Par ticību
Ticība ir pārdabisks tikums, pateicoties kuram, iedarbojoties Dieva žēlastībai, mēs atzīstam par patiesu Dieva Atklāsmi; turklāt, ne tāpēc, ka mēs būtu izpratuši fundamentālo patiesību ar dabiskā prāta gaismu, bet gan tāpēc, ka Dievs, kas dod atklāsmi nevar nedz kļūdīties, nedz maldināt mūs. Ticība ir pārdabiska gan dēļ tās radošā cēloņa, žēlastības, gan dēļ tās priekšmeta, kas aptver visas atklāsmes patiesības.
Atklāsmes patiesības, kuras mums stāda priekšā nekļūdīgā Baznīcas Maģistērija autoritāte, un kuras ir ietērptas precīzās verbālās definīcijās, sauc par dogmām. Tā sauktā dogmu "atklāšana" vai "attīstība" nav nekas cits, kā pakāpeniska formas pilnveidošanās, ar kuru tiek izklāstītas nemainīgās dievišķās patiesības; pašas šīs patiesības nekādai attīstībai nevar būt pakļautas. Baznīca piedāvā mūsu ticībai precīzi definēta dogmas, kad atzīst to par savlaicīgu un vajadzīgu.
Būtu pilnīgi smieklīgi un muļķīgi pieņemt par patiesību tikai to, kas ir dabisks, acīmredzams, vai ko var noteikt pēc pieredzes vai pierādīt ar spekulatīvu prātojumu; ja tas tā būtu, ja autoritatīvu personu liecībai nebūtu vērtības, vajadzētu likvidēt vēsturi: jo tikai pateicoties citu liecībai, mēs zinām, piemēram, par Pētera Lielā eksistenci. Pamats vai motivācija ticībai Atklāsmes patiesībām ir nevis to acīmredzamībā, nedz arī iespējā šīs patiesības pārbaudīt, bet gan liecībā, vai, kā to izsaka I Vatikāna koncils — Dieva autoritātē. Mēs ticam Svētajai Trīsvienībai tāpēc, ka Dievs ir atklājis mums šo patiesību, bet Dievs ir pilnīgā Patiesība, kas nevar nedz kļūdīties, nedz maldināt.
Priekšnoteikums dogmatisko patiesību uztveršanai ticībā ir prāta un gribas līdzdalība no ticīgā puses, un žēlastības iedarbība no Dieva puses.
1) Prāta līdzdalība.
Ticība ir Dieva atklātās patiesības uztvere ar prātu. Prātā dalībai ticības aktā var saskatīt divējādu lomu: pirms ieticēt un pašā ieticēšanā. Lai ticētu, vispirms ir jāpārliecinās, ka Dievs patiešām ir devis Atklāsmi. Apoloģētika ar prātam saprotamiem līdzekļiem parāda, uz kāda pamata tiek pierādīts šis fakts. Pašā ticības aktā cilvēks tic dogmatiskajai patiesībai, nevis tāpēc, ka tā viņam liktos vienkārši acīmredzama, bet gan pateicoties prāta pārliecībai, ka Dievs patiešām ir atklājis šo patiesību Baznīcai un, ka Kristus Baznīca definējot dogmatiskās ticības patiesības nevar kļūdīties.
2) Gribas līdzdalība.
Cilvēkam ir brīva izvēle pieņemt vai noraidīt patiesību gan tās kopumā, gan atsevišķi dogmas. Lai prāts padevīgi pakļautos dogmai, ir nepieciešams alkt pēc patiesības un mīlēt to, lai cik spēcīgi nepretotos savtīgās, patmīlīgās sirds noslieces tam labajam, ko patiesība paredz. Tāpēc ir vajadzīga griba, lai mudinātu prātu ticēt; "Cilvēks nevar ticēt bez vēlmes," saka svētīgais Augustīns.
3) Žēlastības līdzdalība.
