Par Vissvētāko Jaunavu Mariju, Jēzus Kristus Māti

Vissvētākā Jaunava Marija ir Jēzus Kristus Māte

Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu no Vissvētākās Jaunavas Marijas, tādēļ Viņu saucam par Dieva Māti, par Dieva Dzemdētāju.

Tādēļ Jāņa Kristītāja māte Elizabete, Svētā Gara, piepildīta, sacīja: "No kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis?" (Lk. 1,43).

Lai gan Dievs ir no mūžiem un Viņam nav sākuma, bet Marija ir dzimusi apmēram pirms 2000 gadiem, Mariju mēs saucam par Dieva Dzemdētāju tādēļ, ka Jēzus Kristus, kas no Viņas dzimis, ir dievišķa persona, Dieva Dēls.

Marijas goda titulu "Dieva Dzemdētāja" (Theotokos) Baznīca aizstāvēja Vispārējā Efesas koncilā (431) pret Nestoru, kurš gribēja Mariju saukt tikai par "Kristus Dzemdētāju" (Christotokos).

Marijas izredzētība būt par Dieva Māti ir visu Viņas priekšrocību un žēlastību avots. Tādēļ ka Viņa ir Dieva Māte, Dievs Viņai devis žēlastību pilnību. "Žēlastības pilnā. Tu esi svētīta starp sievietēm" (Lk. 1, 28).

Tāpēc ka Marija ir Dieva Māte, Katoļu Baznīca Viņu godina vairāk par visiem citiem Svētajiem un paļaujas uz Viņas aizbildniecību.

Kāzu laikā Galilejas Kanā Marija griezās pēc palīdzības pie Sava Dēla Jēzus Kristus un tagad ir debesīs mūsu visu Aizstāve.

Tā kā Marija visvairāk cieta kopā ar Savu Dēlu Jēzu Kristu, stāvēdama Viņa ciešanu laikā pie krusta, Viņu sauc par Sāpju Dievmāti un Mocekļu Karalieni.

Vissvētākā Jaunava Marija ir Baznīcas Māte

Marija ir Jēzus Kristus — Baznīcas Galvas — Māte. Kristus kļuva par atpestītās cilvēces Galvu pateicoties tam, ka Dieva Dēls kļuva par cilvēku, tas ir, ka Viņš pieņēma miesu un asinis ho Vissvētākās Jaunavas Marijas. Un šo miesu Viņš atdeva ciešanām, šīs asinis Viņš izlēja pār visu cilvēku pestīšanu. Marija, būdama Jēzus Kristus miesīgā Māte, ir visu kristīgo garīgā Māte, jo mēs esam atpirkti ar Jēzus Kristus asinīm. Kristus ir Baznīcas Galva, mēs esam Baznīcas locekļi. Marija, būdama Baznīcas Galvas Māte, reizē ir arī Baznīcas locekļu Māte — Baznīcas Māte. Miesu nevar atdalīt no galvas. Marija nevar būt tikai Galvas Māte vai tikai Mistiskās Miesas Māte. Viņa ir visas Kristus Mistiskās Miesas Māte: Kristus — kā Mistiskās Miesas Galvas, un visu kristīgo — kā Mistiskās Miesas locekļu Māte.

Marija vispilnīgāk saprata Jēzus Kristus nodomu atpestīt cilvēci. Viņa rūpējās par Jēzu Kristu un bija ar Viņa nodomu visciešāk savienota, visvairāk darbojās Viņam līdz. Viņas līdzdarbība pasaules pestīšanā bija vislielākā. Viņai pieder vislielākie nopelni cilvēku apvienošanā vienā Baznīcā un tādā veidā — ar Dievu.

Māte ne tikai dod bērniem dzīvību, bet rāda viņam arī dzīves piemēru. Par tādu vispilnīgāko piemēru Dieva bērniem noder Marija. Viņa māca mūs visciešāk vienoties ar Dievu un rūpēties arī par citu cilvēku pestīšanu. Viņa māca to ne ar vārdiem, bet ar Savu piemēru.

Baznīcā Kristus vieno cilvēkus ar Sevi un Tēvu. Marija bija visciešāk savienota ar Kristu, jo bija Viņa Māte. Viņai nebija arī nekāda grēka. Viņa dzīvoja pastāvīgā uzraudzībā un vienotībā ar Dievu. Viņu mēs saucam par Baznīcas paraugu, kura tāpat ir aicināta būt pastāvīgā draudzībā un vienotībā ar Dievu.

