St. Škutāns, M.I.C.

Katōļticeibas vēsture un katekisms

St. Škutāns, M.I.C.

Katōļticeibas vēsture un katekisms

Īvodam

Katōļu ticeibas katekismam ir dziļas saknes pagōtnē. Tōs snādzās leidz ciļvēces dzymuma šyupeļam: īt Vacō un Jaunō Testamenta vēsturei cauri; tōs aužās cauri ari vysim kristīteibas godu symtim leidz pat myusu dīnom. Tei ir myusu ticeibas vēsture, vīnōta ar katekismu. Tei rōda, kai myusu ticeiba ir rodusēs, izaplatejuse, kaidu svēteibu tei arvīnu ir nasuse sev leidza, kaidu bezticeibu un kaidas moldu mōceibas sovā vēsturyskajā ceļōjumā tei ir satykuse un apkarōjuse, kai vysaida veida šķēršļus un vojōšonas ir pōrvarējuse, kas kotrā godu symtā tai ir tykuši masti jōs ceļā. Tys vyss napōrprūtami parōda, kai vysūs laikūs ir pīsapiļdejuši pravīšu un, seviški, Dīviškō Pesteitōja īprīkšsludynōjumi, kaidi beja pasaceiti par Kristus Bazneicu. Tys skaidri parōda ari, ka nu vysom kristīšu konfesijom un sektom vīneigi katōļu Bazneica snādzās leidz Kristus un apostolu laikim, un ka tōpēc vīneigi jei var Kristu uzskateit par sovu Dybynōtōju, Kura sludynōtōs patīseibas jei turpynoj mōceit un ryupeigi sorgōt.

Dziļi pamatōti šamā sakareibā ir lelō Bazneicas doktora sv. Augustyna vōrdi, kurs soka, ka katekista (tys ir, katekisma pasnēdzēja) pīnōkums ir dūt nazynōtōjim eisu pōrskotu par vysu vēsturi, sōcūt nu pasauļa radeišonas leidz pošreizejim Bazneicas laikim. (Verīs: De Catechisandis Rudibus, c. 3 et 6.) Šei atziņa seviški ir aktuala šudiņ, myusdīnu lelūs sajukumu laikmatā. Tikai taidā ceļā bārns (un na tikai bārns) var kļyut spējeigs pōrsajimt ar gūdbejeibu pret sovu Bazneicu, kuru redzēs snādzamīs na tikai leidz apostolu laikim, bet ari leidz pošas ceļvēces sōkumam. Taitod kūpā ar katekismu ir augstōkā mārā lītdereigi pīsasovynōt ari myusu religijas vēsturi.

Autentiska vēsture ir garantija pret īkšejom šaubom un aizsardzeibas nūcītynōjums pret ōrejim uzbrukumim. Ik kotrys, kas uz šaidim pamatim byuvej sovu pōrlīceibu, navar naredzēt, ka katōļu Bazneica ir dīvišks īstōdejums, un ka tōpēc ir vīneigō patīsō Kristus dybynōtō Bazneica, un kai taidu tys jū mīļōs: pakļaus sovu prōtu tōs mōceibai un dareis atvārtu sovu sirdi tōs prīkšrokstim, paliks tai uzticeigs vīnmār un vysur.

Pēc tam, kod vēsture byus aprōdejuse, ka Bazneicu myusim ir devis pats Dīvs, un ka tōpēc tei ir dīvišks īstōdejums, tod jōnōk katekismam, kas mōca, ka myusim ir:

1) jōtic vysam tam, kū Bazneica mōca,

2) ka myusim ticeiba ir jōpraktizej, tys ir jōpylda Dīva gryba, kas pasaceita bausleibōs un

3) ka mes poši sovim spākim naspējam ni ticēt, ni piļdeit Dīva grybu, ka tam vajadzeiga Jō žēlesteiba, kuru mes sajamam caur sakramentim un lyugšonu.

Tai kotrā katekismā ir trejs golvonōs daļas, kas aptver vysu kristeigū mōceibu un kotra kristīša dzeivi.

Katekisma I daļa ir par ticeibu;

Katekisma II daļa ir par bausleibom;

Katekisma III daļa ir par žēlesteibas leidzeklim.

Pi šytōs grōmotas izveidōšonas ir vārā jimti daži kai pyrms II Vatikana koncila katekismi, tai ari tī, kas rodušīs pēc tō, seviški taidi, nu kurim ir radzams, ka tī apzineigi un gūdeigi ir cantušīs paturēt naskōrtas vacōs un namaineigōs ticeibas patīseibas, ītērpūt tōs vīneigi jaunā izteiksmes formā, atstōjūt naskōrtu tūs autentiskū, namaineigū un namainamū saturu.

I Religijas vēsture pyrms Kristus

1. Nu Oduma leidz Moizešam

1. Pi ciļvēces šyupeļa

Sōkumā Dīvs radeja dabasūs un zemi. Jys saceja: „Lai tūp“, un uz šū Jō pavēli vyss rodōs: saule, mēness, zvaigznes, zeme ar sovim kūkim, stōdim, zvērim, dzeivinīkim, jyuras un okeāni, ar vysu, kas tymūs dzeivōj un atsarūn. Beidzūt pēc sova veida un leidzeibas Dīvs radeja cylvāku.1 Pyrmū veirīti sauce par Odumu un pyrmū sīvīti — par Īvu. Jī beja taisneigi un svāti un baudeja Dīva labvēleibu. Jī beja laimeigi jaukajā paradīzes dōrzā. Jim un jūs pēcnōcējim nabeja paradzāta nōve.

2. Myusu pyrmdzymdynōtōju tragedija

Dīvs, myusu pyrmdzymdynōtōju pōrbaudeišonai, beja aizlīdzis ēst augļus nu kūka, kas atsaroda dōrza vydā, tōpēc ka, baudūt tō augļus, jim byutu jōmērst. Ļaunais gors, zam čyuskas izskota tūs apmōneja, saceidams: jyus namērsit vys... jyus byusit kai Dīvs, zynōdami, kas lobs, kas ļauns. (Gen. 3:4 — 5.) Odums un Īva īticēja čyuskai un pōrkōpe Dīva pavēli. Par šū napaklauseibu Dīvs sūdeja myusu pyrmdzymdynōtōjus; strōpe pōrgōja uz pēnōcēim — vysu ciļvēces dzymumu. Jī tyka izraideiti nu paradizes, nūlamti nōvei, vysaida veida cīsšonom un atmasti nu Dīva uz vysim laikim.