Žēlastība ir nepieciešama trīs iemeslu dēļ:
a) Apgaismot un vadīt mūsu prātu, lai tas novērstu kļūdas un aizspriedumus, kas varētu traucēt to pievērsties Atklāsmes patiesībām, kas pēc savas būtības ir cilvēka prātam nepieejamas.
b) Attīrīt un stiprināt gribu. Ir nepieciešams, lai žēlastība mudinātu sirdi atzīt patiesības, kas ir pretstatā tās sīkumainajām tieksmēm; faktiski, ticības patiesības sevī ietver ne tikai mācību, bet arī augstus morālos pienākumus, kuru izpilde, savukārt, reizēm prasa lielus upurus.
c) Vērst mūsu ilgas uz pārdabisko; starp dogmatiskajām patiesībām un mūsu prātu nav nekādas proporcionalitātes; tās ir divas pasaules, kuras atdala bezdibenis, kas neizbēgami paliks viena otrai svešas mūžīgi, ja vien visvarenā žēlastība tās nesavienos.
Ticība ir neizsakāmi vērtīga dāvana. Ir svarīgi zināt, kā to sasniegt. Pirmkārt, absolūti nepieciešama ir patiesa pazemība; prātam ir jāsaprot, ka viņš ir nespēj visu izskaidrot; nedrīkst pieķerties, mīlēt "savu patiesību" vairāk kā vienkārši patiesību. Otrkārt, ir nepieciešama visu kaislību mērdēšana; gribai ir ļoti gūti nākt pie ticības, ja sirds nav tīra; tāpat jābūt brīvam no ieraduma noteikt ticību caur politiskām, nacionālām vai šķiru kaislībām. Visbeidzot, ir nepieciešams dedzīgi lūgties, jo ticība ir pirmām kārtām žēlastības auglis, kas tiek iegūts ar lūgšanu.
Mūsdienās ir daudz diskusiju par attiecībām starp ticību un saprātu vai zinātni. Šajā sakarā, katoļu doktrīna apgalvo, ka:
1) Ticība ne tikai neaizstāj prātu, bet tas ir ticības priekšnoteikums; prāts norāda uz motivāciju, kāpēc ticētu vienai vai otrai liecībai; viņš pēta reliģiskās patiesības tādā mērā, kā Dievs tās sniedz cilvēku izpratnei; prāts arī aizsargā šīs patiesības pret tiem, kas tās apstrīd.
2) Prāts nav vienīgais zināšanu (izziņas) avots.
3) Ticība mūs paceļ izziņas līmenī, kas nav aizsniedzams dabiskajam cilvēka prātam.
4) Ticība un zinātne, tiecoties uz patiesību pa dažādiem ceļiem, pēc savas būtības nevar būt pretrunā viena otrai, jo viena un tā pati dievišķā patiesība nosaka to sasniegumus. Ticība ne mazākā mērā nav zinātnes pretiniece, un ja starp tām ir šķietamas pretrunas, tās izriet vai nu no dažu teologu kļūdām, vai katoliskās mācības neizpratnes no dažu dabaszinātnieku puses.
5) Ticība māca patiesības, kas pārspēj savā bezgalībā ierobežoto cilvēka prātu, bet nekad nemāca bezjēdzīgas aksiomas vai apgalvojumus, kas ir pretrunā ar saprātu.
Attiecībā uz modernistu ("ticības atjaunotāju") herēziju, Baznīca māca, ka ticība nav vienīgi "iekšējās reliģiskās pieredzes" radīta un ka Dievs mums ir devis ārējas pazīmes Atklāsmes fakta izziņai, (brīnumus, pravietojumus utt.). Modernisms loģiski noved pie visu reliģiju atzīšanas par līdzvērtīgām, jo visās reliģijās ir iespējama šāda veida subjektīvās sajūtas; citiem vārdiem sakot, tas noved pie kristietības pilnīgas noliegšanas, kas pēc savas būtības nepieļauj nekādu patiesības pielīdzināšanu maldiem.
Ticība, vismaz Atklāsmes pamata patiesībām, ir absolūti nepieciešama, lai sasniegtu mūžīgo pestīšanu. "Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā " (Efez. II; 8). "Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts." (Mark. XVI 16). "Un mēs zinām, ka likuma darbi cilvēku neattaisno, ja viņš netic uz Jēzu Kristu, bet mēs ticam uz Kristu Jēzu, lai ticībā uz Kristu mēs kļūtu taisnīgi, bet ne no likuma darbiem, jo likuma darbu dēļ neviens cilvēks nekļūst taisnīgs." (Gal. II; 16) "Bet bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Jo tam, kas Dievam tuvojas, jātic, ka Viņš ir, un ka Viņš atalgos tos, kas Viņu meklē." (Ebr. XI 6.).
Priest. S. Tiškevičs KATOĻU KATEHISMS Catéshisme Catholique