Dr. P. Cirsis, S.J. „Dogmu Dievs”

Svētā Eucharistija

Svētā Euharistija ir sakraments, kurā Kristus kļūst īsti, ar miesu un asinīm un zem maizes un vīna zīmēm klātesošs, lai pasniegtu sevi neasiņainā veidā kā upuri Debesu Tēvam un lai atdotos kā barība ticīgo dvēselēm. Jēdziens plašs. Tas kļūs skaidrāks, kad būsim apcerējuši tā sastāvdaļas, t.i. Kristus euharistisko klātbūtnni, Euharistiju kā sakramentu un kā upuri.

A. Kristus Euharistiskā klātbūtnne

a) Īsta klātbūtne.

No pirmajiem kristietības gadu simteņiem līdz mūsu dienām kristieši ir strīdējušies par to, vai un kā Kristus sevi piesaista īpašā veidā svētītai maizei un vīnam, un nav trūcis arī to, kas, aplami tulkodami Svēto Rakstu norādījumus uz Kristus Euharistisko klātesmi, ir nonākuši uz maldu ceļiem, sākot ar 2. g.s. dokētiem un beidzot ar tagadnes liberāliem protestantiem.1

Ja Kristus nebija īsts cilvēks, ja viņa ķermenis tikai izskatījās pēc cilvēka — un tā mācīja 2. un 3. gadu simteņa dokēti, gnostiķi — manihēji — tad dabīgi, ka nevar būt runas par viņa miesas un asiņu klātbūtnni Euharistijā. Viduslaikos Jānis Skots (m. ap 870. g.) uzsvēra, ka Kristus klātbūtnne Euharistijā ir vairāk simboliska nekā īsta. Berengārijs Tūrietis (m. 1088 g.) noliedza maizes un vīna transubstanciju (būtisku pārvēršanos) un Kristus īstu klātbūtnni, bet vēlāk viņš savus maldus atsauca. 12. un 13. g.s. vairākām sektām nepatika Baznīcas redzamā daļa (petrobruziešiem, katariešiem, albigiešiem), un tās noliedza garīdznieku varu darīt Kristu klātesošu. Atmetot šos maldus, IV Laterānas koncils oficiāli deklarēja būtisku pārvēršanos, Kristus klātbūtnni un pienācīgi iesvētītu priesteru spēju veikt šos aktus (Denz. 430).

Vēlāk, 14. g.s. Jānis Viklifs atzina Kristu par klātesošu konsekrētā maizē un vīnā tikai darbības ziņā (jeb dinamiski), ne būtības, pie kam maizes un vīna substances paliekot arī pēc konsekrācijas (remanences teorija). Dievgaldnieki saņemot Kristus miesu un asinis tikai garīgi. Pielūgt Euharistiju (konsek rētu maizi) nozīmējot pielūgt vienu elku; arī sv. Mise neesot Kristus iestādījums. Viklifa mācību atmeta Londonas sinode (1382. g.) un Konstances koncils (1418. g. Denz. 581. u.s.).

Reformācijas sludinātājiem bija skaidrs, ka Euharistija nebalstās uz substanču maiņas, un būtiskas pārvēršanās, bet par to, vai Kristus ir klāt Euharistijā un kāda viņa klātbūtnne ir, domas dalījās:

Jaunās Derības vārdi par Sv. Euharistiju neļāva Luteram šaubīties par Kristus patiesu klātbūtnni, taču viņš to atzina tikai dievgalda laikā. Arī par pašu dievmaizi viņa ieskats bija citādāks nekā katoļu. Arī pēc konsekrācijas maize paliekot maize un vīns — vīns, bet maizei un vīnam līdzās sāk eksistēt arī Kristus miesa un asinis (tā tad — ”consubstantiatio”, ne ”transubstantiatio”). Kristus var būt patiešām klātesošs, pateicoties viņa īpašās (hipostatiskās) vienības saitēm ar Dievu, un Dievs ir visur.2

Cvinglijs gāja tālāk: Euharistijā nav Kristus. Maize un vīns ir tikai Kristus simboli — viņa miesas un asins simboli. Dievgalds mums tikai atgādina lielo pestīšanas aktu, kad Kristus mira pie krusta; dievgalds ir arī draudzes ticības apliecinājums. Kalvins izteicās citādāk: Euharistijā mēs saņemam ne pašu Kristu, bet gan viņa spēku. Kas lieto konsekrēto maizi un vīnu, tas saņem stiprinājumu no Kristus apskaidrotās miesas, kas ir debesīs, taču ne visi dievgaldnieki, bet tikai tie, kas predestinēti debesīm. Seno reformatoru maldus atmeta Tridentas koncils (13., 21. un 22. sēdē).

Kristus nemaz nedomāja par kaut kādas Euharistijas iestādīšanu. Pēdējās vakariņas nebija nekas cits kā ardievu mielasts. Dievgalda ideju agrīnai Baznīcai deva apustuļu un mācekļu sanāksmes, viņu kopējie mielasti un sv. Pāvila mudinājums atcerēties arī nākotnē pēdējās vakariņas kopā ar Kristu. „Dariet to, mani pieminēdami”, atcerēties, ka pēc tam es gāju mirt par jums (sal. 1. kor. 11,26). Apmēram tādi ir modernu, liberālu protestantu atzinumi. Starp pāvesta Pija X atmestiem konstatējumiem atrodams šāds modernistu apgalvojums: „Ne viss ir atzīstams par vēsturisku patiesību, ko sv. Pāvils stāsta par Euharistijas iestādīšanu” (Denz. 2045).

Pārbaudot to, kas par Euharistiju teikts Sv. Rakstos, jaslēdz sekojošais: Euharistijā ir patiešām būtiski klātesoša Jēzus Kristus miesa un asinis (”De fide”). Uzsvērdams Kristus klātbūtnnes īstenību, Tridentas koncils lietoja trīs adverbus — kas faktiski vēršas pret Cvinglija un Kalvina interpretācijām — ”vere, realiter, substantialiter” — viņš ir klāt „patiesi, īsti, būtiski” (Denz. 883).

Zīmīgi un dziļi ir Kristus vārdi, kur apsolīta Euharistiska klātbūtnne, īsta, būtiska Kristus klātesme. Lai lasām Jāņa evaņģēlija 6. nod. 22.—72. p. Divu brīnumu nepietika: Jēzus bija pavairojis maizi un negrimdams gājis pa ūdens virsu. Tiem vajadzēja sagatavot jūdu prātus uz daudz lielāku brīnumu. Bet jūdi nesaprata un tikai prasīja, lai Jēzus atkal pavairotu maizi. Jēzus izmantoja viņu prasību pamācībai: „Neprasiet pēc iznīkstošas barības, bet pēc tās, kas paliek mūžīgai dzīvei un ko Cilvēka Dēls jums dos” (27. p.). Tad sekoja viņa runa par Euharistiju. Jēzus vispirms vispārīgā veidā norādīja uz maizi, kas nāk no debesīm „un pasaulei dod dzīvību” (29.— 34. p.). Tad Jēzus nosauca pats sevi par šo dzīvības devēju maizi un prasīja no ļaudīm ticību tam: „Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi... Kas man tic, tam ir mūžīgā dzīvošana” (35—51). Viņš tad skaidri paziņoja, ka debesu maize ir viņa miesa un ka tā ir ēdama un viņa asinis dzeramas, lai cilvēks mantotu mūžīgu dzīvi (51—58): „Maize, ko es jums došu, ir mana miesa pasaulei par dzīvību” (52. p.). Starp jūdiem izcēlās strīdus: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un viņa asinis nedzersit, tad jūsos nebūs dzīvības”( (54). „Kas manu miesu ēd un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīve, un es viņu uzmodināšu pastarā dienā” (55). „Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis patiess dzēriens” (56). „Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis, tas paliek manī un es — viņā” (57).

Kristus esot izteicies gleznaini, metaforiski; viņa runa nav ņemama burtiski. Viņš esot īstenībā domājis savu upurnāvi pie krusta. Tā Kristus runu skaidro viņa Euharistiskās klātbūtnes noliedzēji. Un tomēr aiz svarīgiem apsvērumiem mums jāizšķiras par labu burtiskai interpretācijai:

Kāda jēga runāt par „patiesu”, īstu ēdienu, par „patiesu”, īstu dzērienu (56), ja nekas īsts nav domāts? Kāpēc piekodināt ēst un dzert (55), ja nav nekā ko ēst un dzert? Tiesa, Bībelē daudzās vietās lietoti gleznaini vārdi, bet ja tie būtu lietoti arī šai nodaļā, tad miesas ēšana un asiņu dzeršana nozīmētu asiņainas vajāšanas un krišanu no vajātāju rokām, un tas vairs neiekļautos labi pārējā nodaļas saturā. Bez tam, kā reaģēja klausītāji uz Kristus vārdiem? Viņi tos saprata burtiski, un Kristus šoreiz nesteidzās viņus pamācīt, lai gan citos gadījumos viņš tā darīja (sal. Jņ. 3,3; 4,,32; Mt. 16,6). Otrādāk, šoreiz viņš savu vārdu burtisko izpratni apstiprina un ar to riskē zaudēt mācekļus (60). Nedz viņš to noliedz, paskaidrodams: „Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam” (64). Tas jau ir redzams no sekojošiem vārdiem: „Ko es jums runāju, ir gars un dzīvība” — ēdiens un dzēriens, ko es jums solu, ļaus dzīvot jūsu garam; miesai, kas nepakļaujas garam, nav vērtības. Kā Kristu saprata viņa runas dzirdētāji, tā viņu ir sapratuši arī Baznīcas tēvi, sv. Jānis Hrizostoms, sv. Cirils Aleksandrietis, sv. Augustīns un arī Tridentas koncils.

