Dr. P. Cirsis, S.J. „Dogmu Dievs”

Pestītāja Māte

Pēc Kristus visintimākām saitēm ar Dievu bija saistīta viena radīta būtne — Pestītāja māte Marija. Prāts nebūtu sava uzdevuma augstumos, ja tas neinteresētos par šo visneparastāko — viscēlāko no radībām. Kas viņa bija? Kādām spējām vai privilēģijām apveltīta? Kāda viņas loma cilvēces ceļā uz mūžīgu laimi? Vai pats Dievs nav devis vismaz daļu no atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem?

I. Dievmāte

Kas neatzītu Kristu par īstu cilvēku, tas nevarētu arī atzīt Mariju par īstu māti. Kas neatzītu Kristu par īstu Dievu, tas nevarētu atzīt arī Mariju par Dievmāti. Vēsture pazīst abu veidu maldus. Lai pieminam kaut tikai 428. g. par Konstantinopoles bīskapu iecelto Nestoru. No cilvēka var dzimt tikai cilvēks, ne Dievs; Marija dzemdēja cilvēku — Kristu, ne Dievu. Tāpēc viņa saucama par Kristus māti, bet ne par Dievmāti. Tā mācīja Nestors. Viņa mācību atmeta Efezas koncils (431. g.): “Anatēma tam, kas neatzīst, ka Emmanuels (Kristus) ir patiess Dievs un ka tāpēc Svētā Jaunava ir Dievmāte, jo viņa miesīgi radīja par miesu kļuvušo Dieva Vārdu” (Denz. 113). Marija ir patiesi Dievmāte ("De fide"). Šo dogmu vēlāk atkārtoja vairāki vispārīgi koncili (Denz. 148,218, 290). Dogma ietver divas patiesības: 1) Marija ir īsta māte, t.i., Marija deva Kristus cilvēka dabai visu, ko māte parasti dod savas miesas auglim; 2) Marija ir pilnā vārda nozīmē Dievmāte, jo viņa ieņēma un dzemdēja Trīsvienības otro personu, kaut gan, bez šaubām, ne dievišķīgās, bet cilvēciskās dabas ziņā.

Nesaukdami Mariju par Dievmāti skaidriem vārdiem, Sv. Raksti tomēr liek noprast, ka viņa atzīstama par tādu: ja Kristus ir Dievs un Marija — īsta māte, un abas patiesības apgalvotas Sv. Rakstos — tad taču slēdziens ir skaidrs. Sv. Raksti daudzās vietās sauc Mariju par “Jēzus māti” (Jņ. 2,1), “viņa māti” (Mt. 1,18; 2,11,13,20), “Kunga māti” (Lk. 1,43). Mātes gods Marijai piešķirts jau pravieša Izaja pareģojumā: “Lūk, jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu un viņu sauks par Emmanueli” (7,14). Gandrīz līdzīgi vārdi attiecināti uz Mariju eņģeļa vēstījumā: “Lūk, tu ieņemsi savā klēpī un dzemdināsi Dēlu un sauksi viņu par Jēzu” (Lk. 1,31). “Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes” (Gal. 4,4).

Kaut arī tituls “teotokos — Dieva Dzemdētāja” plašāk lietots no 3. g.s., taču inklūzīvi Jaunava Marija atzīta par Dievmāti Baznīcas tēvu rakstos no paša sākuma. Pret Nestora maldīgo ieskatu vissparīgāk cīnījās sv. Cirils Aleksandrietis. Pret Nestora iebildumu, ka Marija nav Dieva Māte, jo no viņas ņemta tikai Kristus cilvēka, ne Dieva daba, jāaizrāda, ka viņa ieņēma un dzemdināja ne vienu vai otru dabu, bet personu — Jēzu Kristu.1

Jo tuvāk kāda radība Dievam, jo lielāks tās gods. Kā Dievmāte Marija ir tuvāk Dievam par visām citām personām — eņģeļiem un cilvēkiem. Atskaitot cilvēka dabu Kristu, kas ir hipostātiski vienota ar Logos personu, neviena cita radīta būtne nav tik tuvu trīsvienīgajam Dievam. Tāpēc nevienai citai radībai nav tik liels gods kā viņai. Kā īsta māte viņa ir vienota asins saitēm ar Dieva Dēlu, ar viņa cilvēka dabu. Caur Dēlu viņa, protams, ir visciešākos sakaros ar Tēvu un ar Sv. Garu. Uz viņu kā uz bezgalīgi pilnīgas dievišķīgas personas māti krīt kaut kas no šīs personas izciluma bezgalības.

Sveicinādams Mariju, eņģelis teica: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā!” (Lk. 1,28), No notikuma apstākļiem redzams, ka Dieva žēlastību lielums izskaidrojams ar viņas aicinājumu būt par Mesijas, par Dieva Māti. Pāvests Pijs XII apkārtrakstā “Mystici Corporis” (1943. g.) par Dievmāti saka: “Viņas visizcilākā svētuma dvēsele bija piepildīta ar Jēzus Kristus Svēto Garu vairāk nekā visu citu Dieva radību dvēseles”.

Tiesa, apveltīta ar lielām žēlastībām, taču lai nedomājam, ka Marijai piešķirtās žēlastības bija bez jebkādām robežām. Piem., nav pamata domām, ka Marijai bija visas tās žēlastības, kādas bija Ādamam un Ievai pirms krišanas grēkā, ka viņai bija piešķirta svētlaimes vīzija jau šeit virs zemes, ka viņa sevi apzinājās un varēja pilnīgi lietot savu prātu jau no pirmā zemes dzīves mirkļa, ka viņa intuitīvi izprata ticības noslēpumus un laicīgas dabas parādības, vai ka viņai bija tādas pat Dieva ielietas zināšanas kā eņģeļiem. Ja viņa būtu skatījusi Dievu tieši, eņģelis nebūtu teicis viņai: “Svētīta tu esi ticēdama” (Lk. 1,45). No otras puses, kaut arī ne intuitīva, taču dziļa ticības patiesību izpratne un, pēc Kristus ieņemšanas, spēja lūgties kontemplātīvi itin labi saskan ar Dievmātes godu, un to drīkstam atzīt Kristus mātē. Dieva žēlastības un svētums viņā pieņēmās visā zemes dzīves laikā.

