Bīskapu konsekrācijas un Baznīcas vienība
Kāpēc ārkārtējos apstākļos nepieciešamas bīskapu konsekrācijas un kā tās savienojamas ar uzticību Katoļu Baznīcai?
Bīskapu konsekrēšana bez pāvesta mandāta nav parasta Baznīcas dzīves kārtība. Tā ir nopietna rīcība, kas skar paklausību un Baznīcas vienību. Tomēr, lai saprastu Svētā Pija X Priesteru brālības (FSSPX) lēmumu, nepietiek vienīgi norādīt uz pārkāpto aizliegumu. Jāaplūko arī tas, kādēļ bīskapi bija nepieciešami un kādā stāvoklī atrodas Baznīcas dzīve.
Brālība atzīst pāvestu un viņa primātu. Tā nevēlas dibināt atsevišķu Baznīcu. Strīda būtība ir cita: vai ārkārtēja nepieciešamība saglabāt katoļu ticību, priesterību un sakramentālo dzīvi var attaisnot konsekrācijas, kuras parastajā kārtībā nedrīkst veikt bez pāvesta mandāta?
1. Kāpēc nepieciešami bīskapi?
Priesteru ordinācijai un citām bīskapa kārtai piederošajām sakramentālajām darbībām ir nepieciešams bīskaps. Taču jautājums nav tikai par to, vai kaut kur ir pieejams bīskaps. Jautājums ir arī par to, vai iespējams droši turpināt tradicionālo priesteru sagatavošanu un apustulātu, nepieņemot nosacījumus, kas apdraudētu uzticību saņemtajai ticībai.
Arhibīskaps Marsels Lefebrs 1988. gada konsekrācijas saistīja ar pienākumu nodot tālāk katoļu priesterību un Tradīciju.1 Šis mērķis nav mainījies. Baznīcas krīze neskar tikai Mises ritu; tā skar arī ticības mācīšanu, priesterības izpratni un kristīgās dzīves pamatus.
Tādēļ Brālībai bīskapi ir vajadzīgi nevis savas hierarhijas veidošanai, bet lai priesterība un sakramentālā dzīve varētu turpināties. Ja pienākums saglabāt un nodot tālāk ticību ir īsts, nedrīkst vieglprātīgi atteikties arī no līdzekļiem, bez kuriem šo pienākumu nevar izpildīt.
2. Nepieciešamība nav patvaļa
Baznīcas likumi kalpo dvēseļu pestīšanai. Tādēļ arī kanoniskās tiesības ņem vērā nepieciešamības apstākļus, kad tiek vērtēta likuma pārkāpuma vainojamība un sods.2 Taču nepieciešamības stāvokli nevar radīt ar savu vēlēšanos vai personisku neapmierinātību.
Par krīzi jāspriež pēc objektīvas mērauklas: pēc ticības, ko Baznīca saņēmusi un saistoši mācījusi, un pēc saprāta, kas spēj atšķirt patiesību no pretrunas. Krīze nekļūst neīsta tikai tāpēc, ka attiecīgā baznīciskā vara to oficiāli neatzīst. Taču arī pareiza krīzes konstatēšana vēl neattaisno jebkuru rīcību.
Ārkārtējs līdzeklis ir attaisnojams tikai tad, ja tas patiešām nepieciešams, ir samērīgs un nav pretrunā dievišķajam likumam. Labs mērķis neattaisno ļaunu rīcību. Tādēļ izšķiroši ir noskaidrot, vai bīskapa konsekrēšanu bez pāvesta mandāta ārkārtējos apstākļos aizliedz pats dievišķais likums vai arī runa ir par baznīciskās disciplīnas normu, kuras piemērošanā jāņem vērā nepieciešamība.3
Svētā Krēsla un Brālības vērtējumi šajā jautājumā atšķiras. Svētais Krēsls ir noraidījis Brālības sniegto attaisnojumu; Brālība savukārt uzskata, ka nepieciešamība ir tik nopietna, ka atteikšanās no konsekrācijām apdraudētu tās apustulāta turpināšanu.
3. Paklausība kalpo ticībai
Paklausība likumīgajiem Baznīcas ganiem nav izvēles jautājums. Tā pieder katoļu dzīvei un Baznīcas redzamajai vienībai. Taču neviens priekšnieks nav augstāks par Dieva likumu, un arī baznīciskā vara ir dota ticības sargāšanai un dvēseļu pestīšanai.
Sv. Akvīnas Toms māca, ka paklausībai ir savas robežas: priekšniekam pienākas paklausība viņa likumīgās varas ietvaros, bet ne tad, ja pavēlētais ir pretrunā augstākam pienākumam.4 Tādēļ jāatšķir pretošanās konkrētai pavēlei no pašas likumīgās varas noliegšanas.
