Katoļu katehisms

Trešā daļa

Dzīvošana pēc Dieva baušļiem

Katoļu katehisms

Trešā daļa

Dzīvošana pēc Dieva baušļiem

Kā Dievs mums dara zināmus savus baušļus

Tāpēc ka Dievs ir mūsu Kungs un Tēvs, mums jāpilda viņa baušļi. Jau no pašā sākuma Dievs darījis tos zināmus radības kārtībā, vēlāk desmit baušļos un jo sevišķi galvenajā bauslī. Viņš ir tā iekārtojis, ka mēs ar savu sirdsapziņu atskārstam, kas ir viņa bauslis.

91. Dieva radības kārtība

Svētais Augustīns raksta: „Dižā Radītāja griba izpaužas katras radītās lietas dabā. — Saskaņā ar Dieva likumu griežas debesu poli, un zvaigznes iet savu ceļu, saule apgaismo dienu un mēness nakti, un visums ar dienām, mēnešiem, gadiem, saules un zvaigžņu gadiem pastāvīgā laiku maiņā ietur savu kārtību” (Dieva valstība 21, 8; Sarunas ar sevi 1,1,4).

Zīmējumā cilvēks parādīts savā dzīves aplokā. Kā Dieva ieceltam pārvaldniekam viņam jārūpējas par viņam uzticētiem cilvēkiem un lietām.

No paša iesākuma Dievs pasaulē nodibināja lielu un daudzveidīgu kārtību. Visiem radījumiem viņš deva viņu veidu un līdz ar to viņu likumību.

Dievs grib, lai visi radījumi ievērotu šo kārtību. Bezprāta radījumi akli un piespiesti klausa dabas spēkiem un dziņām, kuras Dievs viņos ielicis. Mums cilvēkiem jāatzīst radības kārtība un jāklausa tai labprātīgi. Likumību, kuru Dievs devis radības kārtībai, mēs saucam par dabas likumu.

Tāpēc ka radības kārtība cēlusies no Dieva, tā ir svēta. Ar gudrību un mīlestību viņš to ir izdomājis un dara caur to mums zināmu savu svēto gribu. Kas pārkāpj radības kārtību, tas grēko pret Dievu un noziedzas pret viņa roku darbu.

Kristietim Dievs piešķīris sevišķas spējas klausīt Dieva radības kārtībai. Tāpēc ka ticība viņu ir apgaismojusi un Baznīca mācījusi, viņš var skaidrāk saskatīt Dieva kārtību. Tāpēc ka Dievs sniedz viņam bagātīgākas žēlastības, viņš var vieglāk izpildīt Dieva kārtību.

Apdomā: 1. Kur Dievs jau no paša iesākuma darījis cilvēkiem zināmu savu gribu? 2. Kā paklausa radības kārtībai bezprāta radījumi? 3. Kā jāklausa radības kārtībai mums cilvēkiem? 4. Kā mēs saucam likumību, kuri Dievs devis radības kārtībai? 5. Kāpēc kristietis ir sevišķi spējīgs klausīt Dieva radības kārtībai?
187. Kāpēc radības kārtība ir svēta?

Radības kārtība ir svēta, tāpēc ka tā cēlusies no Dieva un dara mums zināmu viņa svēto gribu.

Apņemšanās: Klausot Dieva radības kārtībai, es ceļu savu laicīgo un mūžīgo laimi.
Uzdevumi: 1. Nosauc baušļus, kurus mēs varam noskārst jau no radības kārtības! 2. Kāpēc mēs grēkojam, pārkāpjot radības kārtību?

92. Dieva baušļi

Varenas zīmes notika Sinaja kalnā, kur Dievs pasludināja desmit baušļus. Biezs padebesis gulēja virs kalna, Tad sākās zibens un pērkons un atskanēja varenas bazūnes skaņas.

Viss Sinaja kalns kūpēja, jo Kungs ugunī nolaidās uz tā. Tad Mozus veda tautu no nometnes Kungam pretim, un Kungs no uguns deva desmit baušļus. Izbaiļu pārņemti, izraēlieši atkāpās. Tad Mozus viņiem sacīja: „Dievs ir nonācis, lai jūs viņu bītos un negrēkotu” (sal. 2. Moz.19 u. 20).

Savā tēva mīlestībā Dievs deva mums arī desmit baušļus. Ar tiem viņš noteikti un svinīgi paziņoja savu gribu un apstiprināja savas radības kārtību. Baušļi pasaka mums pavisam skaidri un noteikti, kas mums jādara. Tie ir mums ceļa rādītāji uz mūsu laicīgo un mūžīgo laimi.

Kristus apstiprināja desmit baušļus. Viņš mūs skubināja tos pildīt; viņš izskaidroja mums tos ar savu priekšzīmi un rādīja, kā tie jāpilda. — Katehismā mēs tos mācāmies saīsinātā veidā.

Kristus mums jo sevišķi lika pie sirds mīlestības bausli. Viņš sacīja: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka! Šis ir lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu!” (Mat. 22, 37-39; Mark. 12, 30-31).

Mīlestības bauslis ir galvenais bauslis. Ja mēs šo bausli izpildām, mēs izpildīsim arī citus. Svētais Pāvils raksta „Baušļi: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, kā arī visi citi baušļi, ir ietverti šinīs vārdos: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Mīlestība nedara tuvākam ļaunu. Tāpēc bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom. 13, 9—10).

Apdomā: 1. Kāpēc Dievs deva desmit baušļus? 2. Kā Kristus apstiprināja desmit baušļus? 3. Kāpēc mīlestības bauslis ir galvenais bauslis?
188. Kā skan desmit Dieva baušļi?

Es esmu Kungs, tavs Dievs.

1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās manīm!

2. Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt!

3. Tev būs svēto dienu svētīt!

4. Tev būs godāt savu tēvu un māti!

5. Tev nebūs nokaut!

6. Tev nebūs laulību pārkāpt!

7. Tev nebūs zagt!

8. Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāku!

9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu!

10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam!

189. Kā skan galvenais bauslis?

„Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka! šis ir lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu!”

Apņemšanās: Dieva bauslis visos gadījumos ir tas pareizais. Kad citi dara ļaunu, es to nedarīšu!
Dieva vārdi: Jēzus sacīja: „Kam ir mani baušļi un viņš tos pilda, tas mani mīl” (Jāņ. 14,21). — Bagātajam jauneklim viņš teica: „Ja tu gribi ieiet dzīvībā, pildi baušļus” (Mat. 19,17). — „Tā ir mīlestība uz Dievu, ka mēs pildām viņa baušļus” (1. Jāņ. 5, 3).
Uzdevumi: 1. Vai melošana, zagšana un nogalināšana arī tad būtu grēks, ja Dievs ar desmit baušļiem to nebūtu aizliedzis? Pamato savu atbildi! 2. Kas būtu pasaulē citādi, ja visi cilvēki pildītu desmit baušļus?
No 118. psalma: No visas sirds es meklēju tevi: dod, ka es neatkāptos no taviem baušļiem. Esi slavēts, ak Kungs; māoi man saprast tavas pavēles. Māci man klausīt tavam likumam; es turēšu to no visas sirds. Es mīlu, Kungs, tavus likumus, visu dienu tos meklē manas domas. Tavs vārds ir spīdeklis manām kājām, gaisma manam ceļam. Mana mēle apdziedās tavus vārdus, jo visi tavi baušļi ir taisnīgi.

Pimais Dieva bauslis

Tāpēc ka Dievs ir mūsu Radītājs un mūsu augstākais Kungs mūsu cēlais un svētais uzdevums ir viņu vienīgo pielūgt un viņam kalpot no visa sava spēka. Dievs pavēl: „Tev nebūs citus dievus turēt līdzās manīm.”

94. Dieva pielūgsme

Svētais Jānis reiz tika garā aizrauts. Viņš redzēja debesīs troni, un uz troņa kāds sēdēja, kas izskatā bija līdzīgs dārgakmeņu mirdzumam. Virs troņa bija varavīksne. Ap troni sēdēja divdesmit četri sentēvi, ietērpti baltās drānās. Uz galvas tiem bija zelta kroņi. Troņa tuvumā bija četras dzīvas būtnes. Tās sauca dienu un nakti: „Svēts, svēts, svēts ir visvarenais Kungs Dievs, kas bija, kas ir un kas nāks.” Tad divdesmit četri sentēvi metās zemē un pielūdza to, kas dzīvo mūžīgi mūžam. Viņi nolika troņu priekšā savus kroņus, sacīdami: „Kungs, mūsu Dievs, tu esi cienīgs saņemt slavu un godu un varu, jo tu esi visas lietas radījis un caur tavu gribu tās ir tapušas” (sal. Atkl. 4).

Pirmie trīs baušļi norāda uz Dievu. Viņš ir mūsu Radītājs un Kungs. Tāpēc mūsu augstākais pienākums ir viņu pielūgt un viņam kalpot. Vīraks ir pielūgsmes zīme, kas tiek sniegta tikai Dievam. Kad dievkalpojumā pie altāra kāpj augšup vīraks, mēs domājam par pielūgsmi, ko Kristus, mūsu augstais priesteris, sniedz Tēvam. Arī mūsu sirdīm jābūt pilnām tādas pielūgsmes.

Dievs ir debesu un zemes Radītājs. Viņš ir bezgalīgi diženāks par visu, ko viņš radījis. Viņa priekšā mēs neesam nekas. Debesu eņģeļi dreb viņa majestātes priekšā. Vēl jo vairāk mums godbijībā un pazemībā jānoliecas Dieva bezgalīgās varenības priekšā un jāatzīst un jāgodina viņš kā augstākais Kungs; mums jāpielūdz Dievs.

Mēs drīkstam pielūgt tikai Dievu, jo vienīgi viņš ir mūsu Radītājs un mūsu augstākais Kungs. Kas ieceļ kādu radījumu par savu augstāko Kungu un to pielūdz, tas kalpo elkiem un nododas elkdievībai. Ar māņticību grēko tas, kas radītām liegtām pieraksta slepenus spēkus, kurus Dievs tām nav piešķīris, piem., kas mēģina pēc zvaigznēm, vai kārtīm zilēt nākotni, vai tic, ka zināmas lietas, skaitļi un dienas var iespaidot viņa likteni. — Ar buršanu grēko tas, kas ar ļauno garu palīdzību grib darīt brīnumus. Mums jāslavē un jāgodina Dievs ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder; arī mūsu ķermenis un visas lietas ir radītas Dieva godam. Tāpēc mums jāpielūdz Dievs arī ārēji: ar mutes lūgsmām un dziesmām, ar roku salikšanu, un ceļu locīšanu, ar sveču gaismu un mūzikas skaņām, ar altāru rotu un tērpu skaistumu.

Arī kopība cēlusies no Dieva: ģimene, Baznīca, valsts. Tāpēc mums jāgodina Dievs arī kopīgi un atklāti.

Kristus mums rādīja, kā mums jāpielūdz Tēvs. Viņš mums atgādina, ka Dievs jāpielūdz ne tikai ārēji, bet vienmēr arī iekšēji un ar sirdi. Ja mēs lūgšanā savienojamies ar Kristu, mēs esam īsti Tēva pielūdzēji (sal. Jāņ. 4, 23 24).

Apdomā: 1. Kā skan pirmais Dieva bauslis? 2. Kas grēko ar elkdievibu? 3. Kas grēko ar māņticību? 4. Kāpēc mums jāpielūdz Dievs arī ārēji? 5. Kāpēc mums jāgodina Dievs arī kopīgi un atklāti? 6. Kad mēs esam īsti Tēva pielūdzēji?
192. Ko Dievs mums pavēl pirmajā bauslī?

Pirmajā bauslī Dievs mums pavēl pielūgt vienīgi viņa, tāpēc ka vienīgi viņš Ir debesu un zemes Radītājs un augstākais Kungs.

Apņemšanās: Dažreiz es viens pats aiziešu uz Baznīcu, nometīšos tur ceļos un sacīšu: „Svētais, lielais Dievs, tu esi šeit. Es tevi pielūdzu.”
Pielūgsmes vārdi: „Mans Dievs, cik liels, svēts un brīnumains tu esi! Tu esi visas pasaules Kungs. Tavas domas ir nesalīdzināmi augstākas par visu cilvēku domām; tava vara lielāka par visas pasaules varu; tava mīlestība lielāka un maigāka nekā mana sirds to spēj saprast. Es tevi apbrīnoju; es padodos tev; es tevi pielūdzu visdziļākā godbijībā, tevi, savu visaugsto un vismīļo Dievu un Kungu.”
„Mēs tevi slavējam, mēs tevi teicam, mēs tevi pielūdzam, mēs tevi godinām, mēs tev pateicamies tavas lielās godības dēļ” (Gloria svētajā Misē).

95. Dieva gribas pildīšana

Kādu dienu Jēzus sacīja tautai: „Ne katrs, kas man saka: ‚Kungs, Kungs’, ieies debesu valstībā, bet tas, kas izpilda mana Tēva gribu, kas ir debesīs” (Mat. 7, 21).

Visai mūsu dzīvei jābūt īstas pielūgsmes pārņemtai. Kad mēs pielūdzam Dievu, mēs pakļaujamies viņa varai un pildām viņa gribu. Kristus vienmēr pildīja Tēva gribu. Kā nabadzīgs namdaris viņš 30 gadus klusu un nepazīts dzīvoja Nācaretē.

Ja mēs Dievu patiesi pielūdzam, mēs padodamies arī viņa varai. Mēs esam gatavi, visās lietās pildīt viņa gribu, kā to darīja Kristus, mūsu Mācītājs. Ko Dievs grib, tas ir svēti un mums derīgi. Viņa griba rāda mums pareizo ceļu visos mūsu dzīves apstākļos.

Dievs dažas lietas pavēl, dažas aizliedz. Ko Dievs pavēl, tas mums jādara; ko viņš aizliedz, no tā mums jāvairās. Dažreiz Dievs mūs ierosina uz kaut ko, to nepavēlot. Arī tad mums labprātīgi jāpilda viņa griba un nav jāļauj kūtrībai un laiskumam mūs no tā atturēt. Svētie pūlējās līksmi un augstsirdīgi izpildīt Dieva gribu arī vismazākajos sīkumos.

Mums jāpilda Dieva griba arī tad, kad Dievs no mums prasa upurus, vai liek pār mums nākt ciešanām. Arī tad mums jāpadodas Dieva gribai un kopā ar Jēzu jālūdzas: „Tēvs, ne mans, bet tavs prāts lai notiek” (Lūk. 22, 42).

Dievam ir sevišķs nodoms ar katru cilvēku. Mums jācenšas to izprast un bieži jālūdzas, lai Dievs mums rādītu mūsu ceļu un dotu mums spēku to uzticīgi un neatlaidīgi staigāt.

Apdomā: 1. Kas mums jādara, ja mēs patiesi pielūdzam Dievu? 2. Kas mums jādara, ja Dievs ierosina mūs uz kaut ko labu, nepavēlot to? 3. Kas mums jādara, ja Dievs prasa no mums upuri vai liek pār mums nākt ciešanām?
193. Kāpēc mums jāpilda Dieva griba?

Mums jāpilda Dieva griba,

1. tāpēc ka Dievs ir mūsu augstākais Kungs,

2. tāpēc ka viņa griba nāk mums par labu.

Apņemšanās: Ja es atzīšu, ka Dievs kaut ko grib no manis, es sacīšu: „Jā, Tēvs, labprāt!”
Dieva vārdi: „Kas izpilda mana Tēva, kas ir debesīs, prātu, tas ir mans brālis un māsā un māte” (Mat. 12, 50). — „Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” (Lūk. 1,38). — „Pasaule un viņas kārība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, tas paliek mūžīgi” (1. Jāņ. 2,17).
No svēto mācības: „Ir tikai viena dižciltība — izpildīt Dieva gribu” (Jānis Hrizostoms).
Lūgsma: „Kungs! Es gribu, ko tu gribi. Es gribu, tāpēc ka tu to gribi. Es gribu, kā tu gribi. Es gribu, kamēr tu gribi” (Pāvests Klements XI).
Uzdevumi: 1. Kā tu vari noskārst, ko Dievs no tevis grib? 2. Kāda iemesla dēļ cilvēki bieži nepilda Dieva gribu? 3. Kad var būt sevišķi grūti pildīt Dieva gribu?

96. Labs nodoms

Svētais Pāvils raksta: „Vai jūs ēdat vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!‘‘ (1. Kor. 10, 31).

Arī mēs ar labu nodomu varam visu savu dzīvi pakļaut Dieva gribai. Pat visvienkāršākais un visnenozīmīgākais darbs vairs nav nospiedošs un pazemojošs un kļūst svēts dienests Dievam par godu, ja mēs to' darām labā nodomā.

Kā Dieva bērniem, mums viss, ko mēs darām, jādara priekš Dieva. Mums viss jādara nodomā godināt ar to Dievu, parādīt viņam savu mīlestību un pateicību un izpildīt viņa gribu.

Šo nodomu mēs saucam par labu nodomu.

Labs nodoms svētina darbu un atpūtu, priekus un bēdas, un savie-no mūs arvien ciešāk ar Dievu; tas padara Dieva priekšā vērtīgus mūsu visniecīgākos ikdienas darbus un vairo mūsu debesu algu. Jo skaidrāks un pilnīgāks ir mūsu nodoms, jo lielāks ir mūsu nopelns.

Mums vajadzētu bieži uzmodināt labu nodomu. Bet galvenokārt mums jāsvētina mūsu darbi ar labu nodomu, jo darbs aizņem mūsu laika lielāko daļu. Labu nodomu mēs varam uzmodināt vārdiem: „Visu mana Dieva godam”, „Dieva vārdā”, „Visu priekš” tevis, mans Dievs”, „Jēzu, visu tevis dēļ”.

Mums jāsargās darīt kaut ko labu ačgārnā nodomā. Piem., farizeji nedarīja labos darbus Dieva godam, bet lai viņus redzētu cilvēki. Jēzus saka: „Patiesi, es jums saku: viņi savu algu jau saņēmuši” (Mat. 6, 5).

Apdomā: 1. Kad mums ir labs nodoms? 2.Kāpēc labam nodomam ir tik liela vērtība? 3. Kad mums jāuzmodina labs nodoms? 4. Kā mēs varam uzmodināt labu nodomu?
194. Kāpēc mums bieži jāuzmodina labs nodoms?

Mums bieži jāuzmodina labs nodoms, tāpēc ka mēs ar to godinām Dievu, svētinām visos savus darbus un vairojam savu debesu algu.

