Dr. art. Kristīne Ogle
Ieskats Jezuītu ordeņa ikonogrāfijā.
Latvijas tēlotājas mākslas pieminekļu izpētes problemātika.
Vērā ņemamas pēdas Latvijas vizuālās mākslas mantojumā atstājuši Jēzus biedrības biedri, kas Latvijas teritorijā darbojās laika posmā no 1582. līdz 1820. gadam.
Centienos izprast un analizēt ordeņa māksliniecisko mantojumu, nozīmīga ir teorētisko spriedumu, kā arī tās kultūrvides iepazīšana, kas šādu mākslas darbu izveidi lielā mērā stimulēja un ietekmēja.
Izšķiroša loma jezuītu ikonogrāfijas nostiprināšanā bija Trentas (Tridentas) koncilam (1547–1563), kura ietvaros 1563. gadā 25. sesijā tika aplūkots jautājums par sakrālo mākslu un katoļu svēto attēlošanas iespējām un nepieciešamību. Rezultātā Baznīca griezās pie katoliskās pasaules ar mudinājumu pastiprināti pievērsties šādu mākslas darbu radīšanai un izmantošanai gan sabiedriskajā, gan individuālajā pielūgsmes praksē. Un jāsaka, ka tieši jezuīti uz šo aicinājumu atsaucās visdedzīgāk.
Šāda attieksme izriet no ordeņa specifiskā garīguma jeb pasaules uzskata, kas jezuītus būtiski atšķir un izceļ uz citu katoļu reliģisko ordeņu fona.
Pirmkārt, kā šī garīguma iezīmīgs raksturlielums minama izpratne par to, ka viena no būtiskākajām balvām, ar ko Dievs apveltījis cilvēku, ir izvēles spēja. Jezuīti vairāk nekā citas katoļu grupas uzsvēra brīvo gribu un indivīda atbildību par sevis labošanu un savienošanos ar Dievu. Šajā aspektā Jēzus biedrības domātāji atšķīrās ne tikai no protestantiem (kas uzsvēra predestināciju un taisnošanu caur ticību kā tādu), bet arī no citām katoļu kopienām (šajā jautājumā bijuši aktīvi disputi, piemēram, ar dominikāņiem1 ). Minētā teoloģiskā interese bija viens no iemesliem biežai Marijas Magdalēnas atveidošanai, jo svētās dzīves stāsts likās šai idejai ļoti atbilstošs. Piedzīvojusi kardinālu pārtapšanu no prostitūtas par dievbijīgu personu, Marija Magdalēna iemieso grēku izpirkuma ceļu caur nožēlu un, kas ir svarīgi, parāda, ka patiesas pārmaiņas nav vis vienkārši ticības vai kādas atklāsmes rezultāts, bet tās sasniedzamas caur smagu darbu. Kā ikvienam, Marijai Magdalēnai vajadzēja dievbijību praktizēt, attīstot to par ieradumu un pamazām piedzīvot rakstura izmaiņas2. Taču cilvēka spēkos vienlīdz ir arī izvēlēties savas dvēseles glābšanas labā nedarīt neko. Šādas izvēles negatīvās sekas vai – gluži pretēji – Dieva mīlestības aizdedzinātas sirds dzīves perspektīvas nereti bija morāle daudzajās lugās, ko jezuīti rakstīja un studenti publiski izrādīja.
Otā iezīme, kas likumsakarīgi izriet no pirmās, ir jezuītu garīgumam raksturīgā saasinātā garīgās cīņas izjūta. Ordeņa vidē rakstītajos un izplatītajos sacerējumos lielu vietu ieņem ideja par to, ka cilvēka garīgā dzīve noris divu aktīvu spēku – Dieva un sātana – cīņas krustpunktā3, un indivīds ar savu rīcību piedalās viena vai otra spēka uzvaras vai zaudējuma sekmēšanā. Likumsakarīgi, ka šī izpratne stimulēja mākslas darbu rašanos, kur šī cīņas izjūta tika ilustrēta vizuāli tveramu tēlu valodā – stimulējot, piemēram, tādu sižetu kā “Erceņģeļa Miķeļa uzvara pār velnu” un “Svētā Jura cīņa ar pūķi” popularitātes vairošanu4. Līdz ar jezuītu darbību, arī Latvijas teritorijā radušies mākslas darbi, kas šīs nostādnes uzskatāmi paustas. Tā, piemēram, Skaistkalnes katoļu baznīcā vēl līdz šai dienai atrodas ovāla formāta glezna “Erceņģelis Miķelis” (18. gs.) (1. att.)5. Sižets ticis izmantots gleznojumos arī citās ar Jēzus biedrības darbību savulaik saistītās baznīcās, tostarp Alsungas dievnama galvenajā altārī6 un Sventē (kur 19. gs. 80. gados attēlots arī svētais Juris). Savukārt Jelgavas katoļu baznīcas centrālajā altārī viena no četrām svēto skulptūrām (pēdējā no labās) bija svētā Jura atveids7. Lai arī seno attēlu kvalitāte liedz statuju izpētīt tuvāk, par tās ikonogrāfiju nekļūdīgi ļauj spriest garais šķēps, ko svētais tur ar abām rokām tā, it kā durtu turpat zem kājām esošo pūķi.
Metode, kas Jēzus biedrības vidē tika piedāvāta indivīdam garīgās pilnveides ceļā, un kas, domājams, palīdzēja savā veidā tikt galā ar nemitīgo cīņas izjūtas radīto spriedzi, bez lūgšanām vēl bija meditācija. Turklāt svarīgi, ka pārdomu centrā tika izvirzīta t.s. vietas redzēšana – paņēmiens, kas ļāva detalizēti un precīzi iztēloties visdažādākos Bībeles notikumus, cenšoties tos pārdzīvot ar aculiecinieka izjūtu asumu. Tādejādi Svētajos Rakstos vēstītais tika padarīts par cilvēka pieredzes sastāvdaļu. Ticīgais tika aicināts iztēloties, piemēram, visas Kristus dzīves epizodes – ko Pestītājs darījis, kā runājis, kā izskatījies, – un rezultātā censties izdibināt, ko viņš pats varētu Kristus labā darīt kā situācijas dalībnieks. Jo, kā uzsvēra ordeņa dibinātājs un garīgais līderis Ignacijs Lojola, ir pilnīgi skaidrs, ka iztēles spējai nav jēgas, ja tā neved pie garīgās dzīves kvalitātes uzlabošanas. Turklāt, izprotot un iejūtoties dažādās Vecajā un Jaunajā Derībā aprakstītajās situācijās, Jēzus biedrības sekotājam tika dota iespēja nemitīgi pārliecināties par to, ka tas, kas izšķīries par uzticīgu cīņu Dieva pusē, aizvien tiek bagātīgi apveltīts ar Viņa gādību, padomiem un palīdzību.
Nav noliedzams, ka šī ievirze lielā mērā ietekmēja 16. gs. beigu un 17. gs. mākslas naturālismu, taču tā risināti mākslas darbi prasa augstu profesionālu sagatavotību, kas diemžēl provinces situācijā ne vienmēr bija pieejama. Bez tam interese par “vietas redzēšanu” ietekmēja ne vien jezuītu mākslas formālas iezīmes, bet arī satura kvalitātes, izvirzot uzmanības centrā tādus motīvus, kas ļautu pietuvoties dažādām Kristus zemes dzīves epizodēm – no bērnības līdz pat krusta nāvei. Ļoti lielu popularitāti iemantoja Svētās ģimenes atveidojums (tāds bijis, piemēram, Jelgavas8, Bebrenes9 un Lauksodes10 (tag. Lietuvā) baznīcā) un svētā Jāzepa11 tēls (Jelgavas dievnamā – pirmais no kreisās centrālā altāra pirmā stāva skulptūru grupā12).
Bez „vietas redzēšanas” nenoliedzami svarīgs atbalsts bija informācija par cilvēkiem, kas savulaik izšķīrušies par šādu, „Dieva pusē” vadītu cīņu, un ar savas dzīves gājumu apliecinājuši šādas dzīves iespējamību, kā arī tās jēgu un iznākumu. Skaidrs, ka visuzskatāmākais paraugs tam ir svētie. Būtiski, ka katoļu Baznīcā šis apzīmējums tiek piedēvēts cilvēkiem, kas ne vien ar pareizu izvēli un aktīvu rīcību ir sasnieguši kādus vērā ņemamus nopelnus garīgajās pilnveides procesā, bet arī spējuši labprātīgi atraisīties no sava Es, respektīvi, no idejām, vēlmēm un ambīcijām, kas ir pretrunā ar Dieva gribu.
Uzskatot vērstību uz sevi un nemitīgo tendenci dzīvot atrauti no pāri esamības iedibinātās kārtības par „iedzimto grēku”, svētie centušies šo visiem cilvēkiem raksturīgo iedabu lauzt, veidojot draudzības un mīlestības attiecības ar Dievu. Atbilstoši šādai pozīcijai, cilvēkam neizbēgami nākas sastapties ar grūtībām, atteikšanās sāpēm un smagu darbu, līdz brīdim, kamēr katram savā īpašā veidā dots piedzīvot, ka šķietamā tukšuma un zaudētā Es vietā, organizējot savu dzīvi pēc Dieva prāta, tai iegūts jauns piepildījums un jēga, savukārt cilvēka personībai – tās patiesā unikalitāte un skaistums.
Sākotnēji jezuītu mākslā dominēja agrīnās kristietības mocekļu tēlojums. Bet, tiklīdz tika beatificēti13 un kanonizēti14 ordeņa svētie, jezuītu māksla tika bagātināta arī ar to atveidiem. Laika posmā starp Jēzus biedrības dibināšanu (1540) un lēmumu par organizācijas darbības izbeigšanu (1773) tika kanonizēti seši jezuīti – Ignacijs Lojola (1622), Francis Ksavers (1622), Fransisko de Borha (1624), Staņislavs Kostka (1726), Aloizijs Gonzaga (1726) un Džons Francis Regis (1737). Vēlāko gadsimtu gaitā par svētajiem tika pasludināti vairāki ordeņa biedri, piemēram, Francisks Heronimo (1839), Pols Miki (1862), Džons Soans Goto (1862), Džeimss Kisai (1862), Džons Berhmans (1888), Alfonso Rodrigess (1888), Pēteris Kanīzijs (1925), Roberts Bellarmīns (1930) un citi. Bez svētajiem un svētīgajiem (to vidū, piemēram, Pīters Fabers (beatificēts 1872)) ordeņa mākslā sastopami vēstījumi arī par citiem biedrības biedriem, visbiežāk ticības mocekļiem (kādi, misionāru darbībai aizvien vairāk paplašinoties, tik tiešām arī bija), kas nebija kanonizēti, bet tika godināti un atveidoti ar lielu mīlestību un cieņu.
Kā salīdzinoši nesenas pagātnes liecinieki un Jēzus biedrības garīgumam sekojuši cilvēki, ordeņa svētie visuzskatāmāk varēja vēstīt par šāda ceļa iespējamību. Skaidrs, ka tie radīja īpašas lepnuma jūtas ordeņa biedros un stimulēja jaunu locekļu rekrutēšanu. Turklāt svētie, kas ir visas Baznīcas garīgā mantojuma daļa, uzskatāmi pasvītroja, ka jezuītu centieni spēj rast izpausmi ne vien kādas šauras organizācijas ietvaros, bet ir ar nesalīdzināmi plašāku ietekmi un rezonansi sabiedrībā.
Būtisks aspekts, kas jāņem vērā, iepazīstot un izvērtējot ordeņa svēto tēlojumus, ir sākotnējā šo mākslas darbu veidošanas iecere un uztveres īpatnības. Proti, katoļu svēto atveidojumi uzlūkojami ne vien no estētiskā viedokļa (iedziļinoties dažādās risinājuma formālajās, stilistiskajās kvalitātēs, meklējot mākslas darba autoru, noskaidrojot pielietotos materiālus u.t.ml.), ne vien vēstījuma līmenī (izzinot tēlojuma ikonogrāfiskajās īpatnībās), bet arī paturot prātā pavisam cita mēroga – lūgšanu – attiecības, kas parasti veidojās ar šāda tipa mākslas darbu. Tas nozīmē, ka mākslas darba uztvērēju pat vairāk par gleznojuma, grafikas vai tēlniecības darba formālo organizāciju, kā arī atveidotās personas dzīves stāstu, vairāk nodarbināja iespēja ar šo personu „sastapties”, „sarunāties”, iegūt ietekmīgu aizbildni mūžībā un pieredzējušu padomdevēju un palīgu ikdienas gaitās15.
