V.E. Antonija Springoviča, Rīgas Arhibīskapa,
gana raksts par jaunatnes audzināšanu
Antonijs Springovičs,
no Dieva žēlsirdības un Apustuļu Krēsla žēlastības Rīgas Arķibīskaps
Manai nomīļotai tautai sveiciens un svētība iekš Kunga Jēzus Kristus.
«Saņem šo bērnu un baro viņu: es tev došu tavu algu» (Exodus: 2, 9.). Šajos Svēto rakstu vārdos izteikts svarīgais bērnu audzināšanas, pienākums, kāds no Dieva uzlikts bērnu vecākiem un viņu audzinātājiem. Kas šo pienākumu labi izpildīs, tam Dievs apsola savu atalgojumu. Pie mums, Dievam žēl, šī pienākuma izpildīšanai netiek piegriezta vajadzīgā vērība. Nekad, varbūt, vēl nav ticis tik daudz runāts un rakstīts par jaunatnes audzināšanu, bet ari nekad vēl jaunatnes audzināšana nav bijusi tik bīstami apdraudēta, kā mūsu laikos.
Nerunāsim nemaz par to, kas notiek Krievijā, kur jaunatnes audzināšana nostādīta faktiski tā, lai to padarītu par vislielāko ticības un kristīgas tikumības ienaidnieci un vajātāju.
Dievam žēl, ari pie mums, sevišķi pierobežu apgabalos, daži no jaunekļiem krīt no aizrobežas plūstošos bezdievības un izvirtības viļņos un ar lielām sirdssāpēm mums jādzird par jaunekļiem, kas drīkst savas rokas satraipīt pat ar sava īsta tēva asinīm (tikko tiek ziņots, ka kāds skolēns, atgriezies mājās, dusmās nošāvis savu tēvu).
Atrodas pat tādi jaunekļi, kas savu svētzaglīgu roku izstiepj pēc mūsu tautas svētnīcas — Aglonas Dieva Mātes dārgumiem, kas aplaupa baznīcas, slepkavo uz lielceļiem un tirgiem, dzer un piekopj izvirtību slepenās un atklātās spēļu ellēs un izvirtības mājās. Pat mūsu katoliskās Latgales jaunavas un jaunekļi braukdami peļņas nolūkā uz pilsētām un svešticībnieku apdzīvotiem apvidiem, bieži pārdod tur ne tikai savu darbu un sviedrus, bet arī savus tikumus un ticību, savu dvēseli un miesu.
Un tad vēl, šīs šausmīgās, līdz šim pie mums, katoļiem, nedzirdētās pašnāvības jaunatnes starpā, necilvēcīgās slepenās bērnu slepkavības ģimenēs un ārpus ģimenes, — vai tas nav visskaidrākais pierādījums, ka ar jaunatnes audzināšanu mūsu zemē nav labi, ka vecāki un audzinātāji ne skolās, ne mājās, nesagatavo jauno paaudzi tam augstam un cēlam uzdevumam, kādu no viņas prasa dzīve, Dievs, Baznīca un Valsts. Kur slēpjas ļaunuma sakne un mūsu audzināšanas zistemas sabrukšanas iemesls?
Ne vienu vien reizi ir ticis aizrādīts par skolas svarīgo nozīmi, kādu tā ieņem jaunās paaudzes audzināšanā. Skola ir priekš bērna viņa ģimenes vietas izpildītāja, viņas papildinājums un turpinājums. Bērns, pavadīdams skolā savu lielāko attīstības laiku, iegūst savai audzināšanai to nepieciešamo, kā viņam vecāki nespēj un, varbūt, nevar dot. Tāpēc skola ir nepieciešami vajadzīga audzināšanas iestāde.
Ļoti jānožēlo, ka pie mums vēl atrodas liels vecāku skaits, kuri nevēlās savus bērnus skolās laist, vai laiž nepietiekoši ilgi. Tādi vecāki aizmirst to, ka Dieva un Baznīcas baušļi uz visstingrāko nosoda šādu nolaidību. Pret Dievu, Baznīcu, bērniem un tautu grēko tie vecāki, kas nepālās «par savu bērnu reliģiozo, tikumisko, fizisko un pilsonisko audzināšanu» (Bazn. lik. p. 1113.), kas mūsu apstākļos bez skolas nav iespējams.
Bet vai mūsu skola ir sava uzdevuma augstumos un izpilda to, ko jaunās paaudzes audzināšanas lieta no viņas prasa?
Paidagogi, valsts vīri un sabiedrības priekšstāvji šinī ziņā ir vienprātīgi, ka mūsu skola cenšas dot gan daudz zinības un gatavības, bet tieši audzināšanas ziņā nestāv tādā augstumā, kādā tai vajadzētu būt. Viņa pārpūlē kā bērnus, tā skolotājus ar savām skaistām un plašām progrāmām, raibiem un lieliem stundu plāniem, bet nedod to, kas audzekņam dzīvē ir tas nepieciešamākais — noteiktu un cēlu raksturu, izturību un uzticēšanos pareizi saprastam dzīves ideālām. Un tas ir mūsu audzināšanas lietas ļaunuma sakne. Ideālu un raksturu trūkums! Un no kurienes lai rodas ideāli un raksturi, ja tiek noteikti un sistemātiski, visiem spēkiem strādāts, lai tā, kas ir pareiza ideala pasaules uzskata dibinātāja un patiesi stingra rakstura izveidotāja — Dievticība, no audzināšanas tiktu izsviesta un iznīcināta. Mēs katru dienu dzirdam un lasam laikrakstos, ka lielākās un stiprākās mūsu valsts politiskās partijas sludina un kājo par to, lai drīzāk šķirtu Baznīcu no valsts, lai Kristus tēlu izsviestu no skolas. Mums jāklausās, kad mūsu bērni, atgriezušies no skolas, sūdzās, ka bezdievīgs skolotājs izsmējis skolā bērna ticību, stāstījis, ka Dievs nemaz neesot, to esot garīdznieki izgudrojuši, no grēka nevajagot baidīties, visas ticības esot vienādas un t. t. Patiesība, ka patreiz daudzās skolās notiek faktiska bērnu atsvešināšana no ticības un Baznīcas, ticības stunžu skaits tiek samazināts līdz smieklīgi mazam skaitlim un ari to pašu stunžu iespaids tiek nereti no neticīgiem skolotājiem citās stundās paralizēts, samaitāts un iznicināts.
