Katoļu katehisms

Jaunās dzīves apdraudējums

Dievs grib, lai mūsu dzīve virs zemes būtu izmēģinājuma laiks, lai mēs debesis iegūtu ne tikai kā dāvanu, bet arī kā uzvaras balvu. Tāpēc viņš pieļauj, ka mēs topam kārdināti un grēkojam un tā apdraudam mūsu mūžīgo svētlaimi.

80. Kārdinājums

Kad Jēzus tuksnesī tika kārdināts, velns, viņu aizveda uz kādu ļoti augstu kalnu, rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību un sacīja: „To visu es tev došu, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam sacīja: „Atkāpies, sātani jo stāv rakstīts: Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu un viņam vienam kalpot.” Tad velns atstājās no viņa, un eņģeļi atnāca un kalpoja viņam (sal. Mat. 4, 8—11).

Dievs grib, lai mēs debesis sev izcīnītu. Tāpēc viņš pieļauj, ka mūsu pestīšanu apdraud kārdinājumi un grēks. Dievs arī pieļāva, ka sātans kārdināja Kungu. Sātans piedāvāja viņam varu par pasauli, bet Kristus noraidīja to. Zīmējumā pasaule, zemes un jūra ietvertas lokā. Šis loks ir kā ziepju burbulis, kas sašķist, tiklīdz tam pieskanas noraidoša roka, jo visi sātana solījumi ir māņi, kas izput, ja tos noraida.

Kamēr mēs dzīvojam virs zemes, mēs vienmēr no jauna krītam kārdinājumā. Ļaunās tieksmes mūsos kairina mūs uz grēku; daži cilvēki mēģina mūs pavest; velns laiž darbā visu savu viltību un ļaunumu, lai mēs grēkotu pret Dievu un tiktu uz mūžu pazudināti.

Dievs pieļauj kārdinājumu mūsu pestīšanas labad. Viņš grib, lai mēs kārdinājumā pierādītu savu ticību, atzītu savu vājumu un kļūta pazemīgi; cīņā mums arī jānorūdās, lai reiz saņemtu jo krāšņāku alga.

Dievs mums palīdz kārdinājumā. Viņš ir uzticīgs: ja viņš pielaiž, ka mēs topam kārdināti, viņš dod mums arī žēlastību, lai mēs varētu kārdinājumu uzvarēt. Viņš ir mums tuvu pat tad, kad mēs jūtamies galīgi pamesti.

Mums tūdaļ jāpretojas kārdinājumam un jālūdz Dieva palīdzība. Dažreiz pietiek ar šautra lūgsmu vai krusta zīmi. Bieži vislabākais līdzeklis ir kārdinājuma nemaz neievērot un nodarboties ar kaut ko citu. — Mums bezbailīgi un drosmīgi jānoraida cilvēki, kas mūs pamudina grēkot vai grib uz to pavedināt; tādu cilvēku mums pēc iespējas jāvairās.

Ja mēs kārdinājumam piekrītam, mēs grēkojam. Bet mēs grēkojam arī jau tad, ja mēs tīšā prātā kavējamies pie kārdinājuma un nopietni necīnāmies pret to.

Ar lūgsmām un pašpārvarēšanu mums jāsagatavojas cīņai pret ļauno un jābūt modriem. Kristus saka: „Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā” (Mat. 26, 41).

Apdomā: 1. Kas mūs kārdina? 2. Kāpēc Dievs pieļauj kārdinājumu? 3. Kā Dievs mums palīdz kārdinājumā? 4. Kā mums jāizturas, kad citi grib mūs pavedināt uz grēku? 5. Uz ko skubina Kristus, lai mēs nekristu kārdināšanā?
153. Kas mums jādara, kad mēs topam kārdināti?

Mums tūdaļ jāpretojas kārdinājumam un jālūdz Dieva palīdzība.

154. Kad kārdinājums kļūst grēks?

Kārdinājums kļūst grēks, kad mēs piekrītam ļaunajam.

Apņemšanās: Kārdinājumos es sev sacīšu: „Nē, nekādi” un lūgšos: „Kungs, palīdzi man!”
Dieva vārdi: „Brāļi, esiet skaidrā prātā un nomodā, jo jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā rūkdams lauva, meklēdams, ko aprīt. Pretojieties tam stipri ticībā!” (1. Pēt. 5, 8 9). — „Kas iedomājas, ka viņš stāv, lai pielūko, ka nekrīt” (1. Kor. 10,12). — „Kas mīl briesmas, tas dabū tajās galu” (Zīr. 3,27). — „Dievs ir uzticīgs; viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spēkiem, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu; pastāvēt” (1. Kor. 10,13). — „Svētīgs tas vīrs, kas pretojas kārdinājumam: ja viņš izturēs, viņš saņems dzīvības kroni, ko Dievs apsolījis tiem, kas viņu mīl” (Jēk. 1,12).
No ticīgo dzīves: „Kas netiek kārdināts, tas netiek pārbaudīts; kas netiek pārbaudīts, tas neiet uz priekšu” (Augustīns). — „Jo vairāk tu cīnies, jo vairāk tu pierādi savu mīlestību uz Dievu” (Terēze no Avilas). — „Ja mēs turamies pie Dieva rokas, mēs uzvaram velnu; ja mēs cīnāmies pret to vieni paši, viņš uzvar mūs” (Augustīns).
Dzīves kārtula: Cilvēks ir visnespēcīgākais un vismazāk spēj pretoties tad, kad tas ir noskumis un nospiests. Tāpēc esi allaž līksms un drošs.
Uzdevumi: 1. Ar ko tika kārdināti: a) Ieva, b) Ādams, c) Kains, d) Ēģiptes Jāzeps, e) Ijabs, f) Dāvids, g) Makabiešu brāļi, h) Jūdass, i) Pēteris, k) Ananijs un Safīra? 2. Ko tu dari: a) kad tev ienāk prātā kaut kas pret ticību, b) kad tev uzmācas nešķīstas domas, c) kad kāds, kas par tevi ir vecāks, grib tevi pavest, d) kad tavā klasē ir kāds pavedējs?

