Šis bauslis, aptverot piesacījumu, pavēl, lai vecākiem tiek parādīts pienācīgs gods. Netieši šis bauslis pavēl, lai vecāki izpildītu visus savus pienākumus pret bērniem. Aptverot aizliegumu, šis bauslis aizliedz bērniem nodarīt vecākiem negodu vai netaisnību. Ar vārdu “vecāki nav jāsaprot tikai miesīgie vecāki, bet arī visi citi garīgie un laicīgie priekšnieki.

Ceturtais bauslis kārto mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, respektīvi — priekšniekiem, kuri ir gan dzīvības devēji, gan pārvaldītāji. Šis bauslis nodarbojas ar sociālās dzīves priekšrakstiem, jo katrs cilvēks ir ģimenes loceklis un valsts pilsonis. Pienākumi pret vecākiem un priekšniekiem izriet no godbijības tikuma. Godbijības tikums saka: “Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tev labi klātos, lai tu ilgi dzīvotu virs zemes.

I JAUTĀJUMS — GODBIJĪBA, CIEŅA UN PAKLAUSĪBA

II.IV.1.1. Godbijība

1. Godbijība ir tikums, ar kuru tiek parādīts vajadzīgais gods vecākiem un tēvijai.

a) Godbijībai ir trīs nozīmes:

1) attiecībā uz reliģiju vai dievišķo kultu; Svētajos Rakstos ir teikts: dievbijība ir derīga visam. Godbijība pret Dievu nav nekas cits kā dievbijība;

2) attiecībā uz žēlsirdību vai laipnību;

3) attiecībā uz speciālo morālisko tikumu; godbijība te nozīmē, ka vecākiem un tēvijai tiek parādīts gods kā izcelsmes avotam.

b) Dievs ir visaugstākais mūsu dzīvības pirmavots un visaugstākais mūsu valdītājs. Vecākus Viņš ir nolicis kā otrkārtēju mūsu dzīvības avotu. Dievam pienākas visaugstākais gods. Pienākumu atdot Dievam visaugstāko godu mums uzliek reliģijas tikums. Atdot pienācīgo godu vecākiem un tēvijai mums liek godbijības tikums.

c) Godbijības objekts ir vecāki.

2. Materiālais godbijības objekts ir visi tie akti, ar kuriem vecākiem tiek parādīts gods, proti, mīlestība, cieņa un paklausība.

Godbijības formālais objekts ir tā iekšējā tikumība, kas parādās goda atdošanā vecākiem. Jau mūsu dabiskais prāts uztver, ka vecāki bērniem ir autoritāte, ka vecāki ir dzīvības devēji un bērnu audzinātāji, tādēļ ir nepieciešama prasība, lai bērni atdotu vecākiem pienācīgu godu.

Bērnu godbijība pret saviem vecākiem nav gluži tas pats kas tuvākmīlestība. Godbijība liek atdot godu vecākiem kā saviem dzīvības devējiem, kā saviem audzinātājiem. Šie pienākumi ir pārāki par tuvākmīlestību, kuru esam parādā katram cilvēkam.

3. Grēki pret godbijību:

a) grēkos pret vecākiem ir īpašs ļaunums, ja šie grēki skar vecāku personu vai arī viņu personīgo labumu (dzīvību, veselību, godu, slavu).

Tātad, ja bērni vecākus ienīst, ievaino, aprunā, tad viņi grēko ne tikai ar šiem minētajiem grēkiem, bet grēko arī pret godbijības pienākumu pret vecākiem. Ja bērns zog no vecākiem, tad tas ir vienīgi zādzības grēks, bet nav grēks pret godbijību;

b) grēki pret brāļiem, un māsām, kaut arī tie skartu viņu personīgos labumus, nav tomēr grēki pret godbijību, izņemot gadījumu, ja brālim vai māsai tiek nodarīts vislielākais ļaunums (smags ievainojums, slepkavība, lielā mērā nolaupīta labā slava). Saites starp brāļiem un māsām nav tādas kā attiecības starp bērniem un vecākiem. Ļaunums, kas padarīts vecākiem no bērnu puses, sastāda jaunu grēku šķiru — grēku pret godbijību. Tikai liels pārinodarījums brālim vai māsai ir grēks arī pret godbijību;

c) grēki pret tēviju: likuma pārkāpšana, tēvijas nozākāšana, arī šovinisms;

d) godbijības trūkums var būt arī ticīgo attiecībās pret Baznīcu.

II.IV.1.2. Cieņa

1. Cieņa ir morālisks tikums, ar kuru priekšniekiem un personām, kuras ieņem augstu stāvokli, tiek parādīts pienācīgs gods.

2. Cik dažāda var būt personu cienība, tik dažāda var būt tiem izrādītā cieņa:

a) civilā cieņa tiek parādīta sakarā ar ieņemamo stāvokli vai amatu (valsts vadītājs, skolotājs, saimnieks);

b) reliģiskā cieņa tiek parādīta personām, kas ir saistītas ar reliģiju (pāvests, bīskaps, priesteris).

Reliģiskā cieņa var būt divējāda: dabiskā un pārdabiskā. Dabiskās cieņas avots ir dabiskā reliģija. Pārdabiskās cieņas avots ir pārdabiskā reliģija. Pie pārdabiskās cieņas pieder gods, ko atdodam svētajiem.

3. Materiālais cieņas objekts ir gods, ko atdodam personām, kuras ieņem augstu stāvokli vai augstu amatu.

Cieņas formālais objekts ir moralitāte, kas ir cieņas parādīšanā. Mūsu prāta gaisma liek mums saprast, ka tiem, kuri ir nolikti par mūsu priekšniekiem un kuriem ir uzticēta mūsu pārvaldīšana, pienākas cieņa un gods.

Pastāv atšķirība starp godbijību un cieņu. Godbijība pienākas vecākiem, jo viņi ir dzīvības devēji. Cieņa pienākas priekšniekiem, jo tiem uzticēta mūsu valdīšana un vadīšana.

II.IV.1.3. Paklausība

1. Paklausība ir morālisks tikums, kas liek padotajiem paklausīt saviem priekšniekiem.

a) Paklausības materiālais objekts ir viss, ko priekšnieks grib, lai padotais izpildītu. Priekšnieka griba var izpausties pavēlē, padomā vai ieteikumā. Formālais objekts ir tā moralitāte, kas izpaužas tā, ka padotais savu gribu saskaņo ar priekšnieka gribu;

b) paklausības tikuma formālais pamats ir valdīšanas vara. Dažādi ir šīs varas nesēji (Dievs, vecāki, valsts vara, reliģiskās apvienības — šo apvienību priekšnieki).

2. Lai gandarītu paklausības bauslim, nav nepieciešams, lai pavēles izpildīšanas motīvs būtu paklausība, bet ir pietiekami, lai ar paklausības pavēli uzliktais pienākums tiktu izpildīts, vadoties no jebkura laba, godīga motīva. Ja motīvs ir gandarīt paklausības pienākumam, tad pavēles izpildīšana ir speciālais paklausības tikums.

3. Speciālais nepaklausības grēks tiek padarīts tad, ja pavēles neizpildīšana ir saistīta ar pavēles vai tās devēja nievāšanu:

a) katrā grēkā ir zināma vispārējā rakstura nepaklausība, taču speciālā nepaklausība rodas tad, ja blakus nepaklausībai seko priekšnieka vai pavēles nievāšana;

b) ja formālajam nepaklausības grēkam līdzi iet likumdevēja vai autoritātes nievāšana, tad tas ir nāvīgs grēks.

II Jautājums — ĢIMENES LOCEKĻU PIENĀKUMI

II.IV.2. Saskaņā ar Dieva iestādīto kārtību cilvēks pēc savas dabas ir sociāla būtne. Viņa dzīve norit sabiedrībā. Katram cilvēkam nākas dzīvot mājas sabiedrībā (ģimenē) un civilā sabiedrībā (valstī). Ģimene ir pamats pārējām sabiedriskās dzīves formām (valsts, Baznīca). Ģimenē ir saskatāmi šādi elementi:

a) laulāto apvienība (tēvs, māte), b) ģimenes apvienība (vecāki un bērni, c) saimnieciskā apvienība (mājas saimnieks un kalpotāji). Saimnieka un kalpotāju attiecības tiek apskatītas drīzāk uz analoģijas pamata, jo šīs attiecības nav būtiskas ģimenes attiecības.

1. nodaļa — Laulāto pienākumi

Pienākumu sakne vai pamats, kas saista laulātos, ir laulība. Ar laulību tiek nodibināta ģimenes sabiedrība. Pienākumi, kas rodas no šīs saknes, ir: pienākumi, kuri attiecas uz personām, uz mantu, uz laulības dzīvi.

II.IV.2.1.1. Savstarpējie pienākumi

Tā kā kristīgā laulība ir Kristus un Baznīcas vienības attēls, tad arī starp laulātajiem ir jāpastāv vispilnīgākai gara un miesas vienībai.

1. Laulātajiem ir pienākums vienam otru mīlēt. Tik ciešai jābūt šai mīlestības vienībai, ka, sniedzot palīdzību, tai ir priekšrocība attiecībā uz vecākiem un bērniem. Tātad grēko laulātie, ja tie viens otru ienīst, pakļaujas strīdiem un nesaskaņām, ja viens otru apvaino, apmelo, ļauj vaļu greizsirdībai, kļūst viens pret otru cietsirdīgi, ja, nepildot savus pienākumus, viens otram padara dzīvi smagu un nepanesamu.

2. Laulātajiem ir pienākums sniegt savstarpēju palīdzību gan attiecībā uz miesu, gan attiecībā uz dvēseli.

Laulātie viens otru papildina ne tikai kā jaunās paaudzes avots, bet arī dzīves vajadzībās. Viņi viens otram palīdz pestīšanas ceļā, atbalsta tikumu dzīvē, viens par otru lūdzas. Viņi palīdz viens otram ar vārdiem un darbiem, pacietīgi nes viens otra trūkumus un vājības.

3. Laulātajiem ir pienākums gandarīt laulāto dzīves prasībām. Ir pienākums saglabāt laulāto savstarpējo uzticību. Katrs grēks ar kādu citu personu ārpus laulības (gan iekšējs, gan ārējs) ir laulības laušanas grēks.

Laulāto kopdzīvē sieva nav padota vīra varai, bet gan abiem šajā ziņā ir vienādas tiesības.

4. Tā kā šiem pienākumiem citādi nav iespējams gandarīt, tad nepieciešams, lai laulātie dzīvotu kopā, lai tiem būtu kopējs galds un kopējs dzīvoklis.

Šis pienākums ne gluži vienādi saista vīru un sievu. Dzīves vietas izvēle ir vīrieša kompetence. Kad vīrs ir izvēlējies dzīves vietu, tad sievai tā jāpieņem, kaut arī vīrs ir mainījis dzīves vietu bez sevišķa iemesla. Vīram nav pienākuma sekot sievai, izņemot, ja pārceļošana ir nepieciešama.

Ar abu laulāto savstarpēju vienošanos ir tiesības ilgāku lauku dzīvot prombūtnē (viens no otra šķirti), izņemot, ja tādējādi rodas neatturības (neuzticības) briesmas vai arī cieš bērnu audzināšana. Laulātie nevar aiziet viens no otra uz ilgāku laiku bez otra laulātā piekrišanas. Smagi grēko, ja aiziet no otra uz ilgu laiku pret otra gribu, izņemot gadījumu, ja šādai rīcībai ir ļoti svarīgs iemesls.

Kaut arī vīrs uz īsu laiku drīkst būt prom bez sievas ziņas, tomēr, ievērojot savstarpējo mīlestību, nepienākas to darīt.

II.IV.2.1.2. Vīra pienākumi un tiesības

1. Likumīgā laulība vīram piešķir tā saukto vīra varu. Viņš ir sievas galva. Sieva tiek padota vīram mājas dzīves un ģimenes pārvaldīšanā. Tomēr vīram ir pienākums savu sievu vienmēr aizsargāt un izturēties pret to kā pret laulāto draugu un dzīvesbiedri.

Vīram ir tiesības prasīt no sievas zināmu cieņu un paklausību, kā arī uzņemties savam stāvoklim piemērotus darbus.

2. Vīra pienākums ir sagādāt sievai uzturu, apģērbu, dzīvokli un visu citu, kas nepieciešams dzīvei, lai viņa varētu dzīvot piemēroti savam stāvoklim.

Vīrs grēko, ja nerūpējas par mājas dzīves un ģimenes lietu vadīšanu un pārvaldīšanu, ja izturas pret sievu kā pret kalponi, ja viņa prasības pret sievu ir tādas, ka sieva pēc sava stāvokļa to nespēj izpildīt.

3. Vīram pienākas tēva tiesības attiecībā uz bērniem. Viņam ir tiesības dot bērniem norādījumus un rīkojumus, kas nāk par labu ģimenei.

II.IV.2.1.3. Sievas pienākumi un tiesības

1. Lai gan sieva ir padota vīram, tomēr viņa ir vīra laulātais draugs, bet ne kalpone. Viņa ir māte, kuras uzdevums audzināt bērnus, gan arī atkarībā no tēva.

Cilvēku radīšanas kārtība norāda, ka zināmas priekšrocības ir piešķirtas vīram: “Vīrietis nav no sievietes, bet sieviete no vīrieša. Dievs piešķīra sievietei to pašu dabu kā vīrietim, taču sievieti nozīmēja kā vīra palīdzi: “Nav labi cilvēkam būt vienam. Es tam darīšu palīgu, kas būs ar viņu; “Vīrietis nav radīts sievietes dēļ, bet sieviete vīrieša dēļ. Apustulis Pāvils vīrieti nosauc par sievietes galvu. Vēstulē efeziešiem vīrieša un sievietes vienību viņš pielīdzina Kristus un Baznīcas vienībai. Tālāk viņš secina: “Vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus Baznīcas galva [..] Bet kā Baznīca Kristum, tā arī sievas visā padotas saviem vīriem. Arī daba māca, ka katrai apvienībai ir vajadzīga autoritāte. Autoritāte ģimenē ir vīrs.

2. Sievai ir tiesības saņemt no vīra pienācīgu uzturu. Ir tiesības un pienākums rūpēties par mājas dzīvi, tomēr noteiktā atkarībā no vīra.

Grēko sieva, ja viņa no ģimenes līdzekļiem taisa izdevumus bez vīra piekrišanas, ja varu sagrābj savās rokās un piesavinās tiesības pārvaldīt mājas dzīvi, izņemot gadījumu, ja vīrs nepilda savu pienākumu vai arī nav spējīgs to darīt.

3. Parasti sieva piemērojas dzīves vietai, kādu ir izvēlējies vīrs.

II.IV.2.1.4. Sieviešu emancipācija

II.IV.2.1.4.1. Jautājuma būtība

1. Tikko pieminētā mācība, ka vīrs ir ģimenes galva, bet sieva tam ir padota, tiek apkarota. Pret šo mācību uzstājas tie, kuri uzskata, ka sievietei ir vienādas tiesības ar vīrieti. Runa par vienādām tiesībām var tikt attiecināta uz mājas dzīvi, uz sabiedrisko un politisko dzīvi.

2. Tā kā šajās nozarēs trūkst vienlīdzības ar vīrieti, tad cenšanās panākt sievietēm vienādas tiesības ar vīriešiem ir sieviešu emancipācija.

3. Dažādas ir domas un dažādi risinājumi. Tie, kuri atzīst sievietēm pilnīgu vienlīdzību ar vīriešiem, pieder pie radikālā virziena. Visumā visi uzskata, ka sievietēm ir nepieciešamas vienādas tiesības ar vīriešiem. Daži paredz zināmus šī jautājuma mīkstinājumus, tādēļ pastāv arī mērenāks virziens, kuru sauc par mēreno emancipāciju. Mērenai emancipācijai pievienojas arī teologi.

II.IV.2.1.4.2. Galvenie pamatprincipi, kurus atzīst teologi, ir šādi:

a) kā vīrietim, tā sievietei ir viena un tā pati daba un personība. Kā vīrietis, tā sieviete ieņem vienu un to pašu stāvokli attiecībā uz pārdabiskām vērtībām, t.i., abiem pienākas žēlastības dzīve un mūžīgās svētlaimes dzīve (Dieva bērns, mūžīgās dzīves mantinieks). Katram ir dota iespēja sasniegt pestīšanu un kristīgo pilnību, turklāt pilnīgā neatkarībā vienam no otra. Šinī sakarībā ap. Pāvils saka: “Nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū;

b) daba un persona, kas būtībā ir viena un tā pati vīrietim un sievietei, tomēr citādi darbojas un attīstās vienā un otrā. Pastāv redzama atšķirība sievietes un vīrieša dabā gan miesas, gan dvēseles ziņā;

c) sabiedriskajā un politiskajā dzīvē izvēle nāk par labu tam, kas vairāk atbilst attiecīgam amatam un ieņemamam stāvoklim. Ir jāgādā par to, lai neciestu mātes loma. Var gadīties, ka konkrētā darba laukā vairāk noderīga sieviete vai arī vīrietis. Sievietei ir jādod priekšroka, kur viņa ir noderīgāka, tāpat arī vīrietim.

2. nodaļa — Bērnu un vecāku pienākumi

II.IV.2.2.1. Bērnu pienākumi

II.IV.2.2.1.1. Pienākumi vispārējos vilcienos

1. Godbijība uzliek bērniem pienākumu izrādīt vecākiem mīlestību, cieņu un paklausību. Vecākiem no bērnu puses pienākas godbijība, jo viņi bērniem ir devuši dzīvību. Cieņu pieprasa vecāku pārākums un cienība. Paklausības pienākums dibinās uz vecāku tiesībām un varu bērnus audzināt un vadīt viņu dzīvi.

2. Šis pienākums pēc savas šķiras ir smags pienākums. Tiek nodarīts smags grēks, ja smagā veidā tiek pārkāpta godbijība pret vecākiem. Ir ikdienišķs grēks, ja pārkāpums ir niecīgs. Tātad smags grēks, ja bērni svarīgās lietās vecākus nepaklausa, parāda vecākiem negodu vai arī ienīst. Drīzāk var notikt smags grēks pret vecākiem nekā pret priekšniekiem.

II.IV.2.2.1.2. Bērnu pienākums mīlēt vecākus

II.IV.2.2.1.2.1. Bērniem ir pienākums mīlēt savus vecākus vispirms iekšēji un arī ārēji. Bērni iekšēji mīl savus vecākus, ja vēl tiem labu; ārēji mīl — ja tiem ārēji izrāda labvēlību, ja tiem pakalpo un palīdz dvēseles un miesas vajadzībās.

Bērni smagi grēko pret saviem vecākiem ar godbijības trūkumu, ja pret tiem parāda dusmas un ienaidu, vēl viņiem ļaunu, izturas rupji, pastāvīgi tos uzlūko ar naidīgām acīm, aizvaino ar rūgtiem vārdiem, runā par tiem ļauni, viņus smagi skumdina ar to, ka bez atļaujas nododas dažādām spēlēm, nemācās, nāk vēlu mājās.

Tāpat bērni smagi grēko, ja nepalīdz vecākiem smagā dvēseles vai miesas vajadzībā, ja kritiskā stāvoklī nedod uzturu, ja nāves briesmās nerūpējas par apgādāšanu ar Svētajiem Sakramentiem, nerūpējas par kristīgu apbedīšanu, neizpilda vecāku testamentu, nemaksā viņu parādus, lai gan varētu tos samaksāt.

II.IV.2.2.1.2.2. Ja sastopas divu veidu pienākumi: viens pienākums izriet no dabiskā likuma (piem., bērnu pienākums sniegt palīdzību vecākiem, kad vecāki atrodas vissmagākā vai vismaz smagā dzīves vajadzībā), otrs pienākums rodas no brīvās gribas (dēls saliek svētsolījumu Dievam, ka iestāsies klosterī) un abus šos pienākumus vienlaicīgi nevar izpildīt, — kuram tad jādod priekšroka? Pienākums, ko uzliek dabiskais likums, ir augstāks (tam ir arī priekšroka) par pienākumu, kurš radies uz brīvas gribas pamata (svētsolījums).

Tātad secinājums: dēls nedrīkst iestāties klosterī, kad vecākiem nepieciešama viņa palīdzība, jo tie atrodas smagā vai vissmagākā dzīves vajadzībā. Dēls šādos apstākļos nedrīkst stāties klosterī pat tad, ja viņš to Dievam ir svēti solījis.

Ja brālis vai māsa atrodas vislielākā vai smagā vajadzībā, tad ir jāpalīdz uz godbijības pamata, tomēr šis pienākums nav tik liels kā pret vecākiem.

II.IV.2.2.1.2.3. Vai dēlam ir pienākums no saviem līdzekļiem maksāt tēva parādus, ja tēvs dēlam nekā nav atstājis?

Dēlam, kuram tēvs ir atstājis mantojumu, ir pienākums maksāt tēva parādus, turklāt pēc iespējas ātrāk. Dēlam maksāt tēva parādus liek mīlestības pienākums pret tēvu, lai neciestu tēva labā slava. Bez tam maksāt tēva parādus liek arī mantojums. Kas saņem tēva mantojumu, tas saņem arī tēva parādus kā savus. Ja tēvs dēlam nekā nav atstājis, tad dēlam nav pienākuma maksāt tēva parādus.

II.IV.2.2.1.3. Bērnu pienākums klausīt saviem vecākiem

Bērnu smagi saistošs pienākums ir paklausīt vecākiem visās lietās, kas ir morāliski labas un atļautas un attiecas uz gādību un rūpēm par bērniem, ja vien piesacījums ir izteikts visā nopietnībā un skaidri. “Bērni, paklausiet visur saviem vecākiem, jo tā tas patīk Kungam.

II.IV.2.2.1.3.1. Paklausības pienākums turpinās tik ilgi, kamēr bērni pakļauti tēva varai. Tas izbeidzas, kad bērni aiziet no tēva varas vai arī sasniedz pilngadību. Bet pienākums vecākus mīlēt un tiem parādīt vajadzīgo cieņu paliek uz visu dzīvi.

Pilngadības laiku nosaka civilie likumi. Gandrīz visur ar civiliem likumiem pilngadības laiks noteikts astoņpadsmit gadi (dažās valstīs — divdesmit viens gads).

Ja pilngadību sasnieguši bērni paliek tēva mājās, tad paklausības pienākums ģimenes galvam viņus saista piesacījumos, kas attiecas uz nepieciešamo mājas kārtību.

Aizgājušais no tēva varas ir tas bērns, kas ir sasniedzis pilngadību vai vēl pirms tam uz civilā likuma pamata ir izņemts no tēva varas.

II.IV.2.2.1.3.2. Pienākums klausīt pats par sevi ir smags pienākums. Bērnam par nepaklausību vecākiem ir nāvīgs grēks, ja vecāki nopietni, ne tikai mudinādami vai aizrādīdami, ir devuši pavēli smagā lietā, pavēlējuši attiecībā uz tām lietām, kuras pieder pie rūpēm par bērniem.

Vai matērija ir uzskatāma par smagu, ir atkarīgs no pavēles mērķa, kas ir bērna un ģimenes labums. Par smagu jāuzskata tāda matērija, kad rodas liels zaudējums vecākiem, lielā mērā tiek skarta mājas kārtība, rodas liels materiāls vai garīgs zaudējums bērniem (piem., ļaunas draudzības uzturēšana, piedalīšanās azarta spēlēs, netikumīgu māju apmeklēšana).

Praktiskā dzīvē nepaklausība vecākiem arī smagā lietā var tikt attaisnota, ja no vecāku puses nav bijusi stingra, nopietna pavēle vai arī no bērnu puses nav bijusi apziņa par pārkāpuma ļaunumu vai smagumu, nav padomājuši, ka šāda nepaklausība ir smags grēks.

Ja aizliegumā ietilpst daudzi un dažādi norādījumi (neapmeklēt sliktus draugus), tad nepaklausība nav nāvīgs grēks, izņemot gadījumus, kad nepaklausība atkārtojas bieži un vēl pievienojas vecāku vai viņu pavēles nicināšana.

II.IV.2.2.1.3.3. Objekts, uz ko vecāku pavēli var attiecināt, aptver visu to, kas attiecas uz rūpēm par bērniem. Rūpēs par bērniem ietilpst trīs elementi: 1) rūpes par bērnu dvēseli, 2) rūpes par bērnu tikumību, 3) ģimenes lietu pārvaldīšana materiālā un garīgā ziņā.

Bērni smagi grēko pret paklausību vecākiem:

a) ja pret skaidru vecāku pavēli svētdienās nepiedalās Sv. Misē, ja ilgstoši nepieņem Sv. Sakramentus,

b) ja apmeklē dzertuves, netikumīgas izrādes, naktī paliek ārpus mājas, ja neizpilda kādu ļoti svarīgu pienākumu.

Nepilngadīgs bērns bez vecāku piekrišanas nedrīkst iesaistīties darbā, nedrīkst salīgt par kalpu, it sevišķi, ja šī darba vieta ir bīstama tikumībai.

Nepilngadīgs jauneklis bez vecāku piekrišanas drīkst izvēlēties sev arodu.

II.IV.2.2.1.3.4. Citās lietās, it sevišķi dzīves kārtas izvēlē (izvēlēties laulību, priesterību, dzīvi klosterī) bērniem dod pilnīgu brīvību dabiskais likums. Bērniem ir smags pienākums konsultēties ar vecākiem par laulības noslēgšanu, par konkrētas personas izvēli, taču nav pienākums pieņemt vecāku padomu. Ja bērns vecāku taisnīgu un gudru padomu atmet, viņa grēks nav lielāks par ikdienišķu, izņemot gadījums, ja padoms ir ļoti nozīmīgs un svarīgs (izbeigt naidošanos un ķildas, palīdzēt vecākiem grūtā situācijā).

Attiecībā uz garīgās kārtas izvēli (kļūt par priesteri, iestāties klosterī) padoma prasīšana vecākiem nav obligāta, jo bieži vien vecākiem nav šo lietu izpratnes. Ja ir izdarīta garīgās kārtas izvēle, pietiek, ja bērns lūdz savu vecāku piekrišanu, bet, ja vecāki nepiekrīt, tad vairāk jāklausa Dievs. Ja vecāki liek šķēršļus uz garīgo kārtu, bērni var stāties garīgā kārtā arī bez vecāku ziņas.

Vecāki smagi grēko, ja savus bērnus attur no garīgās kārtas, bet bez pamata spiež stāties laulībā. Tāpat vecāki smagi grēko, ja bez pamatota iemesla attur bērnus no stāšanās laulībā. Dzīves kārtas izvēlē brīvību katram ir piešķīris pats Dievs. Ir liela netaisnība likt šķēršļus šīs brīvības realizēšanā. Vēl smagāk grēko vecāki, kuri savam bērnam vispār neļauj noslēgt laulību. Ja tāpēc bērns krīt nešķīstības grēkos, tad par šiem grēkiem līdzatbildība ir arī vecākiem. Ja vecāki atrodas smagā dzīves vajadzībā, tad tiem ir tiesības pieprasīt, lai bērni palīdz tik ilgi, kamēr pastāv smagā vajadzība.

II.IV.2.2.1.4. Bērnu pienākums parādīt vecākiem cieņu

Cieņa, kuru bērniem ir pienākums parādīt saviem vecākiem, pieprasa, lai bērni iekšēji atzītu vecāku cienību, kā arī ārēji izteiktu šo cieņu vārdos, zīmēs un visā rīcībā (darbos).

Bērni smagi grēko pret vajadzīgo cieņas parādīšanu vecākiem vārdos, ja viņus nievā, izzobo, izsmej, apsauc ar apvainojošiem vārdiem, lād. Ar ārējām zīmēm: kaunas no saviem vecākiem, izliekas, ka tos nepazīst. Darbos: ja viņus sit (kaut arī viegli) vai arī izstiepj roku par zīmi gatavībai sist, ja vecākus iesūdz tiesā, kaut arī par patiesu pārkāpumu, izņemot, ja to prasa sabiedriskais labums. Ja bērni sit savus vecākus, tie grēko ne tikai pret godbijību, bet arī pret taisnību.

No nāvīga grēka var attaisnot dēlu, kas pamatota iemesla dēļ bez iekšēja nicinājuma ārēji iztēlo, it kā nepazītu savus vecākus vai arī negrib tos pieņemt savā mājā (jo nozieguma dēļ ir zaudējuši slavu), vai arī pašam tādēļ nāktos smagi ciest, ja vien viņu uzturam ir sagādāts viss nepieciešamais. Vismaz no nāvīga grēka tiek attaisnoti bērni, kuri ar vārdiem vai fiziski savalda savus vecākus, kuriem vecuma vai dzēruma dēļ nav prāta lietošanas spēju, protams, ja to dara bez ļaunuma un nicinājuma.

Bērniem, kuri ir nogrēkojušies pret vecākiem, neparādīdami tiem vajadzīgo cieņu, ir pienākums to izlabot, lūdzot piedošanu. Ja to bērni neizdara pirms grēku sūdzēs, tad iesakāms šo pienākumu izpildīt pēc grēksūdzes.

II.IV.2.2.2. Vecāku pienākumi pret saviem bērniem.

II.IV.2.2.2.1. Vecāku pienākumi vispārējos vilcienos

Vecākiem ir godbijības pienākums dāvāt saviem bērniem mīlestību un audzināšanu miesas un gara ziņā. (Ja vecāku trūkst, viņu vietā šo pienākumu izpilda vectēvs un vecāmāte). Pienākums mīlēt savus bērnus vecākiem paliek uz visu laiku. Taču audzināšanas pienākums pastāv tikai tik ilgi, līdz zūd tā jēga (mērķis).

a) Tiesības audzināt bērnu vispirms pienākas bērna vecākiem. Atraut bērnus vecākiem nozīmē rīkoties pret dabas likumu;

b) audzināšanas pienākums izriet no dabiskā likuma, un tā izpildīšana pēc savas dabas ir smags pienākums;

c) ja nav vecāku, tad šo pienākumu izpilda vectēvs un vecāmāte. Audzināšanas pienākums vispirms gulstas uz vectēvu un vecomāti no tēva puses, bet, ja to nav, tad uz vectēvu un vecomāti no mātes puses. Tagad civilais likums vecāku vietā nozīmē aizbildni vai aizgādni.

II.I.V.2.2.2.2. Vecāku pienākums mīlēt savus bērnus

Pienākums mīlēt nozīmē: vēlēt labu, darīt labu un novērst draudošo ļaunumu miesai un garam.

1. Vecāki grēko ar godbijības trūkumu pret saviem bērniem (ja matērija ir smaga, tad grēko smagi), ja tos ienīst, vēl ļaunu, vienu bērnu bez pamata mīl vairāk par otru, bet citus (piem., no iepriekšējās laulības) nostāda pēdējā vietā, ja nodara tiem ļaunumu vai arī nenovērš ļaunumu no saviem bērniem, kaut arī viegli varētu to izdarīt.

2. Vecāki grēko pret saviem bērniem, ja atklāj citiem to nezināmos trūkumus, ja apietas ar tiem nežēlīgi. Ja bērnus, sakropļo, tad grēko pret godbijību un pret taisnību.

II.IV.2,2.2.3. Vecāku pienākums rūpēties par bērnu fizisko audzināšanu

Bērnu fiziskajā audzināšanā ietilpst trīs pienākumi:

1) rūpes par dzīvību, 2) rūpes par uzturu, 3) dzīves stāvokļa nodrošināšana.

Tā kā pirmkārtējais laulības uzdevums ir bērni, tad līdzās viņu dzemdēšanai seko bērnu uzturēšanas un audzināšanas pienākums.

1. Vecāku pienākums ir no bērna ieņemšanas līdz laikam, kad tas pats sev varēs nodrošināt visu nepieciešamo, gādāt par bērna dzīvības un veselības uzturēšanu un novērst visu, kas kaitē bērna dzīvībai un veselībai. Mātes rūpes par bērna dzīvību sākas pēc tā ieņemšanas. Mātei jārūpējas, lai bērns dzimtu vesels miesā un garā. Viņai ir jāaturas no alkohola lietošanas un 110 uztura, kas kaitīgs ķermenim un nervu sistēmai. Viņai ir jāvairās no katra psihiska pārdzīvojuma, no grēcīgām ilgām, it sevišķi no visa tā, kas ir pret sirdsskaidrību (netikumīga lasāmviela, kauna jūtas aizskaroši skati). Tā kā mātes miesās uz bērnu atstāj iespaidu katrs mātes iekšējs pārdzīvojums, tad šajā periodā īpaši jārūpējas, lai viņas dzīve būtu mierīga, šķīsta, reliģiska, lai bērns piedzimtu jau ar dispozīciju uz skaidru un tikumisku dzīvi.

2. Vecākiem ir pienākums sagādāt saviem bērniem uzturu līdz tam laikam, kamēr viņi paši spēj to sev sagādāt, bet tas jādara visu dzīvi, ja kāds no bērniem atrodas smagā vai vissmagākajā dzīves vajadzībā (atrodas slimības gultā). Pienākums uzturēt bērnus paliek spēkā arī tad, ja bērni ir tīrie ļaunuma izdzimteņi.

Tēvs nav brīvs no pienākuma apgādāt savu dēlu, ja dēls viņam agrāk doto daļu ir izputinājis. Ja dēls, sagādādams sev uzturu, ir iekritis parādos, tad tēva pienākums ir šos dēla parādus samaksāt. Ja dēls sataisījis citus parādus, kas neattiecas uz uzturu, tad tēvam nav pienākuma tos atmaksāt.

Vecāki smagi grēko, ja bez pamatota iemesla nodod bērnu patversmē (vai to izmet pie kādas mājas durvīm). Viņi grēko ne tikai pret savu pienākumu, bet kaitē arī bērnam, jo rodas aizdomas par viņa nelikumīgu dzimšanu. Ja vecāki izmet bērnu vietā, kur tam draud dzīvības briesmas, tad viņi grēko ne tikai pret godbijību, bet arī pret taisnību. Katra tāda bērna izlikšana ir smags grēks.

3. Vecākiem ir pienākums nodrošināt saviem bērniem dzīves stāvokli, lai bērni vēlāk spētu dzīvot neatkarīgi no vecākiem. Vecāku pienākums ir rūpēties, lai: 1) bērni iegūtu izglītību vai kādu amatu, 2) lai bērniem atstātu piemērotu mantojumu. Smagi grēko tie vecāki, kuri iznieko savu mantu un bērnus atstāj nabagus.

II.IV.2.2.2.4. Pienākums dot bērnam garīgu audzināšanu

Garīgā audzināšana vispirms pieprasa, lai bērns iegūtu visu nepieciešamo savai pestīšanai. Vecākiem ir pienākums bērnus pamācīt, dot tiem labu piemēru, dot aizrādījumus un uzraudzīt.

1. Vecākiem ir pienākums savus bērnus pamācīt. To viņi var izdarīt paši vai ar citu palīdzību. Vispirms jāiemāca tas, ko pavēl zināt bauslis, kas ir jāzina katram ticīgam cilvēkam par savu reliģiju un kristīgo dzīvi. Vecākiem ir pienākums rūpēties, lai bērni iegūst labus tikumus, ievēro Dieva un Baznīcas baušļus, pieņem Sv. Sakramentus un izvairās no grēkiem.

Tagadējais laikmets prasa, lai bērniem tiktu dota ne tikai reliģiska izglītība, bet lai viņi pabeigtu obligāto skolas programmu.

2. Vecāku pienākums ir rādīt bērniem labu piemēru. Vecāki smagi grēko, ja ar savu ļaunu uzvedību sagādā bērniem izdevību grēkot (piem., bērnu klātbūtnē zaimo Dievu).

3. Vecāku pienākums ir nopietni un saprātīgi rūpēties, lai izlabotu bērnu kļūdas un trūkumus. Šo pienākumu bieži atgādina Sv. Raksti. Vecāki smagi grēko, ja bērnu kļūdu labošanā pieļauj paviršību un nolaidību.

Vecāki var smagi grēkot arī ar pretēju galējību — bez pamata nežēlīgi sodot bērnus, tā apmierinādami savu dusmu un naida jūtu uzplūdumu. Viņi grēko ik reizes, ja soda bērnus vairāk, nekā tie ir pelnījuši.

4. Vecāku pienākums ir bērnus sargāt un uzraudzīt, nedrīkst ļaut bērniem draudzēties ar ļauniem un samaitātiem draugiem, lasīt pornogrāfiskas grāmatas, apmeklēt krogus u.c.

Vecākiem ir pienākums uzraudzīt, lai bērni nedarītu citiem kādu skādi vai zaudējumu.

Kamēr bērniem vēl nav prāta lietošanas gadi, vecāku pienākums ir tos uzraudzīt uz taisnības pamata. Bērnus, kuri sasnieguši prāta lietošanas gadus, jāuzrauga uz godbijības pamata.

II.IV.2.2.3. Par nelikumīgiem bērniem

1. Baznīcas kanoni par likumīgiem atzīst tos bērnus, kuri ir dzimuši likumīgā laulībā.

2. Likumīgiem bērniem pieskaita arī bērnus no leģitimētās laulības. Visus pārējos bērnus sauc par nelikumīgiem.

3. Pienākumi:

a) dabas likums abiem nelikumīgā bērna vecākiem uzliek pienākumu uzturēt un audzināt bērnu, jo abi ir dzīvības devēji bērnam.

Arī otrādi: nelikumīgiem bērniem savi vecāki ir jāmīl, jāparāda viņiem cieņa un paklausība. Nelikumīgam tēvam nepienākas paklausība tad, ja viņš nerūpējas par bērna uzturēšanu;

b) bērnu nodot bērnu namā nav atļauts, izņemot, ja nelikumīgā bērna māte nav morāliski spējīga audzināt bērnu.

4. Nelikumīgo bērnu tiesības bieži vien atšķiras no likumīgo bērnu tiesībām. Vispirms nelikumīgais bērns nepieder pie tēva ģimenes, nesaņem tēva uzvārdu un tēva vārdu. Nelikumīgais bērns pieder pie mātes ģimenes. Viņam var būt iecelts aizbildnis.

Svarīga ir nelikumīgā bērna mātes uzvedība. Ja māte dzīvo izlaidīgi un nerūpējas par sava bērna audzināšanu, tad viņa pelna nosodījumu. Ja turpretī nelikumīgā bērna māte pati ir kārtīga, nožēlo savu vainu un kārtīgi audzina savu bērnu, tad viņai nākas liela atzinība par to, ka nav iznīcinājusi bērna dzīvību, ka, paciezdama kaunu un pazemojumu, kārtīgi un pašaizliedzīgi audzina savu bērnu. Ar to viņa savu vainu izpērk.

3. nodaļa — Kalpu un saimnieku pienākumi

II.IV.2.3.1. Kalpu pienākumi

II.IV.2.3.1.1. Kā jāsaprot kalpa jēdziens?

Par kalpiem apzīmē tos cilvēkus, kuri zināmā mērā ir saistīti ar ģimeni un tiek padoti ģimenes galvas vadībai.

1. Pie ģimenes loka pieder tie, kuri ir uzņemti kā mācekļi, tiek pakļauti ģimenes galvas vadībai un audzināšanai.

2. Mājas kalpi, kuriem tiek maksāta alga, izpilda dažādus mājas darbus. Viņu pienākumi un tiesības tiek noteiktas ar civilās varas likumiem. Mājas galvas pārzināšanā viņi pakļaujas divu iemeslu dēļ: a) jaunāku kalpotāju vecāki uztic savus bērnus saimniekam, pie kura viņi kalpo;

b) šie kalpotāji ienāk visā ģimenes režīmā: kopējs galds, tā pati mājas kārtība, tiem tiek dāvāta uzticība kā mājas ļaudīm.

3. Pie mājas kalpiem nepieder strādnieki.

II.IV.2.3.1.2. Pienākumi

Kalpu pienākums parādīt saviem saimniekiem 1) cieņu un 2) padotību.

1. Kalpotāju stāvoklis ģimenes ietvaros pēc savas dabas prasa, lai kalps parādītu zināmu cieņu savam saimniekam. “Lai uzskata savus saimniekus par katra goda cienīgiem.

Kalpiem jācenšas pacietīgi panest savu saimnieku trūkumus. Kalpi grēko, ja tie savus saimniekus nicina, izsmej, ja izturas pret tiem naidīgi un uzpūtīgi.

2. Kalpu pienākums parādīt saviem saimniekiem padotību un paklausību visās tanīs lietās, kas attiecas uz kalpošanas pienākumiem un tikumīgu uzvedību.

Kalpotāji grēko, ja nestrādā, bet darbam paredzēto laiku izšķiež nelietderīgi, ja ar savu bezrūpību nodara saimniekam zaudējumu, ja izpļāpā ģimenes noslēpumus, it sevišķi gadījumos, ja saimniekam no tā rodas nepatikšanas.

Kalpotāji grēko, ja bez iemesla pirms norunātā laika aiziet no darba.

II.IV.2.3.1.3. Vai kalpiem pēc taisnības ir pienākums sargāt ģimenes mantu, resp. aizkavēt zaudējumus, kuri tiek nodarīti saimniekam?

a) Kalpi, kuri tiek salīgti, lai sargātu un rūpētos par ģimenes mantu (piem., sargi, saimniecības pārziņi), dara to uz taisnības pamata;

b) kalpi, kuri salīgti citu darbu veikšanai, dara savu darbu, bet tiem nav īpaša pienākuma sargāt saimnieka mantu, tas ir tikai mīlestības pienākums. Ja darba izpilde ir saistīta ar noteiktu priekšmetu sargāšanu no bojāšanās, tad to dara uz taisnības pamata.

II.IV.2.3.2. Saimnieka pienākumi

Saimniekam ir pienākums: 1) cilvēcīgi apieties ar kalpiem, 2) tos vadīt, 3) maksāt tiem taisnīgu algu.

II.IV.2.3.2.1. Apieties cilvēcīgi: laipni uzrunāt, dot pietiekamu uzturu, neuzlikt pārāk smagu darba nastu, rūpēties par tiem slimības gadījumā. “Ja tev ir uzticams kalps, sargi to kā savu dvēseli, izturies pret viņu kā pret brāli.

Saimnieks grēko pret tuvākmīlestību, ja uzrunā kalpus asiem un apvainojošiem vārdiem, ja liek strādāt pārmērīgi smagus darbus, ja slimības gadījumā atstāj bez ievērības. Ja civilie likumi paredz, ka saimnieks sedz izdevumus ārsta atalgošanai un par medikamentiem, tad šie izdevumi saimniekam arī jāsedz. Pretējā gadījumā tie jāatvelk no kalpa algas.

II.IV.2.3.2.2. Kalpotāji pakļaujas namatēva vadībai. Tas vajadzības gadījumā par sliktu uzvedību dod kalpotājiem aizrādījumus. “Ja kāds nerūpējas par savējiem, sevišķi par mājiniekiem, tas noliedz ticību un ir ļaunāks par neticīgo. Saimniekam ir pienākums dot laiku, lai kalpotāji varētu piedalīties Sv. Misē, sprediķī, katehēzes mācībās, lai tiem būtu dota iespēja pieņemt vajadzīgos Sakramentus. Ticīgie saimnieki pat īpaši rūpējas, lai viņu ticīgie kalpotāji izpildītu ticības pienākumus. Ja kalpotāji slikti uzvedas — lieto lāstu vārdus, neķītrus vārdus, ieļauno citus cilvēkus, pieļauj nemorālisku rīcību, tad saimnieka pienākums ir brīdināt un panākt labošanos. Saimnieks nekādā ziņā nedrīkst savus kalpotājus ieļaunot vai pavedināt uz grēku. Ja saimnieks vienlaicīgi kādam kalpotājam aizvieto vecākus un pavedina uz grēku vai citādi ieļauno, tad viņam ir divkāršs grēks.

II.IV.2.3.2.3. Saimniekam ir pienākums maksāt saviem kalpotājiem taisnīgu atalgojumu. Šis pienākums viņu saista pēc taisnības. Neizmaksāt taisnīgu algu ir grēks, kas sauc uz Debesīm pēc sodīšanas. Saimnieks grēko pret taisnību: ja samazina norunāto algu, ja novilcina algas izmaksu, no kā kalpotājiem rodas zaudējums. Ja kalpotājs ir salīgts uz gadu, bet viņš īsu laiku ir slimojis, saimnieks par to nedrīkst darīt algas atvilkumu. Ja slimo ilgu laiku, tad samaksa pienākas tikai par darbu.

Saimnieks grēko, ja pieprasa no kalpotājiem darbus, kuri līgumā nav paredzēti, izņemot, ja par papildus darbiem tiek īpaši samaksāts; ja atlaiž no darba pirms līgumā noteiktā laika, bet neatlīdzina zaudējumu, kas radies pirmstermiņa atbrīvošanas dēļ no darba.

Ja kalpotājs ir aizgājis no darba pats pirms līgumā noteiktā laika, bet tas ir noticis saimnieka vainas dēļ (piem., slikta apiešanās ar kalpotājiem), tad saimniekam ir jāatlīdzina ar aiziešanu saistītie zaudējumi.

II.IV.2.3.3. Darba devēju un strādnieku pienākumi

II.IV.2.3.3.1. Darba devēju pienākumi:

1. Jānovērš viss, kas varētu kaitēt strādnieku veselībai vai apdraudēt dzīvību. Darba devēji grēko, ja tie spiež strādniekus strādāt fabrikās, kurās nav novērsti apstākļi, kas bojā veselību; kurās nav gādāts par drošības tehniku un līdz ar to tiek apdraudēta strādnieku dzīvība; ja strādniekam ilgstoši ir jāstrādā ar indīgām vielām, bet netiek gādāts, lai strādnieks nesaindētos.

Darbs, kas ir saistīts ar dzīvības briesmām vai ar risku veselībai, ir pieļaujams tikai tad, ja briesmas dzīvībai vai veselībai nemaz nav iespējams novērst, bet darba veikšana nepieciešama sabiedrības labā.

2. Jānovērš viss, kas kaitīgs moralitātei. Darba devēji grēko, ja neatbrīvo strādniekus, kuri citus pavedina uz noziegumiem vai arī morāliski samaitā.

3. Jāņem vērā kristiešu reliģijas prasības. Jāļauj, lai kristieši pilda savus ticības pienākumus. Grēko darba devēji, ja tie spiež strādniekus strādāt svētdienās un svētījamās svētku dienās. Ja tomēr darbs ir jāveic svētdienā, tad vismaz jādod laiks, lai piedalītos Sv. Misē.

4. Darba devēju pienākums ir samaksāt strādniekiem taisnīgu atalgojumu. Grēko, ja nemaksā algu noteiktā laikā, ja tie nosaka algu, kas ir zemāka par taisnīgu atalgojumu.

5. Darba devējs nedrīkst strādnieku padzīt no darba, ja atlaišana no darba nav saskaņojama ar taisnības vai mīlestības prasībām.

6. Darba devēju pienākums ir palīdzēt strādniekam smagā stāvokli.

II.IV.2.3.3.2. Strādnieku pienākumi:

1. Strādnieku pienākums ir ievērot līgumā noteiktās prasības. Ja strādnieks ir sarunāts par algu, kas ir zemāka par taisnīgo algu, tad viņam nav pienākuma pildīt līgumu, viņš var to lauzt, jo līgums nav labprātīgs. Līgums ir jāpilda un nedrīkst vienpusēji lauzt, ja darba devējs pieņēmis strādnieku vienīgi žēlsirdības dēļ, jo strādnieks nebija vajadzīgs.

Strādnieki grēko, ja darbam paredzēto laiku pavada bezdarbībā.

2. Strādnieki nedrīkst darba devējam darīt zaudējumus.

3. Strādnieki nedrīkst streikot netaisnīgi, bez iemesla.

Piektajam bauslim formāli ir negatīvs raksturs, kurā ietilpst slepkavības aizliegums. Taču cilvēka nāve var būt arī paša vainas dēļ, ja nerūpējas par savu veselību. Līdz ar to piektā baušļa apjoms kļūst plašāks. Tas pavēl rūpēties par savas dzīvības uzturēšanu. Te šim bauslim ir pozitīvā piesacījuma veids. Par cik piektajam bauslim ir pozitīvs raksturs, tas piesaka rūpēties par savas dzīvības uzturēšanu. Par cik tas ir negatīvs, tas aizliedz netaisnīgi atņemt dzīvību gan sev, gan citiem. Sekundāri tas aizliedz cilvēka ievainošanu un kropļošanu. Šajā nodaļā apskatīsim:

1) dzīvības uzturēšanu, sargāšanu,

2) dzīvības atņemšanu un sevis kropļošanu,

3) noziedznieka nogalināšanu,

4) uzbrucēja nogalināšanu,

5) nevainīga cilvēka nogalināšanu,

6) nogalināšanu divkaujā,

7) nogalināšanu karā.

I JAUTĀJUMS — PIENĀKUMS UZTURĒT DZĪVĪBU

II.V.1. Pienākums uzturēt dzīvību

1. Katram ir pienākums uzturēt savu dzīvību, sargāt savu veselību, saglabāt veselus savas miesas locekļus. Pats par sevi šis pienākums ir sirdsapziņu smagi saistošs. Attiecībā uz veselību un miesas locekļiem var būt sastopama arī viegla matērija.

a) Tas pats piesacījums, kas aizliedz sevis nonāvēšanu, piesaka arī savas dzīvības uzturēšanu;

b) cilvēka dzīvība ir Dieva dāvana, kura starp citām dabiskām cilvēka ķermeņa dāvanām ieņem pirmo vietu. Tā ir kā pamats citām cilvēka vērtībām. Dievs mums ir pavēlējis būt savas dzīvības sargiem. Par tās sargāšanu Viņš savā laikā pieprasīs norēķinu;

c) tagadējā mums dāvātā laicīgā dzīve ir pārbaudījuma laiks, kurā mums ir jānopelna mūžīgā dzīve;

2. Katram ir pienākums rūpēties par to, kas ir nepieciešams dzīvības un veselības uzturēšanai. Tas nozīmē, ka ir jārūpējas par uzturu, apģērbu un dzīvokli. Ir jāvairās no tā, kas ir kaitīgs dzīvībai un veselībai. Slimības gadījumā jāgriežas pie ārsta pēc palīdzības un jālieto medikamenti. Grēko tie, kuri nolaidības dēļ nestrādā, tā paliekot bez pārtikas, apģērba un dzīvokļa.

3. Ir pienākums uzturēt dzīvību un veselību parastiem līdzekļiem. Nav nekāda pienākuma pielietot ārkārtējus līdzekļus. Nopietnā slimībā nelietot parastos līdzekļus ir tas pats, kas dzīt sevi nāvē. Nepielietot ārkārtējus līdzekļus nozīmē vienīgi nāves pieļaušanu. To, kuri līdzekļi jāuzskata par parastiem, kuri par ārkārtējiem, nosaka vispārējs cilvēku spriedums.

a) Grēko tie, kuri smagā slimībā, kad ir cerības izveseļoties, neaicina ārstu un nelieto medikamentus. Bet nemaz negrēko tie, kuri smagā slimībā nevēlas pielietot medikamentus, jo tie ir ļoti dārgi vai arī to lietošana sagādā nepanesamas sāpes. Pat bagātniekam nav pienākuma smagā slimībā aicināt retu un grūd pieejamu ārstu speciālistu, jo tas ir ārkārtējs līdzeklis. Tāpat nav pienākums doties uz tālām zemēm, lai sameklētu attiecīgu klimatu, jo tas ir ārkārtējs līdzeklis.

b) Vai ir pienākums pieļaut smagu operāciju vai amputēšanu?

Senākie autori šos līdzekļus uzskatīja par ārkārtējiem, tātad neobligātiem. Tagad apstākļi ir mainījušies. Sāpju remdēšanai tiek pielietota narkoze, bet amputētos locekļus aizvieto ar protēzi. Tagad attaisnojums varētu būt tāds, ka smaga operācija neko labu nedos un ka slimniekam ir paniskas bailes no operācijas.

Ja operācijas panākumi ir samērā droši un operējamā persona ir ļoti vajadzīga citiem (ģimenei, sabiedrībai), tad jāuzņemas gan smaga operācija, gan amputācija.

c) Nav grēks, ja kāds vieglā slimībā pamatota iemesla dēļ nelieto medicīnas palīdzību. Negrēko mūks, kas reliģisku motīvu dēļ arī smagā slimībā noteiktās dienās atsakās no gaļas.

Ja slimnieka dzīvība ir nepieciešama citiem un operācijas izdošanās ir morāliski droša, tad uzņemties operāciju priekšnieks var pavēlēt padotajam (tēvs — dēlam).

II JAUTĀJUMS — PAŠNĀVĪBA UN SEVIS KROPĻOŠANA

II.V.2.1. Pašnāvība

II.V.2.1.1. Nav tiesību sev atņemt dzīvību (tiešā kārtā, kaut arī dzīvība būtu nepanesama un nevienam nevajadzīga).

Iznīcināt kādu lietu drīkst tikai šīs lietas saimnieks, kuram pār šo lietu ir absolūtas tiesības; cilvēks nav savas dzīvības saimnieks. Cilvēka dzīvības kungs ir Dievs. Pašnāvība aizskar Dieva tiesības uz cilvēka dzīvību. Ar pašnāvību tiek pārkāpts mīlestības likums, kas uzliek pienākumu katram cilvēkam mīlēt sevi pašu. Pašnāvība cilvēkam nodara vislielāko ļaunumu. Kaut arī dzīve ir kļuvusi ļoti smaga un nav vairs noderīga citiem, tomēr tādēļ tā nav zaudējusi savu īsto nozīmi. Kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr ir spējīgs gūt nopelnus mūžībai. Tādēļ pašnāvība ir grēks pret taisnību un mīlestību. Grēks pret taisnību, jo tiek aizskartas Dieva tiesības, bet grēks pret mīlestību, jo cilvēks nodara pāri pats sev. Pašnāvību aizliedz Svētie Raksti. Baznīca par šo grēku paredz īpašus sodus.

II.V.2.1.2. Pašnāvību tieši izdara tas, kas ar tiešu nolūku atņem sev dzīvību. Pašnāvību netieši izdara tas, kas pieļauj bez pašnāvības nolūka tādu darbību, kas nes nāvi, kaut arī pats cilvēks nevēlas sagādāt sev nāvi.

1. Tiešā pašnāvība nav pieļaujama nekādos apstākļos. To neattaisno smaga, grūta dzīve, milzīgs pazemojums pieļautā nozieguma dēļ, bailes no soda, bailes no liela kauna. Arī liels laicīgais ļaunums nevar pārspēt to, kas rodas no tiešās pašnāvības. Cilvēka veselais prāts saka, ka nav atļauts darīt lielāku ļaunumu, lai izvairītos no mazāka ļaunuma.

2. Pašnāvību netieši arī nedrīkst darīt. To var attaisnot vienīgi proporcionāli smags iemesls.

Smagi grēko pārgalvīgie pārdrošnieki, kuri bez pamata uzņemas dzīvību apdraudošu uzdevumu, piem., vieglprātīgās derībās, tukša goda dēļ uzņemas dzīvību apdraudošus trikus dzīvnieku dresēšanā, staigā pa virvi virs ūdenskrituma.

3. Pietiekami svarīga iemesla dēļ drīkst pieļaut sev nāvi netiešā veidā.

Tā, piem., cilvēks var izlēkt pa logu no degošas mājas, lai glābtos no šausmīgākas nāves. Drīkst uzspridzināt ienaidnieka kuģi, kaut arī pašam līdz ar to vajadzētu iet bojā (taisnīgā aizstāvēšanās karā). Drīkst atdot citam glābšanas riņķi, kaut arī pašam vairs neizdotos izglābties (varonīgs tuvākmīlestības akts).

II.V.2.1.3. Taisnīgs, pamatots iemesls netieši pieļaut nāvi, dzīves saīsināšanu, nostādīšanu briesmās var būt:

1) morāliska nepieciešamība,

2) tikuma akts.

1. Dzīves saīsināšanu var pieļaut pat uz vairākiem gadiem. Dzīves apstākļi ir tādi, kas var pieļaut arī ievērojamu dzīves gadu saīsināšanu:

a) nav nekāda grēka kalējiem, kuri strādā lielā karstumā un tā saīsina savu dzīvi. Nav grēks arī citiem strādniekiem, kuri strādā veselībai kaitīgu darbu, piem., stikla fabriku strādnieki, zeltkaļi;

b) negrēko arī tie, kuri saīsina savu dzīvi ar smagiem gandarījumiem Dieva godam, bet ir vajadzīgs, lai šie gandarījumi būtu saskanīgi ar regulu un Dieva prātu;

c) nav stingra, smagi saistoša pienākuma dzīves pagarināšanai ēst gaļas ēdienus pēc ārsta norādījuma tam, kas tādus ēdienus agrāk nav lietojis. Ja atturēšanās no gaļas notiek augstāku motīvu dēļ (tikuma vārdā), tad nav nekāds grēks.

2. Ir atļauts sevi pakļaut dzīves briesmām, ja ir pamatots iemesls. Ja briesmas ir mazas un tālas, tad iemesls var būt ne sevišķi svarīgs. Bet ja briesmas ir tuvas un lielas, tad ir nepieciešams svarīgs iemesls. Kas bez iemesla nostāda sevi lielās briesmās savai dzīvībai, tas dara nāvīgu grēku.

Mēra laikā drīkst kalpot un administrēt Sv. Sakramentus saslimušajiem ar mēri, lai gan tas apdraud paša dzīvību.

II.V.2.2. Sevis paša kropļošana

Sevis paša kropļošana pati par sevi ir smags grēks, izņemot gadījumu, ja tas notiek dzīvības glābšanai. Pamats tam ir tāds, ka cilvēks nav kungs ne pār savu dzīvību, ne pār saviem ķermeņa locekļiem. Dzīvība un ķermeņa locekļi ir nodoti viņa pārvaldīšanā un uzraudzībā, par ko Dievs no viņa pieprasīs norēķinu tiesas dienā.

Svēto dzīves aprakstos lasāms, ka dažas svētās jaunavas izdarījušas savā miesā kropļojumus, lai nebūtu tik skaistas.

Secinājumi: locekļu amputēšana vai sevis kropļošana ir pieļaujama, ja runa ir par visa ķermeņa pasargāšanu no bojāejas.

1. Nav pieļaujama sevis kastrēšana, kaut arī ar mērķi izsargāties no nešķīstiem grēkiem.

Nedrīkst pieļaut sevis kropļošanu laicīga ieguvuma dēļ. Ubags nedrīkst sev neko darīt, lai iegūtu lielākas dāvanas.

2. Nav atļauta zēnu kastrēšana, lai saglabātu skaistu balsi.

3. Nav atļauta operācija sievietei, kas to dara neauglīgu. Šī operācija ir atļauta, ja mērķis ir visa ķermeņa glābšana.

4. Nav atļauta operācija vīrietim, kas panāk, ka tas nevar radīt pēcnācējus. Šī operācija ir atļauta vienīgi cilvēka dzīvības vai veselības glābšanai.

II.V.2.3. Vai drīkst vēlēties sev nāvi?

Drīkst tad, ja tas notiek tāda motīva dēļ, kas ir vērtīgāks par dzīvību, vai arī zūd kāds ļaunums, kas ir briesmīgāks par nāvi. Ir liela starpība: vēlēties nomirt vai izdarīt pašnāvību. Kas izdara pašnāvību, tas aizskar paša Dieva tiesības pār cilvēka dzīvību. Kas vēlas nomirt, tas ilgojas, lai Dievs viņu paņemtu no šīs zemes. Vēlēšanās, lai Dievs sūta nāvi, pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Te labums vai sliktums atkarīgs no motīva, kādēļ cilvēks ilgojas, lai Dievs viņam sūta nāvi. Godīga, laba motīva dēļ vēlēties nomirt nav nekāds grēks. Vēlēties nomirt ļauna mērķa dēļ parasti ir smags grēks.

Drīkst ilgoties pēc nāves, lai sasniegtu mūžīgo svētlaimi Debesīs, lai varētu mūžīgi mīlēt Dievu, lai Dievu nekad vairs nevarētu apvainot ar grēku, lai reiz izbeigtos briesmīga nelaime — smaga un ilgstoša slimība, šausmīgas mocības. Smags grēks ir vēlēties nomirt sīku, parasto ikdienas grūtību dēļ. No nāvīga grēka var attaisnot vajadzīgās apziņas trūkums: vēlēšanās nomirt dusmu uzliesmojumā, dvēseles tumsas brīdī.

III JAUTĀJUMS — DZĪVĪBAS ATŅEMŠANA ĻAUNDARIM

Ļaundaris — noziedznieks ir cilvēks, kas izdarījis smagu noziegumu, par kuru ir paredzēts nāvessods.

II.V.3.1. Tiesības sodīt noziedzniekus

1. Vienīgi valsts varai ir tiesības sodīt noziedznieku ar nāvessodu.

Ja valsts varai nebūtu tiesību par visbriesmīgākajiem noziegumiem sodīt ar nāvi, tad pasaulē nevarētu nodibināt kārtību un pilsoņi nespētu mierīgi dzīvot un strādāt. Tāpat valdītu anarhija, ja tiesības sodīt ar nāvi piederētu privātiem cilvēkiem.

2. Lai noziedzniekam taisnīgi piespriestu nāvessodu, nepieciešami trīs noteikumi:

1) lai izdarītais noziegums tiešām būtu smags; tā kā nāvessods ir vissmagākais no visiem, tad arī noziegumam jābūt sevišķi smagam;

2) lai būtu pilnīga skaidrība un drošība, ka noziegumu tiešām izdarījusi apsūdzētā persona. Ja pastāv kaut mazākā neskaidrība, tad nāvessodu nedrīkst piespriest;

3) noziegums jāpierāda tiesas procesā, jo līdz ar to apsūdzētajam ir pilnīga iespēja sevi aizstāvēt. Kā izņēmums ir tāds gadījums, kad valsts vara ir devusi pilnvaru nogalināt noziedznieku nozieguma izdarīšanas laikā un vietā.

Notiesātajam uz nāvi pirms nāvessoda izpildīšanas tiek piešķirts laiks Sv. Sakramentu pieņemšanai.

II.V.3.2. Secinājumi

Lai sargs drīkstētu nošaut uz nāvi notiesāto bēgošo noziedznieku, viņam ir. nepieciešama īpaša pilnvara, jo sargs nav nāvessoda izpildītājs. Taču bēgšanas gadījumā viņam šādas pilnvaras var tikt dotas. Bez īpašas valsts varas pilnvaras neviens nedrīkst nonāvēt nevienu noziedznieku.

Valsts vara var kādu noziedznieku pasludināt par tādu, kuru nogalināt drīkst katrs, kas to sastop. Tāds noziedznieks skaitās ārpus likuma, un viņš nemaz nedrīkst pretoties savam tiesas izpildītājam.

Karavīrs postenī drīkst šaut uz aizlieguma zonas pārkāpēju, ievērojot šādus noteikumus:

1) ja ir saņēmis tādu pilnvaru,

2) ja ir dots brīdinājums,

3) jāsargās no nogalināšanas, cenšoties tikai ievainot.

Nevienam nav tiesību atriebties, sodīt uz savu roku.

Vara sodīt pieder publiskai autoritātei, t.i., valstij.

IV jautājums — Uzbrucēja nogalināšana

II.V.4.1. Tiesības atvairīt uzbrucēju

Katram ir tiesības aizstāvēt savu un citu dzīvību pret uzbrucēju, ja tas ir nepieciešams, — pat nogalinot. Tomēr, aizstāvoties pret uzbrucēju, ir jāievēro taisnīgas aizstāvēšanās noteikumi. Uzbrucējs un aizstāvētājs neatrodas vienādās pozīcijās. Sevis aizstāvētājam pret netaisnīgu uzbrucēju ir tiesības savu dzīvību vērtēt augstāk par uzbrucēja dzīvību. Visi likumi atļauj aizstāvoties lietot varu pret netaisnīga uzbrucēja varu, kaut arī aizstāvēšanās prasa uzbrucēja nāvi.

1. Par uzbrucēju tiek dēvēta persona, kas, morāliski ņemot, uzbrūk šajā brīdī, piem., satver ieroci un mērķē. Ja būtu jāgaida fiziskā uzbrukuma pēdējais moments, tad aizstāvēšanās nemaz nebūtu iespējama. Nav tiesību nonāvēt uzbrucēju pirms uzbrukuma, lai viņš vispār nespētu uzbrukt. Nav tiesību uzbrucēju nonāvēt pēc uzbrukuma, jo tad tā būtu atriebšanās.

2. Kad ir visi nosacījumi, pie kuriem ir tiesības aizstāvēties, tad katrs to var darīt pret netaisnīgu uzbrucēju, vienalga, vai uzbrukums ir formāli vai materiāli netaisnīgs. Tātad ir tiesības aizstāvēties pat dēlam pret tēvu, padotajam pret priekšnieku, laicīgam cilvēkam pret priesteri, priesterim pret laicīgu cilvēku. Katrs drīkst sevi aizstāvēt pret trakojošu, ārprātīgu vai apdzērušos cilvēku, kaut arī tas izdara tikai materiāla rakstura netaisnīgu uzbrukumu.

Sevis aizstāvēšanas tiesības pastāv katrā gadījumā, — vai uzbrucējs ir pie pilna prāta vai ārprāta brīdī.

3. Katram ir tiesības aizstāvēt savu dzīvību, bet nav pienākuma netaisnīgo uzbrucēju nogalināt. Ja cilvēks nevēlas sevi aizstāvēt, viņš bez grēka var atļaut sevi nogalināt.