Māte ne tikai dod bērnam dzīvību, bet ari rūpējas, lai šī dzīvība attīstītos un kļūtu arvien bagātāka. Par tiem, kas Baznīcā ir vienoti ar Kristu, rūpējas Vissvētākā Jaunava Marija.
Marija cilvēkiem dara visu to, ko parasti dara māte saviem bērniem: mīl, ir nomodā, sargā, aizstāv. Viņa visās lietās līdzīga Savam Dēlam, līdzīga ari Viņa mīlestībā uz mums.

Tādēļ Pestītājs pirms Savas nāves Vissvētāko Jaunavu Mariju pasludināja par mūsu Māti un uzdeva Viņai gādību par Mums, kā par to rakstīja svētais apustulis Jānis: "Jēzus, redzēdams Māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, saka Savai Mātei: "Sieviet, lūk, Tavs dēls!" Pēc tam Viņš saka māceklim: "Lūk, tava Māte!" (Jņ. 19,26-27).

Ar šiem vārdiem Jēzus atdeva Savu Vissvētāko Māti apustuļa Jāņa gādībai. Bet Baznīca ir pārliecināta, ka Viņš rūpējās ne tikai par Savas Vissvētākās Mātes materiālo nodrošināšanu. Kristus vārdi, kas teikti Mātei un māceklim, nozīmē daudz vairāk, tiem ir dziļāka nozīme. Ar šiem vārdiem Kristus atdeva visus cilvēkus Savas Vissvētākās Mātes gādībai un mums paskaidroja, ka Viņa ir mūsu Māte, bet mēs — Viņas bērni.

Marija ir Baznīcas Māte no paša sākuma. Viņa kļuva par tādu, līdzdarbodamās ar Kristu mūsu pestīšanas darbā. Ar Savu ticību, cerību un mīlestību Viņa darbojas cilvēku dvēseļu dzīves pārdabiskās atjaunošanas labā. Lai gan ticīgie visu dzīves laiku Mariju godināja kā savu Māti, taču kā Baznīcas Māti Viņu iesāka saukt nesen. Visas pasaules, īpaši Polijas bīskapu, lūguma rezultātā pāvests Pāvils VI 1964. gada 21. novembrī pasludināja Marija par Baznīcas Māti.

Zinot, ka Marija ir Baznīcas Māte, mēs ar lielāku paļāvību griežamies pie Viņas ne tikai savās personīgajās miesas un dvēseles vajadzībās, bet arī visu ticīgo, pat visas pasaules, vajadzībās. Mēs varam to darīt ar tiem pāvesta Pāvila VI vārdiem, ar kādiem viņš griezās pie Vissvētākās Jaunavas Marijas, noslēdzot II Vatikāna Koncila trešo sesiju:
"Baznīcas Māte, mēs novēlam Tev visu Baznīcu... Sargi un palīdzi pildīt apustulisko uzdevumu bīskapiem, priesteriem, ordeņu personām un pasaulīgajiem, kuri palīdz citiem dzīvot vienotībā ar Kristu. Tu, kuru Tavs Dievišķais Dēls, mirdams par māsu pestīšanu, atdeva Savam iemīļotajam māceklim par Māti, rūpējies par visiem kristīgajiem, kuri liek cerības uz Tevi. Piemini visus savus bērnus. Nes pie Dieva viņu lūgšanas. Sargi viņu stipro ticību, stiprini viņu cerību, pavairo viņu mīlestību."

Mēs atzīstam, ka mūsu vienīgais Pestītājs un Glābējs ir Jēzus Kristus. Bet reizē ari atzīstam, ka Vissvētākā Jaunava Marija ir visvairāk līdzdarbojusies mūsu pestīšanas labā. Sava svētuma un goda ziņā Marija stāv neizmērojami augstāk par visiem, kurus Kristus aicināja un vēl tagad aicina palīdzēt mūsu pestīšanā un svēttapšanā.

Vissvētākā Jaunava Marija ir Bezvainīgi Ieņemtā

Vissvētākā Jaunava Marija savā ieņemšanā bija pasargāta no iedzimtā grēka.

Lai pareizi saprastu Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas noslēpumu, jāatceras, ka mūsu pirmie vecāki Ādams un Ieva sagrēkodami zaudēja svētdarošo žēlastību sev un visiem saviem pēcnācējiem. Ādama grēka dēļ visi cilvēki dzimst bez svētdarošās žēlastības un ar to pašu — bez tiesībām uz debesu valstību. Šo svētdarošās žēlastības trūkumu dvēselē sauc par iedzimto grēku. To sauc par grēku, jo tāds stāvoklis Dievam nepatīk; tas ir pretrunā ar pirmā cilvēka sākuma stāvokli, kas bija svētdarošās žēlastības pilns. To sauc pat iedzimto grēku, jo mēs to mantojam no vecākiem. Tikai kristības sakramentā šis grēks tiek piedots: mēs saņemam svētdarošo žēlastību, kļūstam Dieva par bērniem, Svētā Gara templi un debesu mantiniekiem.