Mōceiba par īdzymtū grāku un tō atlaisšonu Kristus Bazneicā vīnmār ir bejuise sikaidri un napōrprūtami pasaceita.Tū atkōrtoj ari II Vatikana koncils, un pāvests Pōvuls VI 1968. goda 30. jūnijā tū svineigi ir pasludynōjis Dīva tautas ticeibas aplīcynōjumā, kur ir losomi taidi vōrdi: „Mes ticim, ka myusu Kungs Jezus Kristus ar krysta Uperi atpērka myusus nu īdzymtō grāka un nu vysim personeigim grākim, kaidus asam padarejuši, tai ka saskaņā ar apostolu varam saceit: „Kur pōrpiļneibā grāks, tur vēļ leōkā pōrpiļneibā žēlesteiba.“ (Rom. 5:20.)

Radeitōja žālsirdeiba

Tūmār Dīvs apsažāloja par cylvākim un apsūleja jim Pesteitōju, Kurs jūs otkon samīrynōs ar Dīvu un dareis par myužeigōs svātlaimes daleibnīkim dabasūs, jo tikai jī dareis gondarejumu. (Sal. Gen. 3:15.)

3. Divi pyrmī brōli

Pyrmī pyrmdzymdynōtōju dāli, Kains un Abeļs, uperēja DĪvam uperus. Dīvs beja apmīrynōts ar tykumeigū Ābeli, bet Jam napatyka ļaunais Kains. Kains kliva ļūti nyknys par brōļam Dīva dūtom prīkšrūceibom un jū nūgalynōja. Par šaidu nūzygumu jys sajēme Dīva lōstu un kliva par klaidūni vērs zemes.

4. Cylvāki palīk ļauni

Kaina pēcnōcēji beja ļauni, leidzeigi sovam tāvam. Jī pavadynōja uz ļaunu ari lobūs. Tai laika tecējumā vysi cylvāki atstōja Dīvu un gryma arvīn dziļōk vysaida veida grāku nateirumūs.

Dīva strōpe — yudiņa plyudi

Dīvs nūlēme Oduma izdzymušūs pēcnōcējus iznycynāt ar yudiņa plyudim. Bet storp bezdīveigajim dzeivōja vīns dīvbejeigs veirs vōrdā Noess. Uz Dīva pavēli jys taiseja laivu un sludynōja gondareišonu par grākim. Cylvāki tikai zūbōjōs par jō pasōkumu un turpynōja dzeivōt sovu parostū dzeivi. Kod laiva beja gotova, tymā īgōja ari jō sīva, trejs dāli ar sīvom un dzeivinīki, kai Kungs beja pīsacejis. Tod sōcēs 40 dīnu ilgais leita gōziņs, kas pōrplyudynōja zemi un nūsleicynōja cylvākus leidz ar dzeivinīkim un gaisa putnim. Vīneigi tī, kas beja Noesa laivā, palyka dzeivi. Pasateikdams par izglōbšonu, Noess izbyuvēja oltoru, uz kura uperēja Dīvam dadzynōjamū uperi. Dīvs svēteja jū un jō dālus, un apsūleja, ka vairs nabyus taidu plyudu, kas vysu radeibu izdeļdēs. (Sal. Gen. 9:15.)

5. Bābeles tūrnis

Noesa pēcnōcēji ar laiku tai sasavairōja, ka sōce izaplateit pa vysom apkōrtejom zemem. Pyrms škēršonōs jī nūlēme izbyuvēt taidu tūrni, kura golūtne snāgtu dabasūs. Bet Dīvs sajauce jūs volūdu, tai ka jī navarēja vīns ūtru saprast un beja spīsti byuvi pōrtraukt. Tūrnis tyka nūsaukts par Bābeli voi sajaukuma tūrni.

Cylvāki otkon kļyust ļauni

Ari Noesa pēcnōcēji ar laiku nūsadeve sovom ļaunōm tīksmēm un izdzyma. Patīsō Dīva vītā jī sōce pīlyugt sauli, mēnesi, cylvākus un dzeivinīkus, voi ari zalta, sudobra, kūka un akmiņa izgatavōtus dīvaklus. Apkaunōjušō dīvakleiba nese sev leidzi cytus vysaida veida grākus un natykumus, kas drausmeigā veidā pōrplyudynōja vysu ciļvēci.

6. Abrahama aicynōjums

Dīvs tūmār beja ryupējīs par tū, lai ticeiba un cereiba uz nōkamū Pesteitōju naiznyktu piļneigi nu ciļvēces dzymuma. Švmā nūlyukā Jys izredzēja kaidu taisneigu veiru Abrahamu ar jū nūslēdze īpašu leigumu un apsūleja, ka nu jō pēcnōcējim dzims Mesija. Dīvs saceja: „. . . tevī byus svēteitas vysas zemes ciļtis“. (Gen. 12:3.) Tamā sakareibā Dīvs atškeire Abrahamu un jō pēcnōcējus nu vysom pōrejom tautom. Jī tyka saukti par ebrejim, izraelīšim voi žeidim. Laika tecējumā atkōrtōtas reizes breiniškeigā veidā Dīvs jim atsaklōja.

7. Tāva lelais pōrbaudejums

Abrahama ticeibas pōrbaudeišonai, Dīvs beja jam pavēlējis, lai uz Morejas kolna uparātu sovu vīneigū dālu Izāku. Abrahams bez vylcynōsonōs dēvēs ar sovu dālu uz nūrōdeitū kolnu. Kod uz uperam sakōrtōtōs molkas kaudzes beja licis sovu dālu, lai jū nūkautu, Kunga engeļs, uz Dīva pavēli, glōbe dīvbejeigū Izāku, un Dīvs svēteja Abrahamu par jō varūneigū paklauseibu un nu jauna, atkōrtōja ogrōk jam dūtūs sūlejumus.

Pasauļa Pesteitōja symbols. Izāks beja par symbolu pasauļa Pesteitōjam, Kurs, paklauseidams Sovam Tāvam, jēme uz sovim placim kūka krystu, nese tū uz Kalvarijas kolnu, lai uz krysta uparātu Pats Sevi par myusu atpesteišonu.

