, Sv. Krusta atrašanas baznīcu (1755–1772), Sv. Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcu (1695, pārbūvēta 1750–1756), Sv. Kazimira baznīcu (1604–1618, pārbūvēta 1750–1755), Sv. Jāņa baznīcu (1738–1749) un citas. Diemžēl Daugavpilī jau minētās rekonstrukcijas rezultātā reizē ar jumta seguma maiņu šis dekoratīvais elements nojaukts un aizstāts ar trulu, zemu taisnstūra formas objektu.
Pirmā asociācija saistībā ar baznīcas iekštelpām ir kolonnu mežs (15. att.). Turpinot eksterjerā pieteikto plastikas valodu, arī interjera apdarē, it īpaši jomus sadalošajos balstos – izmantojot mākslas zinātnieka Daiņa Bruģa trāpīgo apzīmējumu –, sasniegta gluži neprātīga komplicētības pakāpe.9 Savulaik Boriss Vipers uzņēmies nebūt ne pateicīgo uzdevumu aprakstīt Daugavpils baznīcas balstu stabus, kam grūti atrast līdziniekus ne tikai Latvijas, bet arī tuvāku reģionu arhitektūras mantojumā. Apakšdaļā tiem ir veltenisks kodols, no kura par krusteniskām diagonālēm izvirzās četras kolonnas, kas atbalsta stipri aplauztu antablementu. Augšdaļā balsti ir četrskaldņaini. Šo pāreju veido četras volūtas – konsoles, no kurām izaug plakani pilastri. Šā masīvā, bet tai pašā laikā ļoti ļodzīgā uzbūve noslēdzas ar sarežģītu antablementu, triglifiem, zobulīsti un stipri izvirzītu dzegu10 (16. att.). Šī konstruktīvi dekoratīvā shēma atbalsojas arī altāru kompozīcijā; pārrautās dzegas, zobulīstes, dubultkolonnas, izliekti ieliektie ritmi apdzīvo visu baznīcas iekšieni (17. att.). Sevišķi skaista ir platā, plūdenām viļņveida līnijām izlocītā ērģeļu lukta (18. att.), bet savukārt citviet atbalsojas tieši apcirstie, lauzītie ritmi.
1744. gadā par dievnama galveno rotu kļuva no ķieģeļiem mūrētais un ar marmoru imitējošu apmetumu noklātais centrālais altāris, kas bija apdarināts ar mākslīgo marmoru, kā arī daļēji zeltīts par Viļānu zemju īpašnieka Mihala Rika (Ryk) līdzekļiem. Pieskaņojoties tam, līdztekus tika uzstādīti desmit identiskas konstrukcijas sānu altāri. Divi no tiem, līdzīgi savā kompozīcijā, atradās sānjomu noslēgumā (19. att.), kamēr pārējie pieticīgāku izmēru sānu altāri tika ieplūdināti starpjomu pīlāru kompozīcijās. Daugavpils baznīcas centrālā altāra arhitektoniskā konstrukcija ar telpiski izceltu vidusdaļu un detalizēti izstrādātu otro stāvu organiski iekļaujas dievnama iekštelpu apdares sistēmā un liek atcerēties itāļu arhitektu izstrādātos pirmparaugus. Šī koncepcija balstās uz dinamiski kārtotiem, monumentāliem apjomiem, ko papildina piesātinātais plastiskais dekors, akmens polihromijas un zeltījuma efekti, – princips, ko visa Eiropa plašāk iepazina, pateicoties tālaika izcilāko meistaru traktātu un altāra projektu publicējumiem (sevišķi populāri bija jezuītu arhitekta Andrea Poco (Pozzo, 1642–1709) darbi11).
No arhīvu avotiem zināms, ka 18. gs. 40. gados pie dievnama iekštelpu apdares strādājis jezuītu mākslinieks Jans Gundlfingers (Gundlfinger, 1703–pirms 1750). Viņa ieguldījums šīs baznīcas dekorēšanā, tāpat kā pirms viņa nezināma autora apgleznoto velvju dekorējuma tēmas un apjoms nav nosakāms. Skaidrs, ka velves tikušas polihromi krāsotas un rotātas ar stuka dekorāciju zeltītu rozešu veidā. Šī ziņa ir īpaši vērtīga, jo tādējādi Daugavpils dievnams nostājas līdzās Skaistkalnei kā unikāls paraugs Latvijas sakrālās arhitektūras mantojumā, kur arhitektonizētais dekors saistīts ar dekoratīvo stuka apdari un polihromiju.