Ignacijs Lojola
Skaidrs, ka ordeņa dibinātājs Ignacijs Lojola jezuītu mākslā tika atveidots sevišķi bieži, un viņa dzīve visiem sekotājiem šķita respektējams paraugs.
Saskaņā ar ziņām, kas izriet no uzraksta uz viņa kapakmens, Jēzus biedrības dibinātājs Ignacijs Lojola ir dzimis Ziemeļspānijā 1491. gadā16 kā ievērojamas, dižciltīgas dzimtas atvase. Dzīves apstākļi labi situētā ģimenē noteica Ignacija sākotnējo dzīves stilu, kas ne ar ko daudz neatšķīrās no citu tālaika Spānijas augstākās sabiedrības jaunekļu dzīvesveida. Taču 1521. gads viņa dzīvē iezīmēja krasu pagriezienu. Ņemot dalību militārā konfliktā pie Pamplonas, Ignacijs tika smagi ievainots, un fizisko ciešanu, kā arī veseļošanās laikā iepazītās dievbijīgās literatūras iespaidā nolēma savu dzīvi radikāli mainīt. Šo vēlmi pilnībā nostiprināja apņemšanās doties uz Svēto zemi, kā arī spēcīgi pārdzīvotā vīzija: Dievmātes parādīšanās (vēlāk līdzīgus redzējumus svētais piedzīvoja vairākkārt). Pa ceļam jauneklis uz deviņiem mēnešiem apstājās Manresā, kur sacerēja sava mūža nozīmīgāko darbu Exercitia Spiritualia (“Garīgie vingrinājumi”, pirmpublicējums Romā 1548. gadā), kas vēlāk kļuva par Jēzus biedrības garīgo stūrakmeni. Atgriezies no Svētās zemes, Ignacijs ķērās pie pasākumiem savu zināšanu papildināšanā: viņš mācījās Alkalas (1526–1527) un Salamankas (1527) universitātē, bet 1528. gadā uzsāka studijas Parīzē. Tieši šajā laikā Ignacijs sastapa domubiedrus (to vidū bija arī Francisks Ksavers, kas vēlāk kļuva par vienu no Jēzus biedrības ievērojamākajiem misionāriem), un diskusijās ar tiem radās vēlme kopīgi darboties augstāku garīgu mērķu sasniegšanai. 1534. gadā Monmartrā jaunie cilvēki deva nabadzības un šķīstības svētsolījumus, kā arī apņēmās doties ceļojumā uz Palestīnu, lai tur kā misionāri darbotos starp musulmaņiem. 1537. gadā pulciņš bija pieaudzis līdz desmit cilvēkiem (no kuriem daļa jau bija kalpojoši priesteri), un tobrīd visi kopīgi nolēma savu apņemšanos īstenot. Tomēr neparedzēti apstākļi domubiedru grupu apturēja Venēcijā – karš pret turkiem, kas šajā gadā uzliesmoja īpaši spēcīgi, liedza brīvas pārvietošanās iespējas. Rezultātā viņi nolēma nodot sevi pilnīgā pāvesta rīcībā, un tieši tad arī izkristalizējās doma dibināt jaunu reliģisku ordeni.
1539. gada beigās Ignacijs piedāvāja katoļu Baznīcas vadītājam nākamās Jēzus biedrības nolikuma projektu, un 1540. gada 27. septembrī ar bullu Regimini militantis pāvests Pāvils III apstiprināja Jēzus biedrību. 1541. gadā Ignacijs Lojola tika ievēlēts par pirmo biedrības ģenerāli. Lojola mira Romā 1556. gada 31. jūlijā. 1609. gada 27. jūlijā, pāvesta Pāvila V pontifikāta laikā, viņš tika beatificēts, savukārt 1622. gada 12. martā, pāvesta Gregora XV laikā, – kanonizēts17.
Parasti svētais attēlots garīdznieka tērpā: melnā sutanā un apmetnī, ar bireti galvā vai arī liturģiskajā apģērbā. Ikonogrāfijā nostiprinājušies Ignacija atveidiem raksturīgi atribūti: krucifikss, liesmojoša sirds vai lāpa, grāmata, pūķis kā uzveikto ķeceru simbols, kā arī Kristus monogramma IHS, kas Jēzus biedrības mākslā var tikt papildināta ar krustu virs burta H šķērskoka, trim naglām zem tā, kā arī saules stariem, kas apņem visu kompozīciju. IHS zīme var būt novietota uz Ignacija krūtīm vai attēlota glorijas staru lokā virs viņa galvas. Tāpat Ignacija atveidos var tikt iekļauta Jēzus biedrības devīze Omnia ad maiorem Dei gloriam vai tās abreviatūra AMDG, kas bieži vien atrodas uz grāmatas (parasti domāta biedrības konstitūcija vai ”Garīgie vingrinājumi”) vāka vai tās atvērumā. Reizēm, atceroties Ignacija ceļojumu uz Palestīnu 1523. gadā, viņu attēlo ar svētceļnieka spieķi. Kā apliecinājums svētā personības izcilajai nozīmei baznīcā, izplatītākie sižeti viņam veltītajos mākslas darbos ir vīzijas, brīnumdarbi un triumfs. Iepazīstot svētā atveidus mākslā, jāsecina, ka sejas vaibstos saskatāma zināma līdzība: parasti tie atvasināti no mākslinieku Džakopo del Kontes (2. att.) un Alonso Sančesa-Koello (3. att.) gleznotajiem portretiem, kas tapuši, vadoties no svētā pēcnāves maskas un tikuši daudz kopēti. Tamdēļ Ignacija atveidiem lielākoties redzama kalsnēja seja ar paasajiem vaibstiem, augstu pieri, ērgļa degunu un nelielām tumšām ūsām. Ietekmējoties no Sančesa-Koello radītā tēla, nereti svētais Ignacijs rādīts kā gaismas staru lokā ietverts vīrs ar laipnības un ciešas apņēmības izteiksmes apvienojumu harmoniski pareizajos vaibstos. Tiem raksturīga augsta piere, vērīgas, mirdzošas acis ar smagiem plakstiem un krunciņām pie deniņiem, mazliet smaidošas lūpas, taisns, enerģiski izliekts deguns18.
Par senāko zināmo Igacija Lojolas atveidu šodien vairs gūstama vien rakstiska informācija. Zināms, ka jezuītu darbības laikā tika pārbūvēta un remontēta Rīgas Sv. Jēkaba baznīca. Rezultātā dievnams ieguvis jaunus apgleznotus logu stiklojumus ar svētā Ignacija Lojolas un svētā Franciska Ksavera atveidiem. Baznīcas fasādes rotājuši Jēzus Kristus, svētās Marijas, patronu un Baznīcas tēvu attēli, savukārt interjerā virs centrālās ieejas tika uzgleznota Pastarās tiesas aina19.
Par Ilūkstes veco koka baznīcu saglabājušās ziņas, ka 1698. un 1699. gadā veco altāru vietā dievnamā tika uzstādīti trīs jauni, greznoti ar svēto statujām, no tiem centrālais veltīts svētajai ģimenei, bet sānu altāri – svētajam Ignacijam Lojolam un svētajam Franciskam Ksaveram20. Ignacijam Lojolam veltīta glezna (18. gs. pirmā trešdaļa) savulaik atradusies Līvbērzes katoļu baznīcā21.
Ar 18. gs. datējams “Svētais Ignacijs Lojola” no Ozolaines katoļu baznīcas (4. att.). Svētais parādīts stāvot pie galda, kas pārsegts ar sarkanu drānu un uz kura novietots krucifikss. Ar labo roku viņš pietur uz galda novietotu atvērtu grāmatu, kurā ierakstīta Jēzus biedrības devīze, kreisā pastiepta uz priekšu. Ignacijs tērpts albā22 un sārti zeltainā ornātā23. Svētā skats vērsts uz augšu, kur mākoņos starp eņģeļu galviņām parādās Kristus monogramma ar krustu virs burta H šķērskoka. Svētā tēlam piemīt raksturīgie, no Sančesa-Koello un del Kontes darbiem aizgūtie sejas vaibsti. Gleznojuma gamma radīta, harmoniski sabalsojoties sārtajiem, brūnajiem, okera un pelēkajiem toņiem; savukārt pats krāsas slānis ir diezgan plāns.
Jēzus biedrības dibinātāja skulpturāls atveids redzams Skaistkalnes katoļu baznīcas centrālā altāra (17. gs. 90. gadu sākums) retabla otrajā stāvā. Svētais attēlots albā ar ornātu, no kura apakšējās malas redzami stolas24 gali. Rokā tam atvērta grāmata, kuras lappusē lasāma Jēzus biedrības devīze. Skaistkalnes paraugā Ignacijs ir gados vecāks vīrs ar kailu galvu, tumšu bārdu un ūsām. Bez tam 19. gs. sākumā Skaistkalnes baznīcā atradušies arī Ignacijam Lojolam un Franciskam Ksaveram un veltīti altāri. Par tiem rodamas liecības 1931. gada Pieminekļu valdes dokumentos, tāpat kā fotouzņēmumā fiksēta glezna “Svētais Ignacijs Lojola”25.
Francisks Ksavers
Visai izplatīti ir gadījumi, kad Jēzus biedrības dibinātājs atveidots pārī ar savu tuvāko līdzgaitnieku Francisku Ksaveru.
Pirmais jezuītu misionārs Francisks Ksavers (1506–1552) dzimis turīgā basku ģimenē Ksaveras pilī netālu no Pamplonas Spānijā. Viņš miris Šangčvanas (Schangchwan) salā netālu no Ķīnas krastiem. Pēc nāves, pāvesta Pāvila V laikā, tika beatificēts (1619) un, kā jau minēts, Gregora XV laikā, 1622. gadā, vienlaikus ar Ignaciju Lojolu, Avilas Terēzi, Filipu Neri un Izidoru (Laukstrādnieku), atzīts par svēto.
Pēc pamatizglītības iegūšanas dzimtenē, Francisks Ksavers kopš 1525. gada turpināja studijas Parīzē, kur iepazinās ar vēlākajiem domubiedriem, tostarp Ignaciju Lojolu. Pēc ordinācijas 1537. gadā Ksavers apņēmās veltīt savu turpmāko garīgās kalpošanas dzīvi misiju un kristīgās ticības sludināšanas uzdevumam. Svētā turpmākās gaitas visciešāk saistītas ar dažādiem Austrumāzijas reģioniem, piemēram, Indiju, Japānu, Ceilonu un citām vietām.