81. Nāvīgs grēks

Pēdējā vakarēdienā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.” Tad tie ļoti noskuma un viens pēc otra sāka viņam jautāt: „Vai es tas esmu, Kungs?” Jēzus atbildēja: „Vai tam cilvēkam, kas nodos Cilvēka Dēlu! Viņam būtu labāk, ja viņš nebūtu dzimis” (sal. Mat. 26, 21—24).

Jūdass iet laukā nodot Kungu. Viņa atpakaļ pagrieztā seja liecina, ka viņš zina, ap ko lieta grozās, un roka uz durvju kloķa norāda uz viņa apņēmību darīt ļaunu. Laukā ir nakts. Jūdass atstāj gaismu, un, kad viņš aizdarīs durvis, viņu apņems pilnīga grēka nakts. Smags grēks it kā aizcērt durvis starp Dievu un grēcīgo cilvēku, starp gaismu un tumsu.

Bieži mēs neklausām Dieva brīdinājumam un padodamies kārdinājumam. Mēs noziedzamies pret Dievu, viņa svēto gribu, viņa kārtību. Mēs tīšām un apzinīgi pārkāpjam Dieva bausli. Mēs grēkojam.

Daži iet pat tik tālu, ka viņi kāda pasaulīga labuma dēļ novēršas no Dieva. Baudu un mantu, varu un godu viņi cienī augstāk par Dievu. Viņi smagi grēko pret Dievu. Šādus grēkus sauc par nāvīgiem grēkiem.

Nāvīgu grēku izdara tikai tad, ja grēko kādā svarīgā lietā. Tā, piem., nāvīgs grēks ir atkrist no Dieva, nīst Dievu vai tuvāku, vai arī izdarīt kādu lielu zādzību.

Pie nāvīga grēka pieder arī tas, ka attiecīgā persona skaidri apzinās, ka lieta grozās ap kaut ko svarīgu, un dara to tīšām. Tikai tas, kas kādā svarīgā lietā grēko pilnīgi brīvprātīgi, t.i. tīšām un apzinīgi, izdara nāvīgu grēku.

Nāvīga grēks ir smags pārkāpums pret Dievu. Nāvīgā grēkā cilvēks saceļas pret savu Radītāju un Kungu; ar to viņš apvaino vissvēto Dievu un ar nekeietnu nepateicību atmaksā sava laipnā Tēva un krustā sistā Pestītāja mīlestību.

Nāvīgs grēks ir arī briesmīga nelaime cilvēkam: tas laupa viņam žēlastības dzīvi, Dieva draudzību un visus nopelnus debesīm; tas nes viņam laicīgu sodu un mūžīgo pazudināšanu. — Nereti cilvēks ar savu grēku iegrūž lielā nelaimē arī citus cilvēkus.

Kamēr cilvēks, kas izdarījis nāvīgu grēku, neatgriežas, viņš ir miris debesīm un tāpēc nespēj ar saviem labajiem darbiem nopelnīt debesu algu. Bet Dievs bieži atmaksā grēcinieku labos darbus ar pasaulīgu algu vai ar žēlastību, ka viņi atgriežas.

Cilvēks, kas ieradis grēkot, krīt arvien smagākos grēkos. Smagais grēks tur savos nagos nožēlojamo cilvēku un negrib to vairs palaist vaļā.

Ja kāds bieži atkārto to pašu nāvīgo grēku, tas kļūst viņam par ieradumu un beidzot par netikumu. Kas vienmēr no jauna noraida žēlastību un vienmēr no jauna grēko, tas kļūst pamazām akls pret dievišķo patiesību un kurls pret žēlastību. Viņš kļūst aptumšots un vairs neredz, kādā stāvoklī viņš atrodas; viņš nocietinājās un vairs negrib tapt izglābts. Viņam draud briesmas nomirt nenožēlojušam grēkus un tapt uz mūžu atstumtam no Dieva.

Apdomā: 1. Ko cilvēki bieži cieni augstāk par Dievu? 2. Uzskaiti nāvīgus grēkus! 3. Kāpēc smagu grēku sauc par „nāvīgu grēku”? 4. Kas notiek, ja cilvēks bieži atkārto to pašu grēku? 5. Kāpēc ir tik bīstami būt aptumšotam un nocietinātam?
155. Kas grēko?

Grēko tas, kas apzinīgi un tīšām pārkāpj Dieva bausli.

156. Kas izdara nāvīgu grēku?

Nāvīgu grēku izdara tas, kas grēko pret Dievu

1. kādā svarīgā lietā,

2. ar skaidru apziņu,

3. tīšām.

157. Kāpēc mums jāsargās no ikviena nāvīga grēka?

Mums jāsargās no ikviena nāvīga grēka, tāpēc ka tas ir lielākais noziegums pret Dieva un lielākā nelaime mums cilvēkiem.

158. Kādas sekas ir nāvīgam grēkam?

1. Nāvīgs grēks laupa mums žēlastības dzīvi un visus nopelnus debesīm;

2. tas nes mums mūžīgo pazudināšanu un arī laicīgus sodus.

Apņemšanās: Labāk es zaudēju visu, nekā ar nāvīgu grēku novēršos no Dieva un topu uz mūžu pazudināts.
Dieva vārdi: „Ir arī nāvīgs grēks” (1. Jāņ. 5,16). — „Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savā dvēselē cieš zaudējumu?” (Mat. 16,26).
No svēto mācības: Neaizmetiet visu savu cieņu kādas nožēlojamas izpriecas dēli” (Cirils no Jeruzalemes). — Nav iespējams, ka cilvēks, kas īstā dedzībā lūdzas un nemitīgi piesauc Dievu, varētu izdarīt kādu smagu grēku” (Jānis Hrizostoms).

