Dekaloga baušļi
No grāmatas Viktors Pentjušs MIC DIEVA BAUŠĻU IZKLĀSTS. MORĀLTEOLOĢIJAS PRIEKŠRAKSTI.
Mariaņu kongregacija 2004
Imprimatur Jānis Kardināls Pujats,Rīgas arhibīskaps metropolīts 2001. gada 19. septembrī
Dekalogā ietilpst galvenie dabiskā likuma baušļi. Tie saista cilvēkus visos laikos un visur. Trīs pirmie baušļi skar cilvēka attiecības ar Dievu. Pārējie septiņi baušļi kārto attiecības starp cilvēkiem. Ceturtais bauslis nosaka attiecības starp padotajiem un priekšniekiem. Pārējie apskata attiecības līdzīgo starpā. Visus šos desmit baušļus mēdz formulēt arī īsāk: Dieva un tuvākā mīlestības bauslis.
Pirmie trīs baušļi aptver pienākumu godināt visaugstāko būtni — Dievu. Piektais un astotais bauslis aizsargā cilvēka dzīvību un slavu. Septītais un desmitais bauslis aizsargā mantas tiesības, ceturtais — autoritāti, ģimenes pamatu. Sestais un devītais bauslis aizsargā laulību, dzīvības avotu.
Dekaloga baušļi
No grāmatas Viktors Pentjušs MIC DIEVA BAUŠĻU IZKLĀSTS. MORĀLTEOLOĢIJAS PRIEKŠRAKSTI.
Mariaņu kongregacija 2004
Imprimatur Jānis Kardināls Pujats,Rīgas arhibīskaps metropolīts 2001. gada 19. septembrī
Dekalogā ietilpst galvenie dabiskā likuma baušļi. Tie saista cilvēkus visos laikos un visur. Trīs pirmie baušļi skar cilvēka attiecības ar Dievu. Pārējie septiņi baušļi kārto attiecības starp cilvēkiem. Ceturtais bauslis nosaka attiecības starp padotajiem un priekšniekiem. Pārējie apskata attiecības līdzīgo starpā. Visus šos desmit baušļus mēdz formulēt arī īsāk: Dieva un tuvākā mīlestības bauslis.
Pirmie trīs baušļi aptver pienākumu godināt visaugstāko būtni — Dievu. Piektais un astotais bauslis aizsargā cilvēka dzīvību un slavu. Septītais un desmitais bauslis aizsargā mantas tiesības, ceturtais — autoritāti, ģimenes pamatu. Sestais un devītais bauslis aizsargā laulību, dzīvības avotu.
PIRMAIS BAUSLIS — «Tev nebūs citus Dievus turēt līdzās Man»
Pirmā baušļa saturā ir atrodams pozitīvs piesacījums, ar kuru tiek pavēlēts godināt tikai vienu patieso Dievu: “Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot.” Tātad tiek pavēlēti Dieva godināšanas akti.
Pirmā baušļa saturā ir atrodams arī aizliegums, ko nedrīkst darīt. Ir aizliegts: 1) atmest patiesajam Dievam pienācīgo kultu; 2) ar Dievam pienācīgu kultu godināt kādu citu būtni. Aizliegums aptver visus tos grēkus, kuri ir pretstats Dieva godināšanas tikumam.
I. jautājums — Dieva godināšanas tikuma daba
II.I.1.1. Jēdziens
Reliģija ir morālisks tikums, kas liek godināt Dievu ar to kultu, kāds pienākas visaugstākajai būtnei, visu lietu pirmcēlonim Dievam.
Vārds kults nenozīmē to pašu, ko gods. Gods apzīmē kādas personas izcilumu, bet kults apzīmē ne tikai personas izcilumu, bet arī citu padotību šai izcilajai personai. Tātad kults pienākas tam, kas apvieno sevī abas pazīmes — izcilību un varu pār citiem. Gods var pienākties gan līdzīgam, gan arī zemākam. Dievs ir arī visaugstākais varas nesējs, Viņš ir visu lietu pirmsākums. No Viņa viss ir atkarīgs. Viņš ir visas pasaules Kungs. Tāpēc Dievam pienākas kults, turklāt tāds, kāds nevienam citam nepienākas.
II.I.1.2. Reliģijas objekts
Reliģijas materiālais objekts ir pats kults, ar kuru godina Dievu. Dieva lielums un mūsu atkarība no Viņa ir pietiekams pamats, lai cilvēki Dievu godinātu ar kultu, kas ir Dieva cienīgs.
II.I.1.3. Reliģija ka morālisks tikums
Lieluma ziņā grēki pret reliģijas tikumu seko tūlīt pēc grēkiem pret teologālajiem tikumiem. Tiešais reliģijas tikuma objekts nav Dievs pats, bet gan Dieva kults, darbības, ar kuram Dievs tiek godināts. Taču reliģijas tikuma mērķis gan ir Dievs.
II.I.1.4. Reliģijas tikuma akti
1. Pirms tiek uzmudināts reliģijas tikuma akts, norisinās dažādi prāta akti. Ir nepieciešams, lai mēs ar savu prātu vispirms pazītu Dieva lielumu, izcilību un savu atkarību no Dieva. Taču pats reliģijas tikuma akts ir gribas akts. No gribas ir atkarīga goda atdošana Dievam ar kulta palīdzību, kas pienākas vienīgi Dievam. No gribas pavēles ir atkarīgi gan iekšējie, gan ārējie kulta akti.
2. Tieši uzmudinātais reliģijas tikuma akts nav nekas cits kā dievbijība. Dievbijība pastāv gribā un nolūkā atdot Dievam godu. Dievbijību var definēt tā: dievbijība ir noteikta griba veikt visu to, kas attiecas uz Dieva kultu. Netieši reliģijas tikuma akti, uzmudināti un ar dievbijības palīdzību iedzīvināti, ir visi tie iekšējie un ārējie akti, ar kuriem tiek parādīts gods Dievam (kults). Tādi akti ir seši: adorācija (pielūgšana), lūgšana, upuris, svētsolījums, zvērests un noteiktu dienu svētīšana.
Adorācija, lūgšana, upuris kā galvenie reliģijas tikuma akti ietilpst pirmajā bauslī.
Svētsolījums un zvērests ietilpst otrajā bauslī. Noteiktu dienu svētīšana ietilpst trešajā Dekaloga bauslī. Visus trīs pirmos Dekaloga baušļus pavēl reliģijas tikums.
3. Tikko pieminētie reliģiskie akti izriet tieši no reliģijas tikuma kā specifiskie šā tikuma akti. Taču var būt arī citu tikumu akti, kuriem ir ciešs sakars ar reliģijas tikumu. Tie ir tādi, kurus uzmudināt ietekmē reliģijas tikuma motīvs, piemēram, gavēšana Dievam par godu.
II. jautājums — reliģijas tikuma akti
1. nodaļa — Pielūgšana
II.I.2.1.1. Jēdziens
Adoratio — pielūgšana šaurākā un tiešā nozīmē ir ārējais reliģijas akts, ar kuru apliecinām Dieva pārākumu pār visu un visaugstāko Viņa varu pār mums, kā ari savu absolūto atkarību un padotību. Pielūgšana aptver divkāršu aktu: iekšējo un ārējo. Iekšējā aktā darbojas gan prāts, gan griba. Prāts atzīst Dieva lielumu un cilvēka atkarību no Dieva. Griba izpaužas nodomā un noteiktas darbības veikšanā, ar ko Dievam tiek parādīts gods.
Ārējais akts ir iekšējā akta īstenošana uz ārieni. Ārējie akti, kuros izpaužas pielūgšana, ir: upuris, lūgšanās ar seju pret zemi, dziļa paklanīšanās, lūgšanās ceļos, skūpsts tam, ko pielūdz.
No šiem ārējiem aktiem tikai upuris pienākas vienīgi Dievam. Pārējie akti var būt veltīti gan Dievam, gan cilvēkiem. Atkarībā no nodoma tiek veikts ārējās pielūgšanas akts, piem., ja kāds, ceļos nometies, pielūdz Dievu, tad tas ir Dieva pagodināšanas akts, kas pienākas tikai pašam Dievam. Ja kāds, ceļos nometies, lūdz pēc aizbildnības kādu Dieva kalpu — svēto, tad tas ir akts, ar kuru pagodinām svēto, kas ir Dieva kalps.
II.I.2.1.2. Kulta iedalījums
a) Cultus civilis — civilais pagodinājums, veltīts cilvēkam viņa izcilības dēļ.
Cultus religiosus — reliģiskais kults, kas pienākas tikai pārdabiskas izcilības dēļ.
b) Cultus religiosus iedalās: 1) kults, kas pienākas vienīgi Dievam, 2) kults, kas pienākas svētajiem, kuri piedalās paša Dieva dzīvē.
c) Cultus absolutus — absolūtais kults, kas pienākas personai pašai par sevi.
Cultus relativus — relatīvais kults, kas pats par sevi nepienākas, bet pienākas vienīgi citas personas dēļ, ciešās saistības dēļ ar šo personu, kurai kults pienākas pats par sevi.
Cultus latrice absolutus pienākas Dievam, Vissvētākai Trīsvienībai, Jēzum Kristum, Vissvētākajam Euharistijas Sakramentam.
Cultus hyperdulice absolutus pienākas Vissvētākai Jaunavai Marijai.
Cultus dulice absolutus pienākas svētajiem Debesīs un eņģeļiem.
Cultus latrice relativus pienākas vissvētākajam Jēzus Vārdam, krustā pienaglotā Kristus gleznai, svētajam Pestītāja krustam, Kristus mocību relikvijām — ērkšķu kronim, naglām, šķēpam...
Cultus hyperdulice relativus pienākas Vissvētākās Jaunavas Marijas gleznām.
Cultus dulice relativus pienākas svēto relikvijām, gleznām.
d) Cultus publicus —publisks kults, kas notiek Baznīcas vārdā. Baznīca šo kultu ir arī iestādījusi, Baznīca arī nozīmē kulta darbību izpildītājus, kulta kalpus. Baznīca nosaka arī kulta darbības un to formas, kā jāgodina Dievs un Viņa svētie.
Cultus privatus —privātie kulta akti, kurus Baznīca nav iestādījusi vai arī tie nenotiek Baznīcas vārdā.
Ja breviāru lasa priesteris, tad tas ir cultus publicus, bet, ja nolasa parasts cilvēks — cultus privatus. Ja breviāra lūgšanas lasa visi ticīgie — tas ir cultus privatus.
Publiskais kults pienākas tikai tiem svētīgajiem un svētajiem, kurus Baznīca ir beatificējusi vai kanonizējusi. Kanonizētu svēto var godināt ar publisko kultu visā pasaulē. Beatificētu svētīgo ar publisku kultu var godināt tikai tanīs vietās, kurās tas ir atļauts ar speciālu Svētā tēva rakstu.
II.I.2.1.3. Bauslis praktizēt pielūgšanu
1. Gan dabiskais, gan pozitīvais Dieva piesacījums uzliek pienākumu pielūgt Dievu ar iekšējo un ārējo dievišķo kultu.
2. Reliģijas tikums piesaka godināt Dievu kā visu lietu pirmcēloni un vispasaules Kungu. Dievs nav noteicis ne laiku, ne veidu, kā Dieva godināšana ir izdarāma. Dieva godināšanas laiku un veidu nosaka Baznīca. Baznīca ir noteikusi, lai kristīgā tauta visā pasaulē svētdienās un svinamās svētku dienās piedalītos Svētajā Misē. Kas ievēro Baznīcas likumu, tas izpilda arī Dieva likumu attiecībā uz svētdienu un svētku dienu. Kam nav iespējams ievērot Baznīcas likumu attiecībā uz svētku svinēšanu, tam ir pienākums vismaz dažas reizes gadā piedalīties Sv. Misē.
2. nodaļa — Svēto attēlu un relikviju kults
II.I.2.2.1. Paskaidrojumi
1. Svētbildes ir gleznas, kas baznīcās vai lūgšanu namos ir uzstādītas publiskai godināšanai.
2. Relikvijas ir svēto vai svētīgo miesas atliekas. Plašākā nozīmē par relikvijām sauc arī priekšmetus, kurus svētie ir lietojuši savā dzīvē.
Ievērojamas relikvijas, piem., galva, roka, sirds, mēle, kāja, delna, — tā ir miesas daļa, ar kuru īpašā kārtā ir saistīta mocekļa nāve, ja vien nav pavisam maza.
Visas Kristus relikvijas, pat visniecīgākā šo relikviju daļiņa, ir uzskatāma par ievērojamām relikvijām.
II.I.2.2.2. Likumi Baznīcas kodeksā
II.I.2.2.2.1. Par svētbildēm:
a) nevienam nav atļauts baznīcās uzstādīt neparastas svētbildes, kuras ordinārijs nav aprobējis. Ja svētbilde nepieder pie neparastajām, tad tai nav nepieciešams ordinārija aprobāts;
b) ordinārijs neaprobē tādu neparastu svētbildi, kas nesaskan ar paraugiem, kuri baznīcā tiek lietoti;
c) nekādā ziņā ordinārijs neatļauj uzstādīt svētā vietā svētbildi, kas attēlo kādus maldus; kurai trūkst pienācīgas apdares;
d) svinīga svētbildes iesvētīšana ir rezervēta ordinārijam;
e) sevišķi vērtīgas svētbildes, kā arī ar svētceļojumiem saistītas svētbildes bez ordinārija rakstiskas piekrišanas nedrīkst nodot labošanai. Pats ordinārijs pirms tam konsultējas ar lietpratējiem. Svētbildes, kuras noteiktā baznīcā tiek īpaši godinātas, bez Apustuliskā Krēsla piekrišanas nav atsavināmas, nedz pārvietojamas uz citu pastāvīgu vietu.
II.I.2.2.2.2. Par relikvijām.
Publiski var godināt tikai tās relikvijas, kuras ir atzītas par autentiskām ar sevišķu kāda kardināla, ordinārija vai cita Baznīcas pilnvarotā rakstu. Ģenerālvikārs bez īpaša uzdevuma nevar izdot relikviju autentiskuma rakstu.
Drīkst uzstādīt godināšanai tikai tādas relikvijas, kas ir ievietotas speciālos relikviāros, turklāt šiem relikviāriem jābūt apzīmīgotiem.
Sv. Krusta relikvijas, kas tiek uzstādītas publiskai godināšanai, nekādā gadījumā nedrīkst būt ieliktas vienā relikviārā kopā ar citām relikvijām. Tām jābūt ievietotām atsevišķā relikviārā.
Svētīgo relikvijas bez īpašas atļaujas nedrīkst nest procesijās, nedrīkst uzstādīt baznīcās, izņemot tās vietas, kurās ar Apustuliskā Krēsla atļauju tiek celebrēta viņu godam Sv. Mise.
Ievērojamās relikvijas, kā arī tās, kuras kādā baznīcā tiek ļoti godinātas ar lielu tautas saplūdumu, nedrīkst būt atsavinātas vai ari uz visiem laikiem pārnestas uz citu baznīcu bez Sv. Krēsla atļaujas.
Šīs relikvijas nedrīkst uzglabāt privātās mājās vai privātos lūgšanu namos bez skaidras ordinārija atļaujas.
Vienkāršas relikvijas ar pienācīgu cienību var uzglabāt privātās mājās, tāpat ticīgie ar dievbijību var tās nēsāt līdzi.
Ir noziegums svētās relikvijas pārdot.
Baznīcu prāvestiem ir jābūt nomodā, lai svētās relikvijas netiktu apgānītas, lai tās bezrūpības dēļ neietu bojā, lai tās uzglabājot netiktu pieļauta nolaidība.
3. nodaļa — Lūgšana
II.I.2.3.1. Jēdziens
Lūgšana plašākā nozīmē ir prāta pacelšana uz Dievu. Lūgšana šaurākā nozīmē ir lūgt no Dieva morāliski labas vērtības. Lūgšana uz Dievu var notikt prātā vai arī ar mutvārdiem.
a) Lūgšanā piedalās gan griba, gan prāts;
b) morāliski labas vērtības var būt garīgas un laicīgas. Garīgas vērtības drīkstam lūgt absolūti, t.i., bez kādiem noteikumiem. Lūdzot laicīgo vērtību, ir jāpievieno noteikums: “Ja tāda ir Dieva griba; ja laicīgās vērtības noder dvēselei”;
c) lūgšana ir reliģijas tikuma akts — ar to, ka lūdzam no Dieva kaut ko labu, atzīstam Dieva visvarenību un labestību. Bez tam mēs atzīstam, ka esam atkarīgi no Dieva, Dievs mums ir vajadzīgs kā visa labā avots.
II.I.2.3.2. Lūgšanas iedalījums
1. Ņemot vērā mērķi, lūgšana ir:
a) pielūgsme, kur mēs atzīstam Dieva lielumu un mūsu atkarību no Dieva; pielūgsmei pieder Dieva slavēšana;
b) pateicība Dievam par saņemtām žēlastībām;
c) izlūgšana — lūgšana tiešā nozīmē. Pārlūgums vai piedošanas izlūgšana: šajā lūgšanā lūdzam Dievu, lai Viņš mums piedotu grēkus un sodu par grēkiem.
Aizlūgums par citiem ir lūgšana, kurā Dieva žēlastības tiek lūgtas citiem. Skaidrs, ka aizlūgums par citiem vai aizbildniecība pieder pie izlūgšanas.
2. Ņemot vērā veidu, lūgšana var būt:
a) prāta lūgšana, kad lūgšanā piedalās prāts un griba;
b) mutvārdu lūgšana, kurā ņem dalību prāts, griba un mute. Tehniski ar vārdiem vien izsacītā lūgšana, kurā neņem dalību cilvēka dvēsele, nav vairs lūgšana.
Prāta lūgšana var būt:
a) prāta parastā lūgšana, kas norisinās ar cilvēka spēkiem un ar parasto Dieva žēlastību;
b) prāta mistiskā lūgšana, kuru pavada speciāla Dieva žēlastība ar spilgtu Dieva klātienes pārdzīvojumu.
Mutvārdu lūgšana var būt publiska un privāta.
Publiskā mutvārdu lūgšana notiek Baznīcas vārdā. Tās izpildītājs ir Baznīcas iecelta persona. Pats lūgšanas teksts ari ir Baznīcas apstiprināts.
Privātas lūgšanas lasītājs ir privāta persona, tā ari notiek šīs pašas privātās personas vārdā.
Lasītās lūgšanas, kuru tekstus ir devusi un aprobējusi Baznīca, ir tikai privātas lūgšanas, ja tās netiek lasītas Baznīcas vārdā, bet privātas personas vārdā. Ja Baznīcas iestādītu lūgšanu lasa Baznīcas iestādīta persona, tad tā ir publiska lūgšana. Ja Baznīcas iestādīto lūgšanu lasa privāta persona, tad ir tikai privāta lūgšana.
3. Ņemot vērā personu, kas lasa lūgšanu, tā var būt: vien- personas lūgšana, ja to lasa viena pati persona, un kopējā lūgšana, ja lūgšanu lasa vairākas personas kopīgi. Jēzus Kristus mudina lūgties kopīgi: “Kur divi vai trīs sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”
Lūgšana var būt katrs labs darbs, kuram ir izlūdzoša vērtība.
II.I.2.3.3. Lūgšanā nepieciešamais nodoms un uzmanība
II.I.2.3.3.1. 1. Nolūks, nodoms. Nodoms lūgšanā ir gribas akts, kas izsaka to, ka gribam lūgties (mutvārdu lūgšanā ari pareizi izsacīt vārdus).
2. Uzmanība ir prāta akts. Tas nozīmē, ka prāts ir pievērsts lūgšanas saturam. Pateicoties uzmanībai, lūgšanā mēs vairāmies no prāta izklaidēm.
Ārējā uzmanība — pateicoties tai, mēs atturam prātu no uzmanības pievēršanas citām lietām, kas nav saskaņojamas ar lūgšanu.
Iekšējā uzmanība — pateicoties tai, mēs pievēršam savu prātu vienīgi tam, kas ir saistīts ar lūgšanu: vārdiem, nodomiem.
Iekšējā uzmanība, kurai pateicoties mēs pievēršam uzmanību vārdiem, lai tie tiktu labi un kārtīgi izteikti, ir materiālā uzmanība. Ja uzmanība tiek pievērsta vārda nozīmei, tad šo uzmanību sauc par vārdisko uzmanību. Ja uzmanība tiek pievērsta nodomam (Dievam, kas tiek godināts, noslēpumam, kas tiek apcerēts, labumam, kas tiek lūgts), tad šī uzmanība saucas garīgā uzmanība.
II.I.2.3.3.2. Noteikumi
Lūgšanas būtība pieprasa, lai būtu:
a) nodoms lūgties. Ir nepieciešams, lai šis nolūks būtu jau lūgšanas sākumā, bet lūgšanas gaitā turpinātos virtuāli. Ja nav nodoma lūgties, tad lūgšanas vārdu izlasīšana vien nav nekāda lūgšana. Tā, piem., kad mācāmies lūgšanu “Tēvs mūsu...” no galvas. Ja nav nodoma pareizi izrunāt vārdus — nav lūgšanas. Nodoms lūgties tiek formāli atsaukts, kad lūgšanu pārtraucam un sākam darīt kaut ko citu. Nodoms lūgties var izbeigties bez formālās atsaukšanas, kad bez sevišķa nolūka novēršamies no lūgšanas un sākam darīt kaut ko citu, piem., sarunāties;
b) ārējā uzmanība; ja tās vairs nav, tad nevar vairs pastāvēt ari nodoms lūgties;
c) mutvārdu lūgšanai ir vajadzīga iekšējā, vismaz materiālā uzmanība. Vārdiskā un garīgā uzmanība nav nepieciešama lūgšanas būtībai, bet ir vajadzīga lūgšanas pilnībai.
Uzmanības trūkuma dēļ nelūdzas vairs tas, kas vārdus vairs neizrunā kārtīgi. Būtiski vēl lūdzas, bet vienlaikus ikdienišķu grēku dara tas, kas vārdus pareizi izrunā, bet apzinīgi nepievērš vairs uzmanību ne vārdiem, ne vārdu nozīmei, ne lūgšanas garam (vārdus lasa mehāniski).
Nemaz negrēko tas, kam prāts novēršas no lūgšanas negribot. Tāda lūgšana nepaliek bez panākumiem, tomēr tā negūst tādu garīgo labumu, kādu tā varētu gūt ar pilnīgi sakopotu prātu.
Prāta lūgšana, kurā vārdi nemaz netiek izteikti, daudz vieglāk var būt pārtraukta, proti, ar katru prāta novirzīšanu uz laicīgām lietām.
II.I.2.3.4. Ko drīkst lūgt?
Jālūdz Dievs, kas ir visu labumu avots un devējs. Kā lūdzam Dievu, tādā veidā nevienu citu nedrīkstam lūgt. Lūgt tāpat kā Dievu vēl kaut ko citu, kādu radījumu, būtu skaidra elkdievība. Taču kā aizstāvjus pie Dieva drīkstam piesaukt:
1. Eņģeļus un svētos Debesīs.
a) Privāti drīkst piesaukt arī nokristītos bērnus, kuri ir miruši pirms prāta lietošanas gadiem;
b) kaut arī nav tādas pavēles, kura piesacītu piesaukt svētos, taču nav brīvs no ikdienišķā grēka tas, kas nevienu reizi dzīvē nebūtu piesaucis Vissvētāko Jaunavu Mariju. Tas nozīmētu ļoti lielu nolaidību rūpēs par savu dvēseli, ja kāds nebūtu izlietojis pestīšanai tik sekmīgu līdzekli kā Vissvētākās Jaunavas Marijas piesaukšana.
2. Svētos un taisnīgos virs zemes.
3. Ļoti ticams, ka par dvēselēm šķīstītavā drīkstam ne tikai paši lūgties, bet arī tās privāti piesaukt.
Visi ir vienisprātis par to, ka dvēseles šķīstītavā spēj mums palīdzēt. Šai pārliecībai pamatā ir ticības patiesība: “Es ticu uz svēto sadraudzību”. Šķīstītavā esošās dvēseles taču atrodas svētdarošās žēlastības stāvoklī, tās nav zaudējušas draudzību ar Dievu, kaut arī tām vēl ir jādzēš savs parāds Dieva priekšā.
Sentence, ka šķīstītavā esošo dvēseļu piesaukšana ir derīga, tiek apliecināta ar ticīgo praksi.
II.I.2.3.5. Par ko ir jāludzas?
Var un vajag lūgties par visiem, kam mūsu lūgšana var palīdzēt, un par visiem tiem, kuri mums ir jāmīl saskanīgi ar mīlestības bausli. Tātad, mēs varam un mums ir pienākums lūgties:
a) par sevi pašu,
b) par tuvāko, ari par grēcinieku un ienaidnieku. Lūgšana “Tēvs mūsu” neizslēdz nevienu, pat grēcinieku. Tomēr par noteiktu atsevišķu personu nav pienākums lūgties, izņemot gadījumu, ja persona atrodas vislielākajā vajadzībā un mūs ar to saista tiešā pienākuma saites.
c) par dvēselēm šķīstītavā — gan vispār par dvēselēm šķīstītavā, gan par konkrētām, sevišķi par tām, kuras ar mums ir saistītas ar radniecības saitēm.
II.I.2.3.6. Kādus labumus mēs drīkstam lūgt?
Mēs drīkstam lūgt:
1. Pārdabiskos labumus: mūžīgo svētlaimi, vajadzīgos līdzekļus tās sasniegšanai. Visu šo mēs drīkstam lūgt absolūtā formā, t.i., bez kādiem nosacījumiem.
Pārdabiskos labumus nedrīkst lūgt pretēji Dieva providences kārtībai. Nedrīkst lūgt mūžīgo svētlaimi, lai tā tiktu piešķirta bez labiem darbiem, grēku piedošanu — bez nožēlas un gandarīšanas, lielāku žēlastību, nekā tā ir svētajiem. Saskanīgi ar Dieva providences kārtību pārdabiskos labumus var lūgt bez kaut kāda ierobežojuma. Žēlastības, kas tāpat tiek dotas, nav jālūdz, izņemot speciālas nepieciešamības gadījumā.
2. Dabiskos labumus, piem., zinības, veselību, bagātību, godu, augstu amatu drīkst lūgt, ja šie labumi nāk par labu mūsu pestīšanai. Kā zināms, laicīgie labumi ne vienmēr ir noderīgi pestīšanai, cilvēks šis vērtības var izlietot par postu savai dvēselei.
3. Lai Dievs novērstu no mums ļaunumu, gan morālisko, gan fizisko.
Nav jālūdz Dievs, lai mūsu dabā pavisam tiktu iznīcinātas pašas tieksmes uz ļaunu, jo tas būtu pret parasto Dieva pestīšanas plānu. Nav jālūdz, lai mēs spētu izsargāties no visniecīgākajiem ikdienišķajiem grēkiem, jo šī žēlastība ir speciāla privilēģija. Privilēģijas nav jālūdz. Attiecībā uz ikdienišķiem grēkiem mēs drīkstam lūgt, lai mēs spētu no tiem izsargāties tik lielā mērā, cik vien vispār tas ir iespējams.
4. Lūgt no Dieva morāliski ļaunu lietu vienmēr ir nāvīgs grēks, kaut arī ļaunums pats par sevi ir mazs.
Nav atļauts lūgt indiferentu lietu, nesaistot to ar kādu labu mērķi, piem., lūdzot laimīgu loterijas biļeti, jāparedz labs mērķis, kam laimes gadījumā iegūtie līdzekļi tiks izlietoti. Taču gadījumā, ja kāds lūdz indiferentu labumu, nesaistot to ar kādu labu mērķi, smagu grēku nepadara, jo šis lūgums tiešā kārtā nepretojas nevienai dievišķai pilnībai.
II.I.2.3.7. Lūgšanas sekmīgums
Lūgšanai, saskaņā ar Dieva apsolījumu, ja vien tā atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, ir nodrošināti panākumi izlūgt to, kas tiek lūgts, vienalga, vai lūdzējs ir taisnīgs cilvēks vai grēcinieks.
a) Ja lūgšana ir pilnvērtīga, t.i., Dieva priekšā tiek vērtēta kā labs darbs, tad tai ir šādi panākumi: svētdarošā žēlastība pieaug nopelnos, mazinās laicīgais sods par grēkiem, tiek iegūtas jaunas palīga žēlastības.
Ja lūgšanai trūkst gluži visu nosacījumu, lai tā iegūtu panākumus uz nemaldīgā Dieva apsolījumu pamata, tad tomēr nav teikts, ka tāda lūgšana paliek pavisam bez panākumiem, cilvēks vismaz iegūst dedzīgākas lūgšanas dāvanu.
b) Ar labu lūgšanu ir saistīti Dieva apsolījumi: “Lūdziet, un jums tiks dots”; “Ja jūs ko lūgsiet no Tēva Manā vārdā, to Viņš jums dos.”
Piezīme. Tā kā katra laba lūgšana ir sekmīga, rodas jautājums: kā rodas lūgšanas panākumi — pateicoties dabiskiem vai pārdabiskiem iemesliem?
a) Ja lūgšanas panākums ir palīga žēlastība, tad Dievs to piešķir tieši, bez dabisko iemeslu starpniecības.
b) Ja lūgšanas, panākums ir dabiskā vērtība, tad panākuma rašanās var notikt dažādos veidos:
1) Dieva tiešā iejaukšanās, rezultātā — Dieva brīnums: vai nu pēc būtības, vai veida ziņā,
2) Dievs no mūžiem ir tā kārtojis dabiskos spēkus, lai tie noteiktā laikā radītu paredzēto efektu,
3) Dievs ir paredzējis no dabiskiem spēkiem panākumu, kas ir pilnīgi saskanīgs ar parasto dabas kārtību. Dievs šinī gadījumā sargā tikai to, lai noteikto iznākumu nesabojātu spēki, kas ir atkarīgi no brīvās gribas.
Tātad lūgšanu panākums dažreiz ir brīnums, paša Dieva darbs.
Visbiežāk lūgšanu panākums ir dabiskie spēki, tomēr iejaucoties speciālai Dieva intervencei.
II.I.2.3.8. Nosacījumi lūgšanas sekmju nodrošināšanai
II.I.2.3.8.1. Lūgties Jēzus vārdā nozīmē lūgties vienībā ar Jēzu. Lai lūgšana notiktu vienībā ar Jēzu, ir nepieciešami pieci nosacījumi. Viens no tiem attiecas uz lūgšanas objektu, trīs uz lūgšanas veidu, viens uz lūgšanas subjektu.
1. Lūgšanas objektam jābūt noderīgam mūsu pestīšanai. Ja tiek lūgti pārdabiskie labumi, tad lūgšanas sekmes ir drošas. Ja netiek piešķirti tieši tie labumi, kurus mēs lūdzam, tad to vietā tiek piešķirti vērtīgāki labumi, kuri ir derīgāki pestīšanas iegūšanai.
Ja tiek lūgti dabiskie labumi, lūgšanas panākumi nav droši, jo var gadīties, ka lūgtie labumi ir šķērslis tikumu ceļā vai arī kļūst par izdevību uz grēku. Ja dabiskie labumi nes ļaunumu, tad Dievs šo lūgšanu neuzklausa, kaut arī cilvēks sirsnīgi un izturīgi lūgtu.
2. Attiecībā uz veidu lūgšanai jānotiek:
a) ar paļāvību, bez šaubīšanās. Paļāvība rodas no ticības un cerības. Vispirms mums ir jātic, ka Dievs var un grib cilvēkam palīdzēt. Uzticība vai paļāvība uz Dievu vispār ir nepieciešama lūgšanā. Stipra paļāvība uz Dievu ir droša zīme, ka lūgšana tiks uzklausīta;
b) ar izturību; tos labumus, kuri ir nepieciešami jau tūlīt, Dievs arī nekavējoši piešķir. Citi labumi ne vienmēr tūlīt tiek piešķirti. Daži labumi tiek piešķirti tikai pēc ilgas un izturīgas lūgšanas. Citas pārdabiskās un dabiskās dāvanas Dievs piešķir pēc zināma laika, kad cilvēks ir labāk sagatavojies to saņemšanai.
c) ar godbijību; tas nozīmē — bez labprātīgām izklaidībām, arī ar vajadzīgo ārējo pieklājību.
3. Lūgšanas subjektam jābūt žēlastības stāvoklī. Tam jābūt vismaz tādam, kas ir iesācis grēku nožēlas ceļu. Vienotībā ar Jēzu lūdzas cilvēks, kurš atrodas Dieva žēlastības stāvoklī. Žēlastības stāvoklim ir liela nozīme, tas padara lūgšanu sekmīgu un panāk pašas svētdarošās žēlastības pavairošanu.
Grēcinieku lūgšana var būt sekmīga ne tikai izlūgšanas nozīmē, bet arī drošu panākumu ziņā, jo lūgšanas uzklausīšanas pamats nav paša cilvēka cienīgums, bet gan Dieva žēlsirdība un Dieva apsolījums.
Jāsargās baidīt grēciniekus, it kā viņu lūgšanām un labiem darbiem nebūtu nekādas nozīmes.
II.I.2.3.8.2. Vai lūgšanām par citiem arī ir nodrošinātas sekmes?
Ir starpība, vai kāds lūdzas par sevi vai citiem. Ja kāds lūdzas pienācīgā veidā par sevi, tas iegūst sev vajadzīgo dispozīciju žēlastības pieņemšanai. Taču, kad lūdzamies par citiem, šie citi spēj pretoties žēlastībai, nav gatavi tās pieņemšanai, tāpēc lūgšana par citiem var palikt bez panākumiem. Daži autori apgalvo, ka arī lūgšanai par citiem ir pilnīgi droši panākumi.
