Diakons Valdis Francisks Plenne, Mg.hist.

Baltijas kristianizācija un Livonijas valsts izveidošanās

1933. gadā kardināls Eudženio Pačelli, nākamais pāvests Pijs XII savam draugam Enriko Galeaci sacīja: „Visapkārt es dzirdu atjaunotnes piekritējus, kuri grib iznīcināt Svētnīcu, nodzēst katoliskās Baznīcas liesmu, atteikties no tās rotājumiem un likt tai nožēlot savu vēsturisko pagātni. Taču, mans dārgais draugs, es esmu pārliecināts, ka Pētera Baznīcai sava pagātne ir stingri jāaizstāv, citādi tā pati sev izraks kapu.”

Diakons Valdis Francisks Plenne, Mg.hist.

Baltijas kristianizācija un Livonijas valsts izveidošanās

1933. gadā kardināls Eudženio Pačelli, nākamais pāvests Pijs XII savam draugam Enriko Galeaci sacīja: „Visapkārt es dzirdu atjaunotnes piekritējus, kuri grib iznīcināt Svētnīcu, nodzēst katoliskās Baznīcas liesmu, atteikties no tās rotājumiem un likt tai nožēlot savu vēsturisko pagātni. Taču, mans dārgais draugs, es esmu pārliecināts, ka Pētera Baznīcai sava pagātne ir stingri jāaizstāv, citādi tā pati sev izraks kapu.”

1. Mīta ģenēze — „melnās leģendas” dzimšana

Jāatzīst, ka mūsu zemes vidusmēra iedzīvotājam Livonijas vēsture ir samērā maz zināma.

Vēstures vietā mums ir mīti — tautas apziņā dziļi nogulsnējušās semireliģiskas konstrukcijas, ko lielākā sabiedrības daļa pat necenšas apšaubīt. Šis konstrukcijas savā ziņā spēlē ideoloģiskas ticības lomu, kas ir aicināta stiprināt lojalitāti. 

Mēs varam runāt par visa Livonijas perioda mitoloģizāciju. Un šim mītam ir „melnās leģendas”, tātad negatīvs raksturs (pozitīva mīta piemērs — mīts par Lietuvas lielvalsti, kaut gan šo teritoriju ar lietuviešiem saistīja vien nosaukums, taču tas ir viņu identitātes pamatā). Sapludinot visus stereotipus vienā mītā, sabiedrībā dominē atziņa, ka latvieši 13. gs. zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti „ar uguni un zobenu”, un tam sekoja 700 gadu verdzība.

Leģendas svarīga sastāvdaļa ir varmācīgā kristīšana, kristietības izplatīšana, kas esot bijis vienīgi alkatības un varaskāres virzīts pasākums, kam ticība bija tikai liekulīgs piesegs. Līdz ar to kristīšana bija paviršs un nenopietns process, kas atstāja maznozīmīgu ietekmi uz vietējām ciltīm.

Šis mīts noformējās 18. gs. 2. pusē — 19. gs. 1. pusē un tā tēvs ir Garlībs Merķelis (1799. g. viņš iestājās masonu ložā Berlīnē). Tieši viņa senās Livonijas vēstures interpretācija tādos darbos kā „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās", „Vidzemes senatne” u.c., kas uzrakstīti franču apgaismotāju, īpaši Žana Žaka Ruso ietekmē, kļuva par „melnās leģendas” fundamentu.

Svarīgi apzināties, ka tie nav vēsturnieka pētījumi, bet ideoloģiska publicistika, kuras pamatā ir vēršanās pret pastāvošo sociālo kartību un valdošo kārtu — Baltijas muižniecību.

Apgaismība (ko raksturo negatīva attieksme pret viduslaikiem un katolisko Baznīcu) — Ruso (apgaismības domātājs un romantisma pamatlicējs) — Romantisms (sentimentāla un idealizējoša attieksme pret tālo senatni).

Žans Žaks Ruso proklamēja ideju par cilvēces senatni kā laimīgo laikmetu, cildināja svētlaimīgo pirmatnējā cilvēka stāvokli, jo viņš dzīvojot saskaņā ar dabu. Saskaņā ar Ruso ieskatiem, cilvēks pēc dabas ir labs un tāpēc labuma sasniegšanai nav vajadzīgas pūles un piespiešana — ļaunums un ciešanas rodas no civilizācijas un sabiedrības veidotām attiecībām (nevienlīdzība, privātīpašums, brīvības zaudēšana utt.).

Garlībs Merķelis savulaik apgalvoja, ka brīvos un laimīgos senlatviešus (īstenībā mistiska tauta, jo 13. gs tāda nav pastāvējusi), kas atradušies uz robežas, no kuras varēja sākties augstāka kultūra, pakļāvuši un to attīstību pārtraukuši viltīgie un nežēlīgie iekarotāji-laupītāji.

Pēc Merķeļa, verdzība, dzimtbūšana iestājās jau 13. gs., kaut gan īstenībā dzimtbūšana noformējās tikai 17. gs., bet klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorijā pastāvēja tikai no 18. gadsimta sākuma, nerunājot jau par to, vai vispār dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību.

No franču apgaismotājiem tika iemantota ideja par baznīcas sociālajām ļaundarībām. Par spīti tam, Mārtiņš Luters un viņa mācība tika cildināta.

Merķeļa darbu centrā ir sociālie un ekonomiskie jautājumi. Viņš pievērš uzmanību cīņai par līdztiesību un sabiedrības atbrīvošanu. Tātad galvenais ir sociālās atbrīvošanas patoss, doma, ka vispirms jāmaina sabiedrība.

Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Viņa darbos pārstāvēts cits vēstures un pasaules redzējums, kas būtiski atšķiras no Merķeļa. Ievērības cienīgs ir 1753. gadā tapušais apcerējums „Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu” (1753). Tas uzskatāms par pirmo latviski sarakstīto latviešu vēsturi, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz mūsu tautu un tās pagātni.