2. Dievmātes privilēģijas

Atklāsmes avoti parāda Dievmātē sekojošās privilēģijas: bezvainīgu ieņemšanu, brīvību no grēcīgas iekāres un no personīga grēka, mūžīgu jaunavību un miesīgu uzņemšanu debesīs.

Pāvests Pijs IX 1854. gada 8. decembrī izdeva bullu ar nosaukumu “Ineffabilis”, kurā starp citu lasāmi šādi vārdi: “Ievērojot Jēzus Kristus, cilvēces Pestītāja, nopelnus, vissvētā Jaunava Marija, pateicoties īpašai visvarenā Dieva dotai žēlastībai un privilēģijai, no pirmā savas ieņemšanas mirkļa bija pasargāta brīva no katra iedzimta grēka traipa” (Denz. 1641). Ar to viņš bija pasludinājis visiem ticīgajiem pieņemamu Dieva atklātu patiesību par Kristus mātes bezvainīgu ieņemšanu.

“No pirmā ieņemšanas mirkļa”. Domāts tas brīdis, kad vecāku sagatavotajā miesā — embrijā Dievs radīja Marijas dvēseli. Cilvēces pārstāvis Ādams bija grēkojis. Viņa grēka sekas — iedzimtais grēks — pārgāja uz citiem cilvēkiem; ar to būtiski domāta visu cilvēku dzimšana, ierašanās šai pasaulē bez svētdarītājas žēlastības. Bet Kristus māte Marija bija izņēmums: viņa sāka eksistēt, apveltīta ar svētdarītāju Dieva žēlasību. Viņa, protams, nebija to nopelnījusi; tā bija Dieva dāvana, vienīgi viņai piešķirta privilēģija.

Vai drīkstam runāt par Marijas pestīšanu? Jā, noteikti. Kā cilvēciskai būtnei, kā vienam no Ādama pēcnācējiem viņai vajadzēja ieiet šai pasaulē iedzimtā grēka stāvoklī. Ja tas tomēr nenotika, tad izskaidrojums ir, ka Dievs ņēma vērā viņas Dēla, Jēzus Kristus nākošos nopelnus. Tā Kristus pestīja savu māti, pestīja augstākā veidā nekā citus cilvēkus: viņu — pasargājot no iedzimtā grēka, bet citus — atbrīvojot no tā. Dieva nolūks izteikts Bezvainīgās Ieņemšanas svētku lūgšanā — sagatavot savam Dēlam pienācīgu mājvietu (“dignum Filio tuo habitaculum”).

Uz kāda pamata drīkstam atzīt bezvainīgo Marijas ieņemšanu par Dieva atklātu patiesību? Pamatus parāda Sv. Raksti, tradīcija un mūsu parastais prāts.

Sv. Raksti nelieto mūsu izvēlētos vārdus “bezvainīga ieņemšana”, “svētdarītāja žēlastība”, bet augstāk aprādīto patiesību teologi nolasa no vairākiem Bībeles tekstiem: protoevaņģelija (Ģen. 3,15), Lk. 1,28; Lk. 1,41.

Ģenēzes vārdi noslēpumaini: “Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu sēklu un viņas sēklu. Tā (sievas sēkla) samīs tev galvu, un tu viņai ievainosi papēdi” (3,15). Jau no otrā gadu simta daži Baznīcas tēvi deva šim tekstam mesiāniski mariānisku izskaidrojumu: viņi saskatīja sievas sēklā Pestītāju un sievā — Pestītāja māti. Iespējams, ka teksta tiešā nozīme šāda: starp sātanu un viņa pēcnācējiem no vienas puses un Ievu un viņas pēcnācējiem no otras puses norisināsies cīņa tikumības laukā. Lai gan ievainoti cīņā, Ievas pēcteči beidzot sātanu un viņa palīgus uzvarēs. Starp Ievas pēctečiem būs Pestītājs un viņa māte. Bullā “Ineffabilis” pāvests atgādina mesiānisko teksta interpretāciju un saka, ka Marijas sēkla (Kristus) patiešām samina indīgās čūskas galvu.

Lūkasa atzīmētā (1,28) eņģeļa sveicienā: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā” beidzamie divi vārdi — “žēlastības pilnā” izveido vienu īpašvārdu un norāda uz tipisku Marijas īpašību, kas viņai acīm redzot piešķirta tāpēc, ka viņa izvēlēta Dievmātes godam. Vienreizīgam uzdevumam viņa bija apveltīta ar vienreizīgu vērtību. Lai tā būtu patiesi vērtīga, tai vajadzēja aptvert visu Marijas dzīvi, sākot ar pirmo viņas eksistences mirkli.

Otrā mūsu minētā Lūkasa vietā (1,41-42) lasāma Elizabetes uzruna, Marijai ierodoties ciemos pie viņas: “Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir tavas miesas auglis”. Marijas svētības pielīdzinājums Kristus svētībai liek domāt, ka viņa, tāpat kā Kristus bija brīva no katra grēka, ieejot šai pasaulē.

Skaidriem vārdiem Marijas bezvainīgu ieņemšanu nesludina ne Austrumu, ne. Rietumu Baznīcas tēvi, bet tā ir noteikti ietverta viņu mācībā, sevišķi divās viņu pārliecības: a) ka Marija bija visaugstākā mērā tīra un svēta, b) ka Marija, būdama līdzīga Ievai pirms Ievas krišanas grēkā, ar savu nevainīgumu bija Ievas pretstats pēc grēka. “Runājot par grēku”, sv. Augustīns paskaidro, “es vēlos, ka svētā jaunava Marija Kristus goda dēļ nemaz netiktu pieminēta” (“De natura et gratia”, 36,42). “Kā pirmā (Ieva) kļuva par nāves cēloni, tā otrā (Marija) — par dzīvības cēloni” (sv. Efrēms, “Op. syr.”, II 327).