Pienākums sevi aizstāvēt ir divos gadījumos:

1) ja nevainīgā puse, cietējs, persona, kura aizstāvas, ir ļoti nepieciešama sabiedrībai,

2) ja persona, pret kuru ir vērsts netaisnīgs uzbrukums, atrodas nāvīga grēka stāvoklī (bez svētdarošās žēlastības).

4. Ne tikai savu, bet arī cita cilvēka dzīvību ir tiesības aizstāvēt tādā pašā veidā. Dažreiz aizstāvēt cita cilvēka dzīvību pat rodas pienākums, ko uzliek tuvākmīlestība, godbijība vai arī oficiālais pienākums (piem., miesassargs). Tā kā cita aizstāvēšana parasti saistīta ar lielām neērtībām, tad privātam cilvēkam aizstāvēšanas pienākums visbiežāk rodas tad, kad to prasa godbijība vai arī pienākums.

Ja persona, pret kuru tiek vērsts uzbrukums, ir nepieciešama sabiedrībai vai arī tā ir māte, tēvs, dēls, sieva, tad aizstāvēšanu uzliek par pienākumu taisnība vai godbijība. Kārtības sargiem ir pienākums aizstāvēt cietēju, jo tas izriet no viņu pildītā amata.

5. Ja cietējs zina, ka uzbrucējs atrodas nāvīga grēka stāvoklī, tad tomēr viņam ir tiesības aizstāvēties, kaut arī uzbrucējs tiktu nonāvēts. Ja uzbrucējs ir formāli netaisns, tad viņš pakļauj sevi lielām dvēseles pazudināšanas briesmām. Taču par to viņš ir atbildīgs pats, tāpat pats arī ir spējīgs savu nožēlojamo stāvokli izlabot. Ja uzbrucējs ir tikai materiāli netaisns (piem., vājprātīgs, piedzēries), tad viņš pats sev neko nevar palīdzēt. Palīdzēt viņam var tikai cietējs. Ja cietējam ir pārliecība par sevi, ka atrodas žēlastības stāvoklī, bet par uzbrucēju domā, ka tas atrodas nāvīga grēka stāvoklī, un turklāt ir pamats domāt, ka vēlāk uzbrucējs savu ļauno dvēseles stāvokli izlabos, tad šādā situācijā tuvākmīlestības bauslis aicina, lai cietējs dod priekšroku uzbrucēja dvēseles glābšanai, kaut arī tas jādara uz paša fiziskās dzīves rēķina. Protams, neviens nevar droši galvot, ka cietējs atrodas žēlastības stāvoklī un uzbrucējs nāvīga grēka stāvoklī, tāpēc cietējs nezaudē tiesības aizstāvēties pret materiāli netaisno uzbrucēju arī tad, ja uzbrucējs ietu bojā.

II.V.4.2. Tiesības atvairīt mantas laupītāju

1. Ir tiesības aizstāvēt ne tikai dzīvību, bet arī citas svarīgas vērtības.

Sargājot lielas materiālas vērtības, var izveidoties tāda situācija, kas prasa laupītāja dzīvību. Zināmos apstākļos ir tiesības atņemt laupītājam pat dzīvību. Tādas tiesības var rasties tikai tad, ja citi maigāka rakstura līdzekļi nepalīdz.

2. Vērtības, kuru sargāšanā var nonākt līdz zagļa vai laupītāja nogalināšanai, kad visi citi līdzekļi ir izlietoti, ir šādas:

a) materiālas lietas, kuru vērtība ir ļoti liela. Mazas vērtības mantu dēļ nekādos apstākļos nedrīkst atņemt citam dzīvību, kaut arī šīs mantas tiek zagtas vai laupītas;

b) sirdsskaidrība. Ja drīkst aizsargāt materiālās vērtības, tad drīkst sargāt arī morāliskas vērtības. Sieviete drīkst pretoties savam apgānītājam. Tomēr ir labāk, ja jaunava savā pretestībā pret viņas jaunavības apgānītāju nenonāk līdz galējai robežai — uzbrucēja nonāvēšanai, jo varmācība pret jaunavību morāliski jaunavību neatņem, ja vien nav iekšējas piekrišanas grēkam;

c) cilvēka miesas locekļi. Kā ir atļauts aizsargāt dzīvību, tāpat ir atļauts aizsargāt arī miesas locekļus.

II.V.4.3. Goda aizskaršana

Kristus padoms, tiecoties pēc pilnības sasniegšanas, liek pacietīgi panest apvainojumus un piedot ienaidniekiem.

Ja ņem vērā tikai taisnības principu, tad ir šādas regulas:

a) nav tiesību nonāvēt tādu uzbrucēju, kas aizskar vienīgi godu vai slavu, vienalga, vai atvairīšanās mērķis ir novērst aktuālu netaisnību cilvēka godam vai arī atgūt zaudēto godu;

b) jāuzskata, ka pilnīgi ir izlīdzinājusies pārestība goda aizskaršanā, ja viens ir aizskāris otra godu, bet otrs ir atbildējis ar to pašu. Protams, otrajam sava goda atgūšanai parastais ceļš ir prasība tiesā pret goda laupītāju;

c) nedrīkst jau agrāk pazaudētā goda atgūšanai goda laupītāju nonāvēt vai piekaut.

Pozitīvais likums arvien uzskata par slepkavību uzbrucēja nogalināšanu, kas ir aizskāris tikai godu vai sirdsšķīstību, vai arī mantu. Citādi tiek vērtēts izvarošanas gadījums. Te sievietei, kas atvaira šāda veida varmācību, ir lielākas tiesības sevis aizstāvēšanā (netiek izslēgta uzbrucēja nogalināšana).

II.V.4.4. Kā jārīkojas, lai uzbrukuma atvairīšana būtu bez vainas?

Uzbrukuma atvairīšanas regula, kura jāievēro sevis aizstāvēšanā, pieprasa, lai pret uzbrucēja dzīvību tiktu pielietots tikai tik daudz, cik nepieciešams savas dzīvības aizsargāšanai. Ja tiek pieļauts vairāk, nekā to prasa nepieciešamība, tad tas jau ir pārkāpums pret taisnību.

Ir saistoši trīs nosacījumi:

a) pret uzbrucēja dzīvību drīkst vērsties tikai tad, kad tieši (morāliski ņemot) aktuāli notiek uzbrukuma akcija;

b) nedrīkst vērsties pret uzbrucēja dzīvību, ja uzbrukuma atvairīšana ir panākama ar vājākiem līdzekļiem (trauksmes sacelšana, bēgšana);

c) uzbrucēju nedrīkst nogalināt, ja uzbrukuma atvairīšanai pietiek ar uzbrucēja ievainošanu.

Ja no uzbrukuma ir iespējams izvairīties bēgot, tad tas jādara. Praktiski uzbrukuma gadījumā aizstāvēšanās līdzekļus izvēlas tas, kam aktuāli notiek uzbrukums.

Ja tiesa analizē aizstāvēšanās gaitu, tad arvien rūpīgi pārbauda, vai nav tikuši lietoti smagāki līdzekļi nekā bija nepieciešams sevis aizstāvēšanā.

V jautājums — Nevainīga cilvēka nogalināšana

1. nodaļa — Slepkavība

II.V.5.1.1. Slepkavība ir nevainīga cilvēka nogalināšana, kas nav izdarījis tādu noziegumu, kas būtu sodāms ar nāvi.

Jēdziens cilvēka nogalināšana aptver ne tikai dzimušu, bet arī cilvēka augli, kas ir mātes klēpī. Tāpēc augļa noziedzīga iznīcināšana (aborts) ir slepkavība.

Ja kāds cilvēks nav glābis citu no nāves, kad izglābt bija iespējams, — šāds grēks var būt kvalificēts par slepkavību, taču tādā gadījumā, kad izglābt no nāves bija iespējams un bija arī pienākums to darīt uz taisnības pamata, ņemot vērā tiešo amata pienākumu (ārsts, glābšanas komandas loceklis dežūras laikā).

II.V.5.1.2. Iedalījums

1. Slepkavība, kas izdarīta ar tiešu nolūku. Tieša slepkavība var būt: a) cilvēka nogalināšana ir tiešais mērķis; b) cilvēka nogalināšana nebija tiešais mērķis, bet tika pieļauta kāda darbība, par kuru varēja paredzēt, ka tās sekas būs nāve.

2. Cilvēka nogalināšana var būt pilnīga nejaušība, vai tai var būt gadījuma raksturs. Tomēr te var būt zināma starpība. Vienā gadījumā otra cilvēka nogalināšanā saskatāma kaut kāda vaina (piesardzības trūkums, neuzmanība, nolaidība drošības tehnikas pielietošanā).

3. Slepkavība bez citiem vainu pastiprinošiem apstākļiem jeb vienkārša slepkavība. Kvalificēta slepkavība — ja slepkavībai līdzi iet kāds blakus apstāklis.

Kvalificētās slepkavības veidi:

a) svētzādzība, ja tiek nogalināta Dieva kultam konsekrēta persona (priesteris), ja cilvēka noslepkavošana notiek vietā, kas ir konsekrēta Dieva kultam (baznīcā);

b) vecāku noslepkavošana;

c) brāļa vai māsas noslepkavošana;

d) sievas noslepkavošana (tas pats arī, ja sieva nogalina vīru);

e) valdnieka nogalināšana;

f) slepkavība, kas saistīta ar laupīšanu.

Kas ir teikts par slepkavību, tas pats ir sakāms arī par smagu ievainošanu un sakropļošanu, kā arī piekaušanu. Te arī var parādīties visi minētie vainu pastiprinošie apstākļi.

II.V. 5.1.3. Galvenie principi

1. Nekad nav atļauts nogalināt nevainīgu cilvēku tieši, ar nolūku. To nedrīkst pieļaut pat valsts vara, jo nevainīga cilvēka tieša nogalināšana arvien ir noziegums.

Nedrīkst nonāvēt smagi ievainotos, mirstošos, lai tie ilgāk nemocītos, tāpat nedrīkst nogalināt prātā jukušos, kaut arī tie trako. Nedrīkst kādu tīšuprāt iemest jūrā, lai glābšanas laivā būtu vieta citam. Nedrīkst nonāvēt ķīlniekus.

2. Proporcionāli smaga un svarīga iemesla dēļ drīkst pieļaut nevainīga cilvēka nogalināšanu. Tā, piem., kara laikā drīkst cīnīties pret pilsētu un to apšaudīt, kaut arī nejauši var tikt nogalināti privāti cilvēki.

II.V.5.1.4. Sirds caurduršana

Var gadīties, ka ārsts izdara sirds caurduršanu mirušajam tādēļ, ka testamentā to lūdzis pats mirušais vai arī to lūdz mirušā piederīgie, lai gadījumā netiek apbedīts dzīvs cilvēks.

1. Pārdurt sirdi vai pārgriezt artēriju, ja ir zināmas šaubas, vai nāve ir iestājusies, nedrīkst.

2. Ja nāves iestāšanās ir pilnīgi droša, tad ārstam ir atļauts izpildīt vai nu paša mirušā, vai arī mirušā piederīgo vēlēšanos.

2. nodaļa — Aborta jautājums

II.V.5.2.1. Jēdziens

Aborts ir negatava augļa izmešana no mātes miesām. Aborts var būt divējāds:

1) dabiskais jeb gadījuma rakstura aborts, kuru izsauc dabiski iemesli;

2) mākslīgais aborts ir tāds, ko panāk mākslīgā ceļā.

Jau no apaugļošanās jeb no ieņemšanas brīža auglis iegūst cilvēka dabu, t.i., matērija tiek savienota ar nemirstīgu dvēseli. Dzīvs auglis mātes miesās ir dzīvs, kaut arī vēl nedzimis cilvēks.

Aborts nav tas pats, kas dzemdību pasteidzināšana.

Pie tiešā aborta tiek pielietoti īpaši līdzekļi, lai negatavu augli izmestu no mātes miesām. Netiešais aborts ir tad, ja māte grūtniecības laikā tiek ārstēta vai operēta un sakarā ar to notiek negribēts aborts.

II.V.5.2.2. Morāliskie principi, kuri attiecas uz abortu

1. Svarīgu iemeslu dēļ drīkst pasteidzināt dzemdības. No šis operācijas neseko nāve. Tomēr ar šādu operāciju bērna dzīvība tiek pakļauta lielām briesmām, tāpēc šo operāciju var attaisnot tikai ļoti svarīgs iemesls. Parasti šis iemesls ir tas, ka bērnam vai mātei draud lielāks ļaunums nekā pasteidzinātas dzemdības.

2. Proporcionāli svarīga iemesla dēļ ir atļauts netiešais aborts. Tā, piem., drīkst pieļaut netiešu abortu, ja māte ir jādziedina no smagas, ar nāvi draudošas slimības. Taču nedrīkst pasteidzināt dzemdības, nedrīkst pieļaut operāciju, kas izsauc abortu, ja slimība nav smaga, nav nāvīga.

3. Nedrīkst pieļaut abortu tieši, ar nolūku. Tas ir tas pats, kas tieši, ar nolūku noslepkavot bērnu. Aborts nav atļauts, ja meitene kauna dēļ negrib dzemdēt bērnu.

4. Izdarīt tiešu abortu, t.i., pieļaut tiešu bērna nonāvēšanu nedrīkst pat tad, ja mātei draud dzīvības briesmas. Tagad medicīna ir tik tālu progresējusi, ka spēj glābt gan māti, gan bērnu.

II.V.5.2.3. Ķeizargrieziena operācija

Grūtās dzemdībās, lai glābtu māti un bērnu, dažreiz nav cita līdzekļa kā izdarīt mātei tā saukto ķeizargriezienu. No morāliskā viedokļa pret šo operāciju nav nekādu iebildumu, jo te netiek nonāvēts bērns, bet gan viss tiek darīts, lai glābtu māti un bērnu.

3. nodaļa — Dzīvnieku mocīšana

II.V.5.3. Dzīvnieki nav prātīgas un apzinīgas būtnes. Tie nav arī tiesību subjekti.

Cilvēks pār dzīvniekiem ir pilnīgs saimnieks. Viņš tos var izmantot pēc saviem ieskatiem kā savu pilnīgu īpašumu. Tomēr, lietojot dzīvniekus savām vajadzībām, ir jāievēro noteiktas ētikas normas. Mērķis, kuram cilvēks izmanto dzīvniekus, nedrīkst būt negodīgs, arī lietošanas veids nedrīkst būt pret saprāta normām.

Dzīvnieku mocīšana vienmēr ir atzīstama par grēku. Mocīt dzīvniekus nozīmē sagādāt tiem sāpes bez nepieciešamības, tikai ļauna prieka dēļ.

Zinātnisko pētījumu nolūkos likumīgi var veikt eksperimentus ar dzīviem dzīvniekiem.

Dzīvnieku mocīšana pieradina cilvēku pie cietsirdības, kura vēlāk izpaužas arī pret cilvēkiem. Sevišķi jāuzmana bērni, lai nenodarbotos ar dzīvnieku mocīšanu.

4. nodaļa — Divkauja

II.V.5,4,1, Jēdziens

Divkauja ir cīņa pēc savstarpējas norunas par cīņas laiku, vietu un ieroču veidu. Ieroči tiek izvēlēti tādi, ar kuriem ir iespējams cilvēku nogalināt.

II.V.5.4.2. Iedalījums

a) svinīga divkauja — izsaucot uz divkauju rakstiski, liecinieku klātbūtnē;

b) divkauja, kura notiek ar nolūku nogalināt pretinieku. Var būt arī divkauja, kurā paredzēts pretinieku tikai ievainot;

c) publiska divkauja, kas notiek publiskās autoritātes vārdā. Privātā divkauja — notiek pēc savas personīgās iniciatīvas.

Uz divkauju, kurā paredzēts ienaidnieku tikai ievainot, tiek attiecināti visi aizliegumi un Baznīcas sodi tāpat kā uz divkauju, kurā paredzēts pretinieku nogalināt.

II.V.5.4.3. Noteikumi

1. Privātās divkaujas ir aizliegtas. Tās aizliedz gan dabiskais, gan Baznīcas likums.

2. Ir atjauta publiskā divkauja, kas tiek izcīnīta publiskās autoritātes vārdā, lai nepieļautu lielāku asinsizliešanu. Ir labāk, ja cīņas izšķiršanu panāk divi cilvēki, nekā ja stātos karaspēks pret karaspēku (piem., publiska divkauja notika starp Goliātu un Dāvidu).

3. Jaunākos laikos ir ieviesušās t.s. akadēmiskās divkaujas. Sajās divkaujās tiek lietoti vieglāki zobeni, atļauts ievainot tikai sejā, pārējās ķermeņa daļas ir rūpīgi aizsegtas. Kaut arī šajās divkaujās paredzēta tikai ievainošana, bet ne nogalināšana, tomēr Baznīcas sodi un aizliegumi tiek attiecināti arī uz akadēmiskām divkaujām.

5. nodaļa — Karš

II.V. 5.5.1. Jēdzieni

Karš ir karaspēka cīņa pret karaspēku, kuru vada publiska autoritāte.

Iedalījums:

1) uzbrukuma karš, ko uzsāk, lai atgūtu zaudētās tiesības vai īpašumu,

2) aizstāvēšanās karš, kas notiek, lai atvairītu citas valsts uzbrukumu.

II.V.5.5.2. Vai karš vispār drīkst notikt?

1. Ir tiesības karot, ja izpildās vajadzīgie nosacījumi.

Attiecībā uz aizstāvēšanās karu: ja ir tiesības privātam cilvēkam atvairīt netaisnīgu uzbrucēju, tad to pašu drīkst darīt arī valsts.

Uzbrukuma karš pieļaujams tad, ja tikai ar cīņu ir iespējams atgūt savas tiesības vai arī savas teritorijas.

2. Ja karš ir taisnīgs, tad atļauts lietot nepieciešamos cīņas līdzekļus, kurus pieļauj dabiskais likums un starptautiskās tiesības. Nedrīkst pielietot tādus līdzekļus, kas nav nepieciešami karadarbībai, kuri pretojas dabiskajam likumam un starptautiskajām tiesībām. Kas pārkāpj šos likumus, tam ir pienākums izdarīt restitūciju.

Tā, piem., nedrīkst saindēt pretinieka akas un ūdens avotus, nedrīkst nogalināt sūtņus, nevainīgus cilvēkus — bērnus, sievietes un vecus cilvēkus, nedrīkst nonāvēt gūstekņus, nedrīkst laupīt privātu cilvēku mantu.

3. Pēc likumīgo tiesību atgūšanas ir jāpiedāvā miers. Vairs nepastāvot taisnīgā kara mērķim, turpmākā karadarbība kļūst noziedzīga. Zināmos gadījumos arī uzvarētam ir jātiecas pēc miera, lai veltīgi netiktu lietas asinis.

II.V.5.5.3. Karu pieļaujošie taisnīgie noteikumi:

a) kara uzsākšana atrodas tikai likumīgās visaugstākās valsts varas rokās;

b) taisnīgs un smags iemesls; uzbrukuma karā vienīgais taisnīgais iemesls var būt nodarītā netaisnība, kuras izlīdzināšanai pretinieks miera ceļā nav piedabūjams. Iemeslam kara uzsākšanai jābūt tik svarīgam, ka tas ir pārāks par visām nelaimēm un postu, ko nes karš. Pirms kara sākšanas vispirms miera ceļā jāpieprasa gandarījums un netaisnības izlīdzināšana. Ja pretinieks ir ar mieru izpildīt taisnīgās prasības, tad karam vairs nav likumīga pamata. Par taisnīgām prasībām nevar uzskatīt vēlēšanos darīt stiprāku savu valsti un paplašināt to teritorijas ziņā, pievienojot svešas teritorijas;

c) ja ir izlietoti visi iespējamie līdzekļi taisnīgās prasības nokārtot miera ceļā;

d) uzstādītās prasības pretiniekam ir pilnīgi drošas un taisnīgas. Kara posts ir tik liels, ka to nekādā ziņā nedrīkst sākt, ja nav pilnīgas drošības par to, vai karš un uzstādītās prasības pretiniekam ir taisnīgas.

II.V.5.5.4. Prasības karavīriem:

a) karā, par kuru ir pilnīga drošība, ka tas ir netaisnīgs karš, nedrīkst piedalīties, nedrīkst tajā karot;

b) ja ir pamats šaubīties, vai karš ir taisnīgs, tad iesauktie karavīri nedrīkst atteikties no pavēļu izpildīšanas. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka karš ir taisnīgs, ja nav pierādīts pretējais;

c) pieteikties brīvprātīgajos drīkst tikai tad, ja par kara taisnīgumu ir pilnīgi drošs;

d) arī taisnīgā karā karavīriem nav atļauts laupīt.

Sestais bauslis aizliedz laulības pārkāpšanu un jebkura veida ārēju baudkāri; devītais bauslis aizliedz iekšēju baudkāri, kas ir spēcīgas vēlmes un domas. Abi baušļi kā noliedzošie aizliedz jebkuru baudkāri, kā iekšēju, tā ārēju, bet kā apstiprinošie nosaka ievērot šķīstību attiecīgi cilvēka stāvoklim — celibātā vai laulībā.

I JAUTĀJUMS — ŠĶĪSTĪBA UN JAUNAVĪBA

II.VI. 1.1. Šķīstība

II.VI. 1.1.1. Jēdziens

Par šķīstību sauc morālu tikumu, kas izslēdz vai regulē tieksmi pēc dzimumbaudas.

II.VI. 1.1.2. Iedalījums

Izšķir vispārēju šķīstību, jebkurā dzīves stāvoklī atturoties no neatļautas baudas, un īpašu šķīstību kādā dzīves stāvoklī — pirmslaulību šķīstība, atturoties no dzimumbaudas uz laiku, t.i., līdz laulībai; laulības šķīstība, atturoties no neatļautām dzimumbaudām laulībā; atraitņu šķīstība, pēc atļautām dzimumattiecībām laulībā atturoties no tām uz visu atlikušo dzīvi vai vismaz līdz nākamajai laulībai; nepilnīga šķīstība, kas ir atturēšanās no neatļautām miesīgām baudām, un pilnīga šķīstība, atturoties no visām miesīgām baudām, pat kuras atļautas laulībā.

II.VI. 1.2. Jaunavība

Par jaunavību vai jaunavīgu šķīstību sauc ciešu apņemšanos atturēties no visām miesīgām baudām — kā neatļautām, tā atļautām — un uz visiem laikiem, un kas pieņemta pilnīgā miesas šķīstības stāvoklī. Jaunavības zaudēšana var būt 1) formāla (izdarot jebkuru nāvīgu grēku pret šķīstību, kā iekšēji, tā ārēji), 2) materiāla. Materiālā jaunavības zaudēšana ir neatjaunojama; formālā jaunavības zaudēšana, apņemoties stāties laulībā un dzīvot laulības dzīvi — atjaunojama.

II jautājums — Baudkāre

II.VI.2.1. Baudkāres daba

II.VI.2.1.1. Jēdziens

Par baudkāri sauc nesakārtotu tieksmi pēc dzimum- baudām vai nesakārtotu atdošanos tādai baudai (pretrunā dabiskajam mērķim – pēcnācēju radīšanai).

II.VI.2.1.2. Baudkāre ir ļaunprātīga radīšanas spēju izmantošana, kas ir pretrunā ar to likumu, ko deva Dievs.

II.VI.2.1.3. Piepildīta baudkāre var būt dabiska, ja pēcnācēju radīšana paliek iespējama, vai pretdabiska, ja pēcnācēju radīšana ir izslēgta. Nepiepildīta baudkāre ir vai nu baudkāre vārda tiešā nozīmē, kad pastāv miesīga bauda, vai grēkošana pret kaunīgumu, kad miesīga bauda nepastāv. Grēkošana pret kaunīgumu var būt iekšēja (iekšējie akti, kas veicina baudkārīgu fantāziju, intelektu un gribu) un ārēja (ārēji akti, kas tāpat veicina baudkāri). Baudkāres akts var būt patvaļīgs un tīšs, kad nodoma priekšmets bija dzimumbauda pati par sevi, un netiešs, kad nodoma priekšmets bija kas cits, piemēram, skats, lasīšana utt., bet kam tomēr varēja paredzēt baudkāres apmierinājumu.

II.VI.2.2. Baudkāres ļaundabīgums

II.VI.2.2.1. Patvaļīga un tīša baudkāre sevis pašas dēļ ir smags grēks. Ja ir bijis tīšs nodoms, nav pieļaujams grēka matērijas niecīgums; pati īsākā un niecīgākā bauda, piemēram, baudkārs skūpsts, ja tā baudkārā daba ir tīša, ir nāvīgs grēks. Taču, ja nodoms nebija tiešs, matērijas niecīgumam ir mīkstinošs spēks.

II.VI.2.2.2. Vajag atšķirt darbības, kas veicina nešķīstu uzbudinājumu pēc būtības (vērot piedauzīgas ainas, piedauzīgi pieskārieni, iztēles piepildīšana ar jutekliskiem tēliem, vispār tas, kas saucas nepiepildīta baudkāre vai grēks pret kaunīgumu), un tās, kas veicina tādu uzbudinājumu tikai nejauši un kam pašām nav nekāda sakara ar seksuālo sfēru. Starp darbībām, kas veicina pēc būtības nešķīstu uzbudinājumu, izšķir tādas, kas veicina šādas sekas vienmēr vai gandrīz vienmēr, ietekmējot to tieši un pamanāmi, un tādas, kas šādas sekas veicina reti.

Baudkāres apmierināšana, ja iemesls ir tīšs un apzināts, ir smags grēks.

Darbības, kas pēc savas dabas ir stipri ietekmējošas jutekliskumu, vienmēr ir smags grēks, no tām vajag izvairīties.

Darbības, kas pēc savas dabas viegli izraisa jutekliskumu, pēc savas dabas nekad nav smags grēks (piemēram, neilgs pieskāriens vai garāmslīdošs skats).

III Jautājums — Piepildītas baudkāres grēki

Par piepildītas baudkāres grēkiem sauc grēkus, kad bauda ir nonākusi līdz apmierinājumam. Tie tiek iedalīti dabiskajos, kad ieņemšana paliek iespējama, un pretdabiskajos, kad tā principā nav iespējama. Pretdabiskie grēki ir smagāki par dabiskajiem.

Dabiskie grēki ir netiklība, laulības pārkāpšana, asinsgrēks, pavedināšana. Pretdabiskie grēki ir pollūcija (masturbācija), sodomija, kopošanās ar dzīvniekiem un onānisms.

1. nodaļa — Dabiskie grēki

II.VI.3.1.1. Netiklība

II.VI.3.1.1.1. Jēdziens

Par netiklību sauc vīrieša un sievietes, kuri paši nav saistīti laulības saitēm, nelikumīgas fiziskās attiecības pēc pašu vēlēšanās.

II.VI.3.1.1.2. Netiklības paveidi

Netiklības paveidi ir nelikumīga kopdzīve un netiklība. Par nelikumīgu kopdzīvi sauc biežas fiziskas attiecības ar vienu un to pašu personu, ja, nepastāvot likumīgai laulībai, grib piešķirt likuma spēku nelikumīgai kopdzīves izmantošanai. Par netiklību sauc tādas personas dzīvesveidu, kad persona nododas nelikumīgām dzimumattiecībām, mainot partnerus savtīgu nolūku vai miesaskāres apmierināšanas dēļ.

II.VI.3.1.1.3. Netiklība vienmēr ir smags grēks, ko stingri aizliedz dabiskais likums un Dieva atklāsme: nevienam izvirtulim vai nešķīstam .., jo tā ir kalpošana elkiem, nav mantojuma Kristus un Dieva valstībā (sk. Ef 5, 5).

II.VI. 3.1.1.4. Par prostitūciju sauc dzimumizlaidību, ko praktizē par naudu; prostitūcija var būt publiska vai slēpta.

II.VI.3.1.2. Laulības pārkāpšana

II.VI. 3.1.2.1. Jēdziens

Par laulības pārkāpšanu sauc seksuālas attiecības ar vīrieti vai sievieti, ar ko nav laulības saišu. Laulības pārkāpšana ir: vienkārša, ja viens no grēkojušajiem ir laulībā; divkārša laulības pārkāpšana, ja precēts vīrietis grēko ar precētu sievieti.

II.VI.3.1.2.2. Ļaunums

Laulības pārkāpšana ietver divus grēkus, no kuriem katrs ir nāvīgs grēks. Pirmais — pret taisnīgumu, jo laulības pārkāpējs aizskar svešas tiesības; otrais — pret šķīstību. Ja precēts vīrietis grēko ar precētu sievieti, tad katrs no viņiem ir grēkojis pret sava vīra (sievas) tiesībām un arī pret sava partnera (partneres) sievas (vīra) tiesībām, kā rezultātā rodas dubultgrēks.

Laulības pārkāpšana ir arī tad, ja dzimumattiecības notiek ar otra laulības partnera piekrišanu. Šāda atļauja ir nederīga un grēcīga.

II.VI.3.1.3. Asinsgrēks

II.VI.3.1.3.1. Jēdziens

Par asinsgrēku sauc dzimumattiecības ar radiniekiem vai ieprecētajiem — vīra (sievas) radiniekiem, kas atrodas tādās radniecības pakāpēs, starp kurām Baznīca aizliedz laulību.

Asinsgrēcīgas ir dzimumattiecības:

a) starp radiniekiem, turklāt visās pakāpēs tiešajā radniecības līnijā, un radniecības sānlīnijās līdz trešajai pakāpei ieskaitot;

b) starp ieprecētajiem radiniekiem, turklāt tiešajā līnijā visās pakāpēs, sānlīnijā līdz otrajai pakāpei ieskaitot.

II.VI.3.1.3.2. Ļaunums

Asinsgrēks ietver divus smagus grēkus — vienu pret šķīstību, otru pret radniecības jūtām.

Parasti uzskata, ka asinsgrēks ar ieprecētajiem radiniekiem pēc būtības neatšķiras no asinsgrēka ar radiniekiem, jo abos gadījumos tiek aizvainotas vienas un tās pašas — radniecības jūtas.

II.VI.3.1.4. Dzimumattiecību uzspiešana (varmācība)

II.VI.3.1.4.1. Jēdzieni

Attiecībā uz varmācību vai izvarošanu — ar to saprot personas iegūšanu bez tās piekrišanas. Tādēļ vardarbības raksturs ir netiklībai ar vājprātīgu, piedzērušu, miegā esošu personu, kā arī ar mazgadīgo, kurš vēl nav spējīgs patstāvīgi uzņemties atbildību par savu rīcību.

Dzimumattiecību uzspiešana ir vardarbība, tā var izpausties:

a) kā fiziska vardarbība;

b) kā psihiska vardarbība:

1) draudi, iebiedēšana, izmantojot atkarības stāvokli ģimenē, darbā, t.sk. priekšniekam izmantojot savu autoritāti;

2) viltus un apmāns, kad tiek izmantota personas nezināšana, lai panāktu kopdzīvi, kas tikusi iztēlota kā atļauta, vai kad melīgi dots solījums precēties;

3) izmantojot personas nesamaņas stāvokli, kad persona ir miegā, alkohola reibumā, psihotropo vai narkotisko vielu ietekmē.

II.VI.3.1.4.2. Ļaunums

Katra dzimumattiecību uzspiešana, būdama vardarbīga, ietver divus grēkus: vienu pret šķīstību, otru pret taisnīgumu.

Kas vērš vardarbību pret seksuālas attiecības nepieredzējušu cilvēku, izdara divkāršu netaisnības grēku — pret viņa tiesībām uz savu ķermeni un pret viņa tiesībām uz jaunavību.

Lai persona, pret kuru vērsta vardarbība, nebūtu līdzdalīga grēkā, ir nepieciešams, lai tās pretestība būtu gan iekšēja — nepiekrītot miesīgai baudai, gan ārēja — mēģinot novērst vardarbīgo uzbrukumu.

2. nodaļa — Nešķīstības grēki, kas vēršas pret cilvēka dabu

II.VI.3.2.1. Pollūcija

Par pollūciju sauc: vīriešiem — sēklas izšļākšanos, sievietēm — dziedzeru izdalījumus, kas padara maksti valgu. Parasti pollūcija notiek, kad dzimumorgānu uzbudinājums sasniedz zināmu pakāpi, un tāpēc ir saistīta ar pabeigtas vai nepabeigtas miesīgās baudas sajūtu.

II.VI.3.2.1.1. Jēdzieni

Apzinīga pollūcija ir gribēta baudas iegūšana, izslēdzot pēcteču radīšanu. Pollūciju vai masturbāciju izraisa, kairinot dzimumorgānus.

Pollūcija var notikt arī dabisku iemeslu dēļ un var būt slimīga abu dzimumu personām, kas cieš no ārkārtējas nervu uzbudināmības, īpaši seksuālajā sfērā, vai kas cieš no nervu sistēmas disfunkcijas, turklāt abos gadījumos tā bieži vien var notikt jau iemantota grēcīga pieraduma dēļ. Minētajās slimībās izdalījumi parasti nav saistīti ar baudu, vismaz ne ar pilnīgu baudu, un tos var izsaukt paši niecīgākie iemesli (viegli pieskārieni, sasprindzinātība utt.).

Pollūcija kā grēks, vārda morāliskā nozīmē, ir miesīgas baudas gūšana sev, kas notiek ārpus laulības attiecībām; šis baudas pabeigtība saistīta ar iepriekšminēto šķidruma izdalīšanos, no kā arī ieguvusi savu nosaukumu. Cits nosaukums — masturbācija. Šā grēka mērķis ir miesīga bauda.

II.VI.3.2.1.2. Pollūcijas ļaunums

II.VI.3.2.1.2.1. Pollūcijas ļaunums ir tajā, ka vīrietis vai sieviete izmanto organisma radīšanas spējas pretēji cilvēka dabai.

Attiecīgo orgānu nervu uzbudinājuma dēļ notikušās pollūcijas iemesli var būt gan fiziski (pieskārieni šiem orgāniem u.tml.), gan psihiski (iztēles nodarbināšana ar vairāk vai mazāk nepieklājīgiem tēliem).

Ir jāizšķir patvaļīgā un nepatvaļīgā pollūcija, kur pēdējā izriet no dabiskiem cēloņiem. Patvaļīgā pollūcija var būt gribēta, ja ir mērķis to sev sagādāt, to veikt, vai ja ir iekšējā piekrišana tam, kas notiek patvaļīgi. Vai netieši — ja cilvēks dara kaut ko, jau iepriekš zinot, ka sekos pollūcija, kaut arī tā nav mērķis.

II.VI.3.2.1.2.2. Ja pollūcijas līdzeklis bijuši sveši pieskārieni, penitentam ir pietiekami tajā atzīties vispārējā formā; bet, ja juteklība bijusi vērsta uz līdzdalībnieku, ne tikai uz pašu pollūcijas aktu, tad ir svarīgi, vai juteklība ir bijusi vērsta uz sievieti, vīrieti vai dzīvnieku.

Ja kāds otrai personai izraisa pollūciju pret tās gribu, tad izdara divkāršu grēku — vienu pret šķīstību, otru pret taisnīgumu. Ja ar personas piekrišanu, tad arī izdara divkāršu grēku — vienu pret šķīstību, otru pret mīlestību — ar līdzdalību grēka veikšanā. Ja divi ar pieskārieniem izsauc viens otram pollūciju, tad katrs izdara trīs grēkus: divus pret šķīstību — apgānot sevi un apgānot otru, un trešo — pret mīlestību — ar līdzdalību grēka veikšanā.

Grēka izdarīšanas apstākļi var attiekties kā uz subjektu (persona, kas saistīta ar šķīstības solījumu, izdarot pollūciju, veic zaimojošās baudkāres grēku; ar laulības saitēm saistītais pārkāpj laulību), tā uz objektu (ja pollūciju pavadījusi vēlme grēkot ar neprecētu personu, domās tiek veikts netiklības grēks; ja ar precētu — laulības pārkāpšanas grēks; ja ar tā paša dzimuma personu — sodomijas grēks).

II.VI.3.2.1.2.3. Dabiskā nakts pollūcija, ja tā notiek pati par sevi, nerada morālu vainu.

II.VI.3.2.1.2.4. Tīši gribēta pollūcija vienmēr ir nāvīgs grēks, jo pilnīgi izkropļo Dieva noteikto kārtību, kā ir lietojama radīšanas spēja.

Nav atļauts iekšēji piekrist baudai, kas rodas netīšas pollūcijas dēļ. Ir pieļaujams, ka daba atbrīvo pati sevi no pārpilnības apgrūtinājuma, bet nedrīkst būt gribas piekrišanas baudai. Lai izvairītos no gribas piekrišanas baudai, kas rodas netīšas pollūcijas dēļ, ieteicams mainīt ķermeņa stāvokli un ar gribasspēku pievērst uzmanību citiem priekšmetiem. Lai izbēgtu no līdzdalības briesmām notiekošajā pollūcijā, ir jāatturas no pieskārieniem un vispār no tīša ķermeņa uzbudinājuma. Katra kustība vai darbība, kas tīši veikta pollūcijas izraisīšanai, ir smags morālisks grēks.

Ja persona novēro, ka, veicot kādu pašu par sevi atļautu darbību, piemēram, izjādes, bieži notiek pollūcija, turklāt arī sagrēko ar gribas piekrišanu baudai, no šīs darbības ir jāatsakās, ja nav cita veida grēka izslēgšanai.

II.VI.3.2.1.3. Praktiski ieteikumi

II.VI.3.2.1.3.1. Pollūcijas netikums ir stipri izplatīts, tādēļ jāatklāj cēloņi, kas to veicina, jārunā par sekām un jāmeklē līdzekļi šī netikuma novēršanai.

Ārējie cēloņi ir: slikts paraugs, erotiskas grāmatas un attēli, bezdarbība, audzināšanas trūkums, viss, kas uzbudina dzimumorgānu nervus, dzimumorgānu higiēnas neievērošana. Diemžēl jāpiebilst, ka reizēm sabiedrība mēdz dot netikumīgus padomus.

Iekšējie cēloņi: īpaši organisma stāvokļi, slimības, kas iespaido nervu sistēmu, piemēram, histērija, astēnija, u.c.

Ilgstoši praktizēta pollūcijas netikuma sekas ir graujošas — personas attiecību ar citiem izkropļojumi, pašidentitātes traucējumi, vispārēja organisma novājināšanās, sirds un nervu darbības traucējumi dažādās pakāpēs, apgrūtināta ģimenes dzīve. Kad netikums ir iesakņojies, no tā ir grūti atbrīvoties.

II.VI.3.2.1.3.2. Fiziskie un higiēniskie līdzekļi ir: uzmanības novēršana no netikumīgām domām; ķermeņa nodarbināšana ar fiziskiem vingrinājumiem; vēsa duša; dzimumorgānu higiēna; cieta guļvieta; tūlītēja celšanās no rīta; urīnpūšļa iztukšošana pirms gulētiešanas; priekšrokas došana vieglam ēdienam; atturēšanās no gaļas ēdieniem un stipriem alkoholiskajiem dzērieniem vakaros; tāda apģērba nēsāšana, kas nav pārlieku siltinošs un nespiež uz dzimumorgāniem.

II.VI.3.2.1.3.3. Morālie līdzekli: nebaidīties mācīties atšķirt labo no ļaunā, censties apzināties tikuma vērtību, izvairīties no izdevības uz grēku, biežāk pieņemt Sv. Sakramentus un būt cītīgākam dievbijībā, attīstīt gribasspēku, pēc kritiena nekavējoties nožēlot grēku un bieži iet pie grēksūdzes, ticēt panākumiem cīņā ar grēku, rīta un vakara lūgšanas par dvēseles un miesas šķīstību, pievienojot stipru apņemšanos vairīties no grēka.

Ir jaunekļi un meitenes, kas nervu stāvokļa vai sangviniskās komplekcijas dēļ ir pakļauti vētrainiem kārdinājumiem un par spīti pretestībai un mēģinājumiem lūgties piedzīvo pollūciju. Ja tā tiešām notiek pret viņu gribu, tad grēka nav.

Cīņā pret miesas grēkiem labi jāievēro biktstēva ieteikumi.

II.VI.3.2.2. Sodomija

II.VI.3.2.2.1. Jēdziens

Par sodomiju sauc dzimumattiecības ar tā paša dzimuma personu vai ar pretējā dzimuma personu, bet tādas, kad sēklas izšļākšanās notiek neatbilstīgā orgānā. Sodomiju ar tā paša dzimuma personu (homoseksuālismu) sauc par pilnīgu vai sodomiju vārda īstajā nozīmē. Dzimumaktu ar pretējā dzimuma personu, kas notiek, sēklai izšļācoties neatbilstīgā orgānā, sauc par nepilnīgu sodomiju. Gan viens, gan otrs akts var būt pabeigts, ja ir notikusi sēklas izšļākšanās, vai nepabeigts, ja nav notikusi. Sodomija var notikt arī divu sieviešu intīmās fiziskās attiecībās, ko sauc par lezbismu.

Šā nozieguma būtība ir iegribā, kas vērsta uz pretdabiskām dzimumattiecībām. Cilvēka daba ir tāda, kurā ir noteikta pareizā kārtība kopdzīvošanā bērnu radīšanai. Turklāt arī tiek izdarīts grēks pret mīlestību, tieši esot līdzdalīgam otra grēkā.

II.VI.3.2.2.2. Ļaunums

Sodomija ir daudz smagāks grēks nekā parasta pollūcija — kā pats par sevi, tā līdzdalības svešā grēkā dēļ. Pilnīga sodomija ir smagāks grēks nekā nepilnīga, jo pievienojas specifiskais moments — tieksme uz sava dzimuma personām.

Kad sodomiju veic ar mazgadīgajiem, to sauc par pedofiliju.

II.VI.3.2.3. Zoofilija

Par zoofiliju sauc cilvēka miesisku savienošanos ar dzīvnieku. Tas ir vissmagākais no baudkāres grēkiem — smagāks par sodomiju.

II.VI.3.2.4. Hiperseksualitāte

Patoloģiski pārmērīga seksuālas vajadzības attīstība ir atkarīga no dažādiem cēloņiem (iedzimtība, nervu slimība, alkohola lietošana, vide). Pagātnē notikuši seksuālie ekscesi tāpat var izsaukt juteklības patoloģisku attīstību, kad iekāri izraisa visniecīgākie iemesli un ar fizisku nepieciešamību noved pie pollūcijas. Tikko apmierināta dzimumtieksme tiek uzbudināta arvien no jauna; to uzbudina priekšmeti, kam pat nav sakara ar baudkāri; cilvēks par to vien domā.

Tikām, kamēr saglabājas veselīgs saprāts vai apziņa vismaz kaut kādā pakāpē, pat psihiskas slimības gadījumā, paliek pienākums pielikt pūles savas juteklības apvaldīšanai. Nekādā gadījumā nav jāseko tādu ārstu padomiem, kuri rekomendē iekāres remdināšanu. Šķīstība un atturība nekad nekaitē nedz dvēseles, nedz miesas veselībai.

3. nodaļa — Perversijas

II.VI.3.3.1. Sadisms

Par sadismu sauc cietsirdīgu rīcību pret sevi vai citiem, kas rada seksuālu baudu (žņaugt, sist, pātagot, durstīt ar nazi, nogalināt baudkāres dēļ).

II.VI.3.3.2. Mazohisms

Par mazohismu sauc baudkāra apmierinājuma izraisīšanu, labprātīgi paciešot cietsirdības un vardarbības aktus (tiekot sistam, ļaujot sevi pērt ar rīkstēm vai pātagu, ļaujot sadurstāt sevi līdz asinīm utt.).

Vīriešu vidū biežāk sastopams ir sadisms, sieviešu vidū — mazohisms.

II.VI.3.3.3. Fetišisms

Par fetišismu sauc iekāres izraisīšanu ar iedomātu vai reālu darbību vai priekšmetiem, kas neattiecas uz seksuālo sfēru. Fetišisma gadījumā cilvēks uzbudinās un nonāk līdz pollūcijai, iztēlojoties atsevišķi roku, kāju, acis, matus, blūzīti, kurpes vai pieskaroties šiem priekšmetiem. Parasti priekšmetiem ir saistība ar kādu personu, kas izsauc pārmērīgu kaisli, bet mēdz būt arī, ka uzbudinājumu izraisa bez saistības ar kādu noteiktu personu.

II.VI.3.3.4. Padomi

Ne tikai psihiski veselām personām, bet arī tādām, kas cieš no psihiskām slimībām, ir pienākums cīnīties pret perversām tieksmēm.

Rūpīgi jāseko, vai bīstamu noslieču nav tādām personām, kas citādā ziņā dzīvo normālu dzimumdzīvi. Ir sastopami cilvēki, kas izjūt netīru uzbudinājumu, iztēlojoties bērnu pēršanu, mocekļu spīdzināšanu utt. Ar šādām nosliecēm ir jācīnās tieši tāpat kā ar jebkuru kārdinājumu pret šķīstību.

IV Jautājums — nepabeigtie baudkāres grēki

II.VI.4. Jēdzieni

Vieni šāda veida grēki ietver pašu baudkāri, citi — tikai mudinājumu uz baudkāri. Pirmā veida grēkiem pieder miesas kustības: erekcija vīriešiem, klitora kustības sievietēm, otrā veida — grēki pret kaunīgumu: iekšējie akti (domas un vēlmes) un ārējie (nešķisti skati, pieskārieni, skūpsti, apskāvieni, vārdi, lasāmviela, TV, video un internēta produkcija).

1. Dzimumorgānu uzbudinājums

II.VI.4.1.1 Jēdziens

Ar nepiepildītu baudkāri saistīta seksuālās baudas norise dzimumorgānos ir dzimumorgānu kustības jeb uzbudinājums (erekcija vīriešiem, klitora kustības sievietēm).

Tās var būt:

a) īslaicīgas;

b) ilgstošas.

Pirmās rada tikai attālus pollūcijas draudus vai vispār nerada draudus; otrās rada tuvus pollūcijas draudus.

To cēloņi — ārējie (ķermeņa poza, nešķīsti pieskārieni utt.) vai iekšējie (nešķīsti fantāzijas tēli, kas raisās paši no sevis vai no redzētā, vai sarunas, lasāmvielas iespaidā).

II.VI.4.1.2. Ļaunums

Ar miesaskāres baudu saistīts dzimumorgānu uzbudinājums ir morāla nekārtība.

Minētais dzimumorgānu uzbudinājums, ko izsauc ar nolūku un ko pavada gribas piekrišana, ir smags grēks.

Negribēts dzimumorgānu uzbudinājums, lai cik ievērojams, nav grēks, ja to nepavada gribas piekrišana.

II.VI.4.1.3. Praktiski padomi

Ja dzimumorgānu uzbudinājums ir īslaicīgs, tam labāk nepievērst uzmanību, bet attiekties ar vienaldzību, lai rūpes par tā apspiešanu nenodarbinātu iztēli.

Ja dzimumorgānu uzbudinājums ir ievērojams, personai ir pozitīvās pretestības pienākums.

Ja uzbudinājuma cēlonis ir paša darbība, bez kuras var iztikt, darbība ir nekavējoši jāpārtrauc (koķetērija, flirts).

Nevienam nav pienākuma izvairīties no nepieciešamas un derīgas rīcības (piem., mediķiem) baiļu dēļ no miesas uzbudinājuma. Nav jāpamet labi darbi tāpēc, ka cieš no miesas uzbudinājuma, jāraugās tikai, lai nebūtu briesmu, ka griba varētu piekrist. Ir svarīgi, lai cilvēki neatteiktos no lūgšanām vai dievbijīgiem vingrinājumiem tāpēc, ka to laikā viņus īpaši moka nepieklājīgi tēli vai miesas uzbudinājums. Šis uzbudinājums ir jāignorē, turpinot sākto labo darbu.

2. nodaļa — Ārējie grēki pret kaunīgumu

II.VI.4.2.1. Vispārējās piezīmes

II.VI.4.2.1.1. Ārējie grēki pret kaunīgumu izpaužas kā nešķisti skati, pieskārieni, skūpsti, apskāvieni, sarunas, dziesmas, lasāmviela, televīzijas raidījumi, ko izmanto miesaskāras baudas nolūkā. Būtībā tie ir tādi paši grēki kā pieļautās iekšējās nešķistās domas un vēlmes.

II.VI.4.2.1.2.

Pieskaršanās ķermeņa daļām, kas pašas par sevi ir uzbudinošas, vai to apskatīšana, ja nedz viens, nedz otrs nenotiek īsta un neviltota labuma pēc, neapšaubāmi liecina par iekāri un iekvēlina iekāri.

Starp ārējiem grēkiem pret kaunīgumu ir jāatšķir tie, ko veic nošķirtībā, un tie, ko veic ar otras personas līdzdalību un kas satur sevi pavedinājuma, ievešanas kārdinājumā, līdzdalības svešā grēkā morālo ļaundabīgumu.

II.VI.4.2.2. Grēcīgās rīcības izvērtējums

Tā kā grēkā kritušajā cilvēkā miesas tieksme darbojas daudz spēcīgāk un nekārtīgāk nekā tieksme pēc citiem labumiem, pēc grēkā krišanas cilvēkam ir dots kauns. Tikumiska sekošana kauna balsij ir cietoksnis, kas apsargā šķīstības tikumu. Tas, kurš bez pamatotas un īstas nepieciešamības vai laba nolūka veic iepriekšminētās grēcīgās darbības, grauj Dieva doto cietoksni un atver vārtus briesmām. Tā kā grēki pret kaunīgumu izraisa juteklisku apmierinājumu, miesas tieksme aptumšo prāta spriešanas spēju tā, ka cilvēks iztēlojas, it kā rīkotos labuma dēļ vai tīra jutekliska apmierinājuma dēļ, bet īstenībā ir slēptas iekāres vadīts.

Citu klātbūtnē vai ar citu līdzdalību veikti šādi akti atklāj garu, kas sevi nav norobežojis no iekāres, un tādēļ tie satur sevi pavedinājumu vai līdzdalību svešos grēkos.

Grēka pret kaunīgumu ārējie akti, ja tie ir vienoti ar nepabeigtu miesaskāres baudu, morāli neatšķiras cits no cita, bet pieder vienam un tam pašam veidam.

Grēki pret kaunīgumu, kā ārējie, tā iekšējie, atšķiras no pabeigtajiem aktiem (pollūcijas, dzimumakta); tāpēc nav pietiekami pie bikts sevi apsūdzēt tikai par netīriem pieskārieniem, ja tiem sekojusi pollūcija.

II.VI.4.2.3. Morālais raksturs attiecībā uz veicēja mērķi

Rīcībai, kas vērsta pret kaunīgumu un šķīstību, ārpus laulības var būt četri dažādi mērķi:

a) miesaskāres bauda;

b) jutekliska bauda;

c) joks, vieglprātība vai ziņkārība;

d) taisnīga un saprātīga lieta.

II.VI.4.2.3.1. Ja darbības pret kaunīgumu tiek veiktas miesaskāres baudas dēļ, pat ja tās pašas par sevi ir maz iekvēlinošas iekārei, tās vienmēr ir smagi grēki nopietnā ļaunā nolūka dēļ, neatkarīgi no tā, cik tās paši par sevi ir nepieklājīgas.

II.VI.4.2.3.2 Ja rīcību pret kaunīgumu veic taisnīga un saprātīga iemesla dēļ, tad, ja pret paša gribu rastos saldkaislas juteklības vēlmes vai pat pollūcija, grēka nav, ja tikai nav gribas piekrišanas.

Taisnīgi iemesli var būt trīs veidu: pieklājība, labums, nepieciešamība. Bet jo lielāks ir iespējamais zaudējums kaunam, jo svarīgākam jābūt iemeslam, kas atvainotu rīcību pret kaunīgumu; rīcība, kas smagi grēko pret kaunu (cita dzimuma personu tā saukto intīmo ķermeņa daļu apskatīšana vai pieskaršanās tām) var tikt atvainota tikai nepieciešamības dēļ, kā praktizējoša ārsta gadījumā.

II.VI.4.2.4. Grēcīgas darbības pret kaunīgumu attiecībā pret citu personu

Pieskārieni, skūpsti, apskāvieni netīrā nolūkā ir grēki, kuru veidu nosaka pēc apstākļu rakstura un personas, pret kura ķermeni veikta nepieklājīga pieskaršanās: pastāvot iekāres afektam attiecībā uz šo personu, darbībai ir netiklības raksturs, ja runa ir par otra dzimuma personu, kas nesastāv laulībā; laulības pārkāpšanas raksturs, ja — par otra dzimuma personu, kas sastāv laulībā; sodomijas raksturs, ja par tā paša dzimuma personu. Tādēļ grēksūdzē ir jānosauc tamlīdzīgas detaļas.

Pieskaršanās sava ķermeņa intīmajām daļām bez pamatota iemesla, taču arī bez netīra afekta personām, kas pēc pieredzes zina, ka no šādiem pieskārieniem neuzbudinās, nav grēks (vismaz ne baudkāres grēks). Taču zēniem, ņemot vērā iespējamās sliktās sekas, stingri vajadzētu aizliegt tamlīdzīgus pieskārienus, īpaši atrodoties gultā. Tam, kurš ilgi un bez iemesla mēdz aizskart savu ķermeni intīmās vietās, parasti ir baudas vai pollūcijas mērķis.

Pieskaršanās tā paša dzimuma cilvēkam tajās ķermeņa daļās, kam pašām par sevi piemīt uzbudināšanās spēja, ja nav pamatota iemesla, ir smags grēks, jo no tā rodas spēcīgs uzbudinājums. Pat ja pieskaršanās notiek caur apģērbu, paliek aizdomas par smagu grēku. Bet, ja ir izslēgts baudkārīgs nolūks, ja pieskaršanās bijusi garāmslīdoša, radusies no joka vai vieglprātības, grēks nav smags.

Tāda veida pieskaršanās pretēja dzimuma personas ķermenim gandrīz vienmēr ir smags grēks.

Pieskaršanās tā paša dzimuma personai tajās ķermeņa daļās, kurām tikai attāla spēja uzbudināt, ja ir izslēgts slikts nolūks, diez vai būs grēku saturoša, vismaz ne smagu grēku. Bet tā pašā veida pieskaršanās pretējā dzimuma personas ķermenim diez vai var nebūt smags grēks, ja nu vienīgi tā ir garāmslīdoša pieskaršanās, piemēram, plecam vai rokas augšējai daļai vieglprātīga joka dēļ.

II.VI.4.2.5. Skūpsti

Skūpsti starp dažāda dzimuma personām, kas nav saistītas ar laulības saitēm, kas ir ilgstoši, bieži atkārtojas, parasti ir ar smagu grēka matēriju, jo stipri uzbudina.

Pieklājīgi skūpsti, kas atbilst vietējām paražām un pieklājības normām un izsaka draudzīgas jeb radnieciskas pieķeršanās vai godīgas mīlestības jūtas, ir atļauti, ja vien nav gribas piekrišanas saldkaisles baudai. Tas pats ir sakāms par apskāvieniem un rokasspiedieniem.

II.VI.4.2.6. Aplūkošana

Sava ķermeņa intīmo daļu aplūkošana nepieciešamības dēļ, izslēdzot netīru afektu, grēku nesatur.

Garāmslīdoši uzlūkot tā paša dzimuma personas kailu ķermeni (piemēram, kopīgi peldoties) ziņkārības dēļ ir viegls grēks; bet apzināta un vērīga tā paša dzimuma personas kaila ķermeņa aplūkošana, īpaši ar netīru nodomu, ir smags grēks. (Stingri jānorāj zēni un meitenes, kuri cits citam rāda savas ģenitālijas; kaut arī tas notiek bērnu vecumā un nav nāvīgs grēks, taču grauj kauna šķīstās jūtas un dod ievirzi tālākai sliktai uzvedībai).

Skatīšanās uz pretējā dzimuma personas ķermeņa mazāk uzbudinošajām daļām pati par sevi nav smags grēks, taču ilgstoša tāda veida skatīšanās kļūst par smagu grēku.

Ilgstoša un vērīga skatīšanās uz pilnīgi kailu kā sava, tā pretējā dzimuma augumu skulpturālu vai glezniecisku atveidu bez nepieciešamības vai zināma labuma apsvēruma, fiksējot skatienu ģenitālijām, ir smags grēks. Attiecībā uz mākslu nepieciešams atšķirt:

pirmkārt, parastu kailumu un tīši demonstratīvu kailumu;

otrkārt, nopietnas mākslinieciskas intereses esamību vai trūkumu;

treškārt, subjektīvo briesmu pakāpi, kas profesionāliem māksliniekiem ir mazākas;

ceturtkārt, sliktu pamudinājumu, pat ieļaunojumu ar savu rīcību, ja, piemēram, nepieklājīgus attēlojumus aplūko garīgās kārtas persona.

Māksla nav izņēmums no dabiskā un dievišķā likuma darbības; attēlojot cilvēka ķermeni, kas pats par sevi ir skaists un goddevības cienīgs, māksliniekam ir jāsargās iekvēlināt baudkāras jūtas.

Cilvēku dzimumakta skatīšanās ir smags grēks.

Ir jāraugās, lai fiziskā kultūra netiktu uzskatīta par augstāko labumu un netiktu praktizēta ar zaudējumu kauna jūtām.

Dzīvnieku ģenitāliju vai kopošanās skatīšana ziņkārības dēļ, bez vajadzības, bet arī bez miesaskārīga afekta, ir viegls grēks.

II.VI.4.2.7. Nepieklājīgas sarunas

Nepieklājīgas sarunas ir grēcīgas trejādā ziņā:

1) attiecībā uz mērķi (baudkāra afekta uzbudināšana pašā vai cita pavedināšana uz grēku),

2) attiecībā uz briesmām (sevis novešana līdz miesas uzbudinājumam vai pollūcijai),

3) attiecībā uz pavedinājumu, ko ar savu paraugu sniedz citiem (īpaši gados jaunākiem).

II.VI.4.2.8. Nepieklājīgu grāmatu lasīšana

Vairāk vai mazāk nepieklājīgu grāmatu lasīšana izklaides vai ziņkārības dēļ, bez netīra afekta, ir viegls grēks; lasīt pornogrāfiskas grāmatas ir smags grēks. Visnepieklājīgāko grāmatu lasīšana pamatota iemesla dēļ (kur iemesla svarīgums proporcionāls veicamajam uzdevumam) nav grēks. Ir atļauta nepieklājīga satura grāmatu lasīšana zinātniskās pētniecības nolūkos, kā arī tikumu izzināšanai un izlabošanai u.tml. Miesas uzbudinājums vai pollūcija, kas rodas anatomijas vai māksliniecisku nodarbību rezultātā, netiek uzskatīts par smagu grēku, pat ja šis nodarbības nav nepieciešamības noteiktas un ir tikušas iesāktas ziņkārības dēļ.

II.VI.4.2.9. Gleznotājiem un tēlniekiem vingrinoties mākslā, ir atļauta kaila ķermeņa skatīšana, taču ievērojot lielu piesardzību no gribas piekrišanas baudai, ja tāda rastos, norobežojot sevi ar lūgšanu un sirsnīgu koncentrēšanos uz nopietnu mākslinieka darbu.

3. nodaļa — Iekšējie grēki

II.VI.4.3.1. Netīras domas

Par netīrām domām vai, precīzāk, iztēles tēliem sauc tādus, kas ir piedauzīgi. Tīrā prāta doma, piemēram, par laulības pārkāpšanas būtību, nav grēks un normāli neierosina baudkāri. Bet iztēles tēli var rosināt baudkārei. Lai dīkdienīga nodarbošanās ar šādiem tēliem būtu smags grēks, nepieciešams, lai to uzbudinošā iedarbība uz miesu būtu ievērojama un lai cilvēks apzinātos nopietnas grēka briesmas. Dīkdienīga nodarbošanās ar netīrām domām, kuras uzbudinošā iedarbība ir mazāk nozīmīga, ir viegls grēks.

II.VI.4.3.2. Tīksmināšanās

Par ilgstošu tīksmināšanos sauc apzinātu baudas gūšanu no iztēlē atveidotā piedauzības grēka (piedauzīgiem pieskārieniem, pollūcijas, netiklības, sodomijas utt.), vienalga, vai iztēlē tos darītu pats cilvēks vai cita persona.

II.VI.4.3.3. Netīra vēlme

Par netīru vēlmi sauc gribas aktu, kas vēlas piedauzīgas darbības veikšanu. Vēlme ir vai nu beznosacījuma vai ar nosacījumu (“Ja es varētu...).

Netīras vēlmes ir tā paša smaguma un specifikas grēki, kādas ir gribētās darbības. “Ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdi pārkāpis laulību ar to (Mt 5, 28). Tas, ko Kungs šeit saka par laulības pārkāpšanu, var tikt attiecināts uz jebkuru piedauzīgu darbību — kas to grib, jau ir to izdarījis savā sirdi. Turklāt netīras vēlmes morālo ļaunumu nosaka ne tikai objekts, bet visi objekta apstākļi (netiklības ar radinieci vēlme ir asinsgrēks utt.).

Līgavaiņa un līgavas vēlme pēc gaidāmās miesīgās savienošanās pēc laulību noslēgšanas un prieks par to nav grēcīgi, jo tās objekts ir atļauts; taču pastāv miesas un saldkaislas baudas uzbudināšanās morālās briesmas, kas līgavainim un līgavai, kā visām neprecētām personām, nav atļautas.

Cilvēkiem, kurus moka piedauzīgas iztēles ainas, ir jāzina, ka:

a) pašas par sevi tās nav grēks, bet kārdinājums, kurā ieved vai nu daba vai ļaunie gari;

b) tās ir krusts, kas ir jānes ar pacietību, tādējādi vairojot labo darbu nopelnus;

c) šajos gadījumos palīdz tūlītēja īsa lūgšana, kurai pievienojams kārdinājuma noraidījums.

V Jautājums — Laulības lietošana

Laulība pastāv laulāto tiesību izmantošanā, kas kalpo, lai garantētu cilvēku dzimuma turpināšanu. Apustulis Pāvils par šo laulāto uzdevumu saka: “Vīram jāizpilda pienākums pret sievu, tāpat arī sievai pret vīru (1 Kor 7, 3).

1. nodaļa — Laulības akta atļautība

II.VI.5.1.1.1. Laulības akts pats par sevi ir atļauts un atzīstams. Dievs to ir noteicis cilvēku dzimuma saglabāšanai, un, ja šis mērķis netiek izslēgts, laulības akts ir ne tikai atļauts, bet, pastāvot zināmiem priekšnoteikumiem, satur sevī nopelnu. Svētajos Rakstos Dievs dod svētību pirmvecākiem attiecībā uz laulības aktu: “Augļojieties un vairojieties! (Rad 1,28). Būtu zaimojoši apgalvot, ka Dievs būtu devis svētību nemorālai darbībai. Laulības līgums dod laulātajiem vienam pret otru tiesības laulības akta veikšanai, kuru Kristus paaugstina līdz Sakramenta svētumam. Tāpēc svētais Pāvils slavē laulību un ieteic laulātajiem laulības aktu (Ebr 13,4; 1 Kor 7, 3) kā cilvēku dzimuma noteiktu turpināšanas kārtību.

II.VI.5.1.1.2. Vai laulības akts paliek atļauts, ja tas ir kļuvis neauglīgs?

Laulības līguma tiešais priekšmets nav pēcnācēju radīšana, nav aktuālā apaugļošanās, bet pats akts tajā mērā, kādā tas ir sakārtots atbilstīgi savam mērķim. Ja iestājusies laicīga vai pastāvīga neauglība, tai neseko akta aizliegums.

Atļautība saglabājas, ja neauglība radusies operācijas dēļ, kas izdarīta taisnīga iemesla dēļ. Ja neauglība ir izsaukta mākslīgi, ar ļaunu mērķi traucēt bērnu dzimšanu, tad, lai turpmāk miesas savienošanās būtu atļauta, ir nepieciešama patiesa nožēla, un, ja iespējams, ieņemšanas traucēkļa novēršana. Laulības akts ir atļauts arī grūtniecības laikā, ja vien nerada briesmas bērnam mātes miesās.

II.VI.5.1.1.3. Laulības akts ir veicams tā, lai būtiskais mērķis, t.i., bērnu radīšana, principā varētu tikt sasniegts dabiskā veidā. Ja laulātie lieto līdzekļus, lai izvairītos no pēcnācējiem, tie izdara smagu grēku.

II.VI.5.1.1.4. Sievietei ir pienākums saturēt saņemto sēklu. Tas attiecas pat uz sievieti, kura pēc savas gribas stājusies netiklā sakarā, citādi reizē ar netiklības grēku viņa veiks arī grēku pret dabu. Ikkatra darbība, ar kuras palīdzību sieviete cenšas atbrīvoties no saņemtās sēklas, lai novērstu ieņemšanu (maksts skalošana pēc savienošanās, īpaši, ja ūdenim ir piejauktas sēklu nomērdējošas vielas), ir smags grēks. Ja līdzeklis pats par sevi nederīgs, grēcīgs ir pats sēklas izskalošanas nodoms. Tas pats attiecas uz mēģinājumiem noslēgt sēklai ceļu uz dzemdi.

Taču, ja sievietes orgāni dabiskās konstitūcijas vai slimības dēļ nespēj saturēt sēklu, laulības akts viņai paliek atļauts.

Tikai vienā gadījumā sievietei ir tiesības izskalot sēklu, kā arī pārtraukt savienošanos — izvarošanas gadījumā.

