1. Cilvēka pestīšana

Ar savu labprātīgo nāvi pie krusta Kristus izbeidza nesaskaņu, kas bija radusies starp Dievu un cilvēci, pirmajiem cilvēkiem krītot grēkā. Tā bija cilvēces pestīšana jeb pestīšana objektīvi skatīta. Principiāli vairs nebija šķēršļu cilvēces ieiešanai debesu godībā. Kristus brīvā paklausība līdz nāvei pie krusta to bija nopelnījusi. Bet cilvēce sastādās no cilvēkiem, un tam, kas bija nopelnīts vispārīgi, bija jānāk sakaros ar katru cilvēku; bija atlikusi subjektīvā pestīšana — Kristus darba augļu piešķiršana indivīdiem.

Indivīds izlabst ar Dievu procesā, ko sauc par attaisnošanu jeb svētdarīšanu: Dievs piešķir žēlastības, un cilvēks, no savas puses, dara visu, lai tās saņemtu. Process dziļi noslēpumains, jo noslēpumaina ir pati Dieva piešķirtā palīdzētāja — žēlastība un tās pārdabiskā palīdzība, cilvēkam dabiski, t.i. izprotot un brīvi piekrītot, darbojoties līdzi. Lielā noslēpumainība abu spēku sadarbībā ir bijusi par iemeslu ne vienam vien pārpratumam un maldu mācībai.

„Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ. 10,10). Kristus domāto dzīvības pārpilnību — Dieva dzīvei līdzīgu dzīvi uz mūžu mūžiem dod viņa zemes darbības augļi — žēlastības, šī lietvārda daudzskaitli darīs saprotamu tālāka nodaļa. Tā kā žēlastības ir Dieva mīlestības pierādījums, par to īsto piešķīrēju Baznīca atzīst Sv. Garu — Dieva mīlestību, kas kļuvusi par personu. Sv. Gars darbojas caur Baznīcu, un tā darbības rīki ir sakramenti. Pateicoties viņam, indivīdi tagad gūst, ja viņi neatsakās sadarboties, to pārdabisko dzīvību, ko Dievs kādreiz bija dāvājis pirmajam cilvēku pārim, bet kas grēkodams to bija zaudējis.

Pateicoties Kristus izlietajām asinīm, vienas augstākas, absolūti pārdabiskas dzīves dzīvotāji! Cilvēkiem piešķirta spēja ņemt dalību paša Dieva dzīvībā, uz kuras, šīs noslēpumainās piedalīšanās, pamata varam tikt saukti par Dieva bērniem un par tādiem arī būt. Nav brīnums, ka debesvalstība nosaukta par dārgu pērli, mantu, kas iegādājama, pārdodot visu citu. (Mt. 13.,44,46). Ar to tad īstenībā esam arī norādījuši uz tagad iztirzājamās „Dieva mācības” daļas izcilumu.

2. Žēlastību jēdziens.

Katoļu teoloģija lieto vārdu „žēlastība” ar īpatnēju nozīmes nokrāsu, kādas tam nav tautas un luteriskās baznīcas valodā. Kas pelnīts nav, bet līdzcietīgi dots, tas ir žēlastība, tā tad — līdzcietības ietekmēts labvēlības akts, dāvana, iejūtīgi un brīvi sniegta palīdzība, piem., izteicienos ,,,No Dieviņa šī žēlastība”. „Viņi tagad ēd žēlastības maizi”. J. Endzelīns apgalvo, ka, lietojot daudzskaitlī, tauta ar to domā raudāšanu, un pieved šādu piemēru savā vārdnīcā: ,,Ka(d) mani ierauga (bērns), laiž žēlastības vaļā”.

Katoliskā lietojumā vārda „žēlastība” (Gnade, grace, gratia, haris) īpatnējā nozīme sākotnēji izlobāma no Sv. Rakstiem, bet vēlāk spodrākā izteiksmē — no teologu definīcijām.

Augsta persona, piem., Dievs, parāda savu labvēlību pret zemu personu — žēlastība subjektīvi skatīta: „Nebīsties, Marija, tu esi atradusi žēlastību pie Dieva” (Lk. 1,30). Sv. Raksti runā par žēlastībām arī kā zināmiem objektiem, t.i. kā Dieva labvēlības sniegtām nepelnītām dāvanām, piem., Rom. 11,6.

Teologi, atstādami novārtā mazvērtīgākās vārda „žēlastība” nokrāsas, kas pamanāmas Sv. Rakstos (piem., šur tur tas nozīmē pateicību par laipnību), ar sevišķu uzmanību ir pētījuši žēlastību, kad tā nozīmē dāvanu, ko Dievs dod cilvēkam, kaut gan viņam nav pienākuma to dot, jo cilvēks nav to pelnījis nekādi. Izsakoties plašāk, pie šīm objektīvajām dāvanām tad var pieskaitīt dabas slānim piederīgas mantas, piem., radīšanas faktu, ka bērns dzimst vesels miesīgi un garīgi. Bet šaurākā nozīmē jeb ar to īpatnējo nozīmes nokrāsu, ko pieminējām šī nodalījuma sākumā, vārds „žēlastība” lietots tad, kad ar to domāta pārdabiska Dieva dāvana, ko Dievs, vadīdamies no brīvas labvēlības, piešķir ar prātu apveltītām būtnēm, lai tās ieietu mūžīgā laimē. Pēdējā, savukārt, var būt pārdabiska būtībā (quoad substantiam) vai tikai darbības veidā (quoad modum). Būtiski pārdabiskās žēlastības, piem., svētdarošā žēlastība, ielietie tikumi, Sv. Gara dāvanas, atbalstošā žēlastība, pēc sava iekšējā sastāva pārspēj visu, kas ir un pēc kā prasa cilvēka dabiskās spējas, turpretim veida ziņā pārdabiskās žēlastības panāk dabiski uztveramus rezultātus pārdabiskā ceļā, piem., kad kāds saņem spēju pravietot, runāt svešu valodu, ko nekad nav mācījies., kad bez kādām zālēm vai citiem līdzekļiem tiek izdziedināta nedziedināma slimība. Attālākā nozīmē pārdabas slāņa žēlastībām pieskaita arī pirmajiem vecākiem piešķirto nekaislīgumu, miesas nemirstību, brīvību no kaitēm. Tā kā tā bija īpaša palīdzība, taču tikai cilvēciskās dabas robežās, šīs dāvanas parasti sauc parārdabiskām žēlastībām (dona praeternaturalia).

Pēc visa teiktā skaidrs: lietojot vārdu „žēlastība” daudzskaitlī, tam šai dogmu mācības daļā nav nekāda sakara ar bērna raudāšanu. Arī vienskaitlī tas ņemts ne kā subjektīva Dieva nostāja — iežēla, bet gan kā iežēlas, žēlsirdības radīta objektīva un pārdabiska palīdzība cilvēkam.

3. Žēlastību veidi.

Vispārīgo jēdzienu par žēlastību kā brīvu Dieva dāvanu dara labāk ieskatāmu veidi, kādos vispārīgais jēdziens īstenojas. Tos apvieno grupās, raugoties no dažādiem viedokļiem:

Kad par iedalījuma pamatu ir izcelšanās, runā par neradītu žēlastību un radītām žēlastībām. Neradītā žēlastība ir pats Dievs par cik viņš palīdz dvēselēm kļūt svētlaimīgām. Turpretim radītās žēlastības ir no Dieva atšķirīgās dāvanas tai pat nolūkā. Abu veidu žēlastības pieminētas sv. Pāvila apgalvojumā: „Bet cerība nepamet kaunā, jo Sv. Gars, kas mums dots (neradīta žēlastība), ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (radīta žēlastība, rom. 5,5). Starp pašām radītām žēlastībām izšķirojami vairāki sīkāki nogrupējumi:

Ir Dieva žēlastības un Kristus žēlastības — Radītāja un Pestītāja žēlastības. Ar pirmajām jāsaprot tās žēlastības, ko Dievs deva, neņemdams vērā Kristus nopelnus, piem., eņģeļiem un pirmajiem vecākiem pirms krišanas grēkā. Turpretim ar pēdējām lai domājam visas tās žēlastības, kas dotas pēc pirmo cilvēku grēka un kas dotas, ievērojot Kristus nopelnus.

Ir ārējas un iekšējas žēlastības. Kā vārds norāda, ārējas žēlastības ir Dieva labvēlības akti, kas nāk no ārienes un iespaido cilvēku morāli, ne fiziski, piem., Kristus mācība un dzīves piemērs. Iekšējās žēlastības skar pašu dvēseli, pārveidojot tās būtību, piem., svētdarošā žēlastība, vai atbalstot tās spējas — atbalstošā žēlastība.

Žēlastības var būt brīvi dotas citu cilvēku pestīšanai, piem., spēja zināt svešas valodas vai darīt brīnumus; Dievs apveltī dažus cilvēkus ar tādām spējām, neraugoties uz apveltīto personīgo morālo vērtību (gratia gratis data). Bet var būt arī tā, ka žēlastība tiek dota, lai pats žēlastības saņēmējs kļūtu svēts (gratia gratum faciens), un pēdējā pazīstama divos veidos:

Ja piešķirtā žēlastība ir paliekoša, pārdabiska dvēseles īpašība, kas, ieceldama dvēseli pārdabas slānī, cilvēku attaisno Dieva priekšā un dara viņu par Dieva dabas dalībnieku, to sauc par svētdarošo jeb habituālo Dieva žēlastību. Ja turpretim žēlastība nozīmē tikai pārejošu pārdabisku palīdzību dvēseles spējām izraisīt aktus, kas gūst, pasargā vai pastiprina svētdarošo žēlastību, tad šo žēlastību sauc par atbalsta jeb atbalstošu žēlastību (gratia actualis). Aktuālo žēlastību teologi iedala sešās pašķirās:

Viena apgaismo prātu, otra stiprina gribu, trešā darbojas pirms apzināta gribas akta, ceturtā — palīdz gribas aktam izveidoties, notikt un sadarbojas ar to, kamēr tas notiek, piektā — pietiekami atbalsta cilvēku, lai tas izraisītu pestīšanai derīgus aktus, sestā — panāk, ka tādi akti patiešām rodas.

4. Galvenās maldu mācības.

Starp tiem, kas ar lielāku neatlaidību pretojušies Baznīcas mācībai par Dieva žēlastībām, rindojami pelagiāņi, puspelagiāņi, protestanti, bajieši, jansenisti, racionālisti.

Pelagiāņu nosaukums nāk no viņu mācītāja Pelagija (m. pēc 418. g.), kas, liekas, būs bijis īru mūks, stingras dzīves kārtības ieturētājs un vairāku rakstu — par askētiku un sv. Pāvilu — autors. Ādams grēkoja. Bet viņa grēks iedarbojās uz pēctečiem tikai kā ļauns piemērs, ne kā iedzimtais grēks, ko sludina Baznīca. Kristus pestīja cilvēci galvenoties ar savu mācību un priekšzīmīgo dzīvi, ne ieceļot cilvēku kādā pārdabas slānī. Pareizi lietodams savu Dieva doto brīvo gribu, cilvēks bez kādas pārdabiskas žēlastības spēj izvairīties no grēkiem, vest svētu dzīvi un nopelnīt sev mūžīgu laimi debesīs. Kad cilvēks cenšas pēc garīgas pilnības, viņš gūst spēcīgu atbalstu no ārējām Dieva žēlastībām, t.i. Sv. Rakstiem un Kristus piemēra. Atliek tikai atraut gribu no grēka, un izdarītie grēki tiks piedoti, jauni — nesekos. Gribi, un Dievs piešķirs vajadzīgās žēlastības. Tāda īsumā bija Pelagija mācība. Pelagija maldus vissekmīgāk apkaroja sv. Augustīns, veltīdams pa lielākai daļai šai cīņai savas dzīves pēdējos divdesmit gadus un tā nopelnīdams sev tituli ”Doctor gratiae — žēlastību doktors”. Pelagija maldus galīgi atmeta trešais vispārīgais koncils Efezā 431. g. (Denz. 101—108 un 126 un sek.).

Kā reakcija pret sv. Augustīna mācību par Dieva žēlastībām dažos Dienvidgallijas klosteros izveidojās pelagiānisms vājākā formā, un tā aizstāvjus (Jānis Kasiāns, sv. Vincents Lerins, bīskaps Fausts) mēs saucam par puspelagiāņiem. Puspelagiāņi atzina kā iedzimto grēku, tā cilvēka pārdabisku cildojumu un vispār pārdabiskas žēlastības nepieciešamību, lai cilvēks sagatavotos attaisnošanai un sasniegtu pestīšanu. Bet viņi nepietiekami uzsvēra pārdabisko žēlastību nepieciešamību un faktu, ka tās nevar nopelnīt. Gribēdami pasargāt cilvēka gribas brīvību un cilvēka personīgas sadarbības vajadzību attaisnošanas procesā, viņi nepareizi uzsvēra, ka prasību pēc pestīšanas vispirms izraisa paša cilvēka dabiskās spējas, ka pārdabiska žēlastība nav vajadzīga, lai cilvēks vadītos no tikumiem līdz dzīves beigām un ka ar savām dabas spējām cilvēks var „pieklājīgi” (de congruo) nopelnīt pirmo Dieva žēlastību.

Cilvēks izkaldina sev laimi mūžībā paša spēkiem; nekāda pārdaba nav vajadzīga. Ja šī Pelagija pamatpārliecība izveido vienu polu, tad viena no Lutera pārliecībām ievietojama pretpolā — tā, kas bija darījusi pārdabisku žēlastību par cilvēka dabas būtību. Pēc Lutera pārliecības Ādama grēks, atņemdams no cilvēka dabas to, kas tur bija pārdabisks, pilnīgi samaitāja cilvēku dabu, un no tā laika kaislīgums jeb iedzimtais grēks, kā to izprot Luters, ir valdījis cilvēkus. Kritušajam cilvēkam nav spēka pazīt reliģiskas patiesības un vest tikumisku dzīvi, jo saskaņā ar Luteru cilvēka griba, vairs nebūdama brīva, pati no sevis var darīt tikai grēkus. Dieva žēlastības nespēj iekšēji atjaunot un svētīt cilvēka dabu, jo tā ir un paliek caur cauri samaitāta. Kad cilvēks tiek attaisnots, Dieva žēlastības, nākdamas no ārienes, uzmet, tā sakot, samaitātajai cilvēka dabai virsū baltu segu, atstādamas pašu cilvēka dabu iekšēji neuzlabotu. Cilvēka griba ar žēlastībām nesadarbojas; pestīšanas darbu sāk un pabeidz vienīgi Dieva žēlastības (sk. Luters, „Ģenēzes grām.”, 19. nod.).

Nav brīnums, ka pret tādu radikālu samaitātību saslējās cilvēka lepnums, un racionālisms 17. un 18. gadu simtenī paziņoja, ka cilvēks paša spēkiem var tīri labi domāt Dievu, gribēt Dievu un mīlēt Dievu, ka kaut kāda pārdabiska Dieva atklāsme un žēlastība nav vajadzīga. Arī mūsu dienās racionālisms grib iztikt bez jebkāda pārdabiskuma, neatzīstot arī iedzimto grēku; Pelagija maldi atkal dzīvo.

Bajiešu nosaukums nāk no Miķeļa Baija (m. 1638. g.). Šī kādreizējā Luvēnas universitātes profesora maldus atmeta pāvests Pijs V (Denz. 1001 — 1080). Atmestajos apgalvojumos (skaitā 79) ir šis tas no Lutera, un, protams, atsaucoties uz sv. Augustīnu. Kad pirmie vecāki vēl nebija krituši grēkā, viņu cilvēciskajai dabai nebija nekāda pārdabiska cildojuma; kas tai bija, nebija nekas cits kā dabas dabiskā pilnība. Grēks padarīja cilvēkus kaislīgus un nebrīvus, Bajam, tāpat kā Luteram, iedzimtais grēks nozīmē kaislīgumu.