8. Jākubs un jō dāli

Jākubs beja Izāka dāls un ar sovu saimi dzeivōja Kanāna zemē, uz kuru Dīvs beja ataicynōjis Abrahamu. Jākubam beja 12 dālu, kuri kliva par 12 Izraeļa ciļtim. Vīnu nu tim, Jezupu, Dīvs beja izredzējis byut par symbolu Jezum Kristum ar tū, ka jō brōli beja jū pōrdavuši. Jys tyka aizvasts uz Egipti, kur nataisneigi apsyudzāts, beja īmasts cītumā. Pēc atbreivōšonas nu cītuma, faraons jū beja īcēlis par vysas Egiptes golvonū pōrvaļdnīku. Jezups ar sovu gudreibu un saprateibu beja glōbis tautu nu boda nōves un tyka saukts par pasauļa glōbēju. Ari Šō apstōkļa dēļ Jezups beja par nōkamō pasauļa Pesteitōja symbolu. (Sal. Gen. 41:45.)

Jākuba pravītōjums

Jākubs, uz sova dāla Jezupa aicynōjumu, beja pōrsacēlis uz Egipti un apsametis tur uz dzeivi. Pyrms sovas nōves jys beja pasacejis zeimeigu pravītōjumu atteiceibā uz pašauta Pesteitōja atnōkšonu. Jys saceja: „Zizlis (augstōkō vara) natiks atjimts nu Juda (jō dāla ciļts), koleidz nōks Tys, Kam jōbyut syuteitam, un Tys byus tautu gaidamais“. (Gen. 49:10.) Un teišam, kod Dīva syuteitais Kristīts dzyma, idumeīts Herods sēdēja uz Jūdas kēneņu trūņa, un kēneņvaļsts radzami tyvōjōs beigom.

2. Nu Moizeša leidz Kristum

9. Žeidi egiptīšu vērdzeibā

Pēc Jezupa nōves, izraelīši ar laiku kliva par tik Ielu tautu, ka egiptīši sōce baideitīs, ka tī nakļyust pōrok stypri, un sōce jūs nūspīst ļūti smogā vērdzeibā. Beidzūt Dīvs pasarōdeja Moizešam dagūšā kryumā un uzdeve jam izvest izraeļa bārnus uz Kanāna zemi (ap 1500 godu pyrms Kr.). Egiptes kēneņš faraons nagribēja jam tū atļaut. Kai strōpi par tū, Dīvs syuteja pōri vysai zemei vairōkus borgus pīmeklējumus. Beidzūt vīnā naktī Dīva engeļs nūsgalynōja vysus egiptīšu pyrmdzymušūs. Bet nivīnu nu izraelīšim nav skōruse šei drausmeigā strōpe, jo tūs ustobu durovas, uz Dīva pavēli, beja apslacynōtas ar Leldīnu jāra asni, kod žeidi tamā naktī, ari uz Dīva pavēli, beja āduši Leldīnu jāru.

Leldīnu jārs — Kristus symbols. Ar šū nūtykumu tyka īprīkš rōdeits, kai zynomā dīnā ciļvēce caur Kristus, eistō Leldīņu Jēra, Asni tiks glōbta nu myužeigōs nōves. Šū Leldīņu Jāru mes pījamam svātajā Eucharistijā.

10. Breinums pi Sorkonōs jyuras

Beidzūt faraons atļōve izraelīšim dūtīs prūjom. Bet dreiž jam tō tyka žāl. Ōtri savōcis karaspāku, jys sōce dzeitīs izraelīšim pakaļ un tūs panōce pi Sorkonōs jyuras. Uztraukti par brīsmem, kaidas jim draudēja, izraelīši grīzēs pēc paleidzeibas pi Dīva. Moizešs, uz Dīva pavēli, izstīpe vāzu vērs Sorkonōs jyuras, un yudiņs sasadaleja: lobajā pusē palyka stōvūt kai myurs un kreisajā atsatōlynōja, atstōjūt sausu zemi, pa kuru izraelīši dēvēs pōri jyurai uz ūtru tōs krostu. Sanyknōtais faraons metēs tim pakaļ. Kod izraelīši beja ūtrajā jyuras krostā, Moizešs nu jauna izstīpe vāzu pōri jyuras yudiņam, kas ūmai sasalēja kūpā, ījamūt ogrōkū stōvūkli, nūsleicynojūt dzeļmē faraonu reizē ar vysu jō karaspāku.

11. Nūtykumi pi Sinaja kolna

Izraelīši dēvēs nyu plašajam tuksnešam pōri un 50-tajā dīnā, pēc īzīšonas nu Egiptes, jī nūkliva pi Sinaja kolna, uz kura Dīvs, pārkyuņa un zibšņu pavadeibā, deve jim 10 bausleibas, raksteitas uz divejom akmiņa tabelem. Tur Dīvs atjaunōja dereibu, kaidu beja slēdzis ar jūs tāvim un ar augstōkā mārā lītdereigim lykumim izkārtāja tūs religiskus un civilus pīnōkumus. Bet na pēc ilga laika tauta, aizmērsdama bausleibas un Dīva svēteibu, sōce syudzētīs un kurnēt; pat degradēja sevi tik zamu, ka izgatavoja sev zalta teļu un tu sōce pilyugt kai sovu dīvu.

12. Strōpe par nauzticeibu

Kai strōpe par nauzticeibu Dīvam un daudzu cytu grāku dēļ, izraelīšim beja jōklejoj pa tuksnesi vasalus 40 godus, koleidz izauga jauna lobōka paaudze. Nasaverūt uz vysu, Dīvs vīnmār tim parōdēja sovu labvēleibu. Jys tim nūlēja nu dabasim maizi, kuru sauce par mannu un izdabōja jim yudini nu kliņts.

Apsūleitajā zemē

Beidzūt pēc Moizeša nōves, Dīvs īvede izraelīšus Kanāna zemē voi Palestinā, kas beja jūs apsūleitō zeme. Tū jī ar varonu Dīva atbolstu īkarōja un sadaleja storp 12 ciļtim, dūdami kotrai ciļtei sovu nūvodu.

