Katoļu katehisms
Lūgšana
Tāpēc ka mēs esam Dieva bērni, mēs drīkstam runāt ar Dievu kā bērni ar savu tēvu. Svētais Pāvils raksta: „Jūs esat bērni; jo Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba, Tēvs!” (Gal. 4, 6).
70. Jēzus māca mums lūgties
Reiz Jēzus bija lūdzies savu debesu Tēvu. Pēc tam pie viņa pienāca viens no viņa mācekļiem un lūdza viņu: „Kungs, māci mums lūgties, tāpat kā arī Jānis mācīja saviem mācekļiem.” Tad Jēzus sacīja: „Jums būs lūgties tā:
Mūsu Tēvs, kas esi debesīs,
svētīts lai top tavs vārds,
lai atnāk tava valstība,
tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien
un piedod mums mūsu parādus,
kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,
un neieved mūs kārdināšanā,
bet atpestī mūs no ļauna.”
(sal. Lūk. 11, 1-4; Mat. 6, 9-13)
Kad mēs lūdzamies, mēs paceļam savu sirdi uz Dievu un runājam ar viņu. Mēs viņu teicam un slavējam, pateicamies viņam un izlūdzamies viņa dāvanas.
Lai mēs mācītos kā jālūdzas, Jēzus mums iemācīja tēvreizi. Tāpēc, ka to mācījis mūsu Kungs, mēs to saucam arī par „Kunga lūgsmu”. Tā ir visteicamākā lūgsma. — Tēvreize sastāv no uzrunas un septiņiem lūgumiem.
Mēs iesākam vārdiem: „Mūsu Tēvs, kas esi debesīs”. Mēs esam Dieva bērni; tāpēc mēs drīkstam ar viņu runāt draudzīgi un paļāvīgi, kaut gan viņā ir visaugstais un vissvētais debesu un zemes valdnieks.
Vispirms mēs lūdzamies to, kas pienākas Dievam: Lai viņa vārds taptu slavēts un pagodināts; lai atnāktu viņa valstība un viņā vienīgais par mums valdītu; lai viņa prātu, t. i. viņa svēto gribu, pildītu ne tikai eņģeļi un svētie debesīs, bet arī visi cilvēki virs zemes.
Tad mēs lūdzamies to, kas nepieciešams mums cilvēkiem: lai Dievs mums dotu dienišķo maizi un visu, kas vajadzīgs mūsu dzīvei; lai viņš mums piedotu grēkus, tāpat kā mēs esam gatavi piedot visiem, kas pret mums noziegušies; beidzot mēs lūdzam, lai viņš mūs žēlīgi pasargātu no kārdinājumiem, kas ir pāri mūsu spēkiem, un lai viņš mūs pasargātu no ļaunā gara un visiem ļaunumiem.
Tēvreizē Jēzus mums māca lūdzoties vispirms domāt par Dieva godu. Pašiem sev mums galvenokārt jāizlūdzas to, kas kalpo mūsu mūžīgajai pestīšanai.
Tas ir liels gods, ka mēs drīkstam lūgt Dievu. Lūgšanā mēs drīkstam tuvoties karaļu Karalim un piebiedroties eņģeļu un svēto slavas dziesmai; mēs drīkstam runāt ar Dievu kā viņa mīļotie bērni.
Lūgties ir arī mūsu uzdevums. Mēs esam to parādā Dievam, jo viņš ir mūsu Kungs un Tēvs; viņš pats mums ir to pavēlējis un kristībā mūs uz to sevišķi aicinājis; bez lūgšanas mēs arī nesaņemam visas žēlastības, kas mums nepieciešamas, lai mēs varētu kļūt svētlaimīgi.
Apdomā: 1. Kāpēc mēs drīkstam Dievu saukt par „Tēvu”? 2. Ko mēs lūdzam tēvreizes pirmajos trīs lūgumos? 3. Ko mēs lūdzam pēdējos lūgumos?
129. Ko nozīmē lūgties?
Lūgties nozīmē: pacelt sirdi uz Dievu, lai viņu slavētu, viņam pateiktos un no viņa kaut ko lūgtu.
130. Kāpēc mēs lūdzam Dievu?
Mēs lūdzam Dievu,
1. tāpēc ka Dievs ir mūsu Kungs un Tēvs,
2. tāpēc, ka mēs bez lūgšanas nevaram kļūt svētlaimīgi
131. Par ko mums vispirms jālūdzas?
Vispirms mums jālūdzas par to, lai Dievs tiktu pagodināts un lai mēs, cilvēki iemantotu mūžīgo svētlaimi.