II.I.2.3.9. Lūgšanas nepieciešamāka
Pieaugušam cilvēkam lūgšana ir nepieciešama gan kā Dieva uzliktais pienākums, gan kā absolūti nepieciešamais līdzeklis pestīšanai.
1. Par to, ka lūgšana ir nepieciešama kā Dieva uzliktais bauslis, neviens nešaubās. “Esiet pastāvīgi lūgšanā”; “Lūdziet un jūs saņemsiet”; “Vienmēr vajag Dievu lūgt un nepagurt”.
Lūgšana ir nepieciešama arī tādēļ, ka pats cilvēks bez Dieva palīdzības pārdabiskā plāksnē neko nespēj darīt.
Nav nepieciešams, lai lūgšanas veids katrā ziņā būtu mutvārdiem.
2. Lūgšana ir nepieciešama kā absolūti nepieciešamais pestīšanas līdzeklis. Lūgšana ir arī nepieciešama, jo tā ir prāta pacelšana uz Dievu. Kā tad cilvēks varētu uzturēt draudzību ar Dievu, ja vairītos no sarunas ar Viņu? Saskaņā ar Dieva providences paredzēto kārtību pestīšana bez lūgšanas nav sasniedzama. Lūdziet un saņemsiet! Pretēji — kas nelūdz, tas arī nesaņem.
II.I.2.3.10. Kad cilvēku saista pienākums lūgties?
1. Kad cilvēkam ir jālūdzas lūgšanas pienākuma dēļ, to precīzi noteikt nevar. Nav šaubu, ka ir jālūdzas bieži. Kas lūdz Dievu, kad viņam ir radusies vajadzība Dievu lūgt, ar to izpilda arī pienākumu ar lūgšanu godināt Dievu.
a) Ja ticīgie piedalās svētdienas Sv. Misē, tad viņi izpilda arī pienākumu lūgties.
b) Kas lūgšanu nav praktizējis jau ļoti ilgu laiku, tā grēks ir divkāršs — neizpildīts pienākums godināt Dievu un nolaidība rūpēs par savu dvēseli. Grēksūdzē aptuveni jānorāda laiks, kad ir pārtraucis praktizēt lūgšanu.
2. Ir jālūdzas, kad rodas nepieciešamība zināmu apstākļu dēļ, kad bez lūgšanas nespējam izpildīt kādu citu bausli, kad bez lūgšanas nespējam uzvarēt kādu kārdinājumu.
Ja ticīgie nelūgsies rītos un vakaros, tad ātri vien nonāks pie tā, ka vispār nelūgsies vai arī lūgsies ļoti reti, un tā viņiem tiks laupītas daudzas Dieva žēlastības. Viņi nonāks grēkošanas briesmās, kam izdevība ir ik uz soļa. Bez biežas lūgšanas viņi drīzumā kritīs grēkos. Īstenībā arī rīta un vakara lūgšanu atstāšanu novārtā nevar attaisnot, jo tā var notikt vienīgi kūtrības dēļ, nolaidības dēļ, pārāk laicīgu rūpju dēļ vai arī cilvēku ieskatu dēļ.
Paradumu bieži lūgties jāstiprina visiem spēkiem.
III jautājums — grēki pret reliģiju
II.I.3. Kādi grēki ir pret reliģiju?
Pret reliģiju var grēkot ar nolaidību, atstājot novārtā pielūgšanu vai lūgšanu. Pret reliģiju var grēkot ar pozitīviem pārkāpumiem aizliegumos pret reliģiju. Vispār pozitīvais grēks pret reliģjiu ir nereliģiozitāte. Šai nereliģiozitātei var būt divas galējības:
a) māņticība — maldīgs kults, kas tiek veltīts patiesai vai viltus dievībai. Maldīgais kults var parādīties divējādi: ņemot vērā objektu, ja kādai būtnei tiek atdots Dieva gods, lai gan šī būtne nav Dievs, un ņemot vērā veidu, kad patiesajam Dievam tiek atdots gods nepareizā veidā. Tātad māņticība ir divējāda: 1) Dievs tiek godināts ar nepareizu kultu; 2) ar dievišķu godu tiek godināta radība; šī māņticība ir trejāda: elkdievība, pareģošana un burvestība. Burvestībā ietilpst maģija un ļaundarība noburot-,
b) grēki pret reliģiju kā nereliģiozitātes parādība ir tad, ja Dievam tiek darīts negods un netaisnība: Dieva kārdināšana, svētzādzība, simonija.
Šeit ir minēti grēki pret reliģiju, kurus aizliedz pirmais bauslis. Vēl ir citi grēki pret reliģiju, kurus aizliedz otrais un trešais bauslis. Pie ir: Dieva zaimošana, nepatiess zvērests, svētsolījuma laušana, nepiedalīšanās Sv. Misē, smaga darba strādāšana svinamā dienā.
1. nodaļa — Nederīgs kults
II.I.3. Maldīgs kults
Māņticība, kas parādās maldīgā kultā, izpaužas tā, ka patiesā Dieva kultam tiek pievienots kaut kas maldīgs vai melīgs, tādēļ šo kultu arī sauc par maldīgu.
Šis maldīgums var izpausties tā: a) ja Jaunajā Derībā tiktu pielietota kāda Vecās Derības ceremonija (piem., ja kas tagad rīkotu Lieldienu jēra maltīti, kādu rīkoja Vecajā Derībā), b) ja kāds ticības apstiprināšanai kā argumentu lietotu viltus atklāsmes, viltus brīnumus vai arī uzstādītu godināšanai neīstas relikvijas, c) ja persona, kas nav priesteris, iedrošinātos celebrēt Sv. Misi vai arī pieņemt grēksūdzes, dodot absolūciju, d) ja kāds ar nemorālisku darbību gribētu godināt Dievu, e) ja kāds radītu viltus brīnumu kāda svētā godināšanas veicināšanai, f) ja kāds Dievu godinātu ar herētiķu vai shizmatiķu kultu.
Maldīgā kulta pielietošana visbiežāk ir smags grēks, jo ar to tiek nodarīta netaisnība Dieva priekšā. Nevar taču Dievu godināt ar maldiem vai meliem. Maldīgais kults ir kaitīgs reliģijai, jo met maldu ēnu uz pašu ticību.
Vārds visbiežāk nozīmē to, ka var būt arī izņēmumi, ka maldīgā kulta matērija var būt gluži nenozīmīga, sīka, tāpēc pārkāpums nepārsniedz ikdienišķu grēku. Piem., sprediķa sacītājs patiesa brīnuma notikumā pievieno kādu nepatiesu apstākli vai arī visu patieso brīnumu pastāsta mazliet pārspīlētā veidā, lai radītu cilvēkos aizkustinājumu. Abos gadījumos te ir darīšana ar ikdienišķu grēku, jo nepareizība te nekalpo Dieva kultam, arī ticībai nekas sevišķi kaitīgs netiek nodarīts.
II.I.3.1.2. Tukšs kults
1. Lieka vai tukša kulta māņticība tiek padarīta tad, ja Dievs tiek godināts pretēji Baznīcas noteikumiem ar kaut ko lieku vai tukšu.
a) lieks vai tukšs kults: piedalīties Sv. Misē ar speciālu nolūku pirms saules lēkta, pieprasīt, lai Sv. Misi notur priesteris, kam vārds ir Jānis vai kam ir Kristus augums; neēst galvas gaļu sv. Jāņa Kristītāja galvas nociršanas dienā. Visi šie apstākļi ir tukši, tie neko nedod Dieva godam.
b) šī veida māņticības grēks tiek padarīts, ja tiek ieviesti jauni kulti, kas, kaut arī sevī nekā slikta nesatur, tomēr ir bez Baznīcas aprobācijas un bez Baznīcas aprobācijas tiek izplatīti tautā.
2. Tukša kulta māņticība nesniedzas pāri ikdienišķam grēkam, jo ar to netiek parādīts smags negods Dievam. Laba pārliecība un vienkārša lietas neizprašana dažreiz pavisam atbrīvo no grēka. Taču ir grēks, ja ar šo kultu ir vienota ieļaunošana vai arī ievērojams pārkāpums pret Baznīcas kārtību.
2. nodaļa — Elkdievība
II.I.3.2.1. Jēdzieni
1. Elkdievība ir māņticība, kurā dievišķais kults tiek piešķirts radījumam, kas ir dzīva vai nedzīva būtne, vai ari pats ļaunais gars. īstu elkdievību veido divi elementi:
1) kults, kas tiek piešķirts radījumam, ir īsts kults, kas pienākas vienīgi Dievam - visaugstākajai būtnei,
2) šis kults visā īstenībā tiek piešķirts radījumam; ja šis kults tiek piešķirts radījumam tikai pa jokam, simulēti vai fiktīvi, tad tā nav īsta elkdievība.
2. Elkdievībai ir divi veidi:
1) īstā elkdievība, kas notiek ar nodomu godināt radījumu,
2) similētā elkdievība, kas notiek tikai ārēji, bez nodoma godināt radījumu, piem., cilvēks, izvairīdamies no nāves soda, pielūdz elku.
3. īstai elkdievībai ir divi veidi:
1) pilnīgā elkdievība, ja kāds pielūdz radījumu, domādams, ka tas ir patiesais Dievs;
2) nepilnīgā elkdievība, ja kāds, saprazdams, ka radījumā nav nekā dievišķa, tomēr šim radījumam atdod dievišķu godu aiz naida pret Dievu vai ari tādā veidā gribēdams kaut ko iegūt no ļaunā gara.
II.I.3.2.2. Elkdievības ļaunums
Katrs elkdievības grēks ir smags grēks. Tikai grēki pret teologālajiem tikumiem (ticību, cerību, mīlestību) ir smagāki par elkdievības grēkiem, citādi elkdievība ir viens no vissmagākajiem grēkiem. Elkdievība nodara Dievam, vienīgajam visu 1iem pirmcēlonim, lielu negodu.
Arī simulētā elkdievība ir smags grēks, lai gan tas ir mazāks kā patiesā elkdievība. Lai gan simulētā elkdievība nav īstā elkdievība, tomēr tā ir ārēja ticības noliegšana, kas nodara Dievam netaisnību un ir pret reliģijas tikumu.
Pilnīgā elkdievība ir grēks pret ticību un reliģiju. Nepilnīgajā elkdievībā nav grēka pret ticību, taču nepilnīgās elkdievības grēks pret reliģiju ir daudz lielāks, jo tas rodas no tīrās ļaunprātības, tā cēlonis nav nezināšana. Šis grēks ir saistīts ar lielu nievājumu pret Dievu. Pirmais var būt arī bez kādas vainas, piem., ja kāds adorē nekonsekrētu hostiju, domādams, ka tā ir konsekrēta. Šinī gadījumā ir vienīgi materiālais, bet ne formālais grēks.
Elkdievības grēku padara ne tikai pagāni un burvji, bet arī tie, kuri svētos tā godina un piesauc, it kā tie paši spētu ar savu spēku dot dabiskās un pārdabiskās dāvanas.
Elkdievības grēku plašākā nozīmē padara tas, kurš:
a) neīstiem svētajiem atdod godu, kas pienākas īstajiem svētajiem,
b) rūpējas, lai viņam pašam tiktu atdots gods, kas pienākas svētajiem, liekuļojot, izliekoties par svētu, pielietojot viltus brīnumus un viltus atklāsmes. Elkdievības grēku kopā ar apostāziju mūsdienās padara tie, kuri cenšas atjaunot seno laiku pagānticību.
3. nodaļa — Pareģošana
Par visiem māņticības veidiem (pareģošana, burvestības, maģija, spiritisms) ir jāsaka: ja ticīgs cilvēks grib kaut ko uzzināt vai kaut ko panākt, kas pārspēj dabiskos spēkus, tad viņam ir viens vienīgais līdzeklis — lūgšana uz Dievu, kas vienota ar bērna paļāvību dievišķai providencei un Dieva sakārtojumam. Viņš neko nedrīkst gaidīt pret Dieva gribu, tūlīt šinī pat brīdī un ar kategorisku prasību. Ja cilvēks pielieto citus līdzekļus, kas ir gluži dabiski līdzekļi, lai gan tie vēl nav pilnīgi skaidri izpētīti, tad te nav nekā nemorāliska. Ja kāds grib kaut ko uzzināt vai panākt citādi, tad vairs nav pakļaušanās Dievam un kults, kas pienākas vienīgi Dievam, tiek piešķirts radījumam.
II.I.3.3.1. Jēdzieni
1. Pareģošana ir māņticība, ar kuru tiek piesaukts ļaunais gars, lai ar tā palīdzību tiktu atklātas nezināmas lietas.
Pareģošana tiecas pēc tā, lai tiktu iegūta kādas lietas tāda zināšana, kas nav iegūstama dabiskiem līdzekļiem. Slepenas, nezināmas lietas — tās var būt tagadnes, pagātnes vai arī nākotnes lietas. Patiess pareģošanas grēks notiek arī tad, ja joka pēc vai pārliecināšanās dēļ no ļaunā gara tiek taujātas labi zināmas lietas. Arī šāda taujāšana pēc būtības ir stāšanās sakaros ar ļauno garu.
2. Pareģošana var notikt divējādi:
1) ar tiešu ļaunā gara piesaukšanu tiek padarīts pareģošanas grēks, kad ļaunais gars tiek piesaukts ar skaidriem, tiešiem vārdiem vai arī ar ļauno garu tiek izdarīts nolīgums, ka viņš radīs noteiktu panākumu caur noteiktu zīmju pielietošanu no cilvēka puses. Lai šāda pareģošana būtu grēks, nav nepieciešams, lai ļaunais gars tiešām atbildētu, bet pietiek, ka panākums tiek gaidīts ar ļaunā gara tiešu iejaukšanos;
2) ar netiešu ļaunā gara piesaukšanu tiek padarīts pareģošanas grēks, kad cilvēks ziņu iegūšanā lieto nederīgus līdzekļus, par kuriem zina, ka tie panākumu nespēj dot ne ar dabas līdzekļiem, ne pēc Dieva iestādījuma, ne pēc Baznīcas iestādījuma. Kas lieto nederīgu līdzekli noteikta rezultāta iegūšanai, tas šo panākumu gaida no augstāka spēka. Šo panākumu nevar gaidīt ne no Dieva, ne no eņģeļiem, kas tādu līdzekļu lietošanu nosoda. Tātad šis panākums tiek gaidīts no ļaunā gara, kas netieši tiek piesaukts ar zināmu zīmju pielietošanu.
Tāpēc nav attaisnojami tie, kuri apzinīgi lieto tukšus līdzekļus, kaut arī tie protestētu pret ļaunā gara iejaukšanos. Ja lieto noteiktas ļaunā gara piesaukšanas zīmes, tad protestēšana neko nelīdz.
Kad tiek lietoti tukši, nederīgi līdzekļi, ļaunais gars labprāt iejaucas. No Dieva puses taču viss tukšais tiek atmests. Te iejaucas ļaunais gars, jo viņam ir izdevība sasniegt savus nolūkus, lai cilvēks, atmetis Dievu, grieztos pie viņa un pagodinātu ar dievišķu godu.
II.I.3.3.2. Atsevišķas formas
Zināšanu iegūšana, kā tās gūst teozofijas un antropozofijas mācekļi, kad tie meditēšanas un koncentrēšanās veidā, kāds ir pie indiešiem (joga, budisms), cenšas iegūt zināšanas no pārcilvēcīgām sfērām. Te ļaunā gara ietekme nav izslēgta. Nereti viņi pēc šīs ietekmes tieši tiecas.
II.I.3.3.3. Pareģošanas ļaunums
1. Pareģošana, kas notiek ar tiešu ļaunā gara piesaukšanu, ir smags grēks. Šādā pareģošanā ir tieša sadarbība ar ļauno garu. Katra sadarbība ar ļauno garu ir grēks, pie tam smags grēks. Sadarbība ar ļauno garu apvaino Dievu un ir kaitīga pašam cilvēkam. Turklāt tādā sadarbībā ļaunajam garam tiek parādīts noteikts gods (kults), jo cilvēks iet pie viņa pēc palīdzības un pakļaujas viņa varai.
2. Pareģošana, kas notiek ar netiešu ļaunā gara pie- saukšanu, ir smags grēks, jo tā ir sadarbība ar ļauno garu, cilvēkam trūkst paļāvības uz Dievu un pastāv briesmas, ka ļaunais gars ietīs savos tīklos.
Taču ikdienišķs grēks tas var būt: a) nezināšanas un lietas neizprašanas dēļ, jo ļaunums te nav acīm redzams, kā tas ir pie tiešas ļaunā gara piesaukšanas,
b) nopietnas ticēšanas trūkuma dēļ, kad māņticīgām zīmēm netiek piešķirta ticība, bet tikai kaut kāds nemiers vai baiļošanās par nākotni, c) nopietnas gribas trūkuma dēļ, kad pēc ziņas drīzāk tiecas joka pēc nekā ar nopietnu nodomu.
Tā kā pie pareģošanas bez tiešas ļaunā gara piesaukšanas parasti pievienojas kāds vainu mīkstinošs apstāklis, tad šis grēks visbiežāk ir tikai ikdienišķs grēks. Taču vienmēr ir bīstami, ja tādiem pareģojumiem pievērš nopietnu vērību.
Kas griežas pie pareģa, lai uzzinātu nākotni, grēko smagi, ja to nopietni pieņem ar ticību vai arī ieļaunojot citus; grēko ikdienišķi, ja to dara vienkāršas ziņkārības dēļ, ja pareģojumam nepievērš nekādu vērību. Taču, griežoties pie pareģa, vienlaicīgi tiek darīts pavedināšanas vai sadarbības grēks.
3. Pareģošana un dažādi pareģojumi, kuri notiek ar tiešu vai netiešu ļaunā gara piesaukšanu, ir vienas šķiras grēki.
Grēksūdzē ir jānoskaidro, vai ļaunā gara piesaukšana ir bijusi tieša vai netieša. Tas ir nepieciešams, lai biktstēvs varētu spriest, vai padarītais grēks bijis smags vai viegls. Pareģošanā ar tiešu ļaunā gara piesaukšanu parasti nāk klāt daudzi citi grēki. Visparastākie grēki, kas iet līdzi tiešai ļaunā gara piesaukšanai, ir: atteikšanās no Kristus, sātana pielūgšana, apsolījums mūžīgi kalpot ļaunajam garam, lai varētu saņemt ļaunā gara palīdzību, Dieva zaimošana, svētzadzības (sevišķi pret Vissv. Sakramentu vai arī ļauni izmantojot citas svētītas lietas).
II.I.3.3.4. Sapņi
1. Sapņi: a) parasti ir atkarīgi no dabiskiem iemesliem (nodarbošanās dienas laikā, ķermeņa stāvoklis, fantāzijas tēli), taču nevar noliegt, ka b) dažreiz sapņi var būt no Dieva; parasti gan Dieva providence cilvēku nevada caur sapņiem, tomēr reizēm Dievs dod norādījumus caur sapņiem, c) arī ļaunais gars var būt sapņa izsaucējs, jo ļaunajam garam ir vara pār cilvēka fantāzijas tēliem.
Ja sapnis ir no Dieva, tam arvien līdzi seko kaut kādas zīmes, kuras norāda, ka sapnis ir no Dieva. Tādas zīmes ir:
1) lieta ir Dieva cienīga, bet ne tukša un nekādā ziņā tai nevar būt nemorālisks raksturs, 2) ja ir pamudinājums uz labu, bet ne uz ļaunu, 3) ja dvēselē ienes mieru un mudina uz lielāku dedzību labos darbos, bet nekādā ziņā nerodas gara depresija, laicīgas intereses vai nolaidīgāka kalpošana Dievam.
2. Tā kā ir iespējams, ka sapņi var būt no Dieva, tad konkrētā gadījumā, ja ir pamats tādam pieļāvumam, ļoti rūpīgi jāpārbauda, vai tiešām sapnis ir no Dieva. Ja ir morāliska drošība, tad drīkstam tam ticēt un savas darbības saskaņot ar šo sapni.
3. Akli ticēt dabiskiem sapņiem un tiem pieskaņot savu rīcību ir nāvīgs grēks. Taču dabiska sapņa ietekmē uzņemties gluži indiferentu darbību vai arī tādu atmest sapņa dēļ, vai arī mazliet baiļoties, lai neizpildītos sapnis, ir ne vairāk kā tikai ikdienišķs grēks.
Smagi grēko tas, kas vēlas, lai caur sapni kaut ko parādītu ļaunais gars, vēl jo vairāk, ja kāds, ar šo nolūku ejot gulēt, pieņem speciālu ķermeņa stāvokli. Smagi grēko, ja visā dzīvē vadās no sapņiem, kārtīm un citiem tukšiem līdzekļiem. Nedara smagu grēku tas, kas nopērk loterijas biļeti ar numuru, kādu redzēja sapnī, vai ari rok zemi, meklēdams naudu, ko redzējis sapnī, jo te lomu spēlē nevis pilnīga ticība sapņiem, bet gan zināma nenoteikta cerība vai nelielas bailes.
II.I.3.3.5. Ložu vilkšana
Pastāv triju veidu lozes.
1. Lozēšana nosaka, kas kuram piešķirams (lietas sadalot), vai arī izšķir strīdu. Šis ložu vilkšanas veids ir atļauts, ja vien tas netiek aizliegts ar cilvēku izdotajiem likumiem. Šāda lozēšana nav nekas cits kā noruna, kas nosaka lietas piešķiršanu tam, kam krīt loze. Dažās valstīs šo veidu lieto tiesās galīgai strīdus jautājuma izšķiršanai, kad trūkst citu kritēriju.
2. Lozējot nosaka, kas darāms, kas nedarāms. Ja šinī gadījumā atbildi gaida no ļaunā gara, tad ir māņticības grēks, izņemot gadījumu, kad tāda lozēšana ir inspirēta no Dieva (apustuļa Matīsa izvēles gadījumā) vai arī pamatotas vajadzības dēļ, kad citi parastie līdzekļi ir izsmelti. Šajos gadījumos pirms lozēšanas notiek īsa lūgšana uz Dievu. Var tas notikt arī tad, kad cilvēks svarīgā lietā nonācis īstos krustceļos un citādi nespēj jautājumu izšķirt.
3. Ar lozēšanu cenšas panākt nezināmas lietas atklāšanu. Parasti tas ir smags māņticības grēks. Lozei ne pašai par sevi, ne no Dieva iestādījuma nav spējas atklāt nezināmu 1iem. Tātad tās atklāšana tiek gaidīta no ļaunā gara, kaut arī sātans tieši netiek piesaukts.
Nav šaubu, ka māņticības grēku padara tas, kas ar lozēšanas palīdzību cenšas noteikt, kuras loterijas biļetes ir pilnas. Nav māņticības lozes vilkšanā, ja tas notiek: a) no Dieva iedvesmas, b) ar nolūku iegūt skaidrību no Dieva (šinī gadījumā var padarīt Dieva kārdināšanas grēku), c) tīri joka dēļ vai arī ziņkārības dēļ, lai redzētu, ko parāda loze, tomēr tam nepiešķirot nekādu ticību.
II.I.3.3.6. Zīlējamās nūjas lietošana
Tā ir lazdas vai vītola nūja, kuru lieto nezināmu vai zaudētu lietu atrašanai, kā arī cilvēku (slepkavu, zagļu) atklāšanai.
a) Noteikti nedrīkst lietot zīlēšanas nūju, ja tā tiek lietota tikai pēc rokā turētāja nodoma,
b) ir atļauts lietot nūju ūdens dzīslas vai metāla atklāšanai, ja vien panākums netiek gaidīts no ļaunā gara, bet no dabiskiem spēkiem,
c) tas pats sakāms par sudraba ķēdes lietošanu.
Piezīme. Ir atļauts lietot dabiskos spēkus, ja vien to darbošanās ir atkarīga vienīgi no dabas spēkiem, bet ne no ļaunā gara iejaukšanās.
4. nodaļa — Burvestības
II.I.3.4.1. Jēdzieni
Burvestība ir māņticība, kurā tiek piesaukts ļaunais gars, lai ar tā palīdzību panāktu noteiktu iznākumu, sekas.
Ir divu veidu burvestības: 1) burvestības ar tiešu ļaunā gara piesaukšanu un 2) burvestības ar netiešu ļaunā gara piesaukšanu. Tajās tiek pielietoti tukši līdzekļi, kam nav spēka ne no dabas, ne no Dieva, lai panāktu noteikto iznākumu. Šie līdzekļi tiek saukti par “ļaunā gara sakramentiem”, jo, pielietojot šos līdzekļus, iznākums tiek panākts it kā no ļaunā gara apsolījuma.
Burvestība no pareģošanas atšķiras ar to, ka pareģošana kalpo nezināmu 1iem uzzināšanai ar ļaunā gara palīdzību, bet burvestība kalpo kaut kādu ārējo rezultātu panākšanai ar ļaunā gara palīdzību. Tā kā panākumu, rezultātu iegūšanai tiek lietoti līdzekļi, kuri pēc dabas nav spējīgi dot šos rezultātus, arī Baznīcā nav iestādījuma šādu panākumu gūšanai, tāpat arī no Dieva puses ar tukšiem līdzekļiem nevar gaidīt uz Dieva intervenci, tad šīs sekas ir gaidāmas vienīgi no ļaunā gara.
Ja kāds maldīdamies uzskata, ka panākums iegūts ar dabiskiem spēkiem un tāpēc bez bažām attiecīgu līdzekli ir lietojis kā gluži dabisku līdzekli, tad tas ar māņticības vai burvestības grēku nav grēkojis.
Piezīme. Starp dažādām burvestībām pastāv dziedniecības burvestības. Pie slimību dziedināšanas tiek lietotas dažādas zīmes (inhalācijas, aizrunāšanas vārdi, svētītas lietas). Šāda veida māņticība retāk sastopama katoļu, bet biežāk ne- katoļu vidū, tāpat tā mazāk sastopama vienkāršās tautas vidū, bet vairāk starp izglītotiem un mācītiem. Plaši tā bija pazīstama pat pagānu laikos. Nav pamata pārmetumam, it kā māņticība būtu cēlusies no katoļu ticības, no Svēto sakramentu, sakramentāliju un lūgšanu lietošanas.
Dziedināšanā tiek lietoti dažādi līdzekļi, kurus var sagrupēt trijās grupās: 1) fiziskie līdzekļi (masēšana, inhalācija, ziedes); 2) morāliskie līdzekļi (lūgšanas, apzvērēšanas); 3) tīri morāliskie līdzekļi vien. Ne par katru dziedināšanas veidu var teikt, ka tā ir māņticība. Dziedināšanu var panākt gluži dabiski spēki, kuru iedarbība uz mums vēl nav izpētīta. Dziedināšana var notikt ar Dieva spēku, lūgšanas dēļ. Var gadīties, ka dažiem cilvēkiem ir speciālas fiziskas spējas, bet daži cilvēki spēj ietekmēt morāliski, piem., ar suģestiju. Taču netrūkst arī māņticīgu līdzekļu.
Garīgās kārtas cilvēkiem jācenšas pazīt dažādas māņticības formas un tās cītīgi jāapkaro. Māņticība ir kaitīga reliģijai, tā lielā mērā traucē ticības dzīvi.
Māņticības apkarošanas nolūkā būs daudz darīts, ja cilvēki iznīcinās dažādas burvju rakstu lapas un grāmatas.
II.I.3.4.2. Burvestību ļaunums
1. Burvestības ar tiešu ļaunā gara piesaukšanu vienmēr ir smags grēks.
Burvestības ar netiešu ļaunā gara piesaukšanu bieži vien nav smags grēks: nezināšanas dēļ, trūkst nopietnas ticēšanas, trūkst nopietnas gribas. Tā, piem., nav nāvīgs grēks cilvēkam, kas domā, ka ir ļauna pazīme kā pirmo cilvēku Jaunā gada sākumā sastapt kādu vecenīti; kas baidās viesībās ieņemt vietu pie galda, kur ir trīspadsmit dalībnieku; kas piektdienā neuzsāk ceļojumu.
2. Burvestības ļaunums pastāv gan neatļautos sakaros ar ļauno garu, gan māņticībā, kurā ļaunajam garam tiek parādīts gods (kults), griežoties pie viņa un gaidot no viņa palīdzību, kas ir gaidāma vienīgi no Dieva.
3. Pareģošana un burvestība pieder pie vienas grēku šķiras. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiek grēkots pret reliģijas tikumu. Nav īpašas atšķirības, vai no ļaunā gara kāds meklē noslēptas lietas zināšanu vai kādu citu ārēju panākumu.
II.I.3.4.3. Burvestības pazīmes
1. Tās ir trīs:
1) nepietiekams iemesls panākuma radīšanai, turklāt spēks panākuma radīšanai nav nācis ne no dabas spēkiem, ne no Dieva visvarenības,
2) arvien pievienojas nenozīmīgs apstāklis, kas tomēr ir nepieciešams panākuma radīšanai,
3) panākums tiek droši gaidīts vienīgi šo nenozīmīgo zīmju dēļ, tikpat kā sakramentos.
Ja tiek lietotas lūgšanas, svētbildes, svētītas lietas tādā nozīmē, ka tām visām tiek piešķirts nemaldīgs spēks noteikta panākuma iegūšanā, piem., izbēgt no nāves, no slimības, nepiedzīvot nelaimes gadījumus, nemirt bez grēku sūdzēs — tad te ir darīšana ar māņticību. Ja šie paši līdzekļi tiek lietoti Dieva godam, nepievienojot nekādu tukšu apstākli, pie tam pilnīgā paļāvībā uz Dievu un pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu, tad visu šo līdzekļu lietošana ir saskaņota ar reliģijas un dievbijības garu.
Lietojot svētas lietas un sakramentālijas, nedrīkst padoties nekādai māņticībai. Tā, piem., ir māņticīgi domāt, ka svētība ar svētītu ūdeni būs stiprāka, ja pasvētītais priekšmets būs vairāk noslacīts ar svētīto ūdeni.
2. Šaubās, vai pielietotajiem līdzekļiem ir dabisks vai pārdabisks spēks panākumu iegūšanā, ir jāņem vērā divas regulas:
a) ja ir šaubas, vai panākumu ir radījuši dabiskie spēki vai ļaunais gars, ir jāpieņem, ka panākumi ir iegūti ar dabiskiem spēkiem. Daudzos gadījumos dabiskie spēki nav vēl pietiekami izpētīti un pazīstami pat zinību vīram. Ja ir šaubas, vai līdzeklim panākumi ir no dabiskiem spēkiem vai no ļaunā gara, tad šo līdzekli var lietot, pieņemot, ka tā spēks ir dabisks, un izdarot protestu pret ļaunā gara iejaukšanos. Taču, jo lielākas ir aizdomas, ka panākumus rada ļaunais gars, jo lielākam ir jābūt pierādījumam, ka darbojas dabiskie spēki.
Ir atļauts lietot tādu līdzekli, par kuru nav pierādījumu, ka tas varētu būt ļauns, bez tam apstākļi īpaši norāda, ka šis līdzeklis ir labs. Lai varētu tādu līdzekli lietot, jābūt kādam pārliecinošam pierādījumam par labu lietošanai, piem., vismaz no salīdzinājuma ar citiem dabiskiem panākumiem, kuri drīzāk norāda, ka arī šinī gadījumā ir darīšana ar dabisku spēku. Visos šaubu gadījumos paliek spēkā ieteikums, lai pret varbūtējo ļaunā gara iedarbošanos tiktu izdarīts protests. Neskaidrā, šaubu gadījumā protests novērš ļaunā gara ietekmi;
b) ja ir pilnīgi skaidrs, ka panākums nav dabisko spēku rezultāts, šaubas ir tikai par to, vai tas ir no Dieva vai no ļaunā gara, tad ir jāpieņem, ka no ļaunā gara, jo brīnums tik viegli nav pieņemams. Šinī gadījumā šaubīgo līdzekli nedrīkst lietot, jo tā būtu ļaunā gara netieša, klusa piesaukšana.
II.I.3.4.4. Dziedināšanas žēlastības noteikšana
Dažreiz atgadās, ka vienkārši cilvēki bez svētuma slavas ar krusta zīmi, ar lūgšanām, ar inhalāciju dziedina slimības un ievainojumus. Šos cilvēkus tūlīt nedrīkst apvainot par ‘ māņticību. Var domāt, ka Dievs dažiem cilvēkiem, kaut tie arī nav svēti, kopējam cilvēku labumam piešķir dziedināšanas žēlastību. Pazīmes, kuras ļauj atšķirt dziedināšanas žēlastību no māņticības, ir šādas:
a) vai tas, kas dziedina tikai viens pats, pielietodams noteiktus līdzekļus, dziedina tāpat kā citi, pielietodami tos pašus līdzekļus, vai viņš šo mākslu nav iemācījies no citiem; dziedināšanas žēlastību Dievs piešķir tā, ka šī žēlastība ir piešķirta tikai noteiktai personai;
b) vai līdzekļi, kurus noteikta persona pielieto, nav tukši un bezvērtīgi. Var būt tā, ka žēlastības panākumi, kurus Dievs ir piešķīris, ir atkarīgi no kādām ārējām zīmēm. Taču šīs zīmes nekad nav tukšas un bezvērtīgas;
c) varbūt dziedinātājs domā, ka pašiem vārdiem vai zīmēm piemīt dziedināšanas spēks. Dziedināšanas žēlastību
Dievs piešķir personai, bet ne ārējām zīmēm. Tomēr tāds pārdabisks, cilvēkam par velti dots žēlastības spēks ir sastopams samērā reti.
