Mācība par sakramentiem

1. nodaļa. Sakramentu daba

1. §. Sakramenta jēdziens

1. Vārda skaidrojums

"Sacramentum" pēc savas etimoloģijas nozīmē kaut ko līdzīgu svētījošai vai svētdarošai lietai (res sacrans vai res sacra).

Romiešu profānajā literatūrā zvērestu karogam un zvērestu vispār sauc par sacramentum.

Romiešu tiesību valodā sacramentum nozīmē karojošo partiju templī atstāto ķīlu.

Vulgatā sacramentum nozīmē kaut ko apslēptu, noslēpumainu. Sal.:

• Tob 12,7: "Ir labi glabāt karaļa noslēpumus, bet Dieva darbi ir atklāti jāslavē. Dariet labu, tad jūs neskars neviena nelaime."
• Dan 2,17–18: "Tad Daniēls gāja savā dzīvokli un raksturoja vispārējo stāvokli saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam, lai tie izlūgtos no debesu Dieva žēlastību šinī noslēpumā, ka nenokautu Daniēlu un viņa biedrus kopā ar Bābeles gudrajiem."
• Dan 4,6: "Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju, un izskaidro man sapņa nozīmi!"

Reliģiskajā jomā sacramentum nozīmē Dieva noslēpumus. Sal.:

• Gudr 2,22: "Viņi neko nesaprot no Dieva noslēpumiem, viņi necer uz dievbijības algu un negaida uzslavu par nevainojamu dvēseli."
• Gudr 6,24: "Liels gudro skaits ir svētība pasaulei, gudrs karalis ir tautas labklājība."

Tomēr jo īpaši sacramentum nozīmē Jēzus Kristus atnestās pestīšanas noslēpumus. Sal.:

• Ef 1,9: "Lai zināmu darītu mums savas gribas noslēpumu pēc labpatikas; un tā Viņš sevī bija nolēmis."
• Kol 1,26–27: "Noslēpums, kas no mūžiem un no paaudžu paaudzēm bija apslēpts, tagad ir atklāts Viņa svētajiem. Dievs viņiem gribēja darīt zināmu, cik bagāta ir šī noslēpuma godība starp pagāniem; un tas ir Kristus, godības cerība jūsos."

Sacramentum nozīmē arī svēta noslēpuma zīmi, simbolu, tipu. Piem., laulība ir simbols Kristus noslēpumainajai vienotībai ar Baznīcu:

• Ef 5,32: "Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristu un Baznīca. — Sacramentum hoc magnum est, ego autem dico in Christo et in Ecclesia."
• Atkl 1,20: "Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta svečturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu baznīcu eņģeļi, un septiņi svečturi ir septiņas baznīcas. — Sacramentum septem stellarum, quas vidisti in dextera mea, et septem candelabra aurea : septem stellæ, angeli sunt septem ecclesiarum : et candelabra septem, septem ecclesiæ sunt."
• Atkl 17,7: "Un eņģelis man sacīja: Kāpēc tu brīnies? Es tev teikšu sievietes un zvēra, kas viņu nes un kam ir septiņas galvas un desmit ragu, noslēpumu. — Et dixit mihi angelus : Quare miraris ? ego dicam tibi sacramentum mulieris, et bestiæ, quæ portat eam, quæ habet capita septem, et cornua decem."

Baznīctēvi tāpat kā Svētie Raksti ar vārdu sacramentum apzīmē kristīgo reliģiju kā noslēpumainu mācību un iestādījumu kopumu, kā arī kristietības atsevišķas mācības un kulta darbības.

Tertulliāns lieto vārdu sacramentum, runājot par:

1) Dieva sagatavoto pestīšanu (sacramentum oikonomiæ);

2) Vecās derības tipāžos sagatavoto mesiānisko pestīšanu;

3) ticības saturu, kas attiecas uz Dieva pestīšanas lēmuma realizēšanu (Judaicum sacramentum – Christianum sacramentum);

4) atsevišķiem kulta ritiem, tādiem kā kristība un Euharistija (sacramentum aquæ, sacramentum eucharistæ, sacramentum panis et calicis);

Un visbeidzot – atceroties klasisko karoga zvēresta nozīmi – runājot par:

5) kristīgo kristību solījumu.

Sv. Augustīns, balstoties uz sugas jēdzienu 'zīme', sniedz sekojošu jēdziena skaidrojumu: sacramentum, id est sacrum signum (De civ. Dei X 5; sholastika to pārdēvē par signum rei sacræ).

No Augustīna tekstiem var atvasināt vēl citas definīcijas:

1) signum ad res divinas pertinens (sal. Ep. 138,1,7);

2) invisibilis gratiæ visibilis forma (sal. Ep. 105,3,12).

Agrās sholastikas teoloģija (Hugo no Sv. Viktora † 1141, Pēteris Lombards † 1160) pilnveidoja Augustīna jēdziena skaidrojumu, uzskatot sakramentu ne vien par žēlastības zīmi, bet arī par žēlastības cēloni.

Vēsturiski nozīmīgas ir sekojošas sakramenta definīcijas:

1) Seviļas Isidors, Etymol. VI 19,40: Quæ (sc. baptismus et chrisma, corpus et sanguis Domini) ob id sacramenta dicuntur, quia sub tegumento corporalium rerum virtus divina secretius salutem eorundem sacramentorum operatur, unde et a secretis virtutibus vel a sacris sacramenta dicuntur.

2) Hugo no Sv. Viktora, De sacr. christ. fidei I 9,2: Sacramentum est corporale vel materiale elementum foris sensibiliter propositum, ex similtudine repræsentans et ex institutione significans et ex sanctificatione continens aliquam invisibilem et spiritalem gratiam.

3) Pēteris Lombards, Sent. IV 1,4: Sacramentum proprie dicitur, quod ita signum est gratiæ Dei et invisibilis gratiæ forma, ut ipsius imaginem gerat et causa existat.

2. Būtības skaidrojums

Jaunās derības sakraments ir Kristus iedibināta iedarbīga žēlastības zīme.

Catechismus Romanus (ex decreto sacrosancti Concilii Tridentini) (II 1,8) sakramentu definē kā "skaidri saskatāmu lietu, kam, balstoties uz Dieva iestādītu kārtību, piemīt spēks gan apzīmēt, gan arī izraisīt svētumu un taisnīgumu (= svētdarošo žēlastību)": docendum erit rem esse sensibus subiectam, quæ ex Dei institutione sanctitatis et iustitiæ tum significandæ tum efficiendæ vim habet.

Saskaņā ar šo definīciju, runājot par sakramenta jēdzienu, jāuzsver trīs momenti:

a) sakraments ir ārēja, t.i., jutekliski uztverama svētdarošās žēlastības zīme;

b) sakraments izraisa svētdarošo žēlastību;

c) sakramentu ir iestādījis Dievs, Dievcilvēks Jēzus Kristus.

Tridentas koncils piemin tikai nepilnīgo, Augustīna doto definīciju: Symbolum rei sacræ et invisibilis gratiæ forma visibilis. D 876.

Sakraments tiek klasificēts kā zīme. S. th. III 60,1: sacramentum ponitur in genere signi.

Zīmes būtība ir tā, ka tā norāda uz citu lietu: Signum est enim res præter speciem, quam ingerit sensibus, aliquid ex se faciens in cogitationem venire (Augustīns, De doctr. christ. II 1,1).

Sakramenti nav tikai dabiskas zīmes, jo dabiska rīcība var norādīt uz pārdabisku iedarbību vienīgi, pateicoties Dieva pozitīvam lēmumam.

Sakramenti nav tikai mākslīgas vai konvencionālas zīmes, jo tie, saskaņā ar savām dabiskajām īpašībām, ir piemēroti tam, lai uzskatāmi parādītu iekšējo žēlastību.

Sakramenti nav vienīgi spekulatīvas vai teorētiskas zīmes, bet iedarbīgas vai praktiskas zīmes, kuras ne vien norāda uz iekšēju svētīšanu, bet to arī izraisa.

Sakramenti norāda pagātnē, tagadnē un nākotnē, atgādinot par pagājušajām Kristus ciešanām, apzīmējot tagadēļo žēlastību un norādot uz nākamo godību (signa rememorativa passionis Christi, signa demonstrativa præsentis gratiæ, signa prognostica futuræ gloriæ). Sal. S. th. III 60,3.

3. Protestantu sakramentu jēdziens

Reformatori, balstoties uz savu mācību par attaisnošanu, sakramentos saskata Dieva apsolītās grēku piedošanas ķīlu un līdzekli, kas modina un stiprina fiduciālticību, kas vienīgā attaisno cilvēku.

Sakramenti pirmām kārtām nav žēlastības līdzekļi, bet ticības līdzekļi un ticības pazīme. Sal.:

Confessio Aug. Art. 13: De usu Sacramentorum docent, quod sacramenta instituta sint, non modo ut sint notæ professionis inter homines, sed magis ut sint signa et testimonia voluntatis Dei erga nos, ad excitandam et confirmandam fidem in his, qui utuntur, proposita.

Kalvins, Inst. IV 14,12: quorum (sc. sacramentorum) unicum officium est, eius (sc. Dei) promissiones oculis nostris spectandas subicere, imo nobis earum esse pignora.

Līdz ar to sakramentiem ir vienīgi psiholoģiska un simboliska nozīme.

Tridentas koncils noraidīja šo mācību kā herētisku. D 848 utt.

Mūsdienu liberālā protestantu teoloģija kristīgos sakramentus uzskata par pagānisko mistēriju kultu atdarinājumu.

Modernisms noliedz to, ka sakramentus būtu iestādījis Kristus un uzskata tos vienīgi par simboliem, kuri stāv tādās pat attiecībās ar reliģiozām izjūtām, kādās atrodas vārdi attiecībā pret idejām. Sal. D 2039–41,2089.

2. §. Sakramentālas zīmes sastāvdaļas

1. Matērija un forma

Sakramentu ārējā zīme ir veidota no divām būtiskām daļām, lietas un vārda.

Sent. fidei proxima

Lieta ir vai nu ķermeniska substance (ūdens, eļļa) vai acīm redzama darbība (gandare, laulība).

Vārds parasti ir runātais vārds.

Kopš 12. gs. pirmās puses vārds, galvenokārt kristību formula, bieži tiek saukts par formu formulas nozīmē (forma verborum).

Retāk – kopš 12. gs. vidus – ķermeniskā lieta tiek saukta par matēriju (Pēteris Lombards).

Kādu laiku līdztekus tiek lietoti abi izteicieni (Šēnavas Ekberts, Puatjē Ps. -Pētera Glosa, Lilles Alans, Pēteris Kantors).

Aristoteļa filozofijas hilomorfiskā nozīmē šos abus izteicienus pirmo reizi lieto Sentšeras Hugo (ap 1230), kurš pirmais izšķir septiņu sakramentu matēriju un formu.

Baznīcas maģistērijs ir pārņēmis šos izteicienus.

Florences vienības koncils (1439) savā Decretum pro Armenis pasludināja: Hæc omnia sacramenta tribus perficiuntur, videlicet rebus tanquam materia, verbis tanquam forma, et persona ministri conferentis sacramentum cum intentione faciendi, quod facit Ecclesia; quorum si aliquod desit, non perficitur sacramentum. D 695; sal. 895.

Matērija tiek iedalīta:

1) materia remota — ķermeniskā substance kā tāda, piem., ūdens, eļļa;

2) materia proxima — t.i., ķermeniskās substances pielietošana, piem., apmazgāšana un svaidīšana.

Svētie Raksti skaidri norāda uz atsevišķu sakramentu abām būtiskajām daļām, piem., runājot par kristību, tiek minēts ūdens un vārds:

• Ef 5,26: "Lai viņu (Baznīcu) darītu svētu, šķīstot to ūdens kristība un dzīvības vārdiem."
• Mt 28,19–20: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam."
• Ap 8,15–17: "Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti, tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."
• Mt 26,26–28: "Bet tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to Saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai."
• Jēk 5,14: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā!"
• Ap 6,6: "Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas."

Tradīcija apliecina, ka sakramenti tiek piešķirti ar acīm redzamu darbību un to pavadošiem vārdiem (lūgšanām).

Augustīns, runājot par kristību, saka: "Kas gan ir ūdens bez vārda? Tikai parasts ūdens. Vārds kļūst par elementu un rodas sakraments" (In Ioan. tr. 80,3; sal. tr. 15,4; Sermo Denis 6,3). Sal. S. th. III 60,6.

2. Abu daļu morāliskā vienotība

Izteicieni matērija un forma analogā veidā tiek attiecināti uz sakramentālās zīmes daļām, ciktāl lieta pati par sevi ir kaut kas nenoteikts, bet noteicošais ir vārds.

Abas daļas savā starpā tomēr nav psihiski vienotas kā vienas ķermeniskas būtnes daļas, bet veido vienīgi morālu vienību.

Tādēļ nav nepieciešams, lai tās sakristu laikā; pietiek ar morālu sakrišanu, t.i., tām jābūt savā starpā tā saistītām, lai pēc vispārēja vērtējuma, tās veidotu vienu zīmi.

Gandarīšanas un laulības sakramentos to savdabības dēļ notiek ilgstoša matērijas šķiršana no formas.

3. Sacramentum – res sacramenti

Sholastiskā teoloģija ārējo zīmi sauc par sacramentum vai par sacramentum tantum (significat et non significatur), bet iekšējo žēlastību darbību – par res sacramenti (significatur et non significat).

Pie tam tā izšķir arī kaut ko vidēļu starp tām – res et sacramentum (significatur et significat).

Kristības, iestiprināšanas un iesvētīšanas sakramentu gadījumā tas ir sakramentālais raksturs.

Euharistijas gadījumā šis vidēļais ir Kristus īstā miesa un īstās asinis.

Gandarīšanas sakramentā – atkalsamierināšanās ar Baznīcu.

Slimnieku sakramentā (pēc Suaresa domām) – "iekšēja svaidīšana", t.i., dvēseles pacelšana, uzmundrināšana.

Laulības sakramentā – laulības saišu nesaraujamība. Sal. S. th. III 66,1; 84,1 ad 3.

Minētais iedalījums pazīstams kopš 12. gs. sākuma.

4. Acīm saskatāmu žēlastības zīmju piemērotība

Acīm saskatāmu žēlastības zīmju iestādīšanas piemērotība pirmām kārtām izriet no cilvēka jutekliski garīgās dabas. Sal. Hugo no Sv. Viktora, De sacr. christ. fidei I 9,3: Triplici ex causa sacramenta instituta esse noscuntur: propter humiliationem, propter eruditionem, propter exercitationem. Sal. S. th. III 61,1; Cat. Rom. II 1,9.

2. nodaļa. Sakramentu iedarbīgums un iedarbība

3. §. Sakramentu objektīvais iedarbīgums

1. Sakraments un žēlastība

Jaunās derības sakramenti satur to žēlastību, kuru tie apzīmē, un piešķir šo žēlastību tiem, kuri tiem neliek pretī nekādus šķēršļus.

De fide

Reformatori atzīst vienīgi sakramentu subjektīvu, psiholoģisku iedarbīgumu, kas saņēmējā modina un stiprina fiduciālticību.

Turpretī katoļu Baznīca māca arī objektīvu, t.i., no saņēmēja subjektīvās dispozīcijas neatkarīgu iedarbīgumu.

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, pasludināja: Si quis dixerit, sacramenta novæ Legis non continere gratiam, quam significant, aut gratiam ipsam non ponentibus obicem non conferre,... A.S. D 849; līdzīgi D 695.

Sal. arī D 850: Si quis dixerit, non dari gratiam per huiusmodi sacramenta semper et omnibus, quantum est ex parte Dei,... A.S.

No tā izriet tas, ka sakramenti piešķir žēlastību tieši, t.i., bez fiduciālticības starpniecības.

Pieaugušā saņēmējā ticība gan ir obligāts priekšnoteikums (condicio sine qua non) vai disponējošs cēlonis, nevis žēlastību izraisošs cēlonis.

Turpretī sakramenti ir žēlastību izraisošs cēlonis, pat ja tie ir tikai darbības cēlonis. Sal. D 799: Kristības sakraments ir attaisnošanas causa instrumentalis.

Sholastikas (kopš Hugo no Sv. Viktora) un Tridentas koncila lietotais izteikums: "Sakramenti satur žēlastību", nozīmē, ka sakramenti satur sevī žēlastību tāpat kā darbības cēlonis satur iedarbību, tātad nevis formaliter (kā šķidrums traukā), bet virtualiter. Sal. S. th. III 62,3.

Svētie Raksti apliecina, ka sakramentiem piemīt patiesa (darbības) cēlonība attiecībā uz žēlastību.

To skaidri apliecina Svētajos Rakstos lietotās prepozīcijas 'no’ (ex) un 'caur' (per), kā arī Datīvs, t.i., Ablativus instrumenti (latīņu valodā). Sal.:

• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Tit 3,5–6: "Tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu."
• Ef 5,26: "Lai viņu (Baznīcu) darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem."
• Ap 8,18: "Bet Sīmanis, redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu tiek dots Svētais Gars, piedāvāja tiem naudu.”
• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."
• 1 Pēt 3,21: "Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs izglābj. Tā nav miesas netīrību nomazgāšana, bet Dievam veltīta lūgšana labā sirdsapziņā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos."

Baznīctēvi uzskata, ka sakramentālām zīmēm piemīt tieša dvēseli šķīstījoša un svētdaroša iedarbība.

Jo īpaši viņi uzsver kristību ūdens šķīstījošo un svētdarošo spēku. Kristību ūdens panāk jaunpiedzimšanu; kristību ūdens iedarbīgumu viņi salīdzina ar mātes klēpja auglīgumu, it sevišķi jaunavīgi mātišķā Marijas klēpja auglīgumu (Jānis Hrizostoms, In Ioan. hom. 26,1; Leons Lielais, Sermo 24,3; 25,5; sal. kristību ūdens svētīšanas lūgšana).

Bērnu kristība "grēku piedošanai", kas pazīstama jau no Pirmbaznīcas laikiem, ir drošs pierādījums tam, ka kristības iedarbīgumu nesaistīja ar kristāmā personīgo darbību.

2. Iedarbīgums ex opere operato

Sakramenti darbojas ex opere operato.

De fide

Lai raksturotu sakramentu objektīvo iedarbīgumu, sholastiskā teoloģija izveidoja formulu: Sacramenta operantur ex opere operato, t.i., sakramenti iedarbojas, pateicoties izpildāmajai sakramentālajai darbībai.

Tridentas koncils apstiprināja reformatoru apkaroto izteiksmes veidu: Si quis dixerit, per ipsa novæ Legis sacramenta ex opere operato non conferri gratiam,... A.S. D 851.

Sholastiskās terminoloģijas aizsākumi iesniedzas 12. gs. otrajā pusē.

Mācībā par nopelniem un Kristus krusta nāves morālā novērtējuma jautājumā (galvenokārt porretāņu skolā) izšķir:

1) opus operans, t.i., subjektīvo darbību;

2) opus operatum, t.i., objektīvo darbu.

Šo iedalījumu pārņēma arī mācība par sakramentiem un attiecināja to uz sakramentu iedarbīgumu (Pseido-Puatjē Glosa, Puatjē Pēteris, Summē des Cod. Bamberg. Patr. 136).

Ar opus operatum saprot sakramentālās darbības derīgu izpildīšanu atšķirībā no opus operantis, t.i., saņēmēja subjektīvu dispozīciju.

Formula "ex opere operato" negatīvā veidā nosaka, ka sakramentālā žēlastība netiek piešķirta, balstoties uz saņēmēja vai piešķīrēja subjektīvo darbību; pozitīvā veidā sakot, tas nozīmē, ka sakramentālo žēlastību izraisa derīgi iestādīta sakramentālā zīme.

Vēsturiski nepareizs ir Mēlera skaidrojums: ex opere operato = ex opere a Christo operato (Symbolik §. 28); jo sholastiskais termins nevēlas norādīt uz sakramentālās žēlastības avotu (causa meritoria), bet gan uz sakramentālās žēlastības darbības veidu.

Pret biežajiem izkropļojumiem un pārmetumiem (sal. Melanktona Apologia Confessionis Art. 13) jāuzsver, ka katoliskā mācība par sakramentu iedarbīgumu ex opere operato nekādā gadījumā nav jāsaprot mehāniska vai maģiska iedarbīguma nozīmē.

Netiek izslēgts opus operantis, gluži otrādi, pieaugušam saņēmējam tas ir obligāti nepieciešams: non ponentibus obicem (D 849).

Saņēmēja subjektīva dispozīcija tomēr nav žēlastības cēlonis, bet vienīgi žēlastības piešķiršanas obligāts priekšnoteikums (causa dispositiva, nevis causa efficiens).

Tomēr no subjektīvās dispozīcijas pakāpes ir atkarīgs ex opere operato izraisītās žēlastības mērs. D 799: secundum propriam cuiusque dispositionem et cooperationem.

4. §. Sakramentu iedarbības veids

Visi katoliskie teologi māca, ka sakramenti veido ne vien žēlastību piešķiršanas priekšnoteikumu vai iespējamību, bet sakramenti ir īstie žēlastības cēloņi (causæ instrumentalis).

Paskaidrojot tuvāk, kādā veidā sakramenti ir žēlastības ex opere operato priekšnoteikums, teologu domas dalās.

Tomisti uzskata, ka sakramentu cēlonība ir fiziska cēlonība, skotisti un daudzi Societas Jesu teologi domā, ka tā ir morāla cēlonība.

Šīm abām teorijām L. Billots SJ († 1931) pievienoja teoriju par intencionālo iedarbības veidu.

Tridentas koncils neizšķīra jautājumu par žēlastības sakramentālo cēlonību. Tā pieņemtie izteikumi bija vērsti vienīgi pret reformatoriem.

1. Fiziskais iedarbības veids

Sakramenti iedarbojas fiziski, ja, pateicoties iekšējam, no Dieva saņemtam spēkam, tie izsauc žēlastību, kuru tie apzīmē.

Dievs kā žēlastības causa principalis izmanto sakramentālās zīmes kā fizisku darbarīku, lai ar to palīdzību saņēmēja dvēselē izraisītu sakramentālo žēlastību. Dievs dod savu žēlastību ar sakramenta starpniecību.

2. Morālais iedarbības veids

Sakramenti iedarbojas morāli, ja, pateicoties Kristus iestādītai, tiem raksturīgai objektīvai cieņai, tie rosina Dievu piešķirt žēlastību.

Tiklīdz sakramentālā zīme ir derīgi izpildīta, tā Dievs nekavējas dot žēlastību, jo iestādot sakramentus, Viņš to ir apņēmies it kā ar kādu līgumu (tā skaidro agrie skotisti); sakramentālajai zīmei piemīt tāds pat impetrators spēks kā Kristus aizlūgumam, jo zināmā mērā tā ir paša Kristus veikta darbība.

Dievs dod žēlastību tieši sakramentu dēļ.

3. Intencionālais iedarbības veids

Billota teorija atsaucas uz agrās sholastikas uzskatu (Hales Aleksandrs, Alberts Lielais, Akvīnas Toma Sentenču komentārs), saskaņā ar kuru sakramenti izraisa žēlastību nevis perfektīvi, bet dispozitīvi: sakramenti sniedz nevis pašu žēlastību, bet reālu dispozīciju uz žēlastību, sakramentālo raksturu, t.i., "dvēseles rotu" (ornatus animæ).

Šie teologi atzīst sakramentu fizisko cēlonību attiecībā uz minēto dispozīciju, turpretī Billots uzskata, ka tiem piemīt intencionāla cēlonība, t.i., tiem piemīt spēja apzīmēt un piešķirt garīgu priekšstatu.

Pēc Billota domām sakramenti izraisa žēlastību intentionaliter dispositive, piešķirot saņēmēja dvēselei titulus exigitivus gratiæ, t.i., pretenziju uz žēlastību.

Šī pretenzija uz žēlastību, kuras cēlonis ir sakraments, neizbēgami izraisa to, ka Dievs tieši ielej savu žēlastību sakramenta saņēmējā, ja tam pretī nestāv kāds šķērslis, t.i., tiklīdz šis šķērslis ir novērsts.

Novērtējums

Billota teorija ir pretrunā ar izteikumu: Sakramenti izraisa to, ko tie apzīmē, proti, žēlastību.

Saskaņā ar Baznīcas mācību (D 849 utt.) sakramentu īstā iedarbība ir pati žēlastība.

Mācība par morālo iedarbības veidu, gan ir visvieglāk saprotama, tomēr tā neatbilst instrumentālcēloņa jēdzienam (D 799), par ko bieži runā Svētie Raksti un Tradīcija.

Baznīcas mācībai, Svētajiem Rakstiem un baznīctēvu mācībai vislabāk atbilstu mācība par fizisko iedarbības veidu, kuras autors ir sv. Akvīnas Toms (S. th. III 62).

Iebildumi pret fizisko iedarbības veidu

a) Telpisks attālums starp devēju un saņēmēju.

Fizisks iedarbības veids nav jāsaprot tā, ka sakramentālajai zīmei būtu saņēmējam jāpieskaras fiziski, lai izsauktu viņā sakramentālo žēlastību.

Fizisks pieskāriens ir nepieciešams vienīgi tad, ja to prasa sakramentālajai zīmei piemītošā apzīmēšanas funkcija, piem., apmazgāšana un svaidīšana.

Sakramentāla absolūcija un konsensa pasludināšana, noslēdzot laulību, neprasa izteikto vārdu fizisku iedarbību uz saņēmēju.

b) Sakramentālas darbības secība laikā

Žēlastība iedarbojas, tiklīdz ir izpildīta sakramentālajai zīmei raksturīgā darbība, kas apzīmē žēlastību. Šajā brīdī kļūst iedarbīgs sakramenta kā darbarīka spēks, kuru tam piešķīris Dievs un kas saņēmēja dvēselē izraisa žēlastību.

Lai gan žēlastības saņemšana ir saistīta ar sakramentālās darbības pēdēļo acumirkli, tomēr tās iepriekšējie posmi arī nav bez nozīmes, jo apzīmēšanas funkcijas veikšanai ir nepieciešama visa darbība kopumā.

Pati apzīmēšanas darbība un žēlastības piešķiršanas instrumentālā darbība ir saistītas savā starpā kā viena vienīga sakramentāla darbība. Sal. S. th. III 62,1 ad 2.

c) Atdzīvošanās

Derīgi, bet necienīgi pieņemtu sakramentu atdzīvošanās kristības, iestiprināšanas un Ordo sakramenta gadījumā ir jāsaprot tā, ka fiziskā nesēja sakramentālais raksturs ir Dieva piešķirtais žēlastību izraisošais spēks.

Pēdēļās svaidīšanas un laulības sakramentā šo uzdevumu veic kristības raksturs.

Daži teologi pieņem kā atdzīvošanās izņēmumu morālu iedarbības veidu, vismaz attiecībā uz neraksturojošiem sakramentiem.

5. §. Sakramentu iedarbība

1. Sakramentālā žēlastība

a) Svētdarošā žēlastība

Visi Jaunās derības sakramenti saņēmējam piešķir svētdarošo žēlastību.

De fide

Tridentas koncils māca: per quæ (sc. sacramenta Ecclesiæ) omnis vera iustitia (= gratia sanctificans) vel incipit vel coepta augetur vel amissa reparatur. D 843 a; sal. 849–851.

Svētie Raksti gan tieši, gan netieši norāda, ka žēlastība ir sakramentu iedarbības rezultāts.

Saskaņā ar 2 Tim 1,6, apustuļa roku uzlikšanas rezultāts ir Dieva žēlastība:

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

Citas Svēto Rakstu vietas sakramentālo ritu iedarbību sauc par:

1) atdzimšanu:

• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Tit 3,5–6: "Tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu."

2) šķīstīšanu:

• Ef 5,26: "Lai viņu (Baznīcu) darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem."

3) grēku piedošanu:

• Jņ 20,23: "Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."
• Jēk 5,15: "Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

4) Svētā Gara piešķiršanu:

• Ap 8,17: "Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."

5) mūžīgās dzīves piešķiršanu:

• Jņ 6,55: "Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā."

Visas šīs iedarbības nav šķiramas no svētdarošās žēlastības piešķiršanas.

Tos sakramentus, kuri per se, t.i., atbilstoši to mērķa nozīmei, pirmo reizi piešķir svētdarošo žēlastību, t.i., atjauno zaudēto svētdarošo žēlastību (gratia prima), sauc par mirušo sakramentiem (sacramenta mortuorum), piem., kristība, gandarīšanas sakraments.

Tos sakramentus, kuri per se palielina jau esošo žēlastību (gratia secunda), sauc par dzīvo sakramentiem (sacramenta vivorum).

Tas ir teoloģiski droši, ka mirušo sakramenti per accidens, t.i., īpašos apstākļos, proti, ja to saņēmējs jau atrodas žēlastības stāvoklī, piešķir gratia secunda.

Runājot par Tridentas dogmu, kas nosaka, ka sakramenti piešķir žēlastību tiem, kuri neliek tai pretī nekādus šķēršļus (D 849 utt.), ir ļoti iespējams, ka dzīvo sakramenti per accidens piešķir gratia prima gadījumos, kad nāvīgs grēcinieks godīgi tic, ka viņam nav smagu grēku un pieņem sakramentu ar nepilnīgu nožēlu. Sal. S. th. III 72,7 ad 2; III 79,3.

Reizē ar svētdarošo žēlastību vienmēr tiek piešķirti arī teoloģiskie un morālie tikumi, kā arī Svētā Gara dāvanas. Skat. Mācību par žēlastību 21.§.

b) Specifiskā sakramentu žēlastība

Katrs atsevišķais sakraments piešķir specifisku sakramentālo žēlastību.

Sent. communis

Tā kā dažādiem sakramentiem ir dažādi mērķi (sal. D 846,695) un sakramentālo zīmju dažādība norāda uz to piešķirto žēlastību iedarbības dažādumu, tad jāpieņem, ka katrs atsevišķais sakraments, atbilstoši savam īpašajam mērķim, piešķir sevišķu jeb specifisku sakramentālo žēlastību (gratia sacramentalis šaurākā nozīmē).

Sakramentālā žēlastība un ārpussakramentālā jeb parastā žēlastība neatšķiras vienīgi pēc to piešķiršanas mērķa; tās neatšķiras arī kā divi dažādi habitus (Capreolus), jo īpaša sakramentālās žēlastības piešķiršana līdzās ārpussakramentālai žēlastību piešķiršanai nebalstās uz Atklāsmi.

Saskaņā ar sv. Toma mācību, sakramentālā žēlastība pēc savas būtības ir tāda pat žēlastība kā ārpussakramentālā žēlastība, tikai tai nāk klāt "zināma dievišķa palīdzība", kas palīdz sasniegt sakramenta īpašo mērķi: gratia sacramentalis addit super gratiam communiter dietam et super virtutes et dona quoddam divinum auxilium ad consequendum sacramenti finem (S. th. III 62,2).

Kajetans, Suaress u.c. ar šo zināmo dievišķo palīdzību saprot aktuālu žēlastību palīdzību, t.i., tiesības uz aktuālām žēlastībām.

Citi tomisti, tādi kā Jānis a S. Thoma, sv. Toma izteicienu saprot pareizāk – kā habituālu dievišķu palīdzību; tuvāk viņi to raksturo kā iekšēju veidu (Modus), ar kuru svētdarošā žēlastība tiek iekšēji pilnveidota sakramenta īpašā mērķa virzienā.

Mūsdienu teologi vienprātīgi māca, ka ar sakramentālo žēlastību ir saistītas tiesības uz attiecīgajā laikā un noteiktajos apstākļos nepieciešamajām aktuālajām žēlastībām, kas palīdz sasniegt sakramenta mērķi.

Pijs XI attiecībā uz laulības sakramentu pasludināja: "Tā viņiem (laulības kontrahentiem) piešķir tiesības uz aktuālu žēlastību palīdzību, kuru tie saņems tik bieži, cik bieži tā viņiem būs nepieciešama, lai viņi varētu izpildīt sava stāvokļa pienākumus." D 2237.

c) Sakramentālās žēlastības lielums

Lai gan Dievs, izdalot žēlastības, var rīkoties pilnīgi brīvi, tomēr lielākā daļa teologu uzskata, ka katrs atsevišķais sakraments kā tāds to saņēmējam piešķir vienu un to pašu žēlastības daudzumu.

Tomēr subjektīvās dispozīcijas dažādums pieaugušajiem izraisa dažādu ex opere operato piešķirtās žēlastības lielumu. D 799.

Tādēļ Baznīca pievērš lielu uzmanību tam, lai sakramentu saņēmēji iepriekš labi sagatavotos. Sal. Pirmbaznīcas katehumenāta prakse. S. th. III 69,8.

2. Sakramentālais raksturs

a) Sakramentālā rakstura realitāte

Trīs sakramenti – kristība, iestiprināšana un Ordo – iespiež dvēselē zīmogu, t.i., neizdzēšamu garīgu iezīmi, tādēļ šos sakramentus nevar atkārtot.

De fide

Tridentas koncils, vērsdamies pret reformatoriem, kuri noliedza sakramentālo raksturu, pasludināja: Si quis dixerit, in tribus sacramentis, baptismo scilicet, confirmatione et ordine, non imprimi characteram in anima, hoc est signum quoddam spirituale et indelebile, unde ea iterari non possunt, A.S. D 852; sal. D 411,695.

Svētie Raksti runā par zīmogu, kuru Dievs uzspiež ticīgajiem, vai par Svētā Gara apzīmogojumu; tādēļādi tajos atrodam netiešu norādi attiecībā uz žēlastības sakramentālo raksturu:

• 2 Kor 1,21–22: "Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū, un kas mūs svaidīja, ir Dievs. Viņš mūs apzīmogoja un deva Gara ķīlu mūsu sirdīs."
• Ef 1,13: "Viņa, kad dzirdēļāt patiesības vardu (savas pestīšanas Evaņģēliju) un ticējāt uz Viņu, jūs tikāt apzīmogoti ar apsolīšanas Svēto Garu."
• Ef 4,30: "Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, kurā jūs esat apzīmogoti atpestīšanas dienai!"

Šie teksti vēl nenodala Svētā Gara apzīmogojumu, kas ir kristības rezultāts, no žēlastību piešķiršanas.

Baznīctēvi māca, ka kristībā tiek uzspiests dievišķs zīmogs; tādēļ viņi sauc kristību par zīmogu vai apzīmogojumu (sigillum, signaculum, obsignatio).

Jeruzalemes Cirills kristību sauc par "svētu, nesalaužamu zīmogu” (Procat. 16).

Sv. Augustīns, kurš pirmais lieto vārdu 'raksturs' (Ep. 98,5; De bapt. VI 1,1), iebilstot donatistiem, pamato kristības un iesvētības neatkārtojamību; viņš uzskata, ka raksturs tiek piešķirts neatkarīgi no žēlastības un tas nezūd nāvīga grēka rezultātā.

Augustīns uzsver visas sakramentālā rakstura būtiskās pazīmes:

1) atšķirīgums un nošķiramība no žēlastības (consecratio atšķirībā no sanctificatio vai vitæ æternæ participatio; Ep. 98,5; De bapt. V 24,34);

2) nezaudēļamība (C. ep. Parm. II 13,29; C. litt. Petii. II 104,239);

3) tā rezultāts ir sakramenta neatkārtojamība (C. ep. Parm. II 13,28).

Mācību par sakramentālo raksturu zinātniski izveidoja sholastiskā teoloģija 12.–13. gs.

Pēteris Kantors († 1197) kristības, iestiprināšanas un iesvētības sakramentu neatkārtojamību pamatoja ar rakstura iespiešanu.

Ievērojama nozīme šīs mācības attīstīšanā bija senākajai franciskāņu skolai (Hales Aleksandrs, Bonaventura). Albertam Lielajam un jo īpaši Akvīnas Tomam. Sal. S. th. III 63,1–6.

Skots kritizēja pierādījumus no Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tradīcijas, tomēr, ņemot vērā Baznīcas autoritāti, viņš palika uzticīgs rakstura eksistencei.

Pāvests Inocents III mācību par sakramentālo raksturu pirmo reizi pielietoja kādā savā gana rakstā (D 411).

b) Sakramentālā rakstura būtība

Sakramentālais raksturs ir dvēselē iespiesta garīga iezīme.

De fide

Tridentas koncils māca (D 852), ka raksturs ir reāla, dvēselei pielikta akcidentāla būtība, dvēselei fiziski piemītoša pārdabiska īpašība.

Sv. Toms to uzskata par sava veida potenci, bet Summa Alexandri, Bonaventura un Alberts Lielais to nosauc par habitus.

S. th. III 63,2: character importat quandam potentiam spiritualem ordinatam ad ea, quæ sunt divini cultus.

Par rakstura nesēju vai subjektu Toms neuzskata dvēseles substanci (tā uzskata Bellarmīns, Suaress), bet gan atziņas potenci, jo kulta akti, kurus tas dod iespēju izdarīt, apliecina ticību, pie kuras pieder atziņas potence. S. th. III 63,4.

Ar Tridentas koncila mācību nav savienojama Duranda († 1334) mācība, saskaņā ar kuru sakramentālais raksturs ir vienīgi racionālas attiecības (relatio rationis), caur kurām cilvēks pēc Dieva lēmuma ir vienīgi ārēji aicināts un ir spējīgs uz noteiktu reliģisku rīcību, līdzīgi kā kāda amatpersona ir pilnvarota izpildīt noteiktus amata pienākumus.

c) Sakramentālā rakstura mērķis

Sakramentālais raksturs pilnvaro veikt kristīgas kulta darbības.

Sent. communis

Pievienojoties Augustīna uzskatam par sakramentālo raksturu kā par consecratio un Ps.-Dionīsija domai, sv. Toms sakramentālā rakstura mērķi saskata deputatio ad cultum divinum, t.i., pilnvarojumā veikt kristīgo kulta darbību.

Pilnvarojums var būt pasīvs vai aktīvs, atkarībā no tā, vai tas dod tiesības sakramentu saņemt vai piešķirt.