Savas Euharistiskās klātesmes solījumu Kristus vēlāk arī izpildīja. To apliecina četri Jaunās Derības autori — Matejs (26,26—28), Marks (14,22—34), Lūkas (22,15—20), Pāvils (1. kor. 11,23—25). Katrs no viņiem lietojis savus vārdus, bet viņu liecībām būtiski tāds pats saturs: Matejs un Marks lieto vārdus: „Šī ir mana miesa”; Lūkas un Pāvils: „Šī ir mana miesa, kas par jums top dota”. Vārdu nozīme skaidra: ko es jums dodu, ir mana miesa, kas tiks uzupurēta par jums. Un par vīnu biķerī Kristus sacīja: „Šīs ir manas Jaunās Derības asinis, kas par daudziem tiks izlietas” (Mk. 14,24) „grēku piedošanai”, kā vēl piebilst Matejs (26,28). Lūkasam — ļoti līdzīgi vārdi: „Šis biķeris ir Jaunā Derība manās asinīs, kas par jums top izlietas” (22,20). Visi tā tad ir pateikuši: šai biķerī ir asinis, kas uzliek zīmogu jaunai vienībai ar Dievu (sal. ar veco „derību’ ’Eks. 24,8), asinis, kas tiks izlietas, lai gūtu jums grēku piedošanu.

Tridentas koncils ar spēcīgiem izteicieniem vērsās pret tiem, kas ieteica neņemt augstāk citēto autoru vārdus burtiski (Denz. 874), tā apliecinādams pārliecību, kas valdījusi katoļu Baznīcā visos laikos. Un patiešām, kāds sakars maizei un vīnam ar miesu un asinīm? Ne ķīmiskie elementi, ne parastā valoda mudināja uz pirmo izvēli par simboliem, metaforām pēdējiem. No otras puses, burtiska interpretācija ievestu mūs pretrunā tikai tad, ja mēs neatzītu Kristu par Dievu. Tad tālāk, Kristus teica augšā citētos vārdus nopietnā savas vēsturiskās dzīves pagriezienā — liekot pamatus jauna veida vienībai ar Dievu. Šādā situācijā bija svarīgi lietot vārdus, kas nerada pārpratumu apustuļos, kas neatstāj cilvēci maldu briesmās. Ja sv. Pāvils nebūtu saskatījis Euharistijā īstu, klātesošu Kristu, viņš nebūtu aizrādījis, ka necienīgais Euharistijas pieņēmējs grēko pret Kristus miesu un asinīm: „Tā tad, kas necienīgi ēdīs šo maizi vai dzers Kunga biķeri, tas noziegsies pret Kunga miesu un asinīm. Lai cilvēks pārbauda pats sevi un lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Ja kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu” (1. kor. 11,27—29). „Svētības biķeris, ko svētījām, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar Kunga miesu?” (1. kor. 10,16).

Starp Baznīcas tēvu rakstiem ir tādi, kur Kristus klātbūtnne Euharistijā apliecināta jau no pirmā gadu simteņa. „Viņi atturas no Euharistijas”, tā stāsta sv. Ignācijs Antiohietis (m. 107. g.) par dokētiem, kas pirmajā gadu simtenī maldījās, neatzīdami Kristus miesu par īstu miesu, „jo viņi neatzīst, ka Euharistija ir mūsu Pestītāja Jēzus Kristus, kas cieta par mūsu grēkiem un ko Debesu Tēvs, savas labdabības mudināts, cēla augšā no miroņiem, miesa” (Smyrn. 7,1). „Barība, ko mēs saņemam, ir inkarnētā Jēzus miesa un asinis” (sv. Justins Moceklis, m. ap 165. g., ”Apologia”, 66,2). Līdzīgi izsakās sv. Irenejs Lionietis (m. ap 202. g.): „Maize, pār kuru sakām svētības vārdus, ir Kunga miesa, un biķeris — viņa asinis” (Adv. haer. IV 18,4). Mūsu miesa, „saņemdama barībā viņa miesu un asinis, kļūst par Kristus locekli” un tā tiek darīta spējīga „saņemt Dieva dāvanu — mūžīgu dzīvošanu” (turpat, V 2,3). „Miesu atspirdzina Kristus miesa un asinis” (Tertulliāns m. ap 220. g., ”De carnis resur”. 8). Kad vienaldzīgie saņem Euharistiju, nenožēlojuši grēkus un neizlabuši ar Dievu: „viņi uzbrūk Kunga asinīm un miesai, un viņi tagad ar rokām un muti grēko pret Kungu vairāk nekā neievērodami viņu agrāk” (sv. Cipriāns, m. 258. g., ”De lapsis” 16). Pēc Nikejas koncila (325. g.) ticību Kristus īstai klātbūtnei Euharistijā atrodam apstiprinātu tādu slavenību, kā sv. Cirila Jeruzālemieša, sv. Jāņa Hrizostoma, Euharistijas doktora, sv. Cirila Aleksandrieša un sv. Jāņa Damaskieša, bet starp Rietumu tēviem — sv. Hilarija un sv. Ambrozija darbos. Pēdējais kļuva par sholastiķu padomdevi Euharistijas jautājumos. Par sv. Augustīnu protestanti domā, ka viņš ticējis Euharistijai tīri garīgā nozīmē. Taču simboliska interpretācija, kur tā parādās sv. Augustīna darbos, neizslēdz viņa ticību īstam Kristum sv. Euharistijā: „Dieva vārda svētītā maize, ko jūs redzat uz altāra, ir Kristus miesa un biķeris, vai, pareizāk, tas, kas biķerī ieliets, ir Dieva vārda svētītas Kristus asinis” (227. māc.). „Kristus ņēma rokās sevi pašu, kad viņš uzupurēja savu miesu sacīdams: šī ir mana miesa” (Enarr. in Ps. 33, sermo 1,10). Kur uzbrukumi no herētiķu puses nebija nākuši, Baznīcas tēvu izteicienos par Euharistiju vērojama zināma paviršība; arī terminoloģija tais dienās bija trūcīga, bet cauri neskaidrībām arvien spīd ticība Kristus īstai klātbūtnei Sv. Euharistijā.3

b) Kristus klātbūtnes izcelšanās.

Teologi šai sakarā lieto terminu ”transubstantiatio”, kas nozīmē būtības pārveidošanu. Kristus kļūst klātesošs Altāra sakramentā, kad visa maizes substance tiek pārvērsta par viņa miesu un visa vīna substance tiek pārvērsta par viņa asinīm (”De fide”). Kas maizi dara par maizi un vīnu par vīnu — tas būtiskais abās Šais vielās brīnuma ceļā kļūst par Kristus miesu un asinīm. Skaidrodams Euharistisko brīnumu, Luters iekrita maldos: viena vielas būtība nebeidz eksistēt, lai dotu vietu otrai; viena eksistē līdz ar otru. Viņa mācība par Euharistiju kā sakramentu (Altāra sakramentu) bija ”consubstantiatio” un ne ”transubstantiatio” — divu substanču sadzīve un ne vienas substances pārvēršanās otrā. Tridentas koncils aizstāvēja pēdējo, piebilzdams: „Anatēma tam, kas noliegtu šo brīnišķīgo un vienreizīgo visas maizes substances pārvēršanu miesā un visas vīna substances pārvēršanu asinīs, paliekot tikai maizes un vīna izskatiem” Denz. 884).

Kā lai iedomājamies vienas būtības pārvēršanu otrā? Izejas punkts mitējas eksistēt, un beigu punkts sāk eksistēt. Pārvērst nenozīmē radīt vai iznīcināt. Kaut ko radot nav izejas punkta, un kaut ko iznīcinot nav beigu punkta. Pie pārvēršanas ir dots viss izejas punkts (šinī gadījumā maize un vīns) un viss beigu punkts (Kristus miesa un asinis). Beidz eksistēt maizes un vīna būtība, sāk eksistēt Kristus miesa un asinis. Viens punkts seko otram — viens agrāk, otrs — vēlāk? Nē, ir vairāk: viens punkts saistīts ar otru, jo pārvēršas otrā. Pārvēršanās var notikt tā, ka no izejas jeb sākuma punkta nepaliek nekas pāri; Euharistijā paliek kaut kas pāri, kas saista sākumu ar beigām — maizes un vīna izskati, kaut kas, ko uztveram kā maizi un vīnu, lai gan tur vairs nav ne maizes, ne vīna. No marmora bluķa izcirsta statuja; marmors dabūjis citādāku izskatu, bet palicis marmors kā agrāk — nebūtiska jeb akcidentāla pārvērtība. Uzņemtā barība kļūst par dzīvu organismu; tā — būtiska pārvērtība. Un organisms nepatur barības izskatu. Ar būtiskām pārvērtībām dabā ir arvien tā, t.i. mainās arī to nebūtiskais sastāvs. Bet Euharistiskā pārvēršanās ir vienreizīga: pārvēršas tikai substances, akcidentālijām paliekot. Viena un tā pati Dieva darbība panāk to, ka pazūd izejas punkts un sāk eksistēt gala punkts. Jauna Dieva darbība no maizes un vīna substancēm rada to Kristus miesu, kas kādreiz dzima no Jaunavas Marijas un kas tagad ir debesīs. Tā domā reprodukcijas teorijas aizstāvji, tomisti, Svarezs, Francelīns u.c. Turpretim adukcijas jeb introdukcijas teorijas pārstāvji (skotisti, Belarmīns, Pešs u.c.) spriež, ka agrāk eksistējošā Kristus miesa (un asinis) tā pieiet klāt vai ieiet sakramentālajās maizes un vīna zīmēs, ka blakus savam parastajam eksistences veidam debesīs pieņem jaunu eksistences veidu — Euharistisko eksistenci. Baznīcas tēvu izteicieni un senā liturģija labvēlīgāka pirmajam Euharistiskā brīnuma izskaidrojumam — reprodukcijas teorijai. Taču visumā pārvērtība dziļi noslēpumaina, un katra teorija ir tikai neveikls mēģinājums darīt to cik necik vieglāk saprotamu.

Ja Kristus vārdiem nevar neticēt, un varas viņam arī netrūkst, tad ir jāatzīst, ka tas, ko viņš pasniedz Debesu Tēvam, vairs nav maize un vīns, bet gan, ka bija notikusi būtiska pārvērtība un viņš veltīja Tēvam debesīs savu miesu un asinis; tā varēja būt tikai būtības pārvēršanās, jo ārēji (akcidentāli) maize un vīns nebija mainījušies. Ja protestantu aizstāvētā līdzesmes teorija būtu pareiza, tad Kristum, iestādot Euharistiju, vajadzēja teikt: „Šeit (šai maizē) ir mana miesa” un nevis: „Šī ir mana miesa”.