Senos pagānu laikos esot valdījusi mežonība, netaisnība un patika uz „savas pašas vaļas dzīvošanu”, tātad egoisms, kas pēc autora norādēm, ir grēcīgas dabas izpausme. Cēlonis, kāpēc bīskapam Bertoldam nācās pielietot militāru spēku, ir „to kristīto līvju ļaužu viltīgs prāts, pagāņu pretība un ienaidība”. Rezultātā iestājusies civilizēta kopdzīve.

Blaufūsam nav sociālas atbrīvošanas patosa, bet viņš liek uzsvaru uz individuālu atbrīvošanos, vispirms jāmaina katrs cilvēks — jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā. Tas, protams, ir tuvāk kristīgām redzējumam un līdzīgus uzskatus pauda arī rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra.

Interesanti, ka Blaufūss uzskatīja, ka latviešu valoda esot pārāka par vācu valodu — tajā esot daudz vieglāk izteikties, tā esot spilgtāka un vairāk līdzinoties klasiskajām grieķu un latīņu valodām. Izrādās, tas ir kļūdains stereotips, ka vācieši vienmēr ir skatījušies uz latviešiem no augšas ar tādu kā aizbildniecību.

Vēsturnieks Jānis Šiliņš raksta: „Varam tikai minēt, kā mēs kā nācija būtu attīstījušies, ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, bet visiem būtu zināms Blaufūsa manuskripts un viņa latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav šī verdzības mīta.”

Tikai šogad, 2015. gadā, Blaufūsa darbs publicēts pilnā apmērā ar vēsturnieku un valodnieku komentāriem.

19. gs. sakumā aktuāls kļuva jautājums par zemnieku stāvokli un zemes īpašuma tiesībām. Tas Krievijas impērijas Baltijas guberņās bija dzimtbūšanas atcelšanas priekšvakars. Šī dzimtbūšanas problemātika noteica Merķeļa popularitāti dzimtbūšanas apkarotāju vidū. Viens ļaunums (dzimtbūšana) radīja otru (apgaismības ideoloģijas popularitāti). Tas noteica arī Merķeļa autoritāti starp latviešu tautības literātiem, kuri mēģināja ieskatīties savas tautas pagātnē.

J. Pulans „Stāsts tās latviešu tautas” (starp 1800. un 1820.). Pārrakstījis G. Ēverss 1849. gadā.

J. Pulans uzskatāms par apgaismības ideju paudēju latviešu zemnieku vidū un ir viens no pirmajiem nacionālās pašapziņas paudējiem latviešu literatūrā. „Stāsts tās latviešu tautas” daļēji ir G. Merķeļa darbu „Latvieši” un „Vidzemes senatne” pārstāsts. Un, lai gan darba pamatnolūks ir nosodīt dzimtbūšanu, tomēr centrā ievirzījies laimīgās brīvās senatnes mītisks un stipri idealizēts tēlojums. Tā radies patstāvīgs publicistisks darbs un tajā vēstures apskats aizņem apmēram trīs ceturtdaļas teksta.

Darbā ir visi mums pazīstamā mīta elementi: teiksmainais Videvuts, kas saliedējis latviešus vienā tautā (tātad radās senlatvieši ar kopēju pašapziņu), devis reliģiju (tātad pastāvēja vienota senlatviešu reliģiskā sistēma), likumus, politisko iekārtu ar saviem taisnīgiem ķēniņiem (tātad senlatviešu valsts). Šī sabiedrībā dzīvoja harmonijā, priekā un laimē. Līdz kamēr ieradās iekarotāji, kas mantas kāres, bet vēl vairāk varaskāres dzīti atņēma senlatviešiem zemi un brīvību. Īpaši autors uzsver mūku un bruņinieku viltību. Dīvaini, bet būdams pats ticīgs kristietis, hernhūtietis, Pulans latviešu senču kristīšanā nesaskata nekā pozitīva. Gan pirmos, gan vēlāko gadsimtu garīdzniekus viņš sauc tikai par blēžiem un velna bērniem. Savukārt muižniekos (kaut gan Livonijas laikos muižnieki vispār neeksistēja) viņš visvairāk saskata to personisko ļaunumu. Līdz ar to latviešu dzīvē iestājies pagrimums — „no viena simtugada un līdz otram vēl dziļāki krituši, nekā priekšlaikos tie bija...”

„Vērgu būšanā nu krite
Veci tumši latvieši,
Un ar mocībām tos site
Seši gadu simteņi.”

Tā 1835. gadā rakstīja dzejnieks Ansis Līventāls (1803–1878).

Šajā laikā latviešu publicistikā un literatūrā bieži vien viss negatīvais saistīts ar dzimtbūšanu, bet tā savukārt rādīta kā 13. gs. iekarojuma sekas. Un šis ideoloģiskais uzstādījums ir uzskatāms par tiešu G. Merķeļa mantojumu.

Tomēr līdz 19. gs. vidum latviešu publicistu skatījums uz savu senvēsturi nav ieguvis vienotu redzējumu. Vieni pilnībā sekoja „merķeliskajai” tradīcijai, bet 40. gados varēja atrast arī citus viedokļus.

Piemēram,

Frīdrihs Mālbergs aizrāda, ka tēvutēvi bijuši pagāni un kalpojuši mēmiem elka dieviem.

Ernests Dinsbergs uzskata, ka vectēvi „sēdējuši nāves ēnā”, „tumša vella ticība bija visa gudrība”, turpretim Meinards ir „auseklis”, kas ļoti nopūlējies latviešu labā, savukārt pirmie vācu ienācēji nav izpelnījušies neviena pārmetuma.

Bet 50. gadu pirmajā pusē vērojama pārmaiņa latviešu literātu attieksmē pret savas tautas senvēsturi. Tagad viņu domu pavēlnieks ir Merķelis, sākusies vispārēja aizraušanās ar Merķeļa idejām un atziņām.

Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar Merķeļa pieminekļa atklāšanu (1869. gadā Katlakalnā).