Sevišķi grūti apstākļi ir mums, katoļticīgiem. Daudzās vietās mēs esam mazākumā un tamdēļ esam spiesti sūtīt savus bērnus svešticībnieku un pat neticībnieku skolās. Tur bērni, vai nu nemaz nedzird par katoļu ticību, vai dzird tikai izsmieklu un zobošanos. Pat daudzās skolas grāmatās mēs atrodam rupju Katoļu Baznīcas zaimošanu un apvainojumus, vērstus pret mūsu svētu ticību un šīs grāmatas, no Valsts augstākiem ierēdņiem apstiprinātas, ar varu tiek spiestas mūsu bērniem rokās un uzdots to saturu iemācīties no galvas, lai tādā veidā izdzītu Katoļu ticību no bērna sirds! Un pat tur, kur iedzīvotāju lielais vairums ir katoļticīgi, ļoti bieži par skolotājiem tiek iecelti svešticībnieki un pat neticīgi, kas tad nostājās vienaldzības vai bezticības apustuļu lomā starp katoļiem.
Katoļu Baznīcai nav abzoluti nekāda iespaida pie skolotāju iecelšanas, izņemot ticības mācības pasniedzēju, bet ari šīs tiesības daži vēlās netaisnā ceļā Baznīcai laupīt. Arī vispārējais garīdznieku trūkums, stipri apgrūtina mūsu bērnu reliģiozi-tikumisko audzināšanu un ticības mācības pasniegšanu skolās, jo šim uzdevumam pietiekoši sagatavotu katoļticīgu skolotāju-laiju mums nav daudz.
Tas viss, mana katoļu tauta, rada Mums nopietnas bažas par mūsu jaunās paaudzes reliģiozi-tikumisko audzināšanu, un Jūsu Arķibiskapam trūktu vismazākās dzirksteles no Pestītāja mīlestības uz bērniem, ja viņš šinī nopietnā lietā visā atklātībā nepaceltu uz jums savu balsi!
Mūsu mīļais Pestītājs savā evaņģēlijā skaidri un noteikti ir izsludinājis pasaulei īstu bērna aizsardzības likumu.
Viņa vispārējs saturs ir: «Atļaujiet mazajiem iet pie Manis un neliedziet to, jo viņiem pieder debesu valstība» (Mat 19. 14., Mr. 10. 14., Lk. 18. 16.). Šajos vārdos tiek svinīgi un noteikti pasludinātas neatņemamas Dieva tiesības uz bērnu un arī bērna tiesības uz savu Dievu. Svētas un neaizskaramas ir šīs Dieva Radītāja tiesības uz savu roku darbu — cilvēka bērnu, tāpat arī svētas un neaizskaramas ir šīs radības — bērna tiesības uz savu Radītāju. Bērns vispirmā kārtā pieder Dievam un ne vecāki, ne Valsts, ne kāda cita vara nevar un nedrīkst Dievam viņu laupīt!
Bērns Kristības Sakramentā iegūst tiesības piederēt pie Kristus. Baznīcas, iegūst tiesības mācīties Dievu lūgt un Viņu pazīt. Viņam tāpēc ir dabiskas tiesības baudīt ticības mācību skolā tādu, kādu pasniedz Baznīca. Kas to noliedz, tas aizskar un kājām min nevainīga un aizstāvēties bezspēcīga bērna vissvētākās tiesības. Tāds cilvēks, vai tāda vara patiesi pielīdzināma lielceļu laupītājiem un dzīvību slepkavām. Ļauni ir laupīt cilvēkam tiesības uz viņa īpašumu, vai viņa dzīvību, bet vēl ļaunāk ir laupīt vai pārkāpt viņa tiesības uz Dievu.
Pestītājs ir pasludinājis arī bērna tiesības uz mīlestību un palīdzību no pieaugušiem. «Kas vienu no šiem bērniem pieņems manā vārdā, tas Mani pieņems» (Mr. 9. 36., Mt, 18. 5.). Bērns ir nevien sevišķs Dieva mīlulis, bet viņam ir tiesības būt mīļotam arī no cilvēkiem. Starp tiem cilvēkiem stāv pirmā vietā bērna vecāki. Viņiem ir svēts pienākums «pieņemt bērnu Kristus vārdā» un sniegt viņam palīgu, tas ir — gādāt par maza, nespēcīga Bērna audzināšanu un rūpēties par, viņa tiesību uz Dievu aizsargāšanu. Vai! tiem vecākiem, kas uzskata savus bērnus, kā grūtu postu un kuri cenšas atkratīties no viņiem ar visādiem līdzēkļiem. Viņi dos atbildi Dievam par nevainīga bērna dvēseles pazudināšanu, ja nebūs gādājuši par viņa pieņemšanu un audzināšanu Kristus vārdā. Bet nedrīkst noliegt arī Baznīcas tiesības un pienākumu uz palīdzību un mīlestību attiecībā uz bērniem. Baznīca ir Kristus iestāde Viņa mīlestības darba turpināšanai zemes virsū. Baznīcai Pestītājs ir devis specialu uzdevumu iet «pa visu pasauli un mācīt visas tautas» (Mt. 28. 18.). Šinī mācīšanas darbā ietilpst pienākums audzināt visas tautas un visas paaudzes Kristus ticībā un garā.