Apņemšanās: Katru ritu es uzmodināšu labu nodomu un dienā to vairākkārtīgi atjaunošu.
No svēto mācības: „Roka pie darba, sirds pie Dieva” (Svētā Gita). — „Dievs tik daudz neskatās uz darbu lielumu kā uz mīlestību, ar kādu tie pastrādāti” (Svētā Terēze no Avilas).

97. Svēto godināšana

156. gadā Smirnas kristieši kādā apkārtrakstā vēstīja par sava bīskapa, svētā Polikarpa, mocekļa nāvi. Viņi rakstīja: „Kristu mēs pielūdzam, tāpēc ka viņš ir Dieva Dēls. Bet asinslieciniekus mēs mīlam kā Kunga mācekļus un atdarinātājus viņu nepārspējamās upurgatavības dēļ, ar kādu tie atdevās savam Kungam un Mācītājam. Kaut arī mēs kļūtu viņu biedri un līdzmācekļi!” Par sava svētā mocekļa bīskapa mirstīgajām atliekām viņi rakstīja: „Tās mums ir dārgākas par dārgakmeņiem un mīļākas par zeltu. Mēs tās apbedījām piemērotā vietā. Tur mēs līksmās gavilēs sapulcēsimies un svinēsim viņa moceklības gada dienu.”

Mēs turam godā svēto — Dieva draugu — gleznas un tēlus. Puķes svētgleznu priekšā ir mūsu godināšanas un mīlestības izpausme. Bet pielūgsme pienākas tikai Dievam.

Svētie ir sevišķi Dieva draugi. Tie ir viņa žēlastības meistardarbs. Tie mīlēja Dievu vairāk par visu un varonīgi kalpoja viņam. Dievs godā tos debesīs un ir jau bieži tos cildinājis brīnumiem. Tāpēc mēs mīlam un godinām svētos.

Mēs godinām svētos, svinot viņu piemiņu un piesaucot viņu aizlūgumu. Pie tam mēs pateicamies Dievam par žēlastībām, kuras viņš svētajiem dāvinājis, un lūdzam viņu, lai viņš uz svēto aizlūgumu būtu mums žēlīgs un palīdzētu mums kļūt tiem līdzīgiem. Kāda svētā svētkus parasti svin viņa nāves dienā, jo šī diena ir viņa dzimšanas diena debesīm.

Svētie ir mūsu paraugtēls sekošanā Kristum. Lasot viņu dzīves aprakstus, mēs iepazīstamies ar viņu varonīgo dzīvi un topam paskubināti sekot viņu priekšzīmei.

Mēs godinām arī svēto miesas un dažus priekšmetus, ko viņi lietojuši virs zemes. Tie ir mums dārga svēto piemiņa. Mēs tos saucam par relikvijām (t. i. atliekām). — Arī svēto attēlus mēs turam godā. Ar to mēs godinām pašus svētos. Attēli mūs ierosina mīlēt svētos un viņus atdarināt. — Dažreiz Dievs ar brīnumiem cildina svēto relikvijas un attēlus un bieži piešķir tiem, kas tos godina, sevišķas žēlastības.

Mēs turam godā svēto — Dieva draugu — gleznas un tēlus. Puķes svētgleznu priekšā ir mūsu godināšanas un mīlestības izpausme. Bet pielūgsme pienākas tikai Dievam.

Apdomā: 1. Kāpēc svētie ir sevišķi Dieva draugi? 2. Kā Dievs cildina svētos? 3. Kad parasti svin kāda svētā svētkus? 4. Ko mums dod svēto dzīves apraksti? 6. Kas ir relikvijas?
195. Kāpēc mēs godinām svētos?

Mēs godinām svētos, tāpēc ka tie ir Dieva draugi un tāpēc ka pats Dievs tos cildina.

196. Kā mēs godinām svētos?

Mēs godinām svētos,

1. svinot viņa piemiņu un piesaucot viņa aizlūgumu,

2. sekojot viņu priekšzīmei,

3. godā turot viņa relikvijas un attēlos.

197. Kāpēc mēs godinām svēto relikvijas?

Mēs godinām svēto relikvijas,

1. tāpēc ka tās ir dārga svēto piemiņa,

2. tāpēc ka Dievs bieži ir cildinājis relikvijas brīnumiem.

198. Kāpēc mēs turam godā svēto attēlus?

Mēs turam godā svēto attēlus,

1. tāpēc ka ar to mēs godinām pašus svētos,

2. tāpēc ka attēli modina mūsos mīlestību uz svētajiem un ierosina mūs tos atdarināt.

Apņemšanās: Es iegādāšos kādu grāmatu par svēto dzīvi un cītīgi to lasīšu. Vispirms es iepazīšos ar savu vārda patronu, piesaukšu un atdarināšu to.
No Baznīcas dzīves: Dažus svētos mēs piesaucam sevišķās vajadzībās, piem., svēto Jāzepu ģimenes rūpēs, tāpēc ka viņš rūpējās par Svēto Ģimeni, un kā mirēju patronu, jo, pēc nostāstiem, pie viņa nāves gultas stāvējis Jēzus; svēto Franci Ksaveru mēs piesaucam misiju lietās, jo viņš pats bija liels misionārs.
Saruna par ticību: Daži saka: „Godināt svēto relikvijas ir māņticība.” — Mēs atbildam: „Mēs turam godā arī mūsu mirušo vecāku kapu, ģīmetnes un dažādas piemiņas lietiņas. Bet svēto relikviju un attēlu godināšanu Dievs ir apstiprinājis brīnumiem.” — Citi saka: „Vai svēto godināšana nenovirza no Dieva cildināšanas?” — Mēs atbildam: „Godinot svētos, mēs godinām Dievu, jo tie savu svētumu saņēmuši no viņa. Pareiza svēto godināšana mūs arī pamudina cildināt Dievu un viņam labāk kalpot.”
Uzdevumi: 1. Kādās lietās tu jo sevišķi vari atdarināt savu vārda patronu? 2. Ko tu zini par mūsu draudzes Baznīcas patronu? 3. Ko tu zini par mūsu bīskapijas patronu? 4. Uzskaiti svētos, kas top piesaukti sevišķās vajadzībās! 5. Kādi svētie ir jaunatnes paraugtēli un patroni? 6. Kādu svēto svētkus tu zini? 7. Uzskaiti svētos, kas pēdējā laikā izsludināti par svētiem! 8. Uzskaiti svētos, kuru pazīšanas zīmi tu zini? 9. Ko tu atbildēsi tam, kas tev saka: „Katoļi pielūdz svētos?”

98. Marijas godināšana

Kad eņģelis Gabriēls atnāca pie Marijas, viņš sacīja: „Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi.” Drīz Pēc tam Marija devās pāri kalniem pie savas radinieces Elizabetes. Kad Elizabete dzirdēja Marijas sveicināšanu, tā piepildījās ar Svēto Garu un skaļā balsī sauca: „Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis” (sal. Lūk. 1, 26-45).

Marija ir Dieva māte un visu svēto karaliene. Mēs viņu jo sevišķi godinām ar rožukroni, kur mēs viņu arvien no jauna sveicinām eņģeļa vārdiem un tādā veidā, it kā turēdamies pie viņas mātes rokas, apdomājam pestīšanas noslēpumus.

Dievs paaugstināja Mariju pār visiem eņģeļiem un svētajiem un apveltīja to neskaitāmām žēlastībām. Viņa ir Dieva Dēla māte un vissvētākā starp visām sievietēm. Viņa ir arī mūsu māte un nemitīgi lūdz Dievu par mums. Tāpēc mēs jo sevišķi godinām Mariju.

Bieži mēs skaitām Ave Maria (Esi sveicināta). Šī lūgsma sastāv no divām daļām: no slavinājuma un lūguma. Slavinājums sākas ar erceņģeļa Gabriēla sveicienu: „Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi.” Tāpēc šo lūgsmu sauc arī par „Eņģeļa sveicinājumu” jeb „Esi sveicināta” — Sveicinot Mariju eņģeļa vārdiem, mēs atceramies tās daudzās žēlastības, kuras Dievs viņai dāvinājis, un domājam par to, cik tuvu Dievam viņa atrodas. — Tad mēs viņu teicam Elizabetes vārdiem, un ar viņu mēs slavējam Jēzu, viņas mīļo Dēlu, mūsu Pestītāju: „Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis, Jēzus,” — Lūgumu ir pievienojusi Baznīca: „Svētā Marija, Dieva māte, lūdzies par mums grēciniekiem tagad un mūsu nāves stundā! Amen.” Ar šiem vārdiem mēs lūdzam Marijas spēcīgo aizlūgumu pie Dieva.

Rožukronī un „Kunga eņģelī” lūgsma „Esi sveicināta” tiek vairāk reižu atkārtota. Izrunājot šos vārdus, mēs domās kavējamies pie mūsu atpestīšanas noslēpumiem.

Marijas augstākie svētki ir Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētki un Marijas debesīs uzņemšanas svētki. — Maija mēnesī mēs rotājam viņas altāri ziediem un noturam maija dievkalpojumus. Oktobri mēs katru dienu skaitām rožukroni par lielajām kristietības vajadzībām. No nedēļas dienām sestdienas skaitās Marijas dienas. — Priekos un bēdās mēs apmeklējam Marijas svētceļojumu vietas, kuras Dievs apveltījis brīnumainiem žēlastības pierādījumiem.

Apdomā: 1. Ko mēs lūdzam no Marijas „Esi sveicināta” otrajā daļā? 2. Kas mums jāstādās sev priekšā, skaitot „Esi sveicināta” rožukroni? 3. Kuri ir augstākie Marijas svētki? 4. Kādi mēneši ir veltīti Marijai?
199. Kāpēc mēs jo sevišķi godinām Mariju?

Mēs jo sevišķi godinām Marija, tāpēc ka viņa ir Dieva māte un mūsu debesu māte.

Apņemšanās: Nevienu dienu bez „Esi sveicināta”! — Ejot garām Marijas attēlam, es sveicināšu Dievmāti.
Dieva vārdi: Marija sacīja Elizabetei: „No šī laika mani svētīgu teiks visas paaudzes” (Lūk. 1,48).
Lūgsmas: „Tavā patvērumā” — „Esi sveicināta, Karaliene” — „Piemini” — Lauretānas litānijā.
Uzdevumi: 1. Uzraksti, kā sākas Marijas dziesmas, kuras tu proti! 2. Kur mūsu draudzes Baznīcā attēlota Marija? 3. Kā viņa attēlota? 4. Uzskaiti kādas Marijas svētceļojumu vietas! 5. Ierāmē kādu Marijas gleznu un pakar to pie savas gultas! 6. Vāc skaistas Marijas bildītes! 7. Uzzīmē Marijas svētku kalendāru!

Otrais Dieva bauslis

Tāpēc ka Dievs ir svēts, mums jātur svēts arī Dieva vārds un viss, kas veltīts Dievam. Dievs pavēl: „Tev nebūs Dieva vārdu nelietīgi valkāt!”

99. Godbijība pret Dieva vārdu

„Teiciet, jūs Dieva kalpi, teiciet Kunga vārdu. Slavēts ir Kunga vārds tagad un mūžīgi mūžam. No saules lēkta līdz saules rietam lai slavēts ir Kunga vārds. Kungs ir augstu pār visām tautām, viņa godība pāri debesīm” (112. ps., 1—4).

Mums jātur svēts Dieva vārds. Kristībā mums Jēzus vārds kā neredzams zīmogs tika iespiests sirdi. Tas mums stāsta par Kunga mīlestību, kas pie krusta mūs atpestīja.

Dievs ir bezgalīgi svēts un visas pielūgsmes cienīgs. Tāpēc mēs tikai godbijībā drīkstam runāt par Dievu un. mums jātur svēts Dieva vārds. Arī Jēzus vārdu un citus svētos vārdus un apzīmējumus (piem., krusts, sakraments) mēs drīkstam izrunāt tikai godbijībā un pateicībā. Ortajā bauslī Dievs mums pavēl turēt svētu viņa vārdu.

Pret šo bausli grēko, kas Dieva vārdu vai citus svētus vārdus izrunā vieglprātīgi vai dusmās, sevišķi lādoties. — Daži iet pat tik tālu, ka nolamā Dievu, vai saka par viņu kaut ko ļaunu; viņi zaimo Dievu. Zaimo Dievu arī tas, kas sev prasa dievišķīgu godu. Vecajā Derībā ir sacīts: „Kas zaimo Kunga vārdu, tam būs mirt; visai draudzei būs to nomētāt akmeņiem” (3. Moz. 24,16).

Neviens nav izrunājis svēto Dieva vārdu tik godbijīgi, svētcienīgi un ar tādu mīlestību kā Jēzus, Dieva Dēls. No viņa mēs varam vislabāk mācāties mīlēt un godināt Dieva vārdu.

Apdomā: 1. Kas grēko pret otro bausli? 2. Kas grēko lādoties? 3. Kas grēko, zaimojot Dievu? 4. Kas māca mums vislabāk godināt Dieva vārdu?
200. Ko Dievs mums pavēl otrajā bausli?

Otrajā bausli Dievs mums pavēl turēt svētu viņa vārdu.

201. Kāpēc mums jātur svēts Dieva vārds?

Mums jatur svēts Dieva vārds, tāpēc ka Dievs pats ir bezgalīgi svēts.

Apņemšanās: Metot krustu, es katrreiz izrunāšu lēnām un svetcienīgi trīs dievišķo personu vārdus. — Dzirdot, ka kāds nelietīgi valkā svētos vārdus, es tūdaļ lūgšos: „Lai slavēts Jēzus Kristus!” vai: „Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam!”
Uzdevums: Sameklē vārdus, ar kādiem Dievs top uzrunāts Svētajos Rakstos, lūgsmās un dziesmās!

100. Godbijība pret visu, kas veltīts Dievam

Reiz Jēzus iegāja templī un izdzina visus, kas tempti pirka un pār-deva. Viņš apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju stat-ņus, sacīdams „Stāv rakstīts: „Mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to padarāt par slepkavu bedri” (Mat. 21,12 13).

Ja mēs mīlam Dievu, tad mums ir svēts arī dievnams. Kristus iedegās svētās dusmās, redzot pircēju un pārdevēju nesvēto izturēšanos templī. Viņš apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju statņus.

Ja mēs Dievu mīlam un godinām, mums ir godbijība arī pret vietām, lietām un personām, kas ir Dievam veltītas un iesvētītas, piem., pret dievnamu un kapsētu, pret krustu, altāri un svētajiem traukiem, pret priesteriem un ordeņa personām.

Sevišķi svēti mums ir sakramenti, it īpaši vissvētākais altāra sakraments. Tajos Dievs nāk sevišķi tuvu pie mums. Tāpēc mums tie cienīgi jāsaņem un rūpīgi jāsagatavojas uz to saņemšanu. — Arī Bībele mums ir svēta, jo tā satur Dieva vārdus.

Kas nozākā un apgāna Dievam veltītas vietas, lietas vai personas, tas izdara svētzādzību; tas nolaupa Dievam pienākošos godu. Sevišķi smagu svētzādzību izdara tas, kas apgāna vai necienīgi pieņem vissvētāko altāra sakramentu. Arī tas, kas negodbijīgi uzvedas svētās vietās, nevīžīgi vai bez godbijības apietas ar svētām lietām vai negodbijīgi izturas pret priesteriem un ordeņa personām, grēko pret Dievu.

Apdomā: 1. Uzskaiti vietas un lietas, kas veltītas Dievam! 2.Ko prasa no mums godbijība pret svētajiem sakramentiem? 3. Kāpēc mums jācienī Bībele? 4. Kāpēc mums jāizturas godbijīgi pret priesteriem un ordeņa personām? 5. Kas grēko pret godbijību, kas pienākas Dievam veltītām vietām, lietām un personām? 6. Kas izdara svētzādzību?
Apņemšanās: Es godbijīgi apiešos ar svētām lietām, piem., rožukroni, svētītām svecēm, svētīto ūdeni, Bībeli un citām reliģiskām grāmatām. — Es necietīšu savā klātbūtnē jokus par kādu Bībeles vārdu, dievkalpojumu vai grēku sūdzi. — Iesvētītās lietas, kas vairs netiek lietotas, es neaizmetīšu, bet sadedzināšu vai aprakšu.
Dieva vārdi: „Neaizkariet manus svaidītos! Nedariet ļaunu maniem praviešiem!” (104. ps., 15).
Uzdevumi: 1.Kā mēs izpaužam savu godbijību: a) Baznīcā, b) ņemot svētīto ūdeni, e) ejot pie komūnijas, biktskrēala priekšā? 2. Kādi svēti vai iesvētīti priekšmeti ir pie jums mājās? — Kādi mūsu draudzē?

101. Zvērests

Kad Jēzus bija sagūstīts, augstā padome meklēja nepatiesu liecību pret viņu, lai varētu viņam piespriest nāvi. Bet viņi neatrada nevienas, kaut gan uzstājās daudz nepatiesu liecinieku. Tad augstais priesteris piecēlās un sacīja Jēzum: „Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Mesija, Dieva Dēls?” Jēzus atbildēja viņam: „Jā, es tas esmu” (sal. Mat. 26, 59—64).

Ar zvērestu cilvēks kādā svarīgā lietā piesauc Dievu par liecinieku. Paceltās rokas izstieptie trīs pirksti norāda uz trīs vienīgo Dievu.

Dažreiz ir nepieciešams, ka kāds savu liecību par to, ko viņš redzējis, dzirdējis vai darījis, sevišķi apstiprinātu. Tādos svarīgos gadījumos, sevišķi tiesas priekšā, viņš drīkst piesaukt visuzinātāju Dievu par liecinieku, ka viņš runā patiesību. Viņš apzvēr savu liecību.

Arī ja kāds kādā svarīgā lietā grib kaut ko apsolīt, viņš drīkst piesaukt Dievu par liecinieku, ka viņš turēs savu solījumu. Viņš apzvēr savu solījumu. Tāds, piem., ir dienesta zvērests, kuru , savā amata iestājoties, dod dažas svarīgas amata personas. Kas ir kaut ko svarīgu ar zvērestu apsolījis, tas izdara smagu grēku, ja viņš šo solījumu lauž.

Ja kāds kādā svarīgā lietā kaut ko patiesu apzvēr, tas godina Dievu, jo ar to viņš atzīst Dieva viszinību, taisnīgumu un visspēcību un padodas Dieva svētajai tiesai.