S. th. III 63,3: deputatur quisque fidelis ad recipiendum vel tradendum aliis ea, quæ pertinent ad cultum Dei, et ad hoc proprie deputatur character sacramentalis.

Tā kā kristīgais kults visā tā kopumā izriet no Kristus priesterības, tad sakramentālais raksturs ir piedalīšanās Kristus priesterībā un līdzināšanās Augstajam priesterim Jēzum Kristum.

S. th. III 63,3: totus ritus christianæ religionis derivatur a sacerdotio Christi, et ideo manifestum est, quod character sacramentalis specialiter est character Christi, cuius sacerdotio configurantur fideles secundum sacramentales characteres, qui nihil aliud sunt quam quædam participationes sacerdotii Christi ab ipso Christo derivatæ.

Sakramentālais raksturs ir signum configurativum, jo tas dara līdzīgu Augstajam priesterim Jēzum Kristum.

No šīs primārās funkcijas izriet citas vairāk sekundāras funkcijas.

Sakramentālais raksturs ir signum distinctivum, jo tas atšķir kristītos no nekristītajiem, iestiprinātos no neiestiprinātajiem, iesvētītos no neiesvētītajiem.

Sakramentālais raksturs ir signum dispositivum, jo tas dara spējīgu veikt noteiktas kulta darbības un netieši disponē uz svētdarošās žēlastības un aktuālo žēlastību saņemšanu.

Sakramentālais raksturs ir signum obligativum, jo tas liek veikt kristīgo kultu un tā cienīgai veikšanai pieprasa, lai tā izpildītājam būtu svētdarošā žēlastība.

To, ka vienīgi kristības, iestiprināšanas un iesvētīšanas sakramenti iespiež to saņēmējā sakramentālu raksturu, var pamatot spekulatīvā ceļā: vienīgi šie trīs sakramenti piešķir pilnvarojumu izpildīt kristīgās kulta darbības. S. th. III 63,6.

d) Sakramentālā rakstura ilgums

Sakramentālais raksturs turpina pastāvēt vismaz līdz sava nesēja nāvei.

De fide

D 852: signum indelebile.

Pēc vienprātīga baznīctēvu un teologu uzskata sakramentālais raksturs turpina pastāvēt arī pēc nāves mūžīgajā dzīvē bezgalīgi ilgi.

Jeruzalemes Cirills runā par "Svētā Gara zīmogu, kuru nevar izdzēst arī mūžībā” (Procat. 17).

Spekulatīvi sakramentālā rakstura mūžīgumu var pamatot, balstoties uz Kristus priesterības mūžīgumu un dvēseles nemirstību. S. th. III 63,5.

3. nodaļa. Sakramentu iestādīšana un to skaits (septiņi)

6. §. Kristus – sakramentu iestādītājs

No sakramenta kā iedarbīgas žēlastības zīmes jēdziena izriet, ka vienīgi Dievs kā ikvienas žēlastības avots, kā causa principalis var iestādīt kādu sakramentu.

Radība var iestādīt sakramentu vienīgi kā causa instrumentalis (vai ministeralis).

Dievam piemītošo varu attiecībā uz sakramentiem sauc par potestas auctoritatis, bet radībai piemītošo varu par – potestas ministerii.

Kristum kā Dievam piemīt potestas auctoritatis, kā cilvēkam – potestas ministerii.

Kristus cilvēciskās dabas un Logosa dievišķās personas hipostatiskās savienošanās dēļ potestas ministerii tiek saukta par potestas ministerii principalis vai par potestas excellentiæ. Sal. S. th. III 64,3 un 4.

1. Kristus – sakramentu iestādītājs

Visus Jaunās derības sakramentus ir iestādījis Jēzus Kristus.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuri uzskatīja, ka lielākā daļa sakramentu ir pašu cilvēku izdomāti, pasludināja: Si quis dixerit, sacramenta novæ Legis non fuisse omnia a Jesu Christo Domino nostro instituta, A.S. D 844.

Pretēji katoliskajai dogmai, modernisti uzskata, ka sakramentus nav iestādījis vēsturiskais Kristus.

Viņi uzskata, ka tos ir iedibinājuši apustuli un viņu pēcteči psiholoģiskas nepieciešamības dēļ, jo kristīgai ticībai esot bijušas nepieciešamas ārējas kulta formas. Sakramenti esot izveidoti, ņemot vērā Jēzus Kristus dzīves noteiktus notikumus. D 2039 utt.

Moderno reliģijas vēsturnieku mēģinājums skaidrot sakramentus kā pagānisko mistēriju kultu atdarinājumu, ir konstrukcija, kurai trūkst reāla pamata.

Nevar pierādīt to, ka kristietībai būtiski riti būtu pārņemti no mistēriju kultiem.

Nebūtiskās ceremonijās var saskatīt pagāniskās apkārtnes zināmu ietekmi uz jauno kristietību.

Dažu reliģisku ideju un izteiksmes formu līdzīgumu var izskaidrot ar visiem cilvēkiem raksturīgu cilvēciskās dabas reliģiozitāti un ar psiholoģisku piemērošanos laikmeta apstākļiem.

2. Tieša iestādīšana

Visus sakramentus Kristus ir iestādījis tieši un personīgi.

Sent. certa

Kristus visus sakramentus ir iestādījis tieši. Tas nozīmē, ka viņš ir noteicis specifisko sakramentālo žēlastību iedarbību un tai atbilstošo ārējo zīmi, kas norādītu uz šo žēlastību darbību.

Ja Kristus būtu iestādījis sakramentus vienīgi netieši, tad sakramentālo žēlastību iedarbības noteikšanu un ārējās zīmes izvēlēšanos viņš būtu atstājis apustuļu un viņu pēcteču ziņā.

Atsevišķi sholastiskie teologi (Hugo no Sv. Viktora, Pēteris Lombards, Maģistrs Rolands, Bonaventura) pārstāv uzskatu, ka iestiprināšanas un pēdēļās svaidīšanas sakramentus ir iestādījuši apustuļi pēc Svētā Gara pavēles.

Alberts Lielais, Akvīnas Toms (S. th. III 64,2) un Skots māca, ka visus sakramentus ir tieši iestādījis pats Jēzus Kristus.

Svētie Raksti apliecina, ka Kristus ir tieši iestādījis kristības, Euharistijas un gandarīšanas sakramentus.

Pārējie sakramenti, saskaņā ar Svēto Rakstu liecību, ir pazīstami apustuļu laikā. Tomēr apustuļi sev nepiedēvē tiesības iestādīt kādu sakramentu, bet uzskata sevi par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem. Sal.:

• 1 Kor 4,1: "Tātad lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem."
• 1 Kor 3,5: "Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Tas Kungs katram to devis."

Baznīctēvi neko nezina par to, ka sakramentus būtu iestādījuši apostuļi vai Baznīca.

Amrozijs, runājot par Euharistiju, saka: "Kas gan ir šo svēto noslēpumu (sakramentu) autors, ja ne Kungs Jēzus? Šie svētie noslēpumi ir nākuši no debesīm" (De sacr. IV 4,13). Sal. Augustīns, In Ioan. tr. 5,7.

To, ka sakramentus ir tieši iestādījis pats Jēzus Kristus, var pierādīt arī spekulatīvā ceļā, balstoties uz apsvērumu, ka sakramenti tāpat ka ticības patiesības pieder pie Kristus nodibinātās reliģijas pamatiem.

Analoģija liek domāt, ka Kristus, kurš pats pasludināja substancē nemainīgas ticības patiesības un uzticēja tās glabāt Baznīcai, pats iestādīja arī nemainīgus sakramentus un nodeva tos Baznīcas pārvaldīšanā.

Fakts, ka pats Kristus ir tieši iestādījis sakramentus, sarga Baznīcas vienotību. Sal. S. th. III 64,2 ad 3; 64,4 ad 1.

3. Sakramentu substance

Kristus noteica sakramentu substanci.
Baznīcai nav tiesību to mainīt.

Sent. certa

No tā, ka pats Kristus tiešā veidā iestādīja sakramentus izriet tas, ka sakramentu substance ir nemainīga visos laikos.

Sakramentu substances mainīšana nozīmētu jauna sakramenta iedibināšanu.

Tridentas koncils māca, ka Baznīcai bija tiesības izmainīt sakramentu piešķiršanas veidu, "neizmainot to substanci" (salva illorum substantia).

Baznīca neuzskata, ka tai būtu tiesības kaut ko mainīt sakramentu substancē. D 931. Sal. D 570 m, 2147 a, 2301 n. 1 (Const. Apost. "Sacramentum Ordinis" 1947).

Strīdus priekšmets ir šis: vai Kristus noteica sakramentu matēriju un formu in specie vai arī viņš noteica to vispārīgi (in genere), t.i., vai viņš noteica sakramentālās zīmes specifisko dabu, vai arī vienīgi deva sakramenta ideju vispār, bet sakramenta matēriju un formu atstāja Baznīcas ziņā.

Otrā iestādīšanas forma (in genere) atzīst plašu Baznīcas līdzdarbību un līdz ar to ir tuva mācībai par netiešo iestādīšanu.

Pieminētais Tridentas koncila paskaidrojums (D 931) runā vairāk par labu specifiskajai iestādīšanai (in specie), jo jēdziens "sakramentu substance" pēc tā tuvākās nozīmes apzīmē konkrētu substanci, t.i., matēriju un formu, bet neizslēdz vispārīgo iestādīšanu (in genere).

Kristībai un Euharistijai specifiskā iestādīšana ir droši apliecināta Svētajos Rakstos, attiecībā uz citiem sakramentiem tas tā nav.

Ir jāizslēdz, ka Kristus būtu iestādījis sakramentālo zīmi in individuo, t.i., atsevišķu ritu visās tā detaļās (piem., kristību immersiju vai infūziju, formas tekstu).

Sakramentālo formu Kristus nenoteica tekstuāli, bet pēc formas.

4. Akcidentāli riti

Būtiskie sakramentālie riti balstās uz Dieva rīkojumu.

No tiem atšķiras akcidentāli riti, ceremenijas un lūgšanas, kas tika praktizēti laika gaitā aiz ieraduma vai pēc Baznīcas pozitīva norādījuma, un kuru mērķis ir simboliski attēlot sakramentālo žēlastību darbību, izteikt sakramentu augsto cieņu un pārākumu, apmierināt jutekliski-garīgā cilvēka nepieciešamību pēc ārējām kulta formām un sagatavot viņu uz žēlastību saņemšanu. Sal. D 856,931,943,946.

7. §. Sakramentu skaits (septiņi)

Ir septiņi Jaunās Derības sakramenti.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuri pēc ilgākas šaubīšanās beidzot paturēja tikai divus sakramentus – kristību un vakarēdienu – pasludināja, ka ir ne vairāk un ne mazāk kā septiņi sakramenti:

1. Kristība,
2. Iestiprināšana,
3. Euharistija,
4. Gandarīšana,
5. Pēdēļā svaidīšana,
6. Iesvētīšana,
7. Laulība.

Si quis dixerit, sacramenta novæ Legis... esse plura vel pauciora quam septem, A.S. D 844.

Svētie Raksti piemin visus septiņus sakramentus, bet nekad nerunā par septiņiem sakramentiem.

Arī baznīctēvi formāli neuzskaita septiņus sakramentus.

Formālais sakramentu skaits septiņi balstās uz laika gaitā izveidotu sakramenta jēdzienu. Tādēļ par septiņiem sakramentiem var sākt runāt tikai no 12. gs.

Pirmās liecības sniedz Maģistrs Simons, Puatjē Žilbēra skolas Sententiæ divinitatis, Maģistrs Rolands (Aleksandrs III), Pēteris Lombards.

Septiņu sakramentu pastāvēšanu var pieradīt trīskāršā veidā:

1. Teoloģisks pierādījums

Septiņu sakramentu pastāvēšana kopš 12. gs. vidus Baznīcā tiek uzskatīta par ticības patiesību.

Vispirms tā bija teologu zinātniska pārliecība, bet 13. gs. to apstiprināja arī Baznīcas maģistērijs.

Lionas (1274) un Florences (1438–1445) vienības koncili skaidri māca, ka ir septiņi sakramenti. D 465,695. Sal. D 424,665 utt.

Tā kā Kristus turpina dzīvot Baznīcā (Mt 28,20) un Svētais Gars vada Baznīcu tās mācītājas darbībā (Jņ 14,26), tad Baznīca tās kopumā nevar maldīties savā ticībā.

• Mt 28,20: "Es esmu ar jums līdz pasaules galam."
• Jņ 14,26: "Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju."

Tādēļ visas Baznīcas ticība ticīgajiem ir kādas mācības atklāsmes rakstura kritērijs.

2. Preskripcijas pierādījums

Nevar pierādīt, ka kāds no septiņiem sakramentiem būtu ticis ieviests kādā noteiktā laika periodā, ka to būtu ieviesis kāds koncils, kāds pāvests, kāds bīskaps vai kāda draudze.

Baznīcas mācība, baznīctēvi un teologi atsevišķu sakramentu pastāvēšanu uzskata par kaut ko tādu, kas līdz mums ir nonācis no senseniem laikiem.

Balstoties uz to, drīkst secināt, ka Baznīcā jau kopš pašiem pirmsākumiem ir bijuši pazīstami septiņi sakramenti.

Sal. Augustīns, De baptismo IV 24,31: "Tam, kam tic visa Baznīca un kas nav koncilu ieviests, bet ir vienmēr pastāvējis, tam var ar pilnām tiesībām ticēt, ka tas līdz mums nav nonācis citādi, kā pateicoties apustuliskai autoritātei."

3. Vēsturisks pierādījums

Grieķu ortodoksā baznīca, kas 9. gs. Fotija laikā uz laiku, bet 11. gs (1054) Mihaela Cerularija laikā galīgi, šķīra sevi no katoliskās Baznīcas, piekrīt tam, ka ir septiņi sakramenti.

To pierāda Grieķu ortodoksās baznīcas lituģiskās grāmatas, tās paskaidrojumi Lionas (D 465) un Florences (D 695) vienības koncilos, tās atbildes uz protestantu vienības meklējumiem 16. gs. un tās gana raksti.

Formālo sakramentu skaitu septiņi tā bez liekām šaubām 13. gs. pārņēma no Vakareiropas Baznīcas, jo tas atbilda Grieķu ortodoksās baznīcas ticībai.

Konstantinopoles patriarhs Jeremijs II savā pirmajā atbildē (1576) Tībingas profesoriem Martinam Krusisam un Jēkabam Andream, kuri viņam bija atsūtījuši Confessio Augustana grieķu tulkojumu kā pamatu sarunām par abu baznīcu apvienošanos, piekrīt Tesaloniku Simeonam (De sacramentis 33): "Tai pašā ortodokso kristiešu katoliskajā Baznīcā ir septiņas mistērijas un iesvētīšanas, proti: kristība, iesvētīšana ar dievišķajām mirrēm, svētā komūnija, ordinācija, laulība, gandarīšana un svētās eļļas. Proti ir septiņas dievišķā Gara žēlastības dāvanas, kā saka Isajs, un ir septiņas Baznīcas mistērijas, kas darbojas, pateicoties Garam" (c. 7).

Balstoties uz šo paskaidrojumu, arī Kijevas metropolīta Pētera Mogilas Confessio orthodoxa (I 98) uzskaita tos pašus septiņus sakramentus (1643).

Pretēji kalvinistiski noskaņotā Konstantinopoles patriarha Cyrilla Lukarisa Confessio, kas atzina tikai divus sakramentus: kristību un vakarēdienu, Jeruzalemes patriarhs Dositeoss savā Confessio (1672) nepārprotami turas pie skaitļa septiņi: "Mums Baznīcā nav nedz vairāk, nedz mazāk sakramentu; sakramentu skaits, kas novirzās no skaitļa septiņi, liecina par herētisku neprātu" (Decr. 15).

5. gs. atkritušās nestoriāņu un monofizītu sektas tāpat turas pie septiņiem sakramentiem.

Nestoriāņi, uzskaitot septiņus sakramentus, nedaudz novirzās no katoliskās Baznīcas uzskaitījuma, turpretī monofizītu uzskaitījums ir identisks katoliskās Baznīcas uzskaitījumam.

Nestoriāņu teologs Ebedjesus († 1318) uzskaita sekojošus septiņus sakramentus: priesteriba, kristība, svaidīšanas eļļa, Euharistija, grēku piedošana, svētais ferments (= rauga mīkla hostiju maizes sagatavošanai) un krusta zīme.

Sīriešu monofizītu bīskapa Severija Barsauma katehisms (1930) māca: "Baznīcas sakramenti ir šie: kristība, mirres, Euharistija, gandarīšana, priesteru iesvētīšana, slimnieku svaidīšana un laulība."

Spekulatīvs pamatojums

Sakramentu skaitlis septiņi izriet no dvēseles pārdabiskās dzīves un miesas dabiskās dzīves analoģijas:

• kristībā tiek radīta pārdabiskā dzīve,
• iestiprināšanā tai tiek dota iespēja augt,
• Euharistija to baro,
• gandarīšana un slimnieku svaidīšana to dziedina no grēka slimības un no tā izrietošā vājuma.
• Pateicoties abiem sociālajiem sakramentiem – iesvētīšanai un laulībai – tiek vadīta un garīgi un miesīgi uzturēta, un palielināta Baznīcas kopiena. Sal. S. th. III 65,1; Bonaventura, Breviloquium VI 3. D 695.

8. §. Sakramentu nepieciešamība

Nepieciešams ir tas, kas nevar nebūt (S. th. I 82,1: Necesse est, quod non potest non esse), vai tas balstītos uz kādu iekšēju principu (piem., Dieva eksistence), vai uz kādu ārēju principu. Ārēja princips var būt mērķa cēlonis vai iedarbības cēlonis.

Mērķa cēloņa izsauktā nepieciešamība (necessitas finis) nozīmē to, ka nelietojot kādu noteiktu līdzekli, nevar sasniegt kādu mērķi (piem., barība cilvēka ķermeņa uzturēšanai) vai vismaz šo mērķi nevar sasniegt tik viegli (piem., satiksmes līdzeklis kādā ceļojumā).

Iedarbības cēloņa izsauktā nepieciešamība uzspiež noteiktu rīcību (necessitas coactionis).

Plašākā nozīmē par nepieciešamību tiek saukta arī augstas pakāpes piemērotība (necessitas convenientiæ vai congruentiæ). S. th. I 82,1.

1. No Dieva puses raugoties

Dievs var piešķirt žēlastību arī bez sakramentu palīdzības.

Sent. certa

Dievs savā visvarenībā un brīvībā var piešķirt žēlastību arī tīri garīgā veidā. Tādēļ sakramentu iestādīšana Dievam nebija neizbēgami nepieciešama. S. th. III 72,6 ad 1: virtus divina non est alligata sacramentis.

Tomēr, ņemot vērā cilvēka jutekliski garīgo dabu, tā bija augstā pakāpē piemērota (necessitas convenientiæ vai congruentia).

Arī Baznīcas kā redzamas reliģiskas kopienas daba prasa redzamu reliģisku zīmi (notæ quædam et symbola, quibus fideles internoscerentur, Cat. Rom. II 1,9,4).

Sakramenti ir piemēroti veicināt kristīgi tikumisku dzīvi:

1) pazemību, ko izraisa atkarība no jutekliskiem elementiem,

2) ticību un uzticēšanos redzamās ķīlas dēļ,

3) tuvākmīlestību, ko izsauc piederība vienai mistiskajai miesai.

Sal. S. th. III 61,1; S. c. G. IV 56; Cat. Rom. II 1,9.

2. No cilvēka puses raugoties

Jaunās derības sakramenti cilvēkam ir nepieciešami pestīšanai.

De fide

Tā kā Kristus iestādīja sakramentus un žēlastību piešķiršanu saistīja ar tiem, tad tie ir nepieciešami pestīšanas sasniegšanai (necessitate medii).

Tomēr katram atsevišķajam cilvēkam nav nepieciešami visi sakramenti.

Reālu sakramentu saņemšanu nepieciešamības gadījumā var aizstāt ilgas pēc sakramentiem (votum sacramenti). Tā ir hipotētiskā nepieciešamība.

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kas uz savas Sola-fides mācības pamata mazināja sakramentu nepieciešamību pestīšanā, pasludināja: Si quis dixerit, sacramenta novæ Legis non esse ad salutem necessaria, sed superflua, et sine eis aut eorum voto per solam fidem himines a Deo gratiam iustificationis adipisci, licet omnia singulis necessaria non sint, A.S. D 847.

Viduslaikos sakramentu nepieciešamību apstrīdēļa katarieši.

Sakramenti ir Dieva noteiktie līdzekļi mūžīgās pestīšanas sasniegšanai.

Trīs no tiem ir tik lielā mērā nepieciešami parastajā pestīšanas ceļā, ka nelietojot tos, nevar sasniegt pestīšanu: atsevišķai personai – kristība un pēc padarīta smaga grēka – gandarīšana; ticīgo kopumam – iesvētīšanas sakraments.

Pārējie sakramenti ir nepieciešami tādā veidā, ka bez tiem pestīšana nav sasniedzama tik viegli:

* iestiprināšana ir kristības pilnība,

* pēdēļā svaidīšana ir gandarīšanas pilnība,

* laulība ir pamats Baznīcas kopienas saglabāšanai,

* Euharistija ir visu sakramentu mērķis.

Sal. S. th. m 65,3 un 4.

4. nodaļa. Sakramenta piešķīrējs un saņēmējs

9. §. Sakramenta piešķīrējs

1. Piešķīrēja persona

1) Primārais un sekundārais piešķīrējs

a) Sakramentu primārais piešķīrējs ir Dievcilvēks Jēzus Kristus.

Sent. certa

Pijs XII enciklikā "Mystici corporis" (1943) māca: "Ja Baznīcas sakramenti tiek piešķirti ar ārēju ritu, tad Viņš pats (Kristus) izraisa to iedarbību dvēselēs" (H 53).
"Dievišķais Pestītājs sūtīja pasaulē apustuļus (sal. Jņ 17,18; 20,21); šīs likumīgās sūtības rezultātā Viņš ir tas, kas caur Baznīcu krista, māca, valda, atraisa, saista, pienes un upurē" (H 57).

• Jo 17,18: "Kā Tu Mani sūtīji pasaulē, tā arī Es viņus sūtīju pasaulē."
• Jo 20,21: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu."

Pāvils par Kristu saka, ka kristāmais mazgājas ūdens kristībā:

• Ef 5,26: "Lai viņu (Baznīcu) darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem."

Cilvēks – sakramenta piešķīrējs ir vienīgi Kristus kalps un vietnieks:

• 1 Kor 4,1: "Tātad lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem."
• 2 Kor 5,20: "Kristus vietā mēs izpildām sūtību, it kā Dievs pamācītu caur mums. Kristus vietā mēs jūs lūdzam: samierinieties ar Dievu!"

Sv. Augustīns piezīmē par Jo 1,33: "Ja Pēteris vēlas kristīt, tad Viņš (Kristus) ir tas, kas krista; ja Pāvils vēlas kristīt, tad Viņš ir, kas krista; ja Jūdass vēlas kristīt, tad Viņš ir tas, kas krista" (In Ioan. tr. 6,7).

• Sal. Jo 1,33: "Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, Tas man sacīja: Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, Tas ir, kas kristi Svētajā Garā."

b) Sekundārais sakramentu piešķīrējs ir cilvēks svētceļnieka stāvoklī.

Sent. certa

Izņemot kristību un laulību, derīgai sakramenta piešķiršanai ir nepieciešama īpaša, ordinācijā piešķirta priestera vai bīskapa vara.

Tridentas koncils pret reformatoru mācību par visu ticīgo vispārējo priesterību pasludināja: Si quis dixerit, Christianos omnes in verbo et omnibus sacramentis administrandis habere potestatem, A.S. D 853.

Tā kā cilvēks – sakramenta piešķīrējs rīkojas kā Kristus pārstāvis (in persona Christi; 2 Kor 2,10), tad vioam tam nepieciešams īpašs pilnvarojums no Kristus, t.i., no Kristus Baznīcas. Sal.:

• 2 Kor 2,10: "Bet kam jūs ko piedevāt, tam arī es piedevu; jo ja es kādam piedevu, tad piedevu jūsu dēļ Kristus vārdā."

Sakramenta piešķīrējam ir jābūt atšķirīgam no sakramenta saņēmēja, izņemot Euharistiju.

Inocents III pasludināja paškristību par nederīgu, tomēr vioš to novērtēja kā drastisku ticības izpausmi sakramentam un ilgas pēc tā (votum sacramenti). D 413.

2) Neatkarība no piešķīrēja pareizas ticības un žēlastības stāvokļa

Sakramentu derīgums un iedarbība nav atkarīga no piešķīrēja pareizas ticības un žēlastības stāvokļa.

Attiecībā uz žēlastības stāvokli – de fide;
attiecībā uz pareizu ticību – de fide attiecībā uz kristību;
sentencia fidei proxima attiecībā uz pārējiem sakramentiem.

Sal. CIC 2372.

Tridentas koncils pretēji donātistu, valdensiešu, fraticellu, viklifītu un husītu mācībai pasludināja: Si quis dixerit, ministrum in peccato mortali existentem, modo omnia essentialia, que ad sacramentum conficiendum aut conferendum pertinent, servaverit, non conficere aut conferre sacramentum, A.S. D 855. Sal. D 424,488,584,672.

Ķeceru kristības strīdā pāvests Stefans I (256), balstoties uz tradīciju, izlēma, ka herētiķu piešķirtā kristība ir derīga.

D 46: "Ja kādi nāk pie jums kāds, kas agrāk ir piederējis kaut kādām herēzijām, tad nav jādara nekas jauns, kā vien tas, ko esam pārmantojuši caur tradīciju, proti, viņam ir jāuzliek rokas, lai viņš gandarītu” (nihil innovetur, nisi quod traditum est, ut manus illis imponatur in pœnitentiam).

Donātistu maldus par to, ka sakramenta derīgai piešķiršanai nepieciešama ne vien pareiza ticība, bet arī atbrīvotība no ikviena smaga grēka, noraidīja sv. Mileves Optats un jo īpaši sv. Augustins; viņi balstījās uz to, ka sakramentu primārais piešķīrējs ir Kristus.

Iekšējs teoloģisks pamatojums izriet no mācības par sakramentu iedarbību ex opere operato, kā arī no cilvēka – sakramenta piešķīrēja darbarīka attiecībām ar Kristu, primāro piešķīrēju.

Tā kā darbarīks darbojas pamatcēloņa spēkā, tad sakramenta iedarbīgums nav atkarīgs no piešķīrēja subjektīvā stāvokļa.

Atkarība no sakramenta piešķīrēja radītu pastāvīgu nedrošību un nemieru. Sal. S. th. III 64,5.

3) Piešķīrēja cienīgums

Kā Kristus kalpam un vietniekam sakramenta piešķīrējam sirdsapziņa liek piešķirt to cienīga veidā, t.i., žēlastības stāvoklī. Sal.:

• Izc 19,22: "Arī priesteri, kas citādi jau tuvāki Kungam, lai šķīstās tā, ka Kungs tos nesatriec."
• Lev 19,2: "Saki visai Izraēla bērnu draudzei un runā ar tiem: Topiet svēti, tāpēc, ka Es tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!"
• Lev 21,6: "Viņiem jābūt svētiem savam Dievam, un tie nedrīkst sava Dieva vārdu sagandēt, jo viņi ir tie, kas upurē Kunga uguns upurus, viņi kā upuri Dievam atnes maizi; tāpēc viņiem būs būt svētiem."

Sakramenta piešķiršana smaga grēka stāvoklī ir sakrilega.

Izņēmums ir kristības piešķiršana nāves briesmas, jo nepieciešamās kristības piešķīrējs nedarbojas kā Baznīcas kalpotājs, bet kā cilvēks, kas palīdz otram nelaimē.

Cat. Rom. māca: "Svēts ir tas, pret ko arvien jāpiekodina izturēties svēti un godbijīgi." Sal. S. th. III 64,6.

2. Piešķīrēja darbība

1) Derīgai sakramentu piešķiršanai nepieciešams, lai tā piešķīrējs sakramentālo zīmi izpilda pareizā veidā.

De fide

Tas nozīmē, ka jālieto būtiskā matērija un būtiskā forma, kā arī abas jāsaista vienā vienotā sakramentālā zīmē. D 695.

2) Sakramenta piešķīrējam jābūt nodomam darīt vismaz to, ko dara Baznīca.

De fide

Tridentas koncils, vērsdamies pret reformatoriem, kuri noliedza piešķīrēja intencijas nepieciešamību, jo sakramentā atzina vienīgi subjektīvu, psiholoģisku iedarbību, pasludināja: Si quis dixerit, in ministris, dum sacramenta conficiunt et conferunt, non requiri intentionem saltem faciendi quod facit Ecclesia, A.S. D 854. Sal. D 424,672,695,752.

Izteiciens "intendere facere quod facit Ecclesia" tiek lietots kopš 12. un 13. gs. mijas (Prepozitins, Puatjē Gofrīds, Aukseres Vilhelms, Kanclers Filips).

a) Intencijas nepieciešamība

Baznīctēvi vēl neapskata intencijas nepieciešamību. Viņi uzskata, ka pareiza sakramentālās darbības izpilde ietver arī pareizu intenciju.

Pāvests Kornēlijs (251–253) bīskapa Novaciāna iesvētīšanu pasludināja par "šķietamu un nederīgu roku uzlikšanu”, t.i., atzina to par spēkā neesošu, acīmredzot viņš to darīja tādēļ, ka trūka nepieciešamā intencija no piešķīrēja puses (Eusebijs, H. e. VI 43,9).

Attiecībā uz to, kā vērtēt spēlējoties vai pa jokam izdarītu kristību, baznīctēvu laikā valdīja nedrošība.

Augustīns neuzdrošinājās dot nekādu vērtējumu (De bapt. VII 53,102).

Jautājumu noskaidroja tikai agrās sholastikas laikā, jo īpaši par to jāpateicas Hugo no Sv. Viktora (Desacr. II 6,13).

Intencijas nepieciešamību nosaka sekojoši iemesli:

Tā kā cilvēks – sakramenta piešķīrējs ir Kristus kalps un vietnieks (1 Kor 4,1; 2 Kor 5,20), tad viņa pienākums ir pakļaut un pielīdzināt savu gribu Kristus gribai, t.i., uzdevuma devēja gribai. Sal.:

• 1 Kor 4,1: "Tātad lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem."
• 2 Kor 5,20: "Kristus vietā mēs izpildām sūtību, it kā Dievs pamācītu caur mums. Kristus vietā mēs jūs lūdzam: samierinieties ar Dievu!"

Kristus dzīvo un turpina darboties Baznīcā. Tādēļ pietiek ar intenciju darīt to, ko dara Baznīca.

Cilvēks – sakramenta piešķīrējs ir ar prātu un brīvību apveltīta būtne.Tādēļ sakramenta piešķiršanas aktam jābūt actus humanus, t.i., darbībai, kas izriet no prāta un brīvās gribas.

Hugo no Sv. Viktora, kurš pirmais stipri uzsver intencijas nepieciešamību, māca: rationale esse oportet opus ministeriorum Dei (De sacr. II 6,13).

Dažādi lietojot, sakramentālā zīme ir daudznozīmīga un indiferenta. Piešķīrēja intencija nosaka tās viennozīmīgo uzdevumu un sakramentālo iedarbību. Sal. S. th. III 64,8.

b) Intencijas būtība

Kas attiecas uz subjektīvo pusi, tad ideāls gadījums ir aktuālā intencija, t.i., gribas lēmums, kas pastāv pirms darbības un visas darbības laikā.

Tomēr aktuālā intencija nav obligāti nepieciešama.

Pietiek ar virtuālo intenciju, t.i., to gribas lēmumu, kas tika pieņemts pirms darbības un spēka ziņā turpinās arī darbības laikā (Toms to sauc par intentio habitus; S. th. III 64,8 ad 3).

Nepietiek ar habituālo intenciju, t.i., to gribas lēmumu, kas tika pieņemts pirms darbības un netika atsaukts, bet kurš darbības laikā nepastāv nedz aktuāli, nedz virtuāli un kurš tādēļādi neiedarbojas uz izpildāmo darbību.

Kas attiecas uz objektīvo pusi, tad pietiek ar intentio faciendi quod facit Ecclesia.

Tādēļ sakramenta piešķīrējam nav jāintendē tas, ko intendē Baznīca, proti, sakramenta iedarbība, piem., grēku piedošana.

Viņam nav arī jāintendē arī tas, lai tiktu izpildīts specifiski katolisks rits.

Pietiek ar nodomu izpildīt kristiešiem ierastu reliģisku darbību.

c) Intentio mere externa nepietiekamība

Saskaņā ar lielākās mūsdienu teologu daļas domām, sakramentu derīgai piešķiršanai ir nepieciešama iekšēja intencija (intentio interna), t.i., intencija, kas vērsta ne vien uz sakramentālās darbības ārējo izpildi, bet arī uz tās iekšējo nozīmi.

Daudzi agrās sholastikas teologi (piem., Roberts Pulls, Rolands), vēlāk arī Ambrozijs Katarins OP († 1553) un daudzi 17./18. gs. teologi (piem., H. Sērija) uzskatīja, ka pietiek vienīgi ar ārēju intenciju (intentio mere externa), kas vērsta tikai uz to, lai ārējā darbība tiktu izpildīta nopietni un tai atbilstošos apstākļos, nedomājot par darbības iekšējo reliģisko nozīmi.

Mūsdienu teologi intentio mere externa uzskata par nepietiekošu.

Vienīgi ārēja intencija neatbilst nedz jēdzienam intentio faciendi quod facit Ecclesia, nedz sakramenta piešķīrēja kā Kristus kalpa stāvoklim, nedz sevī daudznozīmīgās sakramentālās zīmes mērķim, nedz arī Baznīcas skaidrojumam. Sal. D 424: fidelis intento.

Pāvests Aleksandrs VIII 1690. gadā atmeta sekojošu izteikumu: Valet baptismus collatus a ministro, qui omnem ritum externum formamque baptizandi observat, intus vero in corde suo apud se resolvit: non intendo, quol facit Ecclesia. D 1318. Sal. D 672,695,902.

Nepieciešamā iekšējā intencija var būt intentio specialis et reflexa vai intentio generalis et directa, atkarībā no tā, vai par sakramentālās darbības iekšējo reliģisko nozīmi tiek domāts sevišķi vai vispārēji, ar vai bez refleksijas par sakramenta mērķi un iedarbību.

10. §. Sakramenta saņēmējs

1. Saņēmēja persona

Sakramentu var derīgi saņemt tikai tas cilvēks, kurš atrodas svētceļnieka stāvoklī.

Sent. communis

Tā kā sakraments sniedz garīgu žēlastību jutekļiem redzamā veidā, tad vienīgi jutekliski garīga būtne, tāda, kāds ir virs zemes dzīvojošs cilvēks, ir piemērots sakramentu saņemšanas subjekts.

Mirušie nevar saņemt sakramentus.

Hippo (393) un Kartāgas (397) sinodes aizliedza mirušo kristību un mirušo komūniju.

2. Derīgas sakramentu saņemšanas nosacījumi

a) Izņemot gandarīšanas sakramentu, sakramentu derīgai saņemšanai no saņēmēja puses nav nepieciešama nedz pareiza ticība, nedz tikumiska dispozīcija.

Sent. communis

Gandarīšanas sakraments ir izņēmums, jo penitenta tikumiskie akti kā quasi-matērija ir sakramentālās zīmes būtiska sastāvdaļa.

Strīdā ar donatistiem Baznīcas mācības aizstāvji apgalvo, ka sakramentu saņemšanas derīgums nav atkarīgs nedz no piešķīrēja, nedz saņēmēja pareizas ticības un tikumiska cienīguma.

Augustīns māca: "Kristības tīrība nav absolūti atkarīga no sakramenta piešķīrēja vai saņēmēja sirdsapziņas tīrības vai netīrības" (Contra litt. Petiliani II 35,82).

Iekšējais pamats tam slēpjas tur, ka sakramenti savu žēlastību izraisošo spēku nesaņem nedz no sakramentu piešķīrēja, nedz sakramentu saņēmēja, bet gan no Dieva, žēlastības avota. Sal. S. th. III 68,8.

b) Sakramentu derīgai saņemšanai no pieauguša saņēmēja puses ir nepieciešama intencija saņemt sakramentu.

Sent. certa

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību, ar prātu un brīvo gribu apveltītā cilvēka attaisnošana notiek, tam brīvi pieņemot žēlastību (per voluntariam susceptionem gratiæ et donorum; D 799).

Sakraments, kas ir saņemts bez saņēmēja intencijas, vai ir uzspiests pret viņa gribu, ir nederīgs.

Pāvests Inocents III piespiedu kristību pasludināja par nederīgu. D 411.

Saņēmēja intencijas nepieciešamība nebalstās sakramentālās zīmes dabā, kā tas ir sakramenta piešķīrēja intencijas gadījumā.

Tā balstās vienīgi cilvēka brīvajā gribā.

Dieva gudrībai atbilst tas, ka Viņš ņem vērā cilvēka brīvību un cilvēka kā saprātīgas būtnes pestīšanu padara atkarīgu no viņa brīvās gribas.

Nesaprātīgs bērns saņem sakramentālo žēlastību bez paša piekrišanas.

Pāvests Inocents III attiecībā uz bērnu kristību pasludināja (1201): "Iedzimtais grēks, kas tiek pieskaitīts bez cilvēka piekrišanas, tiek arī atlaists bez cilvēka piekrišanas, pateicoties sakramenta spēkam." D 410.

Intencijas būtība

Tā ka sakramenta saņēmēja loma ir receptīva, tad, no subjektīvās puses raugoties, parasti pietiek ar habituālo intenciju.

Ārkārtējā gadījumā (apziņas trūkums, garīgi traucējumi) sakramentu drīkst piešķirt, ja pamatoti var pieņemt, ka saņēmējs pirms ārkārtējās situācijas iestāšanās vismaz implicite vēlējās saņemt sakramentu (intentio interpretativa).