Atbilstoši jezuītu priestera kārtai, mākslā Francisku Ksaveru atveido garīdznieka ikdienas tērpā (sutanā) vai liturģiskajā apģērbā. Tā kā Franciska dzīves un kalpošanas galvenā sastāvdaļa bija Evaņģēlija sludināšana pagānu tautām, mākslā viņu bieži attēlo sprediķojot vai kristot vienu vai vairākus Austrumāzijas pagānu tautu pārstāvjus. Zināmi arī svētā veikto brīnumu atveidojumi,26 svētā ierašanās Ķīnā, viņa nāve un apoteoze. Biežāk sastopamie svētā atribūti mākslas darbos ir lilija, krucifikss, liesmojoša sirds, kas simbolizē viņa kvēlo mīlestību uz Dievu. Parasti Franciska Ksavera atveidiem raksturīgi kalsnēji sejas vaibsti, īsa bārda. Svētā atveidi bieži, it īpaši 18. gadsimtā, sastopami Eiropas katoliskajos reģionos, kas aptver Dienvidvāciju, Austriju, Čehiju.27
Par senākajiem Latvijas teritorijā veidotajiem Franciska Ksavera atveidojumiem, tāpat kā par Ignacija Lojolas tēliem, vairs gūstamas vien rakstiskas ziņas.28
Informatīvi bagāta ir glezna “Svētais Francisks Ksavers”29 (18. gs. pirmā trešdaļa) no Līvbērzes katoļu baznīcas (5. att.). Uz ceļiem nometies mūks attēlots jūras krastā, kas norāda uz viņa daudzajiem misijas ceļojumiem. Acīmredzot jūrā pie horizonta tēlotie četri burukuģi saistāmi ar jezuīta misiju darbu Austrumāzijā. Var pieņemt, ka trīs kuģi simbolizē braucienus uz Indiju, Indoķīnu un Japānu, kur Ksavera darbība bija sekmīga, bet ceturtais, kas grimst – Ķīnu, pie kuras krastiem misionārs gāja bojā. Kompozīcijas kreisajā malā redzams samērā liels krucifikss, aiz tā brūnganos toņos gleznots ordeņa brāļu dibinātais misiju centrs. Svētajam pie krūtīm piespiestā labā roka un pret debesīm vērstais skatiens apliecina Franciska Ksavera dievbijību, bet debesīs starojošā IHS monogramma un no tās uz Ksavera krūtīm plūstošās liesmas norāda uz dievišķo iedvesmu, kas piešķīra dedzību un aizrautību misionāra darbam. Labajā rokā svētais tur sūkli, no kura izlīst ūdens uz četriem maziem, iezemiešiem košos tērpos, kas nometušies ceļos un asociējas ar Franciska kristītajiem pagāniem. Garīdzniekam līdzās redzami Svētie raksti ar lilijas stiebru. Gleznotājs ir atveidojis Franciskam Ksaveram raksturīgos vaibstus: kalsnēju seju ar tumšiem matiem un īsu bārdu. No mākslinieciskā viedokļa gleznā tēlotās paralēlās darbības, blakus centrālajam motīvam kārtojot skaidrojošas ainas, absolūti ignorējot telpiskās perspektīvas un proporciju samēru likumības, kā arī košās, kontrastainās krāsas, tieksme uz lineārismu, plakanību un zināma shamatizācija atsevišķu detaļu tēlojumā (piemēram, jūras viļņu un mākoņu vālu ornamentālais kārtojums) liecina par piesliešanos amatnieciskās vides paraugiem.
Gleznā “Svētais Francisks Ksavers” (6. att.) no Ambeļu baznīcas30 jezuītu ordeņa misionārs atveidots, izmantojot baroka glezniecībai tipisko paņēmienu kopumu. Tēlu raksturo kāpināts emocionālais pacēlums, kas izpaužas tā ārējā dinamikā. Visas ķermeņa daļas attēlotas kustībā: gan izliektā figūra, sānis pagrieztā galva, gan saliektā labā roka, kreisā, kas plašā žestā pacelta augšup, turot šķīstības simbolu – lilijas zaru. Svētā Franciska galva ir pieliekta, melnīgsnējie sejas vaibsti ir asi modelēti, augšupvērstais skatiens pastiprina acu izteiksmes spēku. Tomēr šajā tēlā pārdzīvojuma sakāpinātība ir nevis ārišķīga uzspēle, bet izriet no sprediķotāja būtības. Dinamiskajai noskaņai atbilstošs ir apģērba atveidojums – nedaudz plīvojošs, ar daudzām sīkām krokām, kontrastaini piesātinātos toņos: melna sutana, balta komža ar smalki iegleznoto mežģīņu rotājumu, plīvojoša sarkana stola. Fonā jaušama nekonkrēta vide, ko veido mākoņu vālu apveidu gleznojums.
Līdzīga kompozīcija svētā tēla traktējumam izvēlēta tepat kaimiņos, Lietuvas sakrālās mākslas mantojumā31. Nezināmais 18. gs. gleznotājs, atveidojot svēto Francisku Ksaveru, tāpat izvēlējies to rādīt visā augumā melnā sutanā, baltā komžā ar sarkanu stolu tērptu priesteri ar paceltu roku un augšup pavērstu skatienu (7. att.). Atšķirībā no Ambeļu parauga, Lietuvas gadījumā svētā paceltajā rokā nav redzams krucifikss, bet – nedaudz virs tās, gaišu mākoņu vālu ieskauts, redzami vairāki neliela izmēra krusti, kas tiecas augšup debesīs (iespējams, sasauce ar svētā veikto darbu pagānu kristīšanas laukā). Turklāt šajā darbā nedaudz vairāk konkretizēta vide – aiz svētā muguras nojaušama ainava ar kokiem, ceļu, kāds arhitektūras motīvs, un kompozīciju papildina kupla ziedu vija, ko svētajam sniedz no mākoņu vāliem izspraukusies roka. Kopumā jāatzīst, ka Ambeļu baznīcā sastopamais gleznojums, neskatoties uz atturīgo vides risinājumu, šķiet krietni veiklāks un tēla psiholoģiskajā risinājumā – pārliecinošāks.
No vēstures avotiem zināms, ka jau pirms 1684. gada jezuīti Jelgavā izveidoja Bezvainīgās Jaunavas Marijas un svētā Franciska Ksavera altārus,32 taču ar laiku tie nomainīti pret citiem.
Skaistkalnes baznīcas centrālā altāra noformējumā svētā Franciska skulptūra novietota altāra labajā pusē. Viņš attēlots ģērbies albā, komžā33 ar stolu virs tās. Svētais rādīts patētiskā, teatrālā sludinātāja pozā.
Francisks Hieronimo
Svētais Francisks Hieronimo (1642–1716, kanonizēts 1839) ir Eiropas sakrālajā mākslā maz zināms jezuītu svētais, kura kults vairāk saistās ar Neapoli u tās apkārtni, kur noritēja visa svētā Franciska dzīve un darbība. Reizēm viņa tēlojumi parādās arī citviet Jēzus biedrības dievnamu noformējumā.
Francisks Hieronimo ordinēts par priesteri 1666. gadā. Sākotnēji viņš strādājis par pasniedzēju Neapoles koledžā. 1670. gadā viņš pievienojies Jēzus biedrībai, un šis solis, savukārt, vedināja pievērsties evaņģelizācijas darbam. Svētais, kuram tiek piedēvēti dažādi brīnumi, bijis pazīstams kā izcils sprediķotājs, kas pievērsies pilsētas nomaļu nabadzīgajiem iedzīvotājiem un pat viszemākajiem sabiedrības slāņiem, bijis labdarības iestāžu un reliģiskas laju organizācijas dibinātājs.
Parasti svētais atveidots kā gados jauns garīdznieks, liturģiskajā tērpā, ar stolu un bireti, un viņa galvenais atribūts ir krucifikss. Atbilstoši dzīves gājuma aprakstiem mākslā nereti sastopami viņa paveikto brīnumu attēlojumi, vīzijas, apoteoze u. c. Sižeti. Nereti Francisks Hieronimo attēlots sprediķojot, svētījot ar krucifiksu vai ciboriju.
Atbilstoši tradicionālajai ikonogrāfijai Franciska Heronimo atveidots gleznā, kas atrodas Pušas katoļu baznīcā (8. att.). Audekls daļēji klāts ar rizu, neaizklāta ir vienīgi svētā seja un plaukstas, kā arī neitrālais fons. Metāla kalumā ietverts tradicionālais garīdznieka tērps – sutana, mežģīnēm rotāta komža un stola, ko dekorē augu ornaments. Ap svētā galvu ir nimbs ar starojumu. Tas arī ir no metāla tāpat kā krucifikss, ko Francisks svētījot pacēlis labajā rokā (motīvs sasaucas ar dažās 17.–18. gs. spāņu gravīrās sastopamajiem attēliem), kreisā piespiesta pie krūtīm. Kalsnējās sejas vaibsti plastiski maigi modelēti ar gaismēnas palīdzību. Neraugoties uz klusināto smaidu, tajos lasāma īpatnēja, nedaudz sāpīga emocionālā noskaņa, kas jūtami kontrastē ar gleznas ārējo grezno ietērpu. Darbs ievietots rāmī ar akanta lapu rotājumu, virs kura atrodas Franciska Heronimo monogramma.
Staņislavs Kostka
Svētais Staņislvs Kostka (1550–1568, beatificēts 1605, kanonizēts 1726) ir dzimis bagātā poļu ģimenē. Mācības Vīnes jezuītu skolā stimulēja Staņislava Kostkas centienus iekļauties šajā reliģiskajā organizācijā, taču, lai to panāktu, jauneklim, kam tolaik bija tikai 17 gadu, nācās veikt ceļojumu uz Romu pēc ordeņa ģenerāļa atļaujas. To saņēmis, jaunais novicis esot apliecinājis sevi kā ideālu mūku. Taču jau nākamajā gadā viņu pārsteidza nāve.
Parasti mākslā Staņislavs Kostka tiek atveidots kā gados jauns jezuītu novicis, tērpies sutanā. Visbiežāk sastopamie atribūti, kas saistāmi ar svētā tēlojumu, ir lilija, krucifikss, rožukronis, kā arī gleznu, kurā attēlota svētā Marija. Visiecienītākais sižets svētā tēlojumā radies saistībā ar kādu no viņa pieredzētajām vīzijām: svētais tiek attēlots nometies ceļos Dievmātes priekšā, kura liek viņa rokās Kristusbērnu.
Viens svētā Staņislava Kostkas atveids saistāms ar Brunavas katoļu baznīcu, – tas atradies uz procesiju karoga (18. gs. beigas)34. Šajā kompozīcijā svētais nometies ceļos Dievmātes priekšā, kas stāv uz mākoņa. Svētais Staņislavs tur rokās Kristusbērnu, bet līdzās zemē redzama grāmata un lilija. Ļoti tuva kompozīcija Brunavas piemēram ir gleznā, kas atrodas Tilžas katoļu baznīcā (19. gs.).
Aloizijs Gonzaga
Svētais Aloizijs Gonzaga (1568–1591, beatificēts 1605, kanonizēts 1726) ir jezuītu svētais, kas Romas katoļu baznīcā tiek uzskatīts par jaunatnes patronu. Kastiljones marķīza un Spānijas karalienes galma dāmas vecākajam dēlam bija paredzēta militāra karjera, taču Aloizijs, pretēji vecāku gribai, izšķīrās par lēmumu pievienoties Jēzus biedrībai. 1585. gadā viņš iestājās novicātā Romā. Jaunais mūks apliecināja īpašu pašaizliedzību un cilvēkmīlestību 1591. gada mēra epidēmijā, palīdzot slimniekiem, kas bija atraduši patvērumu jezuītu ordeņa hospitālī. Slimība izrādījās liktenīga arī pašam Aloizijam. Pēc nostāstiem, svētais miršanas brīdī tiecies fiksēt skatienu uz krucifiksu, mēģinot izčukstēt Jēzus vārdu.
Tā kā svētais dzīves laikā ticis portretēts, viņa ikonogrāfija parasti ir standartizēta (bieži svētais attēlots kā jauneklis ar augstu pieri). Aloizijs Gonzaga mākslā tiek rādīts kā garīdznieks ar liliju, kas norāda uz šķīstību, reizēm satvēris krucifiksu, reizēm turot rokās Bērnu Jēzu. Parasti Aloizija Gonzagas tēls tiek saistīts ar lūgšanām (ko reizēm ilustrē grāmata) un grēku nožēlu (pātaga). Retāk Aloizija Gonzagas tēlojumos satopams galvaskauss, kas ir domāts kā atgādinājums par laicīgās pasaules nīcību.
Latvijas sakrālajā mākslā atrodams svētajam veltīts gleznojums Viļakas katoļu baznīcā (19. gs. sākums). Pēc jaunākajām pētījumu versijām, Aloizijs Gonzaga redzams arī Subates dievnamā (1763) (kur biedrības misija atradās no 1677. līdz 1773. gadam).