Kas tīšu prātu nepatiesi zvēr, tas piesauc Dieva par liecinieku meliem; tas dod nepatiesu zvērestu. Tas zaimo visuzinātāju, svēto Dievu un satricina uzticību cilvēku starpā. Tāpēc nepatiess zvērests ir viens no lielākiem noziegumiem. Grēko arī tas, kas zvēr vieglprātīgi, t. i. bez nopietnas vajadzības, vai arī nezinādams, vai tas, ko viņš saka, ir patiesība, un vai viņš varēs izpildīt to, ko viņš apsola. — Kas zvēr darīt kaut ko ļaunu, tas grēko, tāpēc ka viņš grib, lai Dievs viņam palīdzētu grēkot; tādu zvērestu nedrīkst pildīt. — Bet kas ar zvērestu apsola kaut ko svarīgu un netur savu solījumu, kaut gan tas būta viņam iespējams, tas grēko ar zvēresta laušanu.

Kristus nav aizliedzis zvērestu; viņš pats augstās padomes priekšā apzvērēja savu liecību. Bet viņš grib, lai mēs savā starpā iztiktu bez zvēresta. Viņš saka: „Nezvēriet nemaz. Jūsu jā lai ir jā, jūsu nē lai ir nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna” (Mat. 5, 34 37).

Apdomā: 1. Ko nozīmē apzvērēt liecību? 2. Ko nozīmē apzvērēt solījumu? 3. Kāpēc ar zvēresta top godināts Dievs? 4. Kas lauž zvēresta? 5. Kad nedrīkst zvērēt? 6. Kad nedrīkst zvēresta pildīt? 7. Kas ir nepatiess zvērests?
202. Ko nozīmē zvērēt?

Zvērēt nozīmē: piesaukt Dievu par liecinieku, ka kāds saka patiesību vai grib turēt savu solījumu.

203. Kāpēc nepatiesa zvērests ir viens no lielākiem noziegumiem?

Nepatiess zvērests ir viens no lielākiem noziegumiem,

1. tāpēc ka tas, kas nepatiesi zvēr, piesauc Dievu par liecinieku meliem un tādā veidā viņu zaimo;

2. tāpēc ka tas, kas nepatiesi zvēr, satricina uzticību cilvēku starpā.

Apņemšanās: Labāk zaudēt visu mantu, nekā nepatiesi zvērēt.
No Bībeles: Hēroda zvērests ir piemērs, kāda zvēresta nedrīkst dot un turēt.
No vēstures: Daži valdnieki, piem., Kārlis Lielais, bija izdevuši likumu, ka tam, kas nepareizi zvēr, jānocērt labā roka.
Tiesas zvēresta formula: „Es zvēru pie visuzinātāja Dieva, ka es runāšu skaidru patiesību, neko nenoklusēšu un neko nepielikšu, tik tiešām kā Dievs man palīdz.”

102. Svētsolījums

Kad Jēkabs pamodās pēc sapņa par debesu kāpnēm, viņš sacīja: „Tik tiešām, Kungs ir šajā vietā, un es to nezināju.” Tad viņš svēti apsolījās un sacīja: „Ja Dievs mani pasargās manā ceļā un mani laimīgi pārvedīs mana tēva mājās, es šai vietā uzcelšu Kungam altāri un upurēšu viņam desmito tiesu no visa, ko viņš man dos” (sal. 1. Moz. 28,16—22).

Ar svētsolījumu cilvēks sevišķā veidā apsolās Dievam. Ar savu svētsolījumu mūks labprātīgi atsakās no pasaules. Viņš nomirst pasaulei. Svētsolījuma došanas brīdi uz to norāda tas, ka zemē gulošo mūku apklāj ar līķautu.

Daži apsola Dievam kādu labu darbu, gribēdami viņu ar to sevišķi godināt, un uzņemas šo darbu zem grēka. Piem., kāds apsola uzcelt kādu kapelu, doties kādā svētceļojumā, palīdzēt kādam cilvēkam, vai kaut ko citu, kas dara Dievam prieku. Reliģisko ordeņu locekļi apsolās atteikties no personīga īpašuma, dzīvot jaunavīgi un paklausīt saviem priekšniekiem. Tādu solījumu sauc par svētsolījumu. Ja kāds tikai apņemas kaut ko labu, tad tā ir laba apņemšanās, bet nevis svētsolījums.

Ar svētsolījumu mēs godinām Dievu un ciešāk piesaistāmies viņam. Tas ir upuris, ko mēs sniedzam Dievam, un līdz ar to atbalsts mūsu svārstīgajai gribai.

Kas Dievam kaut ko svēti apsolījis, tam jātur savs svētsolījums. Kas kādā svarīgā lietā lauž savu svētsolījumu, tas smagi apgrēkojas. „Ja tu Dievam esi ko solījis, nekavējies to izpildīt. Labāk svēti nesolīt, nekā solīt un nepildīt” (Spred. 6, 3 4).

Iekams kāds ko svēti apsola, tam labi jāpārdomā. Pirms svarīga svētsolījuma jāprasa padoms biktstēvam. Arī tam, kam liekas, ka viņš nespēs izpildīt doto svētsolījumu, jāgriežas pie biktstēva; svarīgu iemeslu dēļ Baznīca var grozīt vai pavisam atcelt svētsolījumu.

Apdomā: 1. Ko var svēti apsolīt Dievam? 2. Kādus svētsolījumus dod reliģisko ordeņu locekļi? 3. Kas jādara, iekams dod svētsolījumu?
204. Ko nozīmē: dot svētsolījumu?

Dot svētsolījumu nozīmē: apsolīt Dievam kādu labu darbu un apņemties to zem grēka.

Apņemšanās: Es tikai tad došu kādu svētsolījumu, kad es būšu pārliecināts, ka spēšu to izpildīt.

Trešais Dieva bauslis

 

Tā kā visa mūsu dzīve pieder Dievam, mums viena diena nedēļā sevišķi jāveltī viņam. Dievs pavēl: „Tev būs svēto dienu svētīti”

103. Piedalīšanās dievkalpojumā svētdienās un svētku dienās

„Kunga diena mums ir cienījama un svētījama, jo, izkliedējis elles tumsu, tajā kā uzlecoša saule augšāmcelšanās gaismā atmirdz mūsu Pestītājs; šo dienu (latīņu valodā) sauc par saules dienu, jo to apgaismo Kristus, uzlecošā taisnības saule” (Ambrozijs).

Svētdienu „apgaismo Kristus, uzlecošā taisnības saule”.

Svētdienā Kungs Jēzus Kristus godības pilns uzcēlās no miroņiem; svētdienā viņš atsūtīja Svēto Garu. Tāpēc kristieši kopš apustuļu, laikiem svētī svētdienu un nevis sabatu kā jūdi. Svētdiena mums atgādina jauno radību, kas iesākās ar Kunga augšāmcelšanos. To dēvē arī par „Kunga dienu” (sal. Atkl. 1,10).

Svētku dienās Baznīca svin mūsu pestīšanas atsevišķos noslēpumus, kā arī Marijas un citu svēto piemiņu. Senākie un augstākie svētki ir Lieldienas, mūsu Kunga augšāmcelšanās diena. Svarīgākie svētki ir noliktās svētku dienas; tie jāsvētī visiem ticīgajiem. Pirmajā Baznīcas bauslī Baznīca pavēl: „Tev būs svētīt noliktās svētku dienas.”

Svētdienās un noliktās svētku dienās mēs sapulcējamies svētās Euharistijas svinēšanai. Šinīs dienās visiem jāsanāk kopā, jāklausās Kristus priecas vēsts, svētcienīgi jāpiedalās svētajā Mises Upurī un, ja iespējams, jāsaņem Kunga miesa. Otrajā Baznīcas bauslī Baznīca pavēl: „Tev būs svētdienās un svētku dienās svētcienīgi piedalīties svētajā Misē.” Šis likuma jāpilda visiem, kam izpildījušies septiņi gadi. Tikai svarīgi iemesli pieļauj izņēmumu: slimība un slimnieku kopšana, svētdienā pildāmais dienests un pārāk liels atstatums no Baznīcas, sevišķi sliktā laikā.

Kas bez svarīga iemesla nepiedalās svētdienas Misē, tas smagi apgrēkojas. Grēko arī tas, kas atnāk par vēlu, tīšām ir izklaidīgs vai traucē citus. — Kas noklausās svēto Misi pa radio vai noskatās televīzijā, tas ar to vēl neizpilda savu svētdienas pienākumu.

Svētdienās mums jānoklausās arī sprediķis, lai mēs arvien labāk iepazītu savu ticību un pēc tās dzīvotu. Jēzus saka: „Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus” (Jāņ. 8, 47). Pēcpusdienā vai vakarā mums jāpiedalās arī vesperēs vai vakara dievkalpojumā.

Svētdienas Mise ir nedēļas virsotne. Tajā draudze un atsevišķās personas caur Kristu sumina Dievu un saņem žēlastību, prieku un spēku savai ikdienai.

Apdomā: 1. Kāpēc mēs svinam svētdienu? 2. Ko Baznīca svin svētku dienās? 3. Kuri ir senākie un augstākie svētki? 4. Kā skan pirmais Baznīcas bauslis? 5. Kā svētdienās un svētku dienās top svinēta mūsu Pestītāja piemiņa? 6. Kā skan otrais Baznīcas bauslis? 7. Uzskaiti iemeslus, kas attaisno nepiedalīšanos svētajā Misē! 8. Kas grēko pret otro Baznīcas bausli? 9. Kāpēc mums svētdienās jānoklausās arī sprediķis?
205. Kāpēc mēs svinam svētdienu kā Kunga dienu?

Mēs svinam svētdienu kā Kunga dienu, tāpēc ka svētdienā Kristus ir augšāmcēlies un svētdienā nosūtījis Svēto Garu.

Apņemšanās: Svētdienas Mise būs man svarīgākā stunda nedēļā. — Ja man nebūs iespējams iet uz svēto Misi, es skaitīšu mājās Mises lūgsmas un, ja iespējams, klausīšos pārvēršanas zvanus. — Pirms es saistīšos kādā darbā, es jautāšu, vai man būs iespējams svētdienās iet uz svēto Misi.
Saruna par ticibu: Kāds bērns saka: „Mani vecāki ir pret Baznīcu un neļauj man iet uz Misi. Ko lai es daru?” Mēs atbildam: „Palūdz viņus labi sirsnīgi, lai viņi tev to atļauj. Ja viņi tomēr tev to aizliedz, tu negrēko. Tu negrēko ari, ja tu eji uz Misi slepus.” — Daži saka: „Svētdienās es labāk lūdzu Dievu brīvā dabā.” Mēs atbildam: „Lūgt Dievu brīvā dabā ir ļoti jauka lieta. Bet Dievs prasa no mums, lai mēs svētdienās un svētku dienās viņu godinātu galvenokārt kopīgi svinot svēto Misi. To mums Kristus, mūsu Kunga, vārdā pavēl Baznīca. Kas atraujas no svētās Mises , tas nicina Dieva gribu, Kristus upuri un Baznīcas bausli.” — Daži saka: „Man nav laika svētdienās iet uz Baznīcu.” Mēs atbildam: „Nedēļai ir 168 stundas. Ja tu nevari atlicināt vienu stundu, lai kalpotu Dievam, tu pierādi, ka Dievs tev ir gluži vienaldzīgs.”
Sakāmvārds: Kāda tava svētdiena, tāda tava nāves diena.
Uzdevumi: 1. Kāpēc tu svētdienās ej uz svēto Misi? 2. Kā tu vari palīdzēt, lai pēc iespējas visi bērni ietu uz svētdienas Misi? 3. Kādas dienas ir pie mums noliktās svētku dienas? 4. Kādas dienas ir pasaulīgās svētku dienas?

104. Svētdienas miers

Kad Dievs Sinaja kalnā pavēlēja svētīt septīto dienu, viņš sacīja: „Sešas dienas tev būs strādāt un kārtot visas savas darīšanas, bet septītā diena ir atdusas diena Kunga, tava Dieva godam. Tajā tev nebūs darīt nekādu darbu, ne tev pašam, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, nedz arī svešniekam, kas dzīvo tavos vārtos” (2. Moz. 20, 9 10).

Svētdienām un svētku dienām jābūt atdusas dienām. Šinīs dienās mums jāatbrīvojas no darbdienu darba. Rupjāks fizisks darbs („kalpu darbs”) svētdienās ir aizliegts. To drīkst darīt tikai tad, ja tas ir nepieciešami vajadzīgs.

Svētdienās un svētku dienās mums jāsmeļas jauns spēks.

Mūsu ķermenim un mūsu garam jāatpūšas, mūsu dvēselei jāpaceļas uz ko augstāku. Piem., mēs varam lasīt labas grāmatas un priecāties par ko skaistu, kam mums darbdienās neatliek laika.

Svētdienās un svētku dienās mums labprāt jābūt kopībā. Ir skaisti, ja ģimene iet kopā uz dievkalpojumu, kopā ēd un kopā atpūšas. Mums vajaga atrast laiku arī mūsu radiem, draugiem un pazīstamiem, bet galvenokārt slimiem un pamestiem.

Kas svētdienās un svētku dienās bez svarīga iemesla strādā rupjāku fizisku darbu vai liek to strādāt citiem, tas apgrēkojas pret svētdienas mieru. Svētdienas mieru pārkāpj arī tas, kas nododas pārmērīgai dzeršanai, pārspīlētam sportam un grēcīgām izpriecām. Izpriecas sestdienas vakarā, kas ievelkas līdz vēlai naktij, apdraud kristīgu svētdienas svētīšanu.

Apdomā: 1. Kādos gadījumos mēs drīkstam svētdienā strādāt rupjāku fizisku darbu? 2. Kā mums jāizmanto svētdiena? 3. Kā mums svētdienās jākopj ģimenes kopība? 4. Kas pārkāpj svētdienas mieru?
206. Kādi darbi ir aizliegti svētdienās un svētku dienās?

Svētdienās un svētku dienās ir aizliegti rupjāki fiziski darbi, ja tie nav nepieciešami vajadzīgi.

Apņemšanās: Svētdiena pieder Dievam. Es neapgānīšu svētdienu ar izpriecas kāri vai pat ar grēku.
Uzdevumi: 1. Kā ģimenē iespējams jau sestdien sagatavoties uz svētdienas svētīšanu: a) kādus darbus var padarīt jau iepriekš? b) kā mēs varam iekšķīgi sevi noskaņot svētdienai? 2. Kādā veidā ģimenē var skaisti pavadīt svētdienu? Ko es varu tur darīt no savas puses?

106. Svētās dienas un svētie laiki

A. Kristīgā nedēļa

Pirmā un svarīgākā diena nedēļā ir svētdiena. Šajā dienā Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, uzcēlās no miroņiem. Svētdienā mēs sapulcējamies, lai svētajā Euharistijā svinētu mūsu Kunga Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņu. Svētdienas svētīšana dod mums spēku dzīvot visu nedēļu kā Dieva bērniem.
Ceturtdienas vakarā mēs pieminam Jēzus nāves bailes Eļļas kalnā. Piektdien mēs atceramies viņa riešanas un nāvi. Daudz apvidos tāpēc zvani aicina uz lūgšanu (ceturtdienas lūgšana, piektdienas lūgšana).

B. Baznīcas gads

Baznīcas gadam ir divi svētku loki: Ziemsvētku laika loks un Lieldienu laika loks. Starp šiem svētku lokiem atrodas parastās svētdienas.
Baznīcas gads liek mums arvien no jauna pārdzīvot mūsu pestīšanas noslēpumus. Tā ir svēta riņķošana, kas ik gadus atkārtojas. Pēc adventa mēs svinam Kunga cilvēktapšanu divos lidos svētkos — Ziemsvētkos un Kunga parādīšanās (Triju Ķēniņu) svētkos, uz ko norāda silīte un zvaigzne. Pēc vairāku svētdienu ilga starpbrīža sākas sagatavošanās laiks uz Lieldienu noslēpumiem. Jērs ar biķeri un uzvaras karogu — simbolizē svētās dienas, kuļās mēs svinam Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Kristus zīme virs mākoņa mums atgādina Kristus debesis uzkāpšanas svētkus nu balodis ar uguns mēlēm — Vasarsvētkus.

Ziemsvētku laika loks

Uz Ziemsvētkiem mēs sagatavojamies ar adventu. „Advents” nozīmē atnākšanu. Adventā Baznīca mums norāda uz mūsu Kunga atnākšanu pastardienā un atgādina mums viņa pirmo atnākšanu Betlēmē. Adventa laiks aptver četras svētdienas. Liturģiskā krāsa ir violeta.
Ziemsvētku laikam ir divi galvenie svētki. Ziemsvētkos (26. decembrī) mēs svinam mūsu dievišķā Pestītāja dzimšanu. Epifānijā (Triju ķēniņu dienā, Zvaigznes dienā) mēs priecājamies par to, ka Kristus, pasaules karalis, parādījās visām tautām, četrdesmitā dienā pēc Ziemsvētkiem mēs svinam Jēzus upurēšanu templī jeb Sveču dienu (sveču svētīšana). Šo svētku liturģiskā krāsa ir balta.
No Epifānijas svētdienas līdz priekšgavēnim ir divas līdz sešas svētdienas, „svētdienas pēc Epifānijas”. Šo svētdienu liturģiskā krāsa ir zaļa.