Viens cits Luvēnas universitātes profesors, Kornēlijs Jansens, 1640. gadā kļuva pazīstams (viņš pats gan bija jau miris divus gadus agrāk) ar grāmatu „Sv. Augustīns”, no kuras pāvests Inocents X izņēma un atmeta kā maldīgus piecus konstatējumus. Tanīs bija noliegts, ka Kristus miris, lai pestītu visus cilvēkus, ka Dievs ir gatavs dot visiem taisnajiem žēlastības, kuru pietiktu Dieva baušļu pildīšanai, ka cilvēka griba tomēr spēj brīvi pretoties Dieva sniegtajām iekšējām žēlastībām, kā arī grēkā kritušais cilvēks paliek brīvs un netiek iekšēji spiests uz ļaunu vai labu. Jansenam radās sekotāji — jansenisti, kas dzīvoja galvenokārt Francijā un Nīderlandē. Starp vairāk pazīstamajiem skaitāms P. Kenels (Quensel, m. 1719. g.). Kenela maldi savākti kopā un atmesti pāvesta Klementa XI bullā ’’Unigenitus” (101 apgalvojumi, Denz. 1351—1451). Kenels sevišķi uzsvēra, ka cilvēks nespējot pretoties Kristus žēlastībām.

1. §. Aktuālo žēlastību būtība

1. Atbalsts prātam un gribai.

Kad cilvēks darbojas, viņš nedarbojas viens pats; viņam līdzi darbojas Dievs. Dabisku Dieva līdzdarbību esam jau apcerējuši („Prāta Dievs”, 214—220. lp.). Tagad apskatāmā Dieva sadarbība ar cilvēku nav dabiska; tā ir būtiski augstāka veida — pārdabiska palīdzība cilvēka prātam un gribai, plānojot un veicot aktus savai pestīšanai. Pie tam domāta pārejoša, ne ilgstoša, paliekoša palīdzība; tas ir atbalsts cilvēka garīgajām spējām, kad tās darbojās un kad Dievs vēlas tādu atbalstu dot. Ar to esam īsi aprakstījuši atbalstošo jeb aktuālo žēlastību. Aktuālā žēlastība iekšēji un tieši apgaismo cilvēka prātu un stiprina gribu (drošs atzinums).

Pārdabiskais mērķis, kam cilvēks radīts, nav sasniedzams citādāk kā tikai ar pārdabisku spēku; parasto prāta un gribas spēju nepietiek. Tāda ir Baznīcas mācība. II Oranžas koncils 529. gadā atzina par maldīgu sekojošo apgalvojumu: „Cilvēks ar savām dabas spējām vien, bez kaut kāda Sv. Gara apgaismojuma un pamudinājuma var domāt un rīkoties kā pienākas un tikt pestīts, piekrītot tam, ko sludina evaņģēliji” (Denz. 180). Cilvēku uz labiem darbiem var mudināt ārēji iespaidi — laba mācība, grāmata, dzīves piemērs (ārējas Dieva žēlastības), bet tā visa nepietiek. Lai cilvēka darbība vestu uz pārdabisku, mūžīgu laimi, ir vajadzīga cilvēka augstāko gara spēju tieša, iekšēja „pārpotēšana”, ir vajadzīgas aktuālas žēlastības.

Par dabiskā prāta nespēju darīt kaut ko pestīšanas labā runā Sv. Raksti: „Ne tāpēc, ka mēs būtu no sevis spējīgi domāt it kā no sevis, bet mūsu spējas ir no Dieva” (2. kor. 3,5). Mēs varam stādīt, mēs varam aplaistīt, bet augšana nāk no Dieva: „Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu. Tāpēc ne tas ir kas, kas dēsta, un ne tas, kas laista, bet Dievs, kas audzē” (1. kor. 3,6—7). Prāta gaismai, kas ved uz debesīm, jānāk no Dieva. „Lai Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu Viņa pazīšanai” (Ef. 1,17 U.S.).

Sv. Raksti ir nodevuši liecību arī par parastās gribas nespēku vest uz debesīm, uz pārdabisku laimi: „Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, nevelk viņu” (Jņ. 6,44). „Jo Dievs ir tas, kas panāk, ka jūs gribat un rīkojaties pēc viņa labpatikas” (Fil. 2,13).

Sv. Rakstu prasība viegli saprotama: ja mērķis ir būtiski pārdabisks, tad arī rīkiem, kas domāti tā sasniegšanai, jābūt būtiski pārdabiskiem.

2. Priekšdarbība un līdzdarbība.

Pārejošā, pārdabiskā Dieva palīdzībā iezīmējas divi veidi: Dievs var iejaukties cilvēka dvēseles spējās pirms brīva gribas akta, vai atkal — vienā un tai pat laikā, kad notiek brīvs gribas akts (abi apgalvojumi ir ”De fide”). Pirmajā gadījumā Dievs darbojas cilvēka dvēselē bez brīvas cilvēka līdzdarbības. Šīm Dieva žēlastībām doti dažādi nosaukumi. Katrs šādā vai tādā veidā norāda uz to, ka žēlastība iedarbojas pirms faktiskas gribēšanas no paša cilvēka puses: tā ir žēlastība, kas aizsteidzas gribas aktam priekšā (praeveniens, antecedans), žēlastība, kas izraisa gribas aktu (exitans), žēlastība, kas sauc cilvēka gribu uz darbību (vocans), žēlastība, kas iedarbina gribu (operans).

Ka tāda veida žēlastības Dievs patiešām piešķir, lai spriežam no Sv. Rakstos lietotām metaforām, piem., par to, ka tas ir Tēvs,, kas pirmais velk cilvēku pie sevis (Jņ. 6,44), ka Jēzus stāv pie durvīm un klauvē, un iet iekšā, kad durvis atveras (Atkl. 3,20). Baznīcas mācība par priekšdarbīgās žēlastības eksistenci un nepieciešamību atrodama Tridentas koncila vārdos: „Lai varētu sākties pieauguša cilvēka attaisnošana Dieva priekšā, vajadzīga iepriekšēja Dieva žēlastība, pateicoties Jēzus Kristus nopelniem” (Denz. 797).

Nav tā, it kā Dieva žēlastība vispirms izraisītu gribas aktu un tad cilvēks tam pievienotos. Tai pirmajā mirklī, kad ir kaut kas no brīva gribas lēmuma — akta, darbojas kopā Dievs un cilvēks. Varētu teikt tā: vispirms pamudinājums, tad darbība, kas ir apvienota cilvēka un Dieva darbība, jo tam cilvēka darbam, kas ved uz debesu laimi, darbojas līdz otra veida aktuāla žēlastība — līdzdarbīgā žēlastība (adiuvans, concomitans, cooperans — žēlastība, kas palīdz, kas pavada, kas sadarbojas).

Sv. Augustīns saka: „Bet bez Viņa, kas tā darbojas, lai mēs gribētu labu un sadarbojas ar mums, kad mēs gribam, mēs dievbijības labā nespējam veikt neko” (”De gratia et lib. arb.” 17,33). Dievs aicina (priekšdarbīgā žēlastība), un grēcinieks uzsāk savu attaisnošanas ceļu, „brīvi piekrizdams un sadarbodamies ar žēlastību” (Tridentas konc., Denz. 797). „Pateicoties Dieva žēlastībai es esmu tas, kas es esmu, un viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani” (1. kor. 15,10).

3. Pārdabiskā atbalsta būtība.

Vēl pirms kā sasniegta apziņas josla, uz cilvēka dvēseles spējām īpašā veidā iedarbojas Dievs, mudinādams prātu uz svēttapšanai nepieciešamu izpratni un gribu uz svēttapšanai nepieciešamiem soļiem. Par aktuālo žēlastību runājot, tiktāl visiem autoriem nerodas uzskatu dažādības. Bet domas sāk dalīties, kad jautā, kā tieši lai izprotam īpašo Dieva iedarbību uz cilvēka dvēseli, kas tā ir sevī pašā, kāda veida īstenība ir īslaicīgi palīdzīgā Dieva žēlastība. Izskaidrojumos ir iezīmējušies divi virzieni — tomiskais un moliniskais, jo pirmā pārstāvji atsaucas uz Tomu Akvinieti, otrā — uz Molīnu.

Pēc molīnistu pārliecības aktuālās žēlastības ir Dieva radītas labu domu un iegribu ierosas cilvēka dvēselē, vai, citādāk izsakoties, uz pestīšanu vedēji neapzināti, vitāli dvēseles akti. Savu uzskatu molīnisti, starp citu, balsta uz tradīcijas dotajiem un Sv. Rakstos atrodamiem atbalsta žēlastības nosaukumiem — dievbijīga doma, atziņa, izpratne, laba griba, vēlēšanās. Visos gadījumos darīšana ne ar kaut ko īpašu, kas būtu no Dieva izgājis un pievienojies dvēseles spējām, bet gan ar pašas dvēseles aktiem.

Uz to tomisti atbild: dabiskais nerada pārdabisko. Ja dvēseles spējām iepriekš netiktu likts klāt nekas pārdabisks, tās nespētu radīt pārdabiskus aktus, t.i. nekas pārdabisks nenāktu no tām arī zemapziņas stadijā. Bet molīnistu pieminētie vitālie akti ir pārdabiski. Tā tad vajadzētu būt kaut kam iepriekšējam, kas mudina, kustina un pārveido („pārdabisko”) dvēseles spējas, lai tās radītu vitālus žēlastību aktus. Aktuālā žēlastība sava būtībā pēc tomistu domām tad ir tieši šis no Dieva iznākušais mudinātājs, kustinātājs, pārveidotājs spēks, kas pievienojies prātam un gribai, dara šīs spējas spējīgas radīt pārdabiskus aktus; atbalstošā žēlastība viņiem ir ”motio fluens” — Dieva radīts plūstošs dvēseles spēju kustinātājs, pārdabiskotājs spēks. Ka pārdabiskajai Dieva iedarbībai jānotiek pirms indivīda dvēseles izšķiršanās, tomisti pierāda ar tām Sv. Rakstu un Baznīcas tēvu liecībām, kur par žēlastību teikts, ka tā sauc, apgaismo, klauvē ,modina, velk, pieskaras dvēselei; visi šie verbi norāda uz Dieva darbību, kas notiek pirms dvēseles atbildes, pirms kaut kādiem (kaut arī neapzinātiem) vitāliem dvēseles aktiem.

Molīnisti atbild, ka visu, ko panāk tomistu ”motio fluens”, Dievs var itin labi panākt bez tās, t.i. ar savu tiešu iedarbošanos uz dvēseles spējām un ar pārdabisku sadarbošanos, kad spējas darbojās.

Lielās noslēpumainības dēļ Baznīca žēlastības būtības jautājumu ir atstājusi neizšķirtu, un praksē autori, aprādījuši abu skolu domas, ļauj katram pieslieties vienai vai otrai pēc patikas. Vai aktuālā žēlastība savā būtībā ir Dieva radīta dvēseles ierosa, vai šīs ierosas cēlonis, vienalga, abos gadījumos darīšana ar pārdabisku Dieva dāvanu, kas apgaismo prātu, lai tas redzētu un stiprina gribu, lai tā spētu veikt cilvēka pestīšanai noderīgus aktus.5

2. §. Aktuālo žēlastību vajadzība

1. Žēlastību vajadzība pārdabiskiem aktiem.

Skatīt Dievu savā pārdabiskajā godībā, redzēt viņu vaigu vaigā un vienoties ar viņu tāds ir cilvēka eksistences mērķis — stingri pārdabisks. Kā lai cilvēks to sasniedz ar savām dabiskajām dvēseles spējām? Vajag tās iecelt augstākā slānī — pārdabā. Kas tā par vajadzību?

„Bez manis jūs nespējat darīt nekā”, tā kādreiz paskaidroja Kristus. Viņš esot vīna koks, mēs — zari: „Kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt” (Jņ. 15,5). No Kristus iznāk kaut kāds spēks, kas nepieciešams augļiem — pestīšanai derīgiem aktiem, katrai pestīgai (kas ved uz pestīšanu) domai (2. kor. 3,5), katram labam gribas nodomam (Rom. 9,16), katram labam darbam (Fil. 2,13). Kristus sūtītais Sv. Gars vajadzīgs pat, lai svētīgi pateiktu vārdus „Kungs Jēzus” (1. kor. 12,3).

St. Augustīns vērš uzmanību uz to, ka Kristus nesaka: „bez manis jūs varat darīt drusciņ”, bet gan „bez manis jūs nespējat darīt nekā” („Komentārs par Jāni”, 81,3). Otrais Oranžas koncils (529. g.) deklarēja: „Katrreiz, kad mēs darām kaut ko labu, Dievs darbojas mūsos un ar mums, lai mēs spētu darboties” (Dez. 182). Katram aktam, kas ved uz pestīšanu, absolūti nepieciešama pārdabiska žēlastība (”De fide”). Sv. Rakstu, Baznīcas tēvu un agrāko koncilu mācību par Dieva žēlastības absolūtu nepieciešamību pestīšanas aktiem apstiprināja Tridentas koncila dekrēts par attaisnošanu trijos pirmajos kanonos (paragrāfos, Denz. 811—813).

Iekšēja, pārdabiska žēlastība absolūti nepieciešama arī, lai cilvēks sāktu ticēt un iet pa pestīšanas ceļu (”De fide”). Cilvēks vismaz sākt ticēt kā pienākas un pats saviem spēkiem. Tā apgalvoja puspelagiāņi, un viņi norādīja uz tādām vietām Sv. Rakstos kā: „Prasiet, un jums būs dots” (Mt. 7,7). „Ticiet Kungam Jēzum, un jūs tiksit pestīti.” „Griezieties pie manis, un es griezīšos pie jums” (Zah. 1,3). Bet Oranžas koncils uzsvēra, ka arī ticības sākumam nepieciešama pārdabiska Dieva dāvana — aktuāla žēlastība (Denz. 178). Lai puspelagiāņu citāti no Bībeles būtu pareizi saprasti, tie ņemami kopā ar citātiem, kur atzīta Dieva žēlastības nepieciešamība arī sākot ticēt: „Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne darbu dēļ, lai neviens nelielītos” (Efez. 2,8—9). „Tāpēc es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nebūtu dots no mana Tēva” (Jņ. 6,66). Žēlastības atbalstīts, cilvēks sāk tuvoties Dievam, palikdams joprojām savā rīcībā brīvs, un kā tāds viņš var prasīt, un viņam tiks dots, var ticēt, un Kristus viņu pestīs (Ap.D. 16,31). Tā saprotami puspelagiāņu savāktie citāti no Sv. Rakstiem. Atgādinādams Baznīcas lūgšanas par neticīgo atgriešanos, sv. Augustīns jautā: „Ja ticība atkarīga no brīvas gribas, kāpēc tad mēs lūdzamies par tiem, kas negrib ticēt, lai viņi ticētu?” (De gratia et lib. arb., 14,29). Vairāku Baznīcas tēvu, kas dzīvoja pirms sv. Augustīna, vārdi liekas atbalsta puspelagiāņus. Bet viņu saudzīgākie izteicieni izskaidrojami ar cīņu, kas tad bija vedama pret pagānu fatālismu un manihējismu; abās gara satversmēs bija apdraudēta cilvēka gribas brīvība.

Baznīca nav dogmatiski lēmusi par pārejošu žēlastību, t.i. to aktuālo žēlastību, kas ierosina, palīdz un dziedina, vajadzību arī attaisnotā cilvēkā. Taču tāds ir Baznīcas parastais atzinums (”sent. communis”), ka arī tādam cilvēkam, lai tas rīkotos savai pestīšanai par labu, vajadzīgas aktuālas Dieva žēlastības. „Kā miesīgā acs, lai gan tā pilnīgi vesela, nevar redzēt, ja tai nepalīdz skaidra gaisma, tā arī cilvēks, lai gan viņu Dievs būtu pilnīgi attaisnojis, nevar pareizi dzīvot, ja viņam nepalīdz mūžīgās Dieva taisnības gaisma” tā kādā vietā (”De natura et gratia” 26,29) saka sv. Augustīns. Neuzrādīdams, kur beidzas paliekošā un sākas pārejošā žēlastība, Tridentas koncils konstatēja: „Pats Jēzus Kristus nepārtraukti pludina attaisnotā cilvēkā savu spēku, kas iet labiem darbiem pa priekšu, tos pavada un tiem seko” (Denz. 809).