Baznīcai tāpēc it sevišķi ir dota pavēle pieņemt bērnus Kristus vārdā, jo tikai tad viņa arī Kristu pieņems un būs arī īsta Kristus Baznīca. Kas grib šķirt Baznīcu no skolas, grib laupīt Baznīcai tiesības audzināt jaunatni — tas grib, lai Viņa vairs nebūtu īsta Kristus Baznīca. Tāpēc nav brīnums, ka Baznīcas priekšstāvji arvienu ir dedzīgi aizstāvējuši un mūžam aizstāvēs Baznīcas svētās tiesības uz bērnu audzināšanu. Baznīca ir pirmā un visdedzīgākā jaunatnes audzinātāja un izglītības veicinātāja. Pirmās domas par vispārēju izglītību pieder Katoļu Baznīcai. Pirmās skolas, vecai Romas kulturai sabrūkot, ir dibinājusi Katoļu Baznīca. Ar saviem klosteriem, patversmēm un skolām Katoļu Baznīca vidus laikos ir izglābusi cilvēces kulturas paliekas no galīga posta un uz vecās kulturas sabrukušiem, bet no viņas atjaunotiem pamatiem ir uzcēlusi mūsu tagadējās kul-turas un izglītības ēku. Pirmās Universitātes zinātnes attīstībai ir dibinājusi Katoļu Baznīca. Viņai tā tad pieder vēsturiskas un neatsavināmas tiesības uz jaunatnes audzināšanu un mācīšanu, kā to skaidri pierāda Leons XIII savā apkārtrakstā (no 21. apr. 1897. g.).
Ar to pašu, Baznīca nebūt nenoliedz laicīgai sabiedrībai — tautai un valstij — savas tiesības uz jaunatnes audzināšanu. Viņa tās vēl vairāk pastrīpo un izceļ, mācīdama mīļot savu tautu kā vecākus. Bet Baznīca pieprasa, lai valsts un laicīgā sabiedrība pareizi pildītu savu pienākumu attiecībā uz bērnu un jaunatni, lai viņa «pieņem šos bērnus Kristus vārdā», tā kā Kristu, jo tā pati bauslība, kas runā par bērna un jaunatnes pienākumu attiecībā uz valsti un laicīgu sabiedrību, runā arī par valsts varas pienākumiem attiecībā uz Baznīcu un jauno paaudzi. Un ja šīs bērna tiesības tiek kādreiz no laicīgas varas kājām mītas, Baznīca nekad nebīstas uzstāties par bērnu tiesību aizstāvi un visiem kronētiem vai vēlētiem valdniekiem arvienu ir droši sacījusi: «non licet tibi» — nav brīv' tev mazajiem darīt pāri! Arī Pestītājs visstingrāk aizstāvēja bērna tiesības uz nevainības un Dieva žēlastības aizsardzību. Savā bērnu aizsardzības likumā Viņš saka: «Ja kas ieļaunotu vienu no šiem bērniem, kas tic uz Mani, labāk tam būtu, ka pakārtu kaklā dzirnavu akmeni un noslīcinātu to jūras dzelmē. Vai! pasaulei ieļaunošanas dēļ. «Tā ir jūsu Debesu Tēva griba, ka pat neviens vienīgais no šiem bērniem neietu zudumā» (Mt. 18. 6. 14., Mr. 9. 41., Lk. 1, 72.). Pestītāja acs redzēja tos noziegumus, kas tika darīti pret bērniem, sākot no nevainīgu bērnu nokaušanas Betlemē, līdz mazo bērnu slepkavībām 20. gadusimtenī. Viņš redzēja to mežonīgo medību pēc nevainīgām bērnu dvēselēm, kas dažu reizi notiek arī pie mums, un tāpēc savam bērnu aizsardzības likumam Pestītājs pievienoja šo bārgo sankciju — draudu pantu, kā kādu sargeņģeli ar ugunīgu zobenu nostādīja bērna un jaunatnes aizsardzībā. «Jo bērniem pieder debesu valstība» (Mt. 19. 14.), viņu dvēselēs dus bagātīgs krājums paslēptu, vēl snaudošu spēju tiekšanai uz Dievu un debesu valstību. Skolas uzdevums ir šīs spējas izkopt, iedzimtas dāvanas attīstīt, ilgas pēc Dieva apmierināt. Nav tāpēc lielāka nozieguma virs zemes, kā šīs svētās bērna ilgas iznīcināt, viņa cēlākās iedzimtās tieksmes sakropļot un izvarot. Vai tiem, kas to dara! Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem un bārgi sodīs pret bērniem izdarītus noziegumus. Labāk būtu tādam, ka dzirnavu akmeni pakārtu kaklā un nogremdētu jūras dzelmē! Un netikvien Dieva un svētā Evaņģēlija likums mums runā par reliģiozās un tikumiskās audzināšanas nepieciešamību skolā. Arī veselais cilvēka saprāts un piedzīvojumi mums saka to pašu.
