Vārds "reliģija" pēc Cicerona domām atvasināts no latīņu vārda relegere - atkal lasīt, atkārtoti lasīt, no jauna pārdomāt. Tas nozīmē, ka reliģija ir lieta, par kuru visvairāk ir jādomā un jārūpējas. Pēc Laktancija domām vārds "reliģija" atvasināts no latīņu vārda religare - saistīt. Tātad, reliģija ir apzinātas cilvēka saistības ar Dievu. Reliģijā cilvēks apzināti iekšēji un ārēji apliecina savas attiecības ar Dievu kā ar savu Radītāju un dzīves mērķi.

Lai atbildētu uz jautājumu, vai cilvēkam ir vajadzīga reliģija, pietiek zināt, ka Dievs ir un ka Dievs ir radījis cilvēku. Ja ir Dievs, tad Viņš kā visa Radītājs un cilvēka dzīves mērķis ir mūsu Kungs un Viņam ir absolūta vara un tiesības pār visu radību, arī pār cilvēku. Cilvēks ir pilnīgi atkarīgs no Dieva, tādēļ viņa pienākums ir Dievam ticēt, Viņu klausīt un Viņu godināt.

Ar savu prātu atzīstot Dieva esamību, atzīstot Dievu par savu Radītāju un Kungu, cilvēks saprot savu pienākumu būt reliģiozam, tas ir, ticēt Dievam, Viņu klausīt, Viņu mīlēt un godināt. Tādā veidā cilvēks stājas pareizās attiecībās ar Dievu - kļūst reliģiozs.

Lai gan Dievs ir bezgalīgi pilnīgs Gars un Viņam nav nepieciešama godināšana no cilvēku puses, taču Viņš nevar būt vienaldzīgs pret cilvēku izturēšanos attiecībā pret Viņu. Tādēļ, tikko Dievs bija radījis cilvēku, Viņš deva tam likumus un prasīja paklausību. Tādā nolūkā Dievs arī deva Savu atklāsmi Ādamam un patriarhiem, lai cilvēki zinātu, kā Dievs jāgodina.

Kad cilvēki pamazām Dieva doto reliģiju aizmirsa un sāka ticēt visādiem māņiem un Dieva vietā godināt elkus, tad Dievs atklāja Savu gribu Mozum attiecībā uz Dieva godināšanu un cilvēkiem deva dzīves likumus - baušļus. Tādā veidā radās "Mozus likums".

Beigās, kad pienāca Dieva paredzētais laiks, Viņš sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, kas iedibināja Savu reliģiju, kurā mēs spējam Dievu tā godināt, kā Viņš ir cienīgs, un tādā veidā sasniegt mūžīgo svētlaimi. Tādēļ kristīgā reliģija, būdama vienīgā Dieva iedibinātā reliģija, ir visiem obligāta, jo tā ir vienīgais līdzeklis mūžīgās svētlaimes sasniegšanai.
Reliģijai ir liela nozīme arī cilvēka laicīgajā dzīvē.

Bez reliģijas cilvēks nevar atrast īsto laimi virs zemes. Dieva atziņa ir cilvēka dvēseles barība. Ja šīs barības nav, tad dvēsele cieš badu, tad cilvēks jūtas nelaimīgs. "Kad nav dvēseles miera, tad šīs zemes labumi - bagātības, veselība un tamlīdzīgie -nevar mums būt patiesi patīkami," - saka svētais Gregors no Nišas. Cilvēks, kas nezina Dievu, līdzinās aklajam. Kā neredzīgais nevar droši spert nevienu soli - bieži krīt un klūp, jūtas nelaimīgs un nav apmierināts ar dzīvi, tāpat arī šis - viņš nezina, kādēļ dzīvo virs zemes, krīt dažādos grēkos, viņam nav iepriecinājuma bēdās, nav cerības nāves stundā. Kas nepazīst Dievu, tas ir nejēga, kaut ari viņš būtu visizglītotākais cilvēks. Svētais Augustīns saka: "Nelaimīgs cilvēks, kurš visu zina, bet Tevis, Dievs, nezina".

Bez reliģijas cilvēkam trūkst vissvarīgāko zināšanu.

Bez reliģijas nav iespējama īsta tikumiska dzīve, jo cilvēks tikai tad apzinās savu pienākumu darīt labu un sargāties no ļauna, kad viņš ir pārliecināts, ka par savu dzīvi būs jāatdod norēķins Dieva priekšā.

Bez reliģijas nevar būt pareizas izpratnes par autoritāti, par pienākumu paklausīt valsts varai un citiem priekšniekiem, jo katra priekšniecība un arī valsts vara var prasīt paklausību, vienīgi balstoties uz dievišķo gribu. Noliedzot dievišķo autoritāti, zūd pamats jebkurai cilvēcīgai autoritātei. Tādēļ tur, kur netiek praktizēta īstā reliģija vai pat pilnīgi noliedz Dieva esamību, izplatās noziegumi.