Tēlošanas ilgstamība
Savdabīgi, ka jezuītu proponēto ideju atbalsis Latvijas teritorijā manāmas vēl ilgi pēc ordeņa darbības beigām. Par to liecina, piemēram, darbs Rogaižu kapelā.
Rogaižu katoļu kapela uzcelta 1821. gadā, t.i., gadu pēc tam, kad no Krievijas impērijas teritorijas jezuīti tika izraidīti. Tomēr tieši te atrodam Jēzus biedrības dibinātāja Ignacija Lojolas atveidu (9. att.), lai gan šim svētajam veltītie darbi pārsvarā meklējami jezuītu ordenim piederošajās baznīcās. Grūti noteikt, vai tiešām Rogaižu kapelas glezna (19. gs. pirmā puse) nezināmu iemeslu dēļ būtu tapusi pēc oficiālā jezuītu darbības laika Latvijā beigām, vai arī tā darināta pirms dievnama celšanas gada un tikai vēlāk pārvietota uz šo kapelu no kādas citas baznīcas. Pēdējo pieņēmumu apstiprina tas, ka nav saglabājušās nekādas ziņas par to, ka jezuītiem būtu bijusi misija Rogaižos, kas teritoriāli atrodas daudz tuvāk Pasienas dominikāņu darbības vietām. Monumentalizātais Ignacija gleznojums atstāj monolīta, vizuāli kompakta tēla iespaidu, ko rada ar plūstošu līniju precīzi un skaidri iezīmētais siluets, kas it kā norobežo to no samērā detalizēti izgleznotās fona ainavas, kā arī viscaur melnais, garais, šķietami smagnējais un biezais tērps: sutana, apmetnis, galvā birete. Lai gleznojumā jaušami centieni attēlot svēto kustībā (iespējams, dodoties ārpus pilsētas, kuras ēkas redzamas fonā, pildīt kādu misijas uzdevumu), ko parāda solī uz priekšu paspertā kāja, nedaudz plīvojošā apģērba krokas, ceļinieka nūja, uz ko svētais atbalstās, tomēr samērā amatnieciskais gleznojums rada drīzāk statiska tēla iespaidu. Vienīgais Ignacija Lojolas atribūts šai gleznā ir grāmata.
Par savdabīgu Jēzus biedrības mākslinieciskās programmas tradīciju turpinājumu uzskatāmi kokgriezumi Indricas baznīcas centrālā altāra retabla otrajā stāvā. Tie svētā Ignacija Lojolas un svētā Franciska Ksavera atveidi (19. gs. sākums)35 (10., 11. att.).
Viens no jaunākajiem svētajam Ignacijam veltītajiem mākslas darbiem sastopams 19. gs. beigās darinātajā Rīgas Svētā Franciska baznīcas vitrāžu ciklā.36 Lancetveida formas logā ievietota ornamentāla kompozīcija, kuras noslēgumā ir apaļš medaljons ar svētā Ignacija portretu.
Atributēšanas problēmas
Kā liecina ieskats Latvijas mākslas telpā atrodamo jezuītu svēto tēlojumos, ar šo atveidu atributēšanu nereti saistās samērā lielas grūtības. Pirmkārt, sarežģījumus rada tas, ka, vai nu lokāli amatnieciski vai profesionāli izveicīgi risināti, Latvijas teritorijā sastopamie mākslas darbi uzrāda izvairīšanos no uzdevuma risināt sižetiski izvērstas figurālas kompozīcijas. Pārsvarā mākslinieki izvēlējušies attēlot vienu figūru, bieži vien uz neitrāla fona vai izmantojot nenoteikta rakstura vides gleznojumu.
Uzraksti
Kā drošākais balsts mākslā attēloto katoļu svēto identificēšanā kalpo mākslas darbos iekļautie uzraksti. Tomēr Latvijas paraugu klāstā tādu gadījumu nav daudz. Uzraksts, piemēram, papildina Staņislava Kostkas tēlojumu uz procesiju karoga Brunavas katoļu baznīcā.37 Arī gleznai Rogaižu kapelā sastopama informatīva rakstura papildus norāde: gleznas apakšējā daļā atrodas kaligrāfisks uzraksts S: Ignacy Lojola. Parasti šādi papildinājumi mēdz būt darbiem, kas pieder pie plašāka gleznu cikla, kādi sastopami lielākajās baznīcās, taču maz ticams, vai tāds būtu atradies nelielajā Rogaižu kapelā (un, kā jau minēts, vairāk ticams, ka mākslas darbs šeit nonācis vēlāk, acīmredzot kādu, pēc jezuītu darbības laika ienestu pārmaiņu rezultātā). Paskaidrojošs uzraksts – Ignatius Lojolo, Soc. Jesu fundator – pievienots arī Georga Šēna 18. gs. darinātajai gravīrai, kas iekļauta samērā plašā Gornejiešu katoļu kapličas gravīru kolekcijā. ¾ pagriezienā attēlotā Ignacija pusfigūra rādīta uz neitrāla fona. Viņa skatiens vērsts augšup, kur staru lokā attēlota monogramma IHS ar krustu virs burta H šķērskoka. Svētais tērpts sutanā, uz krūtīm dievbijīgā žestā sakrustotās rokas piespiedušas krūtīm svētbildīti un rožukroni. Nepārprotami atveidoti svētajam raksturīgie sejas vaibsti. Atšķirībā no Rogaižu un Gornejiešu piemēriem, 19. gs. radītajai skulptūrai no Pustiņu katoļu baznīcas, uzraksts ir vienīgais drošais pierādījums, ka sutanā tēlotais svētais ar rožukroni pie jostas un grāmatu rokās, tik tiešām ir Ignacijs Lojola.
Paskaidrojoši uzraksts iekļauti arī Rīgas Svētā Franciska baznīcas vitrāžu ciklā. Piemēram, svētā Ignacija Lojolas portretu papildina vēstījums ierāmējošajā joslā: „Sancte Ignati. Ora pro nobis”.
Sejas vaibsti
Izsekojot jezuītu svēto tēlošanas tradīcijām, nākas saskarties ar iezīmi, ka, lai arī vairāki slavenie ordeņa darbinieki dzīves laikā (Aloizijs Gonzaga) vai tūdaļ pēc nāves (Ignacijs Lojola) tikuši portretēti, tomēr izrādās, ka vēlākajos atveidojumos to ikonogrāfijā ne vienmēr ievērota konsekvence. Bez tam vairāku svēto ārējās līdzības dēļ, tos viegli sajaukt ne vien Latvijas, bet arī citzemju mākslas paraugos. Tā, piemēram, Francisks Ksavers, kurš parasti tiek tēlots kā 30–40 gadus vecs misionārs ar bārdu un cirtainiem matiem,38 ārpus konteksta var tikt jaukts ar Džonu Franci Regi, kura izskats ir līdzīgs. Par atšķirīgu iezīmi varētu kalpot Franciska Ksavera bieži uz debesīm vērtais skatiens un žests, kādā viņš nereti piespiedis roku sirdij. Tomēr šāds tēlojuma veids Franciskam ne vienmēr lietots konsekventi, turklāt, tā kā šis patosa pilnais ticības dzīves pārdzīvojuma vēstījums nav kaut kas ārkārtējs, līdzīgā aspektā reizēm var parādīties arī citi svētie.
Par spīti Ignacija Lojolas attēla fiksācijai pēcnāves portretos, dienvidnieciskā izcelsme un līdzība sejas vaibstos nereti ir par iemeslu šī svētā un Fransisko de Borhas39 atveidu jaukšanai. Abi ordeņa ģenerāļi ir spāniska izskata vīri, tumšiem matiem, ar bārdu. Turklāt abi var tikt rādīti gan ikdienas gaitās (tērpti sutanās), gan kā priesteri, celebrējot misi. Latvijas mākslā par Francisko de Borhas atveidiem līdz šim ziņu trūkst, tāpēc nav arī šāda veida problēmu. Taču ordeņa pirmā vadītājā atveidu sakarā jāsaka, ka viņa portretiskā fiksācija ne vienmēr kalpo par drošu garantu vēlāko atveidu identifikācijā. Nenoliedzami, ir gadījumi, kas pilnīgi skaidri uzrāda mākslas darba autora sekošanu kādiem pirmparaugiem un ciešu pieturēšanos pie tradicionāli pieņemta ikonogrāfiskā tipa. Tā, piemēram, Rogaižu kapelā un Gornejiešu katoļu kapličā attēlotais Ignacijs Lojola liecina, ka par šo mākslas darbu prototipu kalpojusi Sančesa-Koello glezna vai tās vēlāka laika atdarinājumi glezniecībā un grafikā. Salīdzinot šos attēlus, vērojama nepārprotama portretiska līdzība, pat ja arī svētais skatāms spoguļattēlā vai izmainīta vide un tērps. Kā minēts, arī Ozolaines un Skaistkalnes svētā Ignacija tēlam piemīt raksturīgie, no Sančesa-Koello un del Kontes darbiem aizgūtie sejas vaibsti. Zināmu līdzību var saskatīt arī starp Sančesa-Koello paraugu un svētā Ignacija tēlu no Ambeļu katoļu baznīcas. Tomēr šeit gleznotāja mākslinieciskā neveiklība nedaudz ietekmējusi Ignacija sejas vaibstu traktējumu.
Arī citviet Latvijas mākslā sastopami piemēri, kas liecina, ka mākslas darba autoram Eiropas mākslā izkoptās svēto tēlošanas tradīcijas vai kādi ikonogrāfijas paraugi nav bijuši pazīstami. Tā, piemēram, Aulejas katoļu baznīcas nišā redzamais tēls (tērpts albā ar ornātu un bireti, labo roku piespiedis krūtīm, kreiso, kurā, iespējams, bijis atribūts, pastiepis uz priekšu) (12. att.), ko pieņemts uzskatīt par Ignaciju Lojolu, arī ir jauneklīgs tips apaļiem vaigiem, bez bārdas. Tāpēc uz tēloto personu sejas vaibstu atbilstību ne vienmēr iespējams paļauties. Tā, piemēram, Aulejas (skulptūra), kā arī Dagdas (gleznojums) svētie, ko līdz šim pieejamā informācija ļauj saistīt ar Ignaciju Lojolu, rāda gluži citādu personas traktējumu – abos gadījumos redzamais cilvēks ir rādīts lieliem, apaļiem vaigiem, palielām ausīm, un galvenais – bez Ignacijam raksturīgās tumšās bārdas.40
Tas, ka jezuītu svēto tēlojumos nav vērojama konsekvence, acīmredzot norāda uz faktu, ka darbu autori ne vienmēr bijuši pazīstami ar vizuālajiem pirmavotiem, kas iespējami tuvi ataino svētā portretisko līdzību, tādējādi radot savas tēmas interpretācijas, kas ordeņa mantojuma pētniecību ievērojami sarežģī.41
Apģērbi, atribūti
Uz samērā plašā un daudzveidīgā katoļu Baznīcas svēto tēlojuma fona, jāatzīst, ka Jēzus biedrības svēto identifikācijā nedz apģērbam, nedz atribūtiem ne vienmēr var piešķirt izšķirošu nozīmi. Apģērbi parasti ir garīdznieku ikdienas vai liturģiskie tērpi, savukārt atribūtu (priekšmetu, kādu dzīvu būtņu, augu vai citu parādību klātbūtne, man vajadzētu norādīt uz raksturīgākajiem svētā hagiogrāfijas aspektiem) spektrs nav pārāk plašs (visbiežāk satopams krucifikss, grāmata vai lilija), un vairākiem jezuītu svētajiem tie var atkārtoties.