Tieši atmodas priekšvakarā, 19. gs. 50. gadu pirmajā pusē latviešu literātu rakstos vēstures posms līdz kristianizācijai ieguva konstanta tēla aprises un parādījās tikai idealizētā variantā. Tas izskaidrojams ar centieniem izmantot senvēsturi nacionālās pašapziņas celšanai. 13. gs. notikumi paradīti kā vācu netaisnīga agresija, kuras rezultāta automātiski iestājās dzimtbūšana, ko pielīdzina verdzības stāvoklim. Tā rodas mīts par 700 gadu (tajā laikā 600 gadu) verdzību. 

Tātad jaunlatvieši pārmantoja jau gatavu ideju kompleksu, kas kļuva par nacionālās atmodas ideoloģiju. Jaunlatviešiem bija aktuāls nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti. Šo mītu izmantoja, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām, un tas ir arī līdzeklis nācijas kā politiska subjekta veidošanai.

Jāatceras, ka Eiropā tas ir nacionālisma un romantisma laikmets, „tautu pavasaris” un nacionālo mītu rašanās laiks. Šajā procesā iekļāvās latviešu literāti:

Miķelis Krogzemis (Auseklis) konstruēja „senlatviešu” reliģiju, par paraugu ņemot sengrieķu dievu panteonu.

Andrejs Pumpurs. Viņa sarakstītais „Lāčplēsis” ir tipisks nacionālā romantisma literatūras produkts. Latviskais un kristīgais tiek pretnostatīts (Lāčplēsis un „Melnais bruņinieks”).

Šī latviskā un kristīgā pretnostatīšana izpaudās arī Krišjāņa Barona darbībā. Savā dainu apkopojumā viņš izdalīja dainas ar jūtamu kristīgo ietekmi. Šīs dainas viņš apkopoja zem ļoti zīmīga nosaukuma „Kristīgie murgi par Mariju un viņas dēlu Jēzu”. Šī daļa tā arī netika publicēta. Tas vēlreiz parāda, ka nacionālais mīts tika apzināti mākslīgi konstruēts, izslēdzot kristietību, un līdz ar to arī visu daudzo gadsimtu reālo vēsturisko pieredzi.

Minētais mīts aktualizējās 1905. g. notikumu laikā (tieši 1905. g. tika publicēts Merķeļa darba tulkojums latviešu valodā), savukārt 1914. g. to izmantoja cara valdība savā propagandā, lai veicinātu mobilizāciju strēlniekos („Melnais bruņinieks” nāk u.tml.).

Uz šī mīta pamata starpkaru periodā veidojās arī nacionālā (nacionālistiskā) historiogrāfija. Neatkarīgās Latvijas (arī Igaunijas) historiogrāfija, īpaši pēc 1934. gada, bija ļoti politizēta. Viduslaiku vēsture arī tika pētīta, bet galvenokārt kā politiskā vēsture, vērtējot to no vienas iesaistītās puses pozīcijām kā konfrontāciju ar vācu (vai krievu) „iebrucējiem”. Latvijas valstiskuma saknes tika meklētas „senlatviešu” t.s. valstiskajos veidojumos, bet 13. gs. notikumi interpretēti caur 1918.–1920. g.  neatkarības kara (jeb, kā to poētiski nosauca Rainis, „brīvības cīņu”) prizmu.

19. gs. beigās — 20. gs. veidojās marksistiskā historiogrāfija, kas raudzījās uz vēsturi kā sociāli ekonomisku procesu. Līdz ar to visu notikumu interpretācija tika pakļauta materiālistiskai motivācijai. Protams, šajā historiogrāfijā Livonijas kristianizācija tika uztverta kā vienīgi alkatības virzīta agresija.

Fricis Roziņš, „Latviešu zemnieks”: „Garīdznieks Meinards nenāca šurp „dieva valstību platīt”, bet tirdzniecības veikalus dzīt.”

Arī padomju laiku vēstures zinātne reizēm izmantoja neatkarīgās Latvijas kultūrvēsturiskās tradīcijas, kas sakņojas jau minētajā „Merķeļa tradīcijas” izveidotajā mītā, tikai ar citu — marksistisku — interpretāciju (piemēram, jautājumā par t.s. valstiskajiem veidojumiem latgaļu sabiedrībā utt.).

Šie divi virzieni — nacionālistiskais un marksistiskais — bija dominējošie visā 20. gs. gaitā Baltijas historiogrāfijā. Faktiski tikai mūsdienās ir parādījušies vēsturnieki, kas savos pētījumos par Livonijas vēsturi distancējas no šīm tendencēm (piemēram, Kaspars Kļaviņš, Eva Eihmane, Andris Šnē u.c.).

Diemžēl šo vēsturnieku darbi ir maz pazīstami mūsu sabiedrībai, un mīts par Livonijas laikmetu turpina izplatīties ar skolas (mācību grāmatu), mākslas (literatūras, glezniecības, kino) un politiķu runu starpniecību, tādējādi veidojot sabiedrības apziņu.

Arī mūsdienu sabiebrībā valdošās tendences — sekulārisms, praktiskais materiālisms, hedonisms un bezdievība (43.8% iedzīvotāju nepieder nevienai reliģijai) — ietekmē attieksmi pret Livonijas vēsturi. Piemēram, krusta karu iemeslu reducēšana uz alkatību arī izriet no mūsdienu cilvēka attieksmes, jo patērētāju sabiedrības pārstāvim ir grūti iedomāties, ka ir iespējama pārdabiska motivācija. Bet, ņemot vērā tendences mūsdienu Baznīcā (izdabāšana sekulārajai sabiedrībai, atvainošanās par savu vēsturi un tml.), atteikšanās no mīta kļūst problemātiska arī kristiešiem.