Ja atrodas cilvēks, kas dziedina gan cilvēku, gan dzīvnieku slimības, tad:
a) vispirms jāizdibina, vai viņa lietotiem līdzekļiem ir dabisks spēks; ja tas tā ir, tad šo līdzekļu lietošana ir atļauta. Drošības labad ir jāizdara protests pret ļaunā gara iejaukšanos;
b) ja izrādās, ka panākumus nevar pieskaitīt dabiskiem spēkiem, tad tūlīt nav jāizdara slēdziens, ka darīšana ir ar burvestību. Lieta ar visiem apstākļiem jāpakļauj rūpīgai pārbaudei;
c) ja rūpīga pārbaude ir notikusi un ir konstatēts, ka nav nekādu māņticības pazīmju, lūgšanās nav nekā māņticīga, nemaz netiek gaidīts nemaldīgs iznākums. Tie, kuri lieto līdzekļus, ir pārliecībā, ka spēks nav atkarīgs no pašiem līdzekļiem vai no lūgšanām, nav arī nepieciešams, lai līdzekļi vispār tiktu pielietoti. Tomēr visos gadījumos ir nepieciešams izdarīt protestu ļaunajam garam, lai izslēgtu tā ietekmi.
5. nodaļa — Maģija un ļaundarība
II.I.3.5.1. Maģija ir māksla radīt brīnišķīgu efektu, pateicoties nezināmiem spēkiem.
a) Baltā jeb dabiskā maģija ir māksla radīt brīnišķīgu efektu ar dabiskiem līdzekļiem. Melnā jeb māņticīgā maģija ir māksla radīt brīnišķīgu iznākumu ar ļaunā gara palīdzību. Arī maģija var darboties ar tiešu vai netiešu ļaunā gara piesaukšanu.
b) Maģija, kas tiek pielietota, lai kaitētu citiem, saucas ļaundarība, noburšana. Šāda veida maģija ir māksla kaitēt ar ļaunā gara palīdzību.
Ļaundarība (noburšana) ir divējāda: 1) maleficium amatorium, 2) maleficium veneficum.
Maleficium amatorium izpaužas tā, ka ar ļaunā gara palīdzību tiek izsauktas neparasti spēcīgas mīlestības (kaislīgās) vai arī naida jūtas pret kādu noteiktu personu.
Maleficium venificum — ja kādai personai vai tās īpašumam ar ļaunā gara palīdzību tiek nodarīts zaudējums.
Maģija no citiem māņticības veidiem atšķiras ar to, ka tā tiecas radīt apbrīnojamu iznākumu. Ļaunprātība atšķiras no maģijas ar citādu mērķi. Maģija tiecas pēc tā, lai parādītu lielu ļaunā gara varu, bet ļaunprātības mērķis ir citiem kaitēt.
II.I.3.5.2. Maģijas ļaunums
1. Baltā maģija pati par sevi ir atļauta. Baltās maģijas panākumus rada dabas spēki, cilvēku atjautība un veiklība. Briesmas šeit ir no tās puses, ka ļaunais gars neaicināts viegli iejaucas un ved uz māņticīgo maģiju.
2. Melnā maģija pati par sevi ir smags māņticības grēks. Melnā maģija pieder pie tās pašas māņticības grēku šķiras kā pareģošanas un burvestības. Visu šo māņticības veidu ļaunums ir tas, ka notiek cilvēka sadarbība ar ļauno garu. Maģija nav smags grēks tādā gadījumā, ja tās darbība notiek cilvēka nezināšanas dēļ un tikai ar netiešu ļaunā gara piesaukšana.
II.I.3.5.3. Ļaundarība
II.I.3.5.3.1. 1. Jāpiekrīt, ka šī ļaundarība patiesi var notikt. Nevar noliegt, ka ļaunajam garam ar Dieva pieļaušanu ir vara gan pašam, gan caur ļauniem cilvēkiem dažādos veidos kaitēt cilvēka ķermenim un mantai. Tāpat ir skaidrs, ka Dievs ar visgudrāko nodomu dažreiz var atļaut ļaunā gara kaitniecību. Protams, ka nedrīkst tik ātri ieticēt šai kaitniecībai, taču nav iespējams to ari pavisam noliegt.
2. Cilvēks, kas ir nonācis maleficium amatorium varā, nepazaudē gribas brīvību, ar Dieva palīdzību viņš var pretoties kārdinājumiem. Ja cilvēks krīt grēkā, pats par to ir atbildīgs. Viņa grēks var būt nāvīgs vai ikdienišķs, ņemot vērā lietas izpratni un gribas brīvību.
3. Ļaundarība ir divkāršs grēks: grēks pret reliģiju un grēks pret tuvākā mīlestību vai taisnību, jo tuvākajam tiek nodarīts ļaunums.
Mūslaikos ļaundarības ar burvestības palīdzību ir ļoti reta parādība, tādēļ nav jābūt steidzīgam uz ieticēšanu, ka ir īstā vārda nozīmē darīšana ar šī veida ļaundarību. Visbiežāk cilvēkiem, kuriem ir šādas sūdzības, ir nestabils psihiskais stāvoklis. Pret dažādām nelaimēm, kādas, pēc viņu domām, tos piemeklē, līdzēs tīri dabiski līdzekļi, kas stiprina nervu sistēmu. No pārdabiskiem līdzekļiem tiem var ieteikt lūgšanu, Sv. Sakramentus un sakramentālijas.
II.I.3.5.3.2. Kā atbrīvoties no ļaundarības?
1. To nedrīkst darīt ar citu jaunu ļaundarību. Nedrīkst darīt ļaunu, lai panāktu labu. Nedrīkst lūgt pašu burvi, lai viņš novērstu ļaundarību, ja to nav iespējams novērst citādi kā vien ar jaunu ļaundarību, kaut arī viņš būtu gatavs to darīt pats no sevis.
2. Ļaundarību drīkst novērst ar dabiskiem un pārdabiskiem līdzekļiem: medicīna, eksorcismi, sakramentālijas,
Sv. Sakramenti, zīmju iznīcināšana, ar kuru palīdzību sātans kaitē.
3. Drīkst izjautāt pašu burvi, kā varētu atbrīvoties no ļaundarības, drīkst lūgt pašu burvi, lai ļaundarību novērstu viņš pats, ar nosacījumu, ka viņš to dara atļautā veidā vai ka viņam ir iespējams ļaundarību novērst atļautā veidā, t.i., bez grēka.
II.I.3.5.4. Jaunlaiku maģija
No dogmatiskās teoloģijas mums ir zināms, ka ļaunais gars spēj iemaisīties cilvēku dzīvē pats no sevis, var atstāt uz cilvēkiem savu ļauno ietekmi un tiem kaitēt. Cilvēki paši spēj aicināt ļauno garu. To viņi var izdarīt tiešā un netiešā veidā. Var sastapt cilvēkus, kuri izmanto ļaunā gara pakalpojumus. Ko senos laikos cilvēki centās panākt ar zīlēšanām un burvestībām, to šodien cenšas izdabūt ar rotējošiem galdiņiem un spiritismu. Nosaukums jauns, lieta veca.
II.I.3.5.4.1. Galdiņi, kas kustas
1. Kas attiecas uz vienkāršu kustēšanos bez izjautāšanas, pastāv divas sentences. Pirmā, kas to pieļauj, argumentē: tā kā nevar pierādīt, ka galdiņa kustēšanās nevarētu notikt ar dabiskiem spēkiem, tad piedalīšanos šādā pasākumā neuzskata par aizliegtu. Otrā nodarboties ar kustošiem galdiņiem aizliedz, jo uzskata, ka tas notiek ne ar dabiskiem spēkiem, ka tā ir māņticība un piedalīšanās ļaunā gara spēlē.
Ar galdiņu kustināšanu saistīta jautājumu uzstādīšana. Šāda konsultēšanās ir saistīta ar ļaunā gara darbību. Tātad arī pirmā — galdiņa rotēšana. Daži apgalvo, ka rotēšana nenotiek, ja uz galdiņa tiek nolikts svētīts priekšmets.
2. Visi ir vienis prātis, ka galdiņa izjautāšana, kaut arī jautājumi būtu tīri indiferenti, ir jāuzskata par pilnīgi aizliegtu, kaut arī tas tiktu darīts vienīgi pētīšanas nolūkā, jo te ir skaidri redzami sakari ar ļauno garu. Tā ir zīlēšana. Uzņemot sakarus ar ļauno garu, tam tiek parādīts gods.
Galdiņa rotēšana bieži vien tiek izmantota ar nolūku, lai atbildes dotu mirušā gars vai kāds cits gars. Šāda konsultēšanās ar gariem jau pieskaitāma pie spiritisma.
3. Praktiski vienkārša rotācija pati par sevi jāuzskata par atļauto, ja sākumā tiek izteikts protests ļaunajam garam. Kad ir šaubas, vai iznākums ir dabisko spēku produkts vai nē, jāpieņem, ka darbojas vienīgi dabiskie spēki. Ļoti iespējams, ka te darīšana ir ar elektriskiem vai magnētiskiem spēkiem.
Tā kā visbiežāk galdiņa rotēšana ir saistīta ar izjautāšanu, tad viegli var notikt, ka ļaunais gars iejaucas arī rotēšanā. Ļaunais gars izmanto dabisku parādību, lai no tās pārieto uz māņticības darbību. Tomēr nevar teikt, ka, ja konsultēšanā ir sakari ar ļauno garu, tad arī rotēšana ir sakaros ar ļauno garu.
Daži, ņemot vērā pieredzi, noliedz, ka svētītā priekšmeta novietošana uz galda ietekmē rotēšanu.
Ticīgiem ir jāatturas no piedalīšanās galdiņu rotēšanā. Šī lieta ir vienota ar noteiktām briesmām. Jau ir izpētīts, ka ļaunais gars šinīs lietās labprāt iejaucas, un galdiņa rotēšana var viegli pāriet uz māņticīgu darbību.
Piezīme. Daži apgalvo, ka galdiņu izjautāšana ir atļauta, jo te ir darīšana ar dabisku parādību. Ņemot vērā šo ieskatu, varēto atļaut galdiņu izjautāšanu zinību vīriem pētīšanas nolūkā ar noteikumu, ka pirms tam tiks izdarīts protests pret ļaunā gara iejaukšanos. Tomēr te arvien paliek briesmas, ka klātesošie no maldīgām atbildēm var iegūt nepareizas atziņas par reliģiju un var tikt pavedināti uz māņticību.
II.I.3.5.4.2. Ķermeņa magnētisms
Ķermeņa magnētisms (magnetismus animalis) nozīmē spēku, kas atrodas dzīvos ķermeņos, līdzīgi kā metālā magnēta spēki. Bez tam magnetismus animalis nozīmē jaunu paņēmienu, kā dziedināt dažādas slimības ar ķermeņa magnētismu. Šis medicīniskais paņēmiens saucas mesmerisms. Ar laiku ķermeņa magnētisms pārveidojās par māņticību. Tas, kas no magnetismus animalis ir palicis pašreiz kā medicīniskās mākslas elements, saucas par hipnotismu, bet, kas ir kļuvis par māņticību, — par spiritismu.
Ķermeņa magnētisms kā slimību dziedināšanas līdzeklis, ievērojot zināmus noteikumus un piesardzību, ir atļauts. Aizliegums attiecas uz spiritismu.
II.I.3.5.4.3. Spiritisms
Spiritisms ir māksla (patiesi vai maldīgi) izsaukt mirušo garus vai citus garus ar nolūku, lai ar to palīdzību atklātu noslēpumus vai arī panāktu brīnumainas parādības.
Spiritisms ir cēlies XIX gadsimta vidū Amerikā. Divas māsas no Foksu ģimenes mājās sadzirdēja noslēpumainus klauvējienus. Viņas sāka izjautāt, vai tie nav mirušo garu klauvējieni. Dabūjušas pozitīvu atbildi, viņas uzsāka ar gariem sakarus. Lai gan viena no viņām 1888. gadā atklātībai paziņoja, ka tas viss bijuši meli, tomēr šī prakse ļoti izplatījās. Tika izvēlētas personas, kas kalpoja kā “mediji”. Šī lieta pievērsa uzmanību ārstu un dabas pētnieku aprindās. Jaunākos laikos pat nodibinājās reliģiska sekta, kas no šīm garu atbildēm konstruē savas atklāsmes un dogmas. Daudzas sektu dogmas ir pretrunīgas kristīgās ticības mācībai (piem., spiritisti neatzīst elli). Šī sekta izplatās cilvēku lielās ziņkāres dēļ, sevišķi to, kuri ticībā nav stipri. Izplatīšanās notiek arī tās pārliecības ietekmē, ka taču pastāv kāda cita pasaule. Ārpus šīs redzamās pasaules cilvēkiem rodas vēlēšanās saskarties ar neredzamo pasauli. Liela ietekme ir veiklībai, viltībai, jādomā, vēl nezināmiem dabas spēkiem, kas ievilina ne tikai vienkāršos ļaudis, bet arī mācītus cilvēkus.
Īpašas spiritisma parādības ir šādas: clara intuitio — skaidra redzēšana (lasīt aizvērtu grāmatu, lasīt grāmatu svešā valodā, pazīt slimību un līdzekļus pret slimību, atklāt lietas, kuras notiek kaut kur citur, atklāt sirds noslēpumus), levitationes — personu vai lietu pacelšanās gaisā, telekineses — lietu kustināšana no zināma attāluma bez pieskaršanās; materializationes — parādās roka vai seja, vai ķermenis, kas iziet no kaut kādas substances no medija ķermeņa, un citas tamlīdzīgas lietas.
Ko var teikt par šīm parādībām? Ir izpētīts, ka daudzas lietas ir viltība un māņu tēli. Ļoti daudzi mediji vai nu pieķerti, vai paši atzinuši, ka ir pielietojuši tīri dabiskus līdzekļus. Attiecībā uz citiem gadījumiem, kuros nav pierādīta nekāda viltība, autori spriež dažādi. Paši spiritisti šīs parādības piedēvē astrālam ķermenim, ar kuru medijs ieiet sakaros ar mirušo gariem. Daži katoļi šīs parādības pieskaita viltīgiem paņēmieniem. Citi domā, ka parādības notiek ar tādu spēku palīdzību, kas vēl nav izpētīti. Citi uzskata, ka parādību avots ir daudzas viltības, neizpētīti dabas spēki, mediju slimīgais stāvoklis. Citi pieņem, ka parādības ir ļaunā gara darbs.
II.I.3.5.5. Moralitāte
Bez Dieva atļaujas nevar notikt sastapšanās ar mirušo gariem vai ar labiem gariem. Tā nevar notikt tukša, nederīga vai arī slikta mērķa dēļ. Tā nevar notikt ziņkāres dēļ, lai atklātu to, kas pēc Dieva providences mums paliek apslēpts. Ja kādam būtu nepieciešama vai derīga apslēpto lietu redzēšana, tas var ar zināmiem nosacījumiem to lūgt no Dieva. Ja Dievs grib kaut ko atklāt, tad tas nenotiek pēc cilvēka mājiena, tas nav atkarīgs no tukšiem apstākļiem un medijiem. To nevar noteikti un droši gaidīt, bet vienīgi atkarībā no tā, cik tas var noderēt pestīšanai. Pretējā gadījumā ļaunais gars pie šīm lietām labprāt var ķerties klāt un izlietot tās, lai krāptu cilvēkus un novērstu tos no ticības un reliģijas.
a) Ja kāds šādas parādības meklē ne no Dieva, bet ar citiem līdzekļiem (caur gariem, lūdz no ļaunā gara to, ko var lūgt tikai no Dieva), tas padara smagu māņticības grēku;
b) ar pavedināšanu uz šo māņticību (pret reliģiju un pret mīlestību) grēko tie, kuri, izpildīdami kaut arī tīri dabiskas parādības, aicina cilvēkus uz saviem seansiem, kuros it kā patiesi izsauktu garus;
c) ar sadarbošanos grēko visi palīgi, jautātāji, skatītāji un klātesošie. Tie pakļauj sevi briesmām nonākt sakaros ar ļauno garu un ar to nodarīt pašiem sev zaudējumu;
d) protests pret ļaunā gara ietekmi ne vienmēr novērš ļaunumu. Neko nevar līdzēt protestēšana pret ļaunā gara ietekmi, ja kāds pats grib redzēt parādības, kas iegūstamas ar ļaunā gara starpniecību, vai arī apzinīgi grib redzēt vismaz apšaubāmu parādību.
Protestēšana pret ļaunā gara ietekmi ļaunumu novērš tikai tad, ja kāds neskaidrā lietā vēlas izdibināt vienīgi dabiskās parādības;
e) ja kāds grib zinātniski pārbaudīt to, ko dara mediji vai cik tālu darbojas dabiskie spēki, tādu pārbaudi drīkst izdarīt privāti laboratorijā, bez ziņkārīgo cilvēku klātbūtnes, bet nekad to nedrīkst darīt publiski, ne arī spiritiskos seansos.
6. nodaļa — Dieva kārdināšana
II.I.3.6.1. Jēdziens
1. Dieva kārdināšana ir vārdi vai darbi, ar kuriem cilvēks grib pārliecināties, vai Dievam ir noteikta pilnība, vai šī Dieva pilnība darbojas (viszinība, visvarenība, žēlsirdība).
a) Tentatio seductionis — kārdinājums ar pavedināšanu uz ļaunu. Tentatio probationis — pārbaudīšanas kārdinājums. Kad ir runa par Dieva kārdināšanu, tad netiek domāta kārdināšana uz ļaunu — ne aktīvā, ne pasīvā nozīmē.
Aktīvā nozīmē: Dievs nevienu nepavedina uz ļaunu.
Pasīvā nozīmē: nav nekādas iespējas, lai cilvēks varētu pavedināt uz ļaunu Dievu.
b) Pārbaudīšanas kārdinājums.
Aktīvā nozīmē tas notiek, kad Dievs pieļauj cilvēkam kārdinājumus, lai pārbaudītu viņa tikumus.
Pasīvā nozīmē — tad, ja cilvēks kārdina Dievu. Ja cilvēks grib pārbaudīt Dieva pilnības, notiek grēks, ko sauc par Dieva kārdināšanu.
2. Dieva kārdināšana rodas no diviem netikumiem:
a) no neticības, kad cilvēks, šaubīdamies par Dieva pilnību, to grib pārbaudīt, b) no pārgalvības, kad cilvēks pārgalvīgi (bez kāda iemesla) lūdz no Dieva kādu ārkārtēju iznākumu.
No neticības — cilvēks, kas šaubās par Kristus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, lūdz, lai Kristus viņam parādās redzamā veidā.
No pārgalvības — cilvēks, kurš, ticēdams Kristus reālai klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā, lūdz no Dieva žēlastību redzēt Kristu Sv. Hostijā maza bērna izskatā, kā Viņu ir redzējuši daži svētie. Cilvēks nekā neēd un nedzer 40 diennaktis un gaida, lai Dievs viņu uztur pie dzīvības.
II.I.3.6.2. Iedalījums
Dieva kārdināšana ir divējāda. Formālā — kad Dieva kārdināšana notiek ar skaidru, apzinātu nodomu. Netiešā — Dieva kārdināšana notiek netieši, bez apzināta nolūka.
a) Dieva formālā kārdināšana var izpausties divējādi:
1) kad cilvēks, šaubīdamies par Dieva pilnību, cenšas to pārbaudīt. Piem., kāds, šaubīdamies par Dieva visspēcību, lūdz no Dieva brīnumu,
2) kad cilvēks grib uzzināt Dieva gribu ar ārkārtējiem līdzekļiem. Piem., kāds, lecot no augsta torņa zemē, grib zināt, vai Dievs grib viņu glābt. Formālas Dieva kārdināšanas iemesls ir neticība, lai gan reizēm var būt arī pārgalvība.
b) Dieva netiešā kārdināšana. Cilvēkam nav nolūka kārdināt Dievu. Taču viņš dara kaut ko tādu (vai arī speciāli nedara), kas pēc lietas būtības prasa brīnumu. Piem., cilvēks smagā slimībā nelieto nekādus medicīniskus līdzekļus, bet gaida dziedināšanu no paša Dieva. Cilvēks sevi nostāda tādās briesmās, no kurām viņu var izglābt tikai Dieva brīnums. Netiešā Dieva kārdināšana rodas no cilvēka pārgalvības, jo iedomājas gaidīt no Dieva palīdzību — brīnumu bez iemesla.
Lai tiešām būtu Dieva kārdināšana, ir nepieciešami divi nosacījumi: 1) lai zināms iznākums tiktu gaidīts no Dieva, 2) lai šai gaidīšanai nebūtu nekāda pamata.
a) Nav nekāda Dieva kārdināšana, ja no Dieva nekas netiek gaidīts. Tas var notikt divējādi: 1) kad cilvēks sevi pakļauj briesmām, jo viņam pašam tā patīk, bet ar palīdzības gaidīšanu no Dieva nav nekāda sakara, 2) ja panākumus gaida, kad tie nebūtu jāgaida, taču arī šinī gadījumā ar paļaušanos uz Dievu te nav nekāda sakara, piem., skolnieks negatavojies iet uz eksāmenu, bet viņš necer uz Dieva palīdzību, bet gan uz nejaušu laimi.
b) Nav nekāda Dieva kārdināšana, ja cilvēks pamatota iemesla dēļ gaida palīdzību no Dieva (dabiskie līdzekļi visi ir izsmelti, nākusi dievišķā iedvesma, nav vairs nekādas citas izejas). Ir atļauts lūgt no Dieva pat brīnumu, ja ir radusies liela nepieciešamība (sava vai cita cilvēka pestīšana, Dieva gribas izpildīšana, pievienojot noteikumu, “ja vien tā grib Dievs”). Taču nevar lūgt brīnumu no Dieva bez sevišķas Dieva inspirācijas, lai atgrieztos kāds herētiķis, jo šim mērķim ir daudz citu līdzekļu.
c) Nav atļauts rīkot tā saukto “Dieva tiesu”, kā to darīja senos laikos, piem., ūdens vai uguns pārbaudi, lai uzzinātu, vai cilvēks ir vainīgs vai nevainīgs. Šajos gadījumos Dieva brīnums tiek lūgts bez pamata. Jau senajā likumdošanā šis paņēmiens bija aizliegts. Seno laiku nelikumībai vēl ir savs attaisnojums — nezināšana, labā pārliecība, laikmets. Nevienā pāvesta dekrētā “Dieva tiesai” nav apstiprinājuma. Ja dažos gadījumos Dievs ar brīnumu tiešām ir pierādījis cilvēka nevainību, tad tie bija īpaši izņēmumi (Dieva inspirācija, nevainīgos ar varu piespieda pieņemt šādu tiesas veidu).
II.I.3.6.3. Dieva kārdināšanas ļaunums
1. Dieva formālā kārdināšana ir smags grēks un pēc savas šķiras pieder pie tiem grēkiem, kuri nekad nevar būt ikdienišķi grēki. Te nav tādas matērijas, kas varētu būt ikdienišķs grēks.
a) Dieva formālā kārdināšana sagādā lielu negodu Dievam, jo tiešā kārtā ir pret Dieva gudrību. Dieva kārdinātājs lūdz no Dieva un gaida, lai Dievs savu visvarenību izlietotu tukšam mērķim, lai darītu brīnumu, kur ir iespējams palīdzēt ar dabiskiem spēkiem. “Tev nebūs kārdināt Dievu, savu Kungu”;
b) ja formālās Dieva kārdināšanas iemesls ir neticība, tad šinī grēkā ir divkāršs ļaunums: grēks pret ticību, kas pastāv šaubās, vai Dievam ir zināma pilnība (piem., visvarenība), un grēks pret reliģiju, jo Dievam tiek sagādāts negods ar lūgumu, lai Viņš pierādītu cilvēkam savu pilnību.
2. Netiešā Dieva kārdināšana ir grēks, kas pieskaitāms pie nāvīgiem grēkiem. Te tomēr ir iespējama maza matērija, tāpēc netiešajos Dieva kārdinājumos var būt sastopami arī ikdienišķi grēki. Tā ari visbiežāk tie ir tikai ikdienišķi grēki. Nāvīgs grēks ir tajos gadījumos, ja kāds redzami bez pamata gaida no Dieva brīnumu.
Smagi grēko tas, kas ļoti smagas slimības stāvokli nelieto medicīnisko palīdzību, bet gaida palīdzību vienīgi no Dieva.
Viegli grēko, kas vieglas slimības stāvokli nepieņem nekādas zāles, bet gaida palīdzību no Dieva.
Nemaz negrēko cilvēks, kas, nedaudz saslimis, cer atgūt veselību ar dabiskiem līdzekļiem un ar Dieva palīdzību kopā.
7. nodaļa — Svētzādzība
II.I.3.7.1. Jēdziens
Svētzādzība ir jebkurš grēks pret reliģiju. Šinī nozīmē arī pareģošana, maģija, zaimošana ir grēki pret reliģiju un arī svētzādzības grēki.
Tiešā nozīmē svētzādzība ir necienība pret svētu lietu. Svētzādzību izdara katrs, kas parāda necienību svētai lietai.
a) Jēdziens svēta lieta aptver: Dieva godam veltītas personas, svētas vietas un svētas lietas — visu to, ko mēdz iesvētīt Dieva kultam;
b) par svētu lietu sauc to, kas ar Dieva vai Baznīcas autoritāti tiek nozīmēta Dieva kultam. Tātad persona, kas ar privātu apņemšanos vai privātu svētsolījumu ir veltījusi sevi Dievam, tiešā nozīmē netiek saukta par persona sacra, par Dievam upurētu personu. Persona sacra — Dievam svētīta persona likuma priekšā skaitās tad, ja to Baznīcas autoritāte ir iesvētījusi, konsekrējusi Dieva kultam;
c) lai varētu izšķirt, vai ir noticis svētzādzības grēks, jāņem vērā: 1) kādam mērķim bija konsekrēta lieta, kura tika apgānīta, 2) vai darbības raksturs ir bijis pretējs tam, kam konsekrēta lieta kalpoja, jo tikai tās darbības (pieļautas no pašas Dievam veltītās personas vai arī pieļautas pret personu, kas ir Dievam veltīta) ir svētzādzīgas, kas tiešā veidā apgāna svētumus, piem., ja priesteris grēko pret sirdsšķīstību, viņš izdara ne tikai grēku pret sesto bausli, bet arī svētzādzības grēku, jo tieši šķīstai dzīvei viņš ir konsekrēts. Nebūtu svētzādzības grēka, ja kāds priesteri aprunātu vai apmelotu, bet padarītu svētzādzības grēku arī tā persona (ne tikai pats priesteris), kas ar priesteri grēkotu pret sirdsšķīstību.
II.I.3.7.2. Svētzādzības iedalījums
Ir trīs veidu svētzādzības: personas, vietas, lietas svētzādzība.
Saka arī, ka ir svēti laiki. Laiks nav īpaši konsekrēts Dieva godam, tāpēc nav tāda īpaša svētzādzības grēka pret “svētu laiku”. Tā, piem., kas grēko svētdien, tas lauž svētdienas svētīšanas likumu, bet nepadara svētzādzības grēku. Tātad, kas svētdienā bez attaisnojuma strādā smagu darbu, tas pārkāpj svētdienas svētīšanas likumu, bet neizdara īpašu svētzādzības grēku.
Smagi grēko tas, kas Lielajā Piektdienā rīko īpašas izpriecas (bahanālijas). Ari te grēks nav pret svētu lietu, bet gan ir Kristus ciešanu piemiņas apgānīšana.
II.I.3.7.3. Svētzādzības ļaunums
Svētzādzība ir grēks pret reliģiju, kas pēc savas šķiras ir smags grēks. Kas ir veltīts Dieva kultam, tam pienākas īpaša cienība. Ja svēta lieta tiek apgānīta, ar to sagādā Dievam negodu. Svētzādzība smagā matērijā ir smags grēks, bet vieglā matērijā ir viegls grēks.
Svētzādzība pret svētu personu, pret svētu vietu, pret svētu lietu nav vienas šķiras grēki.
II.I.3.7.4. Svētzādzības grēki pret svētu personu
Svētzādzība pret sasētu personu ir svētas personas necienīga aizskaršana.
Ir divējāda veida personu veltīšana Dieva kultam, t.i., personu konsekrēšana:
a) svētības un pieņemšana reliģiozo kārtā. Ar svētībām saprot tās svētības, kas pieder pie priesterības (sākot ar pašu mazāko svētību un beidzot ar pašu augstāko). Pieņemšana reliģiozo kārtā ir uzņemšana kādā ordeni vai kongregācijā, sākot ar noviciātu. Svētzādzība pret personām ir: 1) uzbrukšana vai jebkura netaisnīga rīcība pret klēra locekli vai pret reliģiozo kārtas locekli, 2) pārkāpumi pret Baznīcas personu tiesībām (tiesāšana, neattiecīgu darbu uzlikšana, karadienests, nodokļi, izņemot tos gadījumus, kuros ir panākta vienošanās ar Baznīcu);
b) publiskie svētsolījumi (ordinēšanā, uzņemoties svinīgus vai vienkāršus svētsolījumus uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku). Ir nosacījums, lai attiecīgais reliģiskais iestādījums (ordenis, kongregācija) būtu Baznīcas apstiprināts. Ar publiskiem solījumiem persona tiek veltīta Dievam dzīvot sirdsšķīstībā. Šis personas dara svētzādzību ar katru nešķīstības grēku.
Jāpiebilst, ka svētzādzību padara ne tikai Dievam konsekrēta persona, kas izdara grēku pret sirdsšķīstību, bet arī Dievam nekonsekrēta persona, kas pieļauj nešķīstības grēku ar Dievam konsekrētu personu. Pats nešķīstības grēks ir atsevišķs grēks. Tātad katra puse izdara divus grēkus.
Dievam konsekrēta persona svētzādzības grēku dara ne tikai ar ārējo grēku pret sirdsšķīstību, bet ari ar labprātīgiem iekšējiem grēkiem, t.i., domu grēkiem.
Lai iekšējie domu grēki pret sirdsšķīstību reizē būtu ari svētzādzības grēks, ir nepieciešams, lai domu grēkus pavadītu ari nešķistas jūtas. Ja laicīgs cilvēks dotu nešķistu padomu konsekrētai personai, viņš padarītu svētzādzības grēku, kaut ari pats nekādas nešķistas jūtas nepiedzīvotu.
Ja nekonsekrētai personai sirdi ir nešķistas iekāres pret konsekrētu personu, tad šo iekāru objekts ir svētzādzīgs, t.i., ilgās padara svētzādzību, lai gan pati konsekrētā persona netiek skarta. Tātad šeit būtu pārkāpums pret reliģijas objektu, bet ne pret pašu personu.
Vai pārkāpums pret privāto sirdsšķīstības svētsolījumu ir svētzādzība? Nav šaubu, ka šāds pārkāpums ir svētzādzība plašākā nozīmē, t.i., grēks pret reliģijas tikumu, laužot izdarīto svētsolījumu. Kas pārkāpj privāto sirdsšķīstības svētsolījumu, izdara divus grēkus: pret sirdsšķīstību un pret reliģiju.
II.I.3.7.5. Svētzādzība pret svētu vietu
Svētzādzība pret svētu vietu ir svētas vietas apgānīšana.
II.I.3.7.5.1. Jēdzieni
a) Svētu vieta tiešā nozīmē ir tā, kas ar Baznīcas autoritāti ir nozīmēta Dieva kultam vai ticīgo apbedīšanai, bez tam ir konsekrēta vai vismaz publiski iesvētīta. Te domāta tā svētība, ar kuru tiek iesvētīta baznīca vai lūgšanas nams, kas veltīts Dieva kultam. Privāto māju kapelas tiek iesvētītas ar parasto vietas svētību.
Svēta vieta nozīmē baznīcu, lūgšanas namu, kas kon- sekrēts vai publiski iesvētīts, un kapus.
Reliģiska vai svēta vieta plašākā nozīmē ir vieta, kas ar Baznīcas autoritāti nozīmēta reliģiskam mērķim (bīskapa rezidence, draudzes prāvesta dzīvojamā māja, seminārs, klosteris, Baznīcas nodibināta slimnīca), kur atrodas kapela Sv. Mises celebrēšanai. Šīm vietām pienākas neaizskaramība, aizsardzība.
No svētas un reliģiskas vietas atšķiras privāta vieta dievbijīgam nolūkam. Šī vieta ir radusies, pateicoties dievbijīgam nolūkam, taču tā pastāv bez Baznīcas intervences. Šīs vietas mērķis ir labdarības darbi. Tādas vietas ir lūgšanas nams, laicīgu cilvēku dibināta slimnīca, patversme.
b) Sanctitas — svētums pienākas vienīgi svētai vietai, proti, no griestiem līdz grīdai. Tātad svētzādzība vai svētuma apgānīšana var notikt vienīgi šīs telpas apjomā.
Neaizskaramība, aizsardzība pienākas svētai vietai plašākā nozīmē un svētai vietai šaurākā, tiešā nozīmē, ieskaitot ārējās daļas (portiks, sakristeja, torņi, baznīcas jumti, kriptas zem torņa, telpas zem baznīcas, baznīcas trepes un durvis).
II.I.3.7.5.2. Pret svētās vietas svētumu svētzādzība var notikt divējādi:
1) apgānīšana, kuru nosaka kanoniskie likumi. Tie paredz, ka apgānītā svētā vietā nedrīkst notikt dievkalpojumi, kamēr apgānīšana netiks atcelta.