Myusu pesteišonas symboli. Vysi nūtykumi un izcylōs personas Vacajā Testamentā beja ciļvēces pesteišonas symboli. Tai nu Egiptes vērdzeibas izglōbšona beja symbols: Jezus Kristus veiktai myusu atbreivōšonai nu satana vērdzeibas. Pōrīšona Sorkonai jyurai pōri un klejōšona pa tuksnesi symbolizej myusu vērszemes ceļōjumu, kurā Dīvs dūd myusim sovus lykumus un uztur myusus ar patīsu nu dabasim nōkušu maizi un styprynōj myusus ar dzeiveibu nasūšu žēlesteibas yudini. Myusu apsūleitō zeme ir dabasi, kuru mes varam īkarōt vīneigi ceinejūtīis ar pasauli, mīsu un satanu.

13. Izraelīši apsūleitajā zemē. Tīsneši

Īkarōjuši skaistū apsūleitū zemi, izraelīši apsamete tamā uz dzeivi un beja laimeigi leidz laikam, kod, preteji Dīva pavēlei, sōce precētīs ar pogōnu sīvītem un sakarā ar tū nu jauna kryta natykumūs un dīvaklu gūdynōšonā. Ik kotru reizi, kod jī atkryta nu Dīva, Dīvs atrōve sovu atbolstu, un jī nūkliva sovu īnaidnīku varā. Kod, nūžālōdami sovu nauzticeibu, jī atsagrīze pi Dīva, Dīvs uzmudynōja jūs vydā veirus, kurus sauce par tīsnešim. Taidi beja Gedeons, Jefte un Samsons. Jī atbreivōja tautu nu īnaidnīku varas.

14. Izraelīši pīprosa un daboj kēneņu

Pōri par 400 godu Izraeļa tautu vaļdeja augstī prīsteri un tīsneši, kurim pīmyta augstōkō vara par tautu. Bet beidzūt jī sōce sev pīpraseit kēneņu, lai tys par jim vaļdeitu, kai tys ir pi cytom, kaimiņu tautom. Izpyldūt jūs vēlēšonūs, Dīvs jim nūzeimoja par kēneņu Saulu, kuru pravīts Samueļs īsvaideja ar eļļu (1095. g. pyrms Kr.). Vālōk tūmār par Saula napaklauseibu, Dīvs jū atmete.

Kēneņš Dovids

Pēc Saula par kēneņu nōce Dovids (1055. g. pyrms Kr.). Jys beja styprys un varons vaļdinīks. vēļ zāna godūs jys pīveice miļzi Goliatu. Klivis par kēneņu, jys ar spūžom uzvarom paplašynōja un nūstyprynōja sovu vaļsti. Jys kolpōja Dīvam ar taisneigu sirdi un sacerēja svātas dzīsmes — psalmus, kurūs, Dīva īdvesmes ap-skaidrōts, jys pasaceja daudzus pravītōjumus par pasauļa Pesteitōju, Kuram beja jōdzymst nu jō dzymtas pīdareigajim un Kura vaļstei nabyus beigu. Šō īmesļa dēļ Kristu sauc par Dovida Dālu.

15. Salomona vaļdeišona

Dovida dāls un pēcnōcējs, Salomons, beja gudrys un lels vaļdinīks. Jys ap 1000 godu pyrms Kr. uzcēle Dīva gūdam krāšņu templi Jeruzalimā. Sīnas tempļa vyssvātōkajā vītā tyka izklōtas ar teirō zalta plōksnēm. Tamā tyka nūvītōts dereibas šķērsts, kurā atsaroda divi akmiņa gaļdeni, uz kurim beja uzroksteitas 10 Dīva bausleibas. Augstais prīsters beja vīneigō persona, kurai beja breivi īīt vyssvātōkajā tempļa vītā. Izraeļa tautai nabeja cytu svētneicu ōrpus Jeruzalimas, un nikur cytur nabeja breivi uperēt Dīvam uperus. Salomons tūmār naizturēja leidz sovas dzeives beigom gudreibā un krītnumā. Jys apprecēja pogōnu sīvītes, un tōs nalaimeigā kōrtā jū nūvede uz nacelim: atmasdams kolpōšonu Dīvam, jys nūsadeve bezdīveigai dīvaklu kaļpeibai.

16. Žeidu vaļsts sasadola

Pēc Salomona nōves, jō vaļsts tyka sadaleita (980. g. pyrms Kr.). Tikai Jūdas un Benjamiņa ciļtis palyka uzticeigas jō dālam kēneņam Roboamam un izveidōja Jūdas vaļsti, kuras golvas piļsāta beja Jeruzalima. Pōrējōs 10 ciļtis par kēneņu sev izvēlēja Jeroboamu, kura vaļsts sōce sauktīs par Izraeļas vaļsti, ar golvas piļsātu Samariju.

Izraeļa atmat sovu tāvu ticeibu un sajam strōpi par tū.

Tymā pošā laikā šōs vaļsts piļsōni atmete sovu ticeibu, uzcēle sev svētneicu Samarijā un īvede dažaidus rībeigu dīvaklu gūdynōšonas veidus. Tōpēc Dīvs atstōja jūs, un jī nūkliva pogōnu kēneņa Salmanasara varā, kurs izpūsteja Izraeļas vaļsti uz vysim laikim un tautas lelōkū daļu aizvede uz Asiriju. Izraeļas vaļsts beja pastōvējuse 253 godi. Izpūsteitajā zemē nūsamete dzeivōt pogōnu ciļtis, kuras, sasajaucūt ar atlykušajim izraelīšim, palyka par vīnu tautu. Šū jaunū tautu sauce par samarīšim. Jī gūdynōja eistū Dīvu un ari dīvaklus. Tikai vālōkajā laikā jī atmete dīvaklu gūdynōšonu.

Jūdas nauzticeiba un strōpes

Ari Jūdas vaļsts pīdzeivōja atkōrtōtas Dīva strōpes par tōs īdzeivōtōju pōrkōpumim. Beidzūt Nabukodonosors II 606. g. pyrms Kr. ījēme Jeruzalimu, izlaupeja svētneicu, pajēme svātūs traukus un Ielu skaitu īdzeivōtōju aizvede uz Babilonu. 588. g. pyrms Kr. jys piļneigi nūpūsteja Jeruzalimas templi un pošu piļsātu. Pādejū Jūdas kēneņu, kūpā ar pōrejū īdzeivōtōju daļu aizvede par vērgim uz Babilonu. Juda tūmār natyka iznycynōta leidzeigi Izraeļas vaļstei, kura beja atmatuse sovu tāvu ticeibu.