Skolas uzdevums ir dot saviem audzēkņiem līdzi dzīvē zināmu krājumu nepieciešamo zināšanu un gatavību. Bet augstāk par visām zinībām stāv sirdsapziņas daiļošana. Augstāk par prāta izglītību stāv rakstura izkopšana, jaunā cilvēka gribas nostiprināšana tikumisko principu atzīšanai un viņu piemērošanai dzīvē. Vajaga jaunā cilvēkā ieaudzināt drošu gribu pildīt savu pienākumu un arvien drošsirdīgi mest malā visu, kas ļauns un aizliegts. Šāda rakstura audzināšanai pasaulē nav labākas skolas un līdzēkļu, kā Baznīca un reliģija. Reliģijas negrozāmie tikumības baušļi un Dieva žēlastības līdzēkļi, kuru izdalīšana uzticēta Baznīcai, ir vislabākā jaunatnes pašaudzināšanas un rakstura izkopšanas skola. Katķisms, ar saviem mūžīgi dziļa satura un bērnišķi vienkāršiem baušļiem: «Tev būs Dievu tavu Kungu mīlēt no visas tavas sirds» un «tev nebūs turēt svešus dievus», vislabāk māca jaunatni, ka viņa nedrīkst ar dalītu sirdi uz visām pusēm svārstīties un pret katru jaunu modes dievekli mīkstčaulīgi krist ceļos. Svēto Rakstu stāstu cilvēki nav jūrmalas niedras, kuras vējš var uz visām pusēm locīt, bet gan stingra rakstura paraugi, līdzīgi sv. Jānim Kristītājam, kas labāk ļauj sev galvu nocirst, nekā saka pasaulei «jā» tur, kur sirdsapziņa teiktu «nē». Arī Baznīcas vēsture ar saviem mūžīgi dzīviem un patiesiem stāstiem par sirdsapziņas mocekļiem, kas par savu pārliecību dzīvību atdevuši, — viss tas jaunatnes audzināšanai sniedz tik daudz augsta, cēla, patiesa un dzīvi audzinoša, ka nekādi literatūras vai pasaku varoņi vērtības ziņā viņiem nemaz nevar līdzināties. Nav pasaulē otras tādas grāmatas, kas, piemēram, darba pienākumu prastu bērniem tik saprotami izskaidrot, kā Svētie Raksti par to, ka Dievs sešas reizes vairāk ir iestādījis darba dienu, nekā svētdienu, ka Nācaretes bērniņš ir strādājis darbnīcā un ka debess saimnieks jau agrā rītā iziet līgt strādniekus savam vīna dārzam un t.t.
Pie rakstura audzināšanas pieder arī iemācīt cilvēku jau no bērnu dienām aizliegt savu iegribu, atteikties no neprātīgām kārībām, valdīt pašam sevi. Dzīve nav rotaļu lieta. Viņa bieži nostāda cilvēku tādu uzdevumu priekšā, kur vajadzīgs viss viņa gara spēks. Izlutināti, kaprizi «mātes dēliņi», neizstrādātu raksturu, ļaunu kaislību vērgi, nākotnē nebūs laimīgi cilvēki, bet drīzāk par nastu savai apkārtnei. Tāpēc jaunatnei jāmāca atturība, pašsavaldīšanās, sevis aizliegšana. Jāmāca dzīvi vērtēt ne pēc pārdzīvotiem baudas brīžiem, bet pēc izpildīta pienākuma vērtības un izturības sava aroda darbā. Un arī šo uzdevumu skola nevar veikt bez reliģiozas audzināšanas, bez Kristus Baznīcas palīdzības šinī darbā. Mūsu svētai katoļu ticībai ir tik daudz neapšaubāmu spēcīgu cilvēka pašsavaldīšanas līdzēkļu, kādu nav nevienai citai audzināšanas sistēmai. Ticība uz visuresoša Dievā klātbūtni, sv. Krusta zīme, kā vislielākais sevis aizliegšanas zimbols, domas par savu sargeņģeli, svētais solījums grēku izsūdzēšanas sakramentā, lūgšanas un, it sevišķi, sv. Komūnija, — tas viss stiprina bērnu cīņā ar ļaunām tieksmēm un tādā veidā palīdz attīstīt viņam sava rakstura stingrību.
Ievērojot visu augšāk teikto, nav brīnums, ka Katoļu Baznīca ar tādu dedzību aizstāv reliģiozā rakstura skolu un pēc iespējas bērna agrāku ievešana reliģiozā dzīvē, lai varētu izmantot savas bezgalīgās Dieva žēlastības, sakramentalos avotus bērna rakstura audzināšanai un viņa dvēseles pestīšanai. Ir vesels bezdibens starp katoļu skolu, kur bērns var visus savus reliģijas spēkus izmantot savai pašaudzināšanai un, tā saucamo, jaukto, vai indiferento skolu, kur katoļu bērni ir mazākumā, aug kopā ar svešticībnieku, vai pavisam neticīgo bērniem un caur to jau no mazām dienām pieron visas ticības vienādi vērtēt, paliek vienaldzīgi ticībā un pat pavisam neticīgi, jo tās pāris ticības mācības stundas nedeļā, ko bērni dažu reizi tādās skolās bauda, nav spējigas paralizēt visu to ticībai slikto iespaidu, kādu iegūst no savas nekatoliskās apkārtnes, nerunājot nemaz par to, ka tādās skolās nav iespējams reliģijas audzinošo spēku pareizi izmantot bērna labā. Tāpēc arī visās zemēs katoļticīgie vecāki ir gādājuši par īpašām katoļu skolām saviem bērniem. Skolotāji un vecāki, garīdznieku vadībā, dibina savienības, kuru uzdevums ir vākt līdzekļus un gādāt par katoļu skolu dibināšanu un uzturēšanu tur, kur katoļi ir mazākumā un par publisku skolu katoļu garā atdzīvināšanu tur, kur vietējie apstākļi to atļauj.