Lieldienu laika loks

Uz Lieldienu svētkiem mēs sagatavojamies ar priekšgavēņa laiku un gavēņa laiku. Līdz Klusās nedēļas trešdienai, izņemot svēto svētkus, baznīcas krāsa ir violeta. Gavēņa Misēs nav „Gloria”, un pirms svētības priesteris nesaka „Ite, missa est”, bet „Benedicamus Domino”. Visā šai laikā izkrīt Alleluja.
Priekšgavēņa laiks iesākas deviņas nedēļas pirms lieldienām. Tas turpinās no Septuagēzimas svētdienai līdz otrdienai pirms Pelnu dienas.
Gavēņa laiks ilgst četrdesmit dienas. Tas iesākas ar Pelnu dienu un nobeidzas ar Lielo sestdienu. Šajā laikā senāk sagatavoja kristībai kristības tīkotājus; ticīgie, kas bija izdarījuši kādu smagu grēku, atklāti gandarīja par to. Šajā laikā mums jāpadziļina mūsu ticība, jāatgriežas no grēkiem un jāatjauno mūsu dzīve. Baznīca uzaicina ticīgos lūgties, gavēt un dot žēlsirdības dāvanas, klausīties gavēņa sprediķus un cītīgi saņemt vētos sakramentus; tā aizliedz viņiem piedalīties atklātās deju izpriecās.
Pelnu dienā mums uz galvas top kaisīti iesvētītie pelni; ar to Baznīca mums atgādina, ka mums reiz jāmirst, un skubina mūs nožēlot mūsu grēkus.
Divas nedēļas pirms Lieldienām ir Ciešanu svētdiena. Ar šo dienu iesākas ciešanu laiks. Ciešanu laikā Baznīcās ir aizsegti krusti un svētgleznas.
Ar Pūpolu svētdienu iesākas Klusā nedēļa. Pūpolu svētdienā mēs piedalāmies procesijā par piemiņu Jēzus iejāšanai Jeruzalemē un suminām Kristu, mūsu karali.
Zaļajā ceturtdienā mēs pieminam, pēdējo vakarēdienu, kura laikā Kungs iestādīja svēto Euharistiju. Šajā dienā katrā Baznīcā tikai viens priesteris svin svēto Misi; pārējie priesteri un ticīgie piedalās tajā un saņem Kunga miesu, kā reiz apustuļi pēdējā vakarēdienā. Pēc Gloria apklust zvani un ērģeles. Zaļās ceturtdienas liturģiskā krāsa ir balta.
Lielajā piektdienā mēs svinam mūsu Kunga ciešanu un nāves piemiņu un viņa uzvaru par tumsības varu. Tiek dziedāts vai arī tikai priekšā lasīts ciešanu stāsts; tad top noturēti aizlūgumi par visiem cilvēkiem. Pēc tam atsedz un pagodina svēto krustu; lēs suminām Kristu, mūsu Pestītāju, grēka un nāves uzvarētāju. Beigās priesteris un ticīgie saņem Kunga miesu. Lielās piektdienas liturģiskā krāsa ir melna. — Kamēr Kristus atdusas kapā, mēs apmeklējam svēto kapu.
Lieldienu svētki iesākas ar svinībām Lieldienu naktī. Baznīcas priekšā tiek iesvētīta aunā uguns un Lieldienu svece. Tad degošo Lieldienu sveci, kas nozīmē augšāmcēlušos Kristu, nes tumšajā Baznīcā, priesteri un ticīgie aizdedzina pie tās savas sveces, un diakons svinīgā dziedājumā (Exultet) pasludina patiesi svētīgās nakts vēsti. Pēc tam tiek dziedāti lasījumi, priesteris iesvētī kristības ūdeni, un draudze atjauno kristības solījumu. Tad tiek noturēta pirmā Lieldienu Mise; līksmās gavilēs mēs svinam mūsu pestīšanas piemiņu. Kad priesteris uzsāk Gloria, atskan ērģeles un zvani; pēc epistulas atskan Lieldienu Alleluja. — Lieldienas ir augstākie svētki. Liturģiskā krāsa Lieldienu svētkos un Lieldienu laikā ir balta.
Četrdesmitā dienā pēc Lieldienām mēs svinam Kristus debesīs uzkāpšanu (Debesbraukšanas dienu). Tāpēc ka šajā dienā Kristus šķīrās no zemes, lielajā Misē pēc evaņģēlija tiek izdzēsta Lieldienu svece. — Pirms Kristus debesīs uzkāpšanas svētkiem ir trīs lūdzamās dienas.
Piecdesmitā dienā pēc Lieldienām mēs svinam Vasarsvētkus. Šajā dienā Kristus atsūtīja savai Baznīcai Svēto Garu un izlēja pār to pestīšanas žēlastības. Vasarsvētki nobeidz un papildina Lieldienu svinības. Liturģiskā krāsa Vasarsvētkos un Vasarsvētku nedēļā ir sarkana.
Ar sestdienu pēc Vasarsvētkiem noslēdzas Lieldienu laika loks. No pirmās svētdienas pēc Vasarsvētkiem līdz Baznīcas gada beigām ir 24—28 svētdienas, „svētdienas pēc Vasarsvētkiem”. Šo svētdienu liturģiskā krāsa ir zaļa.

Pārējie svētki

Svētdienā pēc Vasarsvētkiem mēs svinam Trīsvienības svētkus, sekojošā ceturtdienā Dievmaizes svētkus, trešajā piektdienā pēc Vasarsvētkiem Jēzus Sirds svētkus, pēdējā oktobra svētdienā Kristus Karaļa svētkus.
Svarīgākie Marijas svētki ir: Bezvainīgā ieņemšana 8. decembri, Marijas dzimšanas diena 8. septembri, Marijas pasludināšana 25. martā un Marijas uzņemšana debesis 15. augustā.
Citi svarīgi svēto svētki ir: svētā Jāzepa svētki 19. martā, svētā Jāņa Kristītāja svētki 24. jūnijā, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki 29. jūnijā un Visu Svēto svētki 1. novembri. — 2. novembri ir Visu Dvēseļu piemiņas diena.
Bez tam katra diecēze un katra draudze svin savas baznīcas iesvētīšanas un sava patrona svētkus.

106. Baznīcas gavēņi

Pēc kristības Jordanā gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis; viņam gribējās ēst. Tad viņam piestājās kārdinātājs un sacīja: „Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi kļūst maize!” Jēzus atbildēja: „Stāv rakstīts: ‚Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes'” (Mat. 4,1—4).

Baznīcas gada riņķošana atnes mums arī noliktās gavēņa dienas. Ko mēs gavēdami ietaupām, to mums jāatdod trūkumcietējiem. Tādā veidā arī bērni var piedalīties gavēni. Zīmējumā bēras sniedz ubagam ābolu, ko viņš sev atrāvis.

Pēc Kristus un svēto priekšzīmes gavējam arī mēs kristieši. Mēs atturamies no barības, lai mūsu garo paceltos uz Dievu; mēs atsakāmies no kaut kā atļauta, lai savienotos ar Kristus upuri un tādā veidā gandarītu par saviem grēkiem; mēs aizliedzam sev izpildīt atļautas vēlēšanās, lai vājināta savas ļaunās tieksmes. — Gavēņa laikā Baznīca lūdzas: „Ar miesas gavēni tu apspied netikumus, paceli garu, dāvini tikumu spēku un piešķiri balvas.” — Ko mēs gavējot ietaupām, to mums jāatdod trūkumcietējiem.

Lai paskubinātu ticīgos gavēt, Baznīca pavēl trešajā Baznīcas bauslī: „Tev būs Baznīcas noliktās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.”

Gavējamās dienās drīkst tikai vienu reizi paēst līdz sātei, bet rītos un vakaros ieturēt tikai mazu azaidu. Gavējamās dienas tiek katru gadu, gavēņa laikam sākoties, izziņotas. Ar gavēšanu gavēņa laikā mēs gribam sagatavoties uz mūsu Kunga ciešanu un augšāmcelšanās svinēšanu.

Katram katolim vecumā no 21 līdz 59 gadi ir pienākums ievērot noliktās gavējamās dienas. No gavēšanas ir atbrīvoti slimie, nespēcīgie un tie, kas pašlaik atveseļojas no kādas slimības; nav jāgavē arī tiem, kam smagi jāstrādā, vai kas gavējot nevarētu izpildīt savus amata pienākumus. Šaubu gadījumos jāgriežas pie biktstēva.

Atturēšanās dienās mums jāatturas no gaļas ēdieniem. Atturēšanās dienas ir visas piektdienas, Pelnu diena un dažās citas gavējamās dienas. Piektdienās mēs atsakāmies no gaļas ēdieniem, pieminot mūsu Kunga nāvi.

Ikvienam katolim, kas sasniedzis septīto dzīves gadu, jāievēro atturēšanās dienas. Atbrīvoti ir slimie, ceļinieki, viesnīcnieki ar viņu viesiem un ģimenes locekļiem; tāpat arī personas, kam jāstrādā grūts darbs, kas saņem ēdienu savās darba vietās, vai kam jāņem barība visai dienai līdz. Lielajā piektdienā neviens nedrīkst ēst gaļu, izņemot slimos.

Apdomā: 1. Kas mums jādara ar naudu, ko mēs ietaupām gavējot? 2. Kā skan trešais Baznīcas bauslis? 3. Kā mēs uzzinām, kuras dienas ir gavējamās? 4. Kādas ir gavējamās dienas? 5. Kam ir pienākums gavēt? 6. Kas ir atbrīvots no gavēņa? 7. Kāpēc mēs piektdienās atsakāmies no gaļas ēdieniem? 8. Kam jāievēro atturēšanās dienas? 9. Kas ir atbrīvots no atturēšanās?
207. Kādu pienākumu mums uztiek Baznīca gavējamās dienās?

Gavējamās dienās drīkst tikai vienu reizi paēst līdz sātei, bet rītos un vakaros iebaudīt tikai mazu azaida.

208. Kādu pienākumu mums uzliek Baznīca atturēšanās dienās?

Atturēšanās dienās nedrīkst ēst gaļu.

209. Kādu svētību Dievs dāvina mums ar gavēni?

Ar miesas gavēni Dievs apspiež grēku, paceļ mūsu garu, dāvina tikumu spēku un balvas.

Apņemšanās: Aiz mīlestības uz Dievu, es piektdienās un gavējamās dienās labprāt atteikšos no saldumiem un kādas izpriecas.
Uzdevumi: 1. Kādus upurus mēs varam nest gavējamās dienās? 2. Kuras dienas pie mums ir gavējamās dienas? 3. Kuras dienas pie mums ir atturēšanās dienas?

Ceturtais Dieva bauslis

Dievs ir mūs iecēlis ģimenes, valsts, Baznīcas un cilvēces kopībās. Svarīgākos pienākumus pret kopību Dievs piekodina mums bauslī: „Tev būs godāt savu tēvu un māti!”

107. Cilvēku kopdzīve

Pāvests Leons XIII raksta: „Cilvēku kopībai jābūt kā ķermenim ar daudz locekļiem, no kuriem daži ir gan svarīgāki par citiem, bet kas visi ir nepieciešami cits citam un kalpo kopējai labklājībai.”

Ceturtais bauslis līdz desmitam bauslim mums rāda lielo sabiedrības, dzīvības, laulības, īpašuma un goda vērtību. Zīmējumā mēs redzam kristīga pilsētu. Nami sakārtoti apli ap lielu laukumu, kura priekšpusē ir pilsētas valdes nams un kura vidū stāv baznīca. Uz šī laukuma; tā sakot, baznīcas pavēnī, norisinās pilsoņu dzīve. Šis zīmējums ir arī kristīgās valsts simbols.

Dievs tā radīja cilvēku, ka viņam jādzīvo kopā ar citiem cilvēkiem. Viņš sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam” (1. Moz. 2,18). Tikai kopībā ar citiem cilvēkiem mēs varam attīstīt visas mūsu iedzimtās dāvanas, pakļaut sev pasauli un sasniegt mūsu laicīgo un mūžīgo mērķi.

Jau piedzimstot, mēs kļūstam dažādu kopību locekļi: mēs piederam pie kādas ģimenes, pie kāda ciema vai pilsētas, pie kādas tautas un valsts un pie lielās cilvēces saimes. Caur kristību mēs kļūstam Baznīcas locekļi. Ģimene, valsts un Baznīca ir svarīgākās kopības. Citas kopības ir dibinātas kādam noteiktam mērķim, piem., biedrības, savienības un sabiedrības. Kopības locekļiem ir savstarpēji pienākumi. Kopībā vienam jācienī un jāmīl otru, jādod viņam, kas viņam pienākas, un jārūpējas par viņa labklājību. „Neviens lai nerūpējas tikai par to, kas viņa, bet arī par to, kas ir cita” (Fil. 2, 4).

Kopības locekļiem ir pienākumi arī pret kopību. Tiem jāiekļaujas kopības kārtībā, jāatzīst vadība, jāklausa tai un jāstrādā kopīgās labklājības labā. Neviens nedrīkst domāt tikai par sevi; katram jābūt gatavam kopības labā nest arī upurus.

Kopībai ir pienākumi pret atsevišķajiem locekļiem. Tai jāievēro cilvēka cieņa un jārūpējas, lai katram būtu nodrošinātas viņa tiesības; tai jāpalīdz katram iegūt to, kas viņam vajadzīgs, bet ko viņš viens pats nespēj iegūt.

Lielākā un skaistākā kopība ir svēto sadraudzība. Tajā cilvēki no visām tautām un laikiem ir apvienoti Kristu un darbojas kopīgi Dieva godam un katra atsevišķa cilvēka labumam.

Apdomā: 1. Kāpēc cilvēkam nav labi būt vienam? 2. Uzskaiti kopības, kurās tu dzīvo! 3. Kādi pienākumi ir kopības locekļiem savā starpā? 4. Kādi pienākumi ir kopības locekļiem pret kopību? 6. Kādi pienākumi ir kopībai pret atsevišķiem locekļiem? 6. Nosauc lielāko un skaistāko kopību!
210. Kāpēc mēs dzīvojam kopā ar citiem cilvēkiem?

Mēs dzīvojam kopā ar citiem cilvēkiem, tāpēc ka Dievs mūs ir tā radījis, ka mēs tikai kopībā ar citiem varam samiegt sava laicīgo un mūžīgo mērķi.

Apņemšanās: Es rūpēšos par to, lai nespēcīgajiem un trūcīgajiem manā klasē netiktu darīts pāri. — Es nenicināšu nevienu cilvēku viņa valodas, rases vai reliģijas dēļ.
Dieva vārdi: „Dodiet katram, kas tam pienākas: bijību, kam nākas bijība, godu, kam nākas gods” (Rom. 13,7).
Uzdevumi: 1. Kādiem cilvēkiem bija jāstrādā, lai tev būtu: a) maize, ko ēst, b) kurpes, ko apaut, e) gabaliņš šokolādes, d) atlants? 2. Kāpēc mazs bērns ir atkarīgs no citu mīlestības? 3. Kā tu vari palīdzēt, lai jūsu klasē valdītu saderība? 4. Kas pēdējā gadā traucēja vai apdraudēja saderību jūsu klasē?

„Nesiet cits cita nastas; tā jūs izpildīsit Kristus likumu.” (Gal. 6,2).

108. Tēvs un māte

Kā bērus Jēzus dzīvoja ar Mariju un Jāzepu Nācaretē. Kad viņš bija divpadsmit gadus vecs, viņš Lieldienu svētkos svētceļoja ar tiem kopā uz Jeruzalemi. Pēc svētkiem viņš devās tiem līdz uz Nācareti un bija tiem paklausīgs (sal. Lūk. 2,41-51).

Mēs redzam māti, pie kuras spiežas bērni. No viņas izstaro siltums, aizsardzība un drošība. Šo zīmējumu mēs varam salīdzināt ar kristīgās pilsētas zīmējumu. Ģimene ir mazākā, bet svarīgākā kopība.

Savā lielajā mīlestībā Dievs ir mums devis vecākus. Tie mums ir dāvājuši dzīvību, gādā par mums un audzina mūs. Vecāki ir Dieva vietnieki un ir darījuši mums bezgala daudz laba; Dievs viņiem uzdevis rādīt mums ceļu uz debesīm. Tāpēc mums jābūt pret mūku vecākiem godbijīgiem un paklausīgiem, jāmīl viņi un no sirds viņiem jāpateicas.

Mēs esam pret mūsu vecākiem godbijīgi, ja mēs tos cienījam, godbijīgi runājam ar un par viņiem un izturamies pret viņiem pieklājīgi un rimtīgi. — Pret godbijību grēko tas, kas savus vecākus nicina vai kaunās to, kas ir pret viņiem rupjš un runā par viņiem negodbijīgi. Vecajā Derībā bija noteikts: „Kas savu tēvu vai savu māti sit, tam jāmirst. Kas savu tēvu vai savu māti lād, tam jāmirst” (2. Moz. 21,15 17).

Mēs mīlam savus vēcākus, ja mēs bieži par viņiem lūdzamies, sagādājam viņiem prieku un cik spēdami palīdzam, sevišķi kad tie ir veci vai slimi. Viņi gādāja par mums, kad mēs vēl bijām pavisam mazi un nespēcīgi. „Mans bērns, gādā par savu tēvu, kad viņš kļūst vecs, un neapbēdini viņu, kamēr viņš dzīvo” (Zīr. 3,14). — Ja mūsu vecāki nedzīvo saskaņā ar Dieva gribu, mums tomēr viņi jāmīl. Ar savu mīlestību un savām lūgšanām mums viņiem jāpalīdz atrast atkal pareizo ceļu. — Mēs grēkojam pret vecāku mīlestību, ja mēs pret vecākiem esam vienaldzīgi, par tiem nelūdzamies, sagādājam viņiem sirdēstus, vēlam viņiem ļaunu vai viņiem nepalīdzam, sevišķi slimībā un nelaimē.

Dievs grib, lai mēs vecākiem labprāt, ātri un noteikti paklausītu. Svētais Pāvils saka: „Bērni, paklausiet visur saviem vecākiem, jo tas patīk Kungam” (KoL.3, 20). Bez paklausības neviena ģimene nevar laimīgi dzīvot kopā. — Kas pret vecākiem ir ietiepīgs vai spītīgs, kas viņiem slikti un īgni klausa, vai arī neklausa pavisam, tas grēko pret paklausību vecākiem. — Ja vecāki pavēlētu kaut ko, kas ir pret Dieva gribu, tad mēs nedrīkstam viņiem klausīt.

Paklausības pienākums izbeidzas, kad bērni kļuvuši patstāvīgi un nedzīvo vairs pie vecākiem. Bet godbijībai un mīlestībai jāpaliek vienmēr. Jēzus mīlēja savu māti līdz nāvei; vēl pie krusta viņš rūpējās par to.

Apdomā: 1. Par kādiem labumiem mums jāpateicas saviem vecākiem? 2.Kā mums jāizrāda vecākiem mūsu godbijība? 3. Kas grēko pret vecāku godbijību? 4. Kā mums jāizrāda vecākiem mūsu mīlestība? 5. Kas grēko pret vecāku mīlestību? 6. Kā mums jāpaklausa vecākiem? 7. Kas grēko pret paklausību vecākiem? 8. Kad mēs nedrīkstam vecākiem klausīt?
211. Ko Dieva pavēl ceturtajā bausli?

Ceturtajā bauslī Dievs pavēl godāt un mīlēt vecākus un viņiem klausīt.

212. Kāpēc mums jāgodā un jāmīl vecāki un viņiem jāklausa?

Mums jāgodā un jāmīl vecāki un viņiem jāklausa,

1. tāpēc ka vecāki ir Dieva vietnieki,

2. tāpēc ka tie mums darījuši bezgala daudz laba,

3. tāpēc ka tiem jāved mūs uz debesīm.