Kristus ir patiešām klāt Sv. Euharistijā. Kā tieši viņš ir klātesošs, par to pirmo triju gadu simtu kristieši daudz neinteresējās. Bet sākot ar ceturto gadsimteni, jau tika sludināta maizes un vīna pārvēršanās (par to rakstīja tādi vīri, kā sv. Cirils Jeruzālemietis, sv. Jānis Hrizostoms, sv. Cirils Aleksandrietis, sv. Jānis Damaskietis, sv. Ambrozijs u.c.). Lai lasām kaut tikai vienu citātu no sv. Cirila Jeruzālemieša (ap 313.— 386. g.): „Svētījuši sevi ar garīgām slavas dziesmām, mēs piesaucam labo Dievu, lai viņš sūtītu lejup uz šīm dāvanām Svēto Garu un darītu maizi par Kristus miesu un vīnu par Kristus asinīm, jo tas, kam pieskāries Svētais Gars, ir pilnīgi svētīts un pārveidots (”Cat. Myst.” 5,7).

Pēc būtību maiņas maizes un vīna nebūtiskās īpašības jeb akcidentālijas turpina eksistēt (”De fide”). Nebūtiskās īpašības ir viss tas, ko mēs parasti uztveram maize un vīnā — lielumu, izskatu, svaru, krāsu, smaku, garšu, cietumu, mīkstumu, šķidrumu, un mēs sakām, ka visas šīs īpašības nav tikai uztvērēja subjektīvi iespaidi, bet gan pēc būtības maiņas fiziski eksistējošas (drošs atzinums) īpašības. Nebūtiskās īpašības turpina pastāvēt bez sava nesēja (subjekta). Kas mums izliekas pilnīgi neiespējama lieta, nav nekas neiespējams Dieva visspēkam: tas iedarbojas iztrūkstošo maizes un vīna substanču vietā.4

c) Kristus ir klātesošs.

Kad Tridentas koncils deklarēja patiesu Kristus klātesmi Euharistijā, tā nebija deklarācija par Kristus personas sadalīšanu. Otrādāk, tā konstatēja, ka Eucnaristijā ir Kristus miesa, asinis, dvēsele un dievība, jā, viss, vesels Kristus (Denz. 883). Priesterim izrunājot konsekrācijas vārdus (”Vi verborum”), maize pārvēršas par miesu un vīns par asinīm, bet ne miesa ir šķirta no Kristus asinīm, nedz asinis ir šķirtas no viņa miesas un visa pārējā, kas izveido Kristus personu — no viņa cilvēciskās dvēseles un no viņa dievišķīgās dabas. „Kas ēd manu miesu un dzer manas asinis” (Jņ. 6,54, 56), bet citur (piem., Jņ. 5,57) Kristus saka arī: „Kas ēd Mani” — tā tad — visu Kristu. Viss Kristus ir klātesošs kā zem maizes, tā zem vīna zīmēm (”De fide”). Husisti un reformācijas vadītāji pieprasīja dievgaldu abos veidos — jāēd maize un jādzer vīns. Divu koncilu definīcijas (Konstances konc. Denz. 626 un Tridentas konc. Denz. 885) par visa Kristus klātbūtni zem katra veida zīmēm parādīja, ka dievgalds abos veidos nav nepieciešams. Ir taisnība, ka līdz 13. g.s. dievgaldnieki parasti baudīja Kristus miesu un asinis. Taču no seniem laikiem bija pazīstamā arī viena veida Komūnija, piem., bērniem un slimniekiem mājās.

Konsekrētās zīmes sadalot, viss Kristus ir klātesošs katrā zīmes (maizes vai vīna) daļiņā (”De fide”). Euharistijas iestādīšanas stundā visi apustuļi dzēra no viena biķera. Senās dievgalda liturģijas rāda, ka dievgaldniekiem sniedzamā maize tika lauzta tikai pēc konsekrācijas, un visiem tika sniegts viens un tas pats biķeris. Katrs saņēma tikai daļu no konsekrētām zīmēm, taču katrs ticēja, ka saņemts viss Kristus.

Pēc konsekrācijas Kristus klātbūtne Euharistijā ir ilgstoša (”De fide”) un nav ierobežota tikai uz laika sprīdi no konsekrācijas līdz dievgaldam, kā to māca luterāņi (Formula Concordiae II 7,15). Kad dievgalds beidzies, „Kristus miesa nav tā klātesoša, lai to varētu uzglabāt mazā kastītē (piksā) un nest apkārt procesijās, kā to dara pāvesta sekotāji”, bet pirmie kristieši nesa Euharistiju uz cietumiem cietumniekiem un uz privātām mājām slimniekiem un dievbijīgi uzglabāja atlikušās drumstalas. To apliecina sv. Justins, sv. Cipriāns, sv. Bazils, sv. Cirils Aleksandrietis u.c. Viss lielais teologu vairums atzīst, ka Kristus paliek Euharistijā tik ilgi, cik ilgi pastāv Euharistiskās zīmes — maize un vīns (izskata ziņā). Zīmēm sabrūkot, ne Kristus kaut kādi sabrūk, nedz pārceļas uz kādu citu vietu, nedz kļūst par kādu jaunu substanci, bet vienkārši: viņa vairs tur un tādā veidā nav, un, domājams, parādās tās substances, kas atbilst pārveidoto nebūtisko īpašību tipiskajai dabai.

Kristus veselums un palikšana Euharistijā ir par pamatu kultam, kas nav nekas cits kā pielūgšana: Euharistijā klātesošais Kristus ir pielūdzams (”De fide”). Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus sastapās ar sievietēm un sacīja tām: „Esiet sveicinātas! Bet tās piegāja, apskāva viņa kājas un pielūdza viņu” (Mt. 28,9). Arī no citām Sv. Rakstu vietām redzamas Jēzus tiesības uz pielūgšanu. Ja nu viņš ir klāt Sv. Euharistijā, un viņš patiešām tur ir, tad Sv. Raksti ir par pierādījumu Euharistiskā Kristus kultam. Euharistijā klātesošais Kristus pielūgts kā Dievs jau no paša sākuma. Tāda ir Baznīcas tēvu liecība pēc Nikejas koncila: „Noliecies pielūdz un godini viņu, sacīdams amen” (sv. Cirils Jeruzālemietis apm. no 313.—386. g., Katehēze 5,22). „Kas šo miesu ēd, to vispirms pielūdz” (sv. Augustīns, Enarr. in Ps. 98,9). Euharistiskā kulta vēsturiskais virziens bija citādāks Baznīcas austrumos, kur pielūgšana notika svētā upura laikā, un rietumos, kur izveidojās plašs Euharistiskais kults ārpus Mises, piem., Vissv. Sakramenta izstādīšana, Dievmaizes svētki, dažādas Euharistiskas procesijas.5

d) Kas sakāms prātam par Euharistisko Kristu.

Ne cilvēka prāts bija kaut ko tamlīdzīgu zinājis pirms dievišķas atklāsmes, nedz spēj tā iespējamību pozitīvi parādīt pēc tam, kad tas atklāts, citiem vārdiem sakot: Euharistiskā Kristus klātbūtne ir ticības noslēpums, dziļi noslēpumains fakts. Bet prātam, bez šaubām, nav sevišķu grūtību pierādīt, ka šī Dieva atklātā patiesība labi saskaņojas ar visām citām Kristus nestām patiesībām un ka to nespēj iznīcināt, apgāzt nekādi prātīgi apsvērumi; dogma par Euharistiju sniedzas pāri prāta robežām, bet tā nav pret prātu. Jau no Kristus dzīves virs zemes redzams, ka Dievam netrūkst spēka, paturot parasto cilvēka ķermeni, brīnuma ceļā atbrīvot to no telpas nospraustām robežām., piem., kad Kristus gāja pa ūdens virsu, kad viņš parādījās mācekļu vidū, istabas durvīm paliekot noslēgtām u.c.

Viens no grūtāk saprotamiem punktiem ir: kā var palikt priekšmeta īpašības bez paša priekšmeta, šo īpašību nesēja? Bet ja priekšmets un tā īpašības nav viens un tas pats, tad priekšmetam — mūsu gadījumā maizei un vīnam — zūdot, Dievs var aizvietot zudušā priekšmeta ietekmi, pats ar savu spēku, paturot nedalītā eksistencē agrākā priekšmeta īpašības, t.i. visu, ko uztveram kā maizi un vīnu. Sv. Toms Akvinietis domā, ka tieša, brīnišķīga Dieva iejaukšanās vajadzīga tikai attiecībā uz telpiski izvietotu kvantitāti, jo no tās izriet visas citas zudušo substanču īpašības.

Kristus klātbūtne Euharistijā ir garveidīga, t.i. bez jebkāda daļu izvietojuma, kā, piem., dvēsele ir cilvēka miesā — visa visur. Teologi runā par Kristus ieesmi ”per modum substantiæ” — kā kādā objektā ir tā būtība; tai nav faktiska, ārēja izplatījuma trijās dimensijās un tāpēc tā nemainās, šīm dimensijām kvantitatīvi mainoties. Taču atšķirība ir tāda, ka cilvēka dvēsele ir tikai vienā vietā, kamēr Kristus ir klātesošs daudzās vietās — visur, kur ir konsekrēta maize un vīns, Sv. Euharistijā. Arēji „izvietots” Kristus ir tikai vienā vietā — debesīs. Bet viņa sakramentālā eksistence ir daudzvietīga jeb pilnīgi neatkarīga no ārēja izplatījuma, tā ka Kristus var būt klātesošs daudzās vietās vienā un tai pašā laikā. Viņa vienlaicīgā daudzvietība nedara Kristu skaitliski atkārtotu; visos gadījumos paliek viena Kristus miesa, viena, nedalīta, tā pati miesa, kas kļuvusi Euharistiski klātesoša.

B. Euharistija — sakraments.

1. Euharistijas sakramentālā daļa.

Lai kā racionālisti to noliegtu, Euharistijā ir īsts Kristus iestādīts sakraments (”De fide”, Denz. 844). Tā ārējās zīmes ir maizes un vīna izskati (matērija) un konsekrācijas vārdi (forma), kas apzīmē un rada iekšējas Dieva žēlastības mūžīgai dzīvošanai (sal. Jņ. 6,27). Kristus to iestādīja kā sakramentu, pavēlēdams darīt tā, kā viņš pats darīja: „Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem sacīdams: šī ir mana miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu” (Lk. 22,19). Pirmie kristieši nebūtu pārvērtuši dievgaldu par svinīgu aktu, ja Kristus nebūtu to pavēlējis. Tādi vārdi, kā „šīs ir manas Jaunās Derības asinis” (Mt. 26,28), „šis biķeris ir Jaunā Derība manās asinīs” (Lk. 22,20) norāda, ka Kristus gribēja paliekošu iestādījumu.

