Fragmenti no pāvesta Pija XI 1928 gada enciklikas

„MORTALIUM ANIMOS”

— par patiesās reliģiskās vienotības veicināšanu

Jau 19. gadsimta sākumā bija ievērojama interese par „ekumenismu” un ievērojams daudzums aktivitāšu bija vērstas uz „ekumenisko saišu” veicināšanu starp dažādām reliģijām. ƒ„Ekumenisms” jo īpaši izplatīts bija starp dažādām kristiešu denominācijām. Šīs reliģiskās kustības un grupas mēģināja uzsvērt mieru un vienotību starp dažādām reliģijām un tautām. Pāvests Pijs XI raksta:

„Vadoties no viņuprāt nešaubīga pieņēmuma, ka ir ļoti maz cilvēku, kuros nav pilnīgi nekādu reliģisku jūtu, šie indivīdi, lolo cerību, ka visas tautas, kaut arī atšķirīgas reliģiskās lietās, var bez lielām grūtībām panākt brālīgu vienošanos, balstoties uz dažu doktrīnas jautājumu apliecināšanu, kā sava veida garīgās dzīves pamatu.”

Ekumenisma veicinātāji organizē tikšanās un konferences, lai veicinātu vienotību un mieru starp reliģijām.

„Šajā nolūkā tie rīko kongresus, sanāksmes un lekcijas, kuras apmeklē liels skaits klausītāju, kur visi bez izņēmuma — jebkāda veida pagāni, kā arī kristieši, pat tie, kuri nelaimīgā kārtā ir atkrituši no Kristus vai spītīgi pretojas Viņa Dievišķajai Dabai un Sūtībai, — ir aicināti šī jautājuma apspriešanai.”

Tomēr Pāvests Pijs XI jau no paša sākuma saskatīja šajās ekumeniskajās sanāksmēs tikšanos lielus draudus un tās noraidīja.

„Tādējādi katoļi nekādā gadījumā nedrīkst atzīt šādus centienus, kas pamatojas uz maldīgo uzskatu, ka visas reliģijas ir vairāk vai mazāk labas un uzslavas cienīgas, jo visas vienlīdzīgi, lai gan dažādās formās, atklāj un pauž šo iedzimto izjūtu, kas ved cilvēku pie Dieva un pie Viņa Valdīšanas paklausīgas atzīšanas.

Tie, kuri turas pie šāda viedokļa, ne tikai kļūdās un maldina sevi, bet arī novēršas no patiesās ticības, izkropļojot tās izpratni, un tādā veidā pamazām krītot naturālismā un ateismā, no kā skaidri izriet, ka katrs, kas ir vienisprātis ar tādiem priekšstatiem, pilnībā novēršas no Dieva atklātās reliģijas.”

Pāvests enciklikā norāda, ka kristiešu „vienotības” veicināšana ar ekumenisku aktivitāšu palīdzību var maldīgi izlikties par ļoti labu lietu. Ekumenisma aizstāvētāji parasti pat lieto paša Kristus vārdus „Lai visi ir viens...”, lai attaisnotu savas aktivitātes. Pāvests Jānis Pāvils II pat uzrakstīja encikliku ar tādu pašu nosaukumu „Ut Unum Sint”.

„Tomēr, kad ir jautājums par kristiešu vienotības veicināšanu, tad daudziem ir ļoti viegli tikt maldinātiem  ar šķietami lielisko sasniedzamo galamērķi.”

Ekumenisti jautā:

„Kā gan kāds var apgalvot, ka mīl Kristu, ja ar visu savu spēku necenšas īstenot Kristus vēlēšanos, Kurš lūdza savu Tēvu, lai Viņa mācekļi būtu viens?”

Ekumenisti arī uzskata, ka dažādu Kristiešu reliģiju „vienotība” var palīdzēt cīnīties pret ateismu. Jau šeit Pāvests saskatīja „vilku aitu ādā”.

„Tomēr patiesībā šie jaukie un vilinošie vārdi slēpj sevī vissmagāko kļūdu, kas grauj katoļu ticības pamatus.”

Pāvests Pijs XI turpina savu encikliku, liekot visas pasaules bīskapiem mācīt un izskaidrot katoļiem šīs enciklikas („Mortalium Animos”) pamatprincipus, lai tie netiktu maldināti un turētos pie patiesās mācības:

„Tādēļ apzinoties Savu Apustulisko pienākumu, kas liek mums nepieļaut Kristus ganāmpulkam aizklīšanu bīstamos maldos, Mēs dedzīgi jūs lūdzam novērst šo ļaunumu, lai katoļi zinātu kādu viedokli jāpieņem, un kā jārīkojas attiecībā jebkāda veida centieniem, apvienot visus, kuri sevi dēvē par kristiešiem, vienā organismā.”

