Katoļu katehisms
Jēzus Kristus, mūsu Kungs
„Un uz Jēzu Kristu, viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu” (2. ticības loceklis).
Tanī laikā, kad Jānis kristīja pie Jordānas, atklātībā parādījās apsolītais Pestītājs: Jēzus Kristus, vienpiedzimušais Dieva Dēls, mūsu Kungs. Mums jātic uz viņu, lai mēs varētu ieiet Dieva valstībā.
22. Jēzus Kristus sludināja Dieva valstību
Pēc kristības Jordānā Jēzus aizgāja tuksnesī; tur viņš lūdza Dievu un gavēja četrdesmit dienas. Tad viņš devās uz Galileju un sludināja: „Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu. Atgriezieties un ticiet evaņģēlijam!” (sal. Mark. 1, 12—15).
Kā sava debesu Tēva sūtnis Jēzus apstaigāja visu zemi un sludināja priecas vēsti: Dieva valstība ir tuvu. Pravieši solīja Dieva valstību, ticīgie ilgojās tās, rakstu mācītāji un farizeji runāja par to, bet Jēzus sludināja: Laiks ir pienācis; Dieva valstība tuvojas.
Ar lieliem brīnumiem Jēzus rādīja, ka Dieva valstība ir tuvu. Viņš dziedināja slimos, izdzina ļaunos garus, uzmodināja mirušos un tuksnesī brīnumaini paēdināja lielu ļaužu pūli. Viņš sacīja: „Ja es izdzenu ļaunos garus ar Dieva garu, tad pie jums ir atnākusi Dieva valstība” (Mat. 12, 28). Bet cilvēki sauca: „Dievs ir apmeklējis savu tautu” (Lūk. 7, 16).
Ar saviem vārdiem un lielajiem brīnumiem Jēzus tai pašā reizē atklājās arī kā Dieva apsolītais Mesija. Kad Jānis Kristītājs viņam caur saviem mācekļiem lika jautāt: „Vai tu esi tas, kam bija jānāk, jeb vai mums būs gaidīt uz kādu citu?”, Jēzus atbildēja: „Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt: akli redz, tizli staigā, spitālīgi kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem tiek sludināta priecas vēsts. Svētīgs tas, kas no manis neieļaunojas” (Mat. 11, 3—6).
Apdomā: 1. Kas uzdeva Jēzum sludināt priecas vēsti par Dieva valstību? 2. Ar ko viņa sprediķi atšķīrās no praviešu sprediķiem? 3. Ar ko Jēzus rādija, ka Dieva valstība ir tuvu? 4. Ko cilvēki no Jēzus vārdiem un brīnumiem varēja secināt par viņu pašu?
42. Ko Jēzus sludināja pēc kristības Jordanā?
Pēc kristības Jordānā Jēzus sludināja: „Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu. Atgriezieties un ticiet priecas vēstij!”
Apņemšanās: Es pūlēšos, lai arī citi dabū zināt Jēzus priecas vēsti un dzīvo pēc tās.
Dieva vārdi: Jēzus saka: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt” (Mat. 6, 33). —„Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, liecina par mani” (Jāņ. 10,25).
Uzdevumi: 1. Kādus Jēzus brīnumus tu atrodi skolas Bībelē? 2. Ko tu vari darīt, lai arī citi dabūtu zināt Jēzus priecas vēsti?
26. Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un patiess Dievs
Jeruzalemes tempļa iesvētīšanas svētkos Jēzus sacīja: „Es un mans Tēvs, mēs esam viens.” Tad jūdi pacēla akmeņus, lai viņu ar tiem nomētātu. Viņi tam pārmeta, ka viņš zaimojot Dievu: „Cilvēks būdams, tu dari sevi par Dievu!” Jēzus atbildēja: „Kā jūs varat sacīt, ka es zaimojot Dievu, sacīdams: Es esmu Dieva Dēls? Ticiet maniem darbiem, tad jūs atzīsit, ka Tēvs ir manī un es esmu Tēvā” (sal. Jāņ. 10, 22-38).
Debesu Tēvs atklāja, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Kad Jēzus tapa kristīts Jordānā, no debesīm atskanēja balss: „Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk” (Mat. 3,17). Šos pašus vārdus Tēvs sacīja arī kad Jēzus tapa apskaidrots uz kalna.
Pats Jēzus sacīja, ka viņš ir Dieva Dēls. Viņš dēvēja sevi par „Dēlu” (Mat. 11, 27); viņš sacīja: „Es un Tēvs, mēs esam viens” (Jāņ. 10, 30). Viņš ir Dieva vienpiedzimušais Dēls. — Reiz Jēzus jautāja apustuļiem: „Par ko jūs mani uzskatāt?” Pēteris apliecināja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”. Jēzus apstiprināja šo apliecinājumu vārdiem: „Svētīgs esi tu, Sīmani, Jonasa dēls, jo to tev neatklāja miesa un asinis, bet mans Tēvs, kas ir debesīs” (sal. Mat. 16,15—17). — Augstais priesteris sacīja Jēzum: „Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Mesija, Dieva Dēls?”
Jēzus atbildēja: „Jā, es tas esmu” (Mat. 26, 63 64). — Jēzus apstiprināja savus vārdus ar saviem brīnumiem un ar savu svēto dzīvi un gāja par tiem nāvē.
Arī apustuļi apliecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un atdeva par šo liecību savu dzīvību. Pāvils raksta: „Dievs nesaudzēja pats savu Dēlu, bet to atdeva par mums visiem” (Rom. 8, 32). Jānis saka: „Tanī atklājās Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu” (1. Jāņ. 4, 9).
Tāpēc, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, viņš ir patiess Dievs, tāpat kā Tēvs. Toms izsaucās: „Mans Kungs un mans Dievs” (Jāņ. 20, 28). Jānis rakstīja: „Šis ir patiesais Dievs” (1. Jāņ. 5, 20). Pāvils sauca Jēzu par „mūžam augsti teicamu Dievu” (Rom. 9, 5). Jēzus ar Tēvu ir viena vienīga dievišķa būtne; viņš ir „Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva... būtībā līdzīgs Tēvam” (ticības apliecība svētajā Misē). Visās lietās viņš darbojas kopā ar Tēvu. Viņš top pielūgts un godināts līdzīgi Tēvam.
Kopš apustuļu laikiem visa Baznīca ir mācījusi un apliecinājusi, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un īsts un patiess Dievs. Šo ticību viņa ir aizstāvējusi pret maldu ticīgajiem un neticīgajiem. Neskaitāmi mocekļi ir to apzīmogo-juši savām asinīm. Pāvesti un bīskapi, priesteri un ticīgie, mācītie un nemācītie, mūsu tēvi un sentēvi — visi dzīvoja un nomira šai ticībā.
Apdomā: 1. Kādos gadījumos debesu Tēvs apliecināja, ka Jēzus ir viņa Dēls? 2. Kādiem vārdiem Jēzus apliecināja, ka viņš ir Dieva Dēls? 3. Ko apliecināja Pēteris uz Jēzus jautājumu: „Par ko jūs mani uzskatāt?” 4. Ko Jēzus atbildēja augstajam priesterim? 5. Ar ko Jēzus apstiprināja savus vārdus? 6. Kādiem vārdiem apustuļi apliecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls un patiess Dievs? 7. Ar ko Jēzus līdzinās Tēvam?
46. Kas apliecina, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un patiess Dievs?
1. debesu Tēvs,
2. Jēzus Kristus pats,
3. apustuļi un visa svētā Baznīca.
Apņemšanās: Es cieši ticēšu un cilvēku priekšā bezbailīgi apliecināšu: „Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”
Dieva vārdi: Jēzus sacīja: „Kas tic uz Dieva Dēlu, tas netiks tiesāts; bet kas netic, tas ir jau notiesāts, tāpēc ka viņš netic Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam” (Jāņ.3,18).