Apņemšanās: Es sagādāšu saviem vecākiem prieku kur vien varēdams. Es arī neaizmirsīšu katru dienu par viņiem lūgties.
Dieva vārdi: „Godā savu māti visu savu mūžu un apdomā, ko viņa tevis dēļ cietusi” (Tob. 4, 3 4). — „Aci, kas apsmej tēvu un nicina sirmo māti, lai izknābj kraukļi un izēd jaunie ērgļi” (Sak. 30,17).
Uzdevumi: 1. Kā es varu parādīt vecākiem savu godbijību? 2. Kā es varu sagādāt vecākiem prieku? 3. Kā izturējās Absaloms, Tobijs un Hēlija dēli pret savu tēvu? 4. Izrēķini, cik apmēram maizes šķēļu tu jau esi saņēmēs no saviem vecākiem! Cik augsta būtu grēda, ja tu tās varētu sakraut vienu uz otras?

109. Brāļi un māsas, radi un draugi

Kad Jāzepa brāļi atnāca uz Ēģipti, Jāzeps gribēja Benjāmiņu paturēt. Tad Jūda iznāca priekšā un sacīja: „Es esmu tēvam galvojis par zēnu. Es palikšu šeit un būšu tavs kalps zēna vietā. Bet zēns lai atgriežas mājās ar saviem brāļiem, jo bez viņa es nedrīkstu atgriezties pie sava tēva.”

Tad Jāzeps vairs nespēja savaldīties; viņš devās pazīties saviem brāļiem un raudādams apskāva viņus (sal. 1.Moz. 44 u. 45).

Sabiedriskuma sajūta bērnam attīstās māsu un brāļu, kaimiņu un draugu polkā. Lielākajiem brāļiem un māsām jāpalīdz mazākajiem un jābūt tiem par priekšzīmi. Visiem jābūt savā starpā saticīgiem. Egoists un savrupnieks, kā zēns zīmējuma dibenā, var ļoti traucēt skaisto brāļu un māsu kopību.

Pēc vecākiem vistuvākie mums ir mūsu brāļi un māsas. Tāpēc mums tie sirsnīgi jāmīl, viņiem jāpalīdz un labi ar viņiem jāsadzīvo; mums jābūt pret viņiem uzmanīgiem un saudzīgiem un mēs nedrīkstam tiem darīt pāri. Vecākajiem brāļiem un māsām jārūpējas par jaunākajiem. Tā ir liela Dieva dāvana, ja mēs drīkstam uzaugt brāļu un māsu pulciņā.

Arī radi ir mums tuvāki nekā citi cilvēki. Mums tie jāmīl un tiem labprāt jāpalīdz, sevišķi ja tie ir veci vai cieš trūkumu; vecākiem radiem mums jāparāda pienācīga godbijība.

Labi draugi ir Dieva dāvana. īsti draugi cienī viens otru un ir uzticīgi viens otram priekos un bēdās. Viņi lūdzas viens par otru un palīdz viens otram.

Kristus ir kļuvis mūsu brālis un draugs; viņš mīlēja mūs līdz nāvei. Ar to viņš mums rāda, kā mums jāmīl mūsu brāļi un māsas un mūsu draugi.

Apdomā: 1. Kādi pienākumi mums ir pret mūsu brāļiem un māsām? 2. Kā mums jāizturas pret radiem? 3. Kādiem jābūt labiem draugiem?
Apņemšanās: Ja manu brāļu un māsu starpā bieži celsies ķildas, es sev jautāšu: Kāpēc tās tā? Ko mēs varētu darīt, lai nevienam netikta darīts pāri un lai mūsu starpā valdītu saticība?
Uzdevumi: 1. Ko lielākie brāļi un māsas var darīt mazāko labā? 2. Kāpēc tā ir Dieva dāvana, ja kāds var uzaugt lielākā brāļu un māsu pulciņā? 3. Ko zēns var sagaidīt no sava drauga un meitene no savas draudzenes?

„Cik jauki tas ir un skaisti, kad brāļi dzīvo kopā saticīgi!” (132. ps., 1)

110. Godbijība pret priekšniekiem un vecākiem cilvēkiem

„Katrai cilvēku kopībai ir nepieciešams priekšnieks, jo bez galvas un kārtības tā sairtu. Tā nespētu arī sasniegt tos mērķus, kuru dēļ tā cēlusies vai dibināta” (Pāvests Leons XIII).

Vecāku uzdevumā mūs māca un audzina skolotāji un meistari. Arī pret viņiem mums jābūt godbijīgiem, labprāt viņiem jāklausa un čakli jāstrādā. Mēs grēkojam, ja mēs izturamies pret viņiem negodbijīgi vai rupji, viņiem neklausām vai esam darbā slinki un nevīžīgi.

Visiem, kas atrodas darbā, jācienī savi priekšnieki un uzticīgi jāpilda savi pienākumi. — Ja kāds kalpo kādā ģimenē, tas piedalās šīs ģimenes dzīvē. Tāpēc viņam jāiekļaujas šīs ģimenes kārtībā un jārūpējas par tās labklājību un godu.

Veciem cilvēkiem ir sevišķa cieņa.

Viņi dzīvē daudz ko pieredzējuši un pa lielākai daļai arī daudz ko pasnieguši.

Tāpēc mums allaž jābūt godbijīgiem pret vecākiem cilvēkiem, jāizturas pret tiem uzmanīgi un saudzīgi un jāpiedāvā viņiem mūsu palīdzība. Svētie Raksti saka: „Sirmas galvas priekšā tev būs piecelties un veca vaigu godāt” (3. Moz. 19, 32).

Apdomā: 1. Kādi ir mūsu pienākumi pret skolotājiem un meistariem? 2. Ar ko mēs noziedzamies pret skolotājiem un meistariem? 3. Ko Dievs prasa no tā, kas atrodas darbā? 4. Kāpēc Veciem cilvēkiem ir sevišķa cieņa? 6. Kādi ir mūsu pienākumi pret vecākiem cilvēkiem?
Apņemšanās: Es palīdzēšu, lai mācības skolotājiem un skolniekiem sagādātu prieku.

111. Vecāku un priekšnieku pienākumi

Kad ķēniņš Antiohs vajāja izraēliešus viņu ticības dēļ, viņš lika pie sevis atvest arī kādu māti ar viņas septiņiem dēliem. Neraugoties uz briesmīgajām mocībām, neviens dēls neatkrita no ticības. Jaunākajam Antiohs zvērēja, ka viņš to padarīšot bagātu un laimīgu, ja viņš atteikšoties no tēvu bauslības. Bet māte sarija savam dēlam: „Mans mīļais bērns, kuru es deviņus mēnešus nēsāju zem savas sirds, kuru es ēdināju un ar lieliem upuriem uzaudzināju lielu, es tevi lūdzu: uzlūko debesis un zemi — visu Dievs ir no nekā radījis, tāpat arī mūs cilvēkus. Tāpēc nebīsties no šī bendes. Uzņemies labprātīgi nāvi, lai es tevi ar taviem brāļiem sastaptu mūžīgajā dzīvē” (sal. 2. Mak. 7).

Svarīgākais vecāku uzdevums ir vest savus bērnus pie Dieva. Zīmējumā redzama Makabiešu māte. Vajāšanu laikā viņa atdod Dievam savus septiņus bērnus un skubina tos izturēt moceklību, lai varētu tos atkal sastapt mūžīgajā dzīvē.

Vecākiem ir svēts pienākums mīlēt savus bērnus un rūpēties par to laicīgo un mūžīgo labklājību. Tiem bērni jāģērbj un jābaro, jāgādā par viņu veselību, jāmāca strādāt un jārūpējas par viņu nākotni. Bet galvenokārt tiem jāmāca bērni lūgties un ar vārdiem un priekšzīmi jāaudzina tie kristīgai dzīvei. Viņi nedrīkst bērnus izlutināt, bet tiem jāvada viņi ar mīlestību, taisnīgumu un stingrību.

Katoļu vecākiem, ja vien iespējams, jāsūta savi bērni tādā skolā, kar tiem būtu nodrošināta katoliska audzināšana. Viņiem arī jāuzmana, lai viņu bērniem neceltos ļaunums no sliktas sabiedrības vai sliktām grāmatām. Vecākiem jāpalīdz bērniem ar padomu un lūgšanām aroda un laulātā drauga izvēlē; bet viņi nedrīkst tos spiest uz kādu arodu vai laulību.

Priekšniekiem jācienī savi apakšnieki, jāizturas pret tiem taisnīgi un jārūpējas par viņu labklājību. Viņiem jādod. tiem laiks dievkalpojumiem, atpūtai un izglītības turpināšanai un jāmēģina tie pasargāt no visa, kas apdraud to miesu un dvēseli.

Vecāku un priekšnieku paraugtēls ir debesu Tēvs. No tā viņi var mācīties izturēties taisnīgi un laipni, mīlīgi un stingri pret saviem bērniem un apakšniekiem.

Apdomā: 1. Kādi pienākami ir vecākiem pret viņu bērniem? 2. Kādās skolās katoļu vecākiem jāsūta savi bērni? 3. Kā vecākiem jāpalīdz bērniem aroda un laulāta drauga izvēlē? 4. Kādi ir priekšnieku pienākumi pret viņu apakšniekiem?
Apņemšanās: Es rūpēšos, lai maniem vecākiem nāktos viegli izpildīt savus vecāku pienākumus.

112. Valsts un tauta kopība

Pilāts sacīja Jēzum: „Vai tu nezini, ka man vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: Tev nebūtu nekādas varas par mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes” (Jāņ. 19,10 11).

Arī tautas un nācijas ir kopība Dieva acīs. Tām nevajadzētu savā starpā apkaroties, bet gan savos pārstāvjos, kā lielās tautu saimes locekļiem, sastapties pie viena galda cilvēka miera un labklājības labā.

Saskaņā ar Dieva gribu, valstij jāveic tie uzdevumi, kurus nevar veikt atsevišķie cilvēki, ģimenes un mazākas kopības. Tai jārūpējas par vispārējo labklājību. Piem., tai jāizdod likumi, jāspriež tiesa, jāsoda noziedznieki, jāslēdz līgumi ar citām valstīm, jāsarga zeme no ienaidnieku uzbrukumiem un vispārēja posta. Pie tam valstij jāaizsarga atsevišķās personas tiesības un taisnīgi jāsadala nastas.

Valsts pilsoņiem jāklausa valsts likumiem, jācienī valsts valdība un visiem spēkiem jāatbalsta vispārējā labklājība. Piem., tiem jāpiedalās vēlēšanās; vēlēšanās tie drīkst savu balsi nodot tikai par tiem, kas piemēroti savam amatam un par kuriem var būt drošs, ka tie aizstāvēs Dieva tiesības; viņiem jāmaksā nodokļi un briesmu brīdī jābūt gataviem aizstāvēt savu zemi ar savu dzīvību. — Ja valdība pavēl kaut ko; kas ir grēks, tai nedrīkst klausīt. Svētais Pēteris saka: „Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Ap. d. 5, 29).

Valdībai jārīkojas saskaņā ar Dieva likumiem. Kas ir kādā valsts amatā, tam apzinīgi jāpilda savi pienākumi, nevienam tas nedrīkst darīt pāri un vispārējais labums tam jāstāda augstāk par personīgo labumu.

Katra tauta ir lielās tautu saimes loceklis, un Dievs tai piešķīris sevišķu uzdevumu cilvēces labklājības celšanā. Tāpēc mums jācienī arī citas tautas un valstis un visi cilvēki, kas pie tām pieder.

Apdomā: 1. Kā valsts rūpējas par vispārējo labklājību? 2. Uzskaiti valsts pilsoņa pienākumus! 3. Kādi pienākumi ir valdībai? 4. Kāpēc kristietis cienī arī citas tautas?
213. Kas ir valsts uzdevums?

Valsts uzdevums ir rūpēties par vispārējo labklājību.

214. Kādi pienākumi ir mums kā valsts pilsoņiem?

Kā valsts pilsoņiem mums

1. jāklausa valsts likumiem un noteikumiem,

2. jācienī valsts valdība,

3. visiem spēkiem jāatbalsta vispārējā labklājība.

215. Kad mēs nedrīkstam klausīt valdībai?

Mēs nedrīkstam klausīt valdībai, kad tā pavēl kaut ko, kas ir grēks, jo „Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”.

Apņemšanās: Es mīlēšu savu tautu un tēvzemi un būšu pateicīgs par visu labo un skaisto, ko es no tās saņemu. Bet es cienīšu Arī citas tautas un atzīšu labo, kas tām ir.
Dieva vārdi: „Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mat. 22, 21).
Lūgsma par tēvzemi: Kungs, mēs tevi lūdzam, caur svētīgās Marijas, vienmēr Jaunavas, Maļas zemes karalienes, aizbildniecību, paturi mūsu tēvzemi savā patvērumā un vadi to pie īstās labklājības; apgaismo un stiprini visus tās locekļus, lai ikviens savā vietā, svēti pildot savus pienākumus, veicinātu kopējo labklājību un iegūtu mūžīgo dzīvi. Caur Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Uzdevumi: Atbildi, cik labi spēdams, uz sekojošiem jautājumiem: 1. Ko var darīt labie, lai mūsu tautā un valsti allaž notiktu Dieva griba? 2. Dažreiz valsti pie varas nāk ļauni cilvēki. Kas pie tā varētu būt vainīgs?

113. Baznīcas priekšniecība

Ap 107. gadu moceklis bīskaps Ignats no Antiohijas rakstīja Smirnas kristiešu draudzei: „Jums visiem būs klausīt bīskapam, kā Jēzus Kristus klausīja Tēvam, un priesteriem kā apustuļiem. Neviens lai Baznīcas lietās neko nedara bez bīskapa. Visur, kur parādās bīskaps, jābūt arī tautai; tāpat kā kur ir Jēzus Kristus, tur ir katoļu Baznīca.”

Pāvestam, bīskapiem un priesteriem ir tiesības vadīt mūs Kristus vārdā. Caur viņiem mēs kristībā saņēmām žēlastības dzīvi, viņi sniedz mums debesu maizi un audzina mūs par Dieva bērniem. Viņi ir Kristus vietā un mūsu garīgie tēvi. Mums viņi jāgodā, jāmīl un jāklausa.

Baznīcas priekšnieki, pāvests un bīskapi, izdod baušļus, lai labāk nokārtotu Baznīcas dzīvi, pasargātu ticīgos no grēka un remdenības un tos skubinātu uz kristīgu dzīvi. Kristus pilnvaroja tam apustuļus un viņu pēcnācējus, sacīdams apustuļiem: „Ko jūs saistīsit virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs” (Mat. 18, 18). Viņš grib, lai mēs apzinīgi pildītu viņa Baznīcas baušļus.

Mums jābūt dzīviem locekļiem noslēpumainajā Kristus ķermenī. Tāpēc visiem* sevišķi iestiprinātajiem, visiem spēkiem jāatbalsta bīskapu un priesteru darbs. Tiem jāaizstāv ticība, cītīgi jāpiedalās dievkalpojumos, jāsaņem sakramenti un, cik vien iespējams, jārū-pējas par cilvēku pestīšanu. Viņiem ir arī pienākums ar naudas līdzekļiem un dāvanām, piem., ar Baznīcas nodokļiem, palīdzēt Baznīcai pildīt tās uzdevumus.

Apdomā: 1. Kāpēc mums jācienī un jāmīl pāvests, bīskaps un priesteri un viņiem jāklausa? 2. Kāpēc Baznīcas priekšniecība izdod baušļus? 3. Kāpēc mums apzinīgi jāpilda Baznīcas baušļi? 4. Kādā veidā mēs varam atbalstīt bīskapu vai priesteru darbu?
216. Kā skan pieci svarīgākie Baznīcas baušļi?

1. Tev būs svētīt Baznīcas noliktās svinamās dienas!

2. Tev būs svētdienās un svētku dienās svētcienīgi piedalīties svētajā Misē!

3. Tev būs Baznīcas noliktās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt!

4. Tev būs vismaz vienu reizi gadā izsūdzēt savus grēkus!

5. Tev būs vismaz vienu reizi gadā, un proti, Lieldienu laikā, saņemt svēto komūniju!

Apņemšanās: Baznīcu vada Svētais Gars; tāpēc es nekad neteikšu: „Tas ir tikai Baznīcas bauslis!
Dieva vārdi: „Esiet atzinīgi pret tiem, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Kunga vārdā un jūs pamāca: mīliet un cienījiet viņus viņu darbu dēļ” (l.Tes.5,12 13).
Citi Baznīcas baušļi: Baznīca pavēl saviem locekļiem laulāties tikai katoļu Baznīcā, kristīt bērnus drīz pēc to piedzimšanas, visus bērnus audzināt par katoļiem, ievērot slēgtos laikus (adventā un gavēņa laikā svinīgas laulības un atklātas izpriecas ar dejām ir aizliegtas), nāves briesmās saņemt svētos sakramentus. Tā viņiem aizliedz lasīt rakstus, kas vērsti pret ticību un tikumību, iestāties sektās un ticībai naidīgās savienībās, slēgt jauktu laulību, sadedzinot apbedīt mirušos un iestāties biedrībās, kas paredz mirušo ugunsapbedīšanu.

Piektais Dieva bauslis

Dievs mums devis miesu un dzīvību, kā arī miesīgas un garīgas spējas, lai mēs tās pareizi izmantotu, viņa godam un mūsu pestīšanai. Dievs sarga dzīvību ar bausli: „Tev nebūs nokaut!”

114. Mūsu miesa un mūsu miesīgā dzīve

„Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas jūsos mājo, un ko Dievs jums devis, un ka jūs vairs nepiederat sev? Jo jūs esat atpirkti par dārgu maksu. Tāpēc pagodiniet Dievu savā miesā!” (1. Kor. 6,19 20).

Piektais bauslis uzliek mums par pienākumu rūpēties par mūsu miesu un dzīvību. Tas mums pavēl gādāt par mūsu veselību. Mums jānorūda savs ķermenis un jāgādā par tā mieru un atpūtu. Sportam un rotaļām jākalpo šim uzdevumam.

Dievs radīja mūsu miesu, to brīnumaini iekārtoja un ar dvēseli piešķīra tai dzīvību. Dieva Dēls pieņēma cilvēka miesu. Svētais Gars kristībā svētināja mūsu miesu un padarīja to par savu templi. Pastardienā Dievs to uzmodinās. Tāpēc mums jātur svēta mūsu miesa un mūsu miesīgā dzīve.