Neviena reliģija kā vien tā, ko atklājis pats Dievs, nevar būt patiesa reliģija. Šī atklāsme sākas jau Vecajā Derībā un sasniedz savu pilnību līdz ar Jēzus Kristus atnākšanu un Jauno Derību.

„No tā izriet, ka neviena reliģija nevar būt patiesa, izņemot to, kura balstās uz Dieva atklāto vārdu; tā, kura sākās jau pašā iesākumā, turpinājās Vecajā Derībā, līdz to caur Jauno Derību pilnīgu dara Jēzus Kristus.

Tātad, ja Dievs ir runājis — un to, ka Viņš patiesi ir runājis, apliecina vēsture, — tad ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēku pienākums ir nešaubīgi ticēt Viņa atklāsmei un pilnīgi paklausīt Viņa baušļiem.”

Jēzus Kristus iedibināja savu Baznīcu, lai palīdzētu cilvēcei ticēt Viņa sniegtajai Atklāsmei un būt pakļāvīgiem Viņa baušļiem. Viņš arī atzīmē, ka kristiešu reliģijas lielākoties tic kādam priekšstatam par „Baznīcu”. Bet tās nav vienisprātis par to, kas patiesībā sastāda šo Baznīcu.

„Lai mēs abus šos uzdevumus (ticētu Viņa sniegtajai atklāsmei un klausītu Viņa baušļiem) Dieva Godam un mūsu pašu pestīšanai varētu izpildīt, Dieva Vienpiedzimušais Dēls uz zemes iedibināja savu Baznīcu. Jādomā, ka neviens no tiem, kuri pretendē būt kristieši, nenoliegs, ka Kristus iedibināja Baznīcu, un vienu vienīgu Baznīcu. Tomēr tālāk nav vienprātības, kādai īsti būtu jābūt Baznīcas dabai saskaņā ar tās Dibinātāja gribu.”

Daudzi no šiem „kristiešiem” noliedz, ka Jēzus Kristus Baznīca bija iecerēta kā viena, skaidri redzama un vienota ticīgo grupa. Šie „kristieši” uztver Kristus Baznīcu kā neredzamu dažādu kristiešu reliģiju kolekciju vai savienību. Viņiem nav būtiski, ka katra no šīm kristiešu reliģijām tic dažādi un dzīvo pēc dažādām morāles normām.

„Dauzi no tiem, piemēram, noliedz, ka Kristus Baznīcai jābūt redzamai un saskatāmai, vismaz ne tādā mērā, ka tā sastādītu vienu ticīgo organismu, kas apliecina vienu doktrīnu zem vienas mācošās un pārvaldošās varas. Tieši pretēji, viņi saprot redzamo Baznīcu tikai kā dažādu kristiešu apvienību federāciju, neskatoties uz to, ka tās pieturās pie dažādām un pat pretējām mācībām.”

Kristus nodibināja vienu Baznīcu un šai vienai Baznīcai ir jābūt pilnīgai Sabiedrībai, kas ir viegli uztverama ar maņām. Tas nozīmē, ka mēs varam viegli identificēt to kā patieso Kristus Baznīcu. Ja Baznīca būtu neredzams dažādu kristiešu reliģiju sakopojums vai savienība, to būtu ļoti grūti atpazīt. Kristus nolūks dibinot Baznīcu bija, ka tā turpinās Viņa darbu dvēseļu pestīšanai vienas varas vadīta. Baznīcai arī būtu jāsniedz sakramenti ticīgajiem, kas ir parastie žēlastību sniedzošie līdzekļi.

„Bet Kristus dibināja savu Baznīcu kā pilnīgu, nevainojamu sabiedrību kas pēc savas dabas ir ārēja un redzama, un kas turpinās cilvēces pestīšanas darbu vienas Galvas vadīti, ar varu sludināt dzīvo vārdu un ar sakramentu, šo debesu žēlastību avotu, dalīšanu. Tādēļ Viņš salīdzina savu Baznīcu ar valstību (Mt. 13), ar māju (Mt. 16; 18), ar aitu kūti (Jņ. 10;16), ar ganāmpulku (Jņ. 21; 15-17). Baznīca, kas ir tik brīnišķīgi dibināta, nevarēja tikt iznīdēta un izzust pēc tās dibinātāja un tās pirmo izplatītāju, Viņa apustuļu, nāves, jo tās uzdevums bija pilnīgi visus cilvēkus, bez laika un vietas ierobežojuma, vest uz pestīšanu: „Ejiet un māciet visas tautas”(Mt. 28; 19). Vai tad Baznīcai lai turpinātu izpildīt šo uzdevumu var pietrūkt iedarbīga spēka, ja Pats Kristus ir vienmēr klātesošs tajā, saskaņā ar savu apsolījumu: „Redzi, Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules galam” (Mt. 28;20). Un tā, nav iespējams ne vien, ka Baznīca neturpinātu eksistēt šodien un visos laikos, bet arī tā neturpinātu eksistēt tieši tāda pati kā apustuļu laikā, citādi mums būtu jāsaka (lai Dievs aizliedz), ka Kristum nav izdevies īstenot savu nodomu, vai ka Viņš ir kļūdījies, kad  apgalvoja, ka elles vārti to neuzvarēs (Mt. 16;18).”

