Pr. Davide Paljarāni — 
Viņa Svētībai pāvestam Leonam XIV

 Svētā Pija X Priesteru Brālības ģenerālpriekšnieka Pr. Davide Paljarāni

KATOLISKĀS TICĪBAS APLIECINĀJUMS

adresēts Viņa Svētībai pāvestam Leonam XIV

Svētais Tēvs!

Jau vairāk nekā piecdesmit gadus Svētā Pija X brālība cenšas izklāstīt Svētajam Krēslam savu sirdsapziņas konfliktu attiecībā uz kļūdām, kas grauj katoļu ticību un morāli. Diemžēl visas līdzšinējās diskusijas ir palikušas bez rezultāta, un neviena no izteiktajām bažām nav saņēmusi patiesi apmierinošu atbildi.

Jau vairāk nekā piecdesmit gadus rodas iespaids, ka vienīgais risinājums, ko Svētais Krēsls patiesi apsver, ir kanoniskās sankcijas. Ar lielu nožēlu nākas domāt, ka kanoniskās tiesības tādējādi tiek izmantotas nevis ticības stiprināšanai, bet novēršanai no tās.

Turpmākajā tekstā Svētā Pija X Priesteru brālība ar prieku vēlas Jums visā sirds vienkāršībā un patiesā dēlu garā apliecināt savu uzticību katoliskajai ticībai, neko neslēpjot ne no Jūsu Svētības, ne no visas Baznīcas.

Brālība nodod Jūsu rokās šo vienkāršo Ticības apliecinājumu.

Mums šķiet, ka tā atbilst nepieciešamajam minimumam, lai mēs varētu būt vienotībā ar Baznīcu, patiesi saukt sevi par katoļiem un tādējādi par Jūsu bērniem.

Mums nav citas vēlēšanās kā vien dzīvot un tikt stiprinātiem Romas katoļu ticībā.

KATOLISKĀS TICĪBAS APLIECINĀJUMS

Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā — dievišķās Gudrības, iemiesotā Vārda vārdā, Viņa, kurš vēlējās vienu vienīgu reliģiju, kurš pilnībā atcēlis Veco Derību, kurš dibināja vienu vienīgu Baznīcu, kurš triumfēja pār sātanu, kurš uzvarēja pasauli, kurš paliek ar mums līdz laiku beigām un kurš atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Viņš - pilnīgais Tēva Attēls, Dieva Dēls, kas tapis cilvēks - likts par vienīgo pasaules Pestītāju un Glābēju caur Iemiesošanos un brīvprātīgu Krusta Upura salikšanu. Mūsu Kungs gandarīja dievišķai taisnībai, izlejot savas Visdārgākās Asinis, un tieši šajās Asinīs Viņš nodibināja Jauno un Mūžīgo Derību, atceļot Veco. Tādēļ Viņš ir vienīgais Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem un vienīgais ceļš pie Tēva. Vienīgi tas, kurš pazīst Viņu, pazīst arī Tēvu.

Pēc dievišķā lēmuma Vissvētākā Jaunava Marija ir tieši un cieši saistīta ar visu Pestīšanas darbu; tādēļ noliegt šo līdzdalību - tādos formulējumos, kādi saņemti no Tradīcijas - nozīmē izkropļot pašu Pestīšanas jēdzienu, kādu to gribējusi dievišķā Apredzība.

Pastāv tikai viena Ticība un viena Baznīca, caur kuru mēs varam tikt pestīti. Ārpus Romas katoļu Baznīcas un bez tās Ticības apliecināšanas, ko tā vienmēr ir mācījusi, nav nedz pestīšanas, nedz grēku piedošanas.

Tādēļ ikvienam cilvēkam ir jābūt Katoliskās Baznīcas loceklim, lai glābtu savu dvēseli, un ir tikai viena kristība kā līdzeklis, lai tajā tiktu iekļauts. Šī nepieciešamība attiecas uz visu cilvēci bez izņēmuma un aptver bez atšķirības kristiešus, jūdus, musulmaņus, pagānus un ateistus.

Apustuļu saņemtais uzdevums sludināt Evaņģēliju ikvienam cilvēkam un pievērst katru cilvēku katoliskajai ticībai paliek saistošs līdz pasaules galam un atbilst visabsolūtākajai un vissteidzamākajai nepieciešamībai pasaulē. “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts; bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.”³
Tādēļ atteikšanās pildīt šo uzdevumu ir vissmagākais noziegums pret cilvēci.

Romas Baznīca ir vienīgā, kurai vienlaikus piemīt četras pazīmes, kas raksturo Jēzus Kristus dibināto Baznīcu: Vienība, Svētums, Katoliskums un Apustuliskums.”

Tās vienotība būtībā izriet no visu tās locekļu pieturēšanās pie vienīgās patiesās ticības, kuru katoļu hierarhija cauri gadsimtiem ir uzticīgi saglabājusi, mācījusi un nodevusi tālāk.

Pat vienas vienīgas ticības patiesības noliegšana iznīcina pašu ticību un padara radikāli neiespējamu jebkādu vienotību ar Katolisko Baznīcu.

Vienīgais iespējamais ceļš, lai atjaunotu vienotību starp dažādu konfesiju kristiešiem, ir neatlaidīgs un žēlsirdīgs aicinājums nekatoļiem apliecināt vienīgo patieso ticību vienīgajā patiesajā Baznīcā.