II.VI.5.1.1.5. Izlietojot laulības tiesības, laulātajiem ir atļauti tādi nepabeigti akti, kas izrādās nepieciešami vai derīgi laulības akta pabeigšanai: ja ir atļauts mērķis, ir atļauti līdzekļi; ja ir atļauts pabeigts akts, ir atļauti arī akti, kas tam sagatavo un noskaņo.

Ja ir nolūks veikt miesas savienošanos, laulātajiem ir atļauti skatieni, pieskārieni utt., kas veicina savienošanos. Jāsargās, lai šādu darbību ievilkšana garumā nenovestu pie pollūcijas; tomēr, ja tā notiek bez tīša nodoma, vainas nav.

II.VI.5.1.2. Sodomija un onānisms

Pret laulības akta būtisko mērķi laulātie var grēkot divējādi:

a) ar nepilnīgu sodomiju;

b) ar onānismu.

II.VI.5.1.2.1. Nepilnīga sodomija ir tad, kad vīrieša dzimumloceklis ieiet sievietes anālajā atverē. Ja tas tiek praktizēts ar abu laulāto piekrišanu, tad abi izdara ārkārtīgi smagu grēku pret dabu; ja pret sievas piekrišanu, tad ārkārtīgi smagu grēku izdara vīrs, taču arī sieva drīkst pārtraukt pretošanos tikai ļoti nopietna iemesla dēļ, un jebkurā gadījumā viņai ir jāpretojas rodošamies baudkāres afektam, nedodot tam iekšēju gribas piekrišanu.

II.VI.5.1.2.2. Onānisms

II.VI.5.1.2.2.1. Par onānismu sauc tādas dzimumattiecības, kurām nevar sekot ieņemšana. (Sarunvalodā un medicīnā par onānismu sauc masturbāciju, t.i., vienpatnas pollūcijas grēku, bet morālteoloģijā, saskaņā ar Bībeles stāstu par Onānu, kurš “pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja zemē (sk. Rad 38, 9), ar šo jēdzienu apzīmē tīšu sēklas izšļākšanu ārpus sievietes maksts laulības aktā, kas atšķiras no pollūcijas grēka.)

Onānisma grēku izdara:

a) ar dzimumakta pārtraukšanu;

b) izskalojot maksti tūlīt pēc savienošanās;

c) ar pretapaugļošanās līdzekļiem.

Grēka motīvi: laulāto nepietiekami ienākumi vai nepietiekama dzīvesplatība; vēlme apmierināt baudkāri, neuzņemoties grūtniecības, dzemdēšanas un bērnu audzināšanas nastu.

II.VI.5.1.2.2.2. Onānisms, ko praktizē saskaņā ar abu laulāto piekrišanu, ir smags grēks abām pusēm; tas ir pretrunā ar laulības mērķi, laulības uzticību, cilvēku sabiedrības labumu, un to aizliedz dabiskais likums.

Ņemot vērā, cik ļoti mūsdienās ir izplatīti pretapaugļošanās līdzekļi, ticīgajiem ir jāskaidro visos piemērotos gadījumos, ka šī prakse nekad nav atļauta; vienīgais atļautais līdzeklis, lai neradītu bērnus, ir atturēšanās.

Liela daļa vainas parasti gulst uz vira pleciem; taču arī sievietēs var novērot mazdūšīgu attieksmi pret grūtniecības un dzemdību smagumu un briesmām (kuras ārsti bieži vien pārspīlē), ar ko sievietes nereti dod vīram ieganstu laulības ļaunprātīgai lietošanai.

II.VI.5.1.2.2.3. Sievietes formāla līdzdalība onānisma praktizēšanā, t.i., gribas piekrišana šai praksei, vienmēr ir neatļauta, tas ir smags grēks. Materiāla līdzdalība, kad sieva pieļauj savienošanās pārtraukšanu no vīra puses, var tikt atļauta, ja pretējā gadījumā sievai ir pamats bīties no strīdiem un šķelšanās ar vīru, pārmetumiem, traucējumiem no vīra puses reliģisko pienākumu izpildīšanā, no vīra aiziešanas pie citas sievietes utt. Materiāla līdzdalība onānismā, ko izdara ar pretapaugļošanās līdzekļiem, t.i., aktā, kas no paša sākuma ir netikumisks, var tikt atļauta sievietei tikai izņēmuma kārtā un ārkārtīgi nopietna iemesla dēļ; vīram nekad nav atļauts izdarīt laulības aktu, ja viņš zina, ka sieva lieto pretapaugļošanās līdzekļus.

II.VI.5.1.2.3. Padomi

Laulātajiem jāzina, ka laulības akts jāveic pienācīgā veidā vai — ja, piemēram, ir tiešām nopietni iemesli no jaunas grūtniecības sagaidīt briesmas sievas dzīvībai — jāsaglabā atturēšanās.

Laulātajiem jāapzinās, ka neviens dzīvesveids nevar sastāvēt tikai no ērtībām, bet nepieciešami prasa augstsirdīgi uzņemties uz sevi grūtības; ka, ja laulātie draugi kļūst viens otram par saldkaislas baudas līdzekli, tiek mazināta viņu cieņa un savstarpējā cieņa; kāda ir stāvokļa bīstamība, ja ģimenes visas cerības ir liktas uz vienīgo bērnu utt.

Ja laulātajiem ir saprātīgs iemesls izvairīties no jaunas ieņemšanas, bet pilnīga atturēšanās viņiem ir pārāk grūta, viņiem var ieteikt ārsta konsultāciju un kaut vai daļējas atturības ievērošanu tajā menstruālā cikla laikā, kad ir iespējama ieņemšana. Tāda metode ir atļauta: pats par sevi akts ir atļauts, ja nav izjaukta tā kārtība, bet atturība, kaut arī daļēja, var būt tikumisks akts. Taču ir jāpiekodina ticīgajiem nelietot šo līdzekli grēcīgu motīvu dēļ (skopuma, bailīguma, slinkuma dēļ). Līdzeklis ir iesakāms tikai īstas nepieciešamības gadījumā.

II.VI.5.1.2.4. Mākslīgā apaugļošana, ir jāatzīst par neatļautu.

2. nodaļa — Par laulības akta atļautību atkarībā no apstākļiem

Apstākļi, kas laulības aktu var padarīt morāli sliktu vai neatļautu, ir: mērķis, veids, laiks un vieta.

II.VI.5.2.1. Laulības aktu var izdarīt ar dažādu mērķi — lai laistu pasaulē pēcnācējus, lai uzturētu savstarpējo mīlestību, lai pasargātu sevi no “degšanas kaislībā (sk. 1 Kor 7, 9). Pēcnācēju laišanu pasaulē Dievs ir noteicis kā laulību savienības pirmšķirīgo mērķi; citus mērķus arī ir noteicis Dievs, taču kā otršķirīgus un pakļautus pirmajam.

Laulības akta veikšana jebkura godīga mērķa dēļ ir atļauta. Atļauts arī tiekties pēc tā baudas. Bet to veikt tikai baudas dēļ, t.i., pilnīgi izslēdzot jebkuru godīgu mērķi, ir viegls grēks.

II.VI.5.2.2. Dabisks un normāls ķermeņa stāvoklis laulības aktā ir horizontāls, jebkurš cits stāvoklis ir nedabisks.

Izvēlēties nedabisku stāvokli nolūkā apgrūtināt ieņemšanu ir viegls grēks. Ja stāvokļa maiņa notiek taisnīga iemesla dēļ (lai izvairītos no aborta vai grūtību dēļ īstenot laulības aktu dabiskā stāvoklī), tad grēka nav.

II.VI.5.2.3. Laulības akta izdarīšanas vietai jābūt apslēptai; to prasa kā dabiskais kaunīgums, tā arī mīlestības likums, kas aizliedz tuvāko ievest pavedinājumā. Laulības akta veikšana citu acu priekšā ir smags grēks. Vecākiem ir jārūpējas, lai bērni neizrādītos viņu laulības akta liecinieki.

II.VI.5.2.4.1. Laikā, kas atvēlēts Dievam, t.i., svētkos, Adventa, Lielā Gavēņa laikā un pirms Sv. Komūnijas, laulības akts paliek atļauts. Ja iepriekšējā naktī laulātajiem bijusi godīga miesas savienošanās, viņiem nav liegta Sv. Komūnija. Sieviete, kas bieži iet pie Sv. Komūnijas, var lūgt vīru atturēties, bet, ja vīrs ir neapmierināts, viņai nav jāuzstāj, bet nav arī jāatsakās no sava teicamā ieraduma. Tomēr laulātajiem ir lietderīgi vingrināties atturībā, un to vislabāk ir darīt pirms Sv. Komūnijas.

II.VI.5.2.4.2. Miesas savienošanās sievietes īpašās, sāpīgās asins- tecēšanas laikā vienmēr kaitē viņas veselībai. Parasto menstruāciju laikā dzimumattiecības nav aizliegtas; tomēr labāk no tām atturēties. Nepieciešams zināt, ka menstruāciju laikā sievietes izjūt stipru vispārēju diskomforta sajūtu, tad viņas ir emocionāli īpaši nestabilas, viegli pakļaujas grūtsirdībai, dažreiz pat depresijai. Šajā laikā pret sievietēm jāizturas ar izpratni, pārliecinot nezaudēt pastāvību labos lēmumos.

II.VI.5.2.4.3. Grūtniecības laikā miesas savienošanās var būt neatļauta, ja rada aborta briesmas; šīs briesmas ir īpaši lielas, ja laulības akts tiek īstenots pārāk bieži un vētraini. Bīstamība ir reāla grūtniecības sākumā, bet tieši tad ir grūti atpazīt grūtniecību. Vispār grūtniecība nepadara savienošanos par neatļautu. Laulātajiem, kuriem ir aizdomas par grūtniecību, var ieteikt mērenību viņu laulības aktu skaitā un veidā.

II.VI.5.2.4.4. Pirmajās dienās pēc dzemdībām dzimumattiecības, ņemot vērā bīstamību sievietes veselībai, ir aizliegtas ar smaga grēka piesacījumu, vēlāk, līdz pirmajai menstruācijai ieskaitot — ar viegla grēka piesacījumu. (Stingrs aizliegums ilgst divas nedēļas, viegls — četras nedēļas).

II.VI.5.2.4.5. Zīdaiņa barošanas ar krūti laikā miesas savienošanās ir atļauta; ja tomēr notiks jauna ieņemšana un piens pazudīs, būs iespēja zīdaini pabarot citā veidā.

II.VI.5.2.4.6. Viena no laulātajiem draugiem slimības laikā laulības akts ir atļauts vai neatļauts atkarībā no: a) slimības lipīguma; b) slimības smaguma un laulības akta bīstamības slimajam.

3. nodaļa — Laulības akta pienākums

II.VI.5.3.1. Laulības akta pienākums izriet no taisnības pienākuma. Bet personām, kas ir tik intīmi saistītas kā laulātie draugi, jautājumi jārisina ne tikai pēc taisnīguma, bet arī pēc mīlestības likuma.

Parasti vīram ir jāprasa tas, kas pienākas, sievai — jādod tas, kas pienākas; dabiskais kautrīgums liedz sievai pašai pieprasīt. Taču, ja sieva redz, ka virs atrodas neatturēšanās briesmās, viņai saskaņā ar mīlestības pienākumu pašai ir jāprasa pienācīgais, kaut arī mīlestības pienākums pārstāj viņu saistīt, ja viņa nespēj pieprasīt liela kautrīguma dēļ.

Prasību var izteikt ar tiešiem vārdiem un zīmēm, kas to palīdz izteikt, neievainojot kaunīgumu.

II.VI.5.3.2. Nav pienākuma prasīt pienācīgo, ja nu vienīgi mīlestības pienākuma dēļ (sk. iepriekš). Pienākums sniegt pienācīgo pats par sevi ir nopietns, ja prasība ir nopietna. Atteikšanās ir smags grēks, īpaši ja tās dēļ otrai pusei parādās neatturēšanās briesmas. Grēks ir viegls grēks, ja prasība nav nopietna un nav uzstājīga. No pienākuma sniegt pienācīgo neatbrīvo viegls apgrūtinājums, piemēram, slikta elpa.

II.VI. 5.3.3. Tiesības pieprasīt pienācīgo zūd:

a) ja viens no laulātajiem izdara laulības pārkāpšanu, turklāt otra puse nav vainīga, un tāpēc tai ir tiesības pamest vainīgo pusi vai vismaz atņemt tiesības uz pienācīgo (bet, ja nevainīgā puse jau pēc laulības pārkāpšanas ir prasījusi vai sniegusi pienākošo, vaina tiek uzskatīta par piedotu);

b) ja prasītājs nav pie pilnas saprašanas, piemēram, ir vājprātīgs vai piedzēries.

II.VI.5.3.4. Ja laulību akts nav atļauts vīram apstākļu dēļ, kas attiecas uz vīra personību (piemēram, vīrs pieprasa pienācīgo tikai baudkāram apmierinājumam vai ir saistīts ar šķīstības solījumu), sievai ne tikai ir tiesības, bet pienākums atteikt pienācīgo. Ja akts nav atļauts apstākļu dēļ, kas attiecas uz pašu aktu (piemēram, tiek praktizēts kā onānisma akts), sieva var un viņai ir pienākums atteikt.

II.VI.5.3.5. Gan vienai, gan otrai pusei ir tiesības atteikt, ja ir paredzams, ka laulības akts pašai pusei vai ieņemtajam pēcnācējam radīs nopietnu ļaunumu.

Tiesības atteikt ir:

a) ja prasība pārkāpj mēru absolūti (vairāk nekā vienu reizi vienā naktī) vai relatīvi (kāda no laulātajiem fiziskās konstitūcijas vai veselības stāvokļa dēļ);

b) ja laulības akts saskaņā ar autoritatīva ārsta spriedumu apdraud viena no laulātajiem dzīvību vai veselību.

Grūtības, kas pašas par sevi saistītas ar laulības stāvokli (piemēram, grūtniecība), neatbrīvo no pienākuma sniegt pienācīgo.

II.VI.5.3.6. Ja laulātajiem jau ir daudz bērnu un viņi ir tik trūcīgi, ka nevar uzturēt tālākus pēcnācējus, bet neatturēšanās briesmu nevienai no pusēm nav, tad laulātajiem ir varbūtīgas tiesības nesniegt viens otram pienācīgo; tomēr, ja ir smagu kārdinājumu briesmas, laulātajiem ir jāiesaka paļauties uz Providenci — Dievs, kurš dāvina auglību, dāvinās arī līdzekļus bērnu uzturēšanai.

Vīrs, kurš pilnīgi novērsies no rūpēm par pēcnācēju uzturu un tās pārlicis uz sievas pleciem, zaudē tiesības uz pienācīgo.

Bērni, kas jau ir ieņemti, ir tiesību subjekti, jo neviens nedrīkst nesodīts nodarīt pāri nevainīgam. Bērni, kas nav ieņemti, nav tiesību subjekti; tādēļ atkrīt ārstu un biologu eigēnikas garā izvirzītie apsvērumi, ka būtu aizliedzama miesas savienošanās, kas varētu būt cēlonis slimu pēcnācēju ieņemšanai. Tādi apsvērumi balstās uz pārdabiskā mērķa aizmiršanu, kas piešķir jēgu ikviena cilvēka dzīvei; ar Kristību mūžīgā pestīšana tiek dota pat bezcerīgi slimiem bērniem.

4. nodaļa — Kas ir atļauts laulībā?

II.VI.5.4.1. No baudkāres iekšējiem un ārējiem aktiem attiecībā uz laulātajiem smags grēks ir tikai tas, kas ir pretrunā ar laulības pirmšķirīgo mērķi (darbības, kas tīši sagatavo pollūciju).

Miesas baudas meklēšana aktos, kas pēc savas dabas ir saistīti ar laulības aktu, ir pirmšķirīgajam mērķim pakļauti, laulātajiem ir atļauta.

II.VI.5.4.2. Nepabeigti savstarpējie baudkāres akti, ja vien nav saistīti ar tuvām pollūcijas briesmām, ir atļauti, ja tiek veikti saprātīga iemesla dēļ, un ir viegli grēki, ja tiek veikti bez pamatota iemesla. (Pamatots cēlonis — tūlītējās miesas savienošanās nolūks un sagatavošanās tai.) Ja paredzams, ka apstākļu dēļ (bet ne savas dabas dēļ) šie akti izsauks tuvas pollūcijas briesmas, tie tomēr nav grēks, ja tiem ir pietiekami nopietns iemesls (savstarpējās mīlestības kopšana, aizdomu novēršana par atsalumu vai neuzticību utt.), ja tikai nav iekšējas gribas piekrišanas pollūcijai. Akti, kas pēc savas dabas ir it kā pollūcijas sākums, var tikt atļauti, tikai pastāvot iespējai tūlītējai pāriešanai pie miesas savienošanās.

II.VI.5.4.3. Vienreizēji nepabeigti baudkāres akti laulātajiem ir viegls grēks, ja nav pollūcijas briesmu, un smags grēks, ja ir šīs briesmas.

II.VI.5.4.4. Priecāties par atļauto un vēlēties atļauto ir atļauts; priecāties par to un vēlēties to, kas ir viegls grēks — ir viegls grēks; priecāties par to un vēlēties to, kas ir smags grēks — ir smags grēks.

5. nodaļa — Laulības akta šķēršļi

II.VI.5.5.1. No laulības puses ir šķēršļi laulības aktam, ja laulība nav derīga vai ir apšaubāma.

Ja laulība nav derīga un abi laulātie to zina, viņiem ir pienākums atturēties no laulības akta, kamēr nav saņemta dispensa; ja to zina viens no laulātajiem, viņam tas jāatklāj otram.

Laulība ir apšaubāma:

a) ja šaubas ir niecīgas, tās nav jāņem vērā;

b) ja šaubas ir nopietnas, pastāv pienākums noskaidrot patiesību.

Ja šaubās abas puses, atturēšanās no laulības akta ir obligāta, kamēr tiek noskaidrota patiesība; ja šaubās tikai viena puse, tai nav tiesību pieprasīt pienācīgo un ir pienākums atteikt to.

Ja izmeklēšana pabeigta, bet šaubas paliek, laulību jāuzskata par spēkā esošu.

II.VI.5.5.3. Tas, kurš izdarījis laulības pārkāpšanu, zaudē tiesības pieprasīt pienācīgo tikai tajā gadījumā, ja nevainīgā puse liedz šīs tiesības. Piedošana atjauno tiesības; klusējoša piedošanas zīme var būt pienācīgā sniegšana.

II.VI.5.5.4. Ja viens no laulātajiem sevi saistījis ar šķīstības solījumu, tad nevar pieprasīt pienācīgo, taču var un viņam ir pienākums sniegt pienācīgo, jo viņa solījums neatceļ otras puses tiesības.

Ar septīto bausli ir aizliegts viss, kas aizskar tuvākā mantas tiesības.

Septītais bauslis pavēl, lai aizskartās tuvākā mantas tiesības tiktu izlīdzinātas.

Ar pārkāpumiem pret septīto bausli tiek skarta taisnība, kas attiecas uz mantas tiesībām.

I JAUTĀJUMS — ĪPAŠUMA TIESĪBAS

II.VII.1.a. Īpašuma tiesības ir vara rīkoties ar personām vai lietām. Rīkošanās ar personām nozīmē tiesības valdīt vai tiesības izdot likumus. Rīkošanās ar lietām nozīmē īpašuma tiesības.

Valstij ir tiesības izdot rīkojumus, kuri attiecas uz īpašuma tiesībām.

Valsts varas lēmumi par pavalstnieku mantu, ņemot vērā sabiedriskās vajadzības, nenozīmē īpašuma tiesības, bet gan likumdošanas tiesības. Sabiedriskās intereses dažreiz prasa, lai valsts izdarītu atsavināšanu.

II.VII.1.b. Civilās varas kompetencē ietilpst:

1. Izdot likumus, kas balstās uz dabiskā likuma. Pret pārkāpējiem lietot sodus.

2. Skaidri noteikt to, kas dabiskajā likumā nav skaidri noteikts (piem., mantošanas tiesības).

3. Pieņemt lēmumus tajā matērijā, kas ir ārpus absolūtā dabiskā likuma (noilgums, autora tiesības, atradēja tiesības).

4. Izdarīt atsavināšanu, kad to prasa sabiedrības intereses.

5. Lietot juridiskos aktus, lai tiktu aizsargātas sabiedriskās intereses un kārtība. Tā, piem., daži aizliegumi, aktu anulēšana, akta formas nosacījumi.

1. nodaļa — Saistība ar sirdsapziņu

II.VII.1.1. Jāņem vēra, ka:

1. Civilie likumi, kas ir pamatoti uz dabiskā likuma, saista sirdsapziņu.

2. Aizliegumi, kas ir tīrie soda likumi, saista cilvēka sirdsapziņu, lai tiktu izpildīts paredzētais sods. Aizliegums, kam ir morālisks raksturs, sirdsapziņā pieprasa nepieļaut aizliegto darbību.

3. Ja akta anulēšana notiek būtiska trūkuma dēļ, tad šī anulēšana jāievēro sirdsapziņā pat pirms tiesneša sprieduma. (Tā, piem., līgums, kas noslēgts ar personu, kurai nav prāta lietošanas spēju, nav spēkā no noslēgšanas brīža; bez tiesneša sprieduma tas jāievēro sirdsapziņā.)

4. Civilie likumi, kas anulē juridiskos aktus, kuros nav ievēroti formas noteikumi, līdz tiesneša spriedumam jāuzskata par civili anulētiem, izņemot gadījumu, ja līguma daba norāda uz to, ka anulēšana līdz tiesneša spriedumam jāuzskata par saistošu sirdsapziņā.

Ja šie likumi ierobežo brīvību īpašnieku maiņā, tad tie ir pakļauti stingrai interpretācijai.

Līgumi, kas ir ieguvuši savu spēku pēc dabiskā likuma, nav uzskatāmi par anulētiem, izņemot gadījumu, ja tie ir nederīgi.

Tagadējā laika likumdevēji dabisko likumu neatzīst. Viņi atzīst tikai pozitīvo likumu, tāpēc anulēšanas spēku saista tikai ar pozitīviem likumiem.

5. Ja tiesnesis pasludina juridisku aktu par nederīgu, tad kā nederīgs tas jāuzskata arī sirdsapziņā.

Likumīga tiesneša taisnīgs spriedums saista sirdsapziņā. Ir nepieciešams, lai tiesneša spriedums arī sirdsapziņai būtu pēdējais vārds.

II.VII.1.1.2. Likumīgas tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar kādu lietu kā ar savu

II.VII. 1.1.2.1. Lieta jāatdod īpašniekam:

a) lietas augļi pieder īpašniekam;

b) lietas zaudēšanu cieš īpašnieks. Precīzāk, lieta zūd īpašniekam, ja tās pazušanā nav neviens vainīgs. Ja lietas zušanā kāds ir vainīgs, tad lieta zūd vainīgajam;

c) svešais no svešas lietas nedrīkst gūt ienākumus.

II.VII.1.1.2.2. Likumīgas tiesības iedalās:

1) tiesības uz lietas substanci, 2) tiesības no svešas lietas gūt labumu, neskarot lietas substanci.

II.VII.1.1.2.3. Jēdzieni:

Usuarius — svešas lietas lietotājs.

Re uti — lieto tik daudz, tik prasa nepieciešamība; re frui — var lietot visu, ko vien lieta spēj dot; habitatio — tiesības lietot svešas mājas daļu; lignatio — tiesības uzlasīt koku zarus svešā mežā; pastio — tiesības ganīt lopus uz svešas zemes.

Diversae species commodati — dažādi lietu aizdošanas veidi: usus — lietas lietošana, kas nav domāta atdot pēc pirmā pieprasījuma; licentia — lietas lietošana, kas atdodama pēc pirmā pieprasījuma. Tādas tiesības ir klostera locekļiem, kas saņēmuši kādu lietu no priekšnieka.

Ususfructus — tiesības lietot svešu mantu kopā ar tās augļiem, mantas īpašniekam paliek tiesības par mantas substanci; ususfructus legalis — ja lietas lietošanu kopā ar augļiem nosaka kanoniskie vai valsts likumi; ususfructuarius — persona, kas lieto mantu kopā ar tās augļiem; dominus, proprietarius — mantas īpašnieks, saimnieks.

Servituts (aktīvā nozīmē) ir tiesības, lai citam piederoša lieta kalpotu servituta lietotājam; servituts (pasīvā nozīmē) ir pati lieta, uz kuru attiecas apgrūtinājums kalpot citam.

Tā, piem., tiesības braukt pāri cita laukam. Servituts aktīvā nozīmē ir personas tiesības braukt pāri svešam laukam. Servituts pasīvā nozīmē ir lauks, pār kuru citiem ir tiesības braukt pāri.

Ar vārdiem fructus rei jāsaprot visi kādas lietas dotie augļi.

2. nodaļa — Lietas paturēšana

II.VII.1.2.1. Jēdziens

Possesio ir lietas paturēšana, ko nav aizliegts paturēt, ar nodomu to paturēt kā savu. Possesio apzīmē tikai tīru lietas paturēšanas faktu.

II.VII.1.2.2. Iedalījums:

a) lietas paturēšana sākas no tāda pamata, kas pats par sevi ir spējīgs piešķirt likumīgas tiesības, piem., dāvināšana, pirkšana;

b) paturēšanai nav tāda pamata, kāds ir vajadzīgs likumīgu tiesību iegūšanai.

Lietas paturēšana var būt:

1) lietas paturētājs nevainojamas nezināšanas dēļ lietu uzskata par savu;

2) lietas paturētājs sākumā vai arī vēlāk šaubās, vai paturamā lieta ir viņa;

3) lietas paturētājs labi zina, ka paturamā lieta ir sveša.

II.VII.1.2.3. Visi pozitīvie likumi lietas paturētājam piešķir zināmas privilēģijas. Ja lietas paturēšana ir nevainojamas nezināšanas dēļ, tad lietas paturētājam likums piešķir priekšrocību.

1. Vienādā stāvoklī vai šaubu gadījumā lietas paturētājam ir priekšrocība, t.i., lietas paturēšana piešķir viņam tiesības tiem paturēt arī turpmāk, kamēr droši vai vismaz ar stiprākiem argumentiem tiks pierādīts, ka lieta ir sveša.

2. Lietas paturēšana labā pārliecībā rada to, ka sākas noilguma laiks.

3. nodaļa — Pār kādām vērtībām cilvēks var būt saimnieks

II.VII.1.3.1. Cilvēks var būt saimnieks pār triju šķiru vērtībām: iekšējām, jauktām un ārējām.

Iekšējās vērtības ir: dzīvība, spējas, locekļi, darbības.

Jauktās vērtības ir: slava, gods. Tās ir kā vidējās starp iekšējām un ārējām vērtībām.

Ārējās vērtības ir visdažādākās lietas, kādas vien var būt pasaulē.

II.VII.1.3.2. Iekšējās vērtības

1. Iekšējās vērtības, kas no paša cilvēka nav šķirtas, kā dzīvība, spējas, locekļi. Cilvēkam nav tiesību uz lietu substanci, bet ir tiesības no svešas lietas gūt labumu. Cilvēks var lietot savu dzīvību, spējas un locekļus, viņš ir to administrētājs un sargs.

Attiecībā uz dzīvību un locekļiem Dievs nevienam nav devis pilnīgas tiesības.

2. Iekšējās vērtības, kas no cilvēka ir šķirtas: dabiskās un pārdabiskās darbības un ar tām iegūtie sasniegumu labumi. Pār tām cilvēkam ir pilnas īpašnieka tiesības. Ar to visu viņš var rīkoties pēc patikas.

II.VII.1.3.3. Pār slavu un godu cilvēkam ir pilnas tiesības.

II.VII.1.3.4. Dažas ārējo vērtību šķiras

1. Lietas, kas domātas pārdošanai, var būt atsevišķu privātu personu īpašums.

Lietas, kas nepakļaujas pārdošanai. Tās nekad nevar būt privātu personu īpašums, piem., Baznīcas publiskās lietas: svētas vietas, svētnīcas, kapsētas. Tāpat valsts publiskās lietas: publiskie ceļi un laukumi, publiskie tilti, pilsētu iežogojumi. Ari kopējās lietas: gaiss, gaisma, jūra, kuru lietošana ir visiem kopēja. Pār šim lietām nevienam nevar būt īpašuma tiesības.

2. Kustamās un nekustamās lietas: dzīvnieki, mēbeles, mežs.

3. Aizvietojamas lietas, ko var dot vienu otras vietā: eļļa, vīns, milti, nauda. Lietas, ko nevar dot vienu otras vietā: dzīvnieki, apģērbs.

4. nodaļa — Personas, kurām var būt likumīgas tiesības uz lietu

II.VII.1.4. Tādas var būt:

1) fiziska persona un

2) morāliska persona.

1. Uz dabiskā likuma pamata — katrs dzīvs cilvēks, pat tāds, kas vēl nav dzimis, pat tāds, kam nav prāta lietošanas spēju:

a) likumīgu tiesību iegūšanai uz lietu nav nepieciešamas prāta lietošanas spējas, šīs tiesības var iegūt mazi bērni, kā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām. Prāta lietošanas spējas ir nepieciešamas lietas pārvaldīšanā;

b) ar cilvēka nāvi izbeidzas viņa likumīgās tiesības uz visām materiālajām vērtībām, uz mantu, bet paliek tiesības uz labu vārdu, uz labu slavu;

c) lai gan pēc dabiskā likuma katrs, kam ir prāta lietošanas spējas, var brīvi rīkoties ar savām tiesībām, taču pozitīvie likumi zināmos gadījumos šīs tiesības ierobežo.

2. Arī morāliskām personām, t.i., dažādām apvienībām ir tiesības iegūt likumīgas tiesības uz lietām. Katra organizācija, kas ir dibināta godīgiem mērķiem, uz dabiskā likuma pamata var iegūt šādas tiesības. Taču valsts vara atļauj iegūt likumīgas tiesības tikai tādām apvienībām, kurām tā piešķir juridiskās personas tiesības.

5. nodaļa — Īpašuma tiesības uz ārējām vērtībām

II.VII.1.5.1. Par šo tiesību izcelšanos

Dievs laicīgo labumu tiesības dzīves uzturēšanai sākumā cilvēcei piešķīra tā, ka labumi bija visiem kopēji, t.i., tie nepiederēja vienam vairāk nekā citam.

Laicīgos labumus dabas Autors ir radījis tādēļ, lai cilvēks no tiem sev sagādātu nepieciešamo dzīves uzturēšanai. Cilvēkam ir tiesības no laicīgiem labumiem iegūt sev to, kas ir nepieciešams dzīves uzturēšanai. Taču šīs tiesības uz laicīgiem labumiem ir īsts īpašums.

Lietu, kas sākumā bija kopējas, sadalīšana un to (kā kustamu, tā nekustamu) pāriešana privātā īpašumā ir ne tikai atļauta, bet tagadējā — kritušās dabas stāvoklī pat nepieciešama.

Cilvēks nedrīkst savu mantu tik lielā mērā uzskatīt par savu, ka tā nekādā ziņā vairs nav kopēja, ka visi citi no tās lietošanas tiek izslēgti vienmēr un jebkuros apstākļos. Privātais īpašums, kas balstās tikai uz sekundārām tiesībām, nav spējīgs atcelt primārās tiesības. Taču primārais mērķis, kura dēļ materiālie labumi ir radīti, ir tas, lai visiem cilvēkiem būtu līdzekļi saglabāt tos labumus, kurus pati daba tiem dāvā kā visiem kopējus.

Labumi, kas pēc dabas pienākas katram: dzīvība, veselība, brīvība, laba slava.

Labumi, kas pēc dabas nav domāti katram, bet tiem, kas tos paši iegūst: augsta kārta, bagātības, izcils amats utt.

Tiesības iegūt nepieciešamo dzīves uzturēšanai atkarībā no cilvēku stāvokļa ir dažādas:

a) kas spēj strādāt, tam ir tiesības uz darbu, t.i., iegūt sev dzīvei nepieciešamo ar darbu;

b) kas nav spējīgs strādāt, tam ir tiesības iegūt dzīvei nepieciešamo, labumus taisnīgi, žēlsirdīgi viņiem piešķirot.

II.VII.1.5.2. Cilvēkam ir dabiskas tiesības iegūt laicīgus labumus par saviem. Ja kāds viņam atņemtu šos labumus, tas pārkāptu taisnību. Tiesības uz privātu īpašumu cilvēkam piešķir dabiskais likums.

Individuālais raksturs pastāv tanī, ka katrs indivīds var iegūt dažādas vērtības par savām. Viņš ar tām var rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Sociālais raksturs pastāv tanī, ka manta sadalīšanas veidā un lietošanas ziņā kalpo citiem un sabiedrības labā.

Tātad secinājumi:

a) neaizskart, nepārkāpt citu tiesības, atdot katram to, kas viņam pienākas pēc taisnības un pēc VII baušļa priekšrakstiem;

b) morāliskie mīlestības pienākumi izpaužas: labdarībās, žēlsirdības darbos, dāvinājumos, augstsirdīgos apdāvinājumos;

c) sociālās taisnības pienākumi, te tiesības tiek piemērotas sabiedrisko interešu vajadzībām.

Valsts vara rūpējas, lai neciestu ne atsevišķu cilvēku tiesības, ne sabiedrības intereses.

6. nodaļa — Dažu personu grupu īpašuma tiesības

Tā kā dabiskais likums pilnīgi skaidri nenosaka dažu personu tiesības attiecībā uz īpašuma iegūšanu un paturēšanu, tad to izdara pozitīvie likumi (civilie vai Baznīcas likumi). Tādas personas ir: bērni, laulātie, dažādu darbu autori, klēra locekļi.

II.VII.1.6.1. Dēla tiesības

II.VII.1.6.1.1. Nepilngadīga dēla tiesības

1. Par to, ko dēls ir nopelnījis, strādādams patstāvīgu darbu ārpus mājas, kaut arī viņš dzīvo tēva mājās un nav vēl pilngadīgs, dēlam ir īpašuma tiesības. Tomēr dēla mantas pārvaldīšana atrodas tēva rokās.

Ja dēlam ir ne tikai savas mantas īpašuma tiesības, bet arī tiesības gūt no svešas mantas labumu, tad viņa visas mantas augļi pāriet īpašumā.

Ja dēls pret vecāku gribu ir izšķērdējis savu mantu, tad, lai gan viņš grēko pret citiem tikumiem, viņš negrēko pret taisnību. Ja dēls pats pelna darbā ārpus mājas, tad viņam ir pienākums savu peļņu, algu nodot tēvam, kam ir pārvaldnieka tiesības. Ja dēls slepeni kādu daļu patur sev, tad viņš rīkojas neatļauti pret tēva administrēšanas tiesībām, piesavinot šīs tiesības sev.

Ja dēls strādā ārpus tēva mājas, bet dzīvo un uzturu saņem tēva mājās, tad viņa pienākums ir maksāt par uzturu un palīdzēt ģimenes vajadzībās.

Ja bērni maksā pilnu uztura maksu, bet tomēr daļu savas peļņas patur sev, tad divos gadījumos viņi nav jārāj un jāsoda:

a) ja vecāki naudu, kas paliek pāri no bērna uztura, neuzglabā pašiem bērniem, bet nevajadzīgi iztērē;

b) ja vecāki ir tik skopi, ka nedod bērniem kabatas naudu.

2. Tas, ko dēls ir nopelnījis tēva mājās, strādādams kopā ar tēvu, pats par sevi pieder tēvam, kaut arī dēls sasniedzis jau patstāvību. Darba augļi, ko dēls iegūst, strādādams tēva vārdā, pienākas tēvam. Ja dēls šo mantu pret tēva gribu iztērē, piesavinās, tad viņš grēko pret taisnību.

II.VII.1.6.1.2. Pilngadīga dēla tiesības

1. Dēls, kas pakļauts tēva varai, nevar sev pieprasīt no tēva algu. Viņam ir jāsamierinās ar doto uzturu.

2. Dēls nevar saņemt no sava tēva algu par darbu, ja šī darba alga līdzinās izdevumiem par uzturēšanu.

3. Dēls var no tēva par darbu saņemt tik lielu algu, cik viņa darbs pārsniedz uztura maksu.

Dēla darba alga jārēķina tāpat, kā to darītu, ja strādātu svešs cilvēks. Ja tēva uzņēmums dod peļņu, tad tā pieder tēvam. Tēvam ir tiesības atskaitīt uztura naudu. Atlikums pieder dēlam kā viņa saņemtā alga.

Kad un kādā veidā izmaksāt dēlam algu, tas paliek tēva ziņā. Vecāki parasti nemēdz maksāt bērniem algu par viņu darbu tēva mājās. Tā kā bērnu nopelnītais tiek izdots viņu uzturam, tad nekāda netaisnība bērniem netiek nodarīta.

Bērnu sevišķu centību darbā vecāki parasti mēdz kompensēt ar dāvanām.

4. Ja darbs ir ārkārtējs un tā alga pārsniedz parastos uztura izdevumus, tad dēlam ir tiesības pieprasīt algu, atskaitot maksu par uzturu. Ja dēlam bija nodoms veikt šos darbus par velti, tad vēlāk viņš nedrīkst mainīt savu nodomu un pieprasīt atalgojumu.

5. Ja dēls, tēvam nezinot rīkodamies ar tēva mantu, iegūst peļņu, tad jāšķiro:

1) ja dēls ar iedomātu tēva atļauju rīkojas tēva vārdā, tad viņš negrēko, taču visi ienākumi pieder tēvam;

2) ja dēls ar no tēva saņemto naudu ir rīkojies savā vārdā, tad iegūtā peļņa pieder dēlam, taču dēls ir darījis grēku, jo ir ņēmis naudu. Ja tēvs paņemtās naudas dēļ ir cietis zaudējumu, tad dēla pienākums šo zaudējumu atlīdzināt;

3) ja dēls ar naudu, kas palika tēva īpašumā, rīkojās savā vārdā, tad pusi peļņas viņš var paturēt sev. Šo gadījumu var pielīdzināt sabiedrības darījumam, kurā tēvs ir ieguldījis naudu un dēls ir ielicis darbu. Vai šajā gadījumā dēls ir grēkojis, tas atkarīgs no tā, vai viņš rīkojies pret tēva gribu, vai arī ar iedomātu tēva atļauju.

II.VII.1.6.1.3. īpašuma noteikšanai, ko dēls ir ieguvis, būdams ārpus ģimenes, saņemdams dāvanas no vecākiem vai citiem radiniekiem, ir jāņem vērā dāvanu devēju griba, kas var būt skaidri izteikta vārdos vai saprātīgi iedomāta.

1. Ja dāvanas ir dotas bez jebkādiem nosacījumiem, tad dēls ir ieguvis pilnas tiesības, tāpēc viņš var rīkoties ar dāvanām pēc savas gribas. Šādi tiek dota kabatas nauda, dāvanas, kas nākušas ne no vecākiem, bet no citiem radiniekiem. Ja dēls doto iznieko, tad viņš grēko ar izšķērdību, bet negrēko pret taisnību.

2. Ja dāvanas tiek dotas noteiktam mērķim, piem., nauda grāmatu pirkšanai, dzīvokļa īres maksai, tad dēls neiegūst mantas tiesības, bet, ja viņš naudu izlieto citiem mērķiem, it sevišķi nemorāliskiem, tad viņš grēko pret taisnību un viņam ir pienākums naudu atlīdzināt (izdarīt restitūciju). No restitūcijas bieži vien tiek atbrīvots, jo var pieņemt, ka vecāki viņam piedod.

3. Ja dotais ir domāts jebkurai neparedzētai vajadzībai, tad vecāki ir devuši dēlam pār šīm dāvanām pilnas tiesības, tāpēc zināmu daļu viņš var izlietot pilnīgi savām vajadzībām. Ja dēls vecāku doto pret vecāku gribu izlieto tīriem niekiem, tad viņš grēko pret paklausību, bet negrēko pret taisnību.

4. Ja dotais, kā vecāki to mēdz darīt, ir dots lietošanai, piem., apģērbs, grāmatas, tad dēlam uz to ir īpašas tiesības. Tomēr šīs lietas ir vajadzīgs lietot saskanīgi ar devēju vēlēšanos, jo to prasa paklausība vecākiem. Ja iedotās grāmatas pārdod un iegūto naudu iznieko, tad dēls grēko nevis pret taisnību, bet ar izšķērdību un nepaklausību.

II.VII.1.6.2. Laulāto manta

II.VII.1.6.2.1. Lai noskaidrotu, kāda rīcība laulātajiem attiecībā uz mantu ir taisnīga tin kāda netaisnīga, vispirms jānoskaidro, kāda manta ir kopēja un kāda katram sava un kādas ir laulāto tiesības gan uz savu, gan kopējo mantu.

Ir trīs galvenās sistēmas, pēc kurām jau pirms laulībām nosaka kārtību attiecībā uz mantu nākamajā laulības dzīvē:

a) visa manta pēc laulības ir kopēja vai arī tikai daļēji kopēja, vai arī kopēja tikai mantas pārvaldīšana;

b) laulātajiem manta šķirta, katram sava;

c) mantas savienošana.

Ja laulātie par mantu nav noslēguši nekādu līgumu, tad jāievēro konkrētās valsts vietējie noteikumi. Laulāto mantas lietas aptver civillietu kodeksi.

Laulāto manta ir šķirojama šādi:

a) sievas pūrs, ko ienes sieva un nodod vīram. Parasti sievas pūrs pieder sievai, bet pārvaldīšana un lietošana pienākas vīram;

b) personīgā sievas manta, kas pie pūra nepieder. Tā var būt iegūta kā mantojums, dāvinājums vai arī ar savu ārpuskārtas darbu, piem., gleznojot savā brīvajā laikā ārpus ģimenes darbiem;

c) kopējā manta pēc līguma vai arī saskaņā ar civillikuma noteikumiem. Tiesības pār mantu, ko abi laulātie ieguvuši kopā, pieder vīram.

II.VII.1.6.2.2. Vīra tiesības mantas pārvaldīšanā

1. Kopējā mantas pārvaldīšanā likums piešķir vīram plašas tiesības.

Par kopējas mantas ļaunprātīgu izputināšanu vīram ir pienākums atlīdzināt. Ja zaudējumi notikuši paviršas pārvaldīšanas dēļ, tad vīram nav pienākuma atlīdzināt zaudējumu sievai.

2. Ja vīrs izputina kopējo mantu, vai nu vieglprātīgi pārvaldīdams, vai arī ļaunprātīgi izputinādams, tad viņš grēko pret žēlsirdību, bet negrēko pret taisnību.

3. Ja vīrs pret sievas gribu izputina to mantu, kuras pārvaldīšana ir viņas rokās, vai arī pārvaldīšana kopā ar ienākumiem, tad viņam ir pienākums atlīdzināt sievai.

4. Vīra pienākums ir dot sievai no tiem līdzekļiem, kas domāti ģimenes vajadzībām un uzturam, kā arī pašas sievas vajadzībām.

II.VII.1.6.2.3. Sievas tiesības un pienākumi mantas pārvaldīšanā

1. Ja sieva pret vīra gribu ņem kaut ko no ģimenes līdzekļiem, par ko tiesības pieder vīram, tad sievai ir pienākums atlīdzināt, izņemot, ja vīrs viņai piedod.

2. Sieva, vīram nezinot, neko nedrīkst izdot, jo arī kopējos līdzekļus pārvalda vīrs.

Tā kā sieva nav vīra kalpone, bet laulātais draugs, tad viņai pienākas arī zināma brīvība mantas ziņā. Parasti sievai ir brīva valdīšana pār purniem, to augļiem un olām. Ja vīra nav mājās vai arī ir nevesels, tad mājas pārvaldīšana pienākas sievai. Tad viņa pēc saviem ieskatiem var izdot kopējos līdzekļus.

a) Sieva var iedot vidēja lieluma nabagdāvanas. Būtu neglīti, ja sieva nedrīkstētu pasniegt kādu nabagdāvanu;

b) sieva var palīdzēt saviem vecākiem vai arī bērniem no citas laulības. Ja sievai ir sava personīgā manta, tad no tās jāpalīdz trūcīgiem radiniekiem. Taču vidējas nabagdāvanas viņa var dot radiniekiem, kaut arī viņai būtu sava personīgā manta;

c) ja vīrs mēdz izšķiest mantu, tad sievai ir tiesības, vīram nezinot, šo to aiztaupīt, lai būtu ar ko gādāt gan par paša vīra vajadzībām, gan arī lai nodrošinātu savas tiesības;

d) sieva var parūpēties, lai tiek noturēti aizlūgumi un Sv. Mise vīra un ģimenes labā (lai novērstu garīgu vai laicīgu ļaunumu);

e) sieva drīkst izdot mazām dāvanām un citiem sīkumiem.

Šo to sieva var izdot, vīram nezinot, ģimenes vajadzībām, ja vīrs nedod, kas būtu vajadzīgs viņas vai bērnu uzturam. Tomēr šeit sieva nedrīkst būt izšķērdīga.

II.VII.1.6.3. Autora īpašuma tiesības

Autors ir persona, kas ar savām gara spējām ir kaut ko radījis: a) sarakstījis grāmatu; b) komponējis, uzgleznojis;

c) radījis zinātnisku teoriju, mākslas darbu, atklājis jaunu medicīnisku līdzekli.

1. Autoram pēc dabiskā likuma ir īpašas tiesības uz to, ko viņš ir atklājis, radījis. Šīs tiesības viņam ir pat pirms atklājuma publicēšanas.

Pret taisnību grēko, ja kāds pret autora gribu publicē un izplata autora sarakstītu manuskriptu. Pārkāpējam ir pienākums autoram atlīdzināt.

Pret taisnību grēko, kas bez ziņas iespiež profesora lekcijas, oratora runu.

2. Jau publicēto darbu autoram ir tiesības izdot no jauna, jo viņam pieder īpašuma tiesības pār savu darbu. Ja kāds autora darbs jau ir izdots, tad līdz ar to lasītājiem ir piešķirtas lietošanas tiesības.

Grēko pret taisnību tāds izdevējs, kas kādu izdotu grāmatu iespiež no jauna bez autora ziņas. Tādam izdevējam ir pienākums autoram atlīdzināt. Nav nekāda pārkāpuma pārrakstīt grāmatu savai vai cita privātai lietošanai.

Pozitīvie likumi aizliedz bez autora atļaujas darbu tulkot un izdot citā valodā.

3. Civilie likumi, kas aizliedz autora darbu pat pēc autora nāves izdot bez mantinieku atļaujas, saista sirdsapziņā. Tāpat autora darba tulkojuma izdošana, kas ir rezervēta, saista sirdsapziņā.

II JAUTĀJUMS — ĪPAŠUMA TIESĪBU IEGŪŠANA

1. Ar tiesību iegūšanas veidu saprot to pamatu vai iemeslu, kas ir pietiekams, lai kāda noteikta lieta nokļūtu kādas noteiktas personas rokās ar īpašuma tiesībām. Vispārējais pamats iegūt īpašuma tiesības visiem cilvēkiem ir no dabiskā likuma, ko devis Radītājs. Pastāv pieci īpašuma tiesību iegūšanas veidi: 1) piesavināšana (atrašana), 2) darbs, 3) pieaugums, 4) noilgums, 5) kontrakti.

a) Tiesību iegūšanas spēks šajos veidos ir vai nu tieši no dabiskā likuma, kā piesavināšana (atrašana), pieaugums, darbs; vai arī no cilvēku likuma: noilgums, kontrakti.

b) Tiesību iegūšana var notikt tā, ka lieta tikai pirmo reizi kļūst par kāda cilvēka īpašumu, bet agrāk tā nekad un nekam nav piederējusi, (piem., piesavināšana, pieaugums, darbs). Otrs tiesību iegūšanas veids, ja pirms tagadējā īpašnieka lietai agrāk ir bijis cits īpašnieks (noilgums, kontrakti).

2. Ir lietas, kurām nekad nav bijis saimnieka (dzīvnieks mežā, pērle jūrā).

Ir lietas, kurām agrāk ir bijis īpašnieks, bet tagad nav (īpašnieka manta, kurai nav likumīgu mantinieku).

Ir arī lietas, kurām ir īpašnieks, bet tas nav zināms (tirgus laukumā atrasts gredzens).

1. nodaļa — Lietas piesavināšana

II.VII.2.1.1. Lietas, kas nepieder nevienam, piesavināšana ar nolūku to iemantot sev

1. Ja lietas piesavināšana ir notikusi, ievērojot vajadzīgos nosacījumus, tad tas ir likumīgs veids iegūt īpašuma tiesības. Saskaņā ar dabisko likumu lietas, kuras nevienam nepieder, iegūst pirmais piesavinātājs.

2. Nepieciešamie noteikumi, lai lieta piederētu tās piesavinātājam:

a) lai lieta nevienam nepiederētu; ja lietai jau ir īpašnieks, tad tās piesavināšana ir netaisnība pret līdzšinējo saimnieku;

b) lai būtu notikusi patiesa vai reāla lietas paņemšana;

c) lai lietas paņēmējam būtu nodoms to piesavināt sev.

Mūsu laikos, kad vairs nav brīvu, nevienam nepiederošu zemju, piesavināšana var notikt vienīgi attiecībā uz dzīvniekiem (medības, zveja, putnu ķeršana) un attiecībā uz atrastām lietām (apraktas zemē, kam nav saimnieka, atstātas, zemes dzīlēs uzietas).

II.VII.2.1.2. Dzīvnieki var būt:

a) mājdzīvnieki: zirgs, govs, vistas, suns; šo dzīvnieku īpašnieks ir to saimnieks;

b) pieradinātie dzīvnieki: putni būrīšos, bites stropos, māju baloži, zivis privātos dīķos, meža dzīvnieki iežogojumos; tiem ir saimnieks;

c) savvaļas dzīvnieki: zaķi, zivis, meža putni; tiem nav saimnieka.

II.VII.2.1.2.1. Mājdzīvnieku piesavināšana

Mājdzīvnieki vienmēr pieder iepriekšējam īpašniekam, kaut arī tie noklīst vai aiziet no ganībām vai no kūts. Tiem vienmēr ir savs saimnieks.

1. Mājlopus nedrīkst piesavināt; ne pašus lopus, ne to augļus. Pat ja tie ir beigti, tomēr pieder saimniekam. Vienīgi tad tos var piesavināt, ja tiem nav vairs saimnieka.

2. Arī no drošas bojāejas izglābti mājlopi (ugunsgrēkā, slīkstot) pieder saimniekam. Par glābšanas darbu glābējam pienākas tikai taisnīga maksa.

II.VII.2.1.2.2. Pieradinātie dzīvnieki pieder saimniekam, kamēr tie ir viņa apsardzībā. Ja tie aizbēg no apsardzības un iegūst pirmatnējo brīvību, tad tie nevienam nepieder.

1. Pieradinātie dzīvnieki ir divējādi: tādi, kas, tikuši brīvībā, atpakaļ vairs nenāk (brieži, zaķi, daudzi putni, zivis); bet citi mēdz atnākt (baloži, bites). Pirmie zaudē savu saimnieku, kad tas vairs necenšas tos noķert; otrie — kad ir zaudējuši paradumu atgriezties, t.i., kad aiziet pavisam uz neatgriešanos.

2. Nav tiesību pieradinātos dzīvniekus aizvilināt (ar labāku barību).

II.VII.2.1.2.3. Savvaļas (meža) dzīvnieki

II.VII.2.1.2.3.1. Brīvībā klaiņojošie meža dzīvnieki ir bez saimnieka.

Pie mums par meža dzīvniekiem pastāv noteikti medību likumi.

II.VII.2.1.2.3.2. Meža dzīvnieki parasti ir dažādu civillikumu aizsardzībā.

1. Dzīvnieku saudzēšanas laiki paredzēti vispārējam labumam, tādēļ tie saista sirdsapziņā.

2. Likumi, kas aizliedz medīt zināmās vietās, saista sirdsapziņā.

3. Likumi, kas vispār aizliedz medības, lai neiznīktu kāda dzīvnieku suga.

Grēko, ja paņem svešu, jau saķertu dzīvnieku. Grēko, kas dara skādi svešiem laukiem, kas medī citam piederošā aplokā.

II.VII.2.1.3. Lietas atrašana

Lietas atrašana ir lietas piesavināšanas paveids. Atrastas lietas var iedalīt četrās šķirās: dārglietas, lietas bez saimnieka, atstātas lietas, pazaudētas lietas.

II.VII.2.1.3.1. Dārglietu atrašana

Ar dārglietām šeit saprot dārgas vērtības, apraktas zemē vai apslēptas. Neviens nevar pierādīt, ka būtu šo dārglietu saimnieks.

a) Lai kādām vērtībām varētu dot apzīmējumu dārglietas, ir nepieciešams, lai tās būtu dārgas lietas, lai tās nevienam nepiederētu, lai būtu apraktas vai apslēptas. Tātad par dārglietām nevar uzskatīt zemē esošos ogļu slāņus vai arī dažādu metālu dzīslas;

b) tīruma saimnieks, kur atrodas dārglietas, ir tā persona, kam pār šo tīrumu ir īpašuma tiesības. Tā, piem., ja dārglietas atrastas baznīcas zemē, tad dārgmanta pieder baznīcai, bet ne prāvestam, jo prāvestam pār šo zemi ir tikai lietošanas tiesības, bet ne īpašuma tiesības. Dārgmanta valsts zemē pāriet valsts kasē;

c) atradējs ir nevis tas, kas pirmais lietu ierauga, bet tas, kas pirmais lietu pārņem kā savu. Pirmās tiesības iegūt dārgmantu ir tās atklājējam.

1. Pēc dabas likuma dārglietas ir bezīpašnieka, tāpēc tiesības uz tām ir atradējam. Tā kā pozitīvie likumi atrasto dārgmantu saista ar zemi, kurā tā atradās, tāpēc tie zināmu mantas daļu piešķir zemes īpašniekam.

2. Jaunākie likumi gandrīz sakrīt ar seno romiešu likumiem.

a) Ja dārgmantu atrod pats saimnieks savā tīrumā, tad viss pieder atradējam;

b) dārgmanta, kas atrasta svešā zemē, ir jāsadala. Puse pieder atradējam, puse zemes īpašniekam.

Šis likums ir jāievēro sirdsapziņā pat pirms tiesneša sprieduma. Dārgmantas atradējs nedrīkst mantu no jauna aprakt zemē, lai pēc tam nopirktu šo zemes gabalu un visu dārgmantu paņemtu sev;

c) ja dārgmanta vai nauda ir atrasta kādā kārbā vai vecās drēbēs mājas kādā kaktā un tās saimnieks nav atrodams, tad manta pieder atradējam, ja viņam pieder arī lieta, kurā dārgmanta vai nauda atrasta. Ja lieta, kurā dārgmanta atrasta, pieder citam, atradums jāsadala starp atradēju un mantas īpašnieku.

II.VII.2.1.3.2. Lietas, kurām nav bijis saimnieka

Pēc dabiskā likuma tās nonāk pirmatradēja rīcībā. Tomēr cilvēku likumi dažreiz nosaka citādu kārtību.

Derīgos izrakteņus mēdz pieskaitīt zemei, kurā tie atrodas, tāpēc pieder tiem, kam pieder zemes gabals. Dārgakmeņi: pērles, zelta gabaliņi nonāk pirmatradēja rokās.

II.VII.2.1.3.3. Atstātās lietas, kurām bijis saimnieks

Tādas lietas pāriet pirmatradēja rokās. Tomēr pozitīvie likumi var noteikt arī citādi.

a) Manta, kas palikusi pēc plūdiem vai kuģa bojāejas, kas atrasta jūras vai upes krastā, tāpat mantas, kas baiļu dēļ izmestas no kuģa jūrā, nav uzskatāmas par atstātām. Tāpēc tās nekļūst par pirmatradēja īpašumu;

b) lietas pēc kaujas vai vispār karā atstātas nav lietas bez īpašnieka, tādēļ jāuzmeklē to saimnieks. Izņēmums ir, ja atstātās lietas paliek kā kompensācija. Parasti šīs lietas izspriež internacionālie likumi;

c) koki vai citas mantas, kas ūdens plūdos tiek aiznestas uz citurieni, nav uzskatāmas par bezsaimnieka lietām. Dažreiz gan apstākļi rāda, ka saimnieks par šīm lietām vairs nedomā vai arī nav cerības tās dabūt atpakaļ;

d) augļi (rieksti, ogas, vārpas), kas pārpalikuši pēc ražas novākšanas, pieņemot, ka saimnieks par pārpalikumu vairs nedomā, jāuzskata par bezsaimnieka lietām. Tomēr saimnieks to savākšanu var liegt;

e) ja ir šaubas, vai lieta ir pazaudēta vai atstāta, jāpieņem, ka lieta ir pazaudēta;

f) manta, kas palikusi pēc mirušā, kuram nav ne testamenta, ne mantinieku, pāriet valsts īpašumā.

II.VII.2.1.3.4. Pazaudētas lietas atrašana

Pazaudēta lieta atšķiras no dārgmantas:

a) tā nav noslēpta,

b) tai ir īpašnieks, kaut arī nezināms.

Ja ir tādi apstākļi, ka atrast lietas īpašnieku nav cerību, tad jāuzskata, ka lieta īpašniekam ir zudusi.

1. Atradējs atrastu lietu var atstāt, kur tā tika atrasta; parasti ir pienākums atrastu lietu paņemt līdzi. Šis pienākums ir mīlestības, bet ne taisnības pienākums.

Mīlestības pienākums atrasto lietu ņemt līdzi ir jo lielāks, jo lielāka ir lietas vērtība.

2. Kas atrastu lietu ir paņēmis līdzi, tam pēc taisnības ir pienākums meklēt lietas īpašnieku, gan ne uz sava rēķina, bet uz lietas īpašnieka rēķina. Līdz lietas īpašnieka uzmeklēšanai lieta rūpīgi jāuzglabā.

a) Kas atrastu lietu ir paņēmis līdzi, tas līdz ar to uzņemas tās sargāšanu. Pie kā lieta atrodas glabāšanā, tas nedrīkst to lietot, ja lietojot tā kļūst mazvērtīgāka. Atradēja pienākums ir lietu sargāt un meklēt tās saimnieku;

b) kas savas vainas dēļ nav meklējis saimnieku, vēl ļaunāk, ja atrasto lietu ar nolūku ir slēpis, kad bija cerības uzmeklēt īpašnieku, tas ir vainīgs, ka lieta nav nokļuvusi īpašnieka rokās. Viņš ir lietas netaisnīgs turētājs, tāpēc lietu nedrīkst paturēt pat tad, ja lietas īpašnieks nav vairs atrodams;

c) kā meklējams lietas īpašnieks, precīzi nosaka civillikumi. Dabiskais likums noteiktu mantas īpašnieka meklēšanas veidu nepavēl;

d) ja atrastā lieta nav mazvērtīga, tad noteiktais īpašnieka meklēšanas veids saista sirdsapziņā. Privāta lietas īpašnieka meklēšana nav uzskatāma par sekmīgu līdzekli atrast lietas saimnieku;

e) ja lietiņa atrasta (ari nauda) publiskā vietā (baznīcā — rožukronis), tad to var nolikt redzamā vietā. Ja pēc diviem mēnešiem nav atradies īpašnieks, tad to var paturēt atradējs.

3. Ja ir atradies lietas īpašnieks, tad atradēja pienākums atdot atrasto mantu īpašniekam. Meklēšanas izdevumus sedz mantas īpašnieks. Ja nozaudētājs ir apsolījis atradējam atalgojumu vai arī tādu paredz likums, tad mantas atradējs saņem no mantas pazaudētāja paredzēto pateicības algu.

4. Ja, rūpīgi meklējot, mantas īpašnieks netiek atrasts, pozitīvie likumi paredz noteiktus termiņus (gads, trīs gadi), cik ilgi jāgaida, bet pēc tam atradējs iegūst atrasto lietu īpašumā.

2. nodaļa — īpašuma iegūšana ar pieaugumu

Pieaugums ir īpašuma iegūšanas veids, kad personīgai lietai kaut kas nāk klāt bez jebkāda iepriekšēja līguma. Pieaugums var būt: dabiskais, rūpnieciskais un jauktais pieaugums. Pieaugums tiek iegūts vai nu tikai ar dabas spēku, ar rūpniecību, vai arī pateicoties dabas spēkam un rūpniecībai.

II.VII.2.2.1. Dabiskais pieaugums var būt trejāds:

a) augļu raža; augļus nes augļu koki, tīrumi. Raža pieder dārza vai tīruma saimniekam;

b) dzimšana; te pieaugums rodas sakarā ar dzīvnieku atnešanos. īpašuma tiesības nosaka princips: kam pieder lops, tam pieder arī lopa atnestais auglis;

c) ūdens pienestā zeme: ja zeme ar ūdeni tiek pienesta vai pieskalota pamazām — tikko manāmi, tad pienestās zemes īpašuma tiesības tūlīt iegūst tas saimnieks, kuram zeme pienesta. Ja zemes pienesums notiek pēkšņi (ar kādu nogruvumu), tad jaunais ieguvējs saņem īpašuma tiesības, ja iepriekšējais noteiktā laikā (viens gads) nav pieteicis savas prasības un attiesājis.

II.VII.2.2.2. Rūpnieciskais pieaugums var notikt četros veidos:

a) ar pārstrādāšanu; ja savai lietai tiek dots cits, jauns veids, piem., ja kāds no sava zelta izgatavo gredzenu, ja no savas dzijas izauž audeklu. Pēc dabiskā likuma tiesības uz jauno lietu nosaka aksioma: pieaugums seko pamatlietai. Tā kā lieta pēc pārveidojuma var kļūt dārgāka nekā izejviela, tad vienmēr jāseko, ko nosaka civilais likums. Civilajos likumos ir dažādi varianti. Dažreiz jaunā lieta pieder tam, kam pieder materiāls, tas samaksā tikai par izgatavošanu. Bet dažreiz jaunā lieta pieder tam, kas to izgatavojis, samaksājot citam par materiālu;

b) ar savienošanu; ja savai lietai tiek pievienota sveša lieta tā, ka kopā iznāk tikai viena lieta. Piem., manā gredzenā tiek ielikts svešs dārgakmens. Ja divas lietas ir tā savienotas, ka nav vairs šķiramas, tad jaunās lietas saimnieks nosakāms pēc aksiomas: papildinājums seko galvenajam; kam pieder galvenais, tam klāt nāk arī papildinājums. Tuvāk un skaidrāk šīs lietas izšķir civilais likums;

c) ar sajaukšanu, ja vielas ir cieta veida (kviešu milti sajaukti ar citiem miltiem); ar saliešanu kopā, ja abas vielas ir šķidras un pieder atsevišķiem īpašniekiem (viens vīns tiek sajaukts ar citu vīnu).

Ja savienotās lietas ir šķiramas, tad tās ir jāšķir, lai varētu atdot, kam pieder. Ja cits materiāls ir lietots tikai labošanai, tad tas pieder lietas īpašniekam (ar svešiem diegiem lāpīts uzvalks).

Ja savienotās lietas nav šķiramas (vienam piederošie milti sajaukti ar otram piederošiem miltiem), tad abi ir kopējās mantas īpašnieki. Ja viena īpašnieka daļa ir lielāka vai vērtīgāka, tad tas var ņemt visu, samaksājot otram par viņa daļu;

d) ar blīvēšanu, ja māja ir celta uz svešas zemes vai arī uz savas zemes svešs ir uzcēlis māju. Kam pieder zeme, tam arī māja, bet zemes īpašniekam par māju ir jāmaksā. Ja kāds ar ļaunu nolūku ir cēlis uz svešas zemes, tas nedabū kompensāciju ne par darbu, ne par materiāliem.

Jāskatās arī uz katras valsts civilajiem likumiem, tie lietu var modificēt.

II.VII.2.2.3. Jauktais pieaugums:

a) sējot, ja svešs lauks ir apsēts ar savu sēklu;

b) ja svešā zemē iestādīti stādi.

Kam pieder zeme, tam arī pieder viss, kas zemē aug.

3. nodaļa — Darbs

II.VII.2.3.1. Dažas piezīmes

1. Visbiežāk sastopamais īpašuma iegūšanas veids ir darbs. Darbs var būt fizisks un garīgs.

2. Darbs ir likumīgs veids īpašuma iegūšanai:

a) tā kā cilvēks ir savu garīgo un fizisko spēku saimnieks, viņš savu darbu var veltīt gan savā labā, gan kalpojot citiem. Ja strādā sev, tad arī darba augļus patur sev. Ja strādā citu labā, tad saņem algu un kļūst algas saimnieks, t.i., saņemtā alga kļūst strādnieka īpašums;

b) ja ir veikts fizisks darbs, tad šis darbs var būt ieguldīts lietā, kas pieder sev pašam, vai arī lietā, kas pieder citam. Darbu izdarot, tiek iegūta jauna lietas forma.

II.VII.2.3.2. Atzinumi

1. Ja pašam piederošā matērijā izveido jaunu lietas formu, tad pats izgatavotājs kļūst par pilnu jaunražotā priekšmeta saimnieku.

2. Ja saražotie priekšmeti pagatavoti no sveša materiāla, tad vispirms ir jāņem vērā līgums, kas noslēgts starp materiāla īpašnieku un darba darītāju — izgatavotāju. Nevienam nav tiesību priekšmetu ražošanai ņemt svešu materiālu bez īpašnieka atļaujas. Ja starp materiāla īpašnieku un ražotāju ir noslēgts līgums, saskaņā ar kuru abi ir kopējās sabiedrības locekļi, tad kā viens, tā otrs kļūst par ražojuma daļēju īpašnieku.