Īpaši svarīga ir nākamā enciklikas nodaļa. Pāvests Pijs XI norāda, ka ekumenisti meklē baznīcas vienību, it kā tā nekad nebūtu pastāvējusi. Viņi tiecas pēc Kristus Baznīcas vienotības kā pēc kāda ideāla vai cer uz to, bet noliedz, ka Kristus Baznīca jau ir vienota. Šāds domāšanas veids ir izplatīts visā katoļu Baznīcā pēc II Vatikāna koncila, kas pastāvīgi meklē „vienotību” un šo „vienotību” liek visas savas darbības pamatā. Šī „vienotība” bija viens no II Vatikāna koncila mērķiem un viens no pēdējo pāvestu pontifikāta mērķiem. Katoļu Baznīca ir Kristus Baznīca. Baznīca nav nekāds neredzamu baznīcu, kuras meklē vienotību, kopums vai apvienība. Tā nemeklē vienību ar viltus herētiskām baznīcām. Tiem, kas atrodas ārpus katoliskās baznīcas un alkst pēc vienības, ir jāatgriežas vienīgajā, patiesajā, katoliskajā Baznīcā. Tā ir patiesā, katoliskā Vienība.

„Šeit derīgi būs izskaidrot un noraidīt zināmu maldīgu viedokli, kas atrodas šī jautājuma un visas kustības pamatā, ar kuru nekatoļi cenšas īstenot kristīgo baznīcu vienību. Šo ideju autori ir raduši gandrīz nebeidzami atkārtot Kristus vārdus „Lai visi ir viens, … un būs viens ganāmpulks un viens gans”. (Jņ. 17;21, 10;16), bet tajā nozīmē, ka Kristus tikai būtu izteicis vēlēšanos vai lūgšanu, kura līdz šim vēl nav izpildījusies. Viņi pieturās pie viedokļa, ka ticības un pārvaldes vienība, — kas ir patiesās un vienīgās Kristus Baznīcas pazīme, — nekad līdz šim nav pastāvējusi nedz arī šodien pastāv. Pēc viņu domām pēc šīs vienības var tiekties un, kopējai ticīgo gribai nosliecoties to, kādreiz arī sasniegt, bet šobrīd tas nav nekas vairāk kā ideāls. Viņi piebilst, ka Baznīca pati par sevi, jau pēc savas dabas ir sadalīta daļās, tas ir, sastāv no atsevišķām baznīcām vai kopienām, kuras kaut arī pieturas pie dažiem kopīgiem mācības punktiem, tomēr pārējā atšķiras; viņuprāt visām šīm baznīcām ir vienādas tiesības; labākajā gadījumā apustuļu un pirmo koncilu laikā Baznīca ir bijusi viena un vienota. Viņi apgalvo, ka senos strīdīgos jautājumus un uzskatu atšķirības, kuras līdz pat šai dienai sašķeļ kristiešus, vajag pilnībā atlikt un nepiegriezt tiem vērību, bet piedāvāt kaut kādu no atlikušās mācības sastādītu kopēju ticības likumu, kuru apliecinot visi ne tikai zinātu , bet arī sajustu, ka ir brāļi. Dažādās baznīcas un kopienas, apvienotas vienkopus kādā vispārējā apvienībā, būtu spējīgas sekmīgi un nesatricināmi stāties pretim pieaugošajai bezdievībai.”