Toties par izturēšanu attaisnotības stāvoklī līdz galam Baznīca ir lēmusi dogmatiski: „bez īpašas Dieva palīdzības attaisnotais cilvēks nevar palikt līdz beigām attaisnotības stāvoklī” (”De fide”). Cilvēks var palikt attaisnots Dieva priekšā uz kādu laiku — tā būtu nepilnīga izturība, neatlaidība — vai atkal — līdz savas dzīves beigām; pēdējais būtu pilnīgas izturības gadījums, un uz to attiecas Baznīcas lēmums. Pie tam domāta aktīva izturība, t.i. ka cilvēks ne tikai spēj izturēt, bet faktiski un pastāvīgi iztur, palikdams žēlastības stāvoklī līdz dzīves beigām.

Miesas iegribas ir dumpinieces. Atkal un atkal tās saceļas pret gara priekšrakstiem. Lai griba izturētu, stāvēdama stingri un nešķobīgi, vajadzīga palīdzība no Dieva. Tāpat nav cilvēka spēkos noteikt, lai nāves mirklis sakristu ar viņa atrašanos žēlastības stāvoklī. Ja tomēr tā notiktu, tad tāda izturība līdz galam, kā Tridentas koncils paskaidroja, ir „liela Dieva žēlastība” (Denz. 826). Un jau sen pirms Tridentas koncila, II Oranžas koncils, oponēdams pret semipelagiāņiem, mācīja, ka arī no jauna dzimušajiem (attaisnotiem cilvēkiem) arvien lūdzama no Dieva palīdzība, lai viņi varētu izturēt labos darbos līdz mūža beigām (Denz. 183). Sv. Raksti apgalvo, ka pestīšanas darbu pabeidz Dievs (Fil. 1,6) un aicina ticīgos nemitīgi lūgt Dievu, lai viņš palīdzētu pārvarēt šķēršļus ceļā uz pestīšanu (Lk. 18,1; 1. tes. 5,17).

Bez īpašām Dieva žēlastībām attaisnotais cilvēks nespēj visu mūžu izvairīties no visiem grēkiem, arī vieglajiem grēkiem (”De fide”). Ar vieglajiem grēkiem te domāti galvenā kārtā pusapzinātie grēki; kurš katrs no tiem, atsevišķi ņemts, nav tāds, no kura cilvēks nespētu atturēties. Bet ar nespēju jārēķinās, ja ņem tos visus un visu mūžu, t.i. garā laika posmā. Tā, kā redzam, nav fiziska nespēja, bet gan morāla — gribas vājums, ja gribu neatbalsta īpaša privilēģija, sevišķi izvēlētas, aktuālas Dieva žēlastības. Tā kā tāda privilēģija tiek piešķirta tikai reti, ir pareizs Sv. Rakstu ziņojums par to, ka neviens no mums nav pilnīgi brīvs no grēka, kas, starp citu, jau uzsvērts arī tēvreizē: „piedod mums mūsu parādus” (Mt. 6,12). „Mēs visi daudzējādi grēkojam” (Jēk. 3,2). Svētie neizlūdzoties no Dieva savu grēku piedošanu; viņu lūgšanas nākot vairāk no pazemības nekā no patiesības, jo īstenībā tās esot lūgšanas tikai par to, lai Dievs piedotu grēkus citiem cilvēkiem. Tāds bija pelagiāņu ieskats, un to kā aplamu atmeta Kartāgas koncils (418. g. Denz. 107). Lielo privilēģiju Dievs bija piešķīris Jaunavai Marijai. Tāpēc tā spēja izvairīties no visiem, arī no vieglajiem grēkiem. Tāda — Baznīcas ticība. Bet bez īpašajām žēlastībām tas nav iespējams. Pelagiāņi maldās, domādami, ka dabiskajai cilvēka gribai ir tik liels spēks. Tā jaunākos laikos mācīja Tridentas koncils (Denz. 833). Gribas morālā nespēka dziļākais izskaidrojums ir iedzimtā grēka sekās.

2. Cilvēka dabas spējas.

Savā mācībā par Dieva žēlastībām Baznīca ved cīņu ar divām galējībām — pārspīlētu dabiskumu un pārspīlētu pārdabiskumu. Pirmajam (pienu, senajiem pelagiāņiem un modernajiem racionālistiem )žēlastības nav vajadzīgas; pati cilvēka daba spēj sagādāt laimi. Otrajam cilvēka daba tiktāl samaitāta, ka bez pārdabiskas palīdzības no Dieva nespēj darīt tikpat kā nekā laba (reformatoru atzinums). Baznīca asi nošķir pārdabas slāni no dabas slāņa un apgalvo, ka dabas slānī cilvēks spēj darīt vienu otru lietu par labu reliģijai un tikumībai arī bez pārdabiskām Dieva žēlastībām.

Pat grēkā kritušā prāts spēj pazīt reliģiskas un tikumiskas patiesības (”De fide”). Kas pirmajā cilvēku pārī bija dabisks, tas palika vesels arī pēc tam, kad viņi bija krituši grēkā, lai gan viņi, pirmie cilvēki un viņu pēcteči, bija kļuvuši vājāki sakarā ar viņu dabai nepienācīgo dāvanu (dona praeternaturalia) zaudēšanu. Nav tā, it kā bez ticības, bez Kristus un bez kristīgās mīlestības cilvēkā viss būtu tikai tumsa un grēks. To apgalvoja jansenisti, un viņu apgalvojumu atmeta pāvests Klements XI (Denz. 1398). Gudrības grāmatā (13,1 u.s.) un sv. Pāvila vēstulē romiešiem (1,20) skaidri pateikts, ka cilvēka dabiskais prāts spēj pazīt Dieva eksistenci, un šo patiesību darīja par dogmu Vatikāna koncils (Denz. 17B5, 1806 un 2145). Sv. Pāvils runā arī par pagānu spēju ievērot tikumības prasības, pazīt tās likumus, „lai gan viņiem tāda likuma nav” (Rom. 2,14).

Cilvēka darbs var būt labs arī, ja tas darīts bez svētdarošās žēlastības (”De fide”), bez ticības (drošs atzinums) un bez atbalstošās žēlastības (drošs atz.). Ja kāda persona krīt nāves grēkā, sakām, ka šī persona ir nāves grēka stāvoklī. Vai tas nozīmē, ka šīs personas visi darbi tad ir grēki? Ne nepieciešami. Pretējo uzskatu Tridentas koncils atmeta kā nepareizu (Denz. 817). Un patiešām, Sv. Raksti aicina grēciniekus atgriezties pie Dieva gandares darbiem: „Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība ir tuvu!” (Mt. 3,2). Nav iespējams iedomāties, ka Dieva prasītie, pirms attaisnošanas veiktie gandares darbi varētu būt grēki. Sv. Augustīns aizrāda, ka arī visļaunākā cilvēka dzīvē var būt daži labi darbi, un viņa vārdi „kur nevalda Dieva mīlestība, tur valda miesas kaislība — regnat carnalis cupiditas, ubi non est Dei caritas” nenozīmē, ka visi grēcinieka soļi ir grēcīgi jeb katrs viens no tiem. Apgalvojumā pateikts tikai tas, ka tikumiskā dzīvē valda divas varas — gara, Dieva vai atkaļ — kaislības, miesas un ka cilvēks nevar kalpot abiem kungiem (Mt. 6,24). Savā laikā Baijs apgalvoja: „Visi neticīgo darbi ir grēki, un filozofu tikumi — netikumi”, bet viņa apgalvojumu atmeta Pāvests Pijs V (Denz. 1025). Ja pagāni nespētu darīt nekā laba, sv. Pāvils nebūtu teicis: „Jo arī pagāni, kam nav likuma, dabiski izpilda to, ko likums prasa” (Rom. 2,14). Sv. Pāvils domāja īstus pagānus un ne atkritušus kristiešus. Viņa vārdi: „Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” (Rom. 14,23), nedomā kristiešu ticību, bet pārliecību jeb sirdsapziņu vispār. Baznīcas tēvi nejūt vajadzību atturēties no atzinuma, ka neticīgie spēj rīkoties tikumiski. Tā, piem., sv. Augustīns slavē savu nekristīgo draugu Alipiju par nelokāmi taisnu, nesavtīgu rīcību, par savaldīgu dabu; viņš izsakās atzinīgi arī par seno romiešu tikumiem. Dažuviet viņa izteicieni asāki un rada iespaidu it kā viss pagāniskais būtu grēcīgs. Taču tas nav nekas cits, kā izteikšanās cīņas karstumā: Pelagijs noliedza pārdabiska atbalsta vajadzību, un, dabīgi, sv. Augustīns, atbildēdams Pelagijam, sevišķi uzsvēra pārdabiskā vajadzību pilnvērtīgai tikumībai.

Cilvēks var būt bez svētdarošās žēlastības, bez ticības un bez aktuālām žēlastībām, un viņa darbība vēl joprojām var būt laba, jo ne visi bez atbalstošām žēlastībām veiktie darbi ir katrā ziņā grēki. Pretējo apgalvojumu atmeta pāvests Pijs V (Denz. 1027). Nav Sv. Rakstos tādu vietu un seno Baznīcas tēvu darbos tādu atzinumu, kas prasītu aktuālas žēlastības atbalstu kuram katram labam darbam. „Ja ņem katru cilvēku pašu par sevi, tad tam ir tikai nepatiesība un grēks”. Tiesa, tā izsakās II Oranžas koncils (Denz. 195), bet vārdam „grēks” te piešķirta plašāka nozīme nekā parastā — sv. Augustīna nozīme, kad viņš par grēku sauc visu, kas tieši neved uz cilvēka dzīves pārdabisko mērķi.

Neraugoties uz visu, ko cilvēks spēj veikt ar to, kas viņam dabiski dots, dabas spējām ir savas robežas. Un par pēdējo punktu konstatējams sekojošais:

Pēc krišanas grēkā cilvēka daba bez pārdabiskas Dieva atklāsmes ir morāli nespējīga zināt ātri un absolūti droši, un bez kādiem maldiem visas dabiskās kārtības reliģiskās un tikumiskās patiesības (”De fide”). Bez dziedinātājas žēlastības cilvēkam, grēkā kritušās dabas īpašniekam, ir morāli neiespējams uz ilgāku laiku izpildīt visas tikumības likumu prasības un pārvarēt visus bīstamākos kārdinājumus (drošs atzinums). No konstatējumos lietotiem vārdiem sīkāka izskaidrojuma prasa morālas nespējas jēdziens. Ar morālu nespēju lai domājam te pretstatu fiziskai nespējai kaut ko panākt; fiziska nespēja ir absolūta nespēja. Piem., cilvēka prāts ir fiziski, absolūti nespējīgs saprast kaut ko, ja iepriekš tas nav uztvēris saprotamo objektu. Bet morāla nespēja domā stāvokli, kurā panākumi saistīti ar tik lielām grūtībām, ka tos gandrīz nekad neizdodas gūt, lai gan fiziski ir iespējams tos gūt. Pirmo cilvēku grēks ir atstājis viņu pēcteču prātos „neziņas rētu”. Tāpēc bez pārdabiskas atklāsmes tikai nedaudziem izdodas nokļūt pie pilnīgām un pareizām zināšanām par Dievu un par tikumību jeb par to, kas ir labs un kas ir ļauns. „Mums jāpateicas Dieva atklāsmei, ka patiesības par Dieva lietām, kas sevī nesniedzas pāri cilvēka izpratnei, arī tagadējā, cilvēku dzimuma kritušajā stāvoklī, var tikt ātri, droši un bez maldiem saprastas” (Vatikāna konc., Denz. 1786). Ja īpaša Dieva palīdzība vajadzīga attaisnotam cilvēkam, lai viņš ilgi izvairītos no visiem smagiem grēkiem, kur jo vairāk tā vajadzīga neattaisnotam cilvēkam, kaut gan, palikdams brīvs, viņš spēj izvairīties no kura katra atsevišķi skatīta grēka. Kaisles dzīti, grēkoja jūdi, grēkoja pagāni. Bez Kristus žēlastības nevarīga ir cilvēka daba. Stāvokli spēcīgiem vārdiem tēlo sv. Pāvils vēstulē romiešiem (l.,20—32; II, 1—29; 7,14—25).

3. §. Žēlastību piešķiršana

1. Dieva rīcība brīva.

Cilvēka dabas darbiem tāda vērtība, ka taisnība prasa, lai Dievs par tiem atmaksātu ar savām žēlastībām. Tā domāja pelagiāņi. Puspelagiāņi tik tālu negāja. Taču arī viņi tīri cilvēciskos pasākumos saskatīja tik lielu vērtību, ka būtu tīri pieklājīgi, ja Dievs atlīdzinājumā sniegtu žēlastības. Bet Baznīca mācīja kaut ko citu: žēlastības ir brīvas Dieva dāvanas; tas, ko veic cilvēka daba, nespēj nopelnīt žēlastības ne taisnīgi (”de condigno”), ne pieklājīgi (”de congruo”). „Ja iepriekš būtu darīti labi darbi, tie nav tādi, lai Dievam būtu pienākums atlīdzināt par tiem ar žēlastībām” (II Oranžas koncils, Denz. 191). Pieaugušu cilvēku attaisnošana Dieva priekšā sākas, pateicoties iepriekšējām Dieva žēlastībām un nevis šo cilvēku nopelniem (Tridentas koncils, Denz. 797). Koncilu lēmumi saskan ar sv. Pāvila vārdiem vēstulē romiešiem: ievēroti Vecās Derības likumi; izpildītas dabas likumu prasības. Tā nepietiek: „Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū” (Rom. 3,24). „Principium meriti non cadit sub eodem merito — kas nopelnus dara iespējamus, to pašu nevar nopelnīt”, tā slēdza sv. Toms Akvinietis (S.Th. 1, II, 114,5).

Mums vajadzētu prasīt, meklēt, lūgties, klauvēt, un durvis uz Dieva žēlastību atvērtos. Tā varētu domāt. Bet no sv. Pāvila vārdiem izriet kaut kas cits: „Gars nāk palīgā mūsu vājībai, joko no Dieva jālūdzas, kā nākas, to mēs nezinām, bet Gars pats aizlūdz mums neizsakāmās nopūtās” (Rom. 8.,26). Tā tad, lai cilvēks pareizi lūgtos, vajadzīgs Sv. Gara atbalsts — „Gars pats aizlūdz, kā nākas”. Sv. Augustīns nešaubās, ka lūgšanas, kas ved uz pestīšanu, nāk no Sv. Gara: „Arī tā ir Dieva dāvana, ka mūsu gars patiesi piesauc Dievu; cik stipri maldās tie, kas domā, ka tāda piesaukšana nāk no mums pašiem. Nav mums spēka prasīt, meklēt, klauvēt” („Par izturības dāvanu”, 23,64). Tīri cilvēciskas lūgšanas nespēj gūt Dieva žēlastības (drošs atzinums). Ne lūgšanas panāk žēlastības, bet gan žēlastības panāk, ka mēs pienācīgi lūdzamies Dievu, un tāpēc puspelagiāņi, kas domā pretējo, domā aplami (II Oranžas koncils, Denz. 176).

Pats no sevis cilvēks nespēj pozitīvi sagatavoties Dieva žēlastībām (drošs atzin.). Dabisks, pozitīvs sagatavojums žēlastību uzņemšanai nav iespējams tāpēc, ka daba nevar iekšēji mēroties ar žēlastību; tie ir divi būtiski dažādi lielumi. Pozitīvs sagatavojums jeb dispozīcija atšķirama no negatīva sagatavojuma. Negatīvi sagatavojoties tiek novērsti visi šķēršļi, kas aizkavē augstākās formas uzņemšanu. Turpretim pozitīva sagatavošanās dara subjektu piemērotu jaunās formas uzņemšanai un dara formu it kā par dabisku subjekta papildinājumu. Lai labi atšķiram pozitīvu sagatavojumu no dvēseles pasīvās spējas uzņemt žēlastības, kas nav noliedzama. „Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtīja, nevelk viņu” (Jņ. 6,44; sal. 15,,5; 1. kor. 4,7). Dieva žēlastība ir tā, kas sāk cilvēka pestīšanas darbu un to pabeidz. Tā māca Sv. Raksti. Ilgas pēc tīrības nav ilgas, kas nāk no cilvēka dabas; uz tām mudina iepriekšējas Sv. Gara dotas žēlastības (Oranžas konc., Denz. 177).