No saviem vecākiem mēs saņemam tikai miesu. Katru atsevišķu dvēseli tieši rada Dievs un savieno to ar ieņemto bērna miesu.

Marija ir Bezvainīgi ieņemtā. Tas nozīmē, ka Dievs, radīdams Viņas dvēseli, radīja to svētdarošās žēlastības stāvoklī. Marijas dvēsele nekad nebija bez svētdarošās žēlastības. Dievs no paša sākuma apveltīja Marijas dvēseli ar ārkārtīgi bagātām žēlastībām. Tādēļ Ercenģelis Gabriēls sveicinādams nosauca Viņu par "žēlastības pilnu". Dievs nepieļāva, lai nākošā Pestītāja Māte pat pirms dzimšanas būtu bez svētdarošās žēlastības un tādā veidā — it kā ļaunā gara varā. Marija vienmēr bija Dieva iemīļotā meita. Viņas dvēsele radīšanas brīdī saņēma žēlastības pārpilnību, kuru mēs saņemam — neizmērojami mazākā veidā — kristības sakramentā. Marija bija no mūžības izredzēta kļūt par pasaules Pestītāja Māti. Vai Dievs varēja pieļaut, ka Viņa Dēla Māte kaut īsu brīdi pirms dzimšanas būtu bijusi sātana varā — aptraipīta ar iedzimto grēku?

Svētais Jānis Kristītājs, ņemot vērā viņa nākošo uzdevumu — būt par sagatavotāju pasaules Pestītājam — jau pirms dzimšanas lika atbrīvots no iedzimtā grēka un apdāvināts ar svētdarošo žēlastību. Vai tad jābrīnās, ka Vissvētāko Jaunavu Mariju, kurai bija paredzēts kļūt par Jēzus Kristus Māti, Dievs pilnīgi pasargāja no iedzimtā grēka un apveltīja Viņas dvēseli ar žēlastības pārpilnību jau pašā sākumā?

Mācība par Marijas Bezvainīgo ieņemšanu dabiski izriet no tā vienreizējā goda, kādam Dievs Viņu bija paredzējis — būt par Dieva Dēla Māti. Tādēļ Baznīcas Tēvi Viņu uzskata par ieceltu lielākā godā nekā serafi, lielākā slavas cienībā nekā ķerubi.

Kristīgā Baznīca no paša sākuma uzskatīja Mariju svētāko par visām radībām. Taču kādā ziņā Viņa ir pārāk par eņģeļiem un svētajiem, to Baznīca spēja izskaidrot tikai pakāpeniski.

Sākumā Baznīca nemaldīgi paskaidroja, ka Marija vienmēr ir bijusi jaunava: pirms Jēzus Kristus dzimšanas, Viņam dzimstot un pēc Viņa dzimšanas.

Tad Baznīca nemaldīgi paskaidroja, ka Marijai pienākas tituls "Dieva Māte" jeb "Dieva Dzemdētāja".

Vēlāk tika paskaidrots, ka Viņa visā savā dzīvē nav padarījusi nevienu, pat ne vismazāko grēku.

Beidzot pienāca laiks, kad Baznīca pēc daudzu gadsimtu ilgas ticības patiesību pārdomāšanas un Svēto Rakstu tekstu pārbaudīšanas, un sevišķi ņemot vērā visas Baznīcas nepārtraukto pārliecību, nemaldīgi pasludināja kā kristīgās ticības dogmu, ka Vissvētākā Jaunava Marija Kristus nopelnu dēļ savā ieņemšanas brīdī ir bijusi pasargāta no iedzimtā grēka.

Daudzi, sevišķi nekatoļi, nepareizi saprot Baznīcas mācību par Marijas Bezvainīgo ieņemšanu, tādēļ nepieciešams to paskaidrot visos sīkumos.

Marija ir ieņemta dabiskā veidā, kā kurš katrs cilvēks. Viņas tēvs bija svētais Joahims, Viņas māte — svētā Anna.