3. Tā kā cilvēks ir saimnieks pār savu darbu, viņš var arī pastrādāt citam. Ar darbu cita labā (garīgais, fiziskais darbs) netiek iegūti darba augļi, bet taisnīgs atalgojums par darbu.

4. nodaļa — Noilgums

II.VII.2.4.1. Noilgums ir īpašuma iegūšanas veids vai arī parāda izbeigšanās, kad ir izbeidzies likumā paredzētais laiks tam, kurš kādu vērtību paturējis labā pārliecībā.

Noilguma veidu un ilgumu nosaka pozitīvais likums (civilais vai Baznīcas likums), tāpēc noilgumam nepieciešamais laiks var būt dažāds.

II.VII.2.4.2. Noilgumi iedalās:

a) noilgums, kura rezultātā tiek iegūtas jaunas tiesības, piem., ierīkot ceļu pāri svešam laukam; noilgums var arī notikt, ja kāds tiek atbrīvots no zināma pienākuma, piem., atbrīvots no pienākuma maksāt parādu;

b) noilgums, kas nepārsniedz cilvēku atminas ilgumu. Cilvēki atceras, kad sācies noilgums;

c) kārtnais noilgums, kas ilgst trīs vai desmit gadus. Ārkārtējais noilgums, kas turpinās trīsdesmit vai vairāk gadus;

d) laika ziņā noilgumus iedala: 1) visīsākais noilgums, kas ilgst līdz trim gadiem; 2) īsais noilgums, kas ilgst līdz desmit gadiem; 3) garais noilgums, kas ilgst līdz 30 gadiem; 4) visgarākais noilgums, kas ilgst vairāk nekā trīsdesmit gadus;

e) personu ziņā noilgumi iedalās: noilgums personām, kas dzīvo tajā teritorijā, kurā risinās noilgums; vai arī personām, kas pakļautas tam tiesnesim, kura teritorijā risinās noilgums.

Cita ir teritorija, kurā risinās noilgums, un cita ir teritorija, kurā dzīvo persona, kas saistīta ar noilgumam pakļauto 1iem.

II.VII.2.4.3. Noilguma daba

Noilgums ir likumīgs pamats īpašuma tiesību iegūšanai. Beidzoties noteiktam termiņam, ja ir citi vajadzīgie nosacījumi, lietas paturētājs iegūst īpašuma tiesības. Noilgumam vajadzīgo spēku piešķir civilais vai Baznīcas likums.

Uz noilguma pamata iegūtas īpašuma tiesības ir saistošas arī sirdsapziņā.

II.VII.2.4.4. Nepieciešamie noteikumi īpašuma iegūšanai ar noilgumu

II.VII.2.4.4.1. Lieta, kas ir piemērota noilgumam. Tā var būt vieliska vai nevieliska, bet tomēr tāda, uz kuru var attiecināt īpašuma tiesības. Lieta, kas pēc savas dabas vai arī uz likuma nosacījumu pamata izslēdz noilguma iespējamību, nav piemērota noilgumam. Lietas, kas nepakļaujas noilgumam, ir: gaiss, gaisma, laulības nešķiramība, sabiedriskie ceļi, tilti, akas, ko vismaz privātās personas nevar iegūt.

II.VII.2.4.4.2. Būt labā pārliecībā. Lietas paturētājam laba pārliecība ir tad, ja viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa rīcībā esošā lieta pieder viņam pašam, lai gan īstenībā tā viņam nepieder. Pret taisnību grēko cilvēks, kas piesavinās lietu, par kuru labi zina, ka tā ir sveša lieta. Svešu lietu taču ir pienākums atdot. Arī civilie likumi neatbalsta svešu lietu, svešas mantas piesavināšanos.

1. Ja attiecībā uz kādas mantas paturēšanu sākumā bija laba pārliecība, tad sākās arī noilgums uz šo mantu, bet, ja vēlāk kļuva zināms, ka manta ir sveša, tad līdz ar to pārtrūka arī noilgums, tas vairs neturpinās.

Ja labas pārliecības dēļ par kādu mantu bija jau sācies noilgums, bet tad kļuva zināms kāds apstāklis, kas ieviesa šaubas, vai tikai paturamā manta nepieder kādam citam, tad, ja šaubu stāvoklī visiem spēkiem mēģināja uzzināt skaidrību, bet tā tomēr netika iegūta, noilgums var turpināties.

2. Attiecībā uz zagtām lietām, tā kā par tām trūkst labas pārliecības, nekāds noilgums nevar sākties, pat tad, ja ar laiku lietas turētājs ir aizmirsis, ka lieta ir sveša.

Piesavinātas mantas: ar laupīšanu, ar krāpšanu, slepeni paņemot, palienējot un neatdodot. Šīs mantas nevar pāriet likumīgā lietošanā ne pašam mantu piesavinātājam, ne viņa pēctečiem — mantiniekiem.

Ja lietas (mantas) ir ieķīlātas, nodotas lietošanai kopā ar augļiem, aizdotas, nodotas uzglabāšanai, tad šis lietas nevar pārņemt kā savas ne kreditors, ne augļu saņēmējs, ne aizdoto lietu saņēmējs, ne lietu uzglabātājs, ne arī visu šo personu tuvākais mantinieks. Likumīgais šo mantu paturētājs var būt tikai kāda trešā persona labā pārliecībā.

Svešas mantas nevar pāriet turētāja likumīgā rīcībā, tomēr tās var pāriet likumīgā rīcībā viņa mantiniekiem, ja tas ir labā pārliecībā.

Ja sveša lieta ir izgājusi vairākas rokas, tad noilgumu var rēķināt, sākot ar pirmo lietas turētāju, kam bija laba pārliecība.

II.VII.2.4.4.3. Pamats vai iemesls, kāpēc kāda lieta ir nonākusi noteikta cilvēka rokās. Tāds pamats var būt: pirkšana, dāvinājums. Šis pamats arī norāda, kāpēc lietas turētājs uzskata lietu par savu.

a) Patiesais pamats — tas piešķir īpašuma tiesības;

b) šķietamais pamats — īpašuma tiesības netiek iegūtas;

c) maskēts pamats — pārliecībā pastāvošs iemesls, pamats. Pamats, par kuru uzskata, ka tas pastāv, bet īstenībā tas nepastāv. Piem., saimnieks iedevis kalpam naudu, lai par to kalps nopirktu preci. Kalps atnes un nodod saimniekam preci, kuru nav pircis, bet nozadzis. Saimnieks ir pārliecināts, ka prece ir pirkta;

d) pieņemtais pamats — pamats, kas ir spējīgs iegūt, pārņemt īpašumu. Tomēr īpašums īstenībā netiek iegūts. Taču manta ilgu laiku ir atradusies zināma cilvēka rokās. Laika ilguma dēļ likums pieņem, ka cilvēks mantu patur likumīgi.

Patiesais pamats noilgumam nemaz nav vajadzīgs, jo ar tādu pamatu cilvēkam pār mantu ir īstais īpašums.

Ārkārtējā noilguma gadījumā ir pietiekams arī pieņemtais pamats, kas rodas no laika ilguma.

Ja cilvēks mantu ir turējis ilgāk par trīsdesmit gadiem, tad viņam vairs nav jāpierāda mantas turēšanas tiesības, bet mantas turēšanas pamats ir no tā, ka likums atzīst tiesības uz mantu tā ilgā laika dēļ, kurā cilvēks ir mantu paturējis; ja tomēr kāds apstrīd un pierāda savas likumīgās tiesības, tad arī laiks pāri trīsdesmit gadiem neko nenozīmē. Pamats tādā gadījumā dod priekšroku patiesībai un taisnībai.

II.VII.2.4.4.4. Noilgumam ir nepieciešama likumīga lietas paturēšana. Tā ir noilguma pamats.

Uz kā vārda ir lieta, uz tā ir arī noilgums. Piem., aizbildnis lietu patur uz aizbildināmā bērna vārda; ja rodas noilgums, tad uz noilguma pamata iegūtā lieta pieder nevis aizbildnim, bet aizbildināmajai personai.

Lai lietu varētu iegūt uz noilguma pamata, likuma priekšraksti pieprasa, lai noilgumam nepieciešamais laiks būtu nepārtraukts.

Noilgums var būt “iemidzis šķēršļa dēļ no likuma puses. Tā, piem., kara laikā nedarbojas civillietu tiesa. Kad kavējums ir izbeidzies, tad noilguma aprēķināšanai ņem vērā “noilguma gulēšanas laiku un to ierēķina noilgumā.

Noilgums tiek pārtraukts, ja pietrūkst kāda noilgumam būtiska nosacījuma, piem., trūkst prāta pārliecības; ir atradies drošs lietas saimnieks.

II.VII.2.4.4.5. Laiks. Noilguma laiku nosaka attiecīgās valsts civilie likumi, tāpēc noilguma noteikšanai ir jāskatās attiecīgās valsts likumi.

II.VII.2.4.5. Atbrīvojošais noilgums

Ar atbrīvojošo noilgumu izbeidzas parāds vai pienākums (saistība), notekot likumā paredzētajam laikam.

Analogi iegūstošajam noilgumam, arī atbrīvojošais noilgums pieprasa:

1. Jābūt tiesībām vai parādam, kas pakļaujas noilgumam, piem., ja likums aizliedz noilgumu uz servitutu, tad, kaut arī servituta lietotājs jau sen nav lietojis savas tiesības, tomēr šīs tiesības kā noilgumam nepakļautas netiek zaudētas.

2. Kā iegūstošajā noilgumā jābūt pamatam un lietas paturēšanai, tā atbrīvojošā noilgumā — tiesību nelietošanai vai atsacīšanās no piedzīšanas tiesas ceļā.

3. Labā pārliecība var būt dažādi saprasta: a) pārliecība, ka neesmu parādnieks vai arī nav nekādas saistības, piem., ka parāds jau ir dzēsts tagad vai priekšteča laikā, vai arī nemaz nav atmiņā uzglabājies; b) radusies pārliecība, ka prasītājs ir atkāpies no savas prasības, jo nav iesniedzis tiesā savu prasību.

4. Likumā noteiktam noilguma laikam:

a) ja likumā nosacītais laiks ir trīsdesmit gadi vai pāri trīsdesmit gadiem, tad šinī noilguma laikā izdziest parāds;

b) ja aiztecējuši trīs noilguma gadi, parāds zūd tikai tādos gadījumos, ja tas bija radies juridiskas vainas dēļ un parādniekam netika pieteiktas nekādas tiesiskas prasības.

Parādi, kas saistīti ar grēka vainu, netiek dzēsti;

c) par 10 gadu noilguma spēku autoriem ir domstarpības. Pieņem, ka desmit gadu noilgums izdzēš parādu, ja parādniekam ir bijusi laba pārliecība.

II.VII.2.4.6. Noilgums uz svētītām lietām tiek ierobežots šādi:

a) svētītās lietas, kas ir privātu cilvēku īpašums, ar noilgumu var nokļūt citu privātu personu īpašumā. Ja šīs lietas ir zaudējušas konsekrāciju vai svētību, tad tās var lietot laicīgiem mērķiem, tomēr tās nedrīkst lietot netīriem mērķiem;

b) svētītas lietas, kas nav privātu personu īpašums, uz noilguma pamata var no vienas baznīcas morāliskās personas pāriet citas baznīcas morāliskas personas rīcībā (kapsēta, baznīcas gruntsgabals).

III jautājums — Īpašuma tiesību aizskaršana

II.VII.3.1. Vispār par netaisnību

Netaisnība ir cita tiesību aizskaršana. Tā var notikt ar noteiktu darbību (zādzība), kā arī ar vajadzīgās darbības neizdarīšanu (parāda nemaksāšana).

Ir trīs taisnības veidi:

a) likumīgā,

b) distributīvā — piemērota personai,

c) apmaiņas taisnība, vispārējā.

Netaisnība iedalās:

a) pozitīvā netaisnība tiek izdarīta pret cita tiesībām (slepkavojot). Negatīvā netaisnība tiek pieļauta, nedarot to, ko pieprasa cita stingrās tiesības (nemaksājot parādu);

b) netaisnība pret pašu personu, pret dvēseli Vai miesu (pavedināšana, kāda miesas locekļa ievainošana). Var būt nodarīta netaisnība attiecībā uz cilvēkam piederošo mantu (zādzība);

c) netaisnība, nodarīta ar vārdiem. Pie šā netaisnības veida tiek pieskaitīta arī rakstos nodarītā netaisnība. Darbos nodarītā netaisnība-,

d) kails netaisnības nodarījums (grēks ar svešu sievu). Netaisnības nodarījums, kam nāk klāt kāds cits īpašs ļaunuma papildinājums (grēks ar svešu sievu, kurai no šā grēka ir bērns).

II.VII.3.2. Netaisnības ļaunums un netaisnības ļaunuma šķiras

II.VII.3.2.1. 1. Netaisnība ir grēks, kas pieder pie smago grēku šķiras, jo netaisnība vēršas pret taisnību.

Netaisnības grēks var notikt arī sīkā lietā, tad tas ir tikai ikdienišķs grēks (nozagt desmit santīmus).

2. Nodarījumos pret taisnību, novērtējot netaisnības pārkāpuma smagumu, ņem vērā divus apstākļus:

a) cik liels zaudējums ir nodarīts tuvākajam,

b) cik liels zaudējums ir nodarīts veselai cilvēku kopībai.

Nodarījumu jāuzskata par smagu pārkāpumu, ja atsevišķa persona vai arī vesela kopība netaisnības nodarījumu uzņem kā smagu pārestību.

Uzņemšana par smagu pārestību nav domāta jūtu ziņā, bet objektīvi — lietas vērtīguma ziņā (nozagt krustiņu, kas maksā pieci lati, nevar būt nāvīgs grēks pret taisnību, kaut arī īpašnieks to ļoti smagi pārdzīvotu). Tomēr šī mazā zādzība no cita viedokļa var būt smags pārkāpums: ja zaglis, zinādams, cik mīļš īpašniekam tieši šis krustiņš, tomēr to nozog.

3. Ne katra netaisnība pieder pie vienas un tās pašas šķiras. Netaisnības ļaunums iedalās dažādās šķirās, ņemot vērā, pret kādu cilvēkam piederošo vērtību ir nodarīta netaisnība.

Cilvēkam piederošās vērtības ir:

a) garīgie labumi: dabiskie un pārdabiskie;

b) iekšējie labumi (dzīvība, miesas locekļi);

c) jauktie labumi (slava un gods);

d) ārējie labumi (manta).

4. Netaisnība pret cilvēka tiesībām uz savu mantu var tikt nodarīta divējādi: paņemot svešu mantu vai arī bojājot to. Paņemot svešu mantu, netaisnības nodarītājs iegūst sev zināmu labumu. Bojājot svešu mantu, netaisnības darītājs negūst sev nekādu labumu. Abos gadījumos tuvākajam tiek nodarīta netaisnība. Morāliski kā svešas mantas ņemšana, tā arī tās bojāšana pieder pie vienas un tās pašas morāliskā ļaunuma šķiras. Apstāklis, ka vienā gadījumā ļaunuma darītājam rodas labums, bet otrā gadījumā nav nekāda labuma, nemaina netaisnības ļaunuma būtību, tāpēc abi gadījumi ir vienas šķiras grēki.

II.VII.3.2.2. Zinot un piekrītot, netaisnība netiek nodarīta, tāpat tā netiek nodarīta, ja nav aizskartas tiesības.

Lai tiešām netiktu nodarīta netaisnība, nepieciešami divi nosacījumi.

1. Lai piekritējs drīkstētu un varētu piekrist: a) lai būtu spējīgs izdarīt apzinīgu aktu, b) lai lieta, par kuru dod piekrišanu, tiešām būtu piekritēja varā.

2. Lai piekritējs noteikti arī pats to gribētu (lai piekrišana nebūtu tīrā fikcija vai tīrā izejas meklēšana, vai arī tīrā pārpratuma dēļ).

a) Ja kāds nogalina cilvēku, kas pats lūdza, lai tam atņem dzīvību, tad nogalinātājs grēko pret Dievu, bet pret pašu cilvēku netaisnību nenodara, jo dzīvības īstais saimnieks ir Dievs, bet ne pats cilvēks.

Ja mazgadīgs bārenis piekrīt viņa mantas paņemšanai, tad paņēmējs izdara netaisnību, jo mazgadīgais tādu piekrišanu nemaz nevar dot.

b) Pircējam, kas samaksā pārāk dārgi vai arī maksā par bojātu preci kā par veselu, tiek nodarīta netaisnība, jo labprāt viņš to nedara.

Strādniekam, kurš sava bezizejas stāvokļa dēļ uzņemas strādāt par zemāku maksu nekā pastāvošā viszemākā maksa, tiek nodarīta netaisnība.

II.VII.3.2.3. Vai nodoms kaitēt var panākt to, ka ārējais akts top netaisnība?

Lai akts būtu netaisnība, nav pietiekams tikai nodoms vien kaitēt. Netaisnību var izdarīt tikai ar tādu ārēju darbību, kas pārkāpj cita tiesības. Pats nodoms kaitēt vēl nenodara netaisnību, to nodara tikai tāds ārējs darbs, kas ir netaisnības cēlonis, bet nevis tīra sagadīšanās.

1. Ja darbība savā sākotnējā stadijā nav vēl īsti ļauna, bet ir spējīga kaitēt, tad, ja tai ir pievienojies ļauns mērķis, tā top par netaisnību. Jo netaisnīgais mērķis darbībai piešķir netaisnības raksturu.

Ja kāds paņem no zagļa zagtu lietu, lai to atdotu lietas īpašniekam, tad nekāda netaisnība netiek nodarīta. Ja kāds paņem no zagļa zagtu lietu, lai to paturētu sev, tad tiek nodarīta netaisnība pret īpašnieku.

Ja kāds paņem no drauga grāmatu, lai pajokotu, bet šo grāmatu nejauši nozaudē, tad nav nodarīta netaisnība (nerodas atlīdzināšanas pienākums).

Ja kāds paņem no drauga grāmatu ar zādzības nolūku, bet grāmata nejauši pazūd, tad ņēmējam ir pienākums atlīdzināt, jo viņš ir izdarījis netaisnību.

2. Ja darbība citam kaitē, bet cita tiesības netiek aizskartas, jo tam stingru tiesību nav vai arī tādēļ, ka darītājam ir tiesības darbību izpildīt, tad nodoms nevar panākt, ka darbība būtu netaisnīga, lai gan tā ir citam kaitīga. Paliek spēkā princips: nekāda netaisnība netiek nodarīta, ja nav skartas tiesības.

Ja es redzu, ka kaimiņa lops dara skādi tā paša kaimiņa dārzā, tad tāpēc, ka es neesmu to izvedis no dārza, neesmu nodarījis kaimiņam netaisnību, jo to darīt man nebija stingra pienākuma. Ja tiesnesis tiesā vainīgo, būdams pret to naidīgs un gribēdams kaitēt viņam un viņa ģimenei, tomēr tiesā taisnīgi, tad tiesnesis pret notiesāto neizdara netaisnību.

IV jautājums — Svešas lietas paņemšana

1. Svešu lietu var paņemt divējādi:

a) slepeni un pret lietas īpašnieku nelietojot vardarbību;

b) atklāti un pret lietas īpašnieku lietojot vardarbību.

Pirmais gadījums ir zādzība, otrajā gadījumā ir laupīšana.

2. Zādzība un laupīšana nav vienas šķiras grēki. Zādzība ir izdarīta netaisnība pret tuvākā mantu. Laupīšana ir izdarīta netaisnība pret tuvākā mantu un netaisnība pret aplaupītā personu.

1. nodaļa — Zādzības daba

II.VII.4.1.1. Zādzība ir slepena svešas lietas paņemšana pret lietas īpašnieka gribu.

Zādzība pieder pie smago grēku šķiras. Ar zādzību tiek pārkāpta taisnība, kas pats par sevi ir nāvīgs grēks.

Sīkumu zādzība ir ikdienišķs grēks (zīmuļa zādzība, kas maksā 5 santīmus):

a) sīka matērija nevar sastādīt smagu grēku;

b) lietas īpašniekam netiek nodarīts liels zaudējums;

c) sabiedriskā dzīve būtiski netiek skarta.

II.VII.4.1.2. Smaga zādzības matērija (arī zaudējuma nodarīšana) ir nosakāma gan relatīvi, gan absolūti.

Absolūti smagas matērijas noteikšanā vērā ņem vienīgi nozagtās lietas vērtību, neveltot vērību personai, kam lieta tiek nozagta.

Nosakot relatīvi smagu matēriju, ņem vērā gan lietas vērtību, gan īpašnieka stāvokli, kam lieta nozagta. Relatīvi smaga matērija rodas, ja personai, kam lieta ir nozagta, tiek nodarīts liels zaudējums.

Relatīvi smagas matērijas noteikšana: zādzības smagums ir atkarīgs no zaudējuma smaguma, kas tiek nodarīts tuvākajam. Kā zināms, zaudējuma smagums var būt dažāds atkarībā no personas stāvokļa, kam zaudējums nodarīts. Kas vienam ir viegls zaudējums, tas citam var būt smags zaudējums.

Par relatīvi smagu matēriju ir uzskatāma tāda, kas tam, kam tā tiek paņemta, ņemot vērā viņa stāvokli, ir pietiekama dienas uzturam kā pašam, tā arī viņa ģimenes locekļiem. Lietas paņemšana dienas uztura vērtībā (te jāierēķina ēdiens, apģērbs, dzīvoklis) cilvēkam jau ir liels zaudējums.

Citāds rēķins par dienas uzturu būs ubagam, kas pārtiek no nabagdāvanām, citāds vienkāršam strādniekam, citāds augstam ierēdnim. Strādniekam, kas saņem cietu algu, dienas uzturu ir vieglāk rēķināt. Tas ir septītā daļa no nedēļas ienākumiem.

Dienas uzturu ir jārēķina ne matemātiski, bet morāliski. Lielas ģimenes tēvam ir citāds dienas uzturs, neprecētam vieniniekam — citāds. Ja nav zināms, kam zaudējums ir izdarīts, jāpieņem vidēji bagātu cilvēku.

II.VII.4.1.3. Ir jānosaka arī absolūti smagas matērijas lielums. Ja to nedara, tad tas var apdraudēt sabiedrisko dzīvi. Mantas tiesību aizskaršana nes zaudējumu ne tikai atsevišķam indivīdam, bet arī sabiedrībai. Sabiedrībai arī zaudējums var būt smags, lai gan atsevišķam zināmam indivīdam tas nebūtu smags. Ja nebūtu robežu, kad matērija ir absolūti smaga, tad vairotos zādzības un tādējādi būtu apdraudēta sabiedrības dzīve.

Par absolūti smagu matēriju jāuzskata tāda, kas līdzinās vidēji bagātu cilvēku nedēļas uzturam.

Ja runa ir par svētu lietu vērtēšanu, tad, ja tās ir vērtējamas naudā (biķeris), tad tās ir vērtējamas kā laicīgas vērtības lietas. Taču svētās lietas nav naudā vērtējamas (Sv. Krusta relikvijas), turklāt tās ir retas un sevišķi cienījamas. Tad arī niecīga drupatiņa tādu svētu lietu sastāda smagu matēriju.

2. nodaļa — Par iemesliem, kas mazina zādzības ļaunumu

Noteikumos, kas nosaka matērijas smagumu zādzībā, konkrētos apstākļos var būt zināmas novirzes. Šie apstākļi, kas spēj radīt zināmas novirzes, ir šādi:

a) personas stāvoklis, kas izdara zādzību;

b) lietas raksturs, kas tiek zagta;

c) veids, kā zādzība notiek.

Tāpēc jāapskata: zādzības ģimenē, atklātu lietu zādzības, sīkumu zādzības.

II.VII.4.2.1. Zādzības ģimenē

Personas, pret kurām ģimenes tēvs ir zināmā mērā iecietīgs, ja tās atļaujas zādzību no savas ģimenes, ir bērni, sieva un kalpi.

1. Lai bērnu izdarītās zādzības būtu nāvīgs grēks, zādzībai ir jābūt divkārt lielākai, salīdzinot ar svešu cilvēku izdarītām zādzībām.

Attiecībā uz sievām jāpieļauj vēl lielāka brīvība, sevišķi tad, ja paņemto viņas izlieto savas ģimenes labā vai arī radiniekiem.

a) Jāņem vērā, vai ģimenes tēvs ir bagāts, devīgs, draudzīgs, vai arī viņš ir nabadzīgs, skops, trūkst mīlestības pret citiem mājiniekiem. Jāņem vērā, vai mājinieki zog savām vajadzībām vai arī došanai citiem; vai zog naudu, dārglietas vai arī citas lietas; vai ģimenē ir tikai viens bērns vai vairāki bērni.

b) Nereti tēvs, uzzinājis par zādzībām, ir sašutis ne tik daudz par zagtām lietām, kā par to, ka tika slepeni ņemts, ka zagts ļauniem mērķiem: dzeršanai, izlaidībām.

Bieži vien bērnu zādzības savās mājās nav vērtējamas kā nāvīgi grēki.

c) Attiecībā uz restitūcijas (atlīdzināšanas) pienākumu, kas ir jāizdara ģimenes locekļiem, jāņem vērā:

1) ja ņemtās lietas ir ēdamais un tas ir jau izlietots, tad restitūcija var izpalikt, 2) ja paņemta nauda, kura vēl nav izlietota, tad tā jāatdod*.

d) Ja paņemtas lietas lielākā vairumā, bet tās ir izlietotas, tad ar čaklāku darbu zināmā mērā jāatlīdzina. Vecāki parasti mēdz piedot saviem bērniem, ja vien paņemtās vērtības nav sevišķi dārgas un pie tam atdotas svešiem.

2. Kalpu izdarītās zādzības:

a) ja kalpi zog naudu vai citas lietas, kuras mēdz rūpīgi sargāt kā dārgas (apģērbi), tad matērija, kas sastāda nāvīgu grēku, nav lielāka kā svešiem cilvēkiem;

b) ja kalpu zādzības notiek lietās, kuras viņi paši pārzina vai kuras netiek rūpīgi sargātas, piem., ēdamais vai dzeramais, tad parasti viņi nenonāk līdz nāvīgam grēkam, ja vien paņemtās lietas paši ir izlietojuši, nav pārdevuši un nav ņēmuši lielos daudzumos.

II.VII.4.2.2. Par atklāto lietu zādzībām

Lietas, kuru zādzībā ir vajadzīga lielāka matērija, lai būtu nāvīgs grēks, ir šādas: viss, kas aug bez cilvēku rūpēm, sevišķi, ja stāv atklāti, kā augļi (ogas, ābeles ceļa malā, arī koki mežā).

1. Ja augļu koki ir sevišķi vērtīgi un tie arī tiek rūpīgi sargāti, tad te nekādas nolaides matērijas vērtēšanā nav. Apgalvojums, ka atklāto lietu matērijai jābūt lielākai nāvīga grēka sastādīšanai, ir attiecināms uz mazvērtīgiem augļiem, par kuriem parasti saimnieks nav sevišķi norūpējies.

Nav jāuzskata par grēku, ja strādnieki pie augļu novākšanas paši kādu apēd.

Stipri jābrīdina tādi dārzu zagļi, kas apzog dārzus tā, ka saimnieki ir spiesti novākt negatavus augļus.

2. Meža augļi: sēnes, meža ogas, kā mellenes, pieder meža īpašniekam. Taču var domāt, ka meža saimnieks neliedz gājējiem un nabagiem lasīt ogas savā mežā. Ja tomēr saimnieks liedz lasīt meža augļus uz savas zemes, tad vācēji grēko pret taisnību. Sabiedriskos mežos parasti nepastāv šāds aizliegums, izņemot, ja kāds acīmredzams iemesls nosaka citādi (kā draudi izcelties ugunsgrēkam).

3. Meža koki. Sabiedriskos mežos koku ciršanu aizliedz likums. Daudz lielāks pārkāpums rodas, ja kokus cērt lielā daudzumā. Koku ciršana ir jāatšķir no žagaru ciršanas. Žagaru lasīšana dažreiz ir atļauta.

II.VII.4.2.3. Sīkas zādzības

II.VII.4.2.3.1. Kad sīkas zādzības kļūst par nāvīgu grēku, un kāda matērija ir vajadzīga, lai tā sastādītu liela pārkāpuma apmērus?

Vispār sīkas zādzības un sīki lietu bojājumi (skāde) saaug, un tā var nonākt pie smagas matērijas. Tas notiek ar nodomu nonākt līdz smagai matērijai, ar kopēju norunu, ar atkārtošanos.

II.VII.4.2.3.1.1. Ar nodomu

1. Nodoms nonākt līdz smagai matērijai panāk to, ka atsevišķas sīkas zādzības saaug pat tad, ja starp tām ir arī lielāks laika sprīdis, vienalga, vai zādzība notikusi no viena vai no dažādiem mantas saimniekiem.

Šis nodoms, kas saistās ar atsevišķām zādzībām, rada divējādas sekas: 1) atsevišķu zādzību matērija saaug kopā, kaut arī starp atsevišķām reizēm ir bijis lielāks starplaiks, 2) arī mazas zādzības ir smagi grēki. To panāk ļaunais nodoms, kas ir jau nāvīgs grēks. Šajā gadījumā matērija ir gan vēl maza, bet tai ir pievienojies iekšējs nodoms, kas ir smags grēks. Arī ārējā ziņā mazas zādzības kļūst par nāvīgu grēku, kad rodas smaga grēka matērija.

2. Lai rastos smaga matērija, nav vajadzīgs, lai būtu lielāka matērija par to, ja zādzība būtu notikusi visa kopā un vienā reizē, ja zādzības notiek no viena īpašnieka. Ja zādzības notiek no dažādiem īpašniekiem, tad smagam grēkam ir vajadzīga absolūti smaga matērija.

Tātad atsevišķās reizēs padara nāvīgu grēku: a) tirgotājs, kas ik reizes mazliet atņem no svara ar nodomu tā iegūt sev bagātības; b) dzērienu pārdevējs, kas pie dzērieniem piejauc mazliet ūdens, lai tā kļūtu bagāts; c) ja kāds ir nodomājis citam izdarīt smagu zaudējumu, bet katrā atsevišķā reizē dara nelielu zaudējumu. Taču visi šie grēki (kļūt bagātam, kaitēt), kas izdarīti viena nodoma ietekmē, rada vienu morālisku grēku.

II.VII.4.2.3.1.2. Ar kopēju norunu

1. Ja vairāki zagļi ar kopēju norunu reizē vai pa vienam zog no viena vai no dažādiem saimniekiem sīkas lietiņas, tad viņu zagtā matērija saaug vienā vienībā, jo visiem dalībniekiem ir nodoms paņemt norunāto daudzumu. Ja visu šo līdzdalībnieku kopējā matērija sastāda smagu matēriju, tad katrs atsevišķs dalībnieks grēko nāvīgi. Kopējā noruna panāk to, ka atsevišķi dalībnieki vēlas visu kopējo zaudējumu un pie visa šā kopējā zādzības darba līdzdarbojas.

2. Ja sīkās zādzības notiek no viena saimnieka, tad smagam grēkam pietiek parastās smagās matērijas, bet, ja zādzības notiek no vairākiem, tad smagam grēkam ir vajadzīga absolūtā matērijas kvantitāte:

a) ja atsevišķi zagļi zog neatkarīgi viens no otra, kaut arī ir zināms, ko citi ir zaguši, tad atsevišķo zagļu grēks nav smags (ja ir sīka matērija), jo neviens no viņiem nav domājis darīt lielu zaudējumu un nav domājis līdzdarboties cita zādzībā, un īstenībā arī nav ņēmis līdzdalību cita zādzībā;

b) ja vairāki sīki zaglēni, kāda cita piemēra mudināti, izdara sīkas zādzības, kas kopā sastāda smagu zaudējumu, tad smagi grēko tas, kurš citus mudinājis zagt, ne pret taisnību, bet pret mīlestību, ja vien zaudējumu bija paredzējis.

II.VII.4.2.3.1.3. Ar atkārtošanos

Kas ar sīkām zādzībām no viena saimnieka vai no vairākiem sasniedz smagu matēriju, tas grēko smagi, ja vien paņemto patur, ja starp atsevišķām zādzībām ir pagājis neliels laiks un paņemtām lietām ir kāda vērtība; šinī gadījumā atsevišķas zādzības saaug kopā.

1. Lai sīkās zādzības, kas notiek atkārtoti, varētu saaugt, kļūstot par smagu matēriju, ir vajadzīgi divi nosacījumi:

a) lai zaglis paņemto nebūtu atdevis atpakaļ,

b) lai starp atsevišķām zādzībām nebūtu ilgas laika atstarpes.

Ja zaglis ir atlīdzinājis par iepriekšējām zādzībām, tad nākošās sīkās zādzības ar iepriekšējām nesaaug. Ja zaglim bija vienīgi nodoms atlīdzināt, bet nav to darījis, tad šis nodoms neiespaido saaugšanu, t.i., saaugšana norisinās bez traucējumiem. Ar katru jaunu zādzību iepriekšējais nodoms tiek atsaukts.

Ja starp atsevišķām zādzībām ir pagājis krietns laika sprīdis, tad paņemtās lietas vairs kopā nesaaug. Laika sprīdis ir nosakāms pēc paņemtās mantas vērtības. Ja paņemtā matērija sasniedz gandrīz smagas matērijas ampērus, tad, lai matērija nesaaugtu ar citu, ir vajadzīgs divu mēnešu starplaiks. Ja paņemtās lietas matērija ir samērā sīka, tad nesaaugšanai vajadzīgais laiks ir viens mēnesis. Ja paņemtās matērijas vērtība ir pavisam niecīga, tad tā vai nu vispār nesaaug, vai arī nesaaugšanai pietiek vienas nedēļas laika.

a) Ja matērija saaug un apzināti noslēdzas ar sasniegtu smagu matēriju, tad smags grēks rodas ar to zagšanas gadījumu, kad radās smaga matērija; iepriekšējie zagšanas gadījumi ir ikdienišķi grēki;

b) ja sīkās zādzības, kas beidzot kļūst par smagu matēriju, turpinās tālāk, tad ir smagi grēki, ja vien pastāv nodoms paņemtās lietas paturēt un ir apziņa, ka jau ir izdarīts liels zaudējums, jo jaunās ar iepriekšējām zādzībām saaug un iepriekšējais smagais grēks turpinās, tomēr tas ir kopā ar iepriekšējiem viens nāvīgs grēks;

c) ja sīku zādzību darītājs neievēro, ka sīkās zādzības jau ir sasniegušas smagas matērijas apmērus, tad viņš vēl nāvīgi negrēko, bet vēlāk, ja ievēro, ka ir sasniegta smaga matērija, bet atlīdzināšanu tomēr negrib darīt, tad viņš smagi grēko ļaunās gribas dēļ, ka negrib atlīdzināt zagto, kas ir sasniedzis lielus apmērus.

2. Lai sīkās zādzības, kas norisinās viena pēc otras, sastādītu nāvīgu grēku, ir vajadzīga lielāka kvantitāte. Ja zādzības ir no viena saimnieka, tad ir vajadzīga uz pusi lielāka matērija. Ja zādzības notiek no dažādiem saimniekiem, tad ir vajadzīga absolūtā kvantitāte.

a) Skroderi smagi grēko, ja neatdotie auduma gabali sasniedz smagu matēriju. Ja ir ieradums par paturētiem drēbes atlikumiem rēķināt lētāku šūšanas maksu vai arī bagāti cilvēki negrib ņemt atlikumus, tad skroderis nemaz negrēko;

b) kalpi un kalpones šad tad paņem kādus sīkumus. Grūti tos tūlīt vainot lielā pārkāpumā. Lai viņiem būtu liels pārkāpums, matērijai jābūt lielākai par parasto. Lielākoties viņi nevelta vērību tam, ka matērija jau sasniegusi smagās matērijas robežu. Arī mājas saimnieki sīkumiem nevelta sevišķu uzmanību.

II.VII.4.2.3.2. Par zādzībām no vairākiem lieta saimniekiem

Ja kāds zog lietu, kas sastāda absolūti smagu matēriju, kas pieder vairākām personām, tas grēko smagi.

Lai rastos smags grēks no lietu zādzībām, kas pieder vairākām personām, ja šīs personas veido kādu sabiedrību (uzņēmuma līdzīpašnieki, rūpnieciska apvienība, apdrošināšanas biedrība, reliģiska organizācija) vai arī nesastāda nekādu morālisku personu, tad ir nepieciešama absolūti smaga matērija, izņemot, ja kopību veidojošo personu ir pavisam maz (divas trīs personas). Tad nāvīga grēka matēriju var sastādīt arī mazāka kvantitāte par absolūto. Tā, piem., ja kāds zāģē kokus mežā, kas pieder vairākiem īpašniekiem, tad nāvīgs grēks būs, ja matērija kļūst absolūti smaga.

3. nodaļa — Iemesli, kas attaisno svešas lietas paņemšanu

Šādi iemesli ir divi:

1) cilvēka dzīvība ir briesmās,

2) slepena kompensācija.

II.VII.4.3.1. Dzīvības briesmās

II.VII.4.3.1.1.1. Kas ir nonācis dzīvības briesmās, tam ir tiesības paņemt no svešas mantas tik daudz, lai atbrīvotos no dzīvību apdraudoša stāvokļa.

a) Nav svarīgi, kā ir radies dzīvību apdraudošs stāvoklis, vai dabiski (grimst kuģis), vai cilvēku ļaunuma dēļ (visu līdz kreklam ir atņēmuši laupītāji);

b) glābjoties no ugunsgrēka, nedrīkst citam atņemt trepes, kas ar tām patreiz glābjas, lai izglābtu savu dzīvību. Kuģim grimstot, nedrīkst atņemt citam dēli, kurš jau pirmais to ir paķēris;

c) kas ir atļauts dzīvības briesmās, tas ir atļauts arī briesmās saslimt ar nāvīgu slimību, briesmās pazaudēt brīvību;

d) svešu lietu var ņemt arī priekš cita, kas atrodas dzīvības briesmās. Ko drīkst darīt savā labā, to drīkst darīt, palīdzot citam.

2. Kas ir nokļuvis tikai grūtā stāvoklī vai arī kļuvis nabadzīgs, uz šī pamata nedrīkst ņemt svešu mantu sev. Te ir radies tikai grūts, bet visai ātri pārejošs stāvoklis.

Nabadzīgajam ir pienākums sev vajadzīgo lūgt no citiem, bet ne pašam ņemt.

II.VII.4.3.1.2. Nabadzīgo cilvēku stāvoklis

1. Nabadzīgajam sev vajadzīgā lieta ir jālūdz, izņemot, ja dibināta iemesla dēļ nevar lūgt.

2. Ja, pastāvot nepieciešamībai, kāds ir ņēmis pats, bet, nepieciešamībai izbeidzoties, ņemtā lieta ir pārpalikusi, tad jāatdod manta tās īpašniekam. Galīgās nepieciešamības stāvoklis atļauj izlietot tikai to, kas bija nepieciešams tā novēršanai.

Ja paņemtās lietas vairs nav, tad ir jāšķiro. Ja lietas pa- ņēmējs bija bagāts vīrs, tad viņam vajadzībā paņemtais ir pēc tam jāatdod ņemtās lietas vērtībā. Ja lietas paņēmējs ir atradies nāves briesmās, bet viņš tomēr nav bagāts un nespēj atlīdzināt ņemto, tad viņam zūd arī pienākums to atlīdzināt.

Mantas īpašniekam ir pienākums sniegt palīdzību tādam, kas ir nonācis dzīvības briesmās. Tas ir mīlestības pienākums.

II.VII.4.3.2. Slepena kompensācija

II.VII.4.3.2.1. Kas ir slepena kompensācija un vai tā ir atļauta?

Slepena kompensācija ir akts, kurā cilvēks slepeni paņem no cita to, ko tas bija ņēmējam parādā.

Slepena kompensācija pati par sevi nav atļauta. Kļūst atļauta tikai zināmos apstākļos.

II.VII.4.3.2.2. Pastāv četri nosacījumi, kad slepena kompensācija ir atļauta:

a) lai parāds tiešām būtu īstais parāds, kas pamatots uz stingrām tiesībām. Piem., saimnieks pateicībai par labu kalpošanu ir apsolījis kalpam kādu dāvanu, bet nav paspējis to iedot, jo nomiris. Kalpam nav tiesību izdarīt slepenu kompensāciju, jo kalpam nav stingru tiesību uz šo saimnieka dāvanu;

b) lai parāds būtu pilnīgi drošs, par ko nerodas nekādas šaubas;

c) ja parādu vispār citā ceļā nav iespējams atgūt;

d) lai netiktu pieļauts zaudējums ne parādniekiem, ne kādai trešai personai.

Slepenās kompensācijas dēļ parādniekam var būt divkāršs zaudējums. Apziņa, ka nav samaksāts parāds, kaut gan tas ir samaksāts. Var notikt arī tā, ka parādnieks samaksā divkārt, t.i., ar parāda atdošanu un plus slepenā kompensācija. Parasti abus ļaunumus var novērst ar fiktīvu parāda piedošanu.

Zaudējums trešai personai var būt, ja saimnieks tur aizdomās par zādzību savus kalpus. Tā kalps var saņemt sodu vai iekrist neslavā.

II.VII.4.3.2.3. Vispār kalpiem ir atļauts tas, kas ir atļauts citiem.

1. Ja saimnieks kalpam nemaksā algu, kas bija paredzēta līgumā, tad kalpam ir tiesības uz kompensāciju. Tas pats sakāms, ja saimnieks netaisnīgi ir aizturējis kādu daļu no algas. Tomēr kompensēšana nedrīkst pārsniegt līgumā paredzēto algu.

Ja kalpam nejauši saplīst kāds trauks vai salūst kāds darbarīks, tad atvilkšana no darba algas būtu netaisnīga. Ja kalpam bieži gadās negribēti zaudējumi, tad saimnieks var viņam kaut cik atvilkt no algas.

2. Ja ir sarunāta alga, kas ir zemāka par mazāko algu, tad kalpam nav tiesību izdarīt pašrocīgu kompensāciju, ja viņš šai algai ir labprāt piekritis vai arī ja pārāk mazu algu saimnieks pats kaut kādā veidā kompensē (dod kabatas naudu, dāvina kādus apģērbus). Tā kā piedevas izlīdzina mazo algu, tad kalpam nekādas tiesības uz kompensāciju nepaliek. Turpretī likumīgi kalps izdara sev kompensāciju:

a) ja pārāk mazai algai kalps ir piekritis baiļu vai varmācības dēļ;

b) ja kalps pārāk mazai algai ir piekritis, nepieciešamības spiests (tomēr izņēmums ir, ja saimniekam kalps nemaz nav vajadzīgs, bet ir pieņēmis tikai žēlsirdības dēļ, tad kalpam ir jāapmierinās ar to, kas norunāts);

c) ja saimnieks kalpam liek darīt darbus, ko viņam nav pienākuma darīt, pie tam tas notiek pret kalpa gribu.

3. Ja kalps pēc savas iniciatīvas pastrādā daudz vairāk, tad viņam nav tiesību izdarīt sev kompensāciju par vairāk- strādāšanu. Taču kompensācijas tiesības rodas, ja vairāk pastrādātos darbus saimnieks ir gribējis vai vismaz ar tiem ir apmierināts.

Ja kalps ir salīgts jebkuram darbam, tad viņš nevar teikt, ka ir strādājis liekus darbus. Tomēr, ja kalps pie vispārējiem darbiem tika darījis tādus darbus, kurus nevarēja iepriekš paredzēt (nakts darbi, ar briesmām saistīti darbi), tad viņam rodas tiesības uz kompensāciju.

a) Gandrīz to pašu var teikt, ja rodas jautājums, vai dēlam ir tiesības izdarīt sev slepenu kompensāciju no sava tēva, ja netiek maksāta taisnīga alga. Tomēr šinī situācijā reti var būt vajadzīgie nosacījumi slepenas kompensācijas pieļaušanai.

b) Tirgotāji nedrīkst pieļaut slepenu kompensāciju, “noraujot no svara vai mēra, ja paši labprātīgi pārdevuši lētāk, bet vēlāk pārdomājuši, ka pārāk lēti pārdots. Uz slepenu kompensāciju tiem rodas tiesības: 1) ja netaisnīgi tika piespiests pārdot lētāk (zemāk par taisnīgu cenu); 2) ja pārdots par zemāku cenu kļūdīšanās dēļ; 3) ja citādi nevar panākt noteikta parāda atmaksāšanu (ko kāds palicis parādā tirgotājam).

V JAUTĀJUMS — NETAISNĪGS ZAUDĒJUMS

II.VII.5.1. Jēdziens

1. Netaisnīga zaudējuma darīšana ir darbība, ar kuru kāds cita mantai izdara zaudējumu, pašam no tā negūstot nekādu labumu. Zaudējumu tuvākam var izdarīt divējādi:

1) tuvākam piederoša lieta tiek iznīcināta (ar pozitīvu darbību, kas lietu iznīcina, sabojā, vai arī ar kādas darbības neizdarīšanu, kas bija vajadzīga lietas pasargāšanai no bojāejas);

2) tuvākam tiek likti šķēršļi iegūt to labumu, kas viņam pienākas.

2. Zaudējuma darīšana ir smags grēks, ja tuvākam izdarītais zaudējums ir smags. Ja izdarītais zaudējums ir viegls — arī grēks ir viegls.

II.VII.5.2. Kas aizkavē citu kāda labuma sasniegšanā vai iegūšanā?

1. Ja kāds aizkavē citu kāda labuma sasniegšanā, uz ko tam ir stingras tiesības, tad tāds rīkojas pret taisnību un viņam rodas pienākums zaudējumu atlīdzināt. Zaudējums var būt nodarīts tieši vai netieši, ar atļautiem vai ar neatļautiem līdzekļiem; pietiek, ka pieļautā rīcība bija īstais iemesls, kādēļ cits neieguva to, kas viņam pēc stingrām tiesībām pienācās.

Ja kāds pat ar pieļaujamiem līdzekļiem (ar lūgšanu) ir iespaidojis tēvu, lai viņš dēlam nedod likumīgo mantojuma daļu, uz ko dēlam, pamatojoties uz pozitīvo likumu, ir pilnas tiesības, tas pārkāpj taisnību un viņam ir pienākums dēlam atlīdzināt.

2. Ja kāds citam liek šķēršļus tāda labuma sasniegšanā, uz ko citam nav stingru tiesību, bet šķēršļu licējs to dara ar neatļautiem līdzekļiem, tad tas noziedzas pret taisnību un viņam ir pienākums cietējam zaudējumu atlīdzināt, izņemot, ja šķēršļu likšanas līdzekļi bija atļauti. Tā, piem., ar pierunāšanu. Kā neatļauti līdzekļi uzskatāmi ne tikai tīri noziedzīgi līdzekļi, kā krāpšana, meli, ļaundarības, bet arī uzmācīga lūgšanās, kas citam atņem brīvu rīcību.

a) Pret taisnību grēko tādā mērā, ka rodas pienākums atlīdzināt citam nodarīto zaudējumu: nabags, kas ar aprunāšanu vai apmelošanu panāk, ka citam nabagam netiek dotas nabagdāvanas; kalps, kas ar neslavas celšanu citam kalpam panāk to, ka cits kalps nesaņem vietu, ko citādi būtu saņēmis;

b) pret taisnību negrēko, kas testamenta rakstītāju iespaido ar lūgšanu, lai neraksta testamentu Ādamam, kam uz testamentu nav nekādu tiesību, bet lai novēlējumu atstāj Georgam.

3. Kas aizkavē citu iegūt tādu labumu, kuru viņš nav cienīgs saņemt, tas negrēko pret taisnību un viņam nav pienākums zaudējumu atlīdzināt. Atlīdzināšanas pienākums nerodas pat tad, ja tikuši lietoti neatļauti līdzekļi, piem., ja vīrs ar izšķērdīgām dāvanām postā ved māju un sieva ar krāpšanu panāk, ka vīrs atsakās no izšķērdīgu dāvanu došanas, tad sievai nerodas pienākums atlīdzināt cilvēkam, kas no izšķērdīgā vīra nesaņēma dāvanu.

4. Kas citu aizkavē, lai tas nespēj vēl kādam citam novērst zaudējumu, tas grēko pret taisnību, turklāt rodas arī pienākums atlīdzināt zaudējumu. Tā, piem., Jāņa mājā ir izcēlies ugunsgrēks, ko viegli var nodzēst. Pēteris, ieraudzījis šo nelaimi, steidzas, lai nodzēstu Jāņa mājā pielikto uguni. Juris ar varu aiztur Pēteri, lai tas netiktu palīgā nodzēst uguni. Jurim pret Jāni rodas pienākums atlīdzināt par sadegušo māju.

VI JAUTĀJUMS — ATLĪDZINĀJUMS PAR ĪPAŠUMA TIESĪBU AIZSKARŠANU

1. nodaļa — Vispār par atlīdzināšanu

II.VII.6.1.1. Vispārēji nosacījumi

1. Atlīdzināšana ir darbība, ar kuru tiek atlīdzināts netaisnīgi izdarīts zaudējums tuvākam.

a) No netaisnības, ar kuru nav nodarīts zaudējums vai arī netiek nodarīts netaisnīgs zaudējums, nerodas atlīdzināšanas, restitūcijas pienākums. Piem., tiesnesis piespriež bargu sodu. Viņš pats ir pārliecināts, ka šis sods ir netaisnīgs. Bet, ja šis sods tomēr ir taisnīgs, tad tiesnesim nerodas nekāds restitūcijas pienākums. Ārsts, kas savas vainas dēļ būtu pasteidzinājis nāvi cilvēkam, kas tāpat savas slimības dēļ būtu miris nedaudz vēlāk, nav saistāms ar restitūcijas pienākumu.

b) Restitūcija nav tas pats, kas gandarījums; restitūcija nākas par mantas zādzību vai bojāšanu, bet gandarījums nākas cilvēkam, kam izdarīta personiska netaisnība, piem., par goda laupīšanu.

2. Atlīdzināšanas pienākums rodas vienīgi no apmaiņas taisnības pārkāpšanas. Apmaiņas taisnība stingri pieprasa, lai katrs pārkāpums pret šo taisnību tiktu atlīdzināts.

3. Atlīdzināšanai ir jānotiek līdz matemātiskai vienlīdzībai. Ir jāatdod tikpat daudz, cik ir paņemts.

II.VII.6.1.2. Restitūcijas saknes

Restitūcijas sakne ir iemesls, no kura rodas atlīdzināšanas pienākums. Restitūcijas sakne var būt divējāda:

1) vispārējā un attālā., kas pastāv apmaiņas taisnības pārkāpšanā;

2) speciālā un vistuvākā, kas pastāv dažādos veidos, kādos apmaiņas taisnība tiek pārkāpta.

Sv. Toms divas atlīdzināšanas saknes nosaka tā:

1) atlīdzināšanas pienākums rodas no pašas lietas paturēšanas, kaut arī tā tiek paturēta labā pārliecībā;

2) no lietas netaisnīgas paturēšanas vai no pārkāpuma.

Tā kā abos veidos lietas ņēmējs var būt pats darītājs vai izpalīgs citam darītājam, tāpēc daži pievieno vēl trešo restitūcijas sakni — netaisnīgu līdzdarbību.

II.VII.6.1.3. Pienākums atlīdzināt

II.VII.6.1.3.1. Atlīdzināšana ir nepieciešama pestīšanai, ņemot vērā gan dabiskā, gan dievišķā baušļa piesacījumu. Tomēr šī nepieciešamība ir tikai pienākuma nepieciešamība, bet līdzekļa nepieciešamība ir tikai svētsolījumā.

1. Dabiskais mīlestības bauslis māca: kā jūs vēlaties, lai jums darītu citi, tā arī jūs dariet viņiem. Mēs paši gribam, lai netaisnības mantas ziņā mums tiktu atlīdzinātas. Bez tam tas pats bauslis, kas aizliedz ņemt svešu lietu, pavēl arī nepaturēt svešu lietu. Kas paņemtu svešu lietu patur pie sevis, tas lietas saimniekam nodara pārestību.

2. Dievs ar pozitīvu bausli ir piesacījis svešas lietas atdošanu: “Ja kāds liek noganīt tīrumu vai vīna kalnu un tur palaiž savu lopu .. tam tas labākais no sava tīruma un no sava vīna kalna jādod vietā. Bez tam atlīdzināšana ir nepieciešama kā grēku piedošanas noteikums.

3. Atlīdzināšana pati par sevi pestīšanai neko nedod, bet atlīdzināšanai nepieciešami jānotiek, lai netiktu nodarīts grēks un lai tādējādi netiktu likts šķērslis pestīšanai.

4. Kam ir atlīdzināšanas pienākums, tam ir jāpatur tāda noskaņa, ka grib atlīdzināt, kad vien rodas iespēja to izdarīt, jo citādi griba vēl paliktu pie izdarītās netaisnības.

Tātad, kam ir smags pienākums izdarīt atlīdzināšanu, tam savas pestīšanas dēļ ir nepieciešama nopietna vēlēšanās, griba atlīdzināt izdarīto zaudējumu. Parādniekiem, kas nespēj vēl atlīdzināt, ir jāsašaurina savi izdevumi, lai varētu izdarīt atlīdzinājumu.

II.VII.6.1.3.2. Kas nespēj atlīdzināt ar tāda paša veida vērtību, tam nav pienākuma atlīdzināšanu darīt ar citas šķiras vērtību, piem., nevar slavas aizskaršanu atlīdzināt ar naudu.

II.VII.6.1.3.3. Atlīdzināšanas pienākums pats par sevi ir smagi saistošs pienākums. Atlīdzināšanas pienākumam ir tas pats pamats kā apmaiņas taisnībai. Kā zinām, apmaiņas taisnība pieprasa, lai katram tiktu atdots tas, kas viņam pieder. Tātad atlīdzināšanas pienākums smagā matērijā ir smags. Bet vieglā matērijā atlīdzināšanas pienākuma neizpildīšana ir ikdienišķs grēks.

Jāņem vērā divējādā atlīdzināšanas sakne. Ja runa ir par atlīdzināšanu no pirmās saknes, kad ir paņemta sveša lieta, tad atlīdzināšanas pienākuma smagums seko lietas smagumam. Ja runa ir par atlīdzināšanu no otrās saknes — lietas netaisnīgas paņemšanas, tad ir jāaplūko arī netaisnīgās darbības vainas smagums.

Tātad, ja kāds patur svešu lietu labā pārliecībā vai ar ļaunu sirdsapziņu, tad to atdot smagas matērijas gadījumā ir smagi saistošs pienākums, vieglā matērijā — viegli saistošs pienākums.

Ja kāds, paņemot svešu lietu, domāja, ka tai ir niecīga vērtība, bet vēlāk izrādījās, ka lieta ir vērtīga, tad pienākums atdot tādu lietu ir smagi saistošs.

II.VII.6.1.3.4. Kas ir nodarījis smagu zaudējumu savas smagas vainas dēļ, tam ir smagi saistošs pienākums zaudējumu atlīdzināt.

Kas ir nodarījis vieglu zaudējumu vieglas vainas dēļ, tas ir saistīts vienīgi ar vieglu atlīdzināšanas pienākumu. Viegla matērija nav spējīga radīt smagu atlīdzināšanas pienākumu.

Kas izdarījis vairākus vieglus zaudējumus ar tādu starplaiku, ka izdarītie zaudējumi saaug kopā, pie tam zaudējuma darītājs ir ievērojis, ka zaudējuma matērija ir kļuvusi liela, tad zaudējuma atlīdzināšana viņu saista ar smagu pienākumu.

Ja zaudējuma darītājs ir iesviedis jūrā dārgakmeni, domādams, ka tas ir niecīgs stikla gabaliņš, tad viņam ir pienākums atlīdzināt tādu zaudējumu, kādu viņš ir paredzējis, t.i., viņam ir pienākums atlīdzināt tikai iemestā (iedomātā) stikla vērtību. Saprotams, ja dārgakmens, ko uzskatīja par stiklu, vēl atrodas viņa paša rokās vai arī viņa rokās ir dārgakmenim līdzvērtīga maksa, tad viņam ir jāatdod vai nu dārgakmens, vai līdzvērtīga maksa, bet ne stikla vērtība.

2. nodaļa — Svešas lietas paturētāja pienākumi

Svešas lietas paturēšana var notikt:

1) labā pārliecībā,

2) ļaunā pārliecībā,

3) ja uzmodušās šaubas par lietas īsto saimnieku.

Citādi pienākumi ir svešas lietas paturētājam, kad viņš svešu lietu patur labā pārliecībā; citi pienākumi svešas lietas paturētājam, kad viņš lietu patur ļaunā pārliecībā; citādi pienākumi, kad lietu patur pie sevis, ja ir radušās šaubas par īsto lietas saimnieku.

II.VII.6.2.1. Svešas lietas paturētājs labā pārliecībā ir tas, kas bez kādas savas vainas nezina, ka pie viņa paturētā lieta ir sveša. Cilvēka pienākumi, kas patur svešu lietu labā pārliecībā, ir attiecināmi:

a) uz pašu lietu,

b) uz no tās saņemtiem augļiem,

c) uz izdevumiem par to.

Vispār tā cilvēka pienākumi, kas svešu lietu patur pie sevis labā pārliecībā, ir atvasināmi no šādiem pamatprincipiem: lieta meklē savu saimnieku; lieta zūd saimniekam; lieta nes augļus saimniekam; no svešas lietas neviens nedrīkst kļūt bagātāks.

Tā cilvēka tiesības, kas svešu lietu patur labā pārliecībā, ir atvasināmas no šādiem pamatprincipiem: šaubu gadījumā priekšrocība ir lietas paturētājam. Lietas paturētājs, kas to patur labā pārliecībā, uz noilguma pamata var iegūt pār paturamo lietu un tās augļiem īpašuma tiesības. Cilvēks, kas svešu lietu patur labā pārliecībā, nav pelnījis, ka ciestu zaudējumu, viņš var prasīt zaudējuma kompensāciju. Cilvēku, kas patur svešu lietu labā pārliecībā, restitūcijas pienākums skar vienīgi no pirmās saknes, proti, vienīgi paņemtās svešās lietas dēļ, bet ne vainas dēļ.

Ari civillietu kodeksā var būt dažādi lēmumi, kas attiecas uz noilgumu un uz personām, kas patur svešu lietu labā pārliecībā. Šie civilie likumi saista sirdsapziņā.

II.VII.6.2.1.1. Apskatot sīkāk pienākumus, kādi rodas svešas lietas paturētājam, kas to patur labā pārliecībā, ir jāizšķir vairāki gadījumi:

a) sveša lieta atrodas pie tās paturētāja,

b) sveša lieta zūd,

c) sveša lieta ir pie kāda cita,

d) par svešas lietas augļiem.

II.VII.6.2.1.1.1. Ja sveša lieta arvien vēl atrodas pie tās paturētāja:

1. Svešā lieta ir jāatdod saimniekam, ja vien tas ir zināms, izņemot gadījumu, ja svešā lieta uz noilguma pamata ir pārgājusi lietas paturētāja īpašumā.

a) Ja tikai lietas kāda daļa atrodas pie tās paturētāja, tad jāatgriež saimniekam tā daļa, kas atrodas pie lietas paturētāja. Ja lieta pa tās paturēšanas laiku ir kļuvusi mazvērtīgāka, turklāt lietas paturētājs no tās nav guvis labumu, tad lieta jāatgriež saimniekam tādā stāvoklī, kādā pašlaik tā ir. Ja lieta kļuvusi mazvērtīgāka, nesot lietas paturētājam labumu, ienākumu, tad kopā ar lietu ir jāatdod arī iegūtais labums, ienākums. Ja lieta ir kļuvusi vērtīgāka, šādā stāvoklī tā jāatgriež, izņemot gadījumu, ja tā ir sajaukta ar citām, tā ka nav vairs iespējams atšķirt. Pēdējā gadījumā lietas paturētājs svešo lietu iegūst savā īpašumā, ja sajaukumā personīgā lieta ir galvenā; bet ir jāatlīdzina lietas saimniekam tik daudz, cik jaunais saimnieks no tās ir ieguvis labumu. Ja paturamā lieta ir kļuvusi vērtīgāka, tad par uzlabošanu var atvilkt izdevumus;

b) ja lietas paturētājs lietas atgriešanu novilcina savas vainas dēļ, tad viņam ir pienākums segt zaudējumus, kas radušies saimniekam ar lietas atdošanas novilcināšanu;

c) ja lietas saimnieks nav zināms un nav cerību to atrast, tad lietas paturētājs labā pārliecībā var paturēt to sev, jo lieta jāuzskata par atstātu. Lietas paturētājs labā pārliecībā svešo lietu iegūst ar īpašuma tiesībām uz lietas piesavināšanas pamata;

d) var notikt, ka lietas paturētājam, kas to patur labā pārliecībā, ar labu sirdsapziņu, piepildās noilguma noteikumi, tad viņš iegūst lietu savā īpašumā.

2. Nav nepieciešams, ka lietas paturētājs labā pārliecībā lietu vienmēr atdod saimniekam. Dažreiz viņš to var atdot tam, no kā to ir dabūjis, vai arī uz savstarpējās apmaiņas darījuma pamata.

a) Ja lieta ir iegūta par velti, tad tā nav atdodama dāvinātājam vai zaglim, bet tā ir jāatdod lietas saimniekam;

b) ja lieta ir pirkta, bet atrodas arī īstais lietas īpašnieks, tad lieta ir jāatdod īstajam saimniekam, kaut arī jāzaudē zaglim samaksātā nauda. Lietas pircējs (lietas paturētājs labā pārliecībā) var atprasīt no pārdevēja — zagļa samaksāto naudu. Ja nav iespējams dabūt atpakaļ šo naudu, tad zaudējums ir pacietīgi jāpanes kā atgadījusies nelaime;

c) ja lietas saimnieks nemeklē savu lietu, jo viņš par to neko nezina, tad lietas paturētājam ir tiesības lietu atdot tam, no kā viņš to ir ņēmis, lai atgūtu maksāto naudu. Ja maksāto naudu nevar atdabūt, tad jācieš šis zaudējums. Ja ir iespējams kādā ceļā (nododot zagli) panākt, ka gan pats atdabū maksāto naudu, gan saimnieks dabū savu lietu atpakaļ, tad šī lieta jākārto tā, lai zaudētājs paliktu tikai zaglis, bet lietas pircējs un saimnieks no likstas izkļūtu bez zaudējuma.

II.VII.6.2.1.1.2. Ja sveša lieta pazūd, tad ir jāšķiro, vai tā pazudusi pie lietas paturētāja vai pie kāda cita. Ja lieta pazudusi pie cita — vai lietas paturētājs labā pārliecībā ir nodevis lietu citam bez maksas vai arī saņēmis naudu.

1. Ja lieta pazudusi pie lietas paturētāja; viņš to ir izlietojis (miltu maisu) vai pazaudējis, vai iznīcinājis, tad viņam vairs nav nekāda pienākuma pret lietas īpašnieku, izņemot gadījumu, ja lietas paturētājs no tā ir kļuvis bagātāks. Šis ienākums ir jāatdod lietas saimniekam.

2. Ja lieta gājusi zudumā pie cita, tad var būt dažādi gadījumi:

a) ja lietas paturētājs lietu ir ieguvis par velti un tāpat par velti to dāvinājis citam bez īpašas vajadzības, tad lietas paturētājam nav nekāda atdošanas pienākuma lietas saimniekam, jo viņš nekādu ienākumu nav guvis. Ja lietas paturētājam bija īpaša vajadzība dāvināt, tad no šis svešas lietas dāvināšanas viņš ir kļuvis bagātāks un viņam ir pienākums atdot saimniekam lietas vērtību;

b) ja sveša lieta iegūta par velti, bet citam tā tika pārdota, tad iegūto lietas maksu, šķiet, jāatstāj pie sevis, jo nav zināms, kam tā atdodama: lietas saimniekam vai pircējam;

c) ja sveša lieta ir pirkta un pircējs to kādam uzdāvinājis, tad viņam nav pienākuma atdot īpašniekam atlīdzinājumu;

d) ja sveša lieta ir pirkta un tālāk pārdota bez peļņas, tad lietas pircējam un tālākpārdevējam pret lietas saimnieku nav nekāda pienākuma;

e) ja sveša lieta ir pirkta un tālāk pārdota ar peļņu, tad var paturēt sev lietas vērtību un arī peļņu, jo peļņa uzskatāma kā pārdevēja ienākums. Izņēmums, ja peļņa iegūta nevis no pārdošanas, bet no tā, ka lieta kļuvusi vērtīgāka, — tad peļņa pieder lietas saimniekam.

Ja lietas saimnieks atrodas tad, kad lieta jau zudusi, tad viņam nav citu tiesību kā tikai meklēt no zagļa lietas vērtību.

II.VII.6.2.1.1.3. Ja lieta vēl atrodas pie cita, tad ir dažādi risinājuma varianti:

a) ja sveša lieta ir iegūta par velti un lietas ieguvējs to tālāk dāvinājis bez personīgās vajadzības dāvināt, tad lietas ieguvējam un dāvinātājam nav nekādu atlīdzināšanas pienākumu pret lietas saimnieku.

Ja lieta tālāk dāvināta citam apstākļos, ka lietas dāvinātājs būtu dāvinājis katrā ziņā arī savu lietu, tad viņam ir pienākums dāvinātās lietas vērtību atdot saimniekam;

b) ja kāds svešu lietu saņem par velti un pārdod citam, tad: ja atrodas lietas saimnieks un atgūst savu lietu, ja pircējs labprātīgi atdod saimniekam piederošo lietu, tad pārdevējam saņemtā maksa jāatdod lietas pircējam.