2. Latvijas teritorija pirms kristianizācijas

Sabiedrība

No skolas laikiem visi atceras, ka Latvijas teritoriju vēlajā dzelzs laikmetā (aizvēstures beigās, 9.-12. gs.) apdzīvoja baltu — latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un somugru — līvu ciltis (maztautas). Lai saprastu šo cilšu kristianizācijas gaitu, svarīgi apzināties, ka šīs ciltis ne tikai savā starpā, bet arī katra atsevišķi nebija politiski vienotas.

No dokumentiem ir zināmas deviņas Kursas zemes, bet, piemēram, avotos minētais kuršu vadonis Lamekins pārvaldīja tikai dažus pilsnovadus. Zemgalē 13. gs. zināmi septiņi lielāki novadi jeb zemes. Viens no Zemgales vadoņiem Viestarts 13. gs. otrajā pusē centās apvienot visus zemgaļus, kas viņam tomēr neizdevās. Tas pats attiecas arī uz latgaļiem.

Kā jau minēts, gan nacionālā (nacionālistiskā), gan marksistiskā historiogrāfija tieši latgaļu sabiedrībās sliecās saskatīt valsts pastāvēšanu ar pārmantojumu valdnieku varu, par piemēru izvirzot Jersiku, Tālavu un Koknesi, tomēr mūsdienu vēsturnieku pētījumi, piem., aizvēstures speciālista A. Šnē pētījumi, pierāda, ka neskatoties uz zināmu varas koncentrāciju atsevišķu vadoņu rokās, tas nenoveda pie valsts izveidošanās Austrumlatvijā.

Šo cilšu sabiedrību attīstības pakāpi, kas balstījās uz dzimtas attiecībām, mūsdienu vēsturnieki raksturo kā vadonības sabiedrību. Šīs aizvēstures beigu sabiedrības bija diezgan spēcīgas un stabilas, bet neskatoties uz atsevišķu indivīdu vēlmi iegūt lielāku varu, Latvijas teritorijā tā arī neizveidojās valsts ar pārmantojamu valdnieka varu. Šajā laikā nekas neliecināja par valsts izveidošanās tendencēm arī tuvākajā nākotnē. Vēsturnieki atzīmē, ka nav pamata uzskatīt, ka Austrumlatvijā (nemaz nerunājot par pārējo Latvijas teritoriju) vēlajā dzelzs laikmetā veiksmīgi risinātos varas centralizācija un valsts izveide, drīzāk pretēji — vadonība saglabājās kā alternatīva valstij. Vadoņu vara balstījās nevis kontrolē pār konkrēto teritoriju, bet gan kontrolē pār viņam uzticamo un pakļauto cilvēku loku, kurš turklāt varēja būt mainīgs.

Šīs vadonības sabiedrības bija diezgan militarizētas, jo militāras akcijas bija ikdienišķa parādība un veidoja nozīmīgu cilvēku darbības jomu. Šai karošanai bija sociāli, politiski un ekonomiski iemesli. Tas bija ceļš uz varu, iespēja kļūt par vadoni, tā bija sava statusa apliecināšana un, protams, viens no svarīgākajiem ienākuma iegūšanas veidiem. Karadarbība izpaudās savstarpējos pastāvīgos sirojumos un laupīšanās, un tajā bija iesaistītas visas Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis. Jāatceras, ka šīs ciltis nekādi neuzskatīja viena otru par saviem tautiešiem un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem laupīja, spīdzināja, nogalināja un dedzināja viena otru. Tajā laikā katram ciemam bija savas meža slēptuves, kurās tā iedzīvotāji varēja paglābt savu dzīvību un savu mantu.

Taču savā starpā karoja ne tikai vietējās ciltis. Latvijas teritorijā nāca sirot kaimiņu igauņu un lietuviešu (žemaišu) ciltis, savukārt Krievzemes kņazi (Polockas, Novgorodas un Pleskavas) mēģināja iegūt kontroli un nodibināt meslu atkarību Austrumlatvijā un Daugavas akvatorijā. Vēl pirms vācu misionāru parādīšanās Latvijas teritorijā daļa no vietējam ciltīm (līvi un latgaļi) vairs nebija politiski neatkarīgas, līdz ar to pat mūsdienu izpratnē nevar runāt, ka vietējās ciltis būtu ”zaudējušas neatkarību” 13. gs. gaitā.

Jāatzīmē šīs karošanas nežēlīgais un postošais raksturs. Viss ko nevarēja aizvest līdzi (lopi, bērni, sievietes u.c.), tika iznicināts, vīriešus nogalināja. Lai noskaidrotu, kur paslēpta manta, nežēlīgi spīdzināja (sk. Indriķa hroniku).

Tātad vēsturnieku, īpaši mūsdienu vēsturnieku, pētījumi ļauj secināt, ka 12. gs. beigās — 13 gs. sākumā Latvijas teritorijā
– nekas neliecināja par valsts veidošanās tendencēm tuvākajā nākotnē;
– nepastāvēja vienota politiska autoritāte, kas tiktu atzīta pat vienas cilts ietvaros, vara vēl nebija institucionalizēta;
– vietējās ciltis nekādi neuzskatīja viena otru par saviem tautiešiem (jāatceras, ka latviešu tauta izveidojās tikai Livonijas laikā), neapzinājās sevi kā vienotu veselumu un neizrādīja nekādas apvienošanās tendences, drīzāk otrādi, netraucētas tālākās attīstības gadījumā Baltijā pieaugtu separātisms un notiktu cilšu atsvešināšanās valodas, ticības un citos aspektos (sk. A. Švābe);
– daļa Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem, bet visi bija pastāvīgi apdraudēti no lietuviešu un igauņu cilšu uzbrukumiem;
– norisinājās pastāvīga haotiska karadarbība pašu Latvijas teritorijā dzīvojošu cilšu starpā.