Teologu vairākums domā, ka Euharistijas sakramentam noder tikai kviešu maize. Taču daži apgalvo, ka būtu derīga arī cita maize, kaut gan atļaujama tikai kviešu maize. Fakts, ka maize raudzēta (Austrumbaznīcā) vai neraudzēta (Rietumbaznīcā), Euharistijas sakramenta derīgumu negroza. Pēdējo vakariņu laikā Kristus lietoja neraudzētu (un droši vien kviešu) maizi (sal. Lk. 22,7). Rietumbaznīcas prakse tā tad labāk saskan ar Kristus rādīto piemēru. Biķera saturā jābūt vīnam no vīnogām, jo arī Kristus lietoja tādu vīnu (Mt. 26,29; Mk. 14,25); cits vīns nederētu.

Lai rastos Euharistijas sakraments, priesterim jāizrunā kādreiz paša Kristus teiktie vārdi, vārdi, kas veica būtisko pārvērtību pēdējo vakariņu laikā — „šī ir mana miesa”, „šīs ir manas asinis” u.t.t. Savā dekrētā armēņiem pāvests Eugēnijs IV paskaidroja (1439. g.): „Sakramenta forma ir Pestītāja vārdi, ko viņš teica, šo sakramentu veidodams; priesteris, izrunādams šos vārdus, rada ("conficit”) Euharistijas sakramentu” (Denz. 698). „Tūlīt pēc konsekrācijas”, t.i. tūlīt pēc Kristus iestādījuma vārdu izrunāšanas, kļūst klātesoša Kristus miesa un asinis (Tridentas koncils, Denz. 876). Kā Kristus pārvērta maizi miesā un vīnu savās asinīs, izrunādams iestādījuma vārdus — un to var secināt kā no Jaunās Derības tekstiem, tā no senās kristiešu tradīcijas liecībām — tā Baznīcas priesteriem jādara tas pats, Kristu pieminot — „dariet to man par piemiņu” (Lk. 22,19). „Priesteris stāv tur un, izrunādams attiecīgos vārdus, rada vajadzīgo ārējo zīmi, bet spēks un žēlastība ir no Dieva. Viņš saka: šī ir mana miesa, un viņa teiktie vārdi pārmaina ļaužu sniegtās dāvanas” (sv. Jānis Hrizostoms, ”De proditione Judae” 1,6).

2. Euharistijas sekas un vajadzība.

Euharistijas sakraments vieno ar Kristu, pasargā un kāpina dvēselē pārdabisku dzīvi, ir augšāmcelšanās un debesu laimes ķīla. Euharistijas galvenais auglis ir, bez šaubām,6 saņēmēja iekšēja vienošanās ar Kristu (drošs atzinums). „Kas manu miesu bauda un dzer manas asinis, tas paliek manī un es viņā” (Jņ. 6,57). „Sakramenta cienīgs saņēmējs vienojas ar Kristu” (Dekrēts armēņiem, Denz. 698). Lielākas skaidrības labā teologi atšķir sakramentālo vienību no garīgās vienības. Pirmā veidojas, cik ilgi sakramenta zīmes vēl nav izirušas Euharistijas saņēmējā, un otrā ir mīlestības un žēlastības cauraustā gara vienība ar Kristu, kas paliek. No dievgaldnieka vienības ar Kristu, mistiskā ķermeņa galvu, pieaug vienība starp visiem ticīgajiem, mistikā ķermeņa locekļiem.

Kā garīga barība Euharistijā dvēselē sargā un palielina pārdabisku dzīvi (drošs atzinums). Euharistijā dod dvēselei to, ko parastā barība dod miesai (Denz. 698). Euharistijā sargā pārdabisku dzīvi dvēselē, dodama jaunu pārdabisku aktīvitāti un spēku, vājinādama kaislīguma varu, padziļinādama kristīgu mīlestību, stiprinādama gribu cīņā ar kārdinājumiem. Ja dvēsele jau ir žēlastības stāvoklī, tad, saņemot Euharistiju ņo jauna, šis stāvoklis kļūst vēl vairāk nostiprināts, un jauns spēks nāk klāt arī visiem ielietajiem tikumiem un Sv. Gara dāvanām. Euharistijā ir arī tīrītāja, kas „izslauka” no dvēseles vieglus grēkus un atlaiž par grēkiem nopelnīto laicīgo sodu. Dvēselē ieplūst garīgs prieks un griba cīnīties par Kristu, apzinīgi izpildīt amata un kristieša pienākumus.

„Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā” (Jņ. 6,55). Euharistijā, tā tad, ir debesu laimes un miesas augšāmcelšanās ķīla (drošs atzinums). „Ja cilvēka ķermenim ir zināma dalība Euharistijā, tad tas vairs nav sabrūkošs; tam dota cerība uz augšāmcelšanos mūžībā” (sv. Irenējs, Adv. Haer., IV 18,5). Gnostiķi bija pārliecināti, ka mirušā cilvēka miesa vairs augšā necelsies. Bet Baznīcas tēvi viņiem atgādināja Kristus garantiju: vieno savu miesu ar Kristus miesu, un viņš modinās tavu miesu no miroņiem pastarā dienā.

Euharistijā nav nepieciešama to bērnu pestīšanai, kas vēl nav sasnieguši prāta gaismu (”De fide”). Kalvinisti un pareizticīgie grieķi apgalvoja pretējo. Tridentas koncils nepiekrita (Denz. 937). Bezprāta bērnam Euharistija nav vajadzīga; viņa pestīšanai pietiek kristības. To uzsver Sv. Raksti („Nav pazudināšanas tiem, kas ir Jēzū Kristū”, rom. 8,1; bet kristītais bērns ir „Jēzū Kristū”) un kristīgā tradīcija. Kristība dod bērnam svētdarīgo žēlastību, un mazais bērns pirms prāta gaismas nevar to zaudēt ar kaut kāda veida personīgu grēku.

Bet pieauguša cilvēka pestīšanai Euharistijā ir nepieciešama saskaņā ar Kristus priekšrakstu (drošs atzinums): „Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un viņa asinis nedzersit, tad jūsos nebūs dzīvības” (Jņ. 6,54). Šo vispārīgi formulēto Kristus gribu divi Baznīcas koncili (IV Laterānas un Tridentas) precīzēja likumā, kas liek iet pie dievgalda vismaz vienreiz gadā ap Lieldienām (Bazn. lik. 859). Šis likums kļūst par pienākumu, kad uzaususi prāta gaisma, t.i. ap septīto dzīves gadu. Sv. Euharistija ir ne fiziski, bet morāli nepieciešama pestīšanai. Euharistija ir dvēseles barība; pārdabiska dzīve dvēselē nevarētu turpināties, ja kas ilgu laiku paliktu bez Euharistijas.

Divveidīga Komūnija jeb dievgalds nav nepieciešama ticīgā pestīšanai; to neprasa ne Dieva likums, ne pestīšanas kārtība (”De fide”). Viss, vesels Kristus ir zem katras zīmes, t.i. maizes un vīna. Un tāpēc Tridentas koncils nepiekrita husistiem un reformātoriem, kas prasīja dievgaldam abas zīmes. Mēs rīkojamies pareizi, lietodami tikai vienu zīmi (Denz. 934). Kristus patiešām prasīja, ka mēs ēstu viņa miesu un dzertu viņa asinis (Jņ. 6,52 u.s.), bet nedeva nekādus saistošus priekšrakstus attiecībā uz to, kā tas darāms. Pirmie kristieši vienu zīmi lietoja tikai izņēmuma gadījumos, piem., kad kāds bija saslimis un gāja pie dievgalda mājās. Bet viduslaiki atteicās no biķera praktisku apsvērumu dēļ.

3. Euharistijas devējs un pieņēmējs.

Spēja konsekrēt Euharistiju ir tikai pienācīgi ordinētam priesterim (”De fide”). Valdensieši prasīja vienādas tiesības lajiem un arī reformātori runāja par visiem ticīgajiem kā priesteriem. Bet IV Laterānas koncils un Tridentas koncils pasvītroja īpašas priesteru kārtas privilēģijas — izdarīt maizes un vīna pārvēršanu; to var vienīgi priesteris (Denz. 430 un 961).

Kristīgā tradīcija Kristus vārdus: „To dariet man par piemiņu” (Lk. 22,19) ir arvien sapratusi kā adresētus vienīgi apustuļiem un to pēctečiem — bīskapiem, priesteriem. Sv. Justīns (apm. no 100—163. g.) sacīja: „Brāļu pārzinis”, t.i. bīskaps ir tas, kas konsekrē Euharistiju; diakons Euharistisko maizi un vīnu ar ūdeni pasniedz dievkalpojuma dalībniekiem un aiznes tiem, kas palikuši mājās (Apol. 1,65). Nikejas koncils īpaši uzsvēra (18. not.), ka diakonam pienākas pienest Sv. Komūniju, bet viņš nedrīkst to konsekrēt. Priesteris ir arī parastais Euharistijas pasniedzējs. Un tikai ārkārtīgos apstākļos ar vietējā bīskapa atļauju Euharistiju var pasniegt diakons; smagu iemeslu dēļ viņš to drīkst darīt arī ar draudzes prāvesta atļauju (Bazn. lik. 845). Atskaitot šos izņēmuma gadījumus, sv. Toms Akvinietis domā, ka Euharistijai drīkst pieskarties tikai priestera svaidītās rokas.