Nespēdami saskatīt, kā Marijas bezvainīga ieņemšana saskaņojas ar mācību par visu cilvēku dzimšanu iedzimtā grēka stāvoklī un par to, ka pestīšana nepieciešama visiem cilvēkiem, ievērojami 12. un 13. g.s. teologi (Pēteris Lombards, sv. Bonaventūra, sv. Alberts Lielais un sv. Akvinas Toms) Marijas bezvainīgai ieņemšanai nepiekrita, tāpat kā to jau agrāk bija darījis sv. Bernards Klerviets. Turpretim citam teologam, Jānim Danam Skotam (m. 1308. g.), Marijas pasargāšana no iedzimtā grēka bija visaugstākais pestīšanas veids.

Prāts te, protams, neko noteiktu nevar pateikt, atskaitot to, ja Dievs to varēja darīt, viņam vajadzēja to darīt. Pirms dogmas pasludināšanas pāvests Pijs IX bija sazinājies ar visiem pasaules bīskapiem.

Cilvēkam kā kurai katrai radītai būtnei var būt tikai zināms pilnības mērs. Marijai tāpat kā Jēzum bija vispārīgās cilvēka dabas nepilnības — tās, kas nav saistītas ar tikumiskiem pārkāpumiem. Grēcīga iekāre jeb kaislīga jutekļu izraisīta pieķeršanās laicīgām mantām un baudai viņā nebija, jo tā mudina cilvēku rīkoties pretrunā ar Dieva likumiem. Grēcīgā iekāre aicina uz grēku, kaut gan cilvēks, no aicinājuma atteikdamies, grēku neizdara. No ieņemšanas brīža Marija nebija padota grēcīgās iekāres vilinājumiem (“sent. communis” — parastais atzinums). Padotība tādiem vilinājumiem nesaskanētu ar Marijas izcilo žēlastības stāvokli un pilnīgo šķīstību. Marijas nopelni nemazinājās no tā, ka viņa bija brīva no miesas kārdinājumiem; tie nāca no citiem tikumiem — ticības, pazemības, paklausības, bet visvairāk — no lielās Dieva mīlestības.

Pateicoties Dieva dotajam izcilajam žēlastības stāvoklim, Marija nodzīvoja savu mūžu bez viena vienīga personīga grēka (ticībai tuvs atzinums). “Neviens no Dieva attaisnotajiem cilvēkiem nespēj nodzīvot visu mūžu bez kaut vismazākā grēka, atskaitot, ja Dievs ir devis īpašu privilēģiju, kādu viņš pēc Baznīcas pārliecības bija devis vissvētākajai Jaunavai” (Tridentes koncils, Denz. 833). Marija “bija pasargāta no katra grēka, pašas pielaistā un iedzimtā”, tā konstatē pāvests Pijs XII (“Mystici Corporis”). Atzinuma pamatā Lūkasa vārdi: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā” (1,28).

Baznīcas mācībā par Marijas jaunavību vispirms domāta viņas miesas neievainotība pirms Jēzus ieņemšanas, ieņemšanas brīdī un pēc Jēzus piedzimšanas. Bet attiecinot uz Mariju jaunavības jēdzienu, to bieži lieto arī plašākā nozīmē: ar to norāda arī uz Marijas gara jaunavību — uz viņas brīvību no visām netikumiskām iekārēm, uz viņas jaunavīgo noskaņojumu.

Marija ieņēma savā miesā Jēzu ne no kāda vīrieša, bet no Svētā Gara (“De fide”). Evaņģēlists Lūkass ir par liecinieku tam, ka Marija vadīja savu dzīvi jaunavības stāvoklī līdz ieņemšanas mirklim: “Dievs sūtīja eņģeli Gabriēli... pie jaunavas... un jaunavas vārds bija Marija” (1,26 u.s.) Apustuļu “Credo” saka: “Qui conceptus est de Spiritu Sancto”. Vīrieša nepiedalīšanos un, tātad, Jēzus jaunavīgu ieņemšanu uzsver visas ticības apliecības (Denz. 86,256,993). Jaunavīgu ieņemšanu bija pareģojis jau senā pagātnē pravietis Izaijs: “Tāpēc pats Kungs dos zīmi: lūk, jaunava ieņems un dzemdinās dēlu, un to sauks par Emmanuēli” (Dievs ar mums), (Izaijs 7,14). Pravietojuma izpildīšanās atzīmēta Mateja un Lūkasa evaņģēlijos: “Kad Marija, viņa māte, bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sagāja kopā, izrādījās, ka viņa bija kļuvusi grūta no Svētā Gara” (Mt. 1,18). “Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā Spēks tevi apēnos” (Lk. 1,34-35). Tā kā Marija dzīvoja likumīgā laulībā ar Jāzepu, pēdējais bija Jēzus likumīgais tēvs (“Jāzepa dēls, kā mēdza domāt”, Lk. 3,23).

Marija dzemdēja Jēzu, nekaitēdama savas jaunavības veselumam (“De fide”). Dogma vienkārši konstatē Marijas fiziskās jaunavības turpināšanos dzemdēšanas brīdī, nedodama nekādu tuvāku fizioloģisko apstākļu izskaidrojumu.