Ja saimnieks savu lietu nemeklē un nav to atguvis, tad šķiet, ka pārdevējam nav vairs atlīdzināšanas pienākuma;

c) ja kāds nopērk svešu lietu un dāvina citam, tad viņam nav nekāda restitūcijas pienākuma, jo no svešas mantas viņš nav kļuvis bagātāks;

d) ja kāds nopērk svešu lietu un pārdod citam, tad: ja atrodas lietas saimnieks un iegūst savu lietu vai arī pircējs labprātīgi to atdod lietas saimniekam, tad pārdevējam ir jāatdod pircējam saņemtā maksa.

Ja saimnieks nav atradies un savu lietu nav atguvis un arī pircējs labprātīgi viņam nav lietu atdevis, tad pārdevējam zūd atlīdzināšanas pienākums;

e) ja kāds nopērk svešu lietu un pārdod citam dārgāk, tad:

1) cenas starpība ir jāatdod lietas saimniekam, ja paaugstinātā cena ir saņemta tāpēc, ka lieta pati par sevi ir kļuvusi vērtīgāka,

2) cenas starpību var paturēt sev, ja pārdevējs ar savu darbu lietu ir padarījis vērtīgāku vai arī par pašu pārdošanu ir saņēmis lielāku cenu.

II.VII.6.2.1.2. Pieauguma augļu atlīdzināšana

1. Ir jāatlīdzina dabiskā pieauguma augļi un jauktie augļi, jo tie ir lietas augļi, kaut arī saimnieks šos augļus nebūtu saņēmis.

2. Nav jāatlīdzina:

a) sava roku darba augļi,

b) augļi, kurus lietas turētājs no svešas lietas nav saņēmis, tāpat kā ja lieta būtu atradusies pie saimnieka;

c) augļi, kas iegūti uz noilguma pamata.

II.VII.6.2.1.3. Nepieciešamie izdevumi

Lietas turētājs var atrēķināt nepieciešamos un derīgos izdevumus. Par luksusizdevumiem nevar pieprasīt segumu.

1. Nepieciešamie izdevumi ir tie, bez kuriem lieta ietu bojā vai arī nenestu nekādus augļus, vai nestu mazus augļus (mājas remonts, laukos nezāļu novākšana).

Derīgie izdevumi ir tie, kas izdarīti, lai lieta parastai lietošanai būtu noderīgāka, lai nestu vairāk augļu. Luksusizdevumi domāti greznumam vai priekam, bet lietai vairāk augļu nesagādā.

2. Pie izdevumiem šeit jāpieskaita arī darbs, ko ielicis lietas paturētājs. Nevienam taču nav pienākuma strādāt par velti.

II.VII.6.2.2. Lietas paturētājs ar ļaunu sirdsapziņu ir tas, kas zina, ka viņš patur svešu lietu un patur to netaisnīgi (piem., zaglis, kas skaidri zina, ka lieta, kuru viņš patur, ir zagta lieta).

II.VII.6.2.2.1. Netaisnīgā lietas paturētāja pienākumi attiecas uz pašu lietu uz tās augļiem, uz izdevumiem, uz peļņas zaudēšanu un zaudējuma rašanos.

Lietas paturētājam labā pārliecībā restitūcijas pienākumi izriet tikai no pirmās saknes, bet lietas paturētājam ļaunā pārliecībā atlīdzināšanas pienākumi izriet arī no restitūcijas otrās saknes. Viņa pienākums ir atdot:

a) lietu vai ekvivalentu vērtībā,

b) augļus bez cilvēka roku darba.

II.VII.6.2.2.1.1. 1. Ja pie zagļa vēl atrodas svešā lieta, tad viņam pienākums visdrīzākā laikā to atdot saimniekam.

a) Jāatdod tā pati lieta, bet ne cita. Ja saimniekam nav iebildumu, tad lietas vietā var atdot lietai ekvivalentu vērtību;

b) lietas paturētājs ļaunā pārliecībā no zagļa nopirkto lietu var atdot arī zaglim atpakaļ, saņemot atpakaļ savu naudu.

2. Ja lietas vairs nav, tad jāatdod tās vērtība. Ja zaglis lietu atdevis kādam citam vai arī tā gājusi bojā (paša vainas dēļ vai bez savas vainas), tad tomēr zaglim ir pienākums atdot saimniekam lietas vērtību.

No šā noteikuma ir divi izņēmumi:

1) zaglim nav pienākuma atlīdzināt saimniekam, ja nozagtā lieta aizgājusi bojā no iekšējas kaites;

2) ja lieta zaglim aizgājusi bojā tāda iemesla dēļ, kura dēļ tā būtu aizgājusi bojā arī pie saimnieka.

Tā, piem., zaglis no saimnieka ir nozadzis cūku, kura pie zagļa nosprāgst tāpēc, ka tā jau pie saimnieka bija slima un tāpat būtu nosprāgusi.

Bet zaglim ir jāatlīdzina, ja pie saimnieka zagtā lieta būtu gājusi bojā citu ļaunprātības dēļ, piem., zaglis no saimnieka nozog aitu, bet zaglim šo aitu aiznes vilks, turpretim saimniekam ļaundaris nodedzina kūti ar visām aitām. Būtu sadegusi arī aita, ko zaglis nozaga, taču ļaundaris saimniekam atlīdzinās tikai par tām aitām, kas bija kūtī degšanas laikā, bet par zagļa nozagto aitu kūts dedzinātājs neatlīdzinās. Tātad, te obligāti zaglim ir jāatlīdzina saimniekam par nozagto aitu.

II.VII.6.2.2.1.2. 1. Lieta ir jāatdod saimniekam, vienalga, vai zaglis lietu ir izglābis no bojāejas vai arī lieta jau bija nozagta, kad saimniekam notika nelaime, un lieta būtu aizgājusi bojā, ja vien nebūtu nozagta. Zaglis tomēr var saņemt atlīdzību par lietas glābšanas pūlēm vai citiem izdevumiem pašas lietas labā.

Tā, piem., cilvēks ir piesavinājies upē slīkstošu teļu, ko viņš ir izvilcis krastā. Teļš ir jāatdod saimniekam, bet par glābšanu ir tiesības saņemt atalgojumu.

Cilvēks ir nozadzis no kaimiņa arklu, bet pēc dienas kaimiņam nodeg šķūnis ar visiem darbarīkiem. Nozagto arklu ir pienākums atdot saimniekam.

2. Saimniekam nav jāatlīdzina par lietu kuru nekādā ziņā nav iespējams glābt, bet tā tika turpat uz vietas izlietota. Piem., no degošas mājas nav vairs iespējams izvelt vīna mucu, bet, ja kārie dzērāji uz ātru roku turpat uz vietas to izdzēruši, tad viņiem nav pienākuma saimniekam atlīdzināt par vīna mucas izdzeršanu.

II.VII.6.2.2.1.3. Vērtības maina lietai, kamēr tā atradās pie zagļa, ja lieta pati sevī kļūst labāka vai sliktāka (tā, piem., teļš aug, bet veca govs paliek vājāka); ja lieta pati sevī nav mainījusies, bet ārējo apstākļu dēļ iegūst dažādu vērtību (piem., ja trūkst vīna, tas kļūst dārgāks, bet pie pārpilnības — lētāks).

1. Ja mainās iekšējā vērtība: a) ja lieta pie zagļa kļūst vērtīgāka, tad tā ir jāatdod ar vērtības pieaugumu, bet par darbu pienākas atlīdzība; b) ja pie zagļa lieta kļūst nevērtīgāka, kas pie saimnieka nebūtu noticis, tad ir jāatdod gan lieta, gan jāatlīdzina par vērtības samazināšanos; c) ja lieta kļuvusi mazvērtīgāka tāda iemesla dēļ, kura dēļ arī pie saimnieka tas būtu noticis, tad pietiek, ka lieta tiek nodota saimniekam tādā stāvokli, kādā tā patreiz atrodas.

2. Ja ir notikusi ārēja lietas vērtības maina: a) ja saimnieks būtu pārdevis lietu laikā, kad tai bija lielāka vērtība, vai arī saimnieks bija spiests līdzīgu lietu sev pirkt, kad tās vērtība bija augstāka, tad zaglim ir jāatdod lieta ar lielāku vērtību; b) ja saimnieks lietu būtu pārdevis, kad cena bija zemāka, tad pietiek, ja zaglis atdod pašu lietu vai tās vērtību, kāda tai bija zagšanas laikā.

II.VII.6.2.2.2. Pienākums atdot lietas augļus

1. Zaglim ir pienākums atdot gan dabiskos, gan civilos lietas augļus: a) kurus viņš ir saņēmis, kaut arī saimnieks tos nebūtu saņēmis, b) kurus saimnieks būtu saņēmis, lai gan zaglis tos nav saņēmis.

2. Zaglim nav pienākuma atdot tos augļus, kas radušies kā viņa roku darba augļi.

Ja zaglis zagto naudu ir izmantojis spēlē un vinnējis, tad ieguvums pieder viņam pašam. Ja nauda ir nodota uzglabāšanai, bet uzglabātājs pret saimnieka gribu laiž to apgrozībā, tad viņš rīkojas grēcīgi, bet no apgrozības iegūtais ienākums pieder naudas uzglabātājam.

II.VII.6.2.2.3. Zaglim ir pienākums atlīdzināt zaudētu peļņu un radušos zaudējumu, ja tas daļēji tika paredzēts. Piem., saimnieks būtu apsējis tīrumu, ja zaglis nebūtu nozadzis sēklu. Zaglim ir jāatlīdzina zaudējums.

Ja parādi netiek laikā samaksāti, tad kreditoriem ir jāapmaksā zaudētā peļņa. Par nozagtās naudas turēšanu saimniekam ir jāatmaksā arī procenti, ko saimnieks varēja iegūt.

II.VII.6.2.2.4. Zaglis var atvilkt gan nepieciešamos, gan derīgos izdevumus, ko būtu nācies izdot lietas saimniekam, lai lietu uzturētu un pavairotu. Luksusizdevumus nevar atvilkt.

II.VII.6.2.3. Smagas šaubas pie lietas paturēšanas

II.VII.6.2.3.1. Smagas šaubas lietas paturēšanā nav tam, kas niecīga iemesla dēļ šaubās, vai lieta, ko viņš patur, nav sveša. Tādam nekādu atlīdzināšanas pienākumu nav, un tas var paturēt lietu sev. Smagas šaubas lietas paturēšanā ir tad, ja smaga un pamatota iemesla dēļ šaubās, vai lieta, ko viņš patur, ir viņa vai sveša. Tas var notikt divējādi: šaubas ir nākušas vēlāk, kad lieta jau bijusi viņa rīcībā labā pārliecībā, bet pēc tam radās šaubas; un, otrkārt, šaubas jau pastāvēja, lietu saņemot.

II.VII.6.2.3.2. Kad ir radušās šaubas, rūpīgi jānoskaidro patiesība. Patiesība jānoskaidro jo rūpīgāk, jo lieta ir vērtīgāka. Noskaidrošanas laikā lieta ir jāuzglabā. Ja noskaidrošana ir pabeigta, bet skaidrība nav iegūta, vismaz nav iegūta morāliska drošība, tad lietu var paturēt un ar to rīkoties. Lietas paturēšana labā pārliecībā dod tiesības rīkoties ar lietu, līdz kļūst skaidrs, ka lieta ir sveša.

1. Ja lietas saimnieks atrodas, lieta ir jāatdod kā pie labās pārliecības. Radušās šaubas netraucē noilguma turpināšanos.

2. Ja šaubas ir radušās, bet to noskaidrošana nolaidības dēļ netiek veikta, tad šā iemesla dēļ lietas paturētājs kļūst par lietas paturētāju ļaunā pārliecībā. Tāpēc:

a) kad atradies īstais saimnieks, atlīdzināšana jādara tā, kā pie lietas turēšanas ļaunā pārliecībā;

b) ja īstais lietas saimnieks nav atradies un viņa nemeklēšana ir panākusi to, ka tā atrašana ir kļuvusi neiespējama, tad jāatlīdzina,tam, kuram uz lietu ir saimnieka tiesības, bet šīs tiesības nav drošas. Ja arī tāda nav, tad lietu var paturēt sev. Vēl labāk būtu to atdot nabagiem, jo saimnieka nemeklēšanas dēļ ir pielaista kļūda.

3. Ja saimnieka nemeklēšanā lietas paturētājs nav vainojams, tad tas uzskatāms kā lietas paturētājs labā pārliecībā. Ja lieta ir izlietota, tad jāatlīdzina iegūtais labums.

Saimnieka nemeklēšanas vaina ir tam, kas to nav darījis smagas nolaidības dēļ. Smagā vainā nevar vainot to, kas saimnieku nav meklējis attaisnojošas nezināšanas dēļ vai labā pārliecībā būdams, ka saimnieks nav atrodams, vai meklēšanu nav izdarījis sīkas nolaidības dēļ.

Saimnieka nemeklēšanā smaga vaina ir tam, kas to nemaz negribēja darīt, lai gan bija cerības atrast saimnieku.

II.VII.6.2.3.3. 1. Ja kāds, nebūdams skaidrībā, kam lieta pieder, to ir atņēmis tādam, kam bija laba pārliecība, tad, ja īstās piederības jautājumu nevar atrisināt, visa lieta ir jāatdod tam, kas ir labā pārliecībā.

Ja kāds, nebūdams skaidrībā, kam lieta pieder, to ir atņēmis tādam, kas ir ļaunā pārliecībā, bet arī pats par sevi viņš nezina, vai lieta viņam pieder, tad skaidrības labad jautājums jāizšķir tiesai. Ja nekādā veidā skaidrību nevar iegūt, tad lieta jāsadala starp pretendentiem, ievērojot katra pierādījumu svarīgumu.

2. Kas lietu nav nevienam atsavinājis, bet apzināti ieguvis (nopircis) no tāda, par kuru ir šaubas, vai tas ir lietas īstais saimnieks, tad ir pienākums noskaidrot. Ja skaidrību nevar iegūt, tad jāsadala ar varbūtējo lietas saimnieku, ņemot vērā varbūtības lielumu, ka lieta pieder noteiktam pretendentam. Ja nerodas varbūtējs lietas saimnieks, tad daļa ir jāatdod nabagiem vai labdarīgiem mērķiem.

Uzpircējiem, kas pērk no tādiem, par kuriem var ļoti šaubīties, vai tie pārdod savu vai svešu, ir pienākums atlīdzināt visu vai dalu.

VII JAUTĀJUMS — PAR NETAISNĪGU ZAUDĒJUMA DARĪŠANU

Ar netaisnīgu zaudējuma darīšanu saprotams tāds tuvākā mantai nodarīts zaudējums, no kura zaudējuma darītājs negūst nekādu labumu. Zaudējums var tikt nodarīts divējādi: pozitīvi, iznīcinot mantu, vai negatīvi, aizkavējot tuvāko iegūt kādu labumu. Arī nesargājot mantu, ko ir pienākums sargāt, vai nu ņemot vērā nolīgumu vai arī amatu.

Lai novērtētu atlīdzināšanas daudzumu, ko ir pienākums izdarīt tam, kas citu aizkavējis iegūt labumu, ir jānovērtē zaudējums, kāds noticis cietušajam. Ja labuma iegūšana ir bijusi pilnīgi droša, tad jāatlīdzina viss neiegūtais labums. Ja labuma iegūšana bija tikai varbūtēja, tad atlīdzināšanai ir jānotiek pēc labuma iegūšanas varbūtības lieluma. Ja arī cerība iegūt ir liela, tomēr tai jādod tikai pusvērtība no lietas, jo var atgadīties dažādi šķēršļi.

1. nodaļa — Atlīdzināšanas pienākums no netaisnīgas zaudējuma darīšanas

Lai darbība, kas nodara zaudējumu, radītu atlīdzināšanas pienākumu, ir vajadzīgi trīs nosacījumi:

1) lai darbība būtu netaisnīga,

2) lai darbība būtu zaudējuma iemesls,

3) lai darbība būtu apzināti netaisna.

II.VII.7.1.1. Netaisnības darīšana

Darbībai, kas nodara zaudējumu, jābūt īsti netaisnai pret apmaiņas taisnību, nolaupot citam labumu, uz ko tam ir stingras tiesības lietā vai uz lietu, jo tikai netaisni nodarīts zaudējums uzliek atlīdzināšanas pienākumu.

1. Kas ar savu darbību citam nodara zaudējumu, bet nepārkāpj apmaiņas taisnību, tam tomēr nerodas pienākums atlīdzināt zaudējumu.

Ja Pēteris ar nodomu kaitēt nenodzēš ugunsgrēku kaimiņa mājā, tad viņš smagi pārkāpj mīlestības bausli, bet nepārkāpj taisnību. Tādēļ viņam nerodas atlīdzināšanas pienākums uz taisnības pamata. Bet viņam uz mīlestības baušļa pamata ir jāpalīdz trūcīgajam kaimiņam, un proti, pirmām kārtām.

2. Ja kāds bez savas vainas pieļauj iemeslu, no kura citam rodas zaudējums, un šo iemeslu neatsauc, tad viņš grēko pret apmaiņas taisnību un viņam rodas pienākums izdarīto zaudējumu atlīdzināt. Tomēr šī darbība ir tikai materiāli, bet ne formāli grēcīga.

No šā principa izriet secinājumi. Gājējam, kas savas neuzmanības dēļ ir aizdedzinājis cita mežu; farmaceitam, kas pārskatīšanās dēļ izsniedzis indīgas zāles; padomdevējam, kas bez ļauna nolūka devis kaitīgu padomu, — šiem visiem ir pienākums atlīdzināt nodarīto zaudējumu.

3. Saimnieks, kas savu mantu izlieto grēkošanai, tāpēc nezaudē saimnieka tiesības uz savu mantu. Līdz ar to padara netaisnību tas, kas viņa mantu paņem vai iznīcina. Kas pie sevis patur svešu lietu, tam pēc stingrām prasībām ir jāatdod tā īpašniekam, kaut arī viņš to izlietotu grēkam. Tā kā katram ir pienākums aizkavēt tuvākā grēku, cik tas ir morāliski iespējams, tāpēc nav jāatdod lieta, ko īpašnieks izlietos grēkam, izņemot, ja no tā rastos lielākas vai mazākas grūtības, ņemot vērā lielāku vai mazāku grēku, ko tuvākais domā darīt.

Tā pēc būtības netiek ierobežotas mantas tiesības, bet aizkavēts ļauns nodarījums.

II.VII.7.1.2. Īstais zaudējuma iemesls

II.VII.7.1.2.1. Lai darbība, kas nodara zaudējumu, radītu atlīdzināšanas pienākumu, ir vajadzīgs, lai zaudējums rastos tieši no darbības, kas ir īstais zaudējuma iemesls, jo atlīdzināšanas pienākums jāpilda tikai tam, kas pats ir zaudējuma darītājs: zaudējumu tieši pats izdara vai arī zaudējuma izdarīšanai virza citu personu. Tātad pienākums atlīdzināt zaudējumu nerodas:

a) ja darbība, no kuras rodas zaudējums, ir tikai sagadīšanās. Šī sagadīšanās nav īstais iemesls, bet tikai tas, kura klātienē darbojas īstais iemesls;

b) ja šī darbība ir tikai papildus nosacījums vai tas, bez kā iemesls nevar darboties;

c) ja tā ir iemesls tikai nejaušības dēļ, no kā zaudējums gan var rasties, taču tas nav paredzams, ņemot vērā darbības raksturu. Taisnība neuzliek pienākumu vairīties no darbībām, kas tikai nejaušības dēļ varētu nest citam zaudējumu. Tā, piemēram, zādzību izdarījis Tits. Sempronijs agrāk bieži zaga, bet šoreiz nebija zadzis. Kļūdīšanās dēļ Tita zādzība tiek ieskaitīta Sempronijam. Tita zādzība Sempronija notiesāšanā nav iemesls, bet gadījums. Sempronija notiesāšanas iemesls ir maldīgais tiesneša spriedums.

Tits atdod Sempronijam zobenu, ar kuru Sempronijs noslepkavo cilvēku. Zobena došana ir papildus nosacījums.

Īstais iemesls ir tāds iemesls, kas pēc savas dabas ir spējīgs panākt attiecīgo iznākumu. Tā, piem., mājai tiek pielikta uguns. Māja nodeg.

Nejaušs iemesls ir tāds iemesls, kas pēc savas dabas nav derīgs tāda iznākuma radīšanai, bet, nākot klāt dažiem apstākļiem, var radīt tādu iznākumu kā īstais iemesls. Tā, piem., ugunskurs ir tālu no mājām, bet pēkšņi rodas stiprs vējš un aiznes dzirkstis uz mājas jumta. Māja nodeg. Ugunskurs mājas nodegšanā ir nejaušs iemesls.

II.VII.7.1.2.2. Kas citu uz zaudējuma darīšanu nav vedinājis, bet tikai devis piemēru, tas nav saistīts ar atlīdzināšanas pienākumu par tiem zaudējuma darītājiem, kas sekojuši viņa piemēram. Piemērs nav īstais iemesls. Zaudējuma iemesls ir zaudējuma darīšanā.

Taču, kas citu vedina uz zaudējuma darīšanu, ir saistīts ar pienākumu zaudējumu atlīdzināt.

II.VII.7.1.2.3. Ja kāda zaudējuma darīšana tiek apvainots nevainīgs cilvēks, tad jāšķiro:

a) ja cita zaudējums nav paredzēts, vai varbūt arī paredzēts, pat gribēts, bet nav lietoti tādi līdzekļi, kas aizdomas novirza uz citu, tad nav atlīdzināšanas pienākuma;

b) ja nevainīgā zaudējums ne tikai ir paredzēts, bet arī lietoti līdzekļi, kas aizdomas novirza uz citu (piem., zādzībā tiek lietoti cita apavi, cita apģērbs; slepkavībā tiek lietots cita ierocis, pie tam ierocis un asiņu zīmes atstātas pie noslepkavotā mājas), — tad īstajam nozieguma darītājam ir jāatlīdzina nevainīgajam nodarītais zaudējums. Darītājs nevainīgā zaudējumam ir īstais iemesls.

II.VII.7.1.2.4. Vai vainīgajam ir jāatzīstas, ja viņa vietā tiek notiesāts nevainīgs cilvēks?

Ja vainīgais nav lietojis līdzekļus, kas aizdomas novirzītu uz citu, tad taisnības dēļ nav pienākuma sevi denunciēt, bet mīlestības dēļ ir jācenšas atbrīvot nevainīgo. Ja ir lietoti iespaidīgi līdzekļi, kas aizdomas novirza uz citu, tad taisnības pienākuma dēļ ir jāatbrīvo cits no soda.

II.VII.7.1.2.5. Ja kāds pieļauj zaudējumu nesošu darbību, kas ir nejaušs iemesls, bet darītājs to pieļauj ar tiešu un vienīgo nolūku, lai notiktu zaudējums, šis nodoms panāk to, ka panākums, tā kā tas ir paredzēts un gribēts, ir labprātīgs un darītājam var tikt ieskaitīts kā īstais iemesls, ja zaudējums ir radies no šā iemesla. Ja zaudējums nav radies no pieļautā iemesla, bet pieļautais iemesls bijis tikai gadījums, kā arī nav bijis nodoma darīt zaudējumu, tad iemesls ir jānovērtē kā nejaušs iemesls.

II.VII.7.1.3. Apzināti netaisna darbība

II.VII.7.1.3.1. Lai darbība, kas dara zaudējumu, uzliktu atlīdzināšanas pienākumu, ir vajadzīgs, lai būtu īsts grēks, nāvīgs vai ikdienišķs.

Atlīdzināšanas pienākums juridiski saista tikai tad, ja atlīdzināšanu ir piespriedusi tiesa. Izņemot, ja ar līgumu paredzēts ievērot sevišķus drošības noteikumus. Tādā gadījumā arī bez tiesas lēmuma ir pienākums sirdsapziņā ievērot līgumā paredzētos noteikumus un par zaudējumiem atlīdzināt.

a) Zaudējums, kas nodarīts bez apzinātas vainas attiecībā uz līgumiem par svešu lietu (pieņemta uzglabāšanā, aizlienēta), nav atlīdzināms sirdsapziņā pirms tiesneša sprieduma, jo, noslēdzot līgumu, ar tāda veida atlīdzināšanu līguma slēdzējs sevi nav saistījis;

b) zaudējums, kas nodarīts, pildot amata pienākumus (tiesnesis, advokāts, ārsts) bez apzinātas vainas, nav atlīdzināms pirms tiesneša sprieduma. Ja tiesa piespriež atlīdzinājumu, tad tiesas spriedums saista sirdsapziņā.

II.VII.7.1.3.2. Var būt šaubas attiecībā uz to, vai darbība bijusi netaisna, vai tiešām ir nodarīts zaudējums.

1. Ja ir netaisna darbība, tad nerodas nekādas saistības.

2. Ja ir nodarīts zaudējums, tad jāšķiro:

a) ja šaubās pirms darbības, vai no darbības radīsies zaudējums, tad ir jāpārbauda; ja šaubas netiek novērstas, tad no darbības ir jāatturas;

b) ja šaubas ir radušās pēc darbības un pēc pārbaudīšanas paliek, tad ir iespējami vairāki varianti:

1) šaubas pastāv par to, vai zaudējums ir izdarīts, vai iemesls bija pietiekams — šajā gadījumā darītājam nav nekādu atlīdzināšanas pienākumu;

2) zaudējums ir skaidrs un tā iemesls bija pietiekams, bet šaubas ir par to, vai zaudējums ir radies no darītāja darbības, vai arī tas ir radies no cita iemesla. Jāpieņem, ka zaudējums radies no darītāja darbības, kamēr netiks pierādīts pretējais. Ja tiek pierādīts, ka zaudējums radies cita iemesla dēļ, tad darītājam nav atlīdzināšanas pienākuma, kas viņu varētu saistīt sirdsapziņā.

II.VII.7.1.3.3. Kāds pienākums ir tam, kas šaubās, vai ir samaksājis parādu?

1. Ir jāmaksā parāds, ja nav nekādu pierādījumu, ka parāds samaksāts, vai arī ir tikai kāds nenozīmīgs norādījums, ka it kā būtu samaksāts.

2. Ja ir skaidri pierādījumi, ka parāds nav maksāts, tad kreditoram ir tiesības saņemt un paturēt pienācīgo parāda summu. Kreditors savu parādu var saņemt vai nu privātā ceļā, vai caur tiesu.

II.VII.7.1.3.4. Kļūda zaudējuma darīšanā

Kas ir izdarījis zaudējumu, tam ir jāatlīdzina tik daudz, kādā pakāpē tas bija labprātīgs vai cik lielā mērā vismaz bija paredzēts. Attiecībā uz to zaudējuma daļu, kas nebija paredzēta, zaudējums netika darīts labprātīgi, tāpēc tas arī teologāli nav vainojams.

a) Kas iemetis jūrā dārgakmeni, domādams, ka tas ir stikls, tam jāsamaksā kā par stiklu. Bet ja kaut neskaidri uztvēra, ka tas ir kas vērtīgs, tad jāmaksā viss;

b) ja kāds, gribēdams nošaut govi, ir nošāvis zirgu, tam ir jāatlīdzina govs vērtība;

c) tam, kas ir nodedzinājis māju, ir jāatlīdzina par visu, kas ugunsgrēkā gājis bojā, jo dedzinātājs vispārējos vilcienos uztvēra, ka būs liels posts.

II.VII.7.1.3.5. Kādi pienākumi ir radušies kaitniekam, kas pārpratuma dēļ zaudējumu ir izdarījis citai personai?

Tā, piem., gribēdams nodedzināt Tita māju, pārpratuma dēļ ir nodedzinājis Sempronija māju, domādams, ka tā ir Tita māja:

a) ļaundaris negribēdams kļūdījies;

b) zaudējums ir izdarīts labprātīgi.

Formāli ir izdarīta netaisnība, ļaundara pienākums ir zaudējumu atlīdzināt.

2. nodaļa — Atsevišķi zaudējumu darīšanas veidi

II.VII.7.2. Ir ne tikai pārdabiskie labumi, kas ved uz dvēseles mūžīgo svētlaimi, bet arī dabiskie labumi: zinības, māksla, prāta un brīvās gribas lietošana. Pie pārdabiskiem labumiem pieder arī priesterības un klosternieku stāvokļa labumi.

1. Kam pēc taisnības ir pienākums (tāds amats, par darbu saņēmis maksu) tuvāko pamācīt, brīdināt, pasargāt, apgādāt ar Sakramentiem (prāvests, padomdevējs, advokāts), tad, ja šo pienākumu neievēro, tas izdara netaisnību un tam ir pienākums atlīdzināt laicīgos zaudējumus.

2. Kas ar netaisniem līdzekļiem (krāpšana, meli, vardarbība, terors) nodara citam garīgu zaudējumu vai aizkavē iegūt garīgu labumu, tam ir jāizbeidz netaisnie līdzekļi, bet, ja vairs nav iespējams, tad ir jāatlīdzina izdarītais zaudējums. Katram ir tiesības pieprasīt, lai pret viņu netiktu lietoti netaisnīgi, ļauni līdzekļi.

a) Kas tuvāko ar krāpšanu vai draudiem ir ievilinājis grēkā vai atturējis no klosternieka vai priesterības aicinājuma, tam pēc taisnības ir pienākums izbeigt krāpšanu un draudēšanu, ja tuvākais nespēj citādi savu agrāko brīvības stāvokli atgūt;

b) ja kāds ievedis citu praktiskos maldos, no kā var celties kāds ļaunums (piem., ka nav jāizlabo citam nodarītā neslava), tam ir pienākums atsaukt maldus un kompensēt no tiem radušos un zināmā mērā paredzēto ļaunumu;

c) kas ar krāpšanu citu ieved spekulatīva rakstura maldos, tas padara lielu netaisnību, ja maldi vēršas pret svarīgu patiesību (ticības dogmas);

d) kas citam ar narkotikām, hipnozi vai citiem neatļautiem līdzekļiem ir laupījis prāta, brīvās gribas lietošanas spēju, tas aizskar taisnību, bet atlīdzināšanas pienākuma nav, jo te neko atlīdzināt nevar. Ja tomēr sakarā ar prāta spēju aizskaršanu radies kāds materiāls zaudējums, tad tas ir jāatlīdzina. Tas pats sakāms, ja kāds citu ar varu, ar krāpšanu, ar draudiem ir novērsis no studijām vai mākslas, vai arī liedz nodarboties ar jau iegūtām zinībām vai mākslu.

3. Kas, nelietojot netaisnīgus līdzekļus, citam nodara garīgu zaudējumu vai aizkavē iegūt garīgu labumu, tam ir pienākums ne uz taisnības pamata, bet vienīgi uz mīlestības baušļa pamata atlīdzināt nodarīto zaudējumu, ja vien tas ir iespējams. Kad netiek nodarīta netaisnība, tad nerodas arī atlīdzināšanas pienākums.

3. nodaļa — Ar slepkavību saistītie zaudējumi

II.VII.7.3.1. Vispārēji norādījumi

1. Ir skaidrs, ka atlīdzināšanas pienākums rodas no tādas cilvēka nogalināšanas, kas notikusi apzinīgi un netaisnīgi. Nav atlīdzināšanas pienākuma, ja cilvēka nogalināšana notikusi nejauši vai aizsargājoties no uzbrukuma.

2. Kas ir teikts par slepkavību, tas pats, ievērojot attiecīgu proporciju, ir sakāms arī par cilvēka kropļošanu vai ievainošanu.

3. Atlīdzināšanas pienākumi pāriet uz slepkavas mantiniekiem, jo tās ir materiāla rakstura saistības. Atlīdzināšanu nevar izdarīt pašam nogalinātajam, tā izdarāma viņa mantiniekiem. Mantiniekus no atlīdzināšanas var atbrīvot, dāvājot vainīgajam piedošanu. Netaisnības piedošana, ko mirstošais dāvā savam slepkavam, vēl nenozīmē atbrīvošanu no atlīdzināšanas mantiniekiem. Tāpat, ja vainīgajam tiek piespriests sods, tad šis sods neizdzēš pienākumu atlīdzināt mantiniekiem.

4. Slepkavības dēļ rodas divējāds parāds:

1) pret nogalināto tā zaudējuma dēļ, kas nodarīts ar slepkavību;

2) pret citām personām, kas ir saistītas ar nogalināto, ņemot vērā to, ka sakarā ar slepkavību tām ir radies zaudējums.

Personas, kas ir saistītas ar nogalināto, ir: sieva, bērni, vecāki, radinieki, tuvinieki, draugi, nabagi, kuriem nogalinātais mēdza dot dāvanas. Šīs personas zaudē labumus, ko tās saņēma no nogalinātā — saņemtais par velti vai no uzturēšanas pienākuma (pienācīgais uzturs bērniem, žēlsirdības dāvanas nabagiem, parādu maksāšana kreditoriem).

II.VII.7.3.2. Pienākums atlīdzināt

1. Slepkavam ir pienākums segt visus izdevumus, kādi rodas sakarā ar nogalināto līdz viņa nāvei:

a) jāmaksā par ārstēšanu, par radušos zaudējumu vai zaudēto peļņu sakarā ar pazaudēto darbu, vai par pienākumu darbu neizpildīšanu pa slimošanas laiku. Peļņas zaudējums jārēķina zemāks nekā agrāk gūtā peļņa;

b) nav jāmaksā bēru izdevumi, jo tie tāpat būtu bijuši, ja nogalinātais būtu miris dabiskā nāvē.

2. Jāatlīdzina zaudējumi tām personām, kas bija saistītas ar nogalināto tā, ka nogalināšana tām ir zaudējumu iemesls, bet ne sagadīšanās vai gadījuma iemesls.

Jāņem vērā likumi, kurus izdod civilā vara, — tie ir jāievēro sirdsapziņā.

a) Pie šīm personām pieder sieva, bērni un vecāki, jo viņiem pienācās no nogalinātā uzturs.

Slepkavam nav pienākuma dot uzturu tad, ja minētās personas to nebija no nogalinātā saņēmušas tāpēc, ka nogalinātais nespēja to dot vai arī ļaunuma dēļ nedeva. Nav jādod uzturs arī tad, ja šis jautājums ir nokārtots citādi.

Uztura apmērus nav viegli noteikt, tie parasti ir zemāki, nekā saņēma agrāk. Ja nav nekādu citu līdzekļu pārtikšanai, tad jādod tāds, kāds bija agrāk. Ja sieva dzīvoja no pensijas, tad arī pēc noslepkavotā vīra nāves tai ir jādzīvo no pensijas.

b) Pie personām, kurām jāatlīdzina, nepieder nabagi un arī labdarīgie mērķi, kaut arī tie agrāk no nogalinātā saņēma dāvanas. Nesaņem arī citi radinieki.

II.VII.7.3.3. Vai nogalinātājam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas no slepkavības ir radušies nogalinātā kreditoriem, jeb, citādi sakot, vai ir pienākums samaksāt nogalinātā parādus?

1. Divas lietas ir skaidras:

a) slepkava kreditoriem nemaksā tos parādus, kurus nekādā ziņā nevarēja paredzēt;

b) slepkava kreditoriem maksā tos nogalinātā parādus, kurus viņš kreditoriem tieši gribēja nodarīt. Ja izdarīt kreditoriem zaudējumu bija vienīgais slepkavības mērķis, tad šis nolūks panāk to, ka nogalināšana top nodarītā zaudējuma tiešais iemesls.

2. Zaudējumus, kuri rodas nogalinātā kreditoriem, bet kurus darīt nebija nolūka, praktiski slepkava nemaksā, jo tos vai nu nav paredzējis, vai arī to iemesls ir tikai gadījums.

II.VII.7.3.4. Kas citu nogalina divkaujā, tam nav atlīdzināšanas pienākuma, kaut arī viņš ir divkaujas ierosinātājs. Atlīdzināšanas pienākuma nav pret pašu nogalināto, nav arī pret tā tuviniekiem, izņemot gadījumu, ja nogalinātais divkaujai ir piekritis, tikai vairīdamies no smaga zaudējuma, t.i., ja divkaujas ierosinātājs otru ir piespiedis uz divkauju ar spēku vai ar draudiem.

4. nodaļa — Zaudējuma nodarīšana, lietojot netaisnīgus līdzekļus pret sievieti

Pret sievieti tiek lietoti netaisnīgi līdzekļi: vardarbība, draudi, krāpšana, pievilšana.

Tātad pie netaisnīgiem līdzekļiem tiek pieskaitīta ne tikai izvarošana, bet arī miega stāvokļa izmantošana, dzēruma stāvokļa izmantošana, draudi, priekšnieka stāvokļa izmantošana, fiktīvs solījums precēt. Pie netaisnīgiem līdzekļiem nevar pieskaitīt glaimus, dāvanas, pielabināšanos.

II.VII.7.4.1. Pienākumi pret izvarotu sievieti

1. Ja izvarotājs nav apsolījis precēt, tad viņam ir pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, kas radušies sievietei no izvarošanas grēka.

Atlīdzināšanu var izdarīt divējādi: apprecēt cietušo, sagādāt pūru vai citādi gādāt, lai cietusi varētu apprecēties, kā to būtu darījusi, ja tai nebūtu nodarīta pārestība. Ja cietusī nodarītās pārestības dēļ nevar apprecēties, tad jāgādā par viņas uzturēšanu.

a) Sievietei nav pienākuma ņemt par vīru savu izvarotāju, izņemot, ja pati vēlas iziet pie viņa;

b) ja sieviete, noraidījusi pūru, pieprasa, lai izvarotājs viņu apprec, tad tomēr tam nav pienākuma precēt, izņemot, ja viņš to labprāt dara.

2. Ja izvarotājs ir ieguvis sievieti tādēļ, ka ir apsolījis precēt, tad tomēr uz šā apsolījuma pamata vien tam nav pienākuma katrā ziņā viņu precēt, jo tāds apsolījums — fiktīvi vai nopietni solīts — nav derīgs. Izvarotāja pienākums ir izdarīt vajadzīgo sievietes apdāvinājumu. Ja viņi savstarpēji saprotas, var precēties.

3. Par jaunavības nolaupīšanu izvarotājs neatlīdzina, jo par to ar naudu nevar atlīdzināt. Ja izvarošana palikusi slepenībā un sieviete citādi neko nav cietusi, kā vien to, ka ir zaudējusi jaunavību, tad izvarotājam nav atlīdzināšanas pienākuma.

4. Ja dzimst bērns; tad izvarotājam ir pienākums sievietei samaksāt izdevumus sakarā ar bērna dzimšanu kopā ar visiem no tā izrietošiem zaudējumiem, piem., nespēja strādāt darbu, nespēja apprecēties, varbūtēja aplipināšana ar venēriskām slimībām.

II.VII.7.4.2. Izvarotāja pienākumi pret dzimušo bērnu

1. Jāuztur bērns. Jāmaksā par ēdināšanu, apģērbu, dzīvošanu, audzināšanu. Visus šos izdevumus viņam ir jāsedz vienam pašam, jo vienīgi viņš ir visa zaudējuma iemesls.

2. Bērns jāatzīst par savu; ja izvarotājs sievieti apprec, tad bērns ir jāleģimitē. No šī pienākuma var atbrīvot radušās smagas grūtības tā izpildīšanai.

II.VII.7.4.3. Nešķīstības grēks (neviens no partneriem nav saistīts ar laulības saitēm)

1. Ja nešķīstības grēks ir noticis uz savstarpējās piekrišanas pamata, tad, ņemot vērā dabisko likumu, bērna dzimšanas izdevumus, ja māte spēj, sedz viena pati. Civilie likumi var paredzēt noteiktu daļu maksāt bērna tēvam.

2. Pēc dabiskā likuma bērns jāaudzina abiem. Kāda daļa ir jāmaksā tēvam, to var noteikt uz savstarpējās vienošanās pamata. Ja bērna tēvs negrib savu daļu maksāt, tad māte var pieprasīt maksu caur tiesu. Civilie likumi paredz noteiktu maksu, kas jāmaksā bērna tēvam.

3. Ja sieviete ir grēkojusi ar vairākiem vīriešiem, tad bērna uzturēšanai nav pienākuma maksāt nevienam no tiem, jo sieviete pati ir vainīga, ja bērna tēvs nav zināms (izņemot, ja vīrieši ir paredzējuši, ka viņi pieļauj, ka bērna tēvs paliek nezināms).

II.VII.7.4.4. Grēkošana ar precētu sievieti

Ja grēkošana ir notikusi ar precētu sievieti, tad rodas trīs jautājumi: a) kam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus par neuzticību laulībā, b) kādi zaudējumi jāatlīdzina, c) kā izdarāma atlīdzināšana.

II.VII.7.4.4.1. Kam ir jāatlīdzina zaudējumi?

1. Ja no neuzticības laulībā nav piedzimis bērns, tad laulības pārkāpējiem nav nekādu atlīdzināšanas pienākumu, izņemot gadījumu, kad neuzticība laulībā vīram kļūst zināma. Tā kā netaisnību, kas ir nodarīta vīram ar neuzticību laulībā, ar naudu nevar kompensēt, tad tomēr ar zināmu gandarījumu viņam tā ir jāatlīdzina.

2. Ja no laulības pārkāpšanas ir piedzimis bērns, tad laulības pārkāpējs viens pats atlīdzina visus zaudējumus, kas cēlušies no laulības pārkāpšanas.

3. Ja sieviete laulības laušanai ir labprāt piekritusi, tad abiem pārkāpējiem uz pusēm ir jāatlīdzina no laulības laušanas radušies zaudējumi.

4. Ja vīrs laulības pārkāpšanai ir piekritis, tad atlīdzināšanas pienākums atkrīt, ja vien likumīgajiem bērniem netiek atņemta likumīgā mantojuma daļa.

5. Ja sieviete -— laulības lauzēja šaubās, vai bērns ir vīra vai laulības pārkāpēja, tad nekādu atlīdzinājumu prasīt nevar. Bērns ir uzskatāms par likumīgu: tēvs ir tas, ko rāda laulība.

6. Ja bērns noteikti ir dzimis no laulības pārkāpšanas, bet sieviete ir pārkāpusi laulību ar vairākiem vīriešiem un viņa šaubās par to, kurš no viņiem ir bērna tēvs, tad neviens nav saistāms ar atlīdzināšanas pienākumu.

II.VII.7.4.4.2. Kādi zaudējumi jāatlīdzina?

1. Ja no laulības pārkāpšanas dzimušo bērnu ir iespējams nošķirt no ģimenes un uzturēt un audzināt viņu ārpus ģimenes, tad to vajag darīt, ja vien tas ir iespējams.

2. Ja tas nav iespējams, tad laulības pārkāpēja pienākums ir: a) samaksāt bērna dzimšanas un audzināšanas izdevumus, kādi ir radušies vīram; b) atlīdzināt zaudējumus, kas tiek nodarīti pārējiem ģimenes locekļiem attiecībā uz mantojumu, kad nelikumīgais bērns kopā ar likumīgajiem bērniem saņem tēva mantojumu.

3. Nelikumīgajam bērnam nav pienākuma ticēt, ka viņš ir nelikumīgs, kaut arī māte tā saka. Bet, ja nelikumīgais bērns savu stāvokli labi .un droši zina, tad viņam nav tiesību saņemt mantojumu kopā ar likumīgajiem bērniem, ne arī dāvinājumus, kuri tiek dāvināti pārliecībā, ka viņš ir likumīgais bērns. Tā kā dāvinājums notiek maldīšanās dēļ, tad tas nav derīgs. Protams, nav runa par sīkiem dāvinājumiem vai tīri personiskiem dāvinājumiem.

II.VII.7.4.4.3. Kādā veidā jāatlīdzina zaudējums?

1. Laulības lauzējai sievietei nav pienākuma atklāt savu pārkāpumu ne vīram, lai viņš neko nedotu nelikumīgajam bērnam, ne arī pašam nelikumīgajam bērnam, lai tas viņam doto atdotu atpakaļ:

a) šādas atklāšanas sekas mēdz būt ļoti smagas, tas arī atbrīvo no restitūcijas pienākuma. Šīs smagās sekas ir vira ienaids un neapmierinātība, ģimenes nesaskaņas, liels negods;

b) šādai atklāšanai nav arī nozīmes: bērnam nav pienākuma ticēt mātes apgalvojumiem, ka viņš ir nelikumīgs, jo nav pienākuma ticēt vienam lieciniekam.

2. Sievietei, kas ir pārkāpusi laulību, jāatlīdzina zaudējums citādā veidā: centīgāk strādājot, ar lielāku rūpību vadot saimniecību, samazinot personīgos izdevumus; ja viņai ir sava personīgā manta, tad no tās atlīdzinot likumīgo bērnu labā.

3. Ja laulības lauzējs nespēj atlīdzināšanu izdarīt ļoti svarīga iemesla dēļ (dzīvības briesmas, negods, nesaskaņas ģimenē), tad viņš no atlīdzināšanas tiek atbrīvots.

VIII jautājums — Netaisnīga līdzdalība

1. nodaļa — Par netaisnīgu līdzdalību

II.VII.8.1.1. Jēdzieni

Sadarbība vispār ir līdzdarbošanās citam darītājam, kas netaisnīgi dara zaudējumu. Līdzdalībnieks sadarbībā ir tas, kas kopā ar citu ir netaisnīgi nodarītā zaudējuma iemesls.

1. Negatīvā līdzdalība pastāv tādas darbības neizdarīšanā, kas pēc taisnības bija nepieciešama zaudējuma novēršanai.

Pozitīvā līdzdalība pastāv darbībā, kas kopā ar citu netaisnīgi nodara zaudējumu. Kā viena, tā otra var būt fiziska vai morāliska.

2. Pozitīvā morāliskā līdzdalība ietekmē zaudējuma darītāja gribu.

Pozitīvā fiziskā līdzdalība līdzdarbojas ar zaudējuma darītāja darbību. Citiem vārdiem, atbalsta zaudējuma darītāju zaudējuma izdarīšanā.

Negatīvā morāliskā līdzdalība pastāv darbības nedarīšanā, kas ir darāma pēc taisnības, ar kuru vajadzēja novērst zaudējumu, kas izdarīts ar ietekmi uz zaudējuma darītāja gribu. Tā, piem., nav dots padoms, ar kuru varēja novērst un bija pienākums novērst cita darītu zaudējumu.

Negatīvā fiziskā līdzdalība pastāv darbības nedarīšanā, kas varēja aizkavēt zaudējumu ar savu ietekmi uz darbību, kas nodara zaudējumu. Tā, piem., sargs nepadzen prom zagli.

Fiziskā līdzdalība bieži vien ir reizē arī morāliskā, jo pati līdzdalība cita darbībā ir saistīta arī ar iekšējo gribas pievienošanos, dažreiz pat otram zaudējuma darītājam dod lielāku drosmi.

3. Runa ir par tādu sadarbību, kas ir grēks pret taisnību, ir formāls grēks un rada atlīdzināšanas pienākumu.

II.VII.8.1.2. Atlīdzināšanas pienākuma rašanās

1. Netaisnīga sadarbība rada atlīdzināšanas pienākumu, jo netaisnīga sadarbība ir netaisnīgi nodarītā zaudējuma iemesls, vismaz daļējs. Vienalga, vai sadarbība bijusi pozitīva vai negatīva. Tas, ka citam netiek novērsts zaudējums, ko darīt bija pienākums pēc taisnības, rada atlīdzināšanas pienākumu.

Vispār novērst, aizkavēt, lai citam nenotiktu zaudējums, ir mīlestības pienākums. Taisnība pieprasa tikai to, lai mēs cita tiesības nepārkāptu, lai citiem zaudējumu nedarītu. Zināmos apstākļos var rasties taisnības pienākums rūpēties par to, lai citam nenotiktu zaudējums. Šādi apstākļi ir noslēgtais līgums, amata pienākums (sargs).

2. Lai netaisnīga sadarbība radītu atlīdzināšanas pienākumu, ir nepieciešami šādi noteikumi:

a) lai sadarbība būtu tiešām netaisnīga,

b) lai no tās rastos zaudējums,

c) lai būtu grēcīga darbība.

Darbība, kas citam nodara zaudējumu, rada atlīdzināšanas pienākumu, ja ir visi trīs nosacījumi.

Nav nekāda atlīdzināšanas pienākuma, ja īstenībā nav izdarīts zaudējums, t.i., ja līdzdarbība nebija grēcīga.

II.VII.8.1.3. Dažādi līdzdalības veidi un līdzdalībnieki noziegumā:

a) iussio — pavēlēšana,

b) consilium — padoms,

c) consensus — piekrišana,

d) palpo — kūdītājs,

e) participans — līdzdalībnieks,

f) miltus — mēmais,

g) non obstans — kas nestājas pretī,

h) non manifestans — kas nepaziņo,

i) recursus — slēpējs, patvēruma devējs.

Negatīvā līdzdalība notiek, ja darbojas: mēmais, kas nestājas pretī, kas nepaziņo.

Pozitīvā līdzdalība ir: pavēlēšana, padoms, kūdīšana, piekrišana. Šie četri veidi pieder pie pozitīvās morālās līdzdalības.

Pozitīvā fiziskā līdzdalība notiek, ja darbojas: slēpējs, patvēruma devējs, līdzdalībnieks.

Morālā līdzdalība ir pavedināšana, ietekmēšana uz zaudējuma darīšanu. Fiziskā līdzdalība ir fiziska piedalīšanās zaudējuma darīšanā.

2. Pavēle

II.VII.8.2.1. Jēdzieni

1. Pavēlētājs ir tas, kas iespaido darītāju, lai tas pavēlētāja vārdā nodarītu citam zaudējumu.

Mandans — pavēlētājs, mandatarius — pavēles izpildītājs.

a) Nav svarīgi, vai pavēles izpildītājs to izpildīt apņemas par atalgojumu vai par velti. Svarīgi ir tas, ka viņš rīkojas pavēlētāja vārdā. Nav svarīgi, vai pavēlētājs ir vai nav priekšnieks.

b) Pavēlētājs ir zaudējuma darīšanas galvenais un pirmkārtējais iemesls. Pavēles izpildītājam ir rika loma zaudējuma izdarīšanā, viņš ir otrkārtējs zaudējuma iemesls.

2. Lai pavēle radītu atlīdzināšanas pienākumu, tai ir jābūt īstam izdarītā zaudējuma iemeslam. Pavēle arvien būs īsts zaudējuma iemesls, ja vien tā ir ietekmējusi pavēles izpildītāja gribu.

a) Pavēle neskaitās, ja ir bijusi tikai zaudējuma darītāja palielīšana jau pēc zaudējuma izdarīšanas. Ja palielīšana, atzinīga izteikšanās ir notikusi pirms zaudējuma darīšanas, tad tas uzskatāms par īstu pavēli, ja vien šai atzinīgajai runai ir bijusi ietekme uz zaudējuma izdarīšanu.

Ja Pēteris atnāk pie Pāvila un izklāsta tam savu nodomu izdarīt atriebību Ādamam Pāvila labā, tad, ja Pāvils neko neiebilst pret Pētera nodomu atriebties Ādamam, arī Pāvils ir atbildīgs par Pētera atriebību Ādamam. Bet, ja Pāvils ir norājis Pēteri par tādu ļaunu nolūku, tad Pāvils ļaundarībā nav vainojams un nekāda atlīdzināšanas pienākuma viņam nav. Tāpat Pāvils nebūs vainojams atriebībā, ja Pēteris viens pats, Pāvilam nezinot, būs darījis atriebību Ādamam.

b) Pavēle, uzdevums var tikt dots dažādi:

1) pavēli var dot bez norunas ar izpildītāju; pavēli var dot pēc noteiktas norunas ar izpildītāju, kuru tas izpilda par maksu vai par velti;

2) ņemot vērā veidu, pavēli var dot vārdiski vai ar zīmēm; pavēli var dot arī klusuciešot. Ja netiek noraidīts priekšlikums izdarīt zaudējumu, tad tāda klusuciešana ir darītāja aprobēšana.

II.VII.8.2.2. Pavēlētāja pienākums pret zaudējuma darītāju

Pavēles devējam pēc taisnības prasībām ir pienākums pavēli atsaukt, bet, ja viņš to neatsauc, tad ir pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, kādus pavēles izpildītājs ir izdarījis saskaņā ar saņemto pavēli. Pavēles devējs zaudējuma nodarīšanā cietējam ir īstais iemesls. Uz pavēles pamata nodarītie zaudējumi ir ne tikai tie, kas skaidri ietilpst pavēlē, bet arī tie, bez kuriem, izpildot pavēli, gandrīz nevar iztikt, nevar izvairīties. Piem., zogot izlauzt durvis vai izsist logu.

1. Pavēles devējam ir jāatlīdzina arī tie pavēles izpildītāja izdarītie zaudējumi, kurus pavēles izpildītājs ir izdarījis nevainojamās nezināšanas dēļ.

Pavēles devējam nav jāatlīdzina tic pavēles izpildītāja izdarītie zaudējumi, kurus pavēles izpildītājs ir izdarījis vainojamas nezināšanas dēļ (izpildītājs varēja zināt).

2. Pavēles izpildītājam ir pienākums atlīdzināt tos izdarītos zaudējumus cietējam, kurus pavēles izpildītājs ir izdarījis uz savu roku, kas pavēlē nebija paredzēts darīt. Šo zaudējumu īstais iemesls ir vienīgi pavēles izpildītājs. Par zaudējumiem, kurus ir izdarījis pavēles izpildītājs uz savu roku, bez pavēles, ir jāatlīdzina pavēles izpildītājam pat tad, ja pēc darba veikšanas pavēles devējs par šo rīcību pavēles izpildītāju uzslavē. Jo šo zaudējumu īstais iemesls ir un paliek pavēles izpildītājs.

3. Kādi pienākumi paliek pavēles devējam, ja pavēle tiek atsaukta?

a) Ja pavēles atsaukums pavēles izpildītājam tika paziņots pirms uzdevuma izpildīšanas, bet, neraugoties uz to, pavēles izpildītājs-zaudējumu ir nodarījis, tad pavēles devējam nav nekāda pienākuma zaudējumu atlīdzināt. Pavēles atsaukšana ir panākusi, ka ir izbeigusies pavēles devēja ietekme uz zaudējuma darīšanu;

b) ja pavēles atsaukšana paziņota pavēles izpildītājam ar nokavēšanos, pēc uzdevuma veikšanas, zaudējuma atlīdzināšanu ir jādara pavēles devējam. Jo īstais zaudējuma iemesls ir pavēles devējs;

c) ja pavēles atsaukšana nenonāca līdz pavēles izpildītājam tikai ziņneša vainas dēļ, tad zaudējuma atlīdzināšana ir jāizdara ziņnesim. Jo viņš ir zaudējuma iemesls.

II.VII.8.2.3. Pavēles devēja pienākumi pret pavēles izpildītāju

Pavēles devējam ir pienākums atlīdzināt pavēles izpildītājam visus tos zaudējumus, kādi pavēles izpildītājam ir radušies sakarā ar pavēles izpildīšanu, jo šo zaudējumu īstais iemesls, arī netaisnais, ir pavēles devējs.

1. Ja pavēles devējs pret pavēles izpildītāju, lai to piespiestu pildīt pavēli, ir lietojis varmācību, krāpšanu, draudus vai savu priekšnieka stāvokli, tad pavēles devējam ir pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, kādi notikuši, pavēli izpildot, vismaz kurus pavēles devējs bija paredzējis. Pavēles devējs ir šo pavēles izpildītāja zaudējumu īstais un netaisnīgais iemesls. Netaisnīgais iemesls — jo pavēles devējs pret pavēles izpildītāju, lietojot varmācību, pieļāva netaisnību. īstais iemesls — jo zaudējumi, zināmā mērā paredzēti, nāk no pavēles izpildīšanas kā dabiskās sekas.

Zaudējumi, kurus pavēles devējs nekādā ziņā nevarēja paredzēt, nav jāatlīdzina, jo iemesls tiem viņš ir tikai gadījuma pēc.

Tā, piem., pavēles devējs draudēdams lika pavēles izpildītājam zagt. Pavēles izpildītājs nokļūst cietumā. Pavēles devējam ir pienākums cietušajam pavēles izpildītājam atlīdzināt zaudējumus, jo cietumsods ir zagšanas dabiskās sekas.

Pavēles devējs pavēles izpildītājam liek zagt. Pavēles izpildītājs, pildīdams pavēli, nokrīt no zirga un salauž roku. Pavēles devējs par salauzto roku neatlīdzina, jo šis atgadījums ar pavēles izpildīšanu ir saistīts gadījuma pēc.

2. Ja pavēles izpildītājs uzdevuma izpildīšanu ir uzņēmies labprāt vai par atalgojumu, tad par zaudējumiem, kas notikuši uzdevuma pildīšanā, pavēles devējs neatlīdzina. Pavēles izpildītājs pats labprāt to uzņēmās, tāpēc viņam nav nodarīta nekāda netaisnība, kaut arī radušies kādi zaudējumi, uzdevumu pildot.

Ja pavēles devējs ir pavēles izpildītāja priekšnieks, tad pavēles devējam ir pienākums atlīdzināt pavēles izpildītājam visus zaudējumus, kādi ir radušies uzdevuma veikšanas laikā un kādus pavēles devējs varēja paredzēt.

3. nodaļa — Padomdevējs

II.VII.8.3.1. Jēdzieni

Padomdevējs ir tas, kas ar savu ieteikumu pamudina citu tuvākam izdarīt zaudējumu. Tātad tas ir pavedējs.

1. Padomdevējs nav tas pats, kas pavēles devējs. Pavēles izpildītājs rīkojas pavēles devēja vārdā. Padoma pieņēmējs, izpildītājs rīkojas savā vārdā un savās interesēs, bet ne padomdevēja vārdā. Tādēļ padoma izpildītājs ir pirmkārtējais iemesls tuvākā zaudējumam, bet padoma devējs ir otrkārtējais tuvākā zaudējuma iemesls. Ja nu tomēr padomdevējs dod padomu vienīgi sava labuma dēļ, tad viņu var pielīdzināt pavēles devējam, līdz ar to padomdevējs kļūst tuvākajam nodarītā zaudējuma pirmkārtējais iemesls.

2. Padoma būtīgais moments ir tas, ka padoms ietekmē padoma izpildītāja gribu un tā kļūst par morālisko iemeslu, kas pavedina uz zaudējuma darīšanu. Padoms var izpausties dažādos veidos: sniedzot pamatojumus un motīvus, lūgumos, pamudinājumos, mīļos, pievilcīgos vārdos, parādot ceļu, dodot norādījumus, kā rīkoties.

3. Citu uz zaudējuma darīšanu pamudina un pilnīgi noskaņo. Dod savu spriedumu par darbības labumu un ļaunumu, par derīgumu vai nederīgumu.

Netiek sniegti motīvi, bet pastāv tikai tīrs pamudinājums.

Tiek pievienoti motīvi, kas pārliecinoši noskaņo uz zaudējuma darīšanu, vai arī ja tiek sagādāti zaudējuma darīšanas līdzekļi.

4. Padoms bez motīva līdz ar tā atsaukšanu zaudē savu ietekmi, tam vairs nav iemesla lomas. No iemesla tas pārvēršas par zaudējuma nodarīšanu ar gadījuma raksturu.

Turpretī padoms ar motīvu arī pēc atsaukšanas saglabā savu ietekmi uz izpildītāju. Šī ietekme zūd tikai tad, ja to atsauc, pielietojot pārliecinošus pretējus motīvus.

II.VII.8.3.2. Padomdevēja pienākumi attiecībā uz padomu

Kas ir devis ļaunu padomu, vienalga, ar labu pārliecību vai ar ļaunu sirdsapziņu, tam ir jāatsauc ļaunais padoms uz taisnības prasības pamata. Jo taču katram pēc taisnības ir jārīkojas tā, lai no viņa darbības, kas formāli vai materiāli ļauna, nerastos citam zaudējums. Ja padoma devējs padoma izpildītāju nevar atturēt no zaudējuma darīšanas, tad padomdevējam ir pienākums brīdināt to personu, kurai draud zaudējuma nodarīšana, lai tā nodrošinās pret ļaunumu, ja vien bez pārāk lielām grūtībām to var izdarīt. Ja padomdevējs ir devis padomu ar pievienotiem motīviem, tad viņa pienākums apdraudēto personu brīdināt taisnības dēļ. Ja padoma devējs ir devis padomu bez motīviem, tad viņa pienākums ir apdraudēto personu brīdināt mīlestības dēļ, jo padoma devējs šajā gadījumā attiecībā uz tuvākam draudošo ļaunumu ir tikai “gadījums.

1. Kas ir devis padomu labā pārliecībā un to vairs nevar atsaukt vai arī, izdarījis atsaukšanu, tomēr nespēj aizkavēt zaudējumu, tad tālāk nekas viņam nav darāms un nav nekāda atlīdzināšanas pienākuma.

Kas ir devis padomu labā pārliecībā, bet to neatsauc savas vainas dēļ, tam ir pienākums atlīdzināt zaudējumu.

2. Ja kas padomu devis ļaunā pārliecībā, bet šo padomu ir atsaucis, tad ir jāšķiro:

a) ja padoms ir bez motīviem, tad padoma devējam nav pienākuma atlīdzināt zaudējumu, ko padoma izpildītājs tomēr ir izdarījis. Padoma spēks ar atsaukšanu ir izbeidzies;

b) ja padomam ir pievienoti motīvi, tad no jauna jāšķiro: ja padoma devējs, padomu atsaucot, nav lietojis ietekmīgu, pārliecinošu pretēju motīvu, tad viņam ir pienākums zaudējumu atlīdzināt; ja padoma devējs, padomu atsaucot, ir lietojis pārliecinošus pretējus motīvus, tad no zaudējuma atlīdzināšanas viņu var atbrīvot. Kādi motīvi vislabāk noder, lai citu atrunātu no zaudējuma darīšanas, tas atkarīgs no personas īpašībām. Taču parasti kristīgam cilvēkam vislabāk noder tādi pamudinājumi, kas ņemti no ticības.

Kas zaudējuma darītājam ir parādījis veidu, kā zaudējums ir izdarāms (bez tāda padoma zaudējums netiktu izdarīts), tad tādam pamācītājam nepietiek vienīgi atsaukuma, lai būtu atbrīvots no zaudējuma atlīdzināšanas. Pamācītājam ir kaitnieks jāaizkavē no zaudējuma nodarīšanas vai arī jābrīdina persona, kam draud zaudējums.

II.VII.8.3.3. Padoma devējam ir pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, ko ir izdarījis padoma izpildītājs dotā padoma dēļ. Padoma devējs ir īstais morāliskais zaudējuma iemesls.

1. Padoma devējam nav nekāda atlīdzināšanas pienākuma, ja izpildītājs zaudējuma izdarīšanu būtu veicis arī bez padoma, izņemot gadījumu, ja zaudējuma darītājs būtu vadījies ne no saviem, bet no padoma devēja motīviem.

2. Ja ir šaubas, vai padoms ir ietekmējis izpildīšanu, tad padoma devējam nav atlīdzināšanas pienākuma, jo nav skaidrības, vai zaudējums ir radies no padoma.

3. Ja padoms noteikti ir ietekmējis izpildītāja darbību, tad padoma devējam ir jāatlīdzina viss zaudējums, kas bez padoma došanas nebūtu noticis.

4. Ja padoma devējs ir devis padomu izdarīt lielāku zaudējumu, nekā darītājs pats bija nolēmis, tad padoma devējs atlīdzina to zaudējuma daļu, kas sniedzas pāri tam, ko darītājs sākumā bija nolēmis.

5. Ja padoma devējs izpildītājam, kas jau ir pats nolēmis darīt zaudējumu, ieteic citu darīšanas veidu, tad padoma devējam ir jāatlīdzina vienīgi tas, cik ieteiktais jaunais veids ir pavairojis zaudējuma apmērus.

II.VII.8.3.4. Kādi pienākumi ir padomdevējam, kas citu, kurš jau ir nolēmis izdarīt noteiktu zaudējumu, pierunā, lai dara mazāku zaudējumu?

1. Ja runa ir par zaudējuma darīšanu vienai un tai pašai personai, tad tam, kas ieteicis darīt mazāku zaudējumu, nav nekāda atlīdzināšanas pienākuma. Piem., ja kāds ir gatavojies nozagt 1000 Ls, bet, paklausot padomam, paņem tikai 100 Ls.

2. Ja runa ir par zaudējuma darīšanu dažādām personām (kāds nolēmis paņemt no Kanta tūkstoti, bet padomdevējs ieteic labāk paņemt no Livija simtu), tad te autori ir dažādās domās. Šķiet, ka padomdevējs ir saistāms ar atlīdzināšanas pienākumu, izņemot gadījumu, kad personai, kurai zaudējums tiek nodarīts, ir radies pienākums piekrist šā zaudējuma nodarīšanai, vai arī ja zaudējuma darīšanā netiek noteikta persona, piem., zaglis nodomājis apzagt baznīcu, bet viņam dod padomu, lai iet citur zagt.

II.VII.8.3.5. Padomdevēja pienākumi pret izpildītāju

Padomdevējam nav pienākuma kompensēt zaudējumus, kuri radušies izpildītājam, izpildot padomu. Tomēr divos gadījumos padoma devējam ir pienākums atlīdzināt zaudējumu, kas radies izpildītājam:

a) ja padomdevējs, dodams padomu, ir pielietojis viltību, krāpšanu, melus, lai tiktu nodarīts zaudējums, tad padomdevējam ir pienākums zaudējumus atlīdzināt gan izpildītājam, gan cietējam, kuram padoma izpildītājs ir nodarījis zaudējumu;

b) ja padomdevējam padoma došana ir saistīta ar izpildāmo amatu, bet viņš tomēr dod kaitīgu padomu (advokāts, ārsts, padomnieks).