Šī atšķirība tomēr nedod katram tiesības pašam izvēlēties, kurus rīkojumus ievērot. Pretošanās ir pieļaujama tikai patiesi nopietnas nepieciešamības dēļ un tikai tās robežās. Visur citur paklausības pienākums paliek spēkā.
Arī Tradīcija nav katra paša izdomāta mēraukla. Saņemtā ticība un Baznīcas iepriekšējais saistošais Maģistērijs ir tas pamats, ar kuru jāsaskaņo vēlākie skaidrojumi un lēmumi. Aizstāvēt Tradīciju nenozīmē piešķirt privātam spriedumam augstāko varu.
4. Vai konsekrācijas nozīmē shizmu?
Shizma ir atteikšanās pakļauties Romas pāvestam vai saglabāt vienību ar viņam pakļautajiem Baznīcas locekļiem.5 Tādēļ ne katra konkrētas pavēles neizpildīšana pati par sevi ir shizma. Tomēr arī ar vārdiem «mēs atzīstam pāvestu» vien nepietiek: nozīme ir faktiskajai rīcībai.
Šeit jāatšķir bīskapa sakramentālā vara no jurisdikcijas jeb Baznīcas pārvaldīšanas varas. Konsekrācija piešķir bīskapa kārtu, bet pati par sevi nepiešķir diecēzi un tiesības to pārvaldīt.6
Brālības bīskapi nepretendē uz diecēžu pārvaldīšanu un neveido no Romas neatkarīgu hierarhiju. Viņu uzdevums ir nodrošināt priesterības un sakramentālās dzīves turpināšanu ārkārtējos apstākļos, vienlaikus atzīstot pāvesta primātu un Baznīcas likumīgo hierarhiju.
Tas neatceļ kanonisko strīdu par konsekrācijām, taču palīdz saprast, kādēļ Brālība tās neuzskata par atdalīšanos no Katoļu Baznīcas.
5. Palikt uzticīgiem Baznīcai
Baznīcas redzamo vienību veido kopīga ticības apliecināšana, sakramentālā kopība un pakļautība likumīgajiem ganiem. Nevienu no šīm saitēm nedrīkst vienkārši atmest. Tādēļ arī ārkārtēja pretošanās nevar kļūt par pastāvīgu neatkarības principu.
Pastāv briesmas, ka, aizstāvot Tradīciju, cilvēks pamazām sāk nicināt pašu pāvesta amatu, priecāties par citu kļūdām vai uzskatīt, ka ārpus viņa kopienas vairs nav katoļu dzīves. Tā nav uzticība Baznīcai. Arī krīzes laikā jāsaglabā cieņa pret Kristus iedibināto hierarhiju, jālūdzas par pāvestu un bīskapiem un jāvēlas Baznīcas vienība.
Brālība neuzskata ārkārtējo stāvokli par vēlamu vai normālu. Mērķis nav dzīvot ārpus parastās baznīciskās kārtības uz visiem laikiem, bet panākt tādus apstākļus, kuros uzticība Tradīcijai un normāla baznīciskā dzīve vairs nenonāktu savstarpējā konfliktā.
Noslēgums
Bīskapu konsekrācijas bez pāvesta mandāta paliek ārkārtējs un nopietni apstrīdēts solis. Taču Brālība tās neveic, lai atteiktos no pāvesta vai dibinātu savu Baznīcu. Tās ir saistītas ar pienākumu saglabāt katoļu ticību, priesterību un sakramentus laikā, kad šo pienākumu izpilde ir nopietni apdraudēta.
Uzticība Tradīcijai nedrīkst kļūt par nepaklausības ieganstu; savukārt paklausība nedrīkst prasīt atteikšanos no saņemtās ticības. Šajā spriedzē jāmeklē nevis neatkarība no Baznīcas, bet iespēja kalpot tai un dvēseļu pestīšanai arī ārkārtējos apstākļos.
Atsauces
- Arhibīskapa Marsela Lefebvra 1988. gada 30. jūnija konsekrāciju sprediķis; skat. arī FSSPX vēsturiskos materiālus par Ekonas konsekrācijām. ↩
- Codex Iuris Canonici (1983), 1323.–1324. kanons (par nepieciešamību, vainojamību un sodiem). ↩
- Abbé Jean-Michel Gleize, «Autour d’un petit livre», Courrier de Rome, Nr. 698, 2026. gada jūnijs; izdevuma arhīvs. ↩
- Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II–II, q. 104, a. 5. ↩
- Codex Iuris Canonici, 751. kanons; sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II–II, q. 39, a. 1. ↩
- J.-M. Gleize, «Autour d’un petit livre», Courrier de Rome, Nr. 698 (2026), par bīskapa kārtas un jurisdikcijas nošķīrumu. ↩
Detalizētāk par kanoniskajiem sodiem, nepieciešamības stāvokli un ticīgo sakramentālo dzīvi: «Ekonas bīskapu konsekrācijas: jautājumi un atbildes».