Sv. Pija X Priesteru Brālības ģenerālpriekšnieka vēstule
ticīgajiem, draugiem un labdariem

Mani dārgie ticīgie, draugi un labdari!

Īstenojot jau sen lolotu nodomu, vēlos griezties pie jums ar šiem vārdiem.

Mēs šobrīd atrodamies starp divām ļoti nozīmīgām gadadienām: no vienas puses, pirms piecdesmit gadiem tika izsludināta Jaunā Mise (Novus Ordo Missæ), un līdz ar to ticīgie tika spiesti pieņemt jaunu kristīgās dzīves koncepciju, kas pielāgota tā saucamajiem „mūsdienu izaicinājumiem”; un, no otras puses, šogad mēs svinam Svētā Pija X Priesteru Brālības dibināšanas piecdesmito gadadienu. Pats par sevi saprotams, ka šīm divām jubilejām ir ļoti cieša saistība, jo pirmais notikums attiecīgi pieprasīja sev līdzvērtīgu atbildes reakciju. Tieši par šo jautājumu es vēlētos runāt ar jums, lai izdarītu dažus vērtīgus secinājumus šodienai.

Bet, vispirms, es gribētu atskatīties pagātnē, jo konflikts, kas izcēlās pirms piecdesmit gadiem, faktiski jau bija sācies mūsu Kunga Jēzus Kristus publiskās dzīves laikā. Kad, gadu pirms savām Ciešanām, mūsu Kungs Jēzus Kristus pirmo reizi atklāja apustuļiem un ļaudīm, kas Viņu klausījās Kafarnaumā, lielo Svētās Mises un Vissvētākās Euharistijas dāvanu, daudzi atkrita no Viņa, bet citi, turpretī, vēl vairāk pietuvojās Pestītājam. Patiešām paradoksāli, bet tieši pati Euharistijas ideja izprovocēja pirmo „shizmu”, toties apustuļus mudināja uz vēl lielāku uzticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Lūk kā evaņģēlists Jānis atstāsta mūsu Kunga Jēzus Krisus vārdus un Viņa klausītāju reakciju uz tiem: „Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. Kā mani sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas mani bauda, dzīvos manis labad. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? (…) No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. ” (Jāņa 6: 57-61, 67).

Mēģināsim atbildēt uz trim sekojošiem jautājumiem, kuri izriet viens no otra. Kāpēc jūdi ieļaunojās un ko viņi no tā brīža noraidīja? Ko savukārt noraida mūsdienu kristietis? Un kas mums jādara, lai arī mēs neiekristu šajos pašos senajos maldos?

* * *

Evaņģēlijs mums saka, ka jūdi ieļaunojās, jo nevarēja saprast, kā mūsu Kungs Jēzus Kristus varētu dot ēst viņiem savu Miesu. Un, redzot viņu apmulsumu, tā vietā, lai sniegtu racionālus, ar prātu vieglāk saprotamus skaidrojumus, mūsu Kungs vēl neatlaidīgāk atkārtoti apstiprināja vairākas reizes, ka ir nepieciešams ēst Viņa Miesu un dzert Viņa Asinis, lai iegūtu mūžīgo dzīvi. Būtībā jūdiem pietrūka gatavības un pārliecības ļaut sevi vadīt mūsu Kungam Jēzum Kristum, neskatoties uz brīnumu, kam viņi nupat bija liecinieki (sal. Jāņa 6: 5-14). Vārdu sakot, viņiem trūka ticības, kuru Jēzus Kristus Debesu Tēvs liek visa dvēseļu pestīšanas noslēpuma pamatā: „ Jo šī ir mana Tēva vēlēšanās, kas mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:40). Tādējādi jūdi jau noliedza to, ko viņi gadu vēlāk noraidīs pilnīgi un galīgi: viņi noraidīs Krusta Upuri, kura turpinājums ir Svētā Mise un auglis ir Svētā Euharistija. Jau iepriekš viņi noraidīja Dievišķās Namturības pamatu — Krustu, ko nav iespējams saprast citādi kā vien ar ticības acīm. Viņiem Krusts bija ieļaunojums, tāpat kā viņus ieļaunoja mūsu Pestītāja vārdi ar kuriem Viņš atklāja Svētās Euharistijas noslēpumu. Šeit ir divi viena un tā paša „ieļaunojuma” gadījumi. Patiešām, nav iespējams mīlēt Vissvētāko Euharistiju, ja nemīlēt Krustu, un nevar mīlēt Krustu, ja nemīl Vissvētāko Euharistiju.