Taču kā Baznīcas tēvi, tā Baznīcas dokumenti un liturģija apgalvo, ka Jēzus dzimšana bijusi brīnumaina. Baznīcas tēvi piešķir vairākām Vecās Derības vietām tipisku nozīmi, t.i., saskata tur pravietiskus norādījumus uz jaunavu Mariju, attiecinādami uz viņu pravieša Ezehieļa vārdus par slēgtiem vārtiem (44,2), pravieša Izaija apgalvojumu par dzemdēšanu bez sāpēm (66,7) u.c. Lai Kristus dzimšanas brīnumu darītu vieglāk saprotamu, viņi un teologi sauc palīgā dažādas ilustrācijas, piem., Kristus iziešanu no aizdarītā kapa, viņa parādīšanos istabā, durvīm paliekot slēgtām. Kā doma iziet no cilvēka prāta, kā saules stars izspiežas cauri stiklam, tā Jēzus izgājis no savas mātes miesas. “Mūžam Jaunava” — tādu titulu Kristus mātei Marijai deva V vispārīgais koncils Konstantinopolē (553. g.). Apkārtrakstā “Mystici Corporis” pāvests Pijs XII saka: “Viņa bija tā, kas brīnumaini dzemdināja Kristu, mūsu Kungu”.2 Dabas nespēku pārvar Dieva visspēks. Te pēdējais pamats Kristus dzimšanas brīnumam — tam, ka viņš parādījās šai pasaulē, atstādams nebojātu savas mātes klēpi (sal. sv. Augustīna 137. vēst. 2,8).

Arī pēc tam, kad Jēzus bija piedzimis, Marija palika jaunava (“De fide”). Netiešu norādījumu uz Marijas jaunavības turpināšanos pēc Jēzus piedzimšanas daudzi Baznīcas tēvi un teologi saskata evaņģēlista Lūkasa atzīmētos Marijas vārdos eņģelim: “Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu?” (1,34). Šais vārdos esot izteikts viņas Dievam dotais solījums būt par jaunavu. Tas, ka mirdams Jēzus nodeva savu māti mācekļa Jāņa aizgādībā (“Sieviet, lūk, tavs dēls”, Jņ. 19,26), ir cits norādījums, ka bez Jēzus Marijai citu bērnu nebija. Zīmīgi, ka Sv. Rakstos daudzkārt minētie “Jēzus brāļi”, nekad nav nosaukti par “Marijas dēliem”. Ievērojot to, ka jūdi arī vienīgo dēlu sauca par “pirmdzimto dēlu”, jo tam bija sevišķas privilēģijas un pienākumi, no Lūkasa vārdiem par “pirmdzimto dēlu” (2,7) nav jāsecina citu dēlu eksistence.3

Marija turpināja būt par jaunavu pēc Jēzus piedzimšanas. To atsakās atzīt abu novirzienu — liberālā un konservatīvā — protestanti, bet ir uzglabājusies vēstule, kurā pāvests sv. Siricijs jau 392. gadā ar nepatiku atmet Bonosa Sardinieša ieskatu par vīrieša tuvošanos Kristus mātes klēpim (Denz. 91); Marija bija jaunavīga visu mūžu — “semper Virgo” (Denz. 214; 218; 227). Par viņu jau no IV g.s. atrodami izteicieni līdzīgi sekojošam: “Virgo concepit, virgo peperit, virgo permansit — jaunava ieņēma, jaunava dzemdināja, jaunava palika”.

Vieta, laiks un citi apstākļi nav zināmi, bet Marijas nāves faktu pieņem gandrīz visi Baznīcas tēvi un teologi (“sent. communior”). Marijas nāve skaidri pieņemta arī Baznīcas liturģijā (skat. “Sacramentarium Gregorianum”). Viņas gadījumā nāve nevarēja būt iedzimtā grēka sekas. Viņa mira tāpēc, ka dabiskais ķermenis ir mirstīgs — padots nāves likumam, no kura nebija atbrīvots arī viņas dievišķīgais Dēls.4

Sazinājies ar visiem bīskapiem un saņēmis viņu atzinumus, pāvests Pijs XII 1950. gada 1. novembrī pasludināja sekojošu dogmu: “Marija, nevainīgā un mūžam jaunavīgā Dieva Māte, pēc zemes gaitu nobeigšanas tika ar miesu un dvēseli uzņemta debesu godībā” (“Munificentissimus Deus”).

Kristus pabeidza (objektīvā nozīmē) savu lielo cilvēces pestīšanas uzdevumu, mirdams kā upurjērs pie krusta. Ar to ieeja debesu godībā bija iespējama; cilvēkiem bija sākusies zemes gaitu pēdējā ēra. Ka arī pirms Kristus otrās atnākšanas var celties no miroņiem miesa un ieiet debesu laimē, ar lielu varbūtību norāda viens ar Kristus augšāmcelšanos saistīts notikums: “Un kapi atvērās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. Un pēc viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem” (Mt. 27,52-53). Ļoti ticams šīs vietas izskaidrojums ir — un to ir aizstāvējuši Baznīcas tēvi — kas tur saskata svēto miesas augšāmcelšanos un apskaidrotību. Ja pat Vecās Derības svētie varēja baudīt šo pestītā cilvēka pēdējo godības stadiju, tad jo vairāk tas atzīstams attiecībā uz Jaunavu Mariju. Tas ir netiešs Sv. Rakstu norādījums uz Marijas miesīgu uzņemšanu debesīs. Ir arī citi — tāpat netieši. Piem., žēlastību pilnība Marijā (Lk. 1,28) liek teologiem saskatīt viņā brīvību no grēka lāsta sekām (Ģen. 3,16-19) un no nepieciešamības pārvērsties par zemes putekļiem. Sholastiķi domā, ka Atklāsmes grāmatā atzīmēta “saulē tērpta sieviete” ir ne tikai Baznīca, bet arī apskaidrotā Jaunava Marija (Atkl. 12,1). Tā kā Kristus miesa cēlās no Marijas miesas, mums pienākas domāt, ka tās gaitas bija līdzīgas Kristus miesas gaitām. Saites, kas vienoja Māti ar Dēlu, bija reizē fiziskas un garīgas. Tāpēc līdzība viņu miesas un dvēseles likteņos ir tīri loģisks pieņēmums.5

3. Dievmāte un pestīšana

“Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem — cilvēks Jēzus Kristus” (1. Tim. 2,5). “Dievs caur Kristu samierināja pasauli ar sevi” (2. kor. 5,9). Mirdams par cilvēces pārkāpumiem, Kristus nodrošināja cilvēkiem Dieva labvēlību un mīlestību; viņš ir vienīgais pilnīgais cilvēces vienotājs ar Dievu, Dieva labvēlības nopelnītājs cilvēcei, cilvēces pārstāvis, starpnieks, vidutājs.