Katrs grēks, kas padarīts svētā vietā, nes sevī lielāku vai mazāku negodu svētai vietai, kas nozīmēta Dieva kultam. Tomēr svētzādzības noziegums rodas tikai ar tām darbībām, kuras ir uzskaitītas kanoniskos likumos kā tādas, ar kurām tiek apgānīta baznīca.
Baznīca (lūgšanas nams, kapi) tiek apgānīta ar šādiem aktiem (tiem jābūt nepārprotami skaidriem faktiem, zīmīgiem un notikušiem pašā baznīcā):
a) slepkavības noziegums (ari bez asins izliešanas, tāpat pašnāvība); baznīca netiek apgānīta, ja nav notikusi īsta slepkavība, ja cilvēks ir noslepkavots ārpus baznīcas, bet no ievainojumiem miris baznīcas telpās;
b) smaga un netaisna asins izliešana; baznīca netiek apgānīta, ja asins izliešana baznīcā notikusi taisnīgas aizstāvēšanās dēļ. Ir nepieciešams, lai būtu notikusi asins izliešana lielā mērā, ievainojums izdarīts un asins noplūdums noticis baznīcā. Baznīcu vēl neapgāna plaukstas sitiens pa vaigu, kā dēļ no deguna sākušas plūst asinis;
c) baznīca tiek lietota negodīgiem un netīriem mērķiem (sarīkotas negodīgas dejas, kautiņš, zirgu kūts, meitu māja);
2) morāliska profanācija. Tās ir darbības, kas tiek aizliegtas svētā vietā, jo tām ir profanācijas raksturs (tiesas prāvas, teātra izrādes, tirdzniecība, laicīga rakstura sapulces, apspriedes). Šiem aktiem ir pieskaitāmi nešķīstības akti. Ar šiem aktiem nenotiek kanoniska baznīcas apgānīšana, bet tiek izdarīts liels negods svētai vietai.
Ja cilvēks baznīcā kaut ko apēd bez īpašas vajadzības, padara tikai ikdienišķu grēku.
II.I.3.7.5.3. Pret svētās vietas neaizskaramību ar svētzādzību tiek grēkots:
a) ar darbībām, ar kurām tiek ierobežota Baznīcas jurisdikcija vai patvēruma tiesības;
b) ar darbībām, kuras jau pēc savas dabas ir neaizskaramības pārkāpšana (ielaušanās baznīcā, baznīcas izlaupīšana, dedzināšana) attiecībā uz lietām, kuras uzticētas baznīcas sargāšanai.
II.I.3.7.6. Svētzādzība pret svētām lietām
II.I.3.7.6.1. Tā var tikt izdarīta trijos veidos:
a) ar necienību pret svētām lietām, b) svētas lietas nelikumīgi piesavinot, c) svētas lietas pērkot un pārdodot pret Baznīcas aizliegumu — simonijas grēks.
Ir divējādas svētas lietas: 1) kas pēc savas būtības kalpo Dieva kultam, 2) kas vienīgi Baznīcas veltījuma dēļ kalpo Dieva kultam. Lietas, kas pēc savas būtības kalpo Dieva kultam, tiek šim nolūkam speciāli konsekrētas (svētie trauki). Citas lietas bez konsekrēšanas tiek paredzētas kulta vajadzībām. Pirmā veida svētās lietas tieši kalpo Dieva kultam, bet otrā veida •— netieši. Pirmā veida lietām pienākas īpaša cienība, bet pret otrā veida lietām nedrīkst pieļaut netaisnību, (piem., atsavināšanu, ļaunprātīgu bojāšanu).
II.I.3.7.6.2. Pie svētām lietām pieder:
1. Sakramenti, visupirmais no tiem — Euharistijas Sakraments.
Svētzādzība pret sakramentiem ir: 1) ja tie ir nederīgi, ja tiek dalīti necienīgi vai arī necienīgi pieņemti, 2) ja Vissvētākais Sakraments tiek atstāts ilgāku laiku bez mūžīgās uguntiņas, 3) ja Vissvētāko Sakramentu necienīgi aizskar vai, vēl ļaunāk, ja aizmet prom vai izlieto ļaunam mērķim.
2. Svētie priekšmeti: svētie trauki, altāri, krusti, svēto svētbildes, svētās eļļas, sv. relikvijas, Sv. Raksti, dievnams un svētītie priekšmeti.
a) Smagu svētzādzības grēku padara: 1) ja svētos traukus, kuri tieši kalpo Dieva kultam un ir konsekrēti vai vismaz svētīti, izmanto laicīgiem mērķiem, piem., biķeris tiek izmantots dzīrēm. Izmantot laicīgiem mērķiem Baznīcas traukus, kas tikai netieši kalpo kulta vajadzībām (ampulas, paplāte) nav grēks, 2) ja sv. eļļas, relikvijas, svētbildes tiek aizmestas prom, saplēstas vai nozagtas;
b) smags svētzādzības grēks tiek padarīts, ja Sv. Rakstu vārdi tiek lietoti izsmiešanai un tukšībai, bet viegls grēks, ja pielieto pie pieklājīga joka. Nav nekāds grēks, ja Sv. Rakstu vārdus lieto nevis joka dēļ, bet lai ar to palīdzību izteiktu savu domu, ja netiek lietoti paša Kristus vārdi (it kā kāda ieraduma dēļ). Izplēstas lapas no Sv. Rakstu grāmatām nav ieteicams lietot laicīgām vajadzībām, bet, ja tas notiek bez nicinājuma, tad nav grēks, vismaz svētzādzības grēks nav. Tas pats sakāms par svēto attēliem, kas nav svētīti. Visbiežāk tie var būt ievietoti kādā žurnālā vai avīzē;
c) ir liela starpība, vai svētā attēls ir svētīts un domāts godināšanai, vai arī tikai kā ilustrācija kādā avīzē vai žurnālā. Ja žurnālā ievietotai svētā ilustrācijai tiek darīts speciāls negods, tad šāda rīcība ir svētzādzības grēks.
Nav grēks aizmest prom svētītas olas čaumalu, jo čaumala netiek svētīta. Tāpat nav grēks aizmest prom gaļas kaulu, jo kauls netiek svētīts. Nav grēks svētītu sveci izlietot kā apgaismojumu mācoties vai lasot, svētītu ūdeni — vienkārši padzerties.
3. Baznīcas liturģiskie tērpi, kuri tiek svētīti, piem., priestera liturģiskais tērps.
a) Svētzādzība tiek padarīta, ja šīm lietām tiek parādīts negods un nicināšana un tās tiek lietotas laicīgiem nolūkiem. Nav grēks laicīgiem mērķiem izmantot Baznīcas nesvētītas lietiņas, piem., svečturus. Nozogot svētītas lietas, tiek izdarīta svētzādzība;
b) var būt nāvīgs grēks, ja svētie trauki ir stipri nolaisti, bet liturģiskie tērpi jau redzami saplēsti. Zināma nolaidība rūpēs par altāru, svētbilžu, baznīcas priekšmetu uzturēšanu kārtībā un tīrībā vēl nebūs nāvīgs grēks;
c) senākie likumi stingri raudzījās, lai novalkāti liturģiskie priekšmeti tiktu sadedzināti vai izlietoti citām svētām vajadzībām, bet nekādā ziņā laicīgiem mērķiem. Vēlāk ieviesās paradums, ka svētās lietas, kaut agrāk tās bija konsekrētas vai svētītas, drīkstēja lietot laicīgām vajadzībām ar nosacījumu, ka šo lietu agrākā forma tiek izmainīta, t.i., trauki tiek pārkausēti vai pārlieti, tērpi tiek izārdīti, bet akmeņi un koki ir kā atsevišķi gabali.
4. Baznīcas manta: a) kustamā un nekustamā manta, kas domāta baznīcas kalpu uzturam, baznīcas vajadzībām. Netiek ieskaitīta baznīcas kalpu personīgā manta; b) manta, kas pieder kādai Baznīcas institūcijai, klosterim, garīgam semināram, Baznīcas dibinātai slimnīcai. Šo mantu pa lielākai daļai ir ziedojuši ticīgie svētam mērķim, Baznīca to arī ir pieņēmusi kā labdarību svētam mērķim, ‘kāpēc šīs mantas zagšana, nelikumīga piesavināšanās Baznīcas tiesībās bieži saucas par svētzādzību.
II.I.3.7.6.3. Bar pieskaršanos svētām, lietām
1. Pieskarties biķerim un patenai, kā arī pallai, korporāliem, kas lietoti Sv. Misē, drīkst tie, kuru glabāšanā tie nodoti, tātad klostera brālis, mūķene, pat gluži laicīgs cilvēks, kas kalpo kā sakristejans. Ja šiem priekšmetiem pieskaras citi, grēks nav lielāks par ikdienišķo, bet, ja ir attaisnojoši iemesli, tad vispār nav grēka.
2. Ja Sv. Misē lietotie purifikatori, pallas, korporāli ir jāmazgā, tad pirmā mazgāšana ir jāizdara priesterim vai diakonam. Pēc tam mazgāšanu var nodot laicīgam cilvēkam. Pirmās mazgāšanas ūdens ir jāizlej sakrārijā, bet, ja tāda nav, tad ugunī.
3. Trauku, kamēr tanī atrodas Vissvētākais Sakraments, drīkst aizskart tikai priesteris un diakons. Ja ir speciāla vajadzība, tad Vissvētāko Sakramentu var ņemt klēriķis vai cits gluži laicīgs cilvēks. Tāda vajadzība var rasties: a) lai glābtu Vissvētāko Sakramentu no profanācijas,
b) lai To kā viatiku (“ceļa maizi”) aiznestu mirstošajam.
8. nodaļa — Simonija
Vārds simonija ir ņemts no Simona vārda. Šis virs Simons bija gribējis par naudu iegūt varu piešķirt Svēto Garu, lai vēlāk šo varu pārdotu citiem. Šā nozieguma specifiskais ļaunums ir tas, ka cilvēks garīgās vērtības nostāda līdzās laicīgām vērtībām. Līdz ar to garīgām un pārdabiskām vērtībām tiek parādīts liels negods. Lai novērstu briesmas pazemot garīgās vērtības, Baznīca ir izdevusi noteiktus likumus, kuru uzdevums ir pretoties svētzādzībām ar simonijas raksturu.
Pret simoniju vēršas: 1) dievišķais likums un 2) Baznīcas likums. Sakarā ar simoniju ir jāapskata trīs elementi: matērija, līgums, maksa.
II.I.3.8.1. Simonijas daba
1) Simonija, kas aizliegta ar dievišķo likumu, aptver šādus gadījumus: nopietna griba pirkt vai pārdot par laicīgu maksu būtiski garīgas vērtības (sakramenti, Baznīcas jurisdikcija, konsekrācija, atlaidas), laicīgu lietu, kas ar garīgu lietu ir tā saistīta, ka laicīgā vērtība bez garīgās nemaz nevar pastāvēt (Baznīcas beneficijs vai ari garīgā lieta ir līguma objekts, piem., konsekrācija, pārdodot konsekrētu biķeri).
2) Simoniju, kas ir aizliegta ar Baznīcas likumu: garīgās lietas dot par garīgām lietām vai laicīgās lietas par laicīgām, vai ar garīgām lietām saistītas vērtības dot par vērtībām, kas saistītas ar garīgām lietām, ja Baznīca to ir aizliegusi tādēļ, lai garīgām vērtībām netiktu nodarīts negods.
Simonija, ko aizliedz dievišķais likums, ir: ja naudu dod par sakramentiem, par Sv. Mises upuri. Simonija, ko aizliedz Baznīcas likums, ir: ja apmaina Baznīcas beneficijus vienu ar otru vai arī ja nauda tiek dota par svētītām eļļām bez Baznīcas atļaujas. Ja Baznīca atceļ savus aizliegumus šinīs lietās, tad šo lietu apmaiņa, pirkšana un pārdošana nav vairs simonija.
II.I.3.8.2. Morāliskais un specifiskais simonijas ļaunums
1. Simonija, kuru aizliedz dievišķais likums, ir smags grēks pret reliģiju un vispār pieder pie smago grēku šķiras. Tas nozīmē, ka simonija, kas ir aizliegta ar dievišķo likumu, vienmēr ir smags grēks. Šeit nav mazas matērijas. Simonijas ļaunums pastāv tajā, ka svēta un garīga lieta netiek vērtēta augstāk par laicīgu lietu. Šī nevērtēšana sagādā negodu garīgām vērtībām, līdz ar ko tiek apvainots Dievs — garīgo vērtību autors. Kristus ir pavēlējis: “Bez maksas esat saņēmuši, bez maksas dodiet.” Te var pievienot apustuļa Pētera vārdus, ar kuriem viņš nosoda Simonu: “Tava nauda lai iet ar tevi pazušanā, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot.” Šāda veida simonijā ir tikai smagi grēki. Kaut arī garīga lieta pati par sevi būtu neliela, tomēr to nekādā ziņā nedrīkst salīdzināt ar laicīgu vērtību. Kas to dara, tas nodara netaisnību Dieva priekšā.
2. Simonija, kas ir aizliegta ar Baznīcas likumu, ir smags grēks, bet tajā var būt arī maza matērija, tāpēc šīs šķiras grēkos var sastapt arī ikdienišķus grēkus. Simonijas ļaunums ir atkarīgs no Baznīcas aizlieguma. Ja Baznīca aizliegumu atceļ, simonija vairs nav simonija. Taču Baznīca šinī matērijā ir izdevusi savus likumus, lai novērstu simonijas briesmas un negodu pret svētām lietām. Tā kā ir vienīgi Baznīcas aizliegums, tad smagā matērijā tas ir smags grēks, bet vieglā matērijā viegls grēks.
3. Simonija, aizliegta ar dievišķo vai Baznīcas likumu, ir vienas šķiras grēki, jo kā viena, tā otra veida simonija ir svētzādzības grēks pret reliģiju.
II.I.3.8.3. Simonijas grēka matērija
Ar dievišķo likumu aizliegtās simonijas matērija ir divējāda:
1. Pēc būtības garīgas lietas:
a) par garīgām lietām te tiek saukts tas viss, kas pats par sevi vai arī pateicoties Dieva vai Baznīcas iestādījumam noder dvēseles pestīšanai, jeb, citādi sakot, garīgas lietas ir tās, kas pēc savas būtības ir garīgas;
b) šīs garīgās lietas var vēl iedalīt: 1) formāli garīgas lietas, kas pašas sevī vai attiecībā uz savu substanci ir garīgas (žēlastības un pārdabiskie tikumi, svētību vara, jurisdikcijas vara), 2) garīgas lietas cēloņa ziņā (sakramenti, sakramentālijas, publiskās un privātās lūgšanas, sprediķi),
3) garīgas lietas, kas cēlušās no garīga pamata (svētību varas akti, jurisdikcijas varas akti: konsekrācija, absolūcija, svētība, dispensa, ekskomunicēšana, beneficija piešķiršana).
2. Laicīgas lietas, kas savienotas ar garīgām. Ir divi gadījumi: a) ja savienošana ir tik stipra, ka laicīgā lieta nevar pastāvēt bez garīgās (beneficijs, t.i., tiesības saņemt laicīgus ienākumus, kas nevar pastāvēt bez attiecīgiem garīgiem pienākumiem (draudzes dots uzturs un draudzes prāvesta pienākumi)), b) ja garīga lieta ir kāda līguma priekšmets, bet laicīgā lieta tiek dota par garīgo vai vismaz tiek dots vairāk tieši par garīgo.
Vecie kanonisti pielietoja šādu dalījumu: laicīgā lieta var būt savienota ar garīgo trijos veidos: a) vispirms eksistē laicīgā lieta, kurai pēc tam nāk klāt garīgā, piem., visas konsekrētās un iesvētītās lietas: svētie trauki, baznīca, svētās eļļas; b) ja laicīgā lieta nāk klāt garīgai, pie tam garīgā ir laicīgai kā pamats, piem., beneficijs, kas tiek piešķirts par kāda Baznīcas uzdevuma vai amata izpildīšanu; c) ja laicīgā lieta pastāv vienlaikus ar garīgo, piem., fiziskais darbs garīgo funkciju izpildīšanas laikā. Fizisks darbs var būt savienots ar garīgo pienākumu pēc būtības (piem., nepieciešamais darbs Sv. Mises celebrēšanā, Viatika aiznešanā, sprediķošanā) un arī ārējā piepūlē, kas jāuzņemas, celebrējot dziedamo Sv. Misi attālā vietā, noteiktā stundā.
II.I.3.8.4. Noteikumi
1. Pirkt vai pārdot laicīgas lietas, kas ir savienotas ar garīgām tā, ka bez tām nemaz nevar pastāvēt, ir simonija, kas aizliegta ar dievišķo likumu. Šinī gadījumā laicīgā lieta rodas no garīgās kā no savas saknes. Cilvēku vērtējumā tas ir kaut kas viens.
2. Laicīgās lietas, kas ir saistītas ar garīgām tā, ka bez garīgām var pastāvēt, iespējams pārdot tā, ka arī garīgais tiek pirkts par samaksu (piem., paaugstinot cenu par laicīgu lietu tādēļ, ka ir pasvētīta) — ir simonija, kas aizliegta ar dievišķo likumu.
Pārdodot konsekrētu biķeri, nedrīkst ņemt maksu par to, ka biķeris ir konsekrēts, t.i., par pašu konsekrēšanu. Pārdodot konsekrētu, pasvētītu rožukroni, nedrīkst paaugstināt maksu tieši par svētīšanu.
3. Ja lietās garīgais nav līguma objekts, pat ne daļēji, tad to pārdošana nav simonija, kas ir aizliegta ar dievišķo likumu. Ja pret šādu pārdošanu ir Baznīcas izdotais aizliegums, tad rodas simonija, kas ir aizliegta tikai ar Baznīcas likumu, bet ne ar dievišķo likumu.
Tātad ir atļauts pirkt vai pārdot svētītu sveci, svētos traukus, medaljonus, rožukroņus (pirkšanā un pārdošanā zūd atlaidas). Priekšmetiem to vērtība saglabājas arī pēc konsekrēšanas, svētīšanas, tātad saglabājas arī tiesības saņemt maksu par šo priekšmetu materiālo vērtību. Daudzu šādu 1iem pārdošana un pirkšana ir aizliegta ar Baznīcas likumu, tādēļ šo 1iem pirkšanā un pārdošanā tiek pārkāpts Baznīcas likums un līdz ar to tiek pieļauta ar Baznīcas likumu aizliegtā simonija.
Ir samērā daudz Baznīcas likumu svēto 1iem aizsardzībai, lai tām netiku nodarīts negods. Tādi likumi ir ietverti 827., 840., 2324., 918., 1303., 736., 2327., 1465., 1470., 1441., 1486., 1488., 1927. kanonā. Pārkāpjot šos Baznīcas likumus, tiek pieļauta simonija.
II.I.3.8.5. Par nolīgumu, kas saistīts ar simoniju
II.I.3.8.5.1. Jēdzieni
Nolīgums, kas saistīts ar simoniju (pirkšana, pārdošana, apmaiņa), ir jāsaprot plašāk, t.i., attiecībā uz jebkuru norunu, kurā rodas savstarpējas saistības dot kaut ko garīgu pret laicīgu samaksu.
Izšķir:
simonia mentalis — simonija domās, nolūkā (cilvēks dod laicīgu vērtību, bet prātā patur nolūku saņemt kādu garīgu vērtību);
simonia conventionalis — ja abas puses (materiālās vērtības devējs un garīgās lietas piešķīrējs) savā starpā ir gatavas: viens laicīgās vērtības sniegšanai, bet otrs garīgās lietas piešķiršanai, lai gan īstenībā ne laicīgā lieta tiek iedota, ne garīgā lieta tiek piešķirta;
simonia realis — ja no abām pusēm tiek realizēta simonijas noruna.
II.I.3.8.5.2. Noteikumi
1. Lai būtu īsta simonija, nepieciešams pastāvēt norunai par kaut ko garīgu dot kādu laicīgu vērtību. Vismaz no vienas puses ir jāpastāv šādai rīcībai. Ir pieņemama jebkura veida došana, ja vien otrai pusei tā ir saistoša.
a) Jebkura veida saistība, kas tiek citam uzlikta, ir pietiekama simonijas grēka izdarīšanai, kaut arī šī saistība būtu radusies tikai no pateicības vai no uzticības, ne no taisnības, ja vien tā ir noteikta saistība, kas panāk, ka gandarīšana nav vairs došana par velti, bet izriet no uzliktās saistības. Tā jau ir simonija, ja kāds par velti dod laicīgu lietu ar nosacījumu, lai arī otrs dod par velti garīgu lietu;
b) ir atļauts dot laicīgu lietu ar cerību saņemt par to ko garīgu vai dāvanu pretī par velti, izrādot pateicību, lai gan šī cerība jau būtu izpaudusies ārēji, jo šis došanas veids nekādu jaunu pienākumu neuzliek;
c) pateicības jūtas pēc savas dabas rodas no saņemtās labdarības. Ja dāvinātājam nav nolūka ar savu dāvanu uzlikt saņēmējam pienākumu, ja dāvina par velti, tad te nav simonijas grēks. Dāvinātājam pat ir tiesības cerēt uz saņēmēja pateicību.
2. Ir nepieciešams, lai laicīgais tiktu dots tieši vai netieši kā samaksa vai kā kompensācija par garīgu lietu. Citādi nenotiktu garīgās vērtības salīdzināšana ar laicīgo, kas simonijas grēkā ir būtisks noteikums.
a) Laicīgā vērtība tiek dota kā tieša samaksa par garīgo. Nav nekāds simonijas grēks, ja laicīgā vērtība tiek dota un saņemta nevis kā samaksa par garīgo lietu, bet uz kāda cita pamata. Tāds cits pamats var būt jau kanonos paredzēts vai arī ar likumīgu paradumu noteikts. Likumīgais pamats dot un saņemt laicīgo par garīgo var būt dažāds: labsirdīga pateicība, Baznīcas kalpa uzturs, pabalsts ticīgajam, ārējais darbs, gandarījums par sevišķām pūlēm, paradums. Ja nav nekāda likumīga pamata dot laicīgo par garīgo, tad tas tiek uzskatīts kā samaksa. Iekšēji viss atkarīgs no nodoma, ar kādu devējs savu dāvanu ir devis. Te var būt: ar Dieva likumu aizliegta simonija, ar Baznīcas likumu aizliegta simonija, var arī nebūt nekādas simonijas.
Nav nekāda simonija, ja sakarā ar kādu pakalpojumu garīgā ziņā kaut kas tiek dāvināts kā pateicība (pateicības dāvana nav samaksa), kā ziedojums Baznīcas kalpu uzturam (tā nav samaksa par garīgo pakalpojumu). Nav simonija, ja nabagam iedod naudu, lai viņš par devēju izklausa Sv. Misi vai arī noskaita citas lūgšanas. Dotā nauda te ir pabalsts nabagam, lai šis nabags pateicībā par to lūgtos par devēju.
Noteikti ir simonijas grēks pasniegt garīgo, lai iegūtu sev sevišķu laicīgu labvēlību.
b) Laicīgā vērtība tiek dota kā netieša samaksa par garīgo, — ja cilvēks laicīgo vērtību dod par garīgo, lai pamudinām saņēmēju pasniegt devējam garīgo vērtību. Laicīgās vērtības devējs te rīkojas ar nodomu, ka viņš laicīgo lietu nedotu, ja zinātu, ka pretī nesaņems garīgo 1iem. Ja devējam ir tāds nolūks un dispozīcija, tad šī došana ir uzskatāma par netiešu samaksu par garīgo vērtību (simonijas grēks tiek padarīts netieši).
Netiešais simonijas grēks tiek padarīts arī tādā gadījumā, kad laicīgā vērtība tiek dota kā labprātīga kompensācija par garīgo un otrādi, proti, lai ar labprātīgu kompensāciju uzliktu citam jaunu pienākumu — pateicības pienākumu, uzticības vai taisnības pienākumu sniegt pretī garīgu lietu.
Netiešais simonijas grēks tiek padarīts, kad laicīgā lieta galvenokārt tiek dota ar nolūku, lai par to iegūtu garīgu vērtību.
II.I.3.8.6. Samaksa, kas saistīta ar simoniju
II.I.3.8.6.1. Jēdzieni
Tā saucamā samaksa, kas figurē simonijas grēkā, juridiskajā terminoloģijā apzīmēta ar vārdu munus (dāvana, “kukulis”). “Kukulis” var būt trīs veidu: a) munus a manu — dāvana no rokas; ar to apzīmē naudu vai kādu lietu, kas pārvēršama laicīgā vērtībā: parādu dzēšana, valūtas maiņa u.c.; b) munus a lingua — aizbildināšanas dāvana, ar ko saprot katra veida aizstāvēšanu ar uzslavu, ieteikumu, aizbildināšanu, aizstāvēšanu pie cita cilvēka ar norunu, ka par to iegūs kādu garīgu vērtību, c) munus ab obsequio — dāvana ar pakalpojumu, kas nozīmē jebkuru laicīgu pakalpojumu (kalpošanu, lietu pārvaldīšanu ar norunu, ka par to iegūs ko garīgu).
Tātad simonija tiek pieļauta ar “kukuli”, kas tiek dots, lai iegūtu parādu piedošanu.
II.I.3.8.6.2. Noteikumi
1. Simonija ir, ja tiek dots kaut kas garīgs par “kukuli”. Šinī gadījumā garīgā vērtība tiek apmainīta pret laicīgo.
2. Tā ir simonija, ja kalpošana otram notiek ar nodomu, lai uzliktu tam saistību atmaksāt ar kaut ko garīgu. Tātad laicīgais tiek atalgots ar garīgo.
II.I.3.8.6.3. Maksas atdošana, kas iegūta no simonijas grēka
Atlīdzināšanas pienākums šinī matērijā izriet no dabiskā likuma un no Baznīcas likuma. Pienākumu atlīdzināt dabiskais likums uzliek tikai tajā gadījumā, ja ar simonijas grēku tiek pārkāpts ne tikai reliģijas tikums, bet arī savstarpējās taisnības tikums. Baznīcas likumi pieprasa atlīdzināšanu ari tajā gadījumā, kad ar simonijas grēku pārkāpums tiek izdarīts vienīgi pret reliģiju, bet taisnība netiek skarta. Baznīca šos likumus ir izdevusi ar nolūku sodīt simonijas grēku.
1. Pēc dabiskā likuma. Ja ar simonijas grēku tiek izdarīts pārkāpums pret taisnību, tad ar simoniju iegūtā samaksa ir jāatdod pirms tiesneša lēmuma. Ja ir pārkāpta taisnība, atlīdzināšanu prasa jau dabiskais likums. Simonijas grēks pret taisnību tiek padarīts šādos gadījumos: a) ja garīga lieta bez laicīgas vērtības tiek piešķirta pret samaksu (laicīgā vērtībā), b) ja garīgā vērtība tiek piešķirta pret samaksu gadījumā, kad piešķīrējam ir amata pienākums garīgo vērtību piešķirt par velti.
2. Pēc Baznīcas likumiem, padarot simonijas grēku, ja nav pārkāpuma pret taisnību, tomēr ir pienākums saņemto samaksu dot atpakaļ.
Vēl pirms tiesneša lēmuma lieta, kas dota un saņemta, pieļaujot simoniju, ja vien tā pakļaujas restitūcijai un netiek skarta garīgās lietas cienība, ir jāatlīdzina.
II.I.3.8.6.4. Ar simonijas grēku iegūtā garīgā lieta jāgriež atpakaļ
a) Ja laicīgā maksa ir atdota atpakaļ vai arī vēl nav atdota, taču garīgā lieta, ja tā nav zudusi un to vēl var griezt atpakaļ, ir jāgriež atpakaļ, izņemot gadījumu, ja devējs atsakās no savām tiesībām. Devējs savas īpašuma tiesības par garīgo lietu bija gribējis nodot ar noteikumu, ka saņems laicīgo samaksu. Tā kā īpašuma nodošanas nosacījums nav piepildījies, tad arī nav pamata paturēt garīgo vērtību.
b) Ja laicīgā maksa nav atgriezta atpakaļ, garīgā lieta tomēr ir atgriežama atpakaļ, jo Baznīca ir noteikusi, ka simonijas norunai nav nekādas vērtības (tā nav spēkā).
Ja kāds, izdarot simonijas grēku, ir iegādājies sev relikvijas, tad tam ir pienākums tās atdot atpakaļ, jo Baznīca ir pavēlējusi izdarīt restitūciju.
II.I.3.8.7. Atsevišķi jautājumi par simoniju
II.I.3.8.7.1. 1. Iedot citam kādu laicīga rakstura vērtību ar nolūku, lai dāvanas saņēmējs savā labā veiktu vai uzņemtos kādu garīgu pienākumu (piem., jauneklim uzdāvināt kādu lietu, lai viņš sagatavotos un pieņemtu Svētos Sakramentus, sagādāt jaunavai pūru, lai tā iestātos klosterī), nav simonija. Dāvana neuzliek nekādus pienākumus pret dāvanas devēju. Nolūks ir stiprināt gribu labā darba veikšanā.
2. Atpirkt relikvijas no kāda negodīga cilvēka ar nolūku, lai šīs relikvijas izglābtu no profanācijas, nav nekāda simonija.
3. Ja divi sader, pie tam viens liek kādu laicīgu vērtību, bet otrs liek kādu garīgu vērtību (kāda garīga pienākuma izpildīšanu), nav simonijas. Taču tādas derības nav ieteicamas ieļaunojuma dēļ.
II.I.3.8.7.2. Jātiem vērā labums, ko citi no garīgas mācīšanas iegūst
a) Ja garīgas pamācības ir domātas vienīgi garīgam dvēseles labumam (piem., homīlija, katehēze, garīgā instruēšana), nav tiesību ņemt atlīdzību, izņemot kaut ko uzturam;
b) ja ticības mācīšanai nav tikai garīgs mērķis, bet ir arī citi, piem., iegūt teologālu izglītību, par šo darbu drīkst saņemt atlīdzību. Tātad drīkst saņemt atlīdzību tie, kas māca teoloģiju, sniedz doktrinālo informāciju, atbild uz sarežģītiem jautājumiem morālteoloģijā.
II.I.3.8.7.3. Vai drīkst kaut ko saņemt par garīgiem pakalpojumiem?
a) Ņemt samaksu par garīgiem pakalpojumiem, piem., par sakramentu administrēšanu, sprediķi, apbedīšanu, ir simonija. Taču sakarā ar garīgo pakalpojumu izdarīšanu drīkst pieņemt kā atbalstu uzturam. “Strādnieks ir sava uztura cienīgs.”
b) Var izdarīt šādus secinājumus: 1) stipendija pienācīgam uzturam altāra kalpiem pienākas uz taisnības pamata; 2) stipendiju drīkst saņemt ari tie, kuriem tā nav nepieciešama, jo šī stipendija nav nabagdāvana, kas tiek dota trūkumcietējiem, bet uztura tiesa, kas pienākas uz taisnības pamata; 3) ja Baznīcas likumi vai paradums neko nenosaka, tad ir tiesības par stipendijas lielumu salīgt ar devēju.
Kas par pakalpojumu — sava amata pienākumu pēc taisnības un par velti — kaut ko pieprasa, nepadara simonijas grēku, bet grēko pret taisnību.
Ja par pakalpojumu drīkst prasīt stipendiju, tad bez simonijas grēka drīkst izpildīt pakalpojumu arī stipendijas dēļ. Ja garīgā pakalpojuma izdarītājam prātā nav vispirms Dieva gods, bet paša labums, tad, kaut arī nepadara simonijas grēku, viņa pakalpojumam līdzi iet mantkārības grēks.
OTRAIS BAUSLIS — «Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt»
Otrais dekaloga bauslis, būdams piesakošs, pavēl godāt Dieva vārdu. Tā kā tas ir arī aizliedzošs, tas aizliedz jebkura veida necieņu pret svēto Dieva vārdu.
a) Dieva vārds tiek pagodināts ar cienīgu izrunāšanu, bet negods tiek darīts ar nelietīgu šī vārda valkāšanu,
b) Dieva vārds tiek pagodināts, to piesaucot un slavējot, bet negods tam tiek darīts ar zaimošanu,
c) Dieva vārds tiek pagodināts ar svētsolījumu, bet tam tiek sagādāts negods ar svētsolījuma laušanu,
d) Dieva vārds tiek pagodināts ar zvērestu, bet negods tiek darīts ar nepatiesu un netaisnīgu zvērestu.
I jautājums — Dieva vārda nelietīga valkāšana
II.II.1. Jēdziens un ļaunums
1. Dieva vārdu nelietīgi valkā tas, kas to lieto bez vajadzības, bez pienācīgās cieņas.
a) Dieva vārda nelietīga valkāšana notiek:
1) nepacietībā un dusmās (piem.: “Mans Dievs, cik viņi ir uzmācīgi!”), 2) brīnoties (piem.: “Mans Dievs, Jēzus, Marija, kas to būtu domājis! Mans Dievs, vai tas var būt?”), 3) tīrā paraduma dēļ.
b) Kas ir teikts par nelietīgu Dieva vārda lietošanu, tas pats attiecas uz svēto vārdu lietošanu, kā arī uz svēto lietu nosaukumiem. Necienība pret svētajiem reizē ir necienība pret pašu Dievu. Tas pats sakāms par svētām lietām.
2. Nelietīga Dieva vārda lietošana ir ikdienišķs grēks pret reliģijas tikumu. Reliģijas tikums pieprasa, lai Dieva vārds, kam ir speciāla attiecība pret pašu Dievu, tiktu lietots pamatota iemesla dēļ un ar pienācīgu cieņu. Tomēr šis pārkāpums nepārsniedz ikdienišķa grēka lielumu.