Jēzus Kristus arī Marijai ir Pestītājs. Viņa pati to izsaka vārdiem: "Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā" (Lk. 1,47). Viņa ir bezvainīgi ieņemta, tas ir, no iedzimtā grēka pasargāta Jēzus Kristus nopelnu dēļ un Viņas dvēsele tās radīšanas brīdī tika apveltīta ar žēlastības pārpilnību. Tādēļ Ercenģelis Gabriēls Viņu sauca par "žēlastības pilnu". Mūsu pestīšana pastāv tajā, ka mēs — dzimuši kā grēcīgie Ādama bērni bez tiesībām uz debesu valstību — kristības sakramentā pirmo reizi saņēmām Kristus nopelnīto žēlastību un līdz ar to — tiesības uz mūžīgo dzīvi. Marija ir atpestīta citādā veidā. Kristus nopelnu dēļ Viņas dvēsele tika pasargāta no iedzimtā grēka un radīšanas momentā apveltīta ar žēlastībām, ko Kristus ir nopelnījis arī Viņai tāpat kā mums.

Svētais Damaskas Jānis Mariju salīdzina ar sauli. Kā saule no paša sākuma bija gaiša un nebija jāiededzina, tā arī Marijas dvēsele tika radīta skaista, apveltīta ar žēlastību. Mēs esam kā sveces, kuras bija jāiededzina, lai degtu. Marija ir kā saule, kura jau ir radīta degoša.

Ņemot vērā Dieva bezgalīgo svētumu, bija nepieciešams, lai Marija būtu pasargāta no ikviena grēku traipa. Marija ir vismīļākā Dieva Tēva meita, visskaistākais Viņa radījums. Tādēļ Viņai nedrīkst būt nekādu trūkumu. Viņa nedrīkstēja nevienu minūti pastāvēt bez žēlastības, bez skaistuma, bez tikuma Dieva acīs. Marija ir Dieva Dēla Māte. Viņa nedrīkst nevienu acumirkli būt nepatīkama Viņa acīs, tas ir, ar iedzimto grēku, bez svētdarošās žēlastības, jo Mātes negods būtu negods arī Dēlam. Ja Ādams un Ieva bija radīti svētdarošās žēlastības stāvoklī, tad vēl jo vairāk jau no paša sākuma svētdarošās žēlastības stāvoklī vajag būt Marijai, kura ir neizsakāmi augstākā godā nekā Ieva. Marija ir Svētā Gara templis, Viņa līgava. Tā kā Svētie Raksti sauc Mariju par žēlastības pilnu, tad ir nepieciešams pieņemt, ka Svētais Gars, kurš visā pilnībā nāca pār Viņu, nevienu acumirkli nebija atstājis Marijas dvēseli bez svētdarošās žēlastības.

Ņemot vērā Svēto Rakstu liecības, visas pasaules bīskapu pārliecību, kā ari, visas kristīgās lautas pārliecību no apustuļu laikiem līdz mūsu dienām, pāvests 1854. gadā ar nemaldīgu autoritāti izsludināja kā ticības dogmu, ka Marija Jēzus Kristus nopelnu dēļ ieņemšanas bridi bija pasargāta no iedzimtā grēka.

Pēc četriem gadiem Marija pati apstiprināja pāvesta izsludināto dogmu. Kad 1858. gadā Viņa vairākas reizes parādījās svētajai Bernardei Subirū un tā jautāja, kas Viņa ir, Marija atbildēja: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana".

Kā liecība par patiesu Marijas parādīšanos tanī vietā — Lurdā — radās brīnišķīgs avots, kura ūdens daudziem atnesa pēkšņu izveseļošanos. Lurdā tagad uzcelta baznīca. Uz Lurdu katru gadu svētceļojumā dodas simtiem tūkstoši ticīgo meklēt Dievmātes palīdzību. Speciāla ārstu komisija ir konstatējusi daudzus pēkšņas izveseļošanās gadījumus, kurus dabiskā veidā nevar izskaidrot.

"Lurdas Dievmāte" — Parīzes advokāts Henriks Lasērs (Lasserre) smagi saslima ar acu kaiti. Paklausīdams sava drauga — protestanta — padomam, viņš nomazgāja acis ar Lurdas avota ūdeni un pēkšņi kļuva pilnīgi vesels. Pateikdamies par savu brīnišķīgo izveseļošanos, advokāts svēti apsolīja, ka rūpīgi un smalki aprakstīs brīnumus, kuri notiek Lurdā Dievmātes aizlūgumu rezultātā. Solījumu viņš izpildīja. Grāmatu, kurā aprakstīti Lurdā notikušie brīnumi, viņš nosauca "Lurda; Dievmāte".