Tā, piemēram, „rādošā” žestā kreisajā rokā tur krucifiksu Jans Nepomuks Jelgavas katoļu baznīcas centrālā altāra skulpturālajā atveidā (otrais no kreisās, ieģērbts priestera tērpā), kā arī Francisks Ksavers Ambeļu gleznā. Eiropas mākslā krucifikss nereti redzams arī Aloizija Gonzagas rokās. Turklāt, šis svētais var tikt rādīts arī ar grāmatu (kas ir Ignacija Lojolas raksturīgs atribūts), kā arī ar Bērnu Jēzu, kas, savukārt, ir bieži sastopams arī Staņislava Kostakas un Padujas Antonija tēlojumos. Piemēram, Brunavas katoļu baznīcas atveidā kopā ar Jēzus bērnu ir tēlots tieši Staņislavs Kostka. Šajā kompozīcijā svētais nometies ceļos Dievmātes priekšā, kas stāv uz mākoņa. Svētais Staņislavs tur rokās Kristusbērnu, bet līdzās zemē redzama grāmata un lilija. Ļoti tuva kompozīcija nupat aprakstītajai ir gleznā, kas atrodas Tilžas katoļu baznīcā (19. gs.). Atšķirības ir detaļās: zem Dievmātes kājām ir mēness sirpis, pazudusi ir grāmata un lilija, to vietā redzami divi eņģelīši. Viens no tiem tur rokā rožukroni un pātagu. Tieši šis atribūts – pātaga – ievieš darba šifrēšanā zināmas neskaidrības, jo tas ir cita jezuītu noviča – svētā Aloizija Gonzagas atribūts. Tomēr, neraugoties uz detaļām, skaidrs, ka nozīmīgākā šajā gleznā tēlotā aina ir Dievmātes un Kristusbērna parādīšanās svētajam (kas, savukārt, svētā Aloizija ikonogrāfijai nav raksturīga). Bez tam ir skaidri redzams, ka Brunavas un Tilžas mākslas darbu autori ietekmējušies no viena un tā paša pirmparauga. Tādēļ, pamatojoties uz abu kompozīciju līdzību un Brunavas paraugā ietverto uzrakstu, kas nepārprotami apliecina svētā vārdu, patreizējā izpētes līmenī var pieņemt, ka abos mākslas darbos atveidots ir Staņislavs Kostka.
IHS zīme
Analizējot Jēzus biedrības svēto ikonogrāfiju, jāņem vērā IHS zīmes lietojums, kas reizēm arī var dot kādas papildus norādes un skaidrojumus. Šis burtu salikums, kas sākotnēji saistāms ar Kristus monogrammu, jezuītu vidē rada papildus semantisko slodzi caur tulkojumu: Jesum habemus socium. Un, lai arī šī zīme nebūt nav saistāma tikai ar jezuītu darbību, tomēr kā neoficiālā ordeņa devīze tā var parādīties mākslā diezgan bieži. Turklāt ordeņa mākslinieciskajos risinājumos burti var tikt papildināti vēl ar krustu virs H burta šķērskoka un trim naglām zem, kā arī saules stariem, kas aptver visu kompozīciju.
No ordeņa svētajiem visbiežāk šī zīme saistāma tieši ar tā dibinātāja Ignacija Lojolas atveidojumu (piemēram, Gornejiešu kapličas gravīrā redzamais tēlojums), tāpēc atsevišķos gadījumos, kad tēla traktējums ir pavisam mīklains un neskaidrs, šie burti var kalpot kā norāde tieši uz šo svēto. Tā tas ir, piemēram, ar Ambeļu baznīcā rodamo gleznu, ar visai nekonkrētu nosaukumu “Svētais” (18. gs.) (13. att.). Problēmas sagādā gan tajā attēloto personāžu identifikācija, gan kopējā gleznas satura skaidrojums: ar kāda svētā un vairāku simbolisku tēlu palīdzību tajā ir netieši pausta kāda ideja, kas šobrīd grūti tulkojama. Gleznojums ir veikts amatnieciski, izmantojot spilgtus krāstoņus uz viendabīga tumša fona, kurā tikai vietām var redzēt ieskicētus mākoņu apveidus. Kompozīcijas augšdaļā līdz vidum attēlots divu eņģeļu nests svētais – mūks melnā tērpā. Viņam ir apaļa seja, kuras vaibstos jaušama apgarotība. Svētā skatiens vērsts augšup, uz Kristus monogrammu, kas slīpi iegleznota darba augšējā labajā stūrī vājā gaismas staru lokā. Gleznas labajā apakšējā stūrī attēlos vīrs ķēniņa tērpā: sarkanā apmetnī ar sermuļādas apdari, galvā kronis. Ķēniņam pagari mati, bārda, ērgļa deguns, plānajās lūpās un acu skatienā izteiksmīgs smaids. Viņa labā roka atbalsta uz pults vai galdiņa novietotu pret skatītāju pavērsu atvērtu grāmatu. Savukārt kreisās rokas rādītājpirksts pielikts pie deniņiem. Līdzās šim tēlam darba kreisajā apakšējā stūrī attēlots sarkofāgs, kurā gulošā cilvēka galvassega atgādina bīskapa mitru, bet viņa rokās redzams krusts. Mēģinot noskaidrot šī gleznojuma slēpto saturu, vispirms jāpievēršas svētajam, kuru noteikti var uzskatīt par jezuītu ordenim piederīgu, uz ko norāda raksturīgais tērps – melnā sutana – un Kristus monogramma, kas reizē ir arī Jēzus biedrības simbols. Kā atribūts no visiem jezuītu svētajiem tā visbiežāk sastopama ordeņa dibinātājam Ignacijam Lojolam, parasti attēlota uz viņa krūtīm vai starojuma lokā virs galvas, kā tas ir šai gadījumā. Tāpēc savā pētījumā Dace Babre to piedāvā atributēt tieši kā šī svētā tēlojumu42. Savukārt ķēniņš ar atvērto grāmatu šķiet ļoti grūti identificējams tēls. Tas nav nedz svētais (jo pietrūkst nimba ap galvu), nedz arī kāds no Vecās Derības valdniekiem. Šāds tēls neparādās Ignacija dzīves stāstā, tam analoģisku personāžu neatrodam arī svētajam veltīto pazīstamāko mākslas darbu sižetos. Domājams, ka šim ķēniņa tēlam, tāpat kā mirušā bīskapa atveidam, ir simboliska nozīme un ka to varētu izskaidrot ar kādu Ignacija ”Garīgajos vingrinājumos” izteiktu domu vai kāda viņam piedēvēta izteiciena palīdzību. Līdz ar to būtu noskaidrots arī gleznas saturs. Bez tam viens no svētā Ignacija retāk sastopamajiem atribūtiem ir kronēts galvaskauss svētā rokās kā laicīgās varas nīcības simbols. Tas dod iespējas pieņemt varbūtību, ka Ambeļu gleznas tēlu mērķis ir stāstīt par laicīgās un garīgās varas un gudrības attiecībām. Tomēr pavisam droši to apgalvot nevar. Katrā ziņā skaidrs, ka, spriežot pēc gleznas amatnieciskā izpildījuma, sablīvētās, fragmentārās kompozīcijas, par tās autora iedvesmas avotu nav kalpojis kāds konkrēts paraugs, bet darbs, iespējams, tapis, summējot mākslinieciskās ierosmes ar paša autora vai pasūtītāja iecerēm.
Tēlotās situācijas
Jāatzīst, ka ne vien sejas vaibstu, tērpu un atribūtu ziņā, vēl vairāk – arī ikonogrāfijā aprobēto epizožu tēlojumi var izrādīties maldinoši.
Piemēram, grūtības rada fakts, ka vairāki ordeņa svētie bijuši priesteri, un mākslas darbos var tikt attēloti celebrējot misi, piemēram, Ignacijs Lojola un Fransis Bordža, - kas, protams, papildus līdzīgajiem sejas vaibstiem un liturģiskajiem tērpiem neskaidrības var tikai vairot. Franciska Bordžas celebrētā mise reizēm tiek saistīta ar Staņislavu Kostku (kas var tikt attēlots notikumā klātesošs).
Latvijas sakrālajā mākslā atrodams svētajam Aloizijam veltīts gleznojums Viļakas katoļu baznīcā (19. gs. sākums). Kompozīcijas labajā pusē atveidots svētais Aloizijs kā jauns cilvēks tumšā garīdznieka tērpā. Viņš nometies ceļos ar lūgšanā saliktām rokām un dievbijīgu, sirdsskaidru izteiksmi bērnišķīgajā sejā. Aloizija skats tiecas pretī eņģelim, kas, nolaidies uz mākoņa, spožos gaismas vālos tīts, tiecas pasniegt jauneklim Svēto Komūniju. Jāatzīst, ka šāds sižets svētā Aloizija ikonogrāfijā ir retums. Mākslas darbos, kur svētais redzams kopā ar eņģeli (kā likums, erceņģeli Gabrielu), dievišķais sūtnis viņam norāda ceļu uz debesīm.43 Savukārt sakramenta saņemšanas brīdī svētais visbiežāk attēlots kopā ar slaveno priesteri, kurš pasniedza Aloizijam pirmo komūniju – svēto Kārli Boromeju44. Savukārt eņģelis komūnijas pasniegšanas brīdī mākslas darbos rodams cita jezuītu svētā – Staņislava Kostkas – ikonografijā.45 Nostāsti vēsta par gadījumu, kad Staņislavs Kostaka no debesīm saņēmis svēto sakramentu ar eņģeļa palīdzību.46
Salīdzinot Viļakas kompozīciju ar citiem līdzīga rakstura tēlojumiem, rodas šaubas, vai tiešām mākslas darbā attēlotais personāžs ir Aloizijs Gonzaga, vai varbūt poļu svētais Staņislavs Kostka? Šajā izpētes stadijā iepazītie piemēri ļauj izdarīt pieņēmumu, ka, iespējams, Staņislava Kostkas atveids ietekmējis samērā mazpazīstamā Aloizija Gonzagas ikonogrāfiju.47
Savdabīgas iezīmes vērojamas ar Franciska Ksavera ar misionāra gaitām saistīto situāciju tēlojumos, kas, līdzīgi kā tas vērojams ar sejas vaibstiem, arī var norādīt uz mākslas darba autora nepilnīgajām zināšanām vai interpretācijas brīvību. Franciska Ksavera gadījumā tas visbiežāk sakāms, raugoties uz svētā misionāra kristīto pagānu atveidiem. Proti, „mežoņu” vidū nereti skatāmi Amerikas indiāņi48 (piemēram, starp Ambeļu Ksavera klausītājiem) vai melnīgsnēji ļaudis, kas vairāk līdzinātos Āfrikas kontinenta iedzīvotājiem (kas saskatāmi Līvbērzes gleznā).
Bez tam ne tikai tēlotā vide, bet arī sludinātāja poza – plašā žestā vēršoties pie auditorijas, bet vienlaikus (ar skatienu vai pie krūtīm pielikto roku) norādot uz šī vēstījuma dievišķo inspirācijas avotu – atsevišķos gadījumos var izrādīties maldinoša vai viest grūti atšifrējamas neskaidrības.
Piemēram, sludinātāja tēls, kas šodien Krāslavas baznīcas kanceles, bet acīmredzot nonācis tur vēlāk, nesaistīti ar dievnama sākotnējā interjera izveidi (19. gs.?) (14. att.). Avotos izteikta doma, ka tieši sludinātāja poza, svētajam plašā žestā vēršoties pie tautas, kas dotajā gadījumā, ir reālie dievkalpojuma dalībnieki, - kalpo kā tiešākais pierādījums tēla saistībai ar svēto Francisku Ksaveru.49 Pašreizējā izpētes stadijā nav pietiekoša pamata nedz apstiprināt, nedz noraidīt. Jezuītu ordeņa saiknes ar Krāslavu nav noliedzamas, taču patreizējā Krāslavas dievnama celšanas laikā Jēzus biedrības misionāri no šīs vietas pārcēlās uz Indricu, un dievnama, kā arī draudzes garīgo aprūpi savukārt pārņēma lācarieši jeb misijas kongregācijas garīdznieki, kuru svētie atveidojuma ziņā (garīdznieku tērpi, atribūti, dienvidnieciska izcelsme u.tml.) ir savā ziņā radniecīgi Jēzus biedrības kolēģiem.