Mīlestība skubināja Jēzu lūgties Tēvu. Bieži viņš aizgāja no cilvēkiem, lai kaut kur klusumā runātu ar savu Tēvu. Dažreiz viņš lūdzās cauru nakti. Viņa sirdī allaž kvēloja lūgšanas liesma.
Jēzus mīlestība uz Tēvu izpaudās galvenokārt tādā veidā, ka viņš pildīja Tēva gribu. Paklausīgi viņš darīja visu, ko Tēvs viņam lika; paļāvīgi viņš uzņēmās visu, ko Tēvs viņam sūtīja. Nenogurdams viņš strādāja sava Tēva godam. Viņā izpildījās vārdi: „Centība tava nama dēļ sadeldē mani” (sal. Jāņ. 2, 17).
Jēzus bija vienmēr paklausīgs savam Tēvam. Velns nespēja Jēzu pavest, kaut gan viņš pūlējās no visa spēka. Jēzus bija pilnīgi bez grēka. Viņš ir svētākais no visiem cilvēkiem.
Apdomā: No kā mēs redzam, ka Jēzus dzīvoja pilnīgi savam Tēvam?
44. Ko Jēzus saka par savu paklausību Tēva gribai?
Jēzus saka: „Mana barība ir izpildīt tā gribu, kas mani sūtījis.”
Apņemšanās: Jēzus ir mans mācītājs. Pēc viņa priekšzīmes arī es mīlēšu debesu Tēvu, labprāt ar viņu runāšu un līksmi pildīšu viņa gribu.
Uzdevumi: 1. Kur Svētos Rakstos stāstīts, ka Jēzus lūdzis Dievu? 2. Uzraksti Jēzus lūgsmas, kas lasāmas evaņģēlijos!
25. Jēzus Kristus apžēlojas par cilvēkiem
Ejot cauri Jerikai, Jēzus ceļmalā, kādā vīģes kokā, ieraudzīja muitnieku priekšnieku Zaheju. Viņš tam teica: „Zahej, kāp žigli zemē: šodien man jāiegriežas tavā namā.” Zahejs steigšus nokāpa zemē un uzņēma viņu ar prieku. Tad cilvēki kurnēja un sacīja: „Viņš apmeties pie grēcinieka!” Bet Jēzus teica: „Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis” (sal. Lūk. 19,1—10).
Jēzus sirsnīgā mīlestībā apžēlojās par cilvēkiem. Viņš sacīja: „Man žēl ļaužu” (Mat. 15, 32). Viņš nedomāja par sevi, bet par tiem, kurus Tēvs viņam bija uzticējis. Jēzus sacīja: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai liktos apkalpoties, bet lai kalpotu” (Mark. 10, 45).
Lielā mīlestībā Jēzus apžēlojās par visiem, kas tapa nicināti vai kam bija kādas bēdas. Viņš ļāva bērniem nākt pie sevis, viņš dziedināja slimos, pabaroja izsalkušos un sludināja evaņģēliju nabagiem. Viņš sacīja: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti, es jūs atspirdzināšu” (Mat. 11, 28).
Ar sevišķu mīlestību Jēzus nodevās grēciniekiem. Viņš meklēja tos kā gans pazudušo avi, skubināja viņus atgriezties un piedeva viņu vainas. Arī tad, kad viņš tiem draudēja ar sodu, viņš darīja to aiz mīlestības. Viņš raudāja par Jeruzalemi, kas negribēja atgriezties. Aiz mīlestības viņš atdeva par grēciniekiem pat savu dzīvību.
Apdomā: 1. Kā parādījās Jēzus mīlestība uz cilvēkiem? 2. Kādā veidā Jēzus rūpējās par nicinātiem un apbēdinātiem? 3. Kā izpaudās Jēzus mīlestība uz grēciniekiem?
45. Kādiem vārdiem Jēzus aicina visus cilvēkus pie sevis?
Jēzus saka: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti, es jūs atspirdzināšu.”
Apņemšanās: Es sekošu svētā Pāvila vārdiem: „Rūpējieties viens par otru, kā arī Kristus jūs uzņēmis Dievam par godu” (Rom. 15, 7).
Dieva vārdi: Jēzus sacīja: Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli glābt (Jāņ. 12, 47). — „Viņš staigāja, labu darīdams” (Ap. d. 10, 38). — Pēc kāju mazgāšanas Jēzus sacīja: „Es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu tā, kā es jums darīju” (Jāņ. 13, 15).
No baznīcas dzīves: Baznīca godina vissvēto Jēzus Sirdi. Tā apcerē Jēzus mīlestību uz savu Tēvu un uz mums cilvēkiem un aicina mūs gandarīt, par mūsu grēkiem. Piektdienā pēc 2. svētdienas pēc Vasarsvētkiem tā svin vissvētās Jēzus Sirds svētkus. Bez tam tā godina vissvēto Jēzus sirdi katra mēneša pirmajā piektdienā (Jēzus Sirds piektdienā).
Uzdevumi: 1. Apdomā, kādiem cilvēkiem tu varētu kaut ko palīdzēt? 2. Kā tu viņiem varētu palīdzēt?
23. Jēzus Kristus mācīja cilvēkus
Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, viņš uzkāpa kalnā un apsēdās. Viņa mācekļi piegāja pie viņa, un viņš atdarīja savu muti un mācīja tos. Kad viņš pabeidza savu runu, ļaudis bija ļoti izbrīnījušies par viņa mācību, jo viņš mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā, kā rakstu mācītāji” (sal. Mat. 5,12; 7, 28 29).
Jēzus mācīja visur: templī un sinagogās, pilsētās un ciemos, kalnos, tuksnesī un Ģenecaretes ezera krastā.
Jēzus mācīja ar nemaldīgu noteiktību. Viņam nevajadzēja jautāt nevienu cilvēku. Viņš pazina Tēvu un zināja ceļu pie tā, jo viņš bija nācis no Tēva.
Jēzus pazina cilvēkus un atrada īstos vārdus visiem. Tautai viņš galvenokārt sprediķoja līdzībās. Savus mācekļus viņš ievadīja savā mācībā dziļāk. Ar slimniekiem un grēciniekiem viņš runāja laipni, bet farizeju liekulību stingri norāja.
Jēzus ir visu tautu un visu laiku mācītājs. Viņš māca cilvēkus caur savu Baznīcu un apgaismo tos caur Svēto Garu. Viņa vārdi ir mūžīgi. Viņš sacīja: „Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs” (Mat. 24, 35).
Apdomā: 1. Kur Jēzus mācīja? 2. Kāpēc Jēzus varēja mācīt ar nemaldīgu noteiktību? 3. Kā var redzēt, ka Jēzus atrada īstos vārdus katram cilvēkam? 4. Caur ko Jēzus runā uz mums?
43. Ko Jēzus saka par savu mācību?
Jēzus saka: „Debess un zeme zudis, bet mani vārdi nezudīs.”
Apņemšanās: Kad lasa evaņģēliju, es piecelšos kājās, uzmanīgi klausīšos un domāšu: Jēzus runā uz mani!
Dieva vārdi: „Viens ir jūsu mācītājs, Kristus” (Mat. 23,10). — „Katrs, kas manus vārdus dzird un tos izpilda, līdzinās prātīgam vīram, kas savu namu uzcēla uz klints. Bet kas manus vārdus dzird un tos neizpilda, līdzinās neprātīgam vīram, kas savu namu uzcēla uz smiltīm” (Mat. 7,24 26).
Uzdevumi: 1. Uzskaiti patiesības, kuras Jēzus mācīja! 2. Uzskaiti vietas, kuļās Jēzus mācīja! 3. Uzskaiti cilvēkus, ar kubiem Jēzus runāja!