* * *

Savukārt, ko noraida mūsdienu kristietis? Viņš tāpat nevēlas uzņemties Dieviškās Apredzības sniegto Krustu. Viņš atsakās savienoties ar mūsu Kunga Jēzu Kristu Upurī, kas tiek atjaunots uz altāra. Mūsdienās šāda perspektīva viņam iedveš šausmas. Viņš nesaprot, kā Dievs var kaut ko tādu no viņa prasīt, jo viņš vairs nesaprot, kā Dievs Tēvs varēja prasīt mūsu Kungam Jēzum Kristum nomirt pie Krusta. Viņa priekšstats par kristīgo dzīvi mainās neatgriezeniski. Viņš nespēj ne saprast, ne pieņemt domu par Kristus ciešanu papildināšanu savā miesā (sal. Kol. 1:24 — Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca). Tā pakāpeniski Krusta garu nomaina pasaules gars. Dievbijīgās ilgas redzēt Krusta triumfu nomainās ar miglainu vēlmi veidot labāku pasauli, ērtāku, videi un veselībai draudzīgāku dzīves telpu ar cieņu pret ekosistēmu, labāku cilvēci, bet īsti nezinot, kādam mērķim un ar kādiem līdzekļiem tas panākams. Ar šādu, mūsdienu kristietim raksturīgu pārliecību, kas pati par sevi ir bezjēdzīga un rada indiferentumu, visa Baznīca, sākot ar hierarhiju un beidzot ar ticīgajiem, zaudē savas eksistences jēgu, nonāk dziļā krīzē un pēc tam izmisīgi cenšas atrast sev pasaulē jaunu misiju, jo no savas misijas, kas ir caur Krustu meklēt vienīgi Krusta triumfu, tā ir atteikusies. Neizbēgami šajā jaunajā kristīgās dzīves un Baznīcas koncepcijā Svētajam Mises Upurim vairs nav pienācīgās vietas, jo pašam Krustam vairs nav vietas. Līdz ar to, Jēzus Kristus Miesa un Asinis, ko cilvēkiem paredzēts ēst un dzert, lai iegūtu mūžīgo dzīvi, iegūst jaunu nozīmi. Jaunā Mise ir ne tikai jauns Mises rits, bet galēja neuzticības izpausme Krustam, kuru jūdiem sludināja pats mūsu Kungs, un apustuļi — agrīnajai Baznīcai. Šī ir atslēga, kas palīdz izskaidrot Baznīcas vēstures pēdējos piecdesmit gadus, kā arī lielāko daļu maldus, kas To apdraudējuši pēdējo divu tūkstošu gadu laikā.

* * *

Tad, ko mums darīt tagad, 2020. gadā, lai saglabātu Krusta garu un nesatricināmu mīlestību uz Vissvētāko Euharistiju? Agrāk vai vēlāk tas pats kārdinājums, kas jūdus attālināja no mūsu Kunga un Pestītāja, tā vai citādi skars arī mūs. Un mūsu Kungs tad uzdos mums to pašu jautājumu, ko Viņš uzdeva apustuļiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jāņa 6:68). Tāpēc mums vienmēr jābūt gataviem atbildēt kopā ar svēto apustuli Pēteri: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls.” (Jāņa 6: 69-70)?