Apņemšanās: Es katru dienu noskaitīšu vismaz vienu tēvreizi. — Dažreiz es ļoti lēnām atkārtošu kādu atsevišķu tēvreizes lūgumu.
No svēto mācības: „Tikai tas prot pareizi dzīvot, kas prot pareizi lūgties” (Augustīns). — „Viena vienīga dievbijīgi noskaitīta tēvreize ir vērtīgāka par daudzām, kas nopenterētas vienā laidā un nedomājot” (Francis no Saies).
Lūgšanas veidi:. 1. Mēs varam lūgties paši saviem vārdiem, kas rodas mūsu sirdī. Bet mēs varam arī lūgties, skaitot kādu cita sacerētu lūgsmu; tāda lūgsma ir tēvreize. 2. Mēs varam lūgties mutes vārdiem, t. i. ar sirdi un muti, vai iekšēji, t. i. tikai ar sirdi. 3. Mēs varam arī lūgties, lēnām un ar iedziļināšanos lasot Svētos Rakstus, stādoties sev priekšā kādu notikumu no Jēzus dzīves, aplūkojot kādu svētgleznu, vai dievbijīgi apbrīnojot Dieva darbus dabā un runājot par to ar Dievu. Tādu lūgšanu sauc par apceres lūgšanu. Arī krustaceļš un rožukronis mums jāskaita apcerot.
Lūgsmu grāmata: Laba lūgsmu grāmata var mums ļoti palīdzēt labi lūgties. Ja mēs nekad nelietojam nevienu lūgsmu grāmatu, mūsu lūgšana kļūst vienmuļīga un nabadzīga.
Uzdevumi: 1. Kādas slavas un pateicības lūgsmas tu proti? 2. Kādas slavas un pateicības dziesmas tu proti? 3. Mini lūgsmas, kurās mēs lūdzamies mūsu grēku piedošanas! 4. Mini citas lūguma lūgsmas! 5. Izsaki saviem vārdiem atsevišķos tēvreizes lūgumus! 6. Uzraksti tēvreizi glītrakstā!
71. Kā mums jālūdzas
Naktī pirms savām ciešanām Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja uz Eļļas kalnu. Tur nonācis, viņš sacīja: „Lūdziet Dievu, lai jūs nekrista kārdināšanā!” Tad viņš aizgāja no tiem akmens metiena attālumā, nometās ceļos un lūdzās: „Tēvs, ja tu gribi, liec, lai šis biķeris ieta man garām! Tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!” Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un stiprināja viņu. Kad viņu pārņēma nāves bailes, viņš lūdzās vēl karstāk (sal. Lūk. 22, 39—44).
Kad mēs lūdzamies, mūsu sirdij jābūt pie Dieva. Mums jādomā par to, ar ko mēs runājam, un ko mēs viņam sakām. Tad mēs lūdzamies svētcienīgi. — Lai varētu svētcienīgi lūgties, mums jāsakopojas un jāvairās visa, kas novirza mūsu domas.
Lūdzoties mums jādomā, ka Dievs ir mūsu Kungs un Radītājs, un ka mēs, kā nespēcīgi, grēcīgi radījumi, esam pilnīgi atkarīgi no viņa žēlastības. Tad mēs lūdzamies pazemīgi.
Lūdzoties mums pilnīgi jāpadodas Dievam un viņa svētajai gribai un jāatstāj ziņā, kad un kā viņš mūs uzklausīs; tad mēs lūdzamies padevīgi.
Tā kā Dievs ir mūsu laipnais Tēvs, mēs drīkstam pie viņa griezties visās vajadzībās. Viņš mūs vienmēr uzklausa; kaut gan viņš bieži izpilda mūsu lūgumus citādi nekā mēs to bijām gaidījuši; jo viņš zina labāk nekā mēs, kas mums nāk par labu. Ja mēs cieši paļaujamies uz to, ka Dievs mūs uzklausīs, tad mēs lūdzamies paļāvīgi.
Bieži mums ir grūti lūgties; tāpēc ka mēs esam noguruši vai kūtri, vai arī tāpēc, ka Dievs mūs uzreiz neuzklausa. Tad mēs nedrīkstam atslābt, bet mums jāturpina lūgties; mums jālūdzas neatlaidīgi. Arī Kristus Eļļas kalnā nepārstāja lūgties; viņš turpināja neatlaidīgi lūgties, kaut gan viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei.