Neraugoties uz visu to, plaši pazīstama ir sholastiķu aksioma: ”Facienti quod est in se, Deus non denegat gratiam — kas dara to, ko spēj, tam Dievs neliedz žēlastību”. Sv. Toma Akvīnieša vēlākos rakstos aksioma tulkota sadarbības nozīmē: kas, sadarbodamies ar žēlastību, dara visu, ko spēj, tam Dievs neliedz tālākas žēlastības. Domājot molinistu garā, aiz vārdiem „kas dara, ko spēj” atļauts saskatīt arī negatīvu dvēseles sagatavojumu uz žēlastībām, t.i. kas izvairās no grēkiem cik vien spēj, tam Dievs žēlastības neliedz, neliedz ne tāpēc, ka cilvēks izvairās no grēkiem, bet gan tāpēc, ka Dievs grib pestīt visus cilvēkus, tāpēc, ka viņa pestīšanas griba ir vispārīga un patiešām nopietna. Aksiomu nepareizi tulko visi tie, (semipelagiāņi), kas ieskata, ka cilvēka darbiem ir tāda iekšēja vērtība, ka tā „mudina” Dievu piešķirt savas žēlastības (”meritum de congruo”). Nav arī tā, it kā žēlastības tiktu dotas tāpēc, ka Dievam jāpaliek uzticīgam savam solījumam apveltīt ar žēlastībām tos, kas pēc tām prasa saskaņā ar Kristus vārdiem: „Prasiet, un jums tiks dots”. Vārdi tad būtu bezvērtīgi. Žēlastību došanu izšķirtu Dieva uzticība savam solījumam atsaukties labvēlīgi uz tādu prasīšanu. Tāds nominālistu uzskats; un tas — aplams. Jau redzējām, ka arī pati pareizā prasīšana pēc Dieva žēlastībām notiek Dieva žēlastību vadībā.

2. Dieva žēlastības visiem.

Dievs žēlo, Dievs mīl; viņa žēlastības ir brīvas gribas dāvanas. Un tā ir griba, kas nevēlas neko citu kā laimi, pestīšanu visiem cilvēkiem. Bet no otras puses, cilvēki var atteikties no pestīšanas. Ja viņi patiešām atsakās no pestīšanas, kas notiek tad? Kas tā par Dieva gribu, kas nespēj savaldīt savus radījumus un nespēj sasniegt to, ko tā grib — laimi visiem. Acīm redzot Dieva gribā mums jāredz sīkākas nianses, lai saprastu tās sekmīgumu un darbību. Neraudzīdamies uz to, kāda vērtība indivīda dzīvei, Dievs grib pestīt katru, kas mirst žēlastības stāvoklī. Tā ir tā sauktā vispārīgā, iepriekšējā un noteikumam piesaistītā Dieva griba. Bet kad Dievs ņem vērā un redz, ka indivīds mirs žēlastības stāvoklī, tad viņš tādiem mirējiem bez noteikumiem piešķir laimi debesīs; tie ir tie uz laimi predestinētie cilvēki. Šī ir ne vispārīgā, bet speciālā pestīšanas griba Dievā, kas, ņēmusi vērā cilvēka labo dispozīciju, piešķir viņam debesu laimi bez jebkādiem noteikumiem — predestinācija. Un otrādāk — ja dispozīcija ļauna, tad darīšana ar iepriekšēju pazudināšanu — reprobāciju. Bez šaubām, abi Dieva gribēšanas veidi ir tikai viens vienīgs gribas akts, kura bezgalīgā pilnība kļūst labāk saprotama, izceļot augstāk aprakstītās nianses.

Neraugoties uz cilvēku grēkiem, Dievs patiesi un nopietni grib pestīt visus cilvēkus (ticībai tuva patiesība). Ticības apliecinājumā katoļi saka: „Kas cilvēku, kas mūsu pestīšanas dēļ nokāpa no debesīm”. Te domāta vismaz ticīgo ļaužu pestīšana; tā ir definēta Baznīcas mācība. Ka Dievs grib pestīt vairāk nekā ticīgos, izriet no konstatējuma, ko atmeta pāvests Aleksandrs VIII: „Kristus uzupurējās Dievam mūsu un ne vienīgi izvēlēto labā — visiem un vienīgi ticīgiem cilvēkiem par labu” (Denz. 1294). Maldīgs ir kalvinistu un jansenistu atzinums, ka Dieva pestīšanas gribā ietverti tikai predestinētie (Denz. 318 u.s.; 827 1096). „Kas (Dievs) grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību” (1. Tim. 2,4).

Dievs dod žēlastības visiem taisnajiem, kuru tieši vai netieši pietiek Dieva baušļu ievērošanai (”De fide”). Jansenisti maldās (Denz. 1092); Dieva baušļi nav tādi, ka attaisnotam cilvēkam nebūtu pa spēkam tos ievērot (Tridentas konc. Denz. 828), un Sv. Raksti nemitīgi uzsver, ka Viņa jūgs ir salds, Viņa nasta, Viņa baušļi viegli (Mt. 11,30; 1. Jņ. 5„3), ka mēs drīkstam paļauties uz Viņu, ka Viņš neļaus kārdinājumiem būt pārāk stipriem (1. kor. 10,13), ka Dievs sevišķi rūpēsies par tiem, ko reizi ir attaisnojis (psl. 32,18; 36,25; Mt. 12,50; Jņ. 14,21). Tridentas koncils piekrita sv. Augustīna apgalvojumam: „Dievs neatmet taisno,, ja taisnais pirms neatmet Viņu” (Denz. 804). Dievs paliek uzticīgs sev. Ja reiz viņš ir sācis kādu aicināt uz debesīm, tad viņš to turpina darīt, dodams žēlastības, kuru pietiek debesu sasniegšanai.

Dievs dod vismaz netieši pietiekamas žēlastības ticīgajiem, lai tie atgrieztos (parastais atzinums). Žēlastība ir tieši pietiekama, ja tā dara cilvēku spējīgu izraisīt pestīšanai derīgus aktus. Turpretim žēlastība ir netieši pietiekama, ja tā saņēmēju dara spējīgu tikai uz aktiem, kas sagatavo uz pestīšanas aktiem, piem., saņemot spēju pienācīgi lūgties, kas tad ved uz paliekošu žēlastības stāvokli. Kristīts cilvēks krīt grēkā. Dieva labvēlību pret viņu, jeb pareizāk, paša grēcinieka labo dispozīciju pret Dievu var arvien, tā saka Baznīca (Denz. 430), atjaunot patiesa sava grēka nožēla; tas nozīmē, ka Dievs viņam dod pietiekamas žēlastības uz atgriešanos: „Es nevēlos grēcinieka nāvi, bet gan lai grēcinieks atgriežas un dzīvo” (Ez. 33,11). „Vai tu neapzinies, ka Dieva labvēlība ved tevi pie atgriešanās?” (Rom. 2,1) . Sv. Raksti daudzkārt aicina grēciniekus atgriezties. Tādi aicinājumi būtu bezjēdzīgi, ja Dievs cilvēkus neatbalstītu tiktāl, lai atgriešanās kļūtu iespējama. Ja grēcinieks nocietinātu savu sirdi pret Dievu, dabīgi, nožēla tad kļūtu grūtāk veicama lieta, taču ne neiespējama. Dievs ir žēlsirdīgs arī pret vislielāko grēcinieku. Tāda ir Baznīcas tēvu pārliecība: „Cik ilgi viņš dzīvo, arī vislielākajam grēciniekam nav jākrīt izmisumā” (sv. Augustīns, ”Retract., I”, 19„7).

Par tiem, kas iestiguši maldos, par jūdiem un pagāniem Kristus nemira; tādi cilvēki nesaņem viņa žēlastības. Bet pa maldu ceļiem bija sākuši staigāt arī paši jansenisti, kas tā mācīja. Pāvests Aleksandrs VIII viņu maldus atmeta (Denz. 1294). Dievs dod pestīšanai pietiekamas žēlastības arī visiem nevainīgajiem neticīgajiem (drošs atzinums). Sv. Raksti uzsver: Dievs grib pestīt visus cilvēkus (1. Tim. 2,4; 2. Pēt. 3,9), ka Kristus mira par visu cilvēku laimi: „Viņš ir mūsu grēku izlīdzināšana: ne tikai mūsu vien, bet arī visas pasaules” (1. Jņ. 2,2; sal. 2. kor. 5,15). „Bija patiesa gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē” (Jņ. 1,9). Baznīcas tēvi Jāņa vārdos saskatīja prāta apgaismošanu ar Dieva žēlastībām, un tās acīm redzot neizslēdz neticīgos, kas ir tādi bez kādas vainas.10 Lai cilvēks tiktu pestīts, parastās, uz dabiskiem apsvērumiem balstītās ticības Dievam nepietiek (Denz. 1173). Ir vajadzīga pārdabiska ticība, ticība, kas pieņem Kristus atklāsmi un ir Dieva žēlastības atbalstīta (Denz. 1789, 1793). Tā kā „nevainīgie neticīgie” ir tie cilvēki, kam, neraugoties uz viņu gatavību iepazīties ar Kristus atklāsmi, tas nav izdevies tā, lai viņi būtu pārliecinājušies par tās paticamību, paceļas jautājums par viņu ticību. Kā lai tā spētu būt pārdabiska? Kā lai viņi tic kristietībai, ko viņi nepazīst? Un tomēr mēs sakām, ka arī tādiem Dievs neliedz pietiekamas žēlastības. Saskaņā ar sv. Pāvilu (Ebr. 11,6) lai nāktu pestīšana, ticībā skaidri jāpieņem, ka ir Dievs un ka Dievs viņpasaulē cilvēkam atlīdzinās par viņa labajiem darbiem šeit virs zemes. Bez tam jātic vēl arī Dieva trīsvienībai un inkarnācijai, bet pestīšanai pietiek, ja šīm divām patiesībām tiek ticēts implicētā veidā. Par to, kad un kā dabiskajai Dieva atziņai pievienojas pārdabiskā izpratne iekšējas Dieva iedvesmas vai ārējas iepazīstināšanas ceļā, nav mums drošu ziņu, un teologu tuvākajos izskaidrojumu mēģinājumos nav vienības.

Kārtējā žēlastību piešķiršanas metode ir tā, kas ved caur Baznīcu un sakramentiem. Tā, bez šaubām, neizsmeļ Dieva spēku piešķirt žēlastības. Varbūt viņš piešķir žēlastības arī kaut kādā ārkārtējā veidā un tās atlaiž iedzimto grēku bērniem, kas mirst nekristīti. Varbūt, bet Kristus nestā atklāsme par to nekā neziņo. Droši var teikt, ka Kristus vismaz attālākā kārtā (”remote”) ir gādājis arī par šo bērnu pestīšanu, jo gribēja Kristības sakramentu itin visiem cilvēkiem. Ja bērni tomēr mirst mātes miesā un bez šī sakramenta, tad tas nāk no sekundāriem cēloņiem, fiziskiem vai brīviem, un Dievam nav pienākuma aizkavēt to darbību brīnumu ceļā. Katrā ziņā, arī tā sauktajā bērnu limbā (priekšellē vai pareizāk priekšdebesīs) bez kristības mirušie bērni bauda viņu dabai pienācīgu laimi. Taču, lietojot vārdu „priekšdebesis”, jāuzmanās. Tas nedrīkst ietvert neko pārdabisku. Ar to domāta vislielākā indivīdam iespējamā, bezgalīgi ilgstoša dabiska laima, jo pārdabiskai godībai, īstajām debesīm Dievs prasa kristīšanos (Jņ. 3,3).

3. Izraudzītie un pazudinātie.

No mūžu mūžiem Dievs dažus cilvēkus ir gribējis laimei debesīs, citus, ievērojot viņu grēkus, — sodam ellē (abi apgalvojumi ”De fide”). „Jo kurus viņš iepriekš pazina, tos arī viņš iepriekš nozīmēja kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais starp daudzajiem brāļiem. Bet kurus viņš bija izraudzījis, tos viņš arī aicināja; un kurus viņš aicināja, tos viņš arī attaisnoja, bet kurus viņš attaisnoja, tos viņš arī iecēla godībā” (Rom. 8,29—30). Citāta valoda skaidra: jau no paša sākuma, zinādams, kādu dzīvi viņa radītie cilvēki vedīs, viņš, Dievs Kungs, dažus izraudzījās būt līdzīgiem savam Dēlam un ieiet debesu laimē. „Saņemiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas” (Mt. 25,34). „Es tām (savām izraudzītajām avīm) dodu mūžīgu dzīvošanu, un viņas ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas” (Jņ. 10,28). No otras puses, tai pat Mateja evaņģēlijā lasām vārdus: „Ejiet prom no manis, jūs, nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam,un tā eņģeļiem” (Mt. 25,41). Daži no Dieva taisītiem traukiem ir viņa dusmu trauki, kas „padoti pazušanai” (Rom. 9,22). Ievērojot Sv. Rakstu valodu un Baznīcas tēvu apgalvojumus, bez formālām dogmatiskām definīcijām predestinācija arvien Ir bijusi atzīta par Dieva atklātu patiesību. Tas pats sakāms arī par reprobāciju. Izraudzītība kā visiem zināma patiesība pieņemta Tridentas koncila lēmumos (piem., Denz. 805), un Valensijas sinode (855. g.), kā garām ejot, par iepriekšēju pazudināšanu saka: „Mēs atzīstam bezdievju predestināciju uz nāvi” (Denz. 322).

Plašākā nozīmē vārds „predestinācija” attiecas uz Dieva mūžīgu lēmumu zināmas prātīgas būtnes pestīt vai pazudināt. Šaurākā nozīmē, kas galvenā kārtā lietota šai paragrāfā, predestinācija ir tas pats kas izraudzītība, t.i. fakts, ka Dievs no mūžības dažas prātīgas būtnes ir nolēmis laimei debesīs. Aktā ieiet Dieva prāts un Dieva griba; prāts no mūžības zina, griba no mūžības noteic — tā ir iepriekšēja zināšana, iepriekšēja noteikšana. Ja Dievs izvēlas būtnes tikai žēlastībām vai atkal tikai laimei, tad tā ir nepilnīga izraudzītība. Ja turpretim Dievs šīs būtnes izvēlas kā visām laimes sasniegšanai nepieciešamām žēlastībām, tā pašai laimei debesīs, tad tā ir pilnīga izvēlētība.

Kuru Dievs ir izvēlējies, to viņš ir izvēlējies, un tur vairs nekas nav grozāms; negrozāmība ir viena no izraudzītības īpatnībām. Un dabīgi: kas ir Dieva prāta un gribas akts, tas nemainās, kā nemainās Dieva būtība. Ar nekļūdīgu noteiktību Dievs no mūžu mūžiem noteica, cik un kādi cilvēki tiks pestīti. „Viņu vārdi ir ierakstīti dzīvības grāmatā” (Fil. 4,3; sal. Atkl. gr. 17,8; Lk. 10,20), un tur tie paliek, un viņu, šo laimīgo izraudzīto, skaitu zina vienīgi Dievs. Nav zināms ne tikai izraudzīto kopskaits, bet arī individuāli stāvoklis ir bez drošības, t.i. arī paši izvēlētie bez īpašas Dieva atklāsmes nekad nevar droši zināt, ka ir izvēlēti (Denz. 805). Sv. Raksti aicina strādāt pestīšanas labā bailēs un drebēšanā (Fil. 2,12). Kaut drošas zināšanas nav, taču ir zīmes, kas ar lielu varbūtību norāda uz izraudzītību, piem., liela neatlaidība tikumu praktizēšanā, bieža iešana pie dievgalda, dedzīga palīdzība citiem cilvēkiem, pieķeršanās Kristum, viņa Baznīcai un Mātei.