Atbilde uz šo pamatjautājumu slēpjas pienācīgā līdzdalībā Svētajā Mises Upurī, kā arī dzīvesveidā, kura centrā ir Vissvētākā Euharistija. Svētā Mise mūsu dvēselēm dod jaunu dzīvi, bet tikai tādā mērā, kādā mēs iedziļināmies Krusta noslēpumā, padarot to par savu — ne tikai ar arēju dalību dievkalpojumā, apliecinot mūsu ticību Upurim, bet pašam ņemot dalību šajā Upurī, tādā veidā, ka tas kļūst pilnīgi par mūsu upuri, vienlaikus visā pilnībā paliekot mūsu Kunga Jēzus Kristus Upuris. Lai to sasniegtu, lai upurētu sevi mūsu Kungam, vispirms ir nepieciešams no visas sirds pieņemt Krustu ar visām no tā izrietošajām sekām. Ir jāatsakās no visa, lai pilnībā spētu upurēt visu kopā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu un caur Viņu: mūsu ego, mūsu gribu, sirdi, mūsu centienus, ambīcijas, simpātijas,… vārdu sakot, visu, kas mēs esam un visu, kas mums ir, un pat mūsu cerību iziršanu un neveiksmes.

Ja mums ir šāda dvēseles nostāja, tad Dēlam upurējot sevi Tēvam, arī mēs esam Dēlā, jo Krusts mūs vieno ar Viņu un savieno mūsu gribu ar Viņa gribu, mēs esam gatavi tikt upurēti Tēvam kopā ar Viņu. Mēs nevaram patiesi sevi upurēt Tēvam, ja neesam vienoti ar mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tikai caur šo vienību ar dievišķo Upuri mūsu upuris iegūst vērtību. Un tas var notikt tikai Svētās Mises Upura laikā un tikai caur Svētās Mises Upuri.

Un tikai pēc šīs pilnīgās upurēšanās, ko atjaunojam katrā Svētajā Misē, mēs varam pretī saņemt to, kas ir būtiski nepieciešams: Vissvētāko Euharistiju, Svētā Upura augli, kurā Dēls sevi upurē un kurā mēs upurējam sevi kopā ar Viņu. Vissvētākā Euharistija mūs šķīsta, atbrīvo mūs no pieķeršanās pasaulei un svētdara, ja vienīgi no mūsu puses nav pretestības šādai pilnīgai sevis aizmiršanai, kas ir šīs pārvērtības priekšnoteikums. Lūk, Svētās Mises Upura patiesā nozīme, un lūk, kāpēc mums katru dienu no jauna ir jāatklāj Tā vērtība. Pēc piecdesmit gadiem mums arvien no jauna jāatklāj šī neizmērojamā, neizsakāmā žēlastība, ko esam saņēmuši un turpinām saņemt caur Visu Laiku Svēto Misi.

Tas var šķist paradoksāli: no vienas puses, Svētās Mises Upuris mums vienmēr ir „cīņas objekts”, realitāte, par kuru mēs cīnāmies, nežēlojot sevi; un, no otras puses, pārvērtība, ko šis Upuris rada mūsu dvēselē, dod neizsakāmu mieru, kura avots var būt vienīgi mūsu Kungs Jēzus Kristus. Patiesībā tas, kurš pieņem mūsu Kungu Vissvētākajā Sakramentā un dzīvo Viņā, pamazām atraisās no visām pasaulīgajām vēlmēm. Pāri visam, viņš vairs nebaidās kaut ko zaudēt, pat savu dzīvi. Līdz ar to viņa dvēselē nav palicis nekas, kas neatbilst Dieva svētajai gribai. Tādējādi parastais nemiers, ko rada cīņas starp „veco” un „jauno cilvēku”, vairs neuztrauc dvēseli, ko pārveidojusi Svētā Mise un Vissvētākā Euharistija. Dvēsele dzīvo mierā, ko sniedz Svētā Komūnija: „Mieru es jums atstāju, mieru es jums dodu: nevis kā pasaule dod, es jums dodu” (Jāņa 14:27).