Reliģija

Par Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu un somugru cilšu reliģiskajiem priekšstatiem mums ir ļoti maz ziņu. Nacionālromantiķu „senlatviešu reliģijas” rekonstrukcijas 19.-20. gs., kas balstījās uz folkloru (dainām), neatbilst vēsturiskajai realitātei. Dainas atspoguļo dažādus laikmetus un atšķirīgus kultūras slāņus. Pēc prof. P.Šmita pētījumiem lielākā daļa dainu radusies tieši Livonijas laikā 12.-16. gs. Šo latviešu folkloras veidošanās posmu viņš sauc par tautas dziesmu laikmetu.

Svarīgi apzināties, ka nekāda vienota „senlatviešu reliģija” nav pastāvējusi. Arheoloģiskais materiāls, piemēram, liecina, ka cilšu apbedīšanas tradīcijas bija visai atšķirīgas (mirušo novietojums kapā u.c.). Pastāvēja ģinšu (cilšu) reliģijas. Reliģijas pētnieki šādas reliģijas sauc par šamanismu. Šamanismā nav objektīva morālā komponenta. Dievi vai gari palīdz cilvēkam kļūt par tādu, par kādu viņš pats gribētu kļūt. Šamanisms tādējādi ir krasa cilvēka egocentrisma izpausme; tā mērķis — apmierināt savas egoistiskās laicīgas vajadzības, ja nepieciešams arī uz citu rēķina; līdzekļi, ar kuriem tas tiek sasniegts — maģija, zīlēšana, upurēšana. Ārkārtējos gadījumos sastopama arī cilvēku upurēšana (Indriķa hronikā — mūks Teoderihs, kristīgie bruņinieki), pat kanibālisms (bruņinieka sirds apēšana).

Ar reliģiju saistīta arī morāle. Tavs tuvākais labākajā gadījumā ir tavas ģimenes piederīgais (bet draudu gadījuma var pamest arī savu ģimeni, lai glābtu savu dzīvību). No tā izriet nepārtraukta savu kaimiņu klanu vai cilšu apkarošana un laupīšana, nežēlīga spīdzināšana (Tālibalda gadījums, ko aprakstīja hronists). Tāpat par degradējošo šamanisko morāli liecina pastāvošā daudzsievība (somugru ciltīm un acīmredzot arī baltiem), sievu laupīšana, savu ievainoto nogalināšana (kurši pie Rīgas 1210. g.), sabiedroto pamešana kaujas laikā, ja bija paredzams neveiksmīgs kaujas iznākums, līgumu laušana un solījumu nepildīšana, priesteru un ticīgo zvērīga slepkavošana.

Šamanismu praktizējošas sabiedrības, kā liecina šo sabiedrību vēsture, apstājas savā attīstībā. Neizveidojas rakstība un civilizācija.

3. Kristietības izplatīšanas jautājums Latvijas teritorijā 11.-12.gs.

Latvijas kristianizācijas gaitā historiogrāfija izdala trīs posmus jeb kristianizācijas viļņus:
1) 11.-12. gs. skandināvu (zviedri, dāņi) mēģinājumi izplatīt kristīgo ticību Latvijas ziemeļrietumu daļā;
2) 11. gs. 2. puses — 12. gs. kristīgās ticības izplatīšanās no Krievzemes (īpaši Polockas kņazistes), galvenokārt, Austrumlatvijā un Daugavas baseinā;
3) 12. gs. beigu — 13. gs. vācu (Svētās Romas Impērijas) misionāru darbība, kas kļuva par izšķirošo visā Latvijas teritorijā.

Kristietības izplatīšanas no Skandināvijas

Zviedrijā un Dānijā kristietība kļuva pazīstama jau 8. gs., bet nostiprinājās jau pēc vikingu laikmeta beigām 11.- 12. gs. sākumā.

Acīmredzot tieši karavīri un tirgotāji kļuva par pirmajiem kristiešiem starp skandināvu tautu iedzīvotājiem. Jau t.s. vikingu laikā (IX-XI gs.) zviedri un dāņi mēģināja senajā Kursā iegūt sev atbalsta punktus. Ir zināms, ka ap 850 g. kuršu senajā Ezerpils pilī pie tagadējās Grobiņas, zviedriem bija pastāvīga apmetne. Šo pili viņi sauca par Seeburg. Pateicoties aktīviem savstarpējiem sakariem, iespējams jau toreiz kurši varēja iepazīties ar kristīgo ticību.

Pēc Brēmenes Ādama hronikas ziņām, dāņu karalis Svends Estridsens (ap 1020-1075) Kurzemē par saviem līdzekļiem tirgotāju vajadzībām uzcēlis baznīcu. Šīs baznīcas atrašanās vieta nav lokalizēta, bet lielākā daļa arheologu to redz kaut kur Ziemeļkurzemē. 1103. g. Dānijas Karalistē tika nodibināta Lundas arhibīskapija (tagadējā Zviedrijā) visai Skandināvijai, kas kļūst par misijas centru visam Eiropas ziemeļu zemju reģionam. Šī arhibīskapija bija cieši saistīta ar citu seno misijas centru — Hamburgas-Brēmenes arhibīskapiju. Dāņi intensīvi dibināja klosterus gar Baltijas jūras dienvidu krastu, taču uz Baltiju viņi varēja nosūtīt samērā nedaudzus misionārus un iedzīvotājus; tirgotājus un amatniekus.

Ar skandināvu misiju saistīta pirmā dokumentētā kristiešu misionāra nosūtīšana uz Livoniju. Tā trimdā esošais dāņu bīskaps Eskils (1137-1177) par Igaunijas bīskapu iecēla cisterciešu mūku Fulko no Francijas. Šo misiju atbalstīja pāvests Aleksandrs III (1159-1181) 1171 g. (vai 1172. g.) rakstīdams trīs vēstules par igauņu kristīšanu, aicinot dāņus atbalstīt misiju finansiāli un lūdzot Norvēģijas arhibīskapu atļaut Stavangeras Sv. Ūlava klostera mūkam Nikolasam pavadīt Fulko viņa misijā. Taču nav zināms, vai Fulko vispār sasniedzis Igaunijas teritoriju.