17. Pravīši breidynōja tautu

Vysas šōs borgōs Dīva strōpes nikaidā ziņā nabejā ūmai un nagaideiti nōkušas par Jūdas vaļsti. Dīva apskaidrōti veiri — pravīši tūs ilgi īprīkš beja breidynōjuši, sovus vōrdus apstyprynōdami ar breinumim, aicynōdami tautu uz atsagrīzšonu un gondarejumu par grākim. Šī poši pravīši sludynōja ari pīdūšonu tim, kas nūžālōs un gondareis.

Pravīši īprīkš sludynōja ari par nōkamū Pesteitōju

Pravīšu grōmotōs, kas saraksteitas daudzus godu symtus pyrms Kristus, ir losomi vysseikōkī Dīviškō Pesteitōja dzeives un cīsšonu apstōkli. Pīmāram taidi, ka: Jys dzims nu Jaunovas Betlejemē, Jō mōceišonas dorbs, Jō breinumi, Jō cīsšonas, nōve un augšanceļšonōs, Svātō Gora atsyuteišona, Jeruzalimas iznycynōšona, pogōnu atsagrīzšona, Kristus Bazneicas spūžums utt. Pravīts Danieļs pat īprīkš pasludynōja laiku, kurā īsarass Pesteitōjs. Lelōkī nu pravlšim beja: Elijass, Elizejs, Izajass, Jeremejs, Ezekieļs un Danieļs.

18. Augstas tykumeibas pīmāri

Babilonas vērdzeibas laikā izcylus augstu tykumu pīmārus ir uzrōdejuši Tobijs, sirdsskaidrō Zuzanna, Danieļs un trejs jaunekli guņs ceplī.

Gyusta beigas un Jeruzalimas tempļa atjaunōšona

Babilonas gyusts jau beja ildzis 70 godu, kod Persijas kēneņš Kirs ījāme Babilonu un, Dīva īdvasmōts, atļōve žeidim atsagrīzt sovā zemē un uzceļt templi Jeruzalimā. Eisā laikā tys tyka uzcaits. Vacī cylvāki, kas beja redzējuši īprīkšejū templi, žālōjos, ka šys nav tik krōšnys, kai īprīkšejais. Bet pravīts Egejs jim īprīkš sludynōja, ka šō tempļa gūds byus daudz lelōks nakai īprīkšejō, jo tymā īnōks „tautu seņ gaideitais“ Mesija. (Eg. 2:8—10.)

19. Dīvkolpōjumi jaunajā templī

Esdras un Nehemijs atjaunōja dīvkolpōjumus saskaņā ar lykumu, sakūpōja Svātus Rokstus, kuri nu šō laika ryupeigi tyka laseiti un skaidrōti. Tauta raudōja un sirsneigi nūžālōja sovas vaines. Žeidi nikod vairs naatsagrīze pi dīvaklym, kas jūs tāvim sagōdōja tik daudz cīsšonu jūs gyustnīceibas laikā.

Kēneņš Antioks un Makabeji

Vālōk, kod Sirijas kēneņš Antioks mēginōja pīspīst žeidus pīlyugt dīvaklus, tī, sova vērsprīstera Matateja un jō dālu vadeibā, drūšsirdeigi tam pretōjōs. Sērmgaļva Eleazara cyldonō pīmāra aizrauti, septeni Makabeju brōli un jūs varūneigō mōte cīte vysdrausmeigōkōs mūkas un myra, bet napīkryta pōrkōpt Dīva lykumu. (170,-—143. g. pyrms Kr.).

20. Ilgas pēc Pesteitōja un cylvāku samaitōteiba

Tyukstūšas godu beja nūtecējušas nu cylvāku radeišonas un beja pīsapiļdejušas zeimes, kurom beja jōnōk pyrms pasauļa Pesteišonas īsarasšonas. Ar korstom ilgom žeidu tauta tū gaideja. Ari storp pogōnim beja izaplatejuse pōrlīceiba, ka ir jōnōk lelam vaļdinīkam žeidu tautā. Bet samaitōteiba, kaidā pasauļs beja īgrimis, beja naaprokstama. Žeidi gon vēļ atzyna vīnu patīsū Dīvu. Bet ari jūs vydā beja radušōs taidas bezdīveigas sektas, kai farizeji un saduceji, kurōs vaļdeja dziļa morāliskō pagrymšona. Vairums nu tūs lūceklim Dīvu gūdynōja vīneigi ar lyupom, pa tū laiku, kod jūs dzeivi un uzvedeibu nūsaceja un vadeja jūs siržu ļaunōs kōreibas.

Pogōnu stōvūklis

Vysas pōrejos tautas, pat vysizgleitōtōkōs nu tom, kai grāki un romīši — pīkūpe vysapkaunojūšōkū dīvakleibu. Jim beja napōrradzams dīvu un dīvīšu skaits, kurim jī cēle tempļus, uperēja uperus, salīkūt pat cylvākus uperūs. Sovim dīvim un dīvītem jī pīskaiteja vysaidus natykumus un tūs natykumu atdarynōšonu sovā dzeivē jī uzskateja par lobōkū sovu dīvāklu pagūdynōšonu. Kaids beja pogōnu morāliskais līmiņs, tū līcynoj sv. Pōvuls, kurs soka: „... jī ir vysaidom nataisneibom, ļaunprōteibom, natikleibom, montkōreibom, ļaunumim pōrpiļdeiti; jī ir pylni skaudeibas, slapkaveibu, streidu, viļteibas, nadorbu, mēļneseibas; jī naslaves cālōji, Dīva neidēji, kengōtōji, augstprōteigi, līleigi, ļaunumu izgudrōtōji, napaklauseigi vacōkim, naprōteigi, nasaticeigi, cītsirdeigi, nauzticeigi, nažēleigi“. (Rom. 1:29—31).

Glōbīņs dziļōkajā pagrymšonā

Kas tod byutu varējis glōbt ciļvēci nu dziļō pagrymuma? Vīneigi Dīvs. Jys tū ari dareja. Kai Jys beja sūlejis myusu pyrmdzymdynōtōjim paradizē un kai tū pravīši beja īprīkš sludynōjuši, Jys parōdēja ciļvēcei žālsirdeibu, kod tei beja vysdziļōk pagrymuse; Jys tai atsyuteja Pesteitōju, kai sv. Jōņs sovā Evangelijā soka: „Dīvs tai mīļōja pasauli, ka deve sovu Vīndzymušū Dālu, lai ikvīns, kas uz Jū tic, napazyud, bet īgyun myužeigū dzeiveibu“. (Jņ. 3:16).