Laulības gadījumā ir nepieciešama virtuālā intencija, jo laulības noslēdzēji nav vienīgi sakramenta saņēmēji, bet arī sakramenta piešķīrēji.

Virtuālā intencija nepieciešama arī iesvētīšanas gadījumā, jo iesvētīšana rada jaunus pienākumus.

No objektīvās puses raugoties, pietiek ar intenciju saņemt to, ko dod Baznīca.

3. Cienīgas saņemšanas nosacījumi

Sakramenta cienīgai vai auglīgai saņemšanai pieauguša saņēmēja gadījumā nepieciešama tikumiska dispozīcija.

De fide

Tikumiska dispozīcija nozīmē novērst šķēršļus, kuri traucē saņemt žēlastību. D 849: non ponentibus obicem.

Mirušo sakramentu gadījumā žēlastības šķērslis ir neticība un nevēlēšanās gandarīt, bet nepieciešamā dipozīcija ir ticība un nožēla (attritio).

Dzīvo sakramentu gadījumā žēlastības šķērslis ir smaga grēka stāvoklis, bet nepieciešamā dispozīcija ir žēlastības stāvoklis.

Euharistijas cienīgai saņemšanai Baznīca prasa, lai smaga grēka gadījumā pirms Euharistijas tiktu saņemts gandarīšanas sakraments. D 880,893. CIC 807,856.

4. Sakramentu atdzīvošanās

Derīgi, bet necienīgi saņemts sakraments sniedz sacramentum (kristībā, iestiprināšana un iesvētīšana dod arī sakramentālo raksturu – res et sacramentum), bet nesniedz res vai virtus sacramenti, t.i., žēlastību (sacramentum informe).

Kristības, iestiprināšanas un iesvētīšanas sakramenti, ja tie ir tikuši saņemti derīgi, bet necienīgi, atdzīvojas, ja tiek novērsta tikumiskā indispozīcija, t.i., sakramentālā žēlastību iedarbība iestājas pēc šķēršļu novēršanas.

Sent. communis

Atdzīvošanās pamats no vienas puses ir Dieva žēlsirdība, no otras — šo sakramentu absolūtā neatkārtojamība.

Daudzi teologi, balstoties uz Dieva žēlsirdību, pieņem, ka atdzīvojas arī pastarās svaidīšanas un laulības sakraments, jo šie abi sakramenti ir relatīvi neatkārtojami.

Gandarīšanas sakraments nevar atdzīvoties, jo šī sakramenta gadījumā necienīga saņemšana nozīmē arī nederīgu saņemšanu.

Euharistijas gadījumā atdzīvošanās ir mazticama, jo šo sakramentu var ļoti viegli saņemt atkārtoti.

Kristības sakramenta atdzīvošanos māca jau sv. Augustīns. Sal. De baptismo I 12,18: "Tas, kas jau ir ticis dots iepriekš (kristība), tas sāk daboties par labu pestīšanai, ja ar patiesu gandarīšanu ir izdzēsta kādreizējā nevēlēšanās gandarīt." Sal. S. th. III 69,10.

5. nodaļa. Pirmskristīgie sakramenti un sakramentālijas

11. §. Pirmskristīgie sakramenti

1. Pirmskristīgo sakramentu pastāvēšana

a) Pirmatnējais stāvoklis

Lielākā dala teologu, tāpat kā sv. Toms, pieņem, ka pirms grēkā krišanas paradīzē nebija Dieva iestādītu jutekliski uztveramu žēlastības līdzekļu (sakramentu to plašākajā nozīmē).

Tā kā cilvēks pirmatnējā stāvoklī bija brīvs no grēka, tad viņam nebija nepieciešami pestīšanas līdzekli, kas viņu dziedinātu no grēka.

Tā kā cilvēka augstākie spēki valdīja pār viņa zemākajiem spēkiem, tad nebija nepieciešams, ka garīga dvesele tiktu pilnīgota ar miesiskiem elementiem.

Daži teologi, atsaukdamies uz sv. Augustīnu, par sakramentiem uzskata dzīvības koku (Rad 2,9) un paradīzes laulību (Rad 2,23–24). Sal.:

• Rad 2,9: "Un Dievs Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam."
• Rad 2,23–24: "Tad cilvēks sacīja: Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

Pec Toma domām paradīzes laulība nebija žēlastības līdzeklis, bet gan dabisks iekārtojums (officium naturæ). Sal. s. th. III 61,2.

b) Dabiskā likuma stāvoklis

Balstoties uz Dieva vispārējo pestīšanas gribu, teologi tāpat kā Augustīns (C. Jul. V 11,45) un Toms (S. th. III 70,4 ad 2) vienprātīgi pieņem, ka sākot ar Ādama grēkā krišanu līdz pat Evaņģēlija pasludināšanai pagāniskajā pasaulē ir pastāvējis tā sauktais sacramentum naturæ, pateicoties kuram, nesaprātīgi bērni tika atbrīvoti no iedzimtā grēka.

Šis dabiskais sakraments nozīmēja ticības aktu nākamajam Pestītājam, kuru bērnu vārdā iestādīja vecāki vai citi pieaugušie, un kuru iespējams izdarīja, izmantojot atbilstošu, jutekliski redzamu, ārēju zīmi (lūgšanu, svētību).

Laikā no Ābrahama līdz Mozum vīriešu dzimtes izraēliešiem likumīgais šķīstīšanas veids no iedzimtā grēka bija apgraizīšana. Sal.:

• Rad 17,10–12: "Bet tā ir Mana derība starp Mani un tevi, un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīrietim. Un apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai derības zīme starp mani un starp jums. Astoņu dienu vecumā ikviens vīrietis jūsu vidū lai top apgraizīts uz cilšu ciltīm; ikviens, kas mājās dzimis, un ikviens, ko tu par savu naudu esi pircis no visiem tiem svešinieku bērniem, kas nav no taviem pēcnācējiem. Patiesi, apgraizītiem jātiek visiem, kas tavā namā dzimuši un kas par naudu ir pirkti; lai mana derība pie jūsu miesām ir mūžīga derība. Bet neapgraizītais vīrietis, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, manu derību tas ir lauzis."

Inocents III tāpat kā sholastiskā teoloģija māca: "Iedzimtais parāds tika atlaists, pateicoties apgraizīšanas noslēpumam, tādā veidā varēja izvairīties no pazudināšanas briesmām” D 410.

Sholastiskā teoloģija piekrīt Augustīnam (De nuptiis et concup. II11,24) un Gregoram Lielajam (Moralia IV præf. 3).

Pirmie baznīctēvi (Justīns, Irenejs, Tertulliāns) apgraizīšanā redz tikai derības zīmi un kristību priekšvēstnesi, nevis pestīšanas sasniegšanas līdzekli. Sal. S. th. III 61,3; III 70,4.

c) Mozus likuma stāvoklis

Mozus likuma laikā, saskaņā ar baznīctēvu un teologu vispārējo mācību, līdzās apgraizīšanai kā kristības priekšgājējai (Kol 2,11), bija vēl citi sakramenti, piem.:

1) lieldienu jērs un ēdamie upuri kā Euharistijas priekšgājēji,

2) šķīstīšanās un apmazgāšanās kā gandarīšanas sakramenta priekšgājēji,

3) iesvētīšanas riti kā iesvētīšanas sakramenta priekšgājēji. Sal. S. th 1 II 102,5.

• Kol 2,11: "Viņā jūs esat apgraizīti apgraizīšanā, kas nav ar roku izdarīta, cilvēka miesas atdalīšanai, bet Kristus apgraizīšanā."

2. Pirmskristīgo sakramentu iedarbīgums

a) Vecās derības sakramenti izraisa ex opere operato nevis žēlastību, bet tikai ārēju, likumīgu tīrību.

Sent. certa

Decretum pro Armenis (1439) māca tāpat kā māca sv. Toms: Ilia (sc. sacramenta antiquæ Legis) non causabant gratiam, sed eam solum per passionem Christi dandam esse figurabant. D 695. Sal. d 845.

Pāvils Vecās derības kulta iestādījumus sauc par "nespēcīgām un nabadzīgām pamatvielām" (infirma et egena elementa; Gal 4,9):

• Gal 4,9: "Bet tagad jūs Dievu atzinuši, vai labāk: Dievs jūs pazinis. Kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgām un nabadzīgām pamatvielām, kurām no jauna gribat kalpot?"

Viņš māca, ka tie nespēja piešķirt iekšējo sirdsapziņas tīrību, bet piešķīra vienīgi ārēju, likumīgu tīrību. Sal.:

• Ebr 9,9: "Tas ir tagadēļā laika attēlojums; saskaņā ar to tiek upurētas dāvanas un upuri, kas nespēj padarīt sirdsapziņā pilnīgu to, kas kalpo, bet tie tikai ēdieniem un dzērieniem."
• Ebr 9,13–14: "Ja jau āžu un vēršu asinis un govs pelni, apslacinot sagānītos, svētī miesu tīrībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam."

b) Tāpat kā Vecā Derība sagatavoja uz Kristus atnākšanu (Gal 3,24), tāpat arī Vecās derības sakramenti kā tipi norādīja uz mesiāniskā laika nākamajiem labumiem (Ebr 10,1: umbram habens lex futurorum bonorum) un apliecināja ticību nākamajam Pestītājam. Sal.:

• Gal 3,24: "Tātad likums bija mūsu audzinātājs Kristum, lai mēs ticībā tiktu attaisnoti."
• Ebr 10,1: "Jo bauslība aptver tikai nākamo labumu ēnu, ne pašas īstenības tēlu. Tāpēc tā nekad nespēj ik gadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti upurē, padarīt pilnīgus tos, kas tuvojas."

Aktuālo žēlastību iespaidā Vecās derības sakramenti pamodina sakramentu saņēmējā grēcīguma apziņu un ticību nākamā Pestītāja atnākšanai, kā arī disponē uz svētdarošās žēlastības saņemšanu un panāk iekšējo svētīšanu ex opere operantis.

c) Maziem bērniem izdarītā apgraizīšana nepanāca iekšējo svētīšanu nedz ex opere operato kā kristība, nedz kā kāda sakramenta saņēmēja pārstāvja ex opere operantis, bet gan quasi ex opere operato.

Apgraizīšana bija objektīvs ticības apliecinājums nākamā Pestītāja atnākšanai. Pateicoties tai, Dievs regulāri piešķīra svētīšanas žēlastību.

Sal. S. th. III 70,4: "Apgraizīšanā žēlastība tika piešķirta nevis, pateicoties pašai apgraizīšanai, bet, pateicoties ticībai uz Kristus ciešanām, jo apgraizīšana bija Kristus ciešanu zīme."

12. §. Sakramentālijas

1. Sakramentāliju jēdziens

"Sakramentālijas ir lietas vai darbības, kuras izmanto Baznīca, lai, zināmā mērā atdarinot sakramentus un balstoties uz savu lūgšanu, panāktu galvenokārt garīga veida efektu." CIC 1144.

Hugo no Sv. Viktora sakramentālijas uzskata par "mazākiem sakramentiem" (sacramenta minora), tādēļādi viņš tās atšķir no pamatsakramentiem (sacramenta, in quibus principaliter salus constat). De sacr. I 9,7; II 9,1 utt.

Izteicienu "sakramentālija" pirmo reizi lieto Pēteris Lombards (Sent. IV 6,7). Pie sakramentālijām pieder:

a) ierastas ceremonijas, kuras tiek izpildītas piešķirot sakramentus;

b) patstāvīgas reliģiskas darbības:

• apliecinājumi (exorcismi),
• svētības (benedictiones)
• iesvētīšanas (consecrationes);

c) svētītu un iesvētītu priekšmetu reliģiska lietošana;

d) paši svētītie un iesvētītie priekšmeti (sacramentalia permanentia).

2. Sakramentu atšķirība no sakramentālijām

a) Iestādīšana

Sakaramentālijas parasti nav iestādījis Kristus, bet gan Baznīca.

Baznīcai ir vara iestādīt sakramentālijas. To pierāda:

1) Kristus un apustuļu paraugs:

• 1 Kor 11,34: "Ja kāds ir izsalcis, lai paēd mājās, ka jūs nesapulcētos tiesai. Kad ieradīšos, noteikšu pārējo."

2) Baznīcas uzdevums cienīgi pārvaldīt Kristus atstātos žēlastību dārgumus un veicināt ticīgo dvēseļu pestīšanu:

• Kor 4,1: "Tātad lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem."

D 856,931. CIC 1145.

b) Iedarbīgums

Sakramentālijas nedarbojas ex opere operato. To iedarbīgums nebalstās arī vienīgi uz tā cilvēka subjektīvo dispozīciju, kurš lieto šo sakramentāliju.

Sakramentāliju iedarbīgums balstās galvenokārt uz Baznīcas aizlūgumu, kam piemīt īpašs iedarbīgums, jo Baznīca ir Kristus svētā un nevainojamā līgava. Sal.:

• Ef 5,25–27: "Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un Sevi atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem, sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, bet lai tā būtu svēta un bez vainas."

Ņemot vērā Baznīcas opus operantis, var teikt, ka sakramentālijas darbojas quasi ex opere operato.

Konstitiovās svētības, kas kādu personu vai lietu pastāvīgi iesvēta kalpošanai Dievam, neizbēgami izraisa quasi ex opere operato iedarbību, bet citām sakramentālijām Baznīcas impetratorā iedabība nav neizbēgama.

c) Iedarbība

Sakramentālijas tieši nepiešķir pašu svētdarošo žēlastību, bet disponē uz tās saņemšanu.

Dažādu sakramentāliju iedarbība ir atšķirīga, tā ir atkarīga no to īpašā mērķa.

Konstituīvās svētības piešķir Dievam veltītām personām vai lietām objektīvu (lietišķu) svētību.

Invokatīvas svētības piešķir laicīgu labumu, aktuālas žēlastības, bet modinot nožēlas un Dieva mīlestības aktus, tās atlaiž ikdienišķos grēkus un laicīgos grēku sodus (S. th. III 87,3).

Ekzorcismi aizsargā no ļaunā ienaidnieka uzbrukumiem. Sal. S. th. III65,1 ad 6.

1. §. Kristības jēdziens un sakramentalitāte

1. Jēdziens

Kristība ir tas sakraments, kurā cilvēks, apmazgājoties ar ūdeni un piesaucot trīs dievišķās Personas, tiek garīgi atdzemdināts.

Catechismus Romanus, pievienojoties Jo 3,5 un Tit 3,5–6, sniedz sekojošu definīciju: Baptismum esse sacramentum regenerationis per aquam in verbo (II 2,5).

• Jo 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Tit 3,5–6: "Tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu."

2. Kristības sakramentalitāte

Modernais racionālisms noliedz, ka kristību būtu iestādījis Jēzus Kristus.

Pēc Hamaka domām kristīgā grēku piedošanas kristība izveidojās no Jāņa Kristītāja grēku nožēlas kristības.

R. Raicenšteins mēģināja pierādīt, ka kristīgā kristībā ir mandeiešu, senas gnostiķu kristību sektas, kristības atdarinājums.

Taču iespējams, ka ir tieši otrādi: mandeiešu kristībā izveidojusies kristiešu kristības ietekmē.

Pāvests Pijs X atmeta modernistu mācību par to, ka kristīgā draudze pati ir ievedusi kristību un pārņēmusi kristības ritu no jūdaisma, izmantojot to kā ārēju zīmi uzņemšanai kristīgajā kopienā un to saistot ar pienākumu dzīvot kristīgu dzīvi. D 2042.

Pamatojums

a) Kristības iedīgļi jau pamanāmi Vecajā derībā.

Saskaņā ar apustuļu un baznīctēvu mācību kristības pirmtēls ir:

1) Dieva Gara lidināšanās virs pirmūdeņiem (sal. kristības ūdens svētīšana), grēku plūdi:

• 1 Pēt 3,20–21: "Kuri kādreiz neticēja, kad tie Noasa dienās paļāvās uz Dieva pacietību, kamēr taisīja šķirstu, kurā no ūdens izglābās nedaudzi, proti, astoņas dvēseles; tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs izglābj. Tā nav miesas netīrību nomazgāšana, bet Dievam veltīta lūgšana labā sirdsapziņā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos."

2) apgraizīšana:

• Kol 2,11–12: "Viņā jūs esat apgraizīti apgraizīšanā, kas nav ar roku izdarīta cilvēka miesas atdalīšanai, bet Kristus apgraizīšanā. Kristībā jūs kopā ar Viņu esat apbedīti un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem."

3) iziešana cauri Sarkanajai jūrai:

• 1 Kor 10,1–2: "Brāļi, es negribu atstāt jūs neziņā, ka mūsu tēvi visi bija zem padebess un visi gāja caur jūru, un padebesī, un jūrā visi ir krstīti Mozū."

4) pāriešana pāri Jordānai:

• Joz 3,14–16: "Un kad nu tauta devās ārā no savām teltīm, lai celtos pāri Jordānai, un priesteri nesa derības šķirstu tautas priekšā, un kad šķirsta nesēji nonāca līdz Jordānai, un priesteru kājas, kuri nesa šķirstu, bija jau iebridušas ūdenī upes krastmalā, bet Jordāna mēdz būt pieplūdusi līdz pašām tās aizsprosta vaļņu malām visu pļaujas laiku cauri, tad ūdens, kas plūda klāt pa straumi, sastājās it kā kādā lielā aizsprostojumā, kurš sniedzās līdz pašai Adamas pilsētai, kas atrodas sānis Cartanai; bet tie ūdeņi, kas ar straumi plūda lejup uz Arabas jūru jeb tā saukto Sāls jūru, gan izsīka, gan izplūda sāņus. Tā tauta pārgāja pāri pa šo braslu iepretim Jērikai. Bet priesteri, kas nesa Kunga derības šķirstu, stāvēja sausumā Jordānas vidū, un viss Izraēls arī gāja sausām kājām pāri, līdz kamēr visi ļaudis bija pārgājuši pār Jordānu."

5) Sīrieša Nāmana septiņkārtīgā pelde Jordānā:

• 2 Kēn 5,14: "Kad nu viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, unviņš bija šķīsts."

Formālu pravietojumu par kristību mēs atrodam Ez 36,25:

• Ez 36,25: "Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elkkalpības."
• Is 1,16–18: "Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu! – saka Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna."
• Is 4,4: "Kad Visvarenais Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzalemes vidū tās daudzos asins grēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu."
• Zah 13,1: "Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzalemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību."

Tieša sagatvošanās uz Kristus kristību bija Jāņa Kristītāja kristība, kas rosināja nožēlot grēkus, tādā veidā (tātad kā ex opere operantis) tai bija jāpanāk grēku piedošana. Sal.:

• Mt 3,11: "Jo es kristīju jūs ar ūdeni grēku nožēlošanai, bet kas pēc manis nāks, ir varenāks par mani. Es neesmu cienīgs Viņam kurpes nest; Viņš jūs krstīs Svētajā Garā un ar uguni."

Tridentas koncils skaidri nostājās pret reformatoru izpratni šajā jautājumā un pasludināja, ka Jāņa Kristītāja kristībai nebija tāda pat iedarbība kā Kristus kristībai. D 857. Sal. S. th. III 38,3: baptismus Ioannis gratiam non conferebat, sed solum ad gratiam præparabat.

b) Kristus pats liek sevi kristīt Jānim Kristītājam Jordānā:

• Mt 3,13–15: "Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva."

Kristus liek saviem mācekļiem kristīt:

• Jn 4,2: "Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi."

Kristus izskaidro Nikodēmam kristības būtību un nepieciešamību:

• Jn 3,3.5: "Jēzus atbildēļa viņam, sacīdams: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt.... Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."

Pirms uzkāpšanas debesīs Kristus dod saviem mācekļiem universālu pavēli kristīt:

• Mt 28,18–19: "Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."
• Mk 16,15–16: "Un Viņš tiem sacīja: Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts."

Mt 28,19 īstumu pierāda tas, ka šī vieta atrodama visos manuskriptos un visos senajos tulkojumos.

Didahē to citē pat divas reizes (c. 7).

Klasiskās vietas, ko min kā pierādījumu (Jņ 3,5 un Mt 28,19), sniedz mums visus Jaunās derības sakramenta jēdziena momentus.

Kristība atklājas kā žēlastības ārējā zīme, kas sastāv no apmazgāšanas ar ūdeni un trīs dievišķo Personu piesaukšanas un kas panāk iekšējo žēlastību, proti, atdzimšanu. To Kristus ir noteicis uz visiem laikiem.

c) Apustuļi izpildīja pavēli kristīt pirmkristiešu draudzē:

• Ap 2,38: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens nojums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.... Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu."
• Ap 8,12–13: "Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam; bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās."
• Ap 8,36–38: "Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un eunuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties? Filips sacīja: Ja tu no visas sirds tici, tad to var. Un viņš atbildēļa, sacīdams: Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un eunuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja."
• Ap 9,18: "Un tūdaļ no viņa (Saula) acīm nokrita it kā zvīņas; un viņš kļuva redzīgs. Viņš piecēlās un tika kristīts."
• Ap 10,47–48: "Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu? Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus Kristus vārdā."
• Ap 16,15.33: "Kad viņa (Lidija) un viņas nams bija kristīti, tā mūs lūdza, sacīdama: Ja jūs domājat, ka es esmu tam Kungam uzticīga, nāciet manā namā un palieciet! Un viņa mūs ļoti lūdza....Un tanī pat nakts stundā viņš (Pāvils) ņēma tos un mazgāja viņu brūces; un tūdaļ viņš un viss tā nams tika kristīti."
• Ap 18,8: "Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, un viss viņa nams ticēja uz to Kungu, un daudzi korintieši dzirdēdami kļuva ticīgi un kristījās."
• Ap 19.5: "To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā."
• 1 Kor 1,14–17: "Es pateicos Dievam, ka es nevienu no jums nekristīju kā tikai Krispu un Kaiju, lai kāds neteiktu, ka jūs kristīti manā vārdā. Vēl es kristīju Stefanas namu, bet es nezinu, ka vēl kādu citu būtu kristījis."

Senākie Baznīcas dokumenti, tādi kā Didahē (c. 7), Bamabas vēstule (11,11), Hermes gans (Sim. IX 16), Moceklis Justīns (Apol. I 61) apliecina apustuliskā mantojuma tālākpastāvēšanu.

Senāko monogrāfiju par kristību ir uzrakstījis Tertulliāns (ap 200).

3. Kristības iestādīšanas laiks

Svētie Raksti skaidri nenorāda, kad tika iestādīta kristībā. Teologu domas šajā jautājumā dalās.

Vieni uzskata, ka kristībā tika iedibināta Jēzus kristības laikā Jordānā (Pēteris Lombards, Sent. IV 3,5; Toms, S. th. III 66,2; Cat. Rom. II 2,20).

Citi domā, ka tas notika Jēzum sarunājoties ar Nikodēmu (Pēteris Abaelrads; sal. Klervo Bernhards, Ep. 77).

Vēl citi uzskata, ka kristības iedibināšana notika pirms Jēzus uzkāpšanas debesīs, kad Viņš deva skaidru pavēli iet un kristīt visas tautas (Hugo no Sv. Viktora, De sacr. II 6,4; Mag. Rolands).

Abi pirmie ieskati balstās uz maz ticamā pieņēmuma, ka mācekļu kristībā (Jņ 4,2) jau bija īsta kristīgi sakramentāla kristībā. Sal.:

• Jņ 4,2: "Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi."

Pirmo uzskatu neapstiprina Svētie Raksti, pret otro liecina ārējie apstākļi, kuros tika pasludināts Jēzus vārds par kristības nepieciešamību cilvēka pestīšanai.

Galvenais Svēto Rakstu pierādījums balstās uz Mt 28,19, tomēr pavēle kristīt vēl nenozīmē to, ka kristībā nevarētu būt iestādīta jau agrāk.

• Mt 28,19: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

Sv. Bonaventura (Com. in Ioan. c. 3 n. 19) mēģina savienot šos dažādos uzskatus:

1) pēc matērijas (materialiter) kristībā tika iestādīta tad, kad tika kristīts Kristus,

2) pēc formas (formaliter) – tad, kad Viņš cēlās augšām un deva kristības formu (Mt 28,19),

3) pēc iedarbības (effective) – tad, kad Viņš cieta, jo kristībā guva savu spēku no ciešanām,

4) pēc mērķa (finaliter) – tad, kad Viņš pasludināja tās nepieciešamību un derīgumu (Jņ 3,5).

• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."

2. §. Kristības ārējā zīme

1. Matērija

a) Materia remota

Kristības sakramenta materia remota ir īsts un dabisks ūdens.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret Luteru, kurš uzskatīja, ka nepieciešamības gadījumā ir pieļaujams jebkurš apmazgāšanai piemērots šķidrums, pasludināja: Si quis dixerit aquam veram et naturalem non esse de necessitate baptismi,... A.S. D 858. Sal. 696,412,447; CIC 737 §.1.

Tā saukto Stefana II (754) pieņemto lēmumu, saskaņā ar kuru nepieciešamības gadījumā ir derīga kristībā, kura tikusi piešķirta, izmantojot vīnu, var apšaubīt, jo trūkst pārliecības par tā īstumu; pie tam tas nekādā ziņā nav Baznīcas maģistērijas galīgs lēmums šajā jautājumā.

Svētie Raksti un tradīcija kā kristības matēriju pazīst vienīgi ūdeni. Sal.:

• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Ap 8,36: "Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un eunuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?"
• Ap 10,47–48: "Tad Pēteris sacīja: Kas var liegt ūdeni viņu kristīšanai, kas, tāpat kā mēs, saņēmuši Svēto Garu? Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus Kristus vārdā."
• Ef 5,26: "Lai viņu (Baznīcu) darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem."
• Ebr 10,22: "Tad tuvosimies patiesu sirdi, ticības pilnībā, apslacināti sirdīs un brīvi no ļaunas sirdsapziņas, un miesu nomazgājuši tīrā ūdenī."

Vienu no senākajām tradīcijas liecībām sniedz Didahē c. 7: "Kristiet Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā dzīvā (= tekošā) ūdenī. Ja tev nav dzīva ūdens, tad kristi citā ūdenī; ja tu to nevari izdarīt aukstā ūdenī, dari to karstā. Ja tev nav nedz viena, nedz otra (pietiekamā daudzumā), tad uzlej trīsreiz ūdeni uz galvas Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Sal. Ep. Bamabae 11,11; Justīns, Apol. I 61; Tertulliāns, De bapt. 1; S. th. III 66,3.

Svinīgu kristību gadījumā ir stingri noteikts lietot svētītu ūdeni (CIC 757). Kristības ūdens svētīšanu apliecina jau Cipriāns (Ep. 70,1).

b) Materia proxima

Kristības sakramenta materia proxima ir ar fizisku pieskārienu veikta ķermeņa apmazgāšana ar ūdeni.

Sent. certa

Apmazgāšana var notikt:

1) pagremdēļot zem ūdens (immerso),

2) uzlejot uz galvas (infusio),

3) apslacinot (aspersio).

Vēršoties pret Grieķu ortodokso baznīcu, kas agrāk neatzina Vakareiropas Baznīcā ierasto infusio kristību un daļēji turas pie paraduma pārkristīt tos, kuri pāriet no kātoju Baznīcas Grieķu ortodoksālajā baznīcā, Tridentas koncils pasludināja: Si quis dixerit, in Ecclesia Romana... non esse veram de baptismi sacramento doctrinam, A.S. D 859. Sal. D 435; CIC 758.

Kristīgajā senatnē un Viduslaikos līdz 13. gs. kristību parasti piešķīra immerso forma, kristāmo trīsreiz pagremdēļot zem ūdens (Tertulliāns, De cor. mīl. 3).

Par derīgu tika atzīta ari infusio kristība, to apliecina Didahē (c. 7) un Ciprians (Ep. 69,12), kurš atzītst par derīgu slimnieku kristīšanas praksi. S. th. III 66,7.

Trīskāršo iegremdēšanu baznīctēvi skaidro kā trīs dievišķo personu (Tertulliāns, Adv. Prax. 26; D 229) un Kunga trīs dienu ilgo atdusēšanos kapā (Jeruzalemes Cirills, Cat. myst. 2,4) simbolu.

Spānijas baznīcā 6. un 7. gs. ar pāvesta Gregora Lielā atļauju (Ep. I 43) tika praktizēta vienreizēja pagremdēšana, kas simbolizēja trīs dievišķo personu vienoto būtību, kuru apstrīdēļa ariāņi,

2. Forma

Lai kristību forma būtu derīga, ir nepieciešams piesaukt trīs dievišķās Personas, vairums teologu domā, ka ir nepieciešama ari notiekošās kristību darbības nosaukšana vārdā.

Decretum pro Armenis māca: Si exprimitur actus, qui per ipsum exercetur ministrum, cum Sanctæ Trinitatis invocatione, perficitur sacramentum. D 696.

Latīņu Baznīca krista pēc formulas: N. Ego te baptizo in nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti.

a) Trīsvienības piesaukšana

Trinitārā kristību formula balstās uz Mt 28,19:

• Mt 28,19: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

No senākajiem baznīctēvu rakstiem šāda kristību formula ir apliecināta Didahē (c. 7), to apstiprina arī Justīns (Apol. I 61), Irenejs (Adv. hær. III 17,1; Epideixis 3 u. 7), Tertulliāns (De bapt. 13).

Svētie Raksti runā par:

1) kristību "Jēzus Kristus vārdā":

• Ap 2,38: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.... Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu."
• Ap 8,12–13: "Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam; bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās."
• Ap 10,48: "Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus Kristus vārdā."

2) kristību "Kunga Jēzus vārdā":

• Ap 8,16: "Jo Tas (Svētais Gars) vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus Kristus vārdā."
• Ap 19,5: "To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā."

3) kristību "Jēzū Kristū":

• Rom 6,3: "Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē?"

3) kristību "Kristus vārdā":

• Gal 3,27: "Jo visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū."

Pretēji sholastiskās teoloģijas uzskatam tas nav jāsaprot tā, ka kristība tika piešķirta piesaucot Jēzu Kristu, nevis Dieva Trīsvienību.

Ļoti iespējams, ka ar to bija domāta Kristus spēkā piešķirtā vai Kristus noteiktā kristība, atšķirībā no Jāņa kristības vai jūdu prozelītu kristības.

Didahē 9,5 par kristību "Kunga vārdā" sauc Kunga iestādīto trīsvienīgo kristību (par to liecina 7. nodaļa, kas satur pamācības attiecībā uz kristību).

Tāpat arī Ap 19,2–5 liek domāt, ka "kristībā Kunga Jēzus vārdā" tika piesaukts Svētais Gars:

• Ap 19,2–5: "Viņš tiem sacīja: Vai jūs saņēmāt Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi? Bet tie viņam sacīja: Mēs pat neesam dzirdēļuši, ka Svētais Gars ir. Tad viņš tiem sacīja: Kā tad jūs esat kristīti? Tie sacīja: Jāņa kristībā. Bet Pāvils sacīja: Jānis kristīja tautu grēku vaidēšanas kristībā, sacīdams, lai tie tic uz To, kas pēc viņa nāks, t.i., uz Jēzu. To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā."

Baznīcas maģistērijs nav pieņēmis nekādu galīgu lēmumu attiecībā uz šo jautājumu.

Pāvests Nikolajs I, balstoties uz Ambroziju (De Spiritu S. I 3,42), apstiprināja (866) "Kristus vārdā" piešķirtas kristības derīgumu. D 335; sal. D 229.

Sv. Toms uzskatīja, ka apustuļi, balstoties uz īpašu Kristus atklāsmi, kristīja, piesaucot Kristus vārdu (nevis Jēzus vārdu).

Viņš uzskata, ka pēcapustuļu laikā kristība, kas piešķirta Kristus vārdā, ir nederīga bez īpašas Dieva privilēģijas.

Toms balstās šajos apsvērumos uz Mt 28,19:

• Mt 28,19: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

Sal. S. th. III 66,6.

b) Kristības akta apzīmēšana

Aleksandrs III (1159–81), Aleksandrs VIII (1690), kurš atmeta vienu beļģu teologa F. Farvacques izteikumu, un Decretum pro Armenis (1439) izšķīra, ka derīgi piešķirtai kristībai ir nepieciešama notiekošā kristības akta nosaukšana, lietojot vārdus: (Ego) te baptizo. D 398,1317,696.

Daudzi agrās sholastikas teologi (piem. Hugo no Sv. Viktora, Tumajas Stefans) uzskatīja, ka kristība, kas izdarīta izlaižot šos vārdus, tomēr ir derīga.

Sv. Toms un vairums vēlās sholastikas teologu domā, ka šāda kristība ir nederīga. Viņi balstās uz Aleksandra III Dekretale. Sal. S. th. III 66,5 ad 2.

Nopietnas grūtības, kas liecina pret šo uzskatu, rada vēsturisks fakts, ka pirmkristiešu laikā kristībā tika piešķirta sekojošā veidā: pēc Apustuliskā ticības apliecinājuma kristītājs kristāmajam trīsreiz lika apliecināt ticību, trīsreiz pagremdēļot viņu zem ūdens.

Tātad kristības akts netika nosaukts vārdā. Apmierinājās ar kristības piešķīrēja intenciju.

Ņemot vērā, ka šāda kristību forma bija plaši izplatīta, kristību akta skaidru nosaukšanu vārdā grūti pieskaitīt kristības sakramentālās formas būtībai.

Pareizāk būtu uzskatīt, ka tas ir vienīgi Baznīcas noteikts derīgas vai atļautas kristības piešķiršanas nosacījums.

3. §. Kristības iedarbība

1. Attaisnošana

Kristībā piešķir attaisnošanas žēlastību.

De fide

Tā kā attaisnošana no negatīvās puses nozīmē grēku piedošanu, bet no pozitīvās puses – iekšējā cilvēka svētīšanu un atjaunošanu (D 799), tad kristībā attiecīgas dispozīcijas gadījumā (ticība, gandarošs noskaņojums) izraisa:

a) grēku izdzēšanu, t.i., iedzimtā grēka, bet pieaugušajiem arī visu personīgo smago un ikdienišķo grēku izdzēšanu;

b) iekšēju svētīšanu, ko izraisa ielietā svētdarošā žēlastība, ar kuru vienmēr ir saistīts ielietais tikumu habitus un Svētā Gara dāvanas.

Attaisnotais līdz ar svētdarošo žēlastību saņem tiesības uz aktuālajām žēlastībām, kuras nepieciešamas, lai varētu izpildīt kristības uzliktos pienākumus.

Tridentas koncils dekrētā par iedzimto grēku pasludināja: "Ja kāds māca, ka caur kristībā piešķirto mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību netiek izdzēsts iedzimtā grēka vainas stāvoklis, vai arī apgalvo, ka netiek atņemts viss, kas raksturīgs īstam un patiesam grēka raksturam,... tāds lai ir izslēgts." D 792. Sal. D 696,742,895.

Saskaņā ar Svēto Rakstu liecību kristībā deldē grēku un cilvēku iekšēji svētdara. Sal.:

• Ap 2,38: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.... Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu."
• 1 Kor 6,11: "Arī no jums daži tādi bijuši, bet jūs esat nomazgāti un svētdarīti, un attaisnoti mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā."
• Ap 22,16: "Un ko tagad vēl kavējies? Celies un pieņem kristību, un, Viņa vārdu piesaucis, nomazgā savus grēkus!"
• Rom 6,3–5: "Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē. Jo ja mēs nāves līdzība ar Viņu esam saauguši, tad reize līdzīgi būsim arī augšāmceļoties."
• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Tit 3,5–6: "Tad Viņš mūs izglāba ne mūsu taisnīgo darbu dēļ, kurus padarījām, bet Savas žēlsirdības dēļ caur atdzimšanu ūdenī un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur mūsu Pestītāju Jēzu Kristu."
• 1 Jņ 3,9: "Katrs, kas no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek tanī; un tas nevar grēkot, jo no Dieva dzimis."
• 1 Jņ 5,18: "Mēs zinām, ka katrs, kas no Dieva dzimis, negrēko, jo dzimšana no Dieva pasarga viņu, un ļaunais viņu neskar."

Tradīcija jau no pašiem pirmsākumiem piedēvē kristībai šo iedarbību.

Barnabas vēstules autors saka: "Pilni grēka un netīrības mēs iekāpjam ūdenī, un mēs izkāpjam no tā augļus nesoši, jo mūsu sirdīs ir bijība un cerība uz Jēzu Garā" (11,11). Sal. Hermas gans, Sim. IX 16; Justins, Apol. I 61; Tertulliāns, De bapt. 1,1.

2. Grēku soda atlaišana

Kristība izraisa grēku soda atlaišanu, kā mūžīgo, tā laicīgo.

De fide

Tridentas koncils māca, ka atdzimušajos nekas nepaliek no tā, ko Dievs ienīst un kas viņiem traucē ieiet debesīs: In renatis nihil odit Deus,... ita ut nihil prorsus eos ab ingressu cæli remoretur. D 792. Sal. 792. Sal. D 696.

Priekšnoteikums tam ir šis: kristības saņēmējam iekšēji jāatsakās no visiem grēkiem, arī no ikdienišķajiem.

Par visu grēku soda atlaišanu runā Pāvils, sakot, ka kristībā mirst un tiek aprakts vecais cilvēks, un piedzimst jaunais cilvēks. Sal.:

• Rom 6,3–11: "Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē. Jo ja mēs nāves līdzībā ar Viņu esam saauguši, tad reizē līdzīgi būsim arī augšāmceļoties. To mēs zinām, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai grēcīgā miesa tiktu iznīcināta un mēs vairs grēkam nekalpotu. Jo kas ir miris, tas ir no grēka attaisnots. Bet ja mēs esam miruši līdz ar Kristu, tad mēs ticam, ka mēs arī dzīvosim kopā ar Kristu, zinādami, ka Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs. Jo, mirdams grēkam, Viņš ir miris reiz par visām reizēm, bet dzīvodams Viņš dzīvo Dievam. Tā arī jūs esiet pārliecināti, ka jūs, miruši grēkam, dzīvojat Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū."