Savā publikācijā Kazimirs Glovackis izvirzīja jautājumu par Daugavpils baznīcas autorību, un līdz šim viņa piedāvātā hipotēze12 bija palikusi neapstrīdēta un neizvērsta. Mākslas zinātnieka uzmanību pievērsis fakts, ka ar jezuītiem visciešākā mērā saistītas celtnes tapšanā nekur neparādās ordeņa arhitektu un celtnieku vārdi. Pēc pētnieka domām, to apiešana ļauj nešaubīgi secināt, ka galvenais baznīcas projekta izstrādātājs nācis no laicīgo speciālistu loka. Kā liecina Mariana Morelovska (Morelowski, 1884–1963) publicētā informācija, izrādās, pirms Daugavpils baznīcas celtniecības ir notikusi šai pasākumā tieši ieinteresēto personu apspriede. Viena no fiksētajām personām bijusi jezuītu provinciālis, bet otra – architectus italus Rondalensis, kas izstrādājis jaunā dievnama arhitektonisko skici.13 Kazimirs Glovackis, pieķeroties šai līdz tam bez ievērības atstātai liecībai par „itāļu arhitektu”, piedāvāja versiju, ka minētā persona ir neviens cits kā Rundāles pils un daudzu Krievijas pilsētu celtņu autors Frančesko Bartolomeo Rastrelli (Rastrelli, 1700–1771), kas līdz šim palicis apslēpts aiz vārda Rondalensis.
Balstoties uz pieejamiem arhīvu materiāliem (jāsaka gan, ka tajos tomēr Rastrelli līdzdalība netiek apstiprināta), Kazimirs Glovackis soli pa solim izsekojis baznīcas būvvēsturei, hipotētiski sasaistot notikumus, kas risinājās Zemgalē, ar Dienvidlatgales aktualitātēm. 1735. gada augustā Rastrelli no Pēterburgas ieradās Rundālē, un tātad, secina Glovackis, baznīcas projekts varēja tapt 1735. vai, vēlākais, 1736. gadā, kad tas jau tika nosūtīts uz Romu formālai apstiprināšanai. Uz šī plāna pieņemšanu pārāk ilgi gaidīt nav vajadzējis, un jau drīz, 1737. gadā, kā liecina būves dokumentācija, līdz ar lēmuma pieņemšanu par zemes darbu ievērojamu paplašināšanu, var saprast, ka vērienīgais projekts pamazām ticis iedzīvināts.
Poļu arhitektūras speciālists piesaka Daugavpils jezuītu baznīcu kā visa Viļņas baroka pirmparaugu, apgalvojot, ka pat pavirša arhitektonisko formu analīze un tās secinājumu konfrontācija ar pazīstamajām Viļņas sakrālajām celtnēm ļauj šobrīd pilnīgāk saskatīt plašu to motīvu izplatību, kas savulaik lietoti Daugavpilī.14 Šī tēze kalpo kā papildu stimuls aplūkot jautājumu par Daugavpils baznīcas autoru padziļināti. Rundāles pils arhīva krājuma bagātīgā arhīvu dokumentu un fotokopiju kolekcija sniedz iespēju pievērsties slavenā arhitekta rokraksta studijām. Taču jāatzīst, ka neskaitāmi Rastrelli radošā mantojuma paraugi (sākot ar ēku plāniem un beidzot ar sīkdetaļu analīzi) pagaidām pārliecinošu atbildi viņa saistībā ar Daugavpils jezuītu baznīcu nesniedz. Pārsteidzoša ir ne tikai divu vienlaikus celto objektu – Rundāles pils un Daugavpils baznīcas – krasā atšķirība, bet Rastrelli konstruktīvi dekoratīvā domāšana kopumā, kas gandrīz nekādā mērā nerod atbalsis Daugavpils monumenta risinājumā. Var pieņemt, ka baznīcas plāns, piemērojoties konkrētajam uzdevumam, lielas izteiksmes variācijas nav devis, tomēr pārējais ēkas risinājums liekas meistara radošajam garam gluži svešs.
Pirmkārt pilnīgi citāda ir Rastrelli pieeja, citāda proporciju, līniju valoda vispār. Rundāles arhitektam nav raksturīgs Daugavpils diezgan haotiskais aplauzto, drupeno, salauzīto, maigi plastiski liekto pamatmasu krāvums. Viņa rokās plakne tiek dekorēta ar atšķirīgiem paņēmieniem – uz barokāli smagnēja karkasa aplicējot rokoko elementus. Ja atmetam skrupulozo iedziļināšanos impērijas galma arhitekta rokraksta niansēs, tad tomēr no problēmas mierīgi aiziet neļauj vēl viens vienīgs jautājums (kam šajā detektīvā varbūt pat izšķiroša nozīme): kāpēc Daugavpils katoļu baznīca, šis grandiozais objekts, kas citviet raksturots kā tajā reģionā nebijušu mērogu kapitālceltne, neparādās paša autora apkopotajā realizēto projektu uzskaitījumā?15
Šajā brīdī, vēlreiz uzlūkojot mistisko architectus italus Rondalensis, jādomā, ka, iespējams, pārsteidzīgi atmesta versija par Karlo Frančesko Rondelli (Rondelli), kas, kā zināms, darbojies Viļņā 18. gs. otrajā pusē. Turklāt šajā autorības meklējumu procesā vērts rēķināties arī ar no Silēzijas nākušā pazīstamā Viļņas meistara Jana Kristofa Glaubica (Glaubitz, ap 1700–1767) vārdu.16
Daugavpils jezuītu baznīcas nozīmi novada arhitektūras attīstībā ir grūti pārvērtēt. Neatkarīgi no tā, vai hipotēze par Rastrelli kā dievnama arhitektu apstiprinās vai nē, svarīgi, ka Kazimirs Glovackis iezīmējis Daugavpils baznīcu kā starpposmu baroka risinājumu pārmantošanā tālāk uz ziemeļaustrumiem un pievērsis uzmanību ne vien uz Ziemeļitālijas un Francijas iespaidiem, kas nonākuši Žečpospolitas areālā, bet arī uz Krievijas laikmeta ideju klātbūtni.