Šie vārdi tik pārsteidzoši atgādina skandalozās ekumeniskās tikšanās, kuras organizēja un kurās piedalījās pāvesti pēc II Vatikāna koncila un īpaši pāvests Jānis Pāvils II. Šādas tikšanās tiek rīkotas katrā katoļu diecēzē visā pasaulē. Šo ekumenisko saietu mērķis vienmēr ir „vienotība”. Viņi vēlas nevis, lai nekatoļi atgrieztos katoļu Baznīcā, bet gan kādu maldīgu, šķietamu vienību. Patiesam ekumenismam būtu jāmudina atgriezties vienā patiesā Jēzu Kristus Baznīcā, katoliskajā Baznīcā. Pāvests Pijs XI izsaka ļoti skaidri tradicionālo katolisko mācību attiecībā uz šiem ekumeniskajiem saietiem:

„Ņemot to vērā, ir acīmredzami skaidrs, ka Apustuliskais Krēsls nekādā gadījumā nevar piedalīties šajos saietos, nedz arī katoļiem būtu atļauts atbalstīt vai ņemt dalību šādos pasākumos. Ja viņi to darītu, tad piešķirtu nozīmīgumu viltus kristīgai reliģijai, kas ir sveša vienīgajai Kristus Baznīcai. Vai lai mēs pieļautu, — kas būtu aplami un netaisnīgi, — ka par dievišķi atklāto patiesību vienotos apspriedēs? Šeit runa ir par dievišķi atklātās patiesības saglabāšanu.”

Pāvests skaidri nosoda un noraida līdzdalību šajos ekumeniskajos saietos. Viņš apstiprina, ka „katoļiem nav atļauts atbalstīt vai ņemt dalību šādos pasākumos”. „Nav atļauts” tiek pateikts viennozīmīgi. Kā II Vatikāna koncils varēja nonākt pilnīgā pretrunā ar šo mācību un pavērt ceļu šo saietu attīstībai? Pāvests Pijs XI saka, ka jebkāds šo tikšanos atbalsts būtu viltus kristietības manifestācija. Kā bija iespējams pilnībā ignorēt šo tik skaidro pāvesta Pija XI encikliku? Kā varēja notikt, ka kļuvām par pirmās (1986. g.), otrās (2004. g.) un paredzētās trešās (2011. g.) Asīzes tikšanās lieciniekiem? Kā tas varēja būt iespējams?
Patiesā katoliskā reliģija nevar tikties ar herētiskām sektām un citām reliģijām, lai kopā lūgtos tā, it kā visas reliģijas būtu vienā līmenī. Patiesība nav vienā līmenī ar maldiem. Patiesība stāv pāri maldiem, un tai ir jānosoda nepatiesība kā maldi. Bet ekumenisms kā reiz rada maldīgu iespaidu, ka visas reliģijas ir vienlīdzīgas un nostādāmas vienā līmenī. Tādā veidā tiek noliegts, ka ir tikai viena patiesība un tikai viena patiesa reliģija. Mēs zinām, ka Baznīca pirms II Vatikāna koncila vienmēr nosodīja šīs ekumeniskās tikšanās. Lai sasniegtu pestīšanu, katoļi, kas paliek uzticīgi divtūkstoš gadu Baznīcas tradīcijai kopā ar pāvestu Piju XI noraida šos saietus. Tie grauj katoļos ticību, paverot ceļu indiferentismam un relatīvisma mentalitātei, postot misijas garu, kas ir rūpes par dvēseļu atgriešanu patiesajā Baznīcā, sagraujot pārliecību, ka ir tikai viena patiesa Jēzus Kristus Baznīca — katoļu Baznīca.

„Kad Jēzus Kristus sūtīja savus apustuļus visā pasaulē, lai sludinātu Evaņģēliju visām tautām, Viņš vēlējās, lai Svētais Gars vispirms iemāca viņiem visu patiesību (Jņ. 16; 13), lai tādējādi viņi izvairītos no maldiem. Vai šī apustuļu mācība Baznīcā, kuru Dievs pats pārvalda un sargā, varēja sevī panīkt vai palikt neskaidra? Ja mūsu Pestītājs savu Evaņģēliju skaidri pasludināja ne tikai apustuļu laikam, bet tam ir jāsniedzas cauri gadsimtiem, vai būtu iespējams, ka ar laiku ticības patiesības tiktu izteiktas tik neskaidri un miglaini, ka šodien būtu jāpacieš pat viens otram pretēji viedokļi? Ja tā patiešām būtu, tad vajadzētu arī teikt, ka Svētā Gara nonākšana pār apustuļiem, tā paša Svētā Gara pastāvīgā klātbūtne Baznīcā un pat paša Jēzus Kristus mācība pa šiem daudzajiem gadsimtiem būtu pilnībā zaudējusi savu iedarbību un lietderību. Ko tādu apgalvot būtu Dieva zaimošana.”

Baznīcas uzdevums ir mācīt visas tautas. Viņai ir jāizved tās no maldu tumsas. Baznīca nevar smaidīt un apmainīties rokasspiedieniem ar tiem, kas ir maldos, it kā viss būtu kārtībā. Baznīcai ir jālūdzas un jādara viss iespējamais viņu atgriešanai.