Ikdienišķu grēku dara, ja gandrīz pie katra vārda, jokojoties un tamlīdzīgi nelietīgi valkā Dieva vārdu. Nav grēks, ja šo vārdu lietošana ir notikusi neapzinoties.
3. Bieži un nevajadzīgi lietot ļaunā gara vārdu, kaut arī nav grēka, ir ļoti neglīts paradums, sevišķi, ja to dara priesteri un dievbijīgi cilvēki. Kristīgajam cilvēkam nav jāņem mutē tā vārds, kas ir niknākais Dieva ienaidnieks.
II jautājums — Dieva zaimošana
1. nodaļa — par pašu Dieva zaimošanu
II.II.2.1.1. Dieva zaimošana etimoloģiski nozīmē apvainojošu runu. Vispār ar vārdu zaimošana tiek apzīmēta apvainojoša runa pret Dievu.
a) Zaimošana visbiežāk notiek vārdos, tā var notikt ari domās vai parādīties zināmā rīcībā, darbos.
Apvainojoša zaimošana — tiek izrunāti vārdi, ar kuriem tiek apvainota Dieva Majestāte.
Pret Dievu tieši vai netieši-, netieši, ja necieņa tiek parādīta Dieva svētajiem un svētām lietām; tā ir ari zaimošana, jo netiešā veidā skar Dievu un dara Viņam negodu. Kā svēto un svēto lietu godāšana vienlaikus ir ari Dieva pagodināšana, tā ari svēto un svēto lietu nievāšana dara Dievam negodu.
b) Tiešā vārda nozīmē tikai vārdos izteiktā zaimošana ir zaimošanas grēks. Zaimošana darbos (piem., rādīt Dievam dūri, spļaut pret debesīm, samīdīt krucifiksu) tikai netiešā veidā tiek apzīmēta par zaimošanu. Zaimošana tiešā nozīmē ir mēles grēks, jo tā ir darbība, kas ir pretēja Dieva slavēšanai. Ari rakstos izteikti vārdi var būt tieša zaimošana.
II.II.2.1.2. Iedalījums
Zaimošana iedalās:
a) ņemot vērā vārdu nozīmi: 1) herētiska zaimošana (vārdos ietilpst herēzija, piem.: “Dievs ir tirāns”),
2) zaimošana, kas satur ļauna novēlējumu (piem.: “lai nolādēts ir Dievs”), 3) zaimošana, kurā izteikts kāds ķengājums Dievam.
b) ņemot vērā objektu: 1) tiešā zaimošana, kas dara negodu tieši Dievam, 2) netiešā zaimošana, kas dara negodu Dievam Viņa radījumos, kuriem ir speciālas attiecības ar Dievu (svētie, svētas lietas).
c) ņemot vērā nolūku: 1) zaimošana ar tiešu nolūku — zaimotājam ir tiešs nolūks izdarīt Dievam negodu, 2) zaimošana bez tieša nolūka zaimot, tomēr apzinoties, ka izteiktajos vārdos vai darītajos darbos tiek parādīts negods Dievam.
d) ņemot vērā veidu: 1) vārdos izteikta zaimošana,
2) zaimošana, kurā Dievam negods tiek parādīts ar darbiem vai rīcību.
II.II.2.1.3. Ļaunums
1. Zaimošana ir smags grēks. Katra zaimošana, arī tā, kas ir vērsta pret svētajiem, apvaino Dievu. Katrs apvainojums, kas vērsts pret Visaugstāko Majestāti, ir smags grēks. “Ikvienam, kas lād savu Dievu, jānes savs grēks. Un kas zaimo Kunga vārdu, tam mirtin ir jāmirst.”
a) Var būt gadījumi, kad zaimošana nav grēks vai ir tikai ikdienišķs grēks. Tas notiek tad, ja izteiktajiem vārdiem netiek pievērsta nekāda vērība vai tiek veltīta ļoti maza vērība, piem., ja kāds zaimo lielās dusmās, neapzinādamies, ko saka.
b) Ja vārdi pret svētajiem ir tādi, kas viņus neskar kā svētos, bet tikai kā cilvēkus, tad tādos vārdos nav zaimošanas (piem., sv. Krispins ir slikts kurpnieks, sv. Pēteris —• plikgalvis). Ja par svētajiem pasaka kaut ko pa jokam, ir ikdienišķs grēks, ja nievājot — smags grēks pret cienību, kas pienākas Dieva kalpiem.
2. Triju veidu zaimošanas cita no citas atšķiras pēc grēka šķiras. Vienkāršā zaimošana ir tikai grēks pret reliģiju. Herētiskā zaimošana ir grēks pret reliģiju un ticību.
Zaimošana, kurā ir ļauna novēlējums, ir grēks pret reliģiju un mīlestību.
3. Visas zaimošanas ir vienas šķiras, jo visas grēko pret reliģiju. Grēksūdzē pietiek atzīties, ka “esmu smagi grēkojis zaimojot”.
II.II.2.1.4. Nosacījumi, lai zaimošana būtu grēks
Lai zaimošana būtu grēks, jāpiepildās diviem nosacījumiem: 1) lai izteiktie vārdi būtu zaimi, 2) izteikti ar apziņu, ka tā ir zaimošana.
a) Ja kāds dusmās met svētus vārdus uz lopiem vai cilvēkiem, tas nezaimo, bet necienīgi valkā Dieva vārdu, līdz ar to grēko ikdienišķi. Maldīgas sirdsapziņas dēļ var grēkot nāvīgi.
b) Kas dusmās pret cilvēkiem vai dzīvniekiem izsaka zaimojošus vārdus, neapzinādamies, ka šie vārdi ir negods un netaisnība pret Dievu, tas neizdara formālu zaimošanu. Nereti izteiktie zaimi rodas no paraduma. Vai paradums ir vai nav grēks, atkarīgs no tā, vai cilvēks, cenšoties savu netikumu izravēt, zaimus izsaka negribot, vai arī nedomā atmest ļauno paradumu — tad mehāniska zaimu izteikšana ir grēks.
II.II.2.1.5. Zaimošanas grēka veidi
Zaimošanas grēkam ir pieci veidi:
a) ja Dievam piedēvē kādu īpašību, kas ir pretrunā ar Viņa dabu un svētumu (piem., ja kāds saka, ka Dievs ir cietsirdīgs). Ja tiek noliegta kāda Dieva pilnība, kas Viņam pienākas (ja kāds saka, ka Dievs nav visvarens);
b) ja radījumam tiek piedēvēta īpašība, kas pienākas vienīgi Dievam (piem.: “šo es varu tikpat labi izdarīt kā Dievs”).
Šāda veida zaimi sastopami, ja kāds zvēr pie svešiem dieviem, ja kāds ir iemīlējies līdz neprātam un mīlēto personu sauc par savu dievieti, par savu vienīgo laimi, izņemot, ja nerunā nopietni, bet ar poētisko pārspīlējumu;
c) ja par Dievu kāds runā patiesību, bet ironiski un ar nievājumu;
d) ja ar dusmām pret Dievu tiek pieminētas svētas lietas (Sakramenti, Kristus asinis, Svētais krusts) vai svētie vārdi tiek pieminēti, pievienojot klāt nievājošu vārdu;
e) ja ķengājoši vārdi tiek teikti pret Vissvētāko Jaunavu Mariju, pret svētajiem, jo tie ir svētie un Dieva draugi.
II.II.2.1.6. Kādi izteicieni jāuzskata par zaimošanu?
1. Par zaimojošiem vārdiem jāuzskata tādi, kuri pēc savas tiešās nozīmes vai pēc parastās cilvēku uztveres, vai pēc veida, kā tie tiek izsacīti (ironiski, ar nievāšanu), sagādā Dievam negodu.
a) Var gadīties, ka vārdi paši par sevi nav zaimojoši, bet pēc cilvēku uztveres tie ir ļoti zaimojoši, tādēļ jāzina, kādi izteicieni dotajā apvidū ir zaimojoši;
b) var gadīties arī pretēji, ka vārdiem, kas paši par sevi ir zaimojoši, attiecīgā apvidū nav zaimojošas nozīmes.
2. Izteicieni, kas ir bez pilnas nozīmes, kā ari atsevišķi saraustīti un saīsināti vārdi netiek uzskatīti par zaimojošiem, izņemot gadījumu, ja kādā apvidū tautas uztverē tiem ir zaimojoša nozīme.
3. Ja ir šaubas par vārdu zaimojošo nozīmi, jāvērš uzmanība uz vārdu lietotāja nodomu un nozīmi, kādā viņš vārdus lieto. Ja tomēr paliek šaubas, tad jāpieņem, ka neskaidrie vārdi nav zaimi.
Teicieni: “Dievs mani ir pilnīgi aizmirsis”; “Kādēļ Dievs mani radīja?”; “Ja Dievs būtu, tas man nekad nenotiktu” ir skaidri zaimi. Tomēr var gadīties, ka cilvēks tos nav izteicis aiz pārliecības, bet tikai izrādīdams savas sāpes vai ari vieglprātības dēļ.
2. nodaļa — Lāsti
II.II.2.2. Lādēt nozīmē novēlēt citam ļaunu.
Radījumu nolādēšana ir zaimi, ja vien lāsti kaut netieši skar Dievu. Radījumu nolādēšana skar Dievu tad, ja radījumi tiek uztverti ar sakarību pret Dievu (kā Dieva darbs, kā Dieva sūtīti).
Tātad:
1. Lādēt svētos vai svētas lietas (Baznīcas sakramentus, ļauni runāt par svēto) visbiežāk ir zaimošana.
2. Lādēt neprātīgos radījumus (vēju, lietu, krusu, lopus) parasti nav zaimošana, jo netiek uztverts to sakars ar Dievu. Parasti šis ir viegls dusmu un nepacietības grēks. Ja ir morāliski godīgs mērķis ļauna novēlēšanai, tad nemaz nav grēks. Piem., Dāvids nolādēja Gelboes kalnus, Ījabs un Jeremijs — dzimšanas stundu. Ja neprātīgiem radījumiem ir kāda attiecība ar cilvēkiem, tad radījumu nolādēšana īstenībā ir grēks pret tuvākmīlestību, jo ļaunums, kas tiek novēlēts neprātīgiem radījumiem, īstenībā attiecas uz cilvēku, kuram radījumi kalpo.
3. Sūtīt lāstus prātīgiem radījumiem parasti ir grēks pret mīlestību, jo viņu attiecība pret Dievu netiek skarta. Visbiežāk šis grēks ir tikai ikdienišķs matērijas nenozīmīguma dēļ vai nopietnas gribas trūkuma dēļ, jo parasti to, ko novēl, īstenībā nemaz nevēlas, lai tas tā notiktu.
Lāsti “Dievs lai tevi soda”, “velns lai tevi parauj” ir zaimi, ja tiek izteikti uz radījumiem kā Dieva radītiem vai arī kā Dieva attēla nesējiem.
4. Lāstus sūtīt ļaunajam garam nav grēks, izņemot pašas dusmas un nepacietību, ar kādu to dara.
III jautājums — svētsolījums
1. nodaļa — Svētsolījuma daba
II.II.3.1.1. Svētsolījuma daba
1. Svētsolījums ir Dievam dots brīvs un pārdomāts apsolījums par kādu saistību, kas ir iespējama un vērtības ziņā labākā.
a) Apsolījums ir griba uzņemties kādu saistību, ko otrs arī akceptē. Tādēļ no apsolījuma rodas pilnvērtīgs pienākums.
Svētsolījums atšķiras no apņemšanās. No svētsolījuma rodas stingrs pienākums, pilnvērtīga saistība, bet no apņemšanās nerodas īpašs pienākums. Ja neizpilda apņemšanos, tad par to nekāda grēka nav, izņemot, ja grēks rodas uz cita pamata (nolaidības dēļ neizpildīt labu darbu).
b) Pie svētsolījuma būtības pieder tas, lai apsolījums tiktu izdarīts pašam Dievam. Ja apsolījums tiek darīts kādam svētajam, tad tas saprotams tā, ka svētsolījums tiek izdarīts Dievam, lai pagodinātu kādu svēto. Tiešie apsolījumi svētajiem arī var būt, bet šis akts rada vieglu vai smagu saistību atkarībā no solītāja intencijas vai nodoma.
c) Ticīgie diezgan bieži šaubās, vai ir izdarījuši vienkāršu apņemšanos vai arī patiesu svētsolījumu. Vārds apsolu bieži vien nozīmē labu apņemšanos. Jājautā, ko ir domājuši apsolot, vai ir domājuši, ka par neizpildīšanu būs grēks, pie tam smags grēks. Pēdējā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka ir darīšana ar skaidro svētsolījumu. Ja nav iespējams noskaidrot, vai ir solījuši ar vai bez grēka, tad ir jāpieņem, ka bijusi apņemšanās.
d) Lai svētsolījums būtu spēkā, no Dieva puses ir nepieciešama svētsolījuma akceptēšana. Ja svētsolījums ir īsts svētsolījums, tad Dievs to akceptē tūlīt.
2. Svētsolījums ir reliģijas tikuma akts, kas pienākas vienīgi Dievam. Izdarīdams svētsolījumu, cilvēks velta Dievam labu darbu, lai Dievu pagodinātu un pielūgtu.
Morāliskā svētsolījuma vērtība izriet no svētsolījuma dabas:
a) darba vērtība divkāršojas: 1) labais darbs pats par sevi, 2) tam klāt pievienojas nopelns par reliģijas tikuma aktu (svētsolījuma izpildīšana);
b) cilvēks, kas dara svētsolījumu, izrāda lielāku padotību Dievam un vienlaikus upurē Dievam pilnīgāku upuri;
c) griba ar svētsolījumu tiek vairāk nostiprināta;
d) svētsolījums sagādā izdevību parādīt Dievam uzticību un lielāku mīlestību.
II.II.3.1.2. Svētsolījumu iedalījums
Svētsolījumi tiek iedalīti:
1. Publiskais svētsolījums, ko Baznīcas vārdā akceptē likumīgais priekšnieks. Privātais svētsolījums, ko izdara pats svētsolījuma devējs bez Baznīcas starpniecības.
2. Svinīgais publiskais svētsolījums, ko Baznīca ar savu autoritāti akceptē kā svinīgu svētsolījumu. Vienkāršais publiskais svētsolījums, kuru Baznīca ar savu autoritāti akceptē kā vienkāršu svētsolījumu.
Svinīgie svētsolījumi: svinīgais sirdsšķīstības solījums tiek salikts, pieņemot diakona svētību; svinīgie svētsolījumi tiek salikti dažos reliģiskos ordeņos.
3. Personīgais svētsolījums:
a) tiek apsolīta kāda personīga darbība (piem., izdarīt svētceļojumu, gavēt noteiktās dienās);
b) tiek apsolīta kāda lieta: svētsolījuma izpildīšanā, kas attiecas uz noteiktu lietu, nav nepieciešama solījuma devēja personīga darbība, svētsolījumu viņš var izpildīt ari ar citas personas starpniecību.
Jaukts svētsolījums, ja kāds apsola izpildīt divus svētsolījumus, no kuriem viens ir personīgas darbības apsolījums, bet otrs — lietas apsolījums (piem., kāds ir apsolījis izdarīt svētceļojumu uz noteiktu baznīcu un šajā baznīcā kā ziedojumu uz altāra nolikt sveci).
4. Noteiktais svētsolījums, kad solītājs ir precīzi noteicis lietu, kas jāupurē Dievam.
Svētsolījums ar brīvu izvēli no vairākām iespējām — ja solītājs ir rezervējis sev tiesības no vairākām lietām izvēlēties vienu un ziedot to Dievam.
5. Rezervēts svētsolījums, ja tiesības dispensēt no svētsolījuma vai svētsolījumu pārmainīt ir rezervētas vienīgi pāvestam.
Nerezervēts svētsolījums, ja no svētsolījuma dispensēt vai svētsolījumu pārmainīt ir tiesības ari citiem priekšniekiem.
6. Svētsolījums uz noteiktu laiku.
Svētsolījums uz visu mūžu.
7. Vārdos izteikts svētsolījums, ja iekšējais solījums Dievam tiek izteikts ar noteiktiem vārdiem.
Klusais svētsolījums, ja iekšējais svētsolījums netiek izteikts vārdos, bet apzinīgi tiek izdarīta darbība, kurai svētsolījums ir pievienots (piem., tā tiek salikts sirdsšķīstības svinīgais svētsolījums, pieņemot diakona svētības).
Ir starpība starp netiešo un kluso svētsolījumu. Netiešais svētsolījums ietilpst tiešajā svētsolljumā. Piem., cilvēks apsola dzīvot ordeni (tiešais svētsolījums), taču šinī tiešajā svētsolljumā ietilpst netiešs svētsolījums — dzīvot sirdsšķīstībā.
Klusais svētsolījums aptver nevis svētsolījumu, kas ietilpst kādā citā svētsolljumā, bet pilnīgi noteiktu vienu svētsolījumu, kas pievienots kādai noteiktai darbībai (piem., sirdsšķīstības svētsolījums, klusais svētsolījums ir pievienots diakona svētībām).
8. Atsevišķas personas svētsolījums, ko izdara viena noteikta persona.
Kopas svētsolījums — izdara noteikta apvienība.
9. Absolūtais svētsolījums, kas ir izteikts absolūtā formā bez kaut kādiem noteikumiem.
Svētsolījums ar nosacījumu, kam apsolījumā pievienots noteikts nosacījums.
2. nodaļa — Svētsolījuma nepieciešamie nosacījumi
Lai svētsolījums būtu derīgs, ir nepieciešami zināmi nosacījumi gan no personas puses, kas svētsolījumu izdara, gan no matērijas puses, uz ko svētsolījums attiecas.
II.II.3.2.1. No personas puses ir vajadzīgs nodoms, apsvērums un pilnīga brīvība.
Blakus šīm prasībām nepieciešams, lai svētsolījuma darītājam būtu prāta lietošanas spējas un viņa tiesības neierobežotu pozitīvs likums. Kam ir pilni septiņi gadi, tas spēj izdarīt derīgu svētsolījumu. Salikt svētsolījumus kādā klosterī var uz laiku tikai pēc pilniem sešpadsmit gadiem, bet uz visu mūžu — pēc pilna divdesmit viena gada.
II.II.3.2.1.1. Nodoms vai griba solīt un uzņemties saistību ir vajadzīga tādēļ, ka bez šīs divkāršās gribas (griba apsolīt, griba uzņemties pienākumu) nav nopietna apsolījuma.
Fiktīvs svētsolījums, kurā nav nekādas gribas dot svētsolījumu, nav spēkā, nav derīgs. Svētsolījums, kas tiek dots ar nodomu uzņemties saistības, bet nav nodoma šos solījumus izpildīt, ir derīgs, bet ar nodomu nepildīt solījumu tiek darīts grēks. Atkarībā no matērijas tiek darīts viegls vai smags grēks.
Nodoms solīt un griba solījumu izpildīt nav viens un tas pats. Var pastāvēt nodoms apsolīt bez nodoma doto solījumu pildīt.
Nodoms uzņemties saistības svētsolījumā ir būtisks elements, bez kura svētsolījums nemaz nevar pastāvēt.
II.II.3.2.1.2. Pilnīgs apsvērums
II.II.3.2.1.2.1. Pilnīgs apsvērums ir tāda lietas un saistības aplūkošana, apsvēršana, kas ir nepieciešama, lai darāmais akts būtu pilnīgi apzinīgs. Ja lieta nav pietiekami pārdomāta, tad cilvēks vēl nav gatavs, lai uzņemtos saistības. Iepriekšējais apsvērums nepieciešams katram svētsolījumam, vienalga, vai svētsolījuma matērija būtu smaga vai viegla. Katrs svētsolījums ir saistīts ar saistību uzņemšanos. Nepieciešams, lai pirms saistību uzņemšanās prāts saistību labi pazītu, bet griba būtu pieņēmusi kā pienākumu, kura nepildīšana ir grēks. Tātad katram svētsolījumam jābūt pilnīgi apzinīgam un labprātīgam.
1. Svētsolījumu nav spējīgs izdarīt, t.i., nevar uzņemties nekādu saistību (pat ne tādu, kuras neizpildīšana būtu tikai ikdienišķs grēks): bērns, kas nav sasniedzis prāta lietošanas gadus, cilvēks pusmiegā, iereibis cilvēks. Nav spēkā svētsolījums, ja cilvēks pavisam nezina tā jēgu, ja ir tikai daļēja svētsolījuma pienākumu izpratne vai ļoti vāja. Lai svētsolījums būtu spēkā, nav nepieciešams, lai būtu skaidrs katrs svētsolījuma apstāklis, pietiek, ja ir zināma svētsolījuma lietas būtība.
2. Nav nepieciešams ilgs pārdomu laiks. Ja pirms svētsolījuma nav nopietna apsvēruma, tad svētsolījums var būt izdarīts pavisam negudri, var arī būt kā iemesls dispensai vai arī svētsolījuma pārmainīšanai, taču nevar teikt, ka tas būtu pavisam nederīgs.
3. Ja ir šaubas par to, vai svētsolījums tika izdarīts ar pilnīgu apsvērumu, svētsolījums nav saistošs, jo saistošam pienākumam ir nepieciešams pilnīgs iepriekšējais apsvērums.
II.II.3.2.1.2.2. Svētsolījums, kas izdarīts kļūdas vai pārpratuma dēļ:
a) nav spēkā tāds svētsolījums, kas ir izdarīts kļūdīšanās dēļ, turklāt kļūda ir būtiska. Svētsolījums ir spēkā, ja maldīšanās, pārpratums attiecībā uz svētsolījumu vai tā apstākli ir akcidentāls, t.i., nav būtisks, ja svētsolījums tāpat tiktu darīts, kaut arī kļūda, pārpratums būtu iepriekš noskaidrots. Šāda veida pārpratums neatsauc gribu darīt svētsolījumu;
b) nav spēkā svētsolījums, ja maldīšanās ir notikusi attiecībā uz svētsolījuma motīvu vai iemeslu, kādēļ svētsolījums tika darīts.
Paliek spēkā svētsolījums, ja maldīšanās notikusi tikai attiecībā uz kaut kādu blakus iemeslu;
c) kādā reliģiskā apvienībā (klosterī) saliktie svētsolījumi vienmēr ir spēkā, izņemot gadījumu, ja maldīšanās ir notikusi attiecībā uz! svētsolījuma būtību vai arī attiecībā uz kādu Baznīcas izdotu anulējošu likumu.
II.II.3.2.1.3. Pilnīga brīvība ir brīvs gribas akts, ar kuru cilvēks Dieva priekšā uzņemas saistību kaut ko darīt vai arī no kaut kā atteikties.
Svētsolījumam, kas izdarīts tik lielu baiļu ietekmē, ka šīs bailes ir traucējušas prāta spējas, nav saistoša spēka, tas ir nederīgs.
Kaut arī cilvēks pārdzīvotu lielas bailes, tomēr šīs bailes parasti neietekmē apsvērumu, tāpēc jāievēro šādi noteikumi:
a) izdarītais svētsolījums ir spēkā: 1) kad tas izdarīts lielu baiļu ietekmē, kuru avots ir ārējā vai iekšējā nepieciešamība. Tātad ir spēkā svētsolījums, kas izdarīts dzīvības briesmās, slimībā, kuģa avārijā, jo svētsolījums te izvēlēts brīvi, lai izvairītos no draudošās nelaimes; 2) kad tas ir izdarīts lielu baiļu ietekmē, kuru avots ir pilnīgi brīvs iekšējs iemesls (piem., vainīgajam jāizvēlas vai nu sods vai labprātīgi izdarīt noteiktu svētsolījumu);
b) lielu baiļu ietekmē izdarītais svētsolījums nav spēkā, ja bailes ir radušās no brīva netaisnīga iemesla (piem., nāves draudos izdarīts sirdsšķīstības svētsolījums).
II.II.3.2.2. No matērijas puses pastāv šādas prasības: matērijai jābūt iespējamai, morāliski nevainojamai un vislabāk izvēlētai.
II.II.3.2.2.1. Matērijai jābūt iespējamai
1. Matērijai solījuma devējam jābūt iespējamai ne tikai fiziski, bet arī morāliski. Neviens nevar uzņemties pienākumu, kuru nav iespējams izpildīt. Morāliski neiespējams — ja iespējams izpildīt tikai ar ļoti lielām grūtībām.
Nav spēkā svētsolījums izvairīties no kura katra, pat pusapzināta ikdienišķa grēka. Tas nav iespējams bez speciālas Dieva privilēģijas. Ir spēkā svētsolījums izvairīties no visiem apzinīgiem ikdienišķiem grēkiem gan vispār, gan no noteiktas grēku šķiras, ja svētsolījumu dara persona, kas dzīvo nopietnu garīgu dzīvi. Ja šādu svētsolījumu saliktu persona, kurai ir sveša garīgā dzīve, tad tās svētsolījums nebūtu spēkā, izņemot, ja svētsolījums attiektos uz noteiktu ikdienišķu grēku šķiru. Ir spēkā svētsolījums vairīties no visiem nāvīgiem grēkiem, jo tas ir iespējams ar parasto Dieva palīdzību.
2. Vai ir spēkā svētsolījums, kas attiecas uz daļēji iespējamu un daļēji neiespējamu lietu? Tas atkarīgs no apsolītāja nodoma. Ja viņš abas daļas apsola kā kaut ko vienu un nedalāmu, tad svētsolījums nav spēkā, jo viss svētsolījums nav iespējams. Ja svētsolljumā darītājs nav domājis to solīt kā kaut ko vienu, tad:
a) ja matērija nav dalāma vai iespējamajā matērijas daļā svētsolljumā izpildīšana neko nedod, tad svētsolījums nemaz nesaista (piem., ir apsolīts Dievam izdarīt svētceļojumu uz Romu, bet aizbraukt līdz Romai nav iespējams un pabraukt mazu ceļa gabalu nav nozīmes);
b) ja matērija ir dalāma, tad svētsolījums saista tanī daļā, kas ir iespējama, izņemot, ja šī iespējamā daļiņa ir tik niecīga, ka tās izpildīšanai nav nekādas nozīmes (piem., ir paredzēts iet kājām uz svētceļojuma baznīcu, bet aiziet kājām nav iespējams; tad svētsolījums izdarīt svētceļojumu jāizpilda, braucot ar satiksmes līdzekli).
II.II.3.2.2.2. Matērijai jābūt morāliski nevainojamai
II.II.3.2.2.2.1. Dievu nevar pagodināt ar darbību, kas ir grēcīga. Tāpēc ari nevar Dievu pagodināt ar tādu svētsolljumā matēriju, kuru nevar nosaukt par morāliski nevainojamu.
1. Svētsolījums, kas sastāv no tukšas lietas, nav spēkā (piem., iziet no mājas, tikai sperot pirmo soli ar labo kāju).
Svētsolījums, kura saturs ir vienīgi kaut kas indiferents, nav spēkā (piem., paskatīties, kā vakarā noriet saule). Ja kaut kas indiferents kāda atsevišķa apstākļa dēļ kļūst labs darbs, tad tas var būt ari svētsolljumā matērija (piem., neskatīšos pa logu noteiktā reizē, lai neredzētu nepieklājīgu skatu).
2. Solīt kaut ko tukšu vai arī kaut ko gluži indiferentu ir ikdienišķs grēks.
II.II.3.2.2.2.2. Vai ir spēkā tāds svētsolījums, kas attiecas uz labu lietu, bet kas kļūst ļauna solītāja ļauna mērķa dēļ?
1) Nav spēkā, ja ļaunais nolūks ir galvenais un noteicošais; 2) ir spēkā, ja ļaunais nolūks ir tikai daļējs un pie tam blakusnolūks; 3) līdzīgi svētsolījums ir spēkā, ja tas ir izdarīts ar ļaunu noteikumu, bet šis noteikums nav svētsolījuma mērķis.
II.II.3.2.2.3. Svētsolījuma matērijai jābūt tādai, lai izvēle kristu par labu augstākai vērtībai.
Svētsolījuma izvēlētais labums nedrīkst likt šķērsli augstākai vērtībai. Tātad svētsolījuma matērijai jābūt ne tikai sevī labai, bet tai jābūt labākai nekā tās iztrūkums.
Nav spēkā svētsolījums precēties, jo par precēšanos labāks ir celibāta stāvoklis. Tomēr var būt persona, kurai tieši precēšanās ir tā labākā lieta, labākā izvēle. Tāda var būt persona, kas nespēj dzīvot savaldīgi, nespēj dzīvot godīgi kā vien laulāto kārtā, tādai personai svētsolījums precēties ir derīga svētsolījuma matērija.
Svētsolījums nekad nekādu svētsolījumu nesalikt nav spēkā, jo darīt kādu svētsolījumu ir labāk nekā to nedarīt. Nedrīkst darīt nevienu svētsolījumu bez biktstēva atļaujas, jo ar to ir nodrošināta izvairīšanās no nepārdomātiem svētsolījumiem.
3. nodaļa — Svētsolījuma uzliktais pienākums un saistība
II.II.3.3.1. Saistība
1. Katrs svētsolījums tā devējam uzliek pienākumu solīto izpildīt, pamatojoties uz reliģijas tikuma piesacījumu. “Kad tu esi solījis Kungam, savam Dievam, kādu sevišķu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo Kungs, tavs Dievs, tiešām to no tevis prasīs, un citādi tas tev būs par grēku.”
Jau dabas likums pieprasa, lai apsolījums tiktu izpildīts. Tikums, kas liek solīto izpildīt, ir uzticība. Ir nepieciešama uzticība arī Dievam. Tikums, kas liek saglabāt uzticību Dievam, ir reliģijas tikums. Katrs neizpildītais svētsolījums ir pārkāpums pret uzticību Dievam.
2. Ja kāds pārkāpj kādu bausli, kuru uzņēmies ievērot arī ar svētsolījumu, tad padara divkāršu grēku: pret bausli un pret reliģijas tikumu. Ja kāds pārkāpj tikai svētsolījumu, tad padara grēku tikai pret reliģiju.
II.II.3.3.2. Vai grēks par svētsolījuma pārkāpšanu ir smags vai viegls, ir atkarīgs no matērijas un no solītāja nodoma. Tā kā svētsolījums ir privāts likums, ko solījuma devējs uzliek pats sev, tad šīs saistības mēraukla ir ņemama no solījuma devēja intencijas, nodoma. Smagu matēriju drīkst saistīt arī ar vieglu pienākumu, vieglu matēriju — tikai ar vieglu saistību. Ja solījuma devējs nenosaka, vai viņš to uzņemas, saistoties ar smagu vai ar vieglu pienākumu, tad, nosakot pienākuma lielumu, jāvadās no tā, ka smaga matērija saistās ar nāvīgu grēku, bet viegla matērija saistās ar ikdienišķu grēku.
a) Lai svētsolījums saistītu ar smagu pienākumu, ir nepieciešami divi noteikumi: 1) lai matērija būtu smaga,
2) lai solītājam būtu nodoms saistīt sevi ar smagu pienākumu.
b) Smaga matērija ir tāda, kas, ja tiek pavēlēta ar Baznīcas likumu, tiek pavēlēta kā smagi saistošs pienākums (piem., Sv. Mises klausīšana, gavēnis, Sv. Komūnija) vai arī katra lieta, kurai ir liela nozīme svētsolījuma mērķa sasniegšanā.
c) Svētsolījumi, kurus liek klosteros, nav atkarīgi no solītāja gribas, bet gan no Baznīcas gribas. Kā solījumi saista garīgā apvienībā, to nosaka attiecīgās apvienības regula vai konstitūcijas.
II.II.3.3.3. Svētsolījums saista tikai tos, kuri paši svētsolījumu ir devuši. Neviens nevar svētsolījumu izdarīt cita vietā, pat meitas, dēla vai padotā vietā. Kas manto lietu, ar kuru ir saistīts svētsolījums, uz to pāriet arī svētsolījuma pienākumi. Ja svētsolījuma pienākumi ir jaukti, t.i., daži ir tīri personīgi, daži reāli, tad uz mantiniekiem pāriet vienīgi ar lietu saistītie pienākumi, bet personīgie nepāriet.
1. Bērniem nav pienākuma izpildīt vecāku svētsolījumu upurēt kādu bērnu garīgai kārtai, izņemot, ja tas pats uzaudzis svētsolījumam pievienojas. Vecāku pienākums ir apzinīgi audzināt upurēto bērnu garīgai kārtai. Ja vecāki dara kādu svētsolījumu, kura pildīšanu tie var pavēlēt arī bērniem, tad vecāku pienākums pavēli nodot bērniem, bet bērnu pienākums svētsolījuma saistības pildīt uz paklausības pamata, bet ne uz svētsolījuma pamata.
2. Ja priekšnieki izdara svētsolījumu, kas attiecināms uz padotiem, tad padotajiem svētsolījums jāpilda ne kā svētsolījums, bet kā priekšnieka piesacījums.
3. Vai uz vēlākām paaudzēm pāriet svētsolījums., ko ir darījusi kāda kopa?
Nākamajām paaudzēm nav pienākuma pildīt priekšteču svētsolījumus. Pēctečiem ir jāpilda priekšteču dotie svētsolījumi, lai gan pamats tam jau ir cits, ne pats svētsolījums. Piem., rīkot noteiktā gada dienā svinīgu publisku procesiju. Procesijas rīkošanas pienākums gulstas uz tiem, kuri pārstāv pašu kopu.