Tādēļ jau Vecajā Derībā Dievs caur pravieti Oseju sacīja: "Klausaities tā Kunga vārdu, jūs, Israēļa bērni! Jo tam Kungam ir pamats norāt zemes iedzīvotājus, tāpēc ka zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas. Toties ik uz soļa dzirdama Dieva zaimošana, skan nepareizi zvēresti, tiek pausti meli, notiek slepkavības, zādzības, laulības pārkāpšanas, un viens asiņains noziegums seko otram" (Os 4,1-2).

Svētais Ignācijs Lojola saka: "Dievs, Tu manas dvēseles prieks! Ja cilvēki Tevi pazītu, viņi Tevi nekad neapvainotu."

Sieva un māte, kas pazaudējusi ticību.

1897. gadā kādā Francijas avīzē tika ziņots par sekojošu notikumu.

Kāds vīrietis restorānā lielījies; ka pēc triju gadu pūlēm viņam galu galā izdevies atšķirt no ticības savu sievu, kura agrāk bijusi dievbijīga. Draugi viņu ļoti lielīja.

Kad vakarā viņš atgriezās mājās, tad ieraudzīja savas mājas priekšā daudz ļaužu. Viņš jautāja, kas par lietu. Vīrietim atbildēja, ka viņa dzīvoklī esot notikusi kāda nelaime. Iegājis istabā, viņš ieraudzīja uz grīdas nedzīvus guļam sievu un trīs bērnus. Blakus sievas līķim atradās zīmīte, kurā bija rakstīts: "Kamēr biju ticīga, es pacietīgi panesu dzīves grūtības mūžīgās dzīves dēļ. Bet no tā brīža, kad mans vīrs - bende nolaupīja man ticību, esmu nelaimīga. Negribu, lai mani bērni ari būtu nelaimīgi. Tādēļ es viņus noindēju."

Šis piemērs rāda, ko spēj ticīgs cilvēks un cik tālu viņš var aizliegties, kad ir zaudējis reliģiju.

Bez reliģijas cilvēks nezina, kas viņš ir un kādēļ viņš dzīvo. Albans Štolcs saka, ka uz tāda cilvēka kapa varētu uzlikt uzrakstu: "Šeit dus neprātīgs cilvēks. Viņš nekad nezināja, kādēļ dzīvo".

Kā redzējām no iepriekš teiktā, cilvēkam kā Dieva radībai ir pienākums savu Radītāju godināt, tas ir būt reliģiozam. Tas ir cilvēka dzīves mērķis. Kā algu par šī pienākuma izpildīšanu Dievs apsola cilvēkam mūžīgo svētlaimi. Kristus sacīja: "Katru, kas Mani atzīst cilvēku priekšā, Es atzīšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to Es noliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs" (Mt 10,32-33).

No Svētajiem Rakstiem un Tradīcijas mēs zinām, kāda ir īstā Dieva godināšana, tas ir, īstā reliģija, kas ved mūs uz mūžīgo svētlaimi. īstā reliģija ietver sevī trīs būtiskus pienākumus:

1) Mūsu pienākums ir ticēt, ka Dievs ir, un pieņemt par patiesu visu, ko Dievs atklājis un ko Viņš māca caur Savu svēto Baznīcu, kurai Kristus teica: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts" (Mk 16,15-16).

2) Mums ir pienākums pildīt Dieva un Baznīcas baušļus, jo Kristus ir teicis: "Ja gribi ieiet dzīvē, tad pildi baušļus" (Mt 19,17).

3) Tā kā mēs saviem spēkiem vien nespējam izpildīt visus baušļus, ticēt un kļūt mūžīgās dzīves cienīgiem, tādēļ mums nepieciešams pieņemt svētos sakramentus un lūgties. Kristus teica: "Bez Manis jūs nekā nespējat darīt" (J 15,5). "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības" (J 6,54). Tādēļ mums nepieciešams pieņemt svētos sakramentus, kas mums dod gan grēku piedošanu, gan garīgo spēku un pavairo mūsos mīlestību uz Dievu.

Mums vajag arī bieži lūgties, jo Pestītājs teica, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt (Lk 18,1).

Kristīgā reliģija bagātina mūsu prātu. Blakus tām zināšanām, kādas mēs iegūstam paši vai mācāmies no cilvēkiem, reliģija mums dod zināšanas, kas nāk no paša Dieva un kurās atrodam atbildi uz vissvarīgākajiem jautājumiem. Reliģija mums atklāj vissvarīgāko un iepriecinošo patiesību: ka Dievs ir mūsu Tēvs. Reliģija mums dod jau virs zemes to, ko nekāda vara nevar dot: dara mūs par Dieva bērniem. Reliģija mūs māca runāt visdrošāko un visskaistāko valodu: saukt Dievu par Tēvu, runāt ar Dievu kā bezgalīgas mīlestības pilno Tēvu. Reliģija mums māca visskaistāko, visderīgāko mākslu: dzīvot kā Dieva bērniem. Beidzot, reliģija mums nodrošina laimi, par kuru svētais apustulis Pāvils saka: "Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl" (1 Kor 2,9).