Baznīctēvi vienprātīgi māca, ka kristībā tiek atlaists grēku sods.

Tertulliāns saka: "Tad, kad ir atņemta vaina, tiek atlaists arī grēku sods" (De bapt. 5).

Augustīns māca, ka cilvēks, kurš mirst tūlīt pēc kristībām, tūlīt pat ieiet debesīs (De peccatorum meritis et remissione II 28,46).

Ļaunumam, kas paliek arī pēc kristībām (nesakārtotā iekāre, ciešanas un nāve – pœnalitates), vairs nav soda raksturs, kristīgajam tas ir pārbaudes līdzeklis (D 792: ad agonem) un līdzināšanās Kristum līdzeklis.

Augšāmcelšanās taisnīgajā šis Jaunums tiks novērsts, pateicoties kristības sakramenta spēkam. Sal. S. th. III 69,3.

3. Kristības raksturs

Derīgi, lai arī necienīgi saņemta kristība saņēmēja dvēselei uzspiež neizdzēšamu garīgu zīmogu – kristības raksturu, tādēļ kristību nevar atkārtot.

De fide.

Sal. D 852,867.

Tā kā sakramentālais raksturs ir līdzināšanās Augstajam priesterim Jēzum Kristum un piedalīšanās Viņa priesterībā (signum configurativum), tad kristītais, pateicoties kristības raksturam, tiek iekļauts Kristus mistiskajā miesā, Baznīcā.

No Kristus mistiskās miesas vienotības izriet, ka katrs derīgi nokristītais, arī ārpus kātoju Baznīcas kristītais, kļūst par Kristus nodibinātās vienas, svētas, katoliskas un apustuliskas Baznīcas locekli, ja vien viņš tajā pat laikā labprātīgi nepievienojas kādai herētiskai vai shizmatiskai kopienai.

Ikviens kristītais ir pakļauts Baznīcas jurisdikcijas varai.

Kristības raksturs kristīto atšķir no nekristītā. Lai gan miesas acīm šī atšķirība nav saskatāma, tomēr viņsaulē tā ir saskatāma gara acīm (signum distinctivum).

Kristītais, pateicoties kristības raksturam, saņem spēju un attaisnojumu pasīvi piedalīties Kristus priesterībā, t.i., spēju un attaisnojumu saņemt pārējos sakramentus (sacramentorum ianua ac fundamentum; CIC 737 §1) un visus žēlastības un patiesības labumus, kurus Kristus ir devis savai Baznīcai (signum dispositivum).

Kristības raksturs ir kristītā iesvētīšana Kristum, tādēļ tas uzliek neizdzēšamu pienākumu izmainīt un dzīvot kristīgu dzīvi, (signum obligativum).

4. §. Kristības nepieciešamība

1. Kristības nepieciešamība pestīšanai

Kopš Evaņģēlija pasludināšanas ūdens kristība (baptismus fluminis) visiem cilvēkiem bez izņēmuma ir nepieciešama pestīšanai.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuru attaisnošanas traktējums noveda pie tā, ka mazinājās kristības nozīme pestīšanā, pasludināja: Si quis dixerit, baptismum liberum esse, hoc est non necessarium ad salutem, A.S. D 861. Sal. D 791.

Attiecībā uz laiku, kad nepieciešams pieņemt kristību, Tridentas koncils pasludināja, ka pēc Evaņģēlija pasludināšanas (post Evangelium promulgatum) attaisnošana nevar notikt bez kristības vai bez ilgām pēc kristības. D 796.

Kristības nepieciešamība ir:

1) līdzekļa nepieciešamība (necessitas medii):

• Jo 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."
• Mk 16,16: "Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts."

2) likuma noteikta nepieciešamība pieaugušajiem (necessitas pæcepti):

• Mt 28,19–20: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam."

Tomēr līdzekļa nepieciešamība nav iekšēja, sakramenta dabā balstīta nepieciešamība, bet vienīgi ārēja nepieciešamība, jo kristību Dievs ar pozitīvu lēmumu ir noteicis par nepieciešamu pestīšanas līdzekli.

Īpašos apstākļos iespējams atteikties no noteiktā līdzekļa lietošanas (hipotētiskā nepieciešamība).

Tradīcija, ņemot vērā Jo 3,5, stipri uzsver kristības nepieciešamību pestīšanā.

Tertulliāns, balstoties uz šo vārdu, piezīmē: "Likums nosaka to, ka bez kristības nevienam nepienākas pestīšana" (De bapt. 12,1). Sal. Hermes Gans, Sim. IX 16.

2. Sakramentālas kristības aizstājamība

Ūdens kristību nepieciešamības gadījumā var aizstāt ar ilgu kristību un asins kristību.

Sent. fidei proxima

a) Ilgu kristība (baptismus flaminis sive Spiritus Sancti)

Ilgu kristībā ir ar pilnīgu nožēlu saistīta nepārprotama vēlme saņemt sakramentālu kristību (votum baptismi).

Tridentas koncils māca, ka iedzimtā grēka stāvoklī esošā grēcinieka attaisnošana nav iespējama ”bez atdzemdinošās mazgāšanās vai ilgām pēc tās" (sine lavacro regenerationis aut eius voto). D 796. Sal. 847,388,413.

Saskaņā ar Svēto Rakstu mācību, pilnīgai mīlestībai piemīt attaisnojošs spēks. Sal.:

• Lk 7,47: "Tāpēc Es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa daudz mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk."
• Jo 14,21: "Kam ir Mani baušļi un viņš tos pilda, tas Mani mīl. Bet kas Mani mīl, to mīlēs Mans Tēvs; un Es mīlēšu viņu un Sevi atklāšu tam."
• Lk 23,43: "Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, Es tev saku: Šodien tu būsi ar maniparadīzē."

Galvenie Tradīcijas liecinieki ir sv. Ambrozijs un sv. Augustīns.

Ambrozijs bez kristības mirušā ķeizara Valentiāna II bēru runā saka: ''Vai gan viņam nebūtu žēlastības, pēc kuras viņš ilgojās? Vai gan viņam nebūtu tas, ko viņš prasīja? Droši, ka viņš to saņēma, jo pēc tās tiecās" (De obitu Valent. 51.53).

Augustīns pasludina: "Es uzskatu, ka kristības trūkumu var aizstāt ne vien Kristus vārdā panestas ciešanas, bet arī ticība un sirds atgriešanās (fidem conversionemque cordis), ja, piem., laiks nepieļauj svinēt kristību" (De bapt. IV 22,29).

Agrajā sholastikā Klervo Bernhards (Ep. 77 c. 2 n. 6–9), Hugo no Sv. Viktora (De sacr. II 6,7) un Summa sententiarum (V 5) aizstāv ilgu kristības iespējamību pret Pēteri Abelardu. Sal. S. th. III 68,2.

Ilgu kristībā darbojas ex opere operantis. Tā piešķir attaisnošanas žēlastību, ar kuru ir saistīta iedzimtā grēka, visu personīgo smago grēku un mūžīgā grēku soda atlaišana.

Ikdienišķie grēki un laicīgie grēku sodi tiek atlaisti atbilstoši subjektīvās dispozīcijas lielumam.

Kristību raksturs netiek iespiests.

b) Asins kristībā (baptismus sanguinis)

Asins kristībā ir nekristītā cilvēka moceklība, t.i., pacietīgi panesta vardarbīga nāve vai vardarbība, kas pēc savas dabas noved līdz nāvei, lai tādēļādi apliecinātu kristīgo ticību vai praktizētu kristīgos tikumus.

Pats Jēzus apliecina moceklības attaisnojošo spēku:

• Mt 10,32–33: "Katru, kas Mani atzīst cilvēku priekšā, Es atzīšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas Mani noliegs cilvēku priekšā, to Es noliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs."
• Mt 16,25: "Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs."
• Jņ 12,24–25: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē; bet kas šinī pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei."

Baznīctēvi mocekļa nāvi jau no pašiem pirmsākumiem uzskata par kristības aizvietotāju.

Tertulliāns to sauc par "asins kristību" (lavacrum sanguinis) un uzskata, ka tā aizstāv kristību, ja tā nav saņemta (De bapt. 16).

Pēc Cipriāna domām katehūmens, kas cieš mocekļa nāvi, saņem "visgodājamāko un augstāko asins kristību" (Ep. 73,22).

Sal. Augustīns, De civ. Dei XIII 7.

Asins kristību var saņemt arī mazi bērni, to apliecina tradīcija un Baznīcas liturģija (sal. Nevainīgo bērnu svētki).

Tādēļ asins kristībā darbojas ne tikai ex opere operantis kā ilgu kristībā, bet – kā objektīvs ticības apliecinājums – arī quasi ex opere operato.

Tā piešķir attaisnošanas žēlastību, bet atbilstošas dispozīcijas gadījumā – atlaiž visus ikdienišķos grēkus un laicīgos grēku sodus.

Augustīns saka: "Lūgties par mocekli ir apvainojums; mums drīzāk ir jālūdz, lai viņš lūgtos par mums" (Sermo 159,1).

Asins kristība nepiešķir kristības raksturu. Sal. S. th. III 66,11 u. 12.

5. §. Kristības piešķīrējs

1. Piešķīrēja persona

Kristību var derīgi piešķirt ikviens cilvēks.

De fide

4. Laterāna koncils (1215) māca, ka kristība, lai vai kas to pareizi piešķirtu Baznīcas noteiktā formā, tiek piešķirta pestīšanai: sacramentum baptismi... informa Ecclesiæ a quocumque rite collatum proficit ad salutem. D 430.

Decretum pro Armenis (1439) dod tuvāku skaidrojumu: "Šī sakramenta piešķīrējs ir priesteris (sacerdos = bīskaps vai presbiteris), kuram pēc amata pienākas kristīt. Tomēr nepieciešamības gadījumā kristīt var ne tikai priesteris vai diakons, bet arī lajs, arī sieviete, pat pagāns un herētiķis, ja vien viņš ievēro Baznīcas noteikto kristības formu un ja viņam ir nodoms darīt to, ko dara Baznīca." D 696.

Kristus dotā kristību pavēle Mt 28,19 ir domāta apustuļiem un viņu sekotājiem – bīskapiem. Sal:

• Mt 28,18–19: "Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: Man dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

Tomēr Svētie Raksti apliecina, ka jau apustuli nodeva savas kristīšanas pilnvaras tālāk. Sal.:

• Ap 10,48: "Un viņš pavēlēja tos kristīt Kunga Jēzus Kristus vārdā."
• 1 Kor 1,14–17: "Es pateicos Dievam, ka es nevienu no jums nekristīju kā tikai Krispu un Kaiju, lai kāds neteiktu, ka jūs kristīti manā vārdā. Vēl es kristīju Stefanas namu, bet es nezinu, ka vēl kādu citu būtu kristījis."

Kristību piešķīra arī diakons Filips. Sal.:

• Ap 8,38: "Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un eunuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja."
• Ap 8,12–13: "Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam; bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās."

Pirmkristiešu laikā kristības piešķiršana bija bīskapa privilēģija.

Sv. Antiohijas Ignācijs saka: "Bez bīskapa nav atļauts kristīt vai svinēt Agapi" (Smirn. 8,2).

Tertulliāns norāda, ka ne vien bīskaps, bet arī priesteri un diakoni, kuri atrodas viņa pakļautībā, ir likumīgi kristības piešķīrēji.

Nepieciešamības gadījumā tiesības kristīt, pēc viņa domām, ir arī (kristītiem) lajiem, viņš gan uzskata, ka kristīt var vienīgi vīrieši, sievietēm viņš šīs tiesības liedz (De bapt. 17).

Vēlākos laikos laju tiesības kristīt nepieciešamības gadījumos apstiprina Elviras sinode (can. 38; D 52 d), Hieronīms (Dial. c. Lucif. 9), Augustins (Contra ep. Parm. II 13,29).

Tikai viduslaikos pirmo reizi atrodam skaidru liecību par to, ka ir atļauta arī sieviešu piešķirta kristība (Urbāns II, Ep. 271).

Herētiķu piešķirtas kristības derīgumu pret Kartāgas bīskapu Cipriānu aizstāvēja pāvests Stefans I, viņš balstījās uz tradīciju (D 46: nihil innovetur, nisi quod traditum est), sv. Augustins to aizstāvēja pret donātistiem.

Tridentas koncils to pasludināja par dogmu. D 860.

Nekristīta cilvēka piešķirtas kristības derīgums pirmo reizi tika atzīts baznīctēvu laikā.

Augustīns vēl neuzdrošinājās dot savu vērtējumu (Contra ep. Parm. II 13,30).

Kompjeņas sinode (757) un pāvests Nikolajs I (866) izteicās par labu nekristīta cilvēka piešķirtas kristības derīgumam. D 335.

Ikviens cilvēks var derīgi kristīt – tas pamatojas uz kristības nepieciešamību pestīšanai. Sal. S. th. III 67,3–5.

2. Piešķiršanas rits

Svinīgas kristības piešķiršana paliek hierarhijas locekļu privilēģija.

Svinīgas kristības likumīgs piešķīrējs ir bīskaps un priesteris, ārkārtējs piešķīrējs ir diakons (ar ordinārija vai prāvesta atļauju). CIC 738 § 1,741.

Lajs, kurš kristību piešķir vienīgi nepieciešamības gadījumā, drīkst izpildīt vienīgi nepieciešamo sakramentālo ritu. CIC 759.

6. §. Kristības saņēmēji

Kristību var derīgi saņemt ikviens nekristīts cilvēks, kurš atrodas svētceļnieka stāvoklī.

De fide

"Mirušo kristībā" (1 Kor 15,29) nebija miruša cilvēka kristīšana. Sal.:

• 1 Kor 15,29: "Bez tam, ko darīs tie, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja vispārmirušie augšām necelsies, kāpēc tad kristīties par viņiem?"

Tā bija vai nu iedomāta aizvietojoša kristībā (vikariāta kristībā), ar kuru mēģināja dot kristību žēlastību mirušajam, kurš nebija ticis kristīts, vai arī kristībā jeb tai līdzīga apmazgāšanas ceremonija.

Analoģisku piemēru varam atrast jūdu aizlūgumos par mirušajiem:

• 2 Mak 12,42–46: "Pēc tam viņi noturēja aizlūguma dievkalpojumu un lūdzās, lai padarītais grēks tiktu pilnīgi izdzēsts. Bet cēlais Jūdass pamācīja (audis, dzīvot bez grēka; viņi taču paši savām acīm ir redzējuši, kādas ir grēkā kritušo pārkāpumu sekas. Viņš sasauca sapulci, kurā piedalījās visi, un aizsūtīja kādus divus tūkstošus drahmu uz Jeruzalemi, lai tur tiktu upurēts gandarīšanas upuris. Tādēļādi viņš rīkojās ļoti skaisti un cēli, jo viņš domāja par augšāmcelšanos. Ja viņš negaidītu, ka pakritušie reiz celsies augšām, tad būtu lieki un bezjēdzīgi lūgties par mirušajiem. Viņš paturēja acīs arī brīnišķo algu, kas sagatavota tiem, kuri mirst dievbijīgi. Svēta un dievbijīga doma! Tādēļ viņš lika gandarīt par mirušajiem, lai tie tiktu atbrīvoti no grēka."

Atsaucoties uz Pāvilu, dažādas pirmkristīgās sektas, tādas kā cerintiāpi un marcionīti, praktizēja aizvietojošu kristību par mirušajiem.

Notika arī kristības, kurās tika kristīti mirušie.

Pret tām iestājās Hippo (393) un Kartāgas (397) sinodes.

1 Pieaugušie

Pieaugušajiem derīgas kristības saņemšanai ir nepieciešama vismaz habituāla intencija likt sevi kristīt. D 411.

Cienīgai kristības saņemšanai nepieciešama iekšēja dispozīcija, kura nozīmē vismaz ticību un nožēlu par padarītajiem grēkiem (D 798).

Svētie Raksti skaidri norāda, ka kristības saņemšanai nepieciešama:

1) ticība:

• Mk 16,16: "Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts."
• Mt 28,19–20: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam."
• Ap 2,38.41: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.... Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu."
• Ap 8,12–13: "Bet kad tie noticēja Filipam, kas sludināja Dieva valstību, vīrieši un sievietes tika kristīti Jēzus Kristus vārdā. Tad arī pats Sīmanis kļuva ticīgs un, pieņēmis kristību, piebiedrojās Filipam; bet viņš, redzēdams notiekam zīmes un lielus brīnumus, apmulsis brīnījās."
• Ap 8,36–38: "Un viņi, ceļu turpinādami, nokļuva pie kāda ūdens; un eunuhs sacīja: Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties? Filips sacīja: Ja tu no visas sirds tici, tad to var. Un viņš atbildēļa, sacīdams: Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Un viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un eunuhs, iekāpa ūdenī, un viņš to kristīja."

2) nožēla par izdarītajiem grēkiem:

• Ap 2,38: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu."
• Ap 3,19: "Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēt."

Pirmkristiešu sagatavošanās kristībai izpaudās galvenokārt kā ievadīšana kristīgajā mācībā un gandarīšanas vingrinājumos.

2. Nepieaugušie

Nepieaugušu bērnu kristībā ir derīga un at|auta.

De fide

Tridentas koncils, vērsdamies pret pārkristītājiem (anabaptistiem), atmeta kristības atkārtošanu pieaugušā vecumā un aizstāvēja nepieaugušu bērnu kristību: Si quis dixerit, parvulos... esse rebaptizandos aut præstare omitti eorum baptisma, quam eos non actu proprio credentes baptizari in sola fide Ecclesias, A.S. D 869. Sal. 791.

Reformatori kristīgās tradīcijas iespaidā paturēja bērnu kristību, lai gan tā nav savienojama ar viņu sakramenta jēdzienu.

Luters mēģināja novērst šīs grūtības, pieņemot, ka nepieaugušiem bērniem kristību brīdī pārdabiskā veidā tiek piešķirta spēja izdarīt attaisnojošās fiduciālticības aktu.

Katoliskā mācība uzskata: tā kā ticība nav attaisnošanas iedarbības cēlonis (causa efficiens), bet vienīgi dispozīcijas akts, tad ticība, tāpat kā citi dispozīcijas akti, var arī nebūt.

Nepieaugušo bērnu trūkstošo ticību pēc Augustīna un sholastiskās teoloģijas domām aizstāj Baznīcas ticība. S. th. EI 68,9 ad 2.

Jaunākajos laikos K. Bārts izvirzīja eksegētiskus un būtiskus iebildumus pret bērnu kristības praksi un uzsvēra domu, ka pašreizējās bērnu kristības vietā būtu jāliek kristāmā apzināta kristībā.

Ari Svētie Raksti neļauj pilnīgi droši pierādīt bērnu kristības faktu, tomēr to var pieņemt par visai ticamu.

Ja Pāvils vairākkārt runā par visa nama kristību, tad tas ietver arī ģimenē esošos bērnus. Sal:

• 1 Kor 1,14–17: "Es pateicos Dievam, ka es nevienu no jums nekristīju kā tikai Krispu un Kaiju, lai kāds neteiktu, ka jūs kristīti manā vārdā. Vēl es kristīju Stefanas namu, bet es nezinu, ka vēl kādu citu būtu kristījis."
• Ap 16,15.33: "Kad viņa (Lidija) un viņas nams bija kristīti, tā mūs lūdza, sacīdama: Ja jūs domājat, ka es esmu tam Kungam uzticīga, nāciet manā namā un palieciet! Un viņa mūs ļoti lūdza....Un tanī pat nakts stundā viņš (Pāvils) ņēma tos un mazgāja viņu brūces; un tūdaļ viņš un viss tā nams tika kristīti."
• Ap 18,8: "Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, un viss viņa nams ticēja uz to Kungu, un daudzi korintieši dzirdēdami kļuva ticīgi un kristījās."
• Ap 11,14: "Viņš tev pateiks vārdus, ar kuriem tu un viss tavs nams tiks atpestīti."

Jo vairāk tādēļ, ka arī apgraizīšana, kuru nomainīja bērnu kristība, un vēlā jūdaisma prozelītu kristība tika izdarīta bērniem. Sal.:

• Kol 2,11: "Viņā jūs esat apgraizīti apgraizīšanā, kas nav ar roku izdarīta, cilvēka miesas atdalīšanai, bet Kristus apgraizīšanā."

Ap 2,38 utt. apsolītā Gara dāvana attiecas ne tikai uz Pētera klausītājiem, bet arī uz bērniem.

• Ap 2,38–39,41: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo solījums pieder jums un jūsu bērniem, un visiem, kas tālu ir, kurus tas Kungs, mūsu Dievs, vēl aicinās.... Kas viņa vārdus pieņēma, tie kristījās; un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu."

Ar to, protams, var saprast pēcnācējus plašākā nozīmē.

Bērnu kristības iespējamība izriet no sakramentu objektīvās iedarbības, tās attaisnojamība – no Dieva vispārējās pestīšanas gribas (1 Tim 2,4), kas ietver arī nepieaugušus bērnus (Mt 19,14), un no kristības nepieciešamības cilvēku pestīšanā (Jņ 3,5).

• 1 Tim 2,4: "Kas (Dievs) grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību."
• Mt 19,14: "Bet Jēzus viņiem sacīja: Laidiet bērniņus un neliedziet viņiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder debesvalstība."
• Jņ 3,5: "Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā."

1 Kor 7,14 neaizvieto bērnu kristību. Sal.:

• 1 Kor 7,14: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu; citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti."

Pāvils sauc jaukto laulību bērnus par "svētiem", bet no tā neizriet, ka viņiem nebūtu nepieciešama kristībā. Tāpat kristībā nepieciešama neticīgajam vīram vai sievai, ja tas atgriežas no saviem grēkiem un vēlas pievienoties Baznīcai.

Kristīgā tradīcija neko nezina par nekristītiem Baznīcas locekļiem. Jēdziens "svēts" ir jāsaprot plašākā nozīmē kā objektīva veltīšana Dievam, kas sevī ietver nešķīstību rituālās šķīstības nozīmē.

No Martyrium Polycarpi (9,3: "86 gadus es viņam kalpoju") izriet tas, ka Polikarps ap 70. gadu, bērns būdams, bija saņēmis kristību.

No Justīna 1. apoloģijas (15,6) izriet, ka tur pieminētie 60–70 gadīgie vīrieši un sievietes, "kuri kopš bērnības bija Kristus mācekļi”, laikā starp 85. un 95. gadu bija kristīti kā bērni.

Bērnu kristību kā Baznīcas praksi tiešā veidā apliecina Irenejs (Adv. hær. II 22,4), Tertulliāns (De bapt. 18), Romas Hippolits (Traditio Apostolica), Origens (In Lev. hom. 8,3; Comm. in Rom. 5,9), Cipriāns (Ep. 64,2) un 3. gs. pirmo kristiešu kapu uzraksti.

Origens bērnu kristības praksi pamato ar iedzimto grēku un saka, ka tā nāk no apustuļu laikiem.

Kartāgas sinode, kuru vadīja Cipriāns (251 vai 253), nosodīja paradumu nekristīt bērnus agrāk par 8. dienu pēc viņu dzimšanas, sakot, ka "nevienam reiz dzimušam cilvēkam nedrīkst liegt Dieva žēlsirdību un žēlastību".

Kopš 4. gs. Austrumos izveidojās paradums atlikt kristību līdz nobriedušam vecumam vai pat līdz dzīves beigām.

Naciances Gregors kristības saņemšanai iesaka trīs gadu vecumu (Or. 40,28).

Bērnu kristību stipri veicināja strīds ar pelagiāņiem un tajā iegūtā skaidrība par iedzimto grēku un kristības nepieciešamību pestīšanai.

No bērnu kristības derīguma izriet, ka nokristītie nepieaugušie bērni ir ir pilntiesīgi Baznīcas locekļi. Sasniedzot pilngadību, viņiem ir jāpilda kristību solījums, kuru viņu vietā deva krusta vecāki.

Roterdamas Erasma mācību par to, ka bērniem pēc pilngadības sasniegšanas pašiem jāizlemj, vai viņi atzīst kristības uzliktos pienākumus, vai nē, atmeta Tridentas koncils. D 870.

Saskaņā ar Dieva pozitīvu lēmumu, pārdabiska mērķa sasniegšanai, katram cilvēkam kristībā ir jākļūst par Baznīcas locekli.

Savas mūžīgās pestīšanas dēļ viņam ir jāuzņemas no kristības izrietoši pienākumi.

1. §. Iestiprināšanas sakramenta jēdziens un sakramentalitāte

1. Jēdziens

Iestiprināšana ir sakraments, kurā kristītais caur roku uzlikšanu, svaidīšanu ar eļļām un lūgšanu, saņem Svēto Garu, lai tiktu stiprināta viņa pārdabiskā dzīve un viņš spētu drosmīgi apliecināt savu ticību.

Sv. Toms to nosauc par "žēlastību pilnības sakramentu" un par "sakramentu, kurā atdzimušajam tiek piešķirts garīgs spēks". S. th. III 72,1 ad 2; S. c. G. IV 60.

2. Iestiprināšanas sakramentalitāte

Iestiprināšana ir īsts un patiess sakraments.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuri iestiprināšanu atmeta kā nebībelisku, pasludināja: Si quis dixerit, confirmationem baptizatorum otiosam cceremoniam esse et non potius verum et proprium sacramentum, A.S. D 871.

Melanktona Apologia Confessionis (Art. 13,6) iestiprināšanu uzskata par ritu, kurš ir ticis pārņemts no tēviem, bet kurš nav nepieciešams pestīšanai, jo tas nav Dieva likums.

Racionālistiskā dogmu vēsture (Harnaks) skaidro, ka iestiprināšana radusies tādēļādi, ka simboliskās darbības, kuras sākotnēji pavadīja kristību, atdalījās no tās un kļuva patstāvīgas.

Pijs X atmeta modernistu apgalvojumu, ka kristību un iestiprināšanu Pirmbaznīca neuzskatīja par diviem atsevišķiem sakramentiem. D 2044.

a) Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Ar Svēto Rakstu palīdzību var vienīgi netieši pierādīt to, ka Kristus iestādīja iestiprināšanas sakramentu.

Vecās derības pravieši bija pareģojuši Dieva Gara izliešanu pār visu cilvēci kā mesiāniskā laika zīmi. Sal.:

• Joel 3,1–2: "Un tad notiks, ka Es izliešu savu garu pār visu miesu un radību un jūsu dēļi un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecajie redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu tais pašās dienās Savu Garu."
• Ap 2,17–18: "Tas būs pēdēļās dienās, saka tas Kungs, Es izliešu no Sava Gara pār ikvienu miesu, un jūsu dēļi un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunieši redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un viņi pravietos."
• Is 44,3–5: "Jo kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu savu Garu uz tavu dzimumu un savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm. Šis sacīs: Es piederu tam Kungam, – kāds cits sauksies Jēkaba vārdā. Vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs tam Kungam un ar savu godu nēsās Izraēla vārdu."
• Ez 39,29: "Un Es no tiem vairs neslēpšu savu vaigu, jo Es izlēju savu garu pār Izraēla namu, – saka Dievs Kungs."

Jēzus saviem apustuļiem un visiem nākamajiem ticīgajiem apsolīja Svētā Gara atsūtīšanu:

• Jņ 14,16–17.26: "Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.... Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju."
• Jņ 16,7–13: "Bet Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju, jo, ja Es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums, bet ja aiziešu, Es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja uz Mani. Par taisnību, jo Es eju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jūs mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no Sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni."
• Lk 24,49: "Un Es jums sūtu Sava Tēva Apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!"
• Ap 1,5: "Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām tiksiet kristīti Svētajā Garā."
• Jn 7,38–39: "Kas uz Mani tic, no tā iekšienes, kā sacīts Rakstos, plūdīs dzīvā ūdens straumes. Bet to Viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts."
• Ap 2,4: "Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādas valodās ka Svētais Gars deva viņiem izrunāt."

Vēlāk apustuļi nokristītajiem cilvēkiem piešķīra Svēto Garu caur ārēju ritu – roku uzlikšanu.

Apustuļu darbu grāmata stāsta:

• Ap 8,14–17: "Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."

Pāvils caur šo pašu ritu piešķīra Svēto Garu kādiem divpadsmit Efesas mācekļiem, kuri pirms tam jau bija nokristīti:

• Ap 19,5–6: "To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Un kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca uz viņiem, un tie runāja valodās un pravietoja."

Pāvils uzskata, ka roku uzlikšana, caur kuru tiek piešķirts Svētais Gars, kopā ar kristību veido kristīgās reliģijas pamatu:

• Ebr 6,1–2: "Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, pāriesim uz pilnīgāku; un neliksim atkal pamatu atgriešanai no mirušajiem darbiem un ticībai uz Dievu, mācībai par kristību un roku uzlikšanu, un mirušo augšāmcelšanos, un mūžīgo tiesu."

Šīs pieminētās vietas, norāda uz iestiprināšanas sakramentalitāti:

1) Apustuli izpildīja sakramentālu ritu, ko veidoja roku uzlikšana un lūgšana.

2) Šī ārējā rita rezultātā tika piešķirts Svētais Gars, kas ir svētdarīšanas iekšējais princips.

Starp roku uzlikšanu un Svētā Gara piešķiršanu pastāv cēloņsakarība (per impositionem manus Apostolorum):

• Ap 8,18: "Bet Sīmanis, redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu tiek dots Svētais Gars, piedāvāja tiem naudu."

3) Apustuli pildīja Kristus uzdevumu.

Tā kā Kristus apsolīja Gara izliešanu pār visiem ticīgajiem, tad jāpieņem, ka Viņš deva arī tuvākus norādījumus, kā tam jānotiek.

Apustuļi, kuri sevi sauca par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem, nešauboties izpildīja roku uzlikšanas ritu. Sal.:

• 1 Kor 4,1: "Tātad lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem."

To var izskaidrot vienīgi ar iepriekšēju Kristus dotu pavēli.

Sv. Toms māca, ka Kristus esot iestādījis iestiprināšanas sakramentu non exhibendo, sed promittendo, t.i., pats Viņš to vēl nepiešķīra, bet apsolīja tā piešķiršanu nākotnē, jo šajā sakramentā tiek piešķirta Svētā Gara pilnība, kura nevarēja tikt dota pirms Kristus augšāmcelšanās un uzkāpšanas debesīs (S. th. III 72,1 ad 1).

Atsevišķi sholastikie teologi, piem., Maģistrs Rolands un Bonaventura, pārstāv uzskatu, ka iestiprināšanu esot iestādījuši apustuli, t.i., to ir izdarījis Svētais Gars caur apustuļiem (netiešā dievišķā iestādīšana).

Hales Aleksandrs jeb, pareizāk sakot, Summa, kuru viņam piedēvē, uzskata, ka iestiprināšanas sakraments ir ticis iestādīts Svētā Gara iedvesmā Meaux koncilā (in concilio meldensi), tomēr šajā koncilā vienīgi galīgi ir apstiprināts tai laikā ierastais iestiprināšanas rits.

Viņš neapstrīd, ka Kristus ir pavēlējis piešķirt Svēto Garu caur roku uzlikšanu.

b) Baznīcas tradīcijas pierādījums

Lai gan iestiprināšana pirmkristiešu laikos visciešākā mērā bija saistīta ar kristību, tomēr, saskaņā ar pirmo kristiešu liecībām, tā ir atsevišķs, no kristības atšķirīgs sakramentāls rits.

Tertulliāns kristībā saskata sagatavošanos Svētā Gara saņemšanai: "Nevis pateicoties ūdenim mēs saņemam Svēto Garu, bet ūdenī mēs tiekam mazgāti...un sagatavoti Svētajam Garam" (De bapt. 6).

Pēc kristības notiek visa ķermeņa svaidīšana (kristību svaidīšana), bet pēc tam – roku uzlikšana: "Izkāpuši no kristību peldes, mēs tiekam svaidīti ar svētajām eļļām" (c. 7).

"Pēc tam tiek uzliktas rokas, pie tam ar svētības vārdiem tiek piesaukts un aicināts Svētais Gars" (dehine manus imponitur per benedictionem advocans et invitans Spiritum sanctum;, c.8).

Rita rezultāts ir Svētā Gara piešķiršana.

Savā rakstā De carnis resurrectione 8 Terullians min sekojošus iniciācijas ritus:

1. kristību,
2. svaidīšanu,
3. apzīmēšanu (ar krustu),
4. roku uzlikšanu,
5. Euharistijas saņemšanu.

Romas Hippolits († 235) savā Baznīcas kārtībā piemin sekojošus iestiprināšanas ritus:

1. bīskapa roku uzlikšanu un lūgšanu;
2. svaidīšana ar svētītajām eļļām;
   Šī svaidīšana jāatšķir no kristību svaidīšanas, kuru veic priesteris pēc kristības.
   Iestiprināšanas svaidīšana saistīta ar roku uzlikšanu, vienlaicīgi izrunājot svētības vārdus.
3. pieres apzīmēšana;
4. miera skūpsts.

Sal. In Dan. 1,16.

Pāvests Kornēlijs (251–253) pārmet Novaciānam, ka viņš pēc kristības, kuru saņēma slimības gultā, "izbēga slimībai, bet nesaņēma pārējo, kas pēc Baznīcas likuma ir jāsaņem, kā arī bīskapa dotu apzīmogojumu".

Pāvests ir pārliecināts, ka iestiprināšana dod Svēto Garu.

Tādēļ viņa jautājums: "Kā viņš to varēja saņemt, ja viņš nav saņēmis Svēto Garu?" (Ep. ad Fabium Ant.; Eusebius, H. e. VI 43,15).

Sv. Cipriāns († 258) attiecībā uz Ap 8,14 utt. saka: "Tas notiek vēl šodien arī pie mums. Tie, kuri Baznīcā tiek kristīti, tiek atnesti pie Baznīcas priekšstāvjiem (= bīskapiem); caur mūsu lūgšanu un roku uzlikšanu viņi saņem Svēto Garu un tiek apzīmogoti ar Kunga zīmogu" (Ep. 73,9). Sal. Ep. 74,5 u. 7. Sal.:

• Ap 8,14–17: "Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."

Pēc spāņu Elviras sinodes (ap 306) lēmuma, tam, kuru smagas slimības laikā ir kristījis lajs vai diakons, ir jāstājas bīskapa priekšā, lai "caur roku uzlikšanu viņš tiktu pilnīgots" (can. 38 u. 77). D 52 d-e.

Sv. Jeruzalemes Cirills († 386) (vai viņa sekotājs Jānis?) iestiprināšanai velta trešo mistagoģisko katehēzi, kuru sauc "Par svaidīšanu".

Turpmākās liecības dod Ambrozijs (De sacr. III 2,8–10; De myst. 7,42), Hieronīms (Dial. c. Luciferanos 8 f), Inocents I (Ep. 25,3), Augustīns (De Trin. XV 26,46; In ep. I Ioan. tr. 6,10), Leons I (Sermo 24,6), Ps.-Dionīsijs (De eccl. hier. 4,3,11).

Sholastiķa iestiprināšanas sakramenta eksistenci pamato spekulatīvi izmantojot analoģiju starp miesas dabisko dzīvi un dvēseles pārdabisko dzīvi.

Tāpat kā miesīgajai piedzimšanai atbilst garīgās atdzimšanas sakraments – kristībā, tā ķermeņa augšanai atbilst pārdabiskās dzīves spēcināšanas un attīstīšanas sakraments – iestiprināšana. S. th. III 72,1.

2.§. Iestiprināšanas ārējā zīme

1. Matērija

Nav galīga maģistērijas pieņemta lēmuma par to, kas ir iestiprināšanas sakramenta būtiskā matērija.

Teologu domas dalās:

a) Vieni atsaucoties uz Svēto Rakstu liecību (Ap 8,15–17; 19,5–6; Ebr 6,1–2) par būtisko matēriju uzskata vienīgi roku uzlikšanu (Pēteris Aureoli, Dionīsijs Petavius). Sal. D 424. Sal.:

• Ap 8,15–17: "Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti, tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."
• Ap 19,5–6: "To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Un kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca uz viņiem, un tie runāja valodās un pravietoja."
• Ebr 6,1–2: "Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, pāriesim uz pilnīgāku; un neliksim atkal pamatu atgriešanai no mirušajiem darbiem un ticībai uz Dievu, mācībai par kristību un roku uzlikšanu, un mirušo augšāmcelšanos, un mūžīgo tiesu."

b) Citi, balstoties uz Decretum pro Armenis (D 697), Tridentas koncila mācību (D 872), Catechismus Romanus (II 3,7), Grieķu baznīcas tradīciju un sv. Toma mācību (S. th. m 72,2; De art. fidei et sacr. Eccl.) par būtisko matēriju pasludina vienīgi svaidīšanu ar hrizmu (Bellarmīns, Valencijas Gregors, Vilhelms Estijs).

Tomēr pret šo uzskatu runā Svēto Rakstu liecība.

Decretum pro Armenis nav nemaldīgs Baznīcas maģistērija dokuments.

Tridentas koncils vienīgi aizstāv svaidīšanu ar hrizmu, bet neizlemj jautājumu par būtisko matēriju.

Grieķu baznīcas tradīcija gan liek stipru uzsvaru uz svaidīšanu ar hrizmu, bet kā liekas, ar svaidīšanu bija saistīta arī roku uzlikšana (sal. Cēzarejas Firmiliāns, kurš piemin tikai roku uzlikšanu kā Svētā Gara piešķiršanas ritu: Ep. 75,7 † u. 18 Cipriāna Kopotajās vēstulēs; Jeruzalemes Cirills, Cat. 16,26; Apost. Konst. II 32,3; III 15,3).

Katrā gadījumā arī fiziskajā pieskārienā, kas jāizdara svaidīšanas laikā, var saskatīt roku uzlikšanu.

Toms citviet arī roku uzlikšanu nosauc par iestiprināšanas rita sastāvdaļu un uzskata, ka tās rezultāts ir Svētā Gara piešķiršana. Sal. S. th. III 84,4; S. c. G. IV 60.

c) Vairums mūsdienu teologu domā, ka iestiprināšanas sakramenta būtiskā matērija ir roku uzlikšana un svaidīšana ar hrizmu uz pieres.