82. Dienišķs grēks

Svētā Jāņa atklāsmē mēs lasām brīdinājumu, ko Kristus izteica Efesas draudzei: „Es zinu tavus darbus, tavas pūles un tavu pacietību. Bet man ir kaut kas pret tevi: tu esi zaudējusi savu pirmo mīlestību. Apdomā, no kādas augstienes tu esi nokritusi! Atgriezies un dari savus agrākos darbus! Citādi es nākšu pie tevis un nostumšu tavu svečturi no tā vietas” (sal. Atkl. 2, 2-5).

Mācekļi guļ Eļļas kalnā, kamēr viņu Mācītājs nāves bailēs svīst asins sviedrus. „Gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja.” Mēs izdarām daudz mazu grēku Tāpēc, ka neesam pietiekoši modri un palaižamies laiskumā. „Tāpēc esiet nomodā un lūdzieties, lai jūs nekristu kārdināšanā.”

Arī mīlot Dievu, mēs bieži iekritām grēkā. Mēs nenovēršamies no Dieva, bet kalpojam viņam nevīžīgi. Šie grēki var tikt atlaisti arī bez grēksūdzes, tāpēc tos sauc par „dienišķiem grēkiem”. Tie nenes mums mūžīgo nāvi, bet it kā ievaino mūs.

Dienišķu grēku izdara tas, kas grēko kādā mazāk svarīgā lietā, piem., ja kāds nozog kādu nieku.

Daži grēko gan kādā svarīgā lietā, bet skaidri neapzinās, ka lieta grozās ap ko svarīgu, vai arī viņi grēkam nepiekrīt pilnīgi; tad arī tie izdara tikai dienišķa grēku.

Visi dienišķie grēki nav vienāda lieluma, tāpat kā ir mazi un lieli ievainojumi. Piem., dienišķais grēks ir jo lielāks, jo skaidrāk mēs to apzināmies un jo labprātīgāk mēs to darām. — Ja mēs kaut ko neapzināmies kā grēku vai arī darām to ne labprāt, tad mēs vispāri negrēkojam.

Arī dienišķie grēki ir pārkāpums pret bezgalīgi svēto Dievu un pret mūsu laipno Pestītāju. Tie ir nolaidība un nepateicība pret mūsu debesu Tēvu. Tāpēc mums jācenšas izvairīties arī no dienišķiem grēkiem.

Arī dienišķie grēki mums kaitē, sevišķi ja mēs tos darām tīšām. Tie laupa mums daudz žēlastību un vājina mūsos mīlestību uz Dievu un prieku uz labo; tie ieved mūs briesmās kādu dienu izdarīt arī kādu nāvīgu grēku.

Dienišķie grēki nes laicīgu sodu. Dievs soda mūs par tiem virs zemes un, ja mēs neesam par tiem šai dzīvē gandarījuši, vēlāk šķīstītavā.

Apdomā: 1. Kad mēs izdarām dienišķu grēku? 2. Kāpēc to var salīdzināt ar ievainojumu? 3. Uzskaiti kādus dienišķus grēkus! 4. Kāpēc arī dienišķie grēki ir pārkāpums pret Dievu? 5. Kā mums kaitē dienišķie grēki? 6. Kādus sodu mēs nopelnām par dienišķiem grēkiem?
159. Kāpēc mums jāpūlas izvairīties arī no dienišķiem grēkiem?

Mums jāpūlas izvairīties arī no dienišķiem grēkiem,

1. tāpēc ka tie ir pārkāpums pret Dievu,

2. tāpēc ka tie laupa mums daudz žēlastību un izsauc Dieva sodu,

3. tāpēc ka tie mūs pamazām var ievest smagā grēkā.

Apņemšanās: Kad man kārdinājuma brīdi ienāks prātā doma: tas taču ir tikai dienišķs grēks, es domāšu: Pestītājam pie krusta bija jācieš arī par dienišķiem grēkiem.
Dieva vārdi: „Mēs visi daudz grēkojam” (Jēk. 3,2). — „Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs piekrāpjam sevi, un mūsos nav patiesības” (1. Jāņ. 1, 8).
No svēto mācības: „Kas kalpo Dievam kā bērns un nevis kā vergs, tas bīstas viņu apvainot arī mazās lietās” (Bazīlijs).
Sakāmvārds: Padod velnam pirkstiņu, viņš paņems visu roku.
Uzdevums: Kā mēs varam iegūt piedošanu par mūsu dienišķiem grēkiem?

Grēku nožēlošana un grēksūdzes sakraments

Dievs negrib, ka mēs nomirtu mūsu grēkos. Viņš skubina mūs nožēlot grēkus un atgriezties un piedod mums mūsu vainu.

83. Grēku nožēlošanas tikums

Kad Pēteris bija noliedzis Kungu, Kungs pagriezās un uzlūkoja to. Tad Pēteris izgāja ārā un rūgti raudāja (sal. Lūk. 22, 01 62).

Dievs grib, lai mēs nožēlotu savus grēkus. Kad gailis iedziedājās trešo reizi, Pēteris atskārta, ka viņš ir nodevis Kungu, un, izgājis laukā, rūgti raudāja. Tāpēc gaiļa dziesma mums atgādina sirdsapziņas balsi, kas ievada grēku nožēlu.

Savā Tēva mīlestībā Dievs grib, lai visi grēcinieki atgrieztos pie viņa. Viņš grib, lai mēs novērstos no mūsu grēkiem un pievērstos viņam, mūsu visaugstākajam Kungam un mūžīgajam mērķim. Kristus saka: Nožēlojiet grēkus, jo debesu valstība ir tuvu” (Mat. 4,17).

Vispirms Dievs ved mūs pie atziņas, cik svēts un labs viņš ir, un cik ļoti mēs ar saviem grēkiem esam pret viņu noziegušies. Tikai tas, kas kaut ko nojēdz par Dieva svētumu, taisnīgumu un mīlestību, saprot, cik ļauns ir viņa grēks.

Dievs grib, lai mēs nožēlotu savus grēkus. Mums patiesi jāsāp sirdij, ka mēs esam grēkojuši pret Dievu; mums nopietni jāvēlas: kaut es nebūtu šo grēku darījis! Bez nožēlas nav iespējama grēku piedošana.