  1. Myusu zynōšonas par ciļvēces sōkumu bolstōs uz Dīva atklōsmes. Tei sovukōrt ir pōrāka un drūšāka par kotru teiri ciļvēceigū zynōtni. Šū dīviškū atklōsmi satur sevī Svāti Roksti, kas zam Dīva īdveismes ir saraksteiti. Kristus, Dīvs-Cylvāks, runōdams par cylvāku radeišonu, nikod nav apšaubejis Svātūs Rokstu stōstu par cylvāka rasšonūs uz myusu planētas. Tai, pīmāram, runōdams par lauleibu, Jys soka: „... nu radeišonas sōkuma Dīvs jūs radeja kai veirīti un sīvīti.“ (Mk. 10:2.)
  2. Bet kai par daudzom cytom Dīva atklōtom patīseibom, ari par pasauļa un cylvāka rasšonūs ir izgudrōtas dažaidas teiri ciļvēceigas teorijas. Tūs autori vysbīžok ir bejuši zynōtnīki. un dūmōtoji, kas, natycādami Dīva asameibai, ir nūlīguiši Svātūs Rokstu īdvesmi un apgolvojuši, ka tys, kū mes saucam par Svātim Rokstim, asūt teiri ciļvēceigs dorbs, kai vysas cytas cylvāku saraksteitōs grōmotas. Atbiļdi uz tū, kai ir radīs pasauļs un vysi radejumi, kas tymā atsarūn, īskaitūt pošu cylvāku — jī ceņšōs sameklēt pošā dobā, nūlīdzūt voi īrūbežojūt Vysvareigō Radeitōja īsajaukšonu. Taidā ceļā ir rodušīs vairōkas teorijas. Vīna nu tom ir:
  3. Evolucija (atteisteiba). Ar šū vōrdu mādz saukt sistemas, kas apgolvoj, ka dobā vyss ir radīs atteisteibas (evoLucijas) ceļā, kod zamōkōs formas pošas nu sevis byutu pōrgōjušas augstōkajōs un piļneigōkajos, kod nadzeiivō doba poša nu seviis, bez kaida ōrejō cālūņa, byutu davuse sōkumu dzeivajom byutnem, un zamōkōs dzeivōs byutnes pakōpeniski byutu pōrgōjušas augstōkajōs. Tai, pīmāram, cylvāks byutu radīs nu mērkača.
    Šaidim apgolvojumim nav piļneigu zynōtnisku pīrōdejumu.
    Pat apzineigi pīlītōti vyltōjumi nav spējuši tū nūslēpt. Kai pīmāru var minēt, tai sauktu, „Pekinas cylvāku“, kura vyltōjums ilgi un veikli ir bejis slāpts. Par mynātū „cylvāku“, jyusmōja ari Teilhards de Chardins, pēteidams tō golvas kausu un apgalvōdams, ka tys asūt bejis aizvēstures cylvāks. Nu Francijas tyka ataicynōts Dr. Boule, leōkō autoritate golvas kausu pētnīceibā, kurs tūmār atzyna, ka tys nav nikas vairōk, kai mērkača golvas kauss.
    Nasaverūt uz tū, ka atteisteiba (evoLucija) zynōtniski nav pīrōdeita, tycātōju un pīkritēju tai natryukst, ari šudiņ.
  4. Poligenisms. Sūplōk evoLucijas teorijai pastōv kaida cyta teorija, kuru sauc par poligenismu, kas preteji Svātim Rokstim, mōca, ka ciļvēces dzymums asūt radīs nu vairōkim pyrmdzymdynōtōju pōrim. Ari šōs teorijas propagandists (storp cytim) ir bejis Teilhards de Chardins. Šū teoriju seviški ir nūsūdejis pāvests Pijis XII enciklikā Humani Generis. Ari šei teorija nav zynōtniski pīrōdeita.
    Obejas mynātōs teorijas ītīpeigi teik atbaļsteitas, tōpēc ka ir speciāli dūmōtas kai pretstots katōļu Bazneicas mōceibai, kura kūpā ar sv. Pōvulu soka: ... kai vīna (cylvāka vainas dēļ par vysim cylvākim nokuse pazudynōšona, tai Vīna taisneibas dēļ par vysim cylvākim nōcis attaisnōjums dzeiveibai“ (Rom. 5:1). Vīnveideigs ir ciļvēces dzymums, tōpēc Dīvs syuteja ari vīnu Pesteitōju. Šamā sakareibā daudz vērteiigu nūrōdejumu satur sevī pāvesta Pija XII enciklika Divino Afflante Spiritu.

II Kristus vēsture

21. Jezus dzimšona Betlejemē

Pasauļī vaļdeja mīrs. Augusts beja Romas keizars, idumejīts Herods beja jūdu (Jūdas ciļts) kēneņš, kod Dīva sūlejums (verīs 8. nru) un pravīšu īprīkš sludynōjumi pīsapiļdeja. Dzyma Jezus Kristus, Dīva Dāls un pasauļa Pesteitōjs. Jys dzyma Betlejemes nūmales vacūs ceļtņu gryvaklūs, nu Jaunovas Marijas, kura pīdarēja pi kēneņa Dovida pēcnōcējim. Pasauļa Pesteitōja dzimšonu engeli pasludynōja Betlejemes gonim, un naparostō zvaigzne tū pošu pasludynōja austrumu gudrajim.

Bēgšona uz Egipti

Kēneņš Herods kotrā ziņā gribēja sameklēt Dīviškū Bārnu, lai nūslapkavōtu. Bet uz Dīva pavēli, Jezups, Jezus audžu tāvs, aizbēga ar Jū un Jō Mōti uz Egipti un tur palyka leidz Heroda nōvei.

Jezus Jeruzalimas svētneicā

Atsagrīzis nu Egiptes, Jezus dzeivōja sovunūslāptū dzeivi Galilejas piļsēteņā Nazaretā, padūts sovim vacōkim un pīsajimdams „gudreibā, godūs un žēlesteibā pi Dīva un cylvākim“, (Lk. 2:52.) Kod Jezum beja 12 godu, Jys kūpā ar sovim vacōkim aizgōja uz Jeruzalimu svinēt Leldīnes svātkus voi Pasoveru. Jys svētneicā palyka trejs dīnas un pīsadaleja Rokstu mōceitōju sapuļcēs. Ar sovim gudrim vaicōjumim un atbiļdēm Jys pōrsteidze Rokstu un lykuma mōceitōjus.