Tridentas koncils izšķīra trīs Euharistijas saņemšanas veidus: tīri sakramentālu, tīri garīgu un sakramentāli garīgu (Denz. 881). Tīri sakramentālā būtu tā Kommunija, ja kas to saņemtu, būdams nāves grēkā (necienīgs dievgalds). Tīri garīgi Komūniju „saņem” tas, kas pie dievgalda faktiski neiet, bet iekšēji patiesi vēlas to darīt. Trešais saņemšanas veids ir īstais, cienīgais dievgalds: cilvēks saņem sakramentu fiziski un garīgi, būdams Dieva žēlastības stāvoklī. Varētu vēl pievienot ceturto veidu — tīri materiālu Komūniju, kad to saņem nekristīta persona vai kāds dzīvnieks. Euharistijas sakramentu var derīgi saņemt katra kristīta, dzīva persona, ieskaitot bērnus (”De fide”, Denz. 933). Bet lai kāds saņemtu Sv. Euharistiju cienīgi, ir vajadzīgs Dieva žēlastības stāvoklis (”De fide”) un attiecīgi dievbijīgs gars. Tridentas koncils nepiekrita reformātoriem, kas prasīja dievgaldam tikai ticību (Denz. 893). Ja pastāv izdevība, tiem, kas krituši smagā grēkā, ir pienākums vispirms, tā prasīja koncils, šo grēku izsūdzēt. Tikai tad, ja nav iespējams izsūdzēt grēkus, cienīgai Komūnijai pietiek patiesas, pilnīgas iekšējas grēku nožēlas (Denz. 880). Pāvests Pijs X paskaidroja, ka no dievgalda nedrīkst atraidīt nevienu, kas tam tuvojas žēlastības stāvoklī un vadīdamies no pārdabiskiem apsvērumiem (Denz. 1985). Jaunajā Derībā žēlastības stāvokļa nepieciešamību, tuvojoties dievgaldam, uzsver sv. Pāvils: „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzerno šī biķera” (1. kor. 11,28). Kas pieņem Komūniju necienīgi, tas rīkojas svētzadzīgi: „Kas necienīgi ēdīs šo maizi vai dzers Kunga biķeri, tas noziegsies pret Kunga miesu un asinīm” (1. kor. 11,27). Lai kāpinātu pienācīgu gara noskaņojumu pirms dievgalda, Baznīca jau no seniem laikiem ir pieprasījusi zināma garuma gavēni. Pēdējos gados gavējamo stundu skaits ievērojami samazināts. Ka gavēšana pirms dievgalda ir sens paradums, varam spriest kaut vai no sv. Augustīna, kas, rakstīdams par savu laiku, apgalvoja, ka paradums gavēt pirms Komūnijas ir „izplatīts visā pasaulē”. Sv. Pāvils asiem vārdiem brīdina, ka nenotiktu Euharistijas profanēšana. Ēdiet mājās un dzeriet! Bet Kunga miesai tuvojieties cienīgi (1. kor. 11,21—22).

C. Euharistija — upuris.

1. Sv. Mise — īsts upuris.

Kā dvēseles barība Sv. Euharistija ir sakraments. Kā Dievam pasniedzama dāvana Sv. Euharistija ir upuris, īsts, patiess upuris (”De fide”). Debesu barības baudītājā rodas sakramenta sekas, bet upura pasniedzējā un tais cilvēkos, par kuriem tas pasniegts, rodas upura sekas. Sakramenta tiešais mērķis ir gādāt par dievgaldnieka svētumu, turpretim upura pirmais uzdevums ir godināt Dievu. Euharistijā kā sakraments ir paliekošs objekts, kamēr Euharistijā kā upuris nozīmē īslaicīgu darbību. Reformātori maldījās domādami, ka katoļi atzīst Sv. Euharistiju par patstāvīgu, no Kristus upura uz krusta neatkarīgu upuri un tā domādami, nepiešķīra Sv. Euharistijai upurvērtību. Bija jāiejaucas Tridentas koncilam un jāuzsver, ka Sv. Euharistijā patiešām ir arī Jaunās Derības upuris (Denz. 948).

Vēstulē ebrejiem (5,6; 7,1 u.s.) sv. Pāvils apstiprina 109. psalma (4. p.) pravietojumu par Kristu kā priesteri pēc Melhizedeka iekārtas. Melhizedeks pasniedza Dievam kā upurdāvanas maizi un vīnu (Ģen. 14,18 u.s.). Viņš bija Salemas ķēniņš un augstā Dieva priesteris. Tā tad pravietojumā bija norādīts, ka gaidāmais Mesija, būdams ķēniņš un priesteris, pasniegs Dievam upuri maizes un vīna veidā, kā to darīja Melhizedeks. Kristus pravietojumu īstenoja pēdējo vakariņu laikā un turpina to īstenot Sv. Misē: „Tad pirmo reizi notika tā upura pasniegšana, kas tagad tiek darīta visās pasaules malās” (sv. Augustīns, ”De civ. Dei” 16,22).

Vissenākā tradīcija, (piem., jau „Divpadsmit apustuļu mācība — didahe” 14,3) Euharistisko upuri saskata arī vienā citā Vecās Derības pravietojumā: „Man nav prieka par jums, saka debesu varu Kungs, un es nepieņemšu upuri no jūsu rokām. Jo no saules lēkta līdz rietam manu vārdu daudzina tautas; un katrā vietā ir upuris, un manā vārdā tiek pasniegts tīrs zieds. Jo mans vārds ir slavens tautu vidū” (Malakijs 1,10 u.s.). Jūdu upuri izbeigsies. Dievu godinās visās zemēs vienā jaunā, tīrā upurveidā. Te nevar būt domāta Kristus nāve pie krusta, jo Kristus mira vieni vietā. Bet Sv. Mise tiek patiešām noturēta visās malās „no saules lēkta līdz rietam”, un tā ir tīrs zieds, raugoties kā no pasniedzamās dāvanas, tā no paša pasniedzēja — Kristus viedokļiem.

Par Vecās Derības pravietojumu izpildīšanu varam pārliecināties no tā, kas par Euharistiju teikts Jaunajā Derībā. Vispirms uzkrīt, ka Kristus runā par savu miesu un par savām asinīm — par vienu un par otru kā kaut ko šķirtu, kas notiek upurējot un patiešām notika, Kristum mirstot pie krusta. Tālāk, vārdos, ko Kristus teica, Euharistiju iestādīdams, ir norādījums uz upuri; viņš sauca savu miesu par upurējamu miesu un asinis par izlejamām asinīm: „Šī ir mana miesa, kas par jum tiek dota; šīs ir manas asinis, kas tiek izlietas par jums”. Dievs noslēdza ar ebrejiem Veco Derību (līgumu) asiņainā upurī (Eks. 24.,8). Tāpēc šai sakarā kļūst zīmīga frāze: „Šis biķeris ir Jaunā Derība manās asinīs” (Lk. 22,20): tās ir upurveidā izlietas Kristus asinis.

Uzkrīt arī, ka abos gadījumos lietota tagadne: miesa tiek atdota (ne tiks atdota), asinis tiek izlietas. Upurēšana tā tad notika turpat uz vietas, kur Kristus runāja un nevis tikai vēlāk uz krusta. Lūkasa 22,20 ļauj pat domāt par asiņu liešanu ārā no biķera, kā tas tiek darīts Sv. Misē mūsu dienās. „To dariet man par piemiņu”, t.i. to dariet atkārtoti, bieži, vienmēr. Tā tad Euharistiskajam upurim, Sv. Misei jābūt par paliekošu Jaunās Derības iestādījumu.

Par Sv. Mises upuri mums jādomā, lasot sv. Pāvila vārdus: „Mums ir altāris; no tā ēst nav tiesības tiem, kas kalpo teltij” (Ebr. 13,10). Arī ja Pāvils būtu gribējis teikt, ka seno upuru pasniedzējiem, Kristus atmetējiem nav tiesības uz Kristus upura augļiem, taču, balstoties uz viena cita apgalvojuma („Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā”, Ap.D. 2,42), apustulim Pāvilam būs bijusi prātā Euharistiskā upurēšana, kad viņš rakstīja augstāk minētos vārdus.

„Ko pagāni upurē, to viņi upurē ļaunajiem gariem... Jūs nevarat dzert Kunga biķeri un ļauno garu biķeri. Jūs nevarat būt Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki” (1. kor. 10,20—21). Visā šai sv. Pāvila argumentā ietverta doma par Euharistiju kā upuri. „Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar Kunga miesu? Vai tie, kas ēd upurdāvanas, neņem līdzdalību pie altāra?” Upurdāvanas, altāris, galds, un kur tad upuris, ja ne turpat, kur biķeris tiek svētīts un maize tiek lauzta, lai ļaudis vienotos ar Euharistisko Kristu (1. kor. 10,16 -21).

„Divpadsmit apustuļu mācība” (jeb ”Didahe” kas izcēlusies starp 90. un 100. g.) pieņem Euharistiskā upura objektīvo dabu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu: „Kunga dienā sanāciet kopā, lauziet maizi un pateicieties Dievam, vispirms izsūdzējuši grēkus, lai jūsu upuris būtu tīrs. Kas būtu saplēsies ar savu kaimiņu, lai nenāk uz sanāksmi pirms kā viņi nav izlīguši; upuris nedrīkst tikt apgānīts, jo šis (upuris) ir tas, par ko Kungs teica: Es esmu liels Kungs, debesu varu Kungs; no mana vārda bīstās tautas” (Mal. 1,11,14). Euharistiskā upura pielīdzinājums Malakija upurim un evaņģ. Mateja vārdu („ja tu lieci savu dāvanu uz altāra”, 5,23 u.s.) atgādinājums neatstāj vietas šaubām par to, ka Euharistiskais jeb Sv. Mises upuris nozīmē kaut kā objektīva — kāda objekta, lietas, dāvanas (paša Kristus) pasniegšanu Debesu Tēvam un nevis tikai subjektīvu gara noskaņojumu. Harnaks un Vīlands apgalvoja, ka pirmo divu gadu simteņu laikā Baznīca pazinusi tikai subjektīvu upurēšanos Dievam.

Bīskapa uzdevums ir pasniegt Dievam upurdāvanas: „Tas nebūtu nekāds nieka grēks, ja mēs atstādinātu no bīskapa amata tos, kas ir pasniegusi Dievam upurdāvanas nevainīgi, svēti” (sv. Klements Romietis ap 9. g. komentārā par 1. kor. 44,4). Jaunās Derības upura objektīvā daba skaidra arī no citu agrīno Baznīcas tēvu darbiem, piem., no tā, ko rakstījuši sv. Ignācijs Antiohietis (m. ap 107. g.), sv. Justins Moceklis (m. ap 165.g.), sv. Irenējs Lionietis (m. ap 202. g.), Tertulliāns, sv. Cipriāns un citi.