Ja mēs labi lūdzamies, mēs savienojamies ar Dievu un mācāmies viņu arvien sirsnīgāk mīlēt. Mēs saprotam labāk viņa nolēmumus un mācāmies pareizi novērtēt zemes lietas. Mēs topam stiprināti pret ļauno un gūstam patiku uz labo. Bēdās mēs topam mierināti un nelaimē saņemam palīdzību. Bet galvenais — lūgšana iegūst mums žēlastību palikt līdz galam uzticīgiem Kristum.
Apdomā: 1. Kad mēs lūdzamies svētcienīgi? 2. Kas mums jādara, lai svētcienīgi lūgtos? 3. Kad mēs lūdzamies pazemīgi? 4. Kad mēs lūdzamies padevīgi? 5. Kad mēs lūdzamies paļāvīgi? 6. Kad mēs lūdzamies neatlaidīgi?
132. Kā mums jālūdzas?
Mums jālūdzas svētcienīgi, pazemīgi, padevīgi, paļāvīgi un neatlaidīgi.
133. Ko panāk lūgšana?
Lūgšana savieno mūs ar Dievu, stiprina mūs pret ļauno un iegūst mums bagātīgas žēlastības, galvenokārt uzticību līdz galam.
Apņemšanās: Pirms lūgšanas es sakopošos un domāšu par to, ka es gribu runāt ar lielo, svēto Dievu.
Dieva vārdi: „Esiet neatlaidīgi lūgšanā” (Kol. 4,2). — „Kungs ir tuvu visiem, kas viņu piesauc” (144. ps. 18). — „Lūdziet, un jums tiks dots; meklējiet, un jūs atradīsit; klauvējiet, un jums tiks atvērts” (Mat. 7,7).
Piemēri: Starpību starp augstprātīgu un pazemīgu lūgšanu rāda Jēzus līdzībā par farizeju un muitnieku (Lūk. 18,9—14). — Par neatlaidīgu lūgšanu viņš stāsta līdzībā par draugu, kas nakti gribēja aizņemties trīs maizes (Lūk. 11,6—13) un līdzībā par netaisno tiesnesi (Lūk. 18,1—8). Neatlaidīgas lūgšanas piemērs ir kanānietes lūgums (Mat. 16,21—28).
No svēto mācības: „Dievs dod mums vai nu to, ko mēs lūdzam, vai arī kaut ko, kas ir mums vēl noderīgāks” (Bernards no Klervo). — „Visi debesu svētie ir kļuvuši svētlaimīgi caur lūgšanu, visi pazudinātie ir tapuši pazudināti tāpēc, ka viņi nelūdzās” (Alfonss Liguori).
Ārējā stāja lūgšanā: Ar ārējo stāju mēs izpaužam savu iekšējo noskaņojumu. Arī ķermenim jāpiedalās lūgšanā. Paklanoties, palokot celi un nometoties ceļos mēs izrādām savu pazemību un godbijību Dieva priekšā. Stāvot kājās, mēs izrādām godbijību, prieku un gatavību. Saliekot rokas, mēs izteicam mūsu sirsnību un atdošanos Dievam. Sitot sev pie krūtīm, mēs gribam parādīt, ka mēs jūtamies Dieva priekšā vainīgi.
Lūgšanas vieta: Mēs varam lūgties visur. Vislabāk tomēr mēs lūdzamies tur, kur mūs neviens netraucē un kur mēs varam labi sakopoties, piem., Baznīcā vai, ja mēs lūdzamies mājās, krusta vai kādas svētgleznas priekšā.
Sakopošanās pirms lūgšanas: Lai sakopotos, mēs liekam apklust savai sirdij un pievēršam savas domas Dievam. Mēs domājam par to, ka svētais Dievs ir mums klāt un mīlestībā noraugās uz mums. Tikai tad mēs sākam lūgties.
Uzdevumi: 1. Kas traucē lūgties? 2. Ko mēs varam darīt, ja mums jālūdzas, bet mūsu garastāvoklis nav noskaņots lūgšanai? 3. Kādus priekus mums sniedz lūgšana? 4. Rūpējies, lai virs tavas gultas karātos krusts vai kāda reliģiska glezna!
72. Lūgšanas kārtība
Aristīds, kāds kristīgs rakstnieks 2. gadu simtenī, raksta par sava laika kristiešiem: „Katru ritu un katru stundu tie teic un slavē Dievu par saņemtajām labdarībām un pateicas viņam par ēdienu un dzērienu.”
Daudzos gadījumos mēs varam domāt par Dievu un ar viņu runāt. Kad mēs redzam viņa spēku un varenību, mēs viņu slavējam; kad mēs esam grēkojuši, mēs lūdzam no viņa piedošanu; uzsākot kaut ko svarīgu, mēs lūdzam viņa palīdzību. Mēs griežamies pie viņa visās bēdās, it sevišķi kārdinājumos. Galvenokārt, mēs vienmēr un visur viņam pateicamies, jo viss labais nāk no viņa. Svētais Pāvils saka: „Lūdziet Dievu bez mitēšanās” (1. Tes. 5,17).