Par pazudināšanu runājot, jāizšķir pozitīva jeb absolūta pazudināšana no negatīvas pazudināšanas, un tad — pazudināšana, kas neraugās uz nopelniem nākotnē un pazudināšana, kas raugās uz nopelniem. Ja Dievs būtu nolēmis uz reizes mest kādu cilvēku elles mokās, iepriekš nekādi nepaskatīdamies uz šī cilvēka ļauniem darbiem nākotnē, tā būtu absolūta, beznoteikumu reprobācija, un tādu reprobāciju savā laikā sludināja Viklifs, Huss un it sevišķi Kalvins, bet viņu mācību Tridentas koncils (Denz. 827) atzina par maldīgu, un — pareizi, jo tā nav saskaņojama ar Dieva gribu pestīt visus cilvēkus, ar Dieva taisnību, svētumu un ar cilvēka brīvību. Daži tomisti ir mēģinājuši aizstāvēt tādu pazudināšanu, kas nozīmē neko lielāku kā to, ka Dievs dažus cilvēkus neizvēlas mūžīgai laimei — negatīva pazudināšana. Praksē tā tomēr kļūst apmēram tas pats kā kalvinistu pozitīvā nolemšana elles mokām, t.i. ja netiek ņemti vērā cilvēka nekrietnie darbi nākotnē. Baznīca atzīst pozitīvu pazudināšanu, kas ir ievērojusi cilvēka nekrietnību (post et propter praevisa demerita). Kondicionālā pazudinātības daba ar nepieciešamību izriet no Dieva patiesās gribas pestīt visus cilvēkus (1. Tim. 2,4). Dievs nebūtu taisns, ja viņš bez kādas vainas cilvēkus grūstu ellē; nebūtu taisns — nebūtu labs. Tie — citi apsvērumi, kas runā par labu tam pašam atzinumam. Dieva iepriekšējais lēmums kādu cilvēku pazudināt ir tikpat nemainīgs kā viņa lēmums kādu cilvēku pestīt, tikpat nemainīgs un bez īpašas Dieva atklāsmes tikpat nezināms attiecīgajam cilvēkam.

Divas teologu skolas ir mēģinājušas urbties dziļāk predestinācijas noslēpumā un pa laikam strīdējušās itin asi — tomisti un molīnisti. Saskaņā ar tomistiem, neraudzīdamies ne uz kādiem nopelniem vēlākajās dzīves gaitās, Dievs no mūžības nolemj, ka tādiem un tādiem cilvēkiem būs tikt pestītiem, un tāpēc viņš šiem cilvēkiem, kad tie dzīvo, piešķir žēlastības, kas nekļūdīgi ieved viņus debesu godībā dzīves beigās. Par pazudinātiem viņi saka, ka tā nav kaut kāda iepriekšēja un nenovēršama, pozitīva noteikšana, ka tiem un tiem cilvēkiem būs iet elles mokās, bet gan vienkārši tas, ka Dievs viņus neizvēlas debesu laimībai un neattur viņus no grēka, kad viņi paši brīvi grib grēkot, lai gan Dievs viņiem dotu pietiekamas žēlastības negrēkošanai. Augšējā izskaidrojumā molīnistus sevišķi nemierīgus dara tuvāka neizvēlēto, izlaisto likteņa pārbaude. Ja jau Dievs viņus neizvēlējās, tad taču tas nozīmē, ka viņš jau no paša sākuma bija nolēmis nedot viņiem žēlastības,, kuru būtu pieticis, ja šie cilvēki būtu ar tām sadarbojušies, pestīšanai, jā, Dievam būtu bijis jāgādā, lai šie cilvēki nesadarbojas ar viņiem piedāvātām pietiekamām žēlastībām, jo, ja viņi sadarbodamies nokļūtu debesīs, tad vairs nevarētu viņus saukt par neizvēlētiem — debesīm nedomātiem. Tāpēc molīnisti ceļ priekšā savu izskaidrojumu: Labi zinādams, kā kurš cilvēks rīkotos dažādās iespējamās pestīšanas kārtībās (tā saucamā ”scientia media”) — vai nu ievērodams Dieva gribu vai ne — Dievs izvēlējās vienu noteiktu pestīšanas kārtību un līdz ar to viņš bija arī faktiski izšķīris, kurš cilvēks būs pestīts un kurš pazudināts. Viņš izvēlējās noteiktu kārtību ne tāpēc, ka tā labi atbilst viņa radīšanas mērķim. Šāds pamatpieņēmums ieslēdz sevī kā faktisku izvēlētību, tā pazudināšanu un balstās uz iepriekš paredzētās cilvēka brīvas rīcības, kas vienā gadījumā sadarbojas ar Dieva piešķirtajām, sekmīgajām žēlastībām, otrā — atsakās no Dieva palīdzības, kuras pietiktu dvēseles pestīšanai. Tomisti aizrāda, ka pēdējā izskaidrojumā Dieva visvarenība darīta pārāk atkarīga no radītu būtņu, cilvēku gribas. Baznīca atjauj sekot abām skolām. īstenībā, ne viena grib noliegt Dieva vispārīgo gribu pestīt cilvēci, atstājot cilvēkiem brīvu gribu (tomisti), ne otra — Dieva visvarenību; savas priekšrocības ir vienam un savas — otram izskaidrojumam. Abos gadījumos kaut ko gribētos izprast labāk, un — nevar. Lai arī cik skaidri Sv. Raksti un Baznīcas tradīcija aizstāvētu pašu izvēlētības un pazudināšanas faktu, izpratnes ziņā mums jāapmierinās ar — noslēpumu.

4. §. Žēlastības un brīvība

1. Gribas brīvība netiek iznīcināta.

Cilvēkam paliekot pasīvam, žēlastība nāk, cilvēku aicina, un cilvēks piekrīt. Viņš nevar nepiekrist. Tā mācīja 16. g.s. reformatori. Viņu mācībai nepiekrita Tridentas koncils: „Ja kas saka, ka cilvēka griba, Dieva modināta un aicināta, nekādi nesadarbojas ar Dievu, piekrītot Dievam un ka tā nevarētu nepiekrist, ja vēlētos, tam lai ir anatēma” (Denz. 814). Cilvēka griba paliek brīva arī, kad iedarbojās sekmīgās žēlastības; to ietekme nav tāda, ka griba to nespētu atraidīt (”De fide”).

Nožēlojiet grēkus! Dariet labus darbus! Tādi aicinājumi atskan no Bībeles lapām. Ja jūs darīsit labu, Dievs jums palīdzēs. Jūsu labdarība un Dieva palīdzība, žēlastība — vajadzīgas abas. Es nepārtraucu savu darbību, kad Dievs man palīdz: „Bet, pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu, un viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani” (1. kor. 15,10). „Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, bet tu negribēji!” (Mt. 23,37) „Jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam” (Ap.D. 7,51).

Nebrīvības aizstāvji dažkārt atsaucas uz sv. Augustīnu — viņš esot mācījis, ka, žēlastībai darbojoties, griba nevar pretoties. Bet sv. Augustīns ir sarakstījis īpašu grāmatu ar nosaukumu „Par žēlastību un brīvību” (”De gratia et libero arbitrio”), kurā uzsver brīvu sadarbību ar Dieva žēlastībām: „Tev nepiepalīdzot, Dievs tevi radīja, bet viņš nedarīs tevi taisnu bez tavas palīdzības”.

Pieejot jautājumam ar prātu, jāatzīst, ka brīvība ir nepieciešama, lai cilvēks ar savu darbību spētu nopelnīt atzinību. Cilvēciskās apziņas analīzei neatliek kas cits kā tikai apstiprināt brīvības faktu.

Ir arī tādas žēlastības, kuru patiešām pietiktu, lai rastos pestīšanai derīgs akts, bet kas tomēr paliek nesekmīgas (”De fide”). Tikko teikto nepieņem reformatori un jansenisti. Pēc viņu ieskata žēlastības piespiež cilvēka griba. Tāpēc nevar būt runas par „pietiekamām” žēlastībām. Ja reiz Dieva žēlastība, tad, tā viņi teica, tā ir arvien sekmīga. Tādai piespiestībai un pasivitātei pretojas Tridentas koncils. Dievs piedāvā, bet cilvēks, ja grib, var arī atteikties no piedāvātās žēlastības (Denz. 814). „Dieva žēlsirdība aizsteidzas priekšā visam, bet piekrist vai nepiekrist Dieva aicinājumam ir cilvēka gribas lieta” (Sv. Augustīns, ”De sprit. et lit.”,, 34,60).

2. Brīvības iespējamība.

Viena aktuālo žēlastību pašķira panāk, ka pestīšanai derīgi akti patiešām rodas — sekmīgās žēlastības. Jau kopš 16. g.s. beigām asi debatēts par sekmīgo žēlastību „sekmīgumu”. No kurienes sekmes nāk? Vai pašām žēlastībām ir tāds spēks, kas ar nekļūdīgu drošumu panāk cilvēka pestīšanu, jeb vai tās kļūst sekmīgas no cilvēka gribas piekrišanas, ko no mūžības paredzējis Dievs, visa kārtotājs? Līdz ar to ir jautāts: vai sekmīgās žēlastības būtiski atšķiras no agrāk minētajām pietiekamajām žēlastībām, jeb vai atšķirība nāk tikai no tā, ka pirmajā gadījumā cilvēka griba brīvi piekrīt, otrajā — ne? Par jautājumu debatējot, ir radies piecveidīgs izskaidrojums. Pie katra veida tad drusciņ jāpakavējas:

Tomistu viedoklis: pašā sekmīgajā žēlastībā ir spēks, kas nemaldīgi panāk cilvēka gribas brīvu piekrišanu; tā brīvi vēlas un veic aktus, kas ieved debesu laimē. Līdz ar to sekmīgā žēlastība iekšēji un būtiski atšķiras no pietiekamās žēlastības. Pēdējā dod gribai ne vairāk kā spēju darīt pestīšanas darbu. Lai spēja kļūtu par īstenību, jānāk klāt vienai citai iekšēji citādākai žēlastībai, un tā tad ir mūsu sekmīgā žēlastība. Par izredzētajiem jāsaka, ka tie ir cilvēki, ko Dievs no mūžības nolēmis pestīt ar tādām iekšēji sekmīgām žēlastībām. Viedoklī — to, atsaukdamies uz sv. Toma Akvīnieša, aizstāv lielākā daļa no dominikāņu teologiem — labi parādīts, ka Dievs dara un panāk, ko grib; viņam — izšķīrēja noteikšana par visu. Bet grūti ieskatīt, kā tādā izskaidrojumā cilvēka griba vēl joprojām var palikt brīva un kā pietiekamā žēlastība ir patiešām pietiekama.

Augustīniešu viedoklis: patiešām, pašai sekmīgajai žēlastībai ir spēks „izspiest” no gribas brīvu piekrišanu, bet šī izspiešana nav fiziska, tomistu aizstāvētā, bet gan morāla; tā rada gribā neatraidāmu dziņu darboties pestīšanas labā. Cilvēkā cīnoties divējādas dziņas, iekāres: viena pēc debešķīgas mīlestības, otra — pēc pasaulīga apmierinājuma. Kad virsroku ņem debesu prieks, cilvēks ir žēlastības varā, un tā nekļūdīgi ved viņu uz mūžīgu laimi. Turpretī, ja cilvēks nokļūtu pasaulīga apmierinājuma varā, tā pēdējās sekas būtu pazudināšana uz mūžību.

Par pēdējo izskaidrojumu sakāms: ja nu Dievs nolemj no paša sākuma nedot kādam cilvēkam debesu prieku, kas stiprāks par pasaules sniegto baudu, tad šis cilvēks arī bez kāda fiziska spiediena tik un tā iet bojā. Īstenībā, tā tad, nav atstāta vieta brīvai gribas rīcībai; arī Dieva žēlastība uztverta pārāk vienpusīgi — kā prieks (delectatio, caritas caelestis).

Molinisms: spāņu jezuīts Luis Molina (m. 1600. g.) un pēc viņa daudzi citi ordeņa locekļi starp Dieva dotajām pietiekamākām un sekmīgajām žēlastībām saskatīja tikai nebūtisku, ārēju atšķirību: cilvēka garīgajai spējai gribai Dievs dod žēlastību, kuras pietiktu, ja cilvēks gribētu, tādai pārdabiskai darbībai, kas ved uz pestīšanu. Ja cilvēks piekrīt žēlastības aicinājumam un darbojas par labu pestīšanai, tā pati pietiekamā žēlastība ir jau sekmīga žēlastība. Gribai atsakoties sadarboties, paliek tikai pietiekamā žēlastība. Zinādams, kā kurš cilvēks zināmos apstākļos sadarbotos ar žēlastībām (scientia media), Dievam jau no mūžības pazīstama cilvēka brīva piekrišana, un šiem cilvēkiem piešķirtās žēlastības ir patiešām sekmīgas. Dieva darbība darīta pārmērīgi atkarīga no cilvēka brīvas izšķiršanās; ”scientia media” nepārliecina, jo tā ir tikai frāze, kas apgalvo, ka Dievs no mūžu mūžiem zina cilvēka katrreizēju brīvu izšķiršanos visvisādā apstākļu sagrupējumā, bet nekādi neparāda, kā viņš var to zināt. Šie ir parastākie iebildumi pret molinistu viedokli.

Viens molinisma paveids — kongruisms, ko pārstāvēja jezuīti Suarēzs, Belarmīns un Akvaviva, apgalvoja, ka pietiekamo un sekmīgo žēlastību nebūtiskā dažādība nāk ne tikai no gribas brīvas piekrišanas, bet arī no viņu piemērotības saņēmēja individuālajiem apstākļiem. Ja žēlastība saskan ar indivīda personā un ārpus tās eksistējošiem apstākļiem, tā, gribai brīvi piekrītot, kļūst par sekmīgu žēlastību. Ja turpretim žēlastībai nav šīs saskaņas, tad, gribai nepiekrītot, žēlastība nedarbojas, lai gan varētu darboties. Ar savu kongruences jēdzienu šīs skolas pārstāvji ir mēģinājuši vairāk uzsvērt Dieva gribas augstāko noteikšanu žēlastību sekmīgumā un nesekmīgumā.

Sinkrētisms, galvenā kārtā Sorbonas teologu viedoklis, tad ir tas, kas mēģinājis apvienot to labo, kas atrodams abos iepriekš aprakstītajos domu gājienos — tomismā un molinismā. Esot divējāda veida sekmīgas žēlastības. Vieglākiem labiem darbiem, piem., lūgšanām, pietiek to žēlastību, kuru sekmīgums nāk no ārienes. Bet smagākiem darbiem, piem., smagu kārdinājumu pārvarēšanai, ir vajadzības iekšēji sekmīgas žēlastības, tomēr tādas, kas ne dzen (fiziski) gribu, bet gan to tikai mudina (morāli). Tiem, kas sadarbojas ar ārēji sekmīgām žēlastībām, piem., sirsnīgi lūgdamies, tiem Dievs noteikti piešķir iekšēji sekmīgās žēlastības, jo Dievs ir apsolījis uzklausīt lūgšanas, kas nāk no sirds. Tūlīt redzams: apvienodams abus domu gājienus, sinkrētisms ir pārņēmis arī visus pret tiem vērstos iebildumus. Jauns un svarīgs, bez šaubām, ir sinkrētisma norādījums uz lūgšanu lomu, iegūstot žēlastības un pestīšanu.

1. §. Attaisnošana

1. Attaisnošanas būtība.

Par to, kā grēcīgais cilvēks izlabst ar Dievu, divas konfesijas dod divus dažādus izskaidrojumus — protestanti un katoļi.