Pie katras īstas nožēlas pieder apņemšanās, t. i. noteikta griba vairs negrēkot. Bez apņemšanās nožēla nav īsta.

Nožēlojot savus grēkus, mums paļāvīgi jāceļ uz Dieva piedošanu. Dievs ir bezgalīgi žēlsirdīgs; viņš nesaudzēja savu Dēlu, lai mūs izglābtu no mūsu grēkiem.

Savā nožēlā mums jādomā par Dievu. Ja mēs grēkus nožēlojam tikai laicīgu iemeslu dēļ, piem., tāpēc, ka mums no vecākiem gaidāms sods, šī laicīgā nožēla mums nepalīdz iegūt grēku piedošanu.

Arī tad, kad mēs savā nožēlā domājam par Dievu, mēs bieži nožēlojam savtīgu iemeslu dēļ: soda dēļ, ko mēs ar saviem grēkiem esam no Dieva nopelnījuši, vai arī tāpēc, ka grēki Dieva acīs ir tik neglīti. Šādu nožēlu sauc par nepilnīgu nožēlu.

Mums jācenšas nožēlot savus grēkus aiz mīlestības uz Dievu: tāpēc, ka mēs esam apvainojuši svēto, labo Dievu un apbēdinājuši Kristu, mūsu laipno Pestītāju. Šādu nožēlu sauc par pilnīgu nožēlu.

Kad mēs pilnīgi nožēlojam grēkus, Dievs mums tūdaļ piedod tos, pat nāvīgus grēkus; bet nāvīgos grēkus mums nākošajā biktī jāizsūdz.

Mums bieži jāuzmodina pilnīga nožēla par grēkiem, piem., vakaros pie sirdsapziņas izmeklēšanas, kad mēs atrodamies nāves briesmās, bet jo sevišķi tad, kad mēs esam izdarījuši kādu smagu grēku.

Mūsu grēku nožēlai jāizpaužas gandarīšanas darbos. Gandarīšanas darbi palīdz mums deldēt sodu, kuru mēs ar saviem grēkiem esam nopelnījuši, pārvarēt mūsu ļaunās tieksmes un stiprināt labo mūsos.

Gandarīšanas darbi ir: lūgšana, gavēšana, žēlsirdības dāvanas, pacietīga ciešanu un nelaimes panešana un labprātīga ikdienišķo grūtību uzņemšanās. Vislabākais gandarīšanas darbs ir grēksūdzes sakramenta pieņemšana. „Visai kristieša dzīvei jābūt nemitīgai gandarīšanai” (Trientas koncils).

Apdomā: 1. Kāpēc Dievs skubina mūs nožēlot grēkus? 2. Ko Dievs liek mums atzīt, lai mēs nožēlotu grēkus? 3. Kāpēc mums jācer uz Dieva piedošanu? 4. Kāda nožēla mums nepalīdz iegūt grēku piedošanu? 5. Kad mums jāuzmodina pilnīgā nožēla? 6. Uzskaiti atsevišķos gandarīšanas darbus?
160. Kad mums ir nepilnīga nožēla?

Mums ir nepilnīga nožēla, kad mēs nožēlojam savus grēkus aiz bailēm no Dieva soda.

161. Kad mums ir pilnīga nožēla?

Mums ir pilnīga nožēla, kad mēs nožēlojam sarus grēkus aiz mīlestības uz Dievu.

162. Kas pieder pie katras pilnīgas nožēlas?

Pie katras pilnīgas nožēlas pieder laba apņemšanās.

163. Ko Dievs dara, kad mēs nožēlojam savus grēkus aiz mīlestības uz viņu?

Kad mēs nožēlojam savus grēkus aiz mīlestības uz Dievu, viņš tos mums tūdaļ piedod.

Apņemšanās: Pie vakara lūgšanas es pārdomāšot par dienā izdarītiem grēkiem un kļūdām un nožēlošu tos aiz mīlestības uz Dievu.
Dieva vārdi: „Debesis būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas gandara par grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgiem, kam gandarīšanas nevajaga” (Lūk. 15, 7). — „Nekavējies atgriezties pie Kunga, un neatliec to dienu no dienas, jo pēkšņi nāk viņa dusmas” (Zīr. 5, 7).
No baznīcas dzīves: Pelnu dienā priesteris kaisa mums pelnus uz galvas, sacīdams: „Atceries, cilvēk, ka tu esi pīslis un par pīšļiem atkal pārvērtīsies.”
Īsas nožēlas lūgsmas: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! — Mans Dievs, piedod man manus grēkus! — Kungs, apžēlojies par mani! — Piedod mums mūsu parādus! — Kungs, dari mani šķistu! — Mans Jēzu, žēlsirdību!
Uzdevumi: 1. Kādiem vārdiem un darbiem parādīja savu grēku nožēlu: a) Jāzepa brāļi Ēģiptē, b) ķēniņš Dāvids, e) Ninives iedzīvotāji, d) Pēteris pēc bagātīgā zvejas loma, e) grēciniece farizeja Sīmaņa mājā, f) Zahejs, g) Pēteris augstā priestera pagalmā, h) nožēlas pārņemtais ļaundaris. 2. Kādu nožēlas lūgsmu tu proti no galvas? 3. Ko mēs izsakām: a) sitot sev pie krūtīm, b) lokot celi, e) paklanoties, d) kad mēs gavēņa sākumā ejam, lai mums kaisītu pelnus uz galvas? 4. Saceri kādu nožēlas lūgsmu! 5. Ja tavā klātbūtnē notikta kāds negadījums, un kāds cilvēks būtu nāves briesmās, kādu lūgsmu tu skaitītu viņam priekšā?

Satriektu un pazemotu sirdi tu, Kungs, neapnicināsi. (50. psalms, 19)

84. Grēksūdzes sakraments

Augšāmcelšanās dienas vakarā Jēzus parādījās apustuļiem un viņiem sacīja: „Miers ar jums! Kā mans Tēvs sūtīja mani, tā es jūs sūtu.” Pēc šiem vārdiem viņš tiem uzpūta dvašu, sacīdams: „Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs piedosit grēkus, tiem tie būs piedoti, un kam jūs tos aizturēsit, tiem tie būs aizturēti” (sal. Jāņ. 20,19—23).