Bet apustuļa Pāvila vārdi neizslēdz Kristum pakārtotu jeb sekundāru starpniecību; ko Kristus kā īstais starpnieks paveica, uz to citi sadarbībā ar Kristu var sagatavot; un te parādās Marijas kā vidutājas loma. Marija nosaukta par starpnieci (“Mediatrix”) vairākos Baznīcas dokumentos (piem., bullā “Ineffabilis”, apkārtrakstā “Adiutricem”, “Fidentem”, “Ad diem illum”). Kopš 1921. gada Baznīcas liturģija atzīmē Marijas, visu Dieva žēlastību vidutājas, svētkus.

Marija kļuva par visu žēlastību kanālu, dodama pasaulei Pestītāju, visu žēlastību avotu (“sent. certa” — drošs atzinums). Kad Kunga eņģelis bija Mariju informējis par dzemdējamā Dēla uzdevumu, viņa apzināti, brīvi piekrita: “Lūk, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda” (Lk. 1,38). Dieva Dēla inkarnācija un Kristus vietnieciskā gandare par cilvēci bija darīta atkarīga no Marijas piekrišanas. Toms Akvinietis un pāvests Leons XIII izsakās, ka šai svarīgajā mirklī Marija zināmā mērā pārstāvēja visu cilvēci (Denz. 1940). Baznīcas tēvi labprāt lieto salīdzinājumu: kā pirmā sieviete, Ieva nepaklausīja un ar savu grēku kļuva par nāves cēloni, tā Marija paklausīja, un viņas paklausība deva pestīšanu.

No Jēzus ieņemšanas brīža visa viņas dzīve kļuva par kalpošanu pasaules Pestītājam: “Kā jaunā Ieva viņa par visiem Ādama bērniem Golgātā uzupurēja mūžīgajam Tēvam savu Dēlu reizē ar savām mātes tiesībām un mātes mīlestību” (Pijs XII “Mystici Corporis”). īstais un vienīgais upura pasniedzējs un gandarītājs bija Kristus, bet viņa mātes Marijas uzticīgā līdzdarbība sagādāja stipru morālu atbalstu. “Kristus ciešanām atbalsts nebija vajadzīgs” (sv. Ambrozijs), taču labu gribu viņš nevarēja nosmādēt. Uzupurēdama garīgā veidā Debesu Tēvam savu Dēlu cilvēku labā, viņa darīja sevi cienīgu piedalīties Kristus nopelnīto žēlastību izdalīšanā cilvēkiem; neviens cits cilvēks nav piebiedrojies Kristum viņa pestīšanas darbā tik tuvā un augstā pakāpē kā viņa māte Marija. Lielākas skaidrības pēc, der ievērot atšķirību starp objektīvo un subjektīvo cilvēku pestīšanu. Objektīvo pestīšanu veica tikai Kristus, un tā izbeidza cilvēku nodarīto pārestību. Nopelnīto žēlastību piešķiršanu cilvēkiem sauc par subjektīvo pestīšanu. Ievērojot Marijas lielo līdzdalību visā pestīšanas darbā,6 Dieva aizgādībai labpatika ļaut viņai piedalīties žēlastību izdalīšanā. Kopš ieiešanas debesīs Marija ar savu aizrunu piedalās visu žēlastību piešķiršanā cilvēkiem (“sent. pia et probabilis — dievbijīgs un varbūtīgs atzinums”). Marijas lūgumam nav tā spēka, kāds ir Kristus kā augstā priestera lūgumam, tomēr tas pārspēj visas svēto lūgšanas. Ar to nav gribēts pateikt, ka Marijas katrreizēja starpniecība ir būtiski nepieciešama, lai kādam cilvēkam Dievs piešķirtu savas žēlastības, vai ka mums katrreiz jāgriežas vispirms pie Marijas un tad pie Dieva, lai mēs saņemtu viņa žēlastības. Viņa aizrunā par mums, vienalga, vai mēs pie viņas griežamies ar īpašu prasību, vai nē, un Dievs būtu varējis piešķirt žēlastības bez Marijas aizstāvības, bet Dievs brīvi izvēlējās savu žēlastību piešķiršanai tādu kārtību, ka viņš katrreiz ņem vērā Marijas aizlūgumu.

Nav skaidru Bībeles tekstu, kas atbalstītu šo uzskatu, bet to ir aizstāvējuši vairāki jaunāko laiku pāvesti, piem., pāvests Leons XIII: “Kā Tēvam var tuvoties tikai tas, kas iet pie Dēla, tā Dēlam var tuvoties tikai tas, kas iet pie Mātes” (“Octobri mense”, 1891. g.). Pāvests Pijs X sauc Mariju par “visu to žēlastību devēju, ko Jēzus nopelnīja ar savu nāvi un asinīm” (Denz. 1978. a). Līdzīgas dabas apgalvojumi ir nākuši arī no pāvesta Benedikta XV, Pija XI un Pija XII. Pārliecības pamatā, starp citu, ir atzinums, ka Marija ir visu cilvēku garīgā Māte. Mātes stāvoklim atbilst gādība par saviem garīgajiem bērniem, un to viņa dara, prasīdama pēc visām viņu pestīšanai vajadzīgajām žēlastībām.