Brīnumi Lurdā — Kāds dižciltīgs francūzis, vārdā Artus, sarakstīja darbu, kurā sīki aprakstīja savas tuvas radinieces brīnišķīgo izveseļošanos. Visi ārsti bija atzinuši viņu par nedziedināmu, bet 1870. gadā viņa Lurdā pēkšņi izveseļojās. Šajā pašā grāmatā Artus apsolīja samaksāt 15 000 franku katram, kas pierādīs, ka augšminētajā Lasēra grāmatā "Lurdas Dievmāte" kaut viens brīnums būtu nepareizi attēlots vai ka tos varētu izskaidrot dabiskā veidā. Neviens protestants, kas neatzīst Dievmātes godināšanu par pareizu, pat neviens bezdievis, kas vispār neatzīst brīnumus par iespējamiem, nespēja apšaubīt nevienu no brīnumiem, ko Dievmāte izdarījusi Lurdā un par ko rakstīja advokāts Lasērs.

Vissvētākā Jaunava Marija ir vienmēr Jaunava

Ticības patiesība ir: Vissvētākā Jaunava Marija vienmēr bija jaunava: pirms Jēzus dzimšanas, dzimstot Kungam Jēzum un arī pēc Viņa dzimšanas.

Svētie Raksti liecina, ka Marija ir kļuvusi par Kristus Māti jaunavīgā veidā. Kad Ercenģelis Gabriēls Marijai pasludināja, ka Dievs Viņu izredzējis par pasaules Pestītāja Māti, Viņa jautāja: "Kā tas notiks, jo es vīra nezinu?" Un eņģelis atbildēja un sacīja Viņai: "Svētais Gars nāks pār Tevi, un Visaugstākā Spēks Tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no Tevis dzims, sauksies Dieva Dēls" (Lk. 1,34-35).

Kad svētais Jāzeps, Marijas līgavainis, nezinādams par eņģeļa sludināšanu, novēroja, ka Marija ir mātes stāvoklī, un gribēja Viņu atstāt, Dievs caur eņģeli atklāja viņam Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumu, sacīdams: "Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo kas Viņā dzimis, ir no Svētā Gara" (Lk. 1,20). Tādēļ Jēzus nemaz nebija, bet tikai tika uzskatīts par Jāzepa dēlu (Lk. 3,23). No teiktā izriet, ka Jēzus Kristus miesa tika brīnišķā kārtā veidota Marijas miesās no Svētā Gara.

Svētie Raksti neko nesaka par Marijas jaunavību Kristus dzimšanas laikā un pēc Viņa dzimšanas. Taču no Vissvētākās Jaunavas Marijas vārdiem, kurus Viņa pateica eņģelim: "Kā tas notiks, jo es vīra nezinu?" (Lk. 1,34), Baznīcas Tēvi secina, ka Marija bija Dievam devusi solījumu visu dzīvi palikt jaunavai. Nevar šaubīties, ka Viņa šo solījumu arī pildīja. Viņa nebūtu tādu jautājumu uzdevusi, ja būtu paredzējusi ar Jāzepu dzīvot parasto laulības dzīvi.

Visi svētie Tēvi, apliecinādami Kristus dievību, māca, ka Viņš ir dzimis no Jaunavas, jo Dievam būtu bijis necienīgi dzimt no tādas, kas nav jaunava.

Jau no trešā gadsimta bieži tika uzsvērts, ka Marija ir palikusi jaunava Kristum dzimstot, tas ir, ka Viņa dzemdējusi Dēlu, nezaudējot jaunavības zīmogu. Svētais Ambrozijs teica: "Šī Jaunava, kas ieņēma miesās, kura kā jaunava dzemdēja. Jo tā ir rakstīts: "Lūk, jaunava ieņems miesās un dzemdēs dēlu" (Is. 7,14). Ne tikai ieņems kā jaunava, bet arī dzemdēs kā jaunava". Svētais Augustīns teica: "Ieņēma jaunava, dzemdēja jaunava, jaunava mātes cerībās, jaunava pēc dzemdībām, jaunava mūžīgi." Viņš turpināja, sacīdams, ka, ja ar Kristus dzimšanu "Viņa (Marija) zaudētu savu jaunavību, tad Viņš nedzimtu no jaunavas. Tad būtu maldīga Baznīcas mācība, —  un tas nav iedomājams — ka Viņš dzimis no Jaunavas Marijas. Viņa (Baznīca) pati, pēc Viņa (Kristus) Mātes parauga katru dienu dzemdē Viņam locekļus un paliek jaunava."