II.VII.8.3.6. Oficiāla padoma došana

1. Kas ieņem amatu, kur padomu dot ir pienākums, un tomēr dod kaitīgu padomu vai nu ar ļaunu nolūku, vai rupjas nezināšanas dēļ, tam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus gan padoma prasītājam, gan trešajai personai. Padoma prasītājam ir pilnīgas tiesības prasīt, lai tas, kas ir padomdevējs pēc sava amata, ir ar vajadzīgām zināšanām un darbu pilda ar vajadzīgo uzmanību.

2. Ja kāds neieņem tādu amatu, kur vajag dot padomu, bet to dara kā vienkārša privāta persona, tad tādam nav pienākuma atlīdzināt zaudējumu, kas radies no padoma tam, kas padomu prasījis un pieņēmis, izņemot, ja kāds sevi ar viltu iztēlojis kā zinības guvušu viru.

Tomēr ir jāatlīdzina trešajai personai, kam no padoma ir radies zaudējums, ja vien padomdevējs apzinās, ka nav šajā lietā kompetents un ir nojautis, ka no tā radīsies zaudējums. Padomdevējs ar pozitīvu darbību ir nodarījis zaudējumu.

4. nodaļa — Piekrišanas devējs

II.VII.8.4.1. Jēdziens

Piekrišanas devējs ir persona, kas ar apstiprināšanu, ar balss nodošanu, ar sprieduma pieņemšanu panāk, ka tuvākam rodas zaudējums. Tāds piekrišanas devējs var būt zvērināts tiesnesis, kas kopā ar citiem pieņem spriedumu. Tāds var būt deputāts, kas kopā ar citiem, atdodams savu balsi, izdod likumu.

II.VII.8.4.2. Piekrišanas devēja pienākumi

1. Kas, rīkodamies pret sirdsapziņu, ir devis piekrišanu zaudējuma nodarīšanai, tam ir pienākums savu doto piekrišanu atsaukt. Ja atsaukšana ir notikusi pirms zaudējuma darīšanas, tad piekrišanas devējam nav atlīdzināšanas pienākuma. Ja atsaukšanu nav izdarījis vai arī to nevarēja izdarīt, tad piekritējam ir zaudējuma atlīdzināšanas pienākums.

2. Ja piekrišana zaudējuma nodarīšanai dota labā pārliecībā, tad, kļūdai atklājoties, tā jāatsauc. Ja kļūda ir atsaukta vai to izdarīt nebija iespējams, tad piekrišanas devējam nav atlīdzināšanas pienākuma.

II.VII.8.4.3. Piekrišanas devēja pienākumi pret cietēju

Piekrišanas devējam ir pienākums atlīdzināt tos zaudējumus, kuri nodarīti tieši šīs piekrišanas dēļ.

1. Vai ir atlīdzināšanas pienākums tam, kas ir atdevis savu balsi netaisnā lietā, turklāt balss atdošana nebija nepieciešama?

Kas ar norunu kopēji atdod savas balsis netaisnā lietā, tie visi ir saistīti līdzīgās daļās atlīdzināt zaudējumu.

2. Ja balsošana notiek atklāti un pēc kārtas, tad pirmie, kuru balsis ir nepieciešamas, ir saistīti ar pienākumu atlīdzināt.

3. Ja balsis tiek atdotas pēc tam, kad jau ir vajadzīgais balsu daudzums lēmuma paņemšanai, tad vēlākiem balsotājiem nav vairs atlīdzināšanas pienākuma tādā gadījumā, ja balsis ir neatsaucamas. Ja balsis ir atsaucamas, tad arī pēdējiem balsu devējiem ir saistošs zaudējuma atlīdzināšanas pienākums.

4. Kas balsi atdod netaisnīgi, bet šī balss ir vienīgais līdzeklis, lai pasargātu no lielāka ļaunuma, tam nav pienākuma atlīdzināt zaudējumu.

5. nodaļa — Kūdītājs, slēpējs, līdzdalībnieks

II.VII.8.5.1. Kūdītājs

1. Kūdītājs ir persona, kas pamudina citu darīt zaudējumu ar slavēšanu vai nopelšanu. Uz darītāju viņam ir ietekme tad, ja darītājs bez viņa nebūtu zaudējumu darījis.

2. Kūdītājs tiek saistīts ar tādiem pašiem atbildības pienākumiem kā padomdevējs.

3. Lai kūdītājs būtu saistīts ar pienākumu atlīdzināt, ir vajadzīgs:

a) lai kūdītājs saprastu, ka viņš ar slavēšanu vai pelšanu ir iemesls tam, ka citam notiek zaudējums. Nav nepieciešams, lai kūdītājs būtu gribējis, lai notiek zaudējums;

b) ir skaidrs, ka kūdītājs ir saistīts ar atlīdzināšanas pienākumu ne tikai tad, kad viņš ir zaudējuma iemesls, bet arī tad, ja slavēšana vai nopēlums ir iemesls, kāpēc vainīgais neatlīdzina nodarīto zaudējumu.

II.VII.8.5.2. 1. Slēpējs

Slēpējs vai patvēruma sagādātājs ir persona, kas apzināti, sagādādams darītājam drošu patvērumu, fiziski un morāliski līdzdarbojas zaudējuma nodarīšanā tuvākajam. Tas var notikt divējādi: pieņemot pie sevis svešu lietu vai arī sagādājot zaudējuma darītājam aizsardzību (slēptuvi).

Lai skaitītos par līdzdalībnieku ar pieņemšanu, ir vajadzīgs, lai šī pieņemšana veicina zaudējuma darītāja izdarības vai nu ar to, ka viņš tādu zaudējuma darīšanas akciju atkārto, vai arī ar to, ka zaudējuma darītājs jau nozagto lietu neatdod atpakaļ.

a) Par pieņēmēju neskaitās:

1) ja slēpējs ļaundari ir pieņēmis savās mājās kā draugu vai radinieku, vai viesnīcnieks kā klientu, vai smaga zaudējuma no sevis novēršanas dēļ;

2) ja advokāts tiesā aizstāv zagļa lietu.

b) Par pieņēmējiem ir uzskatāmi:

1) krodzinieki, kas pieņem un slēpj pie sevis zagļus, lai tos nenoķertu;

2) tirgotāji, kas pieņem naudu vai citas lietas, ko bērni ir ņēmuši no saviem vecākiem;

3) vecāki, kas neliek šķēršļus bērnu zādzībām.

2. Pieņēmējs ir saistīts ar pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kuriem viņš bija iemesls. Piem., ja sagādāja patvērumu ļaundarim vai slēpa zagtas lietas, tā veicinādams zaudējuma darīšanu vai zagto lietu neatdošanu.

II.VII.8.5.3. Līdzdalībnieks ir divējāds:

a) līdzdalībnieks laupījumā, kas ir ņēmis daļu no laupītās mantas;

b) līdzdalībnieks darbībā, kas netaisnīgi ir atbalstījis galveno zaudējuma darboni.

1. Līdzdalībnieks laupījumā atlīdzina to, ko ieguvis sev.

2. Līdzdalībnieks darbībā atlīdzina tos zaudējumus, kuros viņš ir ļaunprātīgs un sekmīgs zaudējuma iemesls.

6. nodaļa — Personas, kas neaizkavē tuvākā zaudējumu

II.VII.8.6.1. Ir personas, kas neaizkavē tuvākā zaudējumu, lai gan tas būtu jādara pēc taisnības pienākuma. Tādi tuvākā zaudējuma neaizkavētāji ir trejādi:

a) persona, kas neaizkavē zaudējumu pirms tā darīšanas (neaizdzen zagļus ar kliegšanu, nebrīdina par zaudējuma darīšanu);

b) persona, kas neaizkavē zaudējuma darītāju, kad zaudējums tiek darīts, piem., nestājas pretī ļaundarim, nenovērš zaudējumu nesošo darbību, kā sargs, kas nepadzen prom zagli;

c) persona, kas pēc nodarītā zaudējuma lietu neatklāj priekšniekam vai arī tam, kam zaudējums nodarīts, lai varētu pieprasīt maksu no zaudējuma darītāja.

II.VII.8.6.2. Pienākums nodarīto zaudējumu atlīdzināt

Kam ir pienākums zaudējumu aizkavēt pēc taisnības un viņš to neaizkavē, kad to var izdarīt bez smaga apgrūtinājuma, tam ir pienākums nodarīto zaudējumu atlīdzināt.

1. Vispirms ir jānoskaidro, vai tam, kurš zaudējumu neaizkavēja, tas bija jādara pēc taisnības vai cita tikuma dēļ.

Visiem ir pienākums cita zaudējumu aizkavēt mīlestības dēļ, pielietojot gan fizisko, gan morālisko ietekmi, ja vien tas viegli izdarāms. Tas ir jādara divu iemeslu dēļ: lai zaudējuma darītājs būtu pasargāts no grēka un lai cietējs būtu pasargāts no zaudējuma.

Priekšniekam ir speciāls pienākums savus padotos pasargāt no zaudējuma. Tā, piem., tēvam ir pienākums bērnus sargāt, lai tie citiem neizdara zaudējumu, kā arī aizkavēt svešos, lai tie nedarītu pāri bērniem. Valdniekam, kam ir jārūpējas par sabiedrības labklājību, ir pienākums aizkavēt, lai kopībai, kurai viņš ir priekšgalā, netiktu nodarīts zaudējums. Taču priekšnieka amats neuzliek pienākumu pēc apmaiņas taisnības pasargāt padotos, lai viņiem netiktu nodarīts zaudējums un lai viņi paši nenodarītu citiem zaudējumu.

2. Vienīgi tie, kuriem ir pienākums zaudējumu aizkavēt pēc apmaiņas taisnības (kas šo pienākumu uzņēmušies saskaņā ar līgumu, ar savu ieņemamo amatu), bet nav to aizkavējuši, ir saistīti ar atlīdzināšanas pienākumu.

3. Tēvam ir pienākums atlīdzināt pat pirms tiesas sprieduma, ja viņš ir teologāli vainojams par bērna izdarīto zaudējumu, ko tas izdarījis pirms prāta lietošanas gadiem, jo tēvam ir pienākums pēc taisnības sargāt tos bērnus, kuri vēl nav sasnieguši prāta lietošanas gadus. Tēvam nav pienākuma atlīdzināt tos bērna izdarītos zaudējumus, kuri izdarīti pēc prāta lietošanas gadu sasniegšanas. Prāta gados izdarīto zaudējumu bērns atlīdzinās tad, kad to spēs. Ja šādu zaudējumu atlīdzināšanu tiesa ir piespriedusi tēvam, tad šis likums nav netaisnīgs, jo prasa, lai vecāki vairāk būtu nomodā par saviem bērniem. Tas pats sakāms, ja tēvs ir noķēris dēlu zaudējuma darīšanā, bet klusē tādos apstākļos, kad klusēšana līdzinās apstiprināšanai. Šinī gadījumā tēvs ar savu piekrišanu pat pozitīvi līdzdarbojas dēla pārkāpumā.

Sargam, kam bija pienākums sargāt mantu, bet, zagļa lūgts, klusē, ir jāatlīdzina zaudējums. Ja vienkāršs cilvēks, ne sargs, zagļa lūgts, klusē, tam nav atlīdzināšanas pienākuma. Bet ja vienkāršs cilvēks (ne sargs) ir ņēmis no zagļa naudu, lai būtu par novērotāju, tad viņam ir pienākums atlīdzināt, jo zādzībā viņš ir pozitīvi līdzdarbojies.

Dārzu un mežu sargi, kas zaudējumu neaizkavē vai par to neziņo, ir saistīti ar pienākumu atlīdzināt zaudējumu, izņemot, ja sīku zaudējumu saimnieks neņem ļaunā.

Saimniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumu, ko ir nodarījuši viņa lopi. Jāatlīdzina pat līdz tiesas spriedumam, ja lopu laišana cita skādē saimniekam bija saistīta ar smagu teologālu vainu. Ja teologālas vainas nav bijis, tad jāatlīdzina pēc tiesas lēmuma. Saimniekam jāieskaita vainā, ja viņš liek lopu ganīšanai nederīgu ganu.

Ja zaudējums netiek aizkavēts kāda smaga apstākļa dēļ, tad atlīdzināšanas pienākums nerodas.

IX JAUTĀJUMS — LĪDZDALĪBNIEKU VEICAMAIS ATLĪDZINĀJUMS

Ja zaudējumu ir darījušas vairākas personas, tad jānoskaidro:

a) atlīdzināšanas daudzums,

b) atlīdzināšanas secība.

1. nodaļa — Atlīdzināšanas daudzums

II.VII.9.1.1. Jēdzieni

1. Atlīdzināšanas daudzums (lielums), kad tā paša zaudējuma darīšanā ir piedalījušās vairākas personas, var būt trejāds: 1) in solidum absolute, 2) in solidum condicionate,

3) pro rata tantum.

2. Pienākums atlīdzināt in solidum — visiem līdzdalībniekiem ir jāatlīdzina viss izdarītais zaudējums.

Pienākums atlīdzināt in solidum absolute — ja zaudējums ir jāatlīdzina vienam pašam, bet pārējiem līdzdalībniekiem ir pienākums atlīdzināt vienīgi tad, ja šā “viena paša atlīdzinātāja trūkst.

Pienākums atlīdzināt in solidum condicionate — ja vienam pašam ir jāatlīdzina viss zaudējums, kad pārējie līdzdalībnieki zaudējumu neatlīdzina.

Kad ir jāatlīdzina in solidum absolute un šo atlīdzināšanu ir izdarījis viens pats darītājs, tad šis viens atlīdzinātājs nevar pieprasīt kompensāciju no citiem darītājiem.

Kad ir jāatlīdzina in solidum condicionate un šo atlīdzināšanu ir izdarījis viens pats līdzdalībnieks, tad viņam ir tiesības pieprasīt no citiem līdzdalībniekiem kompensāciju.

Pienākums atlīdzināt pro rata — katrs zaudējuma darīšanas līdzdalībnieks atlīdzina to zaudējuma daļu, kādu viņš ir nodarījis.

II.VII.9.1.2. Pienākums atlīdzināt

II.VII.9.1.2.1. Pienākums atlīdzināt in solidum ir vienīgi tam, kurš bijis visa zaudējuma iemesls (fizisks vai morālisks). Tātad:

1. Kas kopā ar citiem ir visa zaudējuma iemesls un pie tam galvenais iemesls, tam ir jāatlīdzina viss zaudējums in solidum absolute. Pārējiem ir pienākums atlīdzināt vienīgi tad, ja trūkst galvenā darītāja.

2. Kas kopā ar citiem ir visa zaudējuma iemesls, bet kopā ar citiem ir tikai vienlīdzīgs darītājs, tad tam ir pienākums atlīdzināt in solidum condicionate. Pienākums atlīdzināt in solidum — jo ir visa zaudējuma darītājs. Pienākums atlīdzināt condicionate — jo nav viens darītājs, bet zaudējumu darījis kopā ar citiem.

II.VII.9.1.2.2. Kad var uzskatīt, ka darītājs ir īstais iemesls visa zaudējuma nodarīšanā?

1. Visu zaudējumu nodara tas, kas pēc kopējās norunas kopā ar citiem ir nodarītā zaudējuma līdzdalībnieks. Tā, piem., pēc kopējas norunas tiek izlaupīta māja.

2. Visu zaudējumu nodara tas, kura morāliskā un fiziskā līdzdarbība zaudējuma nodarīšanā bija gluži nepieciešama. Ja viņš nebūtu piedalījies, tad zaudējums nemaz nebūtu noticis. Tā, piem., ja divatā aplaupa ceļinieku, ko viens nebūtu izdarījis. Ja kāds palīdz zaglim aiznest seifu, kuru zaglis viens nebūtu varējis aiznest.

3. Visu zaudējumu nodara tas, kas kļuvis visa zaudējuma nodarīšanā morālisks iemesls, kas pats par sevi ir pietiekams zaudējuma nodarīšanai. Tā, piem., divi vīri dod padomu zaudējuma nodarīšanai; kā viena, tā otra padoms ietekmē zaudējuma nodarīšanu; atsevišķi ņemot, katra padoms viens pats būtu pietiekams visa zaudējuma nodarīšanai.

II.VII.9.1.2.3. Kas kopā ar citiem ir vienīgi daļēja zaudējuma iemesls (morālisks vai fizisks), tam ir pienākums atlīdzināt to zaudējumu, kādu ir nodarījis. Tā, piem., zagļi apzog augļu dārzu; apzagšana ir notikusi bez kopējas norunas; katram zaglim jāatlīdzina tas, ko viņš ir nozadzis.

1. Daļēja zaudējuma iemesls ir tas, kura darbība nav ne pietiekama, ne nepieciešama visa zaudējuma seku radīšanai. Zaudējums būtu noticis arī bez daļējā iemesla, lai gan, piedaloties daļējam iemeslam, zaudējums ir noticis vieglāk. Tā, piem., trīs zagļi nes zagtu mantu, pievienojas ceturtais nesējs, nešana kļūst vieglāka, lai gan aiznesuši būtu arī trīs. Cits piemērs: zaglis nolēmis izdarīt zādzību, kāds dod noderīgu padomu, kas zādzību padara vieglāku.

2. Ir domstarpības jautājumā, vai tas, kura fiziskā darbība ir pietiekama, lai panāktu visas darbības sekas, bet tomēr nav nepieciešama zaudējuma iznākumam, ir daļējs vai pilnīgs iemesls. Jāuzskata, ka ir tikai daļējs iemesls, tāpēc viņa pienākums atlīdzināt tikai to zaudējumu, ko īstenībā ir izdarījis — tikai savu daļu. Tā, piem., bez iepriekšējas norunas divi vienlaicīgi nošauj vienu lopu; katrs šāvējs ir daļējs iemesls. Bez iepriekšējas norunas divi pieliek uguni vienai mājai; katrs dedzinātājs ir daļējs iemesls, un katra pienākums ir atlīdzināt savu daļu.

II.VII.9.1.2.4. Šaubu gadījumā:

a) šaubās, vai darītāja darbība ir ietekmējusi visu nodarīto zaudējumu, darītājam nav jāatlīdzina in solidum, jo nav pilnīgas drošības, ka darītāju saista šāds pienākums;

b) šaubās, vai citi savu daļu ir atlīdzinājuši, nav pienākuma atlīdzināt visu zaudējumu, ja vien ir ticami pierādījumi, ka citi savu daļu ir atlīdzinājuši vai arī atlīdzinās.

2. nodaļa — Atlīdzināšanas kārtība

II.VII. 9.2.1 .Attiecībā uz zaudējuma darītājiem

II.VII.9.2.1.1. Zaudējuma darītājiem, kas līdzdarbojušies visa zaudējuma nodarīšanā, ir jānosaka atlīdzināšanas kārtība, ņemot vērā viņu līdzdalības nozīmi un svarīgumu zaudējuma panākšanā.

1. Ja visi līdzdalībnieki vienādā mērā ir darbojušies zaudējuma darīšanā, tad nav vajadzīga nekāda atlīdzināšanas kārtība, jo katram ir pienākums tieši un nekavējoties atlīdzināt savu daļu. Ja jāatlīdzina in solidum, tad pienākums atlīdzināt par citiem rodas tikai tad, kad ir noskaidrojies, ka citi nav atlīdzinājuši.

2. Ja zaudējuma darītāji tā izdarīšanā ir darbojušies nevienādā mērā, tad nosakāma šāda atlīdzināšanas kārtība:

a) pirmām kārtām ir pienākums atlīdzināt svešas lietas paturētājam, vienalga, vai tas ir labā vai ļaunā pārliecībā. Ja lietas paturētājs lietu ļaunprātīgi ir iznīcinājis, tad viņa pienākums ir atlīdzināt ar līdzvērtīgu maksu.

Ja svešas lietas turētājs ir jau izdarījis atlīdzināšanu, tad citiem vairs nav nekāda atlīdzināšanas pienākuma. Ja lietas paturētāja vietā atlīdzināšanu ir izdarījis kāds cits līdzdalībnieks, tad šis cits saņem kompensāciju no lietas paturētāja;

b) atlīdzināšanas ziņā otrajā vietā ir uzdevuma devējs, pavēlētājs, jo viņš ir nodarītā zaudējuma galvenais iemesls;

c) trešajā vietā ir uzdevuma, pavēles izpildītājs. Viņš ir pavēlētāja rīks, tātad ir darbojies kopā ar galveno iemeslu.

Par padoma devēju ir jāsaka: ja padoms tika dots paša padomdevēja labā, tad tāda padomdevēja atlīdzināšanas pienākums ir tāds pats kā pavēlētājam; ja padoms tika dots izpildītāja labā, tad atlīdzināšanas pienākums pirmām kārtām ir padoma izpildītājam, bet padoma devējs atlīdzina vienīgi tad, ja izpildītāja nav. Ja padoms ir bijis noderīgs abiem, tad atlīdzina katrs sev atbilstīgo daļu. Ja otrā trūkst, tad kā vienam, tā otram ir pienākums atlīdzināt trūkstošā vietā;

d) ceturtajā vietā ir pozitīvie līdzdalībnieki: piekrišanas devējs, kūdītājs, slēpējs, līdzdalībnieks netaisnīgā darbībā;

e) piektajā vietā ir negatīvie līdzdalībnieki. Tā kā tie paši nedara zaudējumu, bet vienīgi neaizkavē citus zaudējuma darītājus, tad viņu līdzdalība ir mazāka nekā pozitīvo līdzdalībnieku līdzdarbošanās.

II.VII.9.2.1.2. Secinājumi:

1. Ja atlīdzināšanu ir izdarījis galvenais zaudējuma iemesls, tad otrkārtējiem darītājiem nav vairs atlīdzināšanas pienākuma. Ja kāds no otrkārtējiem izpalīgiem ir atlīdzinājis, tad tam ir tiesības no galvenā vaininieka saņemt kompensāciju.

2. Ja atlīdzināšanu ir izdarījis tāds, kas zaudējuma darīšanā bija līdzvērtīgs citiem, tad viņš no citiem ir tiesīgs saņemt atpakaļ, ko viņš to vietā ir samaksājis.

3. Ja viens no līdzdalībniekiem ir izdarījis visa zaudējuma atlīdzināšanu, tad:

a) ja viņš ir galvenais vaininieks, tad citi ir brīvi no atlīdzināšanas;

b) ja citiem ir lielāks atlīdzināšanas pienākums, tad viņam ir jāsaņem no citiem kompensācija;

c) ja visi zaudējuma darītāji bija vienādi vainīgi, tad no katra saņem to daļu, kuru katram vajadzēja atlīdzināt;

d) ja galvenajam vaininiekam saimnieks ir piedevis, tad visi citi līdzdalībnieki no atlīdzināšanas ir atbrīvoti.

Ja zaudējuma darīšanā bijuši vairāki vienādi darītāji, bet saimnieks vienam ir piedevis, tad tas nenozīmē, ka visiem ir piedots, izņemot, ja saimnieks ir piedevis visu zaudējumu.

II.VII.9.2.2. Kam ir jāatlīdzina?

Pamatprincips ir šāds: jāatlīdzina saimniekam, ievērojot viņa pamatotu gribu. Tātad vispirms ir jāatlīdzina saimniekam, kam zaudējums nodarīts, vai tam, uz ko ir pārgājušas saimnieka tiesības. Var būt trīs gadījumi:

1) saimnieks ir noteikts un zināms;

2) saimnieks ir pavisam nezināms vai arī zināms, bet nesasniedzams;

3) saimnieks nav noteikts.

II.VII.9.2.2.1. Ja saimnieks ir noteikts un zināms, tad atlīdzināšana, dabiski, izdarāma pašam saimniekam vai tam, no kura ir paņemta lieta, ja vien to var izdarīt bez netaisnības citam un bez pārākām parādnieka grūtībām. Jo piesakošais likums vairs nesaista to izpildīt, ja ir radušās proporcionāli lielas grūtības.

1. Ja paņemta ir tāda lieta, kas bija citam nodota glabāšanā, iznomāta vai aizdota lietošanai, tad tā ir atdodama ne lietas saimniekam, bet tam, kam saimnieks bija lietu iedevis, citādi lietas paturētājam tiktu izdarīta netaisnība, izņemot gadījumu, kad lietas turētājs piekrīt lietu atdot saimniekam. Lieta jāatdod saimniekam arī tad, ja ir pamatotas bažas, ka lietas paturētājs to sapostīs. Tātad, veļas mazgātājai nozagtā mazgāšanā nodotā veļa ir jāatdod ne veļas saimniekam, bet gan pašai veļas mazgātājai, jo citādi viņai būtu lielas nepatikšanas.

2. Kas ļaunprātīgi ir nodedzinājis savu labi apdrošināto māju, tam atlīdzināšana dabiski ir jādara apdrošināšanas sabiedrībai.

3. Lai gan atlīdzināšana dabiski ir izdarāma saimniekam, bet ne viņa kreditoram, tomēr kreditoram izdarītā atlīdzināšana ir spēkā, jo, kaut arī netieši, tomēr atlīdzināšana ir izdarīta pašam saimniekam.

4. Lai gan atlīdzināšana dabiski ir darāma saimniekam, nevis viņa kreditoriem, tomēr, ja saimnieks ir bankrotējis, tad atlīdzināšana jādara nevis saimniekam, bet ieceltajam mantas pārvaldniekam.

5. Ja saimnieks ir miris, tad atlīdzināšana jādara viņa mantiniekiem, bet, ja to nav, tad var arī nabadzīgiem. Visas mirušā tiesības pāriet uz viņa mantiniekiem. Nav atļauts restitūciju izdarīt ar ziedojumiem par mirušā dvēseli, izņemot gadījumu, ja mantinieki tam piekrīt vai neiebilst.

6. Ja mirušajam saimniekam ir daudzi mantinieki — gan nepieciešamie, gan saskaņā ar testamentu, tad atlīdzināšana jāizdara visiem mantiniekiem proporcionāli viņu mantojuma daļai. Tas pats sakāms, ja saimnieks kā savu pēdējo gribu savu mantu ir novēlējis vairākām personām. Tad atlīdzināšana ir izdarāma personām, kam manta piešķirta ar pēdējo novēlējumu, ievērojot proporcionalitātes principu. Ja saimnieks ir speciāli noteicis atlīdzināšanas kārtību, tad tā ir arī jāievēro.

2. Kas atlīdzināšanu ir izdarījis nabadzīgajiem vai labdarīgiem mērķiem, kad bija zināms saimnieks vai viņa mantinieki, tas atlīdzināšanas pienākumam nav gandarījis un ir vajadzīgs atlīdzināt no jauna — pašam saimniekam. Atlīdzināšanu saimniekam attaisno atlīdzināšana, kas izdarīta nabagiem un pārsniedz dubultu atlīdzināšanas summu.

II.VII.9.2.2.2. Ja saimnieks nav zināms vai arī ir zināms, bet nav sasniedzams, tad jārīkojas šādi:

1 .Ja svešas lietas paturētājs ir labā pārliecībā, tad viņš var lietu paturēt sev.

2. Ja svešas lietas paturētājs ir ļaunā pārliecībā, tad lieta jāziedo nabagu labā. Tāpat jārīkojas arī tam, kas ir netaisnīgais zaudējuma darītājs.

3. Ja tas, kam ir pienākums atlīdzināt nezināmam vai nenoteiktam saimniekam, pats ir nabags, tad viņš atlīdzināmo lietu vai tās daļu drīkst paturēt sev.

Ja pie personas, kas ir lietas paturētājs ļaunā pārliecībā, atrodas nezināma vai nepieejama saimnieka lieta, tad atlīdzināšana jādara nabagiem vai labdarīgiem mērķiem.

II.VII.9.2.2.3. Ja saimnieks nenoteikts, bet lieta ir sveša, tad vispirms jāmeklē saimnieks. Ja attiecīga meklēšana ir notikusi, bet šaubas pastāv, tad, tā kā lietas paturētājam ļaunā pārliecībā nav tiesību lietu paturēt pie sevis, tā ir jānodod iespējamam lietas saimniekam.

1. Ja īstais lietas saimnieks ir nedaudzu vidū (triju vai četru) un šaubas ir tikai par to, kurš no viņiem ir īstais lietas saimnieks, tad lieta vai tās vērtība ir jāsadala starp tiem.

2. Ja īstais lietas saimnieks vai arī nedaudzie saimnieki atrodas vietējo iedzīvotāju vidū, tad atlīdzināšanu nav nepieciešams izdarīt iedzīvotājiem, bet nabadzīgiem.

3. Ja īstie saimnieki ir daudzi un tos no vietējiem iedzīvotājiem nav iespējams izdalīt, tad atlīdzināšana izdarāma vietējiem iedzīvotājiem, jo tādējādi vismaz daļēji atlīdzinājumu saņems īstie saimnieki, kuri ir cietuši zaudējumu. Ja šiem daudzajiem atsevišķajiem cilvēkiem zaudējums bija niecīgs, tad atlīdzināšanu labāk izdarīt nabadzīgiem, kas ir no tās pašas apdzīvotās vietas.

Ja tirgotājs daudziem pircējiem ir viltojis svaru vai citu mēru, tad atlīdzināšana ir jāizdara, palielinot svaru vai citu mēru, vai arī samazinot maksu. Tā jārīkojas, ja ir vieni un tie paši pircēji.

II.VII.9.2.3. Atlīdzināšanas kārtība kreditoriem

II.VII.9.2.3.1. Jautājums, kādā kārtībā kreditoriem ir jāatlīdzina vai jāmaksā, rodas gadījumā, kad debitors visiem kreditoriem nevar gandarīt.

II.VII.9.2.3.2. Pozitīvais likums izšķir četras kreditoru grupas.

1. Pirmām kārtām ir jāgandara tiem, kuru lietas vēl uzglabājas pie parādnieka. Jāatdod visas lietas, kas ir zagtas, nodotas uzglabāšanā, izīrētas, palienētas, atrastas, ja tās ir uzglabājušās. Ja pašas lietas nav uzglabājušās, bet tikai to vērtība, tad šīs grupas kreditoriem nav pārāku priekšrocību salīdzinājumā ar citiem.

Ja pie parādnieka atrodas nopirktā lieta, par kuru vēl nav samaksāts, tad ir jāšķiro: a) ja par preci vēl nav samaksāts, pircējs vēl nav ieguvis īpašuma tiesības, tad lieta jāatdod pārdevējam; b) ja ar pirkšanu pircējs uz lietu ir ieguvis tiesības, kaut arī vēl nav samaksāts, tad pārdevējs vairs nav lietas saimnieks. Pārdevējam ir priekšrocība citu kreditoru starpā.

2. Otrām kārtām ir jāgandara tiem., kuriem pozitīvais likums piešķir sevišķu privilēģiju. Tāda privilēģija pienākas: tiesu izdevumiem, bēru izdevumiem, par ārstēšanu, kalpotāju algām, alimentu parādiem. Kalpotāju algai ir priekšrocība attiecībā uz ārstēšanās atalgojumu.

3. Treškārt ir jāgandara tiem, kuriem ir ieķīlāta parādnieka manta.

4. Ceturtkārt jāgandara visiem pārējiem kreditoriem, par kuriem pozitīvais likums neko tuvāk nenosaka.

3. nodaļa — Atlīdzināšanas veids

II.VII.9.3.1. Attiecībā uz veidu, kā atlīdzināt, nekas cits netiek prasīts, kā vien tas, lai nodarītā netaisnība tiktu atlīdzināta, ja vien tas ir iespējams bez parādnieka smaga apgrūtinājuma.

1. Nav nepieciešams, lai saimnieks par darīto atlīdzināšanu zinātu. Atlīdzināšanu var izdarīt, pieliekot pie svara, uzņemoties bezmaksas darbus saimnieka labā, taupīgāk dzīvojot. Tā var atlīdzināt sievas, bērni, kalpi.

2. Dažreiz atlīdzināšanu ir iespējams izdarīt ar dāvinājumu, atsakoties no dāvanas saņemšanas pretī.

3. Gadījumos, kad ir iespējams atlīdzināt ar dāvanām nabagiem vai labdarīgiem mērķiem, šīs dāvanas ieskaitāmas restitūcijā.

II.VII.9.3.2. Kam jāsedz atlīdzināšanas izdevumi?

1. Ja atlīdzināšanu vai svešas lietas nogādāšanu ir izdarījis lietas paturētājs labā pārliecībā, tad par lietas nogādāšanu saimniekam izdevumus sedz lietas saimnieks. Pietiek, ja lietas paturētājs labā pārliecībā tikai brīdina saimnieku, ka lieta atrodas pie viņa; lai saimnieks uz sava rēķina gādā lietu projām.

2. Ļaunprātīgajam lietas piesavinātājam lieta jānogādā saimniekam uz sava rēķina. Ja pārsūtīšanas izdevumi vairāk kā divkārt pārsniedz lietas vērtību, tad ir pienākums pārsūtīt tikai lietas vērtību naudā. Ja arī to nav iespējams izdarīt, tad lietas vērtība jāziedo nabagiem.

II.VII.9.3.3. Kas jādara, ja nogādājamā lieta ceļā pazūd?

1. Ja lietu sūtījis tās paturētājs labā pārliecībā, tad viņam pret lietas saimnieku nav vairs nekāda atlīdzināšanas pienākuma.

2. Ja lietu sūtījis ļaunprātīgs lietas piesavinātājs, tad:

a) ja lietas pārvedēju nozīmēja tiesa vai pats saimnieks, vai arī lietas pārsūtītājs ar saimnieka piekrišanu, tad lietas nosūtītājam nav nekādu pienākumu, vienalga, kādā veidā lieta ir pazudusi. Ar brīdi, kad lieta tika nodota vedējam, tā jau pieder kreditoram, tātad, viņam arī zūd;

b) ja lietas sūtītājs vedēju izvēlējies pats bez kreditora piekrišanas, tad par lietas nozušanu ir atbildīgs un atlīdzina lietas sūtītājs.

4. nodaļa — Atlīdzināšanas laiks

II.VII.9.4.1. Atlīdzināšana visā pilnībā izdarāma visātrākā laikā, jo svešas lietas paturēšana ir netaisnības turpināšana.

1. Netaisni rīkojas tas, kas, varēdams atdot visu uzreiz, atdod tikai pa daļām vai arī ir nodomājis parādu atstāt saviem mantiniekiem.

2. Kas nevar atlīdzināt visu uzreiz, tam ir pienākums atlīdzināt pa daļām.

3. Kas nevar atlīdzināšanu izdarīt tūlīt, tam tā jāizdara bez kavēšanās, kad ir radusies iespēja to izdarīt.

II.VII.9.4.2. Atlīdzināšanas vilcināšana, ja vien pastāv nopietna griba atlīdzināt, nāvīgs grēks ir tikai tad, ja saimniekam no tā rodas jauns smags zaudējums, vai arī ja ar vilcināšanos atlīdzināšana kļūst neiespējama.

1. Nodoms neatlīdzināt, ja tam nav bijuši pārtraukumi, skaita ziņā ir viens grēks. Ja nodoms neatlīdzināt ir bijis atsaukts un tad no jauna izdarīts nodoms neatlīdzināt, tad skaita ziņā neatlīdzināšanas grēkam ir tik reizes vai tik grēku, cik reizes neatlīdzināšanas nodoms tika atsaukts un pēc tam atkal atjaunots.

2. Ja atlīdzināšana ir novilcināta pamatota iemesla dēļ, tad par novilcināšanas laiku nav jāatlīdzina zaudējumi.

3. Lai atlīdzināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku, ir nepieciešams, lai debitora zaudējums, ja atlīdzina tūlīt, būtu daudz lielāks nekā tas, ko cieš saimnieks no atlīdzināšanas novilcināšanas.

Kas atlīdzināšanu vilcina līdz pat nāvei, šo nastu atstādams mantiniekiem, grēko ne tikai ar pašu novilcināšanu, bet arī ar to, ka pastāv risks atlīdzināšanai vispār nenotikt, ka mantinieki negribēs vai nespēs atlīdzināt.

X JAUTĀJUMS — ATLĪDZINĀŠANAS PIENĀKUMA NEIZPILDĪŠANAS ATTAISNOŠANA

II.VII.10.1. Ir četri iemesli, kas attaisno atlīdzināšanas pienākuma neizpildīšanu:

a) kreditora piedošana,

b) debitora nespēja,

c) bankrots,

d) izlīgums.

No atlīdzināšanas atbrīvo: vainas trūkums, noilgums, tiesneša spriedums, kompensācija pret līdzvērtīgu parādu, arī gadījumā, kad atlīdzināšana bija darāma trūcīgiem, tā ir piemērota pašam trūcīgam debitoram.

1. Daži no šiem iemesliem attaisno pavisam (piedošana, izlīgums), jo atlīdzināšanas pienākums izbeidzas pavisam.

Citi iemesli attaisno uz zināmu laiku (nespēja maksāt, bankrots), jo atlīdzināšanas pienākums attaisnojošu iemeslu dēļ uz laiku tiek atcelts.

Izņemot piedošanu, visi citi attaisnojoši iemesli rodas no debitora puses. Šo iemeslu kopējais nosacījums ir šāds:

no debitora puses attaisno viss, kas panāk, ka kreditoram nav pamata būt neapmierinātam;

kad debitoram atlīdzināšanā rodas divkāršas vai vēl lielākas grūtības salīdzinājumā ar tām, kas rodas kreditoram, nesaņemot atlīdzinājumu.

II.VII.10.2. Piedošana

Skaidrs, ka piedošana debitoru atbrīvo no atlīdzināšanas, jo kreditors var no savām tiesībām atteikties.

1. Ne tikai skaidri izteiktā un klusuciešot dotā, bet arī iedomātā piedošana atbrīvo no restitūcijas pienākuma.

a) Vārdos izteikta piedošana ir tad, kad kreditors debitoram piedod, ja to lūdz pats debitors vai kāds cits debitora vārdā;

b) kreditors piedod klusuciešot, piem., ja iznīcina parādzīmi vai to atdod parādniekam. Nevar uzskatīt par parāda piedošanas zīmi, ja atdod ieķīlātu mantu;

c) iedomāta piedošana ir tad, ja apstākļi rāda, ka, ja piedošanu lūgtu pats debitors vai kāds cits viņa vārdā, tad kreditors labprāt piedošanu dotu;

d) pie piedošanas var pieskaitīt arī tādu norunu, kad kreditors debitoram liek samaksāt kādu daļu, bet no visa parāda atbrīvo. Tas parasti notiek, kad debitoram ir ļoti slikts materiālais stāvoklis.

2. Lai piedošana atbrīvotu no atlīdzināšanas, ir vajadzīgs, lai piedošanu dod paņemtās vai iznīcinātās lietas saimnieks. Nav spēkā piedošana, ko dod sieva vai bērni. Bez tam piedošanai jābūt pilnīgi brīvai, to nedrīkst panākt ar krāpšanu, ar draudiem vai arī tīrā pārpratuma dēļ.

Zināmos gadījumos ir pamats iedomātai piedošanai, piemēram:

a) zādzībās, ko izdarījuši ģimenes locekļi savās mājās, turklāt nozagto lietu vairs nav. Ģimenes galva visbiežāk dusmojas uz bērniem vai sievu ne par pašu zādzību, bet par to, ka no mājām tiek ņemts zaglīgi, slepeni;

b) zādzībās, ko izdarījuši kalpi, ņemot ēdamo vai arī sīkākas lietas, kas uzticētas viņu uzraudzībai; ja kalpi ir pieķerti vērtīgāku lietu zādzībās, par ko saimnieks norāj vai arī atbrīvo no darba, bet atlīdzināšanu nepieprasa;

c) ja strādnieki darba vietā piesavinās kādus sīkumus un aiznes tos uz mājām. Parasti sīkumi saimniekam nerūp, tāpēc piedošanu viegli iedomāt;

d) sīkās zādzības, ko nodarījuši nabadzīgi cilvēki. Ja zādzības notikušas no viena cilvēka, tad nabagiem kāda daļa ir jāatlīdzina un jāapņemas turpmāk nezagt.

II.VII.10.3. Nespēja atlīdzināt

II.VII.10.3.1. No atlīdzināšanas attaisno fiziska nespēja, kad debitoram nav ko atlīdzināt ne tagad, ne vēlāk. Attaisno arī morāliskā nespēja, kad atlīdzināšana nevar notikt bez smaga zaudējuma, kāds rodas debitoram vai trešai personai.

II.VII.10.3.2. Patiess iemesls atlīdzināšanu atlikt ir šādos gadījumos:

a) ja debitors ar atlīdzināšanu nonāktu vissmagākā vai ļoti smagā stāvoklī, bet katrā ziņā smagākā par to, kādā nonāktu kreditors, ja viņam neatlīdzina;

b) ja debitors ar atlīdzināšanu zaudētu savu iegūto stāvokli (no tirgotāja kļūtu par strādnieku). Vajag atlīdzināt vismaz kādu daļiņu, piem., taupīgāk dzīvojot;

c) ja debitors ar atlīdzināšanu ciestu smagu zaudējumu savā mantā, turpretī ar atlīdzināšanas atlikšanu uz vēlāku laiku no zaudējuma varētu izvairīties (tā, piem., ja zemkopim pietrūktu sēklas apsēt laukus);

d) ja atlīdzināšana nevar notikt bez smaga zaudējuma augstāka veida vērtībās (piem., bez grēka briesmām, bez briesmām dzīvībai vai slavai).

II.VII.10.4. Parādu maksāšana ar mantas nodošanu kreditoram

II.VII. 10.4.1. Jēdzieni

Bankrots (cessio bonorum) ir akts, ar kuru parādnieks, kas nav spējīgs izmaksāt visus savus parādus, visu mantu nodod parādu maksāšanai.

1. Bankrots var notikt:

a) vienojoties, ja parādnieks labprātīgi nodod savu mantu bez tiesas starpniecības vai caur tiesu. Pirmajā gadījumā vajadzīga visu kreditoru piekrišana, otrajā pietiek vairākuma balsu;

b) ja uz viena vai vairāku kreditoru iesnieguma pamata tiesnesis liek parādniekam izdarīt cessio bonorum aktu. Šajā gadījumā kreditoru piekrišana nav vajadzīga.

2. Ņemot vērā parādnieka vainu, bankrots var būt divējāds:

a) bankrots, kas radies tīrās nelaimes dēļ vai kreditoru ļaunprātības dēļ;

b) vainojams bankrots, kas var būt divējāds:

1) tiešs ļaunprātīgs bankrots, ja manta tiek noslēpta vai norakstīta uz radinieku vārda, vai tiek uzrādīti fiktīvi parādi;

2) netiešs ļaunprātīgs bankrots, ja ir bankrotējis, izšķērdīgi dzīvodams, uzņemdamies neapdomīgu, bīstamu risku, nolaidīgi veicot grāmatvedības uzskaiti.

II.VII.10.4.2. Bankrota aktam jānotiek saskaņā ar paredzēto juridisko kārtību. Šī juridiskā kārtība saista sirdsapziņā.

1. Kad bankrots tiek tiesiski pasludināts, tad debitoram pēc likuma tiek atņemtas administrēšanas tiesības, tiek atņemta brīva rīcība ar saviem īpašumiem. Kreditoriem ir tiesības no viņa mantas saņemt parāda maksu.

a) Bankrotējošais nedrīkst noslēpt savu mantu;

b) bankrotējošais pēc bankrota pasludināšanas nedrīkst ne dāvināt, ne kādam parādus piedot. Parādniekiem turpmāk ir jāmaksā kreditoriem.

2. Debitoram ir tiesības atstāt nepieciešamo paša un ģimenes pieklājīgam uzturam.

3. Vainojamais bankrots ir jāatrisina saskaņā ar principiem, kas noteikti par ļaunprātīgu zaudējuma darīšanu. Arī pēc bankrota neizbeidzas atlīdzināšanas pienākums.

Nevainojams bankrots neizdzēš atlīdzināšanas pienākumu, bet tikai pārceļ uz vēlāku laiku, kad debitors būs spējīgs maksāt. Debitors ir pilnīgi brīvs no atlikušās daļas atlīdzināšanas tikai piedošanas gadījumā.

XI JAUTĀJUMS — LĪGUMS

1. nodaļa — Jēdziens par līgumu

II.VII.11.1.1. Visparastākais veids, kā iegūt īpašuma tiesības, ir līgumi.

Vārds līgums tiek lietots visplašākā nozīmē, tas nozīmē arī vienkāršu mutvārdu norunu.

Pactum — līgums, noruna, vienošanās; contractus — līgums; stuipulatio — līgums, mutvārdu noruna.

1. Līgums ir divu vai vairāku personu vienošanās par tiesību iegūšanu:

a) līgums tapšanas stadijā — pastāv savstarpēja vienošanās, kad viens tiesības nodod, bet otrs pieņem; faktiskais līgums ir savstarpējās vienošanās rezultāts. Šis rezultāts ir iegūtās tiesības, ar kurām saistās pienākumi, kuri izriet no tiesību pārcelšanas;

b) līguma iznākums ir tiesību apmaiņa, kā rezultātā rodas pienākums kaut ko darīt vai no kaut kā atteikties. Šis iznākums var būt divpusējs vai vismaz vienpusējs.

2. Lai līgums būtu derīgs, nepieciešami četri nosacījumi:

a) derīga, piemērota matērija-,

b) personas, kurām ir tiesības slēgt līgumu-,

c) savstarpējā piekrišana (vienošanās);

d) vienošanās iemesls.

Pats būtiskākais katrā līgumā ir savstarpējā vienošanās, abpusēja piekrišana.

3. Katrā līgumā jāizšķir trīs elementi:

a) būtiskais līgumā, bez kā līgums vispār nevar rasties; piem., savstarpēja vienošanās, prece un nauda pārdošanā;

b) dabiskais elements līgumā ietverts bez speciālas pieminēšanas. Šis dabiskais elements tiek ieslēgts līgumā kā pats par sevi saprotams uz pozitīvo likumu vai paraduma pamata. Tā, piem., pircēja tiesību nodrošināšana saņemt atlīdzību, ja izrādītos, ka pārdotā prece pārdevējam nepiederēja;

c) līgumā izdarītas dažādas piebildes, kuras līgumā netiek ieviestas, ja, līgumu slēdzot, netiek minētas, piem., maksāšana noteiktā valūtā.

II.VII.11.1.2. Līgumu iedalījums

1. Ņemot vērā iznākumu:

1) vienpusēji līgumi, no kuriem pienākumi rodas tikai vienai līguma slēdzējai pusei;

2) divpusēji līgumi, no kuriem pienākumi rodas abām slēdzējām pusēm, piem., pirkšana — pārdošana.

2. Ņemot vērā mērķi:

1) līgumi, kuros no vienas puses parādās tīrā labdarība, devīgums, bet otrai pusei no tā rodas labums, piem., dāvinājumi;

2) līgumi ar saistībām, kuros katra puse saskata sev izdevīgumu, bet tā sasniegšanā uzņemas noteiktas saistības pret otru pusi, piem., viens maksā naudu, bet otrs dod noteiktas vērtības lietu: abiem izdevīgi — vienam saņemt naudu, otram saņemt preci.

3. Ņemot vērā veidu:

1) vienošanās līgumi, kuriem pats būtiskākais ir vienošanās, piem., dažreiz pirkšanā;

2) līgumi, kuros būtīgais ir lietas nodošana, piem., palienēšana, lietas nodošana uzglabāšanā;

3) svinīgi līgumi, kuros ir ievēroti likumos paredzēti slēgšanas noteikumi, formalitātes;

4) vienkārši līgumi bez formalitātēm tiek noslēgti, ievērojot tikai dabiskā likuma noteikumus;

5) ar vajadzīgajām formalitātēm noslēgti līgumi ir spēkā, ņemot vērā dabisko un civilo likumu;

6) līgumi bez jebkādām formalitātēm saista sirdsapziņā tikai uz dabiskā likuma pamata;

1) formāli noslēgti līgumi, lietojot noteiktus vārdus vai zīmes;

8) līgumi netiek slēgti kā līgumi, bet tie stājas spēkā, uzņemoties kādu amatu, no kura izriet taisnības pienākumi pret citiem, piem., ja kāds uzņemas ārsta, skolotāja, tiesneša, prāvesta pienākumus.

4. Līgumi, kuros kaut ko dot vai darīt ir paredzēts neatkarīgi no kāda nejauša iznākuma, piem., dāvināšana, iznomāšana.

Laimes spēļu līgumi, kuros kaut kas dodams vai darāms atkarībā no nejauša iznākuma, piem., derībās, apdrošināšanā, dažādās spēlēs.

5. Līgumi, kuriem ir savs apzīmējums, nosaukums, piem., pārdošana, iznomāšana.

Līgumi, kuriem nav speciāla nosaukuma. Tos iedala četrās grupās:

a) dodu tev, lai tu dotu man;

b) dodu tev, lai tu pastrādātu man;

c) es strādāju tavā labā, lai tu pastrādātu manā labā;

d) es strādāju tavā labā, lai tu man dotu.

6. Līgumi, kuri pastāv paši par sevi un nav atkarīgi no kāda cita nolīguma, piem., pārdošana.

Līgumi, kas ir atkarīgi no kāda cita līguma, piem., ieķīlājumi, galvošana.

7. a) Līgumi, kuriem nav pievienoti nekādi nosacījumi;

b) līgumi, kuros ir pievienots veids vai nosacījums;

c) līgumi, kuros nosacīts veids;

d) līgumi, kuros pievienots kāds nosacījums;

e) spēkā esošie līgumi;

f) līgumi, kas nav pakļauti anulēšanai;

g) anulētie līgumi;

h) līgumi, kurus tiesnesis var anulēt.

II.VII.11.1.3. Līguma matērija

II.VII.11.1.3.1. Kas vien var būt īpašuma objekts (lieta, darbība), tas var būt arī līguma matērija.

II.VII.11.1.3.2. Lai līgumi būtu derīgi, matērijai ir noteiktas prasības. Tai jābūt:

a) iespējamai,

b) eksistējošai,

c) likumīgi piederošai līguma slēdzējam,

d) godīgai un atļautai,

e) izteicamai naudas vērtībā.

1. Līguma matērijai jābūt fiziski un morāliski iespējamai:

a) ja, slēdzot līgumu, kāds uzņemas kaut ko sagādāt, bet vēlāk to izdarīt nav iespējams, tad līgums zaudē savu saistību;

b) ja līguma matērija sastāv no daļām, tad neiespējamības gadījumā ir jāsagādā vienīgi iespējamā daļa, ja tai vispār ir kāda nozīme.

Ja pats ir vainīgs, ka līguma matērija ir kļuvusi neiespējama, tad jāatlīdzina otram nodarītais zaudējums.

2. Līguma matērijai jābūt eksistējošai īstenībā vai vismaz cerībā (koka augļi, kas izaugs un nogatavosies).

3. Matērijai jāpieder līguma slēdzējam. Nevar taču atdot citam to, kas pašam nepieder.

4. Nemorāliska un neatļauta darbība nevar kļūt par izpildāmās saistības objektu, piem., nesaista līgums citu noslepkavot vai arī citam nozagt.

5. Līguma matērijai jābūt tādai, ko var novērtēt naudā, piem., nevar ņemt maksu par ceļa parādīšanu.

II.VII.11.1.3.3. Vai ir spēkā tāds līgums, ja kāds ņemtu naudu par to, ko tāpat ir pienākums sagādāt?

1. Nedrīkst ņemt naudu par darbu, ko izdarīt ir taisnības pienākums, piem., tiesnesis nevar pieprasīt maksu par to, ja ir izdarījis taisnīgu spriedumu.

2. Var ņemt maksu par pakalpojumu, kas kādai trešai personai pienākas uz taisnības pamata. Piem., taksometra šoferis, kas brauc viena cilvēka uzdevumā, var par maksu uzņemties pakalpot kādam citam, ja vien tas netraucē pirmā uzdevuma veikšanu.

3. Pats par sevi ir derīgs, tikai nav atļauts līgums, ja maksu ņem par pakalpojumu, ko izdarīt ir mīlestības pienākums. Tā, piem., ja ārsts ņem honorāru no cilvēka, kuram jāsniedz pakalpojums par velti.

4. Derīgs un atļauts ir tāds līgums, ar ko uzņemas darīt to, kas ir darāms no cita viedokļa, piem., saņem maksu par to, ka turpmāk neturēs naidu.

II.VII.11.1.4. Personas, kurām ir tiesības slēgt līgumu

II.VII.11.1.4.1. 1. Pēc dabiskā likuma slēgt līgumu drīkst katrs, kam ir prāta lietošanas spējas. Arī morāliska persona drīkst noslēgt līgumu.

Līgumu slēgt nav tiesību tādiem, kam nav prāta lietošanas spēju: bērni, cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, piedzērušies, trakojošie.

2. Pozitīvais likums nosaka, ka līgumu noslēgt var katrs, kas to derīgi spēj noslēgt pēc dabiskā likuma, izņemot tos, kurus likums pasludina par nespējīgiem. Likums par nespējīgiem līguma noslēgšanai atzīst bērnus un cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Pastāv ierobežojums tiem, kam nav tiesību brīvi pārvaldīt savu mantu. Tādi ir: nepilngadīgie, kas nav kļuvuši patstāvīgi, nedrīkst slēgt līgumu bez tēva vai aizbildņa; tie, kam mantas pārvaldīšanas tiesības ir atņēmusi tiesa; sievas, kurām nav pārvaldīšanas tiesību bez vīra vai tiesneša piekrišanas uz pūra un kopējo mantu. Kā šīs personas ir ierobežotas attiecība uz līguma slēgšanu, nosaka civilie likumi.

II.VII.11.1.4.2. Vai nepilngadīgie drīkst izlietot sirdsapziņā civilā likuma piešķirtās priekšrocības?

Šīs priekšrocības ir divējādas:

a) nepilngadīgajiem, ja viņu noslēgtie līgumi tiek anulēti, nav pienākuma atlīdzināt paņemto lietu, izņemot, ja vēl pastāv pati lieta vai tās ekvivalents;

b) nepilngadīgo līgumi, ja tie neatbilst likumā paredzētajiem noteikumiem, var tikt anulēti.

Ja nepilngadīgais ar viltību uzdodas par pilntiesīgu līguma slēdzēju, viņš var kļūt zaudējuma iemesls attiecībā uz otru līguma slēdzēju pusi. Viņam ir pienākums atlīdzināt no saviem ienākumiem. Ja atlīdzināšanu nevar izdarīt tagad, tad tā jāizdara nākotnē. Tēvam viņa vietā nav pienākuma atlīdzināt.

Ja nepilngadīgais rīkojas bez viltības, tad viņš drīkst izmantot abas nepilngadīgajiem piešķirtās privilēģijas.

2. nodaļa — Piekrišanas līgums

II.VII.11.2.1. Nosacījumi, lai piekrišana būtu derīga

II.VII.11.2.1.1. Lai piekrišana pēc dabiskā likuma būtu derīga, tai jābūt patiesai piekrišanai, iekšējai. Piekrišana nedrīkst būt tikai ārēja vai fiktīva.

Fiktīvs līgums nav derīgs. Tā kā no tā otrai pusei rodas zaudējums, tad fiktīva līguma slēdzējam zaudējums jāatlīdzina.

Fikcija ir jāpierāda. Ja tā ir notikusi apstākļos, kas otrai pusei bija skaidri redzama, tad no fikcijas pieļāvēja nav prasāma atlīdzība.

II.VII.11.2.1.2. Piekrišanai jābūt pilnīgi brīvai un izdarītai ar pilnu saprātu. Citiem vārdiem, piekrišanai jābūt brīvam un apzinīgam aktam.. Tāpēc līgums nav derīgs, ja tas ir noslēgts ar pusmuļķi, ar puspiedzērušu, ar cilvēku pusmiegā.

II.VII.11.2.1.3. Līgumam jābūt piekritušām, abām pusēm. Tātad pat dāvināšanas gadījumā ir nepieciešama līguma pieņemšana no abām pusēm.

Līgumu var noslēgt arī caur pārstāvi. Līgums iegūst spēku, kad pārstāvis izsaka savu piekrišanu sava saimnieka vārdā.

II.VII.11.2.1.4. Piekrišanai jābūt parādītai ar kādu uztveramu (redzamu) zīmi, t.i., lai otra puse piekrišanu varētu redzēt un to pieņemt.

Pēc dabiskā likuma līgums ir derīgs, ja piekrišana ir izdarīta ar jebkuru ārēju zīmi, nav nepieciešami vārdi vai raksti. Taču civilie likumi visbiežāk pieprasa piekrišanu izteikt vārdos vai rakstos, tā kā citu piekrišanas veidu tie uzskata par nederīgu līgumu noslēgšanai.

II.VII.11.2.1.5. Kurā brīdī iegūst spēku t.s. “vienošanās līgums, ja līgumslēdzējas puses nav klāt?

1. Vienpusējos līgumos pēc dabiskā likuma — brīdī, kad līgums (dāvinājums, apsolījums) tiek pieņemts.

Pozitīvie likumi dažreiz pieprasa, lai līguma pieņemšana tiktu paziņota līguma piedāvātājam (dāvinātājam, solītājam), tikai tad līgumam rodas spēks.

2. Divpusējos līgumos līgums stājas spēkā, kad līguma piedāvātājs ir saņēmis ziņu par to, ka līguma pieņēmējs ir piekritis un pieņēmis līgumu. Pozitīvie likumi dažkārt nosaka, ka līgums stājas spēkā jau tajā bridi, kad līguma pieņēmējs līguma pieņemšanu ir nodevis ziņnesim.

II.VII.11.2.2. Piekrišanas trūkumi

II.VII.11.2.2.1. Jēdzieni

1. Par piekrišanas trūkumiem sauc šķēršļus, kuri nostājas pretī piekrišanas brīvībai, tā panākot, ka noslēgtais līgums ir nederīgs vai vismaz var tikt atzīts par nederīgu, to anulējot. Tādi trūkumi ir: kļūdīšanās, viltība, piespiešana un draudi.

2. Līguma slēdzēja pievilšanās var notikt divējādi: kļūdījies pats vai pievīlis cits. Ja līguma slēgšanā nav kļūdījies pats, bet pievīlis cits, tad pievīlējam ir pienākums atlīdzināt radušos zaudējumus.

3. Absolūtā piespiešana, kas aktu padara nelabprātīgu, panāk, ka līgums ir nederīgs.

Daļēja piespiešana, kas akta labprātīgumu neatceļ, nav šķirama no draudiem. Tamdēļ, kas sakāms par daļējo piespiešanu, tas pats sakāms par draudiem.

II.VII.11.2.2.2. Kļūdīšanās

II.VII.11.2.2.2.1. Kļūdīšanās veidi

1. Kļūdīšanās var būt būtiska (substanciāla) vai ar gadījuma raksturu (acidentāla).

Substanciālā kļūdīšanās — ja tā ir notikusi:

a) attiecībā uz pašu lietu, par ko tiek slēgts līgums,

b) attiecībā uz īpašību, kas saistīta ar lietas būtību, vai arī šī īpašība ir bijusi galvenais līguma noslēgšanas pamudinājums,

c) attiecībā uz pašu līguma veidu, piem., otra puse bija domājusi, ka lieta tiek dāvināta, bet izrādās, ka tā ir tikai pārdodama.

Acidentālā kļūdīšanās — ja tā notiek:

a) attiecībā uz kādu mazāk svarīgu īpašību, kas nesaistās ar lietas būtību (piem., kāds nopircis divus gadus vecu vīnu, lai gan bija domājis pirkt trīs gadus vecu vīnu);

b) attiecībā uz kādu mazāk svarīgu paša līguma detaļu (piem., ja samaksa notiek citā valūtā nekā sākumā bija domāts).

Kļūdīšanās attiecībā uz personu, ar kuru līgums tiek noslēgts, dažreiz ir substanciāla, dažreiz acidentāla. Laulībā kļūdīšanās attiecībā uz personu vienmēr ir substanciāla. Substanciāla kļūdīšanās attiecībā uz personu visbiežāk var notikt vienpusējos līgumos, kad līguma slēdzējam ir svarīga tieši persona, ar kuru līgums tiek slēgts, piem., dāvinājumos parasti izvēlētajai personai ir noteicošā loma.

Kāds dāvina Pēterim dārglietu, domādams, ka tas ir Pāvils; kļūdīšanās ir substanciāla. Kāds pārdod zirgu Augustam, domādams, ka tas ir Vincents; kļūdīšanās ir acidentāla.

Tas pats sakāms par kļūdīšanos attiecībā uz personas kvalitāti. Ja līguma noslēgšanā personas kvalitātei ir noteicošā nozīme, tad maldīšanās par personas kvalitāti ir substanciāla kļūda. Tā, piem., ja kāds dāvina Pēterim, domādams, ka viņš ir dāvinātāja radinieks, bet, ja viņš tāds nav, tad kļūdīšanās ir substanciāla. Ja kāds dod nabagdāvanu nabagam, domādams, ka tas ir radinieks, tad, ja nabags nav devēja radinieks, dāvanas došanā ir acidentāla kļūdīšanās, jo devējs arī svešam būtu devis paredzēto nabagdāvanu.

2. Maldīšanās, kuras dēļ ir noslēgts līgums; ja nebūtu notikusi šī kļūdīšanās, līgums netiktu noslēgts.

3. Kļūdīšanās, kas līguma noslēgšanu nav ietekmējusi; ja kļūdīšanās nebūtu notikusi, līgums tāpat būtu noslēgts.

II.VII.11.2.2.2.2. Kļūdīšanās dēļ noslēgts līgums

1. Katras substanciālās kļūdīšanās dēļ noslēgtais līgums ir nederīgs.

2. Ja, līgumu slēdzot, ir notikusi acidentāla kļūdīšanās, tad līgums ir derīgs.

3. Acidentālās kļūdīšanās dēļ noslēgts līgums, kam iemesls bija otrās puses viltība, panāk, ka līgums ar abpusējām saistībām no cietējas puses ir pakļauts anulēšanai, ja vien līgums pēc savas dabas ir tāds, kas pakļaujas anulēšanai. Ja tādos pašos apstākļos ir noslēgts dāvināšanas līgums, tad to jāuzskata par nederīgu.

4. Acidentālās kļūdīšanās gadījumā, kuras dēļ līgums tā kā tā būtu noslēgts, kaut arī kļūdīšanās iemesls ir bijis otrās puses viltība, tomēr noslēgtais līgums nav pakļauts anulēšanai.

II.VII.11.2.2.3. Draudu ietekmē noslēgts līgums

Ja nebūtu bijis draudu, līgums netiktu noslēgts. Vispārējais princips ir tāds, ka līgums, noslēgts draudu dēļ, paliek spēkā, ja vien draudi nav traucējuši prāta skaidrību.

1. Smagi draudi, kuri nav bijuši netaisnīgi, līgumu nedara ne nederīgu, ne pakļautu anulēšanai.

2. Smagi draudi, kuri bijuši netaisnīgi, noslēgto līgumu nedara nederīgu, bet tomēr šāds līgums ir pakļauts anulēšanai pēc cietēja prasības.

Nelieli draudi ļauj sirdsapziņai pieprasīt līguma anulēšanu, ja vien tādi draudi bija līguma noslēgšanas motīvs. Civilie likumi nelieliem draudiem nedod nekādu tiesisku pamatojumu, t.i., tos neatzīst.

Divi izņēmumi. Ja laupītājs uzbrūk un, draudēdams ar nāvi, pieprasa naudu, tad naudas atdošana uzskatāma par nelabprātīgu. Ja kādu ar smagiem draudiem spiež noslēgt laulību vai iestāties klosterī, tad šādu draudu iespaidā izdarītie akti nav labprātīgi.

3. Smagi vai viegli draudi, kas bijuši netaisnīgi, bet to mērķis nebija līguma izspiešana, panāk līguma pakļaušanu anulēšanai, ja netaisnība ir nākusi no otrās līguma slēdzējpuses. Bet, ja netaisnība nākusi no kādas trešās personas, tad noslēgtais līgums netiek pakļauts anulēšanai.

II.VII.11.2.2.4. Pamudinājums

1. Līguma vai vienošanās iemesls ir pamudinājums, kādēļ viens nodod savas tiesības citam. Šis iemesls ir griba parādīt labdarību.

2. Līguma iemesls ir divējāds:

a) noteicošais pamudinājums, kas tieši ietekmē līguma noslēgšanu;

b) apstāklis, kas tikai mazliet pamudina uz līguma slēgšanu.

Ja noteicošais pamudinājums ir, tad līgums ir spēkā, bet, ja nav — līgums nav spēkā. Ja trūkst apstākļa, kas tikai mazliet pamudina uz līguma slēgšanu, tad līgums ir derīgs. Tā, piem., dēls atdod savam kaimiņam radioaparātu, būdams pārliecībā, ka tēvs mirstot to novēlējis savam kaimiņam. Izrādās, ka tāda novēlējuma nav, tāpēc dēlam ir tiesības radioaparātu ņemt atpakaļ.

Cilvēks nopērk zemes gabalu, cerēdams tanī atrast apslēptu mantu. Īstenībā nekādu mantu neatrod. Pirkums ir spēkā, jo apslēptās mantas atrašana nav noteicošais iemesls.

3. Vai ir derīgi tādi līgumi, kuru noslēgšanas pamudinājums ir kāds nemorāliskas dabas motīvs, piem.: “Es tev samaksāšu 1000 latu, ja tu noslepkavosi Pēteri?