24. Jēzus Kristus dzīvoja pilnīgi savam Tēvam
Kādu dienu Jēzus, noguris no ceļa, sēdēja pie Jēkaba akas, netālu no Sihāras pilsētas Samarijā. Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt pārtiku. Pa to starpu atnāca kāda samariešu sieviete, un Jēzus sāka viņai stāstīt par nākošo atpestīšanu. Kad mācekļi atgriezās, tie sacīja: „Mācītāj, ēd!” Jēzus atbildēja: „Mana barība ir izpildīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu” (sal. Jāņ. 4,5-34).
Jēzus vienmēr domāja par savu Tēvu. Kad viņš aplūkoja putnus gaisā vai lilijas laukā, kad viņš atradās pie tautas, mācekļiem vai arī pie grēciniekiem: vienmēr Tēvs bija viņa acu priekšā.
Jēzus mīlēja savu debesu Tēvu vairāk par visu. Viņa sirds nemitīgi dega mīlestībā uz to; neviena cilvēka sirds nekad tā nav mīlējusi debesu Tēvu.
29. Izredzētās tautas vadoņi atstūma Dieva Dēlu
Kad Jēzus augstās padomes priekšā bija svinīgi apliecinājis, ka viņš ir Dieva Dēls un reiz atnāks atkal debess padebešos, augstais priesteris saplēsa savas drēbes, sacīdams: „Kāpēc mums vēl vajag liecinieku? Jūs paši dzirdējāt zaimus. Kā jums šķiet?” Viņi atbildēja: „Viņš pelnījis nāvi!” Tad tie spļāva viņam sejā un sita viņu dūrēm (sal. Mat. 26, 63— 67).
Izredzētā tauta dzirdēja Jēzus vārdus un redzēja brīnumus un viņa svēto dzīvi. Neraugoties uz to, daudzi nepieņēma Jēzus mācību. Vadoņi sakūdīja tautu pret viņu un notiesāja Dieva Dēlu uz nāvi. Arī daudz mācekļu atkrita no viņa, un Jūdass, viens no divpadsmitiem, nodeva viņu. Svētais Jānis saka: „Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie viņu neuzņēma” (Jāņ. 1,11).
Uz šiem grēkiem cilvēkus pavedināja velns. Viņš redzēja, ka viņa varai būs gals, ja cilvēki ticēs Jēzum un tam sekos. Tāpēc viņš pūlējās visiem spēkiem, lai cilvēki nepieņemtu priecas vēsti un nonāvētu Jēzu.
Ka cilvēki atstūma Dieva Dēlu, tas ir briesmīgs, tumšs noslēpums. Tanī atklājas viss cilvēka sirds grēcīgums un vājums. Te mēs redzam, kādu postu cilvēkiem atnesis grēks.
Apdomā: 1. Izskaidro teikumu: „Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie viņu neuzņēma”! 2. Kā izturējās apustuļi pret Jēzu naktī pirms viņa ciešanām? 3. Kāpēc velns tā pūlējās pavest cilvēkus, lai viņi noraidītu Jēzus mācību un viņu nonāvētu? 4. Ko tas liecina, ka cilvēki atstūma Dieva Dēlu?
51. Kādiem vārdiem svētais Jānis apraksta, ka cilvēki noraidīja Dieva Dēlu?
Svētais Jānis saka: „Viņš nāca savā īpašumā, bet savējie viņu neuzņēma.”
Apņemšanās: Es neraudzīšos vieglprātīgi uz saviem grēkiem, jo arī to dēļ Kristum bija jācieš.
Dieva vārdi: Jēzus sūdzējās par Jeruzalemes pilsētu, kas negribēja atgriezties: „Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nokauj praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc zem spārniem savus cāļus, bet tu negribēji!” (Mat. 23, 37). — Pāvils saka par grēciniekiem: „Tie sit Dieva Dēlu no jauna krustā un izzobo viņu” (Ebr. 6,6).
No Baznīcas dzīves: Lielajā piektdienā Baznīca dzied Pestītāja žēlabas par savas tautas un visas cilvēces nepateicību. Tās iesākas vārdiem: „Mana tauta, ko es esmu tev darījis, jeb ar ko tevi apbēdinājis? Atbildi man! Es tevi izvedu no Ēģiptes zemes, bet tu pagatavoji krustu savam Pestītājam.”
Uzdevums: Kā ciešanu stāstā izpaužas cilvēku grēcīgums un vājums: a) pie tautas vadoņiem, b) pie tautas, c) pie Poncija Pilāta, d) pie Jūdasa, e) pie Pētera, f) pie pārējiem apustuļiem?
Uzdevumi: 1. Kā skan „Kunga eņģelis”? 2. Kādas Ziemsvētku dziesmas tu proti? 3. Kādiem vārdiem adventa un Ziemsvētku dziesmās top minēts cilvēktapšanas noslēpums? 4. Vāc bildītes, kur attēlota pasludināšana vai Kristus dzimšana! 5. Kā mums kristiešiem jāsagatavojas uz Ziemsvētkiem? 6. Kā mums jāsvin Ziemsvētku vakars? 7. Ko nozīmē eglīte degošo svecīšu mirdzumā? 8. Ko nozīmē, ka mēs Ziemsvētkos dāvinām? 9. Uztaisi Betlēmi!
28. Pestītāja māte ir vissvētākā Jaunava Marija
Kad Jēzus bija piedzimis, uz Betlēmi atnāca gudrie no austrumiem. Viņi iegāja mājā, ieraudzīja bērnu ar Mariju, viņa māti, nometās ceļos un pielūdza to (sal. Mat. 2,1—11).
Pestītāja māte ir vissvētākā Jaunava Marija. Kopš mūžības Dievs viņu izredzēja par sava Dēla māti. Tāpēc ka viņas Dēls ir patiess Dievs, Marija ir Dieva māte. Ar šo godu Dievs ir Mariju paaugstinājis pār visiem eņģeļiem un cilvēkiem.
Arī kā māte Marija palika jaunava. Svētais Jāzeps nebija Jēzus miesīgais tēvs, bet audžutēvs. Eņģelis parādījās viņam sapnī un pastāstīja, ka Marija no Svētā Gara kļuvusi Pestītāja māte. Tāpēc ka Marija bija izredzēta būt par Dieva māti, viņai jau no pirmā dzīves acumirkļa vajadzēja būt brīvai no grē-ka. Tādēļ Dievs viņu pasargāja no iedzimtā grēka un jau viņas dzīves pirmajā acumirklī dāvināja viņai žēlastības dzīvi. Viņā nebija neviena grēka traipa un viņa bija pilna žēlastības, kad viņas māte to ieņēma. Tāpēc mēs Mariju saucam par bezvainīgi ieņemto. Arī šo lielo žēlastību Jēzus nopelnīja ar savu nāvi pie krusta.
Dievs apveltīja Mariju ar tik bagātīgām žēlastībām, ka viņa vienmēr pildīja Dieva gribu. Tā viņa bija pasargāta arī no personīgiem grēkiem. Marija ir visšķīstākā un vissvētākā no visām sievietēm.
Apdomā: 1. Kas ir svētais Jāzeps? 2. Kāpēc mēs Mariju saucam par bezvainīgi ieņemto? 3. Kāpēc Dievs pasargāja Mariju no iedzimtā grēka? 4. Kāpēc Marija ir visšķīstākā un vissvētākā no visām sievietēm?
49. Kādām priekšrocībām ir apbalvota Marija?
Marija ir
1. brīva no iedzimtā grēka un personīgiem grēkiem,
2. Dieva māte un tai pašā reizē visšķīstākā jaunava.
50. Kāpēc mēs Mariju saucam par Dieva māti?
Mēs saucam Mariju par Dieva māti, tāpēc ka viņas Dēls ir patiess Dievs.