Šo mācību atbalsta Mihaela Paleloga Professio fidei (1274), kas par iestiprināšanas rita sastāvdaļu nosauc gan roku uzlikšanu, gan svaidīšanu ar hrizmu: aliud est sacramentum confirmationis, quod per manuum impositionem episcopi conferunt chrismando renatos (D 465). Līdzīgi CIC 780.

Tomēr te nav dots galīgs lēmums par būtisko matēriju.

Roku uzlikšana ir sakramentālā zīme; to skaidri apliecina Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija (Sal. Tertulliāns, Hippolits, Ciprians, Cēzarejas Firmiliāns, Hieronīms, Augustīns).

Romas rits pazīst diva veida roku uzlikšanu, vispārēju (roku izplešana) un individuālu.

Tā kā vispārējās roku uzlikšanas nav grieķu ritā, bet Grieķu baznīcas iestiprināšanu katoļu Baznīca atzīst par derīgu, tad vienīgi individuālu roku uzlikšanu var uzskatīt par sakramentālās zīmes būtisko sastāvdaļu.

Iestiprināšanas svaidīšana vēsturiski pazīstama kopš 3. gs. sākuma (Origens, In Lev. hom. 8,11; Romas Hippolits, Traditio Apost.).

Nevar pierādīt to, ka iestiprināšanas svaidīšana ir tikusi praktizēta jau apustuļu laikos. Svēto Rakstu vietas, kas runā par svaidīšanu, runā par to pārnestā nozīmē. Sal.:

• 2 Kor 1,21–22: "Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū, un kas mūs svaidīja, ir Dievs. Viņš mūs apzīmogoja un deva Gara ķīlu mūsu sirdīs."
• 1 Jņ 2,20.27: "Bet jums ir Svētā svaidīšana, un jūs zināt visu....Un jums lai paliek tas svaidījums, ko no Viņa saņēmāt. Un jums nevajag, lai jūs kāds mācītu; bet ka Viņa svaidījums māca jums visu, tas ir patiesi un nav meli. Un kā Viņš jūs mācījis, tā palieciet Viņā!"

Ja turas pie uzskata par sakramenta iestādīšanu in specie, tad svaidīšanu var uzskatīt par sakramentālās zīmes būtisku sastāvdaļu vienīgi tajā gadījumā, ja pats Kristus to ir pavēlējis izdarīt.

Tomēr mums tam trūkst pierādījumu.

Turpretī, ja pieņem, ka iestiprināšanas sakramentālo zīmi Kristus ir noteicis tikai in genere, tad ir iespējams, ka Baznīca sākotnējo roku uzlikšanas ritu vēlāk papildināja ar svaidīšanas ritu.

Tomēr tā kā Tridentas skaidrojums "salva illorum substantia" (D 931) vairāk runā par labu specifiskai iestādīšanai, tad ieteicams svaidīšanā redzēt Baznīcas noteiktu derīgas vai vienīgi atļautas piešķiršanas nosacījumu.

Iestiprināšanas materia remota (pēc 2. un 3. ieskata) ir hrizma, kuru Zaļajā ceturtdienā izgatavo no olīveļļas un balzāma un kuru bīskaps šajā dienā iesvēta. D 697.

Līdz 6. gs. lietoja vienīgi olīveļļu.

Smaržīgu vielu piejaukšanu pirmo reizi piemin Ps.-Dionīsijs ap 500. gadu (De eccl. hier. 4,3,4).

Hrizmas svaidīšanu piemin jau baznīctēvi (Tertulliāns, Hippolits).

Toms (S. th. III 72,3) un daudzi jaunākie teologi to uzskata par sakramenta derīguma nosacījumu, tai pat laikā citi to uzskata vienīgi par piešķiršanas atjautības noteikumu.

2. Forma

Iestiprināšanas formu veido vārdi, kuri pavada individuālu, ar pieres svaidīšanu saistītu roku uzlikšanu.

Sent. communis

Ap 8,15 un vairāki baznīctēvi, piem., Tertulliāns, Ciprians, Ambrozijs, līdzās roku uzlikšanai piemin lūgšanu, kas pavada Svētā Gara piešķiršanu. Sal.:

• Ap 8,15–17: "Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti, tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."

Pēc Hippolita domām bīskaps kopā ar vispārējo roku uzlikšanu lūdz Dieva žēlastību. Tai seko svaidīšana un individuāla roku uzlikšana, kuru pavada indikatīva formula: Ungueo te sancto oleo in domino patre omnipotente et Christo Iesu et spiritu sancto.

Latīņu Baznīcā 12. gs. beigās (Kremonas Sikards, Hugucio) izveidojas mūsdienu formula: N. Signo te signo crucis et confirmo te chrismate salutis. In nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti. R. Amen.

Grieķu baznīca kopš 4./5. gs. lieto formulu: "Svētā Gara dāvanas zīmogu".

3. §. Iestiprināšanas iedarbība

1. Iestiprināšanas žēlastība

a) Kā dzīvo sakraments iestiprināšana palielina (per se) svētdarošo žēlastību.

Sent. certa

Decretum pro Armenis māca: per confirmationem augemur in gratia et roboramur in fide. D 695.

Svētie Raksti un Baznīcas tradīcija (sk. l.§) par iestiprināšanas rezultātu nemin žēlastības piešķiršanu, bet gan Svētā Gara piešķiršanu.

• Jo 14,16–17.26: "Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.... Bet Iepriecinātājs Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju."
• Jņ 16,7–13: "Bet Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju, jo, ja Es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums, bet ja aiziešu, Es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu. Par grēku, jo tie neticēja uz Mani. Par taisnību, jo Es eju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsiet. Bet par tiesu, jo šīs pasaules valdnieks jau notiesāts. Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jūs mācīs visu patiesību, jo Viņš nerunās no Sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni."
• Lk 24,49: "Un Es jums sūtu Sava Tēva Apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!"
• Ap 1,5: "Jo Jānis gan kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām tiksiet kristīti Svētajā Garā."
• Jņ 7,38–39: "Kas uz Mani tic, no tā iekšienes, kā sacīts Rakstos, plūdīs dzīvā ūdens straumes. Bet to Viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts."
• Ap 2,4: "Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt."

Bet Svētā Gara piešķiršana nav šķirama no svētdarošās žēlastības piešķiršanas.

Svētais Gars dabiskā veidā kopā ar Tēvu un Dēlu jau ir substanciāli klātesošs taisnīgā dvēselē kā tās dabiskās esamības cēlonis.

Caur iestiprināšanu Svētais Gars taisnīgā dvēselē attīsta īpašu, pārdabisku darbību.

Svētais Gars sekmē dvēseles pārdabisku savienošanos ar Dievu un līdzināšanos Dievam.

S. th. III 72,7: Missio seu datio Spiritus Sancti non est nisi cum gratia gratum faciente.

Ar svētdarošo žēlastību ir saistīti ielietie tikumi un Svētā Gara dāvanas.

Iestiprināšana jo īpaši palielina spēka dāvanu, kas sevi vislabāk sevi pierada cīņā pret pestīšanas ienaidniekiem, vispilnīgāk – moceklībā.

Līdz ar iestiprināšanas žēlastību iestiprināmais saņem arī tiesības uz aktuālajām žēlastībām.

Baznīctēvu izteikumus, kuri kristībai piedēvē grēku piedošanas efektu, bet iestiprināšanai Svētā Gara piešķiršanu (piem., Tertulliāns, De bapt. 6 u. 8), nevar saprast ekskluzīvi.

Grēku piedošana nav šķirama no žēlastības piešķiršanas. Tāpēc jau nokristītais saņem svētdarošo žēlastību un līdz ar to Svēto Garu.

Sal. Ciprians, Ep. 74,5: "Nevar būt kristības bez (Svētā) Gara."

Tomēr Svētā Gara darbība kristībā atšķiras no Tā darbības iestiprināšanā.

Kristībā Svētais Gars izraisa atdzimšanu, bet iestiprināšanā – pārdabiskās dzīves pilnveidošanu.

b) Iestiprināšanas specifiskā iedarbība ir kristības žēlastības pilnveidošana.

Sent. communis

Catechismus Rom. (II 3,19) saka: illud proprie confirmationi tribuitur, quod baptismi gratiam perficit.

Atbilstoši tās īpašajam mērķim – sniegt liecību par Kristu (Ap 1,8) – iestiprināšanā piešķirtā svētdarošā žēlastība piešķir lielāku iekšēju spēku un drosmi apliecināt ticību citiem. Sal.:

• Ap 1,8: "Bet kad nāks uz jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet Mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē."

Decretum pro Armenis, tāpat kā sv. Toms māca: Effectus huius sacramenti est, quia in eo datur Spiritus Sanctus ad robur, sicut datus est Apostolis in die Pentecostes, ut videlicet Christianus audacter Christi confiteatur nomen. D 697.

Baznīctēvi uzskata, ka iestiprināšana ir kristībā ieliktās pārdabiskās dzīves pilnveidojums.

Ambrozijs runā par apzīmogojumu ar Svēto Garu (spiritale signaculum), kas seko kristībai: "Pēc kristības vēl jānotiek pilnveidošanai" (post fontem superest, ut perfectio fiat; De sacr. III 2,8).

Sal. Ciprians, Ep. 73,9; Elviras sinode, can. 38 u. 77 (D 52 d-e); AI. Cirills, In Joelem 32.

2. Iestiprināšanas raksturs

Iestiprināšana iespiež dvēselē neizdzēšamu garīgu zīmogu, iestiprināšanas raksturu, tādēļ to nevar atkārtot.

De fide

D 852.

Jeruzalemes Cirills attiecība uz Gara piešķiršanu iestiprināšanā saka: "Lai Viņš (Dievs) piešķir jums mūžībā nezaudēļamu Svētā Gara zīmogu" (Procat. 17).

Baznīctēvi (Ps.-Fulgentijs, Sermo 45) un sinodes (Toledo 653, Chalon-sur-Saone 813) māca, ka iestiprināšana tāpat kā kristībā nav atkārtojama.

Pareizticīgo baznīcā valda zināma neskaidrība attiecībā uz šo punktu; tā no jauna iestiprina tos, kas pēc atkrišanas no pareizticīgo baznīcas atkal atgriežas pie tās, līdz ar to tiek noliegts iestiprināšanas raksturs. Taču ne viens vien no viņu pašu teologiem domā, ka tā ir tikai ceremonija, kas atkritēju salabina ar atmesto baznīcu un nevis atkārto iestiprināšanu. Rietumu Baznīcā iestiprināšanu atkārtot ir noliegušas vairākas sinodes.

Uzdevums

Saskaņā ar sv. Toma uzskatiem, iestiprināšanas raksturs piešķir un pamato spēju garīgi cīnīties pret ticības ienaidniekiem.

Iestiprināšanas raksturs iestiprināto padara līdzīgu Kristum, patiesības mācītājam, taisnības karalim un augstajam priesterim (signum configurativum).

Iestiprināšanas raksturs atšķir Kristus cīnītājus no vienkāršiem Kristus valstības locekļiem (signum distinctivum).

Iestiprināšanas raksturs ļauj aktīvi, lai arī joprojām ierobežoti, ņemt dalību pie Kristus trejādā amata (signum diuspositivum).

Iestiprināšanas raksturs uzliek par pienākumu publiski apliecināt kristīgo ticību (signum obligativum).

Kristības un iestiprināšanas rakstura savstarpējās attiecības

Tā kā iestiprināšana ir no kristības atšķirīgs, patstāvīgs sakraments un tam ir īpašs uzdevums, tad jāpieņem, ka iestiprināšanas raksturs reāli atšķiras no kristības rakstura.

Iestiprināšanas raksturs nav tikai kristības rakstura modāls pilnveidojums, bet ir no kristības rakstura atšķirīga dvēseles kvalitāte.

Iestiprināšanas raksturs nepieciešami izriet no kristības rakstura.

Nekristīta cilvēka iestiprināšana ir nederīga.

4. §. Iestiprināšanas nepieciešamība

1. Kopumā

Tā kā iestiprināšanas sakramentu ir iestādījis Kristus, tad visai Baznīcai kopumā iestiprināšana ir absolūti nepieciešama.

Iestiprināšana dod pārdabisku spēku, kas ļauj pārvarēt iekšējas un ārējas dabas grūtības, kuras jau iepriekš bija paredzējis iestiprināšanas dievišķais iedibinātājs. Sal.:

• Mt 10,16–22: "Lūk, Es jūs sūtu kā avis starp vilkiem. Tāpēc esiet gudri kā čūskas un vienkārši kā baloži! Sargieties no cilvēkiem; viņi nodos jūs tiesai, jūs šaustīs savās sinagogās. Manis dēļ jūs vedīs valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem un pagāniem par liecību. Bet kad jūs nodod, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. Ne jau jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos. Jo brālis nodos nāvē brāli, un tēvs – savu bērnu; un bērni sacelsies pret saviem vecākiem un viņus nonāvēs. Un visi jūs ienīdīs Mana vārda dēļ, bet kas izturēs līdz galam, būs pestīts."
• Jņ 15,20: "Atminiet Manus vārdus, ko Es jums teicu: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos."

2. Katram atsevišķi

Kristītais cilvēks var sasniegt mūžīgo pestīšanu arī bez iestiprināšanas.

Sent. fidei proxima

Tridentas koncils pasludināja, ka kristībā atdzimušo nekas nekavē ieiet debesīs. D 792.

Baznīcas tradīcija vienprātīgi uzskata, ka kristītais cilvēks, kurš šķiras no dzīves pirms bīskaps viņam ir uzlicis rokas, tiek pestīts. Sal. Ps.-Ciprians, De rebapt. 4; Elviras sinode, can. 77 (D 52 e); Ps.-Melhiadess (Decretum Gratiani, c. 2 D. 5 de consecr,).

Tādēļ iestiprināšana, atšķirībā no kristības, nav absolūti nepieciešams pestīšanas līdzeklis (necessitate medii).

Tā ir nepieciešama pestīšanai vienīgi tik lielā mērā, cik lielā mērā tā sekmē pestīšanas pilnību. S. th. III 72,1 ad 3; 72,8 ad 4. DS 2523.

Dievs nav ar bausli skaidri norādījis uz iestiprināšanas nepieciešamību.

Tomēr tā kā iestiprināšanas sakramentu ir iedibinājis Kristus, tad no tā izriet, ka Dievs vēlas, lai cilvēks saņemtu iestiprināšanas sakramentu (præceptum divinum implicitum).

Pastāvošās Baznīcas tiesības pavēl visiem ticīgajiem saņemt iestiprināšanas sakramentu, ja rodas šāda iespēja. CIC 787.

Smags grēks ir nepieņemt šo sakramentu, domājot, ka tam nav nekādas vērtības. D 669. Kristīgā sevis mīlestība liek neatstāt neizmantotu tik svarīgu žēlastības līdzekli.

Ilgu iestiprināšana

Tāpat kā kristības žēlastība, arī iestiprināšanas žēlastība (bet nevis iestiprināšanas raksturs) nepieciešamības gadījumā var tikt saņemta, pateicoties ilgām pēc sakramenta (votum confirmationis, ilgu iestiprināšana).

Tā kā iestiprināšanas žēlastībai jāiet pa priekšu kristības žēlastībai, tad iepriekš – ja ne laika ziņā, tad pēc būtības – ir jābūt saņemtai vismaz ilgu kristībai. S. th. III 72,6 ad 1 un 3.

5.§. Iestiprināšanas piešķīrējs

1. Likumīgais piešķīrējs

Iestiprināšanas likumīgais piešķīrējs ir vienīgi bīskaps.

De fide

Tridentas koncils, pretēji viduslaiku sektu (valdensieši, viklifieši, husīti) antihierarhiskajām tendencēm, kuri par likumīgo piešķīrēju uzskata parastu priesteri, pasludināja: Si quis dixerit, sanctæ confirmationis ordinarium ministrum non esse solum episcopum, sed quemvis simplicem sacerdotem, A.S. D 873. Sal. D 419,424,450,465,572,608,697,2147 a; CIC 782 § 1.

Kā liecina Apustuļu darbu grāmata, Svētā Gara piešķiršanas ritu izpildīja apustuļi. Sal.:

• Ap 8,14–17: "Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, tie sūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni. Tie atnākuši lūdza Dievu par viņiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo Tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija kristīti tikai Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu."
• Ap 19,5–6: "To dzirdēļuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Un kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca uz viņiem, un tie runāja valodās un pravietoja."

Apustuļu pēcteči ir bīskapi.

Rietumeiropā iestiprināšanu jau no laika gala piešķīra bīskapi.

To apliecina Romas Hippolits (Trad. Apost.), pāvests Kornēlijs (Ep. ad Fabium), Ciprians (Ep. 73,9), Ps.-Ciprians (De rebapt. 5), Elviras sinode (can. 38 u. 77; D 52 d- e), Hieronīms (Dial. c. Lucif. 9), pāvests Inocents I (Ep. 25,3).

Pāvests Inocents I tāpat kā Hippolits iestiprināšanas svaidīšanu uz pieres atšķir no kristību svaidīšanas, kuru veic priesteris, un uzsver, ka iestiprināšanas svaidīšanu var veikt vienīgi bīskaps: "Priesteriem nav atļauts ar to pašu eļļu, ar kuru viņi drīkst svaidīt kristāmos, apzīmēt arī pieri; to drīkst veikt vienīgi bīskaps, kad viņš piešķir Svēto Garu" (D 98).

Arī Austrumos iestiprināšanas sakramenta piešķīrējs sākotnēji bija bīskaps, kā to apliecina Cēzarejas bīskaps Firmiliāns (Ep. 75,7 Cipriana kopotajās vēstulēs), Didaskalija (II 32,3; II 33,2), Jānis Hrizostoms (In Actus homil. 18,3).

Iekšējs pamatojums

Kā pilnības sakramentu iestiprināšanu piešķir bīskapi, kam pieder pilnīgā priesteriskā vara. S. th. III 72,11; S. c. G. IV 60.

Bīskapa piešķirtā iestiprināšana stiprina ticīgo kopības apzinu ar bīskapu un kalpo Baznīcas vienotības saglabāšanai un stiprināšanai. Sal. Bonaventura, In Sent. IV d. 7 a lq. 3.

2. Ārpuskārtas piešķīrējs

Iestiprināšanas sakramenta ārkārtējs piešķīrējs ir parasts priesteris, kuram šīs pilnvaras ir piešķirtas saskaņā ar Baznīcas vispārējām tiesībām vai apustulisku indultu.

Sent. certa.

CIC 782 § 2. Sal. D 697,573.

Ar Apustuliskā krēsla ģenerālindultu sākot ar 1947. gada 1. janvāri

1) prāvestiem, kuriem ir sava teritorija;

2) patstāvīgiem draudžu vikāriem (can. 471) un draudžu pārvaldītājiem (can. 472);

3) priesteriem, kuriem noteiktā teritorijā ar noteiktu baznīcu ir pastāvīgi uzticēta pilnīga dvēseļu aprūpe ar visām draudzes tiesībām un pienākumiem tika piešķirtas pilnvaras personīgi piešķirt iestiprināšanas sakramentu tiem ticīgajiem, kuri atrodas viņu teritorijā, ja:

a) smagas slimības rezultātā viņi patiešām atrodas dzīvības briesmās, tā, ka ir jārēķinās ar viņu nāvi;

b) diecēzes bīskaps nav sasniedzams vai ir likumīgi aizkavēts piešķirt iestiprināšanu un arī cits ar Apustulisko krēslu saistīts bīskaps, kurš viegli varētu aizstāt diecēzes bīskapu, nav uz vietas (nepieciešamības iestiprināšana).

Pilnvaru pārsniegšana attiecībā uz iestiprinošo personu loku izraisa sakramenta nederīgumu un pilnvaru zaudēļumu (can. 2365).

Decr. S. Congregationis de Disciplina Sacramentorum "Spiritus Sancti munera" no 14.9.1946 (AAS 40,1946,349 utt.).

Īpaši nolikumi ir izdoti misiju apgabaliem (AAS 40,1948,41).

Pāvests Gregors Lielais atļāva Sardīnijas priesteriem piešķirt iestiprināšanu, gadījumā, ja bīskaps nav sasniedzams (Ep. IV 26).

Vēlākie pāvesti daudzreiz pilnvaroja parastus priesterus piešķirt iestiprināšanu.

Austrumos kopš 4. gs. ir kļuvis par vispārēju praksi, ka vienkāršs priesteris piešķir iestiprināšanas sakramentu.

Apustuliskās Konstitūcijas (4. gs. beigas) nosaka, ka konfirmatīvo roku uzlikšanu var veikt ne vien bīskaps, bet arī presbiteris (VIII 28,3).

Šo attīstību stipri veicināja tas, ka iestiprināšanas sakramenta izpilde tika šķirta no tā piešķiršanas, analogi kā tas ir ar sv. Euharistiju, t.i., mirru svētīšana, ko veic bīskaps, tika šķirta no priestera veiktās svaidīšanas ar svētītām mirrēm (sal. Jeruzalemes Cirils, Cat. myst. 3,3).

Grieķu priesteru iestiprināšanas derīgumu, kuru katoļu Baznīca vienmēr ir atzinusi, pamato ar Apustuliskā krēsla klusējošu privilēģiju (pāvests Benedikts XIV, De synodo dioc. VII 9,3; sal. D 697: per Apostolicæ Sedis dispensationem).

Ārkārtējā iestiprināšanas vara, kura piemīt vienkāršiem priesteriem, nav jāuzskata par pāvesta jurisdikcijas varas izpausmi un par ārpussakramentāli nodotu iesvētīšanas varu, bet gan par priesteru iesvētīšanā saņemtās priesteru iesvētīšanas varas sastāvdaļu.

Tomēr tā – vai nu pēc Dieva, vai Baznīcas rīkojuma – ir saistīta vara, to var likt lietā vienīgi, balstoties uz pāvesta pilnvarojumu.

6.§. Iestiprināšanas saņēmējs

Iestiprināšanu var derīgi saņemt ikviens kristīts cilvēks, kurš vēl nav iestiprināts.

Sent. certa

Iestiprināšanu var derīgi saņemt arī mazi bērni. To pierāda bērnu iestiprināšanas prakse, kas Rietumeiropā pastāvēja līdz 13. gs., bet Austrumu baznīcā pastāv vēl šodien.

Atbilstoši tās mērķim, padarīt kristīto cilvēku par Kristus cīnītāju, iestiprināšanas sakramentu ir piemērotāk piešķirt pēc prāta gadu sasniegšanas, t.i., ap septīto dzīves gadu – tā to nosaka pastāvošās Baznīcas tiesības (CIC 788).

Tomēr ir pieļaujami izņēmumi, it īpaši nāves briesmu gadījumā.

Nepieciešamības iestiprināšana var tikt piešķirta un tā ir jāpiešķir arī maziem bērniem, jo augstāks žēlastību stāvoklis izraisa arī augstāku godības stāvokli. S. th. III 72,8 ad 4.

Atkārtota iestiprināšana ir nederīga un tā ir smags grēks.

Roku uzlikšanu, kuru, balstoties uz tradīciju, pāvests Stefans I pavēlēja izdarīt tiem, kuri no herēzijām vēlējās atgriezties katoļu Baznīcā (D 46), pretēji Cipriāna viedoklim (Ep. 74,5) diezin vai var uzskatīt par atkārtotu iestiprināšanu, bet gan – kā to apliecina piebilde "in pœnitentiam" – par rekoncilācijas ceremoniju.

Uzskatīja, ka tā piešķir Svēto Garu, jo senatnē domāja, ka herēzijā piešķirtie sakramenti, neskatoties uz to derīgumu, nepiešķir Svēto Garu; tas tiek piešķirts tikai pie uzņemšanas Baznīcā (Augustīns, De bapt. III 16,21; III 17,22).

Roku uzlikšanu pavadīja lūgums piešķirt Svēto Garu (sal. Leons I, Ep. 159,7; 167,18), tādēļ rekoncilācijas ritam bija liela līdzība ar roku uzlikšanu.

Lai cienīgi saņemtu iestiprināšanu, ir nepieciešams žēlastības stāvoklis.

Pie tālākās sagatavošanās pieder iestiprināšanas mācība. Sal. Cat. Rom. II 3,17 utt.

l.§. Euharistijas jēdziens

1. Jēdziens

Svētā Euharistija ir sakraments, kurā Kristus zem maizes un vīna zīmēm ir patiesi klātesošs ar savu Miesu un Asinīm, lai bezasiņu veidā upurētu sevi debesu Tēvam un dāvātu sevi ticīgajiem kā dvēseles barību.

2. Pirmtēli

Euharistijas pirmtēli ir paradīzes dzīves telpa, Ābrahama un Melhizedeka upuri, manna tuksnesī, tempļa maizes, dažādi Vecās derības upuri, jo īpaši lieldienu jērs.

3. Pārākums

Euharistijas pārākumu par visiem citiem sakramentiem sv. Toms pamato:

a) no Euharistijas satura: Euharistijas saturs nav (kā citos sakramentos) Kristus piešķirtais žēlastību izraisošais spēks, bet pats Kristus – žēlastību avots;

b) no pārējo sakramentu pakārtotības Euharistijai kā to galamērķim;

c) no pārējo sakramentu rita, kuri lielākoties noslēdzas ar Euharistijas saņemšanu.

S. th. III 65,3.

1. daļa — Kristus reālā klātbūtne euharistijā

1. nodaļa. Kristus reālās klātbūtnes fakts

2. §. Herētiskie iebildumi

1. Senatne

Kristīgajā senatnē dokēti un gnostiķu-manihejiešu sektas, vadoties no pieņēmuma, ka Kristum bijis vienīgi šķietams ķermenis, noliedza Kristus Miesas un Asiņu reālo klātbūtni Euharistijā. Sal. Ignācijs, Smym. 7,1.

2. Viduslaiki

Balstoties uz Reimsas Hinkmarka piezīmi (De prædest. 31), kuru bez pietiekama pamata attiecināja uz Jāni Skotu Eriugenu († ap 870), viņu bieži vien minēja kā Kristus reālās klātbūtnes noliedzēju.

Tomēr viņa raksti nesatur Kristus reālās klātbūtnes noliegumu, lai gan ir skaidrs, ka viņš nepārprotami uzsvēra Euharistijas simbolisko raksturu.

"Jāņa Skota grāmata" par Euharistiju, uz kuru balstījās Tūras Berengars, lai pamatotu savus maldus un kuru nosodīja Versellas sinode (1050), ir identiska ar Korbijas mūka Ratramna († pēc 868) rakstu De corpore et sanguine Domini.

Ratramns gan nenoliedza reālo klātbūtni, tomēr atšķirībā no Pašāzija Radberta († ap 860), kurš apgalvoja, ka Kristus sakramentālā miesa ir pilnīgi identiska Viņa vēsturiskajai miesai, Ratramns stipri uzsvēra parādīšanās formu atšķirību un attiecināja uz Euharistiju izteicienus similitudo, imago, pignus.

Pret Pašāzija Radberta pārspīlēto reālismu izteicās arī Rabans Maurs zudušajā vēstulē Prīmas abatam Eigilam un mūks Gottšalks Rabanam Mauram nepareizi piedēvētajā Dicta cuiusdam sapientis de corpore et sanguine Domini adversus Radbertum.

Tūras Berengars († 1088) noliedza maizes un vīna būtības izmaiņu un Kristus reālo klātbūtni; Euharistijā viņš saskatīja vienīgi debesīs apskaidrotās Kristus Miesas un Asiņu simbolu (figura, similtudo).

Kristus vārdi: "Tā ir mana miesa" pēc viņa domām ir jāsaprot pārnestā nozīmē, līdzīgi kā jāsaprot vārdi: "Kristus ir stūrakmens".

Berengara mācību apkaroja daudzi teologi, piem., Troamas Durands, Lanfranks, Aversas Gitmunds, Bemolds no Sv. Blazija; viņa mācību nosodīja daudzas sinodes, pirmām kārtām kāda Romas sinode, kuru vadīja pāvests Leons IX 1050. gadā, un visbeidzot Romas gavēņa sinode 1079. gadā, kuru vadīja pāvests Gregors VII.

Tajā Berengars atsauca savu mācību un pieņēma ticības apliecinājumu, kurā bija skaidri izteikta būtības maiņa un Kristus reālā klātbūtne. D 355.

12. un 13. gs. dažādas garīgas sektas noliedza Baznīcas redzamo organizāciju un, gnostiski-manihejisko uzskatu ietekmētas, noliedza arī priesteru konsekrācijas varu un Kristus reālo klātbūtni (petrobruziāņi, henrikāņi, katarieši, albigenzieši).

Lai atvairītu šos maldus, 4. Laterāna koncils (1215) lika priekšā mācību par būtības maiņu, reālo klātbūtni un derīgi iesvētītu priesteru ārkārtējo konsekrācijas varu. D 430. Sal. D 367,402.

14. gs. Džons Viklifs († 1384) apkaroja mācību par būtības izmaiņu un mācīja, ka maizes un vīna substances pēc pārvēršanas turpina pastāvēt tālāk (remanences teorija).

Kristus klātbūtni Euharistijā viņš mazināja līdz dinamiskai klātbūtnei. Ticīgais pieņem Kristus Miesu un Asinis vienīgi garīgā veidā. Euharistijas pielūgšana esot elku kalpība. Svēto Misi neesot iedibinājis Kristus.

Viņa mācība tika atmesta Londonas sinodē (1382) un Konstances koncilā (1418). D 581 utt.

3. Jaunie laiki

Reformatori vienprātīgi atmeta būtības izmaiņu un Euharistijas upurraksturu, bet jautājumā par reālo klātbūtni viņu domas dalījās.

a) Luters Euharistijas iestādīšanas vārdu ietekmē cieši turas pie reālās klātbūtnes, tomēr to ierobežo vienīgi uz Svētā Vakarēdiena svinēšanas laiku (in usu).

Pretēji katoliskajai transsubstanciācijas mācībai viņš pieņēma Kristus īstās Miesas un Asiņu koeksistenci ar maizes un vīna substancēm (konsubstanciācija): verum corpus et sanguis Domini nostri Jesu Christi in et sub pane et vino per verbum Christi nobis christianis ad manducandum et bibendum institutum et mandatum (Cat. Maior V 8).

Kristus Miesas un Asiņu reālās klātbūtnes iespējamību viņš izskaidroja ar nepamatoto ubikvitātes teoriju, saskaņā ar kuru Kristus cilvēciskā daba hipostatiskās savienošanās dēļ ir reāli līdzdalīga pie Dieva visurklātesamības. Sal. Conf. Aug. un Apol. Conf. Art. 10; Art. Smalcald. III6; Formula Concordiæ 18,11–12; II7.

b) Cvinglijs (līdzīgi Karlštadtam, Butceram un Ēkolampadijam) noliedza reālo klātbūtni, bet maizi un vīnu skaidroja vienīgi kā Kristus Miesas un Asiņu simbolu.

Vakarēdiens pēc viņa domām ir vienīgi mūsu pestīšanas piemiņa, par ko mums jāpateicas Kristus nāvei, un draudzes ticības apliecinājums.

c) Kalvins, kuram beigu beigās tuvinājās arī Melanktons (kriptokalvinisti), ieteica vidusceļu. Viņš atmeta Kristus Miesas un Asiņu substanciālo klātbūtni, bet mācīja Viņa klātbūtni spēka ziņā (secundum virtutem; dinamiskā klātesamība).

Baudot maizi un vīnu, ticīgais, t.i., pēc Kalvina domām – predestinētais, saņem spēku, kurš nāk no debesīs esošās, apskaidrotās Kristus Miesas, kas baro dvēseli.

Pret reformatoru maldu mācībām vērsās Tridentas koncila 12., 21. un 22. sēdes dogmātiskie lēmumi.

Mūsdienu liberālais protestantisms apstrīd to, ka Kristum būtu bijis nolūks iestādīt Euharistiju. Jēzus Pēdēļās Vakariņas modernisti skaidro vienīgi kā atvadu maltīti.

Pirmbaznīcas vakarēdiens esot attīstījies no mācekļu sanāksmēm.

Pāvils no vienkāršas atvadu maltītes esot izveidojis nākotnei paredzētu rituālu ("Dariet to manai piemiņai!") un ar vakarēdiena atkārtošanu saistījis Kunga nāves piemiņu (1 Kor 11,26). Sal.:

• 1 Kor 11,26: "Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Pāvests Pijs X nosodīja modernistu izteikumu: "Ne viss, ko Pāvils stāsta par Euharistijas iestādīšanu, ir jāuztver vēsturiski." D 2045.

3. §. Kristus reālā klātesamība pēc Svēto Rakstu liecības

Euharistijā ir patiesi, īsteni un būtiski klātesoša Jēzus Kristus Miesa un Asinis.

De fide

Tridentas koncils, vērsdamies pret reālās klātesamības noliedzējiem, definēja: Si quis negaverit, in sanctissimæ Eucharistiæ sacramento contineri vere, realiter et substantialiter corpus et sanguinem una cum anima et divinitate Domini nostri Jesu Christi ac proinde totum Christum, sed dixerit, tantummodo esse in eo ut in signo vel figura aut virtute, A.S. D 883. Sal. Pāvila VI Enc. "Mysterium fidei" (1965).

Trīs vārdi vere, realiter, substantialiter speciāli vēršas pret Cvinglija, Ēkolampada un Kalvina traktējumiem, bet izslēdz visus iestādīšanas vārdu simboliskos skaidrojumus.

1. Euharistijas apsolījums (Jņ 6,22–72)

• Jņ 6,22–72: "Ļaudis, kas stāvēja viņpus jūras, otrā dienā uzzināja, ka tur citas laivas nav bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nav iekāpis laivā kopā ar Saviem mācekļiem, bet mācekļi aizbraukuši vieni paši. Bet citas laivas nāca no Tibērijas tuvu tai vietai, kur viņi, pateikdamies tam Kungam, ēda maizi. Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu. Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci? Jēzus viņiem atbildēļa, sacīdams: Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt. Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz To, ko Viņš sūtījis. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu mums dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debesmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie Manis nāk, tas neizsalks; un kas uz Mani tic, tam neslāps nekad. Bet Es jums to esmu teicis: jūs Mani gan redzējāt, bet neticat. Viss, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis; un kas pie Manis nāk, to Es laukā nedzīšu. Jo Es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis. Bet šis ir Tēva prāts, kas Mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. Jo šī ir Mana Tēva vēlēšanās, kas Mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēļs, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? Tad Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! Neviens nevar pie Manis nākt, ja Tēvs, kas Mani sūtījis, nevelk viņu; un Es to uzmodināšu pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdēļis un mācījies, nāk pie Manis. Nevis ka kāds būtu Tēvu redzējis, kā tikai Tas, kas no Dieva ir; Tas Tēvu redzējis. Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas uz Mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko Es jums došu, ir Mana miesa pasaulei par dzīvību. Tad jūdi strīdēļās savā starpā sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu? Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un Viņa asinis nedzersit, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā; jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas Mani bauda, dzīvos Manis labad. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? Bet Jēzus, zinādams Sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina? Bet ja jūs redzēsit cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija? Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. Tāpēc Viņš sacīja: Tāpēc Es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nebūs dots no Mana Tēva. No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. Tad Jēzus sacīja tiemdivpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? Tad Sīmanis Pēteris atbildēļa Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi; un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus. Dieva Dēls. Jēzus atbildēļa viņiem: Vai ne divpadsmit Es jūs esmu izredzējis? Bet viens no jums ir velns. Viņš runāja par Jūdasu Iskariotu, Sīmaņa dēļu, jo šis bija tas, kas Viņu nodos, lai gan bija viens no tiem divpadsmit."

Pēc maizes pavairošanas brīnuma un staigāšanas pa ūdens virsu, Jēzus pretojas jūdiem, kuri vēlas maizes brīnuma atkārtošanu:

• Jņ 6,27: "Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos."

Sekojošajā euharistiskajā runā Jēzus:

a) vispirms runā vispārīgi par īsto debesu maizi, kas nāk no debesīm un dod pasaulei mūžīgo dzīvību (29–34);

• Jņ 6,29–34: "Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz To, ko Viņš sūtījis. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu mums dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debesmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!"

b) tad Jēzus pats sevi nosauc par šo dzīvi dodošo debesu maizi un tās iegūšanai prasa ticību (35–51);

• Jņ 6,35–51: "Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie Manis nāk, tas neizsalks; un kas uz Mani tic, tam neslāps nekad. Bet Es jums to esmu teicis: jūs Mani gan redzējāt, bet neticat. Viss, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis; un kas pie Manis nāk, to Es laukā nedzīšu. Jo Es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis. Bet šis ir Tēva prāts, kas Mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. Jo šī ir Mana Tēva vēlēšanās, kas Mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēļs, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? Tad Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! Neviens nevar pie Manis nākt, ja Tēvs, kas Mani sūtījis, nevelk viņu; un Es to uzmodināšu pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdēļis un mācījies, nāk pie Manis. Nevis ka kāds būtu Tēvu redzējis, kā tikai Tas, kas no Dieva ir; Tas Tēvu redzējis. Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas uz Mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi."

c) visbeidzot Viņš savu miesu nosauc par īsto debesu maizi un mūžīgo dzīvi dara atkarīgu no savas Miesas un Asiņu baudīšanas (51–58);

• Jņ 51–58: "Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko Es jums došu, ir Mana miesa pasaulei par dzīvību. Tad jūdi strīdēļās savā starpā sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu? Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un Viņa asinis nedzersit, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā; jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Mani un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas Mani bauda, dzīvos Manis labad."

Reālās klātesamības pretinieki saprot šos vārdus pārnestā nozīmē, saprotot ar tiem ticību Kristus upurnāvei pie krusta.