2. Kā Sv. Mise kļūst par upuri.

Sv. Mises upuri atdzīvojas Kristus upuris pie krusta, tiek svinīgi pieminēts, un tā spēks tiek lietots ļaužu pestīšanai (”De fide”). Sv. Mise nav patstāvīgs upuris. Tā būtiski saistīta ar Kristus uzupurēšanos pie krusta. Kristus atstāja Baznīcai vienu redzamu upurēšanas veidu, kurā, tā māca Tridentas koncils (Denz. 938), neasiņainā veidā „kļūst tagadnīgi notiekošs Kristus asiņainais upuris pie krusta, saglabājot līdz pasaules beigām tā piemiņu un piešķirot tā pestītāju spēku mūsu ikdienas grēku piedošanai”. Kristus asins atdalīšanos no miesas simboliski rāda divas dažādas zīmes — maize un vīns. Bet Sv. Mise nav tikai kādreizējas asins izliešanas atgādinājums: kas kādreiz notika, tas kļūst tagad notiekošs citādākā, neasiņainā veidā, tomēr īsts, patiess upuris pie krusta (II 4,68,74). Kā būtiski atkarīgs upuris Sv. Mise nekādi nepamazina krusta upuri; tā ņem savu spēku no Kristus upurnāves pie krusta un piešķir nopelnus indivīdiem. „Katru reizi, kad šo maizi ēdīsit uņ biķeri dzersit, jūs sludināsit Kunga nāvi līdz viņš atnāk” (1. kor. 11,26). Maize un biķeris, tā tad, sasaistīti ar Kunga nāvi. Apustulim Pāvilam tas skaidrs. Tā ir mana miesa, kas par jums tiek atdota; tās ir manas asinis, kas par jums tiek izlietas. Arī paša Kristus vārdi norāda uz Euharistiskā upura saitēm ar krusta upuri.7 Šīs saites nav nekas cits, kā visa būtiskā identitāte: Mises upurī un krusta upurī ir tā pati upurdāvana un tas pats galvenais upurētājs. Citādāka ir tikai upura daba un pasniegšanas veids („De fide”, Tridentas koncils, Denz. 940). Upurdāvanas ir Kristus miesa un asinis, jā, viss dievcilvēks Kristus. Sakramentālās zīmes — maize un vīns dara upurdāvanas klātbūtni jutekliski uztveramu, bet nav daļa no tās. Priesteris, upura pasniedzējs, ir Kristus — tas galvenais, neredzamais priesteris, kas izvēlējies par savu pārstāvi un kalpu redzamu priesteri — cilvēku. Sv. Toms Akvinietis pasvītro: katrā Misā darbojas Kristus, apskaidrotās miesas Kristus, taču viņa darbība ir viens nepārtraukts upurakts, ne daudzu aktu rinda. Arī abu upuru mērķis ir identisks — godināt Debesu Tēvu, gandarīt, pateikties, lūgties. Upuri atšķiras viens no otra ne tikai skaitliski, bet arī norises ziņā: pie krusta patiešām tika izlietas (atšķirtas no miesas) Kristus asinis, kamēr Sv. Misē asinis atdalās no miesas mistiski (immolatio reala et immolatio mystica — pirmā pie krusta, otrā — Sv. Misē).

Kas īstenībā Sv. Misē ir tas, kas saucams par upuri? Kad priesteris pasniedz maizi un vīnu (offertorium), viņš vēl neupurē stingrā vārda nozīmē, jo īstās upurdāvanas ir tikai Kristus miesa un asinis, ne maize un vīns. Arī priestera dievgalds nav upuris; nekāda upurmaize netika ēsta Kristum mirstot pie krusta, taču viņa nāve bija īsts upuris. Bez tam, upurdāvanu var ēst tikai pēc tam,, kad upuris jau pasniegts. Tad, tas nav Kristus, kas iet pie dievgalda, bet viņa pārstāvis un viņš dara kaut ko, kas vispirms nāk par labu viņam pašam, ne Dievam. Kas upurdāvanu ēd, tas patiešām pabeidz (dara integrālu) Sv. Misē kā garīgas barības upurī ietverto ideju, un ļoti vēlams šis akts, bet būtisks tas nav. Arī upurlūgšana, ko priesteris skaita tūlīt pēc maizes un vīna pārvēršanas, nav būtiska, jo priesteris to skaita savā un draudzes vārdā, ne Kristus vārdā. Lūgšana nav nākusi no Kristus, un ārkārtīgos gadījumos var tikt izlaista. Priesteris lauž hostiju un gabaliņu gremdē biķerī. Abi akti skar tieši maizes un vīna zīmes, ne upurdāvanas un tiek veikti saskaņā ar Baznīcas, ne tieši paša Kristus norādījumiem; arī tos nopietnu iemeslu dēļ var izlaist.

Būtiskā upurdarbība ir vienīgi maizes un vīna pārvēršana (parastais atzinums). Izrunādams pārvēršanas vārdus un „lietodams viņa balsu kā zobenu, priesteris neasiņainā veidā šķir Kunga miesu un asinis” (sv. Gregors Nazianzs, 171. vēstulē). Ko priesteris dara, viņš dara Kristus vārdā un dara ar pašu upurdāvanu stingrā vārda nozīmē, atgādinādams to, kas notika, Kristum mirstot pie krusta. Pēdējās vakariņās Kristus lietoja maizi un vīnu. Arī priesterim jārunā konsekrācijas vārdi pār maizi un vīnu. Dubultā konsekrācija vajadzīga arī tāpēc, lai sakramentāli izteiktos kādreiz reālā miesas un asiņu šķiršana pie krusta koka — krusta upurī.

Lai mēs dziļāk saprastu upura jēdzienu, mums jāievēro iekšējā griba upurēt un ārējā upurdarbība. Upura kultam ir vajadzīga ārēja iekšējas dispozīcijas izteiksme. Asinīm izlejoties pie krusta, Kristus manifestēja ārēji savu iekšējo gatavību — gribu uzupurēties cilvēces labā. Tā arī Sv. Misā: lai tā būtu īsts upuris, Kristus iekšējai gribai upurēties jānāk klāt ārējai izteiksmei — mistiskajai miesas un asiņu atdalīšanai, kas notiek konsekrācijas brīdī. Tagadējais Kristus ir apskaidrotais godības Kristus, nepadots nekādām ciešanām, nedz ir viņš kaut kādā veidā fiziski sadalīts; viens, vesels Kristus dzīvo Tēva godībā („sēd pie Viņa labās rokas”). Priesterim uz altāra noliecoties un čukstot konsekrācijas vārdus pāri hostijai, vārdu spēkā vien vispirms kļūst klātesoša Kristus apskaidrotā miesa (un tas nav kaut kāds „vispirms” laika ziņā, bet gan šo konsekrācijas vārdu destinācijas ziņā), tad viss Kristus. Pāri vīnam čukstētie vārdi vispirms domāti Kristus apskaidroto asiņu klātbūtnei, bet faktiski kļūst klātesošs viss Kristus. Asinis netiek izlietas, Kristus nekādi necieš, bet dalītā parādīšanās kārtība ir objektīvi, sakramentāli izteikts viņa upurnāves pie krusta atgādinājums. Kristum kļūstot klātesošam tādā veidā un ar to pat upurgribu, kas viņam bija, karājoties pie krusta, neasiņaini, bet īsti atjaunojas viņa upuris pie krusta — Sv. Mises upuris. Ievērojot to, ka Kristus Sv. Misē ne tiek nonāvēts, ne cieš, ne kaut kādi fiziski tiek mainīts, reformātori noliedza, ka Sv. Mise ir īsts upuris; tā tikai atgādinot to, kas kādreiz notika pie krusta. Katoļu teologi, pretodamies šim apgalvojumam, ir izstrādājuši divu veidu teorijas par Sv. Mises dziļāko būtību. Pirmā veida teorijas uzsver upurdāvanas objektīvo maiņu Sv. Misā, otrā — Kristus paliekošo gribu uzupurēties par cilvēci, kā vienreiz pie krusta. Bez šaubām, patiesībai vistuvāk tās teorijas, kas sekmīgi apvieno, kā Kristus mistisko (sakramentālo) nāvi, tā viņa gribu mirt mūsu pestīšanas labā.

3. Sv. Mises vērtība.

Sv. Mises upuris pasniedzams ne tikai, lai Dievu slavētu un viņam pateiktos, bet arī lai gūtu grēku piedošanu un lai izlūgtos no viņa dažādu vajadzību apmierinājumus, žēlastības (”De fide”, Tridentas koncils, Denz. 950).

Ja tāds priesteris kā Kristus pasniedz sevi upurī Debesu Tēvam, varam iedomāties, ka tas ir bezgalīgas vērtības slavas akts un pateicības arī. Arī kad Baznīca pasniedz upuri dažādu svēto vārdā, tas nav upuris svētajam, bet gan slava un pateicība Dievam par svētajiem piešķirtajām žēlastībām līdz ar lūgumu pēc svēto palīdzības. Sv. Misē pateicību un godu Dievam jo sevišķi izteic prefācijas un Euharistiskās lūgšanas (kanona) vārdi.

„Šīs ir manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai” (Mt. 26,28). Katrs priesteris ir ordinēts, lai „pasniegtu dāvanas un upupis par grēkiem” (Ebr. 5,1). Euharistiskais upuris panāk grēku piedošanu ne tikai dzīvajiem, bet arī tām dvēselēm, kas ir šķīstītavā (Tridentas koncils, Denz. 940, 950). Jau vissenākajā kristīgajā tradīcijā atrodamas ziņas (piem., Jāņa aktos, 72), ka maize lauzta (t.i. noturēta Sv. Mise), aizlūdzot par mirušo dvēselēm. „Mēs upurī pasniedzam Kristu, kas mira par mūsu grēkiem. Viņš ir mūsu gandarījums žēlīgajam Dievam par mirušo un par mūsu pašu grēkiem” (sv. Cirils Jeruzālemietis, ”Cat. Myst.”, 5,10). Sv. Misē mēs „lūdzam par tiem, kam vajadzīga palīdzība un pasniedzam par viņiem visiem šo upuri” (turpat, 5,,8).