Burtiskā nozīmē vārdi: “Sieviet, lūk, tavs dēls!... Lūk, tava māte” (Jņ. 19,26-27), attiecas tikai uz Kristus mācekli Jāni un Kristus māti. Bet no viduslaiku pēdējā posma Rietumu kristietība nule minēto Jaunās Derības vietu saprata pārnestā nozīmē, redzēdama aiz Jāņa visas cilvēces pārstāvi. Kristietība jau no seniem laikiem, neatkarīgi no Jņ. 19,26 interpretācijas, bija pārliecināta par to, ka Marija ir visas Jēzus pestītās cilvēces garīgā Māte. Kā Ieva, Marijas prototips, nosaukta par “dzīvības māti”, tā Marija, dzemdēdama mūžīgās dzīvības nesēju, kļuva par visu šai dzīvībai domāto cilvēku garīgo Māti. Arī senie autori, piem., sv. Epifānijs, sniedza šo pamatojumu Marijas aicinājumam būt par cilvēkbērnu garīgo Māti. “Dievs gribēja, ka mēs saņemam tikai to, kas nāk no Marijas rokām” (sv. Bernards Klerviets, mir. 1153. g.). Apgalvojumi par Marijas lomu visu žēlastību piešķiršanā biežāk sastopami garīga satura rakstos, sākot ar 8. g.s. Var pienākt diena, kad patiesība par to, ka Marija ir Kristum pakārtota visu žēlastību vidutāja, tiek pasludināta par dogmu. Pagaidām tas vēl nav noticis. Ka viņa kļuva par visu žēlastību vidutāju tāpēc, ka dzemdēja pasaules Pestītāju, ir labāk pamatots pieņēmums un, liekas, drīzāk kļūs par dogmu nekā tas, ka viņa ir visu žēlastību vidutāja tāpēc, ka aizlūdz par visiem debesīs.6

4. Marijas godināšana

Dievmātei Marijai ir tiesības uz hiperdūliju (drošs atzinums). Kas ir hiperdūlija? Pielūdzams ir vienīgi Dievs. Kultu, kurā to darām, sauc par latriju — pielūgšanu. Dieva eņģeļus un svētos nepielūdzam; viņus tikai godinām. Tas ir godināšanas kults jeb dūlija. Ievērojot Marijas ārkārtīgo izvēlētību, viņai pienākas kults, kas, kaut gan būtiski zemāks par Dieva kultu, tomēr ir augstāks par eņģeļiem un Dieva svētajiem pienācīgo godināšanu. Hiperdūlija ir šī vienīgi Marijai pienācīgā, par Dievu zemākā, bet par eņģeļiem augstākā godināšana.

Apstiprinājums tam atrodams Sv. Rakstos. Tur viņai parādīts īpaši augsts gods: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi” (Lk. 1,28). Sv. Gara iedvesmā Elizabete slavēja Mariju: “Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis” (Lk. 1,42). Tad nāca pravietiskā Marijas atbilde: “Redzi, no šī brīža visas paaudzes mani sauks par svētītu” (mani augsti slavēs, Lk. 1,48). Un jau viena no Kristus klausītājām “paceltā balsī sacīja viņam: Svētīga tā miesa, kas tevi nesa, un krūts, kas tevi baroja” (Lk. 11,27).

Marijas kulta vēsture. Pirmo triju gadu simtu laikā Mariju godināja reizē ar Kristu, bet no ceturtā gadsimteņa konstatējams īpašs vienīgi Marijai veltīts kults. Sv. Efrēma (mir. 373. g.) garīgās dziesmas par Kristus dzimšanu ir arī slavas dziesmas Marijai. Bet sv. Epifānijs (mir. 403. g.) brīdina sektantus (koliridiāņus), lai viņi neiekristu elkdievībā, lai viņi nepataisītu Dievmāti par dievieti: “Marija godināma, bet pielūdzami ir Tēvs un Dēls, un Sv. Gars. Neviens nedrīkst pielūgt Mariju” (Haer.”, 79,7).

Marijas kults strauji vērtās plašumā, kad Efezas koncils (431. g.) bija oficiāli konstatējis, ka viņa ir Dievmāte; Marijas godam cēla baznīcas un iestādīja svētkus. Viduslaikos Marijas kults ziedēja lielā košumā.

Nāca Luters. Viņam bija bailes: tauta no Marijas varētu iztaisīt dievieti; varētu mazināties Kristus kā vienīgā Dieva un cilvēku starpnieka loma.7 Viņam bija arī asi vārdi attiecībā uz vienu otru Marijas godināšanas veidu, bet savā ticībā viņš palika nešķobīgs; Marija ir Dievmāte, mūžam jaunavīga, nevainīgi ieņemta mūsu aizstāve pie Dieva. Viņa godināma kā pazemības un ticības paraugs. Lai nevilcināmies griezties pie viņas ar lūgumu pēc palīdzības. Pēdējo vairs neatļāva Cvinglijs, un Kalvins Marijas godināšanu nosauca par elku pielūgšanu. Vēlākā laika racionālisms saskatīja Marijā tikai izcilu sievieti un neko vairāk. Tagad protestantismā konstatējam: kur ticība Dieva inkarnācijai vēl stingra un dzīva, tur arī Marija tiek labprāt godināta kā Dievmāte.8