Ja priekšteču svētsolījums attiecas uz ikkatru attiecīgās kopas locekli (gavēnis), tad katram kopas loceklim priekšteču solījums jāpilda kā reliģiskās paklausības pienākums.
Ja kopa ir apsolījusi svinēt kādu dienu, tad šīs dienas svinēšana saista vienīgi viņus pašus, bet nesaista pēctečus. Lai šāds svētku svinēšanas pienākums pārietu uz pēctečiem, ir nepieciešama pāvesta piekrišana.
4. Pienākums pildīt priekšteču dotos solījumus var būt ne tikai uz paklausības pamata, bet arī uz likumīga ieraduma pamata.
II.II.3.3.4. Kādas saistības rodas no svētsolījuma ar nosacījumu, no svētsolījuma ar zināmu izvēli, no svētsolījuma, kas saistīts ar šaubām?
II.II.3.3.4.1. Svētsolījums ar nosacījumu saista vienīgi tad, ja nosacījums ir piepildījies (piem., izdarīšu svētceļojumu, ja kļūšu vesels).
II.II.3.3.4.2. Svētsolījums ar nosacījumu, kurā vēl ir zināma izvēle, jeb disjunktīvs svētsolījums (piem., ja es kļūšu vesels, tad vai nu katru sestdienu gavēšu, vai došu nabagdāvanu).
1. Ja disjunktīvos svētsolījumos izvēlei ir atstāts kāds elements, kas ir kāda ļauna vai tukša lieta, vai indeferenta lieta, tad svētsolījums nemaz nav spēkā.
2. Ja disjunktīvā svētsolījumā izvēlei atstātie elementi visi ir labi, tad svētsolījums ir derīgs. Izdarīt izvēli solītājs var pēc labpatikas, bet pēc tam izvēlētais darbs paliek kā vienīgais, ar ko gandarīt dotajam svētsolījumam.
3. Ja svētsolījuma devēja vainas dēļ jau pirms izvēles otrs izvēles elements ir kļuvis neiespējams, tad jāpilda atlikušais it kā izvēlētais. Ja pirms izvēles bez svētsolījuma devēja vainas viens no izvēles elementiem kļuvis neiespējams, tad devējs ir brīvs no svētsolījuma pildīšanas.
4. Ja pēc izvēles izvēlētais darbs ir kļuvis neiespējams savas vainas dēļ, tad ir pienākums pēc izdarītās izvēles izpildīt atlikušo darbu. Ja izvēlētais darbs ir kļuvis neiespējams bez savas vainas, tad solītājs kļūst brīvs no svētsolljumā pildīšanas.
II.II.3.3.4.3. Svētsolījumi, kuri saistīti ar šaubām:
a) ja pastāv pozitīvas pamatotas, nopietnas šaubas par to, vai izdarīts patiess svētsolījums vai tikai vienkārša laba apņemšanās, tad šaubām pakļautais svētsolījums nav spēkā;
b) ja pastāv pozitīvas (pamatotas, nopietnas) šaubas, vai izdarītais svētsolījums ir izpildīts, tad tas jāuzskata par izpildītu vai vairs nesaistošu.
II.II.3.3.5. Kam ir pienākums izpildīt svētsolījumu?
1. Personīgais svētsolījums jāizpilda svētsolījuma devējam. Cits viņa vietā pat nav spējīgs to izpildīt. Ja svētsolījuma devējs savu solījumu vairs nespēj izpildīt, tad līdz ar to viņš no šā pienākuma ir atbrīvots.
2. Svētsolījums, kas attiecas uz kādu lietu, jāizpilda pašam devējam. Ja kāds no savām lietām solīto vairs nevar dot, tad nav pienākums šo lietu viņa vietā dot kādam citam, jo ar devēja nespēju izbeidzas arī došanas pienākums. Tomēr arvien pastāv iespēja, ka svētsolījums var tikt izpildīts caur kādu citu, jo nav solīta personīgā darbība, bet personīga lieta.
a) Kas par savu svētsolījumu ir aizmirsis, bet tomēr izpilda darbu, kas svētsolījumā bija paredzēts, ar to gandara svētsolījumam. Svētsolījumam netiek gandarīts, ja svētsolījumā paredzētais darbs gan ir veikts, bet, to veicot, bija speciāla intence negandarīt svētsolījumam.
b) Mirušā piederīgā personīgos svētsolījumus palicējiem nav pienākums izpildīt. Taču ar vērtībām saistītos svētsolījumus ir pienākums izpildīt tiem palicējiem, kuri ir saņēmuši no mirušā mantojumu. Mantojums pāriet uz mantiniekiem ar visu apgrūtinājumu, kas saistās ar šo mantu.
II.II.3.3.6. Kad svētsolījums ir jāizpilda?
1. Ja svētsolījumā nav noteikts izpildīšanas laiks, tad tas jāizpilda pēc iespējas ātrāk. Svētsolījums ir līdzīgs parādam, kas jākārto pēc iespējas ātrāk. Ja paredzētajā laikā ir sagaidāmi šķēršļi izpildīšanai, tomēr nav pienākuma izpildīt svētsolījumu pirms noliktā laika.
2. Svētsolījums, kas noteiktajā laikā netiek izpildīts, izbeidzas, ja noteiktais izpildīšanas laiks bija saistību izpildīšanas beidzamais laiks, pēc kura notecēšanas vairs nav iespējams saistībai gandarīt (piem., solījums sestdienas dienā gavēt).
3. Svētsolījuma izpildīšanu novilcināt uz ļoti ilgu laiku bez pamatota iemesla un smagā svētsolījuma matērijā ir smags grēks, ja apsolītās lietas vērtība ar laika novilcināšanu mazinās. Piem., svētsolījums iestāties garīgajā seminārā, lai kļūtu par priesteri, — novilcinot šo stāšanos uz dažiem gadiem, Dievam kalpošanas laiks samazinās.
Ja apsolītā lieta ar laika novilcināšanu nezaudē savu vērtību, tad laika novilcināšana arī bez svarīga iemesla nepārsniedz ikdienišķu grēku nolaidības ziņā. Sevišķi ilga svētsolījuma izpildīšanas vilcināšana, kas pārsniedz daudzus gadus, var kļūt par smagu grēku, jo svētsolījums var aizmirsties, bet nākotnē var kļūt par neizpildāmu.
II.II.3.3.7. Svētsolījumu interpretēšana
1. Svētsolījumu interpretēšana notiek, ņemot vērā solītāja intenci, vai tā ir skaidri izteikta, vai arī saprātīgi pieņemama. Svētsolījuma pienākumiem ir cieša saistība ar solītāja nodomu:
a) ja kāds apsolījis visu mēnesi ik dienas piedalīties Sv. Misē, nevar prasīt, lai viņš svētdienās piedalītos divās Sv. Misēs: vienā — gandarot svētsolījumam, un otrā — gandarot bauslim, izņemot gadījumu, ja solītājs ir speciāli apņēmies svētdienā piedalīties divās Sv. Misēs;
b) ja kāds solījis ziedot baznīcai biķeri, būdams pārliecināts, ka tā ir nabadzīga, tad, uzzinot, ka baznīca tomēr ir bagāta, svētsolījums viņam nav saistošs. Turpretī, ja dāvinātāja pirmais nodoms ir bijis labdarība Baznīcai, bet otrais — pabalstīt nabadzīgu baznīcu, tad svētsolījums
dāvināt baznīcai biķeri paliek spēkā arī tad, ja baznīca izrādās bagāta;
c) Pēteris deva svētsolījumu Dievam, ka desmit gadu laikā dos Pāvilam ik gadus 100 latus, lai uzturētu ģimeni. Pēc gada Pāvils nomirst. Pēterim ir pienākums savu svētsolījuma saistību pildīt arī tālāk, jo galvenais solījuma motīvs nebija Pāvils, bet gan viņa ģimenes nabadzība.
2. Ja par svētsolījuma devēja skaidru intenciju nekas nav zināms, svētsolījums ir jāskaidro, ņemot vērā svētsolījuma dabu vai Baznīcas paradumus, vai parasta cilvēka praksi.
a) Kas ir solījis, ka skaitīs Rožukroni, solījumam var arī gandarīt, lasot Rožukroni pārmaiņus kopā ar citu personu. Kas ir solījis, ka gavēs visu nedēļu, nav pienākuma gavēt tādā dienā, kad darba smaguma dēļ Baznīca no gavēšanas atbrīvo;
b) ja kāds, aizmirsis vienu svētsolījumu, izdara otru, kuru kopā ar pirmo vairs nevar izpildīt (piem., izdarīt svētceļojumu un pakalpot slimniekiem), tad ir jāšķiro: 1) ja otrais svētsolījums ir pārāks par pirmo vērtības ziņā, tad jāpilda otrais, 2) ja abi svētsolījumi ir vienādi vērtīgi, tad jāuzskata, ka pirmais ir pārmainīts pret otru, tātad otrais ir jāizpilda, 3) ja otrais svētsolījums ir mazāk vērtīgs vai arī ir šaubas, kurš ir vērtīgāks, tad ir jāpilda pirmais.
3. Svētsolījums vienmēr ir jāinterpretē uz vieglāko pusi (jātulko uz maigāko pusi). Neviens pienākums nav patīkams. Nepatīkamais nav jāpaplašina, drīzāk ir jāsašaurina.
Ja kāds sola dot nabagdāvanas, bet nav noteicis apmērus, tad pietiek, ja iedod pēc sava prāta. Tomēr nabagdāvana nedrīkst būt pārāk maza, lai neizskatītos pēc izsmiekla.
4. Katrā svētsolījumā zināmi nosacījumi tiek ieslēgti vai nu ar Baznīcas, vai ar dabisko likumu: ja būs iespējams, saglabājot priekšnieka tiesības, ja lietas apstākļi stipri neizmainīsies, ja otrs atteiksies no savām tiesībām.
4. nodaļa — Svētsolījuma saistību izbeigšanās
Katra svētsolījuma saistības izbeidzas, kad dotais svētsolījums ir izpildīts. Svētsolījuma saistības var izbeigties četros veidos: 1) ar vienkāršu izbeigšanos bez autoritātes iejaukšanās, 2) ar anulēšanu, 3) uz dispensas pamata, 4) svētsolījumu pārmainot ar kompetentas varas starpniecību.
II.II.3.4.1. Svētsolījuma saistību vienkārša izbeigšanās
Svētsolījuma saistības izbeidzas četros gadījumos:
1. Izbeidzoties noteiktajam svētsolījuma izpildīšanas laikam, piem., gavēšanu beigt Bezvainīgi Ieņemtās Jaunavas Marijas svētku vigīlijā.
2. Ja ir notikusi būtiska pārmaiņa svētsolījuma matērijā:
a) ja matērija kļūst neiespējama fiziski vai morāli, kaut arī solījuma devēja vainas dēļ. Tā, piem., kāds ir apsolījis uzcelt baznīcu par saviem līdzekļiem, bet pēkšņi viņš zaudē savu mantu un kļūst nabags;
b) ja svētsolījuma matērija ir kļuvusi neatļauta, nederīga vai arī tāda, kas ir par šķērsli lielākam labumam. Piem., ja kāds ir apsolījis dot nabagdāvanu noteiktam, konkrētam cilvēkam, taču nabagdāvana kalpo viņam vienīgi dzeršanas veicināšanai. Solījums ir noteiktam cilvēkam palīdzēt viņa nelaimē, bet nu viņa nelaime ir jau izbeigusies;
c) ja lielā mērā mainās solījuma devēja apstākļi vai arī apstākļi matērijas ziņā. Ja solījuma devējs būtu paredzējis jaunos apstākļus, tad solījumu nebūtu devis.
3. Ja trūkst nosacījuma, no kura atkarīgs pats svētsolījums.
4. Ja trūkst svētsolījuma mērķa, kura dēļ svētsolījums tika dots. Solījuma devēju interesē tikai mērķis, kas viņu ir pamudinājis izdarīt svētsolījumu. Ja šis mērķis vairs neeksistē, tad neeksistē ari pats svētsolījums. Ja kāds ir apsolījis izdarīt svētsolījumu, lai izlūgtu dēlam veselību, bet dēls nomirst, tad izbeidzas svētsolījuma mērķis, izbeidzas ari pats svētsolījums.
II.II.3.4.2. Svētsolījuma anulēšana
II.II.3.4.2.1. Paskaidrojumi
1. Anulēšana plašākā nozīmē ir atbrīvošana no svētsolījuma, ko izdara tas, no kā solījuma devējs ir atkarīgs. Šī atkarība var skart svētsolījuma devēja gribu (piem., klosternieks ir padots savam priekšniekam, ari svētsolījuma ziņā viņš ir atkarīgs no sava priekšnieka).
Kas ir padots cita varai, tas nespēj salikt stipru svētsolījumu, jo ieslēdz sevi nosacījumu “ja priekšnieks neiebilst”. Priekšnieks var šo svētsolījumu anulēt, līdz ar to izbeidzas ari tā saistības.
Ja atkarība skar svētsolījuma matēriju, tad šī matērija var tikt izņemta no solītāja rīcības. Līdz ar to svētsolījums netiek anulēts, bet tiek aizkavēta solījuma izpildīšana.
2. Anulēšana ir divējāda: tiešā un netiešā. Tiešā anulēšana nozīmē to, ka svētsolītāja griba ir atkarīga no cita. Tas, kam solījuma devējs ir padots, tiešā kārtā anulē padotā svētsolījumu tā, ka dotais svētsolījums vairs nevar tikt atdzīvināts.
Netiešā anulēšana ir svētsolījuma izpildīšanas apturēšana, to apturot tam, kā varai ir padota svētsolījuma matērija. Netiešā anulēšana attiecas tikai uz lietu, kas ir apsolīta, kuras veltīšana ir aizkavēta. Svētsolījuma saistības paliek dzīvas, tikai izpildīšana tiek aizkavēta. Kad solījuma izpildīšanas aizturēšana izbeidzas, svētsolījuma saistības atjaunojas.
3. Lai svētsolījums tiktu tieši anulēts, nav nepieciešama jurisdikcijas vara, pietiekama ir vara, kāda ir ģimenes tēvam pār saviem bērniem. Piem., sieviešu klostera priekšniecei ir tiesības anulēt savu padoto svētsolījumus. Tēvs savu bērnu svētsolījumus var anulēt līdz pusaudža gadiem, jo līdz tam laikam viņam ir pār saviem bērniem pilna bērnu valdīšanas vara. Pēc pusaudža vecuma sasniegšanas tēva valdīšanas vara sašaurinās.
Lai svētsolījumu anulēšana tiešā vai netiešā veidā būtu spēkā, nav nepieciešams pat kāds iemesls. Padoto svētsolījumiem vienmēr seko līdzi nosacījums “ja priekšnieks neiebildīs”. Anulēšanas izdarīšanai nepieciešams pamatots iemesls. Taču katrs saprātīgs apsvērums ir pietiekams, lai priekšnieks varētu svētsolījumu anulēt.
II.II.3.4.2.2. Kam ir tiesības savu padoto svētsolījumus anulēt tieši?
Kam ir valdīšanas vara attiecībā uz cita gribu, tas var anulēt sava padotā visus svētsolījumus tieši, tā ka svētsolījuma saistības vairs neatdzīvinās. Tiešā anulēšana iedarbojas tieši uz svētsolījuma devēja gribu un svētsolījuma aktu tiešā veidā anulē.
1. Visus privātos klostera locekļu svētsolījumus, kurus tie izdarījuši pēc mūža solījumu došanas, var anulēt:
a) klostera priekšnieks (sākot ar tiešo, beidzot ar augstāko). Tiem ir pilnīga valdīšanas vara attiecībā uz saviem padotajiem;
b) pāvests — ne kā tāds, kam ir augstākā jurisdikcija visā Baznīcā, bet kā tāds, kas ir visaugstākais visu reliģiozo ordeņu priekšnieks;
c) bīskaps klosteros, kuri ir padoti bīskapa pārvaldīšanai, kur viņam ir visaugstākā priekšnieka tiesības;
d) sieviešu klosteru priekšnieces attiecībā uz savām padotajām. Ar paklausības solījumu klostera locekļu griba ir pakļauta saviem priekšniekiem.
Klosteru priekšniekiem pilna valdīšanas vara ir tikai pār mūža solījumus devušajiem, bet pār tiem, kuri ir pieņemti tikai noviciātā, klosteru priekšniekiem nav pilnas valdīšanas varas, tāpēc viņi noviču svētsolījumus tieši anulēt nevar, var tikai netieši, turklāt tikai tos svētsolījumus, kuri traucē noviciātā izpildāmos vingrinājumus. Ja novicis izstājas no noviciātā, tad viņa netieši anulētie svētsolījumi atgūst agrāko spēku.
Klosternieku svētsolījumi, kurus tie ir devuši pirms iestāšanās klosteri, tiek anulēti netieši — ja klosternieks no jauna atgriežas pasaulē, tad solījumi, kurus viņš devis pirms iestāšanās klosterī, iegūst agrāko spēku.
II.II.3.4.2.3. Tēvs var anulēt visus bērnu svētsolījumus, kurus tie ir devuši pirms pusaudža vecuma.
Anulēšanas tiesības pieder ne tikai tēvam, bet ari tam, kam ir tēva tiesības, tātad aizbildnim. Bērnu svētsolījumus, kuri doti pēc pusaudža gadu sasniegšanas, tēvs var anulēt tikai netieši.
II.II.3.4.2.4. Kam ir tiesības savu padoto svētsolījumus anulēt netieši?
Katrs priekšnieks, kam ir valdīšanas vara vai arī jurisdikcijas vara svētsolījuma matērijā, var suspendēt (netieši anulēt, atcelt uz laiku) tos savu padoto svētsolījumus, kuri pretojas priekšnieka tiesībām.
1. Vīrs var netieši anulēt tos savas sievas svētsolījumus, kaut ari tie būtu doti pirms laulībām, kuri aizskar viņa tiesības uz laulāto kopdzīvi, uz ģimenes pārvaldīšanu, uz mantas pārvaldīšanu. Taču vīram nav tiesību netieši anulēt sievas svētsolījumus, kas nevēršas pret viņa kā vīra tiesībām (piem., veltīt laiku ne sevišķi garām lūgšanām).
Tāpat sieva var netieši anulēt tos vīra svētsolījumus, kuri pretojas viņas kā sievas tiesībām (piem., vīrs apsolījis Dievam nelietot vīra tiesības, atsevišķi gulēt).
2. Mājas saimnieks var netieši anulēt savu kalpotāju lietas un personiskos svētsolījumus, kuri aizskar saimnieka tiesības (piem., svētsolījums izdarīt garu svētceļojumu, kura dēļ kalpi nespēj veikt savus pienākumus).
3. Tēvs var netieši anulēt tos savu bērnu svētsolījumus, kuri viņam traucē pārvaldīšanu vai arī paklausībai, kāda pienākas no bērnu puses pret tēvu (ilgstošs svētceļojums).
4. Pāvests var netieši anulēt — uz laiku pārtraukt visu ticīgo svētsolījumus un bīskaps savu padoto svētsolījumus, kuri aizskar pāvesta vai bīskapa tiesības.
II.II.3.4.3. Svētsolījuma dispensēšana
II.II.3.4.3.1. Paskaidrojumi
Dispensa ir atbrīvošana no svētsolījuma saistībām, kas ir piešķirta Dieva vārdā. Dispensa tieši skar svētsolījuma saistības.
a) Izdarot svētsolījumu, cilvēks uzņemas pienākumus pret Dievu. Neviens nevar no šīm saistībām atbrīvot kā vien tas, kas tādu varu ir saņēmis no Dieva. Baznīcai ir vara un tiesības piešķirt dispensas svētsolījumu lietās;
b) ir starpība starp dispensu un anulēšanu:
1) dispensēšanai ir nepieciešama jurisdikcijas vara, bet anulēšanai ir pietiekama valdīšanas vara, 2) dispensas piešķiršana notiek Dieva vārdā, bet anulēšanu izdara anulētājs savā vārdā, 3) derīgai dispensai ir nepieciešams pamatots iemesls, bet ar anulēšanu ir citādi, 4) anulēšana var notikt arī pret svētsolījuma devēja gribu, bet dispensēšana pret devēja gribu nemaz nav iespējama, 5) dispensa tieši skar svētsolījuma saistību, bet anulēšana attiecas vai nu uz svētsolījuma aktu, vai matēriju.
II.II.3.4.3.2. Dispensēšanas noteikumi
Lai dispensa svētsolījumos būtu spēkā, ir nepieciešams pamatots iemesls. Dispensētājs neko nespēj darīt savā vārdā, dispensēt viņš var vienīgi Dieva vārdā. Kas dod dispensu bez iemesla, tas nekādu dispensu nepiešķir.
a) Ja ir šaubas, vai pastāv dispensēšanas iemesls, tad nedrīkst piešķirt dispensu, ja šaubās, vai dispensēšanas iemesls ir pietiekams, ir tiesības piešķirt dispensu;
b) ja kāds labā pārliecībā ir dispensējis, domādams, ka ir dispensēšanas iemesls, bet īstenībā nekāda iemesla nav bijis, tad šāda dispensa nav derīga. Ja izrādās, ka iemesls nav bijis pietiekams dispensas došanai, tad dispensa tomēr paliek derīga;
c) saskaņā ar Baznīcā pastāvošo praksi dispensai tiek pievienota apmaiņa. Parasti svētsolījums jāapmaina pret kādu citu labu darbu, ja runa ir par atbrīvošanu no tāda svētsolījuma, kas ir ticis izdarīts pilnīgi labprātīgi. Vēl jo vairāk apmaiņa ir vajadzīga tad, kad ir šaubas, vai dispensēšanas iemesls ir pietiekams.
II.II.3.4.3.3. Lai piešķirtā dispensa būtu derīga un atļauta, ir vajadzīgs samērā smags iemesls. Pamatoti iemesli ir šādi:
a) Baznīcas, sabiedrības, ģimenes vai svētsolījuma devēja labums,
b) briesmas, ka svētsolījums var tikt lauzts svētsolījuma devēja sliktās dispozīcijas dēļ vai vispārējā cilvēciskā vājuma dēļ,
c) paredzētas vai neparedzētas lielas grūtības svētsolījuma izpildīšanā,
d) svētsolījuma devējs mokās ar lieliem skrupuļiem,
e) svētsolījuma izdarīšanā pietrūcis apdomības, tas noticis viegli un bez pietiekama apsvēruma,
f) svētsolījums izdarīts ārēju vai iekšēju baiļu ietekmē, — tad dispensu var dot arī bez apmaiņas pret citu labu darbu.
II.II.3.4.3.4. Vai svētsolījums, kas izdarīts kādas trešās personas labā, ir dispensējams?
a) Ja solījums ir bijis dot kaut ko par velti kādai trešajai personai par labu, bet apsolījums vēl nav ticis akceptēts, tad šis svētsolījums pakļaujas dispensēšanai;
b) ja persona, kuras labā svētsolījums ir izdarīts, apsolījumu jau ir akceptējusi, tad dispensu dot vairs nedrīkst;
c) ja apsolījums nav domāts par velti, bet ir savstarpējs ar abpusējiem pienākumiem, tad dispensa ir iespējama vienīgi tādā gadījumā, ja abas puses savstarpēji vienojas, ka atkāpjas no savstarpējā nolīguma.
Kas attiecas uz ziedojumiem par labu dievbijīgiem mērķiem, tad šī trešā persona ir pats pāvests, kas ir gan akceptētājs, gan dispensas devējs.
II.II.3.4.3.5. Kam ir tiesības dispensēt?
Dispensēt var:
1. Pāvests var piešķirt dispensu visiem ticīgajiem un visos svētsolījumos. Tātad pāvests var dot dispensu ne tikai no svinīgā sirdsšķīstības solījuma, bet arī no svinīgiem mūku svētsolījumiem.
2. Ordinārijs drīkst dispensēt visus savus padotos un ari ieceļotājus visos svētsolījumos, izņemot rezervētos.
3. Dispensēt var tie, kuri dispensēšanas varu ir saņēmuši no Svētā Krēsla.
II.II.3.4.3.6. Svētsolījumi, no kuriem atbrīvošana ir rezervēta
II.II.3.4.3.6.1. Par rezervētiem svētsolījumiem sauc tos, no kuriem dispensu var dot tikai Apustuliskais Krēsls. Rezervētie svētsolījumi ir šādi:
1. Publiskie svētsolījumi, kuri jau pēc savas dabas ir rezervēti, jo tos Baznīcas vārdā ir akceptējis likumīgais priekšnieks.
2. No privātiem svētsolījumiem ir rezervēti tikai divi, turklāt ja tie doti absolūti un pēc pilnu 18 gadu sasniegšanas:
a) pilnīgās sirdsšķīstības svētsolījums, kas ir dots uz visu mūžu;
b) svētsolījums iestāties klosterī, kurā tiek salikti svinīgie svētsolījumi.
Lai svētsolījums būtu rezervēts, vispirms tam jābūt pilnīgam:
a) matērijas ziņā; pie rezervētiem svētsolījumiem nav pieskaitāms svētsolījums neprecēties, dzīvot jaunavībā, ievērot laulāto šķīstību, svētsolījums kļūt par priesteri, jo tas vēl nav sirdsšķīstības svētsolījums, bet solījums pieņemt svētības, piederēt pie garīgās kārtas;
b) attiecībā uz vecumu — rezervēšana ir spēkā, ja pilnīgās sirdsšķīstības svētsolījums uz visu mūžu ir izdarīts pēc pilnu 18 gadu sasniegšanas;
c) rezervēšana attiecas vienīgi uz būtību, bet ne uz apstākļiem.
II.II.3.4.3.6.2. Dispensēšana no svētsolījumiem, kas ir rezervēti
Bīskapi no rezervētiem svētsolījumiem var dot dispensu, pielietojot epikiju, ja ir radusies steidzīga nepieciešamība un novilcināšana var nest smagu gan garīgo, gan laicīgo zaudējumu.
a) Ja bīskaps ir devis dispensu svētsolījumā, par kuru nebija skaidrības, vai tas ir saistošs, bet vēlāk izrādījās, ka šis svētsolījums tomēr bija saistošs, tad nav vairs jāgriežas pie pāvesta pēc dispensas, jo bīskapam ir tiesības dispensēt no rezervētiem svētsolījumiem, par kuriem ir šaubas par saistību;
b) dispensēšanas vara no rezervētiem solījumiem tiek dota ar noteikumu, lai solījums tiktu pārmainīts uz citu labu darbu;
c) ja cilvēks nodomu glabāt sirdsšķīstību vai iestāties klosterī ir apliecinājis vienīgi ar zvērestu, tad šie zvēresti vien nepakļaujas rezervēšanai. Ja cilvēks devis svētsolījumu visu mūžu saglabāt sirdsšķīstību un pēc tam šo solījumu pastiprinājis ar zvērestu, tad te ir darīšana ar pakļautību rezervēšanai.
II.II.3.4.4. Svētsolījumu pārmainīšana
II.II.3.4.4.1. Pārmainīšana ir aizvietošana ar citu darbu tā vietā, kas bija solīts, paturot to pašu saistības stiprumu, kāds bija agrākam darbam.
Pārmainīšana atšķiras no dispensēšanas. Dispensa no svētsolījuma saistības atbrīvo, bet pārmainīšana saistību pārceļ uz citu darbu.
Pārmainīšana var notikt uz labāku darbu, uz līdzīgu un uz mazvērtīgāku. Bez tam pārmainīšana var notikt ar savu vai arī ar Baznīcas autoritāti.
Par labāku darbu jāuzskata tāds, kas ir Dievam patīkamāks. Dievam patīkamāks ir tas darbs, kas labāk noder dvēseles pestīšanai (piem., apsolījies dot nabagdāvanu noteiktam nabagam, bet, atradis daudz nabadzīgāku cilvēku, atdod nabagdāvanu otrajam).
II.II.3.4.4.2. Kam ir tiesības svētsolījumus pārmainīt?
1. Darbu, kas ir apsolīts ar nerezervēto svētsolījumu, uz labāku vai līdzīgu var pārmainīt pats svētsolījuma devējs. Izņēmums ir publiskie svētsolījumi, rezervētie svētsolījumi un no privātiem un nerezervētiem svētsolījumiem tie, kas doti trešai personai un tā svētsolījumu ir akceptējusi.
2. Uz mazvērtīgāku var pārmainīt vienīgi tas, kam ir dispensēšanas tiesības. Ja ir izdarāma pārmaiņa uz mazvērtīgāku, tad jāpievieno Sv. Sakramentu pieņemšana.
II.II.3.4.4.3. Noteikumi svētsolījumu pārmainīšanai
1. Lai svētsolījumu pārmainīšana būtu derīga, ir nepieciešama likumīgā vara un pamatots iemesls:
a) kam ir kārtnā vai deleģētā dispensēšanas vara, tas var svētsolījumu pārmainīt ari uz mazvērtīgāku darbu. Kam ir vara pārmainīt uz labāku vai līdzvērtīgu darbu, tas nedrīkst pārmainīt uz mazvērtīgāku.
Var pārmainīt solīto visam mūžam uz līdzvērtīgu ierobežota laika posma darbu. Var pārmainīt personīgi izpildāmo darbu uz ziedojamu lietu. Darbos, kas aptver baušļu piesacījumus, pārmainīšanu nedrīkst darīt;
b) svētsolījumu pārmainīt uz labāku drīkst ari bez kāda iemesla. Svētsolījuma pārmainīšanai uz līdzvērtīgu ir vajadzīgs iemesls, vismaz mazsvarīgs. Lai pārmainītu uz mazvērtīgāku, ir vajadzīgs jau smagāks iemesls.
2. Pēc izdarītās pārmainīšanas svētsolījuma devējam ir tiesības atgriezties pie pirmā darba. Pārmainīšana ir zināms pakalpojums, kuru izlietot solītājam nav obligāts pienākums.
3. Ja darbs, uz kuru svētsolījums tika pārmainīts, kļūst neiespējams, tad:
a) atgriezties pie pirmā darba nav pienākuma, ja pārmainīšana ir notikusi ar Baznīcas autoritāti, jo tiek panākts tas, ka iepriekšējā saistība izdziest pavisam, nespējot vairs atdzīvināties;
b) atgriezties pie pirmā darba ir pienākums, ja pārmainīšana tika izdarīta ar savu autoritāti, jo saistība nav izdzisusi. Pirmā pienākuma izdzišana notiek, ja darbs īstenībā jau izpildīts.
IV jautājums — zvērests
1. nodaļa — Pats zvērests. Vai to drīkst lietot?
II.II.4.1.1. Jēdziens
Zvērests ir Dieva vārda piesaukšana, lai apliecinātu patiesību.
1. Piesaukšana ir lūgums, ar kuru tiek lūgts Dievs, lai Viņš ar savu nemaldīgo liecību labvēlētos, kad Viņam tas patiks, šinī vai nākamajā dzīvē, parādīt patiesību, kas tiek apliecināta vai apsolīta.
Zvēresta mērķis ir apliecināt patiesību ar visstiprāko liecību, kāda vien eksistē, ar nemaldīgo liecību, lai strīds reiz izbeigtos.
Ja piesaukšana notiek ar ārējām zīmēm – pieskaršanos krustam vai Evaņģēlijam, vai divu pirkstu pacelšanu, Dieva vārda piesaukšanu: zvērēšana var notikt vienīgi attiecībā uz Dievu, jo te ir atsaukšanās uz liecinieku, kas ir pati nemaldīgā patiesība. Tā ka vienīgi Dievs ir nemaldīgs, tad arī zvērests var norisināties tikai caur Dievu un Dieva priekšā.
2. Lietojot zvērestu, tiek atzīta ticība Dievam un bailes Dieva priekšā. To cilvēku zvērests, kuri Dievu atzīst, ir patiess zvērests. Ja Dievs netiek atzīts, zvērestam zūd nozīme.
3. Zvērests iegūst savu spēku, tikko tas ir izdarīts, jo ir notikusi patiesības apliecināšana.
Piezīme. Ņemot vērā zvēresta mērķi un svētumu, ir jāsecina:
a) zvērests nav jāpieprasa un nav jāiekļauj, izņemot gadījumu, ja runa ir par lielu sabiedrības vai privāta cilvēka labumu, lai reliģisks akts nepārvērstos tīrā ceremonijā,
b) zvērests nav pieļaujams gadījumos, kad paredzama zvēresta ļauna izlietošana, kad zvēr tie, kas Dievu neatzīst,
c) zvērēt nav jāspiež tie, kuri pēc savas mācības zvērestu atmet kā neatļautu, lai nebūtu spiesti rīkoties pret savu sirdsapziņu.
II.II.4.1.2. Vai zvērests ir atļauts?
1. Zvēresta mērķis norāda, ka tas pats par sevi nebūtu vajadzīgs, ja vajadzība nerastos no citas puses, proti, zvērests kalpo kā līdzeklis tādā situācijā, kad cilvēki viens otram netic. Tātad zvērests ne vienmēr ir nepieciešams un ne vienmēr tas ir atļauts. Zvērests ir atļauts apstākļos, kad tas attaisno savu mērķi. Ja ir visi nosacījumi, lai zvērestu drīkstētu lietot, tad zvērests ir atļauts un ir morāliski labs.
Baznīcas prakse rāda, ka zvērests zināmos gadījumos ir atļauts un īstenībā arī tiek lietots.
2. Pēc savas dabas zvērests ir reliģijas tikuma akts, ar ko mēs atzīstam, un apliecinām Dieva pilnību, proti, Dieva nemaldību, viszinību un patiesīgumu. Ar šo īpašību atzīšanu mēs atdodam Dievam godu.