Ja mēs aiz mīlestības uz Dievu nožēlojam savus grēkus, viņš mums tūdaļ piedod tos. Bet nāvīgos grēkus mums arī jāizsūdz biktī. Grēksūdzes sakramentā mēs izsūdzam savus grēkus redzamās Dieva saimes namatēvam, priesterim. Kristus vārdā viņš mums atlaiž grēkus. Sakrustotā stola un atslēgas simbolizē saistīšanas un atraisīšanas varu, ko Kristus uzticējis apustuļiem un to pēctečiem.

Savā mīlestībā Kristus nāk grēciniekam palīgā ar sevišķu sakramentu. Dzīvojot virs zemes, viņš piedeva grēciniekiem, kas nožēloja savus grēkus, un pie krusta viņš gandarīja par visas cilvēces vainu. Savas augšāmcelšanās dienā viņš pilnvaroja apustuļus un to pēctečus priestera amatā atlaist viņa vārdā grēkus. Viņš iestādīja grēksūdzes sakramentu un uzticēja to savai Baznīcai.

Grēksūdzes sakraments jāsaņem katram, kas pēc kristības izdarījis kādu smagu grēku. Dienišķos grēkus nav nepieciešami sūdzēt; tie var tapt atlaisti arī citādā veidā. Tomēr ir ieteicams izsūdzēt arī tos, jo bikti Kristus mums palīdz ar bagātīgajām sakramenta žēlastībām. Ir labi dienišķos grēkus izsūdzēt regulāri.

Kristus pavēlēja grēksūdzes sakramentā grēkus atlaist vai aizturēt; priesterim kā soģim jāizlemj par to. Tā kā viņš nevar zināt mūsu grēkus, mums tie viņam jāizsūdz (jābiktē).

Kad mēs ar nožēlas pilnu sirdi esam izsūdzējuši priesterim savus grēkus, viņš mums tos atlaiž, sacīdams: „Es tev atlaižu tavus grēkus Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.” (Grēku atlaišana jeb absolūcija). Kad priesteris mums dod grēku atlaišanu, Kristus, mūsu Pestītājs, atlaiž mums mūsu grēkus. Ja mēs ar nāvīgu grēku bijām atšķīrušies no Dieva, viņš mūs izlīdzina atkal ar savu debesu Tēvu un atlaiž mums nāvīgos grēkus un mūžīgo sodu; viņš atdod mums atpakaļ žēlastības dzīvi, kā arī nopelnus, kurus mēs sava grēka dēļ bijām zaudējuši. Ja mēs esam izdarījuši tikai dienišķus grēkus, Kristus mums piedod grēku parādu un atlaiž mums vismaz daļu laicīgā soda; viņš vairo mūsos žēlastības dzīvi un sniedz mums jaunu spēku, lai mēs vairs negrēkotu.

Grēksūdzes sakramentā mums top atlaists mūžīgais sods, bet ne vienmēr visi laicīgie sodi. Tāpēc priesteris grēksūdzes sakramentā uzdod mums gandarījumu, lai mēs, savienojoties ar Kristus ciešanām, gandarītu un reizē ar to labotos.

Apdomā: 1. Kādu pilnvaru Kristus deva apustuļiem savas augšāmcelšanās dienā? 2. Uz ko ir pārgājusi šī pilnvara? 3. Kāpēc ir ieteicams sūdzēt dienišķos grēkus? 4. Kāpēc priesteris pēc bikts uzdod gandarījumu?
164. Kādiem vārdiem Jēzus iestādīja grēksūdzes sakramentu?

Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs piedosit grēkus, tiem tie būs piedoti, un kam jūs tos aizturēsit, tiem tie būs aizturēti.”

165. Kam jāsaņem grēksūdzes sakraments?

Grēksūdzes sakraments jāsaņem ikvienam, kas pēc kristības izdarījis kādu smagu grēku.

166. Kāpēc mums grēksūdzes sakramentā jāizsūdz mūsu grēki?

Grēksūdzes sakramentā mums jāizsūdz mūsu grēki, tāpēc ka Kristus, iestādot grēksūdzes sakramentu, tā pavēlējis.

167. Kā top pasniegts grēksūdzes sakraments?

Pēc tam, kad biktsbērns ar nožēlas pilnu sirdi ir izsūdzējis savus grēkus, priesteris dod viņam grēku atlaišanu, sacīdams: „Es tev atlaižu tavus grēkus Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen.”

168. Ko dara Kristus grēksūdzes sakramentā?

Grēksūdzes sakramentā Kristus

1. atlaiž mums grēkus un mūžīgo sodu,

2. atdod mums atpakaļ žēlastības dzīvi vai pavairo to,

3. dod mums jaunu spēku, lai mēs vairs negrēkotu.

Apņemšanās: Grēksūdzes sakraments ir augšāmcēlušās Pestītāja dāvana. Es labprāt mazgāšos šajā žēlastības avotā un tur atjaunošos.
Saruna par ticību: Daži saka: „Dievs var man piedot arī bez grēku sūdzēs.” — Mēs atbildam: „Kā Dievs piedod, to nosaka viņš pats. Iestādot grēksūdzes sakramentu, Kristus pavēlēja, ka kristītajiem visus smagos grēkus jānes Baznīcas soģa krēsla priekšā. Tas ir pilnīgi pareizi, jo grēks, ko izdarījis kristītais, ir pārkāpums arī pret baznīcu, kas ir svēto sadraudzība, un kurti jāsastāv no svētiem locekļiem. Grēku sūdze ir arī ļoti noderīga pašpazemošanās. Pie tam grēku atlaišana mums sniedz līksmo pārliecību, ka Dievs ir mums piedevis.”
Uzdevums: Kur Bībelē stāstīts par to, ka Jēzus piedeva grēkus?