Lai arī šajā pētniecības darba stadijā par patieso Viļņas baroka inspirācijas avotu runāt grūti, nav noliedzams, ka Daugavpils jezuītu baznīcas risinājums saiknes ar šo skolu nepārprotami uzrāda. Tas izpaužas, piemēram, apdares elementu izvēlē (barokāli izliektais austrumu fasādes frontons, no sienas atdalītās kolonniņas, kas Viļņas baroka baznīcām tik raksturīgo glezniecisko gaismēnu saspēli), gan iekštelpu izveides principos. Tomēr, kā jau savulaik norādījis Boriss Vipers, starp Viļņas un Daugavpils sakrālās arhitektūras paraugiem pastāv arī atšķirības (torņu augstuma izvēlē un sāna sienu risinājumā).
Svarīgi, ka jezuītu divtorņu sakrālās ēkas piedāvājums vietējā vidē kalpoja kā sava veida paradigma, un dažādi katoļu garīgie ordeņi, iespējams, savstarpējas sacensības stimulēti, nāca klajā ar jaunām un vērienīgām šī moduļa variācijām. Tādējādi laika gaitā tapa dievnami Pasienē (1761–1770), Aglonā (1768–1780, 1800), un Piedrujā (1759–1774). Jāatgādina, ka arī jezuītu baznīca Ilūkstē (1754–1769), turpat pārdesmit kilometrus atstatus no Daugavpils, tika celta līdzīgās tradīcijās, sevišķi iekštelpu apdarē, vēl vairāk tuvojoties Viļņas baroka idejām un rokoko apdares valodai.
Tuvāka Dienvidlatvijas teritorijā celto jezuītu dievnamu analīze ļauj secināt, ka, lai gan aplūkotie paraugi pārstāv vienu arhitektonisko tipu, tomēr izveidē un apdarē tie ir krasi atšķirīgi, un līdz ar to, aplūkojot šo Latgales katoļu baznīcu virkni, vēlreiz rodas izdevība noraidīt mītu par ”jezuītu stila” eksistenci. Izrādās, jezuīti ļoti elastīgi akceptēja stilu, kas dominēja katrā noteiktā zemē un saskaņojās ar to celtniecības attīstības fāzi, kurā viņi kādam projektam pieslēdzās. Šī iemesla dēļ Vācijas rietumdaļā viņi cēla gotikas baznīcas visu 17. gs., kamēr Bavārijā, Austrijā, Bohēmijā un Morāvijā tika adaptēts vēlais baroks un rokoko. Savukārt gadījumos, kad vietējo tradīciju kontinuitāte nav tik izteikta, kā, piemēram, Latgalē, jezuīti varēja nākt klajā ar saviem, novatoriskiem un drosmīgiem risinājumiem. Pilnīgi noteikti vēlme uztiept vienu būvtipa versiju ordeņa vidē nebūt nebija raksturīga.
Savukārt intensitāte, ar kādu jezuītu inspirētos paraugus pārņem citas katoļu grupas (Latgalē tie ir dominikāņi, bernardieši un lācarieši), norāda uz faktu, ka jezuītu akceptētais risinājums nebūt nav palicis šī ordeņa monopols, kā dēļ būtu iespējams, piemēram, divtorņu baznīcas piesaistīt t.s. jezuītu stilam, kā to dara piemēram, Vilhelms Neimanis.17 Arī Boriss Vipers savā vērienīgajā pētījumā 20. gs. 30. gados, ne mirkli neminstinoties, rakstīja par šāda stila esamību. Piemēram, runājot par Skaistkalnes baznīcu, autors izteicies: Mūsu priekšā ir t.s. jezuītu stila variants, kas sevišķi bagātīgi reprezentēts Latgalē.18 20. gs. pirmajā pusē par jezuītu stila iezīmēm, aplūkodams Latvijas materiālu vispārējā mākslas vēstures kontekstā, raksta arī lietuviešu priesteris un mākslas vēsturnieks Kazimirs Jasens (Jasėnas, 1867–1950).19
Svarīgi norādīt, ka līdz ar Daugavpils dievnamu aktualizētā divtorņu sakrālās būves paradigma rada atbalsi ne vien vērienīgajos mūra dievnamu projektos, bet arī, iespējams, zināmā mērā ietekmēja Latgales koka baznīcu arhitektūru. Arturs Krūmiņš apgalvo: Latgales 18. gs. koka baznīcas varbūt ne ar ko tik stipri neakcentē savas īpatnības kā ar torņiem. Pēc veidojuma nekad neatkārtodamies, tie nostājas asā kontrastā tam ar piramīdu vainagotam torņu tipam, ko redzam atkārtotu desmitām un atkal desmitām reižu Kurzemes baznīcās,20 norādīdams uz faktu, ka gandrīz visām Latgales katoļu koka baznīcām raksturīgi divu torņu fasāde, un šajā ziņā konstatējama liela atšķirība no protestantiskās Vidzemes, kā arī Kurzemē koptajām tradīcijām.21
Daugavpils baznīcas nozīmi baroka sakrālās arhitektūras attīstībā senās Žečpospolitas ziemeļaustrumu zemēs ir grūti pārvērtēt.