Svētā Komūnija mūs pārveido, jo īpaši pateicoties saiknei, ko tā nodibina ar mūsu Kungu: patiesi, visas garīgās dzīves un svētuma būtība ir šajā iekšējā savienībā ar Viņu, un viss, kas neved pie šīs vienības, nav nekas cits kā tukšība. Galu galā tas ir vienīgais, kas ir svarīgs mūsu Kungam Jēzum Kristum, un tas ir iemesls, kāpēc Viņš nodibināja Savu Baznīcu. Viņš sagaida tikai vienu: lai šī vienība būtu pilnīga un mūžīga: „Tēvs, es gribu, lai tur, kur es esmu, arī tie, kurus tu man esi devis, atrastos pie manis; lai viņi redzētu manu godību, ko tu man esi devis, jo tu esi mani mīlējis pirms pasaules radīšanas.” (Jāņa 17:24).

Ar Vissvētākās Euharistijas palīdzību mūsu Pestītāja izveido šo saikni un tādējādi sagatavo mūs mūžībai. Vissvētākā Euharistija ir mūžīgās dzīves ķīla un līdzeklis, ar kuru tā sākas jau šeit, virs zemes. Ikviens, kas to cienīgi pieņem, labi zina, ka mūžīgās dzīves sēkla ir apslēpta Svētajā Komūnijā. Tieši Svētā Komūnija liek mūsos augt cerības tikumam. Katra Komūnija mūsos stiprina ilgas pēc mūžīgās dzīves, un tuvina Debesīm. Mūžīgā dzīve ir vienība ar mūsu Kungu, kas nekad nebeidzas, jo Viņš piepildīs mūsu dvēseles visā pilnībā un pilnā mērā, būdams mūžīgi viss visā. Mūžība ir nebeidzamas un bezgalīgas Lieldienas, kurā mūsu Kungs atkal parādīs savu godību, kā Viņš to darīja Augšāmcelšanās dienā, un darīs mūs par sava prieka un godības līdzdalībniekiem. Bet šī mūsu dvēseļu dalība Viņa priekā un godībā, lai arī šobrīd apslēpta, sākas caur mūsu vienošanos ar Jēzu Kristu, kas paslēpts Vissvētākajā Euharistijā.

Tādai ir jābūt mūsu dzīvei. Mums ir jābūt pārpildītiem arī mīlestību pret Svēto Misi un Vissvētāko Euharistiju. Mums šī mīlestība ir jānodod citiem, jo īpaši jauniešiem, jo tieši viņi visbiežāk nonāk traģiskās izvēles priekšā starp mūsu Kungu Jēzu Kristu un pasauli. Viņi būs gatavi izvēlēties Kristu tādā mērā, kādā saskatīs vecākajos patiesu, neviltotu mīlestību uz Vissvētāko Euharistiju, kura nevar tikt nodota tālāk ar teorētiskām pamācībām, bet vienīgi ar patiesi kristīgu dzīvi, kas ir šī ideāla pārņemta. Svētās Mises Upuris ir daudz vairāk nekā vienkārši rituāls, kuram esam pieķērušies, kā to mums pārmet daudzi neticīgie. Svētā Mise ir mūsu dzīve, jo Jēzus Kristus ir mūsu dzīve! Mēs sagaidām visu tikai no Viņa, un bez Viņa nevēlamies neko. Un visu, ko mēs no Viņa sagaidām, mēs to noteikti varam atrast Vissvētākajā Euharistijā: „Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad.” (Jāņa 6:35).

Tā mums pastāvīgi ir jāatjauno savas dvēseles, lai saglabātu Krusta garu, kas vienlaikus ir gandarīšanas un prieka, mērdēšanās un dzīves, pasaules nicināšanas un mīlestības uz Vissvētāko Euharistiju gars. Šādi mums ir jāsagatavo mūsu Lieldienas: tās, kuras mēs svinēsim pēc dažām nedēļām, bet, pats galvenais, tās, kuras svinēsim mūžībā.

Lai Dievs jūs svētī!

Mencingena, 2020. gada 1. martā, gavēņa pirmajā svētdienā

Priesteris Davide Paljarāni, FSSPX ģenerālpriekšnieks

fsspx.news