Apņemšanās: Nevienu dienu bez „Ave Maria”!
No Baznīcas dzīves: 8. decembrī Baznīca svin Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkus. Šai dienā 1854. gadā pāvests Pijs IX šo Dievmātes žēlastības priekšrocību izsludināja kā dogmu.
Tāpēc ka svētais Jāzeps virs zemes sargāja Jēzus bērnu un viņa māti, Baznīca viņu godina kā savu svēto aizstāvi. 19. martā tā svin svētā Jāzepa, vissvētās Jaunavas Marijas līgavaiņa un visas Baznīcas patrona svētkus un 1. maijā svētā Jāzepa amatnieka svētkus.
Svētdienā pēc Epifānijas ir Svētās Ģimenes svētki.
Uzdevumi: 1. Uzskaiti piecus priecīgā rožukroņa noslēpumus! 2. Sameklē 21. nodaļā pravietojumus par Pestītāja māti!
Tūkstoškārt tu sveicināta, žēlastības pilnā Māt’, augsta tu pēc Dieva prāta, bet caur tevi Dievs mums klāt. Tevi godāt nepabeidz, bērnu bērni svētu teic; tu no grēkiem skaidra esi, svēts tas auglis, ko tu nesi.
Pestītāja cilvēktapšana, ciešanas un pagodināšana
Lai tuvāk iepazītos ar mūsu Pestītāju un pestīšanu, aplūkosim viņa cilvēktapšanu un viņa ciešanas, viņa augšāmcelšanos, uzkāpšanu debesīs un viņa atnākšanu pastarā dienā. Tad mēs redzēsim, cik ļoti viņš mūs mīlēja, cik daudz viņš mūsu dēļ cieta, un cik brīnišķīgi debesu Tēvs viņu par to pagodināja.
27. Dieva Dēls kļuva cilvēks
„Ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas” (3. ticības loceklis).
Dievs sūtīja eņģeli Gabriēli uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie kādas jaunavas. Jaunavas vārds bija Marija. Eņģelis viņai sacīja: „Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un tev būs tam dot vārdu Jēzus. Viņš būs liels un sauksies Visaugstā Dēls” (sal. Lūk. 1, 26-38).
Dieva Dēls dzīvo kopš mūžības ar Tēvu un Svēto Garu dievišķā godībā un bezgalīgā mīlestībā. Tāpēc Jēzus sacīja: „Patiesi, patiesi es jums saku: pirms nekā Ābraāms bija, esmu es” (Jāņ. 8, 58).
Dieva Dēls kopš mūžības iziet no Tēva. Tāpēc mēs Svētās Mises ticības apliecībā sakām: „Viņš dzimis no Tēva pirms visām mūžībām”. Viņš iziet no Tēva līdzīgi tam, kā doma un vārds iziet no cilvēka gara; tāpēc Dieva Dēls top dēvēts arī „Vārds”.
Kad laiks bija piepildījies, Kunga eņģelis pasludināja Marijai, un pār viņu nolaidās Svētais Gars. Tad Dieva Dēls pieņēma no Marijas miesu un kļuva cilvēks. Par šo neaptveramo noslēpumu mēs domājam, izrunādami vārdus: „Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (Jāņ. 1,14). Dieva Dēls kļuva īsts cilvēks ar miesu un asinīm, ar ķermeni un dvēseli. Kā mēs viņš izjuta badu un slāpes, prieku un bēdas, sāpes un nāves bailes. Visās lietās viņš kļuva mums līdzīgs, izņemot grēku (sal. Ebr. 4,15). Arī pēc ieiešanas savā godībā viņš palika cilvēks un būs tāds mūžam.
Jēzus ir reizē Dievs un cilvēks. Dievs viņš ir kopš mūžības, cilvēks viņš kļuva laicībā. Viņam ir dievišķa daba un cilvēciska daba; viņš ir Diev–cilvēks.
Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai īstenotu sava Tēva svēto plānu: lai sludinātu mums priecas vēsti par Dieva valstību un ar saviem vārdiem un savu priekšzīmi rādītu mums ceļu uz Dievu; lai atbrīvotu mūs no grēkiem un padarītu mūs atkal par Dievā bērniem.
Apdomā: 1. Kur Dieva Dēls dzīvo kopš mūžības? 2. Ko mēs domājam ar vārdiem: „Viņš dzimis no Tēva pirms visām mūžībām?” 3. Kāpēc Dieva Dēls top saukts arī „Vārds”? 4. No kā varēja redzēt, ka Dieva Dēls bija kļuvis īsts cilvēks?
47. Kas ir Jēzus Kristus?
Jēzus Kristus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, kas mūsu dēļ kļuvis cilvēks.
48. Kādēļ Dieva Dēls kļuva cilvēks?
Dieva Dēls kļuva cilvēks, 1. lai mums sludinātu Dieva valstību Un rādītu ceļu uz Tēvu,
2. lai mūs atpestītu no grēkiem un padarītu atkal par Dieva bērniem.
Apņemšanās: Trīsreiz dienā zvani skandina „Kunga eņģeli”. To dzirdot, es katrreiz domāšu, ka Dieva Dēls manis dēļ kļuvis cilvēks, un godbijīgi noskaitīšu „Kunga eņģeli”.
No Baznīcas dzīves: 25. martā Baznīca svin Marijas pasludināšanas svētkus; 25. decembrī tā svin Kristus dzimšanas svētkus (Ziemsvētkus).
30. Jēzus uzņēmās krusta nāvi
„Cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists un apbedīts” (4; ticības loceklis).
Kad Jēzus bija notiesāts uz nāvi, tie viņu veda sist krustā. Jēzus pats nesa krustu un gāja uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgātu. Tur tie viņu piesita krustā. Bet Jēzus sacīja: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara.” Ap devīto stundu Jēzus sacīja: „Ir izpildīts.” Tad viņš sauca skaļā balsī: „Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu!” Un, galvu noliecis, viņš izlaida garu.
Jēzus zināja, ka viņa ienaidnieki to notiesās un piesitīs krustā; bet viņš arī zināja, ka viņam, saskaņā ar Tēva gribu, jāuzņemas ciešanas un nāve, lai atpestītu cilvēkus. Jēzus uzņēmās krusta nāvi labprātīgi. Viņš sacīja: „Neviens neatņem man dzīvību, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt” (Jāņ. 10,18).
Jēzus izpildīja Tēva gribu līdz nāvei, kaut arī viņa sirds drebēja rūgto ciešanu un nāves priekšā. Bet Jēzus bija „paklausīgs līdz nāvei, līdz nāvei pie krasta” (Fil. 2,8). Viņš sacīja: „Lai pasaule zina, ka es Tēvu mīlu, un daru, ko man Tēvs pavēlējis” (Jāņ. 14, 31).
Jēzus mīlēja līdz nāvei arī mūs cilvēkus. „Kad viņu zaimoja, viņš nezaimoja; kad viņš cieta, viņš nedraudēja” (1. Pēt. 2, 23). Pie krusta viņš lūdzās pat par saviem ienaidniekiem. Jēzus atdeva savu dzīvību aiz mīlestības uz mums grēcīgiem cilvēkiem.
Apdomā: 1. Ko Jēzus zināja par savas dzīves galu virs zemes? 2. Kāpēc arī Jēzum nācās grūti izpildīt Tēva gribu? 3. Par ko Jēzus atdeva savu dzīvību?
52. Kādā gara noskaņojumā Jēzus atdeva savu dzīvību?
Jēzus atdeva savu dzīvību aiz paklausības pret debesu Tēvu un aiz mīlestības uz mums grēcīgiem cilvēkiem.