Kazimirs Glovackis iezīmē Daugavpils baznīcu kā ļoti svarīgu starpposmu baroka ideju pārņemšanā tālāk uz ziemeļaustrumiem un norāda ne vien uz Ziemeļitālijas un Francijas inspirāciju, kas nonākusi Žečpospolitas areālā, bet un arī norāda uz Krievijas baroka klātbūtni un šo ideju pārmantošanā. Taču jāņem vērā, ka tādos pasākumos parasti bija svarīga ne vien Jēzus biedrības locekļu loma un ārpus ordeņa loka pieaicināto mākslinieku idejas, bet arī mecenāti, kas ar savu personisko gaumi varēja iespaidot šādu risinājumu realizāciju. Poļu mākslas vēsturnieks Andžejs Baranovskis (Baranowski) aicina palūkoties plašāk uz reģioniem, no kurienes saistībā fundatoru dzimtu radniecības saiknēm šādi iespaidi varētu nākt. Daugavpils baznīcai līdzīgu arhitektonisku motīvu meklējumos mākslas zinātnieka skatiens aizsniedzas ļoti tālu – līdz pat, piemēram, Heidelbergai un Kusnahtai.22
Lai gan Daugavpils jezuītu dievnama traģiskais liktenis ir noteicis to, ka tās tālāko izpēti varēs izvērst jau tikai uz fragmentāri saglabājušos uzmērojumu un arhīvos saglabātu fotouzņēmumu pamata, nav šaubu, ka šis ievērojamais piemineklis ir šādu pūliņu vērts, un cerams, ka ar laiku sagaidīs gan ar tā tapšanu saistīto mīklu atminējumus, gan arī pienācīgu novērtējumu baroka arhitektūras vēsturē.
- Katoļu garīgā ordeņa Jēzus biedrību (Societas Jesu) jeb Jezuītu ordeni 1534. gadā dibinājis Ignacijs Lojola (Loyola, 1495–1556) ar mērķi tālāk izplatīt un nostiprināt katoļticību, un 1540. gadā to apstiprināja pāvests Pāvils III. Ordenis pastāvēja līdz 1773. gadam (Krievijā līdz 1820. gadam) un vēlāk – 1814. gadā – tika atjaunots. Jezuītu mītnes atkarībā no to uzdevumiem un piešķirtajām tiesībām veidoja kā misijas, rezidences vai kolēģijas.
- Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. Rīga, 1971., 2. laid. – 89.–121. lpp.
- Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos. – 325.–326. lpp.
- Skat.: Lucas T. Landmarking: City, Church and Jesuit Urban Strategy. – Chicago, 1997.
- Glovackis K. Jezuītu baznīca Daugavpilī un kāda hipotēze par to. – 236. lpp.
- Turpat, 235. lpp.
- Głowacki K. Kościol jezuicki w Dźwińsku – zapomniane dzieło F. B. Rastrellego // Kwartalnik Architecury i Urbanistyki. 1986., T. 31., Zesz. 2. – S. 127–149. – Rys. 8, 9.
- Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937. – 140. lpp.
- Latvijas mākslas vēsture. / Red. A. Rožkalne. Rīga, 2004. – 115. lpp.
- Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. – 139. lpp.
- Andrea Poco, viens no 17. gadsimta iespaidīgākajiem perspektīvas ģeometrijas teorētiķiem, savus atklājumus publicēja ar mērķi ”sniegt palīdzību māksliniekiem un arhitektiem”. Plašam izpildītāju lokam domātie izdevumi ar paraugiem – gravīru kompozīciju cikliem un jo sevišķi viņa traktāts Perspectiva pictorum et architectorum (1693–1700) par iluzorās glezniecības iespējas, piemēram, to, kā šķietami padarīt telpu bezgalīgi dziļu un theatra sacra noformējumu, kalpoja par inspirācijas avotu neskaitāmiem māksliniekiem un deva impulsus gan dievnamu interjeru, gan liturģisko svētku dekorāciju izveidē. Šo jaunievedumu ieviešanos lielā mērā veicināja jezuītu mākslinieki, kuri, ordenim apgūstot jaunas teritorijas, nesa līdzi arī noteiktas sakrālās mākslas tradīcijas.
- Głowacki K. Kościol jezuicki w Dźwińsku – zapomniane dzieło F. B. Rastrellego – S. 127–149.
- Vilniaus universiteto bibliotekos rankraštynas (Viļņas universitātes bibliotēkas Rokrakstu nodaļa), F4-A4413.
- Glovackis K. Jezuītu baznīca Daugavpilī un kāda hipotēze par to. – 239. lpp.