Tomēr skaidrot šos vārdus burtiski liek sekojoši iemesli:

a) vārdu dabiskā nozīme;

Jo īpaši jāņem vērā reālie izteikumi: "patiess ēdiens" (56), "patiess dzēriens" (56), "ēd" (55), "dzer" (55).

b) grūti skaidrot šos vārdus simboliski, jo Bībeles valodā ēst kāda miesu un dzert kāda asinis pārnestā nozīmē būtu tas pats, kas kādu vajāt līdz asinīm, kādu iznīcināt. Sal.:

• Ps 26,2: "Kad ļaunie man uzbrūk, lai aprītu mani, mani pretinieki un ienaidnieki – tie gāžas un krīt."
• Is 9,19–20: "Viens rija pa labi un tomēr palika izsalcis; otrs ēda pa kreisi un tomēr nebija paēdis; ikviens ēda sava paša elkoņa miesu: Manase Efraimu un Efraims Manasi, abi kopā gāja pret Jūdu. Tomēr Viņa dusmas nerima, un Viņa roka ir arvien vēl augsti pacelta."
• Is 49,26: "Es likšu taviem naidniekiem ēst savu paša miesu un apreibināties pašiem ar savām asinīm. Un visa miesa, visa cilvēce, redzēs, ka Es esmu tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba varenais."
• Mih 3,2–3: "Bet jūs ienīstat labo un mīlat ļauno; jūs dīrājat viņiem ādu nost no miesas un plēšat nost miesu no viņu kauliem un aprijat manas tautas miesu, un kad jūs viņas ādu būsit novilkuši no miesas, jūs salauzīsit arī viņas kaulus, sadalīsit viņu gabalos, liekot tos kā cepeti podā un vārot kā gaļu katlā."

c) klausītāju izpratne, kuru Jēzus neizlabo, lai gan citreiz pārpratumu gadījumos, Viņš to dara. Sal:

• Jņ 3,3–6: "Jēzus atbildēļa viņam, sacīdams: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas no jauna neatdzimst, tas Dieva valstību nevar saskatīt. Nikodēms sacīja Viņam: Kā var cilvēks, būdams vecs, piedzimt? Vai viņš var vēlreiz atgriezties savas mātes miesās un no jauna piedzimt? Jēzus atbildēļa: Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā. Kas no miesas dzimis, ir miesa, bet kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies par to, ka Es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimt."
• Jn 4,32–34: "Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība ko ēst, ko jūs nepazīstat. Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst? Jēzus saka viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, lai Es pabeigtu Viņa darbu."
• Mt 16,6–12: "Viņš tiem sacīja: Uzmanieties un sargieties no farizeju un saduķēju rauga. Bet viņi sevī domāja un sacīja: Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi. Bet Jēzus, to zinādams, sacīja: Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt? Kāpēc jūs nesaprotat, ka Es ne par maizi jums sacīju: sargieties no farizeju un saduķēju rauga? Tad tie saprata, ka Viņš nebija licis sargāties no maizes rauga, bet no farizeju un saduķēju mācības."

Jēzus šo izpratni pat apstiprina, riskējot, ka mācekļi un apustuļi varētu Viņu pamest (60–70):

• Jņ 6,60–70: "To Viņš teica Kafarnaumā, mācīdams sinagogā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: Smaga ir šī runa, kas var to klausīties? Bet Jēzus, zinādams Sevī, ka Viņa mācekļi kurn par to, sacīja tiem: Vai tas jūs apgrēcina? Bet ja jūs redzēsit cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija? Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet starp jums ir daži neticīgie; jo Jēzus zināja no sākuma, kas ir neticīgie un kas Viņu nodos. Tāpēc Viņš sacīja: Tāpēc Es jums teicu, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nebūs dots no Mana Tēva. No šī laika daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdz. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: Vai arī jūs gribat aiziet? Tad Sīmanis Pēteris atbildēļa Viņam: Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi; un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus. Dieva Dēls."

Jņ 6,64 Jēzus nenoraida burtisko skaidrojumu, bet noraida primitīvu (kafarnaītisku) skaidrojumu. Sal.:

• Jņ 6,64: "Gars ir tas, kas atdzīvina, miesa neder nekam."

d) Baznīctēvu skaidrojums, kas apsolījuma runas pēdēļo daļu (51–58) attiecina uz Euharistiju (piem., Jānis Hrizostoms, Aleksandrijas Cirills, Augustīns) un Tridentas koncila traktējums (D 875,930). Sal.:

• Jņ 51–58: "Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko Es jums došu, ir Mana miesa pasaulei par dzīvību. Tad jūdi strīdēļās savā starpā sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu? Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un Viņa asinis nedzersit, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā; jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas Mani bauda, dzīvos Manis labad."

2. Euharistijas iestādīšana

• Mt 26,26–28: "Bet tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to Saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai."
• Mk 14,22–24: "Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet! Šī ir Mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kas par daudziem tiks izlietas."
• Lk 22,15–20: "Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šīs lieldienas kopā ar jums, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka no šī laika tās vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu! Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas."
• 1 Kor 11,23–26: "Jo no tā Kunga es saņēmu, ko arī jums atstāju, ka Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Manai piemiņai! Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Bībelē galvenais pierādījums Kristus reālajai klātesamībai Euharistijā ir iestādīšanas vārdi, kurus mums atstāsta četri Bībeles autori – Matejs, Marks, Lūkass un Pāvils.

a) Matejs un Marks, atstāstot pār maizi teiktos vārdus, lieto tā saukto Pētera formu: Hoc est corpus meum.

Lūkass un Pāvils lieto tā saukto Pāvila formu: Hoc est corpus meum, quod pro vobis datur (Pāvilam trūkst divdabis: tradetur).

Vārdu nozīme ir šāda: Tas, ko es jums pasniedzu, ir mana miesa, kas par jums tiek atdota.

b) Pār biķeri teiktie vārdi Pētera formā, kurus lasām Lūkasa evaņģēlijā, skan šādi: Hic est sanguis meus novi testamenti, qui pro multis effundetur (Matejs pievieno: in remissionem peccatorum).

Pāvila formā, ko lasām Lūkasa evaņģēlijā, šie vārdi skan šādi: Hic est calix novum testamentum in sanguine meo, qui pro vobis fundetur.

Vārdu nozīme ir sekojoša: Šī biķera saturs ir manas asinis, caur kurām tiek noslēgta jaunā derība (līdzīgi kā caur asinīm tika noslēgta arī vecā derība, sal. Izc 24,8), un šīs asinis tiek izlietas pārjums.

• Izc 24,8: "Un Mozus paņēma asinis un slacīja pār tautu, un sacīja: Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ir ar jums slēdzis, pamatodamies uz visiem šiem vārdiem."

Katoļu Baznīca, pretēji moderno racionālistu kritikai, arvien ir turējusies pie iestādīšanas vārdu vēsturiskuma, bet pretēji reālās klātbūtnes noliedzējiem – pie burtiska iestādīšanas vārdu skaidrojuma.

Tridentas koncils atmeta iestādīšanas vārdu figurālu skaidrojumu, līdz ar to koncils netieši pasludināja, ka autentisks ir iestādīšanas vārdu burtiskais skaidrojums. (D 874).

Burtiski skaidrot iestādīšanas vārdus liek:

a) pats teksts;

Tekstā nav atrodams neviens pieturas punkts, kas ļautu šos vārdus skaidrot figurāli, jo maize un vīns nedz pēc savas dabas, nedz pēc vispārējās valodas prakses nesimbolizē Miesu un Asinis.

Burtiskā skaidrojumā nav iekšēju pretrunu, tomēr tas prasa ticību Kristus dievišķībai.

b) apstākļi;

Kristum bija jāpiemērojas apustuļu garīgajai uztverei, kuri saprata viņa vārdus tā, kā tie skanēja.

Ja Kristus negribēja maldināt cilvēci, tad, iestādot tik cildenu sakramentu un kulta aktu, noslēdzot jauno derību un atstājot savu testamentu, viņam bija jālieto vārdi, kurus nevarētu pārprast.

c) praktiski secinājumi, kurus Pāvils izdara, balstoties uz iestādīšanas vārdiem;

Apustulis uzskata, ka necienīga Euharistijas baudīšana ir noziegšanās pret Kunga Miesu un Asinīm, bet cienīga Euharistijas pieņemšana dara mūs par Kristus Miesas un Asiņu līdzdalībniekiem. Sal.:

• 1 Kor 11,27–29: "Tātad, kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers tā Kunga biķeri, tas noziegsies pret tā Kunga Miesu un Asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams tā Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu."
• 1 Kor 10,16: "Svētības biķeris, ko svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar tā Kunga miesu?"

d) pretinieku argumentu nepietiekamība.

Ja saitiņa "ir" dažās Svēto Rakstu vietās (piem., Mt 13,38; Jņ 10,7; 15,1; 1 Kor 10,4) nozīmē to pašu, ko "apzīmē", vai "simbolizē", tad šo Rakstu vietu figurālā nozīme izriet pati no sevis no lietas dabas (piem., parabolā vai alegorijā) vai no vispārējās valodas prakses. Sal.:

• Mt 13,38: "Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla – valstības bērni, bet nezāle ir ļaunā bērni."
• Jņ 10,7: "Tad Jēzus atkal viņiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: Es esmu durvis avīm."
• Jņ 15,1: "Es esmu īstais vīna koks, un Mans Tēvs ir kopējs."
• 1 Kor 10,4: "Un visi dzēra to pašu garīgo dzērienu (viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem sekoja), bet klints bija Kristus."

Iestādīšanas stāstā nav šī priekšnoteikuma.

4. §. Kristus reālā klātbūtne Euharistijā saskaņā ar Baznīcas tradīcijas liecību

1. Pirmsnicejas tēvi

Senāko un visskaidrāko tradīcijas liecību par Kristus reālo klātbūtni Euharistijā sniedz sv. Antiohijas Ignācijs († ap 107).

Stāstot par dokētiem, viņš raksta: "Viņi turas tālu no Euharistijas un lūgšanām, jo viņi neatzīst, ka Euharistijā ir mūsu Pestītāja un Kunga Jēzus Kristus Miesa, kurš ir cietis par mūsu grēkiem un kuru Tēvs savā labumā ir uzmodinājis no mirušajiem." (Smym. 7,1).

Filad. 4: "Apdomājiet, ka jūs svinat tikai vienu Euharistiju, jo ir tikai viena mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesa un tikai viens biķeris, kas mūs vieno ar viņa asinīm."

Sv. Justīns Moceklis († ap 165) savā 1. apoloģijā atspoguļo pirmkristiešu Euharistijas svinības (c. 65) un par euharistisko maltīti saka: "Mēs to nepieņemam kā parastu maizi un parastu dzērienu, bet, saskaņā ar Dieva vārdu, kā cilvēktapušo Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, kurš mūsu pestīšanas dēļ ir pieņēmis Miesu un Asinis; tāpēc – kā mēs tikām mācīti – caur lūgšanu, kuru viņš pats mācīja, ēdiens ir pārvērties Euharistijā, kas pēc pārvēršanas baro mūsu Miesu un Asinis, un ir cilvēktapušā Jēzus Miesa un Asinis" (66,2).

Euharistijas konsekrāciju Justīns salīdzina ar iemiesošanos. Gan iemiesošanās, gan konsekrācijas rezultāts ir Jēzus Kristus Miesa un Asinis.

Pamatojot šo domu, Justīns min iestādīšanas vārdus, kuri līdz mums ir nonākuši, pateicoties apustuļiem un viņu sarakstītajiem evaņģēlijiem.

Sv. Lionas Irenejs († ap 202) apliecina, ka "maize, pār kuru ir tikusi izteikta pateicība, ir Kunga miesa, un biķeris ir viņa asiņu biķeris" (Adv. hasr. IV 18,4).

Kristus esot "radības biķeri atzinis par savām asinīm, kas caurstrāvo mūsu asinis, un radības maizi pasludinājis par savu miesu, ar kuru viņš spēcina mūsu miesas" (turpat V 2,2).

Mūsu miesu "baro Kunga Miesa un Asinis", tā kļūst par "viņa miesas locekli”, tāpēc tā "spēj saņemt Dieva dāvanu, kas ir mūžīgā dzīve" (turpat V 2,3).

"Kā viņi (gnostiķi) var apgalvot, ka miesa padota iznīcībai un tai nebūs nekādas līdzdaļas dzīvībā, ja to baro Kunga miesa un viņa asinis?" (turpat IV 18,5).

Līdz ar to Irenejs ar Kunga Miesas un Asiņu reālu baudīšanu pamato miesas augšāmcelšanos.

Aleksandrieši Klemenss un Origens apliecina Baznīcas vispārējo ticību, ka Kungs mums ir devis baudīt savu Miesu un Asinis.

Tomēr viņu darbos atrodamas arī tādas vietas, kurās viņi alegoriskā veidā ar Miesu un Asinīm saprot Kristus mācību, kura baro mūsu garu.

Origens, Contra Celsum VIII 33: "Bet mēs, kas pateicamies visuma Radītājam, ar pateicību un lūgšanām ēdam pienesto maizi, kura, pateicoties lūgšanām ir kļuvusi par svēto miesu, kura svētdara tos, kuri to bauda ar izpratni."

Sal. In Num. hom. 7,2; In Ex. hom. 13,3; In Matth. comment. ser. 85.

Tā kā pēc aleksandriešu domām vienai un tai pašai Rakstu vietai var būt vairākas nozīmes, tad alegoriskais skaidrojums neizslēdz burtisku traktējumu.

Tertulliāns († ap 220) izsaka savu ticību Kristus patiesai klātesamībai Euharistijā ar vārdiem: "Miesu baro Kristus Miesa un Asinis, lai arī dvēseli barotu Dievs" (caro corpore et sanguine Christi vescitur, ut et anima de Deo saginetur, De camis resurr. 8).

Par kristiešiem, kuri gatavo elku tēlus, viņš saka: "Jūdi tikai vienreiz pielika roku Kristum, bet šie ik dienas noziedzas pret viņa miesu. Šādas rokas būtu jānocērt" (De idololatria 7).

Paralēle ar jūdu noziegumu liek Kristus Miesu, pret kuru noziedzas šie kristieši, pieņemot Euharistiju, uztvert kā reāli klātesošu.

Tertulliāns (Adv. Marcionem IV 40) iestādīšanas vārdiem "Hoc est corpus meum" pievieno paskaidrojumu: id est figura corporis mei.

Ar jēdzienu figura viņš nesaprot tēlu vai simbolu, jo pretēji Marciona dokētismam, viņš vēlas pierādīt Kristus Miesas reālo klātesamību: figura autem non fuisset, nisi veritatis esset corpus.

Ar figura viņš saprot parādīšanās formu, sakramentālu veidu.

Sv. Cipriāns († 258) Tēvs mūsu lūgšanas maizes lūgumu attiecina uz Euharistiju un saka, ka "Kristus ir mūsu maize, pateicoties kurai mēs aizskaram viņa miesu" (qui corpus eius contingimus), bet "tiem, kas aizskar viņa miesu un saņem Euharistiju saskaņā ar kopienas tiesībām", ir mūžīgā dzīve (De dominica orat. 18). Sal.:

• Jņ 6,51: "Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi."

Par tiem, kuri ir krituši grēkā un bez iepriekšējas gandares un rekoncilācijas saņem Euharistiju, viņš saka: "Tā ir vardarbība pret viņa Miesu un Asinīm, tagad viņi noziedzas ar savu muti un savām rokām pret Kungu vēl vairāk, nekā toreiz, kad viņi Kungu noliedza" (De lapsis 16).

Kristus asiņu dzeršanu, saņemot Euharistiju, viņš salīdzina ar asiņu izliešanu, mirstot mocekļa nāvē.

Paralēle prasa pirmo uztvert tikpat reāli kā pēdēļo. Sal. Ep. 58,1; Ep. 63,15.

2. Pēcnicejas tēvi

Kā Baznīcas ticības apliecinātāji starp pēcnicejas baznīctēviem īpaši izceļas:

1) Grieķu baznīcā:

1. sv. Jeruzalemes Cirills (4. u. 5. mystag. Kat.);
2. sv. Jānis Hrizostoms, Euharistijas doktors;
3. sv. Aleksandrijas Cirills;
4. sv. Damaskas Jānis (De fide orth. IV 13).

2) Latīņu baznīcā:

1. sv. Puatjē Hilārijs (De Trin. VIII14);
2. sv. Ambrozijs (De sacr. IV 4–7; De myst. 8 f), kurš kļuva par galveno autoritāti sholastikas mācībā par Euharistiju.

Sv. Augustīna mācību par Euharistiju lielākā daļa protestantiskās dogmātikas vēsturnieku skaidro vienīgi tīri garīgi.

Neskatoties uz to, ka Augustīns ir labvēlīgi noskaņots pret simbolisku skaidrojumu, viņš tomēr nenoliedz Kristus reālo klātesamību.

Sekodams iedibināšanas vārdiem, viņš tāpat kā senākās Baznīcas tradīcijas liecības, apliecina ticību Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā.

Sal. Sermo 227: "Tā maize, kuru jūs redzat uz altāriem, Dieva vārda svētīta, ir kļuvusi par Kristus Miesu; katrs biķeris vai, labāk sakot, to saturs, Dieva vārda svētīts, ir kļuvis par Kristus asinīm."

Enarr. in Ps. 33 sermo 1,10: "Kristus pats sevi nesa savās rokās, kad, atdodot savu miesu, viņš teica: Tā ir mana miesa."

Tā kā baznīctēvu rakstos, piem., sv. Augustīna darbos, līdzās reālās klātesamības skaidram apliecinājumam sastopami arī neskaidri, simboliski skanoši izteikumi, tad šo vietu pareizai izpratnei jāņem vērā sekojoši momenti:

a) disciplīna, kas jo īpaši attiecās uz Euharistiju (sal. Origens, In Lev. hom. 9,10);

b) herētisku iebildumu trūkums, kā rezultātā veidojās bezrūpīgs izteiksmes veids;

c) izveidotas terminoloģijas trūkums, kas lautu atšķirt Kristus Miesas sakramentālas esamības veidu no viņa dabiskās esamības kādreiz virs zemes un tagad debesīs;

d) centieni novērst vulgāru euharistiskās maltītes izpratni un nepieciešamība uzsvērt Euharistijas garīgu saņemšanu ticībā un mīlestībā (atšķirībā no no ārējas, vienīgi sakramentālas pieņemšanas);

e) Euharistijas kā "vienības zīmes" (Augustīns) simbolisks raksturs, kas nekādā ziņā neizslēdz Kristus reālo klātesamību Euharistijā.

Baznīctēvu liecību apliecina pirmkristiešu liturģijas liecība, kur tā sauktajā epiklēzē tiek piesaukts Logoss vai Svētais Gars, "lai viņš maizi darītu par Kristus Miesu, bet vīnu – par Kristus asinīm" (Jeruzalemes Cirills, Cat. myst. 5,7; sal. Tmuisas Serafiona euholoģija 13,4; Apost. Konst. VIII 12,39).

Ticību Kristus reālajai klātesamībai apliecina arī pirmkristiešu mākslas darbi un ieraksti, jo īpaši Aberkiosa ieraksts (pirms 216) no Hieropoles Mazfrīģijā un Pektorija ieraksts (4. gs. beigas) no Augustodunumas (Autunas) Gallijā, abi izdarīti zivs simbolā.

Sv. Toms pamato reālo klātesamību ar:

a) Jaunās derības pilnību un Jaunās Derības upura pārākumu pār Vecās derības upuriem;

b) Kristus mīlestību pret cilvēkiem, kas prasa miesisku vienotību;

c) ticības pilnību, kas Euharistijā ietver ne vien Kristus dievišķumu, bet arī viņa neredzami klātesošo cilvēciskumu. S. th. III 75,1.

2. nodaļa. Kristus reālās klātesamības īstenošana vai transsubstanciācija

5. §. Transsubstanciācijas dogma un jēdziens

1. Dogma

Altāra sakramentā Kristus ir klātesošs, pateicoties visas maizes substances pārvēršanai miesā un visas viņa substances pārvēršanai asinis.

De fide

Pretēji Lutera konsubstanciācijas mācībai, saskaņā ar kuru maizes un vīna substances pastāv vienlaicīgi ar Kristus Miesas un Asiņu substancēm, un pretēji jau Aversas Gitmunda apkarotajai impanācijas mācībai, saskaņā ar kuru starp Kristus un maizes substanci pastāv hipostatiska vienotība, Tridentas koncils pasludināja, ka visa maizes substance tiek pārvērsta Kristus Miesas substancē, un visa vīna substance – Kristus asiņu substancē.

Šo pārvēršanu sauc par transsubstanciāciju: Si quis dixerit, in sacrosancto Eucharistiæ sacramento remanere substantiam panis et vini una cum corpore et sanguine Domini nostri Jesu Christi, negaveritque mirabilem illam et singularem conversionem totius substantiæ panis in corpus et totius substantia vini in sanguinem, manentibus dumtaxat speciebus panis et vini, quam quidem conversionem catholica Ecclesia aptissime transsubstantiationem appellat, A.S. D 884. Sal. D 355,430,465.

Pāvests Pijs VI aizstāvēja transsubstanciācijas mācību pret Pistojas sinodi (1786). D 1529; sal. 2318.

Vārdu transsubstantiatio, resp., transsubstantiare stipri ietekmēja 12. gs. teoloģija (Maģistrs Rolands [vēlākais pāvests Aleksandrs III] ap 1150, Turnas Stefans ap 1160, Pēteris Komestors 1160–70) un pirmo reizi to oficiāli pielietoja kādā pāvesta Inocenta III Dekretale (1202) un 4. Laterāna koncila Caput Firmiter (1215). D 414,416,430.

Grieķu ortodoksā teoloģija pārņēma šo izteicienu no latīņu teoloģijas pēc 2. Vispārējā Lionas koncila (1274).

Tomēr plašāku pielietojumu tas pieredzēja tikai 17. gs. To lietoja, lai atvairītu patriarha Cirilla Lukarisa kalvinistisko mācību par Euharistiju. Sal. Pētera Mogilas Confessio orthodoxa I 107 un Confessio Dosithei 17.

Jaunākā ortodoksā teoloģija tuvāk nepaskaidro Kristus Miesas un Asiņu klātesamības veidu.

Jēdzieni "transsignifikācija" un "transfinalizācija" papildina "transsubstanciācijas" jēdzienu, tomēr tie to neaizvieto.

2. Jēdziens

1) Transsubstanciācija ir pārvēršanās (conversio).

Pārvēršanās pasīvā nozīmē ir vienas lietas pāreja citā (transitus unius rei in aliam). Pie tās pieder sekojoši momenti:

a) Terminus a quo un terminus ad quem, t.i., izejas punkts, kurš pārstāj pastāvēt, un mērķa punkts, kurš sāk pastāvēt.

Abiem atšķirībā no radīšanas (creatio) un iznīcināšanas (annihilatio) ir jābūt pozitīviem.

Aplūkojot visu lietu kopumā, kas pastāv pirms un pēc pārvēršanas, runā par terminus totalis a quo, resp., ad quem (euharistiskajā pārvēršanā par maizes un vīna substancēm kopā ar akcidenciām, resp., Kristus Miesu un Asinīm zem maizes un vīna zīmēm).

Runājot vienīgi par to, kas beidz pastāvēt, resp. sāk pastāvēt, runā par terminus formalis a quo, resp., ad quem (euharistiskajā pārvēršanā par maizes un vīna substancēm, resp., Kristus Miesu un Asinīm).

b) Iekšēja kopsakarība starp terminus ad quo izbeigšanos un terminus ad quem iestāšanos.

Euharistiskajā pārvēršanā maizes un vīna substances pārstāj pastāvēt, jo to vietā stājas Kristus Miesa un Asinis.

c) Commune tertium, t.i., kopīgs paliekošs trešais, kas pēc pārvēršanas savā starpā vieno abus ekstrēmus.

Euharistiskajā pārvēršanā šis trešais ir maizes un vīna zīmes.

Tomēr ir iespējama arī tāda pārvēršana, kurā no terminus ad quo nekas nepaliek pāri.

2) Transsubstanciācija ir brīnišķa un vienreizēja pārvēršanās (conversio mirabilis et singularis; D 884), kas atšķiras no dabiskām pārvērtībām.

Dabiskās pārvērtības ir vai nu akcidentālas vai substanciālas pārvērtības.

Akcidentālu pārvērtību gadījumā substance paliek nemainīga, tā vienīgi pieņem jaunu akcidentālu formu (conversio accidentalis vai transaccidentatio, piem., marmora bluķis – statuja).

Substanciālu pārvērtību gadījumā beidz pastāvēt līdzšinējā substanciālā forma; matērija, kas saglabājas kā commune tertium, pieņem jaunu substanciālu formu (conversio formalis vai transformatio, piem., barības asimilācija organismā).

Dabiskajā jomā ar substanciālās formas pārmainīšanos vienmēr saistītas arī akcidentālas izmaiņas.

Euharistiskā pārvēršana ir īpaša veida substanciāla pārvēršana, jo tiek pārvērsta visa maizes un vīna substance – gan matērija, gan forma (conversio substantialis totalis), turpretī akcidencijas paliek nemainīgas.

Euharistiskajai pārvēršanai nav analoga nedz dabiskajā, nedz pārdabiskajā lietu kārtībā, tādēļ ar pilnām tiesībām to sauc īpašā vārdā – par transsubstanciāciju.

Šis apzīmējums nosaka to, ka tiek pārvērsta visa substance un vienīgi tā.

Metafizisko substances jēdzienu, kuru lieto vienīgi mācībā par pārvēršanu, neiespaido modernās dabaszinātniskās atziņas par matērijas uzbūvi.

3) Pārvēršana aktīvā nozīmē, t.i., Dieva veiktā pārvēršanas darbība, pēc teologu vienprātīga atzinuma nesastāv no divām neatkarīgām darbībām – no maizes un vīna substanču iznīcināšanas un Kristus Miesas un Asiņu izveidošanas.

Tā ir viena un tā pati Dieva darbība, kas panāk to, ka terminus a quo (formalis) pazūd un izveidojas terminus ad quem (formalis).

Tādi skotisti kā Bellarmins, Kr. Pešs u.c. Kristus Miesas un Asiņu rašanās veidu sauc par Kristus Miesas un Asiņu izsaukšanu (adductio vai introductio) zem maizes un vīna zīmēm, tomēr viņi izslēdz ikvienu vietas izmaiņu, (adukcijas teorija)

Saskaņā ar to Kristus preksistējošā miesa it kā tiek pievienota sakramentālajām zīmēm un līdzās savam dabiskajam esamības veidam debesīs saņem jaunu, sakramentālu esamības veidu zem maizes un vīna zīmēm.

Tādi tomisti kā Suarezs, Francelins u.c. pārvēršanas aktu raksturo kā Kristus Miesas un Asiņu izveidošanu vai reproducēšanu (produktio vai reproductio, replicatio) zem maizes un vīna zīmēm (reprodukcijas teorija).

Saskaņā ar to, tā pati miesa, kura vispirms tika izveidota Jaunavā Marijā, pateicoties jaunai Dieva darbībai, no jauna tiek izveidota no maizes un vīna substances.

Liekas, ka baznīctēvu un liturģisko tekstu izteiksmes veids, kā arī būtības izmaiņas jēdziens, kura formālais mērķis ir jauna substance, vairāk runā par labu reprodukcijas teorijai.

Izšķirt šo jautājumu galīgi neļauj pārvēršanas notikuma noslēpumainais raksturs.

6. §. Transsubstanciācija pēc ticības avotu liecības

1. Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Kristus iestādīšanas vārdi ietver sevī (implicite) būtības izmaiņu.

Kristus dievišķība nosaka, ka viņš bija patiess un visvarens.

Tāpēc no Kristus teiktā izriet, ka tas, ko viņš sniedza, vairs nebija maize un vīns, bet gan viņa miesa un viņa asinis.

Tātad bija notikusi kāda pārvēršana. Tomēr acīm tā nebija saskatāma, jo akcidences netika pārvērstas.

Tātad pārvēršana aptver vienīgi substanci.

Konsubstanciācijas mācība nav savienojama ar iestādīšanas vārdiem.

Saskaņā ar šo mācību iestādīšanas vārdiem būtu bijis jāskan: "Šeit (šajā maizē) ir mana miesa". Sal. S. c. G. IV 63; S. th. III 75,2.

2. Pierādījums no Baznīcas tradīcijas

Pirmo trīs gadsimtu baznīctēvi ir pārliecināti par Kristus reālo klātesamību Euharistijā, tomēr viņi neiedziļinās jautājumā, kādā veidā šī reālā klātesamība iestājas.

Tādēļ šajā laikā baznīctēvi tikai nedaudz pieskaras jautājumam par būtības izmaiņu.

Piem., Tertulliāns saka: "Viņš ņēma maizi, sniedza to saviem mācekļiem un padarīja to par savu miesu, teikdams: Tā ir mana miesa'" (Adv. Mare. IV 40).

Kopš 4. gs. baznīctēvi skaidri māca, ka konsekrācijas laikā notiek pārvēršana.

Galvenie pārvēršanas mācības apliecinātāji ir:

1. Jeruzalemes Cirills (Cat. myst. 4,2; 5,7),
2. Nissas Gregors (Or. cat. 37),
3. Jānis Hrizostoms (De prodit. Jūdas hom. 1,6; In Matth. hom. 82,5),
4. Aleksandrijas Cirills (In Matth. 26,27),
5. Damaskas Jānis (De fide orth. IV 13).
   No latīņu baznīctēviem:
6. sv. Ambrozijs (De sacr. IV 4,14 ff; 5,23; De myst. 9,52),
7. Emesas Ps.-Eizēbijs, kāds Dienvidgallijas sprediķotājs, kurš dzīvoja 5./6. gs. (PL 67,1052–56).

Latīņu baznīctēvi lieto tādus izteicienus kā convertere, mutare.

Jeruzalemes Cirills saka: "Reiz viņš Kānā Galilejā ar vienu mājienu ūdeni pārvērta vīnā. Vai gan tas būtu neticami, ja viņš vīnu pārvērš asinīs?" (Cat. myst. 4,2).

Lai šo noslēpumu darītu saprotamāku, baznīctēvi lieto analoģijas:

1) barības pārvēršanās miesas substancē (Nissas Gregors, Damaskas Jānis);

2) ūdens pārvēršanās par vīnu kāzās Kānā Galilejā (Jeruzalemes Cirills);

3) Mozus spieķa pārvēršanās čūskā, ēģiptiešu upju ūdeņu pārvēršanās asinīs, radīšana un iemiesošanās (Ambrozijs).

Senajās liturģijās īpašā lūgšanā (epiklēzē) tiek piesaukts Logoss vai Svētais Gars, lai tas maizi un vīnu "darītu" par Kristus Miesu un Asinīm vai lai tādēļādi maize un vīns "kļūtu" par Kristus Miesu un Asinīm.

Jeruzalemes Cirills savā Svētās Mises aprakstā saka: "Pēc tam, kad mēs esam svētījušies caur šīm garīgajām slavas dziesmām, mēs piesaucam labo Dievu, lai viņam labpatiktu nosūtīt Svēto Garu pār pasniegtajām veltēm, lai maizi viņš darītu par Kristus Miesu, bet vīnu – par Kristus asinīm. Jo ko ir skāris Svētais Gars, tas ir pilnīgi svētdarīts un pārvērsts" (Cat. myst. 5,7).

Kiras Teodorets († ap 460) māca, ka euharistiskie elementi "pēc svētīšanas nezaudē savu dabu", bet gan "saglabā savu agrāko būtību un savu izskatu un veidu".

No otras puses viņš apliecina, ka šie euharistiskie elementi "ir kaut kas cits, nekā priestera veiktā piesaukšana (epiklēze), tomēr pēc piesaukšanas tie tiek pārvērsti un kļūst par kaut ko citu" (Eranistes, dial. 2).

Tā kā šeit skaidri tiek runāts par pārvēršanu, tad pirmo izteikumu par maizes un vīna ārējā parādīšanās veida tālākpastāvēšanu daži teologi saprot kā būtības pārvēršanu.

Balstoties uz antiohiešu kristoloģiju, saskaņā ar kuru cilvēciskā daba kā patstāvīga daba stāv līdzās dievišķajai dabai, bet ir saistīta ar dievišķās dabas vārdu, godu un pielūgsmes cienīgumu, liekas, ka viņa skaidrojums virzīts uz to, ka analogā veidā euharistiskie elementi pēc konsekrācijas turpina pastāvēt tālāk nemainīgi, bet tie ir līdzdalīgi pie debesu Kristus, kurš epiklēzē ir ar tiem savienojies, vārda, goda un pielūgsmes cienīguma.

Pārvēršana šajā gadījumā nav jāsaprot kā substances pārmaiņa, bet gan kā nemainīgu elementu noslēpumaina savienošanās ar Kunga Miesu un Asinīm (morālā pārvēršana).

Līdzīgā veidā pāvests Gelazijs I (492–496) piezīmē: Kristus Miesas un Asiņu sakramenti ir "dievišķa lieta", kuras dēļ mēs kļūstam līdzdalīgi pie dievišķās dabas, "tomēr maizes un vīna substance vai daba nepārstāj pastāvēt".

Maize un vīns Svētā Gara iedarbībā pāriet dievišķajā substancē, "tomēr saglabā savas dabas īpatnību" (De duabus naturis in Christo 14).

Arī antiohietis Ps.-Hrizostoms māca, ka maize pēc svētīšanas tiek saukta par Kunga miesu, "lai gan tā ir saglabājusi maizes dabu" (Ep. ad Cæsarium).

7. §. Sakramentālās zīmes

1. Zīmju tālākpastāvēšana

Maizes un vīna zīmes turpina pastāvēt pēc substances pārvēršanas.

De fide

Saskaņā ar Tridentas koncila paskaidrojumu, pārvēršana attiecas tikai uz maizes un vīna substancēm, turpretī zīmes vai akcidences turpina pastāvēt tālāk: manentibus dumtaxat speciebus panis et vini (D884).

Ar zīmēm (species) saprot visu to, kas tiek uztverts ar jutekļu palīdzību: lielums, izplatība, smagums, forma, krāsa, garša, smarža.

2. Zīmju fiziskā realitāte

Pēc substances pārvēršanas sakramentālās zīmes saglabā savu fizisko realitāti.

Sent. certa

Vairāki 17. un 18. gs. kartēziešu teologi, piem., Emmanuels Maignans O. Minims († 1676) un viņa skolnieks Jānis Saguens, noliedza zīmju fizisko realitāti.

Kartēzija mācību par to, ka nav absolūtas, t.i., no substances reāli atšķirīgas un no tās šķiramas akcidences, bet ir tikai modālas, t.i., no substances reāli neatkarīgas un tādēļ arī nešķiramas akcidences, viņi attiecināja uz mācību par Euharistiju.

Sakramentālās zīmes viņi skaidroja kā subjektīvus jutekļu iespaidus, kas rodas brīnumainā veidā, pateicoties Dieva visvarenībai.

Šis uzskats nav savienojams:

a) ar Tridentas koncila mācību, kas saka, ka zīmes "paliek", t.i., paliek pāri no pārvēršanas terminus totalis a quo;

b) ar visas Baznīcas tradīcijas liecību, kas absolūti nešaubās par to, ka mūsu jutekļu iespaidi atbilst objektīvai realitātei.

Sal. Augustīns, Sermo 272: "Tātad tas, ko jūs redzat, ir maize un biķeris; to pašu jums saka arī jūsu acis. Tomēr jūsu ticībai vēl jāmācās kas cits: Maize ir Kristus Miesa, biķeris ir Kristus asinis."

S. th. III 75,5: sensu apparet, facta consecratione omnia accidentia panis et vini remanere;

c) ar sakramenta jēdzienu, kas prasa objektīvu zīmi, lai sakraments nekļūtu vienīgi par šķietamu sakramentu.

3. Bez inhēzijas subjekta

Sakramentālās zīmes turpina pastāvēt bez inhēzijas subjekta.

Sent. certa

No transsubstanciācijas dogmas izriet tas, ka zīmes pēc maizes un vīna substanču pārvēršanas eksistē bez sava, dabiskā inhēzijas subjekta.

Konstances koncils atmeta Viklifa apgalvojumu: Accidentia panis non manent sine subietcto in eodem sacramento (D 582).

Kristus Miesa un Asinis nevar būt maizes un vīna akcidenču nesēji; tikpat maz nesēja var būt kāda cita substance (saskaņā ar Abelarda skolas mācību tas ir apkārtējais gaiss).

No tā izriet, ka zīmes turpina pastāvēt tālāk bez jebkāda subjekta.

Catechismus Romanus (II 4,43) šo mācību sauc par "katoļu Baznīcas pastāvīgo un nemainīgo mācību".

Akcidenciju bezsubjekta tālākpastāvēšana ir iespējama pateicoties Dieva visvarenībai, kas kā causa prima aizstāj trūkstošās causa secunda iedarbību. Sal. S. th. III 77,1. Skat. 12.§. 1.

3. nodala. Kristus klātesamības veids

8. §. Klātesamības totalitāte

1. Kristus totālā klātesamība

Euharistijā Kristus Miesa un Asinis ir kopā ar viņa dvēseli un dievišķību, tādēļ Euharistijā ir patiesi klātesošs viss Kristus.

De fide

Tridentas koncils kopā ar reālās klātesamības faktu definēja arī tās totalitāti: Si quis negaverit, in ss. Eucharistiæ sacramento contineri vere, realiter et substantialiter corpus et sanguinem una cum anima et divinitate Domini nostri Jesu Christi ac proinde totum Christum,... A.S. D 883.

Ex vi verborum, t.i., konsekrācijas vārdu spēkā zem maizes zīmes ir klātesoša Kristus Miesa, bet zem vīna zīmes – Kristus asinis.

Per concomitantiam, t.i., pateicoties reālai saistībai ar Kristus Miesu, resp. ar Kristus asinīm, zem maizes zīmes kopā ar Kristus Miesu ir klātesoša arī viņa dvēsele un asinis, jo tā ir dzīva miesa (concomitantia naturalis), bet, hipostatiskās savienošanās dēļ -ir klātesoša arī viņa dievišķība (concomitantia supernaturalis). Sal.:

• Rom 6,9: "Zinādami, ka Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs."