Apņemšanās: Sirsnīgā līdzjūtībā es apcerēšu Pestītāja ciešanas. Es lūgšu Jēzu, lai viņš palīdz arī man allaž pildīt Dieva gribu.
Dieva vārdi: Jēzus lūdzās Eļļas kalnā: „Tēvs, ja tu gribi, ļauj šim biķerim paiet man garām! Tomēr ne mans, bet tavs prāts lai notiek!” (Lūk. 22, 42). — „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jāņ. 15, 13).
No Baznīcas dzīves: Jo sevišķi mēs pieminām Jēzus ciešanas un nāvi Klusajā nedēļā, galvenokārt Lielajā piektdienā. Arī parastās piektdienas ir veltītas Jēzus ciešanu piemiņai. Tāpēc mēs piektdienās atturamies no gaļas ēdieniem. Dažās vietās ceturtdienas vakaros Baznīcā zvana Jēzus nāves baiļu, bet piektdienās — viņa nāves stundas piemiņai.
Mēs godinām Kunga ciešanas, ejot krustaceļu, skaitot sāpīgo rožukroni vai piecu brūču lūgsmas, kā arī apmeklējot Kristus kapu trīs svētajās dienās Klusajā nedēļā.
Izteiciens: Dažreiz uz kāda ceļmalas krusta lasāms uzraksts: „To es darīju priekš tevis. Ko tu dari priekš manis?”
Uzdevumi: 1. Kādiem vārdiem Jēzus pareģoja savas ciešanas un nāvi? 2. Uzraksti vārdus, kurus Jēzus runāja: a) Eļļas dārzā, b) tiesas priekšā, c) krustaceļā un pie krusta! 3. Sameklē kādas dziesmas par Jēzus ciešanām! 4. Uzskaiti četrpadsmit krustaceļa stacijas! 5. Uzskaiti sāpīgā rožukroņa piecus noslēpumus! 6. Kādos dzīves brīžos ir sevišķi svari gi domāt par Kristus ciešanām un nāvi? 7, Kur mūsu draudzē ir kāds krusts? — Kur kāds cits Jēzus ciešanu attēls? 8. Vāc bildītes, kur attēlotas Pestītāja ciešanas!
31. Jēzus Kristus atpestīja mūs ar savu nāvi
„Dievs izglāba mūs no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstībā. Viņā mums ir pestīšana un grēku piedošana” (Kol. 1,13 14).
Ar savu paklausību līdz nāvei Jēzus gandarīja par Ādama un viņa pēcnācēju nepaklausību. Ar savām rūgtajām ciešanām un savu nāvi viņš mūs atpētīja no iedzimtā grēka, no mūsu personīgajiem grēkiem un no mūžīgās pazudināšanas. Viņa ciešanām un nāvei bija bezgalīga vērtība, jo viņš ir Dieva Dēls.
Ar savu krusta nāvi Jēzus uzvarēja velnu. Viņš salauza velna varu un atpestīja mūs no viņa virskundzības. „Tiem, kas ir Jēzū Kristu, tagad vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom. 8, 1).
Jēzus ar savu nāvi atguva mums mūžīgo dzīvi. Viņš aizgāja mums pa priekšu pie sava Tēva; mums jāseko viņam un kopā ar viņu mūžīgi jādzīvo pie Tēva. Ar savu nāvi Kristus nopelnīja visu nākošās Dieva valstības godību.
Jēzus mums nopelnīja arī visas žēlastības. Ka mēs esam Dieva bērni un varam dzīvot kā Dieva bērni, par to mums jāpateicās mūsu mirstošā Pestītāja mīlestībai. Visa tā svētā dzīvība, kas piepilda Baznīcu, plūst no mūsu Kunga un Pestītāja atvērtās sirds.
Apdomā: 1. Ko Kristus gandarīja ar savu nāvi? 2. Ar ko viņš mūs atpestīja no velna varas? 3. Kādas žēlastības mums nopelnīja Jēzus?
53. No kā Jēzus mūs atpestīja?
Jēzus mūs atpestīja no grēka un mūžīgās pazudināšanas.
54. Ko Jēzus mums nopelnīja?
Jēzus mums nopelnīja Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvi.
Apņemšanās: Ejot garām krustam, es sveicināšu Pestītāju: „Mēs tevi pielūdzam, Kungs Jēzu Kristu, un augsti teicam, jo caur savu svēto krustu tu esi atpestījis pasauli.” — Mūsu dzīvokli goda vietā jākarājas skaistam krustam.
Dieva vārdi: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai liktos apkalpoties, bet lai kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mark. 10,45). — „Viņš ir ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, satriekts mūsu grēku dēļ. Mūsu pestīšanas dēļ guļ sodība uz viņa, un caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes. 53,5). — „Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi” (Rom. 5, 19).
No Baznīcas dzīves: Pirms komūnijas mēs lūdzamies: „Dieva Jērs, kas nesi pasaules grēkus, apžēlojies par mums!”
Zaļajā ceturtdienā misas ievada dziesma skan: „Bet mums jālepojas ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu. Tajā ir mūsu pestīšana, dzīvība un augšāmcelšanās; caur to mēs esam izglābti un atpestīti.”
Lielajā piektdienā priesteris atsedz svēto krustu un dzied pie tam trīs reizes: „Lūk, krusta koks, pie kura karājusies pasaules pestīšana!” Tad visi metas ceļos un dzied: „Nāciet, pielūgsim to!”
32. Jēzus upurēja pie krusta bezgalīgi vērtīgu upuri
„Kristus mūs mīlēja un mūsu dēļ atdeva sevi Dievam kā dāvanu un upuri” (Ef. 5, 2).
Visos laikos cilvēki ir upurējuši. Lūgdamies viņi sniedza Dievam redzamas dāvanas, lai viņu godinātu kā augstāko Kungu. Ar saviem upuriem cilvēki gribēja izteikt, ka viņi vēlējās Dievam atdot paši sevi. Viņi upurēja arī, lai Dievam pateiktos, lai izlūgtos viņa labvēlību vai lai gandarītu par saviem grēkiem. Vecajā Derībā Dievs pats bija pavēlējis šādus upurus.
Vecās Derības upuri atrada savu piepildījumu krusta upuri. Pie krusta Jēzus uzupurējās par mums savam Tēvam. Viņa upuris bija Jaunās Derības upuris.
Jēzus ciešanas un nāve bija bezgalīgi vērtīgs upuris. Šajā upurī par cilvēku kļuvušais Dieva Dēls bija reizē upura priesteris un upura dāvana. Viņš uzupurējās savam debesu Tēvam vispilnīgākā mīlestībā un visskaidrākā atdevē.
Kristus ir visas cilvēces augstais priesteris. Viņš pienesa savu upuri par visiem cilvēkiem un uz visiem laikiem. Tāpēc Jaunajā Derībā ir tikai viens upuris: mūsu Kunga Jēzus Kristus upuris. Šis vienīgais upuris top klātesošs katrā svētajā Misē.
Apdomā: 1.Kāpēc Jēzus upurim ir bezgalīga vērtība? 2. Kam Jēzus upurēja sevi? 3.Priekš kā Jēzus upurēja sevi? 4. Kāpēc Jaunajā Derībā ir tikai viens upuris? 5. Kad top klātesošs krusta upuris?
55. Ko nozīmē upurēt?
Upurēt nozīmē: pasniegt Dievam redzamu dāvanu, lai viņu godinātu kā augstāko Kungu.
56. Kas ir Jaunās Derības upuris?
Jaunās Derības upuris ir Jēzus Kristus krusta upuris, kas top klātesošs katrā svētajā Misē.