- Izdevumā „Architekt Rastrelli o swych pracach” (tas sadalīts divās daļās: pirmo sarakstījis Zigmunds Batovskis, kurš stāsta par Rastrelli daiļradi kopumā; otrajā ir paša Rastrelli darbu uzskaitījums franču valodā) Batovskis, runājot par Rastrelli celtajām ēkām Latvijas teritorijā, min Ernesta Bīrona pasūtītās Rundāles un Jelgavas pilis, bet ne vārda par Daugavpils baznīcu. Interesanti, ka šajā laikā parādās kāda katoļu baznīca (jezuītu!) Pēterburgā, kurai Rastrelli esot veidojis vienīgi plānu (šī dievnama plāns diemžēl nav iekļauts raksta ilustratīvajā pielikumā). Tomēr jāatzīst, ka šeit aprakstītā baznīca krietni atšķiras no Daugavpils piemēra: “Akcją wzniesienia świątyni katolickiej w Petrsburgu, żywotna za czasów cesarzowej Elżbiety, a nawet juz od r. 1738, po wyznaczieniu miejsca pod budowę, odbija się w dwóch pomysłach, od których zasady niewiele oddalił się twórca kościoła św. Katarzyny, Vallin de La Mothe. Kościoł Rastrellego jest podłużny, z transeptem i absydą za którą na jednej z kart są zaprojektowane w dwóch odmianach mury konwentu, widoczne w myśl wymagań Jezuitów mających tam rządzić przez szereg lat.” – Architekt Rastrelli o swych pracach. Materiały działności artysty z 35 ilustracjami / Red. Z. Batowski. – Lwów, 1939. – S. 34.
- Glovackis K. Jezuītu baznīca Daugavpilī un kāda hipotēze par to. – 228.–249. lpp.
- Neumann W. Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. Reval, 1887. – S. 9.
- Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. – 118. lpp.
- Jasėnas K. Visuotinė meno istorija. Mintauja, 1936., T. 3., Sas. 5. – S. 345.
- Krūmiņš A. Latgales koka baznīcas Romas katoļu draudzēs 18. gadsimtā. Rīga, 2003. – 105. lpp.
- Turpat, 106. lpp.
- Baranowski A. Fundacje i fndatorzy architektury sakralnej w Inflantach XVII i XVIII w. // Kwartalnik Architektury i Urbnistiki. T. XXXIX, 1994., Zesz. 1. – S. 3–15.
LITERATŪRA UN AVOTI
- Adamonis T., Čerbulėnas K. Lietuvos TSR dailės ir architektūros istorija. – Vilnius, 1987. – T. 1.
- Architekt Rastrelli o swych pracach. Materiały działności artysty z 35 ilustracjami / Red. Z. Batowski. – Lwów, 1939.
- Babre D. Jezuītu takas Latgalē // Katoļu Baznīcas Vēstnesis. – 2001. – 26. okt.
- Bailey G. A. Between Renaissance and Baroque: Jesuit Art in Rome, 1565–1610. Tornto, Buffalo, London, 2003.
- Bailey G. A. ‘Le style jésuite n’existe pas’: Jesuite Corporate Culture and the Visual Arts // The Jesuits. Cultures, Sciences, and the Arts 1540–1773 / Ed. by O’Malley J. W. – Toronto, Buffalo, London, 1999. – P. 38–90.
- Bangert W.V. A History of the Society of Jesus. – St Louis, 1972
- Baranowski A. Tradycja średniowieca w późnbarokowej architekturze sakralnej krajów Europy środkowej // Rocznik Historii Sztuki. – T. 16. – 1986. – S. 301–309.
- Baranowski A. Fundacje i fndatorzy architektury sakralnej w Inflantach XVII i XVIII w. // Kwartalnik Architektury i Urbnistiki. – T. XXXIX, 1994. – Zesz. 1. – S. 3–15.
- Baroque: Architecture. Sculpture. Painting / Ed. by R.Toman. – Königswinter, 2004.
- Baroque in Lithuania. – Vilnius, 1996.
- Bösel R. Jesuitenarchitektur in Italien, 1540–1773. Die Baudenkmäler der römischen und der neapolitanischen Ordenprovinz. – Vienna, 1985–86.
- Böhmer H. Die Jesuiten: Eine historische Skizze. – Stuttgart, 1957.
- Braun J. Die belgischen Jesuitenkirchen. – Freiburg, 1907.
- Braun J. Die Kirchenbauten der deutschen Jesuiten. – Freiburg, 1908–10.
- Bruģis D. Skaistkalnes baznīca. – Bauska, 1995.
- Encyklopedia wiedzy o Jezuitah na ziemiach Polski i Litwy 1564–1995 / Opr. L. Grzebień. – Krakow, 1996.
- Donnelly J. P. Religious Orders of Men, Especially the Society of Jesus // Catholicism in Early Modern History: A Guide to Research / Ed. O’Malley J. W. – St Louis, 1988. – P. 147–162.
- Drema V. Vilniaus Šv. Jono Bažnyčia. – Vilnius, 1997.
- Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture. 1500–1600. – Stokholma, 1964.
- Dunsdorfs E. Latvijas vēsture. 1600 – 1710. – Upsala, 1961.
- Głowacki K. Kościol jezuicki w Dźwińsku – zapomniane dzieło F. B. Rastrellego // Kwartalnik Architecury i Urbanistyki. – 1986. – T. 31. – Zesz. 2. – S. 127–149.
