Par patieso reliģiju un viltus reliģijām
Reliģijas priekšmets ir Dievs, pati Patiesība, un tās mērķis — vest mūs uz šo Patiesību pa patiesās ticības ceļu. Bet patiesība nevar būt pretrunā pati ar sevi. Divi pretrunīgi apgalvojumi nevar būt patiesi: ja viens ir patiess, otrs ir nepatiess, un otrādi. Ja viena reliģija apgalvo, ka Jēzus Kristus ir Dievs, bet otra to noliedz, viena no tām ir nepatiesa, maldinoša un kaitīga. Tāpēc, visas reliģijas nevar būt vienādi patiesas un piemērotas, lai vadītu cilvēkus uz tās pastāvēšanas galamērķi. Nav bīstamākas herēzijas kā tā, kas aizbildinoties ar miermīlību, iestājas par visu vai vairāku ticību līdzvērtību. No otras puses, Dievs, kas ir bezgalīgi labs un svēts, nevarēja atstāt cilvēkus bez iespējas sasniegt savu galamērķi, proti, bez patiesās reliģijas gaismas, bezcerīgos klejojumos starp daudzajām viltus mācībām. No tā var secināt, ka starp visām uz zemes sastopamajām reliģijām viena ir patiesa, dievišķa, kas aizved uz pestīšanu, bet pārējās — ir nepatiesas, ne Dieva, bet cilvēku dibinātas, kas maldās un ieved maldos citus.
Bet nevajag domāt, ka viss viltus reliģijās ir nepatiess un maldinošs. Nav nevienas tādas reliģiskas sistēmas, kurā nebūtu kaut neliela daļa patiesības. No otras puses, no tā, ka dotā reliģija ir vienīgā patiesā, nedrīkst nonākt pie secinājuma, ka visi tās apliecinātāji ir nekļūdīgi, vai arī, ka tie visi vienlīdz ir spējīgi un pilnvaroti skaidrot un interpretēt dievišķās patiesības.
Kristietība, kā to saprot patiesā Kristus Baznīca, ir vienīgā patiesā, Dieva dotā reliģija. Pārējās reliģijas ir sadalāmas divās grupās: pie pirmās pieder reliģijas, kas apliecina vienu Dievu (monoteisms), pie otrās — tās, kas pieļauj daudzdievību (politeisms). Tā kā galvenais cilvēku reliģisko meklējumu priekšmets (objekts, mērķis) ir vienīgais visu lietu pamatcēlonis, ir skaidrs, ka pirmās grupas reliģijām ir lielāka daļa patiesības nekā otrās grupas reliģijām.
Neskaitot kristiešus, viendievību (monoteismu) apliecina ebreji un musulmaņi. Daudzdievība ir vairuma pagānu reliģiju būtība.
Zemāk mēs runāsim par palīdzību, ko Dievs dod cilvēkiem, kas meklē patieso ticību (Atklāsme, žēlastība). Šeit, šķiet, būtu lietderīgi pateikt dažus vārdus par to garīgo spēju, kas ir dota cilvēkam, lai pazītu patiesību, pirmām kārtām — reliģisko patiesību. Šī spēja ir prāts (saprāts, intelekts). Saite starp prātu un reliģiju ir saskatāma, cita starpā, no tā, ka radības, kam nav dots prāts (augi, dzīvnieki) nespēj dzīvot reliģisko dzīvi; no redzamajām būtnēm tikai cilvēks šis "saprātīgais dzīvnieks", pēc Svēto Tēvu definīcijas, spēj apzināti attiekties pret mūžīgajām patiesībām, kas skar viņa galamērķi. Jēzus Kristus, audzinot savus apustuļus, nemitīgi atgādināja viņiem par nepieciešamību meklēt reliģisko patiesību ar prātu. "Vai arī jūs vēl neizprotat?" (Mat XV, 16). "Labā zemē sētais ir tas, kas vārdu dzird un to saprot" (Mat. XIII; 23). Pāvils sūdzas, ka nav "Neviena, kas saprastu, neviena, kas meklētu Dievu" (Rom. III, 11); Timotejam viņš raksta: "Kungs dos tev saprašanu visās lietās" (2. Tim. II; 7). Bet cilvēka prāts nerada patiesību, tas ir tikai līdzeklis, instruments patiesības pazīšanai. Tas ir jāizmanto godprātīgi. Lai prāts neapmaldītos, meklējot patiesību, sirdij ir jābūt tīrai no grēkpilnām domām un neveselīgas juteklības, gribai ir jātiecas uz patiesību, drosmīgi pretojoties kārdinājumiem un pārvarot neizbēgamos šķēršļus; ar visu dvēseli ir jāmīl patiesību; reliģijā jāmeklē nevis baudu, ne savu tieksmju vai simpātiju apmierinājumu, ne patmīlīgu pasaulīgās realitātes aizmiršanu, bet tikai Dieva patiesību. "Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta!" (Mat. XXII; 37).
Reliģiskās patiesības pazīšana ir dota tikai pazemīgiem cilvēkiem, kas ir gatavi pakārtot savu ierobežoto cilvēka prātu bezgalīgajam Dieva Prātam.
Pr. S. Tiškēvičs KATOLISKAIS KATEHISMS Саtéсhisme Саthоliquе