57. Kāpēc Jēzus krusta nāve bija upuris?
Jēzus krusta nāve bija upuris, tāpēc ka Jēzus pie krusta upurēja sevi Tēvam par mums.
Apņemšanās: Katrā svētajā Misē es savienošos ar Kristus upuri un pilnīgi atdošos Tēvam.
Dieva vārdi: Pie pēdējā vakarēdiena Jēzus sacīja: „Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi būtu svētīti patiesībā” (Jāņ. 17,19). „Mūsu Lieldienu jērs, Kristus, ir uzupurēts” (1. Kor. 5, 7). — „Viņš upurēja par grēkiem tikai vienu upuri, jo ar šo vienu upuri viņš uz mūžu padarīja pilnīgus tos, kas top svētināti” (sal. Ebr. 10, 12 14).
No Baznīcas dzīves: Altāra krusts mums atgādina, ka uz altāra top klātesošs Kristus upuris.
33. Jēzus nokāpa pie mirušajiem
„Nokāpis ellē...” (5. ticības loceklis).
Kad Jēzus bija nomiris, Jāzeps no Arimatejas aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus līķi. Viņš paņēma to, ievīstīja tīrā audeklā un ielika jaunā kapā, ko viņš bija licis sev izcirst klintī. Kapa durvīm viņš aizvēla lielu akmeni un aizgāja prom. Bet augstie priesteri un farizeji apzīmogoja akmeni un lika sargiem apsargāt kapu (sal. Mat. 27, 57—66).
Jēzum mirstot, viņa dvēsele atšķīrās no viņa miesas. Bet dievība palika savienota ar miesu un dvēseli.
Jēzus dvēsele devās pie mirušo taisno dvēselēm, kas gaidīja uz savu atpestīšanu. To starpā bija Ādama un Ievas, patriarhu, praviešu un Jāņa Kristītāja dvēseles. Tās vēl nebija iegājušas debesīs, jo debesis kopš Ādama grēka bija aizslēgtas. Tagad Jēzus viņām pasludināja atpestīšanu. Vieta, kur atradās mirušo taisno dvēseles, ticības apliecībā top saukta par „elli” (šis nosaukums ieviesies no senvācu „hella” — mirušo valstība). Lai to atšķirtu no vietas, kur mīt uz mūžu pazudinātie, sauksim to par „priekš- elli”.
Jēzus līķis līdz trešajai dienai gulēja auksts un sastindzis kapā. Bet tas bija pasargāts no satrūdēšanas. Tā piepildījās vārdi: „Tu neliksi savam svētajam redzēt satrūdēšanu” (15. ps., 10).
Apdomā: 1. Kas bija priekšellē? 2. Kāpēc pirms Jēzus nāves neviens nevarēja tikt debesīs? 3. Ko Jēzus pasludināja mirušo taisno dvēselēm? 4. No kā Jēzus līķis tapa pasargāts?
58. Kurp devās Jēzus dvēsele pēc viņa nāves?
Pēc Jēzus nāves viņa dvēsele devās uz priekšelli pie mirušo taisno dvēselēm.
Apņemšanās: Katrs kaps man atgādina, ka mums visiem reiz jāmirst, bet arī, ka mēs visi reiz celsimies augšā.
34. Jēzus uzcēlās no miroņiem
„ ... trešajā dienā augšāmcēlies no miroņiem” (5. ticības loceklis).
Pirmajai nedēļas dienai austot, Kunga eņģelis nokāpa no debesīm, novēla akmeni no kapa un uzsēdās tam virsā. Viņš sacīja sievietēm: „Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (sal. Mat. 28,1—6).
Trešās dienas rītā Jēzus uzcēlās no miroņiem. Viņa miesa un dvēsele tagad bija uz mūžu savienotas un debesu godības pilnas. Viņa miesa bija apskaidrota; viņa dvēsele izjuta neaprakstāmu prieku. Viņš parādījās saviem apustuļiem, bet nedzīvoja vairs pie viņiem tā, kā toreiz savā mirstīgajā dzīvē.
Jēzus Kristus uzcēlās no miroņiem pats no sevis, jo viņš ir Dieva Dēls un viņam ir dievišķa vara. Bet viņš ir arī īsts cilvēks, tāpēc Svētie Raksti daudzās vietās saka, ka viņš ir „uzmodināts” no miroņiem.
Ar savu augšāmcelšanos Jēzus sarāva nāves važas. Tagad viņš vairs necieš un nemirst; „nāve par viņu vairs nevalda” (Rom. 6, 9). Kristus uzvarēja nāvi.
Caur augšāmcelšanos Jēzus tapa pagodināts. Viņa ienaidnieki bija to atstūmuši un kā Dieva zaimotāju notiesājuši, bet augšāmcelšanās rāda, ka viņš tiešām ir apsolītais Pestītājs un Dieva Dēls.
„Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais starp mirušajiem” (1. Kor. 15, 20). Viņa augšāmcelšanās sniedz mums pārliecību, ka arī mēs celsimies augšā. „Viņš pārveidos mūsu zemības miesu un padarīs to līdzīgu savai godības miesai” (Fil. 3, 21). Viņa augšāmcelšanās ir jaunās radības iesākums.
Kristībā Kristus, mūsu augšāmcēlies Kungs, uzmodina mūs no grēka nāves un dod mums līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. Kaut gan viņa dzīve mūsos vēl ir apslēpta, tā reiz, viņam atkal atnākot, kļūs redzama.
Apdomā: 1. Kāds bija Jēzus pēc viņa augšāmcelšanās? 2. Kāpēc Jēzus varēja pats no sevis uzcelties no miroņiem? 3. Kāpēc var arī sacīt: Jēzus tapa „uzmodināts”?
4. Kāpēc mēs varam sacīt: Jēzus uzvarēja nāvi? 5. Ko nozīmē izteiciens: „pirmais starp mirušajiem”? 6. Ar ko Jēzus sniedz mums līdzdalību savā dzīvē?
59. Kādu brīnumu izdarīja Jēzus trešajā dienā pēc sams nāves?
Trešajā dienā pēc savas nāves Jēzus savienoja atkal savu dvēseli ar savu miesu un godības pilns uzcēlās no miroņiem.
60. Ko mums māca Jēzus augšāmcelšanās?
Jēzus augšāmcelšanās mums māca, 1. ka Jēzus tiešām ir Dieva Dēls, 2. Ka arī mēs celsimies augšā.
Apņemšanās: Kristībā es ienācu no nāves dzīvē, no nakts gaismā. Es dzīvošu kā gaismas bērns.
Dieva vārdi: „Kā caur cilvēku nāca nāve, tā arī caur cilvēku nāca mirušo augšāmcelšanās. Kā mēs visi Ādamā mirstam, tā mēs Kristu visi tapsim atdzīvināti” (1.Kor. 15, 21 22). —„Kas uzmodināja Jēzu, tas uzmodinās līdz ar Jēzu arī mūs” (2. Kor. 4, 14).
No Baznīcas dzīves: Lieldienās Baznīca svin Kristus augšāmcelšanos. Lieldienu nakts dievkalpojums ir svinīgākais dievkalpojums visā Baznīcas gadā. Šīs svētās nakts svinības ir pilnas prieka par to, ka Kristus ir augšāmcēlies un ka kristībā arī mēs esam ar viņu augšāmcēlušies. Degošā Lieldienu svece nozīmē augšāmcēlušos Pestītāju. Pie Lieldienu sveces ticīgie aizdedzina savas sveces par rimi, ka mēs visi esam saņēmuši no Kristus dzīvību. Katra svētdiena ir augšāmcelšanās piemiņas diena, mazas Lieldienas.