- Glovackis K. Jezuītu baznīca Daugavpilī un kāda hipotēze par to // Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. – Rīga, 1989. – 4. laid. – 228.–249. lpp.
- Haskell F. The Role of Patrons: Baroque Style Changes // Baroque Art: The Jesuit Contribution / Ed. by R.Wittkower, I. B. Jaffe. – New York, 1972. – P. 51–62.
- Helwig K. Painting in Italy, Spain, and France in the Seventeenth Century Baroque: Architecture. Sculpture. Painting / Ed. by R.Toman. – Königswinter, 2004. – P. 372–427.
- Hornung Z. Problem Rokoka w architekturze sakralnej XVIII wieku. – Wrocław, 1972.
- Jasėnas K. Visuotinė meno istorija. – Mintauja, 1936. – T. 3. – Sas. 5.
- Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. – Stokholma, 1975.
- Kaminska R. Ieskats 18. gs. glezniecības vēsturē Latgalē // Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. – Rīga, 1986. – 1. laid. – 42.–74. lpp.
- Kaminska R. Nozīmīgākie monumentāli dekoratīvās glezniecības ansambļi Latgalē 18.–19. gs. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. – 1993. – Nr. 2. – 19.–24. lpp.
- Kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latgalē. – Rīga, 1994.
- Kaminska R. Altāri 18. gs. Latgales baznīcās: Retablu pamattipi // Letonica. – 1998. – Nr. 1. – 20.–61. lpp.
- Kaminska R. 18.–19. gs. Latgales arhitektūras un mākslas mantojuma pētniecība: Paveiktais un problēmas // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. – 1998. – Nr. 1/2. – 37.–41. lpp.
- Kaminska R. 18. gadsimta stucco tēlniecība Latgales baznīcās // Studija. – 1998. – Nr. 3/4. – 56.–63. lpp.
- Kaminska R. Latgales baroka simbols – Daugavpils jezuītu baznīca // Daugavas raksti: No Daugavpils līdz Pļaviņām / Sast. Vaida Villeruša. – Rīga, 2000. – 142.–154. lpp.
- Kaminska R. Latgales mākslas pieminekļi novada kultūras un mākslas vēstures kontekstā // Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā / Sast. Silvija Grosa. – Rīga, 2000. – 51.–62. lpp.
- Kaminska R. Latgales arhitektūras vēstures pētniecības likteņi // Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas / Sast. Rūta Kaminska. – Rīga, 2001. – 69.–79. lpp.
- Kaminska R. Stucco Sculptures in 18th Century Church Interiors in Latgale // Dailė. – Vilnius, 2001. – S. 225–244.
- Kasperavičienė A. Šv. Jono bažnyčia ir jėzuitų statybinė veikla // Istorinis naratyvas: problemos ir tyrinėjimai. – Vilnius, 2003. – S. 19–38.
- Katalog risunków architektonicnich ze zbiorów Museum Narodovego w Krakowe: Rysunki Napoleoni Ordoy. / Red. S. Tobiaszowa, S. Kucietska. – Warszawa, 1975. – T. 10.
- Kleijntjenss J. Jezuīti Latvijā // Sējējs. – 1938. – Nr. 1. – 40.–43. lpp.; Nr. 4. – 362.–365. lpp.; Nr. 5. – 471.–477. lpp.
- Kluckert E. Baroque Architecture in Germany, Switzerland, Austria, and Eastern Europe // Baroque: Architecture. Sculpture. Painting / Ed. by R.Toman. – Königswinter, 2004. – P. 184–273.
- Kowalczyk J. The Significance of Bohemia and Moravia for the Late-Baroque Architecture in Poland // Biuletyn Historii Sztuki. – 2002. – Nr.1–4. – S. 97–151.
- Krūmiņš A. Latgales koka baznīcas Romas katoļu draudzēs 18. gadsimtā. – Rīga, 2003.
- Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas // Dzimtenes Kalendārs 1982. gadam. – Vesterosa, 1981. – 57.–177. lpp.
- Ķaune N. Jezuītu darbība Vidzemē, Kurzemē un Latgalē. – Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas studenta kandidāta darbs. – Rīga, 1932. – Manuskripts glabājas LU bibliotēkas Rokrakstu nodaļā.
- Ķaune N. Leišu un poļu laikmets Livonijā. – Rīga, 1936.
- Lancmanis I. Skaistkalnes baroks // Komunisma Ceļš. Bauska. – 1983. – 26. febr.
- Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 2598. f., apr. 1., 136. l., 1. – 2. lp. – Daugavpils jezuītu rezidences priekšnieka Pfolka apliecinājums par 300 dālderu saņemšanu no Ludvika un Jana Borhiem 1738. g.
- LVVA, 2598. f., 1. apr., 137. l. 1. lp. – Emanuela de Rohana apliecība par Mihaila Borha uzņemšanu Jezuītu ordenī 1777. g.
- LVVA, 4038. f., 2. apr., 726. l. – Livonijas diecēzes baznīcu vizitācijas akti 1761. g.
- LVVA, 6984. f., 1. apr., 34. l. – Livonijas jezuītu saraksts 1594.–1771. g.