Jezus pījam kristeibu

Kod Jezum beja 30 godu, Jys gōja uz Jordana upi pi Jōņa Kristeitōja, lai tys Jū nūkristeitu. Kod pēc kristeibas Jys izkōpe nu yudina, Svātais Gors bolūža veidā nūsalaide vērs Jō un nu dabasim atskanēja bolss, kas sōcējā: „Šys ir Muns mīļais Dāls, kurs Maņ labpateik“. (Mt. 3:17.)

22. Jezus tuksnesī

Pēc kristeibas Jezus aizgōja tuksnesī, kur vīntuleibā, gavejūt un lyudzūtīs Jys pavadeja 40 dīnas un 40 naktis.

Jezus sludynoj Evangeliju

Pēc tuksnesī pavadeitom 40 dīnom un naktim, Jys īsōce sludynōt Evangeliju, tys ir, prīcas vēsti par Dīva vaļsteibu. Jys apceļoja vysu Palestinu, un sovu dīviškū mōceibu un tōs patīseigumu Jys apstyprynōja ar sovu svātū dzeivi, kai ari ar breinumim un pravītōjumim. Tī, kas Jū dzērdēja, breinōjōs un beja pōrsteigti. Leli cylvāku pulki gōja Jam leidzi, slavēja un cyldynōja Jū par patīsu Mesiju, saceidami, ka „nikod cylvāks nav tai runōjis, kai šys Cylvāks“. (Jņ. 7:46).

Apostolu izvēle

Nu sovim sekōtōjim Jys izlaseja 12 veirus, kurus nūsauce par apostolim voi ziņnešim. Tim beja jōbyut par Jō mōceibas un dorbu līcinīkim, un pēc tam, kod Jys byus pajimts uz dabasim, jim byus jōsludynōj vysom tautom, kū beja dzērdējuši un redzējuši. Apostolu vōrdi ir šaidi: Seimaņs, nūsaukts par Pīteri, jō brōļs Andryvs, Jākubs (vacōkais), Zebedeja dāls un jō brōļs Jōņs, Filips un Bārtuļs, Tomass un Matejs, Jākubs (jaunōkais), Alfeja dāls un jō brōļs Tadejs, pa breižim saukts par Judu, Seimaņs Zalots un Judašs Iskariots, kurs vālōk Pesteitōju nūdeve. Bez apostolim, Jezus izlase ja vēļ 72 mōcekļus „un syuteja tūs pa divi sova vaiga prīškā vysōs piļsātōs un vītos, kur Jys dūmōja īt.“ (Lk. 10:1.)

Kristus Bazneicas kūduls ar Pīteri prīkšgolā

Divpadsmit apostoli un 72 mōcekli un cyti, kas piketa Jezus mōceibai, veidōja tōs vysu ticeigūs savīneibas kūdulu, kū mes saucam par Kristus Bazneicu. Kristus nūzeimoja Pīteri par radzamū šōs apvīneibas golvu vērs zemes un nūsauce jū par kliņti, uz kuras Jys uzceļšūt sovu Bazneicu, kuru eļnes vōrti nauzvarēšūt un apsūleja jam dabasu atslēgas. (Verīs: Mt. 16: 18—19.)

23. Jezus labdareiba un cylvāku napateiceiba

Jezus izrōdeja žeidu tautai taidu labvēleibu, kaidu nivīns nikod tai nav parōdejis: Jys dareja vasaļus vysaida veida slymūs, oklus dareja redzeigus, klybim atdeve spēju staigōt, pat nūmyrušūs izsauce atpakaļ pi dzeiveibas. Ar vīnu vōrdu, Jys remdēja vysaida veida cīsšonas un bādas. Nasaverūt uz vysu, Jam beja daudz īnaidnīku, seviški storp Rokstu mōceitōjim un farizejim, kuri Jū īneida tōpēc, ka Jys atklōti jim pōrmete jūs grākus un natykumus, kai ari tōpēc, ka Jys nagribēja nūdybynōt laiceigu vaļsti, kurā jī varātu ījimt augstus omotus. Jī nūvāroja kotru Jō vōrdu un darbeibu, bet nikai navarēja pīrōdeit, ka Jys byutu nūdarejis kaidu grāku voi nalykumeibu.

Jezus pīceļ Lazaru nu myrūnim. Svineigs gōjīņs Jeruzalimā

Trešajā sovas atklōtōs dzeivas godā, eiši pyrms paschas voi Leldīnem, Jezus pīcēle nu myrūnim Lazaru, kurs beja kopā pavadejis četras dīnas. Cylvāki, dzērdādami par šū breinumu, beja ļūti sajyusmynōti. Kod Jezus gōja uz Jeruzalimu, tauta Jū satyka ar olĪvu zorim rūkōs, klōja sovas drēbes uz ceļa, pa kuru Jys jōja uz ezeļa. Jī sauce: „Iiozanna Dovida Dālam, svēteigs, kas nōk Kunga vōrdā, hozanna augsteibā!“ (Mt. 21:9.) Šei svineigā īīšona Jeruzalimā augstōkā mārā sanyknōja Jō īnaidnīkus, un nu šōs dīnas, jī meklēja vīneigi izdeveigu breidi, lai Jū nūgalynōtu.

24. Vyssvātōkō Sakramenta istōdeišona

Jezus zynōja, ka Jō lelūs cīsšonu laiks ir klōt. Pasadūdams sova dabasu Tāva grybai, Jys sasagatavōja aizīšonai nu šō pasauļa. Tymā laikā, kod, saskaņā ar žeidu lykumu, Jys kūpā ar sovim apostolim ēde Leldīņu (paschas) jāru, Jys pajēme maizi sovās svātajōs un cīnejamōs rūkās, pacēlis sovas acis uz dabasim, uz sovu Vysvareigū Tāvu, pasateice, svēteja, lauze un deve sovim mōceklim, saceidams: „Jemit un ēdit, tei ir Muna Mīsa, kura par jyusim tiks nūdūta“. Pēc tam Jys jēme biķeri ar veinu tymā, otkon pasateice, svēteja un deve sovim mōceklim, saceidams: „Jemit un dzerit vysi nu tō, tys ir muns Jaunō Testamenta Asnis, kurs par jyusim un par daudzini tiks izlīts grāku atlaisšonai. Dorot tū Mani pīmynādami“. Tai Jezus īstōdeja svātū Eucharistiju, kurā, zam maizes un veina izskota, Jys patīsi dūd Pats Sevi myusu dvēselem par bareibu. Pēc pādejom vakareņom, Jezus kaidu laiku ļūti sirsneigā veidā runōja sovim apostolim un apsūleja atsyuteit jim Īprīcynotoju Svātū Goru, Kurs īmōceis jūs vysam un paliks pi jim uz vysim laikim.