Zem vīna zīmes kopā ar Kristus asinīm ir klātesoša arī viņa miesa, viņa dvēsele un viņa dievišķība. Sal. D 876. S. th. III 76,1.

Euharistijas apsolījuma runā stāv vārdi:

• Jņ 6,54.56: "Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības....Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens."

Šiem vārdiem paralēls izteikums ir:

• Jņ 6,57: "Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā."

Tātad te runāts par visu Kristus personu.

Tādēļ kopā ar Kristus Miesu un Asinīm ir klātesošs viss Kristus. Sal.:

• 1 Kor 11,27: "Tātad, kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers tā Kunga biķeri, tas noziegsies pret tā Kunga Miesu un Asinīm."

Saskaņā ar baznictēvu mācību, zem maizes zīmes klātesoša Kristus Miesa ir:

1) nemirstīga (Nissas Gregors, Or. cat. 37);

2) dzīvību dodoša (Aleksandrijas Cirills, Ep, 17; Adv. Nestorium 4,5);

3) pielūgsmes cienīga (Augustīns, Enarr. in Ps. 98,9).

Šīs īpašības izriet no miesas vienotības ar dvēseli un ar dievību.

Ambrozijs māca: "Šajā sakramentā ir Kristus, jo tā ir Kristus Miesa" (De myst. 9,58).

Par teoloģiskā iztirzājuma objektu jautājums par Kristus klātesamības totalitāti kļuva tikai 11. gs. beigās.

Pirmie, kuri nepārprotami mācīja, ka zem abām zīmēm tiek pieņemts viss Kristus, bija Mantujas Jānis, Ekzegēts Manegods (par 1 Kor 10,16), Laonas Anzelms un viņa skola. Sal.:

• 1 Kor 10,16: "Svētības biķeris, ko svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar tā Kunga miesu?”

2. Totālā klātesamība zem abām zīmēm

Zem abām zīmēm ir klātesošs viss Kristus.

De fide

Dogma par klātesamības totalitāti nosaka, ka katrā no atsevišķām zīmēm ir klātesošs viss Kristus.

Konstances koncils, vēršoties pret husītiem, kuri prasīja, lai komūnija tiktu piešķirta zem abām zīmēm (utrakisti), pasludināja šo apgalvojumu par dogmu (D 626).

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuri izvirzīja šo pašu prasību, pasludināja: Si quis negaverit, in venerabili sacramento Eucharistiæ sub unaquaque specie... totum Christum contineri, A.S. D 885. Sal. D 698,876.

Šī dogma ir pamatā tam, ka komūniju ir iespējams pieņemt arī zem vienas zīmes.

Līdz 13. gs. komūniju parasti piešķīra zem abām zīmēm, taču jau senatnē bija gadījumi, kad to piešķīra tikai zem vienas zīmes, piem., bērnu komūnijas, mājas komūnijas un slimnieku komūnijas gadījumā.

3. Totālā klātesamība abu zīmju ikvienā daļā

Abu zīmju ikvienā daļā pēc sadalīšanas ir klātesošs viss Kristus.

De fide

Tridentas koncils pasludināja: Si quis negaverit,... sub singulis cuiusque speciei partibus separatione facta totum Christum contineri, A.S. D 885.

Saskaņā ar iestādīšanas stāstu, apustuļi dzēra no viena kausa.

Senajās liturģijās maize komūnijas piešķiršanai tika lauzta tikai pēc konsekrācijas, un visi komunicējošie dzēra no viena konsekrētā kausa.

Lai gan viņi saņēma tikai daļu konsekrētās maizes un konsekrētā vīna, viņi tomēr ticēja, ka saņem visu Kristus Miesu un visas viņa asinis.

Emesas Ps.-Eizēbijs piezīmē: "Ja saņem daļu šo asiņu, tad katrs atsevišķais cilvēks nesaņem mazāk nekā visi kopā. Viens saņem visu, divi saņem visu, visi saņem visu bez kāda iztrūkuma" (PL 67,1054).

No šīs augstākminētās dogmas kā conclusio theologica izriet, ka Kristus ir pilnīgi klātesošs katrā zīmju daļā arī pirms sadalīšanas. Sal. D 876, kur trūkst piebilde "separatione facta".

Ja Kristus nebūtu pilnīgi klātesošs katrā zīmju daļā arī pirms sadalīšanas, tad sadalīšanas akts būtu par iemeslu Kristus klātesamībai atsevišķās zīmju dalās.

Saskaņā ar katolisko mācību, konsekrācija un tās izraisītā transsubstanciācija ir vienīgais reālās klātesamības cēlonis.

Tomēr no šīs mācības neizriet tas, ka zem vienas zīmes būtu iespējama vairākkārtīga aktuāla klātesamība.

Līdzīgi kā dvēsele, kas ir pilnīgi klātesoša visā ķermenī un katrā atsevišķajā tā daļā, visā ķermenī ir tikai vienreiz klātesoša, tā arī Kristus Miesa visā zīmē ir tikai vienreiz aktuāli klātesoša.

Tomēr pēc potences Kristus Miesa ir vairākkārt klātesoša.

Vairākkārtēja aktuāla klātesamība iestājas tikai pēc iepriekš savienoto zīmju dalu šķiršanas.

Lai saprastu šo mācību, jāatceras, ka Kristus Miesa, kas pārvēršanas laikā stājas maizes substances vietā, ir klātesoša pēc substances veida (per modum substantiæ).

Kā pirms konsekrācijas pilnīgi visa maizes substance ir klātesoša visās nekonsekrētās hostijas dalās, tā pēc konsekrācijas Kristus Miesa un viss Kristus per concomitantiam ir klātesošs visās konsekrētās hostijas dalās. Sal. S. th. III 76,3.

9. §. Reālās klātesamības permanence

1. Reālās klātesamības ilgums

Pēc izdarītās konsekrācijas Kristus Miesa un Asinis Euharistijā ir ilgstoši klātesošas.

De fide

Pretēji luterāņu vakarēdiena mācībai, kas māca, ka Kristus ir reāli klātesošs tikai vakarēdiena svinēšanas laikā, t.i., no konsekrācijas brīža līdz komūnijai, Tridentas koncils pasludināja, ka Kristus Miesa un Asinis pēc konsekrācijas ir ilgstoši klātesošas: Si quis dixerit, peracta consecratione in admirabili Eucharistiæ sacramento non esse corpus et sanguinem Domini nostri Jesu Christi, sed tantum in usu, dum sumitur, non autem ante vel post, et in hostiis seu particulis consecratis, quæ post communionem reservantur vel supersunt, non remanere verum corpus Domini, A.S. D 886. Sal. D 889.

Confessio Augustana (1530) vēl nerunā par reālās klātesamības ierobežotību laika ziņā.

Sakramenta procesijas atmešanas pamatā nebija reālās klātesamības tālākpastāvēšanas noliegšana, bet gan "sakramenta sadalīšanas", t.i., tikai vienas zīmes lietošanas, nesavienojamība ar Kristus pavēli (Art. 22).

1536. gadā Luters un M. Butcers vienojās par Vittenbergas Concordie, kas mācīja: extra usum, cum reponitur aut asservatur in pixide aut ostenditur in processionibus, ut fit apudpapistas, sentiunt non adesse corpus Christi (Formula Concordiæ II 7,15).

Ar "usus” vecluterānisms saprata ne vien "baudīšanu, kas notiek ar muti, bet visu Kristus iestādīto ārējo, redzamo vakarēdiena darbību” (tuipat 86), tātad ne tikai vakarēdiena saņemšanas brīdi, bet laiku no konsekrācijas līdz komūnijai, ieskaitot vakarēdienam sekojošo slimnieku komūniju.

Bībelisku pamatojumu vecluterāņi meklēja Jēzus vārdos:

• Mt 26,26–28: "Bet tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to Saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai."

Tomēr no šiem vārdiem nevar secināt, ka pēc slimnieku komūnijas piešķiršanas beidzas reālā klātesamība, jo arī pāri palikušās un uzglabājamās hostijas ir domātas baudīšanai un tiek izdalītas ticīgajiem.

Reālās klātesamības ierobežošana laikā ir patvaļība.

Par pirmkristiešu Baznīcas ticību reālās klātesamības tālākpastāvēšanai liecina paradums nest Euharistiju tiem, kuriem nav bijusi iespēja piedalīties dievkalpojumā, slimniekiem un apcietinātajiem (Justīns, Apol. I 65), un dot Euharistiju ticīgajiem līdzi uz mājām (Tertulliāns, De oratione 19, Ad uxorem II 5; Ciprians, De lapsis 26; Bazilijs, Ep. 93), uzglabāt pēc komūnijas pāri palikušās hostijas (Const. Apost. VIII 13,17), kā arī vismaz kopš 7. gs. pastāvošā missa præsanctificatorum (Trullanum, can. 52).

Aleksandrijas Cirills piezīmē: "Es dzirdu runājam, ka mistiskās Euloģijas (= Euharistijas) daļa, kas paliek pāri nākošajai dienai, neder svētdarīšanai. Tie, kas apgalvo šādas lietas ir muļķi, jo Kristus nemainās un viņa svētā miesa netiek pārveidota, bet svētības spēks un dzīvinošā žēlastība tajā ir pastāvīgi" (Ep. ad Calosyrium).

2. Reālās klātesamības gals

Saskaņā ar teologu vispārēju mācību, reālā klātesamība ilgst tik ilgi, kamēr sakramentālās zīmes paliek neskartas.

Reālās klātesamības izbeigšanās nav jāuzskata nedz par patiesu iznīcināšanu (annihilatio), nedz par Kristus Miesas un Asiņu pārvēršanos citā substancē, nedz par kustību, kas liek Kristum atgriezties atpakaļ debesīs.

Iespējams, ka Kristus Miesas un Asiņu vietā stājas tās substances, kas atbilst pārvērsto akcidenciju specifiskajai dabai.

10. §. Euharistijas pielūgsme

Euharistijā klātesošajam Kristum ir jāparāda pielūgsmes kults.

De fide

No reālās klātesamības pilnīguma un tālākpastāvēšanas izriet, ka Euharistijā klātesošajam Kristum pienākas absolūts pielūgsmes kults (cultus latriæ).

Pielūgsmes totālais objekts ir Kristus, kas ir klātesošs zem sakramentālām zīmēm.

Sakramentālās zīmes ir pielūgsmes līdzpriekšmets, jo tas ir saistītas ar Kristu sakramentālā vienotībā.

Tridentas koncils atvairīja pārmetumu par "maizes pielūgšanu" un "elku kalpību” un pasludināja: Si quis dixerit, in sancto Eucaristiæ sacramento Christum unigenitum Dei Filium non esse cultu latriæ etiam externo adorandum,... A.S. D 888.

Visi dogmas pretinieki noliedz reālo klātesamību.

Vecluterāņu teologi (piem., A. Muskuls, M. Hemnics, J. Gerhards) bija pārliecināti, ka Kristus reālā klātesamība ilgst no konsekrācijas līdz komūnijai, tādēļ viņi uzskatīja, ka Euharistijā ir pielūgsmes cienīga, un aizstāvēja to pret kriptokalvinistiem ("sakramenta apgānītājiem").

Svētie Raksti netieši pamato to, ka Euharistijai pienākas pielūgsme:

1) tie runā par Kristus reālo klātesamību Euharistijā;

2) norāda, ka Kristum pienākas dievišķa pielūgsme. Sal.:

• Mt 28,9.17: "Un, lūk, Jēzus sastapa viņas un sacīja: Esiet sveicinātas! Bet tās piegāja, apskāva Viņa kājas un pielūdza Viņu.... Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, bet daži šaubījās."
• Jņ 5,23: "Lai visi tāpat godātu Dēlu, kā godā Tēvu. Kas Dēlu negodina, tas negodina Tēvu, kas Viņu sūtījis."
• Jņ 20,28: "Toms atbildēļa Viņam (Jēzum), sacīdams: Mans Kungs un Mans Dievs!"
• Fil 2,10–11: "Lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā."
• Ebr 1,6: "Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu."

Skat. Kristoloģiju § 19.

Pēcnicejas baznīctēvi apliecina, ka Euharistijā klātesošajam Kristum pirms komūnijas pieņemšanas tika parādīta pielūgsme.

Sal. Jeruzalemes Cirills, Cat. myst. 5,22: "Noliecies un godinot un pielūdzot saki Amen!"

Ambrozijs, De Spiritu sancto III 11,79: "Ar kāju pameslu (Ps 98,5) jāsaprot zeme, bet ar zemi – Kristus Miesa, kuru līdz pat mūsdienām mēs pielūdzam mistērijās." Sal.:

• Ps 98,5: "Jel izceliet Kungu, mūsu Dievu, un krītiet zemē Tā kāju pamesla priekšā: jo tas ir svēts."

Augustīns, Enarr. in Ps. 98,9: "Lai neviens neēd šo miesu, iepriekš to nepielūdzis."

Austrumos Euharistijā tika godināta vienīgi Mises Upura svinēšanas laikā, turpretim Vakareiropā viduslaikos attīstījās bagātīgs euharistiskais kults, kurā Euharistiju godināja arī ārpus Svētās Mises (teoforiskās procesijas, Vissvētā Sakaramenta svētki 1264, Euharistijas izstādīšanas kopš 14, gs.).

4. nodaļa. Euharistijas attiecības ar prātu

11.§. Euharistijas noslēpumainais raksturs

Kristus reālā klātesamība Euharistija ir ticības noslēpums.

Sent. certa

Cilvēciskais prāts pirms dievišķās atklāsmes nevar atzīt tās faktiskumu un pēc notikušās atklāsmes nespēj pozitīvi pierādīt tās iekšējo iespējamību.

Tomēr prāts, kuru ir apgaismojusi ticības gaisma, spēj atzīt reālās klātesamības piemērotību un tās harmonisko iekļaušanos pārdabisko patiesību organismā, kā arī atvairīt prāta izvirzītos iebildumus.

Euharistiskā dogma gan pārsniedz prāta robežas, tomēr tā nav pretrunā ar veselo saprātu.

Euharistiju nedrīkst vērtēt saskaņā ar pieredzes likumiem.

Jēzus dzīves notikumi, piem., staigāšana pa ūdens virsu, aizvērta kapa atstāšana, parādīšanās pēc augšāmcelšanās mācekļiem, kuri sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, pierāda, ka cilvēka miesas parastais, empīriskais eksistences un darbības veids var tikt izmainīts caur dievišķās visvarenības brīnišķīgu iejaukšanos, pie tam pēc šādas iejaukšanās tā nepārstāj būt īsta cilvēciska miesa.

Ticība euharistiskajai reālklātesamībai (Realpräsenz – vāc.) balstās uz ticību personīgam pārpasaules Dievam un Kristus patiesai dievišķībai.

12. §. Šķietamas pretrunas starp prātu un euharistisko dogmu

1. Akcidenciju bezsubjekta tālākpastāvēšana

Starp miesas substanci un akcidencijām pastāv reāla atšķirība.

Tāpēc Dievs, kas kā causa prima var izraisīt causa secunda iedarbību arī bez pašas causa secunda, pateicoties savai tiešai darbībai, uztur maizes un vīna akcidencijas to patiesajā esamībā arī pēc maizes un vīna substanču izbeigšanās.

Dievs tās nenes kā inhēzijas subjektu (causa materialis), bet, pateicoties savai visvarenībai, kā causa efficiens izraisa to, ko pirms konsekrācijas izraisīja maizes un vīna substances.

Bez subjekta tālākpastāvošās akcidencijas nepārstāj būt akcidencijas, lai gan tās aktuāli neinherē; tās patur akcidenciju jēdzienam raksturīgo inhærentia aptitudinalis vai exigentialis (S. th. III 77,1 ad 2: aptitudo ad subiectum), t.i., nepieciešamību un vajadzību pēc nesošā subjekta, un līdz ar to būtisku atkarību no kādas citas esamības.

Saskaņā ar sv. Toma mācību, Dievs brīnumainā un tiešā veidā uztur esamībā tikai quantitas dimensiva, t.i., izmērus (dimensijas, izplatību), turpretī citas akcidencijas uztur izmērs kā to tuvākais subjekts. Sal. S. th. III 77,1 ad 2.

Sakramentālo zīmju attiecības ar sakramenta saturu nav nedz fiziska inherēšana, nedz vienīgi ārēja līdzāspastāvēšana, kas balstīta uz pozitīvu Dieva pavēli, (skotisti, nominālisti), bet iekšēja, reāla saikne, kas izraisa to, ka zīmju kustības sekas bez īpaša dievišķa rīkojuma ir Kristus Miesas un Asiņu kustība.

2. Kristus Miesas garīgais beztelpas eksistences veids

Tā kā saskaņā ar katolisko mācību Euharistijā ir klātesošs viss Kristus, tad, pretēji Duranda († 1334) uzskatiem, Euharistijā kopā ar Kristus Miesas substanci ir arī quantitas dimensiva, t.i., izmēri un citas Kristus Miesas akcidencijas.

Tomēr faktiski sakramentālā Kristus Miesa, kā to apliecina mūsu acis, nav izvietota telpā.

Skaidrojot šo faktu, sv. Toms norāda uz to, ka sakramenta spēkā (ex vi sacramenti) ir klātesoša tikai Kristus Miesas, resp. asiņu substance, kas stājas maizes un vīna substanču vietā, turpretī izplatība un citas akcidencijas ir zināmā mērā nejaušas un pavadošas (concomitanter et quasi per accidens).

Tādēļ akcidenciju esamības veids ir pakļauts substances esamības veidam.

Rezultātā Kristus Miesas un Asiņu quantitas dimensiva neeksistē tai raksturīgajā veidā (secundum modum proprium), t.i., trīsdimensiju telpā, bet substances veidā (per modum substantiæ), t.i., bez aktuālas izplatības. Sal. S. th. III 76,4.

Lai šo Kristus Miesas pastāvēšanas veidu padarītu saprotamāku cilvēciskajam prātam, teologi izšķir divas kvantitātes formāliedarbības:

1) iekšējo izplatību, t.i., ķermeņa spēju izplesties trīs dimensijās;

2) ārējo izplatību, t.i., faktisko telpas piepildījumu.

Starp abām izplatībām – iekšējo un ārējo – pastāv cēloņa un seku attiecības.

Ja iekšējā izplatība pieder pie ķermeņa būtības un tādēļ nav šķirama no ķermeņa, tad ārējā izplatība Dieva brīnumainas iejaukšanās rezultātā var tikt atcelta.

Kristus Miesa sakramentā ir klātesoša ar iekšējo izplatību, bet bez ārējās izplatības.

Kristus Miesas eksistences veids ir līdzīgs radītā gara eksistences veidam, piem., dvēselei miesā.

Radītais gars ir ierobežots vienā vienīga telpā (definitīvā klātesamība), piem., dvēsele vienā vienīgā miesā, turpretī Kristus Miesa vienlaicīgi ir klātesoša savā dabiskajā esamības veidā debesīs un savā sakramentālajā esamības veidā daudzās vietās. Sal. S. th. III 76,5 ad 1.

No Kristus Miesas garīgā esamības veida Euharistijā izriet sekojošas konsekvences:

Kristus Miesa:

a) nav pieejama mehānisko spēku tiešai iedarbībai;

b) nav jutekliskās uztveres priekšmets;

c) per se ir nekustīga, tā tiek kustināta tikai per accidens kopā ar zīmēm;

d) dabiskā veidā tai nav ārējas jutekliskas darbības.

Daži teologi, jo īpaši A. Sienfuegoss († 1739), bet jaunākos laikos J. B. Francelīns un N. Gīrs, tomēr pieņem, ka dievišķais Logoss ar viņu hipostatiski savienotajai miesai sakramentālā stāvoklī pārdabiskā veidā piešķir ārējo jutekļu izmantošanas spēju.

3. Kristus Miesas multilokācija vai multiklātesamība

Kristus Miesas multilokācija:

1) nav cirkumskriptīva, jo Viņš ar savu ārējo izplatību (cirkumskriptīvi) ir klātesošs tikai vienā vietā – debesīs;

2) ir sakramentāla, jo Viņš bez ārējas izplatības sakramentālā veidā vienlaicīgi ir klātesošs vairākās vietās;

3) ir jaukta, jo Viņš vienlaicīgi ar savu ārējo izplatību ir klātesošs debesīs, bet bez ārējās izplatības ir klātesošs daudzās vietās sakramentā.

Pēc sv. Toma domām (Quodl. 3,2) cirkumskriptīva multilokācija nav iespējama; turpretī Skots, Suarezs u.c. teologi pieļauj šādu iespējamību.

Pateicoties multilokācijai netiek pavairota miesa – miesa skaitliski paliek nemainīga –, bet tiek pavairotas miesas attiecības ar telpu, t.i., tās klātesamība.

Līdz ar to atkrīt iebildums, ka par Kristus Miesu tiekot teiktas pretrunīgas lietas, piem., ka tā vienlaicīgi atrodas miera stāvoklī un kustībā, ka tā vienlaicīgi kādai vietai ir tuvu un tālu vai ka tā atrodas tālu pati no sevis.

Iekšēja pretruna pastāvētu vienīgi tad, ja par Kristus Miesu attiecībā uz vienām un tām pašām attiecībām tiktu teiktas pretrunīgas lietas.

Taču patiesībā šāda veida izteikumi par Kristus Miesu tiek izteikti attiecībā uz dažādam attiecībām, jo tā vienlaicīgi ir klātesoša zem dažādām zīmēm dažādās vietās.

2. daļa — Euharistijā kā sakraments

13. §. Euharistijas sakramentalitāte

Euharistijā ir īsts, Jēzus Kristus iestādīts sakraments.

De fide

D 844.

To, ka Euharistiju ir iestādījis Kristus, apstrīd modernais racionālisms, kas iestādīšanas stāstu uzskata par nevēsturisku. Sal. D 2045.

Euharistijas sakramentalitāte izriet no tā, ka tai piemīt visas Jaunās Derības sakramenta jēdziena būtiskās pazīmes:

1. Ārējā zīme ir maizes un vīna zīmes (matērija) un konsekrācijas vārdi (forma), kuru iedarbība turpina pastāvēt tālāk.

2. Iekšējā žēlastība, ko pasludina un izraisa ārējā zīme, saskaņā ar Jņ 6,27 utt., ir mūžīgā dzīve. Sal.:

• Jņ 6,27–51:"Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus? Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz To, ko Viņš sūtījis. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu mums dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debesmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi! Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie Manis nāk, tas neizsalks; un kas uz Mani tic, tam neslāps nekad. Bet Es jums to esmu teicis: jūs Mani gan redzējāt, bet neticat. Viss, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis; un kas pie Manis nāk, to Es laukā nedzīšu. Jo Es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani sūtījis. Bet šis ir Tēva prāts, kas Mani sūtījis, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nekā nepazaudētu, bet to uzmodinātu pastarā dienā. Jo šī ir Mana Tēva vēlēšanās, kas Mani sūtījis, lai katrs, kas Dēlu redz un uz Viņu tic, iemantotu mūžīgo dzīvi; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Tad jūdi kurnēja pret Viņu tāpēc, ka Viņš sacīja: Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Un viņi sacīja: Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēļs, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nācis no debesīm? Tad Jēzus atbildēļa viņiem, sacīdams: Nekurniet savā starpā! Neviens nevar pie Manis nākt, ja Tēvs, kas Mani sūtījis, nevelk viņu; un Es to uzmodināšu pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: Un visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas no Tēva dzirdēļis un mācījies, nāk pie Manis. Nevis ka kāds būtu Tēvu redzējis, kā tikai Tas, kas no Dieva ir; Tas Tēvu redzējis. Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas uz Mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi."

3. Paša Kristus vārdi apstiprina, ka Euharistija ir Viņa iestādīta. Sal.:

• Lk 22,15–20: "Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šīs lieldienas kopā ar jums, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka no šī laika tās vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu! Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas."
• 1 Kor 11,23–26: "Jo no tā Kunga es saņēmu, ko arī jums atstāju, ka Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Manai piemiņai! Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Fakts, ka pirmkristieši svinēja svēto vakarēdienu, apliecina šo vārdu patiesīgumu, jo bez

Kristus pavēles šādas Euharistijas svinības nebūtu izprotamas.

Saskaņā ar Kristus gribu, Euharistijai jābūt ilgstošam iestādījumam, to apliecina

iestādīšanas stāsta vārdi:

1) "Derības asinis":

• Mt 26,26–28: "Bet tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to Saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai."
• Mk 14,22–24: "Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet! Šī ir Mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir Manas Jaunas Derības asinis, kas par daudziem tiks izlietas."

2) "Jaunā Derība Manās asinīs":

• Lk 22,15–20: "Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šīs lieldienas kopā ar jums, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka no šī laika tās vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu! Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas."
• 1 Kor 11,23–26: "Jo no tā Kunga es saņēmu, ko arī jums atstāju, ka Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Manai piemiņai! Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Saskaņā ap apsolījumu, Euharistijai jākļūst par ticīgo dzīvības avotu:

• Jņ 6,53–59: "Tad jūdi strīdēļās savā starpā, sacīdami: kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu? Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas Mani bauda, dzīvos Manis labad. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi."

Sakramentālās zīmes ir sacramentum tantum.

Kristus Miesa un Asinis ir res et sacramentum.

Svētdarošā žēlastība vai (saskaņā ar Tomu) žēlastības izraisītā Kristus mistiskās miesas vienotība ir res vai virtus sacramenti. Sal. S. th. III 73,3 u. 6.

Atšķirībā no pārējiem sakramentiem, Euharistijā ir paliekošs sakraments (sacramentum permanens).

Tas nozīmē, ka tās izpildīšana (sacramentum in fieri, consecratio, confectio), pastāvēšana (sacramentum in esse) un saņemšana (sacramentum in usu, communio) laika ziņā nesakrīt.

14. §. Euharistijas ārējā zīme

1. Matērija

Euharistijas izpildīšanas matērija ir maize un vīns.

De fide

D 877,884.

a) Saskaņā ar pastāvīgu Baznīcas paradumu, konsekrācijai izmanto tikai kviešu maizi.

Decretum pro Armenis (1439) – tāpat ka sv. Toms – māca: cuius materia est panis triticeus. D 698; CIC 815 § 1.

Vairums teologu uzskata, ka kviešu maizes lietošana ir sakramenta derīguma noteikums.

Tomēr daži teologi, piem., G. Bils un Kajetans domā, ka kviešu maizes lietošana ir tikai atļautības nosacījums.

Sakramenta derīgums nav atkarīgs no tā, vai tiek lietota neraudzēta maize, vai – kā to praktizē Austrumu baznīcā – raudzēta kviešu maize.

Florences vienības koncils Decretum pro Græcis noteica: Item (diffinimus) in azymo sive fermentato pane triticeo corpus Christi veraciter confici. D 692; CIC 816.

Latīņu Baznīcas prakse ir labāk pamatota, jo Kristus pēdēļo vakariņu laikā lietoja neraudzētu, iespējams kviešu, maizi; to skaidri apliecina visi sinoptiskie evaņģēliji: "pirmajā neraudzētās maizes dienā". Sal.:

• Mt 26,17: "Bet pirmajā neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavojam Lieldienu maltīti?"
• Mk 14,12: "Bet pirmajā neraudzētās maizes dienā, kad upurēja Lieldienu jēru, Viņa mācekļi saka Viņam: Kur Tu vēlies, lai mēs ejam un sagatavojam Tev Lieldienu maltīti?"
• Lk 22,7: "Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru."

Latīņu Baznīcā ir tikusi lietota neraudzēta maize jau 8. gs. – tam ir skaidri pierādījumi.

Kristīgajā senatnē arī Vakareiropas Baznīcā lietoja parastu, t.i., raudzētu maizi (Ambrozijs, De sacr. IV 4,14: panis usitatus).

b) Otrais Euharistijas elements ir dabiskais vīnogu vīns (vinum de vite). D 698; CIC 815 § 2.

Pēdēļo vakariņu laikā Kristus lietoja dabisko vīnogu vīnu. Sal.:

• • Mt 26,29: "Bet Es jums saku, ka no šī laika Es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Savā Tēva valstībā."
• • Mk 14,25: "Patiesi Es jums saku, ka Es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā."

Baznīcai jāseko Viņa piemēram, citādi konsekrācija būtu nederīga.

Atsevišķas agrās kristīgās sektas, tādas kā ebionīti un enkratīti, vīna vietā lietoja ūdeni (aquarii).

Apgalvojums, ka 2. gs. arī kātoju Baznīcā vīna vietā kā Euharistijas elements ticis lietots ūdens (Hamaks) nesaskan ar vēsturiskām liecībām. Sal. Justīns, Apol. I 65.67; Irenejs, Adv. hær. IV 18,4; V 2,3.

Saskaņā ar pirmkristiešu paradumu, vīnam nedaudz jāpievieno ūdens (modicissima aqua; D 698; CIC 814), tomēr sakramenta derīgums nav no tā atkarīgs.

Ūdens piejaukšana vīnam bija izplatīts paradums gan starp jūdiem, gan arī starp grieķiem un romiešiem (sal. Sak 9,5).

• Sak 9,5: "Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu sajaukusi!"

To apstiprina arī baznīctēvi (Justins, Apol. 165.67; Irenejs, Adv. hasr. V 2,3; Aberkiosa ieraksts V. 16).

Vīna sajaukšana ar ūdeni simboliski tiek skaidrota:

1) kā ūdens izplūšana no atvērtās brūces Jēzus sānos;

2) kā Jēzus cilvēciskās dabas hipostatiskā savienošanās ar dievišķo dabu;

3) kā ticīgās tautas mistiskā savienošanās ar Kristu.

Sal. D 698,945,956.

Jautājumā par to, vai ūdens tiek pārvērsts kopā ar vīnu, sholastisko teologu domas dalās.

Visticamākais ir Inocenta III pārstāvētais uzskats, ka tiek pārvērsts viss maisījums. D 416. S. th. IK 74,8.

2. Forma

Euharistijas forma ir konsekrācijas laikā izrunātie Kristus iestādīšanas vārdi.

Sent. certa

Grieķu ortodoksā baznīca uzskata, ka pārvēršanas spēks piemīt vai nu vienīgi iestādīšanas aprakstam sekojošajai epiklēzei vai iestādīšanas vārdiem kopā ar epiklēzi (Confessio orth. I 107).

Katoliskā Baznīca ir stingri pārliecināta par to, ka priesteris veic pārvēršanu vienīgi ar iestādīšanas vārdiem.

Decretum pro Armenis, tāpat kā sv. Toms, māca: "Šī sakramenta forma ir Pestītāja vārdi, ar kuriem Viņš šo sakramentu ir izpildījis. Proti, priesteris izpilda šo sakramentu, teikdams šos vārdus Kristus vārdā." D 698.

Tridentas koncils māca, ka, saskaņā ar pastāvīgu Baznīcas mācību, "tūlīt pēc konsekrācijas", t.i., pēc iestādīšanas vārdu izrunāšanas, Kunga īstā miesa un īstās asinis kļūst klātesošas. D 876.

Kā liecina iestādīšanas notikums, mēs varam būt samērā droši par to, ka pēdēļo vakariņu laikā Jēzus izdarīja pārvēršanu, sakot vārdus: "Tā ir Mana miesa", "Tās ir Manas asinis".

Viņš neizdarīja to vienīgi ar gribas akta, svētības vai pateicības vārdu palīdzību, kā domāja daži teologi, jo īpaši agrās sholastikas teologi, piem., Inocents III (De sacro altaris mysterio IV 6).

Atbilstoši Kristus uzdevumam: "Dariet to Manai piemiņai", Baznīca izdara konsekrāciju tāpat kā to darīja pats Kristus – ar iestādīšanas vārdu palīdzību.

Pirmkristīgā tradīcija māca, ka Kristus konsekrēja, sakot iestādīšanas vārdus.

Tertulliāns piezīmē: "Viņš ņēma maizi...un darīja to par savu miesu, sacīdams: Tā ir Mana miesa'" (Adv. Marcionem IV 40).

Kas attiecas uz Baznīcas izdarīto konsekrāciju, tad baznīctēvi to piedēvē vai nu visai pateicības lūgšanai, kas satur iestādīšanas vārdus, vai tieši iestādīšanas vārdiem.

Pēc Justīna domām konsekrācija notiek "pēc kāda lūgšanu vārda, kas nāk no Viņa (Kristus)" (Apol. I 66).

Pēc Ireneja domām maize uzņem "Dieva piesaukšanas vārdus" vai "Dieva vārdus" un tādēļādi pārvēršas Euharistijā (Adv. hær. IV 18,5; V 2,3).

Pēc Origena domām maize, kas tiek pienesta "ar pateicību un lūgšanu", "pateicoties lūgšanai" kļūst par Kristus Miesu (C. Celsum VIII 33); euharistiskā maltīte tiek svētīta "pateicoties Dieva vārdam un lūgšanai" (In Matth. comm. 11,14).

Ambrozijs, Emesas Ps.-Eizēbijs, Jānis Hrizostoms skaidri māca, ka pārvēršana notiek, pateicoties Kristus iestādīšanas vārdiem.

Ambrozijs pasludina: "Tātad Kristus vārds izpilda šo sakramentu" (De sacr. IV 4,14).

Jānis Hrizostoms saka: "Priesteris stāv un, izrunājot vārdus, izpilda ārēju zīmi; tomēr spēks un žēlastība pieder Dievam. Tā ir Mana miesa; Viņš saka. Šie vārdi pārvērš dāvanas" (De proditione Judæ hom. 1,6).

Damaskas Jānis piemin kā iestādīšanas vārdus, tā epiklēzi, tomēr vairāk uzsver epiklēzi (De fide orth. IV 13).

Kardināls Bessarions uzskata, ka epiklēzes vārdi attiecas nevis uz laiku, kad tie tika teikti, bet gan uz laiku, kam tie tika teikti.

Tas, kas konsekrācijā notiek vienā acumirklī, tiek liturģiski attīstīts tālāk un paskaidrots konsekrācijai sekojošajos epiklēzes vārdos.

Epiklēzei nav konsekrējošas nozīmes, bet tai ir deklarējoša (paskaidrojoša) nozīme.

Ir jānoraida H. Šella uzskats, ka grieķi konsekrē vienīgi ar epiklēzi, bet latiņi – vienīgi ar iestādīšanas vārdiem, jo Baznīcai nav varas pār sakramentu substanci. D 2147 a.

Uz iebildumu par to, ka iestādīšanas vārdi Svētās Mises kanonā ir vēsturiski referējoši, jāatbild, ka tie iegūst konsekrējošu spēku, pateicoties priestera intencijai.

Romas Svētās Mises kanonā ir skaidri izteikta pārvēršanas intencija lūgšanā "Quam oblationem", kas tiek lūgta tieši pirms iestādīšanas vārdiem: ut nobis corpus et sanguis fiat dilectissimi Filii tui Domini nostri Jesu Christi ("romiešu Mises pārvēršanas epiklēze"; Jungmans).

Consecratio per contactum

9. gs. radās nepamatots uzskats, ka konsekrētā elementa sajaukums ar nekonsekrēto elementu izraisa nekonsekrētā elementa konsekrāciju.

Metcas Amalars attiecībā uz Lielās piektdienas liturģiju piezīmē: Sanctificatur vinum non consecratum per sanctificatum panem (De eccl. offic. I 15).

Šo uzskatu pauda daudzi liturģiski un kanoniski darbi līdz pat 12. gs. vidum.

Uzskats tika pamatots ar izteicienu: sacrum trahit ad se non sacrum.

Sākot ar 12. gs. otro pusi teologi un kanonisti pārvarēja šo aplamo uzskatu, uzsverot, ka būtības pārmaiņu izraisa vienīgi iestādīšanas vārdi. Sal. S. th. III 83,2 ad 2.

15. §. Euharistijas iedarbība

1. Savienošanās ar Kristu

a) Euharistijas galvenais auglis ir tās saņēmēja iekšēja savienošanās ar Kristu.

Sent. certa

Decretum pro Armenis, tāpat kā sv. Toms, māca: Huius sacramenti effectus, quem in anima operatur digne sumentis, est adunatio hominis ad Christum. D 698.

Sholastiskā teoloģija māca, ka lai tuvāk raksturotu šo savienošanos jāizšķir:

1) sakramentālā baudīšanā notiekoša pārejoša sakramentāla savienošanās (unio sacramentalis), kas izbeidzas ar zīmes izzušanu;

2) paliekoša garīga savienošanās (unio spiritualis) mīlestībā un žēlastībā.

Kristus ir vīnakoks, saņēmējs ir zari, kuros pārplūst žēlastības pārdabiskā dzīve.

Šī iekšējā garīgā kopība ar Kristu – saskaņā ar Viņa apsolījumu – ir sv. komūnijas auglis. Sal.:

• Jņ 6,57: "Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Mani un Es viņā."

Šo iekšējo vienotību Kristus salīdzina ar Dēla vienotību ar Tēvu.

Grieķu baznīctēvi, tādi kā Jeruzalemes Cirills, Jānis Hrizostoms, Aleksandrijas Cirills ļoti reālistiski attēlo ticīgā savienošanos ar Kristu svētajā komūnijā.

Jeruzalemes Cirills māca, ka kristietis, saņemot Kristus Miesu un Asinis, kļūst par "Kristus nesēju" un "viņam ir viena miesa un vienas asinis ar Kristu" (Cat. myst, 4,3).

Hrizostoms runā par Kristus Miesas sajaukšanos ar mūsu miesu: "Lai parādītu mums savu lielo mīlestību, Viņš sajaucās ar mums un savienoja savu miesu ar mūsu miesu, lai mēs kļūtu tik vienoti, cik vienoti ir ķermenis ar galvu" (In Ioan. hom. 46,3).

Aleksandrijas Cirills komūnijas pieņēmēja savienošanos ar Kristu salīdzina ar divu sveču saplūšanu vienā (In Ioan. 10,2 [15,1]).

b) No ticīgo vienotības ar Kristu kā mistiskās miesas galvu izriet ticīgo kā mistiskās miesas locekļu vienotība savā starpā: homo Christo incorporatur et membris eius unitur (D 698).