Mana dārgā katoļticīgā tauta! Arī mums jāgādā par to, ka katoļu bērniem būtu katoliskas skolas, kur viņi varētu baudīt audzināšanu savas ticības garā un dažādus mācības priekšmetus skolās bērniem pasniedzot, netik nekas netiktu mācīts pret Katoļu Baznīcu un svēto tikumību, bet reliģiozā un tikumiskā audzināšana tiktu nostādīta, kā tas pienākas, pirmā vietā (Bazn. lik. p. 1372). Ticības mācībai katoļu skolās nav jābūt vienīgi tikai pasniegšanas priekšmetam, bet gan visas skolas pamatam: visai skolas dzīvei jābūt uz ticības pamata dibinātai!
Mūsu Katoļu Baznīcā uzliek kā visstingrāko nākumu netikai vecākiem, bet ari kristtēviem, kristmātēm un audzinātājiem gādāt par katolisku bērnu audzināšanu (Bazn. lik. pp. 1113, 1335, 1372. § 2). Mēs nevaram būt labi katoļi, ja šo pienākumu nepildām. Baznīcas likums (kan. 1374) noliedz katoļu bērnus sūtīt svešu vai jaukto ticību skolās, kurās viņi viegli var savu ticību zaudēt. Katoļu skolu dibināšanai un uzturēšanai tādās vietās, kur tas būtu nepieciešams, katoļu vecākiem nav jābaidās pat no pašaplikšanās ar nodokļiem (Bazn lik. 1379). Tie bērnu vecāki, vai viņu vietnieki, kas savus bērnus, vai audzēkņus tīšu pratu nodotu audzināšanā svešā ticībā, ir izslēgti no Katoļu Baznīcas. (Bazn. lik. p. 2319). Neviens garīdznieks nedrīkst turpmāk viņus pieņemt pie Sv. Sakramentiem vai sniegt viņiem garīgus pakalpojumus, iekams viņi nebūs savu noziegumu nožēlojuši un izlabojuši. Tāpat neviens katoļticīgais nedrīkst savus bērnus sūtīt tādās skolās, kūrās viņš zina, ka darbojas neticīgi un bezdievīgi skolotāji, kas savās mācības stundās un vispāri skolas dzīvē cenšas sakropļot bērna ticības garu, vai iznicināt viņā mīlestību uz Dievu Un Katoļu Baznīcu, vai samaitāt viņu kristīgas tikumības raksturu. Vecākiem un audzinātājiem mūsu apstākļos ir svēts pienākums uzmanīgi sargāt sava bērna dzīvi skolā un izlietot visus līdzekļus, kādus civillikums viņiem atstāj skolas dzīves ieturēšanai kristīgā virzienā. Tāpēc vecākiem un bērnu audzinātājiem ir arvienu kārtīgi jāapmeklē vecāku sapulces skolās, jāņem dalība skolas padomes vēlēšanās, jāsūta tur tikai ticīgi un apzinīgi katoļi, kas arvienu mācētu un varētu skolas dzīvi iespaidot labā virzienā un vajadzības gadījumā būtu spējīgi aizstāvēt vecāku tiesības. Ar lielām sāpēm mums jādzird, ka dažu reizi vienā vai otrā skolā, katoļu vecāku priekšstāvji skolas padomē, aiz nesaprašanas vai ļauna prāta, nostājas neticības pusē tad, kad vajadzētu aizstāvēt pašus svarīgākos ticības un tikumības jautājumus, vai ari kad ceļas jautājums par reliģioza un laba skolotāja ievēlēšanu vai bezdievīga skolotāja atstādināšanu. Šinī jautājumā, mani mīļie vecāki, nedrīkst būt svārstīšanās!
Vecākiem jāzin, kam viņi savu bērnu skolā uztic! Un viņi drīkst bērnus atdot tikai drošās rokās. Ja dažu reizi izrādītos, ka skolotājs ir ļauns, tādā gadījumā vajaga pielikt visas likumīgās pūles, lai glābtu skolu un nevainīgus bērnus no tāda skolotāja, kā no plēsīga vilka!
Es aicināju jūs, ticīgie vecāki un skolotāji, kopīgiem spēkiem, vienībā ar garīdzniecību, gādāt, par mūsu skolas tīrīšanu no ļauniem bezticīgiem elementiem un rūpēties par skolas izkopšanu un attīstīšanu patiesi audzinošā virzienā. Vajaga karot ari pret sliktām un katoļus apvainojošām rokas grāmatām mūsu skolās. Ir pagājuši jau, paldies Dievam, tie laiki, kad mēs cietām mūsu skolās, dažu krievu autoru melus par Katoļu Baznīcas dzīvi un dogmām. Brīvās Latvijas skolās tamlīdzīgām grāmatām nedrīkst būt vieta! Jūsu māte, Svētā Baznīca, pieprasa no jums, ticīgie skolotāji un vecāki, ka jūs spertu visus vajadzīgos soļus mūsu skolu atbrīvošanai no pagātnes varmācības atliekām un netaisniem meliem pret katoļu Baznīcu un ticību.