„Svētā Mise ir tīrs upuris (Mal. 1,11); to nevar aptraipīt pasniedzēju necieņīgums vai ļaunprātība” (Tridentas konc., Denz. 939). Ko Kristus pasniedz, tas īsteno viņa nolūku, tam ir viņa gribētās sekas (ex opere operato), pat ja priesteris un tauta, kas piedalās šai upurī, būtu necienīgi. Šāda veida upurēšanu Kristus piekodināja Baznīcai, un, stingri ņemot, Sv. Mise nekad nav privāta — tā ir Baznīcas upuris. Un tā kā Baznīca ir Kristus tīrā līgava (Baznīca savā ideālā uztverē un piepildījumā), arī tādēļ tās upuris ir Dievam patīkams upuris. Bez šaubām, Sv. Mises panākumi ir jo lielāki, ja pats pasniedzējs un tauta, kas piedalās upurēšanā, ir cienīgi sagatavojušies šim upurim. Tie tad ir augļi ex opere operantis — Mises svētība pateicoties upurētāju svētumam, krietnumam. Sv. Mise panāk grēku piedošanu ne tieši, kā, piem., Grēksūdzes un Kristības sakramenti, bet netieši: „Apmierināts ar pasniegto upuri, Dievs dod žēlastības un nožēlu, kas deldē grēkus, lai arī cik smagi tie būtu” (Trid. konc., Denz. 940). Dievs atlaiž ne tikai grēkus, bet arī par grēkiem pelnīto sodu, un atlaistā soda mērs atkarīgs no to cilvēku pilnības pakāpes, par kuriem upuris pasniegts. Jo lielāka pilnība, jo vairāk tiek atlaists. Ja Mise noturēta par mirušo dvēselēm, tad saskaņā ar Tridentas koncilu tām tiek noteikti atlaista vismaz daļa no soda, un „tām visvairāk var palīdzēt ar Dievam patīkamo upuri uz altāra” (Denz. 983). Kas attiecas uz galvenā upurpriestera (Kristus) aizlūgumu, Sv. Mise nekļūdīgi panāk prasītā izpildīšanos. Taču attiecībā uz kuru katru konkrētu lūgumu nevaram būt droši, vai prasītais izpildīsies tieši tā, kā prasīts. Iespējams, ka pašā prasītājā vai tā apkārtnē nav radušies vajadzīgie apstākļi, un lūguma izpildījums vairāk kaitētu nekā palīdzētu.

Kāda tad vērtība Sv. Mises upurim? Ņemot pašu par sevi, Sv. Misei ir bezgalīga vērtība. Kas var vilkt robežas vērtības ziņā Kristum kā galvenajam upurpriesterim un upurdāvanai? Nedz atrodami bezgalīgajā Dievā kaut kādi ierobežojumi uzņemt tādu slavas un pateicības upuri. Bet faktiskais panākums, par cik tas nāk par labu ierobežota lieluma būtnei — cilvēkam, nav bezgalīgs; cilvēks var uzņemt tikai galīgus lielumus un arī tos dažādās pakāpēs dažādos laika posmos. Tāpēc Baznīcā parasts noturēt Sv. Mises upuri par vienu nodomu vairākas reizes. Cik cilvēkiem Sv. Mise nāk par labu? Lielāka varbūtība liekas tiem teologiem, kas saka, ka cilvēku skaits nav noteicams. Sv. Misē iesaistīto cilvēku skaitam pieaugot, Mises vispārīgie augļi, tā domā visi teologi, nesamazinās. Tas vien, ka priesteris notur Sv. Misu lielas draudzes priekšā, nesamazina arī viņam pašam piešķiramās Sv. Mises žēlastības, nedz to žēlastības, kas uzupurē Sv. Misu reizē ar priesteri. Toties citādāk ir ar tiem augļiem, kas domāti katrai atsevišķai Misei: to lielums samazinās — tā domā daudzi teologi — pieaugot upura dalībnieku vai upurnodomu skaitam. Šie teologi atsaucas uz Baznīcas praksi pasniegt Sv. Mises upuri par individiem un atsevišķām vajadzībām. Vispārīgie Sv. Mises augļi ir tie, kas nāk par labu visai Baznīcai un neatkarīgi no upurētāja priestera nodoma — par labu dzīvajiem ticīgiem un dvēselēm šķīstītavā (Denz. 944). Īpašie Sv. Mises augļi aplaimo tās personas, par kurām Sv. Mise ir ar nodomu uzupurēta, vienalga, vai šīs personas dzīvas, vai mirušas. Par Sv. Mises uzupurēšanu kādās personas nolūkā ziņo jau Tertulliāns (dzīvojis ap 160. g., ziņo apcerējumā ”De monogamia”, 10). Mises personīgos augļus saņem tās noturētājs priesteris, Kristus pārstāvis, un līdzdalībnieki. Par augļiem runājot, arvien jāatceras, ka to sadale nekad nav mehāniska. Vienmēr darīšana ar dzīviem cilvēkiem, un cilvēkos Dieva žēlastības iedarbojas par tik, par cik cilvēki ir gatavi ar tām sadarboties. Sv. Mises augļu lielums atkarīgs no morālo dispoziciju vērtības augļu saņēmējos (Denz. 799).