  1. Nostādamies pretstatā ariāņiem, kas neatzina Kristu par Dievu, Nestors uzsvēra, ka mums pienākas godināt Kristu kā Dievu. Bet viņš iekrita maldos, izskaidrodams, kā Kristus ir Dievs, un tā kā 428. g. viņš bija kļuvis par Konstantinopoles patriarhu, viņa lielais iespaids neļāva Baznīcai kavēties ar savu lēmumu. Nestors apgalvoja, ka Kristus pielūdzams kā Dievs tāpēc, ka Dievs dzīvo viņā. Bet mēs nedrīkstam darīt Kristu identisku ar Dievu, jo, Dievam nedzīvojot Kristū, Kristus būtu tikai cilvēks. Tātad pēc Nestora pārliecības iznāk, ka Kristum bija divas personas un' divas dabas un ne kā Baznīca māca, proti, ka Kristus ir viena mūžīgā Dieva Dēla persona, kurai Dieva daba bija no mūžības un kas pieņēma cilvēka dabu laikā. Nestors mācīja, ka Marija bija tikai cilvēka bērna māte, tā bērna, ko Dievs izvēlējās par savas pestīšanas instrumentu. Viņu var saukt par Kristus Māti, bet viņu nedrīkst saukt par Dievmāti. Efezas koncils 431. gadā atmeta Nestora mācību un definītīvi formulēja doktrīnu, saskaņā ar ko Kristus ir tikai viena persona — mūžīgā Dieva Dēla persona, kurai pēc inkarnācijas bija divas dabas — Dieva un cilvēka. Pasvītrodams, ka Marijas dzemdētais Dēls tiešām bija Dievs, koncils definēja, ka Marija ir Dieva Māte, par cik Dievs vēlējās dzimt no viņas cilvēka veidā, kad Vārds kļuva miesa un dzīvoja mūsu vidū. Kad Nestors atteicās pieņemt koncila lēmumu, viņu ekskomunicēja, un tā izcēlās Nestora sekta, kas pusdzīva, pusmirusi vēl mūsu dienās konstatējama starp Vidējo Austrumu kristiešiem, neizraisāmi sasaistījusies ar dažādām nacionālām interesēm. Nestora sektai nekad nebija tik daudz sekotāju kā ariāņiem, taču tā palika dzīva ilgāku laiku.” (“Radio Replies”, II vol., 1248. jaut.)
  2. Dažkārt iebildumus pret Jaunavas Marijas bezvainīgu ieņemšanu ceļ, balstoties uz divām vietām Jaunajā Derībā: “Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā” (Lk. 1,47). Vai tā būtu varējusi teikt bezvainīgā, kurai Pestītājs nav vajadzīgs? “Un viņš uzlūkojis savas kalpones pazemību” (Lk. 1,48). Kā Marijai, bezvainības rotas nesējai, visaugstākajai personai kopš Ādama dienām, varēja būt tāds zemums?
    Bet kā aizrādījām, Dievs caur Kristu patiešām pestīja Mariju, viņu pasargādams no iedzimtā grēka paredzēto Kristus nopelnu dēļ no ieņemšanas mirkļa. Tālāk, būdama tikai maza radīta būtne salīdzinājumā ar bezgalīgo neradīto Dievu, Marijas gara noskaņā varēja būt pazemība, par grēku nemaz nedomājot. Taču arī pats Kristus, ievērodams savas cilvēka dabas ierobežojumus, runāja par savas sirds pazemību — “Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.”
  3. “Ne mazākas grūtības sagādāja domu komplekss, kas saistījās ar Jēzus piedzimšanu no jaunavas Marijas. No vienas puses lasām evaņģēlijos, ka Jēzum bijuši brāļi un māsas, bet no otras puses, ka viņš piedzimis dievišķīgā kārtā no jaunavas” (H. B., op. cit., 66. Īp.).
    “Kā mēs drīkstam saukt Mariju mūžam jaunavīgu, ja Bībele runā par Kunga brāļiem?”
    Teiciens “Kunga brāļi” neveido nekādu pierādījumu tam, ka Marijai bez Jēzus būtu bijuši arī citi bērni. Jūdi tā mēdza izteikties par tuvākiem radiniekiem, ne katrreiz ar vārdu “brālis” domādami tikai pirmās pakāpes asins radniecību. Tā, piem., pietika, ja kāds bija tikai vienas cilts loceklis, lai to nosauktu par brāli. Jēkabs ir nosaukts par Jēzus brāli. Bet mēs zinām, ka Jēkabs bija Alfeja dēls, un Marija noteikti nekad nebija Alfeja sieva. Šis Jēkabs bija arī Jūdas asins brālis. Jūda iesāk savu vēstuli ar vārdiem: “Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis.” Šeit viņš lieto vārdu “brālis” stingrā nozīmē, un viņš zina, ka šai nozīmē viņš nevar sevi saukt par Jēzus Kristus brāli. Un tomēr vārda plašā nozīmē viņš pieskaitīts Jēzus radiniekiem, kā to redzam no Mateja 13,5, kur teikts “un viņa (Jēzus) brāli: Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda”.
    “Es domāju, ka evaņģēlijos minētie brāļi un māsas bija Jāzepa un Marijas bērni, kas bija dzimuši pēc Jēzus dzimšanas; nav iemesla domāt citādi?”