Neskatoties uz to, ka Kurzemes ziemeļu daļā atrastas arheoloģiskas liecības (skandināvu izcelsmes krustiņi u.c.) no 11.-12. gs., kas norāda uz kristietības klātbūtni šajā teritorijā, vēsturnieki uzskata, ka šai skandināvu misijai nebija tālākejošu rezultātu. Tomēr, kaut gan šī misija neguva acīmredzamus panākumus, tieši šīs zemes 13. gs. kļuva par t.s. Miera Kursu, kuras iedzīvotāji pirmie pieņēma kristietību Kurzemē, un vēlāk atteicās piedalīties kuršu sacelšanās 1260. gadā (kas patiesībā bija pagāniskā reakcija). Protams, tas nav konstatējams ar mums pieejamiem līdzekļiem, bet, iespējams, cilvēku apziņā bija saglabājušās ziņas vai kaut kādi priekšstati par kristietību, kas paātrināja kristianizācijas procesu jau vācu misijas laikā.

Austrumu kristietības izplatīšanas no Krievzemes

Latvijas teritorijā Austrumu kristietība ir pazīstama no 11. gs. 2. puses un izplatījās no Kijevas Krievzemes, galvenokārt Polockas, Novgorodas un Pleskavas. Tomēr Polocka, kas atrodas pie Daugavas ūdensceļa, bija galvenais centrs, no kurienes austrumu kristietības ietekme varēja sasniegt Austrumlatvijā dzīvojušās ciltis. 13. gs. sākumā, saskaņā ar liecībām, ko sniedz Indriķa hronika, Latvijas teritorijā bija divi ar Polocku saistītie Bizantijas kristīgās tradīcijas centri — Koknese un Jersika, kur bija arī baznīcas.

Diskusijas līmenī paliek jautājums, cik liela bija šī kristietības ietekme vietējās sabiedrībās. Arheoloģisko materiālu — senkapos atrastos no Krievzemes ievestos krustiņus vai pēc to paraugiem uz vietas darinātos izstrādājumus — vēsturnieki interpretē dažādi. Pētot apbedīšanas tradīcijas šajā periodā, vairums vēsturnieku tomēr uzskata, ka krustiņi vai krustiņveida piekariņi ienāca Austrumbaltijā nevis ar ticību, bet ar tirdzniecību, un bija drīzāk modes un gaumes lieta, un liecināja par turību.

Ir vēl viens svarīgs aspekts, kas liecina, ka Kijevas baznīca nebija nopietni izvērsusi misijas darbu Latvijas teritorijā. Viens no veiksmīgas misijas faktoriem ir Baznīcas struktūras izveidošana misijas zemē, jo „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, kā rakstīja apustuliskā laikmeta Baznīcas tēvi. To paveica Meinards, kad tika nodibināta Livonijas bīskapija ar sēdekli Ikšķilē. Tomēr līdz šim nav atrasta neviena dokumentāla liecība, ka šāda iecere būtu bijusi Polockas vai Novgorodas-Pleskavas bīskapiem. Nevelēšanos no rutēņu kņazu puses izplatīt kristietību ar izbrīnu konstatē arī hronists Indriķis, atzīmēdams, ka šos valdniekus vadīja vienīgi materiālās intereses.

Katrā ziņā gan rakstītās liecības, gan arheoloģiskais materiāls ļauj secināt, ka Austrumlatvijas iedzīvotājiem bija saskarsme ar Austrumu (Bizantijas-slāvu) kristīgo tradīciju. Tas, protams, vēlāk ietekmēja latgaļu straujo kristianizāciju un pievienošanos Livonijas valstij, kurā viņi saskatīja aizsardzību pret rutēņu kņaziem. Ir svarīgi apzināties, ka tā nebija nekāda „pareizticība” mūsdienu izpratnē. Baznīctiesiskā aspektā, kā jau minēts, Kijevas Metropolija nebija sarāvusi savas attiecības ar Romu. Tā pāvests Pijs XII savā apustuliskajā vēstījumā Krievijas tautām Sacro vergente anno (1952. g.) konstatē ka: „katrā gadījumā līdz pat 1448. g. nav publisku dokumentu, kas apgalvotu, ka jūsu baznīca ir šķirta no Apustuliskās Katedras’’.

1448. g. Maskavas kņazs Vasīlijs II, noraidot Florences ūniju (1439. g.) starp Romu un Grieķu baznīcu un ignorējot Konstantinopoles patriarhu, ieceļ par Kijevas metropolītu Jonu. No kanoniskā viedokļa tas bija shizmatisks akts, jo bija dzīvs likumīgais Kijevas metropolīts kardināls Izidors. Tādējādi 1448. g. faktiski izveidojās Maskavas baznīca, apvienojot tās senās Kijevas Metropolijas eparhijas, kuras atradās Maskavas valstī. No 1461. g. Maskavas baznīcas galva saka saukties par Maskavas metropolītu. Savukārt Kijevas Metropolijas eparhijas Lietuvas valstī (tagadējas Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas) palika uzticīgas Florences ūnijai vismaz līdz 1503. g., bet vēlāk, 1596. gadā atjaunoja savu vienotību ar Romu (t.s. Brestas baznīcas ūnija).

Apzinoties šos faktus, nepārsteidz, kāpēc Polockas kņazs Vladimirs ne tikai atļāva Meinardam 1184. gadā sākt misiju starp līviem, kuri atradās meslu atkarībā no Polockas, bet arī atbalstīja viņu materiāli. Savukārt 1225. gadā Romas pāvesta legāts Guljelmo nenošķīra latīņu un austrumu kristiešus, kad Kokneses apkārtnē katehizēja gan vienus, gan otrus. Iespējams, ka senajos avotos tā ir arī viena no pēdējām norādēm uz austrumu kristiešu klātbūtni Livonijā ārpus Rīgas. Par vienīgo Austrumu kristietības centru palika rutēņu tirgotāju svētā Nikolaja baznīca Rīgas pilsētā. Šo baznīcu apkalpoja priesteri no Polockas arhibīskapijas. Kad 1596. g. tika noslēgta Brestas baznīcas ūnija, kuras organizēšanā un sagatavošanā piedalījās Polockas arhibīskapi, slāvu baznīca Rīgā vēl eksistēja, un līdz ar to vismaz formāli tā kļuva par uniātu baznīcu. Bet pēc tam, kad Rīgu 1621. g. ieņēma zviedri, baznīca avotos vairs netiek minēta, acīmredzot tā tika nojaukta.