Ādams grēkoja. Viņa grēks pilnīgi samaitāja cilvēka dabu. Visi, kas dzimst pēc Ādama, dzimst ar dabu, kas samaitāta pašos pamatos. Visi ir iedzimtā grēka varā; visi padoti ļaundabīgam kaislīgumam. Izlabt ar Dievu, tikt attaisnotam? To panāk Dievs. Pašam cilvēkam iekšēji nepieskardamies un atstādams grēku, kur tas ir, Dievs paskaidro, ka uz to vairs neraugās. Ne izravē viņš grēku, bet uzmet tam virsū segu. Kas Dievu uz to mudina? No ārpuses — Kristus nopelni. No iekšpuses jeb subjektīvi — attiecīgā cilvēka stiprā paļāvība uz Dieva apžēlošanos. Lai arī cik grēcīgs cilvēks iedzimtības un pašdarbības ceļā būtu kļuvis, ja viņš, atsaukdamies uz Kristu, nešaubīgi tic, ka žēlsirdīgais Dievs viņam piedos grēkus un viņu pestīs, Dievs tad viņu arī tiešām pestīs. Šāds attaisnošanas izskaidrojums atrodams svarīgākajos protestantu ticības dokumentos.

Kā īstenībā ir ar attaisnošanu? Dzimst pirmā Ādama dēls. Nāk palīgā otrais Ādams — Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs. Viņš ieceļ cilvēku žēlastības stāvoklī, adoptēdams viņu par Dieva bērnu. Tāds, īsi, ir Tridentas koncila dotais attaisnošanas apraksts (Denz. 796). Kas tanī ietverts? Ne kaut kāda grēka apsegšana; grēks tiek izravēts no cilvēka dvēseles. Tā kļūst iekšēji jauna un svēta (Denz. 799). Protestanti maldās, domādami, ka Dievs tikai, tā sakot, „piemiedz acis”,, lai grēku neredzētu, taču atstādams to, kur tas ir — cilvēka dvēselē (Denz. 792, 821). Sv. Rakstos lietoti dažādi vārdi, kas apstiprina grēka izņemšanu no attaisnojamā cilvēka dvēseles: deldēt, izņemt, nest projām, attālināt, izmazgāt, iztīrīt, atlaist — tie ir tie parastākie verbi šai sakarībā. „Mīlestība apklāj daudz grēku” (1. Pēt. 4,8), bet grēku „apklājēji”, piedevēji šai vietā ir cilvēki, ne Dievs. Arī viena otra cita vieta, kur varētu likties domāta acu piemiegšana izprotama salīdzinājumā ar nenoliedzami skaidriem citiem verbiem, kas apgalvo iekšēju grēka iznīcināšanu. Iznīcināt grēku. Tas kaut kas negatīvs, un negatīvā vien nepietiek: agrākajā grēciniekā nāk klāt kaut kas jauns — rodas pārdabiska dzīvība. Lai ieietu debesvalstībā, vajag atdzimt kristības ūdenī un Sv. Garā (Jņ. 3,5); tas ir ūdens, kas rada jaunu dzīvību, kas atjauno cilvēku Sv. Garā (1. Tit. 3,5), tā ir iekšēja atjaunošanās (Ef. 4,23—24). Vecajai iznīkstot, ir radusies jauna būtne (2. kor. 5,17), kas tīra no traipiem un svēta (1. kor. 6,11), kas, izrauta no nāves varas, ir nostādīta uz dzīvības ceļa (1. Jņ. 3,14). Ne tumsai tā domāta, bet gaismai (Kol. 1,13), paliekošai vienībai ar Dievu (Jņ. 14,23; 15,5); tā ir būtne, kas ir Dieva dabas līdzdalībniece (2. Pēt. 1,4).

Grēcīgs gan viņš ir — šis cilvēks, ir un paliek, bet es viņu nosaukšu par taisnu. Ja Dievs tā rīkotos, viņš nebūtu ne patiess, ne svēts. Nav jābrīnās, ka Baznīcas tēvi, nevarēdami iedomāties tādu Dievu, atzina, ka attaisnošana skar cilvēku iekšēji, izbeigdama viņā visu grēku. Vēl vairāk — ielej attaisnotā dvēselē pārdabisku dievlīdzību. Viņi bieži lieto vārdus "teiosis”: ”deificatio”, runādami par dvēseles izdaiļošanu, „dievišķošanu”.

Dievam gods, cilvēkam laime; abi labumi nāk no attaisnošanas. Tie ir attaisnošanas mērķi, mudinātāji. Kas gribēto izdara? Galvenoties Dieva žēlsirdība. Ja viņš nebūtu žēlsirdīgs, ne grēks tiktu deldēts, ne dvēsele — izrotāta. Un vēl nāk kas klāt: Kristus aizrunāja par cilvēkiem; viņš pasniedza Dievam Tēvam savu dzīvi un dzīvību kā gandarījumu par cilvēku grēkiem, tā nopelnīdams žēlastības, kas cilvēkus attaisno Dieva priekšā. Kā savu attaisnošanas rīku Kristus izvēlējās Kristības sakramentu. Bet pieaugušus cilvēkus uz kristību sagatavo ticība, kas ir nepieciešams attaisnošanas priekšnoteikums, bez kura ”nulli unquam contigit iustificatio” — „neviens, nekad nevar tikt attaisnots” (Tridentas konc., Denz. 799). Tik daudz par ataisnošanas mērķi, cēloni, pelnītāju, rīku un sagatavotāju; visi šie faktori veicina attaisnošanu.

Attaisnošanas tiešā, formālā veicēja ir habituālā jeb svētdarošā žēlastība. Kad tā ielejas dvēselē, nekas cits nav vajadzīgs: tā iznīcina grēku un izdaiļo dvēseli — dara to svētu. Nav vajadzīga divkārša žēlastība — to prasīja daži reformatori un daži katoļu teologi — viena, kas piedod un otra, kas izdaiļo. Tumsas pretstats — gaisma; nāves pretstats — dzīvība. Kad dota Dieva žēlastība, saņemta gaisma un dzīvība; nav vairs vietas tumsai un nāvei: „Kas kopējs taisnībai ar netaisnību? Vai: kāda sadraudzība gaismai ar tumsu?” (2. kor. 6,14). Tāda ir Sv. Rakstu valoda.

3. Sagatavošanas uz attaisnošanu.

„Tev neprasījis, viņš tevi radīja, bet viņš tevi pestī tikai, kad piekrīt tava griba” (sv. Augustīns, 169. runa, II, 13). Kas grib saņemt attaisnošanas žēlastību, tiem uz to jāsagatavojas; katehumeņiem jāiepazīstas ar ticības patiesībām, grēciniekiem jānožēlo grēki. Tāda bija senās Baznīcas prakse. Tridentas koncils citē Sv. Rakstus: „Griežaties pie manis, un es griezīšos pie jums” (Zah. 1,3). Nebūtu nozīmes aicināt, ja aicinātajam nebūtu brīvas gribas, ar ko griezties pie aicinātāja. Ja cilvēka daba caur Ādama grēku pilnīgi samaitāta, tad dabīgi, ka tā nespēj darīt nekā laba. Reformātoriem, kas pieņēma pilnīgu dabas samaitātību, tad bija jāsaka, ka sagatavošanās uz attaisnošanu nav ne īsti vajadzīga, ne iespējama. Tridentas koncils apgalvoja pretējo: grēcinieks var sagatavoties un viņam vajag sagatavoties uz aktuālās žēlastības palīdzību un tās žēlastības saņemšanu, kas viņu attaisno Dieva priekšā (”De fide”, Denz. 819; 797, 814, 817).

Pieauguša cilvēka gadījumā attaisnošana nav iespējama bez ticības (”De fide”). „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16,15—16). Tā nav kaut kāda ticība, kas nozīmētu paļaušanos uz Dieva žēlsirdību kā cilvēka pestītāju, bet gan ticība, kas nešaubīgi pieņem Dieva atklātās patiesības. „Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls., un lai jūs ticēdami mantotu dzīvību viņa vārdā” (Jņ. 30,31). „Bez ticības nav iespējams patikt Dievam. Jo tam, kas Dievam tuvojas, jātic, ka viņš ir un ka viņš atalgos tos, kas viņu meklē” (Ebr. 11,6). „Anatēma tam (ārpus Baznīcas nostājas tas), kas saka, ka attaisnošanai vajadzīgā ticība ir nekas cits, kā paļāvība uz Dieva žēlsirdību” (Tridentas konc., Denz. 822). Nē, kā tas pats koncils, balstīdamies uz Sv. Rakstiem, paskaidro, lai rastos attaisnošanas stāvoklis, jātic visam, ko Dievs ir atklājis un apsolījis (Denz. 798).

Un ticība nav vienīgā. Vajadzīgi arī citi akti, kas sagatavo uz attaisnošanu (”De fide”). Sv. Raksti piemin dievbiju, cerību, Dieva mīlestību, grēku nožēlu un gribu gandarīt. Rakstu prasības apstiprina Tridentas koncils (Denz. 819, 798). Protestantu pārliecība par ticību kā vienīgo, kas nepieciešama attaisnošanai, balstās uz pārpratuma. „Mēs esam pārliecināti, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā bez likuma darbiem”. Tiesa, sv .Pāvils teica šos vārdus (Rom. 3,28). Bet tie nenozīmē, ka izlīgšanai ar Dievu jānāk no ticības vien un ne no labiem darbiem. Jāievēro, ka sv. Pāvils runā par „likuma darbiem” un ne par labiem darbiem vispār. Vecās Derības likumi prasīja apgraizīšanu; kristietim tā nav vajadzīga, bet ticība Jaunās Derības atklāsmei ir vajadzīga. Lasot sv. Jēkaba vēstuli, vienā vietā gandrīz rodas iespaids, ka viņš apgalvo („Vai redzat, ka darbos cilvēks tiek taisnots, bet ne ticībā vien?” 2,24) gluži pretējo. Bet atkal jāievēro, ka sv. Jēkabs runā par ticību, kas mirusi. Tādas dispozīcijas, bez šaubām, nepietiek, lai Dievs cilvēku attaisnotu; vajadzīga dzīva ticība, ticība, „kas izpilda Dieva gribu” (Jņ. 1. vēst. 2,17). „Ticība ir pati sevī mirusi, ja tai nav labu darbu” (Jēk. 2.,17). Apustulis Pāvils cīnījās pret vecās jūdu ticības, kārtības aizstāvjiem; tā noteica visādas formalitātes, un tās kristiešiem nav vajadzīgas, bet ir nepieciešama „ticība, kas darbojas mīlestībā” (Gal. 5,6), t.i. dzīva ticība. Dzīvajā ticībā, arī subjektīvi raugoties, ir vairāk sastāvdaļu nekā atklāto patiesību pieņemšana: bīsties Dievu, taču reizē arī ceri uz viņa žēlsirdību Kristus nopelnu vārdā, iekšēji novērsdamies no grēka, to nīzdams un noraidīdams, pieķēries Dievam, esi gatavs kristīties, sākt jaunu dzīvi, pildīt Dieva baušļus. Tridentas koncils uzrāda subjektīvās dispozīcijas dažādos elementus psiholoģiskā kārtībā, taču neprasa, lai tie tā arī sekotu katrā atsevišķā cilvēkā, kas grib būt attaisnots Dieva priekšā.

2. §. Attaisnotības stāvoklis

1. Svētdarīgās žēlastības būtība.

Devējs nav tas pats, kas dotais: iedams ciemos pie paziņām, es ņemu līdz dāvanu; mana dāvana un es pats ir divi dažādas lietas. Der ievērot šo atšķirību, runājot par svētdarošo žēlastību. Ir bijuši cilvēki, kas apgalvoja, ka svētdarošā žēlastība ir identiska ar Sv. Garu (piem., Pēteris Lombards, ”Sent”, 1. d., 17). Tas dzīvojot attaisnotā cilvēka dvēselē un radot tur Dieva un tuvāka mīlestības aktus. Īstenībā, svētdarošā žēlastība ir Dieva radīta un no Dieva atšķirīga dāvana (ticībai tuva patiesība), pārdabiska dāvana. Svētdarošā žēlastība ir „Dieva taisnība, ne tā, caur ko viņš ir taisns, bet caur ko viņš dara mūs taisnus”. Tridentas koncils tātad neatzīst svētdarošās žēlastības identitāti ar Sv. Garu (Denz. 799). Svētais Gars, mēs varētu teikt, ir attaisnotības izraisītājs, bet svētdarošā žēlastība — tās pabeidzēja, izpildītāja. Svētdarošā žēlastība ir pārdabisks, ilgstošs stāvoklis, ko Dievs rada cilvēka dvēselē (drošs atzinums). Ne ilgstoša Dieva labvēlība, kas atlaiž grēkus Kristus nopelnu vārdā, kā domāja nominālisti, ne Dieva gatavība neskatīties uz grēku kā uz grēku, kā žēlastību iztēlojās Luters, bet iekšējs pašas dvēseles pārveidojums, tas domāts ar svētdarošo žēlastību.

Tridentas koncils lieto verbus „izliet”, „ieliet”, „ietilpt” (difunditur, infunditur, inhaeret), ar tiem norādīdams, ka svētdarošā žēlastība ir kaut kas, kas nāk klāt, kas notiek ar pašu attaisnoto cilvēku, kas šai cilvēkā „ielejas” un paliek. Romas katehisms šai sakarībā runā par dievišķīgu dvēselē esošu īpašību (II, 2.,49). Tiešām, Sv. Raksti lieto izteicienus un apzīmējumus, kas neļauj saprast svētdarošo žēlastību kā ātri pārejošu Dieva palīdzību vienam vai otram pestīšanai derīgam aktam: kas dzimis Dievā, „tas nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek tanī” (1. Jņ. 3,9). „Viņš mūs apzīmogoja un deva Gara ķīlu mūsu sirdīs” (2. kor. 1,22). Ko Dievs attaisno, to viņš dara par savas dabas līdzdalībniekiem (2. Pēt. 1,4). Būt attaisnotam nozīmē būt no jauna dzimušam (Jņ. 3,5), būt jaunai radībai (2. kor. 5,17). Visi vārdi norāda uz iekšēju, paliekošu, pārdabisku dvēseles pārveidojumu.

Kaut radīta, no Dieva atšķirīga, pārdabiska dāvana, svētdarošā žēlastība nav patstāvīga būtne, substance, bet gan tikai dvēseles substances akcidentālija (pēdējā daļa ir drošs atzinums). Būt attaisnotības stāvoklī tātad vispirms nozīmē būt par pārdabiski pārveidotas dvēseles īpašnieku. Zināmas dabas un vērtības darbība seko, bet dvēseles pārveidojums ir tas pirmais, kas mums jāpatur acīs, jautājot pēc svētdarošās žēlastības būtības. Teologi te lieto divus izteiksmīgi kaldinātus apzīmējumus — "habitus entitativus” un "habitus operativus”; svētdarošā žēlastība ir Dieva atbalsts dvēseles būtībai (”habit. entitat.”). Tā nav palīdzība, kas sāktos līdz ar cilvēka piedzimšanu; svētdarošā žēlastība nav iedzimta paliekoša īpašība, bet gan zināmā brīdī „ielieta” īpašība ("habitus infusus”).

Lai gan Tridentas koncils nav neko noteiktu lēmis, teologu vairākums ir tādās domās, ka svētdarošā žēlastība nav identiska ar dievišķīgo mīlestību, ko īsi sauc par „karitāti” un kas papildina cilvēka gribu. Dvēsele nav tas pats, kas ir viena tās spēja — griba, un līdz ar to pārdabiskais dvēseles substances pārveidojums nevar būt tas pats, kas ir tikai vienas spējas pārveidojums.