Līdzības ar tēlojumiem citviet Eiropas mākslā
Latvijas mākslas mantojuma izzināšanā talkā nāk Eiropas mākslas paraugi, kas nereti uzrāda ļoti tuvas līdzības ar Latvijā sastopamo tēlojumu. Tā, piemēram, identisks kompozīcijas risinājums Ozolaines katoļu baznīcā tēlotajam Ignacijam Lojolam ir Pītera Paula Rūbensa tāda paša nosaukuma darbam (15. att.).50
Šo paraugu apzināšana, savukārt, var noderēt citu, līdz šim neidentificētu mākslas darbu šifrēšanā. Tāds, piemēram, ir Dagdas katoļu baznīcā 2004. gadā atklātais eļļas gleznojums uz koka pamata gleznojums (16. att.).
Ir izteikts pieņēmums, ka gleznā redzamais tēls saistāms ar jezuīta Mihaila Rota personību, kas šajā dievnamā ilgstoši un pašaizliedzīgi darbojies ordeņa misijas laikos. Iepazīstot jezuītu ikonogrāfijas specifiskās nianses, jāsecina, ka, lai arī ordeņa mantojumā gan ir sastopami piemēri, kad tikuši atveidoti ievērojami jezuīti – kas bija izpelnījušies vispārēju cieņu un atzinību – vēl pirms to kanonizācijas, tomēr vairumā gadījumu ordeņa pasūtītāju skats tiecies uz senāko un slavenāko biedru piemiņas cildināšanu. Pagaidām atstājot versiju par Latvijas teritorijā pazīstamā jezuīta portretējumu, uzmanības vērta šķiet kompozīcijas shēmas izvēle, kas atsauc atmiņā jau citviet redzētus Ignacija Lojolas gleznojumu paraugus. Vertikālajā formātā, aizņemot lielāko gleznas laukuma daļu, uz divpakāpju pamatnes līdzās altārim tēlots garīdznieks ar augšup pavērstu skatienu un līdz krūtīm paceltām rokām. Priestera žestikulācija un it īpaši skatiens nav pārmērīgi eksaltēts un neliecina par kādām ārēji teatrāli afektētām izpausmēm (kas bieži inkriminēts jezuītu tēlojumiem), drīzāk tas ir iekšēja spēcīga pārdzīvojuma motivēts, apvaldīts, bet vienlaikus gaišs un apgarots. Baroka glezniecības valodā saprotama un loģiska ir mākslinieka piedāvātā atbilde uz šo pielūgsmes pilno skatu gaismas vālos, kuri nolaidušies pavisam zemu līdzās priesterim virs altāra. Līdzīgs paņēmiens izmantots no Rūbensa kompozīcijas atvasinātajā Ozolaines svētā Ignacija tēlā, un spožajos mākoņu vālos serafu ieskauta vēl redzama Kristus monogramma (pilnīgi iespējams, ka arī Dagdas versijā bijušas kādi papildus elementi, kas gleznojuma sliktās saglabātības dēļ šobrīd nav saskatāmi). Atšķirībā no Ozolaines tēla, kurš ar vienu roku tur uz altāra novietoto atvērto grāmatu, Dagdas svētais pacēlis abas rokas, un grāmata (?) šķiet aizvērtā veidā vertikāli atbalstīta pret svečturi. Taču būtiskākā atšķirība vērojama abu svēto sejas vaibstos. Ja Ozolaines Ignacijs, līdzīgi, piemēram, tēliem Gornejiešu kapličā, Skaistkalnes baznīcā un Rogaižu kapelā, tik tiešām atspoguļo pazīstamo, melnīgsnējo svēto ar kailo galvvidu, ūsām un nelielu bārdas joslu ap vaigiem un zodu, tad Dagdas gleznā tēlotais cilvēks no populārā prototipa krietni atšķiras. Lai arī ne gluži jaunos gados, pagariem, pakauša daļā cirtainiem matiem, gludu apaļīgu seju, lielām acīm, gleznā redzamais vīrs nekādi nesasaucas ar vispārpieņemto priekšstatu par svētā Ignacija tēlu. Tomēr par labu šai versijai runā darba ikonogrāfiskā valoda – priesteris, kas rādīts celebrējot misi, grāmata, altāris, gaismas vāli, kurp tiecas viņa skatiens – un piemēri gan Eiropas, gan Latvijas mākslā, kur sastopama līdzīgs risinājums. Turklāt šo versiju iedrošina pienemt iepriekš minētie iepazītie piemēri, kuros tāpat vērojama atkāpšanās no svētā portretiskās līdzības.
Dagdas gleznojums, lai arī stīvāks un amatnieciski neveiklāks, salīdzinot ar Ozolaines Ignacija meistara veikumu, tomēr kolorīta risinājumā (darbs ieturēts okera toņos ar zaļganbrūnām ēnu partijām un košiem, bet veiksmīgi ar pārējo vidi sabalsotiem, sarkanas un baltas krāsas akcentiem gleznas centrālajā daļā) un detaļās uzrāda pietiekoši augstu meistarību. Tērpa krokas, galdauta mežģīnes, altāra profilējums – tās ir lietas, kas uzskatāmi atklāj Dagdas gleznojuma autora profesionālo varēšanu. Neatkarīgi no atribūcijas problēmām, Dagdā atrastais gleznojums nenoliedzami ir vērtīgs atradums jezuītu darbības lokā un pelnījis savu vietu Latvijas mākslas kopainā.
Ignacija Lojolas un Franciska Ksavera pāra tēlojums
Kā norādes var kalpot Ne tikai Eiropas un pašmāju mākslā tēlotās situācijas un ikonogrāfiskie paraugi vienfigūru atveidos, bet arī nozīmīgāko ordeņa locekļu pāra atveidi.
Tā, piemēram, Skaistkalnes (17. att.) un Indricas (18. att.) baznīcās centrālā altāra retabla otrajā stāvā novietotās Ignacija Lojolas un Franciska Ksavera figūras (kuru identifikācija šaubas neraisa un nostiprināta publicētajos un nepublicētajos avotos) vedina domāt, ka, novietojuma (centrālā altāra retabla otrajā stāvā) un tēlojošās valodas ziņā (prieteru drānās tērptas figūras patētiskās pozās) līdzīgi tēli, piemēram, Jelgavas un Kuldīgas baznīcās atributējami tieši kā šie svētie.
Reizēm šo saistību izdodas pierādīt. Tā tas ir ar Jelgavas dievnama tēliem (19. att.), kur, uz minēto līdzību balstītais hipotētiskais pieņēmums guva apstiprinājumu Lietuvas Valsts vēstures arhīvu dokumentos. Šeit rodamie vizitāciju tekstios vairākkārt sastopams apgalvojums, ka baznīcas altārī redzamie svētie (kas latviski publicētajos materiālos parasti palika anonīmi tēli) ir domāti tieši Ignacisj Lojola un Francisks Ksavers.51
Turpretī Kuldīgas katoļu baznīcas centrālā altāra dekora gadījumā šis pieņēmums pagaidām paliek vien minējuma statusā.52 Arī svēto pāra skulptūras Aulejas dievnama fasādē, pagaidām tikai hipotētiski saistāmas ar Ignacija Lojolas un Franciska Ksavera (20. att.)53 personām, jo, kā jau minēts, nedz sejas vaibstos, nedz aksesuāros garantijas šai līdzībai nesniedz, un arī garīdznieka tērps nav pietiekama risinājuma atslēga.
Savukārt atsevišķos gadījumos, kā, piemēram, Subates baznīcas altāra noformējumā (21. att.), skulpturālo tēlu identifikācijas versijas var mainīties. Baznīcas centrālā altāra retabla otrajā stāvā redzamie svētie (abi tērpti sutanās un komžās un tur rokās lilijas un krucifiksus) sākotnēji atributēti kā Ignacijs Lojola un Francisks Ksavers,54 taču ar laiku versija manījusies par labu Aloizija Gonzagas atveidam Lojolas vietā.55
Secinājumi
Līdz ar savas darbības izplatīšanos Latvijas teritorijā, Jēzus biedrības biedri šajā areālā ienesuši idejas, kas to lielā mērā sinhronizē ar procesiem Eiropas garīgajā dzīvē pēc Trentas koncila.
Kā mākslas darbu pasūtītāji un kolekciju veidotāji Societas Jesu biedri bagātināšu Latvijas kultūrvidi gan mākslinieciski, gan arī ar idejām, ko katrā konkrētā gadījumā iespējams iepazīt, veidojot pārdomu, lūgšanu, garīgās pieredzes saiknes ar mākslas darbā tēloto svētā tēlu.
Šobrīd zināms par piecu Jēzus biedrības svēto tēlojumu Latvijas teritorijā dažādos mākslas veidos (glezniecībā, tēlniecībā un grafikā). Tie ir: Ignacijs Lojola, Francisks Ksavers, Francisks Heronimo, Staņislavs Kosta un Aloizijs Gonzaga. Turklāt savdabīgi, ka biedrības svēto tēlojums, sastopams arī vēl ilgi pēc biedrības darbības izbeigšanas. Tas apstiprina pieņēmumu, ka biedrības proklamētās idejas iesakņojušās vietējā vidē un ieguvušas aktuālu, pāri šauri organizācijas mērķiem un vajadzībām ejošu spēku. Tomēr šī parādība (hronoloģiskās nobīdes ar Jēzus biedrības svēto tēlojumu saistītu darbu datējumā) rada papildus sarežģījumus pētniekam.
Mākslinieciskajā ziņā šo paraugu līmenis ir ļoti atšķirīgs. Autoru profesionālā izveicība un spēja orientēties Eiropas mākslinieciskajos paraugos lielā mērā ietekmē vēlākās darbu atributēšanas problēmas.
Neapšaubāmi, vislielākais atspaids ir mākslas darbos iekļautie uzraksti, kas uzskatāmi vēstī par to, kas tad īsti mākslas darbā attēlots.
Gadījumos, kad atveidotās personas identifikāciju īstas skaidrības nav, atbildes nereti iespējams rast arhīvu materiālos. Senajos rokrakstos (baznīcu inventāra aprakstos, ziņojumos, vēstulēs u.tml. dokumentos) rodamas ziņas ne vien par kādreizējo dievnama mākslas kolekciju apmēriem un vērtību, bet, atsevišķos gadījumos, arī norādes, kas ļauj uzzināt tēloto personu vārdus.
Bez arhīvu liecībām nenoliedzami liels atspaids ir ikonogrāfijas katalogi, Eiropas mākslā sastopamie paraugi, kā arī līdzīgu tēmu risinājumi tepat Latvijas piemēros.
Tomēr, lai gan pieejama šo avotu palīdzība, vēl pietiekami bieži sastopami gadījumi, kad ārpus kāda skaidrojoša konteksta tēlojuma skaidrojums rada neskaidrības un mīklas, – kas ir turpmākā pētniecības darba perspektīva.
Kopsavilkums
Vērā ņemamas pēdas Latvijas vizuālās mākslas mantojumā atstājuši Jēzus biedrības biedri, kas Latvijas teritorijā darbojās laika posmā no 1582. līdz 1820. gadam.
Līdz ar darbības izplatīšanos Latvijas teritorijā, Jēzus biedrības biedri šajā areālā ienesuši idejas, kas to lielā mērā sinhronizē ar procesiem Eiropas garīgajā dzīvē pēc Trentas koncila.
Kā mākslas darbu pasūtītāji un kolekciju veidotāji Societas Jesu biedri bagātinājuši Latvijas kultūrvidi gan mākslinieciski, gan arī ar idejām, ko katrā konkrētā gadījumā iespējams iepazīt, veidojot pārdomu, lūgšanu, garīgās pieredzes saiknes ar mākslas darbā tēloto svētā tēlu.
Šobrīd zināms par piecu Jēzus biedrības svēto tēlojumu Latvijas teritorijā dažādos mākslas veidos (glezniecībā, tēlniecībā un grafikā). Tie ir: Ignacijs Lojola, Francisks Ksavers, Francisks Heronimo, Staņislavs Kostka un Aloizijs Gonzaga. Turklāt savdabīgi, ka biedrības svēto tēlojums, sastopams arī vēl ilgi pēc biedrības darbības izbeigšanas (piemēram, Ignacija Lojolas gleznojums Rogaižu kapelā, Rīgas Sv. Franciska baznīcā, Ignacija Lojolas un Franciska Ksavera skulptūras Indricas baznīcā) . Tas apstiprina pieņēmumu, ka biedrības proklamētās idejas iesakņojušās vietējā vidē un ieguvušas aktuālu, pāri šauri organizācijas mērķiem un vajadzībām ejošu spēku. Tomēr šī parādība (hronoloģiskās nobīdes ar Jēzus biedrības svēto tēlojumu saistītu darbu datējumā) rada papildus sarežģījumus pētniekam.