Lūgšanai ir arī zināms noteikts laiks. Mēs lūdzamies rītos pēc piecelšanās un vakaros pirms gulēt iešanas; mēs lūdzamies pirms un pēc ēšanas; mēs lūdzamies, kad zvana uz lūgšanu un sevišķi dievkalpojumos.
Mēs lūdzam Dievu, mūsu debesu Tēvu; viņš ir mūsu Radītājs un Kungs, visa labā pirmcēlonis un mūsu pēdējais mērķis. Mēs lūdzam Tēvu caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu: mēs lūdzamies Jēzus vārdā. Kristus, mūsu augstais priesteris, pasniedz Tēvam mūsu lūgšanas.
Mēs lūdzam Jēzu Kristu; viņš ir patiess Dievs, mūsu Pestītājs un Kungs, mūsu draugs un brālis.
Mēs lūdzam Svēto Garu; viņš ir patiess Dievs, līdzīgi Tēvam un Dēlam; viņš dzīvo mūsos un svētina mūs.
Mēs griežamies lūgšanā arī pie Marijas, mūsu Kunga mātes, kā arī citiem svētajiem un eņģeļiem. Mēs viņus tomēr nepielūdzam, bet tikai slavējam un lūdzam, lai viņi aizlūgtu par mums Dievu.
Savās lūgšanās mēs pieminam arī citus cilvēkus. Mēs lūdzamies dzīvajiem un mirušajiem, draugiem un ienaidniekiem. Mēs lūdzamies par tiem, kas mums ir tuvi, vai kam sevišķi vajadzīga mūsu lūgšana: par mūsu vecākiem, brāļiem, māsām un labdariem, par slimajiem un mirstošajiem, par Baznīcas ganiem un tautu vadītājiem, par grēciniekiem un pagāniem un par pasaules mieru. Kristietis nevienu neizslēdz no savas lūgšanas: jo Dievs mīl visus, un Kristus ir miris par visiem. Mums labprāt jālūdzas kopīgi, it sevišķi ģimenē un dievkalpojumos. Jēzus saka: „ Ja divi no jums vienprātīgi kaut ko lūgs, mans Tēvs, kas ir debesīs, to viņiem dos: jo kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mat. 18, 19 20).
Apdomā: 1. Kādos gadījumos mēs varam domāt par Dievu un ar viņu runāt? 2. Ko mēs lūdzam? 3. Kāpēc mēs lūdzam Tēvu caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu? 4. Kāpēc mēs lūdzam Jēzu Kristu? 5. Kāpēc mēs lūdzam Svēto Garu? 6. Kāpēc mēs lūdzam Mariju? 7. Kāpēc mēs lūdzam eņģeļus un svētos? 8. Par ko mums sevišķi jālūdzas? 9. Kāpēc mēs lūdzamies arī kopīgi?
134. Kad mums jālūdz Dievs?
Mums bieži jālūdz Dievs, sevišķi rītos un vakaros, pirms un pēc ēšanas, dievkalpojumos, kā arī bēdās un kārdinājumos.
135. Par ko mums jālūdzas?
Mums jālūdzas par visiem cilvēkiem, sevišķi par tiem, kas mums ir tuvi, vai kam mūsu lūgšana visvairāk vajadzīga.
136. Ko Jēzus saka par kopīgu lūgšanu?
Jēzus saka: „Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu. viņu vidū.”
Apņemšanās: Lūgšana ir dvēseles elpa. Tāpat kā es neaizmirstu elpot, es nedrīkstu aizmirst arī lūgties.
Dieva vārdi: „Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsit no Tēva manā vārdā, viņš jums to dos” (Jāņ. 16,23). — „Pateicībā slavējiet Dievu psalmos, himnās un garīgās dziesmās” (Kol. 3,16).
No svēto mācības: „Svētījot maizi, mūsu Pestītājs pacēla acis uz debesīm un lūdzās. Ar to viņš mums mācīja nebaudīt neko no mūsu maltītes, iekams mēs neesam pateikušies Dievam, visu dāvanu devējam” (Jānis Hrizostoms).