- LVVA, 6984. f., 1. apr., 49. l. – Aulejas muižas dāvinājuma akta apstiprinājums Daugavpils baznīcai 1689. g.
- LVVA, 7363. f., 3. apr., 807. l. – Romas pāvestu lēmumi, vēstules u.c. Oriģināldokumenti un noraksti 1730.–1758. g.
- LVVA, 7363. f., 5. apr., 237. l. – Inflantijas bīskapiju Romas katoļu baznīcas. Augustīna Lipicka manuskripts 1874. g.
- Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos // Latvijas vēstures avoti / Sakārt. J. Kleijntjenss. – Rīga, 1940. – 3. laid. – 1. d.
- Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos // Latvijas vēstures avoti / Sakārt. J. Kleijntjenss. – Rīga, 1941. – 3. laid. – 2. d.
- Līdaka D. Alvas sakrālie priekšmeti Latgales un augšzemes katoļu baznīcās // Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. – Rīga, 1987. – 2. laid. – 223.–232. lpp.
- Lietuvos architektūros istorija nuo XVII a. pražios iki XIX a. vidurio. – Vilnius, 1994. – II.
- Lietuvos sakralinė dailė XI–XX a. pradžia. Tapyba. Skulptūra. Grafika. – Vilnius, 2003.
- Lietuvos Valstybės istorijos archyvas (turpmāk LVIA
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 286, l. 58–66 – Skaistkalnes baznīca 1850. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 287, l. 55–63 – Skaistkalnes baznīca 1850. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 287, l. 56–64 – Skaistkalnes baznīca 1850. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 300, l. 7–8 – Dvietes baznīca 1830. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 300, l. 10–13 – Ilūkstes baznīca 1830. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 320, l. 28–35, 36–55, 47a–55 – Ilūkstes baznīca 1847., 1852., 1855. g.
- LVIA, f. 669, ap. 2, b. 340, l. 2a–27 – Skaistkalnes baznīca 1845. g.
- LVIA, f. 669, ap. 3, b. 424 – Skaistkalnes baznīca 1848.–1852. g.
- LVIA, f. 669, ap. 3, b. 2134 – Skaistkalnes baznīca 1884. g.
- LVIA, f. 669, ap. 3, b. 2338 – Skaistkalnes baznīca 1889. g.
- LVIA, f. 694, ap. 1, b. 338 – Ilūkstes baznīca 1818.–1840. g.
- LVIA, f. 694, ap. 1, b. 1029 – Ilūkstes baznīca 1832. g.
- LVIA, f. 696, ap. 2, b. 201, l. 267–269 – Skaistkalnes baznīca 1885. g.
- LVIA, f. 1135, ap. 20, b. 297 – Viļņas misionāru gaitu apraksti 1693.–1809. g.
- LVIA, f. 1135, ap. 20, b. 298 – Ordeņa ģenerāļa atbildes Lietuvas jezuītiem 17.–18 . gs.
- LVIA, f. 1135, ap. 20, b. 299 – Ordeņa augstāko amatpersonu rīkojumi 18. gs.
- Lietuvos vienuolynai. – Vilnius, 1998.
- Lucas T. Igantius, Rome and Jesuit Urbanism. – Vatican, 1990.
- Lucas T. Landmarking: City, Church and Jesuit Urban Strategy. – Chicago, 1997.
- Manteuffel G. Polonisch-Livland. – Riga, 1896.
- Manteuffel G. Z dziejów Kościoła w Inflantach i Kurlandyi. – Warszawa, 1905.
- Neumann W. Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. Reval, 1887.
- Ogle K. Jezuītu divtorņu mūra baznīcu tipoloģija Dienvidlatvijas teritorijā // Mākslas Vēsture un Teorija. – 2005. – Nr. 4. – 5.–20. lpp.
- Paszenda J. Problem stylu w architekture jezuickiej // Biuletyn Historii Sztuki. – 1967. – Nr. 2. – S. 146–156.
- Paszenda J. Stuki wileńskie XVIII wieku w świetle archiwów jezuickich // Biuletyn Historii Sztuki. – 1974. – Nr. 2. – S. 158–168.
- Paszenda J. Kościoł Jezuitów w Iłłukszcie // Biuletyn Historii Sztuki. – 1978. – Nr. 3. – S. 286–300.
- Paszenda J. Kościoł św. Jana w Wilnie w okrese jezuickim 1571–1773 // Kwartalnik Architecury i Urbanistyki. – 1985. – T. 30. – Zesz. 3. – S. 265–279.
- Paszenda J. Kościoł Jezuitów w Kownie // Kwartalnik Architecury i Urbanistyki. – 1993. – T. 38. – Zesz. 1. – S. 21–35.
- Paszenda J. Jezuickie budynki szkolne w dawnej Polsce // Jezuicka ars educandi. – Kraków, 1996. – S. 169–180.
- Paszenda J. Stan badań nad architekturą jezuicką na ziemiach wshodnich Rzeczypospolitej // Sztuka kresów wschodnich. – Kraków, 1996. – T. 2. – S. 57–63.
- Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce XVI–XVIII w. – Kraków, 1999. – T. 1.
- Paszenda J. Budowle Jezuickie w Polsce XVI–XVIII w. – Kraków, 2000. – T. 2.