Mēs nedrīkstam sūtīt bērnus ari tādās skolās, kurās katoļu ticības mācība nemaz netiek pasniegta, vai ari viņas pasniedzējs nav ticis uz to pilnvarots no Katoļu Baznīcas priekšniecības. Pēc mūsu Svētās Baznīcas pamatlikumiem tikai tas drīkst pasniegt ticības mācību, kas no Baznīcas uz to ir sūtīts un savā pasniegšanā padodas Baznīcas iestāžu uzraudzībai. (Bazn. lik. pp. 1381, 1382). Kādi ari nebūtu laicīgas varas likumi šinī virzienā, visiem vecākiem ir jāzin, ka kātoļu ticības mācības skolotājus viņu bērniem var dot tikai Katoļu Baznīcas Valde un ticības mācība skolās var notikt tikai pēc tām grāmatām, kuras ir no Katoļu bīskapa apstiprinātas. Ja rastos tāds skolotājs, kaut ari sauktos par katoļticīgu, kas pasniegtu jūsu bērniem katoļu ticības mācību, bet nevarētu par to uzrādīt garīgās valdes pilnvarojumu, tad viņa mācība nav vairs Katoļu Baznīcas mācība un viņa stundas nav ticības mācības stundas jūsu bērniem. Katoļticīgie vecāki nedrīkst vairs laist bērnus uz tādām stundām, ja viņi negrib atkrist no Katoļu Baznīcas!
Mana dārgā katoļu tauta! Mums jāpiegriež visstingrākā vērība skolā pasniedzamās ticības mācības tīrībai un drošībai, jo varbūt nevienā gadu simtenī un nevienā zemē ticības pretinieki nepieliek tik daudz pūles ticības mācības sakropļošanai, kā mūsu laikos. Ir bijuši uz debesīm brēcoši gadijumi, ka ticības mācības pasniegšana dažās skolās no laicīgas varas ir tikusi nodota pavisam neticīgu rokās, lai neticīgais skolotājs varētu labāki savu stāvokli izmantot ticības izravēšanai no bērnu sirdīm.
Dažādas māņticīgas un reliģiozi murgojošas sektas arī dažkārt izmanto katoļticības vārdu, lai zem viņas nosaukuma viltīgāki izplatītu savas maldu mācības starp katoļiem. Pareizi mūs tas sv. Apustuls Pēteris brīdina: «Esiet tad nomodā, brāļi, un pie skaidra prāta, jo jūsu ienaidnieks velns (satans) staigā apkārt, kā rūcošs lauva un meklē ko varētu aprīt. Bet jūs viņam turaties pretim, stipri ticībā» (I. Petri 5, 8—9).
Šis stiprums ticībā ir nepieciešams visiem vecākiem un audzinātājiem mūsu garīgā kara vētrainos laikos, lai aizsargātu jaunās paaudzes dvēseli no tā garīgā posta, kas viņai pat skolā draud un izsargāties no tiem laikiem, par kuriem Pestītājs ir teicis: «Raudiet par sevi un par saviem bērniem» (Lk. 23, 28).
Mūsu garīgā karā par skolas nākotni un jaunatnes kristīgu audzināšanu viss atkarīgs no tā, kādus pamatus bērna audzināšanā liks paši vecāki savās mājās. Bērna nākotne ir viņa vecāku darbs. Nav bijis gandrīz neviena svētā, nevienas vēsturiski izcilus personas, kurai Dievs viņa tēvā jeb mātē nebūtu devis cienīgus audzinātājus, kas viņu uz vēlākiem varoņdarbiem nebūtu sagatavojuši. Tā audzināšana, kuru bērns saņem savas mātes klēpī, sava tēva mājā — atstāj neizdzēšamu iespaidu uz visu viņa mūžu, un ja vecāki būs pratuši sava bērna sirdī un galvā iespiest Visvarenā Dieva zīmi, tad nekādas vēlākās skolas, un nekādi dzīves dubļi vēlāk nebūs spējīgi viņu pilnīgi izdzēst: var gadīties, ka šī Dieva zīme uz kādu laiku aptumst un pazūd, bet nekad viņa neizgaisīs pilnīgi; agri vai vēlu nāks diena, kad bērns, jauneklis, spēka vai vecuma dienās — atcerēsies savu māti un tad atdzims ari no viņas bērnībā dzirdētie vārdi un mācības, tad griežas atpakaļ aizmirstais Dievs viņa sirdī un šāda grēcinieka atgriešanās ir atkal viņa vecāku darbs, kas saprata savā laikā iepīt Jēzus un Marijas vārdu bērna pirmajās skaņās.
Tāpēc, mīļie vecāki, ja gribiet, ka skola un vēlākā audzināšana ārpus mājas, jūsu bērnus nesamaitātu, lieciet viņai labus pamatus kristīgā mājas audzināšanā. Aplama būtu jūsu mīlestība uz bērniem, ja jūs rūpētos tikai par viņu miesīgo labklājību un nākotni. Pirmā vietā jums jāpūlās par bērna dvēseli, par viņa mūžīgo pestīšanu. Jums pirmiem jākopj, jāattīsta un jānostiprina viss tas labais un svētais, ko Dievs bērna dvēselē ielicis. Kristības Sakramentā iegūta ticības žēlastība kā debesu pērle glabājas bērna sirds dziļumā un gaida, kad vecāki viņu cels saules gaismā. Kā pavasara pumpurs viņa tiecas pēc attīstības un izglītojošas gaismas. Tad mātes roka lai drīzāk rāda bērnam uz Debesu tēvu, no kūja plūst viss labums debesīs un zemes virsū.
Pirmais un svētākais vecāku pienākums pret saviem bērniem ir būt viņiem par ticības mācības pasniedzējiem, vēl pirms skolā laišanas: pirmie ticības mācības iespaidi, kurus saņemam no savas mātes ir tie visdziļākie, kas paliek visu mūžu. Bet arī vēlāk, kad bērns sāk jau iet skolā, lai vecāki turpina reliģiozas izglītības darbu. Lai neviena māte neļauj sev atņemt to patīkamo pienākumu, kopā ar saviem un skolu apmeklējošiem bērniem atkārtot uzdoto skolā katķismi, svēto vēsturi, baznīcas dziesmiņas un paskaidrojumus. Netikvien bērniem, bet arī pašiem vecākiem būs liels labums no tādas kopdarbības ar skolu pie bērna izglītības. Neaizmirstiet, dārgie vecāki, ka ja ar jūsu līdzdarbību ticības pamati būs dziļi ielikti jūsu bērna galvā un sirdī, tad viņi būs vislabāk apbruņoti pret visām vēlākām aukām un uzbrukumiem mūsu svētai ticībai. Tie ir visstiprākie pamati bērna nākotnei un tādus tik tēvs un māte var viņam dot.