Tātad līdz 17. gs.sākumam būtu korekti runāt par Austrumu kristietības vai Bizantijas-slāvu kristīgās tradīcijas klātbūtni Latvijas teritorijā, nevis par "pareizticību", vēl jo vairāk, Krievu Pareizticīgo Baznīcu (Maskavas patriarhāts).

4. Svētās Romas Impērijas misionāru darbība un Livonijas valsts izveidošana ( ”vācu” misija)

Šī misija Latvijas teritorijas kristianizācijas gaitā kļuva par izšķirošo un noteica šeit dzīvojošo cilšu tālāko likteni. Šīs misijas rezultātā mūsu zeme un tās iedzīvotāji kļuva par Eiropas kristīgās civilizācijas sastāvdaļu, un tika izveidota Livonijas Baznīcas valsts — pirmā valsts Latvijas teritorijā. Šajā procesā noteicošā loma bija trim pirmajiem Livonijas bīskapiem — Meinardam, Bertoldam un Albertam. Visus trīs Livonijas laikā godināja par svētajiem. Viņi ielika pamatus gan kristīgai ticībai, gan kristīgai sabiedrībai un valstiskumam un līdz ar to arī kultūrai un civilizācijai. Šo personību lomu mūsu tautas vēsturē nav iespējams pārvērtēt.

Svētais Meinards un Livonijas Baznīcas dzimšana

Livonijas hronists Indriķis Meinardu raksturo kā godavīru sirmiem matiem. Uzsākot Līvzemes misiju, Meinardam varētu būt bijis aptuveni 50 gadu. Tātad Meinarda dzimšanas gads, ko vēsturnieki vairījušies nosaukt, būtu meklējams ap 1130-1134. gadu (Manfred Hellmann). Mums nav ziņu par viņu izcelsmi, nezinām arī kad viņš iestājas Zēgebergas augustīniešu klosterī (Holšteinā, netālu no Lībekas). Ļoti ticams, ka jaunais mūks ticies ar slāvu apustuļi sv. Vicelīnu (†1152. g.). Iespējams tieši šis leģendārais misionārs iedvesmoja Meinardu un kļuva par viņa dzīves paraugu.

1158. gadā Lībeka izvērsās par spēcīgu atbalsta bāzi vācu tirgoņiem Baltijas jūrā. Vācieši apbrīnojami strauji guva virsroku pār konkurentiem. To noteica nevis kuģu kvalitāte, bet tirgošanās māka. Vācu tirgoņi devās zemes "iekšienē", kamēr skandināvi lielākoties tirgojās piekrastē. Vācu tirgoņu darbības aktivitātes tad arī pavēra Meinarda misijas iespēju Līvzemes iekšienē.

Iespējams, ka jau no 1164. g. Meinards kā vācu (precīzāk sakšu) tirgotāju kapelāns apmeklēja tirdzniecības vietas pie Daugavas lībiešiem, mācījās valodu, iepazina cilvēkus un vietējos apstākļus. Pastāvīgu misiju pie lībiešiem Meinards, spriežot pēc uzraksta uz kapa plāksnes Rīgas Doma baznīcā, iesāka pēc 1182. g.

Tātad svētais Meinards, pirms sākt savu misiju, teju 20 gadus pacietīgi tai gatavojās. 1184. g. viņš saņem no Polockas kņaza Vladimira „oficiālo” atļauju misijas darbam starp Daugavas lībiešiem, kas atradās meslu atkarībā no Polockas. Hronists Lībekas Arnolds stāsta, ka Meinards no pavasara līdz rudenim sludinājis lībiešiem Evaņģēliju, bet ziemas pārlaidis Gotlandē. Vēl Lībekas Arnolds pasaka tikai to, ka pienākumu Meinards veicis pazemīgi, jutis Dieva rokas atbalstu un redzējis, kā pieaug klausītāju ticība.

Savukārt hronists Indriķis saka, ka Meinards apmeties Ikšķilē, uzcēlis koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairāki lībieši. Kāpēc viņš izvelējas Ikšķili, mums nav zināms, bet iespējams tur dzīvoja viņam personīgi pazīstami lībiešu tirgotāji.

Jau pašā savas darbības sākumā misionāram nācās piedzīvot skarbo vietējo realitāti. 1184.-1185. g. ziemā uzbruka lietuviešu sirotāji un Meinardam kopā ar Ikšķiles lībiešiem vajadzēja slēpties mežā. Bija nepieciešams domāt par aizsardzību, no tās bija atkarīga arī misijas nākotne. Ap 1185. gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē. Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību. Tādēļ mūks uzaicinājis Gotlandes meistarus, un Baltijā tapa pirmā celtne — ar nelielu nocietinājumu apjozta baznīca.

Pēc tam Meinards ar kuģi atgriezās Vācijā. Ar Līvzemē paveikto viņš iepazīstināja domkapitulu un jauno Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II, kurš amatu ieņēma no 1185. līdz 1207. gadam. Stāstītais dziļi iespaidojis klausītājus, starp kuriem bija arī Alberts fon Bukshēvdens, vēlāk — trešais Livonijas bīskaps.

Saskaņā ar Lībekas Arnolda hronikas ziņām, 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs iesvētīja Meinardu par bīskapu. 1188. gada 1. oktobrī Pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, rakstīja apustuliskā laikmeta Baznīcas tēvi. Šis datums tad arī uzskatāms Livonijas Baznīcas dzimšanas dienu. Ikšķilē pastāvēja arī Sv. Augustīna ordeņa konvents, vēlākais domkapituls (conventus fratrum). Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā.

