Par Atklāsmi

Kristīgās ticības pamatpatiesību zināšana ir nepieciešama cilvēka pestīšanai, un vienīgi tā var vest viņu uz patiesu, neaptraipītu Dieva godināšanu. Bet šīs patiesības bieži vien nav viegli saprotamas  cilvēka prātam, jo tās pārsniedz prāta ierobežotās spējas un, lielākoties, var tikt pieņemtas tikai ticībā. Kā mēs uzzinājām par šīm apslēptajām patiesībām? Mēs uzzinājām par tām caur Dievišķo Atklāsmi. Ar šo vārdu mēs saprotam visu, ko Dievs ir pavēstījis cilvēkiem par Savu būtību, īpašībām un darbiem, par to, ka Viņš vēlas, lai cilvēki Viņu godinātu un mīlētu. Tādējādi patiesās Dieva godināšanas pamatā ir Atklāsme, kas ir nepieciešama cilvēkam, jo, lai gan arī cilvēks  ar savu dabisko prātu var nonākt pie zināma priekšstata par Dievu, bet tas vienmēr būs vai nu nepietiekams, vai nepatiess, vai nesavienojams ar Viņa taisnīgumu un svētumu. Tas ir tāpēc, ka cilvēka sirds, būdama grēcīgu kaislību un vēlmju aptumšota, tiecas vairāk uz maldiem nekā uz patiesību, par ko liecina visu laiku pagānu tautu piemērs. Saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem, pat ievērojamākie no gudrajiem ir kļūdījušies attiecībā uz Dievu godināšanu un kalpošanu Viņam. "Jo tie, pazinuši Dievu, negodināja Viņu kā Dievu un nebija Viņam pateicīgi, bet savās domās kļuva tukši, un viņu neprātīgā sirds tika aptumšota... Un nemirstīgā Dieva godību tie apmainīja pret iznīcīgajiem cilvēkiem un putniem, un četrkājaiņiem, un rāpuļiem līdzīgiem tēliem... Dieva patiesību tie apmainīja pret meliem un pielūdza, un kalpoja drīzāk radībai nekā Radītājam. (Rom 1: 21-25). Daudzi bez Atklāsmes pat nedomātu par Dievu un saviem pienākumiem; tādējādi viņi nevarētu sasniegt mērķi, kuram Dievs tos radījis — zināt un mīlēt Dievu mūžīgā svētlaimē. Bez Atklāsmes mēs nezinātu, kā godināt un pielūgt Dievu Viņa cienīgā veidā, kā pārlūgt Viņu par mūsu grēkiem ar kuriem esam aizvainojuši Viņu, un ar kādiem līdzekļiem sasniegt pestīšanu mūsu dvēselēm.

Dieva atklāsmes sākās no pašas cilvēka radīšanas. Dievs atklājās mūsu pirmvecākiem Ādamam un Ievai, kad viņi vēl bija paradīzē; tad, pēc to grēkā krišanas, darot zināmu viņiem sodu par Viņa baušļa pārkāpšanu, Viņš reizē apsolīja arī Mesijas jeb Pestītāja atnākšanu. Kopš tā laika sākās ticība Kristum, un cilvēces glābšana tiek gaidīta apsolītajā Pestīšanā. Pēc tam Dievs atklājās Noasam, Abraamam, Īzakam, Jēkabam un Mozum, kam Sinaja kalnā tika doti baušļi, rakstīti uz divām akmens plāksnēm. Vēl vairāk dievišķās atklāsmes apgaismots bija Dāvids, Zālamans un pravieši. Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli. (Ebr 1: 1,2.) Jēzus Kristus gan pats personīgi, gan caur Svēto Garu, ko Viņš nosūtīja pār apustuļiem, ir iemācījis mums visu patiesību.

Par to, kā ir saglabājusies Atklāsme

Dažas no Dieva atklātajām patiesībām, kas tika sniegtas Ādamam, Noasam, Ābrahamam un Jēkabam, pirms Izraēļa izceļošanas no Ēģiptes, tika nodotas mutiski no paaudzes paaudzē un tādējādi tika saglabātas neizmainītas līdz pat Mozum, kurš Svētā Gars vadīts, tās pierakstīja un iemūžināja. Samuels, Dāvids, Zālamans un pravieši arī atstāja pierakstītas savas dievišķās atklāsmes. Vēlāk svētie apustuļi un evaņģēlisti, Svētā Gara apgaismoti, ar nepārspējamu vienkāršību nodeva ticīgajiem visu būtisko no sava Mācītāja dzīves dievišķajām pamācībām.

Piebildīsim, ka ne visas Dieva dotās atklāsmes tika pierakstītas. Daudzas no tām ir saglabājušās tikai Baznīcas glabātajā Tradīcijā. Tādēļ  Atklāsme tiek iedalīta rakstītajā un nerakstītajā Atklāsmē. Rakstītā Atklāsme glabājas Bībelē jeb Svētajos Rakstos; nerakstītā — mutiskajā Baznīcas Tradīcijā.

Grieķu vārds "bībele" nozīmē "grāmatas"; Svētajiem Rakstiem tiek piešķirts galvenokārt šis tituls kā vecākajai un svarīgākajai no grāmatām, kas jebkad sarakstītas.

Svētie Raksti sastāv no vairākām nelielām grāmatām, kuras ir sarakstījuši dažādi svēti un Dieva iedvesmoti vīri. Tie ir sadalīti Vecajā un Jaunajā Derībā. Vecā Derība, jeb senā Dieva savienība ar cilvēkiem, ir pakāpeniska  Dieva gribas atklāsme cilvēcei, kur pats Dievs to atklāj caur patriarhiem un praviešiem no pasaules radīšanas līdz Kristus — Pestītāja atnākšanai. Jaunā Derība, jeb jaunā Dieva savienība ar cilvēkiem, ir Dieva gribas atklāsme caur Jēzu Kristu un Viņa apustuļiem.

Jaunā Derība sastāv no 27 grāmatām: četri Evaņģēliji —  Mateja evaņģēlijs, Marka evaņģēlijs, Lūkasa evaņģēlijs, Jāņa evaņģēlijs; Apustuļu darbi, kurus sarakstīja evaņģēlists Lūkas; 14 apustuļa Pāvila vēstules: vēstule Romiešiem, pirmā un otrā vēstule Korintiešiem, vēstule Galatiešiem; vēstule Efeziešiem, vēstule Filipiešiem, vēstule Kolosiešiem, pirmā un otrā vēstule Tesaloniķiešiem, pirmā un otrā vēstule Timotejam, vēstule Titam, vēstule Filemonam, vēstule Ebrejiem; apustuļa Jēkaba vēstule, divas apustuļa Pētera vēstules, trīs apustuļa Jāņa vēstules, apustuļa Jūdas vēstule; apustuļa Jāņa Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse.

Vadoties no dominējošā to satura, Svēto Rakstu grāmatas iedala likumdošanas, vēsturiskajās, morāliskajās un pravietiskajās grāmatās.

Visas Svēto Rakstu kanoniskās grāmatas ir Dieva iedvesmotas. Dievišķā iedvesma un nemaldīgums attiecas uz visām reliģiskajām patiesībām, kuras ir sludinātas Vecajā un Jaunajā Derībā. Tas neattiecas uz dabaszinātnēm, gramatiku un t. t.

свящ. С. Тышкевич КАТОЛИЧЕСКИЙ КАТИХИЗИС Саtéсhisme Саthоliquе