Mums jārūpējas par mūsu miesu, mūsu dzīvību un mūsu veselību, tāpēc ka Dievs mums to uzticējis un mums būs par to viņam jāatbild. Mums jātur sava miesa tīra, tā pareizi jābaro un jāģērbj; mums tā jāvingrina un jānorūda un jādod tai arī atpūta un miers.

Kas atstāj novārtā savu veselību vai to bez svarīga iemesla apdraud, tas grēko. Pārmērība ēšanā, dzeršanā un smēķēšanā, kā arī pārspīlēta piepūle sportā var ļoti kaitēt veselībai. Bērniem un jauniešiem kaitīgi jau mazi daudzumi nikotīna un alkohola. — Smagāk grēko tas, kas bez vajadzības dodas dzīvības briesmās. — Sevišķi smagi apgrēkojas tas, kas brīvprātīgi atņem sev dzīvību. Pašnāvnieks aizkar Dieva tiesības, jo vienīgi Dievs ir Kungs par dzīvību un nāvi; viņš atsakās kalpot Devām un aizmet krustu, kas viņam bija jānes kopā ar Kristu; viņš atstāj neizpildītu savu uzdevumu pret citiem cilvēkiem un nodara lielas sāpes savai ģimenei. Bet pats viņš sev iemanto mūžīgo pazudināšanu.

Miesa un dzīvība nav tas augstākais. Dažreiz ir atļauts un ir pat pienākums ziedot savu veselību un pat dzīvību, piem., ticības vai tuvāku labklājības labad. Kristus saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jāņ. 15,13).

Apdomā: 1. Kā mums jārūpējas par savu miesu? 2. Ar ko var apgrēkoties pret savu veselību? 3. Ar ko var apgrēkoties pret savu dzīvību? 4. Kāpēc pašnāvība ir sevišķi smags grēks? 5. Kad drīkst un ir pat pienākums ziedot savu veselību un dzīvību?
217. Kāpēc mums jā tur godā sava miesa?

Mums jātur godā sava miesa, tāpēc ka Dievs to radījis un svētinājis nu reiz to ar godību uzmodinās.

218. Kāpēc mums jārūpējas par savu dzīvību un veselību?

Mums jārūpējas par savu dzīvību un veselību, tāpēc ka Dievs mums to uzticējis un mums būs par to viņam jāatbild.

219. Kas ir kungs par dzīvību un nāvi?

Kungs par dzīvību un nāvi ir vienīgi Dievs.

Apņemšanās: Augstāk par baudu un rekordiem es stādīšu savu veselību un dzīvība.
Dieva vārdi: „Laimīgāks ir nabags, kas vesels un spēcīgs, nekā bagātnieks, kas sists ar vājumu un slimību” (Zīr. 30,14).
No Baznīcas dzīves: Kas labprātīgi atņem Sev dzīvību, tas nesaņem baznīcas apbedīšanu.
Uzdevumi: 1. Uzskaiti svarīgākos veselības likumus! 2. Ar ko daži jaunieši kaitē savai veselībai?

Turi godā savu miesu. Tā ir dārgs šķirsts, Kurā tev jāuzglabā Dieva attēls. (Angelus Silesius)

115. Mūsu garīgās spējas un dāvanas

Kādu dienu Jēzus stāstīja sekojošu līdzību: „Kāds cilvēks, kas aizceļoja uz svešām zemēm, uzticēja saviem kalpiem savu mantu. Vienam viņš deva piecus talentus, otram divus, trešam vienu. Tas, kas bija saņēmis piecus talentus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Arī tas, kas bija saņēmēs divus, nopelnīja vēl divus. Tas, kas bija saņēmēs tikai vienu talentu, izraka zemē bedri un paslēpa tajā sava kunga naudu. Kad nu Kungs atgriezās un prasīja no saviem kalpiem norēķinu, čaklie tika atalgoti, bet slinkais saņēma sodu” (sal. Mat. 25,14—30).

Augstāk par mūsu miesas spēkiem stāv mūsu garīgās spējas un dāvanas, galvenokārt prāts, griba, atmiņa un raksturs. Ar tām mēs cilvēki stāvam pāri visiem citiem zemes rādījumiem. Tās ir dārgas Dieva dāvanas.

Par mūsu garīgajām spējām un dāvanām mums jābūt sevišķi pateicīgiem, tās jāattīsta un pareizi jālieto. Tāpēc mums jāiet skolā, čakli jāmācās un apzinīgi jāsagatavojas mūsu dzīves uzdevumam. Mums jāatver savas sirdis visam patiesajam, labajam un skaistajam, jāklausa saviem audzinātājiem un jāseko lielu un cēlu cilvēku priekšzīmei.

Kas aiz vieglprātības vai laiskuma atstāj novārtā savas garīgās spējas un dāvanas, tas grēko. Ar to viņš apnicina Dieva dāvanas un ir pats vainīgs, ja viņš vēlāk slikti izpilda savu dzīves uzdevumu.

Apdomā: 1. Kādas garīgas spējas un dāvanas tu pazīsti? 2. Kāpēc tās ir sevišķi vērtīgas? 3. Kā lai mēs tās attīstām? 4. Kādā veidā mēs apgrēkojamies pret savām garīgajām spējām un dāvanām?
Apņemšanās: Nedzīvot stulbi, bet novērot, spriest un rīkoties!
Uzdevumi: 1. Kā es varu izlietot brīvlaiku savas izglītības turpināšanai. 2. Kā es varu tikt pie labām grāmatām? 3. Kā es varu uzzināt, vai kāda filma man var garīgi ko dot?

116. Darbs un amats

Dievs iestādīja paradīzes dārzu un šajā dārzā ielika pirmo cilvēku, lai tas to koptu un sargātu. Kad Dievs bija radījis Ievu un to pievedis Ādamam kā palīdzi, viņš svētīja cilvēkus un tiem sacīja: „Piepildiet zemi un pakļaujiet to sev. Valdiet par zivīm jūrā, par putniem apakš debess un par zvēriem virs zemes” (sal. 1. Moz. 1. u. 2).

Jau pirms grēkā krišanas Dievs bija cilvēkiem uzdevis apstrādāt zemi un pakļaut sev to. Mums jāizlieto mūsu miesīgās un garīgās spējas, lai padarītu derīgus un lietojamus visus zemes spēkus un bagātības. Dievs grib, lai mēs strādātu. Strādājot mēs drīkstam piedalīties Dieva darbos.

Darbs nes mums svētību šai pasaulē un mūžībā. Ar to mēs iegūstam dienišķo maizi sev un citiem un sasniedzam labklājību; tas vingrina un attīsta mūsu spējas un uztur mūsu garu un ķermeni veselus; tas pasarga mūs no garlaicības un neapmierinātības un aizsarga mūs pret daudziem kārdinājumiem un grēkiem; tas ir prieka avots un nopelna mums debesu atalgojumu.

Kopš grēkā krišanas darbs ir ne tikai prieks vien, bet arī nasta. Dievs sacīja: „Sava vaiga sviedros tev būs ēst savu maizi” (1. Moz. 3,19). Neraugoties uz to, mums jāstrādā čakli un neatlaidīgi. Grūts darbs ir daļa pārbaudījuma, kuru mums šeit virs zemes jāiztur, kā arī labs gandarījums par mūsu grēkiem.

Cilvēki strādā dažādos amatos. Mums jāizvēlas tāds amats, kādu Dievs mums ieteic ar mūsu spējām, tieksmēm un dzīves apstākļiem. Lai mēs varētu izvēlēties pareizo amatu, mums apzinīgi jāpārbauda sevi un jālūdz padoms no mūsu vecākiem, skolotājiem un lietpratējiem.

Mūsu galvenais amats ir godināt Dievu. Šo amatu mēs vienmēr varam izpildīt, arī tad, kad mēs esam slimi vai esam bez darba.

Apdomā: 1. Ko Dievs ir mums uzdevis vārdiem: „Pakļaujiet sev zemi?” 2. Kādu svētību nes darbs mūsu laicīgai un mūžīgai dzīvei? 3. Kopš kura laika darbs ir kļuvis grūts? 4. Kāpēc mums jāstrādā, ja arī tas ir grūti? 5. Ko mums jāņem vērā pie amata izvēles? 6. Kas ir mūsu galvenais amats?
220. Kāpēc mums jāstrādā?

Mums jāstrādā, tāpēc ka Dievs tā grib un tāpēc, ka darbs nes svētību.

Apņemšanās: Skolā un mājās es čakli un apzinīgi strādāšu. Ja es tagad pieradīšu pie laiskuma un nekārtības, es varbūt nekad vairs neiemācīšos pareizi strādāt.
Dieva vārdi: „Ikviens lai strādā un ar savu roku darbu nopelna sev godīgu iztiku, lai varētu palīdzēt arī trūkumcietējiem” (Ef. 4, 28).
Sakāmvārdi: Darbs dara dzīvi saldu, slinkums — rūgtu. — Slinkums ir visa ļaunuma sakne. — Kas darba nebaidās, tas badu nemirst. — Darbs dod dzīves prieku un veselību.
Pamatlikums pie amata izvēles: „Lūkojies sevī, lūkojies apkārt, jautā un lūdzies!”

117. Rūpes par mūsu mūžīgo pestīšanu

Reiz kāds students stāstīja svētajam Filipam Neri, ka viņš stāvot eksāmenu priekšā un cerot tos labi nolikt. Svētais Filips Neri apjautājās par viņa tālākiem nodomiem. Jauneklis atbildēja: „Es kļūšu advokāts; visi cilvēki saka, es esot kā radīts šim amatam”. — „Un tad?” — „Kā advokāts es kļūšu slavens; tad es apprecēšos, iekārtošu sev māju un būšu bagāts vīrs.” — „Un tad?” — „Tad es ceru dabūt labu vietu Romas tiesā.” — „Un tad?” — „Tad es kādu dienu saņemšu labu pensiju un varēšu bezrūpīgi pavadīt savas vecumdienas.” — „Un tad?” —„Tad? Jā, tad kādu dienu man būs jāmirst.” Nu svētais pievilka jaunekļa galvu sev pavisam tuvu klāt un klusu iečukstēja viņam ausī: „Un tad?” — Jaunais cilvēks nemūžam vairs nespēja aizmirst šo sarunu.

Mums jāpūlas iegūt mūžīgo pestīšanu vairāk nekā visus pasaules labumus. Pāvils raksta pirmajā vēstulē korintiešiem (9, 24 27): „Vai jūs nezināt, ka skrējēji sacīkšu laukumā gan visi skrien, bet tikai viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu.” Zīmējumā uzvarētājs pēdējiem spēkiem sasniedz mērķa lentu.

Mūsu mūžīgā pestīšana ir svarīgāka par visiem zemes labumiem. Kristus saka: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību” (Mat. 6, 33). Tāpēc visam, ko mēs šeit virs zemes darām — mūsu domām un centieniem, mūsu lūgšanai un darbam, mūsu ēšanai un dzeršanai, mūsu rotaļām un atpūtai — jākalpo mūsu mūžīgajai pestīšanai.

Mēs nedrīkstam apdraudēt mūsu mūžīgo pestīšanu. Tāpēc mēs nedrīkstam tā rūpēties par mūsu pasaulīgo laimi, ka no tā cieš mūsu dvēseles pestīšana. Mums jāapkaro sevī tieksmes uz ļauno un jāpārvar sevi. Mums jābūt pat gataviem drīzāk atdot naudu un mantu, godu un brīvību, jā, pat dzīvību, nekā likt uz spēles mūsu mūžīgo pestīšanu. Kristus saka: „Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savā dvēselē cieš zaudējumu!” (Mat. 16, 26).

Lai mēs mācītos turēt grožos savas dziņas, mums jāvingrinās pašpārvarēšanā. Piem., mums biežāk jāatsakās no kaut kā atļauta. Kas padodas savām dziņām, tas atveļ velnam vārtus savā dvēselē. Kristīgā dzīve nav iespējama bez pašpārvarēšanas.

Lai sasniegtu mūžīgo pestīšanu, mums jādzīvo kā Dieva bērniem. Mums apzinīgi jāvairās grēka un ar labiem darbiem jāiegūst nopelni debesīm.

Apdomā: 1. Kādam mērķim jākalpo visam, ko mēs darām virs zemes? 2. Kad mēs nepareizā veidā rūpējamies par savu pasaulīgo laimi? 3. Uz ko mums jābūt gataviem mūsu mūžīgās pestīšanas labad? 4. Kāpēc mums jāvingrinās pašpārvarēšanā? 5. Kas mums jādara, lai sasniegtu savu mūžīgo pestīšanu?
221. Kādiem vārdiem Jēzus mums atgādina vispirms rūpēties par mūsu dvēseles pestīšanu?

Jēzus saka: „Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemanto visu pasauli, bet savā dvēselē cieš zaudējumu!”

Apņemšanās: Pirms svarīgiem lēmumiem es sev jautāšu: „Kas nāk par labu manai mūžīgajai pestīšanai?”
Dieva vārdi: „Labāk tev kroplim Vai tizlam ieiet mūžīgajā dzīvē, nekā tu ar divām rokām un divām kājām tiktu iemests mūžīgajā uguni” (Mat. 18, 8). — „Vai jūs nezināt, ka skrējēji sacīkšu laukumā gan visi skrien, bet tikai viens saņem godalgu? Skrieniet tā, lai jūs to saņemtu” (1. Kor. 9, 24).
Pašpārvarēšanas vingrinājumi: Pēc modināšanas tūdaļ celties augšā.— Neizrādīt katru sāpi. — Dusmās palikt mierīgam. — Slāpēs tūdaļ nedzert. — Kad māte sauc, tūdaļ pārtraukt rotaļu. — Pārtraukt lasīt grāmatu vissaistošākā vietā. — Kaut ko ļoti interesantu nestāstīt tūdaļ tālāk. — Uzskaiti vēl citus pašpārvarēšanas vingrinājumus!

118. Mūsu tuvākā miesa un dzīvība

1619. gadā svētais Vincents no Paula uzņēmās dvēseļu aprūpi Parīzes cietumos. Ieraudzījis ieslodzīto briesmīgo postu, viņš vispirms gādāja par to miesīgo labklājību. Viņš nesa zupas podus, tīrīja nolaistās celles, pārsēja strutojošās vātis un rūpējās, lai slimie tiktu atbrīvoti no viņu važām un ievietoti slimnīcā.

Arī mums allaž stiepsies pretim rokas ar tukšiem zupas trauciņiem Mēs nedrīkstam noraidīt nevienu cilvēku, kas cer uz mūsu palīdzību, iekams mēs neesam darījuši viņa labā visu, ko spējuši.

Dieva acīs ir dārga katra cilvēka miesa un dzīvība. Tāpēc mums jāizturas godbijīgi pret mūsu tuvāka miesu un dzīvību un jārūpējas par viņa miesīgo labklājību.

Sevišķi mums jārūpējas par tiem, kas cieš miesīgu trūkumu. Mums jāpiekopj septiņi miesīgie žēlsirdības darbi: jāpaēdina izsalkušie, jāpadzirdina izslāpušie, jāapģērbj kailie, jāuzņem savās mājās svešnieki, jāatbrīvo sagūstītie, jāapmeklē slimie, jāapbedī miroņi. Pēc šiem darbiem Kristus tiesās mūs pastardienā (sal. Mat. 25, 34—46).

Pret tuvāka dzīvību grēko tas, kas nerūpējas par tuvāku viņa trūkumā; tāpat arī tas, kas viņu netaisnīgi sit vai ievaino, kas kaitē viņa veselībai, vai apdraud viņa miesu un dzīvību. Pret tuvāka dzīvību grēko arī tad, ja apvainojoši, netaisni vai cietsirdīgi izturoties pret viņu, sarūgtina vai saīsina viņa dzīvi. Kas netaisnīgi nonāvē kādu cilvēku, tas izdara grēku, kas brēc uz debesīm. Dievs sacīja Kainam: „Tava brāļa Ābela asinis brēc uz mani no zemes” (1. Moz. 4,10).

Dievs negrib, lai mēs bez aizsardzības būtu padoti netaisniem ienaidnieku uzbrukumiem. Tāpēc ikviens, taisnīgi aizstāvoties, drīkst sevi un citus aizsargāt un pie tam, ja vajadzīgs, pat ievainot un nonāvēt uzbrucēju. — Valdība drīkst sodīt ar nāvi smagus noziegumus. — Kareivjiem taisnīgā kapā ir atļauts nonāvēt ienaidnieka kareivjus.

Kas ir kaitējis otra veselībai, to netaisnīgi ievainojis vai nonāvējis, tam visiem spēkiem jācenšas izlabot ļaunumu, ko viņš šim cilvēkam vai tā ģimenei nodarījis.

Dzīvniekus mēs drīkstam nonāvēt, ja tas ir nepieciešami vai derīgi. Bet mēs nedrīkstam tiem sagādāt nevajadzīgas sāpes. Kas tīšām moka kādu dzīvnieku, tas grēko. Mums jācienī viss dzīvais, jo tas nācis no Dieva rokas.

Apdomā: 1. Kāpēc mums jāizturas godbijīgi pret citu cilvēku miesu un dzīvību? 2.Par kādiem cilvēkiem mums jo sevišķi jārūpējas? 3. Kas apgrēkojas pret sava tuvāka dzīvību? 4. Kādos gadījumos ir atļauts kādu nonāvēt? 5. Kas jādara tam, kas kaitējis tuvāka miesai vai dzīvībai?
222. Kādi ir septiņi miesīgie žēlsirdības darbi?

Septiņi miesīgie žēlsirdības darbi ir: paēdināt izsalkušos, padzirdināt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt savās mājās svešiniekus, atbrīvot sagūstītos, apmeklēt slimos, apbedīt miroņus.

Apņemšanās: Ēdot maizi, es uzmanīšu, vai kāds manā tuvumā nav izsalcis.
Dieva vārdi: „Darīsim labu visiem, bet jo sevišķi ticības brāļiem” (Gal. 6,10). — „Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti” (Mat. 5, 7).
No Baznīcas dzīves: Par trūkumcietējiem rūpējas daudz ordeņu un savienību, piem., sv. Elizabetes, sv. Vincenta un daždažādas citas labdarības organizācijas.
Uzdevumi: 1. Kādus miesīgus žēlsirdības darbus tu vēl pazīsti bez jau minētajiem septiņiem? 2. Apraksti, kas jāievēro, apmeklējot slimnieku! 3.Kādus žēlsirdības darbus darīja: a) Tobijs, b) Sareptas atraitne, e) pirmkristiešu draudze Jeruzalemē? — Sameklē vēl citus piemērus Svētajos Rakstos! 4. Kādi grēki pret piekto bausli var notikt: a) rotaļājoties, b) sportā, c) ielas satiksmē?