Bīskaps Meinards atgriezās Livonijā ar saviem jaunajiem līdzstrādniekiem. Viņu starpā bija cisterciešu mūks Teoderihs, vēlākais Igaunijas bīskaps. Veidojās pirmās draudzes mūsu zemē — Ikšķilē, Salā (Kirchholm, mūsdienu Mārtiņsalā iepretī Salaspilij) un Turaidā.

Par Meinarda misijas darbu zināja arī Romā. Tā, Pāvests Celestīns III (1191-1198) 1193. gada 27. aprīļa konsistorijā (25 kardināli, to starpā arī Lotario, vēlākais pāvests Inocents III) izteic atzinību Meinarda misionāra dzīvei un sekmīgam darbam.

Tomēr 1195./1196. gadā misija pārdzīvoja krīzi, kas bija saistīta ar pieaugošo pagānu agresiju. Eiropas kristianizācijas vēsturē agresija pazīstama kā pagāniskā reakcija — cilts sabiedrības daļas neapmierinātība ar pieaugošo kristietības ietekmi, ko izraisa jaunkristīto atšķirīgais dzīvesveids un pagānisko senču tradīciju noliegšana. Tas izsauc neapmierinātību, konfliktus un vēlēšanos atgriezties pie ierastās kārtības. Bieži tas beidzas ar misionāru un jaunkristīto fizisku iznīcināšanu. Ko līdzīgu piedzīvoja arī jaunā Livonijas Baznīca. Pagāni bija nolēmuši nogalināt bīskapu Mienardu, kristiešu dzīve un manta tika apdraudēta. Tomēr nelielās Turaidas kristiešu kopienas vecākais Anno brīdināja bīskapu, un Meinards nolēma sūtīt Teoderihu uz Romu, lai lūgtu palīdzību pāvestam, jo viņa pienākums bija aizsargāt sava ganāmpulka ticību un dzīvību. Ar piedzīvojumiem Teoderihs sasniedz Romu un informē Celestīnu III par situāciju Livonijā. Pāvests izšķiras par jaundibinātās Livonijas Baznīcas aizsardzību un izdot bullu, kurā aicina Rietumu kristiešus doties uz Livoniju un aizstāvēt Baznīcu (bulla nav saglabājusies).

Pats bīskaps nesagaidīja pāvesta atbildi. Ievērojamais vecums, smagais un bīstamais misijas darbs, sirds sāpes par savam avīm panāca savu. Šo pasauli Meinards atstāja 1196. gada 14. augustā, viņu apbedīja Ikšķiles baznīcā. Pastāv arī mazticams norādījums par Meinarda nāvi 11. oktobrī. Kad bīskaps Meinards juta tuvojamies pēdējo stundu, viņš saaicināja kristīgos lībiešus un vaicāja, vai tie viņa vietā grib redzēt citu bīskapu? Viņi atbildēja, ka grib.

Svētais Bertolds — upuris par Livonijas Baznīcu

1196. gadā (1196./1197. g. ziemā) Brēmenes arhibīskaps Hartvigs iesvētīja cisterciešu abatu Bertoldu par Livonijas bīskapu. Bertolds cēlies no ministeriāļu ģimenes ar uzvārdu Šulte, kas dzīvojuši pie Elbas Štādes (tag. Vācijā, Lejassaksijā) tuvumā. Bijis cisterciešu klostera abats Lokumā (12.gs. 80.-90.g.). Kā cisterciešu ordeņa darbinieks Bertolds bija pazīstams Romas kūrijā, par ko liecina tas, ka viņam 1188. gadā bija uzdots nokārtot Brēmenes arhibīskapa strīdus ar saviem kanoniķiem. Pēc hronistu Lībekas Arnolda un Alberika ziņām, Bertolds par misionāru Livonijā darbojās jau bīskapa Meinarda laikā 12. gs. 90. gados. Lībekas Arnolds, kurš acimredzot personīgi pazina Bertoldu, atzīmēja, ka bīskapa svētības Bertolds pieņēma tikai arhibīskapa Hartviga neatlaidīgas pārliecināšanas rezultātā.

Kad jaunais bīskaps sasniedza savas diecēzes sēdekli Ikšķilē, viņš atgādināja lībiešiem, ka ierodas pēc viņu pašu velēšanās, ko tie bija pauduši Meinardam. Šeit jāatceras, ka jau sava pirmā Livonijas apmeklējuma laikā bīskaps varēja ierasties ar piligrimiem (krustnešiem), jo vēl iepriekšējā bīskapa laikā pāvests aicināja piligrimus doties uz Livoniju. Tomēr Bertolds, acīmredzot sava miermīlīguma dēļ, gribēja atrisināt konfliktu ar pagāniem un atkritējiem no ticības mierīgā ceļā.  Sākotnēji Bertolds tiešām tika laipni uzņemts arī no pagānu puses. Drīzumā Salas kapsētas (senākā rakstītos avotos minētā kristīgo kapsēta) iesvētīšanas laikā atgadījās kāds konflikts, kuru iemesli mums nav zināmi. Iespējams bīskaps liedza pagāniem veikt savus rituālus iesvētītajā kapsētā, un rezultātā tie bija nolēmuši viņu nogalināt. Skaidrs, ka šī pagānu reakcija varēja apdraudēt arī bīskapam uzticīgos kristiešus.

Bīskaps Bertolds bija spiests atstāt Livoniju un doties uz Rietumiem, kur apmeklēja gan Brēmenes arhibīskapu, gan pāvestu Celestīnu III, informējot par situāciju savā diecēzē. Pāvests atkal aicināja rietumu kristiešus doties palīgā Livonijas Baznīcai. 1197./1198. g. bīskaps apmeklēja Saksiju un Vestfāleni, pulcinot piligrimus, un 1198. gadā ieradās ar karaspēku Livonijā. Sarunas ar pagāniem atkal nedeva rezultātus.