3. Svētajos Rakstos ir sastopami vārdi, kas noliedz zvēresta lietošanu: “Nezvēriet nemaz.” Taču šie vārdi nenozīmē absolūtu zvēresta aizliegumu. Aizliegums attiecas uz tiem, kuri tiecas pēc kristīgās pilnības.
II.II.4.1.3. Iedalījums
1. Ņemot vērā matēriju, zvērests iedalās:
1) apgalvojuma zvērests — Dievs tiek piesaukts par liecinieku pagātnē bijušā vai tagadnē esošā apstiprināšanai (piem.: “zvēru, ka esmu devis nabagdāvanu”);
2) apsolījuma zvērests — Dievu piesaucot par liecinieku, cilvēks uzņemas pienākumu kaut ko darīt vai no kaut kā atturēties (piem.: “zvēru, ka es nepiedalīšos kautiņā”). Apsolījuma zvērests visbiežāk tiek pielietots, lai apstiprinātu solījumu, kas ir dots citam.
2. Ņemot vērā formu, zvērests iedalās:
1) piesaukšanas zvērests, kad Dievs vienkārši tiek piesaukts par liecinieku;
2) lūgšanas zvērests — Dievs tiek piesaukts ne tikai par liecinieku, bet Dievam tiek izteikts arī lūgums, lai Viņš sodītu netaisnīgu zvērētāju.
a) Lūgšanas zvērests var norisināties divējādi: tieši lūdzot (“ja tas nav patiesība, lai mani nosper zibens”) vai arī iestarpinot kaut ko labu, kam tiek lūgta iznīcināšana, ja nav taisnība, kas tiek apgalvots (“zvēru pie savas dzīvības”; “lieku savu dzīvību ķīlā”).
b) Formula, kas tiek lietota Baznīcas zvērestos, ir šāda: “.. tā lai man palīdz Dievs un Viņa svētais Evaņģēlijs”. Tas ir lūgšanas zvērests un saprotams tā: ja ir taisnība, ko es zvēru, tad Dievs dos man savu palīdzību, bet, ja tas nav taisnība, tad Dievs atstās mani bez palīdzības.
3. Ņemot vērā zvēresta formulas vārdus, zvērests iedalās:
1) zvērests ar tiešu un skaidru Dieva piesaukšanu (piem.: “Dievs man ir liecinieks”);
2) zvērests, kurā Dievs netiek piesaukts tieši, bet tieši tiek piesaukta kāda radība, kurai ir speciālas attiecības ar Dievu, kura īpašā veidā atgādina Dieva pilnības (piem.: “kā lieciniekus šinī brīdī piesaucu debesis un zemi”).
4. Ņemot vērā zīmes, zvērests iedalās:
1) zvērests, kas ir izteikts vārdos,
2) zvērests, kas izteikts ar citām zīmēm (piem., ar pirkstu pacelšanu, ar parakstu).
5. Ņemot vērā veida, zvērests iedalās:
1) svinīgais zvērests, kas notiek ar zināmām ārējām svinībām, piem., krusta priekšā, pie aizdegtām svecēm, liecinieku priekšā, liekot roku uz Evaņģēlija grāmatas u.c.,
2) vienkāršais zvērests, kur netiek lietotas nekādas ārējās svinības zīmes.
Visu veidu zvēresti pieder pie vienas šķiras. Visiem zvērestiem ir viens pamats — Dieva piesaukšana par liecinieku.
2. nodaļa — Zvēresta nosacījumi
II.II.4.2.1. Derīga zvēresta nosacījumi ir divi: a) nodoms zvērēt, b) zvēresta formula.
Lai zvērests būtu derīgs, no zvērētāja puses vajadzīgi tie paši noteikumi, kādi tika prasīti pie svētsolījuma došanas, proti, cilvēka pilnīgi apzinīgs un brīvprātīgs akts.
II.II.4.2.1.1. Nodoms zvērēt
1. Nepieciešams, lai nodoms zvērēt būtu formāls vai vismaz virtuāls:
a) zvēresta vērtība sirdsapziņā atkarīga no nodoma zvērēt. īsts zvērests ir tikai tad, ja cilvēkam ir bijis nodoms zvērēt, kaut arī būtu lietojis mazāk piemērotu formulu. Nevar būt zvēresta, ja nav nodoma zvērēt, lai arī kādi vārdi un formula tiktu lietoti;
b) virtuālais nodoms zvērēt ir tad, ja tiek lietota formula, kas tiek uzskatīta par īstu zvērestu, kaut arī zvērētājs nav skaidri domājis par dievišķās liecības piesaukšanu. Ja kāds pie zvērēšanas zvēresta vārdus izsaka tā, ka nemaz nepievērš tiem uzmanību nezināšanas vai neuzmanības dēļ, tad zvērests tiek uzskatīts par nenotikušu.
2. Ir nepieciešama zvēresta formula, kurā Dievs tiek piesaukts par liecinieku. Ir nepieciešama prasība, lai zvērests tiktu izpausts ar citiem redzamām zīmēm.
II.II.4.2.1.2. Zvēresta formulas
Dažas zvēresta formulas var apzīmēt par drošām, dažas par neskaidrām vai šaubīgām, bet vēl citas par tādām, kuras nekādā ziņā nav zvēresta formulas:
a) skaidras zvēresta formulas: “Dievs lai ir man liecinieks”; “zvēru pie Dieva, pie Kristus, pie Dieva patiesības”. Arī vienkāršais vārds “zvēru” ir pietiekams, lai ar to būtu izteikts zvērēšanas nodoms. Taču, ja nav bijis nodoma zvērēt, tad vienkāršus vārdus “zvēru, ka tā ir” nevar uzskatīt par īstu zvērestu, jo nav redzams, ka Dievs tiktu piesaukts par liecinieku. “Dzīvo Dievs, ka tas tā ir” — ir drošs zvērests. Par patiesības liecinieku tiek piesaukta Dieva dzīve;
b) zvēresta formulas, kurās tiek piesaukta kāda radība, kurai ir speciālas attiecības ar Dievu, ir: “zvēru pie Svētās Jaunavas .. pie Krusta .. pie svētā Evaņģēlija .. pie altāra .. pie Svētiem Sakramentiem” u.c. Kas atsaucas uz šiem Dieva radījumiem, tas atsaucas uz šo būtņu Radītāju, piesauc Dievu;
c) vārdi, kas nav zvērests: “patiesi”, “droši”, “patiesībā”, “tik droši, kā es stāvu .. kā es šeit esmu .. kā saule spīd”. Arī vārdi: “lai es mirstu .. lai man tiek nogrieztas ausis .. lai parauj mani velns, ja tas nav taisnība”, dod teiktajam stiprāku uzsvaru, bet nav zvēresta formulas, jo netiek piesaukts Dieva vārds. Ja šie vārdi tiek lietoti melu apstiprināšanai, tad ar to tiek pieļauts parastais melošanas grēks. Ja vārdi izsaka Dieva soda piesaukšanu, tad var būt zvērests;
d) neskaidras zvēresta formulas: “pie mana zvēresta”, “pie manas sirdsapziņas”, “pie manas ticības”, “dzīvo Dievs”, “Dievs ir patiesība”, “Dievs zina”, “saku Dieva priekšā”. Ja ar šiem vārdiem ir nodoms zvērēt, tad ir patiess zvērests. Ja šie vārdi tiek izsacīti ieraduma dēļ vai lielāka iespaida radīšanai, tad tie nav zvērests;
e) formulas: “pie manām svētībām”, “pie mana goda” tiek uzskatītas par pastiprinātu patiesības apliecinājumu, bet ne par zvērestu;
f) formulas, kurās patiesība tiek apgalvota salīdzinājumā ar ticības patiesībām: “tik patiesi, kā eksistē Dievs .. kā Kristus ir Vissvētākajā Sakramentā”, “tik nevainīgs esmu kā Vissvētākā Jaunava Marija” u.c. nav zvērests, bet, ja tiešām teiktais ir patiesība, tad te notiek Dieva vārda nelietīga lietošana. Ja apgalvotais ir meli, tad notiek Dieva zaimošana, jo meli tiek salīdzināti ar dievišķām patiesībām.
II.II.4.2.2. Noteikumi, lai zvērests būtu atļauts
Tādi noteikumi ir:
1) patiesība,
2) taisnība apsolījuma zvērestā,
3) apsvērums, lai būtu pamatots iemesls zvēresta lietošanai.
II.II.4.2.2.1. Patiesība pieprasa, lai ar zvērestu apstiprinātā apgalvojumā nebūtu melu. Apgalvojuma zvērestā visam jā- būt tā, kā ir apgalvojumā teikts. Apsolījuma zvērestā nepieciešams, lai zvērētājam patiesi būtu griba nākotnē izpildīt to, ko ar zvērestu apsola.
1. Nedrīkst zvērēt tādā lietā, ko skaidri nezina. Ja par kādu lietu zina no cita, kas ir pilnīgi drošs attiecībā uz sniegto relāciju, tad par to ārpus tiesas drīkst zvērēt, bet tiesā nedrīkst, jo tiesā ir nepieciešama personīga fakta zināšana.
2. Ja kāds zvēr, šaubīdamies par apgalvojamo patiesību, tas smagi grēko. Ja kāds zvēr tiesā par to, ko pats personīgi nezina, grēko pret zvērēšanas likumu. Ja kāds zvēr apsolīdams, bet nav nodoma to pildīt, vai arī šaubīdamies, vai spēs izpildīt, tas zvērēdams dara grēku.
3. Vai ir atļauts zvērēt, paturot noteiktu teikuma daļu vienīgi savā prātā, to neizsakot vārdos?
a) šāda darbība ir zvēresta ļaunprātīga lietošana, kas ir grēks,
b) zvērēt, izsakot pareizu teikumu, bet tā, ka klausītājs saprot to maldīgi, to priekšā, kuriem ir tiesības zināt īsto patiesību, ir nāvīgs grēks,
c) zvērēt bez pamatota iemesla (izsakot īsto patiesību, bet ar nolūku tā, lai klausītājs to saprastu maldīgi) to priekšā, kuriem nav tiesību zināt patiesību, ir ikdienišķs grēks.
4. Zvērēt pamatota iemesla dēļ (izsakot īstu patiesību, bet tā, ka klausītāji sacīto pārprot) to priekšā, kuriem nav tiesību zināt patiesību, ir atļauts, jo ar zvērestu apliecinātais apgalvojums ir patiess. Dieva piesaukšana notiek patiesā lietā.
II.II.4.2.2.2. Taisnība apgalvojuma zvērestā pastāv tanī, ka zvēresta devējam patiesību, kuru viņš apstiprina, ir tiesības atklāt citiem.
Taisnība apsolījuma zvērestā pastāv tanī, ka apsolītā lieta ir atļauta un morāliski nevainojama.
Zvērests ir pret taisnību (apgalvojuma zvērestā), ja cilvēks otra cilvēka nezināmo vainu atklāj bez pamatota iemesla, apliecinādams to ar zvērestu.
Zvērests ir pret taisnību, ja cilvēks, lietodams zvērestu, lielās, ka ir piedalījies divkaujā. Zvēresta lietošana ir pret taisnību, ja ar zvērestu uzņemas pienākumu melot, piedalīties divkaujā, nodarīt citam zaudējumu.
II.II.4.2.2.3. Apsvērums zvērestā pieprasa:
1) lai zvērests nenotiktu bez pamatota iemesla,
2) lai zvērests notiktu ar tādu iekšējo un ārējo cienību, kas pagodina Dievišķo Majestāti.
3. nodaļa — Apsolījuma zvērests
II.II.4.3.1. Definīcijas
1. Apsolījuma zvērests ir akts, ar kuru cilvēks, piesaucot Dieva vārdu, uzņemas pienākumu kaut ko darīt vai arī no kaut kā atturēties:
a) ar apsolījuma zvērestu tiek apliecināts: 1) patreizējā apgalvojuma patiesīgums, 2) izpildījuma nākotnē patiesīgums.
Attiecoties uz tagadni, apsolījuma zvērests izsaka apgalvojumu, bet, attiecoties uz nākotni, tas ir apsolījums;
b) ar apsolījuma zvērestu Dievs netiek piesaukts kā nākamās izpildīšanas liecinieks. Liecība var tikt nodota tikai par pagātni vai par tagadni. Tātad apsolījuma zvērestā Dievs var būt liecinieks vienīgi pienākumam, kuru cilvēks uzņemas. Apsolījuma izpildīšanas apstiprinājumam nākotnē tiek ņemts galvotājs. Dievs nevar būt galvotājs tiešā nozīmē, jo Viņš neizpildīšanas gadījumā neuzņemas sniegt atlīdzinājumu.
2. Apsolījuma zvērestam ir divi veidi:
1) vienkāršs apsolījuma zvērests, kas nozīmē vienkāršu apņemšanos kaut ko izdarīt vai no kaut kā atteikties,
2) apsolījuma zvērests, kas cita priekšā rada īstu apsolījuma saistību.
Pirmajā gadījumā ir tikai ar zvērestu apliecināta apņemšanās, piem.: “zvēru, ka es gavēšu”.
Otrajā gadījumā ir vai nu svētsolījuma apstiprināšana ar zvērestu (piem., “zvēru, ka es ievērošu gavēni, kuru esmu apņēmies Dieva priekšā ievērot ar doto svētsolījumu”), vai arī citam cilvēkam izdarītā apsolījuma, ko viņš ir akceptējis, apstiprināšana ar zvērestu (piem.: “zvēru, ka es neatteikšos no noslēgtās saderināšanās”). Pirmajā piemērā ir ar zvērestu nostiprināts svētsolījums, bet otrajā — ar zvērestu nostiprināts līgums.
II.II.4.3.2. Kādas saistības uzliek apsolījuma zvērests?
1. Apsolījuma zvērests uzliek reliģijas tikuma pienākumu apsolīto izpildīt. Zvēresta devējam ir pienākums izpildīt apsolījumu godbijības dēļ pret Dievu, ko zvērot ir piesaucis kā galvotāju.
Kas pārkāpj vienkāršo apsolījuma zvērestu, tas dara tikai vienu grēku pret reliģiju. Kas pārkāpj ar zvērestu apstiprinām svētsolījumu, divkārši grēko pret reliģiju: pret uzticību dotajam svētsolījumam un pret vajadzīgo godbijību Dieva priekšā. Kas pārkāpj ar zvērestu apstiprinām līgumu, tas padara divus grēkus: pret uzticību vai taisnību un pret reliģiju.
2. Apsolījuma zvērests — vai nu apsolījums izdarīts Dievam vai cilvēkam — smagā lietā saista ar smagu pienākumu, bet niecīgā lietā ar vieglu pienākumu. Tātad neizpildīts zvērests atkarībā no matērijas ir smags vai viegls grēks.
3. Ja ar zvērestu tiek apsolīts kas neatļauts vai nederīgs, tas neuzliek pienākumu šo apsolījumu izpildīt. Zvērests ir nederīgs.
a) Ja ar zvērestu apsolītā lieta vēlāk kļūst atļauta vai derīga, tad tomēr zvērests neatjaunojas. Neiegūst spēku vēlāk tas, kas jau sākumā nebija spēkā;
b) ja zvērests attiecas uz 1iem, kas ir morāliski laba, bet salīdzinājumā ar savu pretstatu tā ir mazāk laba, tad ir jāšķiro, vai apsolījums izdarīts vienīgi Dievam, vai tas ir izdarīts kādas trešās personas labā. Pirmajā gadījumā zvērests nav spēkā, otrajā gadījumā ir spēkā, ja vien otrs apsolījumu ir akceptējis.
4. Zvērests, kas radies no piespiešanas vai no lielām bailēm, ir spēkā, bet Baznīcas priekšnieks no tā var atbrīvot.
5. Zvērests, kas nav izspiests ne ar spēku, ne ar viltību, bet ar kuru cilvēks ir atteicies no kāda sava labuma, ir jāievēro, ja vien tas nav par ļaunu dvēseles pestīšanai.
II.II.4.3.3. Apsolījuma zvēresta interpretēšana
Apsolījuma zvērests sirdsapziņā ir interpretējams saskaņā ar zvērēšanas nodomu. No nodoma ir atkarīgas zvēresta saistības. Ja par zvērētāja nodomu nekas nav zināms, tad ir jāievēro:
1. zvērests ir pakļauts stingrai interpretācijai. Ja zvērētājs pielieto viltību, tad zvērests ir interpretējams pēc tā nodoma, kam zvērests nāk par labu;
2. apsolījuma zvērests piemērojas akta (līguma) dabai un nosacījumiem. Zvērests nemaina akta dabu, nepalielina akta saistības, bet pie parastā akta pievieno klāt reliģijas pienākumu. Akts ir galvenais, bet zvērests — pielikums.
a) Tātad:
1) zvērests, pievienots aktam, kas pēc dabiskā likuma ir nederīgs, arī ir nederīgs,
2) zvērests, kas ir pievienots svētsolījumam, piemērojas svētsolījumā nosacījumiem.
b) Ja kāds ir zvērējis, ka izpildīs kādas kongregācijas, kolēģijas amata statūtus, tad zvēresta dēļ tos nav vajadzības pildīt citādi, kā tie saista: kas saista zem smaga grēka, tas jāpilda zem smaga grēka; kas saista zem viegla grēka, tas arī pēc zvēresta jāpilda zem viegla grēka. Ja pret statūtiem ir bijis smags grēks, tad arī pret zvērestu ir smags grēks un otrādi.
c) Zvērests glabāt noslēpumu izbeidzas, ja izbeidzas pienākums glabāt pašu noslēpumu. Pārkāpjot pienākumu glabāt noslēpumu, kam ir pievienots zvērests, rodas divi grēki. Ja pret noslēpuma neglabāšanu ir izdarīts smags grēks, tad arī pret zvērestu ir smags grēks un otrādi.
3. Apsolījuma zvērests ir interpretējams saskaņā ar nosacījumiem, kuri katrā apsolījumā pastāv kā paši par sevi saprotami:
a) ja varēšu (fiziski vai morāliski),
b) ir spēkā priekšnieka tiesības (pamatota iemesla dēļ priekšnieks var no saistības dispensēt vai arī to anulēt),
c) ja lieta lielā mērā nav mainījusies,
d) ja otrais ir saglabājis uzticību norunai,
e) ja otrais nav atteicies no savām tiesībām.
II.II.4.3.4. Uzticības zvērests
Uzticības zvērests nozīmē paklausības un uzticības zvērestu, kas tiek pieprasīts no valsts vadītājiem un citiem augstiem ierēdņiem.
Šāda veida zvērests var būt divējāds:
1) reliģiskais zvērests,
2) civilais solījums (valstīs, kurās reliģisko zvērestu nelieto).
Reliģiskais zvērests ir pilnīgi atļauts, ja vien tajā nav nekā tāda, kas ir pret Dieva vai Baznīcas likumiem.
Uzticības zvēresta došana nozīmē, ka, pildot ieņemamo amatu, zvēresta devējs ievēros likumus, ka godīgi pildīs sava amata pienākumus.
II.II.4.3.5. Kādos gadījumos izbeidzas apsolījuma zvērests?
Apsolījuma zvērests izbeidzas:
a) ja izbeidzas mērķis vai nosacījums, kura dēļ zvērests ir dots,
b) ja būtiski izmainās lieta, par kuru ir dots zvērests,
c) ar piedošanu (atlaišanu) no tā puses, kura labā zvērests bija dots,
d) ar anulēšanu, ar dispensu, ar pārmainīšanu tādā pat veidā, kādā izbeidzas svētsolījums.
II.II.4.3.5.1. Piedošana
1. Kā zvērests, kas ir dots cita labā, nesāk saistīt pirms akceptēšanas, ko izdara persona, kurai par labu dots zvērests, tāpat arī, kad otrā persona, kuras labā ir dots zvērests, piedod (atlaiž saistību), zvēresta devējs no zvēresta kļūst brīvs.
2. Kā Baznīcas vara spēj atbrīvot no zvēresta, tā arī civilā vara var atbrīvot no zvēresta tajās lietās, kuras ir pakļautas civilai varai. Kad civilā vara atbrīvo no saistības pret civilo varu, tā reizē atbrīvo arī no zvēresta šo saistību izpildīt.
II.II.4.3.5.2. Dispensa, anulēšana, pārmainīšana
1. Kam ir vara dispensēt, anulēt, pārmainīt svētsolījumu, tam tāda pat vara ir arī dispensēt, anulēt un pārmainīt apsolījuma zvērestu.
2. Ja zvēresta dispensa skar trešo personu, kas zvērētājam nevēlas piedot, tad vienīgi Apustuliskais Krēsls spēj dispensēt nepieciešamības dēļ vai arī Baznīcas labā.
3. Kam ir dispensēšanas vara svētsolījumos, ir vara arī dispensēt no zvēresta, vienalga, vai zvērests ir vai nav pievienots svētsolījumam.
Kā zinām, dažas svētsolījumu grupas ir rezervētas pāvestam attiecībā uz dispensēšanu no tiem. Zvērestiem rezervēšana nav paredzēta. Ja ir rezervēts svētsolījums, kas turklāt ir vēl papildināts ar zvērestu, tad gadījumos, kad netiek dota dispensa no rezervētā svētsolījuma, nevar būt dota dispensa arī no zvēresta.
4. nodaļa — Nepatiess zvērests
II.II.4.4.1. Nepatiess zvērests ir saprotams divās nozīmēs: stingrā un tiešā nozīmē nepatiess ir zvērests, kuram trūkst patiesīguma. Plašākā nozīmē nepatiess zvērests ir kurš katrs neatļauts zvērests. Pie neatļauta zvēresta pieder ļauns zvērests, kam trūkst taisnības, un tāpat zvērests, kam trūkst apsvēruma.
Nepatiess zvērests ir: 1) apgalvojuma zvērests par nepatiesu lietu, 2) apsolījuma zvērests bez nodoma to izpildīt.
II.II.4.4.2. Nepatiess zvērests stingrā un tiešā nozīmē
1. Nepatiess zvērests pēc savas šķiras ir smags grēks. Pret Dieva patiesīgumu tieši nogrēkojas tas, kas lūdz, lai Dievs ar savu visaugstāko autoritāti apliecina melus. Smags grēks ir ari tad, ja Dievs tiek piesaukts par liecinieku mazos melos.
2. Visi nepatiesi zvēresti pieder pie vienas grēku šķiras. Arī to pārkāpumi pieder pie vienas grēku šķiras.
II.II.4.4.3. Nepatiess zvērests plašākā nozīmē
1. Apgalvojuma zvērests, kam trūkst taisnības, tā kā tas ir zvērests vai ir pret reliģijas tikumu, ir ikdienišķs grēks, kaut arī grēks pret mīlestību vai taisnību ir smags (piem., smags aprunāšanas grēks tiek apliecināts ar zvērestu).
2. Apsolījuma zvērests, kam trūkst taisnības un ar kuru cilvēks uzņemas izdarīt smagu ļaunumu, ir smags grēks. Ja uzņemas izdarīt mazu ļaunumu, ir ikdienišķs grēks.
Šajā zvērestā ir divi grēki: viens, ka zvērētājs grib izdarīt ļaunu darbu, otrs, ka uzņemas saistību grēkot, piesaucot Dievišķo autoritāti.
3. Zvērests bez pietiekama iemesla vai bez pietiekamas cienības nepārsniedz ikdienišķā grēka lielumu. Tas ir tāpēc, ka šis zvērests nestājas tieši pretī nevienai tikai Dievam piemītošai īpašībai.
Ticīgajiem jāuzmanās nepiesavināties paradumu lietot zvērestu pie niekiem vai arī katru apsolījumu tūlīt apliecināt ar zvērestu. Kas bieži lieto zvērestu, tas padara daudz grēku pret zvēresta lietošanu.
Zvērests, kas ir izdarīts tikai paraduma dēļ, ja ir apzinīgs un labprātīgs, pats par sevi ir tikai ikdienišķs grēks, jo tas ir zvērests, kam trūkst apdomības. Taču, ņemot vērā briesmas, ka var tikt pieļauts arī nepatiess zvērests, tas var būt arī smags grēks.
II.II.4.4.4. Fiktīvs zvērests
Fiktīvs zvērests tiek izdarīts tikai ārēji, bez nodoma zvērēt, bez nodoma piesaukt Dievu par liecinieku. Jānoskaidro: a) vai šis zvērests uzliek saistības, b) kāds grēks tas ir.
1. Fiktīvs zvērests, apgalvojuma vai apsolījuma zvērests, nav nekāds zvērests un uz reliģijas tikuma pamata neuzliek nekādus pienākumus. Fiktīvam zvērestam no citas puses var rasties pienākums izpildīt to, ko ir uzņēmies ar fiktīvu zvērestu. Tas ir — izpildīt pienākumu pret fiktīvi zvērējot piekrāpto personu.
2. Fiktīvais zvērests, ar ko tiek apstiprināts melīgs apgalvojums, vienmēr ir nāvīgs grēks, jo ar to tiek sagādāts liels negods Dievam.
Melu apstiprināšanai tiek lietots apgalvojuma zvērests, ja zvērētājs tikai ārēji piesauc Dievu par liecinieku melu apstiprināšanai, un apsolījuma zvērests, ja zvēr ārēji bez nodoma to izpildīt.
Fiktīvs zvērests, kas tiek lietots patiesības apstiprināšanai, ir grēks, bet ne lielāks par ikdienišķu. Fiktīva zvēresta lietotājiem var rasties nāvīgs grēks, ja zvēr tādos apstākļos, kuros ir smagi saistošs pienākums zvērēt īstenībā (piem., tiesnesis liek zvērēt, un šis zvērests ir nepieciešams ļoti svarīgas lietas apliecināšanai).
5. nodaļa — Zvērināšana
II.II.4.5.1. Jēdziens
Zvērināšana ir darbība, ar kuru kāds tiek pamudināts kaut ko darīt vai arī no kaut kā atteikties, piesaucot Dievu vai svētu personu, vai svētu lietu.
Zvērināšana nav tas pats kas zvērests. Lietojot zvērestu, tiek piesaukts Dievs patiesības apliecināšanai. Zvērināšana notiek ar nolūku, lai spēcīgāk pamudinātu uz kāda uzdevuma izpildīšanu vai pastiprinātu kādu lūgumu.
Ir starpība starp lūgšanu un zvērināšanu. Lūgšanā no Dieva kaut ko lūdzam, bet zvērinot pie Dieva kaut ko pavēlam vai arī kaut ko lūdzam ar sevišķi ietekmīgu lūgumu.
Zvērināšana ir reliģijas tikuma akts, tā sagādā Dievam godu.
II.II.4.5.2. Zvērināšanas iedalījums
1. Svinīga zvērināšana — notiek Baznīcas vārdā, to izdara Baznīcas kalpi, ievērojot Baznīcas iestādīto ritu.
2. Privāta zvērināšana — notiek bez kaut kādām svinībām.
2. Zvērināšana pavēlot un zvērināšana lūdzot.
a) Tā, piem., augstais priesteris, zvērinot Kristu, pielietoja pavēles zvērināšanu: “Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, lai Tu mums sacītu, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls.” Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem lieto lūgšanas zvērināšanu: “Brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu.”
b) Dievu drīkst zvērināt tikai ar lūgšanas zvērināšanu. Ļauno garu var zvērināt ar pavēles zvērināšanu. Attiecībā uz cilvēkiem var pielietot gan pavēles, gan lūgšanas zvērināšanu.
II.II.4.5.3. Noteikumi
1. Zvērināt var tikai prātīgas būtnes, jo tikai tās var pamudināt kaut ko darīt vai no kaut kā atteikties. Tās var ietekmēt cieņa, mīlestība vai arī bailes.
a) Zvērināšanu pielieto visām prātīgām būtnēm.
Zvērināt mēdzam:
1) Dievu un Kristu,
2) Vissvētāko jaunavu Mariju, eņģeļus, svētos,
3) cilvēkus virs zemes (padotie priekšniekus, draugs draugu, nabags bagāto),
4) ļaunos garus;
b) Baznīca publiskās lūgšanās lieto zvērināšanu lūgšanas formā;
c) ja tiek eksorcisēta sāls un maize, tad ne šīs lietas tiek zvērinātas, bet Dievs un ļaunais gars. Dievs tiek zvērināts ar lūgšanas zvērināšanu, lai tie, kuri lieto šīs svētītās lietas, iegūtu Dieva svētību. Ļaunais gars tiek zvērināts ar pavēles zvērināšanu, lai viņš bēgtu prom un nekaitētu tiem, kuri šīs lietas lietos;
d) ja tiek zvērināti visādi kaitētāji: siseņi, peles, krusa, negaiss, tad ne jau šīs dzīvās vai nedzīvās lietas tiek zvērinātas pašas sevī, bet gan attiecībā uz Dievu, lai Dievs aizliedz kaitēkļiem kaitēt cilvēkiem. Bet, attiecībā uz ļauno garu — lai viņš nelieto šos kaitēkļus, lai kaitētu cilvēkiem.
2. Zvērināšana nerada pienākumu sagādāt to, kas tiek lūgts, vienalga, vai ir lūgšanas vai pavēles zvērināšana. Zvērināšana nav domāta, lai ar to uzliktu kādu pienākumu, bet zvērināšana ir izteikta ar nolūku, lai zvērinātajā cilvēkā uzmudinātu cieņu, bijību vai mīlestību uz Dieva vārdu un līdz ar to zvērinātais tiktu pamudināts sagādāt to, kas no viņa tiek lūgts.
3. Lai zvērināšana būtu atļauta, nepieciešami tie paši trīs nosacījumi kā pie zvērēšanas: patiesība, taisnība, apsvērums.
a) Zvērināšanas patiesīgums pieprasa, lai zvērinātājs tiešām censtos iegūt to, ko zvērinādams lūdz, tāpat lai būtu
patiess iemesls, kādēļ lūdz. Ja zvērināšanā trūkst patiesīguma, tad ir ikdienišķs grēks;
b) taisnība pieprasa, lai zvērinātājs lūgtu kaut ko atļautu. Ja trūkst taisnības, tad ir smags grēks, ja lūgums vai pavēle attiecas uz lietu, kuras iegūšana ir smags grēks. Zvērināšana ir viegls grēks, ja lūgtā lieta ir ikdienišķs grēks;
c) apsvērums pieprasa, lai zvērināšana notiktu pamatota iemesla dēļ, lai lūgtais būtu nepieciešams vai vismaz derīgs. Turklāt lūgšanai jānotiek ar pienācīgu cieņu uz Dieva vārdu. Šā nosacījuma neievērošana nav nāvīgs, bet tikai ikdienišķs grēks.
TREŠAIS BAUSLIS — “Piemini sabata dienu, lai tu to svētītu”
Šis bauslis, ciktāl tas ir piesakošs, pavēl svētījamo dienu svētīšanu, piekodina ievērot ārējo un publisko Dieva kultu, svētījot noteiktas dienas.
Ciktāl šis bauslis ir aizliedzošs, tas aizliedz, lai šīs dienas netiktu profanētas, sevišķi ar smagiem darbiem.
Baušļa mērķis un galvenā doma ir tā, lai cilvēks, atbrīvojies no fiziskiem darbiem, iegūtu nepieciešamo atpūtu un izlietotu to miesas un dvēseles spēku atjaunošanai. Šā baušļa ievērošana nes svētīgus augļus gan atsevišķam indivīdam, gan sociālai dzīvei. Lai šie augļi būtu bagātāki, miesas atpūta ir jāsavieno ar dienas reliģisko svētīšanu, īpašie augļi ir šādi:
a) labums miesai: cilvēka organismam no septiņām nedēļas dienām viena ir nepieciešama atpūtai, citādi tas tiks novājināts. Ja svētku dienām trūkst reliģiska rakstura, tad parasti tajās nododas izlaidībām un baudām, kas organismu nevis atspirdzina, bet nogurdina;
b) spēja no jauna sākt darbu ar svaigumu un žirgtumu. Ja atkal un atkal atkārtojas viens un tas pats darbs bez pārtraukuma un atpūtas, tad rodas nospiests garastāvoklis. Miers, kuru grezno Dievišķās Majestātes kults, ienes zināmu pacilātību un atspirdzinājumu, piepilda dvēseli ar apmierinātības un prieka izjūtu;
c) ģimenes dzīvē ienes zināmu siltumu, vienību un veselīgu atmosfēru bērnu audzināšanā. Darbdienās ģimenes locekļi ir aizņemti ar dažādiem darbiem, bet svētījamās dienās visi sanāk kopā, atjaunojas ģimenes siltums un kopība. Vecākiem ir iespēja nodoties labākai bērnu audzināšanai,, ģimenes locekļu starpā nostiprinās laba saskaņa un draudzības atmosfēra;
d) svētku dienas izlīdzina atšķirību starp bagātiem un nabadzīgiem. Nabadzīgais jūt savu vērtību. Viņš zina, ka cilvēku bagātu dara nevis bagātība, bet tikumu dzīve.
I jautājums — Svētku dienu svinēšana
II.III.1. a. Baušļa sākums
Svētku svētīšanas pamatā, no vienas puses, ir dabiskais likums, bet, no otras puses — Baznīcas likums. Dabiskais likums — jo noteiktu laiku ir pavēlēts veltīt privātam un publiskam Dieva kultam. Baznīcas likums — jo Dieva kultam tiek noteiktas konkrētas dienas. Turklāt tiek noteikts ari Dieva godināšanas veids. Baznīcas uzdevums ir precizēt dabisko likumu.