Baznīcas Tēvi Kristus dzimšanu no Jaunavas izskaidro ar piemēriem: kā Kristus no aizzīmogota kapa augšām cēlās, kā Viņš caur aizslēgtām durvīm atnāca pie mācekļiem; tā Viņš, neaizskarot Marijas jaunavību, nāca pasaulē; kā saules stars izlaužas caur kristālu, to nesabojājot, tā Jēzus izgāja no Mātes miesas, neaizskarot Viņas jaunavību.

Vissvētākā Jaunava Marija palika jaunava arī pēc Kunga Jēzus dzimšanas.

Pretējos uzskatus Baznīcas Tēvi uzskata par Dieva zaimošanu. Svētais Ambrozijs teica: "Nevarēja būt, ka tā, kura nesa Dievu, būtu gribējusi nest cilvēku." Svētie Tēvi sauca par Mariju Aeiparthenos  — vienmēr jaunava (krieviski prisno-dzeva), jaunava vispārākā pakāpē.

Mācība par Mariju kā vienmēr jaunavu nav bijusi atsevišķu ticīgo uzskats, bet visas Baznīcas ticība. Svētais Epifānijs teica: "Kas un kur ir bijis tāds cilvēks, kurš, izrunājot Marijas vārdu, tūlīt nepieliktu klāt vārda — "Jaunava"? ... Tā svētajai Marijai ir dots jaunavas vārds, un tas nekad netiks mainīts, jo viņa palika svēta un neaizskarta." Marijas apņemšanos vienmēr palikt jaunavai Baznīca saskata Viņas jautājumā eņģelim: "Kā tas notiks, jo es vīra nezinu?" (Lk. 1,34). No šiem Marijas vārdiem redzam, ka Viņa nekad nav miesīgi pazinusi nekādu vīru un negribēja pazīt arī nākotnē.

Ari tas fakts, ka Jēzus pirms nāves atdeva savu Vissvētāko Māti apustuļa Jāņa gādībai, liecina, ka Viņai nebija citu bērnu kā tikai Jēzus.

Svētajā Mateja Evaņģēlijā ir rakstīts: "Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, pieņēma savu sievu. Un viņš to nepazina, kamēr Viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, nosaucot Viņu vārdā Jēzus" (Mt. 1,24-25). Teikumā "Viņš to nepazina, kamēr Viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu" evaņģēlists nenoliedz, ka Dievmāte palika jaunava arī pēc Jēzus dzimšanas. Šis teikums jāsaprot līdzīgi Mt. 28,20 izteicienam, kur Pestītājs saka: "Lūk, Es esmu ar jums visās dienās līdz pasaules galam." Še Pestītājs nenoliedz, ka Viņš vienmēr būs kopā ar savējiem, it sevišķi mūžībā.

Arī apzīmējums "pirmdzimto Dēlu" nav pretrunā ar Dievmātes jaunavību. Vecajā Derībā, ievērojot Mozus likumu (Is. 13,2) katrs pirmdzimtais tiek upurēts Kungam un nosaukts "svēts", neskatoties uz to, vai šīm dzemdībām seko citas, vai ne. Šajā sakarībā arī evaņģēlists atzīmēja, ka mūsu Pestītājs ir Jaunavas Marijas pirmdzimtais dēls.
Evaņģēlijā minētie Kunga Jēzus brāļi nav Viņa miesīgie brāļi, bet gan tuvi radinieki. Jūdi mēdza tuvus radiniekus saukt par brāļiem un māsām.

Kristīgā cilvēce nekad nav šaubījusies par Dievmātes pastāvīgo jaunavību, ieskaitot pat pirmo gadsimtu atkritējus. Viņas jaunavību sāka noliegt protestanti, kuri cīņā pret Katoļu Baznīcu min kājām visu, ko katoļi sevišķi ciena. Protestanti neapzinās, ka viņi, pazemodami Vissvētāko Jaunavu Mariju, apvaino ari Viņas Dēlu Jēzu Kristu.

Vissvētākā Jaunava Marija pēc nāves ir ar dvēseli un miesu uzņemta debesīs

Par to Svētajos Rakstos nav nekas teikts. Taču visas kristīgās cilvēces pārliecība par šo patiesību ir neapšaubāms pierādījums tam, ka šai pārliecībai ir pamats. Bez tam par to liecina ari Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētki, kādi bija jau piektajā gadsimtā kā Austrumu, tā arī Rietumu Baznīcā.