„Patiesībā vienpiedzimušais Dieva Dēls ne tikai pavēlēja saviem apustuļiem mācīt visas tautas, bet arī lika par pienākumu visiem cilvēkiem ticēt visam, kas no „Dieva izredzētiem lieciniekiem” (Ap.d. 10;41) tiem tiks nodots, bet savu pavēli apstiprināja ar vārdiem: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.” (Mk. 16;16). Bet abas šīs Kristus pavēles, viena — sludināt un otra — ticēt, kurām jābūt izpildītām, lai sasniegtu mūžīgo pestīšanu, pat nevar būt izprastas, ja Baznīca nesniegtu pilnīgu un skaidri saprotamu mācību, un ja viņa nebūtu brīva no jebkādiem maldiem.”

Šeit Pijs XI mums atgādina, ka Jēzus Kristus ir licis par pienākumu visiem cilvēkiem ticēt Viņa svētajam Evaņģēlijam. Ticība patiesībai un vienai patiesai reliģijai nav atstāta brīvai izvēlei. Tas ir visu cilvēku pienākums. Visiem cilvēkiem ir pienākums ticēt vienīgajai patiesajai reliģijai, ko mums ir atstājis Jēzus Kristus — Romas katoļu ticībai. Mēs neesam „brīvi” izvēlēties ticību pēc mūsu patikšanas. Šī viltus „brīvība” nāk no franču revolūcijas  liberālisma un vēlāk no II Vatikāna koncila sirdsapziņas brīvības. Jā, mēs ar savu brīvo gribu varam izvēlēties neticēt patiesajai reliģijai. Tomēr Kristus (pats Dievs) mums ir licis par pienākumu ticēt, un tāpēc mums nav „morālas brīvības” izvēlēties maldīgu ticību. Ir divas dažādas brīvības: brīvā griba un morālā brīvība. II Vatikāna koncila liberālisms jauc šos divus jēdzienus. Protams, mums ir brīvā griba, lai darītu ļaunu, bet mums nekad nav morālas brīvības piemēram, izdarīt slepkavību. Tas pats ir attiecināms uz patiesību un maldiem. Man ir brīva griba, lai ticētu maldīgai mācībai, bet ne morāla brīvība. Līdzīgi arī ar maldīgām mācībām — man ir brīvā griba, lai ticētu maldīgai reliģijai, bet man nekad nebūs morālas brīvības to darīt. Tieši tāpēc Mūsu Kungs saka, ka tie, kas neticēs, tiks pazudināti.

„Varētu šķist, ka šie pan-kristieši (ekumenisti), kas tiecās pēc kristīgo baznīcu vienības, seko cēlākajam mērķim — mīlestības vairošanai visu kristiešu starpā.”

Ekumenisko aktivitāšu atbalstītāji pastāvīgi liek uzsvaru uz „brāļu mīlestību” un „savstarpējo cieņu” starp dažādajām kristīgajām konfesijām un starp visām reliģijām. Viņi atkārto šis frāzes par „brāļu mīlestību” un „savstarpējo cieņu”, lai ekumenisms šķistu kristīgāks un svētāks. Bet zem tām slēpjas izveicīgs apmāns un bīstami maldi. Rosināt brāļu mīlestību un savstarpējo cieņu starp dažādu reliģiju pārstāvjiem ir ļoti labi, kristīgi nodomi, bet tikai ja mēs runājam par personām nevis par reliģijām. Bez šaubām, mums ir jāmīl un jāciena katra individuālā persona, kas pieder kādai maldīgai reliģijai, bet mēs nekad nedrīkstam atzīt šo viltus reliģiju maldus. Ir jāatšķir katrs atsevišķais cilvēks, kas piekopj kādu maldīgu reliģiju no pašas šīs maldīgās reliģijas. Viltus reliģija ar tās kļūdām ir jānoraida, bet cilvēki jāmīl un jāciena.
Dižais Virspriesteris atsedz ekumenisma bīstamību, kas slēpjas zem „brāļu mīlestības” maskas. Viņš lieto kā palīgu sv. Jāņa evaņģēlista vārdus.

„Bet vai gan ir iespējams, ka mīlestība censtos kaitēt ticībai? Ikviens zina, ka pats sv. Jānis, mīlestības apustulis, kurš savā Evaņģēlijā atklāj Vissvētākās Jēzus Sirds noslēpumus un nemitējas savu mācekļu atmiņā atsaukt jauno bausli „mīliet viens otru”, stingri noliedz jebkādu savstarpēju sakaru uzturēšanu ar tiem, kuri neapliecina Kristus mācību visā pilnībā neskartu: „Ja kas nāk pie jums un nesludina šo mācību, tādu neuzņemiet savās mājās un nesveiciniet viņu.”(2. Jāņa; 10)”