    Kā nav? Ir iemesli, kuru dēļ jādomā citādi. Vispirms, tie, kas evaņģēlijā nosaukti par Jēzus brāļiem, tur parādās vecāki nekā Jēzus; tie kritizē un pamāca Jēzu; tie ir greizsirdīgi viņa popularitātes dēļ. Otrkārt, kad Marijai bija piedāvāts kļūt par Mesija māti, viņa atbildēja: “Kā lai tas notiek, jo es vīra nezinu?” Dievs panāca, ka viņa kļuva par māti brīnišķīgā kārtā, nezaudējot savu jaunavību. Nav ticams, ka viņa būtu no tās atteikusies vēlāk, lai dzemdinātu daudz mazākus bērnus nekā — Dieva Dēlu. Kā Dēls bija viendzimušais mūžīgā Tēva Dēls, tā viņš bija arī viendzimušais zemes Mātes Dēls. Treškārt, evaņģēlijos vienīgi Jēzus saukts par Marijas Dēlu; viņa nekad tur nav nosaukta par Kunga brāļu Māti. Ceturtkārt, vārdā nosaukti tikai četri brāļi — Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda. Bet Jānis saka, ka pie Jēzus krusta stāvēja viņa Māte un viņa Mātes māsa Marija Kleofa. Pēdējo evaņģēlists Matejs nosauc par Jēkaba un Jāzepa māti. Atkal, ja jūs papētītu sv. Jūdas vēstuli, tās sākumu, jūs tur lasītu: “Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis”. Kāpēc tāda šķirošana starp kalpu un brāli? Beidzot, ja Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda bija tieši Marijas bērni un ja Jēzum bija vēl citi brāļi un māsas, ko jūs atzīstat, kāpēc uzticēja savu Māti Jāņa gādībai pēc savas nāves — lai tad Jānis gādāta par viņu kā par savu māti? Tas nebūtu bijis nepieciešams, ja Marijai būtu bijuši citi bērni, kas par viņu gādā.
    Lai atceramies, ka aramiešu valodai, ko lietoja tai laikā, nebija īpaša vārda brālēnu un māsīcu apzīmēšanai. Jūdi lietoja Vārdu “ahim” — brāļi kura katra sānu līnijas radinieka apzīmēšanai (“Radio Replies”, vol. III, 756-758. jaut.).
  4. Te pareizāk varētu teikt, ka viņš negribēja sevi atbrīvot no nāves likuma, jo visa viņa misija bija uzupurēt sevi citu labā līdz nāvei, līdz pēdējam asins pilienam. Viņa Māte tik dzīvi un dziļi piedalījās visās viņas Dēla pestīšanas gaitās, ka ari viņa sekoja Dēla piemēram. Tā tad aiz Kristus un Marijas nāves stāv ne kāds Dievam nepārvarams likums, bet gan Dieva mīlestības lielums, kas nozīmē uzupurēšanos citu labā līdz beigām.
  5. Debesīs Uzņemtā! īsi, ko tas nozīmē? To, ka, Marijai mirstot, Dievs neatļāva viņas miesai sākt trūdēt, kā tas notiek ar citiem cilvēkiem. Viņas miesa pirms sairšanas procesa sākšanās tika uzmodināta jaunai dzīvei. Apvienota ar dvēseli, pārgarota un pārdabiski izrotāta, tā iegāja debesu godībā. Citiem vārdiem sakot, Marijas gadījumā Dievs jau iepriekš ļāva notikt tam, kas notiks ar visiem pestītiem cilvēkiem pastarā dienā.
  6. “Caur tevi, Marija, apustuļi sludināja tautām pestīšanu (mūžīgu laimi), caur tevi ļaudis uz visas zemes lodes slavē un pielūdz krustu, caur tevi tiek izdzīti dēmoni un cilvēks pats tiek vests uz debesīm, caur tevi elku godinātāji tiek atbrīvoti no viņu maldiem un ievesti patiesībā, caur tevi ticīgie ir guvuši svēto kristību un visās pasaules malās uzbūvējuši baznīcas’’ (Cirils Aleksandrietis).
    “Nav iespējams iedomāties kādu citu personību, kas cilvēces salabināšanai ar Dievu varētu darīt tik daudz kā Marija. Kad cilvēce gāja uz pazušanu, viņa atveda tai Pestītāju — jau tad, kad viņa visas cilvēces vārdā brīnišķīgi piekrita noslēpumainajai pestīšanas darba vēstij, ko uz zemes bija atnesis Kunga eņģelis; no viņas piedzima Jēzus, viņa ir Jēzus īsta Māte un tāpēc cienīga un Dievam patīkama Vidinieka Vidiniece . (Leons XIII, “Fidentem piumque”.)
  7. Bangainā dzīves jūrā, briesmu pilnos apstākļos katoļi no vissenākiem laikiem ir steigušies pie Marijas, lai atrastu patvērumu un mieru viņas žēlīgajā mātes sirdī. Ar to viņi ir apliecinājuši nevien savu cerību, kas stipra kā klints, bet arī savu nesatricināmo paļāvību uz Dievmāti, ar ko katoļu Baznīca tai ir arvien tuvojusies...
    Piesaucot Jaunavu Mariju, nekādā ziņā nav domāts mazināt Dievam pienācīgo godu, nekādā ziņā nav ieteikts paļauties uz Mariju vairāk nekā uz Dieva visspēku. Otrādi, tieši Marijas piesaukšana ir labākais līdzeklis, ar ko varam sev sagādāt Dieva pretimnākšanu, Dieva žēlastību. Katoļu ticība māca mūs savās lūgšanās piesaukt ne tikai Dievu, bet arī svētos debesīs, protams, citādā veidā: pie Dieva mēs griežamies kā pie visu mantu pirmavota, bet pie svētajiem ar prasību pēc viņu aizlūguma...
    Cik ilgi vēl Mums mirdzēs šīs pasaules gaisma, Mēs nemitēsimies daudzināt vienas tādas Mātes slavu. Vecuma spiedienam pieaugot, Mēs jūtam, ka Mums vairs nav ilgi lemts skatīt šo gaismu. Tāpēc Mums neatraidāmi uzmācas vēlēšanās uzrunāt visus Savus dēlus Kristū ar vārdiem, ko viņš kā pēdējo novēlējumu izrunāja, karādamies pie krusta: “Lūk, te tava māte”. Mēs nevilcināsimies atzīt to par dievišķīgās aizgādības sevišķu labvēlību, ja Mūsu aicinājuma vārdi, lai katrs ticīgais darītu Marijas godināšanu par savas sirds mīļāko, dārgāko lietu, panāks to, ka uz katru varēs attiecināt sv. Jāņa vārdus: “Un māceklis ņēma viņu pie sevis” (Jņ. 19,27).
    (Leons XIII, “Supremi Apostolatus” un “Augustissimae Virginis”.)
  8. Bērnam līdzīga tuvošanās Dievmātei nodrošina katram dzīves vecumam bērna laimi. (Keppler, “Mehr Freude”, 107.)