Uzdevumi: 1. Izdomā lūgsmu Pestītājam, kas augšāmcēlies no miroņiem! 2. Kāpēc Lieldienu naktī top iesvētīts kristības ūdens? 3. Kāpēc mēs Lieldienu naktī atjaunojam savus kristības solījumus? 4. Kādas Lieldienu dziesmas tu proti? 5. Kāpēc Lieldienās top apsvētīti ēdieni?
Ar savu miršanu viņš iznīcināja mūsu nāvi un ar savu augšāmcelšanos atjaunoja mūsu dzīvību. (No Lieldienu prefācijas.)
35. Jēzus augšāmcelšanās ir mums noteikti apliecināta
Toms, viens no divpadsmitiem, neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies un parādījies citiem apustuļiem. Astotā dienā pēc augšāmcelšanās mācekļi atkal bija sapulcējušies, un Toms bija pie viņiem. Tad Jēzus ienāca caur aizslēgtām durvīm, nostājās viņu vidū un teica: „Miers ar jums!” Tad viņš sacīja Tomam: „Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas! Sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Tad Toms atbildēja: „Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: „Tu ticēji tāpēc, ka tu redzēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Sal. Jāņ. 20, 24—29).
Jēzus pēc savas augšāmcelšanās neparādījās „visai tautai, bet Dieva izredzētajiem lieciniekiem” (Ap. d. 10,41), apustuļiem un mācekļiem. Viņi to bieži redzēja, tam pieskārās, ar to runāja un kopā ēda. Vēlāk Jēzus parādījās arī Zaulam, jo arī tam bija jākļūst apustulim.
Jēzus ienaidnieki nespēja viņa augšāmcelšanos noliegt. Lai tautu maldinātu, tie deva kareivjiem naudu, sacīdami: „Sakiet ļaudīm: Viņa mācekļi atnāca naktī un, mums guļot, nozaga viņu” (sal. Mat. 28,11—15). Tie bija meli: kas guļ, tas nevar redzēt, kas pa to laiku notiek.
Apustuļi visur sludināja Jēzus augšāmcelšanos kā ticības pamatpatiesību. Pāvils saka: „ Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība” (1. Kor. 15,14). Apustuļi bija „viņa augšāmcelšanās liecinieki” (sal. Ap. d. 1,22) un gāja par šo liecību nāvē.
Jēzus apstiprināja apustuļu liecību brīnumiem un turpina pastāvīgi to apliecināt ar savu vareno darbību Baznīcā. Tas ir viņa darbs, ka Baznīca neiznīkst, bet aug un nes augļus. No tā mēs redzam, ka Kristus nav miris, bet dzīvo un valda.
Apdomā: Kam Jēzus parādījās pēc savas augšāmcelšanās? 2. Ko darīja Jēzus ienaidnieki, kad kareivji atnāca no kapa? 3. Kāpēc apustuļi visur sludināja Jēzus augšāmcelšanos? 4. Kā Jēzus apstiprināja apustuļu liecību? 5. No kā mēs vēl šodien varam redzēt, ka Kristus dzīvo un valda?
61. Kāpēc apustuļi varēja noteikti apliecināt Jēzus augšāmcelšanos?
Apustuļi redzēja augšāmcēlušos Jēzu paši savām acīm, pieskārās tam savām rokām un ar viņu sarunājās.
62. Kā apustuļi apliecināja Jēzus augšāmcelšanos?
Apustuļi visur sludināja Jēzus augšāmcelšanos un gāja par Bo liecību nāvē.
Apņemšanās: Arī es priecīgi ticēšu uz augšāmcēlušos Pestītāju.
Augšāmcēlies Pestītājs parādījās: Marijai Magdalēnai (Mark. 16, 9;Jāņ. 20,16), dievbijīgām sievietēm ceļā (Mat. 28, 9), Pēterim (Lūk. 24, 34; 1.Kor. 16, 5), diviem Emmausa mācekļiem (Lūk. 24,13—32), mācekļiem Jeruzalemē, Tomam klāt neesot (Lūk. 24, 36—43; Jāņ. 20,19—23), pēc astoņām dienām šiem pašiem mācekļiem kopā ar Tomu (Jāņ. 20, 26—29), mācekļiem, kas zvejoja Tibērijas ezerā (Jāņ. 21,1—23), vairāk kā pieci simt mācekļiem uzreiz (1. Kor. 15, 6), apustulim Jēkabam (1. Kor. 15,7), tad visiem apustuļiem pirms uzkāpšanas debesīs (Mark. 16,19; Ap. d. 1, 9), beidzot Zaulam (Ap. d. 9,1—6; 1. Kor. 15, 8).
36. Jēzus Kristus uzkāpa debesis
„Uzkāpis debesīs...” (6. ticības loceklis).
Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus palika vēl četrdesmit dienas virs zemes. Šajā laikā viņš mācīja apustuļiem par Dieva valstību. Četrdesmitā dienā viņš tos izveda laukā uz Eļļas kalnu, pacēla savas rokas un svētīja tos. Kamēr viņš tos svētīja, viņš tika pacelts to acu priekšā, un mākonis viņu aizsedza to skatiem (sal. Lūk. 24, 50—53; Ap. d. 1, 3 9).
Četrdesmitā dienā pēc savas augšāmcelšanās Kristus pats no sevis uzkāpa debesīs. Viņš atstāja „savējos, kas bija pasaulē” (Jāņ. 13,1), un aizgāja pie sava Tēva debesu godībā. No turienes viņš atnāks atkal, lai pabeigtu atpestīšanu.
Jēzus uzkāpšana debesīs bija triumfa gājiens. Kā uzvarētājs viņš pacēlās pār visiem saviem ienaidniekiem. Triumfā viņš veda sev līdz atpestīto pulkus, kurus viņš bija atbrīvojis no priekšelles.
Debesīs Jēzus uzkāpa tronī pie Tēva labās rokas. Tagad viņš arī kā cilvēks saņēma to varu un godību, kas viņam kā Tēva Dēlam pieder kopš mūžības. — Kopš savas dzimšanas Jēzus bija karalis, jo viņš ir Dieva Dēls. Bet viņš arī pats izpelnījās šo karaļa godu, atdodams par mums savu dzīvību.
Jēzus aizgāja mums pa priekšu uz debesīm. Viņš sacīja: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Es eju turp sataisīt jums vietu; tad es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai ar! jūs būtu tur, kur es esmu” (sal. Jāņ. 14, 2 3).
Apdomā: 1. Kāpēc Jēzus uzkāpšana debesis bija triumfa gājiens? 2. Ko nozīmē vārdi „Jēzus uzkāpa tronī pie Tēva labās rokas”? 3. Kādu divu iemeslu dēļ Jēzus ir karalis? 4. Kāpēc Kristus ir mums debesis sagatavojis mājokli?
63. Ko Jēzus darīja četrdesmitā dienā pēc savas augšāmcelšanās?
Četrdesmitā dienā pēc savas augšāmcelšanās Jēzus pats no sevis uzkāpa debesīs.
64. Kādiem vārdiem Jēzus mierināja apustuļus pirms savas aiziešanas?
Jēzus sacīja apustuļiem: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļa. Es eju turp sataisīt jums vietu; tad es atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu.”
Apņemšanās: Es darīšu visu, lai iegūtu to vietu, ko Kristus man debesīs sataisījis.
Dieva vārdi: „Kad jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas” (Kol. 3,1). —„Kristus bija mūsu dēļ paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc Dievs viņu paaugstināja un deva viņam vārdu, kas ir augstāks par visiem vārdiem” (Fil. 2, 8 9).
No Baznīcas dzīves: Četrdesmitā dienā pēc Lieldienām Baznīca svin Kristus debesis uzkāpšanas svētkus (Debesbraukšanas dienu). Šajā dienā pēc evaņģēlija top izdzēsta Lieldienu svece, par zīmi, ka Kristus kopš viņa uzkāpšanas debesis vairs nedzīvo mūsu starpā redzamā veidā.