Bet nevajaga aizmirst, ka vecākiem jābūt saviem bērniem par tikuma aizstāvētājiem un viņu nevainības sargiem. Jūs dzirdējāt, ka baznīcā sv. Kristības Sakramenta laikā, bērnam tika sacīts: «Saņem balto drēbi un nēsā viņu neaptraipītu mūsu Kunga Jēzus Kristus tiesas priekšā» (Rituālā vārdi). Šajos vārdos ir dziļš un nopietns atgādinājums vecākiem audzināt bērnu tā, ka viņš nekad nezaudētu savas sirds šķīstību un nevainību. Esiet tādēļ nomodā par bērna apkārtni, par visu, kas varētu bērnu ieļaunot, par viņa darbu un izpriecām, par viņa biedriem un grāmatām. Neesiet akli pret bērna sliktām īpašībām un tikumiem. Stingri apkarojiet ikvienu nolaidību, kļūdas un vājumu bērnos. Audzināšanas darbā vecākiem jābūt sapratīgiem un stingriem. Viņi nedrīkst līdzināties vecās Derības priesterim Heli, kas atļāva saviem bērniem darīt, ko viņi grib. Mēs zinām, kādu bēdīgu galu piedzīvoja viņš pats un viņa bērni. Dievs visvairāk sodā neprātīgi mīkstus vecākus. Jaunatne ir jāpieradina pie stingrības un pašaizliedzības jau no bērnu dienām. Pestītājs pats deva paklausības piemēru saviem vecākiem. Un svēts Pavils, apustuls, raksta: «Jūs, tēvi, nelutiniet savus bērnus, bet audziniet viņus stingrībā un Dieva bijāšanā» (Ef. 6, 4).
Prātīga stingrība, bez šaubām, neizslēdz prieku un jautrību bērnu un jaunatnes dzīvē. Kur prieks ir izdzīts no bērna istabas, tur nevar plaukt un attīstīties normālā un pareiza dzīve. Atļaujiet, lai tīrs un nevainīgs bērna prieks plūst pa mūsu māju, bet karojiet pret ļaunām un viltīgām izpriecām, kas nomāc viņu sirdī īsta prieka nevainību un saceļ viņos ļaunas miesas kaislības. Dzeniet ārā no bērna sirds visas nepiemērotas teātra izrādes, kinemotografus, kaktu un zaļumu ballītes, nejēdzīgus pagāniskos, jaunās modes apģērbus, šausmīgi nekaunīgas mūslaiku «modes» dejas un mūsu tautas lāstu — dzeršanu.
Nemaitājiet bērnu arī paši ar savu sliktu dzīvi. Ko līdzēs bērniem visas mācības, ja vecāku piemērs to visu noliegs? Neaizmirstiet, vecāki, ka bērna mazās actiņas neatlaidīgi Jūs novēro ar lielu ziņkārību un bērns vēlāk pakaļdara ikvienam jūsu vārdam, kustībai un darbam. Cik viegli tad pašu vecāku neapdomība, vieglprātība runā, jokos, izpriecās un savstarpējā satiksmē var dot bērnam ieļaunošanu un piedauzību. Ja vēlamies, ka mūsu bērni būtu labi un nevainīgi, vajaga tad arī pašiem pūlēties par tādiem būt. Ja gribam, ka bērni savus vecākus cienītu un mīlētu — vajaga, ka paši vecāki viens otru cienītu. Tikai ar cieņu un mīlestību lai vecāki izturas viens pret otru, tad ari tāpat bērni izturēsies pret viņiem. Paklausība dzīvo tur, kur valda īsta mīlestība un padevība. Tāpēc vecāki lai augsti vērtē sv. Laulības sakramenta žēlastību un lai cenšās pastāvīgi turēt prātā laulības dienas solījumus. Ik gadus laulības dienā, lai iet kopīgi pie svētiem sakramentiem, lai caur iegūtu žēlastību stiprinātos un arvienu vairāk pieaugtu ģimenes uzdevumu pildīšanai. «Jo nav lielāka un diženāka darba», saka sv. Jānis Zeltamutis, «kā jaunatnes dvēseles audzināšana un viņas tikumu veidošana. Vairāk par visiem gleznotājiem un māksliniekiem ir vērtējami tie, kas prot jaunatnes garu veidot.» Tā saka šis lielais Baznīcas mācītājs. Vecāku darbs jaunatnes audzināšanā līdzinās zemkopja un dārznieka darbam. Zemkopim vai dārzniekam ir pamatīgi jāpazīst sava druva un pamatīgi viņa jāapstrādā. Zeme ir jāiztīra no nezālēm un viņu saknēm. Nevienu vien reizi ir jāar un jāecē. Jauni augi jākopj, jātīra un jāsargā no kaitēkļiem. Kad viss iespējamais darīts, tad augļi gaidāmi no Dieva. Dievbijīgs zemkopis metas ceļos un lūdz auglīgu lietu un atdzīvinošu vasaras siltumu. Tāpat jādara garīgās druvas, bērna dvēseles kopējam — vecākiem. Kad viss vajadzīgais no viņu puses ir izdarīts, tad lai griežas vecāku acis un sirds uz cilvēku siržu Kungu un lūdz Svēto Garu, kas no Svētā Kristības sakramenta brīža, noslēpti darbojas bērna krūtīs.