Ņemot vērā visu teikto, šajā grāmatā par reliģiju jeb katehismā plašāk apskatīsim reliģijas mācību par ticības patiesībām, par baušļiem, svētajiem sakramentiem un lūgšanu.
Ja šeit teikto ne tikai zināsim, bet arī saskaņā ar to dzīvosim, tad izpildīsim īsto uzdevumu, kura dēļ esam radīti: Mēs esam radīti, lai Dievu pazītu, Viņu mīlētu, Viņu godinātu un tādā veidā sasniegtu mūžīgo dzīvi.

Mēs dzīvojam virs zemes, lai, pildīdami Dieva gribu, aizietu debesīs.

Par Jēzu Kristu Svētie Raksti liecina, ka Viņa pirmais vārds virs zemes bija: "Lūk, es nāku, lai izpildītu, Dievs, Tavu prātu" (Ebr 10,7).

Pats Dievs, cilvēka un visas pasaules Radītājs, ielika cilvēka sirdī ilgas pēc laimes. Katru dienu cilvēks pats pārliecinās, ka nekādi zemes labumi viņam nevar dot īsto laimi, ka viņš radīts Dievam, Kurā atradīs mūžīgo svētlaimi.

Zemes labumi, tādi kā: bagātības, gods, baudas nespēj cilvēku darīt īsti laimīgu, jo tie apmierina viņu tikai daļēji un tikai zināmu laiku. Nāves stundā cilvēks zaudē visu laicīgo. Bet, ko cilvēks reiz zaudēs, tas nevar viņu darīt laimīgu.

Tamdēļ Jēzus Kristus saka: "Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?" (Mt 16,26). Un vēstulē Ebrejiem lasām: "Mums šeit nav paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo" (Ebr 13,14).

Saskaņā ar Dieva gribu mums ir pienākums rūpēties arī par savas laicīgās dzīves uzturēšanu, attīstīt savas spējas, "valdīt pār visu zemi" (Rad 1,26) un izpildīt dažādus pienākumus, lai varētu dzīvot virs zemes. Taču tas nav cilvēka galamērķis. Darbs, laicīgie labumi, zinātnes un tehnikas sasniegumi nevar cilvēku pilnīgi apmierināt.
Tādēļ svētais Augustīns saka: "Dievs, Tu radīji mūs tiekties pēc Tevis, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā atradīs mieru Tevī."

Dažreiz bagāti, pasaulslaveni vīri paši ir atzinušies, ka viņi nekad savā dzīvē nav bijuši laimīgi, piemēram, vācu rakstnieks un dzejnieks J.V.Gēte, franču rakstnieks Anatols Franss u.c.

"Un tad?"

Pie svētā Filipa Neri (+1595) Romā reiz atnāca jauneklis Francisks Spaccara, tikko beidzis ģimnāziju, un priecīgi stāstīja, ka tēvs viņam atļāvis iestāties universitātē, ka viņš ļoti centīgi mācīšoties un pielikšot visas pūles, lai labi pabeigtu universitāti.

"Un tad?" - viņam jautāja priesteris.

"Tad es kļūšu par advokātu," - atbildēja priecīgais jauneklis.

"Un tad?" - jautāja viņam priesteris.

"Tad," - atbildēja jauneklis, - "tad es palīdzēšu cilvēkiem atrisināt sarežģītas tiesas lietas. Ar savām zināšanām un centību es iemantošu godu un autoritāti. Daudzi nāks pie manis un uzticēs man savas tiesas prāvas."

"Un tad?" - atkal jautāja viņam vecais priesteris.

"Tad," - turpināja stāstīt jauneklis, - "tad es nopelnīšu daudz naudas, pilsētas centrā nopirkšu sev skaistu māju, iegādāšos zirgus un ratus, un man būs ērta, laimīga dzīve. Tādos apstākļos varēšu laimīgi sagaidīt vecumdienas. Savas dzīves pēdējās dienās man būs gods un miers, jo visas manas vēlēšanās būs piepildītas."

"Un tad?" - atkal pajautāja svētais priesteris.

"Tad," - atbildēja jauneklis vilcinādamies, - "tad ... tad es nomiršu".

"Un tad?" - atkal jautāja priesteris, kurš loti mīlēja jaunus cilvēkus.

Tagad jauneklis vairs neko neatbildēja. Viņš nogrima pārdomās par mūžību. Viņš saprata un visu dzīvi atcerējās atgādinājumu, kādu saņēma no svētā priestera: laicīgie labumi nespēj cilvēku darīt pilnīgi laimīgu; īsto laimi varēsim sasniegt tikai pēc nāves pie Dieva.