25. Jezus Olīvu dōrzā

Nu pādejūs vakareņu mōjas Jys kūpā ar apostolim dēvēs uz Getsamani, lai tur lyugtūs Olivu kolnā.

Tur Jys sovom gora acim redzēja sovas nōkamōs cīsšonas un drausmeigi tōs pōrdzeivōja. Sōpu agonija beja tik Iela, ka ašņa svīdri pilēja uz zemi. „Jys kryta uz sova vaiga, lyudze Dīvu un saceja: Muns Tāvs, jo tys ir īspējams, tod lai šys bikers īt Maņ sacyn. Tūmār na kai Es grybu, bet kai Tu“. (Mt 26:39.)

Jezus pasadūd sovu īnaidnīltu rūkōs

Tymā pošā laikā Judašs, kūpā ar bruņōtim veirim, tyvōjōs pi Jō. Jezus ļōve Sevi sajimt, sasīt un aizvest augstōs padūmes prīškā, kur Jys vysaidi tyka izsmīts, apspļauts un vaigā systs. Vērsprīsteri, lai dabōtu nōves sprīdumu, Jū syuteja pi Romas pōrvaļdinīka Pilata, kurs sovukōrt Jū aizsyuteja pi kēneņa Heroda. Bet nivīns nu tim naatroda pi Jō nikaidas vaines. Nasaverūt uz tū, Jys tyka nūšausteits un ar ērškeižim apkrūņōts.

Jezus teik nūtīsōts uz nōvi

Beidzūt, augstūs prīsteru un sanyknōtō pyuļa draudu īspaidā, Pilāts atbreivōja nu cītuma slapkovu Barabu, kuru žeidi lobōk gribēja redzēt breivu nakai Jezu. Jezum turpretim pīsprīde nōvi uz krysta.

26. Jezus mērst uz krysta

Jezum, kai vyslelōkam nūzīdznīkam, tyka pavālāts nest krystu uz Kaļvarijas kolnu. Tur Jys tyka pīkolts pi krysta storp divejim ļaundarim. Pīsapiļdeja tys, kū par Jū pravīši beja īprīkš sludynōjuši. Jō rūkas un kōjas beja noglom caurdūrtas. Karaveiri sadaleja sovā storpā Jō svārku, matūt kauleņus par tū. Slōpu dzēsšonai jī pasnēdze Jam žulti sajauktu ar etiķi. Augstī prīsteri un tautas vacōkī zūbōjōs par Jū. Vysu tū Jezus cīte ar apbreinōjamu mīru un lānprōteibu. Jys pat lyudzēs par sovim īnaidnīkim, saceidams: „Tāvs, pīdūd jim, jo jī nazyna, kū dora“. Trejs stuņdes Jezus korōjōs uz krysta, cīsdams šausmeigas sōpes. Saule aptymsa un vysa doba sarōja. Beidzūt Jys skaļā bolsā īsasauce: „Ir izpiļdeits! Tāvs Tovōs rūkōs Es atdūdu Sovu Goru“. Jys nūlīce golvu,un Jō Sirds pōrstōja pukstēt. Jō mēršonas breidī nūtyka Iela zemes trice, apkōrtējōs kliņtis plaisōja, svētneicas aizkors pōrpleisa nu augšas leidz apakšai, myrušūs kopi atsadareja, un daudzu svātūs mīsas, kas beja paglōbotas, augšancēlēs un pasarōdeja dažim Jeruzalimā. Romīšu symtnīks un karaveiri, kas stōvēja krysta tyvumā, beja ļūti pōrsteigti, un symtnīks īsasauce: „Patīsi Tys beja Dīva Dāls!“ Tai Jezus beja gondarejis par myusu grākim, un na tikai par myusu, bet ari par vysa pasauļa grākim, (Sal. I Jņ. 2:2.)

27. Jezus teik nūguļdeits kopā un apsorgōts

Tys nūtyka Lelajā Pīktdīnē ap trejom stuņdem pēcpusdīnē, kod Jezus nūmyra. Lai pōrsalīcynōtu, ka Jezus teišam ir miris, vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure Jam sōnu, nu rātas iztecēja asnis ar yudini. Mīsa tyka nūjimta nu krysta un nūguļdeita kopā, kas beja īreikōts kliņtī. Žeidi kopu aizvēre un nūvītoja sardzi pi tō.

Jezus augšanceļās un dūd apostolim pādejūs reikōjumus

Bet trešōs dīnas agrā reitā, pyrms saules lēkšonas, nūtyka jauna zemes trice, un Kristus, Kas beja krystā pīkolts un miris uz tō, lelā spūžumā nyu augšancēlēs un izgōja nu kopa. Jys bīži pasarōdeja sovim mōceklim, vuiceja jūs par Dīva vaļsteibu, tys ir, par Bazneicu. Jys deve jim varu atlaist grākus, un Pīteri īcēle par Bazneicas golvu, saceidams: „Goni Munus jārus, goni Munas vuškas“. (Jņ. 21:15., 17.) Kod pādejū reizi Jys pasarōdeja vīnpadsmit apostolim, Jys jim pavēlēja īt un sludynōt vysam pasauļam Evangeliju un cylvākus kristeit Tāva un Dāla un Svātō Gora vōrdā. Jys jim deve tū pošu varu, kaidu beja sajēmis nu sova dabasu Tāva, Jys apsūleja ar jim byut pa vysom dīnom leidz pasauļa beigom. Beidzūt,četrudasmytā dīnā pēc sovas augšanceļšonōs, Jys vede sovus mōcekļus uz Olīvu kolnu, tur Jys, pacēlis sovas rūkas, jūs svēteja, un tymā pošā laikā, jim radzūt, Jys pasacēle gaisā un aizgōja uz dabasim.