119. Rūpes par mūsu tuvāka mūžīgo pestīšanu

Kad svētais Jānis Bosko bija vēl zēns, viņš dažreiz svētdienās uzaicināja ciema ļaudis uz izrādi. Viņš uzstājās kā virves dejotājs un pakavēja ļaudīm laiku ar saviem jokiem, kamēr norietēja saule un atskanēja Ave zvani. Kā samaksu viņš prasīja no skatītājiem, lai tie ar viņu kopā skaitītu rožukroni. Tā viņš pamudināja tos uz labu un aizkavēja tos apgānīt svētdienas svētumu.

Dieva Dēls kļuva cilvēks un nomira pie krusta, lai visi cilvēki iegūtu mūžīgo pestīšanu. Tāpēc arī mums jārūpējas par mūsu tuvāka pestīšanu. Pāvils atgādina: „Rūpējieties viens par otru, kā arī Kristus jūs uzņēmās Dievam par godu” (Rom, 15, 7).

Mēs varam palīdzēt citiem viņu ceļā uz Dievu ar lūgšanām, labiem vārdiem, savu priekšzīmi un darbiem. Baznīca mums ieteic septiņus garīgus žēlsirdības darbus: vest grēciniekus uz labu ceļu, pamācīt nemācītos, dot labu padomu tiem, kas šaubās, iepriecināt noskumušos, pacietīgi panest nepatīkamos, labprāt piedot tiem, kas mūs apvainojuši, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.

Daudzi apgrēkojas pret tuvāku dvēseles pestīšanu. Dažiem ir vienalga, vai citi cilvēki staigā labus vai sliktus ceļus. — Citi pat dod iemeslu grēkam: tie ved nepiedienīgas sarunas, rāda sliktu priekšzīmi, dod lasīt sliktas grāmatas vai arī ieved citus sliktā sabiedrībā. — Daži kļūst līdzvainīgi pie svešiem grēkiem: tie neaizkavē citus grēkot, kaut arī to varētu, cieš klusu, redzot, ka kāds grēko, slavē viņu, vai pat palīdz grēkot. — Vēl ļaunāk grēko tas, kas ar nolūku pavedina kādu grēkot. Kas savu tuvāku pavedina uz nāvīgu grēku, tas izdara briesmīgu grēku. Jēzus saka: „Kas kādam no šiem mazajiem, kas man tic, dod iemeslu grēkot, tam būtu labāk, ja viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu viņu jūjas dzelmē” (Mat. 18, 6). Ja kāds dod kādam iemeslu grēkot, vai arī to paved, tas padara viņam ļaunu. Tāpēc šo grēku mēs saucam par ieļaunojumu.

Kas ir kaut kādā veidā kaitējis tuvāka dvēselei, tam ļaunums pēc iespējas jāizlabo. Tam jāmēģina ar vārdiem un labu priekšzīmi vest viņu atpakaļ uz labu ceļu. Katrā gadījumā tam par viņu jālūdzas.

Apdomā: 1. Kāpēc mums jārūpējas par citu cilvēku pestīšanu? 2. Kādā veidā mēs varam palīdzēt citiem viņu ceļā uz Dievu? 3. Kas apgrēkojas pret sava tuvāka dvēseles pestīšanu? 4. Kā var mēģināt izlabot ļaunumu, kas nodalīts tuvāka dvēselei?
223. Kādi ir septiņi garīgie žēlsirdības darbi?

Septiņi garīgie žēlsirdības darbi ir: vest grēciniekus uz labu ceļu, pamācīt nemācītos, dot laba padomu tiem, kas šaubās, iepriecināt noskumušos, pacietīgi panest nepatīkamos, labprāt piedot tiem, kas mūs apvainojoši, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.

224. Kādiem vārdiem Jēzus brīdina dot tuvākam iemeslu grēkot?

Jēzus saka: „Kas kādam no šiem mazajiem, kas man tie, dod iemesla grēkot, tam būta labāk, ja viņam kaklā piesieta dzirnakmeni un nogremdēta viņu jūras dzelmē.”

225. Kas jādara tam, kas kaitējis tuvāka miesai vai dvēselei?

Kas kaitējis tuvāka miesai vai dvēselei, tam visiem spēkiem jācenšas izlabot nodarīto ļaunumu.

Apņemšanās: Kādus garīgus žēlsirdības darbus es šodien varu darīt?
Dieva vārdi: „Vērosim cits citu, lai pamudinātos mīlestībā un labos darbos” (Ebr. 10,24).
No svēto dzīves: Viens grams labas priekšzīmes sasniedz vairāk nekā centners vārdu (Francis no Saies).
Citi garīgi žēlsirdības darbi: Aizvest kādu uz dievkalpojumu. — Pamudināt uz grēku sūdzi un komūniju. — Izplatīt labus laikrakstus. — Aizdot labas grāmatas. — Sagādāt prieku citiem ar apciemojumu, rotaļām vai laika pakavēšanu. — Iepazīstināt kādu ar labiem cilvēkiem. — Maziem bērniem stāstīt par Dievu. — Ielūgt jaunatnes pulciņā.
Uzdevumi: 1. Ko tu dari, kad kāds no taviem biedriem lasa sliktos grāmatos? — kad tos ir iekļuvis sliktā sabiedrībā? 2. Ko tu vari darīt pagānu dvēseles pestīšanas labā? 3. Sameklē Svētajos Rakstos septiņu garīgo žēlsirdības darbu piemērus!

Sestais un devītais bauslis

Augstos laulības un šķīstības labumus Dievs aizsarga ar sesto un devīto bausli: „Tev nebūs laulību pārkāpt!”. — „Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu!”

120. Pareizā attieksme starp vīrieti un sievieti

Kad Dievs bija radījis Ādamu, viņš sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam; es radīšu viņam palīdzi, kas viņam atbilst.” Dievs uzsūtīja Ādamam cietu miegu, paņēma vienu no viņa ribām, uztaisīja no tā sievieti un pieveda to Ādamam. Dievs svētīja pirmos cilvēkus un sacīja: „Audziet un vairojieties un piepildiet zemi!” (sal. 1. Moz. 2,18—24; 1, 28).

Ar 6. un 9. bausli Dievs sarga dārgo laulības un šķīstības mantu. Vīrietis un sieviete ir iekļauti dievišķīgajā kārtībā. Dieva roka nodrošina pastāvību un svētību viņu kopdzīvei. Uzticība izaug no mīlestības un paļāvības. Zīmējumā sieva ir uzlikusi savu roku uz vira rokas kā paļāvības zīmi. Virs atbild uz šo paļāvību ar savas kreisās rokas sargātāju žestu. Viņu labās rokas ir sadotas un liecina par viņu mīlestības pilno sadraudzību.

Dievs radīja vīrieti un sievieti pēc sava ģīmja un līdzības un piešķīra tiem katram savu sevišķu veidu un sevišķus uzdevumus. Tāpēc vīrietim un sievietei jācienī viens otru, jāizturas pieklājīgi vienam pret otru un jāpalīdz viens otram.

lielāko daļu cilvēku Dievs aicinājis laulībai. Laulībā vīrietim un sievietei mīlestībā un uzticībā jādzīvo kopā un jādod dzīvība bērniem. Ar savu mīlestību tiem jādara sevi un savus bērnus laimīgus un kopā jāstaigā ceļš uz debesīm.

Kristus saka: „Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mat. 19, 6). Tas ir smags grēks un liela nelaime, ja laulātie draugi lauž uzticību viens otram. Šo grēku sauc par laulības pārkāpšanu. Sestajā bauslī Dievs mums pavēl: „Tev nebūs laulību pārkāpt” (2. Moz. 20, 14). Laulības pārkāpšana iesākas ar ļaunām domām un vēlēšanām. Tāpēc Dievs pavēl devītajā bauslī: „Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu” (2. Moz. 20, 17). Kristus saka: „Kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, tas savā sirdī jau pārkāpis laulību ar to” (Mat; 5,28).

Zēniem un meitenēm jācenšas kļūt īstiem vīriešiem un sievietēm. Tiem jābūt savā starpā vienkāršiem un dabiskiem, bet jāievēro arī zināma smalka atturība. Mīlināšanās bieži iznīcina spēju vēlāk dziļi un patiesi mīlēt. Mīlestība nav nekāda rotaļa. Vieglprātīgi sakari var samaitāt visu dzīvi. Kas grib kļūt laimīgs, tam jāprot gaidīt, kamēr viņš būs nobriedis laulībai.

Daži cilvēki paliek neprecējušies savu dzīves apstākļu dēļ, piem., slimības, sava darba vai savu piederīgo dēļ. Arī viņiem Dievs piešķir uzdevumu, kas viņu dzīvei sniedz jēgu un saturu. Viņi atradīs savu laimi arī ārpus laulības.

Citi cilvēki atsakās no laulības tāpēc, ka viņi sevi pilnīgi veltī Kristum, debesu līgavainim, un grib atdoties viņa rīcībā kādam sevišķam uzdevumam Dieva valstībā. Viņi dzīvo Dievam veltītā jaunavībā. Dievs jo sevišķi mīl jaunavīgus cilvēkus.

Apdomā: 1. Kā jāizturas vīrietim un sievietei vienam pret otru? 2. Kāds uzdevums ir vīrietim un sievietei laulībā? 3. Kā skan sestais bauslis? 4. Kā skan devītais bauslis? 5. Kā jāizturas zēniem un meitenēm vienam pret otru? 6. Kādu iemeslu dēļ daži cilvēki paliek neprecējušies?
226. Kādiem vārdiem Jēzus pavel laulāto uzticību?

Jēzus saka: „Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, tas savā sirdī jau pārkāpis laulību ar to.”

Apņemšanās: Es gribu būt īsts zēns — īsta meitene.
Uzdevumi: 1. Ar kādām sevišķām dāvanām Dievs apveltījis vīrieti? — ar kādām sievieti? 2. Uzskaiti arodus, kuros pa lielākai daļai strādā vīrieši! 3. Uzskaiti sieviešu arodus!

121. Kaunība un šķīstība

Svētā Perpetuja savas kristīgās ticības dēļ bija notiesāta uz nāvi un tai vajadzēja cirkū liela ļaužu pūļa priekšā tikt mežonīgu zvēru saplosītai. Kad viņa ienāca arēnā, viņai vispirms uzbruka kāda mežonīga govs un pasvieda ar ragiem pie zemes. Krītot, pārplīsa viņas tērps. Tad viņa vispirms sakārtoja savu apģērbu, lai apsegtu savu kailumu, jo viņa bija vairāk norūpējusies par savu kaunību nekā par savām sāpēm.

Laulības svētums un sirds šķīstība ir apdraudēti no iekšienes un ārienes. Kaunību un šķīstību var saglabāt tikai pastāvīgā cīņā. Šajā cīņā kristietim laba priekšzīme ir lielie Dieva cīnītāji, piem., svētais Juris. Viņš uzvar kārdinājumu ar Kristus spēku, kas ir salauzis sātana varu.

Cilvēka ķermenis ar visiem tā locekļiem un spēkiem ir Dieva radīts un labs. Arī dzimuma orgāni ir Dieva radīti un labi. Kauna jūtas liek mums šīs ķermeņa daļas turēt apsegtas.

Dievs grib, lai mēs bez vajadzības citu priekšā neatkailinātos un dzimuma orgānus vieglprātīgi neuzlūkotu un neaizkārtu. Kas tā dara, tas rīkojas kaunīgi; kas pret to noziedzas, rīkojas bezkaunīgi. Viss, kas vajadzīgs, lai uzturētu ķermeni tīru un veselu, ir labs un Dieva gribēts. Kas nejauši ierauga kādu atkailinātu, tas lai neskatās uz viņu; tad viņš rīkosies kaunīgi. Kaunība aizsarga tos spēkus, kas kalpo cilvēka augšanai un tapšanai. Dievs grib, lai mēs šos spēkus turētu godā un tos neizlietotu nelietīgi. Kas tos pasarga no nelietīgas izlietošanas, tas rīkojas šķīsti; kas tos nelietīgi izlieto, tas rīkojas nešķīsti.

Pret šķīstību galvenokārt grēko tas, kas dara ko nešķīstu viens pats vai ar citiem vai labprātīgi ļauj ar sevi darīt; tāpat ari, kas labprātīgi kavējas pie nešķīstām domām, vēlas kaut ko nešķīstu, vai arī bez vajadzības dodas briesmās grēkot ar nešķīstību. — Kamēr kāds nopūlas izmest no galvas nešķīstas domas un vēlēšanās, tas negrēko, bet rīkojas šķīsti.

Šķīstība ir dārga manta. Tā piešķir cilvēkam sevišķu cieņu un daiļumu. Šķīsti cilvēki ir Dieva mīluļi. Uz tiem jo sevišķi attiecas vārdi: „Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo tie skatīs Dievu” (Mat. 5, 8). Svētais Pāvils saka: „Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas jūsos mājo, un ko Dievs jums devis, un ka jūs vairs nepiederat sev?” (1. Kor. 6,19).

Nešķīstība ir liela nelaime cilvēkam. Tā apgāna Svētā Gara templi un noved pie daudziem grēkiem. Bieži tā iegrūž cilvēku slimībā, postā un kaunā un nereti liek tam nomirt, nenožēlojušam savus grēkus.

Lai paliktu šķīsti, mums vispirms jābūt kaunīgiem; kaunība ir šķīstības aizsargmūris. Mums jāsarga mūsu acis un ausis un jātur stingros grožos mūsu dziņas. Čakls darbs, dabisks, veselīgs dzīves veids un līksma sirds pasarga no daudzām briesmām. Galvenokārt mums cītīgi jālūdzas, jāiet kārtīgi pie grēku sūdzēs un bieži pie svētās komūnijas. Mums sirsnīgi jāmīl Kristus un kā bērniem jāgodina Marija, mūsu māte.

Lai paliktu šķīsti, mums jāvairās visa, kas varētu novest pie nešķīstības: sliktu grāmatu un gleznu, sliktu filmu, izrāžu un deju, sliktu biedru un sliktas sabiedrības, nepieklājīgu tērpu, laiskuma un izlutināšanās. Kārdinājumam mums tūdaļ jāpretojas; tādā gadījumā ir labi skaitīt kādu šautru lūgsmu vai nodarboties ar kaut ko citu. Bez cīņas mēs nevaram palikt šķīsti.

Apdomā: Ko mums atgādina kaunība? 2. Kas rīkojas kaunīgi? 3. Kas rīkojas šķisti? 4. Kas grēko pret šķīstību? 5. Kāpēc šķīstība ir tik dārga manta? 6. Kāpēc nešķīstība ir tik liela nelaime cilvēkam?
227. Kāpēc mums ļoti jāsarga šķīstība?

Mums ļoti jāsarga šķīstība,

1. tāpēc ka tā piešķir cilvēkam sevišķu cieņu un daiļuma,

2. tāpēc ka Dievs jo sevišķi mīl šķistus cilvēkos.

228. Kas mums jādara, lai paliktu šķisti?

Lai palikta šķīsti, mums

1. jābūt kaunīgiem un jāsavaldās,

2. jādzīvo dievbijīgi,

3. jāvairās izdevības grēkot un tūdaļ jāpretojas kārdinājumam.

229. Kādiem vārdiem svētais Pāvils skubina mūs uz šķīstību?

„Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas jūsos mājo?”

Apņemšanās: Es neko nedomāšu un nedarīšu, ko man vajadzētu slēpt no Dieva.
Dieva vārdi: „Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā” (Mat. 26,41). — „Netikļiem būs sava daļa degoša sēra uguns purvā” (Atkl. 21, 8).
Dzīves kārtulas: Dievs redz visu!— Nedomā nekad: tikai vienreiz! — Nepieļauj divdomīgas sarunas! — Klasē pievienojies labajiem! — Pretojies ziņkārībai! — Pārvari bailes no tā, ko sacīs cilvēki! — Sliktiem rakstiem, sliktām grāmatām un bildēm vieta krāsni.
Par cilvēka dzīves tapšanu jautā tikai tādiem cilvēkiem, kam pret to ir godbijība, piem., saviem vecākiem vai audzinātājiem.
Svētie šķīstības aizstāvji: Vissvētākā Jaunava Marija, svētais Jāzeps, Aloizijs, Agnese, Marija Goreti.
Uzdevumi: 1. Nosauc kādu kaunības un šķīstības piemēru no Bībeles! 2. Par kādu sodu nešķīstībai stāsta Svētie Baksti! 3. Uz kādiem citiem grēkiem Dāvidu noveda nešķīstība?

Septītais un desmitais Dieva bauslis

Katram cilvēkam ir tiesība uz īpašumu. Pienākumu pret savu un svešu īpašumu Dievs mums piekodina septītajā un desmitajā bauslī: „Tev nebūs zagt!” — „Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam!‘‘

122. Mūsu īpašums

Pirms svētā Elizabete kļuva Tīringas landgrāfiene, Vartburgā tika izšķiests daudz naudas svētkiem un sacīkstēm. Bet kad Ludviķis, viņas laulātais draugs, kļuva landgrāfs, Elizabete darīja galu šai izšķērdībai. Viņa bija taupīga mājturībā un rūpējās, lai parādi tiktu samaksāti. Viņa uzmeklēja arī trūcīgos un nesa viņiem, kas tiem bija nepieciešams. Reiz, kad uzbruka liels sausums, viņa iztukšoja savu kasi un pirka maizi bada cietējiem.

Visi zemes labumi pieder Dievam, jo viņš tos ir radījis. Dievs ir to Kungs un galvenais īpašnieks. Bet viņš ļauj arī mums kopā ar viņu valdīt par lietām.

Saskaņā ar Dieva gribu, katram cilvēkam ir tiesība uz īpašumu. Katram vajaga vismaz tik daudz mantas, lai viņš varētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Ja cilvēks nedrīkstētu iegūt un paturēt nekādu īpašumu, viņš būtu pārāk atkarīgs, un viņa brīvība būtu apdraudēta. Arī viņa darba prieks un uzņēmība ļoti ciestu.