„Dāvinādams mums ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jūs caur tiem kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2. Pēt. 1,4). „Dievišķās dabas dalībnieki”, kaut kas liels ietverts šais vārdos, un — noslēpumains. Mēģinot noslēpumu cik necik izprast, jāizvairās no izskaidrojuma, kas iekrīt panteismā un pārvērš cilvēku par Dievu. Lai arī ko dievišķās dabas līdzdalība nozīmētu, bezgalīga starpība starp Radītāju un radību — cilvēka dvēseli paliek joprojām (Denz. 433, 510, 1225); dvēsele nekļūst par Dievu. No otras puses, līdzdalība Dieva dabā būtu nepietiekami novērtēta, ja kāds aiz tās saskatītu neko vairāk, kā līdzināšanos Dievam savās rakstura īpašībās. Ar šo līdzdalību jāsaprot kaut kādas fiziskas saites, kas, darīdamas dvēseli līdzīgāku Dievam, viņu vieno ar Dievu kaut kādā pārpasaulīgā veidā. Ripalda domāja, ka pārdabiski kāpinātā līdzība ar Dievu ir līdzība ar viņa svētumu, turpretim Suarēzs atzina, ka tas ir garīguma kāpinājums virzienā uz Dievu kā tīru garu. Pārdabīgo līdzīgumu Dievam, kas sākas šai dzīvē ar svētdarošās žēlastības ieliešanu dvēselē, pabeidz viņpasaulē svētlaimes vīzija, kas ieved paša Dieva apziņā un tās sekās — neaprakstāmā laimē. Svētdarošo žēlastību tātad var saukt par dvēseles kādreizējās godības sākumu, un pašu godību — par svētdarošās žēlastības pabeigtību. Mums darīšana ar būtiski identisku fenomenu. Sv. Raksti apstiprina: žēlastība, kas nāk ar kristības ūdeni, verd mūžīgai dzīvei (Jņ. 4,14); kas taisns Dieva priekšā, tas bojā neies, kas tic Dēlam, tam mūžīga dzīvība (Jņ. 3,15; 3,36).

2. Svētdarošās žēlastības sekas.

Svētums, skaistums, draudzība ar Dievu, radniecība ar Dievu, Sv. Gara iemājošana dvēselē tādas sekas svētdarošās žēlastības klātbūtnei.

„Velc virsū jauno cilvēku, kas radīts pēc Dieva taisnības un patiesības svētuma” (Ef. 4,24); Korintas kristiešiem sv. Pāvils atgādina: „Bet jūs esat nomazgāti, darīti svēti un attaisnoti

Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā” (1. kor. 6,11). Attaisnot? Tas nozīmē darīt jaunu un svētu iekšējo cilvēku (Tridentas koncils, Denz. 799). Atbrīvots no nāves grēka, jaunais iekšējais cilvēks paliekoši un pārdabiski pieķeras Dievam, paliek ar viņu tā sasaistīts; tas ietverts svētuma jēdziena negatīvajā un pozitīvajā daļā. Svētdarošā žēlastība dara dvēseli svētu (”De fide”).

„Kamēr Kristus izveidosies jūsos” (Gal. 4,19), bet Kristus ir Dieva neradītās godības atspīdums (Ebr. 1,3). Ja ar svētdarošo žēlastību nāk pārdabiska, kāpināta līdzība ar Kristu, tad tas nozīmē arī lielāku dievišķīgu skaistumu svētdarošās žēlastības saņēmējā. „Žēlastība kā gaisma dara dvēseli gaišu”, saka sv. Toms Akvinietis. Viņa vārdus apstiprina Romas katehisms: „Žēlastība ir kā zināms spožums vai gaisma, kas iztīra no mūsu dvēselēm visus traipus un dara tās skaistākas, spožākas” (II, 2,49). Svētdarošā žēlastība dod dvēselei pārdabisku skaistumu (parastais teologu atzinums).

Dieva ienaidnieku svētdarošā žēlastība pārvērš par Dieva draugu, ”ex inimico amicus”, saka Tridentas koncils (Denz. 799). „Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt to, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara. Bet es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no Tēva, es jums pasludināju” (Jņ. 15,14—15). Cilvēkam piešķirtā privilēģija — līdzdalība Dieva dabā izveido kaut ko kopīgu starp Dievu un cilvēku, un tas ir par pamatu divu draugu savstarpējai labvēlībai, mīlestībai. Svētdarošā žēlastība attaisnoto cilvēku dara par Dieva draugu (”De fide”).

„Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos; jūs esat saņēmuši pieņemta bērna garu, kurā mēs saucam: Abba (Tēvs). Un pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Bet ja esam bērni, tad arī mantinieki un Kristus līdzmantinieki” (Rom. 8,15—17). Viņš uzlēja mums atdzimšanas ūdeni, „lai attaisnoti viņa žēlastībā, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīves mantinieki” (Tit. 3,7). Svētdarošā žēlastība dara attaisnoto cilvēku par Dieva bērnu un dod viņam tiesības mantot debesu laimi (”De fide”). Tridentas koncils deklarē, ka ar attaisnošanu cilvēks tiek iecelts žēlastības stāvoklī un darīts par Dieva radinieku (Denz. 796, 799). Parastā adoptācija rada starp vecākiem adoptētājiem un adoptēto bērnu morālas un juridiskas saites, ne fiziskus sakarus — asinsradniecību. Bet Dieva adoptācija ir kaut kas vairāk, tā ir asinsradniecība, tā līdzīga jaunai dzimšanai — no Dieva, pārdabiski: „Tiem viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem” (Jņ. 1,12). Kam? Tiem, „kas no Dieva dzimuši” (Jņ. 1,13). Attaisnotais cilvēks saņem „jaunas asinis”, jaunu, pārdabisku dzīvību, kas ir piedalīšanās Dieva dzīvībā.

Svētdarošā žēlastība pārvērš attaisnoto cilvēku par Svētā Gara templi (drošs atzinums). „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos?” (1. kor. 3,16). Tās nav tikai radītās Dieva žēlastības, kas nāk un mājo cilvēka dvēselē; Sv. Raksti garantē, ka attaisnotajā cilvēkā ir vairāk: viņa dvēselē ņem mājas vietu sev pats neradītais Sv. Gars kā trešā Dieva persona. „Bet cerība nepamet kaunā, jo Svētais Gars, kas mums dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs” (Rom. 5,5). Mums nav jāiedomājas, ka te darīšana ar tādu iemājošanu, kur Dieva Gars saplūst vienā būtnē ar cilvēka garu. Īstenībā, darīšana ar akcidentālu, ne substanciālu vienību, citādāk sakot, Sv. Gars paliek Sv. Gars, un viņš dvēselē var būt, bet var arī nebūt. Iemājošana ir tikai sevišķā kārtā Sv. Garam piedēvēta. Tā kā šis gadījums nozīmē Dieva darbību uz ārieni no sevis paša — ”operatio ad extra”, faktiski cilvēka dvēselē nāk un pārdabiski mājo visas trīs Dieva personas, jo ārējā Dieva darbībā arvien piedalās visas trīs personas, ko tad arī apstiprina Sv. Raksti: „Jēzus atbildēja viņam sacīdams: Ja kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā” (Jņ. 14,23) — „Jūs esat dzīvā Dieva svētnīca” (2. kor. 6,16).

3. Svētdarošās žēlastības pavadoņi.

„Svētdarošā žēlastība nes visdaiļāko tikumu rotu; Dievs ielej tikumus dvēselē reizē ar žēlastību” (Romas katehisms, II, 2,50). Katehisms domā abu veidu tikumus — teoloģiskos un morālos.

„Kad cilvēks tiek attaisnots, viņam tiek piedoti grēki, un viņš pie tās pat reizes saņem arī visus trīs tikumus — ticību, cerību, mīlestību” (Tridentas koncils* ”De fide”, Denz. 800). Ar tikumiem te nav jāsaprot faktiska ticēšana, cerēšana, dievišķīga mīlēšana, bet gan tikai dispozīcijas uz visu to.18 Koncila lēmuma pamatos tādi Sv. Rakstu apgalvojumi, kā, piem., rom. 5,5: „Bet cerība nepamet kaunā, jo Sv. Gars, kas mums dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs”. Mīlestība, kas ielieta sirdīs, paliek: „Mīlestība nekad nemitējas” ... (1 .kor. 13,8). Tas pats sakāms arī par ticību un cerību, kas acīm redzot ir tai pat vietā: „Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība” (1. kor. 13,13). Pat tie, kas atzīst, ka mīlestība nav tas pats kas svētdarošā žēlastība, piekrīt, ka abas sāk un beidz eksistēt reizē. Citādāk ir ar ticības un cerības tikumiem. Smagi grēkodams ,cilvēks zaudē kā žēlastību, tā mīlestību, bet ticība un cerība vēl paliek; šos tikumus iznīcina tikai tieši pret tiem vērsti grēki — neticība un izmisums (Denz. 808, 838).

Reizē ar svētdarošo žēlastību dvēselē tiek ielieti arī morālie tikumi (parastais atzinums). Pēdējie nav vārdā saukti, ne Vīnes koncila lēmumā (Denz. 483), ne Romas katehismā (II, 2,50). Taču pirmais runā par tikumiem vispārīgi, ka tie tiek ielieti dvēselē, un tātad — neizslēdzot nevienu, un otrais saka, ka dvēsele saņem visu tikumu rotu. Sv. Rakstiem nav skaidru konstatējumu par kūja katra tikuma iemājošanu dvēselē sakarā ar attaisnotību Dieva priekšā, taču vienā otrā vietā atrodami norādījumi par to, sevišķi 2. Pēt. vēstulē: līdzdalība Dieva dabā nav vienīgā dāvana; attaisnotajam cilvēkam Dievs dod arī citas — ticību, dūšīgumu, gudrību, mērenību, pacietību, dievbijību, Dieva un tuvākā mīlestību (1,4 u.s.). Četri kardināltikumi (gudrība, taisnība, dūšīgums, mērenība) ir visu pārējo morāltikumu saknes. Par kardināltikumiem sv. Augustīns saka: „Pateicoties Dieva žēlastībai, šie tikumi mums doti tagad, šai asaru lejā” (Enarr. in Ps. 83,11).

Taisno cilvēku Dievs Tēvs veido sava Dēla izskatā (Rom. 8,29). Bet uz Dēla „dusēs Kunga gars, gudrības un saprašanas gars, padoma un dūšīguma gars, atzīšanas un Kunga bijās gars” (Izajs, 11,2). Septuaginta šim Izaja tekstam ebreju valodā vēl pievieno septītā veida garu — pietātes jeb dievticības garu, un Baznīcas tradīcija jau no 3. g.s. ir arvien pieņēmusi Mesijas apveltījumu ar septiņkārtīgu garu. Ja Dieva Taisnajam ir septiņkārtīgas Sv. Gara dāvanas, tad tām jābūt arī viņa līdzībā — taisnajā cilvēkā. Tā secināja teologi, un viņu secinājumu atbalstīja Baznīca ar tādām slavenām garīgām dziesmām kā”Veni Sancte Spiritus” un ”Veni Creator Spiritus”, Iestiprināšanas sakramenta ritu u.c. Līdz ar svētdarošo žēlastību dvēselē tiek ielietas Sv. Gara dāvanas (parastais atzinums). Kas ir šīs dāvanas? Šodien parasti pieņem Toma Akvīnieša domas: Sv. Gara dāvanas ir paliekošas pārdabiskas dispozīcijas (habitus) dvēseles spējās, kas atšķiras no ielietajiem tikumiem un ar kuru palīdzību cilvēks spēj ātri un priecīgi piebiedroties Sv. Gara apgaismojumiem un mudinājumiem. Ielieto tikumu gadījumā tās ir pašas pārdabiski atbalstītās dvēseles spējas, kas ierosina darbību par labu pestīšanai, kamēr septiņu dāvanu ierosas nāk tieši no Sv. Gara, un tās aicina ne uz parastajiem kristiešu tikumiskās dzīves aktiem, bet gan uz tiem visaugstākajiem, uz varonīgu tikumību.

4. Attaisnotības stāvokļa īpašības.

Kas kādreiz bija novērsusies no Dieva, tas tagad ir pievērsusies Dievam ar dabiskajam prātam neaptveramu intensitāti — dvēsele attaisnotības stāvoklī. Kā to raksturot? Tas nav droši zināms, nav visiem vienāds, nav tāds, ka cilvēks to vairs nevarētu pazaudēt.

Dieva attaisnotajam cilvēkam ir tāda ticība, ka viņam nav nekādu šaubu par savu attaisnotību Dieva priekšā. Tā sludināja reformatori saviem sekotājiem, bet Tridentā sasauktais koncils mācīja ko citu: bez īpašas Dieva atklāsmes neviens nevar ar ticības drošumu zināt, ka ir attaisnotības stāvoklī (”De fide”). Cilvēks — vājš, viņa iekšējā dzīve — nepilnīga. Kā lai spēj viņš nebaiļoties par to, vai ir žēlastības stāvoklī? Kā lai viņš tam tic bez kaut kādu maldu iespējas? To nevar neviens (Denz. 802). „Strādājiet savai pestīšanai par labu ar bailēm un drebēšanu” (Fil. 2,12). Cilvēks nevar būt pilnīgi drošs pat tad, kad viņš nekāda ļaunuma uz savas sirdsapziņas neredz: „Es gan nekā neapzinos, bet tas mani vēl neattaisno” (1. kor. 4,4). Taču laba sirdsapziņa, nesasniegdama ticības drošumu, var būt par pamatu augstas pakāpes morālam drošumam, drošumam par to, ka dvēsele ir draudzībā ar Dievu.

Reiz cilvēks attaisnots, tas ir attaisnots; attaisnotība visiem vienāda. Šim reformatoru uzskatam nepiekrita Tridentas koncils, atzīdams, ka attaisnotāja žēlastība nav identiska visos attaisnotos cilvēkos; to var kāpināt labi darbi (”De fide”). Attaisnotības pakāpi noteic svētdarošās žēlastības saņēmēja sagatavošanās uz žēlastību, sadarbība ar piešķirto žēlastību un beidzot — Dieva brīvība piešķirt vienam vairāk, otram mazāk (Denz. 799). Labi darbi esot tikai jau saņemtās attaisnotības augli. Tā — reformatori. Bet koncils mācīja, ka labi darbi kāpina Dieva doto attaisnotības stāvokli (Denz. 834). Un to māca arī Sv. Raksti: „To visu dara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram, kā gribēdams” (1. kor. 12,11). „Bet katram no mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādā Kristus mums to dāvinājis” (Ef. 4,7). Lai taisnie kļūst vēl taisnāki! Audziet Dieva žēlastībā! (Atkl. 22,11; 2. Pēt. 3,18). Attaisnotības stāvokļa nevienādība viegli saprotama: svētdarošā žēlastība, kas ir attaisnotības būtiskā veidotāja, ir cilvēka dvēseles īpašība, ne pati dvēsele, un īpašībās iespējamas dažādas pakāpes. „Svēto drēbes — taisnība; vienam šo drēbju vairāk, otram — mazāk” (sv. Augustīns, 167. vēst. 3,13).

Kas piešķirts, piešķirts; ja attaisnotība tev dota — laimīgs cilvēks. Ir absolūti neiespējams to pazaudēt. Tā domāja Kalvins. Luters — drusciņ citādāk: attaisnotības stāvokli izbeidz neticība un tikai tā, t.i. ja tu mitējies paļauties uz Dievu kā tavu Pestītāju. Tridentas koncils nepiekrita ne pirmajam, ne otrajam atzinumam: žēlastību, kas mūs attaisno, iespējams zaudēt; to iznīcina ne neticība vien, bet katrs nāves grēks (”De fide”, Denz. 833; 837). Turpretim viegli grēki ne iznīcina, ne pamazina žēlastības stāvokli (Denz. 804).

Eņģeļi krita; tāpat — pirmie vecāki, Jūdas, Pēteris. Viņi bija Dieva izvēlēti, attaisnoti. Sv. Raksti neziņo par žēlastības nezaudēšanu. Otrādāk: „Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā!” (Mt. 26,41). „Kas sevī iedomājas, ka stāv, lai pielūko, ka nekrīt” (1. kor. 10,12). Tie nav tikai neticīgie, kas nemanto debesu godību, bet arī netikļi, pļēguri, blēži; sv. Pāvils uzskaita veselu rindu (1. kor. 6,9—10). Svētdarošā žēlastība neatņem brīvību; cilvēks joprojām var grēkot. Kas smagi grēko, labprātīgi novēršas no Dieva un pievēršas kādai radītai būtnei. Šāds stāvoklis ir absolūtā pretrunā ar svētdarošo žēlastību, kuras mērķis ir cilvēka dvēseles pārdabiska vienība ar Dievu. Ja cilvēks to noteikti negrib, un, smagi grēkodams, viņš patiešām to negrib, kāpēc lai Dievs „uzspiestu” viņam savu draudzību?