Bija pienācīgi, ka Marijai tika piešķirta šī privilēģija. Kā Kristus guva trīskārtēju uzvaru: uzvaru pār grēku ar Savu nespēju grēkot, uzvaru pār kaislībām ar absolūtu nevainību, un uzvaru pār nāvi ar augšāmcelšanos, tāpat bija pienācīgi arī tas, lai vissvētākā starp cilvēkiem, "svētītā starp sievietēm" arī dalītos šajā Kristus uzvarā: uzvarā pār grēku ar bezvainīgo ieņemšanu, uzvarā pār kaislībām ar jaunavību, pat mātei esot, un uzvarā pār nāvi ar piecelšanu no miroņiem un uzņemšanu debesīs.

Dievs bija radījis cilvēkus nemirstīgus, pēc Dieva nodoma viņiem nebija paredzēta nāve un miesas satrūdēšana. Tikai pēc tam, kad pirmais cilvēks sagrēkoja, Dievs pasludināja viņam un katram no viņa dzimstošam cilvēkam nāves spriedumu un miesas pārvēršanos zemē. Tikai pēc Ādama grēka Dievs sacīja: "Tu esi puteklis un pie putekļiem tev būs atkal atgriezties" (Rad 3,19). Bet, tā kā Marija nebija sagrēkojusi, un Viņai nebija iedzimtā grēka, uz Viņu neattiecās Dieva spriedums, ka Viņai būtu jāatgriežas pie putekļiem.
Svētie Raksti liecina, ka Henohs ar miesu un dvēseli ir uzņemts debesīs (Rad. 5,24). Pravietis Elija arī tika ar miesu un dvēseli uzņemts debesīs (2 Ķēn. 2,11). Marija bija daudz vairāk cienīga, lai Viņas miesa nepārvērstos puteklis, bet jau drīz pēc nāves baudītu mūžīgo svētlaimi kopā ar dvēseli.

Pamatojoties uz visas Baznīcas pārliecību no pašiem kristietības sākumiem un Svētajos Rakstos minētajiem piemēriem, pāvests Pijs XII 1950. gadā ar nemaldīgu autoritāti pasludināja kā ticības patiesību, ka Marija pēc nāves ar miesu un dvēseli ir uzņemta debesīs.

Vissvētākā Jaunava Marija ir debesu un zemes Karaliene

Kristus ir Vispasaules Karalis. Par Viņu Ercenģelis Gabriēls teica: "Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala" (Lk 1,32-33). Svētais Pāvils rakstīja par Kristu, ka Viņš ir "Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs" (1 Tim. 6,15). Un pats Kristus uz Pilāta jautājumu "Tātad Tu esi Ķēniņš?" atbildēja: "Tu saki, ka esmu Ķēniņš" (Jņ. 18,37).

Kristus ir Vispasaules Karalis, jo Viņš kā Dievs kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir pasauli radījis, Viņš ir pasauli pestījis. Viņš atnāks pastardienā tiesāt dzīvos un mirušos.
Ja Kristus ir Vispasaules Karalis, tad ar to pašu Marija kā Kristus Māte ir Vispasaules Karaliene.

Karaļa mātei valstī vienmēr ir zināma vara. Viņai ir tiesības parādīt pilsoņiem mīlestību un žēlsirdību. Viņa var pilsoņus aizstāvēt pie karaļa.

Līdzīgi ir ar Kristus Māti. Kristus valsts pilsoņiem — ticīgajiem — Viņa var izrādīt mīlestību, žēlsirdību, par tiem aizlūgt pie Sava Dēla.

Tādēļ Svētais Bernards no Sjenas saka: "Tik daudz radību kalpo slavējamajai Jaunavai Marijai, cik to kalpo Trijādībai." Tādēļ arī Baznīca uzrunā Mariju ar vārdiem: "Esi sveicināta, Karaliene, žēlsirdības Māte." Litānijā Viņu sauc par Eņģeļu Karalieni, patriarhu Karalieni, Visu Svēto Karalieni.

Vissvētākā Jaunava Marija ir visu žēlastību Dalītāja (Mediatrix)

Kristus mums ir nopelnījis visas žēlastības. Viņš ir galvenais un nepieciešamais visu žēlastību Vidutājs, Dalītājs. Marija ir Viņa pirmā palīdze žēlastību dalīšanā (sekundārā Vidutāja); Viņa dala žēlastības atkarībā no Kristus, tomēr visas žēlastības tajā nozīmē, ka bez Viņas starpniecības cilvēkiem netiek dota neviena žēlastība. Tomēr ar to nav teikts, ka visas žēlastības vajag lūgt caur Mariju.