Rita un vakara lūgšana: Tiklīdz esam pamodušies, mums jāpārmet svētā krusta zīme un jaunās dienas sākumā jāsveicina Dievs. Piecēlušies, mēs noskaitām savu rīta lūgsmu. Mēs pateicamies Dievam par viņa labdarībām un apsolām šodien visu darīt viņa godam; tad mēs viņu lūdzam, lai viņš mūs pavada ar savu žēlastību un mums palīdz pazīt un izpildīt viņa gribu. Mēs novēlam sevi arī Dievmātei, sargeņģelim un svētajiem.
Pirms gulēt iešanas mēs noskaitām vakara lūgsmu. Mēs atskatāmies uz nodzīvoto dienu, pateicamies Dievam par visu labo, ko esam no viņa saņēmuši, un lūdzam piedošanu par visu ļauno, ko esam darījuši (dienišķā sirdsapziņas izmeklēšana). Tad mēs lūdzam, lai viņš pasargātu mūs un visus, par kūļiem mums jālūdzas. Beigās mēs novēlam sevi Marijai, savam sargeņģelim un svētajiem. — Ir skaisti, ja, iemiegot, mūsu domas kavējas pie Dieva.
Kā rīta un vakara lūgsmu mēs varam skaitīt kādu no zināmajām lūgsmām vai arī lūgties brīvi no sirds; ir labi lūgsmas šad tad mainīt.
Šautru lūgsmas: Mēs varam runāt uz Dievu pavisam īsos teikumos; tos mēs saucam par šautru lūgsmām. Šautru lūgsma ir īss skats uz Dievu, dvēseles nopūta. Uzsākot darbu, mēs varam Dievam sacīt: „Visu priekš tevis, mans Dievs!” — kad mums ir par kaut ko prieks: „Kungs, es tev pateicos!”— kad mums kaut kas jāizlemj: „Kungs, rādi man, kas man jādara!” — kārdinājumā, bēdās vai briesmās: „Jēzu, stāvi man klāti” vai: „Kungs, palīdzi!” — redzot kādu skaistu dabas skatu: „Dievs, cik skaista ir tava pasaule!” — redzot slimnīcu: „Dievs, palīdzi nabaga slimniekiem viņu sāpēs un bēdās!” — ejot gar kapsētu: „Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs!”
Šautru lūgsmas visiem gadījumiem: „Visu priekš tevis, mans Dievs!” — „Mans Dievs un mans viss!” — „Mans Kungs un mans Dievs!” — „Jēzu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani!” — „Jā, Tēvs!” — „Kungs, tavs prāts lai notiek!” — „Nāc , Svētais Gars!” — „Kungs, māci man lūgties!” Arī tēvreizes atsevišķos lūgumus var lietot kā šautru lūgsmas.
Baznīcas apmeklēšana: Apmeklējot Baznīcu, mēs varam dažādi lūgties: 1. Mēt sveicinām Jēzu Vissvētākajā sakramentā, 2. mēs griežamies pie debesu Tēva un izstāstām viņam, ko mēs esam pārdzīvojuši vai kas mums ir uz sirds, 3. mēs noskaitām kādu lūgsmu no mūsu lūgsmu grāmatas, 4. mēs apstaigājam krustaceļu, 5. dievbijīgi aplūkojam svētgleznas un pie tam lūdzamies, 6. mēs noskaitām vienu rožukroņa daļu.
Kopīga lūgšana ģimenē: Kopīgā lūgšanā mēs lūdzamies vai nu visi kopā, vai arir viens lūdzas priekšā un pārējie atbild. Ir skaisti, ja priekšlūdzējs ir tēvs. Sevišķi pie galda visiem vajadzētu lūgties kopīgi. Lai kopīgā lūgšana tiešām pagodināta Dievu, lūgsma jāskaita visiem vienmērīgi, skaidri un bez steigas.
Uzdevumi: 1. Saceri rīta lūgsmu, kas satur visu, kas tev no rīta sakāma Dievam! 2. Uzmeklē lūgsmas, vai dziesmas, kas derētu kā rīta lūgsmas! 3. Saceri vakara lūgsmu! 4. Uzmeklē lūgsmas un dziesmas, kas derēta kā vakara lūgsmas! 5. Kādas galda lūgsmas tu proti? 6. Kā tu vari lūgties: a) satiekot bēru gājienu, b) redzot sējēju tīrumā, o) ejot garām cietumam, d) dzirdot kādu lādamies, e) kad bērni strīdas, f) uzsākot skolas darbus, g) kad tevī mostas naids un atriebības kāre, h) Dievmātes gleznas priekšā, i) no rīta pamostoties, k) vakaros pirms aizmigšanas? 7. Uzraksti citas īsas lūgsmas, ar kurām tu vienmēr vari griezties pie Dieva! 8. Sameklē lūgsmas Svētajos Rakstos!