Ja līgums tiek noslēgts tā, ka tanī noteicošais pamudinājums ir nemorālisks, tad līgums nav saistošs, ir nederīgs.

3. nodaļa — Līguma saistības

II.VII.11.3.1. No noslēgtā līguma var rasties viena no trim saistībām:

a) dabiskā saistība, kas izriet no līguma dabas un saista sirdsapziņā, bet nedod iespēju panākt savas tiesības tiesas ceļā;

b) civilā saistība, kas rodas no civilām tiesībām un dod iespēju šī veida tiesību atgūšanu tiesas ceļā;

c) jaukta tipa saistība - saista sirdsapziņā un rada iespēju savas tiesības panākt arī caur tiesu.

1. Katrs derīgs līgums rada saistību sirdsapziņā saskaņā ar apmaiņas taisnību.

2. Derīgs līgums uzliek saistības uz taisnības pamata ne tikai tajās lietās, kuras līgumā ir skaidri noteiktas, bet arī tajās, kuru saistība rodas no līguma dabas vai no pozitīvā likuma, vai uz vietējā paraduma pamata.

3. Saistības smagums, kas radies no noslēgtā līguma, ir proporcionāls matērijas svarīgumam. Smaga saistība rodas smagā matērijā, viegla saistība — vieglā matērijā. Lietas daba pieprasa, lai abu līguma pušu tiesības tiktu ievērotas smagā matērijā kā smaga saistība. Tāpēc saistības smagums nav atkarīgs no līguma slēdzēju gribas, bet gan no līguma matērijas.

4. Nestabilais līgums (kas pakļaujas anulēšanai) saista vienu pusi, kamēr otra puse, kam ir tiesības līgumu anulēt, pieprasa anulēšanu. Ja otra puse atsakās no anulēšanas tiesību izmantošanas, tad līgums kļūst stabils. Līgums, kas netiek anulēts ar likumu nosacītā laikā, kļūst stabils.

5. No līguma neievērošanas var rasties pienākums atlīdzināt otrai pusei zaudējumu. Zaudējums tiek atlīdzināts saskaņā ar noteikumiem par zaudējuma darīšanu. Dažreiz līgumos tiek paredzēta noteikta soda nauda par līguma laušanu.

II.VII.11.3.2. Līgumam pievienotais zvērests

1. Vispārējais noteikums ir tāds, ka zvērests seko līguma dabai, jo zvērests nemaina tiesību raksturu. Ir sastopami vairāki gadījumi:

a) ja līgums ir nederīgs tāpēc, ka līguma objekts nav pieļaujams (neatbilst morāliskām prasībām), tad arī pievienotais zvērests nav spēkā;

b) ja līguma matērija ir atļauta, bet pats līgums kāda cita apstākļa dēļ ir nederīgs vai nestabils, tad pievienotais zvērests neietekmē līguma nostiprināšanu.

2. Attiecībā uz pašu zvērestu ir jāšķiro:

a) zvērētājs ir pārliecināts, ka līgums ir spēkā, ar zvērestu viņš grib pastiprināt tā saistības spēku, bet īstenībā līgums ir nederīgs, tāpēc arī zvērests ir nederīgs;

b) zvērētājs zina, ka līgums pēc taisnības nav saistošs, bet viņš grib to ievērot zvēresta dēļ, tāpēc dod zvērestu. Šajā gadījumā zvērests ir derīgs;

c) zvērests, ka netiks anulēts nestabils līgums, pats par sevi ir derīgs un saistošs, izņemot gadījumu, ja apsolījums neanulēt ir neatļauts vai nestiprs kā kaitīgs sabiedriskam labumam;

d) darbība, kas ir pretrunā ar iepriekš izdarīto derīgo zvērestu, ir spēkā; zvēresta lauzējs tomēr grēko pret izdarīto zvērestu. Tā, piem., paliek spēkā testamenta atsaukums, kam iepriekš bija pievienots zvērests, ka tas netiks atsaukts. Paliek spēkā dāvinājums Jānim, lai gan agrāk bija zvērēts, ka dāvinās Pēterim.

II.VII.11.3.3. Kvalificēts līgums ir tāds, kam pievienota piebilde (attiecībā uz veidu vai noteikumu), kas saistību zināmā mērā pārveido. Piebilde var būt attiecināta uz līguma nosacījumu, mērķi, iemeslu, norādījumu, laiku.

II.VII.11.3.3.1. Līgumam pievienots nosacījums:

1. a) nosacījums ir līgumam pievienots ārējs apstāklis, no kura esamības atkarīgs līguma spēks.

Līguma spēks ir atkarīgs no nosacījuma piepildīšanās, piem., “uzdāvināšu tev pulksteni, ja noliksi eksāmenu.

Esošā saistība zaudē spēku, ja nosacījums piepildās, piem., “es tev pārdodu māju, izņemot gadījumu, ja man piedzimst dēls;

b) nosacījums var skart tagadni, pagātni vai nākotni;

c) nosacījums attiecībā uz nākotni var būt 1) tāds, kas noteikti īstenosies, 2) tāds, kas ietver sevi ko neiespējamu,

3) tāds, kas var piepildīties un var arī nepiepildīties.

2. Principi:

a) nosacījums attiecībā uz tagadni vai pagātni panāk to, ka līgums ir spēkā, ja nosacījums ir piepildījies. Nav spēkā, ja nosacījums nav piepildījies;

b) nosacījums attiecībā uz nākotni liek gaidīt nosacījuma izpildīšanos vai neizpildīšanos. Ja nosacījums ir piepildījies, tūlīt ir spēkā līguma saistības. Ja nosacījums nepiepildās, tad līgumam nav spēka;

c) nosacījums, kas nākotnē nepieciešami piepildīsies, panāk to, ka līgums jau tūlīt ir spēkā;

d) nosacījums, kas noteikti nepiepildīsies, panāk to, ka līgums ir nederīgs, jo tā ir tikai tukšu vārdu spēle.

II.VII. 11.3.3.2. Līgums ar piebildi attiecībā uz mērķi nozīmē to, ka viena puse norāda otrai, kādam mērķim drīkst izlietot uz līguma pamata iegūto lietu, bet otrā puse šādu noteikumu pieņem. Tā, piem.: “Es dodu tev 1000 latu, šo summu drīkst lietot tikai slimnieku un trūkumcietēju atbalstam.

Veids (modus) var būt tāds, kas neuzliek sirdsapziņā nekādu pienākumu — “šo naudu tev dodu izlietošanai pēc saviem ieskatiem. Pievienotais nosacījums var saistīt vienīgi uzticēšanās dēļ — “es tev dodu pabalstu, bet ceru, ka tu būsi centīgs mācībās. Veids var saistīt arī uz taisnības pamata. Ja šāda veida pievienotais nosacījums netiek izpildīts, tad līgums zaudē savu spēku.

II.VII.11.3.3.3. Līgums, kurā piebilde attiecas uz iemeslu, ar ko tiek norādīts līguma motīvs, pamudinājums, piem., “es tev dodu pulksteni kā savam radiniekam. Ja pievienotais nosacījums ir noteicošais motīvs, bez kura noteikta darbība netiek darīta, tad šā motīva nepiepildīšanās gadījumā līgums nav spēkā. “Dāvinu tev šo uzvalku, jo tu visu pazaudēji ugunsgrēkā. Ja īstenībā tāds ugunsgrēks nav bijis, tad dāvināšana nav spēkā, jo dāvinātājs nevēlas uzvalku dot krāpniekam. Ja līguma iemesls ir tikai daļēji pamudinošs motīvs, bez kura tāpat līgums tiktu īstenots, tad arī bez minētā motīva līgums ir spēkā. “Precu tevi, jo tev ir bagāts pūrs — (ari bez pūra tiktu precēta).

II.VII.11.3.3.4. Līgums, kuram piebildē ir norādījums, kas tuvāk norāda ne tikai pašu vielu, bet arī tās kvantitāti un kvalitāti. Norādījumu var izteikt divējādi: izklāstoši, aprakstoši (demonstrative) (“pērku cementa maisu, kas parasti sver 100 kg); precīzi (taxative) (“pērku 100 kg cementa, kurš ir iepakots šinī maisā). Pirmajā gadījumā, ja svars nav gluži precīzs, kļūda nav ņemama vērā, svars nav papildināms. Otrajā gadījumā svaram jābūt precīzam, iztrūkuma gadījumā jāpapildina.

II.VII.11.3.3.5. Līgums uz noteiktu laiku, kurā tiek norādīta līguma izpildīšanas diena.

Ja noteiktā diena uzliek saistību termiņu, pēc kura izbeigšanās vairs nav iespējams līgumu izpildīt, tad pēc norādītās dienas saistība izbeidzas. Ja noteiktā diena uzliek pienākumu līgumu pildīt arī pēc norādītā termiņa, tad, izpildot līgumu, debitors kļūst atbildīgs par kreditoram nodarītajiem zaudējumiem, kas radušies no līguma neizpildīšanas noteiktā laikā.

Ja noteiktā diena noteikti pienāks, tad līgums tūlīt stājas spēkā, bet tā izpildīšanu var sākt pēc norunātā termiņa. “Ziedošu baznīcai 100 latu, kad mans tēvs būs miris.

Ja paredzētais laiks var atnākt vai arī neatnākt, tad saistība ir nedarbīga līdz termiņam, kad paredzētais laiks ir atnācis. Ja paredzētais laiks vispār neatnāk, tad saistība zaudē savu spēku. “Es tev atdošu savu veco televizoru, kad mans dēls kļūs par skolotāju.

4. nodaļa — Vienpusējie līgumi

II.VII.11.4.1. Apsolījums

II.VII.11.4.1.1. Apsolījuma daba

1. Apsolījums ir darījums, kurā viena puse pieņem darījumu, bet otra puse bez atlīdzības uzņemas saistību kaut ko darīt vai no kaut kā atteikties.

Apsolījums nav tas pats, kas priekšlikums. Priekšlikumā nav redzama saistība, bet apsolījumā ietilpst noteikta saistība.

Promittens — persona, kas apsola; promissarius — persona, kurai tiek kaut kas apsolīts.

2. Lai apsolījums būtu derīgs, nepieciešami šādi nosacījumi:

a) griba uzņemties saistību,

b) apsolījums no vienas puses izteikts, bet no otras puses pieņemts. Izteikto apsolījumu pēc dabiskā likuma vienmēr var vēl atsaukt, kamēr otrā puse to vēl nav pieņēmusi, akceptējusi.

II.VII.11.4.1.2. Apsolījumam nepieciešamās saistības

1. No apsolītāja intences atkarīgs, vai apsolījums saista uz uzticības pamata vai uz taisnības pamata:

a) ja apsolītājs ir domājis uzņemties saistību tikai uz uzticības pamata, tad apsolījuma izpildīšana viņu saista sirdsapziņā, bet tikai kā viegls pienākums, pat svarīgā lietā. Pati par sevi vienīgi kailas uzticības laušana vēl nenes zaudējumu. Ja uzticības laušana kaut kādu apstākļu dēļ nes smagu zaudējumu personai, kurai dots apsolījums, tad tādā gadījumā uzticības laušana ir smags pārkāpums;

b) ja apsolītājs ir domājis uzņemties saistību uz taisnības pamata, tad viņam ir stingri saistošs pienākums apsolījumu izpildīt smagā matērijā. Taču apsolījumā matērijai ir jābūt četras reizes lielākai par to, kāda ir nepieciešama zādzībā, lai tā sastādītu smagu matēriju, jo apsolījums kaut ko dot daudz mazākā mērā pretojas taisnībai nekā svešas lietas piesavināšanās;

c) ja par apsolījuma saistību ir šaubas, tad jāpaliek pie mazākā apmēra, jo nevienam nav uzliekama pildīšanai tāda saistība, par kuru nav droši zināms, vai tā ir saistoša. Tā, piem., ja kāds ir izdarījis apsolījumu svarīgā lietā, nepievēršot uzmanību, vai sola, saistot sevi ar smagu vai vieglu pienākumu, tad jāuzskata, ka solītājs saistījis sevi tikai ar vieglu pienākumu;

d) apsolījumi parasti nesaista uz taisnības pamata, jo reti kad apsolītājs ir domājis sevi tik stingri saistīt. Taču noteiktos apstākļos ir jāpieņem, ka apsolījuma pienākums ir saistošs uz taisnības pamata. Tādi apstākļi var būt:

1) apsolījumam pievienots rakstveida un ar parakstu apstiprināts zvērests,

2) apsolījums izdarīts liecinieku klātbūtnē,

3) abpusējs apsolījums ar saistību no otras puses (saderināšanās);

e) apsolījumā ir atšķirība starp uzticības un taisnības saistību. Apsolījuma saistība vienīgi uz uzticības pamata personai, kurai ir apsolīts, vēl nedod tiesības uz lietu, bet apsolījuma saistība uz taisnības pamata dod tai tiesības uz apsolītās lietas saņemšanu. Personai, kurai ir dots apsolījums, nav tiesību apsolīto lietu paņemt sev slepeni.

2. Apsolījums, arī uz taisnības pamata saistošs, izbeidzas:

a) ja pēc apsolījuma atklājas vai rodas liela apstākļu pārmaiņa. Ja šī lietu pārmaiņa būtu zināma pirms apsolījuma, tad apsolījums nemaz netiktu izdarīts;

b) ja pirms apsolījuma izpildīšanas izbeidzas noteicošais apsolījuma motīvs;

c) ja apsolītā lieta bez apsolītāja vainas kļūst neiespējama, neatļauta vai personai, kurai tā apsolīta, kaitīga vai nederīga;

d) abpusējā apsolījumā — ja abas puses no apsolījumiem atkāpušās.

II.VII.11.4.1.3. Vai ir jāpilda apsolījums, ja pirms tam nomirst persona, kurai apsolījums dots?

Viss atkarīgs no apsolītāja nodoma. Ja apsolītajam bija prātā vienīgi tās personas labums, kurai dots apsolījums, tad tas zaudē savu spēku. Ja apsolītajam bija prātā galvenokārt personas ģimene vai pēcteči, tad apsolījums paliek spēkā.

4. Ja pirms apsolījuma izpildīšanas nomirst pats apsolītājs, tad apsolījuma izpildes pienākums pāriet uz mantiniekiem, izņemot, ja apsolītājs gribēja ar apsolījumu saistīt tikai sevi.

II.VII.11.4.2. Dāvināšana

II.VII.11.4.2.1. Jēdziens par dāvināšanu

1. Dāvināšana ir akts, kurā noteiktas īpašuma tiesības pār savu lietu tiek par velti nodotas citam.

Dāvināšana ir vienošanās līgums. Pietiek ar abu pušu savstarpējo vienošanos. Dabiskais likums neko citu nepieprasa. Pozitīvie likumi dažreiz pieprasa lietas nodošanu dāvanas saņēmējam, lai dāvināšanas akts būtu noslēgts.

Dāvināšana atšķiras no apsolījuma. Pie apsolījuma ir tiesības prasīt no apsolītāja, lai viņš izpildītu savu apsolījumu.

2. Dāvināšanu var izdarīt vienīgi no tā, kas pašam pieder. Ja dāvinātājs ir apkrauts ar parādiem un nav vairs spējīgs tos samaksāt, tad viņa dāvināšana ir gan derīga, bet ir netaisnīga. Derīga no tā viedokļa, ka tādam dāvinātājam tomēr ir tiesības uz savu lietu. Bet netaisnīga gan no dāvinātāja puses, gan no dāvanas saņēmēja puses. Tāds dāvinātājs dara pārestību saviem kreditoriem, bet dāvanas saņēmējs dara kreditoriem pārestību ar tiešu līdzdalību un piekrišanu netaisnībai. Kreditoriem ir tiesības prasīt, lai no viņiem piederošām mantām netiktu citiem dotas dāvanas.

Ja dāvanas saņēmējs neko nezina par dāvinātāja maksātnespēju, tad viņš nav saistīts ar restitūcijas pienākumu. Bet, ja zināja un tomēr dāvinājumu pieņēma, tad ir saistīts ar pienākumu dāvinājumu atdot atpakaļ.

II.VII.11.4.2.2. Dāvinājumu veidi

1. Ņemot vērā sekas, dāvinājumi ir:

a) dāvinājums dzīves laikā, kad īpašuma tiesības no dāvinātāja uz dāvanas saņēmēju pāriet tūlīt, abām pusēm dzīvām esot;

b) dāvinājums nāves iemesla dēļ, kad īpašuma tiesības uz dāvanas saņēmēju pāriet tikai pēc dāvinātāja nāves.

Nevar uzskatīt par dāvinājumu, ja slimais izdala savu kustamo un pat nekustamo mantu radiniekiem, kalpiem, draugiem.

2. Ņemot vērā motīvu, dāvinājumi ir:

a) tīrais labvēlības dāvinājums, kur dāvinātājs nav nekāds parādnieks attiecībā pret dāvanas saņēmēju;

b) atlīdzinājuma dāvinājums izsaka to, ka dāvinātājam pret dāvanas saņēmēju ir kāds pateicības parāds.

3. Ņemot vērā veidu:

a) vārdiska dāvināšana;

b) lietišķa dāvināšana, ja dāvinot reizē tiek pasniegta dāvana;

c) dāvana tiek dota no rokas rokā.

Dāvināšana var notikt arī citādos veidos: lietu pārdodot, nododot lādes atslēgu, lieta jau atrodas pie dāvanas saņēmēja.

II.VII.11.4.2.3. Noteikumi, lai dāvināšana būtu derīga

Dabiskais likums neko citu neprasa kā vien to, lai viena puse dāvinātu, bet otra puse dāvanu pieņemtu.

Lai dāvināšana būtu derīga, nepieciešams, lai piekrišana dāvanas saņemšanai izpaustos ārēji, t.i., būtu ārēji redzama. Tāpēc dāvināšanu var atsaukt, ja dāvinājums vēl nav akceptēts, t.i., nav dota piekrišana dāvanas pieņemšanai.

Pozitīvais likums zināmos gadījumos pieprasa noteiktas formalitātes, bez kurām dāvināšanu neatzīst.

II.VII. 11.4.2.4. Dāvinājuma sekas ir tādas, ka parasti ar dāvināšanu neatsaucami īpašuma tiesības pāriet no dāvinātāja uz dāvanas saņēmēju.

1. Dāvinājums pieder pie t.s. vienošanās līgumiem. Lai dāvināšana būtu derīga, nepieciešama savstarpējā vienošanās starp dāvinātāju un dāvanas saņēmēju. Lai īpašuma tiesības pārietu no dāvinātāja uz dāvanas saņēmēju, pozitīvie likumi bieži vien pieprasa dāvanas nodošanu dāvanas saņēmējam.

2. Kaut arī dāvināšana pēc dabiskā likuma ir neatsaucama, tomēr pozitīvie likumi dažos gadījumos pieļauj pilnīgu vai daļēju atsaukšanu.

II.VII.11.4.3. Testaments

II.VII.11.4.3.1. Mantojuma tiesības

II.VII.11.4.3.1.1. Likumīgās tiesības

Pēc dabiskā likuma pēcnācējiem ir tiesības mantot mirušā mantu, izņemot tos, kuri no mantojuma ir likumīgi izslēgti. Tāpēc Svētie Raksti saka: “Ja dēls, tad arī mantinieks.

Atsevišķas ģimenes, no kurām veidojas sabiedrība, pēc dabas iekārtojuma turpina paaudžu paaudzēs cilvēku dzimuma pastāvēšanu. Grūti iedomāties ģimeņu pastāvēšanu, ja tās neko nebūtu mantojušas no iepriekšējām paaudzēm. Pati daba prasa, lai pastāvētu noteikta mantošanas kārtība. Tomēr konkrētus noteikumus vai mantošanas likumus izdot ir civilās varas kompetencē.

II.VII.11.4.3.1.2. Jēdzieni

1. Mantojums ir tiesības pēc mirušā saņemt viņa mantu un viņam piederošās tiesības.

Mantojums var būt:

1) tiesības mantot uz likuma pamata-,

2) tiesības mantot uz mirušā pēdējās vēlēšanās pamata.

Hereditas — manta, kurā ietilpst visas mirušā materiālās vērtības un viņam piederošās tiesības.

Heres — mantinieks ir persona, uz kuru pāriet mirušā manta, arī tiesības. Mantinieks var iegūt mantojumā visu mirušā mantu vai arī tikai kādu daļu.

Legatarius — persona, kas saņem mantojumā kādu konkrētu lietu uz novēlējuma pamata.

Legitima — mantojuma daļa, kura pieder mantiniekiem kā neatsavināma daļa. To viņi manto pat bez novēlējuma.

2. Mantojumu var iegūt trejādi:

a) ar mantošanas līgumu, kas dod tiesības noteiktai personai uz noteikta mantojuma iegūšanu;

b) ar testamentu, kas nosaka, kam paliek manta un tiesības;

c) neatsavināmā daļa, kas paliek bērniem vai radiniekiem bez testamenta, vienīgi uz likuma pamata.

3. Mantinieki iedalās:

a) mantinieks, kas mantojumu saņem bez testamenta uz likuma pamata;

b) mantinieks, kas saņem mantojumu uz testamenta pamata, kurā noteikta mirušā griba attiecībā uz viņa mantu;

c) pozitīvais likums nosaka, ka dažas personas nedrīkst būt izslēgtas no mantojuma — obligātie mantinieki;

d) mantinieki pēc testamenta, kurus likums neieskaita obligātajos mantiniekos; tos testators var ieskaitīt vai neieskaitīt mantiniekos, viss atkarīgs tikai no testatora gribas;

e) mantinieki, kuriem mantošanas tiesības piešķir likums, kaut arī mirušais tos nav ieskaitījis mantiniekos, jo ir miris, neatstājot testamentu; var būt, ka testaments vispār nav rakstīts vai arī ir nederīgs.

II.VII.11.4.3.1.3. Piekrišana mantojuma pieņemšanai

1. Kad testators jau ir miris, mantinieks mantojumu tūlīt vēl nesaņem. Ir vajadzīga mantinieka piekrišana, ka viņš mantojumu pieņem. Mantinieks nav spiests piekrist mantojuma pieņemšanai, viņš var arī to noraidīt.

2. Piekrišana mantojuma pieņemšanai var notikt divējādi:

a) ir pienākums saskaņā ar likumu maksāt mirušā parādus un novēlējumus;

b) nav pienākuma maksāt mirušā parādus un novēlējumus, cik daudz tie sniedzas pāri paša mantojuma vērtībai. Praktiski arī pirmajā gadījumā sirdsapziņā nav pienākuma maksāt mirušā parādus un novēlējumus, ja tie sniedzas pāri mantojuma vērtībai.

3. Kas piekrīt mantojuma saņemšanai, tas pārņem mirušā mantu un tiesības, reizē arī parādus un citus apgrūtinājumus, izņemot tos, kas pārsniedz mantojuma vērtību. Taču personiskās mirušā tiesības un apgrūtinājumi izbeidzas ar viņa nāvi. Mantiniekam ir pienākums tūlīt izpildīt mirušā novēlējumus un visdrīzākajā laikā samaksāt parādus.

II.VII.11.4.3.2. Pēdējā vēlēšanās

II.VII.11.4.3.2.1. Pēdējā griba ir tā vēlēšanās, ar kuru tiek noteikts, kas ir darāms ar aizgājēja mantu pēc viņa nāves.

1. Visiem rīkojumiem ir tā īpatnība, ka persona, kas izsaka par savu mantu pēdējo vēlēšanos, patur par savu mantu īpašuma tiesības līdz nāves brīdim, tāpēc pēdējie rīkojumi par mantas novēlēšanu var tikt mainīti. Tiešām spēkā ir tikai tas rīkojums, kas patiesībā ir pēdējais, kā tas arī saucas — pēdējā griba.

2. Pēdējās gribas saistošais spēks izriet no dabiskā likuma.

3. Lai pēdējā griba būtu spēkā, pēc dabiskā likuma vajadzīgs tikai tas, lai persona, kas izsaka savu pēdējo gribu, būtu pie pilna prāta un novēlēšanas aktu darītu brīvi, bez tam lai aizgājēja pēdējā griba būtu droši zināma. Pozitīvais likums pieprasa noteiktas formalitātes. Ja to trūkst, tad pēdējā griba nav spēkā, vai vismaz nav spēkā pēc tiesneša lēmuma.

Par testatora pēdējo gribu var droši zināt no raksta vai no lieciniekiem. Vajadzīgi vismaz divi liecinieki.

II.VII.11.4.3.2.2. Pēdējās gribas novēlējums dievbijīgiem mērķiem

Pēdējā griba, kas izsaka novēlējumu dievbijīgiem mērķiem, pakļaujas dievišķajam un Baznīcas likumam, tāpēc Baznīcai ir tiesības noteikt, kad šī pēdējā griba tiek atzīta par derīgu. Baznīca atzīst par derīgiem arī tos pēdējās gribas novēlējumus dievbijīgiem mērķiem, kuros ir droši zināma testatora griba, lai gan nav ievērotas formalitātes, kuras pieprasa civilā vara.

Pāvests nopietna un nepieciešama iemesla dēļ pēdējās gribas novēlējumu dievbijīgiem mērķiem var pārmainīt.

II.VII.11.4.3.2.3. Pēdējā griba var būt noformēta dažādā veidā:

1) kā testaments,

2) kā novēlējums,

3) kā dāvinājums.

1. Sastādot testamentu, parasti tiek norādīta manta vai tikai tās daļa. Tāpat tiek noteikti mantinieki — viena vai vairākas personas.

2. Novēlējums ir pēdējā griba, ar kuru noteikta lieta tiek novēlēta noteiktai personai, kurai to nodod izpildītājs.

Novēlējumā jāparedz konkrēta lieta. Pēc novēlētāja nāves mantinieks pārņem mantojumu, pār novēlēto lietu iegūstot īpašuma tiesības. Tomēr lietu viņš pats nedrīkst ņemt, bet to jāsaņem no mantinieka.

3. Dāvinājums ir tāda pēdējā griba, kad citam kaut ko dāvina tā, ka dāvinājums iegūst spēku tikai pēc dāvinātāja nāves. Katrs cits dāvinājums, kurā netiek minēts speciāli nāves apstāklis, tiek saprasts kā dāvinājums starp dzīvajiem, kaut arī dāvinājums notiek, tuvojoties nāvei. Ja dāvinājums ir nāves iemesla dēļ, tad nāves vārds tiek speciāli minēts: “Kad es nomiršu, tad šī lieta piederēs tev. Nepieciešams, lai būtu patiess dāvinājums, bet ne dāvināšanas apsolījums, lai dāvinājuma saņēmējs dotu savu piekrišanu dāvinājuma saņemšanai. Kamēr dāvinātājs vēl ir dzīvs, viņš dāvinājumu var atsaukt.

II.VII.11.4.3.3. Testamenta būtība

II.VII.11.4.3.3.1. Testamentu iedalījums

1. Testaments, kas noslēgts, ievērojot visas formalitātes.

Testamentum non sollemne — testaments bez formalitātēm. Testaments bez formalitātēm ir derīgs tikai īpašos gadījumos. Tā, piem., testaments, ko ir atstājis kareivis, vai arī testaments, sastādīts jūras brauciena laikā, vai arī mēra slimības laikā.

2. Testamentum scriptum — rakstisks testaments.

Testamentum nuncupativum — mutisks testaments.

3. Testamentum iudiciale — testaments, kas izdarīts notāra klātbūtnē un notāra apstiprināts.

Testamentum extraiudiciale — testaments, kas noformēts bez notāra.

4. Testaments, ko testators ir pašrocīgi uzrakstījis un pats ar savu vārdu un uzvārdu parakstījis, pievienojot gadu, mēnesi un dienu.

Testamentu formalitātes, kuras pieprasa civilais likums, dažādās zemēs ir dažādas. Tās. var uzzināt no attiecīgiem likumu kodeksiem.

II.VII.11.4.3.3.2. Testaments bez formalitātēm.

1. Testaments, kam trūkst civilajā likumā noteikto formalitāšu, ir nederīgs.

2. Testaments, kam trūkst formalitāšu, var būt nederīgs vēl pirms tiesas sprieduma vai arī tikai pēc tiesas sprieduma. Tas jānoskaidro no attiecīgiem likumu kodeksiem.

II.VII.11.4.3.3.3. Pienākums atstāt testamentu

1. Stingri ņemot, nav īpaša morāliska pienākuma katrā ziņā atstāt testamentu. Mantinieki neatsavināmo daļu var saņemt arī bez testamenta. Tomēr zināmos apstākļos testaments kļūst nepieciešams, lai kārtīgi izmaksātu parādus, lai starp mantiniekiem neizceltos nevajadzīgi strīdi.

2. Dabiskais likums pieprasa, lai tēvs saviem bērniem no savas mantas atstātu tik daudz, lai tie būtu spējīgi dzīvot pieklājīgi, piemēroti savam stāvoklim. Ar pārējo mantu viņš var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Bērniem atstājamo daļu pozitīvais likums nosaka sīkāk.

3. Obligātajiem mantiniekiem jāatstāj likumā noteiktā likumīgā mantojuma daļa, izņemot, ja šie mantinieki ir kļuvuši mantojuma necienīgi. Civilais likums, kas nosaka bērniem atstājamo likumīgo daļu, saista sirdsapziņā un uz taisnības pamata. Tēvs, kas bērnus bez pamatota iemesla atstāj bez likumīgās daļas, smagi grēko.

Dabiskais likums uzliek smagu pienākumu atstāt sievai, brāļiem un māsām, kuri cieš lielu trūkumu, tik daudz, lai glābtu no trūkuma. Pārējiem radiniekiem palīdzēt trūkumā ir viegls pienākums.

II.VII.11.4.3.3.4. Apsolījums neatsaukt testamentu

Tā kā testamentu arī dievbijīgiem mērķiem drīkst atsaukt vai mainīt, kamēr testators ir dzīvs, rodas jautājums, ko panāk apsolījums testamentu neatsaukt, it sevišķi tajā gadījumā, ja šis apsolījums ir apstiprināts ar zvērestu.

1. Apsolījumam testamentu neatsaukt saskaņā ar civillikumu nav nekādas nozīmes. Tāpēc, kas šādu apsolījumu ir izdarījis, tas nezaudē tiesības testamentu mainīt.

2. Vispār apsolījums nemainīt testamentu ir arī jāievēro, izņemot, ja mainīšanai rodas svarīgs iemesls.

3. Vienkāršs zvērests neatsaukt testamentu nepadara to par neatsaucamu. Protams, zvērests saista zvērētāju, lai tas tiktu ievērots.

Apsolījums neatsaukt testamentu, tā kā pēc civilajiem likumiem tam nav nekādas nozīmes, nepanāk testamenta neatsaucamību. Ari pēc pievienotā zvēresta atsaucamais testaments paliek tāpat par atsaucamo testamentu. Zvērests uzliek pienākumu to pildīt, bet nevar panākt, lai juridiski nederīgs akts kļūtu par juridiski derīgu aktu

5. nodaļa — Abpusēji līgumi

Abpusēji līgumi ir: uzglabāšana, aizdošana, pilnvara, aizņemšanās, pirkšana — pārdošana, iznomāšana, sabiedrība, valūtas maina.

II.VII.11.5.1. Uzglabāšana

II.VII.11.5.1.1. Uzglabāšana ir līgums, ar kuru viens uzņemas lietu uzglabāt un atdot tādu, kāda pieņemta uzglabāšanā, bet otrs nodod uzglabāšanā.

1. Bezatlīdzības uzglabāšana, ja uzglabātājs uzņemas uzglabāt par velti.

2. Uzglabāšana pret atlīdzību, ja par uzglabāšanu tiek ņemta maksa.

Uzglabāšanas pienākums ir vienāds, vienalga, vai uzglabā par velti vai par maksu. Protams, ja saņem maksu, tad jāuzglabā ar lielāku rūpību. Uzglabāšana ir lietas nodošanas līgums, kas skaitās noslēgts ar bridi, kad lieta faktiski ir pieņemta uzglabāšanā.

II.VII.11.5.1.2. Lietas uzglabātāju pienākumi

1. Lietas uzglabātāja pienākums uzglabāšanā saņemto lietu uzglabāt ar tādu pašu rūpību, ar kādu viņš uzglabātu tādu pašu savu lietu. Lielāka rūpība nav nepieciešama. Lielāka rūpība ir vajadzīga, ja tā līgumā ir speciāli paredzēta, ja par uzglabāšanu ir saņemta maksa.

2. Uzglabājamo lietu nedrīkst lietot, izņemot gadījumu, ja saimnieks uzglabātājam ir to atļāvis. Teorētiski ņemot, izlietot glabāšanā nodoto lietu, piem., naudu, nav liels grēks, ja to viegli ir iespējams atlikt atpakaļ. Praktiski ņemot, uzglabāšanā paņemto lietu nav tik viegli atgriezt atpakaļ. Atlikt vietā parasti ir grūti, tikai paņemt ir viegli.

Ja uzglabātājs uzglabājamo naudu dod apgrozībā un tā iegūst peļņu, tad peļņa pieder uzglabātājam kā sava darba auglis. Ja naudas saimniekam ir radies zaudējums no tā, ka nauda netika laikā atdota, tad uzglabātājam jāatlīdzina zaudējums.

3. Lietas uzglabātājam lieta ir jāatdod, kad vien saimnieks to pieprasa, vienalga, vai uzglabāšanai bija noteikts termiņš vai nē. Ja ir noteikts uzglabāšanas termiņš, tad uzglabātājam nav tiesību atdot lietu pašam no sevis pirms termiņa, ja lietas īpašnieks lietu neprasa atdot.

Uzglabāšanā nodoto lietu nav pienākums atdot atpakaļ:

a) ja noteikti ir zināms, ka lieta ir zagta;

b) ja zināms, ka lieta tiks izlietota ļaunam mērķim (zobens ienaidnieka nogalināšanai);

c) ja lietas saimnieks atsakās maksāt taisnīgo uzglabāšanas maksu.

Ja uzglabātājs neatdod lietu citos gadījumos, tad viņš grēko un viņa pienākums ir atlīdzināt zaudējumu lietas īpašniekam. Ja lieta šinī laikā tika bojāta, tad jāatlīdzina arī par bojājumu, jo lieta tika paturēta pret saimnieka gribu.

4. Jāatlīdzina zaudējums, kas radies uzglabāšanas laikā:

a) ja tas noticis smagas uzglabātāja vainas dēļ, tad atlīdzināšana jāizdara, negaidot tiesas spriedumu;

b) ja uzglabātāja nolaidības dēļ, tad jāatlīdzina pēc tiesas lēmuma;

c) ja radies zaudējums bez uzglabātāja vainas, tad nav pienākuma atlīdzināt.

II.VII. 11.5.1.3. Lietas īpašnieka pienākumi:

a) maksāt izdevumus sakarā ar lietas uzglabāšanu,

b) atlīdzināt zaudējumus, kādi radušies uzglabātājam sakarā ar lietas uzglabāšanu. Ja zaudējums radies lietas īpašnieka smagas vainas dēļ, tad jāatlīdzina, negaidot tiesas lēmumu.

II.VII.11.5.1.4. Sevišķs lietas uzglabāšanas veids

Ja starp diviem izceļas strīds par lietas piederību, bet lieta tiek nodota kādai trešai personai, lai uzglabātu, kamēr izšķirsies strīds. Lietu var nodot privāti cilvēki pēc savas vienošanās. Var nodot oficiāli pēc tiesneša rīkojuma.

Personas, pie kuras atrodas uzglabājamā lieta, pienākumi ir:

a) bez pamatota iemesla neatteikties no sekvestra amata,

b) nedrīkst atdot lietu ne vienai, ne otrai pusei, kamēr strīds nav izšķirts.

II.VII.11.5.2. Aizdošana

II.VII.11.5.2.1. Aizdošana ir līgums, ar kuru uz noteiktu laiku lieta tiek nodota citam lietošanai ar pienākumu pēc lietošanas to atdot atpakaļ.

Būtiskais moments līgumā ir lietas nodošana un pieņemšana. Šī līguma objekts var būt kustamas un nekustamas lietas, bet nedrīkst būt tādas, kas lietojot tiek patērētas (ēdamvielas, degviela), jo jāatdod īpašniekam tā pati lieta. Lietas aizlienēšanas laiks var būt noteikts, t.i., paredzēts atdot noteiktā termiņā. Dažreiz atdošanas laiku nosaka pašas lietas raksturs, daba.

Var būt lietas palienēšana, kad tā ir jāatdod uz pirmo pieprasījumu. Nav tiesību lietu atprasīt pirms termiņa.

II.VII.11.5.2.2. Palienētāja pienākumi

1. Lietas palienētājs, kas to ir paņēmis uz noteiktu laiku, nedrīkst to lietot citam mērķim kā vienīgi tam, kādam ir ņemta. Pretējā gadījumā palienētājs rīkojas netaisni. Ja lietai no tā radies bojājums vai īpašniekam zaudējums, tad tas jāatlīdzina.

2. Lienētājam jāuzņemas parastie izdevumi, kas saistīti ar lietas lietošanu ( barot paņemto zirgu), taču nav jāsedz ārkārtējie izdevumi (slima zirga ārstēšana).

3. Paņemtā lieta rūpīgi jāsargā. Tas jādara ar lielāku rūpību, nekā to dara lietas uzglabātājs, jo lienētājs par lietas paturēšanu neko nemaksā, lietu patur tikai savam labumam. Lienētājs maksā zaudējumus, ja lieta cietusi vai bojāta un ja tāds ir tiesas lēmums. Taču nav nekāda pienākuma atlīdzināt to zaudējumu, kas lietai radies no atļautās un nepieciešamās lietošanas.

4. Lieta jāatdod atpakaļ noteiktā laikā, kaut arī lietas saimnieks to vēl neprasa. Atdot atpakaļ pirms noteiktā laika nedrīkst gadījumā, ja lietas saimnieks tam ir pretī.

Ja palienēto lietu patur ilgāk nekā norunāts, tad jāatlīdzina par šo laiku visi zaudējumi, pat tie, ja lieta tiek bojāta nejaušības dēļ, izņemot to bojājumu, kas notiktu arī pie paša saimnieka. Par novilcināto laiku jāatlīdzina saimniekam zaudētā peļņa un radītais zaudējums.

5. Zaudējums, kas radies no tīrās nejaušības, pats par sevi jācieš pašam saimniekam. Zaudējums, kas cēlies no palienētās lietas lietošanas citiem mērķiem, jācieš ņēmējam. Ticijs no Sempronija paņēma zirgu labības ievešanai. Pa to laiku Ticija mājā notika zādzība. Ticijs dzinās zagļiem pakaļ ar palienēto zirgu, bet zirgs krita no dabūtā ievainojuma. Šinī gadījumā saimniekam ir tiesības sniegt lietu tiesā. Būs tā, kā tiesa nospriedīs.

II.VII.11.5.2.3. Lietas saimnieka pienākumi

1. Lietas saimnieka pienākums lietas ņēmējam parādīt lietas trūkumus, kuru dēļ var rasties nelaime. Ja devējs to nav darījis, tad viņš ir atbildīgs par zaudējumu, kas lienētājam no tā radies.

2. Saimnieks maksā ārkārtējus izdevumus, kuri radušies lienētājam, lietu uzturot.

3. Lietas saimnieks nedrīkst lietu pieprasīt atpakaļ pirms norunātā laika, izņemot gadījumu, ja saimniekam lieta vajadzīga pilnīgi neparedzētu apstākļu dēļ.

4. Ja lietai bez lienētāja vainas noticis kāds bojājums vai arī tā pavisam zudusi, pie tam atdošanas laiks netika novilcināts, tad viss zaudējums jācieš lietas īpašniekam.

II.VII.11.5.3. Pilnvara

II.VII.11.5.3.1. Pilnvara ir līgums, ar kuru viens cita vārdā uzņemas kāda darba vai uzdevuma veikšanu.

Uzdevuma pieņēmējs darbojas uzdevuma devēja vārdā. Uzdevuma devējs ir atbildīgs par visu, ko dara uzdevuma saņēmējs, ja vien viņš nepārkāpj savas pilnvaras robežas.

Uzdevuma saņemšana var būt labdarības vai izdevīguma līgums, atkarībā no tā, vai uzdevuma saņēmējs strādā par velti vai arī par algu.

II.VII.11.5.3.2. Pilnvaras saņēmēja pienākumi

1. Uzdevuma saņēmējam savs uzdevums jāveic rūpīgi un uzticīgi. Viņam viss jādara tāpat, kā to darītu sev. Lielāka rūpība ir vajadzīga, ja saņem algu, nekā tad, ja strādā par velti.

2. Jāstrādā pilnvaras robežās. Uzdevuma veikšanai var lietot visus līdzekļus, kurus prasa darba daba. Ja uzdevuma saņēmējs pārkāpj pilnvaras robežas, tad atbildība par visu gulstas uz viņu.

3. Visa peļņa jāatdod uzdevuma devējam.

4. Jāatlīdzina zaudējums, kas radies nolaidības dēļ.

II.VII.11.5.3.3. Pilnvaras devēja pienākumi

1. Jāizpilda visi pienākumi pret darba ņēmēju, ja vien uzdevuma saņēmējs nepārkāpj savas pilnvaras.

2. Jāmaksā visi izdevumi, kas nepieciešami un derīgi uzdevuma izpildīšanai.

3. Jākompensē zaudējumi, kādus bez vainas ir cietis uzdevuma saņēmējs, ja nelaimes cēlonis ir nejaušs atgadījums.

II.VII.11.5.3.4. Darba veikšana bez pilnvaras ir it kā līgums, ar kuru kāds ir uzņēmies cita darbu ar iedomām saimnieka piekrišanu, lai gan saimnieks par veicamo darbu nekā nezina.

1. Līgums juridiskā nozīmē ir tāds, kas abās pusēs bez īpašas norunas rada saistību, jo to pieprasa sabiedriskais labums, piem., cilvēks pieņēmis savā kūtī svešu lopu, kas nomaldījies, un to barojis, lai vēlāk nogādātu īpašniekam. Noklīdušā lopa kopējam ir tiesības saņemt atlīdzību no saimnieka par darbu un izdevumiem, kuri radušies sakarā ar lopa turēšanu.

2. Uz līgumu, kas ļoti radniecīgs līgumam “pilnvara, var attiecināt visu, kas ir sacīts par līgumu “pilnvara. Drīkst saņemt atalgojumu par padarīto darbu, izņemot, ja jau pašā sākumā bija paredzēts pakalpojumu izdarīt pārvelti.

II.VII.11.5.4. Aizņemšanās

II.VII.11.5.4.1. Aizņemšanās ir līgums, ar kuru lieta, kas pie pirmās lietošanas pakļauta patērēšanai, tiek nodota citam ar tādu norunu, lai tās pašas dabas un tā paša labuma cita lieta noteiktā laikā tiktu atdota.

Vārds mutulim formāli nozīmē tikko aprakstīto līgumu, bet reālā nozīmē — pašu lietu, kas tiek nodota citam.

Līgums tiek noslēgts ar to, ka viens nodod lietu citam. Pašu apsolījumu kādu lietu aizdot vēl nevar saukt par mutuum.

Mutuum objekts ir lieta, kas ar pirmo lietošanu tiek patērēta, piem., maize, labība, vīns, eļļa, cukurs. Šajā gadījumā pati lietas substance tiek iznīcināta. Var būt arī tā, ka lietas substance netiek iznīcināta, piem., nauda, koki ēkas būvei.

Tas, kurš lietu ir palienējis (mutuatarius), kļūst palienētās lietas īpašnieks. Viņš iegūst tiesības lietu paturēt, iznīcināt. Ja lieta zūd, tad tā zūd tam, kas to ir palienējis. Ja palienētā lieta nes augļus, tad arī tie pieder tam, kas lietu ir palienējis.

II.VII.11.5.4.2. Aizdevēja pienākumi

Tuvākmīlestība pieprasa, lai lielā trūkumā palīdzēm ar labprātīgiem ziedojumiem. Šī pati mīlestība pieprasa, lai tuvākam, kam aizdevums ir ļoti nepieciešams, aizdotu pat par velti, bez atdošanas.

1. Pastāv bauslis dot aizdevumu nabadzīgiem, jo sevišķi tad, ja pašreizējā stāvoklī tiem aizdevums ir ļoti vajadzīgs, bet vēlāk tiem radīsies iespēja atdot.

a) Pastāv mīlestības pienākums, kas uzliek saistību iet palīgā tuvākam, kas atrodas ļoti grūtā stāvoklī, ja vien bez īpašām grūtībām to spējam;

b) šis pienākums mūs nesaista, ja nav cerību, ka aizdevumu reiz varēs dabūt atpakaļ. Tad pietiek, ja kaut ko ziedojam.

2. Pastāv bauslis dot aizdevumu arī bagātiem, kuri nonākuši grūtā stāvoklī, bet aizdevums tos var glābt. Šis pienākums neattiecas uz tiem, kuri aizdevumu prasa vienīgi izdevīgai operācijai, ienesīgai apgrozībai.

Lietas aizdevējam:

1. Jābrīdina aizdevuma ņēmējs par dotās lietas trūkumiem, piem., aizdod vīnu, kas ātri skābst. Ja brīdinājumu neizdara, tad ir jāatlīdzina zaudējums.

2. Aizdevējs nedrīkst pieprasīt atdot lietu pirms termiņa. Ja termiņš nav noteikts, lieta nav jāpieprasa, kamēr tā vēl nav patērēta.

3. Aizdevējam ir jāpieņem lieta arī pirms termiņa, ja aizdošanas laiks bija domāts kā parocīgākais aizņēmējam.

II.VII.11.5.4.3. Lietas aizņēmēja pienākumi

1. Jāzina, ka šāda veida līgums dod aizņēmējam par lietu pilnīgas īpašuma tiesības. Paņemtā lieta zūd vai nes augļus jaunam īpašniekam — aizņēmējam.

2. Lieta jāatdod noteiktā laikā tanī pašā kvantitātē un kvalitātē. Ja termiņš nav noteikts, tad jāatdod, kad lieta tiek prasīta atpakaļ.

II.VII.11.5.4.4. Kas darāms, ja aizdotā nauda pa aizdošanas laiku inflācijas dēļ ir kļuvusi zemāka savā vērtībā?

Ja vērtība ir mainījusies nedaudz, tad parasti tas netiek ņemts vērā.

1. Ja parādnieks savas vainas dēļ novilcinājis parāda maksāšanu, tad viņš ir zaudējuma iemesls, kas radies kreditoram.

2. Parādniekam, kas naudu ieguldījis stabilās vērtībās vai arī tādās, kas nes augļus, ir jāatdod summa, kas ir proporcionāla pašreizējai vērtībai vai arī saņemtajiem augļiem.

3. Kreditors, redzēdams naudas kursa krišanu, var paaugstināt procentus vai prasīt naudu atpakaļ. Ja vienu vai otru kreditors ir izdarījis, tad parādniekam atkrīt pienākums atlīdzināt naudas kursa starpību.

Ja ne viens, ne otrs netika darīts, tad jautājuma atrisinājums atkarīgs no iemesla, kas izsaucis naudas vērtības mazināšanos.

II.VII.11.5.4.5. Svētais Krēsls ir noteicis:

a) par aizņemšanos kā tādu nav ņemama maksa;

b) drīkst ņemt likumā paredzētos procentus;

c) ja ir radies likumīgs apstāklis, procentus var paaugstināt.

II.VII.11.5.4.6. Procenti iedalās:

a) likumā paredzētie;

b) sadzīvē pieņemtie;

c) vienojoties aizdevējam un saņēmējam.

Procentu likmi nav iespējams noteikt. Tā ir atkarīga no vietējiem apstākļiem, no laika un personām. Vispār jāsaka, ka ir atļauti tādi procenti, kurus pieļauj vispārējais cilvēku vērtējums, paradums, rūpniecības un tirdzniecības nosacījumi. Diezgan bieži ir sastopama procentu likme no 3 līdz 5. īpašos apstākļos procenti var būt augstāki.

II.VII.11.5.4.7. Augļošana

II.VII.11.5.4.7.1. Augļošana ir peļņa, kas netaisnīgi iegūta no aizdevumiem. Citādi sakot, augļošana ir aizdevums uz nesamērīgi augstiem procentiem.

Augļošana ir grēks pret savstarpējo taisnību, kas pieprasa atlīdzināšanu. Matērijas smagums augļošanā ir vienlīdzīgs ar matērijas smagumu zādzībā, jo augļošana ir zināma zādzības forma.

II.VII.11.5.4.7.2. Augļošana ir aizliegta ar dabisko, kā arī ar dievišķo un Baznīcas likumu.

Dabiskais likums augļošanu aizliedz, jo tā ir pret savstarpējo taisnību. Ja augļošanu pieļauj pret nabadzīgiem cilvēkiem, tad grēks rodas arī pret mīlestību. Tātad divi grēki: pret taisnību un pret mīlestību.

Augļošanu aizliedz dievišķais likums, jo Svētie Raksti to notiesā.

Augļošanu notiesā Baznīcas likumi. Tā ir tikusi noliegta atsevišķos koncilos un vairāku pāvestu enciklikās.

II.VII.11.5.5. Pirkšana — pārdošana

II.VII.11.5.5.1. Vispār par pirkšanu — pārdošanu

Pirkšana — pārdošana ir līgums, ar kuru divi savstarpēji vienojas par preces izsniegšanu pret samaksu. Šajā līgumā ietilpst trīs elementi:

a) pircēja un pārdevēja savstarpēja noruna,

b) prece, ko veido kāda kustama vai nekustama lieta,

c) nauda kā samaksas līdzeklis.

Līgums pats par sevi ir viens, bet aptver divus aktus: pirkšanu un pārdošanu.

Pirkšana — pārdošana ir vienošanās līgums. Tas tiek noslēgts jau ar pašu norunu. Līguma būtība pēc dabiskā likuma neprasa ne lietas, ne naudas pasniegšanu, ne kaut kādas formalitātes. Pozitīvie likumi visbiežāk nosaka, ka ar norunu tiek iegūtas vienīgi tiesības uz lietu. Pircējs iegūst tiesības saņemt preci, bet pārdevējs — tiesības saņemt naudu. īpašuma tiesības tiek iegūtas tikai ar preces saņemšanu un naudas samaksāšanu. Šis likums saista arī sirdsapziņā.

Ir vajadzīgs, lai līgums no vienas puses būtu par preci, bet no otras puses — par naudu. Ja no abām pusēm līgums ir tikai par preci, tad tā ir maiņa, bet, ja līgums no abām pusēm ir tikai par naudu, tad tas ir kambijs (valūtas maiņa).

II.VII.11.5.5.2. Iedalījums

Pirkšana — pārdošana iedalās:

1) dabiskajā un 2) mākslīgajā.

Dabiskā, ekonomiskā — pērk to, kas nepieciešams dzīvei, bet liekais tiek pārdots.

Mākslīgā — lieta tiek pirkta ar nolūku to pārdot tālāk, lai iegūtu peļņu. Mākslīgā pirkšana — pārdošana nav nekas cits kā tirdzniecība.

2. Mākslīgā pirkšana — pārdošana ir divējāda:

a) peļņas, kad lieta tiek pirkta, lai bez pārmaiņas tiktu tālāk pārdota ar peļņu;

b) vienkārši mākslīgā, kad lieta tiek nopirkta un panākta tās pārmaiņa dabiski (audzējot lopu) vai rūpnieciski (no dēļiem izgatavots skapis), lai pārdotu par lielāku maksu.

II.VII.11.5.5.3. Pārdevēja pienākumi:

a) attiecībā uz pašu lietu,

b) attiecībā uz lietas trūkumu norādīšanu,

c) attiecībā uz pārdotās lietas nodošanu, uz pārdotās lietas drošību.

II.VII.11.5.5.4. Kādas lietas drīkst pārdot?

Pirkt un pārdot var katru lietu, kas pakļaujas pārdošanai. Nevar pārdot mantojumu, kamēr mantojuma novēlētājs vēl dzīvs. Var pārdot reāli pastāvošas lietas: lopus, novāktos augļus. Var pārdot lietas, par kuru iegūšanu ir cerība: augļus, kuri līdz rudenim nogatavosies, teļu, ko govs atnesīs, zivis no iemestiem tīkliem, loterijas laimestu. Pirkt un pārdot var arī tiesības un kredītus.

1. Lietai jābūt tai pašai, kuru pircējs lūdz.

2. Pārdot var savu lietu. Nevar pārdot svešu lietu. Kas apzināti pārdod zagtu lietu, ir atbildīgs par zaudējumu pircējam.

Precei jābūt labai, nedrīkst būt viltota, ar piejaukumiem.

II.VII.11.5.5.5. Preces trūkumi

Būtiskie trūkumi, kuru dēļ prece ir nederīga vai pat kaitīga. Mazāk nozīmīgi trūkumi, kuru dēļ prece nezaudē derīgumu. Trūkumi, kurus var viegli redzēt, un trūkumi, kurus grūti atklāt.

1. Pārdevēja pienākums atklāt preces būtīgos trūkumus pat tad, ja pircējs par tiem nemaz nejautā. Ja pārdevējs to nedara, tad pārdošana ir nelikumīga, jāatdod nauda pircējam.

2. Ja par lietas trūkumiem tiek jautāts, pārdevēja pienākums atklāt gan redzamos, gan apslēptos trūkumus. Ja pārdevējs to nedara, bet pat slēpj, tad viņš pieļauj krāpšanu un līgums kļūst nestabils. Ja pircējs, uzzinājis trūkumus, tomēr gatavs preci pirkt, tad pietiek, ja tiek samazināta maksa.

3. Ja par preces trūkumiem nemaz netiek jautāts, tad pārdevējam nav pienākuma atklāt nenozīmīgus trūkumus. Līgums ir spēkā esošs, ja vien nav pieļauta krāpšana un uz trūkumu rēķina tiek samazināta maksa. Ja pircējs pat atklātos trūkumus neredz, tad pārdevēja pienākums pircēju brīdināt par visiem trūkumiem.

II.VII.11.5.5.6. Par pārdodamo preci

1. Pārdevēja pienākums pārdoto preci nodot pircējam tādā stāvoklī, kāds ir bijis pirkšanas brīdī, citādi pircējam ir tiesības no pirkšanas atkāpties.

2. Pārdevēja pienākums līdz preces nodošanai preci sargāt kā lietas uzglabātājam. Ja šinī laikā prece sabojājas vai kļūst mazvērtīgāka pārdevēja vainas dēļ, tad tā pienākums samaksāt pircējam zaudējumu. Ja laikā, kad prece pāriet no pārdevēja pie pircēja, notiek nejauša preces bojāšanās, tad zaudējums jāsedz gan pārdevējam, gan pircējam.

3. Ja lieta ir pārdota, bet pircējam nenodota, tad šīs lietas augļi pieder tam, kam pieder īpašuma tiesības uz lietu. Protams, lietas īpašnieks cieš arī lietas bojāšanos vai tās vērtības samazināšanos.

II.VII.11.5.5.7. Pārdevēja garantijas pret pircēju

1. Pārdevēja pienākums ir sagādāt pircējam garantiju par drošu preces iegūšanu. Pārdevējs iegūst tiesības uz samaksu tikai ar to nosacījumu, ka pārdotā prece nonāks pilnīgi pircēja varā. Taču lieta nenonāk pilnīgā pircēja varā, ja tā nav nodrošināta pret likumīgu atsavināšanu. (Likumīga atsavināšana var notikt tā: ja pārdevējs nav lietas īpašnieks, tad īstais īpašnieks tiesā var atsavināt no pircēja savu lietu. Šinī gadījumā pārdevējam jāatdod pircējam nauda, ko pircējs bija samaksājis par preci.)

2. Pārdevēja pienākums ir nodrošināt pircēju pret lietas atsavināšanas iespēju.

3. Pārdevēja pienākums ir garantēt pircēju pret varbūtējo preces brāķi vai trūkumiem. Atklāto trūkumu gadījumā pircējs vai nu saņem atpakaļ naudu vai jaunu preci, vai arī zināmu nolaidi maksā.

II.VII.11.5.5.8. Pircēja pienākumi

1. Ja pārdevējs nezina savas lietas vērtību un ir gatavs pārdot zemāk par taisnīgu lietas cenu, tad pircēja pienākums pārdevēju brīdināt, vismaz piedāvāt zemāko lietas cenu. Ja pircējs piedāvā augstāku cenu par lietas īsto vērtību, tad pārdevēja pienākums pircēju brīdināt, citādi šis pirkšanas — pārdošanas akts nebūs taisnīgs.

2. Pircēja pienākums par preci samaksāt, turklāt noteiktā laikā, ja ir noteikts samaksas termiņš. Ja samaksas termiņš nav noteikts, tad jāsamaksā pēc preces izsniegšanas. Ja tad netiek maksāts, pārdevējam nav pienākuma dot preci. Ja samaksa tiek novilcināta pēc termiņa, kas bija noteikts uz vienošanās vai vietējā paraduma pamata, tad par novilcināto laiku jāmaksā arī procenti.

3. Pircēja pienākums preci pieņemt. Ja laiks ir noteikts, tad pieņemšana jāizdara noteiktā laikā, bet, ja nav noteikts, tad preces pieņemšanai jānotiek tūlīt.

II.VII.11.5.5.9. Lietas maksa

II.VII.11.5.5.9.1. Maksa ir lietas vērtība, kas izteikta naudā.

Lietas vērtība ir vispārējs lietas novērtējums, kas pieņemts noteiktā teritorijā. Lietas vērtību nosaka, vadoties no tā, kādu labumu tā dod cilvēkiem. Laimīga maksa ir tā, kas atbilst lietas vērtībai.

Samaksa var būt:

1) civilās varas noteiktā maksa;

2) maksa pēc vispārējā cilvēku vērtējuma, tirgus cena;

3) lietas cena, kas ir noteikta ar labprātīgu pircēja un pārdevēja vienošanos.

II.VII.11.5.5.9.2. Valsts cena

1. Valsts cena ir maksa par preci, ko ir noteikusi civilā autoritāte.

2. Likums, kas nosaka noteiktu cenu, var saistīt sirdsapziņā. Ari sabiedriskais labums var prasīt, lai likums saistītu uz taisnības pamata.

II.VII.11.5.5.9.3. Tirgus cena

1. Tirgus cena ir maksa par preci, ko nosaka vispārējais cilvēku vērtējums. Tā ir cena, kas pastāv noteiktā vietā un noteiktā laikā par noteiktu preci.

2. Tirgus cena nav matemātiski noteikta. Tā var būt: augstākā, vidējā, zemākā. Parastos apstākļos starpība nav liela. Piem., augstākā cena 6, vidējā 5, zemākā 4, vai ari; 55, 50, 45; 110, 100, 90.

Apstākļi, kas ietekmē cenu, var būt: preču pārpilnība vai trūkums; producēšanā daudz vai maz darba; uzglabāšana viegla vai grūta u.c.

3. Ja cenas nav noteiktas ar likumu, var lietot tirgus cenu.

a) Pārdot vai pirkt preces tirgus cenas robežās nav pārkāpums pret taisnību;

b) ir nepieciešams taisnīgs pamats, lai preci varētu pārdot augstāk vai zemāk par tirgus cenu, t.i., par augstāku nekā augstākā tirgus cena vai arī par zemāku nekā zemākā tirgus cena.

Tāds taisnīgs pamats var būt:

a) ja pārdevējam pārdodot vai pircējam pērkot rodas sevišķs zaudējums;

b) ja pārdevējs pircējam par labu šķiras no sev sevišķi mīļas vai dārgas lietas (ir autori, kuri šinī apstāklī neredz pamatu cenas paaugstināšanai). Vismaz šajā gadījumā nedrīkst prasīt pārspīlētu maksu. Nav pieļaujams paaugstinājums, ja pircējs pērk ne savam priekam, bet nepieciešamības spiests;

c) ja pirkšana notiek vienīgi pārdevēja piedāvājuma dēļ. Prece ne sevišķi vajadzīga pircējam, bet pārdevējam ir interese savu preci pārdot. Te pircējs pērkot parāda labvēlību un pretimnākšanu pārdevējam;

d) ja samaksu par preci var nokārtot vēlāk, tad pārdot var dārgāk. Ja maksu par preci saņem iepriekš, tad uz šā rēķina jāpārdod mazliet lētāk.

Ja pārdod zemāk par tirgus cenu, tad jābūt izslēgtiem meliem un krāpšanai. Lietojot melus un krāpšanu, pārdevējs rīkojas pret taisnību un ir saistīts ar restitūciju.

Pret tuvākmīlestību grēko tas, kas, izmantojot apstākli, ka ir pārtikas preču trūkums, dažādos veidos paceļ tirgus cenu. Pret taisnību grēko tie pārdevēji, kuri, izmantojot preču trūkumu, preces uzkrāj, tā veicinot cenas paaugstināšanos.

II.VII.11.5.5.9.4. Savstarpējās vienošanās cena

1. Tā ir cena, par kuru labprātīgi vienojas pircējs ar pārdevēju.

2. Savstarpējās vienošanās cena skar tās preces, kurām nav ne valsts cenas, ne tirgus cenas.

3. Lai savstarpējās vienošanās cena būtu taisnīga, tā nedrīkst būt nesamērīgi liela.

Nav daudz tādu lietu, kurām trūkst valsts vai tirgus cenas. Pie tādām pieder: a) slaveni mākslas darbi, b) sevišķi dārgas lietas (lieli dārgakmeņi), retas lietas; c) lētas vai jau lietotas mantas (lietas, kuras tiek pārdotas lietotu preču veikalos); d) lietas, kuru īsto vērtību nezina ne pārdevējs, ne pircējs.

Nav likumīgs pirkums, ja dārgakmens ir nopirkts vienkārša stikla cenā. Tāpat nav likumīgs pirkums, ja nopirkta slavena gleznotāja glezna tā iemesla dēļ, ka pārdevējs to uzskatīja par parastu, vienkāršu gleznu, tāpēc to ir pārdevis par lētu cenu.

II.VII.11.5.5.10. Sevišķi pārdošanas veidi

Ir trīs sevišķi pārdošanas veidi:

1) lieta tiek pārdota tam, kas sola lielāku maksu (vairāksolīšana);

2) monopols ir sevišķas tiesības noteiktas preces pārdot vienam vai vairākiem pārdevējiem;

3) pārdošana ar starpnieku palīdzību.

II.VII.11.5.5.10.1. Pārdošana vairāksolīšanā ir publiska pārdošana, kad pircēju ir daudz, bet lieta tiek pārdota tam, kas maksā vairāk.

II.VII.11.5.5.10.1.1. Pārdevēja pienākumi:

a) pārdevēja pienākums atdot lietu tam, kurš maksā visvairāk, kaut arī šī maksa būtu mazāka par zemāko.

Tagad daudzās vietās pārdevējam ir tiesības no pārdošanas atteikties, ja vairāksolīšana nesasniedz pat zemāko lietas vērtību;

b) nav atļauts iesūtīt viltus vairāksolītājus, kuri mākslīgi cenšas pacelt cenu;

c) nav atļauts pirms vairāksolīšanas uzrādīt labākas preces, bet pēc tam pārmainīt uz sliktākām.

II.VII.11.5.5.10.1.2. Vairāksolītāju pienākumi:

a) nedrīkst pielietot viltību vai varu, lai nostumtu malā citus vairāksolītājus;

b) nedrīkst ar citiem vairāksolītājiem norunāt, lai nemaksā pat zemāko cenu, bet drīkst norunāt, ja norunātā cena sniedzas vismaz līdz zemākajai.

II.VII.11.5.5.10.2. Monopols

1. Monopols ir īpašas tiesības noteiktas preces pārdot tikai noteiktiem pārdevējiem. Ir valsts un privātais monopols. Valsts monopols noteiktu preču pārdošanu rezervē sev. Privātais monopols ir privāta persona vai privāta sabiedrība, kurai ir vienīgās tiesības pārdot noteiktu preci.

2. Sabiedriskā labuma dēļ valsts uz noteiktām precēm var paturēt sev monopola tiesības.

Tāpat valsts drīkst atļaut sabiedriska labuma dēļ paturēt monopola tiesības arī privātām personām un privātām sabiedrībām. Kam tāds monopols ir, tas tomēr nedrīkst savas preces pārdot pārāk dārgi.

II.VII.11.5.5.10.3. Starpnieks, kas cita vārdā pērk vai pārdod

Starpnieks pēc savas būtības ir uzdevuma veicējs, tāpēc uz starpniekiem pirkšanā un pārdošanā attiecas viss, kas ir teikts par uzdevuma veicēju cita vārdā.

1. Starpnieks, kas atkāpjas no saimnieka noteiktās pirkšanas vai pārdošanas cenas, iegūto peļņu nedrīkst paturēt sev.

2. Starpnieks nedrīkst noteiktu preci par noteiktu cenu pirkt sev, lai citiem pārdotu par dārgāku cenu un ienākumu paturētu sev.

II.VII.11.5.6. Iznomāšana

II.VII.11.5.6.1. Jēdzieni

Iznomāšana ir līgums, ar kuru kādam par noteiktu maksu tiek atļauts izlietot cita lietu vai lietas augļus, vai citas personas darbu.

Maksa par nomu notiek naudā. Ja maksa ir paredzēta natūrā, tad tas vairs nav nomas līgums.

Nomas līgums ir līgums ar savstarpējām saistībām. Ja kāda lieta tiek iedota lietošanā par velti, tad nav vairs iznomāšana, bet aizdošana.

Iznomāšana ir līgums, kas tiek noslēgts līdz ar pašu norunu.