Mēs redzam kā pāvests māca, ka mīlestība nevar būt pretstatā ticībai. Ja mūsu mīlestība pret tiem, kas apliecina maldīgas reliģijas, ir patiesa, mēs lūgsimies par viņiem un darīsim visu iespējamo, lai atgrieztu viņus patiesajā reliģijā, patiesajā ticībā. Mīlestība un ticība nevar būt atdalītas viena no otras. Tā nav mīlestība — atļaut kādam palikt neziņā un maldos. Ja mēs zinām patiesību un ir mūsu spēkos nodot to tiem, kas ir maldos, mums ir pienākums to darīt. Patiesa mīlestība meklē labumu otram, bet tas nozīmē, ka mums ir jāvēlas tos, kas atrodas maldos, atgriezt pie patiesās ticības. Tas vienmēr ir bijis katoļu misionāru gars.
Veidot iluzorisku mieru ar tiem, kas ir maldos, izvēloties nerunāt ne par patiesību, ne par maldiem, bet tikai smaidīt un draudzīgi tērzēt nav patiesā mīlestība. Diemžēl tieši ar to nodarbojas ekumeniskā kustība. Nav nekādu diskusiju par patiesību vai maldiem , par patieso reliģiju un maldīgām reliģijām. Tā ir pilnīga mīlestības sagrāve.

„Tā kā mīlestība balstās uz neskartas un patiesas ticības pamata, Kristus mācekļiem pirmkārt ir jābūt savienotiem ar ticības vienības saitēm.”

Vienīgi patiesā ticība vieno kristiešus. Ticēt un apliecināt vienu Ticību un vienu Baznīcas mācību ir tas, kas veido patieso kristiešu vienību. Vienīgā patiesā ticība ir tā, kas savieno mūsu dvēseles un prātus. Kad mēs ticam tai pašai mācībai, patiesa dvēseļu un prātu saskaņa rodas starp kristiešiem.
Mīlestība starp Baznīcas locekļiem ir pilnībā atkarīga no ticības. Tas ir tāpēc, ka mēs vienmēr rīkojamies un uzvedamies saskaņā ar pārliecību un uzskatiem, kas ir mūsu prātā. Tāpēc, kad mūsu prāti ir vienoti arī mūsu griba būs vienota. Mīlestībai starp Baznīcas locekļiem jābalstās uz ticības. Tamdēļ jebkuriem mēģinājumiem „apvienot” dažādās kristīgās konfesijas būtu jābalstās uz vienas ticības, uz katoliskās ticības. Patiesais ekumenisms ir atgriezt visus, kas sauc sevi par kristiešiem vienā ticībā — Romas katoļu ticībā. Katoļi, kuri neatmet Baznīcas Tradīciju, zina, ka ir tikai viena patiesa kristiešu vienība. Un šī kristiešu vienība pastāv vienīgi Romas katoļu Baznīcā. Katoļu Baznīca ir vienīgā patiesā kristiešu vienība un vienīgā patiesā Jēzus Kristus Baznīca, ārpus kuras nav pestīšanas. Vienīgais veids kā veicināt vienotību starp kristīgajām konfesijām (vai citām reliģijām) ir darīt visu iespējamo un lūgties lai piederīgie šīm viltus reliģijām atgrieztos katoļu ticībā, vienīgajā patiesajā reliģijā. Šī vienmēr ir bijusi katoliskās Baznīcas mācība, līdz pat II Vatikāna koncilam.
Pāvests Pijs XI rāda cik nereāls ir šis sapnis par ekumēnisko kristiešu „vienību”. Viņš parāda tā neiespējamību milzīgo ticības atšķirību dēļ:

„Kā lai stādāmies sev priekšā kristiešu savienību, kurā katrs tās loceklis turas pie sava viedokļa un personīgiem spriedumiem pat ticības jautājumos, lai cik ļoti tie neatšķirtos no visu pārējo viedokļiem.”

Ekumenisma aizstāvji alkst pēc kristiešu „vienības”, bet viņi noliedz ticības vienotības nepieciešamību. Viņi vēlas kristiešu „vienību”, vienlaicīgi dāvājot (visdažādākajos veidos) katram kristīgajam tās dalībniekam brīvību turēties pie saviem individuālajiem uzskatiem.