- Paszenda J. Losy tak zwanego stylu jezuickiego // Biuletyn Historii Sztuki. – 2000. – Nr. 1–2. – S. 165 – 174.
- Paszenda J. Wybór miejsca na fundacje dla jezuitów // Jezuicka ars historica / Red. M. Inglot, S. Obirek. – Kraków, 2001. – S. 453–467.
- Poplatek J., Paszenda J. Słownik jezuitów artistów. – Krakow, 1972
- Puisāns T. Latgale: Vēsturiskas skices. – Toronto, 1988.
- Strods H. Latvijas katoļu baznīcas vēsture. 1075–1995. Rīga, 1996.
- Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas. Rīga, 1995.
- Tatarkiewicz W. Dwa baroki, krakowski i wileński // Prace komisii historii sztuki. – 1946. – P. 183–224.
- The Jesuits. Cultures, Sciences, and the Arts. 1540–1773. / Ed. by O’Malley et al. – Toronto, Buffalo, London, 1999.
- Urtāns A. Jezuīti un kapucīņi Skaistkalnē // Bauskas Dzīve. – 2001. – 23. maijs.
- Vaišvilaitė I. Baroko pradžia Lietuvoje. – Vilnius, 1995.
- Vaivods J. Katoļu Baznīcas vēsture Latvijā: Kristīgās Baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. – Rīga, 1994.
- Vasiļjevs J. Iepazītais un tomēr varbūt nepazīstamais Rastrelli // Māksla. – 1975. – Nr. 4. – 22.–27. lpp.
- Vilniaus universiteto bibliotekos rankraštynas (Viļņas universitātes bibliotēkas Rokrakstu nodaļa, turpmāk VUBR), F4-36270-A2840 – Skaistkalnes baznīca 1849. g.
- VUBR, F4-A4413 – Daugavpils baznīca 1713.–1745. g.
- Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. – Rīga, 1937.
- Vorobjovas M. Vilniaus menas. – Vilnius, 1997.
- Wittkover R. Problems of the Theme // Baroque Art: The Jesuit Contribution / Ed. by R.Wittkower, I. B. Jaffe. – New York, 1972. – P. 1–15.
- Załęski S. Jezuici w Polsce.– Kraków, 1905. – T. IV.
- Бёмер Г. Иезуиты. – Москва, 1913.
- Бёмер Г. История ордена иезуитов. Смоленск, 2002.
- Васильев Ю. Латвия. Исторический очерк // Памятники искусства Советского Союза: Белоруссия, Литва, Эстония. – Москва, 1998. – с. XL–LVI.
- Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 89.–121. lpp.
- Труфанов В. Деятельность Общества Иисуса на территории Латвии в конце XVI – начале XIX вв. – Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultātes studenta maģistra darbs. Matr. Nr. 95. – Rīga, 1997. – Manuskripts glabājas LU.
Attēli
- V. Svīde. Daugavpils plāns. 1655. No: Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 92. lpp.
- Daugavpils baznīca. Celta laikā no 1737. līdz 1747. gadam. Foto: Rundāles pils muzejs
- J. Vasiļjevs. Daugavpils attīstības plāns. 16.–18. gs. No: Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 95. lpp.
- 19. gs. sākuma zīmējums. Konvikta ēka pie jezuītu kolēģijas. 18. gs. 60. gadi. No: Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 115. lpp.
- J. Vasiļjevs. Daugavpils jezuītu baznīcas un kolēģijas ēku rekonstrukcija. No: Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 111. lpp.
- K. Glovackis. Daugavpils baznīcas grafiskā rekonstrukcija. No: Głowacki K. Kościol jezuicki w Dźwińsku – zapomniane dzieło F. B. Rastrellego // Kwartalnik Architecury i Urbanistyki. – 1986. – T. 31. – Zesz. 2. – Rys. 8–9
- Daugavpils baznīcas centrālais altāris. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk VKPAI PDC)
- Skaistkalnes baznīca. 1692. Foto: VKPAI PDC
- V. Neimanis. Daugavpils baznīcas plāns. No: Neumann W. Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. Reval, 1887. – Fig. 65
- Skaistkalnes baznīcas plāns. No: VKPAI PDC
- Daugavpils baznīca (1737–1747). Foto: VKPAI PDC
- Daugavpils jezuītu baznīca. No: Васильев Ю. Эволюция города Даугавпилса (Динабурга) в XVI–XVIII веках // Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR. II. – Rīga, 1971. – 113. lpp.
- Daugavpils baznīcas eksterjera fragmenti. Foto: VKPAI PDC
- Viļņas Sv. Katrīnas baznīca (Vilniaus Šv. Kotrynos bažnyčia)1618, 1741–1753). No: Barokas Lietuvoje / Red. D. Kalinauskeitė. – Vilnius, 1996. – S. 147
- Daugavpils baznīcas interjers. Foto: VKPAI PDC
- Daugavpils baznīcas interjera fragments. Foto: VKPAI PDC
- Daugavpils baznīcas interjera fragments. Foto: VKPAI PDC
- Daugavpils baznīcas interjera fragments. Foto: VKPAI PDC
- Daugavpils baznīcas sānu altāris. Foto: VKPAI PDC