85. Grēksūdzes sakramentu saņemšana

Kad pazudušajam dēlam svešumā vajadzēja ganīt cūkas un ciest badu, viņš apdomājās un sacīja: „Cik daudz algādžiem mana tēva namā maizes ir pārpilnām, un es šeit mirstu badā! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu” (sal. Lūk. 15,11-19).

Grēksūdzes sakraments prasa no mums iekšēju atgriešanos. Tā pazudušais dēls atstāja cūku aizgaldu un atgriezās mājās pie sava tēva. „Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.”

Pirms grēksūdzes sakramenta saņemšanas mēs izmeklējam savu sirdsapziņu. Mēs pārdomājam, kādus grēkus mēs kopš pēdējās bikts esam izdarījuši; mēs pārdomājam par to, kā mēs domām, vārdiem, darbiem un ar laba nedarīšanu esam apvainojuši Dievu. Pie smagiem grēkiem mums jāatceras arī skaits un grēka apstākļi; grēka apstākļi ir tie, kas dienišķu grēku padara par nāvīgu grēku (piem., liela zādzība) vai ievērojami groza grēka veidu, tāpēc ka ir pārkāpts vēl kāds cits bauslis (piem., Mises biķera, zādzība).

Svarīgākais pie grēksūdzes sakramenta saņemšanas ir grēku nožēla. Bez nožēlas mēs nevaram iegūt grēku piedošanu. Kas izdarījis nāvīgus grēkus, tam jānožēlo vismaz tie. Kam ir tikai dienišķi grēki, ko sūdzēt, tam nopietni jānožēlo vismaz viens no tiem. Grēksūdzes sakramentā pietiek ar nepilnīgu nožēlu, bet mums jācenšas nožēlot mūsu grēki aiz mīlestības uz Dievu.

Saņemot grēksūdzes sakramentu, mums nopietni jāapņemas vairīties visu grēku, izlabot visus izdarītos ļaunumus un no jauna uzticīgi kalpot Dievam. Mums jāapņemas vairīties vismaz visu smago grēku un visa, kas mūs pavedina uz smagu grēku (izdevības grēkot), kā arī izlabot vismaz lielākos ļaunumus. Kam trūkst labas apņemšanās, tā grēksūdzes sakramenta saņemšana ir nederīga.

Atzīstoties grēkos, mums jāizsūdz vismaz visi nāvīgie grēki, pēc iespējas minot arī skaitu un grēka apstākļus. Mums grēki jāsūdz skaidri un vaļsirdīgi, neko nenoklusējot un nemīkstinot. Biktstēvs nedrīkst nevienam stāstīt par grēkiem, kas viņam izsūdzēti; viņam jābūt gatavam drīzāk iet nāvē, nekā izpaust kādu bikts sīkumu (bikts noslēpums).

Kas bez savas smagas vainas pie bikts kaut ko svarīgu izlaiž, tam to tikai jāizsūdz nākošajā biktī; grēks bija jau ieslēgts pagājušajā grēku sūdzē un ir jau piedots. — Bet kas savas smagas vainas dēļ izlaiž kādu nāvīgu grēku, tā grēku sūdze ir nederīga; viņš patur visus savus grēkus un izdara vēl jaunu smagu grēku — svētzādzību.

Ja kāda bikts bijusi nederīga, jācenšas pēc iespējas drīzāk izdarīt derīgu bikti; tajā jāizsūdz vismaz visi nāvīgie grēki, kas izdarīti kopš pēdējās grēku sūdzos. Bikts, Kurā top atkārtotas vairākas agrākās grēku sūdzēs, ir atkārtojuma bikts jeb ģenerālbikts. Atkārtojuma bikti var darīt arī labprātīgi. Tā ir ieteicama pirms jauna dzīves posma uzsākšanas (piem., pirms precēšanās), misijā, eksercīcijās vai nopietnas slimības gadījumā.

Kad mēs esam savus grēkus izsūdzējuši, mēs saņemam grēku atlaišanu. Dieva žēlsirdība atbrīvo mūs no mūsu grēkiem un piepilda ar jaunu spēku labajam. Grēku atlaišana ir bikts svētākais acumirklis.

Pēc grēku audzes mēs izpildām priestera uzdoto gandarījumu. Ir ieteicams bez tam vēl uzņemties kādu labprātīgu gandarījumu. Mums jāuzņemas gandarījums, savienojoties ar mūsu Kunga gandarīšanas ciešanām. Mēs nedrīkstam arī aizmirst pēc iespējas izlabot nodarīto ļaunumu.

Apdomā: i. Kā mēs izmeklējam mūsu sirdsapziņu? 2. Kas mums jāņem vērā, izmeklējot sirdsapziņu pēc smagiem grēkiem? 3. Ar kādu nožēlu pietiek grēksūdzes sakramentam? 4. Kā mums jāsūdz savi grēki? 6. Kādu pienākumu biktstēvam uzliek bikts noslēpums? 6. Kas mums jādara, kad mēs bez smagas vainas esam izlaiduši kaut ko svarīgu? 7. Kas jādara, ja kāds izsūdzējis grēkus nederīgi? 8. Kurš ir bikts svētākais acumirklis.
169. Kas pieder pie grēksūdzēs sakramenta saņemšanas?

Pie grēksūdzes sakramenta saņemšanas pieder:

1. sirdsapziņas izmeklēšana,

2. grēku nožēla,

3. apņemšanās,

4. grēka izsūdzēšana,

5. gandarījums.

170. Kas ir visnepieciešamākais pie grēksūdzes sakramenta saņemšanas?

Pie grēksūdzes sakramenta saņemšanas visnepieciešamākais ir grēka nožēla; bez grēku nožēlas bikts ir nederīga.

171. Ko mums jāapņemas, saņemot grēksūdzes sakramentu?

Saņemot grēksūdzes sakramenta mums jāapņemas izvairīties no visiem grēkiem, izlabot visos nodarītos ļaunumos un atkal uzticīgi kalpot Dievam.

172. Kādi grēki jāsūdz?

Jāizsūdz visi nāvīgie grēki, minot skaita un grēka apstākļos.