Svētdarošā žēlastība nav vienīgā, kas tiek iznīcināta, krītot nāves grēkā; cilvēks zaudē arī dievišķīgo mīlestību — karitāti (Denz. 1031 u.s.). Teoloģiskais ticības tikums ne vienmēr iet bojā (Denz. 838); tas iet bojā, ja grēks vēršas tieši pret ticību. Cerības tikums var eksistēt bez kantātes, bet bez ticības tikuma tas nevar eksistēt; tāpat tas nevar eksistēt, ja cilvēks jauj nākt bezcerības stāvoklim, ja viņš krīt izmisumā. Kad zaudēta žēlastība un karitāte, izbeidz savu eksistenci, kā teologi parasti domā, arī morālie tikumi un Sv. Gara dāvanas.

3. §. Nopelni

1. Pārdabiska pelnīšana.

Kas cilvēks ir? Ko viņš no sevis var darīt, ka Dievam būtu pienākums dot atlīdzību? Kas cits var nākt no cilvēka radikāli samaitātās dabas kā tikai grēks? Tādi sākumā bija Lutera uzskati: reiz dzimis grēcīgs, cilvēks paliek grēcīgs arī tad, kad viņš dara ko labu. Šo uzskatu viņš vēlāk mainīja, atzīdams, ka Sv. Gara vadībā cilvēks tomēr var darīt labus darbus un viņam tie jādara. Kalvins palika pie sava: Dieva priekšā visi cilvēka darbi ir nešķīsti, netīri (”inquinamenta et sordes”, Inst. III 12,4). Nopelnīt atlīdzību pie Dieva ar saviem darbiem? Tas, pēc protestantu domām, samazinātu žēlastību un Kristus nopelnu vērtību, piešķirtu pārāk lielu vērtību ārējam darbam, veicinātu cilvēkos patmīlību un lepnumu.

Katoļu Baznīcas mācība brīva no tādām bailēm: attaisnotais cilvēks ar saviem labajiem darbiem var patiešām nopelnīt atlīdzību pie Dieva (”De fide”). „Labo darbu nopelni nenāk no darbiem pirms žēlastības; nepelnīta žēlastība iet pirms darbiem, lai tie varētu tikt veikti ar nopelniem (Oranžas koncils, Denz. 191). Mūžīga dzīvošana? Attaisnotā cilvēka gadījumā tā ir Dieva apsolīta dāvana, bet reizē arī atlīdzība par paša cilvēka labajiem darbiem (Tridentas koncils,, Denz. 809).

Jūs nicinās, jūs vajās, bet „priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs” (Mt. 5,12). Mūžīgais Tiesnesis nenāks vienus pazudināt, otrus glābt, rīkodamies ar pilnīgu patvaļu. Viņš nāks spriest tiesu; labi darbi saņems atlīdzību, slikti — sodu: „Nāciet, mana Tēva svētītie, saņemiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas. Es biju izsalcis, jūs mani paēdinājāt, es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert” (Mt. 25,,34 —35 U.S.). „Viņš katram atlīdzinās saskaņā ar tā darbiem” (Rom., 2,6). „Katrs saņems algu saskaņā ar savu darbu” (1. kor. 3,,8).

Alga, par ko sv. Pāvils runā, nav kaut kas, ko Dievs varētu dot, bet varētu arī nedot, rīkodamies pēc patikas. Alga ir taisnības lieta. Ja Dievs algu nedotu, viņš nebūtu — un uz to norāda sv. Pāvils, kas tik bieži uzsver žēlastības nepieciešamību labiem darbiem — taisns Dievs: „Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikai man, bet arī tiem, kas mīl viņa atnākšanu” (2. Tim. 4,8). Nav tā, it kā cilvēks veiktu viens pats visu. Žēlastība nepieciešama, un sv. Augustīns tās nepieciešamību, cīnīdamies ar pelagiešiem, uzsvēra vairāk nekā agrākie Baznīcas tēvi, taču viņš nekad nenoliedza, ka labi darbi nopelnī Dieva atlīdzību.

2. Pārdabisku nopelnu noteikumi.

Daži noteikumi attiecas uz veicamo darbu, citi — uz darba darītāju un atkal citi — uz Dievu, atlīdzinātāju.

Lai darbs gūtu atlīdzību no Dieva, tam jābūt labam objekta, nodoma un citu apstākļu ziņā. Dievs var atlīdzināt tikai labu, citādāk viņš nebūtu svēts Dievs: „Jo jūs zināt, ka ikviens, kas dara ko labu, saņems — vai viņš būtu vergs vai brīvais — no Kunga to pašu” (Ef. 6,8).

Sv. Hieronīms kādreiz teica: „Kur nepieciešamība, tur nav atlīdzības” (Adv. Jov. 11,3). Ja tu neesi spiests., ja tu to zini un brīvi dari, tad tas nāk no tevis, un, ja tas ir labs, Dievs tev atlīdzinās. „Ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus” (Mt. 19,17). Darbam jābūt brīvam iekšēji un ārēji. Pāvests Inocents X nepiekrita jansenistiem, kas nopelniem prasīja tikai brīvību no ārēja spiediena (Denz. 1094). Arī cilvēka sirdsapziņai tā lieta skaidra: tikai par brīvi darīto tā sagaida atlīdzību vai baidās no soda.

Darba motīvam jābūt kaut kādā veidā pārpasaulīgam, pārdabiskam. Dieva mīlestība būtu vispilnīgākais motīvs, bet ar to nav prasīta arī skaidra šī motīva apziņa kā absolūti nepieciešama katrā atsevišķā atzinības cienīgā darbā. Suarēzs un Delugo domā, ka Dievs atalgo darbus, kas nāk arī no mazāk pilnīgas vēlēšanās, piem., ne tik daudz no Dieva mīlestības, kā no gribas gūt laimi debesīs. Katrā ziņā, evaņģēlisti un sv. Pāvils piekodina darīt visu Jēzus vārdā vai Dievam par godu: „Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, dariet to Jēzus Kristus vārdā”( Kol. 3,17). „Tā tad, vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam” (1. kor. 10,31). Pats Kristus apsola atlīdzību par darbiem, kas darīti tāpēc, ka viņš tos gribējis („viņa vārdā”): „Jo kas manā vārdā pasniegs jums dzeršanai biķeri ūdens — tāpēc, ka jūs piederat Kristum — patiesi, es jums saku, tam viņa alga nezudīs” (Mk. 9,40). Pārdabiskā motīva vien nepietiek. Arī tiem, kas ir svētdarošās žēlastības stāvoklī, ir vajadzīga aktuāla žēlastība, kas pelnītāju darbu ierosina un kas to pavada, kamēr tas tiek darīts.

Darba darītājam, bez šaubām, jābūt dzīvam un jābūt attaisnotības stāvoklī. Dievs ir tā noteicis, ka mēs varam pelnīt viņa atzinību, atalgojumu tikai, dzīvodami un darbodamies šai pasaulē; pelnīšanu izbeidz nāve: „Nāk nakts, kad neviens nevar strādāt” (Jņ. 9,4). „Darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks” (Gal. 6,10). Cilvēkam būs jāstājas soģa priekšā, lai saņemtu atlīdzību par to, ko darījis „būdams savā miesā” (2. kor. 5,10), t.i. dzīvodams šeit virs zemes. Varbūt cilvēks var atgriezties pie Dieva un saņemt atlīdzību no viņa viņpasaulē? Šādu varbūtību izteica Origens, bet Baznīcas tēvi to atzina par neiespējamu. Lai zars nestu augļus, tam jābūt vienībā ar stumbru, tam jābūt dzīvam zaram. Lai cilvēks varētu nopelnīt atlīdzību no Dieva, tam jābūt vienībā ar Kristu: „Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tā arī jūs ne, ja nepaliksit manī” (Jņ. 15,4). Sv. Pāvils saka, ka atlīdzības saņemšanai vajadzīga karitāte darba darītājā. Karitāte jeb dievišķīgā mīlestība ir neraisāmi saistīta ar svētdarošās žēlastības stāvokli. Visa attaisnotības mācība, kas formulēta Tridentas koncilā, atzīst svētdarošo žēlastību par nepieciešamu, lai cilvēks varētu gūt pārdabiskus nopelnus (Denz. 836; 842). Prātam to viegli ieskatīt: kā lai tīri dabisks cilvēks varētu nopelnīt kaut ko pārdabisku?

Bezgalīgs attālums šķir Radītāju no radības ne telpas, bet pilnības ziņā: Radītājs ir bezgalīgs, radītā būtne — galīga. Tāpēc pats no sevis cilvēks nekādi nespēj darīt Dievu par savu parādnieku. Ja Dievs tomēr tāds kļūst, tad tikai tāpēc, ka viņš pats ir brīvi apsolījis kaut ko dot: „Kungs darīja sevi par parādnieku ne saņemot, bet apsolot. Cilvēks nevar viņam teikt: Dod man atpakaļ, ko esi saņēmis, bet tikai dod man to, ko esi apsolījis” (sv. Augustīns, Enarr. in psl. 83,16). Kalna mācībā (Mt. 5,3 u.s.) un citās Sv. Rakstu vietās varam pārliecināties par Dieva solīto „simtkārtīgo atlīdzību” (Mt. 19,29; 25,34; Tit. 1,2; 1. Tim. 4,8). Skotisti domā, ka mūsu spēja nopelnīt pilnīgi atkarīga no Dieva brīvas gribas. Ja viņš tā būtu vēlējies, viņš būtu varējis atalgot ar mūžīgu laimi arī tīri dabiska slāņa darbus. Vairāk piekrišanas tomistu pārliecībai, proti, ka žēlastības stāvoklī darītam darbam ir zināma iekšēja vērtība, kas rada samēra stāvokli starp labiem darbiem un tiem pienācīgu atlīdzību (”meritum de condigno”) mūžībā.

3. Pārdabiskā alga.

Visi ar žēlastības palīdzību veikti labi darbi, kas cilvēku sagatavo uz attaisnotību, rada stāvokli, kurā Dievam pienāktos piešķirt cilvēkam tālākas žēlastības un beidzot pašu attaisnotību (Billigkeitsanspruch, meritum de congruo), bet tie nerada

Dievā īstu pienākumu dot svētdarošu žēlastību (meritum de condigno). „Pienāktos” un „pienākas”; šie divi pelnīšanas veidi paturami acīs, runājot par pārdabiski labas darbības algu.

Pēc kā taisnais cilvēks var griezties pie Dieva ar īstu prasību (Rechtsanspruch)? Citādāk sakot, mēs tagad jautājam, ko viņš var īsti (de condigno) nopelnīt? Taisnais cilvēks ar katru labu darbu var sev nopelnīt svētdarošās žēlastības kāpinājumu, mūžīgu dzīvi, ja viņš mirst žēlastības stāvoklī, un augstāku godības pakāpi debesīs (”De fide”). No augšējās Tridentas koncila deklarācijas (Denz. 842) izriet, ka īsti nopelnāmā pārdabiskā alga ir trejkārša:

Vispirms, ar labiem darbiem varam nopelnīt, ka tiek kāpināta svētdarošā žēlastība, ne tūlīt pēc paveiktā labā darba (saskaņā ar Tomu Akvinieti), bet kad dvēsele ir attiecīgi noskaņota. Jo vairāk labu darbu cilvēka dzīvē, jo lielāka cilvēka godība debesīs; uz godību debesīs sagatavo žēlastība. Tā tad labiem darbiem vajag kāpināt arī lielākai godībai nepieciešamo žēlastību (Denz. 803, 834).

„Un katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgu dzīvi” (Mt. 19,29). Dari labus darbus, un tu nopelnīsi, Dievs tev atlīdzinās par tiem ar mūžīgu dzīvošanu (Mt. 25,46; rom. 2,6; Jēk. 1,12). Kad cilvēks kritis nāves grēkā, iet zudumā svētdarošā žēlastība un agrākie labu darbu nopelni. Teologu vairākums domā, ka nopelni tiek atgūti, cilvēkam atgūstot zaudēto žēlastību. Šis punkts tiks uzsvērts paragrāfā par Grēksūdzes sakramentu.

Tie, kas nonāks debesīs, skatīs trīsvienīgo Dievu, taču viens redzēs viņu skaidrāk, pilnīgāk nekā otrs atkarībā no katra nopelnu lieluma (Florences koncils, Denz. 693). Nāks Cilvēka Dēls un „atdos ikvienam pēc tā darbiem” (Mt. 16,27). „Bet to es saku: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; kas svētīgi sēj, tas svētīgi pļaus” (2. kor. 9,6). Debesu godības pakāpe būs atkarīga no nopelnu lieluma. „Mana Tēva namā daudz dzīvokļu” (Jņ. 14,2). „Kāpēc Tēva mājā tik daudz dzīvokļu, ja ne tāpēc, ka cilvēku nopelni būs dažādi?” (Tertulliāns, Scorp. 6).

„Tu nenicini sirdi, kas nožēlo vainu vai ir pazemīga” (psl. 50,19). Ir varbūtīgs teologu atzinums, kas saka, ka nāves grēkā kritušais cilvēks, ja tas sadarbojas ar viņam piešķirtajām aktuālām žēlastībām, var ”de congruo” nopelnīt tālākas žēlastības, kas viņu sagatavo uz attaisnotības stāvokli un beidzot pašu šī stāvokļa atgūšanu. Vienā vēstulē (194, 3,9) sv. Augustīns apgalvo, ka evaņģ. Lūkasa minētais muitnieks (18,9—14) aizgāja mājās attaisnots tāpēc, ka attaisnotību nopelnīja viņa pazemīgā ticība.

Lai atceramies nopelnīt ”de congruo” kārtā nozīmē radīt stāvokli, kad Dievam pienāktos (bet ne stingri pienākas) ko dot. Dievam pienāktos dot faktisku atrašanos svētdarošās žēlastības stāvoklī miršanas brīdī tam attaisnotajam cilvēkam, kas uzticīgi sadarbojas ar visām Dieva piešķirtajām, žēlastības stāvokļa pasargāšanai nepieciešamajām aktuālajām Dieva žēlastībām (varbūtīgs atzinums). Tomēr labiem darbiem nav tik liela svara kā pazemīgām, neatlaidīgām lūgsnām: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsit no Tēva manā vārdā, viņš jums to dos” (Jņ. 16,23). „Lūdziet, un jums tiks dots” (Mt. 7’7)’

Kāds cilvēks, būdams žēlastības stāvokli, dara daudz laba, bet tad — krīt smagā grēkā, un zaudē svētdarošo žēlastību. īr varbūtīgs tas uzskats, kas atzīst, ka tāds cilvēks ”de congruo” kārtā var sev nopelnīt zaudētās žēlastības atgūšanu. Tāpat varbūtīgs ir uzskats, ka attaisnotais cilvēks ”de congruo” kārtā var nopelnīt arī citiem cilvēkiem to, ko viņš var nopelnīt sev, ieskaitot pirmo aktuālo žēlastību. Taisnais cilvēks ir Dieva draugs, un svēto sabiedrība, liekas, prasa iespēju palīdzēt citiem cilvēkiem. Apustulis Jēkabs apgalvo, ka sevišķi lielas sekmes ir aizlūgumiem par citiem cilvēkiem: „Lūdziet Dievu cits par citu, lai jūs tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana” (Jēk. 5,16). Taču arī aizlūgumu gadījumos darīšana ar kaut ko, ko Dievam pienāktos darīt un nevis pienākas stingrā nozīmē, jo pestīšanas īstais nopelnītājs (”de condigno”) ir Kristus (Ebr. 2,10).

Pārdabiskā ceļā var nopelnīt arī dažādas laicīgas, zemes mantas, bet tikai par tik, par cik tās noder cilvēka vešanai uz debesīm.