II.VII.11.5.6.2. Iznomāšanas līgums

Iznomāšanas līgums ir līdzīgs pirkšanas — pārdošanas līgumam, tāpēc attiecībā uz iznomāšanu jāpiemēro viss teiktais par pirkšanu — pārdošanu.

Bez tam vēl jāņem vērā:

1. Saņēmējs nomā sedz zaudējumus, ja saņemtajai lietai ir noticis bojājums, šādos gadījumos:

a) ja bojājums ir noticis viņa smagas un apzinātas vainas dēļ;

b) ja līgumā speciāli ir paredzēts, ka saņēmējs sedz visus zaudējumus par katru lietas bojājumu;

c) ja maksāšanu par bojājumiem piespriež tiesa.

2. Pozitīvie likumi nosaka, ka par tīruma iznomāšanu ir jāpazemina iznomāšanas maksa neražas vai nelaimes dēļ.

II.VII.11.5.7. Darba līgums

II.VII.11.5.7.1. Jēdzieni

Darba līgums ir tāda noruna, ar kuru viena puse piedāvā noteiktu darbu, bet otra puse apņemas maksāt par darbu.

Dabiskais likums prasa, lai strādnieks ar savu darbu varētu uzturēt sevi un savu ģimeni.

II.VII.11.5.7.2. Par taisnīgu algu

1. Kā īpašuma tiesībām, tā arī cilvēka darbam ir divējāds raksturs: individuālais un sociālais. Taisnīgas algas noteikšanā ir jāņem vērā trīs faktori:

a) strādnieka un viņa ģimenes uzturs;

b) uzņēmuma stāvoklis (iespēja pastāvēt);

c) sabiedriskais labums.

Dabiskais darba mērķis ir iegūt vajadzīgo dzīves uzturēšanai. Vīram ir pienākums uzturēt sievu un bērnus. Protams, ka arī sievai ir jācenšas savu iespēju robežās palīdzēt uzturēt savam vīram ģimeni, tāpat pieaugušiem bērniem.

Individuālā alga — kas aptver ne tikai indivīda dzīves uzturu, bet arī nodrošinājumu slimībā, vecumā, darba pārtraukumā.

Ģimenes alga, kas var nodrošināt ģimenes uzturēšanu, t.i., ģimenei pārtiku, apģērbu, dzīvokli, nodrošinājumu pret slimībām un nelaimēm, nodrošinājumu vecumdienās.

Uzņēmums nedrīkst nonākt tādā stāvoklī, ka vairs nevar pastāvēt. Sabiedriskais labums prasa, lai uzņēmums pastāvētu, citādi strādniekiem trūkst darba un maizes.

2. Tikai tas vien, ka abas puses ir labprātīgi vienojušās par darba līgumu, vēl nenorāda, ka alga būs taisnīga.

3. Taisnība pieprasa, lai strādniekam par darbu tiktu samaksāta individuālā alga, vismaz pati zemākā:

a) nevar pastāvēt vienlīdzība starp doto un saņemto, ko pieprasa taisnība, ja netiek maksāta vismaz pati zemākā alga. Strādnieks saimnieka labā iztērē savus spēkus, saimnieka pienākums ir izmaksāt algu, kas kompensētu strādnieka iztērētos spēkus un patērēto ēšanai, apģērbam un dzīvoklim;

b) taisnība pieprasa, lai alga atbilstu darba vērtībai.

4. Taisnība pieprasa, lai veselam, stipram, pieaugušam strādniekam kā alga tiktu maksāta ģimenes cilvēka alga.

5. Taisnība nepieprasa, lai strādnieks kā algu par darbu saņemtu daļu peļņas, ko dod uzņēmums.

6. Par tādas pašas “kvalitātes darbu sievietēm pienākas tāda pati alga kā vīriešiem.

II.VII.11.5.7.3. Darba uzņēmēja noteikumi

II.VII.11.5.7.3.1. Darbs šeit ir saprotams tā: kāds darba uzņēmējs uzņemas veikt kādu kompleksu darbu, piem., uzbūvēt māju, tiltu, ceļu, sašūt uzvalku. Par noteiktu cenu veiktais darbs ir šī līguma objekts.

Darba uzņēmējs — kas ar līgumu uzņemas noteiktu darbu.

II.VII.11.5.7.3.2. Pienākumi

1. Darba uzņēmēja pienākums ir pieņemto darbu veikt noteiktā laikā, pēc noteiktas formas un no noteikta materiāla. Darba uzņēmējs ir atbildīgs par to, ja ir lietots mazvērtīgāks materiāls, pieļauti defekti.

2. Darbs jāveic par nolīgto cenu. Uzņēmējam ir tiesības prasīt cenas paaugstinājumu, ja ir noticis neparedzēts zaudējums, jo neparedzēti atgadījumi līgumā netiek fiksēti.

3. Darba uzņēmēja pienākums darbā salīgtos strādniekus atalgot taisnīgi.

Darba uzraugi ir atbildīgi par darba veicēju brāķa tīšu slēpšanu. Darba uzņēmējs ir galvenais un pirmkārtējais brāķa cēlonis.

II.VII.11.5.8. Sabiedrības līgums

II.VII.11.5.8.1. Sabiedrība ir līgums, kurā divas vai vairākas personas vienojas kāda kopēja darījuma veikšanai, lai no darījuma iegūto peļņu savstarpēji sadalītu.

Tā, piem., vienošanās par kopēja zemes gabala pirkšanu, par kopīgu tā pārvaldīšanu un par iegūtās peļņas sadalīšanu. Visbiežāk sabiedrības tiek noslēgtas tirdzniecības nolūkos.

II.VII.11.5.8.2. Sabiedrību ar tirdzniecības raksturu vidū visbiežāk ir sastopamas akciju sabiedrības.

1. Sabiedrības mērķim jābūt godīgam. Nedrīkst līdzdarboties sabiedrībā ar ļaunu mērķi, piem., viltotu preču pārdošana.

2. Sabiedrības locekļi taisnīgi dala iegūto peļņu, arī zaudējumus. Ienākumi tiek sadalīti proporcionāli ieguldījuma daļai. Arī zaudējuma daļa ir aprēķināma pēc attiecīgā ieguldījuma lieluma.

II.VII.11.5.9. Kambijs

II.VII.11.5.9.1. Jēdziens

Kambijs ir līgums, ar kuru puses vienojas par valūtas apmaiņu ar nelielu peļņu. Naudas vērtība tiek mainīta pret citu naudu. Kambijs atšķiras no naudas aizņemšanās. Kambija operācijās pret vienas valsts naudas zīmēm pretī tiek dotas citas valsts naudas zīmes.

II.VII.11.5.9.2. Noteikumi

1. Lai kambija operācija būtu taisnīga, ir nepieciešams, lai vienas naudas vērtība atbilstu citas naudas vērtībai. Peļņa nedrīkst pārsniegt pakalpojuma izdevumus.

2. Izdarot kambija operācijas, ir jāievēro attiecīgie valsts likumi. Daudzās valstīs kambija operācijas ir izdarāmas vienīgi attiecīgās valsts iestādēs.

6. nodaļa — Laimes spēļu līgumi

Laimes spēļu līgumi ir tādi, kuru objekts ir saistīts ar nejaušas laimes iznākumu. Līguma objekts nav absolūtas tiesības uz līgumā paredzēto priekšmetu, bet ir tikai noteikta cerība uz tā iegūšanu.

Laimes spēļu līgumi var būt vienpusēji un abpusēji.

II.VII.11.6.1. Derības

II.VII.11.6.1.1. Derības ir līgums, kura divi vai vairāki vienojas par to, ka noteiktu vērtību iegūs tas, kas strīdā par kādu iznākumu būs uzvarējis.

II.VII.11.6.1.2. Lai derības būtu taisnīgas:

a) abu pušu derībās iegūstamajam atalgojumam jābūt vienādam;

b) ja abām pusēm iznākums nav zināms, lai gan objektīvi pats par sevi tas ir drošs iznākums.

II.VII.11.6.1.3. Derības ir atļautas:

a) ja derību raksturā nav nekā nemorāliska,

b) ja derību pamudinājumā nav nekā morāliski peļama,

c) ja derībās iegūstamā vērtība nav pārmērīgi liela.

II.VII.11.6.2. Spēle

II.VII.11.6.2.1. Spēle juridiskā nozīmē ir līgums, kurā spēles dalībnieki savstarpēji vienojas, ka uzvarētājs spēlē iegūs noteiktu balvu.

Spēles iznākums atkarīgs vienīgi no laimes. Panākumi atkarīgi no prasmes (šaha spēle).

II.VII.11.6.2.2. Lai spēle būtu taisnīga:

a) nedrīkst pieļaut krāpšanu,

b) starp spēles dalībniekiem jābūt morāliskai vienlīdzībai gan vinnēšanā, gan zaudēšanā. Ja liels pratējs spēlē ar nepratēju, tad pratējam nav tiesību ņemt ieguvumu. Nepratējam nav pienākuma maksāt;

c) lai abas puses būtu pie pilna saprāta;

d) lai spēlē liktā lieta nebūtu sveša, bet sava.

II.VII.11.6.2.3. Lai spēle būtu atļauta:

a) spēlē nedrīkst būt nekas nemorālisks -— ne pašā spēlē, ne spēles apstākļos (laiks, vieta, personas, veids);

b) lai spēles ieguvums nebūtu pārmērīgs.

II.VII.11.6.3. Loterija

II.VII.11.6.3.1. Loterija ir līgums, kas dod tiesības piedalīties izlozē pret nopirkto izlozes biļeti. Ja izvilktā loze ir pilna, tad iegūst izlozē uzstādīto priekšmetu.

Loterijas spēle dod tikai cerību uz kaut kādas vērtības iegūšanu. Loterijas spēles ir pakļautas dažādiem civilās varas noteikumiem un likumiem, lai šajās spēlēs netiktu pieļautas krāpšanas.

II.VII.11.6.3.2. Lai loterijas izloze būtu taisnīga:

a) loterijā izvilkto preču vērtībai jāatbilst izsniegto loterijas biļešu vērtībai. Peļņa no loterijas drīkst būt tikai tāda, lai varētu segt loterijas rīkošanas izdevumus.

Loterijas var tikt rīkotas arī labdarīgiem mērķiem, tad peļņa nāk par labu noteiktam labdarīgam mērķim. Šajā gadījumā loterijas biļešu pircējs zina, ka biļešu vērtība ir pārāka par izlikto lietu vērtību. Taču šajā gadījumā loterijas biļetes pircējs īstenībā ir labprātīgs ziedotājs labdarīgam mērķim;

b) loterijā nedrīkst pieļaut krāpšanu (nedrīkst zināt pilno lozi).

7. nodaļa — Apdrošināšana

II.VII.11.7.1. Apdrošināšana ir līgums, kurā viena puse pret ikgadējo iemaksu apņemas segt zaudējumu, ja apdrošinātā lieta aiziet bojā, bet otra puse ik gadus izdara noteiktās apdrošināšanas iemaksas.

II.VII.11.7.2. Lai apdrošināšanas līgums būtu taisnīgs, jāievēro šādi noteikumi:

a) lai starp apdrošinātās lietas briesmām un apdrošināšanas iemaksu būtu samērs. Puse, kura uzņemas lietas nodrošināšanu, drīkst gūt tikai mērenu peļņu;

b) lai apdrošinātā lieta pēc līguma noslēgšanas netiktu pakļauta briesmām, kuras līgumā netika paredzētas;

c) lai apdrošināšanas uzņēmējam būtu līdzekļi vajadzības vai nelaimes gadījumā apmaksāt apdrošināšanas līgumā paredzēto summu.

II.VII.11.7.3. Apdrošinātājiem jāpilda apdrošināšanas noteikumi.

Apdrošinātājs nedrīkst ļaunprātīgi bojāt vai iznīcināt apdrošināto lietu.

II.VII.11.7.4. Dzīvības apdrošināšana

II.VII.11.7.4.1. Ir divi dzīvības apdrošināšanas veidi:

a) dzīvības apdrošinātājs ik gadus maksā noteiktu likmi ar nosacījumu, ka pēc nāves mantiniekiem vai trešai personai tiks izmaksāta noteikta naudas summa;

b) dzīvības apdrošinātājs ik gadus maksā apdrošināšanas sabiedrībai noteiktu likmi ar nosacījumu, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, viņam pašam vai trešai personai tiks izmaksāta noteikta naudas summa. Nedrīkst sniegt nepareizas ziņas par sevi, par savu veselības stāvokli.

II.VII.11.7.4.2. Dzīvības apdrošināšanas līgums nav spēkā, ja tiek noslēpts ļoti svarīgs apstāklis attiecībā uz veselības stāvokli. Līgums ir spēkā, ja nav atklāts kāds veselības stāvokļa sīkums.

II.VII.11.7.5. Strādnieku apdrošināšana

II.VII.11.7.5.1. Strādnieku apdrošināšanas nolūks — lai strādnieki, kļūstot darba nespējīgi, saņemtu dzīvei nepieciešamo.

II.VII.11.7.5.2. Apdrošināšanas raksturs var būt dažāds:

a) pret slimības gadījumiem,

b) pret nelaimes gadījumiem.

Ja nelaimes gadījums ir noticis lielas strādnieka vainas dēļ, tad viņam nav tiesību saņemt apdrošināšanas prēmiju.

Ja strādnieks, slēdzot apdrošināšanas līgumu, ir sniedzis maldinošu deklarāciju, tad, spriežot par līguma likumību vai nelikumību, ir jāņem vērā attiecīgās apdrošināšanas biedrības statūti.

8. nodaļa — Biržas operācijas

II.VII.11.8.1. Iedalījums

Var būt tāda rakstura darījumi, kuri iet tūlītējā apgrozībā. Tā starp līgumu un tā realizēšanu nav laika atstarpes.

Ir tādi darījumi, kad attiecīgs darījuma līgums tiek noslēgts tūlīt, bet tā realizēšana notiek pēc kāda laika noteiktā termiņā. Līdz šim termiņam attiecīgā akcijas vērtība var augt vai krist. Tātad akciju pircējs realizēšanas termiņā var uz akcijām iegūt peļņu vai arī zaudēt.

Vēl ir tāda veida darījumi, kad pircējs rezervē sev tiesības noteiktā dienā no līguma atteikties. Tādā gadījumā viņš pārdevējam maksā noteiktu summu. Ja pircējs noteiktajā termiņā no līguma neatsakās, tad līgums iegūst pilnu spēku.

II.VII.11.8.2. Nosacījumi

Biržas darījumu operācijas pašas par sevi ir indiferentas darbības. Tās var iegūt labuma vai ļaunuma raksturu atkarībā no operācijas veicēja mērķa un apstākļiem.

Neko nevar iebilst pret tādiem biržas darījumiem, kuriem ir godīgs mērķis, kuri veicina ekonomiku un kuros netiek pārkāpti dabiskie vai pozitīvie taisnīgie likumi.

Ja darījumos trūkst godīga mērķa, tad visa operācija top negodīga. Apstākļi, kuros ir jau noteikts ļaunums: ja kāds grib būt bagāts uz cita grūtā stāvokļa rēķina; iegūt peļņu bez sevišķa darba; viegla peļņas iegūšana pamudina uz mantkārību arvien lielākā mērā; augot mantkārībai, rodas kārdinājums pieļaut krāpšanu; ekonomiskās stabilitātes pazemināšana; bieži tiek ievainoti taisnības un mīlestības likumi.

Astotais bauslis aizliedz nepatiesu liecību kā tiesā, tā arī ārpus tiesas. Bez tam tas aizliedz netaisnīgu tuvākā slavas un goda aizskaršanu.

Astotais bauslis pavēl pareizu savstarpējās sazināšanās zīmju lietošanu. Ir aizliegts citam darīt kādu zaudējumu ar vārdiem vai ar citām līdzvērtīgām zīmēm.

I jautājums — Uzticības patiesīgums

II.VIII.1.1. Patiesīgums

1. Patiesīgums ir tikums, kas liek, lai mūsu domas saskanētu ar tām zīmēm, ar kurām šīs domas darām zināmas citiem.

Patiesīgums ir speciāls tikums, kas pieprasa, lai mūsu vārdi un darbi atspoguļotu patiesību. Patiesīgums ir radniecīgs tikums taisnībai, jo patiesīgums skar tuvāko un viņa intereses.

2. Patiesīguma tikuma materiālais objekts ir zīmes, ar kurām savas domas izsakām citiem. Patiesīguma formālais objekts ir tikumība, kas pastāv domu saskaņotībā ar zīmēm. Ar dabisko kārtību nevar saskaņot tādu parādību, ja zīmes, kas tiek lietotas domu izteikšanai, nesaskan ar domām. Bez patiesīguma nespēj pastāvēt sociālā dzīve.

3. Patiesīguma uzdevums ir:

a) mīlēt patiesību vārdos un rīcībā,

b) vairīties sacīt ko tādu, kas nesaskan ar domām,

c) izsacīt domas, ja tam ir pamats un izdevība. Patiesīgums neprasa, lai domas tiktu izteiktas jebkuros apstākļos. Var būt apstākļi, kad savu domu vai zināšanu atklāšana ir aizliegta;

d) izdibināt patiesību, kad nākas noteikti kaut ko apgalvot vai noliegt;

e) turēt doto vārdu, izpildīt solījumu.

II.VIII.1.2. Uzticība

1. Uzticība ir tikums, kas liek, lai rīcība saskanētu ar apsolījumu.

Uzticība ir radniecīga patiesīgumam. Patiesīgums pieprasa, lai vārdi saskanētu ar domām. Uzticība prasa, lai apsolījums saskanētu ar izpildīšanu. Arī uzticībai ir liela nozīme cilvēku sabiedriskajā dzīvē.

2. Uzticības pienākums rodas no apsolījuma, ar kuru kāds cilvēks labprātīgi uzņemas pienākumu izpildīt noteiktu darbu. Apsolījumā raksturīgākais ir tas, ka apsolītājs kaut ko darīt uzņemas saistību, kas viņu saista uz taisnības vai uz uzticības pamata. Kas neizpilda apņemšanos, vainojams nepastāvībā. Kas neizpilda apsolījumu, vainojams uzticības laušanā.

3. Uzticība kā tāda bez blakus apstākļiem uzliek tikai vieglu saistību. Tas pats sakāms arī par patiesīgumu.

II Jautājums — Melošana

II.VIII.2.1. Jēdziens

1. Melošana ir runāšana, kas neatbilst cilvēka domām.

Ar runāšanu šeit jāsaprot katra ārējā zīme (vārds, mājiens, rīcība), ar kuru sniedzam citiem savu domu.

2. Melošanā sastopami šādi elementi: a) runāšana, kas nesaskan ar domām, b) griba sacīt nepatiesību, c) griba citu maldināt, d) cita maldināšana.

Kas pasaka to, kas nav patiesība, domādams, ka tā ir patiesība, īstenībā maldās, bet nemelo, jo tam nav nolūka teikt nepatiesību. Kas apgalvo kaut ko tādu, kas īstenībā ir patiesība, bet runātājs ir pārliecībā, ka tas ir nepatiesība, tad īstenībā viņš nevis maldās, bet melo, jo apzinīgi vēlas teikt nepatiesību. Kas runā, zinādams, ka klausītāji ir pietiekami gudri, lai saprastu un neticētu sacītajam, pēc būtības nemelo, jo tam nav nolūka citus maldināt.

3. Melošana var notikt četros veidos. Melo tas, kurš:

a) apgalvo kaut ko tādu, par ko ir pārliecināts, ka tā nav patiesība,

b) noliedz kaut ko tādu, par ko ir pārliecināts, ka patiesībā ir otrādi,

c) kaut ko saka apgalvojošā formā, lai gan īstenībā pats skaidri nezina, vai tas tā ir,

d) kaut ko izsaka šaubu formā, lai gan ir droši pārliecināts, ka stāstītais ir droša patiesība.

II.VIII.2.2. Iedalījums:

1) kaitīgi meli parādās tad, ja kaut kas tiek sacīts, lai citam kaitētu;

2) labdarīgi meli — ja kaut kas tiek sacīts, lai citam nestu kādu labumu;

3) joku meli, ja kaut kas tiek sacīts, lai citi justos uzjautrināti. Lai jokus varētu nosaukt par meliem, ir vajadzīgs, lai runātājs kaut ko sacītu ar nolūku citus maldināt un pats būtu pārliecībā, ka runā nepatiesību. Kas joko, būdams pārliecībā, ka arī klausītāji tā saprot jokus, tad tie nav meli;

4) darbības meli, ja darbība vai rīcība norāda kaut ko citu, nekā cilvēks domā.

Meli, stingri ņemot, ir mutes vai mēles grēki.

Formāla simulēšana ir tad, ja tīšuprāt ar darbību kāds citu grib maldināt. Formālā simulēšana ir grēks. Materiālā simulēšana — prātā ir viens, darīts tiek kaut kas cits, bet gribā nav nolūka citu maldināt. Pamatota iemesla dēļ materiālā simulēšana var tikt pieļauta bez grēka. Tā, piem., bagātais uzģērbj nabaga drēbes, lai nenokļūtu laupītāju rokās.

II.VIII.2.3. Melošana pati par sevi ir ļaunums, tāpēc tā vienmēr ir grēks.

Ja melošanai līdzi neseko kādi citi apstākļi, tad meli paši par sevi nepārsniedz ikdienišķu grēku. Kaitīgi meli ir pret taisnību un pret mīlestību. Kaitīgi meli svarīgā matērijā ir nāvīgs grēks, bet sīkā matērijā — ikdienišķs grēks.

III Jautājums — Uzticības nosargāšana

II.VIII.3.1. Ne vienmēr drīkst sacīt patiesību. Ir pienākums nosargāt noslēpumu. Ir pienākums izsargāties no aprunāšanas. Ir pienākums vairīties no tā, kas sabiedrībai var nest zaudējumu vai arī var nest zaudējumu trešam, nevainīgam. Citos gadījumos, kad patiesību var teikt bez kāda grēka, tomēr nepastāv pienākums šo patiesību teikt. Ja klusēšana vai izvairīšanās no atbildes ir pietiekama, lai tiktu noslēpta patiesība, tad šis līdzeklis ir arī pielietojams. Taču nereti apstākļi ir tādi, ka klusēšana vai izvairīšanās no atbildes jau atklāj patiesību, kura ir turama noslēpumā. Tad ir jāmeklē cits līdzeklis.

Līdzekļi ir dažādi, bet tiem nav vienādas vērtības.

1. Daži saka, ka šādos gadījumos vienkārši drīkst melot. Taču princips mums ir skaidrs: melot nedrīkst.

2. Slēpšana prātā. Runas daļu, kas ir patiesa, patur vienīgi prātā vai arī pasaka klusītiņām, bet to runas daļu, kas, atrauta no pirmās daļas, izteiks nepatiesību, izsaka tā, lai jautātājs dzirdētu un, protams, tiktu maldināts. Tā, piem., jautājums: “Vai tu esi redzējis Romu? Atbilde — (skaļi): “Jā, ( klusi piebilstot): “bet tikai gleznā.

3. Vēl citi morālteologi izvirza līdzekli, kas saucas godīga patiesības slēpšana. Šinī gadījumā tiek lietoti vārdi, kurus atbildes saņēmējs var uzskatīt par apstiprinājumu, taču runātājs ar šiem vārdiem negrib apstiprināt nepatiesību, bet grib nosargāt patiesību, lai tā netiktu atklāta tam, kas to nedrīkst zināt. Te ir divi momenti: runātājam nav nolūka klausītāju maldināt, bet, no otras puses, viņam ir nolūks noslēpt patiesību. Tā, piem., pircējs, gribēdams nopirkt no saimnieka augļus, jautā: “Vai jums ir augļi? Saimnieks atbild: “Nav. Saimnieks saprot, ka pircējam interesē tikai pārdodamie augļi. Saimnieks, atbildot “nav, nedomā pircēju un jautātāju krāpt, bet atbildēt tam pēc būtības, ko saprātīgs cilvēks arī pareizi saprot, t.i., ka nav augļu, kurus var nopirkt, bet, protams, saimniekam ir augļi savām vajadzībām.

II.VIII.3.2. Pamatota iemesla dēļ drīkstam lietot runas veidu, kuru sauc godīga patiesības slēpšana. Ir pat gadījumi, kad šis līdzeklis ir gluži nepieciešams. Lietot godīgu patiesības slēpšanu drīkst vienīgi pamatota iemesla dēļ.

Ja jautātājam ir tiesības zināt patiesību, tad atbildes devējam ir pienākums teikt tiešo patiesību un nekādā ziņā nedrīkst lietot atbildes veidu godīga patiesības slēpšana. Tā, piem., vecāki uzdod jautājumus bērniem, bīskaps iesvētāmiem, prāvests laulājamiem. Te drīkst dot vienīgi taisnu un pareizu atbildi.

Godīgu patiesības slēpšanu var un vajag lietot, kad patiesība bez grēka nav atklājama, kā arī jautātājs nedrīkst būt atstāts bez atbildes.

Pamatota iemesla dēļ atbildi, kurai \r godīgas patiesības slēpšanas veids, drīkst apstiprināt pat ar zvērestu. Lāču vārdiem, kurus lietojam atbildē, jābūt patiesiem. Dievu piesaukt par liecinieku var tikai patiesības apstiprināšanai. Tikai retos gadījumos var rasties nepieciešamība atbildi godīga patiesības slēpšana apstiprināt ar zvērestu.

II.VIII.3.3. Bieži nākas sastapties ar gadījumiem, kad runātāja vai jautātāja vārdi nav jāsaprot pēc to satura nozīmes, bet īsto nozīmi tie iegūst no pašreizējās situācijas, no konkrētiem apstākļiem. Tā, piem., viens meklē pa visu māju tēvu un jautā kādam: “Vai tu redzēji tēvu? Seko atbilde: “Nē, neredzēju. Tas nozīmē, ka “pašreiz es viņu neredzēju. Kaut ko citu nozīmē: “neredzēju pavisam, un ko citu — “neredzēju šinī brīdī.

Jautātājs gaida atbildi, kas piemērota apstākļiem. Atbildes devējs nemelo, ja dod atbildi pēc apstākļiem, bet ne vārdiskai nozīmei.

Ja kāds jautā kaut ko tādu, ko nedrīkst atklāt, ar pilnām tiesībām drīkst atbildēt “es nezinu. Manā zināšanu pūrā nav tādas patiesības, kura tev atklājama, sakāma. Tā, piem., biktstēvam kāds jautā, vai Tits ir atzinies slepkavībā. Biktstēvs atbild: “Es nezinu. Citiem atklājamo patiesību krājumā man nav tādas ziņas par Tita atzīšanos slepkavībā. Var būt arī tāda atbilde: “Šāda rakstura jautājumu jūs uzdodat velti. Biktī saņemtās ziņas paliek tur uz mūžīgiem laikiem. Ārpus bikts, bikts materiāls ir absolūti izņemts no apgrozības. Ārpus bikts par dzirdēto biktī biktstēvs nedrīkst ne domāt, ne stāstīt.

Jautātājam ir jāzina, ka par bikti no konfesārija nekādas ziņas nav gaidāmas, tāpēc jāsaņem liktenīgo atbildi no biktstēva: “Es neko nezinu.

Konkrētos apstākļos, kad lieta ietilpst svarīgos noslēpumos un jautātājs saņem noliedzošu atbildi, tad tas nenozīmē pašu noliegumu, bet gan to, ka šī lieta nav atklājamo vidū.

Daudzu amatu pildīšana ir saistīta ar amata noslēpumiem. Tādi ir, piem., dažādu oficiālu iestāžu vadītāji un atbildīgie darbinieki, diplomāti, kara stratēģi, advokāti, ārsti, bērnu saņēmējas. Cilvēki, kuri ir saistīti ar likumīgiem amata noslēpumiem, nedrīkst būt kā vientieši vai bērni. To pienākums ir savus amata noslēpumus sargāt. Uz jautājumiem, kuri skar viņu amata noslēpumus, viņi likumīgi drīkst dot atbildi, kas ietver sevī godīgu patiesības slēpšanu.

Ja kāds dzērājs prasa aizdot naudu, droši var atbildēt: man nav ko jums dot, proti, man nav tādas naudas, kas ir domāta aizdošanai dzērājiem.

IV Jautājums — Slavas aizskaršana

1. nodaļa — Tiesības uz godu un slavu

II.VIII.4.1.1. Jēdzieni

1. Gods plašākā nozīmē ir cilvēka īpašību sevišķi labs novērtējums. Šādā nozīmē gods ir iekšējs spriedums, kura objekts ir dotības un labas īpašības, kas cilvēku sabiedrībā nostāda labā gaismā. Labas īpašības — tie var būt tikumi, arī dabiskās iekšējās vērtības: gudrība, zinības, apdāvinātība, daiļrunība, izcilas spējas, spēki, skaistums, veselība, kā arī dabiskās ārējās vērtības: bagātība, dižciltība u.c.

2. Gods šaurākā nozīmē ir labu īpašību ārējā izpausme, kad labais tuvākā vērtējums izpaužas ar labu ārējo izturēšanos.

3. Slava — vispārējais vērtējums par kāda cilvēka labajām īpašībām, izteikts vārdos.

II.VIII.4.1.2. Tiesības uz godu un slavu

1. Katram ir tiesības uz labu vērtējumu, kas pienākas cilvēka personas cieņai. Tāpat katram ir tiesības saņemt pelnīto godu.

Katrs uzskatāms par labu. Lai kādu drīkstētu uzskatīt par ļaunu, tas ir jāpierāda.

Katram cilvēkam pienākas cilvēka cieņa, kaut arī cilvēks būtu cēlies no viszemākās kārtas.

2. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu labo slavu, ne tikai uz pelnīto, bet arī nepelnīto:

a) slava ir ārējais labums, iegūts ar savām pūlēm un darbu. Uz saviem ārējiem labumiem katram ir pilnas tiesības — īpašuma tiesības. Tāpat ir tiesības uz nepelnīto slavu, jo nevienam nav tiesību atklāt citu cilvēku slepenās vainas. Ja drīkstētu atklāt citu slepenās vainas, sekotu lieli ļaunumi: cilvēku sadzīvē pazustu miers, būtu grūti pildīt savus amata pienākumus, zustu labās savstarpējās attiecības, draugi kļūtu par ienaidniekiem;

b) katram cilvēkam uz pelnītu slavu ir absolūtas un universālas tiesības. Katram ir tiesības citu acīs būt tādam, kāds viņš īstenībā ir. Neviens nedrīkst citam atņemt nopelnīto slavu. Uz nepelnīto slavu ir tikai relatīvas un ierobežotas tiesības. Slēptās tuvāko vainas var tikt atklātas, ja to pieprasa citu cilvēku intereses (tiesības).

Izšķir parasto slavu, ko sagādā tikumiska dzīve, dabiskās dāvanas; un ārkārtējo slavu, ko sagādā neparastas gara dāvanas un savs darbs, piem., slavens teologs, orators, jurists, ārsts. Uz ārkārtējo slavu ir tiesības vienīgi tiem, kuri to ir ieguvuši. Atņemt ārkārtējo slavu tiem, kuriem tā nepieder, nav pārkāpums ne pret taisnību, ne pret mīlestību, ja vien ir pamatots iemesls to darīt.

3. Pat mirušiem ir tiesības uz slavu. Atņemt mirušajam slavu ir grēks pret taisnību, vienalga, vai miris sen vai nesen. Protams, tā kā mirušajam ir mazāk vajadzīga slava nekā dzīvajiem, tad slavas atņemšana mazāks grēks ir attiecībā uz mirušajiem nekā uz dzīvajiem, lai gan arī mirušajiem slavu atņemt var būt nāvīgs grēks.

Arī morāliskai personai ir tiesības uz slavu, piem., garīgajam semināram, klosterim, draudzei.

2. nodaļa — Aprunāšana un apmelošana

II.VIII.4.2.1. Paskaidrojumi

1. Grēkošana, slavu aizskarot vai atņemot, var notikt divējādi: aprunājot un apmelojot.

Aprunāšana ir cita slavas netaisna aizskaršana, kas notiek, atklājot patiesu vainu.

Apmelošana ir cita slavas netaisna aizskaršana, kas notiek, apzināti stāstot izdomātu vainu.

2. Tieša aprunāšana un apmelošana ir tā, kas notiek ar nodomu aizskart slavu.

Netieša aprunāšana notiek bez nolūka, vienkārši vieglprātības un pļāpības dēļ.

II.VIII.4.2.2. Aprunāšana un apmelošana pēc savas grupas ir nāvīgi grēki pret taisnību. Tie aizskar citu tiesības uz slavu. Grēki pret taisnību pēc savas grupas ir nāvīgi grēki. Ja jau zādzība ir nāvīgs grēks pret taisnību, tad jo vairāk aprunāšana un apmelošana ir grēks pret taisnību, jo aizskar slavu, t.i., augstāka veida labumu nekā materiālās vērtības.

Niecīgā matērijā kā aprunāšana, tā arī apmelošana ir ikdienišķs grēks. Visbiežāk aprunāšanas grēki paliek par ikdienišķiem tā iemesla dēļ, ka netiek veltīta vērība tuvākā zaudējumam.

Iečukstēšana ausī ir aprunāšana vai arī apmelošana, kas sēj naidu draugu starpā. Iečukstēšanai ausī ir raksturīgs savs īpatnējs mērķis. Tā tiecas sēt nesaderību draugu starpā. Šāda rīcība patiesībā ir ļaunāka par aprunāšanu, jo vēršas pret draudzību un izposta mieru.

Lai notiktu aprunāšanas grēks, ir vajadzīgs, lai aprunātājs apzinātos, ka viņa runa nomelno tuvākā slavu.

II.VIII.4.2.3. Pārkāpuma smagums

Nosakot aprunāšanas un apmelošanas ļaunumu, jāņem vērā zaudējuma smagums, kas atkarīgs ne tikai no pārkāpuma smaguma, bet arī no personas rakstura, uz kuru attiecas apmelošanas un aprunāšanas grēks. Jāņem vērā arī personas raksturs, kura izdara pārkāpumu cita goda aizskaršanā:

a) pats pārkāpums — smaga trūkuma atklāšana cita slavu aizskar smagi. Viegla trūkuma atklāšana cita slavu aizskar viegli;

b) personas raksturs, kura aizskar cita godu: ja cita slavu aizskar autoritatīva persona, tas izdara cita slavai lielāku zaudējumu. Ja cita slavu aizskar kāds vieglprātīgs un pļāpīgs cilvēks, tas mazāk kaitē cita slavai;

c) personas raksturs, kuras slava tiek aizskarta. Daudz lielāks slavas zaudējums notiek, ja slavas aizskaršana tiek izdarīta personai, kas sabiedrībā ieņem augstu vietu. Lielāks pārkāpums par parasto goda un slavas aizskaršanu notiek, ja pārkāpums ir izdarīts pret priesteri, bīskapu.

II.VIII.4.2.4. Nosacījumi

1. Atklāt dabiskus trūkumus, piem., ka cilvēks ir maz mācīts, nepieredzējis, nepraktisks, parasti nav smags grēks. Parasti šie trūkumi visiem zināmi. Taču cita trūkumu atklāšana var būt smags grēks, ja šie trūkumi ir bez paša cilvēka vainas, to atklāšana sāpinātu cilvēku, kā arī būtu pret mīlestību vai pret taisnību. Smags grēks, ja trūkuma atklāšana saistīta ar smagu zaudējumu.

2. Kādu cilvēku nosaukt par iedomīgu, skopu, dusmīgu, sliņķi parasti nav liels pārkāpums, jo šādi trūkumi drīzāk norāda dabisku noslieci nekā personīgo vainu vai arī tikai pārkāpumu ar ikdienišķa grēka raksturu, bet ne nāvīgu grēku.

3. Kaut vienu vienīgu nāvīgu grēku pastāstīt vairākiem cilvēkiem parasti ir smags aprunāšanas grēks, jo tuvākā slava cieš smagu zaudējumu.

4. Smagu trūkumu atklāt vienam saprātīgam cilvēkam, kas stāstīto tālāk neizpauž, nav nāvīgs grēks, ja atklāšana notiek pamatota iemesla dēļ. Tā, piem., pasūdzēties draugam par cita nodarīto pārestību. Ja ir ļoti svarīgs pamats stāstīšanai, tad vispār nav nekāda grēka.

5. Pastāstīt par citu kaut ko tikai vispārējos vilcienos nav smags grēks. Taču stāstīt vispārējos vilcienos tādā veidā, ka klausītāji var saprast, ka noteikta persona ir darījusi kādu noziegumu, var būt nāvīgs grēks. Tā, piem., es par viņu zinu kaut ko tādu, ka, ja tas atklātos, tad viņam būtu jāpiedzīvo liels negods un lielas nepatikšanas.

6. Stāstīt par cita kādu smagu pārkāpumu kā dzirdētu no citiem:

a) ir smags grēks pret taisnību, ja stāstītājs paredz, ka klausītāji ticēs pievienoto motīvu dēļ. Tā, piem., “to es dzirdēju no personas, kas nekad nemelo;

b) ir smags grēks pret mīlestību, ja stāstītājs paredz, ka klausītāji ticēs savas vieglprātības vai ļaunuma dēļ;

c) ir ikdienišķs grēks vai arī nav nekāda grēka, ja stāstītājs paredz, ka klausītāji stāstītajam neticēs. Šinī gadījumā tuvākā slavai vai nu nenotiek nekāds zaudējums vai arī tikai visai mazs zaudējums.

7. Kas stāsta par kāda cilvēka slepenu pārkāpumu, nenosaucot personu vārdā, negrēko tādā gadījumā, ja klausītājam nav iespējams uzzināt pārkāpēju personu. Stāstītājs smagi grēko, ja lieto tādas piezīmes, pēc kurām vainīgo var viegli noteikt. Stāstītājs tāpat smagi grēko, ja norāda ne pašu personu, bet šīs personas piederību. Šajā gadījumā negodu cieš nevis fiziskā persona, bet morāliskā persona, piem., seminārs, klosteris.

8. Par cilvēku, kas jau savu slavu ir pazaudējis, pastāstīt apstākli, kas cieši saistīts ar padarīto un visiem zināmo pārkāpumu, nav smags grēks. Tā, piem., pastāstīt par visiem zināmo dzērāju, ka tas ir sācis naidoties ar savu sievu. Taču pastāstīt par pilnīgi citu pārkāpumu, kuram nav nekāda sakara ar pirmo visiem zināmo grēku, parasti ir smaga neslava. Tā, piem., cilvēks ir pazaudējis savu slavu attiecībā uz nešķīstību, jo dzīvo bez laulības kopdzīvē ar kādu sievieti. Bet tas nav pazaudējis labo slavu par parādu nemaksāšanu vai par kādu citu pārkāpumu, ko citi nezina.

9. Teikt, ka kādā miestiņā gandrīz visi ir krāpnieki, ir smaga neslavas celšana, jo atsevišķu iedzīvotāju slava stipri cieš. Teikt, ka kādā pilsētā ir daudz krāpnieku, nav smags pārkāpums, jo šo teicienu nav iespējams piemērot vai attiecināt uz noteiktām personām.

10. Nav tiesību atklāt citiem nezināmas vainas par kādu cilvēku, pievienojot apstākli, ka viņš par savām vainām ir jau gandarījis. Neskatoties uz pasvītrojumu, ka cilvēks ir gandarījis par saviem grēkiem, pašu pārkāpumu pastāstīšana arvien met uz darītāju zināmu ēnu.

11. Stāstīt par noteiktas tautas raksturīgiem trūkumiem, piem., “tā ir lepna tauta, parasti nav nekāda grēka vai arī tikai ikdienišķs grēks, jo runa iet par visiem pazīstamiem trūkumiem vai par iedzimtu raksturīgu īpašību, bet ne par personīgiem grēkiem.

II.VIII.4.2.5. Aprunāšanas un apmelošanas ļaunuma specifika

1. Aprunāšana un apmelošana nav vienas šķiras grēki. Abu šķiru grēki aizskar tuvākā slavu, bet pie apmelošanas grēka slavas aizskaršanai pievienojas vēl arī melošanas grēks. Meli paši par sevi ir tikai ikdienišķs grēks.

2. Aprunāšana, kuras objekts ir dažāda matērija (piem., “viņš ir laupītājs un laulības pārkāpējs), nesastāda dažāda veida grēkus. Slavai, morāliski ņemot, ir tas pats raksturs. Sūdzot grēkus, pietiek, ja tiek pasacīts: “smagā veidā esmu aizskāris cita cilvēka slavu.

3. Kas ir aprunājis citu daudzu cilvēku klātbūtnē, tas ir izdarījis tikai vienu aprunāšanas grēku, jo ir aizskāris tikai vienas tiesības — cita cilvēka tiesības uz slavu. Slava pēc savas dabas pastāv daudzu cilvēku vērtējumā. Ekstensīvi ņemot, aprunāšanas grēks ir par tik lielāks, par cik vairāk ir bijis to cilvēku, kuri aprunāšanu dzirdējuši.

3. nodaļa — Atļauta cita vainas atklāšana

II.VIII.4.3.1. Jēdzieni

Svešais pārkāpums, kas tiek atklāts, ir publisks vai arī citiem nezināms.

1. Slepena vaina ir tā, kas publiski nav zināma, lai gan viens otrs par to zina, vai arī ir izplatījušās kādas baumas, ja vien ir cerības, ka šī vaina vispār nekļūs zināma.

Publisks pārkāpums — ja tas ir zināms daudziem kopības cilvēkiem.

2. Publiskums var būt: a) tiesiski publisks pārkāpums, ja cilvēks par pārkāpumu ir sodīts pēc tiesas lēmuma; b) faktiski publisks pārkāpums, ja tas ir zināms daudziem noteiktas kopības cilvēkiem vai nu tāpēc, ka pārkāpums izdarīts daudzu cilvēku klātbūtnē, vai arī tāpēc, ka no stāstīšanas ir kļuvis zināms.

Par faktiski publisku pārkāpumu var atzīt, ja, piem.: kopa sastāv no 30 personām, bet zina 7 personas; kopa sastāv no 100 personām, bet zina 15 personas; pilsētā ir 5000 iedzīvotāju, bet zinātāju ir 40, kas izkaisīti pa visu pilsētu.

3. Kopa, kurā ir zināms par kaut kādu pārkāpumu, var būt: slēgta kopa (kolēģija, klosteris, seminārs) vai arī atklāta kopa (pilsēta, miests, sādža). Pārkāpums, kas ir noticis atklātā kopā, saucas par absolūti publisku. Pārkāpums, kas noticis slēgtā kopā un ir zināms tikai kopas locekļiem, ir relatīvs un tikai no zināma viedokļa publisks.

Piezīmes: 1) Par publisku tiek uzskatīts trūkums vai pārkāpums, kas nāk par ļaunu kopībai un ko ir izdarījis publiska amata darbinieks. Kas uzņemas sabiedrisku amatu, tiek pakļauts arī sabiedrības spriedumam. Par publiskām saucas visas tās darbības, kas notiek ar publisku uzstāšanos, piem., sprediķi, lekcijas.

2) Par publisku tiek uzskatīts pārkāpums, kura izplatīšanās darītājam nemaz nerūp, pat patīk.

II.VIII.4.3.2. Slepenas vainas atklāšana

1. Pamatota iemesla dēļ drīkst atklāt svešu, citiem nezināmu pārkāpumu, ja vien tiek ievēroti vajadzīgie nosacījumi. Pamatots iemesls var būt: sabiedrības labums, privātu personu labums, klausītāju labums, paša pārkāpēja labums. Tiesības uz nepelnītu slavu zaudē spēku, kad to prasa publiskais vai privātais labums.

a) Vecākiem drīkst atklāt viņu bērnu pārkāpumus. Priekšniekam drīkst atklāt viņu padoto pārkāpumus, lai tie tiktu novērsti. Mīlestības dēļ pārkāpumi var tikt atklāti arī citām personām, kuras nāk palīgā ar lūgšanām vai citiem līdzekļiem.

b) Nevar notiesāt, ja kāds pastāsta savam draugam par piedzīvotām pārestībām, ja kalpi pasūdzas par saimnieku, kas dara tiem pāri, sieva par vīru, bērni par tēvu. Ja atklāšana ir nepieciešama, dodot liecību laulības lietā, lai to atzītu par neesošu, tad to var darīt arī vainīgais.

c) Drīkst atklāt cita trūkumus, netikumus, ja runa ir par iecelšanu kādā amatā, par laulības noslēgšanu, par ārsta, skolotāja vai cita darbinieka pieņemšanu darbā. Kas zina par cilvēku, ka tas ir zaglis, tas drīkst pateikt to tiem, ar kuriem viņš dzīvo, lai būtu piesardzīgi. Katram ir tiesības par noziegumu sniegt tiesā, lai tiktu aizsargāts sabiedriskais labums.

2. Vainas atklāšanā jāievēro šāda kārtība:

a) lai ļaunums, kas var celties no atklāšanas, nebūtu lielāks par labumu, kas rodas no pārkāpuma atklāšanas. Pārkāpuma atklāšanu nedrīkst pieļaut, ja pārkāpējs cieš lielu slavas zaudējumu, bet nevainīgā puse iegūst niecīgu labumu;

b) lai pārkāpuma atklāšana notiktu ar iespējami mazāku slavas zaudējumu pārkāpējam. Ja ir iespējams, tad darītājs lai paliek neatklāts. Ja ir iespējams, var iztikt tikai ar vainīgā brīdināšanu.

II.VIII.4.3.3. Publiska pārkāpuma atklāšana

1. Publisks pārkāpums drīkst būt atklāts un stāstīts, izņemot gadījumu, ja darītājs pārkāpumu ir labojis un tas jau ir iegājis aizmirstībā.

a) Nav nekāda grēka runāt vai rakstīt par pārkāpumu, par kuru vainīgais jau ir notiesāts;

b) atklāt pārkāpumu no jauna, par ko senāk cilvēks tika notiesāts un saņēma sodu, bet tagad viss izlabots un aizmirsts, nav grēks pret taisnību, bet gan ir grēks pret mīlestību.

2. Ir tiesības bez sevišķa iemesla stāstīt par pārkāpumu, kas ir faktiski publisks, gan tās pašas kopas locekļiem, gan citiem cilvēkiem ārpus kopas, izņemot gadījumu, ja pārkāpums ir jau izlabots un aizmirsts.

a) Sabiedriskās intereses prasa, lai katrs cilvēks būtu pazīts tāds, kāds viņš ir īstenībā. Var runāt nezinātāju priekšā par lietām, kuras publiski zināmas, kas publiski tiek darītas.

b) Atdzīvināt no jauna veco pārkāpumu, kas bija publisks, bet tomēr izlabots un aizmirsts, ir grēks ne tikai pret mīlestību, bet arī pret taisnību, jo pārkāpums ir ieņēmis stāvokli, kāds bija, kad tas bija nezināms. Šajā gadījumā cilvēka tiesības uz slavu ir atdzīvinātas.

c) Ja pārkāpums ir faktiski publisks, bet tikai kādā konkrētā vietā, vai par to drīkst stāstīt pavisam citā vietā?

Ja ziņa par pārkāpumu uz citu vietu drīzumā tāpat nonāks, tad nav iemesla noliegumam nestāstīt. Ja tik drīz uz citu vietu tas nenonāks, tad drīkst stāstīt, ja pārkāpumam kaitīgs raksturs (slepkavība, skandaloza nešķīstība), lai citiem būtu brīdinājums.

3. Pārkāpumu, kas ir relatīvi publisks, drīkst atklāt tikai tās pašas sabiedrības vidū, bet nav tiesību to stāstīt ārpus kopības. Pārkāpuma darītājs ārpus savas kopības savu slavu nav zaudējis, tāpēc ārpus kopības tam ir pilnas tiesības uz slavu.

II.VIII.4.3.4. Par presi

Presei ir publisks raksturs. Tai ir ietekme uz sabiedrisko dzīvi, ir arī plašākas tiesības apskatīt cilvēku dzīves jautājumus.

1. Prese drīkst informēt par visu jaunāko, jo to gaida lasītāji.

2. Prese drīkst apskatīt un iztirzāt sabiedriskos jautājumus.

3. Prese drīkst novērtēt personu piemērotību, kas izvirzāmi no tautas atbildīgos amatos.

II.VIII.4.3.5. Vēsturniekiem ir vairāk tiesību stāstīt par mirušo trūkumiem un pārkāpumiem. Viņi drīkst vēstures lappusēs iemūžināt vēsturei pakļauto personu pārkāpumus, kaut arī tie ir jau aizmirstībā. Pamats ir šāds: vēsture ir dzīves skolotāja, patiesības lieciniece, dievišķās taisnības soģis. Tāpēc ir tiesības atklāt faktus, ir tiesības norādīt notikumu iemeslus un sekas. Šāda trūkumu saprātīga atstāstīšana sabiedrībai nes labumu. Cilvēkos rodas riebums pret noziegumiem. Vēsture liek domāt par pareizām dzīves normām tiem, kas ir sabiedrības priekšgalā. Vēsturei ir tiesības, lai arī pēc cilvēku nāves tiktu likvidētas viņu rīcības ļaunās sekas, tādēļ ceļ gaismā arī lielu autoritāšu kļūdas un trūkumus.

4. nodaļa — Par aprunāšanas klausīšanos

II.VIII.4.4. Kādā veidā grēko?

1. Kas klausās aprunāšanu un necenšas to novērst, lai gan to viegli varētu izdarīt, tas divkārši grēko pret mīlestību. Vispirms tāpēc, ka necenšas aizkavēt aprunātāja grēku, izdarot tam aizrādījumu, bet, otrkārt, ka necenšas novērst ļaunumu no aprunājamā cilvēka. Mīlestības bauslis taču pavēl novērst no tuvākā ļaunumu, ja vien tas viegli iespējams. Arī priekšnieka pienākums ir novērst aprunāšanu uz mīlestības pamata, bet ne uz taisnības pamata.

Katram smagā matērijā ir smagi saistošs pienākums uz mīlestības likuma pamata novērst aprunāšanu. Lai būtu nāvīgs grēks, ir nepieciešams:

a) lai aprunāšana tiešām būtu netaisnīga,

b) lai aprunāšanas novēršanai būtu droša cerība,

c) lai aprunāšanas novēršana varētu notikt bez liela apgrūtinājuma. Apgrūtinājums var būt apstāklis, ka par aizrādīšanu var sagaidīt pretuzbrukumu vai nolamāšanu. Liels apgrūtinājums ir, ja paredz no aizrādījuma vēl lielāku ļaunumu nekā pati aprunāšana. Tāpēc negrēko tas, kas aprunu nenovērš, paredzēdams no tā vēl lielāku grēku; kas, redzēdams aprunāšanu, aiziet prom vai arī runu vērš uz citu tematu, vai arī liek saprast, ka aprunāšana nepatīk.

2. Kas labprāt uzklausa aprunāšanu, iekšēji pat priecājas, bet ārēji to neatbalsta, tas grēko pret taisnību ar savu iekšējo noskaņojumu, jo aprunātājam pievienojas.

Kas ir spiests palikt aprunātāju vidū un nespēj aprunāšanu novērst, tas negrēko. Tā, piem., oficianti, kas apkalpo klientus.

Nāvīgs grēks nav tiem, kuri priecājas ne par pašu ap- runu, bet par stāstīšanas veidu vai arī par interesantu jaunumu. Te prātā nav ļaunums, bet ziņkāre.

3. Kas citu tieši vai netieši pavedina uz aprunāšanu smagā matērijā, tas smagi grēko pret taisnību. Līdz ar to tas kļūst par iemeslu ļaunumam, ko trešā persona cieš slavas ziņā.

Šķiet, ka nevar vainot nāvīgā grēkā to, kas privāti ir dabūjis zināt par cita pārkāpumu ar nolūku to tālāk neizpaust. Te galvenā loma ir bijusi ziņkārei.

5. nodaļa — Nolaupītās slavas atlīdzināšana

II.VIII.4.5.1. Aprunātāja un apmelotāja pienākumi

Tam, kas netaisnīgi aprunā, ir pienākums pēc taisnības:

a) nekavējoties atlīdzināt netaisnīgi nolaupīto slavu;

b) atlīdzināt visus laicīgos zaudējumu, kurus zināmā mērā bija paredzējis, ka tie celsies no neslavas.

Nolaupītās slavas atlīdzināšana ir personīgs pienākums, kas nepāriet uz mantiniekiem. Pienākums atlīdzināt materiālos zaudējumus ir lietišķs pienākums, kas pāriet uz mantiniekiem.

Apmelotājam vienmēr ir pienākums atlīdzināt tuvākam nodarīto neslavu, bet aprunātājam tuvākā slava jālabo vienīgi tajā gadījumā, ja viņš ir kaitējis tuvākā slavai bez pamatota, taisnīga iemesla, jo tikai šajā gadījumā viņš ir neslavas celšanas iemesls.

Var gadīties, ka slavas aizskaršana nav bijusi smaga, bet no vieglas slavas aizskaršanas tuvākajam ir cēlies smags materiālais zaudējums, tad materiālā zaudējuma atlīdzināšana ir smags pienākums.

Kas neslavu nespēj izlabot, tam nav pienākuma to kompensēt ar naudu, jo slava un nauda ir nevienādas vērtības. Ja par neslavas celšanu naudas sodu ir piespriedis tiesnesis, tad ir pienākums šo sodu izpildīt.

Kas citam ir nodarījis sīku neslavu, tam ir viegls pienākums to izlabot. Kas neslavas celšanā ir smagi grēkojis, tas ir saistīts ar smagu pienākumu izlabot slavu. Ja neslavas cēlāja zaudējums slavas labošanā lielā mērā pārspēj zaudējumu, kas radies no neslavas, tad viņš no atlīdzināšanas ir atbrīvojams.

2. Kas cita slavu ir aizskāris neuzmanības dēļ vai netiešas maldīšanās dēļ, ir saistīts ar pienākumu pēc taisnības, cik viņš to spēj bez neērtībām, aizkavēt, lai viņa runa nekaitētu tālāk. Katram ir pienākums aizkavēt kaitīgā iespaida tālākizplatīšanos, kas cēlies no viņa darbības. Šis pienākums tomēr nav saistošs, ja jāuzņemas pārmērīgas grūtības, jo kaitēšana citam taču bija notikusi bez ļaunprātības, neapzinīgi.

Kas vajadzīgo neslavas atsaukšanu nav izdarījis savas vainas dēļ, tam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas cēlušies no neatsaukšanas, un arī smagas neērtības gadījumā, ja vien neslavas celšanā bija apzināta vaina.

3. Vai izraisītā neslava ir jālabo vienīgi to vidū, kas bija tiešie klausītāji, vai arī to vidū, pie kuriem neslava tālāk aizgāja? Ja aprunātājs ir paredzējis, ka klausītāji neslavu izplatīs tālāk, tad viņam ir pienākums labot neslavu arī tur, kur tā ir izplatījusies tālāk, jo viņš ir tās tiešais iemesls. Ja aprunātājs nav paredzējis aprunas tālāku izplatīšanos, tad viņš nav atbildīgs par neslavas tālāko izplatīšanos.

II.VIII.4.5.2. Kā atlīdzināma neslava?

To citādi izdara aprunātājs un citādi apmelotājs.

1. Apmelotāja pienākums sekmīgi izdarīt neslavas atsaukšanu klausītāju priekšā, kaut arī tas būtu saistīts ar personīgās slavas zaudējumu. Apmelotājam attaisnojums būtu tikai tādā gadījumā, ja apmelotāja slava ciestu nesamērīgi vairāk, nekā cietusi nevainīgā slava.

Visbiežāk apmelotājam klausītāju priekšā vienkārši ir jāatzīstas, ka ir melojis. Ja nepieciešams zvērests, tad arī tas ir jādara. Ja neslava celta rakstos, tad rakstos tā arī jāatsauc.

2. Aprunātājs īstenībā nespēj neslavu izlabot ar atsaukšanu, jo tad viņam būtu jāmelo. Viņš varētu teikt, ka ir runājis neapdomīgi, ka ir izdarījis citam pārestību, ka ir maldījies, ka ir pievīlies. Atlīdzināšana varētu būt sekmīga arī tad, ja aprunātājs aprunāto personu slavē, attaisno tās kļūdas.

II.VIII.4.5.3. Iemesli, kas atbrīvo no izraisītās neslavas izlabošanas

1. Neslavas vairs nav, tā ir novērsta, jo to ir novērsusi tiesa, citu cilvēku liecības, ar laiku neslava ir aizmirsta.

2. Apstākļi rāda, ka nekāda neslava tuvākajam nav radusies, jo klausītāji aprunai nav ticējuši vai arī kāds ir aprunātāju no aprunas novērsis.

3. Ja cietusī persona neslavu ir piedevusi; dažos gadījumos pietiek ar iedomātu piedošanu.

4. Ja neslavas atlīdzināšana vai labošana morāliski vai fiziski nav iespējama, piem., slavas izlabošana varētu notikt vienīgi ar dzīvības briesmām; atlīdzinot neslavu, pārmērīgi daudz būtu jāzaudē neslavas cēlājam, salīdzinot ar nevainīgās personas neslavu.

5. Ja cietējs savam neslavas cēlājam savukārt ir izdarījis neslavu un nedomā to atlīdzināt.

V jautājums — Goda aizskaršana

Gods plašākā nozīmē tiek aizskarts iekšēji ar nepamatotām aizdomām. Gods tiešā nozīmē tiek aizskarts ārēji ar nozākāšanu (aplamāšanu).

1. nodaļa — Nepamatotas aizdomas

II.VIII.5.1.1. Jēdziens

Nepamatotas aizdomas ir stipra pārliecība par cita grēku, lai gan tam nav pietiekama pamata. Jēdziens “nepamatotas aizdomas jāsaprot kā nepamatots spriedums.

II.VIII.5.1.2. Vispārējais un specifiskais ļaunums

II.VIII.5.1.2.1. 1. Nepamatots spriedums pēc savas šķiras pieder pie nāvīgu grēku grupas. Turklāt tas ir grēks pret taisnību. Tas nozīmē, ka smagā matērijā ir smags grēks, bet vieglā matērijā — ikdienišķs grēks.

2. Visi nepamatotie spriedumi ir vienas šķiras grēki, tāpēc nav vajadzības, sūdzot grēkus, tuvāk norādīt, uz kādām lietām attiecināmi nepamatoti spriedumi.

II.VIII.5.1.2.2. Nepamatots spriedums, nepamatotas šaubas, nepamatotas aizdomas parasti ir ikdienišķi grēki, jo šie akti paši par sevi nav īsti pilnīgi (stipruma un drošuma ziņā), tuvākajam no tiem neceļas kāds lielāks zaudējums, turklāt šie akti reti kad varētu būt pavisam bez pamata, par ko nedrīkstētu paturēt ne šaubas, ne aizdomas.

Ja ir radušās šaubas par cita pārkāpumu, nepieņemt nekādu noteiktu spriedumu nav nekāda grēka.

II.VIII.5.1.2.3. Lai nepamatots spriedums būtu smags grēks, ir vajadzīgi šādi nosacījumi:

a) lai nepamatots spriedums būtu radies bez pietiekama motīva. Ticēt ļaunai ziņai, kas saņemta tikai no viena liecinieka, nav smags grēks, ja vien liecinieks ir persona, uz kuras taisnrunību var droši paļauties;

b) lai nepamatots spriedums būtu smagā matērijā, kas lielā mērā aizskar cita slavu;

c) stiprs, nepamatots spriedums nav vairs nekāds spriedums, ja tās ir vienīgi šaubas, kas smagu netaisnību nespēj nodarīt;

d) apsvērts ir tas, kas iznes spriedumu vieglprātīgi, vismaz vispārējos vilcienos uztver, ka lieta ir smaga, bet pamatojums ir niecīgs, un prāts nostājas par nepamatota sprieduma pieņemšanu.

Nepamatoti spriedumi visbiežāk ir tikai ikdienišķi grēki, jo parasti cilvēks domā, ka tā spriest viņam ir pietiekams pamats, ka matērija nav smaga, ka spriedumi vairāk ir šaubas, ka parasti netiek pievērsta uzmanība lietas smagumam un motīvu nepietiekamībai.

II.VIII.5.1.2.4. Nepamatoto aizdomu smags grēks

1. Šaubās par tuvākā morālisko vērtību ir iesakāms jautājumu atstāt atklātu vai arī uzskatīt par labu. Mīlestība nosveras vairāk uz to pusi, kas tuvākajam ir labvēlīga, kaut arī nāktos maldīties.

2. Ja nav zināms, vai cilvēks ir godīgs, tad nav nepieciešams to uzskatīt par labu, pietiek, ja neuzskata par ļaunu.

3. Runājot par piesardzību, nedrīkstam nevienu cilvēku uzskatīt par zagli, ļaunu vai negodīgu, taču drīkstam ievērot tādu piesardzību, ka var gadīties kāds arī zaglis, ļauns un negodīgs cilvēks. Ar tādu piesardzību nevienam netiek nodarīta pārestība. Tāpēc ir pilnīgas tiesības naudu turēt aiz atslēgas, jo kalpotāju un klientu vidū var gadīties zagļi.

2. nodaļa — Nozākāšana

II.VIII.5.2.1. Jēdziens

1. Nozākāšana, nolamāšana ir netaisnīga cita goda aizskaršana, cietējai personai klātesot. Kā gods pastāv tā ārējā izrādīšanā, tā arī negods pastāv ārējā darbībā (vārdi, rīcība), ar kuru cilvēks tiek nozākāts patiesa vai nepanesa trūkuma dēļ.

Nozākāšana atšķiras no aprunāšanas objekta un veida ziņā. Nozākāšanā tiek aizskarts gods, bet ne slava. Tas notiek nevis aizmuguriski, bet klātbūtnē. Klātbūtne var būt fiziska vai morāliska.

2. Nozākāšanu var izdarīt pozitīvi, t.i., ar vārdiem vai attiecīgu rīcību, kurā ir nicināšanas raksturs.

Nozākāšanu var izdarīt negatīvi, t.i., ar vajadzīgās darbības neizdarīšanu. Tā, piem., nesveicināt apstākļos, kuros nesveicināšana saprotama kā nievāšana.

Nievāšana var izpausties vārdos un smieklos, tā var tikt izteikta ar zobgalīgiem žestiem. Nicināšana var izpausties, pārmetot netikumus un trūkumus.

II.VII.5.2.2. Nozākāšanas ļaunums un specifika

1. Nozākāšana ir grēks, kas pēc savas šķiras pieder pie nāvīgiem grēkiem pret taisnību. Aizskart cita godu smagā matērijā ir nāvīgs grēks. Aizskart cita godu vieglā matērijā ir viegls grēks.

2. Visādu veidu nozākāšanas, kuras viena no otras var atšķirties smaguma ziņā, ir vienas šķiras grēki. Visās nozākāšanās ir viens un tas pats būtiskais ļaunums — cita goda aizskaršana.

II.VIII.5.2.3. Grēka smagums

Kad cilvēkam ir nodarīts liels negods, tā ka to var uzskatīt par nāvīgu cita nozākāšanas grēku, jānoskaidro persona, kas ir izdarījusi cita nozākāšanas grēku, kā arī persona, kura ir nozākāta, kādi vārdi vai izdarības tika lietoti.

Bieži vien vārdi, ar kuriem savstarpēji apsaukājas zemas kārtas sievietes, nav uzskatāmi par nāvīgiem grēkiem, jo tiem parasti neviens nepiegriež vērību.

Dažreiz arī vecāki lieto stiprākus vārdus (muļķis, ēzelis), rājot savus bērnus. Lai gan to nekad nevar aprobēt, bet to nevar arī ieskaitīt nāvīga grēka vainā.

Ar joku citam izteikta piezīme, kurā vainīgais nejūt nekādu aizvainojumu, nav nekāds grēks. Grēko pret mīlestību, kas joka formā cenšas citam iedzelt. Mīlestība un prātīgums prasa, lai arī jokos netiktu nevienam darīta pārestība.

Nevar uzskatīt par smagu pārkāpumu tādu joku, kas citu aizskar lielā mērā ne joka dēļ, bet tāpēc, ka joka uztvērējs ir nesaprātīgs un apvainojas par nenozīmīgu joku.

II.VIII.5.2.4. Negoda izlabošana

II.VIII.5.2.4.1. Kas citam ar nozākāšanu ir sagādājis negodu, tam ir jāpanāk negoda izlabošana, kā arī jāatlīdzina zaudējumi, kuri bija paredzēti.

Ja negods ir izdarīts publiski, tad publiski tas arī ir jāatsauc. Kas negodu darījis slepeni, to tādā pašā veidā var arī atsaukt.

II.VIII.5.2.4.2. Jāizvēlas tāds negoda atlīdzināšanas veids, kas būtu pietiekams, ņemot vērā apvainotās personas stāvokli. Protams, cits veids būs jāizvēlas, lai atlīdzinām negodu, kas ir nodarīts priekšniekam, cits, lai gandarītu līdzīgam, un vēl cits, lai gandarītu padotajam nodarīto negodu.

Pie negoda atlīdzināšanas veidiem var pieskaitīt: draudzīgi pirmajam pasveicināt, laipni uzrunāt, apmeklēt mājās, ielūgt uz viesībām, lūgt piedošanu.

II.VIII.5.2.4.3. No negoda atlīdzināšanas atbrīvo:

a) ja apvainotais nodarīto negodu piedod,

b) ja par izdarīto pārestību tiesa ir piespriedusi sodu,

c) ja apvainotais ir izdarījis atriebību,

d) ja abi viens otram ir nodarījuši līdzīgu pārestību.