Mums jāiegūst mūsu īpašums godīgi, t. i. ar darbu, nopērkot, iemainot, kā dāvanu vai mantojumu. Ja kāds ko iegūst negodīgā veidā, piem., ar zādzību vai krāpšanu, tas nav viņa īpašums.

Viss, kas mums pieder, paliek Dieva īpašumā. Mēs esam tikai pārvaldnieki. Tāpēc mēs drīkstam lietot lietas tikai tā, kā to grib Dievs. Mums jāapietas ar savu īpašumu apzinīgi, jārīkojas ar to rūpīgi, jābūt taupīgiem un tas labi jāizlieto. Mūsu sirdīm allaž jābūt atvērtām tuvāku postam un lielajiem Dieva valstības uzdevumiem. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst: Dievs ir radījis pasaules labumus visas cilvēces saimes labklājībai un reiz prasīs no mums kā pārvaldniekiem norēķinu.

Rūpes par naudu un mantu nedrīkst valdīt par mums. Mums jāsargās no kārības, mantkārības un skopuma. Labāk būt nabagiem virs zemes un nonākt debesīs, nekā dzīties pēc pasaules bagātības un tikt mūžīgi pazudinātiem. Kristus saka: „Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur to rūsa un kodes bojā, un kur zagļi ielaužas un zog. Krājiet sev mantu debesīs. Jo kur tava manta, tur ir arī tava sirds” (Mat. 6, 19-21).

Daži aiz mīlestības uz Dievu labprātīgi atsakās no īpašuma (labprātīgā nabadzība). Tie seko padomam, kurā Kristus deva bagātajam jauneklim: „ Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem. Tad nāc un seko man” (sal. Mat. 19, 21).

Apdomā: 1. Kāpēc visas lietas pieder Dievam? 2. Kāpēc katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu? 3. Vismaz cik mantas būtu vajadzīgs katram cilvēkam? 4. Kādā veidā mēs varam iegūt īpašumu? 5. Kā mums jāapietas ar mūsu īpašumu? 6. No kā mums jāsargās, rūpējoties par naudu un mantu?
230. Kāpēc mums jāapietas apzinīgi ar savu īpašumu?

Mums jāapietas ar savu īpašumu apzinīgi, tāpēc ka Dievs ir galvenais īpašnieks un prasīs no mums kā pārvaldniekiem norēķinu.

Apņemšanās: Es neiztērēšu savu naudu par nevērtīgiem niekiem, bet ierīkošu sev krājkasīti un krāšu. Tad es varēšu vēlāk nopirkt kaut ko vērtīgu, sagādāt kādam kādu prieka vai kaut ko ziedot kādam labam mērķim.
Dieva vārdi: „Jūsu dzīvei jābūt brīvai no mantkārības; apmierinājieties ar to, kas joms ir” (Ebr. 13, 5). — „Kam ir šīs pasaules manta, un viņš redz savu brāli trūkumā, bet noslēdz pret to savu sirdi: kā gan Dieva mīlestība lai mājotu viņā?” (1. Jāņ. 3,17). — „Ja tev ir daudz, dod bagātīgi; ja tev ir maz, mēģini dod labprāt arī no mazuma” (Tob. 4, 9).
No Baznīcas dzīves: Pāvesti Leons XIII un Pijs XI pasaulslavenās enciklikās ir aprakstījuši kristīgo īpašuma mācību.
Uzdevumi: Uzskaiti piemērus, kad cilvēki labi izlieto savu naudu — kad cilvēki to izlieto slikti!
Pārbaudi sevi: Vai es apejos rūpīgi: a) ar savām drēbēm un apaviem, b) ar savu skolas somu, e) ar savām grāmatām un burtnīcām, d) ar savām rotaļlietām, e) ar savu naudu?

123. Mūsu tuvāka īpašums

Kad Tobijs bija kļuvis akls, Annai, viņa sievai, bija jāpelna uzturs ar aušanu. Kādu dienu viņa kopā ar algu saņēma kā dāvanu kazlēnu un atveda to mājās. Tobijs dzirdēja blēšanu un jautāja: „Kur tu ņēmi šo kazlēnu? Tas taču nebūs zagts? Citādi atdod to at-pakaļ. Mēs nedrīkstam ēst zagtu.” Tad viņa sieva atbildēja: „Es dabūju to dāvinātu kā pielikumu savai algai” (sal. Tob. 2, 10-23).

Katram cilvēkam ir tiesība, ka citi cilvēki cienī viņa īpašumu. Dievs grib, lai mēs cienītu svešu īpašumu.

Kas pārvalda, uzglabā vai lieto svešu mantu, tam jāapietas ar to kā ar savu. Viņam jāapietas rūpīgi arī ar visu, kas pieder kādai kopībai. Aizņemtas lietas jāatdod laikā atpakaļ. Parādi kārtīgi jāsamaksā. Kas kaut ko atrod, tam jāmēģina to atdot atpakaļ īpašniekam.

Pret tuvāka īpašumu apgrēkojas, kas netaisni piesavinās svešu mantu, piem., kas kārumojas, zog vai laupa. Daudz labāks par zagli nav arī tas, kas atrastu vai aizņemtu mantu ļaunprātīgi neatdod, nemaksā savus parādus vai aiztura kādam nopelnīto algu. Kas pieņem, pērk, vai zinādams apslēpj zagtu mantu, ir zagtas mantas slēpējs, kas ir tik pat ļauns kā zaglis. Zaglim līdzīgs ir arī tas, kas citus krāpj, piem., ar nepareizu mēru, nepareizu svaru vai neīstu naudu, ar sliktu darbu vai sliktu preci; kas pieraksta vairāk nekā viņš pastrādājis vai piegādājis; kas augļo, t.i. izmanto tuvāka trūkumu savai peļņai. — Pret tuvāku īpašumu noziedzas arī tas, kas savas vainas dēļ sabojā svešu īpašumu vai ļauj tam aiziet bojā.

Grēki pret īpašumu iesākas sirdī. Kam ir vēlēšanās pretlikumīgi piesavināties svešu īpašumu, tas grēko pret desmito bausli: „Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam!”

Kam ir kāda nelikumīgi iegūta manta, tam jāatdod tā atpakaļ īpašniekam vai viņa mantiniekiem. Ja īpašnieku nevar sadzīt, manta jāizlieto kādam labam mērķim. Kas paša vainas dēļ kaitējis tuvāka īpašumam, tam zaudējums jāatlīdzina cik vien labi iespējams.

Apdomā: 1. Kāpēc mums jācienī svešs īpašums? 2. Kādi pienākumi mums ir pret svešu mantu? 3. Ar ko var apgrēkoties pret tuvāka īpašumu? 4. Kas grēko pret desmito bausli?
231. Kas jādara, ja kāds kaitējis tuvāka īpašumam?

Ja kāds kaitējis tuvāka īpašumam, tam zaudējums pēc iespējas jāatlīdzina.

Apņemšanās: Es neņemšu ne mazāko nieciņu, kas man nepieder, arī savās mājās: „Ar niekiem iesāk, ar lielām lietām nobeidz.”

Netaisnai mantai nav svētības.

Astotais Dieva bauslis

Cilvēki tikai tad var labi sadzīvot, ja tie ir patiesīgi un cienī viens otra godu. Tāpēc Dievs pavēl: „Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāku!”

124. Patiesīgums

Kad Francis no Saies vēl bija bērns, viņš reiz paņēma skaistu zīda lentu no svārkiem, kurus pa sava darba laiku bija novilcis kāds amatnieks. Vēlāk šī lenta tika visur meklēta, un zudības pieteiktas grāfam, mazā Franča tēvam. Grāfs gribēja atrast zagli Beidzot viņš jautāja arī savam dēlam: „Vai tu neesi redzējis zīda lentu?” Mirkli Francis izjuta kārdinājumu noliegt zādzību, jo viņam bija bail no tēva dusmām un kauns no apkalpotājiem. Bet tad viņš nometās pie tēva kājām, atzinās un raudādams lūdza piedošanu.

Čūska, ko velns izmantoja paradīzē, lai piekrāptu pirmo cilvēku, ir kļuvusi par melu un divkosības simbolu. Pat vismazākā čūska bieži var izšļākt nāvīgu indi.

Dievs ir devis mums spēju izteikt mūsu domas un pateikt tās citiem. Ja mēs nerunājam un neizturamies citādi nekā domājam savā sirdī, mēs esam patiesīgi.

Patiesīgums ir ļoti dārga manta. Dievs pats ir bezgalīgi patiesīgs. Patiesīgums mums piešķir iekšēju dižciltību un rada uzticību un drošumu cilvēku starpā. Tāpēc Dievs no mums prasa, lai mēs būtu patiesīgi.

Pret patiesīgumu apgrēkojas tas, kas melo, t. i., kas apzinīgi saka nepatiesību. Melot nekad nedrīkst, arī lai izdarītu kādam pakalpojumu (dienesta meli) vai izkultos no kādas klizmas (vajadzības, meli). Arī melot pa jokam ir grēks, ja citi to nesaprot kā joku. Kas melo kādā svarīgā lietā vai zinādams, ka viņa meli nodarīs lielu ļaunumu, tas izdara smagu grēku. — Pret patiesīgumu grēko arī tas, kas liekuļo, t. i., kas izliekas labāks, laipnāks un dievbijīgāks nekā viņš ir; arī tas, kas ir viltīgs un glaimo citiem. Nepatiesīgums ir liels ļaunums. Kas melo, tas atdarina velnu, „melu tēvu” (Jāņ. 8,44); tas nepatīk Devām: „Melīgas lūpas ir negantība Kunga acīs” (Sak. 12, 22). Meli samaitā sirdi, sagrauj uzticību cilvēku starpā un atnes neaprakstāmu postu pasaulei.

Patiesīgums neprasa, lai mēs vienmēr visu pateiktu, ko mēs domājam. Dažreiz mums aiz gudrības vai mīlestības jāklusē, piem., lai pasargātu kādu noslēpumu vai neapvainotu kādu cilvēku.

Ja mēs esam kaut ko apsolījuši vai noslēguši kādu līgumu, mums solījums vai līgums jāpilda. Mums jābūt uzticīgiem. Dievs ir bezgalīgi uzticīgs; viņš tur savu vārdu un savu derību, kuru viņš ar mums noslēdzis. Neuzticamība un nodevība šķir cilvēkus; uzticība tos savieno.

Apdomā: 1. Kāpēc patiesīguma ir ļoti dārga manta? 2. Kas grēko pret patiesīgumu? 3. Kāda veida melus tu paristi? 4. Ko nozīmē liekuļot? 5. Kāpēc nepatiesīgums ir liels ļaunums? 6. Kādos gadījumos mums jānoklusē patiesība? 7. Kas mums jādara, ja mēs esam ko apsolījuši vai noslēguši kādu līgumu?
232. Kas ir patiesīgs?

Patiesīgs ir tas, kas nerunā un neizturas citādi nekā viņš domā savā sirdī.

233. Kāpēc mums jābūt patiesīgiem?

Mums jābūt patiesīgiem,

1. tāpēc ka Dievs ir patiesīgs,

2. tāpēc ka patiesīgums piešķir mums iekšēju dižciltību,

3. tāpēc ka patiesīgums rada uzticību.

234. Kādas sekas ir meliem?

Meli samaitā sirdi, sagrauj uzticību un nes postu pasaulē.

Apņemšanās: Patiesība ir augstāka par visu!
Dieva vārdi: „Jūsu jā lai ir jā, jūsu nē lai ir nē” (Jēk. 5,12). — „Atmetiet melus! Ikviens lai runā patiesību ar savu tuvāku, jo mēs esam taču locekļi savā starpā” (Ef. 4, 25).
Uzdevumi: 1. Kādos gadījumos patiesīgums prasa sevišķu drosmi? 2. Kādu iemeslu dēļ daži cilvēki melo? 3. Kādos gadījumos daži cilvēki liekuļo? 4. Sameklē Svētajos Rakstos piemērus: a) patiesīgumam, b) meliem un liekulībai!

125. Mūsu gods

Kad Jēzus augstās padomes priekšā bija atbildējis augstajam priesterim, viens no kalpiem iesita viņam vaigā, sacīdams: „Vai tā tu atbildi augstajam priesterim?” Jēzus viņam atbildēja: „Ja es esmu runājis ļaunu, pierādi man ļaunumu, bet ja es runāju labi, kāpēc tu mani sit?” (Jāņ. 18, 22 23).

Mūsu gods ir dārgāks par naudu un mantu. Mums ir tiesības prasīt, lai cilvēki to neaizkārtu. Dažreiz mums savs gods jāaizstāv, sevišķi kad tā aizkaršana kaitē mūsu amatam un uzdevumam. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka arī Jēzus aizstāvējās, kad tiesas kalps viņam netaisni uzbruka.

Ja mēs pūlamies uzticīgi izpildīt savus pienākumus, tad mums ir tiesības, ka citi cilvēki mūs cienītu un godātu. Cieņu, ko mēs saņemam no citiem, mēs dēvējam par godu, labu vārdu vai labu slavu (ārējais gods).

Gods ir dārga manta. „Labs vārds ir vairāk nekā liela bagātība” (Sak. 22,1). Tāpēc mums jārūpējas par savu godu. Mēs nedrīkstam to vieglprātīgi likt uz spēli un, ja vajadzīgs, mums tas jāaizstāv. Galvenokārt mums jābūt tādiem, lai mēs pelnītu cieņu. Kas vairāk dzenas pēc goda nekā pēc labā, tas grēko ar godkārību.

Gods cilvēku priekšā (ārējais gods) nav dārgākā manta. Daudz svarīgāk ir, ko par mums domā Dievs (iekšējais gods). Mūsu godu Dieva priekšā neviens nespēj mums atņemt. Ja Dievs grib, mums jāatsakās no goda cilvēku priekšā. Kristus saka: „Svētīgi esat jūs, ja cilvēki jūs manis dēļ lamā un vajā un netaisni runā par jums visu ļaunu; priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs” (Mat. 5,11 12).

Apdomā: 1. Kas ir gods? 2. Kāpēc mums jārūpējas par savu godu? 3. Kā mums jārūpējas par savu godu? 4. Kas grēko ar godkārību? 5. Kas ir svarīgāks par godu cilvēku priekšā?
Apņemšanās: Ne izlikties, bet būt!
Dieva vārdi: Kristus sacīja jūdiem: „Jūs tikai pieņemat godu cits no cita un nemeklējat godu, kas nāk vienīgi no Dieva” (Jāņ. 5,44).
Uzdevumi: 1. Kā mēs varam pareizi aizstāvēt savu godu? 2. Uzskaiti gadījumus, kad jāatsakās no goda cilvēku priekšā!

Cilvēks ir tas, kas viņš ir Dieva priekšā — ne vairāk un ne mazāk. (Arsas prāvests)

126. Mūsu tuvāku gods

Svētais Augustīns, lielais bīskaps un Baznīcas mācītājs, novietoja savā ēdamistabā uz galda sekojošu izteicienu:

„Mana viesmīlīgā māja necieš, ja runā sliktu par citiem.”

Kas pārspīlē vai izdomā citu kļūdas, tas ir kā greizais spogulis, kas izķēmo un sakropļo katru attēlu. Jo skaidrāka un taisnīgāka ir sirds, jo sirds, jo pareizāk tā atspoguļo tuvāku.

Arī mūsu tuvākam viņa gods ir dārgāks par bagātību. Tāpēc mums jācienī mūsu tuvāka gods vēl vairāk nekā viņa īpašums. Mums jādomā un jārunā par viņu labu un jāparāda viņam gods, kas viņam pienākas. Ja citi netaisni aizkar viņa godu, mums tas drosmīgi jāaizstāv. Par tuvāka kļūdām mēs drīkstam runāt tikai svarīgu iemeslu dēļ, piem., lai viņu labotu vai citus aizsargātu.

Pret sava tuvāka godu grēko tas, kas bez pietiekoša iemesla domā ļaunu par savu tuvāku (nepatiesas aizdomas). Ļaunāk grēko tas, kas bez vajadzības stāsta tālāk citu kļūdas (neslavas celšana), kas saceļ par kādu aizdomas, pārspīlē citu kļūdas vais stāsta citiem izdomātu ļaunu (apmelošana). Tuvāka godu aizkar arī tas, kas viņu atklāti lamā vai nozākā. Tāpat grēko tas, kas ar patiku klausās sarunās, kas aizkar tuvāka godu. — Kas smagi aizkar tuvāka godu, tas smagi grēko.

Kas aizkāris tuvāka godu, tam pārestība pēc iespējas jāizlabo. Apmelotājam jāatsauc nepatiesais apmelojums. Ja kāds ir kādu atklāti nolamājis, tam atklāti jāatvainojas.

Apdomā: 1. Kāpēc mums jācienī mūsu tuvāka gods? 2. Kas grēko pret tuvāka godu? 3. Kas grēko ar nepatiesām aizdomām? 4. Kas grēko ar neslavas celšanu? 5. Kas grēko ar apmelošanu?
235. Kādā veidā mēs cienījam mūsu tuvāka godu?

Mēs cienījam mūsu tuvāka godu, kad

1. mēs domājam un runājam par viņa labu,

2. mēs nerunājam par viņa kļūdām, kā vienīgi aiz svarīgiem iemesliem.

236. Kas jādara tam, kas aizkāris tuvāka godu?

Kas aizkāris tuvāka godu, tam nodarītā pārestība pēc iespējas jāizlabo.

Apņemšanās: Dzirdot par nopietnām citu kļūdām, es vispirms sev jautāšu: Vai tas vispāri ir taisnība, kas tiek stāstīts? Ja tas ir taisnība, es pārdomāšu, vai man runāt ar attiecīgo personu pašam, vai pateikt to kādam citam, vai arī labāk klusēt.
Dieva vārdi: „Ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi! Izvelc vispirms baļķi no savas acs, tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs!” (Mat. 7, 3 5).
Uzdevumi: 1. Kā es varu izpaust savu cieņu pret pieaugušiem? — kā pret bērniem? 2. Kā es varu izlabot pārestību: a) kad es bez vajadzības esmu tālāk stāstījis par sava tuvāka kļūdām, b) kad es viņu esmu apmelojis?
Herdera apgāds Freiburgā — Bāzelē — Romā — Vīnē
KATHOLISCHER KATEHISMUS der Bistümer Deutscblands Verlag Herder Feiburg
Tulkojusi Lūcija Sargūnas
Imprlmatur, Lovanii, die 19 augsti 1959. † Boleslaus Sloskans,
Epiecopus titularis Cillitanus,
Moderator missionariorum Lettonorum in Europa ad Occidentem versa