Vissvētākā Jaunava Marija mums deva Kristu, visu žēlastību nopelnītāju un avotu. Taču nav iespējams dot avotu, nedodot reizē strautiņu, kas iztek no avota, tās ir visas atsevišķas žēlastības, kādas Kristus mums ir nopelnījis. Tātad vismaz netieši Marija dod mums visas žēlastības, kādas mēs saņemam. Bez tam Marija debesīs lūdz par mums Dievu, lai mēs saņemtu visas mums nepieciešamās žēlastības. Marija visvairāk cieta ar Kristu par mums, Viņa visvairāk līdzdarbojās pie mūsu pestīšanas, tādēļ ari Viņai ir vislielākās tiesības ņemt dalību žēlastību izdalīšanā.

Svētie Baznīcas Tēvi apgalvo, ka Dievs visas žēlastības mums dod caur Mariju. Svētais Germans saka: "Neviens nesasniedz pestīšanu citādi, kā tikai caur Tevi, ak Vissvētākā! Neviens netiek no ļauna atbrīvots, kā tikai caur Tevi, ak Bezvainīgā...! Nevienam netiek žēlastības dāvana piešķirta citādi, kā tikai caur Tevi, Tu, vislielākā goda cienīgā!" Un svētais Bernards to pašu izsaka vārdiem: "Tā ir labpaticis Tam, kurš gribēja, lai mēs visu saņemtu caur Mariju."

Marija raud asins asarām — Marija kādreiz rūpējās par savu dievišķo Dēlu Jēzu Kristu. Tagad Viņa, būdama debesu godībā, rūpējas par saviem garīgajiem bērniem. Viņa ir daudzas reizes palīdzējusi veselām tautām izsargāties vai atbrīvoties no Viņas Dēla un cilvēces ienaidniekiem. Ar Viņas palīdzību kristīgo flote pie Lepanto 1571. gadā uzvarēja daudz lielāku turku floti. 1683. gadā ar Viņas palīdzību no turku aplenkuma tika atbrīvota Vīnes pilsēta. Ar Viņas palīdzību poļi uzvarēja zviedrus, kuri bija aplenkuši Čenstohovu (1655). Pēc pirmā pasaules kara atkal Dievmāte otrreiz izglāba Poliju, parādīdama lielu brīnumu pie Vislas (1920).

Nekad Vissvētākā Jaunava Marija nav tik bieži un tik daudziem parādījusies, kā pēdējā laikā. 1858. gadā Viņa parādījās Lurdā vienkāršai meitenei Bernadetai Subirū.

Parādīšanās vietā iztecēja avots, kura ūdens daudziem atnes pēkšņu izdziedināšanu. 1917. gadā Viņa parādījās Fatimā (Portugālē) trim bērniem: Jacintai, Franciskam un Lūcijai. Marija parādījās sešas reizes, sākot ar 13. maiju katra mēneša 13. datumā. Pēdējā parādīšanās 13. oktobrī Marija rādīja bērniem saules brīnumu, kuru novēroja ap 70000 cilvēku.

Līdz pēdējam laikam Viņa bieži parādījās Itālijā un Dienvidslāvijā. Viņas "Mistiskās Rozes" statujas tiek izsūtītas visā pasaulē un ved daudzas dvēseles atpakaļ pie Dieva. Ir bijuši daudzi gadījumi, ka Viņas statuja raud, dažreiz pat asins asaras. Savās parādīšanās Marija aicina ticīgos uz dzīves labošanu, uz gavēni, uz gandarīšanu, lai cilvēki paši glābtu savas dvēseles un novērstu Dieva sodu, kāds draud cilvēcei tās neskaitāmo un lielo grēku dēļ.

Mariju mēs godinām par Viņas tuvajām attiecībām ar Dievu. Viņai izrādītais gods galu galā ir gods, ko mēs parādam Dievam. Dievam ir patīkama Marijas godināšana, to Viņš ir parādījis visur ar neskaitāmiem brīnumiem, kurus Viņš dara to ticīgo labā, kas griežas pie Viņa ar Marijas starpniecību.

Marijas godināšana stiprina ticību Jēzum Kristum. Katoļu Baznīcā, kur Marija tiek sirsnīgi godināta, arī ticība Viņas Dēlam Jēzum Kristum ir stipra. Kur Mariju nicina, noliedz Viņas pastāvīgo jaunavību, tur arī Jēzu Kristu daudzi uzskata tikai par cilvēku, kas līdzīgs mums.

Marijas piemērs ir pamudinājis daudzus jaunekļus un jaunavas līdzīgi Viņai apsolīt Dievam dzīvot jaunavībā visu mūžu, lai varētu nedalīti piederēt tikai Jēzum Kristum, kā to darījusi Viņa.

Lic. theol. Jānis Pavlovskis (tēvs Andrejs, franciskānis-kapucīns) KATOĻU KATEHISMS