  1. Uztraucējas domas par Euharistiju starp pašiem katoļu autoriem pēdējos gados dažādās zemēs mudināja pāvestu Pāvilu VI rakstīt īpašu apkārtrakstu "Mysterium fidei” (1965. gada septembrī), kurā viņš parāda bīstamos punktus šādiem vārdiem: „Mums ir kļuvis zināms, ka daži runā un raksta par šo svēto noslēpumu, aizstāvēdami ieskatus, kas var uztraukt ticīgo prātus un radīt tur ievērojamu neskaidrību ticības lietās. Viņu ieskati skar privāti noturētās Mises, būtības pārveidošanu — transubstanciāciju un Euharistiskos dievkalpojumus. Lai gan šī mācība ir Baznīcas definēta mācība, liekas, ka viņi domā, ka katram atļauts definēto ignorēt, vai tulkot to tā, ka cieš vārdu parastās nozīmes un jēdzienu pieņemtā izpratne. Lai Mums atļauts dot piemērus: Nav labi tā slavēt tā saukto „sabiedrisko misi”, ka no tā jācieš misēm, kas tiek noturētas privāti. Nav labi tik plaši apcerēt sakramentālo zīmju dabu, ka rodas iespaids, ka simboli — un neviens nenoliedz to eksistenci Vissvētākajā Euharistijā — izteic un izsmeļ visu Kristus sakramentālās klātbūtnes nozīmi. Nav arī labi tā apcerēt būtības pārvērtības mistēriju, ka netiek pieminēta brīnišķīgā maizes substances pārvēršanās par Kristus miesu un vīna substances pārvēršanās par viņa asinīm, par ko runā Tridentas koncils un likt šīm pārmaiņām sastādīties tikai no nozīmju un mērķu maiņām („transsignifikācijām un transfinālizācijām”), ja lietojam viņu terminus. Un, beidzot, nav labi izvirzīt un īstenot tādu ieskatu, kas atzīst, ka Kristus vairs nav klātesošs konsekrētās hostijās, kas paliek pāri, pabeidzot Mises upuri. Ir skaidrs, ka tādu un tām līdzīgu domu izplatīšana stipri grauj ticību Euharistijai un Euharistiskai dievkalpošanai” ("Mysterium fidei” 10—11).
  2. Te būs vieta atzīmēt mūsu luterticīgo domas par Euharistiju un Svēto Vakarēdienu, piem., arhibīskapa Dr. T. Grīnberga domas: „Maize paliek maize, vīns paliek vīns, bet ar šīm redzamām zīmēm mēs saņemam neredzamo žēlastības Kristu un viņa upuri... Pēc mūsu luterāņu izpratnes Svētais Vakarēdiens ir piemiņas mielasts. Saņemdami maizē un vīnā dzīvo Kungu ar viņa nopelnu, mēs atjaunojam piemiņu Golgatas notikumam. Ar to skaidrs, ka tas Kungs, kas Svētā Vakarēdienā pie mums nāk, nav neviens cits kā vēsturiskais Jēzus no Nācaretes, kas nāca pie mums zemes virsū. Tas Dievs, kas mielastā sastopams, ir tas pats, kas pie krusta mūsu labā ir cietis un miris. Bet Sv. Vakarēdiens ir arī savienības mielasts, kopības mielasts. Ar šo kopību nav tik vien domāta kopīga nākšana pie tā Kunga galda, kopīga ticības apliecība. Viņa ir kopība, savienība ar Jēzu Kristu. Viņa kļūst par īstenību ar to, ka Kristus, izpildīdams savu solījumu, neredzami nāk redzamās zīmēs maizē un vīnā un personīgi ņem mūsos mājvietu.” Bet te tad arī parādās luterticīgo posts: tik svarīgus Bībeles tekstus — kas var tikt tulkoti visādi — katrs tulko, kā saprot, viens tā, otrs — citādāk: „Man liekas, ka tulkojums neatbilst tam, ko Pāvils domājis... Es gribētu atzīt par pareizu šādu tulkojumu ... Še viss atkarājas no tā, kā mēs pārtulkojam grieķu vārdu „diakrinein”... Ar to jau pateikts, ka mēs pievienojamies domām, ka Sv. Vakarēdiens ir brīnums un ne līdzība”. Šādiem izteicieniem piebārstīts arhibīskapa raksts „Svētais Vakarēdiens” („Reliģija un dzīve” I, 81. Īp.). Bet ja kāds nesaprot ne grieķiski, ne arameiski, Kristus runāto valodu, bet tikai savu valodu, kas sniedz Bībeli tulkojumā no kādas citas modernas svešvalodas, kādas izredzes tam nokļūt pie patiesas tekstu izpratnes? Un ko tad, ja citam latviešu luterāņu teologam pavisam citādākas domas nekā arhibīskapa tēva sniegtā Euharistisko tekstu ekseģēze? Ar kādu gudru ziņu Kristus deva nemaldīgumu, ko aizstāv katoļu Baznīca, bet ko neatzīst luterticīgie. Liekas ne bez nopūtas arhibīskapa tēvam bija jāatzīstas par stāvokli nekatoliskajā kristietībā: „Nekur citur konfesionālas domstarpības nav tik lielas, kā taisni pie Svētā Vakarēdiena. Tas ir nožēlojami, ka taisni pie šā mīlestības mielasta nesaskaņas ir tik lielas un ka šīs savienības mielasts kristietību sadala” (ibidem, 86 Īp.).
  3. Tik dziļā ticības noslēpumā kā Euharistijā uz prāta argumentiem vien nevaram paļauties; mums stingri jāseko tam, ko atklājis Kristus un ko bez maldīšanās māca viņa nodibinātā Baznīca. Uz to mudina pāvesta Pāvila VI apkārtraksts "Mysterium fidei”: „Mums, tā tad, vajag tuvoties šim noslēpumam dzijā godbijībā, ne sekojot cilvēciskiem pierādījumiem — lai tie te ievēro klusumu, bet neatlaidīgi turoties pie dievišķīgās atklāsmes... Rezultāts ir tāds, ka, pētīdami šo noslēpumu, mēs sekojam Baznīcas mācībai kā zvaigznei. Pestītājs uzticēja Dieva vārdus, kā uzrakstītos, tā dzīvas sarunas ceļā nodotos, Baznīcai, lai tā tos sargātu un izskaidrotu. Lai mums ir sv. Augustīna pārliecība: Kas no seniem laikiem sludināts un atzīts kā īsta katoļu ticība visā Baznīcā, tas ir joprojām patiess, pat ja tas nepieļauj racionālu pārbaudi vai verbālu izskaidrošanu ... Jo būtu neciešami, ja dogmatiskas formulas, kas lietotas vispārīgos koncilos, tiktu atzītas par nepiemērotām mūslaiku cilvēkiem, formulas, kas izteic Vsv. Trīsvienības noslēpumus un citas formulas tiktu liktas veco vietā. Tāpat būtu neciešami, ja kāds pats uz savu roku sāktu pārveidot formulējumus, ar kuriem Tridentas koncils ir cēlis mūsu ticības priekšā Euharistisko noslēpumu. Šie formulējumi un citi, ko Baznīca lieto ticības dogmās, izteic jēdzienus, kas nav saistīti ne ar kādu īpašas kultūras sistēmu. Viņu vērtību nevar darīt mazāku ne kādas noteiktas zinātnes attīstība, nedz viena vai otra teologa skola. Viņi ceļ priekšā uztvērumus, ko cilvēka prāts gūst no savas vispārīgās, būtiskās pieredzes un izteic tos, lietodams piemērotus, noteiktus terminus, kas ņemti no sarunas vai rakstu valodas. Tāpēc tos iespējams saprast katram cilvēkam visos laikos un vietās” ("Mysterium fidei”, 16, 22, 24).
  4. „Lai neviens nepārprastu šo klātesmes veidu, kas kāpj pāri dabas likumiem, radīdams vislielāko no tāda veida brīnumiem, mūsu prātiem jāļaujas pamācīties un mums jāklausās Baznīcas balsī, kas atskan no tās mācības un lūgšanām; šai balsī arvien atbalsojas Kristus balss. Tā mūs informē, ka Kristus kļūst klātesošs šai sakramentā tieši tā, ka mainās visa maizes substance viņa miesā, un visa vīna substance pārvēršas par viņa asinīm. Skaidrs, ka tā ir zīmīga, vienreizīga pārvērtība, un katoļu Baznīca dod tai piemērotu nosaukumu — būtības pārvēršana, transubstanciācija. Kad būtības pārvērstas, nevar būt šaubu, ka tas, kas izskatās pēc maizes un pēc vīna, izteic kaut ko citu un ir domāts kaut kam citam, jo tas vairs nav ne parastā maize, ne parastais dzēriens, bet gan kaut kas svēts, kāda garīga barība. Bet kaut kas jauns tiek izteikts un apzīmēts^ tieši tāpēc, ka zem šiem maizes un vīna izskatiem it viena jauna īstenība, ontoloģiska īstenība, jo zem šiem izskatiem vairs nav tā, kas tur bija agrāk, bet gan kaut kas pavisam cits. Tas ir faktiski tā un ne tikai tāpēc, ka Baznīcas ticība to ir tā uztvērusi, jo pārvēršot maizes un vīna substances Kristus miesā un asinīs, no maizes un vīna paliek pāri nekas cits, kā tikai to agrākie izskati. Aiz šiem izskatiem ir klātesošs viss, vesels Kristus, klātesošs savā ķermenī, savā fiziskajā reālitātē, lai gan ne tādā veidā, kā priekšmeti ir klātesoši zināmā vietā” (Pāvests Pāvils VI apkārtrakstā "Mysterium fidei", 46).
  5. Nosaucis par aplamu ieskatu, ka Kristus pēc Mises vairs nav klātesošs, pāvests Pāvils VI griežas pie saviem amata brāļiem ar aicinājumu izplatīt Euharistisko kultu: „Mēs lūdzam jūs, godājamie brāļi, pilnīgi izskaust aplamus, kaitīgus ieskatus un sargāt tīru un veselu ticību jums uzticētajā tautā. Mēs tāpat jūs lūdzam neskopoties ne vārdos, ne darbos, veicinot Euharistisko kultu, kam beidzot jābūt par gala punktu, par mērķi, kur satiekas visas citas dievbijības formas” ("Mysterium fidei”, 64).
  6. Lai uzturētu pārdabiskās dzīvības principu, piemērodamās dabas kārtībai, dievišķīgā gudrība izdomāja vienu uztura veidu, kas dara cilvēku spējīgu asimilēties Dievam, t.i. uzņemt viņu pašu savā dzīvības lokā un tā uzturēt un stiprināt sevī pārdabiskā dzīvības principa darbību. Kad Kungs šīs dievišķīgās domas īstenojumu pirmo reizi cilvēkiem skaidroja, viņi to nesaprata. Viņi prasīja pēc ēdiena, kas iznīkst, bet ne pēc tā, kas paliek mūžīgai dzīvošanai. Viņi vēlējās redzēt Jēzu, atkārtojam mannas brīnumu. Jā, viņi lūdza no viņa, lai viņš dotu Dieva maizi, kas nāk no debesīm un ļauj pasaulei dzīvot. Taču viņi nenojauta, ka tas, kas šo maizi solīja, domāja citu maizi un citu dzīvību, nekā iznīcīgo šīs pasaules dzīvību. Tikai svinīgi deklarēdams: „Es esmu tā dzīvā maize, kas nāk no debesīm”, viņš izrāva tos no sapņa par pasaulīgu labklājību. Viņi beidzot noprata, ka viņš nedomāja maizi, pēc kuļas viņi prasīja, bet gan, ka viņš pats sevi sauc par maizi, par dzīvu, nedalītu un nedalāmu maizi katram, kas ticīgi uzņem Dieva atklāsmi, ka tai katrs vedams uz mūžīgu dzīvi” ("Von den sieben Sakramenten”, Hermann Muckermann, 60. Īp.).
  7. „Uzupurēdamies uz krusta, Kristus patiešām deva Debesu Tēvam pilnīgu gandarījumu, tādu, kura pietiek uz mūžu mūžiem. Bet šis pasaules pestītāja upuris neizpildījās tikai uz krusta. Kā tam pašam nolūkam domāts fakts tas bez asins izliešanas īstenojās Euharistijā, kas tomēr vērtības ziņā neko neliek klāt Kristus upurnāvei pie krusta Kunga mistiskā nāve, ko rāda šķirtās maizes un vīna zīmes, tiek sevišķā kārtā veltīta Dieva godam; tā ir īsta atdošanās Debesu Tēvam. Un šī atdošanās kļūst par upuri, mainoties maizes un vīna substancēm... Pirms kā izpildījās Golgotas upuris vajadzēja kļūt par īstenību vienam citam upurim, kas ir visciešākos sakaros ar Golgotas upuri. Pats Kungs atzinās, cik ļoti viņš vēlējās pirms ciešanām ieturēt reizē ar apustuļiem Lieldienu mielastu. Tad par viņu teikts: viņš ņēma maizi un, pateikdamies Dievam, svētīja to, un deva nolauztus gabalus saviem mācekļiem, tai pat laikā sacīdams: Šī ir mana miesa, kas tagad tiek atdota par jums. Tad viņš paņēma kausu, pateicās Dievam un sniedza to saviem mācekļiem sacīdams: Dzeriet no tā visi, jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas tagad tiek izlietas, lai daudziem būtu piedoti grēki. Kas šos tekstus, kas tulkoti no grieķu valodas, uzmanīgi patur acu priekšā un tos tā tulko, kā tie skan, tas nevar šaubīties, ka ar tiem izteikta īsta maizes un vīna pārvēršana Kristus miesā un asinīs; ir tā tad darīšana vairs ne ar maizi un vīnu, bet tikai to izskatiem. Un zem šiem izskatiem maizes un vīna vietā ir pats Kristus — dzīvais Kristus. Tāpēc viņš, veselais Kristus, ir klātesošs zem katras no šīm zīmēm. Te nevar būt runas par gleznainu izteikšanās veidu. Tiesa, attiecībā uz Kristu ir lietotas arī līdzības: Skaties, Dieva Jērs. Pārnestā nozīmē Kristus ir saucis sevi par īstu vīnkoku, par pasaules gaismu. Bet nekur viņš nav teicis: Es esmu šī gaisma, šis vīnkoks, šis Dieva Jērs. Bet šoreiz teikts: šī maize šeit ir mana miesa, šīs ir manas asinis. Bez tam neviens cits tulkojums nesaskanētu ar Euharistijas būtību, kas kļūst redzama no Kristus runas, kurā viņš apsolīja Euharistiju. Izskaidrojums abām zīmēm tāds, ka vakariņu zālē Kristus mira kā upuris mistiskā kārtā. Kā varēja šī svinīgā ceremonija, kuļā Pestītājs parādās kā priesteris, būt bez upura nozīmes? Visi tās apraksti skaidri saka: Šī ir mana miesa, kas tiek ziedota, un šīs ir manas asinis, kas tiek izlietas gandarījumam par cilvēku grēkiem. Ir zīmīgi, ka verbi „ziedot” un „izliet” nav lietoti nākotnē, bet gan tagadnē” (”Von den sieben Sakramenten”, Hermann Muckermann, 64.—66. Īp.).