173. Kā mēs gandarām?

Mēs gandarām izpildot uzdoto gandarījama un Pēc iespējas izlabojot nodarīto ļaunuma.

Apņemšanās: Ja man gadītos nelaime iekrist smagā grēkā, es to izsūdzēšu cik drīz vien iespējams. Labāk atzīties grēkā priesterim, nekā dzīvot ar sliktu sirdsapziņu, nelaimīgi mirt un pastarā dienā visas pasaules priekšā tikt apkaunotam un uz mūžu pazudinātam.
Ceturtais Baznīcas bauslis: Lai paskubinātu grēciniekus pārāk nenovilcināt grēku sūdzēšanu, Baznīca pavēl: Tev būs vismaz vienreiz gadā izsūdzēt savus grēkus.
Saruna par ticību: Dažs jautā: „Tu tik bieži eji pie bikts. Kas tev tiek no tā?” — Mēs atbildam: „Grēku sūdzē es rodu mieru ar Dievu, tīras sirdsapziņas prieku, spēku kārdinājuma stundai un palīdzību cīņā ar savām kļūdām. Tā palīdz man labāk pazīt sevi un sekot Kristum. Pēc katras bikts es esmu priecīgs un man rodas jauna drosme.
Uzdevumi: l. Ko tu saki par sekojošām grēku sūdzēm: a) kāds tīšām izlaiž kādu dienišķu grēku; b) kāds cits gribēja izsūdzēt kādu smagu grēku, bet biktskrēslā to aizmirsa; c) trešais neizsūdzēja smagu grēku, tāpēc ka viņš bija pavirši izmeklējis savu sirdsapziņu; d) ceturtais domāja: es noskaitīšu nožēlas lūgsmu un izsūdzēšu savus grēkus, bet nozagto pulksteni neatdošu; e) piektais divas svētdienas savas vainas dēļ nav bijis Misē un saka: „Es biju nevīžīgs dievkalpojumos”; f) sestais ar meliem novedis kādu cietumā un pie bikts saka: „Es meloju.” — Kuras grēku sūdzēs bija derīgas? — Kuras nederīgas? — Kas kuļam tagad jādara? 2. Uzskaiti gandarīšanas darbus, ko mēs varam paši sev uzlikt? 3. Kādas kļūdas ir iespējamas grēku sūdzē? 4. Kad bikts ir nederīga? 5. Kāpēc ir labi sūdzēt grēkus vienam un tam pašam priesterim? 6. Kādā kārtībā var pie bikts atzīties savos grēkos?

Kā mēs saņemam grēksūdzes sakramentu

I. Pirms grēku sūdzes

Sagatavošanās lūgsma: „Nāc, Svētais Gars, apgaismo mani, lai es pareizi atzīta savus grēkos. Palīdzi man tos labi nožēlot, vaļsirdīgi izsūdzēt un patiesi laboties.”
Sirdsapziņas izmeklēšana: Mēs pārdomājam, kādus grēkus mēs esam izdarījuši kopš pēdējās bikts. Ir labi turēties pie kāda sirdsapziņas izmeklēšanas parauga kārtības. Tas atrodams lūgsmu grāmatā. Labs palīgs ir arī atcerēties vietas, kur mēs esam bijuši: dzīvokli, skolu, Baznīcu, ielu, rotaļu laukumu, lauku u.t.t.
Grēku nožēla: Mēs domājam per svētā un taisnīgā Dieva tiesu, par šķīstītavu un elli un apsveram: kādu sodu es esmu par saviem grēkiem pelnījis!
Mēs uzlūkojam cietēju Pestītāju un domājam: viņš oieta manu grēku dēļ. Cik smagi es esmu ievainojis viņa svēto sirdi! „Mans Jēzu, žēlsirdību!”
Mēs skatāmies uz mūsu debesu Tēvu un domājam: cik daudz laba viņš man darījis! Ar kādu mīlestību viņš noraugās uz mani! Cik viņš ir svēts un labs! Cik ļauns un nepateicīgs es biju pret viņu! Tad mēs no visas sirds lūdzam laipno Dievu, lai viņš mums piedotu.
Apņemšanās: Mēs apsolām Dievam, nekad vairs negrēkot un no visa spēka pūlēties izpildīt viņa gribu. Ir derīgi apdomāt, kā mēs nākotnē varētu izvairīties no grēkiem. Tāpēc mēs sev jautājam: kur man draud briesmas grēkot! Ko es varu pret to darīt! Kādā ziņā man jālabojas! Šodien — rīt — mājās — skolā u.t.t.
Ir arī labi apņemties kaut ko sevišķu. Mēs apņemamies apkaļot kādu noteiktu grēku vai vingrināties kādā noteiktā tikumā. Sevišķi mums jācenšas apkaļot mūsu galveno kļūdu.

II. Grēku sūdze

Kad mēs savu sirdsapziņu esam izmeklējuši, nožēlu uzmodinājuši un savu apņemšanos izdarījuši, mēs tuvojamies biktkrēslam un gaidām kamēr pienāks mūsu kārta; mēs paliekam visu laiku sevi sakopojušies un svētcienīgi un lūdzamies saviem vārdiem vai no lūgsmu grāmatas.
Mēs ieejam biktskrēslā un nometamies ceļos. Priesteris mūs svēti, arī mēs pārmetam sev krustu.
Mēs iesākam: „Mana pēdējā bikts bija pirms... nedēļām. Pazemīgi un ar dziļu nožēlu es izsūdzu savus grēkus.” Tad mēs skaidri un vaļsirdīgi atzīstamies savos grēkos. Beigās mēs varam sacīt: „No visas sirds es nožēloju šos un citus savas dzīves grēkus; es nopietni apņemos laboties un lūdzu gandarījumu un grēku atlaišanu”, vai: „Mans Jēzu, žēlsirdību!”, vai: „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”
Tad mēs uzmanīgi klausāmies ko priesteris mums saka un kādu gandarījumu viņš mums uzliek. Ja mēs kaut ko nesaprotam, mēs jautājam.
Tad priesteris mums sniedz grēku atlaišanu. Pie tam mēs domājam par Kristu, kas mums tagad atlaiž grēkus, un apzīmējam sevi ar krusta zīmi. Beigās priesteris parasti saka: „Lai slavēts Jēzus Kristus!” uz to mēs atbildam: „Mūžīgi mūžam. Amen.” un izejam no biktskrēsla.