„Kādā veidā, mēs vaicājam, cilvēki ar pretējiem uzskatiem var piederēt vienai un tai pašai ticīgo apvienībai (federācijai)? Piemēram, tie, kuri pieņem svēto Tradīciju kā atklāsmes avotu (katoļi) un tie, kas to noliedz; tie, kuri atzīst Baznīcas hierarhiju, ko sastāda bīskapi, priesteri un Baznīcas kalpi kā dievišķu iestādījumu (katoļi), un tie, kuri to uzskata par pakāpeniski ieviestu, saskaņā ar to laiku apstākļiem; tie, kuri pielūdz Kristu patiesi klātesošu Vissvētākajā Euharistijā caur brīnumaino maizes un vīna pārvēršanu, kas tiek saukta par transubstanciāciju (katoļi), un tie, kuri apgalvo, ka Kristus Miesa ir klātesoša tikai pateicoties ticībai vai Sakramenta zīmei un spēkam; tie, kuri Euharistijā atzīst gan Sakramenta, gan Upura dabu (katoļi), un tie, kuri apgalvo, ka tas nav nekas vairāk kā Pēdējo Vakariņu piemiņa un atcere; tie, kuri tic, ka ir labi un derīgi pazemīgi piesaukt svētos, kas valda kopā ar Kristu, īpaši Dieva Māti Mariju, un godināt viņu attēlus (katoļi), un tie, kuri atmet šādu godināšanu kā Jēzus Kristus, „vienīgā starpnieka starp Dievu un cilvēkiem”, goda mazināšanu.”

Būtiskas un dziļas ir atšķirības ticībā starp katoļiem un nekatoļiem, un šīs atšķirības ticībā ekumenisko „kristiešu vienību” padara neiespējamu. Nevar pastāvēt vienība bez vienotības ticībā. Tāpēc ir iespējama tikai viena vienotība un viena patiesa kristīgā Baznīca — katoliskā Baznīca.
Tad kā šodien Roma un modernie bīskapi attaisno šos ekumeniskos saietus? Lai to izdarītu, diemžēl ir nepieciešams publiski slēpt patiesību un patieso ticību, jo tieši katoliskā ticība ir klupšanas akmens ekumenismam un šai viltus „vienotībai”. Tamdēļ Jānis Pāvils II pirmajā ekumeniskajā saietā Asīzē lika noņemt krucifiksus, lai neaizskartu jūdus un neaizvainotu pārējās reliģijas. Par ko viņi runā un ko apspriež šajos ekumeniskajos saietos? Vai viņi runā par vienīgo patieso ticību? Trešās ekumeniskās tikšanās laikā vārdu „Jēzus Kristus” pieminēja vienīgi anglikāņu baznīcas arhibīskaps, bet ne pāvests, kurš ir Kristus vietnieks virs zemes. Tas ir pāvesta pirmais pienākums runāt par Pestītāju Jēzu Kristu, nevis par viltus „vienotību” vai visu cilvēku brālību.
Vienīgais, kas dara iespējamu vienību, un vienīgais, kas īstenībā ir nepieciešams, ir patiesā katoliskā ticība, kas ir lielākais šķērslis šīm ekumeniskajām bezjēdzībām. Lai gūtu panākumus ekumenismā, patiesība un patiesā katoliskā ticība ir jāslēpj, jāklusē par nepieciešamību atgriezties pie tās. Ekumenisti upurē patiesību un patieso ticību viltus miera un viltus brālības labā. Tieši šie ir tie maldi, kurus pāvests Pijs XI nosoda šajā enciklikā. Viņi izvēlas „vienotību” (viltus vienotību) patiesības un patiesās kristīgās ticības vietā. Rodas iespaids, ka modernajai Romai un modernajiem bīskapiem šī viltus vienotība ir daudz svarīgāka par patiesību un patieso ticību. Modernais ekumenisms, ko praktizē un demonstrē pēckoncila Baznīca, veicina indiferentisma izplatību Baznīcā un pasaulē — kad tiek upurēta patiesība, patiesā ticība „vienotības labā”, tam neizbēgami seko indiferentisms ticības jautājumos. Pārdomājot „vienotības”, kas nav balstīta uz vienas ticības, absurdumu, pāvests Pijs XI turpina:

„Mēs nezinām, kādā veidā šāda pārliecību dažādība varētu klāt ceļu Baznīcas vienībai, kas var rasties vienīgi no viena maģistērija (magisterium), viena ticības likuma (credendi lex) un vienas kristīgās ticības (christianorum fide). Toties jo labi zinām cik viegli caur to ir nonākt pie nevērības attiecībā pret ticību jeb indiferentisma un pie modernisma, kura nožēlojamie upuri uzskata dogmatisko patiesību nevis par absolūtu, bet gan relatīvu, t.i., par tādu, kas mainās atkarībā no dažādām laika un vietas vajadzībām un pieskaņojas prāta nosliecēm, it kā tā nebūtu nemainīgās Atklāsmes daļa, bet gan varētu tikt pielāgota cilvēciskajai dzīvei.”