Dārgie vecāki! Lūdziet par saviem bērniem daudz un sirsnīgi. Lūdziet par viņiem Vissvētākā Sakramenta priekšā un svētās Mises laikā. Bieži nakts klusumā metaties ceļos pie sava bērna šūpuļa un kopīgi ar viņa sargeņģeli lūdziet Dieva palīgu. Lūgšana papildinās un izlabos visas tās audzināšanas kļūdas, kuras jūs savā nezināšanā varbūt būsiet izdarījuši. Lai ikvienā katoļu mājā ir Vissv. Jēzus Sirds un sv. Nācaretes ģimenes bildes, kuru priekšā kopīgi, rītos un vakaros ar saviem bērniem, uz ceļiem nometušies teiciet Dievu, Kurš pats tad solījis būt Jūsu vidū: «Kur divi, trīs manā vārdā, tur Es viņu starpā». Vediet arī bērnus līdz uz Baznīcu, lai viņi redz, kur Pestītājs mājo, lai viņi saprot, kur tēvs un māte smeļ sev debesu spēku un debesu prieku, lai viņi mācās mīlēt mūsu dievkalpojuma skaistumu. Gādājiet par iespējami agrāku bērnu pievešanu pie svētiem Sakramentiem, kā arī par viņu šim lielam godam pamatīgu sagatavošanu (Sancta sancte tractanda!). Tam lielam un svētam darbam jāveltī divi vasaras — pirmā grēku sūdzēšanas sagatavošanai un otrā — Vissv. Sakramenta cienīgai pieņemšanai.
«Sinite parvulos» «Ļaujiet mazajiem iet pie manis un neliedziet viņiem, jo viņiem pieder debesu valstība» (Mat. 19,14) Bērnu komūnija ir vislielākā mūsu audzinātāja. Pats mūsu Pestītājs sirds iekšējā klusumā svēta un attīsta to labo sēklu, ko vecāki un garīgais tēvs ir viņā iesējis. Jūs mātes, līdzīgi tām Kristus laiku mātēm,, vediet savus bērniņus pie Pestītāja — uz bērnu katķizma mācību. Nežēlojiet laiku un pūles, lai iemācītu savus bērnus dziļāk Dievu pazīt un Viņu mīļot.
Tagad, paņēmusi savu bērnu aiz rociņas viegli vari viņu vest uz Baznīcu un ticības mācību. Bet vai! tev, ja kurnēdama neprātīgi uz savu garīgu tēvu, ka ilgi bērnu māca, atstāsi bērnu bez ticības: pāris desmit gadu, un tas pats bērns, ko tu ar asarām sūtītu, neies reizē.
Ejiet kopīgi ar bērniem pie Dieva galda. Nāks laiki, kad bērna sirdī pamodīsies kārdināšanas un kaislības aukas un labā griba sāks šķobīties. Nāks laiki, kad dēls gribēs būt stūrgalvīgs un viņa skats bēgs no tavām acīm un mātes sirds nojautīs, ka bērna sirdsapziņa nav vairs tīra. Ko darīt vecākiem tādā gadījumā? Sauciet tad to mīlestībā un sakiet: Rīt, dēls, iesim kopīgi pie grēku izsūdzēšanas un svētiem sakramentiem. Ticiet man, tas līdzēs vairāk, kā garas mācības un rūgti pārmetumi. Pēc Dievgalda zudīs nemiers, atgriezīsies miers un tīra jautrība jaunekļa sirdī, kā spoža saule pēc bārga negaisa. Tā, dārgie vecāki, ir vislabākā mācība, vislielākā labdarība, kādu prātīgi vecāki saviem bērniem var dot.
Redziet tad, cik labs ir mūsu Dievs, kas tikdaudz līdzekļus ir devis vecākiem rokā jaunatnes audzināšanai. Lai gan grūti ir mūsu laiki un daudz briesmu draud mūsu bērnu audzināšanai, tomēr vecākiem vēl ir iespējams glābt jauno paaudzi no samaitāšanas un izaudzināt viņu Dievam par godu, Baznīcai par svētību, valstij un tautai par labklājību.
Mani dārgie katoļu vecāki! Ņemiet dziļi sirdī šos manus aizrādījumus, kurus es, jūsu dvēseļu augstākais gans, dodu jums ne savā personīgā, bet mūsu svētās Mātes Baznīcas vārdā. Šīs mācības un rīkojumi nav mani — pēc viņiem rīkojas un dzīvo katoļi visā pasaulē. Mēs, Latvijas katoļi nevaram citādi rīkoties, ja gribam piederēt pie vispasaules katoļu saimes. Pienācis laiks, ka ari mūsu zemē vecākiem un audzinātājiem dedzīgi jānododas bērnu audzināšanai, kā tas notiek citās zemēs. Jo vairāk ir apdraudēta audzināšanas lieta skolā un vispāri ārpus mājas, jo vairāk viņa ir nodrošināma ģimenē. No Pestītāja Sirds mīlestības uz bērniem lai smeļam spēku karot un rūpēties par bērniem. Viņš teica: «Es esmu vīna koks, jūs zari» (J. 15, 5), kā no koka stumbura plūst spēks un dzīvība uz visiem zariem, tā lai no Jēzus Sirds plūst tēva un mātes mīlestība vecāku sirdīs, un kā dzīvības sula no zariem lēni pāriet jaunās viņu atvasēs, tā lai Jēzus sirds mīlestība audzināšanā pāriet uz jaunās paaudzes sirdīm un lai nes mums simtkārtīgus augļus.
Lai Jūs svēta Visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Amen.