III. Pēc grēku sūdzēs

Pateicība un lūgums. Mēs uzmeklējam Baznīcā vietiņu, kur mēs varam netraucēti lūgties. Tur mēs pateicamies Dievam par viņa apžēlošanos, atjaunojam savu apņemšanos un lūdzam Dieva žēlastību, lai mēs tagad varētu ar jaunu sparu viņam kalpot.
Gandarījums. Ja iespējams, mēs tūliņ izpildām uzdoto gandarījumu. Tad mēs pārliekam, kādu labprātīgu gandarījumu mēs vēl varētu uzņemties.

86. Atlaidas

Pēc katriem divdesmitpieciem gadiem Svētais Tēvs izsludina „svēto gadu.” Viņš uzaicina ticīgos nākt uz mūžīgo pilsētu, atgriezties no grēkiem, izsūdzēt tos un saņemt svēto komūniju; ticīgajiem jāapmeklē Romas galvenās Baznīcas un tur jālūdzas Svētā Tēva nodomā. Visiem, kas šos noteikumus izpilda, top piešķirtas pilnas atlaidas. Pēc gada šīs svētā gada atlaidas parasti var iegūt visā pasaulē.

Grēksūdzes sakramentā laicīgais grēku sods ne vienmēr tiek mums pilnīgi atlaists Tāpēc Baznīca nāk mums palīgā ar atlaidām. No Kristus un svēto gandarījuma pārpilnības tā sniedz Dievam aizstākli laicīgā grēka sodam, ko tā atlaiž ticīgajiem. Mēs varam lūgt Dievu, lai viņš atlaidu augļus izlieto nabaga dvēseļu labā. Tādā veidā mēs palīdzam saīsināt ciešanu laiku dvēselēm šķīstītavā.

Kristus piešķīra savai Baznīcai vara atlaist sodu, ko mēs esam nopelnījuši par saviem grēkiem, arī ārpus grēksūdzes sakramenta. Viņš sacīja: „Ko jūs atraisīsit virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mat. 18, 18). Tāpēc Baznīca ar atlaidām atlaiž mums laicīgo sodu par grēkiem, kas mums jau ir piedoti. Ar atlaidām nevar atlaist sodu par grēkiem, kas vēl nav piedoti.

Ar savu nāvi Kristus nopelnīja visu sodu atlaišanu. Savienībā ar viņu, arī Baznīca savos svētajos nemitīgi gandara par grēkiem. No Kristus un svēto gandarīšanas krājumiem Baznīca atlīdzina Dievam laicīgos sodus, kurus tā ar atlaidām atlaiž ticīgajiem.

Ar pilnām atlaidām tiek atlaists viss laicīgais sods. Tādas atlaidas ir, piem., Porciunkulas atlaidas, jubilejas atlaidas un atlaidas nāves stundā. Ar nepilnām atlaidām tiek atlaista tikai daļa laicīgā soda. Viens gads vai 40 dienas (viens kvadragēns) atlaidu nozīmē, ka tiek atlaists tik daudz soda, par cik senāk pēc Baznīcas likumiem bija jāgandara vienu gadu vai 40 dienas. Cik tas ir īstenībā, to zina vienīgi Dievs. — Gandrīz visas atlaidas var veltīt mirušo dvēselēm kā aizlūgumu.

Lai iegūtu atlaidas, mums jāatrodas žēlastības stāvoklī un jāizpilda noteikti labi darbi vai jānoskaita noteiktas lūgsmas. Kas ik pēc divām nedēļām iet pie grēku sūdzēs vai gandrīz katru dienu iet pie komūnijas, tas var katrā laikā iegūt visas atlaidas bez iepriekšējas bikts.

Apdomā: 1. Kādiem vārdiem Kristus pilnvaroja Baznīcu atlaist sodus? 2. Kādus sodus var atlaist ar atlaidām? 3. Kam mums jāpateicas, ka Dievs mums atlaiž šos sodus? 4. Kas tiek atlaists ar pilnām atlaidām? 5. Kas tiek atlaists ar nepilnām atlaidām?
174. Kas mums tiek atlaists ar atlaidām?

Ar atlaidām mums tiek atlaisti laicīgie sodi par grēkiem, kas jau ir piedoti.

175. Kas ir nepieciešams, lai iegūtu atlaidos?

Lai iegūtu atlaidas, mums jābūt žēlastības stāvokli un jāizpilda no-teikti labi darbi vai jānoskaita noteiktas lūgsmas.

Apņemšanās: Es centīšos bieži iegūt atlaidas mirušo dvēselēm.
Saruna par ticību: Daži saka: „Kad grēks ir piedots, tad arī sods ir atlaists.” — Mēs atbildam: „ Dievs atlaida Dāvidam viņa smago grēku, bet ne visu sodu. Pravietis Nātans viņam sacīja: „Kungs ir atņēmis tavu grēku. Bet dēlam, kas tev dzimis, būs mirt’” (2. Zām. 12,13 14). — Nepareiza ir arī uzskats, ka ar atlaidām tiekot piedoti paši grēki. Nav taisnība ari, ka Baznīca pārdodot atlaidas vai pat atlaižot par naudu nākošos grēkus.
Herdera apgāds Freiburgā — Bāzelē — Romā — Vīnē
KATHOLISCHER KATEHISMUS der Bistümer Deutscblands Verlag Herder Feiburg
Tulkojusi Lūcija Sargūnas
Imprlmatur, Lovanii, die 19 augsti 1959. † Boleslaus Sloskans,
Epiecopus titularis Cillitanus,
Moderator missionariorum Lettonorum in Europa ad Occidentem versa