1. Tādā formā, kādā svētku dienu svētīšanas bauslis tagad tiek saglabāts Baznīcā, tas aptver vairākus elementus: 1) ir jāsvētī katras nedēļas viena diena, 2) šī diena nav vairs Vecās Derības pēdējā nedēļas diena — sabats, bet gan nedēļas pirmā diena — svētdiena, 3) diena ir saprotama kā 24 stundu laiks: no pusnakts līdz pusnaktij, 4) svētījamās dienās noteikti reliģiski akti ir nozīmēti Dieva kultam, ir aizliegti noteikti darbi, kuri nav savienojami ar reliģisko atpūtu.
2. Baznīca no šā likuma var dispensēt ne tikai atsevišķas personas, bet ari atsevišķas cilvēku kopas, ja vien ir pamatots dispensēšanas iemesls.
II.III.1. b. Pats bauslis
1. Bauslis svētīt svinamās dienas ir smagi saistošs visiem ticīgajiem, kuri ir sasnieguši prāta lietošanas spēju, tātad pēc pilniem septiņiem gadiem. Tomēr zināmos apstākļos var būt tikai ikdienišķs grēks.
2. Ir jāsvin desmit svētku dienas gadā: 1) Kristus Dzimšanas svētki (25. dec.), 2) Kristus Dzimšanas svētku oktāva (1. janv.), 3) Kunga Parādīšanās svētki (Triju Ķēniņu diena) (6. janv.), 4) Kunga Jēzus Kristus Debeskāpšanas svētki, 5) Vissvētākā Sakramenta svētki (Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētki), 6) Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki (8. dec.), 7) Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas un Māras zemes Karalienes svētki (15. aug.), 8) sv. Jāzepa diena (19. marts), 9) svēto apustuļu Pētera un Pāvila diena (29. jūn.), 10) Visu svēto diena (1. nov.).
3. Svētdienās un svētījamos Baznīcas svētkos ticīgajiem ir divi pienākumi: a) jāpiedalās Svētajā Misē, jo Dievs kā visaugstākā būtne un visuma Valdnieks ir jāpagodina ar upuri, b) jāatturas no smagiem darbiem, jo galvenais šā baušļa mērķis ir, lai cilvēkam būtu laiks dvēseles vajadzībām. Smagu darbu strādāšana kavē nodoties garīgam darbam dvēseles labā.
4. Bez šīm divām Baznīcas prasībām svētīt svētījamās dienas nekas cits nav pavēlēts.
1. nodaļa — Piedalīšanās veids Svētajā Misē
Pastāv pieci noteikumi: a) vajadzīgais nodoms, b) vajadzīgā uzmanība, c) Sv. Mise no sākuma līdz beigām, d) fiziskā klātbūtne, e) piemērota (likumīga) vieta.
II.III. 1.1.1. Vajadzīgais nodoms
Nav nepieciešams, lai šis nodoms būtu sasniegt baušļa mērķi, ne arī gandarīt bauslim, bet ir vajadzīgs nodoms izpildīt pienākumu, kuru ir uzlikusi Baznīca, t.i., piedalīties Sv. Misē. Bauslim negandara tas, kas dodas uz baznīcu vienīgi ar mērķi, lai paklausītos mūzikā. Tomēr gandara bauslim bērns, kas piedalās Sv. Misē, baidīdamies no vecāku soda.
II.III.1.1.2. Vajadzīgā uzmanība
Ir ārējā un iekšējā uzmanība. Ārējā uzmanība izslēdz ārējo izklaidību, bet iekšējā — iekšējo izklaidību.
1. Lai gandarītu Baznīcas bauslim, ir nepieciešama ārējā uzmanība, bez kuras nav iespējama ne vienkārša, ne reliģiska piedalīšanās. Tātad bauslim negandara, ja Sv. Mises laikā lasa laicīga satura grāmatu, avīzi, nodarbojas ar gleznu apskatīšanu.
Dabiskais likums vai reliģijas tikums kā viegli saistošu pienākumu pieprasa ari iekšējo uzmanību godbijības dēļ pret Dievu.
2. Baznīcas bauslis nepieprasa iekšējo uzmanību, izņemot to sākuma uzmanību, kas ietilpst ārējā. Tāpēc, ja kāds visu Sv. Mises laiku ir ar labprātīgi vai nelabprātīgi izklaidētu prātu, tomēr viņš gandara bauslim un piedalās Sv. Misē.
a) Kā lūgšana, tā arī ārējā kulta akts nepieprasa iekšējo sakopojumu, šie akti var norisināties arī ar prāta izklaidībām;
b) negandara bauslim, kas ievērojamu Sv. Mises daļu pavada cieši aizmidzis, nemaz neievērojot, kas notiek pie altāra. Bet kas tikai snauduļo tā, ka uztver, kas notiek pie altāra, tas gandara bauslim. Bauslim gandara ērģelnieks, dziedātāji, ziedojumu vācēji, kaut ari tie visu laiku ir nodarbināti ar savu uzdevumu veikšanu, jo šīs darbības netraucē uzmanības pievēršanu Sv. Misei.
Kā grēku sūdzēšana, tā arī grēku sūdzēšanas klausīšana neizslēdz ārējo uzmanību, kas nepieciešama, lai piedalītos Sv. Misē.
II.III.1.1.3. Piedalīšanās Sv. Misē no sākuma līdz beigām
1. Baznīcas bauslis pieprasa piedalīšanos visā Sv. Misē no sākuma līdz beigām. Sv. Mise sākas ar krusta zīmi un beidzas ar pēdējo svētību.
2. Kas nevar piedalīties visā Sv. Misē, tam ir pienākums piedalīties vismaz būtīgajās un galvenajās daļās, t.i., konsekrācijā un komūnijā. Ja kāds nespēj piedalīties arī šajās daļās, tam nav pienākuma piedalīties mazāknozīmīgās daļās, jo šajā gadījumā bauslim nav iespējams gandarīt pēc būtības.
Kas ir atnācis pirms konsekrācijas, bet citā Sv. Misē piedalīties nespēj, tam šī Sv. Mise jānoklausās līdz beigām. Ja kāds atnācis pēc konsekrācijas, tad nav vairs nozīmes piedalīties līdz beigām, jo trūkst Sv. Mises būtīgās daļas.
3. Izlaist Sv. Mises daļu ir grēks. Atkarībā no izlaistās daļas svarīguma ir smags vai viegls grēks. Viena trešā Sv. Mises daļa uzskatāma par svarīgu.
a) Niecīga daļa, kuras izlaišana ir ikdienišķs grēks, ir: no sākuma līdz Credo ieskaitot, viss pēc komūnijas, daļa līdz lekcijai un viss, kas seko pēc komūnijas. Vienīgi upurēšana, vienīgi prefācija;
b) svarīga daļa: no sākuma līdz upurēšanai ieskaitot, viss līdz Evaņģēlijam kopā ar to, kas seko pēc komūnijas. Cienības ziņā: no prefācijas beigām līdz konsekrācijai, no konsekrācijas līdz Pater noster, konsekrācijā un komūnija kopā. Kas iziet no Baznīcas pirms konsekrācijas un ienāk pēc konsekrācijas, tas Sv. Misi nav izklausījis;
c) jāņem vērā iemesls, kāpēc ir nokavēta kāda Sv. Mises daļa. Ja kavējums ir neparedzēts un bez vainas, tad nav nekāda grēka. Ja paredz, ka nolaidības dēļ nokavēs niecīgu Sv. Mises daļu, grēko ar ikdienišķu grēku. Ja paredz, ka nolaidības dēļ tiks nokavēta ievērojama Sv. Mises daļa, grēko nāvīgi.
Ja kāds piedalās divās pusmisēs, kuras notiek paralēli, tas bauslim negandara. Ja piedalās vienā līdz konsekrācijai, bet otrā — konsekrācijā un pārējā daļā līdz beigām, tad Sv. Mise ir izklausīta.
4. No šejienes izriet pienākums papildināt izlaisto daļu citā Sv. Misē. Būtisko daļu papildināt nav iespējams, jo tai jābūt vienā un tanī pašā Sv. Misē. Katram ir pienākums piedalīties visā Sv. Misē. Ja kāds ir izlaidis ievērojamu daļu, tam šo daļu papildināt ir smagi saistošs pienākums. Ja kāds ir izlaidis mazu daļiņu, tas, neizpildot pienākumu to papildināt, padara ikdienišķu grēku.
II.III.1.1.4. Fiziskā klātbūtne
Pilnīgi nepieciešama ir vismaz morāliskā klātbūtne. Morāliski klātesošs ir: a) katrs, kas ar celebrantu ir morāliski vienots, b) kas atrodas baznīcā vai tās ārpusē, bet tā, lai celebrantu varētu redzēt vai dzirdēt, vai vismaz Sv. Misei varētu sekot.
Tātad bauslim gandara:
a) kas atrodas Baznīcas iekšpusē; viņš var atrasties korī, aiz altāra, aiz staba, aiz kādas sienas, kur priesteri nevar ne redzēt, ne dzirdēt, vienīgi var orientēties pēc baznīcas zvaniņa vai citu dievlūdzēju izturēšanās;
b) kas atrodas sakristejā vai citā vietā netālu no altāra, no kurienes priesteri var redzēt vai dzirdēt. Tāpat tie, kas uz īsu laiku iziet no baznīcas, lai zvanītu vai lai atnestu vīnu, jo morāliski viņi neiziet no baznīcas. Viņi līdzdarbojas upura salikšanā;
c) tie, kuri atrodas ārpus baznīcas, tomēr dzird, kas notiek baznīcā un morāliski ir vienoti ar citiem dievlūdzējiem;
d) tie, piedalās katoliskajā ritā svinētā Misē vai nu pašā svētku dienā, vai arī iepriekšējās dienas vakara dievkalpojumā, kurā tiek lasīti svētdienas vai svētku dienas Mises teksti (sal. KBK2180);
e) tie, kuri seko dievkalpojumam televīzijas vai radio tiešraidēs. Tas attiecas vienīgi uz slimiem un fiziski nespējīgiem cilvēkiem, ari citu attaisnojošu iemeslu dēļ, kuriem nav reālu iespēju piedalīties Sv. Misē dievnamā. Dievkalpojuma tiešraides laikā viņi var pieņemt Sv. Sakramentu garīgā veidā, tas nozīmē, savā sirdī būt cieši vienoti ar Pestītāju.
II.III.1.1.5. Piemērota vieta
1. Bauslim piedalīties Sv. Misē gandara ticīgie, ja piedalās Sv. Misē, kur tā tiek celebrēta katoļu ritā: zem klajas debess, baznīcā vai publiskā lūgšanu mājā, vai arī puspubliskā un privātā kapu kapelā:
a) nav obligāti piedalīties Sv. Misē tikai savā draudzes baznīcā;
b) lai gan kapu kapličas ir privātas lūgšanu mājas, tomēr, pateicoties Baznīcas likumiem, ticīgie gandara Baznīcas bauslim, ja tie svētdienā tur ir piedalījušies Sv. Misē. Ordinārijs var atļaut šajās kapličās noturēt vairākas Sv. Mises ar patstāvīgu raksturu.
2. Ja Sv. Mise tiek celebrēta privātā lūgšanu namā, tad ar šo piedalīšanos Sv. Misē nevar gandarīt bauslim, izņemot gadījumu, ja Apustuliskais Krēsls ir šādu privilēģiju piešķīris. Tāda speciāla privilēģija izklausīt Sv. Misi un gandarīt bauslim privātā kapelā ir kardinālu, bīskapu kapelās, arī uz kapiem celtās privāto cilvēku kapelās vai lūgšanu namos.
Privātās kapelās bauslim var gandarīt: 1) tie, kuriem ir piešķirta tāda privilēģija, 2) viņu radinieki un tuvinieki, 3) viņu viesi, 4) viņu kalpi, 5) piekalpotāji Sv. Misē.
3. Kam ir privātās kapelas turēšanas privilēģija, nav nepieciešams to izlietot, lai gandarītu bauslim, ja nav iespējams piedalīties Sv. Misē baznīcā.
4. Jūrā: a) ja uz kuģa ir ierīkota pastāvīga kapela, tad kuģa ļaudis var gandarīt bauslim, piedaloties Sv. Misē. Šai kapelai ir publiska lūgšanu nama tiesības; b) ja uz kuģa nav pastāvīgas kapelas, tad Sv. Misi var celebrēt kādās citās kuģa telpās.
2. nodaļa — Iemesli, kas attaisno nepiedalīšanos Svētajā Misē
II.III.1.2.1. Attaisnojošie iemesli
Nepiedalīšanos Sv. Misē attaisno katrs vidēji smags iemesls, katrs ievērojams šķērslis, katrs ievērojams savs vai tuvākā zaudējums dvēseles vai miesas ziņā. Tā kā šis bauslis nepieder pie sevišķi smagajiem baušļiem, tad tā neizpildīšanu var attaisnot jebkurš smags iemesls. Tādi iemesli ir četri:
a) morāliskā neiespējamība,
b) mīlestība,
c) pienākums,
d) paradums.
II.III.1.2.1.1. Ņemot vērā morālisko neiespējamību:
a) kas tālu dzīvo no baznīcas. Arī veselus cilvēkus attaisno attālums, kas jāiet kājām stundu un piecpadsmit minūtes (aptuveni astoņi kilometri kāju ceļš). Kas var braukt (ar zirgu), ceļa gabalam jābūt divreiz garākam (16 km). Braukšana ar satiksmes līdzekli, ar mašīnu ceļa gabalu attiecīgi palielina;
b) zaudējums goda ziņā. Nav pieklājīga apģērba, meitene stāvoklī, lai gan šis apstāklis mūslaikos vairs nav aktuāls;
c) ja atrodas nepieciešamā ceļojumā, kuru nevar pārtraukt;
d) materiālais zaudējums. Rodas zaudējums, paiet garām izdevība gūt peļņu. Zaudējums materiālās vērtībās vieglāk attaisno nekā garām palaista izdevība uz peļņu;
e) slimie un pēc slimības atveseļošanās periodā, kuriem ir jāuzmanās, lai veselībai netiktu nodarīts smags trieciens un lai uz ievērojamu laiku nepagarinātos atveseļošanās periods;
f) ja šāda zaudējuma briesmas ir reālas, nav nepieciešams konsultēties ar ārstu vai biktstēvu. Šo lietu var izlemt slimnieks pats. Ja slimnieks baidās sākt strādāt vai iziet no mājas pēc pirkumiem, tad tā ir skaidra zīme, ka arī Sv. Misē piedalīties ir par agru. No Sv. Mises viņš pagaidām ir atbrīvots;
g) strādnieki fabrikās, kur nevar pārtraukt uzsākto darbu;
h) sieva un bērni, ja sastopas ar ģimenes galvas lielu pretestību attiecībā uz piedalīšanos Sv. Misē. Kareivji, kuriem par piedalīšanos Sv. Misē ir jācieš vajāšanas no priekšnieku puses, izsmiekls un zobošanās no citu kareivju puses.
II.III.1.2.1.2. Ņemot vērā mīlestību, t.i., nepieciešamību palīdzēt tuvākajam miesas vai dvēseles vajadzībās:
a) tie, kuri apkalpo un uzrauga slimos;
b) tie, kuri palīdz dzēst ugunsgrēku vai likvidēt plūdu postu;
c) tie, kuri ar savu klātbūtni var aizkavēt cita grēku.
II.III.1.2.1.3. Ņemot vēra pienākumu:
a) kareivji postenī. Kur notiek tikai viena Sv. Mise, ir attaisnojums pilsētu sargiem, ganāmpulku sargiem, arī atsevišķu māju sargiem;
b) mātes un zīdītājas, kuras mazos nevar atstāt un nevar arī paņemt līdzi;
c) kalpi, kurus aizkavē nepieciešamā kalpošana;
d) cilvēki, kuriem ir jāgatavo ēdiens vai jādara kas cits tamlīdzīgs.
II.III. 1.2.1.4. Ņemot vērā ieradumu, atsevišķās vietās, kur tāds ieradums pastāv, tiek attaisnoti:
a) mātes, kuras mēneša vai sešu nedēļu laikā neiziet no mājām (pēc bērna dzemdēšanas);
b) atraitnes, kuras pēc vīra nāves mēneša laikā paliek mājās;
c) līgava, kura neatnāk uz baznīcu, kad notiek viņas saukšana, ja celebrēta tiek tikai viena Sv. Mise.
II.III.1.2.2. Dispensa
1. Diecēzes bīskaps un draudzes prāvests no svētku svētīšanas likuma var dispensēt atsevišķos gadījumos pamatota iemesla dēļ no saviem padotajiem atsevišķus ticīgos un atsevišķas ģimenes, pat ārpus savas teritorijas, un savā teritorijā arī iebraucējus un klejotājus, kad viņi uzturas bīskapijas vai draudzes teritorijā.
2. Klostera priekšnieks var dispensēt savas mājas locekļus, tāpat kā to dara prāvests savā draudzē attiecībā uz saviem draudzes locekļiem. Klostera priekšnieks var dispensēt novičus un citus, kuri uzturas klostera mājā gan kā viesi, gan kā kalpotāji, gan kā audzinātāji vai arī pavadot laiku veselības stiprināšanas nolūkā.
II jautājums — AIZLIEGUMS STRĀDĀT SMAGUS DARBUS
1. nodaļa — Aizliegtie darbi
II.III.2.1.1. Darbu veidi
1. Pastāv triju šķiru darbi: 1) smagi darbi, 2) viegli, lielākoties garīga rakstura darbi, 3) vispārēja rakstura darbi.
Smagie darbi tā saucas tāpēc, ka vispirms tie kalpo cilvēka fiziskās dzīves vajadzībām, tiek izpildīti ar fiziskiem spēkiem, piem., art, rakt, stādīt.
Viegli, garīga rakstura darbi parasti noder cilvēka gara dzīvei, piem., lasīt, mācīt, mācīties.
Vispārēja rakstura darbi nāk par labu gan cilvēka garam, gan miesai, piem., medīt, ceļot, nodarboties ar sportu.
2. Sevišķu grupu veido darbi: a) tiesas darbības, b) civilās darbības, c) civilās darbības vai tirdzniecība.
II.III.2.1.2. Bauslis, kas liek atturēties no noteiktiem darbiem.
1. Svētdienās un svinamās svētku dienās ir aizliegti:
a) smagie darbi un tiesu procesi, b) publiskā tirdzniecība, tirgus dienas, kā arī pārējās publiskās pirkšanas un pārdošanas, izņemot gadījumu, ja to atļauj ieradums vai privilēģija.
Tiesu procesi ir aizliegti tāpēc, ka tie notiek strīdu un nesaticības atmosfērā, tie izkliedē prātu un traucē to pievērst dievišķām lietām. Nav aizliegti vieglie darbi, ne ari vispārēja rakstura darbi.
2. Bauslis atturēties no smagiem darbiem un no tiesas procesiem savā šķirā pieder pie smagiem grēkiem. Smagu matēriju sastāda aptuveni divu stundu darbs. Tā par smagu grēku ir jāuzskata darbs, kas pārsniedz divas stundas (aptuveni divas ar pusi stundas). Tas attiecas uz sevišķi smagu darbu. Ja fiziskais darbs ir samērā viegls, tad smagai matērijai ir vajadzīgs aptuveni triju stundu darbs. Tiesu procesos nevis laika ilgums ir svarīgs smagas matērijas noteikšanā, bet gan darba kvalitāte, piem., ja process notiek publiski.
II.III.2.1.3. Smagi, viegli un vispārēja rakstura darbi
1. Smagi darbi ir: 1) lauku darbi: art, rakt, sēt, stādīt, pļaut u.c., 2) tehniskie darbi: mūrēšanas darbi, kalēju darbi, kokapstrādes darbi, drēbnieku un kurpnieku darbi, aušanas darbi, skulptūru veidošanas darbi, tipogrāfiskie darbi u.c., 3) strādnieku darbi: fabrikās, raktuvēs, lietuvēs u.c., 4) viegli roku darbi: gatavot rožukroņus, skapulārus, mākslīgās puķes, apgriezt rozes, apgriezt zarus augļu kokiem, kur ķermeņa nodarbinātība ir niecīga, bet darbs tiek veikts lielā daudzumā.
2. Viegli darbi ir: literārie un mākslas darbi, studijas, mācīt dziedāt, spēlēt mūzikas instrumentus, zīmēt, rakstīt, piedalīties dejās u.c.
3. Vispārēja rakstura darbi, kas nav aizliegti, kaut arī patērē lielus fiziskus spēkus: ceļojums kājām, jāšus, braukšus, medīt, zvejot ar makšķeri, ar kāsi, ar sīku tīkliņu, ķert putnus.
Ir atļauti arī darbi, kuri saistīti ar ceļošanu (piem., airēt, darbi, kuri nepieciešami braucienam pa dzelzceļu vai jūru).
II.III.2.1.4. Darbi, kuru raksturs nav pilnīgi skaidrs
Tos grūti pieskaitīt vienai vai otrai grupai. Šeit jāņem vērā darba raksturs un ieradums.
Ir atļauts nodarboties ar ēkas būvplāna gatavošanu, jo tas ir viegls darbs un turklāt prāta darbs.
Skulptora darbs ir atļauts tikai tādā gadījumā, ja tic ir sīki pēdējie pilnveidošanas labojumi, kuri nepieciešami, lai skulptūra būtu pilnīga. Darbs pie skulptūras veidošanas no sākuma līdz pilnības stadijai pieder pie smagiem darbiem.
Gleznošana pieder pie viegliem darbiem, tāpēc to var darīt arī svētījamās dienās. Svētdienās un svētku dienās nevar darīt tādus darbus kā dēļa vai rāmja gatavošana, krāsu sagatavošana, gruntēšanas darbi mūrī, tātad visu to, kas jādara darba dienās un kam ir smaga darba raksturs.
Ir atļauts rakstīt ar rakstāmmašīnu (datoru) vai ar roku, izņemot tādus darbus, kuri sastāda regulāro darba dienu darbu. Ja ir tīri tehniska pārrakstīšana, kas tiek veikta darba dienās, tad tas neatšķiras no burtliča darba, tāpēc to pieskaita pie smagiem darbiem.
Izšūšanas rokdarbs nav pieskaitāms pie smagiem darbiem, tāpēc to var atļaut, ja tam ir gadījuma raksturs, bet nevar atļaut, ja šis darbs ir parastā nodarbošanās darba dienās. Visi citi sieviešu rokdarbi (adīšana, tamborēšana) ir pieskaitāmi pie smagiem darbiem, tāpēc tos svētījamās dienās nedrīkst veikt.
Fotografēšanas darbi ir pieskaitāmi pie vidējiem, atskaitot tos, kuri nepieciešami pie sagatavošanās un prasa daudz darba.
Tipogrāfijas darbi pieder pie tehniskiem. Grāmatu iespiešana pieskaitāma pie smagiem darbiem, izņemot avīžu drukāšanu, jo tām ir jāiznāk katru dienu.
II.III.2.1.5. Tiesu procesi
Aizliegti visi tiesu akti, kuri notiek ar tiesās raksturīgo nemieru un troksni. Nav svarīgi, vai tā ir civiltiesa, krimināllietu tiesa, Baznīcas tiesa. Visas tiesu darbības, kas notiek nemiera un trokšņa atmosfērā, ir aizliegtas, bet klusi notiekošie tiesu akti ir atļauti.
a) Troksnis un kņada tiesā saprotami tā, ka tiesas process saistīts ar pušu strīdiem, lieciniekiem, apvainotājiem un aizstāvjiem. Ja tiesa notiek tikai noteiktu aktu apstiprināšanai vai noteiktu tiesību piešķiršanai (absolūcija, dispensa), tad tādi tiesu akti ir atļauti;
b) aizliegtie tiesu akti ir tie, kurus pavada troksnis, kņada: izsaukt strīdīgās puses, nopratināt lieciniekus, pieprasīt zvērestu, pasludināt tiesas lēmumu. Tiesu akti bez trokšņa ir: konsultēties ar advokātu, sniegt informāciju tiesnesim, iesniegt apelāciju.
II.III.2.1.6. Tirdzniecība, tirgus dienas, publiskā pārdošana
1. Gadatirgus, kurā tiek pārdotas lietas, kas atvestas un piegādātas iepriekšējā dienā. Gadatirgus svētku dienās ir atļauts tur, kur to atļauj paradums.
Nedēļas tirgus ir aizliegts svētdienās un svētku dienās. To var pārcelt uz citu nedēļas dienu. Ja civilā vara nedēļas tirgu tomēr noliek uz svētījamu dienu, tad ticīgos attaisno nepieciešamība.
Publiskā izpārdošana vairāksolīšanā (ūtrupe) nav atļauta. Dažās vietās pēc dievkalpojuma tā tiek atļauta lielāka pircēju skaita dēļ.
Privāti pārdot atļauj paradums — ne tikai tās lietas, kuras ir nepieciešamas ikdienai, bet ari citas, kaut arī tas aizņemtu daudz laika. Pārdošana privātos veikalos ir aizliegta. Tirgotājiem svētdienās un svētījamās svētku dienās veikali ir jāslēdz, izņemot, ja to atļauj paradums. Dažās vietās ir ieradums šinīs dienās atvērt veikalus uz noteiktām stundām, lai cilvēki nopirktu vajadzīgo un lai varētu iepirkties tie, kuriem tas nav iespējams citās dienās.
2. Slēgt oficiālus līgumus pie notāra par pirkšanu, pārdošanu, iznomāšanu u.c. svētījamās dienās ir aizliegts, izņemot, ja pastāv tāds ieradums.
Privāta pirkšanas noruna vai līgums ir atļauts. To atļauj vispārējais ieradums. Tā svētdienā var salīgt strādniekus, nopirkt vai pārdot kādu lopu.
2. nodaļa — Iemesli, kuru dēl ir atļauts svētdienās un svētījamās svētku dienās strādāt smagus darbus
II.III.2.2.1. Attaisnojošam iemeslam, kas atļauj svētdienās un svētījamās svētku dienās strādāt smagus darbus, jābūt svarīgam. Jo ilgāk turpinās darbs, jo svarīgākam jābūt iemeslam. Attaisnojošie iemesli ir šādi:
a) dievbijība,
b) personīgā, tuvākā un sabiedriskā nepieciešamība,
c) ieradums.
Ja ticīgajiem ir pilnīgi attaisnojošs iemesls svētdienā strādāt, tad tomēr, lai neatļautos pārāk brīvi sevi attaisnot, ir vajadzīgs lūgt no draudzes gana dispensu. Tas sevišķi nepieciešams tādos gadījumos, ja darbam ir atklāts, publisks raksturs, lai citi netiktu ieļaunoti.
II.III.2.2.2.
Ņemot vērā dievbijības apsvērumu, ir atļauti darbi, kuri nepieciešami Dieva kultam, kas ir pašreiz izpildāms:
a) ir atļauti smagi darbi, kuri tiešā veidā ir nepieciešami dievišķam kultam, piem., zvanīšana ar lieliem zvaniem, karogu nešana procesijā, krusta nešana u.c.;
b) tiek aizliegts viss, ko neprasa tūlītēja kulta vajadzība, piem., baznīcas sienu krāsošana, svētnīcas celšana, akmeņu un baļķu vešana svētnīcas vajadzībām; nav aizliegts gatavot kādai nabadzīgai baznīcai drēbes, korporālus, purifikātorus;
c) vispārējais paradums liek tādus vidējus darbus kā baznīcas mazgāšana, slaucīšana, hostiju cepšana, altāru un baznīcas pušķošana veikt jau iepriekšējā dienā pirms svētdienas. Ja tomēr šie darbi bez nopietna iemesla tiek atlikti uz svētdienu, grēks nav lielāks par ikdienišķu. Bet ja ir nopietns iemesls, tad nav nekāda grēka.
II.III.2.2.3. Nepieciešamība
II.III.2.2.3.1. Ņemot vērā savu nepieciešamību, tiek attaisnoti:
a) kalpi, kuriem saimnieki liek strādāt, bet citu darba devēju tuvākā laikā nav iespējams atrast;
b) nabadzīgie, kuri citādi sevi un savējos nespēj uzturēt. Mājasmātes, kuras labo un kārto savas un savu bērnu drēbes, ja vien citās dienās to nav iespējams izdarīt.
Kalpones un citas sievietes, kuras nedēļas laikā ir tā nodarbinātas, ka tām citā laikā nav iespējams salabot un izmazgāt savu apģērbu.
Strādnieki, kuriem ir savs dārziņš, bet visu nedēļu jāstrādā ārpus mājas. Tomēr jārūpējas, lai dārza darbi nebūtu par ieļaunojumu citiem;
c) zemkopji, kuri lietainā laika dēļ žāvē sienu, liek zārdos, ved mājās, vāc augļus;
d) zemnieki, kuri brauc uz pilsētu iepirkties, ja tiem vienīgā iespēja šim nolūkam ir svinamā diena.
Griba izvairīties no bezdarbības — tas vien vēl nav attaisnojums. Bezdarbības novēršanai ir jāizvēlas atļauta laika pavadīšana. Ja kāds to nevar atrast, turklāt apstākļi ir tādi, ka pastāv zināmas briesmas krist grēkā, piedaloties spēlēs vai pavadot laiku ar izlaidīgiem draugiem, tad jau rodas iemesls nodoties kādiem sīkiem mājas darbiem, tomēr lai nerastos citiem ieļaunojums.
II.III.2.2.3.2. Ņemot vērā cita cilvēka nepieciešamību, tiek attaisnoti:
a) šuvēji (ari kurpnieki), kuri sagatavo nepieciešamo apbedīšanai vai kāzām, ko iepriekšējā dienā nepaspēja izdarīt. Tomēr tikai tas iemesls, ka apģērbs vai apavi bija apsolīti, vēl nav pietiekams attaisnojums, izņemot, ja tādēļ rodas smags zaudējums. Drēbniekiem un kurpniekiem jāvairās pieņemt tik daudz darba, ka bez svētdienas tas nav paveicams;
b) tie, kuri dara žēlsirdības darbus, palīdzēdami nabadzīgiem cilvēkiem, piem., salabo apģērbu, atved malku, darot to, ko drīkst darīt ari paši nabadzīgie cilvēki savos apstākļos.
Ne tikai noteiktam nabadzīgam cilvēkam, bet vispār nabadzīgiem par labu drīkst sagatavot apģērbu. Tomēr nedrīkst nodarboties ar naudas pelnīšanu, lai pēc tam to sadalītu nabagiem, izņemot, ja ir nabadzīgi cilvēki, kuri atrodas smagā vai vissmagākajā dzīves nepieciešamībā (mirst bada nāvē).
Drīkst rīkot ugunsdzēšanas vingrinājumus, ja dalībnieki citā laikā nevar šajos vingrinājumos piedalīties. Nedrīkst aizkavēt piedalīties dievkalpojumā tos, kuri piedalās vingrinājumos, kā ari tos, kuri ir tikai skatītāji.
Meitenes drīkst mācīt strādāt sieviešu darbus.
Amatnieki, kuri labo darbarīkus, drīkst izlabot rīkus, kas zemniekiem vai strādniekiem rītdien būs nepieciešami.
Tie, kuri piedalās glābšanas darbos lielas nelaimes likvidēšanā, piem., ugunsgrēkā, plūdos, steidzamā ceļa vai tilta labošanā.
II.III.2.2.3.3. Ņemot vērā sabiedrisko nepieciešamību, tiek attaisnoti:
a) maizes cepēji, kurus attaisno gan nepieciešamība, gan paradums. Citiem ar maizes cepšanu svētdienās nav atļauts nodarboties. Ari pašiem maizes cepējiem nav sev jācep maize vai jāgatavo citi izstrādājumi citām nedēļas dienām;
b) miesnieki, kuri kauj un sagatavo dzīvnieku gaļu, ja to nav paspējuši izdarīt iepriekšējā dienā, kā tas var notikt lielās pilsētās. Bet to nevar atļauties nelielās pilsētiņās, izņemot gadījumu, ja kopā sanāk vairāku svētku dienu svētīšana;
c) ja notiek kādi laicīga rakstura svētki vai svinības, kad steidzami jāveic dažādi darbi, kā goda vārtu celšana, uguņošanas sagatavošana, tērpu sakārtošana, piem., sagaidot valsts galvu, svinot uzvaru.
Vispār šie darbi jāpadara laikus, lai svētdiena nebūtu jāpārvērš par darba dienu. Bet ja tas laikā nav padarīts, tad jādara vien svētdienā. Ja kāds ar nolūku darbus atliek uz svētdienu, tas smagi grēko.
II.III.2.2.4. Ieradums
Uz ieraduma pamata, kas ir ieguvis likumīgu spēku, ir atļauti vairāki darbi:
a) ir atļauts gatavot ēdienus, kaut gan bagātīgām pusdienām ir jāpieliek daudz darba. Tādus darbus kā putnu un sīkāku dzīvnieku kaušana un apstrādāšana ir jācenšas padarīt iepriekšējā dienā, bet, ja nav izdarīts, kaut vai savas vainas dēļ, tad bez grēka var darīt svētdienā. Ir atļauts sakārtot gultas un ar birsti tīrīt apģērbu;
b) frizieri drīkst dzīt bārdu un griezt matus, jo laucinieki un strādnieki citās dienās nevar atnākt uz frizētavu;
c) ir atļauts vadīt lokomotīves uz dzelzceļa un tvaikoņus jūrā ne tikai pasažieru pārvadāšanai, bet ari preču vešanai. Var darīt visus darbus, kuri saistīti ar šo transportu;
d) kur pastāv ieradums, drīkst laistīt dārzus, žāvēt sienu un labību;
e) darīt sīkus darbiņus: taisīt rožukroņus, skapulārus, mākslīgās puķes nav atļauts, jo visu to dara darba dienās. Ja to dara privāti un atsevišķi, tad uz ieraduma pamata var būt atļauts.