Mākslinieciskajā ziņā šo paraugu līmenis ir ļoti atšķirīgs. Autoru profesionālā izveicība un spēja orientēties Eiropas mākslinieciskajos paraugos lielā mērā ietekmē vēlākās darbu atributēšanas problēmas.
Neapšaubāmi, vislielākais atspaids ir mākslas darbos iekļautie uzraksti, kas uzskatāmi vēstī par to, kas tad īsti mākslas darbā attēlots. Uzraksts, piemēram, papildina Staņislava Kostkas tēlojumu uz procesiju karoga Brunavas katoļu baznīcā, Ignacija Lojolas atveidu Rogaižu kapelā, Georga Šēna darinātajam Igancija Lojolas tēlojumam Gornejiešu kapličā, skulptūrai ar Ignacija Lojolas atveidu Pustiņas katoļu baznīcā, kā arī šī paša svētā gleznojumam Rīgas Svētā Franciska baznīcas vitrāžā.
Gadījumos, kad atveidotās personas identifikāciju īstas skaidrības nav, atbildes nereti iespējams rast arhīvu materiālos. Senajos rokrakstos (baznīcu inventāra apraksti, ziņojumi, vēstules u.tml. dokumenti) rodamas ziņas ne vien par kādreizējo dievnama mākslas kolekciju apmēriem un vērtību, bet, atsevišķos gadījumos, arī norādes, kas ļauj uzzināt tēloto personu vārdus. Arhīvu materiāli, piemēram, ļāvuši atributēt Jelgavas katoļu baznīcas altāra tēlus.
Bez arhīvu liecībām nenoliedzami liels atspaids ir ikonogrāfijas katalogi, Eiropas mākslā sastopamie paraugi, kā arī līdzīgu tēmu risinājumi tepat Latvijas piemēros.
Tomēr, lai gan pieejama šo avotu palīdzība, vēl pietiekami bieži sastopami gadījumi, kad ārpus kāda skaidrojoša konteksta tēlojuma skaidrojums rada neskaidrības un mīklas, – kas ir turpmākā pētniecības darba perspektīva.
- Smith J. C. Sensuous Worship. Jesuits and the Art of the Early Catholic Reformation in Germany. – Princeton, Oxford, 2002 – P. 24.
- Interesanti, ka Jaunās Derības stāstos minētā persona ar laiku rada savdabīgu saplūsmi ar Ēģiptes Mariju, kas arī rādīta grēku nožēlnieces aspektā, un vēlāk ar krucifiksu un galvaskausu atveidotā būtne baznīcas inventāra dokumentācijā pēc tradīcijas var tikt dēvēta par Mariju Magdalēnu. Šī tendence vērojama, piemēram, Jezuītu darbības lokā tapušajās gleznās Indricas (18. gs. vidus), kā arī citviet, piemēram, 19. gs. sākumā darinātajā Bērzpils tāda paša nosaukuma gleznā.
- Aktivitāte, iespējams, var tikt uzlūkota kā Jēzus biedrības visbūtiskākā raksturotājiezīme. Turklāt šī tendence saistāma ne vien ar reliģiskās dzīves strukturēšanu, izglītības un misiju darbu, bet saglabājas, ietiecoties arī visos sekulārās dzīves procesos, tostarp (tas īpaši svarīgi) politikā. Šī vēlme atspoguļojas jau biedrības pašidentifikācijā, darbojoties ar devīzi Omnia ad maiorem Dei gloriam (“Visu lielākai Dieva slavai”), kur ar pārākās pakāpes piesaukšanu liek sevi nojaust jezuītiem tipiskais eksplozīvais spēks, kas vēstures gaitā piesaistījis biedrībai papildu uzmanību, radījis aizrautīgus piekritējus, kā arī nesaudzīgus nelabvēļus.
- Ercenģeļa Miķeļa cīņas sižets satopams, piemēram, Minhenes jezuītu baznīcā, kur minētais motīvs parādās gan kā skulpturāla grupa eksterjerā, gan arī kā centrālā altāra gleznā.
- Par iespējamo kompozīcijas pirmavotu var uzskatīt B. E. Muriljo (Murillo, 1617–1682) darbu “Svētais Miķelis”. 17. gs. Audekls, eļļa, 169,5 x 110,3 cm. Vīnes Mākslas vēstures muzejs. Inv. Nr. GG 9828.
- LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 159. lp. – Alsungas baznīca 1800. g.
- Latvijas Valsts vēstures muzejs, negatīva Nr. 23912.
Svētais Juris († ap 303) ir kristiešu kareivis un ticības moceklis, kas, līdzīgi kā daudzi kristietības sākuma perioda svētie, ir vairāk leģendāra nekā vēsturiska personība. Populārākā no leģendām ir 11. gs. folkloras ietekmē radies stāsts par svētā Jura cīņu ar pūķi – šis sižets ir viens no iecienītākajiem kristīgajā mākslā pateicoties tajā slēptajai pamatidejai: kristietības uzvarai pār ļaunumu. - Altare minus ad cornu Evangelii cum imagine sancti Iosephi, Infantis Iesu et Beatissimae, habens itidem omnua requisita. Altare tertium ad cornu Epistolae cum imagine Beatae Virginis Mariae et omnibus requisitis. – Akta wizytacji generalnej diecezji Inflanckiej i Kurlandzkiej czyli Piltyńskiej z 1761 roku / Red. S. Litak. – Toruń, 1998 – S. 190.
- LVVA, 4038. f., 2. apr., 2218. l., 61. lp. – Bebrenes baznīca 1800. g.
- LVVA 4038. f., 2. apr., 2218. l., 66. lp. – Lauksodes baznīca 1800. g
- Svētais Jāzeps kā Jēzus Kristus audžutēvs kristīgajā mākslā parādās bieži. Svētās ģimenes galva nereti tiek attēlots ar Jēzus Bērnu (parasti gleznas labajā pusē) un liliju rokās, bet var būt gadījumi, kad viņā attēlots tikai ar liliju. Ļoti iespējams, ka arī Jelgavas altāra skulpturālajam atveidam šis atribūts ir bijis kreisajā rokā, taču šodien to grūti noskaidrot tuvāk.
- LVIA, f. 668, ap. 2, b. 285, l., 51. lp. – Jelgavas baznīca 1850. g.
- Beatifikācija – atzīšana par svētīgu, pakāpe pirms kanonizācijas.
- Par kanonizācijas priekšnosacījumiem un procesu sīkāk sk. Burke M. B. Jesuit Art and Iconography, 1550–1800. – New Jersey, 1993. – P. 4–5.
- Vērā ņemami pārspriedumi par šo tēmu pieder, piemēram, Kanādas mākslas vēsturniecei Evonnei Levijai, kura skrupulozi iedziļinoties ordeņa mākslas paraugos un fokusējot uzmanību uz atsevišķiem pieminekļiem, kā arī raugoties uz plašākām laikmeta mākslinieciskajām problēmām kopumā, nonākusi pie slēdziena, ka pilnskanīgam, visaptverošam vērtējumam nav līdzēts nedz ar “muzejiski” izolētu artefaktu bezkaislīgu aplūkošanu (kāda raksturīga 20. gs. skatījumam), nedz arī ar pārlieku ļaušanos emocijām un aizklīšanu sfērās, kas patiesībā piederīgas reliģijas vēsturei. Acīmredzot ceļš, kāds ejams pētniekam, kas šodien vēlas nopietni nodarboties ar Jēzus biedrības mākslinieciskā mantojuma izzināšanu, ir tas pats, kas attiecībā uz visu jezuītu ordeņa fenomenu kopumā – proti, cenšoties ārēji dotos, fiziski tveramos un objektīvi analizējamos viņu darbības faktus aplūkot saistībā ar reliģiskās apvienības idejisko pasauli un tajā balstīto ikvienas parādības motivāciju. Sk.: Levy E. Propaganda and the Jesuit Baroque. – Berkeley, 2004 – P. 71.
- Precīzs Ignacija Lojolas dzimšanas datums nav zināms. Ir pētnieki, kuri pieturas pie gadskaitļa 1493 (piemēram, Перроа А. Святой Игнатий Лойола // Символ. – 1991. – № 26. – C. 136), kas iesakņojies pēc mutiskām liecībām, kuras savāktas viņa kanonizācijas laikā. Tomēr vairums avotos ar lielāku vai mazāk pārliecību minēts tieši 1491. gads (piemēram, Burke M. B. Jesuit Art and Iconography, 1550 – 1800. – New Jersey, 1993. – P. 7; Быков А. И. Лойола. Его жизнь и общественная деятельность // Жизнь замечательных людей. – Санктпетербург, 1993. – C. 300; Ladusāns S. Svētais Ignats no Lojolas. Societatis Jesu – Jēzus sadraudzība. Jezuītu tapšanas gaitas // Katoļu Dzeive. – 1991. – Nr. 7. – 11. lpp.
- Перроа А. Святой Игнатий Лойола // Символ. – 1991. – № 26. – с. 176; Быков А. И. Лойола. Его жизнь и общественная деятельность // Жизнь замечательных людей. – Санктпетербург, 1993. – с. 302; Ladusāns S. Svētais Ignats no Lojolas. Societatis Jesu – Jēzus sadraudzība. Jezuītu tapšanas gaitas // Katoļu Dzeive. – 1991. – Nr. 7. – 13. lpp.
- Izteiksmīgs piemērs šādam risinājumam ir Pītera Paula Rubensa glezna “Ignacija Lojolas brīnums”. Ap 1615. A., e. Vīnes Mākslas vēstures muzejs. Inv. Nr. GG 517.
- Malvess R. Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture. – Rīga, 1976. – I sēj. (teksta daļa) – 44. lpp. Manuskripts glabājas VKPAI PDC, inv. Nr. 780-160-KM.
- Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos // Latvijas vēstures avoti / Sakārt. J. Kleijntjenss. – Rīga, 1940. – 3. laid. – 1. d. – 141. lpp.
- Patlaban mākslas piemineklis atrodas Rundāles pils muzeja kolekcijā, ļoti sliktā tehniskā stāvoklī.
Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 65. lpp. Manuskripts glabājas LMA. - Alba ir balts linu tērps un paredzēts visiem, kas pilda kādas liturģiskas funkcijas. Alba jālieto: a) kad uzģērbjams ornāts vai dalmatika, b) kad ornāta vai dalmatikas vietā lieto stolu. Pārējos gadījumos albas vietā var lietot komžu. Alba parasti ir sajožama ar jostiņu (cingulum). Albai jābūt tik garai, lai sniegtos vismaz līdz potītēm. Apakšējā malā, kā arī piedurkņu galos var būt mežģīņu rotājums vai izšuvums. Pretstatā komžai, albai tiek veidoti šauri piedurkņu gali. Sīkāk sk. Pujats J. Liturģika. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000. – 35. lpp.
- Ornāts ir priestera liturģiskais tērps, lietojams, celebrējot Svēto Misi, kā arī veicot liturģiskās funkcijas, kas tieši saistītas ar svēto misi un piedaloties Dievmaizes svētku procesijā. Ornāts parasti tiek gatavots no zīda, samta vai brokāta auduma. Biežāk lietotais ornāta greznojums ir vertikāla josla vai krusts. Ornātu velk virs albas un stolas. Sīkāk sk. Pujats J. Liturģika. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000. – 32. lpp.