“Nekādā ziņā Katolisko Baznīcu nedrīkst ne uzskatīt par līdzvērtīgu viltus kultam vai viltus baznīcai, ne arī izturēties pret to kā pret līdzvērtīgu.

Romas Pontifiks, Kristus vietnieks, ir vienīgais, kam pieder augstākā vara visā Baznīcā.

Vienīgi viņš nepastarpināti piešķir pārējiem katoļu hierarhijas locekļiem jurisdikciju pār dvēselēm.

Svētais Gars netika apsolīts Pētera pēctečiem, lai tie pēc Viņa atklāsmes darītu zināmu jaunu mācību, bet gan lai ar Viņa palīdzību tie svēti saglabātu un uzticīgi izklāstītu no Apustuļiem saņemto Atklāsmi, tas ir, Ticības depozītu.⁴

Vienīgai ticībai atbilst vienīga dievkalpojuma forma kā tās pašas ticības augstākā, autentiskā un pilnīgā izpausme.

Svētā Mise ir Krusta Upura turpinājums laikā, kas pienests par daudziem un atjaunots uz altāra. Kaut arī tā tiek upurēta bezasiņu veidā, Svētās Mises Upuris pēc savas būtības ir gandarīšanas un izlīguma upuris. Neviena cita dievkalpojuma forma nesniedz pilnīgu Dieva pielūgsmi. Neviena cita dievkalpojuma forma, kas ar to nav saistīta, nav patīkama Dievam. Neviens cits līdzeklis nav pietiekams dvēseļu svētdarīšanai.

Tādēļ Svētās Mises Upuri nekādā ziņā nedrīkst pielīdzināt vienkāršam piemiņas aktam, garīgam mielastam, svētsvinīgai tautas sapulcei vai Lieldienu noslēpuma svinēšanai bez Upura, bez gandarījuma dievišķajai taisnībai, bez grēku izpirkšanas, bez izlīguma un bez Krusta.

Palīdzība, ko dvēselēm sniedz Katoliskās Baznīcas sakramenti, visos apstākļos un visos laikos ir pietiekama, lai ticīgie varētu dzīvot svētdarošās žēlastības stāvoklī.

Morālais likums, kas ietverts Dekalogā un pilnveidots Kalna sprediķī, ir vienīgais, kas ļauj sasniegt dvēseļu pestīšanu. Jebkurš cits morāles kodekss - piemēram, tāds, kas balstīts uz “radības respektēšanu” vai “cilvēktiesībām” - ir radikāli nepietiekams dvēseļu svētdarīšanai un pestīšanai. Nekādā ziņā tas nevar aizstāt vienīgo patieso morāles likumu.

Sekojot svētā Jāņa Kristītāja piemēram, patiesa mīlestība uzliek mums pienākumu brīdināt grēciniekus un nekad neatteikties no līdzekļiem, kas nepieciešami viņu dvēseļu pestīšanai.

Tas, kurš ēd mūsu Kunga Miesu un dzer Viņa Asinis, atrodoties grēka stāvoklī, ēd un dzer sev pašam pazudināšanu, un neviena vara nevar mainīt šo likumu, kas ietverts svētā Pāvila mācībā un Tradīcijā.

Pret dabu vērstais nešķīstības grēks ir tik smags, ka tas vienmēr un visos apstākļos sauc uz Dievu pēc atriebības un ir radikāli nesavienojams ar jebkādu patiesas un kristīgas mīlestības formu. Tādēļ šādu “dzīvesveidu” nekādā ziņā nevar atzīt par Dieva dāvanu. Pārim, kas piekopj šo netikumu, ir jāpalīdz no tā atbrīvoties, un Baznīcas kalpotāji to nekādā veidā - ne formāli, ne neformāli - nedrīkst svētīt.

Institūciju un tautu kā tādu pakļaušanās mūsu Kunga Jēzus Kristus varai tieši izriet no Iemiesošanās un Atpestīšanas. Tādēļ institūciju un tautu laiciskums ir netieša mūsu Kunga dievišķības un vispārējās valdīšanas noliegšana.

Kristīgā civilizācija nav tikai vēsturiska parādība, bet vienīgā kārtība starp cilvēkiem, ko Dievs ir gribējis.

Nevis Baznīcai jāpielāgojas pasaulei, bet pasaulei jātop Baznīcas pārveidotai.

Tieši šajā ticībā un šajos principos mēs lūdzam būt mācīti un stiprināti no tā, kurš ir saņēmis harismu to darīt. Ar mūsu Kunga palīdzību, mēs drīzāk izvēlētos mirt, nekā no tiem atteikties. Tieši šajā nemainīgajā ticībā mēs vēlamies dzīvot un mirt, jo tās rādītais ceļš ir pamatā mūsu cerībai skatīt vaigu vaigā nemainīgo mūžīgo Patiesību.

Mencingena, 2026. gada 14. maijā, mūsu Kunga Debeskāpšanas svētkos.

Pr. Davide Paljarāni

1. Rom. 14, 23
2. Romas Pontifikāls, pamācība subdiakonāta kandidātiem
3. Mk. 16, 16 
4. Pastor Aeternus, 4. nodaļa

FR: Déclaration de foi catholique adressée au pape Léon XIV 

EN: Declaration of Catholic Faith addressed to Pope Leo XIV PDF

DE: Katholisches Glaubenserklärung gerichtet an Papst Leo XIV

ES: Declaración de fe católica dirigida al papa León XIV

IT: Dichiarazione di Fede cattolica rivolta a papa Leone XIV