37. Jēzus Kristus ir mūsu Kungs
„ ... sēž pie Dieva, visvarenā Tēva labās rokas” (6. ticības loceklis).
„Jēzus vārdā jākrīt ceļos visiem, kas ir debesīs, virs zemes un pazemē, un katrai mēlei jāapliecina Dieva Tēva godam: Jēzus Kristus ir Kungs!” (Fil. 2, 10 11).
Kopš Jēzus uzkāpis debesīs, viņš kopā ar Tēvu valda pār mums. Jēzus Kristus ir mūsu Kungs. Arī kā cilvēks viņš piedalās debesu Tēva spēkā un godībā. Ticības apliecībā mēs to izsakām vārdiem: „...sēž pie Dieva, visvarenā Tēva labās rokas.” No debesīm Kristus ar dievišķu spēku turpina atpestīšanas darbu, ko viņš bija uzsācis virs zemes.
Kristus, mūsu Kungs, turpina mūs vienmēr mācīt caur savu Baznīcu. Viņš aicina cilvēkus savā dienestā un sūta tos sludināt viņa vārdu. Viņa vēsts iespiežas visās pasaules malās. Viņš ir mūsu augstākais mācītājs. Kristus, mūsu Kungs, upurē sevi svētajā Misē, viņš darbojas svētajos sakramentos, viņš pienes mūsu lūgšanas Tēvam un pastāvīgi aizstāv mūs. Visas žēlastības mēs saņemam caur viņa ciešanu un nāves nopelniem. Viņš ir mūsu augstais priesteris.
Kristus, mūsu Kungs, ar neizsakāmu viedumu un mīlestību ved mūs uz mūsu mūžīgo mīlestību. Viņš vada mūs caur apustuļu pēctečiem un virza mūsu sirdis caur Svēto Garu. Viņš darbojas visos cilvēkos. Viņš ir visu cilvēku, bet it sevišķi savu ticīgo, gans un karalis.
Apdomā: 1. Kāpēc mēs Kristu saucam par savu Kungu? 2. Ko Kristus dara kā mūsu debesīgais mācītājs? 3. Ko Kristus dara kā mūsu debesīgais augstais priesteris? 4.Kā Kristus mūs vada no debesīm?
65. Ko mēs apliecinām vārdiem: sēž pie Dieva, visvarenā Tēva labās rokas?”
Mēs apliecinām, ka Jēzus arī kā cilvēks piedalās debesu Tēva spēkā un godībā.
66. Kāds ir Kristus Kunga trejādais amats?
Kristus Kungs ir mūsu augstākais mācītājs, priesteris un gans.
Apņemšanās: Kristum jābūt Kungam par manu dzīvi. Katru rītu es veltīšu viņam visus savus dienas darbus.
No Baznīcas dzīves: Svētās Mises „Glorija” dziesmā mēs sakām Kristum: „Tu viens esi Kungs!”
Baznīca lūdz debesu Tēvu caur Kristu; savas lūgsmās tā pa lielākai daļai nobeidz vārdiem: „caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, tavu Dēlu, kas ar tevi dzīvo un valda Svētā Gara vienībā, Dievs mūžīgi mūžam. Amen.”
Baznīca sumina Kristu kā savu karali, piem., Pūpolu svētdienas procesijā un pagodinot svēto krustu Lielajā piektdienā. Oktobra pēdējā svētdienā tā svin Kristus Karaļa svētkus.
Kristīgas parašas: Daudzi kristieši valkā krustiņu vai Kristus monogrammu. — Katoļu jaunatne grezno savus karogus ar Kristus zīmi. — Krusts mūsu dzīvoklī norāda, ka mēs piederam Kristum. — Katoļi ceļ krustus ceļmalās un uz kalnu virsotnēm, lai apliecinātu, ka Kristus ir Kungs par visu radību.
Uzdevumi: 1. Kādā veidā Kristus darbojas mūsu dzīvē: a) kā mācītājs, b) kā augstais priesteris, c) kā gans? 2. Uzraksti kādu Kristus litāniju un ievieto tajā visus vārdus un titulus, kādus tu zini, piem., Pestītāj, Mācītāj, Augšāmcēlušais! 3. Kādas Kristus dziesmas tu proti? 4. Ko saka Kristus Karaļa svētku prefācija par Kristu, mūsu Kungu? 5. Vāc bildītes, kur attēlots godā celtais Kristus!
Skaistais Kungs Jēzu, visu lietu sākums, Dieva un Marijas Dēls, Mīlēšu tevi, pielūgšu tevi, Tu, manas dvēsles ilgu tēls!
38. Jēzus Kristus atnāks atkal
„No kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.” (7. ticības loceklis).
Kamēr apustuļi, acis nenovērsdami, raudzījās Kungam pakaļ, kā tas pacēlās debesis, viņiem piepeši piestājās divi vīri baltās drēbēs un sacīja: „Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt viņu paceļamies debesīs” (sal. Ap. d. 1,10,11).
Pastardienā Kristus, savu eņģeļu pavadīts, atnāks atkal ar lielu spēku un godību.
Pēc savas atnākšanas Kristus sauks sava vaiga priekšā visus cilvēkus, labos un ļaunos, dzīvos un mirušos. Mirušie celsies augšām, un visi paklausīs viņa balsij.
Tad Kristus spriedīs tiesu par visiem cilvēkiem. Tie, kas bija klausījuši viņa žēlastībai, tagad varēs mūžīgi palikt pie viņa; tos, kas viņa žēlastību nepieņēma, viņš uz mūžu atstums no sevis.
Pēc šīs tiesas Kristus atņems velnam visu viņa varu, padzīs no pasaules ciešanas un nāvi un visu piepildīs ar savu godību.
Tad Kristus būs pabeidzis atpestīšanas darbu, ko viņš bija uzsācis virs zemes. Viss padosies viņam. Kā karalis viņš valdīs par visu pasauli.
Kad viss būs pakļauts Kristum, viņš nodos atpestīto radību Tēvam, un debesu Tēvs neizteicamā godībā mūžīgi valdīs par to.
Apdomā: 1. Kad Kristus atnāks atkal? 2. Ko Kristus sauks savā priekšā? 3. Pēc kā Kristus spriedīs par cilvēkiem? 4. Ko Kristus darīs pēc tiesas? 5. Ko Kristus darīs, kad pestīšanas darbs būs pabeigts?
67. Kādēļ Jēzus atnāks pastarā dienā?
Jēzus atnāks pastardienā spriest tiesu par visiem cilvēkiem un pabeigt atpestīšanu.
Apņemšanās: Kristus atnāks atkal. Es centīšos dzīvot tā, lai es par šo dienu allaž varētu domāt ar prieku.
Dieva vārdi: „Kad parādīsies Kristus, mūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsities godībā līdz ar viņu” (Kol. 3,4). — „Mums visiem jāstājas Bristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu saskaņā ar to, ko viņš savā dzīvē labu vai ļaunu darījis” (2. Kor. 5, 10). —„Tad pienāks gals, kad Kristus būs nodevis valstību Dievam Tēvam, kad viņš būs iznīcinājis katru valdību, spēku un varu” (1. Kor. 15, 24). — „Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22, 20).
No Baznīcas dzīves: Baznīca bieži, it sevišķi Baznīcas gada pēdējās svētdienās un adventā, atgādina mums Kristus atnākšanu un skubina mūs sagatavoties uz to.
Dzīvosim apdomīgi, taisnīgi un dievbijīgi šai pasaulē un svētīgā cerībā gaidīsim uz mūsu lielā Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus godības pilno atnākšanu. (No Baznīcas stundu lūgsmām adventā).