- Stola ir apmēram 10 cm plata lentai līdzīga liturģiskā apģērba detaļa. Tā tiek pagatavota no tāda pat materiāla kā ornāts. Stolas garums paredzēts tāds, lai, uzliekot ornātu, būtu redzami stolas gali, kas parasti tiek rotāti. Stolu, izpildot liturģiskos pienākumus, lieto tie, kas saņēmuši vismaz diakona svētību. Diakons liek stolu šķērsām uz kreisā pleca un galus sasien pie labā sāna. Savukārt priesteri un bīskapi stolu liek ap kaklu un tās galiem ļauj brīvi nokarāties. Sīkāk sk. Pujats J. Liturģika. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000. – 34. lpp.
- VKPAI PDC Skaistkalnes baznīcas lieta.
- Piemēram, P. P. Rūbenss. “Svētā Franciska Ksavera brīnums”. Ap 1616, Vīnes Mākslas vēstures muzejs. Inv. Nr. GG 519.
- Piemēram, J. F. Kols, Prāgas Sv. Niklasa jezuītu baznīcas fasādes skulptūras, 1710.
- Sk. 19. un 20. atsauci.
- Rundāles pils muzejā. Inv. Nr. RPM 499. Turpat atrodas arī Ignacijas Lojolam veltīta glezna no minētā dievnama.
- Pēc vizitācijas protokola ziņām, Ambeļu katoļu baznīcu 1782. gadā apkalpojis Aglonas prāvests (sākotnēji Ambeļu draudze atradās Aglonas dominikāņu aprūpē). Nav atrastas nekādas dokumentālas liecības par to, ka šai dievnamā būtu darbojušies jezuītu priesteri, tomēr šeit parādās ar jezuītu ordeni cieši saistītu svēto gleznojumi. Tās ir vairāku anonīmu profesionālu mākslinieki 18. gs. otrajā pusē darinātās gleznas.
- Lietuvos sakralinė dailė XI–XX a. pradžia. Tapyba. Skulptūra. Grafika. – Vilnius, 2003 – s. 134. (kat. Nr. II 47).
- Juź przed 1684 jezuici fundowali w nim (draudzes baznīcā – K.O.) ołtarze NMP i Św. Franciszka Ksawerego – Encyklopedia wiedzy o Jezuitah na ziemiach Polski i Litwy 1564–1995 / Opr. L. Grzebień. – Krakow, 1996. – S. 430.
Šīs ziņas apstiprina arī 1684. gadā izdarītā vizitācija: Ad dextram partem ecclesia extat altare operis sculptilis, in quo imago B. M. Assumptionis. (..) Ad sinistram partem ecclesia extat altare sculptilis operis, in quo imago Sancti Francisci Xaverij.. – LVVA, 4038. f., 2. apr., 2262. l., 7. lp.– Jelgavas katoļu baznīca 1684. g. - Komža (superpelliceum) ir saīsināta alba un pagatavota no līdzīga materiāla. To lieto visās liturģiskajās funkcijās, izņemot tās, kurās liturģiskie priekšraksti pieprasa lietot albu. Komžā jāģērbjas arī visiem klēra locekļiem, kad viņi oficiāli piedalās dievkalpojumos. Pēc formas komža atstāj plata, bagātīgi krokota tērpa iespaidu. Komžas garums sniedzas līdz ceļgaliem. Kakla izgriezums ir apaļš, piedurknes paplatinātas un sniedzas roku garumā. Komžas greznošanai tiek lietotas mežģīnes piedurkņu galos un apakšējā malā. Sīkāk sk. Pujats J. Liturģika. – Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000. – 35.–36. lpp.
- Patlaban tas glabājas Rundāles pils muzejā. In. Nr. RPM 709.
- Ir izteikts pieņēmums, ka Indricas altārī redzamie svēto tēli saistāmi ar Ladvika Voina darbību, kurš 1823. gadā veicis šī baznīcas iekārtas priekšmeta renovāciju [skat. VKPAI PDC, Indricas baznīcas lieta]. Taču pagaidām šis fakts nav radis pārliecinošu apstiprinājumu, tādēļ minams vien kā hipotētiska versija.
- 1973. gadā vitrāžu atjaunojusi māksliniece Nora Cēsniece.
- Karoga lejasdaļā uzraksts „S. STANISLAUS S.I. KOSTCA”.
- Tāds svētais Francisks Ksavers parādās, piemēram, Pītera Paula Rubensa darbos. Arī A. Glovas vara grebumā (A. Glowa), kas atrodas Institutum Historicum Societatis Jesu un tapis, vadoties pēc Francisks Ksavera portreta (kāds bija atsūtīts no Goas), svētais rādīts kā bārdains vīrs tumšiem, kupliem, cirtainiem matiem.
- Fransisko de Borhas bija trešais Jēzus biedrības ģenerālis (1565–1572).
- Arī citiem svētajiem, kuru kultu jezuīti popularizēja, bet kas tomēr nepiederēja pie šī ordeņa – svētā Jana Nepomuka atveidos vērojamas lielas variācijas. Tā, piemēram, Rubeņu katoļu baznīcas gleznā “Svētais Jans Nepomuks” (Audekls, eļļa, 110 x 81 cm.) (19. gs. pirmā puse; 161. att.) svētais attēlots lūgšanu vai pārdomu brīdī, pretskatā, ar pieliektu galvu, skumīgi raugoties uz krustu, ko ar labo roku slīpi piespiedis pie krūtīm, otra roka nolaista gar sāniem. Viņam mugurā ir garīdznieka tērps: alba, birete, apmetnis ar sermuļādas apdari; galvu apņem gaismas starojuma loks. Atšķirībā no vairuma Jana Nepomuka atveidiem Rubeņu gleznā svētā sejas vaibsti rāda pavecāku, it kā skumīgu vīru ar sarkanīgiem matiem un bārdu. Kompozīcijas izvēlē jānorāda uz attālu saistību ar nezināma autora gleznu “Svētais Jans Nepomuks“ no Krakovas Sv. Katrīnas baznīcas. Kā pavecāks vīrs Jans Nepomuks bija redzams arī Jelgavas katoļu baznīcas centrālā altāra skulpturālajā atveidā (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, negatīva Nr. 23903, 23886).
- Līdzīga neatbilstība vispārzināmajiem faktiem par svētā personību vērojama arī citos Jēzus biedrības lokā aktīvi popularizētu nejezuītu svēto atveidojumā. Tas, piemēram, sakāms par Kazimira atveidojumiem. Piemēram, Jelgavas baznīcas altāra skulptūrā tas tēlots kā gados vecāks vīrs (lai gan zināms, ka svētais Kazimirs miris jaunībā).
- Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 66. lpp. (Manuskripts glabājas LMA).
- Piemēram, Dž. B. Pjacetas altārgleznā Sanvitale baznīcā Venēcijā.
- Piemēram, F. De Kairo altārgleznā Milānas jezuītu baznīcā.
- Šāds sižets, piemēram, redzams Antona Vīriksa vara gravīrā „Svētā Staņislava Kostakas brīnumainā komūnija” (pirms 1615), kuras notikums smelts no Staņislava Kostakas hagiogrāfijas. – Knipping J. B. Iconography of the Counter Reformation in the Nederlands / Ed. by B. de Graaf. – Leiden, 1974. – vol. I–II . – P. 146 – 147.
- Taču, atšķirībā no Viļakas baznīcā redzamās situācijas Antona Vīriksa tēlojumā redzami no debesīm nolaidušies vairāki eņģeļi, no kuriem viens pasniedz svētajam dievmaizīti uz patēnas, otrs tur vīna kausu, kamēr citi pulcējas ap centrālo personāžu grupu kā notikuma aculiecinieki un svētā tikumu slavinātāji.
- Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 11. lpp. – Manuskripts glabājas LMA.
- Piemēram, Karlo Maratas (Carlo Maratta) veidotā altārglezna Sv. Franciska kapelā Il Gesu baznīcā.
- Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 54. lpp.
- Pīters Pauls Rubenss. “Svētais Ignacijs Lojola”. Ap 1621. A., e. 225 x 131 cm. Brukenthal Museum, Sibiu. Inv. Nr. 0995.
- .. a nad obrazom śś. Ignacego i Franciszka Xaverego.. – LVIA, f. 668, ap. 2, b. 285, l. 51 – Jelgavas baznīca 1850. g.; In alteri contignatione SS Nomen Jesus, et in suprema Providentia divna in carbas transparetnter aelineata indusque per duas ex utramque parte oclumnas violeceas et extra columnas, per statuas albas Sti Ignati iet St Francisci Xaveri – LVIA, f. 669, ap. 2, b. 222, l. 531 – Jelgavas baznīca 1820. g.
- Babre D. Katoļu garīgo ordeņu ikonogrāfija Latvijas baznīcu glezniecībā. – Bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1995. – 43. lpp. – Manuskripts glabājas Latvijas Mākslas akadēmijā.
- Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 55. lpp.
- Babre D. Katoļu garīgo ordeņu ikonogrāfija Latvijas baznīcu glezniecībā. – Bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1995. – 47. lpp.
- Babre D. Katoļu baznīcas svētie Latvijas mākslā. Leksikons. – Maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Rīga, 1999. – 55. lpp.
Attēlu saraksts
- att. Nezināms mākslinieks. Erceņģelis Miķelis. Skaistkalnes baznīca. 18. gs. Foto: Jānis Ogle, 2006.
- att. Džakopo del Konte. Svētais Ignacijs. 1556. No: http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/archive/f/f9/20060807195456!Ignatius_Loyola.jpg
- att. Alonso Sančess-Koello. Svētais Ignacijs. 1585. No: Levy E. Propaganda and the Jesuit Baroque. – Berkeley, 2004. – fig. 28.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais Ignacijs Lojola. Ozolaines baznīca. 18. gs. Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais Francisks Ksavers. No Līvbērzes baznīcas. 18. gs. pirmā puse. Tagad RPM. No: Rundāle. Pils muzejs. – Rīga, 2001. – 76. lpp.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais Francisks Ksavers. Ambeļu baznīca. 18. gs. otrā puse. Foto: Marika Vanaga, 2005.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais Francisks Ksavers. Lietuva. 18. gs. No: Lietuvos vienuolynų dailė. – Vilnius, 1998. – p. 14.
- att. Nezināms mākslinieks. Francisks Heronimo. Pušas baznīca. 18. gs. vidus. Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais Ignācijs Lojola. Rogaižu kapela. 19. gs. pirmā puse. Foto: VKPAI PDC.
- att. Svētais Francisks Ksavers. Indricas baznīcas retabla otrā stāva figūra. 1823 (?). Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola. Indricas baznīcas retabla otrā stāva figūra. 1823 (?). Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola (?). Aulejas katoļu baznīca. 1790. Foto: Kristīne Ogle, 2005.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais. Ambeļu baznīca. 18. gs. Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms meistars. Svētais francisks Ksavers (?). 19. gs. Skulptūra Krāslavas katoļu baznīcā. Foto: VKPAI PDC
- att. Pīters Pauls Rubenss. Svētais Ignacijs Lojola. Sibiu. Ap 1621. No: www.codart.nl.
- att. Nezināms mākslinieks. Svētais. No Dagdas baznīcas. 18. gs. Tagad Krustpils katoļu baznīcā. Foto: Rūta Kaminska, 2004.
- att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola un svētais francisks Ksavers. Skaistkalnes baznīcas centrālā altāra retabla otrais stāvs. 17. gs. 90. gadu sākums. Foto: Kristīne Ogle, 2006.
- att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola un svētais Francisks Ksavers. Indricas baznīcas retabla otrā stāva figūras. 1823 (?). Foto: Marika Vanaga, 2007.
- att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola un svētais Francisks Ksavers. Jelgavas katoļu baznīcas centrālais altāra retabla otrā stāva figūras. 18. gs. vidus.
Foto: RMKA, Jelgavas Sv. Jura baznīcas lieta. - att. Nezināms meistars. Svētais Ignacijs Lojola (?). un svētais Franciks Ksavers (?). Aulejas katoļu baznīca. 1790. Foto: Kristīne Ogle, 2005.
- att. Nezināms meistars. Svētais Francisks Ksavers un svētais Aloīzijs Gonzaga (?). Subates katoļu baznīcas centrālā altāra retabla otrā stāva figūras. Foto: Marika Vanaga, 2005.