Pāvests brīdina, ka šīs ekumeniskās idejas un centieni galu galā novedīs pie divu veidu maldiem: pie (1.) reliģiskā indiferentisma un (2.) modernistiskā relatīvisma. Abi šie maldi ir ļoti līdzīgi — abi noliedz objektīvo absolūto patiesību un vienu objektīvu un patiesu reliģiju.
Kā pēckoncila baznīca atbalstot ekumenismu nebaidās, ka šie maldi varētu inficēt katoļu un arī pārējo prātus? Kā pulcinot kopā visdažādākās reliģijas „lūgšanai” un „godināšanai” negaidīt, ka visbeidzot cilvēki noticēs, ka visas reliģijas ir vienlīdz labas? Tas ir dabisks secinājums, ko cilvēks izdara būdams aculiecinieks ekumeniskam dievkalpojumam. Redzot šādu ekumenisku dievkalpojumu katolis varētu teikt: „Ja jau mēs varam lūgties kopā jūdiem, musulmaņiem vai protestantiem, un viņai var sprediķot mūsu baznīcās, domāju, ka viņu reliģija arī nav peļama, ar viņu reliģiju arī viss ir kārtībā.” Ar šīm reliģijām NAV gan „viss kārtībā”. Tās ir maldīgas reliģijas. Iespējams, ka tās praktizē, nezinot patiesību, labi cilvēki, bet viņu reliģijas ir maldīgas. Šī patiesība, šī pamatpatiesība (par to, ka vienīgi katoliskā reliģija ir patiesa), ir iemesls kāpēc jāpretojas ekumenismam.
Daudzi ekumenisma atbalstītāji mēģina nošķirt „fundamentālās” (nepieciešamās) kristīgās doktrīnas un „ne fundamentālās” (ne tik nepieciešamās). Šis sadalījums tiek veikts, lai radītu „vienību” starp dažādām kristīgajām reliģijām, kas viņiem ir tik svarīga. Tādējādi viņi sludina, ka ticība uz Jēzu ir „fundamentāla”, bet ticība Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Ieņemšanai nav „fundamentāla”. Tas, protams, var līdzēt viņu maldīgā mērķa — ekumenisma — sasniegšanai, bet pāvests saka:

„Turklāt, kas attiecas uz ticības lietām, nekādi nevar būt likumīgi piemērojama šāda ticības patiesību nošķiršana starp tā sauktajām fundamentālajam un ne fundamentālajām, kas paredz, ka vienām ir jābūt visu atzītām, turpretim otras var tikt atstātas brīvai ticīgo aprobācijai.”

Ir jātic katrai un ikvienai svētās katoļu Baznīcas dogmai. Tās visas ir „fundamentālas” (nepieciešamas). Mums nav tiesību apslāpēt kādu no dogmām, lai izpatiktu dažnedažādajām protestantu baznīcām. Kāpēc lai mēs vēlētos noslēpt patiesību?

„Pārdabiskā ticības tikuma formālais cēlonis Dieva autoritāte, kas sniedz Atklāsmi, nepieļauj šādu nošķiršanu. Tāpēc visi, kas patiesi pieder Kristum, vienādi tic gan, piemēram, uz Vissvētāko Trīsvienību, gan dogmai par Dievmātes Bezvainīgo Ieņemšanu, ar to pašu ticību attiecās pret Kunga Iemiesošanos kā pret Romas Virspriestera nemaldību, kā to ir definējis I Vatikāna koncils. Vai gan tas, ka Baznīca vienas patiesības ar svinīgu dekrētu ir definējusi agrāk, bet citas vēlāk, bet dažas no tām — pavisam nesen, padara tās par mazāk drošām vai mazāk ticamām? Vai tad tās visas nav Dieva atklātas?”

Katra definētā dogma ir (1.) Dieva atklāta patiesība un (2.) mums katoļu Baznīcas Maģistērija mācīta. Un nav nekādas atšķirības starp to, ka Bezvainīgās Ieņemšanas dogma tika definēta 19. gadsimtā, bet dogma par Kristus divām dabām tika definēta 4. gadsimtā. Visas tās ir Dieva atklātas patiesības un ar Maģistērija autoritāti mācītas kā Dieva atklātas. Tādēļ mēs ticam tām visām ar pārdabisko ticības tikumu. Mēs nevaram kādu no šīm dogmām noklusēt un nosaukt par „ne fundamentālu”, lai izpatiktu citām reliģijām. Tas nozīmētu noklusēt Dieva atklāsmi.
Tomēr tieši tas ir jādara ekumenisma atbalstītājiem, ja viņi vēlas radīt šo „vienību” starp dažādajām kristīgajām reliģijām vai arī starp visām reliģijām. Un tas arī ir iemesls, kāpēc  publiski un strikti ir jānoraida ekumenisms.