Pāvils pamato visu ticīgo vienotību jau ar to vien, ka visi ticīgie kopīgi pieņem vienu euharistisko maizi:

• 1 Kor 10,16–17: "Svētības biķeris, ko svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar tā Kunga miesu? Kā viena maize, tā mēs daudzējie esam viena miesa, visi, kas ir šīs vienas maizes līdzdalībnieki."

Maize tiek izgatavota no daudziem graudiem un vīns tiek sagatavots no daudzām ogām.

Baznīctēvi te saskata simbolu visu ticīgo savstarpējai vienotībai vienā mistiskā miesā, ko izraisa sv. komūnija. Sal. Didahē 9,4; Ciprians, Ep. 63,13; Jānis Hrizostoms, In ep. I ad Cor. hom. 24,2.

Sv. Augustīns sevišķi uzsver, ka iekļaušanās Kristus mistiskajā miesā ir sv. komūnijas auglis. Euharistiju viņš svin kā "vienotības zīmi" un "mīlestības saiti": O sacramentum pietatis! O signum unitatis! O vinculum caritatis! (In Ioan. tr. 26,13).

Arī sv. Toms Euharistiju uzskata par "Baznīcas vienotības zīmi" (S. th. III 82,2 ad 3).

2. Euharistija uztur un stiprina pārdabisko dzīvi

Euharistijā kā dvēseles barība uztur un stiprina pārdabisko dvēseles dzīvi.

Sent. certa

Decretum pro Armenis, tāpat kā sv. Toms (S. th. III 79,1), māca: "Tāda pat iedarbība, kāda miesīgam ēdienam un miesīgam dzērienam ir uz miesas dzīvi, kas to uztur, spēcina, atjauno un iepriecina, šim sakramentam ir uz garīgo dzīvi." D 698.

1) Euharistijā uztur dvēseles pārdabisko dzīvi:

a) tā piešķir pārdabisku dzīvības spēku,

b) stiprinot caritas, tā netieši novājina nesakārtotās iekāres,

c) tā stiprina gribas spēku, lai tas var pretoties grēka kārdinājumiem.

Tridentas koncils Euharistiju nosauc par "pretindi. pateicoties kurai, mēs tiekam pasargāti no smagiem grēkiem" (D 875). Sal. S. th. III 79,6.

2) Euharistijā palielina un stiprina žēlastību dzīvi, spēcinot un nostiprinot pārdabisko žēlastības habitus, ar to saistītos ielietos tikumus un Svētā Gara dāvanas.

Euharistijā ir dzīvo sakraments, tādēļ tās saņemšanai nepieciešams žēlastības stāvoklis.

Tikai izņēmuma gadījumā (per accidens) tā izdzēš smagu grēku un piešķir pirmo žēlastību.

Tridentas koncils atmeta reformatoru mācību par to, ka Euharistijas galvenais auglis esot grēku atlaišana. Sal. S. th. III 79,3.

3) Euharistijā dziedē dvēseles slimības, dzēšot ikdienišķos grēkus un laicīgos grēku sodus.

Tridentas koncils to sauc par "pretindi, kas atbrīvo mūs no dienišķiem (ikdienišķiem) grēkiem" (875).

Ikdienišķo grēku un laicīgo grēku soda atlaišana notiek, pateicoties pilnīgas mīlestības aktiem, bet pilnīga mīlestība tiek pamodināta, pateicoties saņemtajam sakramentam.

Ikdienišķie grēki un laicīgie grēku sodi tiek atlaisti atkarībā no mīlestības pakāpes. Sal. S. th. III 79,4 u. 5.

4) Euharistijā nodrošina garīgu prieku, kas ļauj līksmi kalpot Kristum, ar prieku pildīt savus kristīgās dzīves pienākumus un nest upurus, ko tā prasa.

3. Debesu svētlaimes un nākamās augšāmcelšanās ķīla

Euharistija ir debesu svētlaimes un nākamās miesas augšāmcelšanās ķīla.

Sent. certa

Tridentas koncils Euharistiju nosauc par "mūsu nākamās godības un paliekošās svētlaimības ķīlu" (D 875).

Apsolījuma runā Jēzus saka:

• Jņ 6,54: "Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības."

Tāpat kā Svētie Raksti, arī baznīctēvi vēršas pret gnostiku uzskatu par to, ka nav miesas augšāmcelšanās; Euharistijā viņi saskata drošu ķīlu, kas nodrošina nākamo miesas augšāmcelšanos.

Antiohijas Ignācijs sauc Euharistiju par "pestīšanas līdzekli nemirstībai" un "pretindi, kas neļauj nomirt, bet dod pastāvīgu dzīvi Jēzū Kristū” (Ef. 20,2).

Irenejs pretojas gnostiķiem: "Kad mūsu miesas piedalās Euharistijā, tad tās vairs nav padotas iznīcībai, jo viņām ir mūžīga cerība uz augšāmcelšanos" (Adv. hær. IV 18,5; sal. V 2,2 f).

Sv. komūnijas iedarbība ex opere operato tās saņēmējam nāk tikai par labu.

Sv. komūnijas ex opere operantis iedarbību, pateicoties svēto sadraudzībai, var izmantot arī citu – dzīvo un mirušo – labā, aizlūdzot par tiem.

16. §. Euharistijas nepieciešamība

1. Maziem bērniem

Maziem bērniem Euharistija nav nepieciešama viņu pestīšanai.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret kalvinistu un grieķu ortodoksālajiem teologiem, pasludināja: Si quis dixerit, parvulis, antequam ad annos discretionis pervenerint, necessariam esse Eucharistiæ communionem, A.S. D 937. Sal. D 933,1922.

Nepastāv nedz likuma noteikta nepieciešamība (necessitas præcepti), nedz līdzekļa noteikta nepieciešamība (necessitas medii).

Saskaņā ar vienprātīgu Svēto Rakstu un Baznīcas tradīcijas liecību, mūžīgās svētlaimības sasniegšanai pietiek ar kristību. Sal.:

• Mk 16,16: "Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts."
• Rom 8,1: "Tāpēc tiem, kas nedzīvo saskaņā ar miesu, kas ir Jēzū Kristū, tagad vairs nav nekādas pazudināšanas."

Dzīve Kristū jau ir kristības rezultāts.

Kristībā saņemto attaisnošanas žēlastību nevar pazaudēt pirms prāta gadu sasniegšanas, jo nepieauguši bērni nav spējīgi izdarīt kādu personīgu grēku. D 933.

Sv. Augustīns (De peccat, meritis et remissione I 20,27; 24,34) Jēzus vārdus, kuri rakstīti Jņ 6,54, attiecina arī uz maziem bērniem, tomēr viņš runā ne vien par sakramentālu, bet arī par garīgu Kristus Miesas un Asiņu baudīšanu, t.i., par iekļaušanos Kristus Miesā, kas aizsākas kristībā un tiek pabeigta Euharistijā (turpat III 4,8). Sal.:

• Jņ 6,53–59: "Tad jūdi strīdēļās savā starpa, sacīdami: ka Viņš mums var dot est Savu miesu? Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, tas paliek Manī un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva labad, tā tie, kas Mani bauda, dzīvos Manis labad. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm. Ne tā, kā jūsu tēvi ēda mannu un nomira. Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi."

Piekrītot Augustīnam, arī sv. Toms māca, ka kristāmie saskaņā ar Baznīcas intenciju (objektīvi) vēlas saņemt Euharistiju, jo kristībā ir vērsta uz Euharistiju; tādēļādi kristāmie sasniedz Euharistijas rezultātu – iekļaušanos Kristus Miesā. S. th. III 73,3.

2. Pieaugušajiem

a) Pieaugušajiem Euharistijas saņemšana ar likuma noteiktu nepieciešamību (necessitate præcepti) ir nepieciešama viņu pestīšanai.

Sent. certa

Dieva likums, kas ieskanas jau iestādīšanas vārdos, skaidri parādās apsolījuma vārdos (Jņ 6,54), kuros teikts, ka mūžīgā dzīve ir atkarīga no Miesas un Asiņu baudīšanas. Sal.:

• Jņ 6,54: "Bet Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības."

Baznīca ir precizējusi šo pozitīvo Dieva likumu 4. Laterāna koncilā (1215) un Tridentas koncilā, nosakot, ka Euharistijā jāpieņem vismaz vienreiz gadā, proti, Lieldienās. D 437,891; CIC 895.

Pienākums stājas spēkā tad, kad ticīgais ir sasniedzis prāta gadus; tas ir aptuveni 7. dzīves gadu (D 2137).

b) Absolūta līdzekļa nepieciešamība (necessitas medii) nepastāv, pastāv vienīgi relatīva vai morāla nepieciešamība.

Kristietis, kurš ilgāku laiku brīvprātīgi atsakās no sv. komūnijas pieņemšanas, nevar pastāvīgi palikt žēlastības stāvoklī. Sal. Jņ 6,54.

Euharistijā ir dvēseles barība; no šī mērķa izriet tas, ka bez tās nevar ilgstoši paturēt pārdabisko dzīvi.

3. Komūnija zem vienas zīmes

Komūnija zem divām zīmēm katram atsevišķajam ticīgajam nav nepieciešama nedz kāda Dieva likuma dēļ, nedz arī kā pestīšanas līdzeklis.

De fide

Tridentas koncils, sekojot Konstancas koncilam un vēršoties pret hussītiem un reformatoriem, kuri uzskatīja, ka komūnija jāpieņem zem abām zīmēm (utrakisti), pasludināja, ka ir pilnīgi pieļaujama komūnija zem vienas zīmes: Si quis dixerit, ex Dei præcepto vel ex necessitate salutis omnes et singulos Christi fideles utramque speciem sanctissimi Eucharistiæ sacramenti sumere debere, A.S. D 934. Sal. 626.

Pamats tam ir klātesamības totalitāte zem katras atsevišķās zīmes.

Pretinieku atsaukšanās uz Jņ 6,53 utt. nevar kalpot par pierādījumu, jo, lai gan Kristus savā Euharistijas apsolījuma runā prasa baudīt viņa miesu un dzert viņa asinis, tomēr viņš nedod nekādus saistošus norādījumus attiecībā uz baudīšanas formu. Sal. D 930.

Pirmkristiešu laikā Euharistiju izņēmuma gadījumos, t.i., mājas komūnijas, bērnu komūnijas un slimnieku komūnijas gadījumā, pieņēma zem vienas zīmes.

Atcelt "laju biķeri" viduslaikos (12./13. gs.) lika praktiski apsvērumi, galvenokārt sakramenta apgānīšanas briesmas. Sal. S. th. III 80,12.

17. §. Euharistijas piešķīrējs

1. Izpildītājs

Konsekrācijas vara ir vienīgi derīgi iesvētītam priesterim.

De fide

4. Laterāna koncils (1215), vēršoties pret valdenziešiem, kuri atmeta hierarhiju un uzskatīja, ka visiem ticīgajiem ir dota vienāda vara, noteica: "Šo sakramentu var izpildīt vienīgi derīgi iesvētīts priesteris." D 430.Sal. D 424.

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoru mācību par vispārējo laju priesterību, definēja sevišķās priesterības iestādīšanu; tikai derīgi iesvētītiem priesteriem ir konsekrācijas vara. D 961,949.

Ņemot vērā Baznīcas hierarhisko uzbūvi, jāpieņem, ka Kristus dotais uzdevums "to dariet man par piemiņu" (Lk 22,19; 1 Kor 11,24) attiecas vienīgi uz apustuļiem un viņu sekotājiem. Sal.:

• Lk 22,15–20: "Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šīs lieldienas kopā ar jums, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka no šī laika tās vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu! Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas."
• 1 Kor 11,23–26: "Jo no tā Kunga es saņēmu, ko arī jums atstāju, ka Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Manai piemiņai! Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Svarīga nozīme ir tam, ka tradīcija šo uzdevumu arvien ir attiecinājusi vienīgi uz apustuļiem un viņu sekotājiem priesterībā – bīskapiem un presbiteriem, kurus tā uzskatīja par svēto noslēpumu izpildītājiem.

Pēc Justīna domām (Apol. I 65) "brāļu vadonis", t.i., bīskaps izpilda Euharistiju, bet diakoni izdala euharistisko maizi, vīnu un ūdeni visiem klātesošajiem un aiznes to klāt neesošajiem. Sal. Ciprians, Ep. 63,14; 76,3.

Nicejas koncils (can. 18) skaidri norāda, ka diakoniem nav varas pienest upuri, t.i., viņiem nepiemīt konsekrācijas vara.

Ap 13,1 utt., Did. 10,7; 13,3; 15,1 Jauj visai droši secināt, ka arī harizmātiski apdāvinātie Pirmbaznīcas "pravieši" svinēja Euharistiju.

• Ap 13,1–3: "Antiohijas baznīcā bija pravieši un mācītāji, starp kuriem Barnaba un Sīmanis, saukts Melnais, un ķirēnietis Lūcijs, un Manahēns, kas bija uzaudzis kopā ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad viņi kalpoja tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja tiem: Nošķiriet Man Sauļu un Bar nabu darbam, kādam Es tos esmu aicinājis! Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un tiem rokas uzlikuši, atlaida tos."

Tas nav pretrunā ar Tridentas dogmu, jo varam pieņemt, ka viņiem tāpat kā apustuļiem bija dota priesteru vara, pateicoties tiešam Dieva aicinājumam. Sal. Gal 1,1; S. th. III 64,3.

• Gal 1,1: "Pāvils, apustulis ne no cilvēkiem, ne caur cilvēku, bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu, kas Viņu uzmodināja no miroņiem."

2. Piešķīrējs

Euharistijas likumīgais piešķīrējs ir priesteris; ārkārtējais piešķīrējs ir diakons (ar vietējā ordinārija vai prāvesta atļauju kāda svarīga iemesla dēļ).

CIC 845

Sv. Toms priesteru pirmtiesību pamatotību pamato ar:

1) komūnijas saistību ar konsekrāciju;

2) priestera vidutāja stāvokli starp Dievu un tautu;

3) sakramentam pienākošos godu, ka prasa (izņemot nepieciešamības gadījumus), lai to aizskar vienīgi priestera svētītās rokas. S. th. III 82,3.

Kamēr komūnija tika piešķirta zem abām zīmēm, sv. maizi dalīja bīskaps vai priesteris, bet sv. asinis – diakons. Sal. Ciprians, De lapsis 25.

18. §. Euharistijas saņēmējs

1. Derīgas saņemšanas nosacījumi

Euharistijas sakramentu var derīgi saņemt ikviens derīgi kristīts cilvēks, kas atrodas svētceļnieka stāvoklī, to var saņemt arī mazi bērni.

 

De fide

D 933.

Kristīgajā senatnē nokristītie bērni saņēma arī Euharistiju. Sal. Ciprians, De lapsis 25; Const. Apost. VIII 13,14.

2. Cienīgas saņemšanas nosacījumi

Lai cienīgi saņemtu Euharistiju, nepieciešams žēlastības stāvoklis un pareizs un dievbijīgs noskaņojums.

De fide (attiecībā uz žēlastības stāvokli)

Tridentas koncils nosodīja reformatoru mācību, ka vienīgi ar ticību (fides informis), pietiek, lai sagatavotos Euharistijas saņemšanai (D 893).

Koncils noteica, ka smagiem grēciniekiem, pirms Euharistijas saņemšanas ir jāpieņem gandarīšanas sakraments, ja vien tas ir iespējams.

Vienīgi ārkārtējā gadījumā pietiek ar pilnīgu nožēlu. D 880,893. CIC 807,856.

No otras puses Baznīca atmeta rigorozās prasības, ko izvirzīja jansenisti, kas uzskatīja, ka pilnvērtīga sagatavošanās uz sv. komūniju prasa pilnā mērā gandarīt par izdarītajiem grēkiem un mīlēt Dievu ar pilnīgi tīru Dieva mīlestību (D 1312 f).

Pijs X Komūnijas dekrētā (1905) pasludināja, ka nevienu, kas atrodas žēlastības stāvoklī un kam ir pareizs un dievbijīgs noskaņojums, t.i., kas iet pie Dieva galda pārdabiska iemesla rosināts, nedrīkst atturēt pieņemt sv. komūniju. D 1985.

Tā kā ex opere operato izraisītās žēlastības pakāpe ir atkarīga no saņēmēja subjektīvās dispozīcijas, tad sv. komūnijas saņemšana prasa labu iepriekšēju sagatavošanos un atbilstošu pateicību, kas seko komūnijas saņemšanai. D 1988.

Žēlastības stāvokļa nepieciešamību var pamatot ar Svēto Rakstu izteikumiem.

Pāvils nopietni aicina pārbaudīt pašiem sevi:

• 1 Kor 11,27–29: "Tātad, kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers tā Kunga biķeri, tas noziegsies pret tā Kunga Miesu un Asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams tā Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu."

Pirms Euharistijas iestādīšanas veiktā kāju mazgāšana (Jņ 13,4 utt.) nav vienīgi pazemības akts, bet arī simboliska norāde uz to, ka Euharistijas saņemšanai nepieciešama sirdsapziņas tīrība:

• Jņ 13,4–5: "No mielasta piecēlies, novilka Savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies."

Baznīctēvi no pašiem pirmsākumiem par Euharistijas auglīgas saņemšanas priekšnoteikumu uzskata kristību un sirdsapziņas tīrību. Sal. Didahē 9,5; 10,6; 14,1; Justins, Apol. I 66.

Austrumu liturģijās priesteris (bīskaps) pirms sv. komūnijas piešķiršanas ticīgajiem uzsauc: "Sancta sanctis (Святая святым)".

Augustīns komunicējošos aicina iet pie altāra ar tīru sirdsapziņu (In Ioan. tr. 26,11).

Necienīgi pieņemta komūnija ir sakrilega. Sal.:

• 1 Kor 11,27–29: "Tātad, kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers tā Kunga biķeri, tas noziegsies pret tā Kunga Miesu un Asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams tā Kunga miesu, ēd un dzer sev tiesu."

Tieši grēki pret Dievu (Dieva nīšana, Dieva zaimošana) un pret Kristus cilvēciskumu (krustā sišana, Jūdasa nodevība) tomēr ir objektīvi smagāki grēki nekā Kristus Miesas un Asiņu sakramenta necienīga pieņemšana. Sal. S. th. III 80,5.

Aiz godbijības pret sakramentu un lai novērstu necienīgu sakramenta pieņemšanu (1 Kor 11,21), Baznīca jau kopš seniem laikiem prasīja miesas sagatavošanu Euharistijas saņemšanai – atturēšanos no ēšanas, sākot no pusnakts. D 626; CIC 858. Sal.:

• 1 Kor 11,20–21: "Kad jūs sanākat kopā, tad tas vairs nav tā Kunga vakarēdiena baudīšanai; jo katrs steidzas paņemt ēšanai savu ēdienu, un tā dažs paliek izsalcis, bet dažs piedzeras."

Augustīns uzskata, ka "visā pasaulē" pastāvošais paradums, kuru apliecina arī Tertulliāns (Ad uxorem II 5) un Hippolits (Trad. Apost.), pieņemt Euharistiju tukšā dūšā (izņemot iestādīšanas gadadienu), ir Svētā Gara pavēle.

Kā iemeslu viņš min "tik augstam sakramentam pienākošos cieņu" (Ep. 54,6, 8).

Pija XII Apustuliskā konstitūcija (6.1.1953) un Motu proprio "Sacram Communionem" (19.3.1957) noteica citus likumus attiecībā uz euharistiskā gavēņa ievērošanu.

3. daļa — Euharistija kā Upuris

1. nodaļa. Svētā Mises Upura īstenums

I9.§. Euharistijas upurraksturs saskaņā ar Baznīcas mācību

Attiecībā uz upura jēdzienu skat. Mācību par pestīšanu § 8,1.

1. Baznīcas mācība

Svētā Mise ir patiess un īstens upuris.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoru uzbrukumiem, kuri noliedza Euharistijas upurraksturu vai arī pieņēma to vienīgi kā upuri neīstenā vārda nozīmē, pasludināja, ka Euharistija ir patiess un īstens upuris: Si quis dixerit, in Missa non offeri Deo verum et proprium sacrificium, aut quod offeri non sit aliud quam nobis Christum ad manducandum dari, A.S. D 948.

Pirms reformatoriem to, ka Mises Upuri ir iestādījis Kristus, apstrīdēļa Viklifs. D 585.

Reformatoru smagā apsūdzība izriet no nepareiza pieņēmuma, ka Mises Upuris – saskaņā ar katolisko mācību – esot patstāvīgs upuris līdzās Kristus Krusta Upurim un kā tāds priestera upurēšanas darbības rezultātā ex opere operato piešķirot personīgo grēku un grēku sodu piedošanu (Apologia Conf. Art. 24).

Sal. Luters, Articuli Smalc. P. II Art. 2; Kalvins, Inst. christ. rei. IV 18,1–3; Heidelbergas katehisms, 80. jautājums ("nolādētā elkdievība").

2. Atšķirība starp sakramentu un upuri

Lai gan Euharistijas sakraments un upuris tiek izpildīti ar vienas un tās pašas konsekrācijas darbības palīdzību, tomēr tie ir divi dažādi jēdzieni.

Sakraments ir Euharistija, ciktāl Kristus tajā tiek baudīts kā dvēseles barība.

Euharistija ir upuris, ciktāl Kristus tajā upurē pats sevi Dievam kā upurdāvanu: rationem sacrificii habet, inquantum offertur, rationem sacramenti autem, inquantum sumitur, et ideo effectum sacramenti habet in eo, qui sumit, effectum autem sacrificii in eo, qui offert vel in his, pro quibus offertur. S. th. III 79,5.

Sakramenta primārais mērķis ir cilvēka svētdarīšana, upura primārais mērķis – Dieva godība.

Kā sakraments Euharistijā ir paliekoša realitāte (res permanens), kā upuris tā ir pārejoša darbība (actio transiens).

20. §. Euharistijas upurraksturs saskaņā ar Svēto Rakstu liecību

1. Pierādījumi no Vecās derības

a) Melhizedeka upuris – Sv. Mises Upura pirmtēls Radīšanas grāmata stāsta:

• Rad 14,18–20: "Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija Visaugstā Dieva priesteris. Un viņš to svētīja un sacīja: Lai svētī Ābrahamu Visaugstais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās."

Pēc tradicionālā skaidrojuma Melhizedeks iznesa maizi un vīnu (proferens nevis offerens), lai tādēļādi Dievam pienestu upuri, kā tas bija parasts svinot uzvaru, un nevis lai atspirdzinātu nogurušos karotājus.

Šādam traktējumam par labu runā skaidrā norāde uz Melhizedeka priesterību.

Priestera specifiskā darbība ir upuris.

Kristus, saskaņā ar Ps 109,4 un Ebr 5,6; 7,1 mesiānisko pravietojumu, ir priesteris pēc Melhizedeka kārtas, t.i., karalis un priesteris reizē; saskaņā ar tradīcijas skaidrojumu, viņš nes līdzīgu upuri kā Melhizedeks. Sal.:

• Ps 109,4: "Kungs zvērēja reiz, un Viņš to nenožēlos: Tu esi priesteris mūžam pēc Melhizedeka kārtas."
• Ebr 5,6: "Kā arī Viņš citā vietā saka: Tu esi priesteris mūžīgi saskaņā ar Melhizedeka iekārtu."
• Ebr 7,1–3: "Šis Melhizedeks, Salemas ķēniņš, visaugstā Dieva priesteris, izgāja pretim Ābrahamam, kad tas, satriecis ķēniņus, atgriezās atpakaļ, un svētīja viņu. Viņam arī Ābrahams piešķīra desmito daļu no visa; tulkojumā viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, bet tad Salemas ķēniņš, tas ir, miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts grāmatas; viņam nav ne dienu sākuma, ne dzīves gala. Tā viņš pielīdzināms Dēlam un paliek priesteris uz mūžiem."

Šo upuri var redzēt vienīgi viņa Miesas un Asiņu upurēšanā zem maizes un vīna zīmēm Pēdēļo vakariņu laikā un Svētajā Misē.

Gan jūdu (Philo), gan kristīgā tradīcija pieņem, ka Melhizedeks ar maizi un vīnu pienesa upuri Dievam.

Baznīctēvi Melhizedeka upuri saskata euharistiskā upura pirmtēlu.

Augustīns saka: "Tur pirmo reizi parādījās upuris, kuru tagad Kristus upurē Dievam visā pasaulē" (De civ. Dei XVI 22). Sal. Ciprians, Ep. 63,4; Hieronīms, In Matth. IV 26,26; Kanona lūgšana "Supra quæ".

b) Pravieša Malahija pravietojums

Malahija grāmatā Dievs ar pravieša muti runā uz jūdu priesteriem:

• Mal 1,10–11: "Kaut jel kāds no jums labāk būtu tūliņ aizslēdzis dievnama durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz mana altāra! Man ir sveša jebkāda patika pret jums, – saka Kungs Cebaots, – un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas! Bet no saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā, lielā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo manam vārdam jākļūst augstam un varenam pagānu starpā, – saka Kungs Cebaots."

Dievs šeit noraida jūdu priesteru nešķīstos upurus un dod cerības uz jaunu, tīru upuri.

Ar jauno tīro upuri nevar saprast pagānu, prozelītu un diasporas jūdu upuri; pagānu upuri bija elku upuri, tādēļ tie nebija šķīsti upuri (sal. 1 Kor 10,20), bet prozelītu un diasporas jūdu upuri netika pienesti "visās malās”. Sal.:

• 1 Kor 10,20: "Bet ko pagāni upurē, to viņi upurē ļaunajiem gariem, bet ne Dievam. Bet es negribu, ka jūs būtu ļauno garu līdzdalībnieki. Jūs nevarat dzert tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri."

Pie tam ārpus Jeruzalemes pienestie diasporas jūdu upuri skaitījās nelikumīgi.

Pasludinātais Dieva godināšanas un jaunā upura universālums skaidri norāda uz mesiānisko laiku. Sal.:

• Ps 21,28–32: "To pieminēs un atgriezīsies pie Kunga visas zemes malas, un Viņa priekšā zemosies visas tautu ciltis, jo Kungam pieder valstība, un Viņš pats ir tautu Valdnieks. Viņu vienīgo pielūgs visi, kas atdusas zemē, Viņa priekšā zemosies visi, kas nolaižas pīšļos. Un mana dvēsele dzīvos Viņam, mani pēcnācēji kalpos Viņam, tie stāstīs par Kungu nākamām paaudzēm, un sludinās Viņa taisnību tautai, kas vēl dzims, 'ko darījis Kungs'."
• Is 49,6: "Un tad Viņš teica: Tas ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Izraēļa bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu pagāniem, ka tu būtu manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam."

Ar to nevar būt domāts Krusta Upuris, jo tas tika pienests tikai vienā vienīgā vietā.

Pravietojums piepildījās svētajā Mises Upurī, kurš tiek pienests "visās vietās" (morālās vispārējības nozīmē) un, ņemot vērā upurdāvanas un pirmo upurpriesteri, ir tīrs upuris. Sal. D 939.

Jau senākā tradīcija Malahija pravietojumu attiecināja uz Euharistiju. Sal. Didahē 14,3; Justins, Dial. 41; Irenejs, Adv. hær. IV 17,5; Augustins, Tract. adv. Jud. 9,13.

c) Isaja pravietojums

Isajs mesiāniskajam laikam pasludina priesterību no pagānu vidus:

• Is 66,21: "Un arī no viņiem Es ņemšu kādus par priesteriem – Ievītiem, – saka tas Kungs."

Īpašs priestera stāvoklis pēc Vecās derības izpratnes nav iedomājam bez upura.

2. Pierādījums no Jaunās derības

a) Mises Upura iestādīšana

Par Euharistijas upurraksturu liecina jau tas fakts, ka Kristus savu miesu un savas asinis darīja klātesošas zem atšķirīgām zīmēm un līdz ar to – upura formā.

Atšķirīgās zīmes simboliski attēlo Krusta Upuri izdarīto Kristus Miesas reālo atdalīšanu no viņa asinīm.

Iestādīšanas vārdi apstiprina Euharistijas upurraksturu.

Sakot vārdus: "Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu!" un "Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas", Kristus pasaka, ka viņa miesa ir Upurmiesa un viņa asinis – Upurasinis.

Izteicieni "atdot savu miesu", "izliet asinis" ir Bībeles upurtermini, kas nozīmē patiesa un īstena upura upurēšanu.

Tālāk Kristus sauc savas asinis par derības asinīm.

Tā kā Dieva Vecā Derība ar Izraēlu tika noslēgta, pienesot asins upuri (Izc 24,8), tad Bībeles izpratnē derības asinis ir tās pašas Upurasinis.

• Izc 24,8: "Un Mozus paņēma asinis un slacīja pār tautu, un sacīja: Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ir ar jums slēdzis, pamatodamies uz visiem šiem vārdiem."

No lietoto divdabju tagadnes formām (Mt, Mk, Lk) izriet, ka upurēšana tiek izdarīta tagadnē, vakarēdiena laikā.

Tomēr valodas ziņā, iespējams, domāta arī tuvākā nākotne; pēc būtības nevar izslēgt arī atdevi un asins izliešanu pie krusta, jo citādi vakarēdiens kļūtu par patstāvīgu, līdzās Krusta Upurim stāvošu upuri.

Tā kā saskaņā ar iestādīšanas vārdiem, starp vakarēdienā klātesošo miesu un klātesošajām asinīm, un pie Krusta Upurēto miesu un upurētajām asinīm pastāv skaitliska identitāte, tad jāsecina, ka līdz ar Miesu un Asinīm kļūst klātesoša arī atdeve pie krusta.

Jo īpaši uz to norāda Lk 22,20 izteiksmes forma, kas runā par vakarēdiena kausa izliešanu. Sal.:

• Lk 22,20: "Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā Derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas."

No uzdevuma: "Dariet to Manai piemiņai!" (Lk 22,19; sal. 1 Kor 11,24) izriet, ka euharistiskajam upurim jākļūst par ilgstošu Jaunās Derības iestādījumu.

• Lk 22,19: "Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet Man par piemiņu!"
• 1 Kor 11,23–24: "Jo no tā Kunga es saņēmu, ko arī jums atstāju, ka Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja:Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet Manai piemiņai!."

b) Norādījumi uz Mises Upuri

• Ebr 13,10: "Mums ir altāris; no tā ēst nav tiesības tiem, kas kalpo teltij."

"Ēst no altāra" nozīmē baudīt upurveltes, kas tiek upurēts uz altāra.

Izteikums burtiskā nozīmē attiecas uz Euharistijas baudīšanu, bet pārnestā nozīmē – uz Kristus krusta nāves augļu baudīšanu.

Konteksts vairāk runā par labu otrajam skaidrojumam.

1 Kor 10,16–21 runā par Euharistijas baudīšanu un jūdu un pagānu upurēdienu baudīšanu, norādot, ka nevar būt par "Kunga galda" dalībnieku un par 'jauno garu galda" dalībnieku

• 1 Kor 10,16–21: "Svētības biķeris, ko svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Un maize, ko laužam, vai tā nav kopība ar tā Kunga miesu? Kā viena maize, tā mēs daudzējie esam viena miesa, visi, kas ir šīs vienas maizes līdzdalībnieki. Skatiet Izraēli pēc miesas: vai tie, kas ēd upurdāvanas, neņem līdzdalību pie altāra? Vai tad es saku, ka elkupuris kas ir, vai ka elki kas ir? Bet ko pagāni upurē, to viņi upurē ļaunajiem gariem, bet ne Dievam. Bet es negribu, ka jūs būtu ļauno garu līdzdalībnieki. Jūs nevarat dzert tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri. Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki."

Tātad argumentācija izriet no tā, ka Euharistijā ir upurēdiens; bet upurmaltīte nav iespējama bez iepriekšējas upura pienešanas. Sal. D 939.

21. §. Euharistijas upurraksturs saskaņā ar tradīcijas liecību

1. Pirmsnicejas liecinieki

A. Harnaks un Fr. Vīlands apgalvo, ka pirmajos divos gadsimtos Baznīca pazina vienīgi subjektīvu, garīgu slavas, pielūgsmes un pateicības upuri.

Tikai Irenejs (pēc Hamaka – tikai Ciprians) subjektīvā upura vietā likuši objektīvu taustāmu upuri – Kristus Miesu un Asinis.

Tomēr Baznīcas tradīcijas senākās liecības rāda, ka Baznīca Euharistijā arvien ir redzējusi objektīvu upuri.

Didahe (c. 14) norāda: "Sapulcējušies katrā Kunga dienā, dalieties maizē un pateicieties, pēc tam, kad esat atzinušies savos grēkos, lai jūsu upuris būtu tīrs. Nebiedrojietis ne ar vienu, kam ir kāds strīds ar savu biedru, līdz kamēr viņi nav savā starpā izlīguši, lai jūsu upuris netiktu profanēts. Jo tas ir upuris, par kuru runāja Kungs: "Visās vietās un visos laikos man tiek upurēts tīrs upuris, jo Es esmu liels Karalis, saka Kungs, un Manu vārdu apbrīno visas tautas." Sal.:

• Mal 1,10–11.14: "Kaut jel kāds no jums labāk būtu tūliņ aizslēdzis dievnama durvis, lai jūs nededzinātu velti uguni uz mana altāra! Man ir sveša jebkāda patika pret jums, – saka Kungs Cebaots, – un upuru devas no jūsu rokām Man nav pieņemamas! Bet no saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā, lielā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo manam vārdam jākļūst augstam un varenam pagānu starpā, – saka Kungs Cebaots.... Nē, lai nolādēts ir krāpnieks, kam viņa ganāmā pulkā ir veselīgs pieaudzis auns, bet kas, dodams tam Kungam īpašu solījumu, ziedo Viņam kādu mazvērtīgu dzīvnieku! Jo Es esmu liels un varens valdnieks, – saka tas Kungs Cebaots, – un mans vārds ir bijājams tautu vidū!"

Euharistiskā upura līdzāsnostādīšana Malahija pravietotajam upurim un atsaukšanās uz Mt 5,23 utt. runā par labu tam, ka Euharistijā ir domāta kā ārēja upurdāvana. Sal.:

• Mt 5,23–24: "Bet ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminēsi, ka tavam brālimir kas pret tevi, atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu!"

Romas Klements (ap 96) uzskata, ka bīskapu uzdevums ir upurdāvanu upurēšana.

Kor. 44,4: "Tas mums nebūs nekāds mazais grēks, ja mēs tos, kas nevainojami un svēti ir pienesuši dāvanas, izstumsim no episkopāta."

Izteiciens "pienesuši dāvanas" norāda uz vielisku upurdāvanu.

Antiohijas Ignācijs († ap 107) norāda uz Euharistijas upurraksturu ar to, ka par Euharistiju un altāri viņš runā vienā kopsakarībā; bet altāris taču ir upurēšanas vieta.

Filad. 4: "Tātad padomājiet par to, ka jūs svinat tikai vienu Euharistiju; jo ir tikai viena mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesa un tikai viens kauss, kas mūs vieno ar viņa asinīm, tikai viens altāris, tāpat kā ir tikai viens bīskaps kopā ar presbitēriju un diakoniem." Sal. Ef. 5,2.

Moceklis Justīns († ap 165) no spitālības izdziedinātā cilvēka kviešu miltu upurī saskata Euharistijas pirmtēlu.

Malahija pravietotais tīrais upuris, kuru pienesīs visās vietās, pēc Justīna domām ir "Euharistijas maize un Euharistijas biķeris" (Dial. 41).

Euharistijas maize, saskaņā ar Apol. I 66, ir Kristus Miesa, bet Euharistijas biķeris ir viņa asinis.

Lionas Irenejs († ap 202) māca, ka Kristus Miesa un Asinis ir "Jaunās Derības jaunais upuris”, "kuru Baznīca saņēma no apustuļiem un kuru tā pienes Dievam visā pasaulē".

Euharistijā ir Malahija pravietojuma piepildījums (Adv. hasr. IV 17,5; sal. IV 18,2 u. 4).

Tertulliāns († pēc 220) piedalīšanos Euharistijas svinēšanā sauc par "stāvēšanu pie Dieva altāra", bet sv. komūniju – par "piedalīšanos upurī" (participatio sacrificii; De orat. 19).

Ciprians († 258) māca, ka Kristus, būdams priesteris pēc Melhizedeka kārtības, "pienesa Dievam Tēvam upuri, un proti tādu pašu, kādu bija pienesis Melhizedeks, t.i., maizi un vīnu, proti – savu miesu un savas asinis” (Ep. 63,4).

"Priesteris, kas dara to, ko reiz darīja Kristus, patiesībā pārstāv Kristu un Baznīcā pienes Dievam Tēvam patiesu un pilnīgu upuri, ja viņš sāk upurēt tā, kā pats Kristus reiz ir upurējis" (Ep. 63,14).

2. Pēcnicejas liecinieki

Pēcnicejas perioda izcilākie liecinieki ir Jeruzalemes Cirills, Jānis Hrizostoms, Ambrozijs un Augustīns.

Jeruzalemes Cirills († 386) 5. mistagoģiskajā katehēzē apraksta tā laika Jeruzalemē notiekošas tipiskas Euharistijas svinības.

Euharistijas svinēšanu viņš sauc par garīgu upuri, par bezasiņu dievkalpojumu, par samierināšanās upuri (n. 8).

Upurdāvana ir "par mūsu grēkiem noslepkavotais Kristus" (n. 10).

Jānis Hrizostoms († 407) katoliskās priesterības augsto cieņu pirmām kārtām pamato ar euharistiskā upura pārākumu par citiem upuriem, jo tā upurdāvana ir Kristus Kungs (De sacerd. III4).

Viņš māca: "Lai jūsos ir godbijība, godbijība pret šo galdu, kurā mēs visi dalāmies, godbijība pret Kristu, kurš ir ticis nogalināts mūsu dēļ, godbijība pret upuri, kas atrodas uz šī galda" (In Rom. hom. 8,8).

Ambrozijs († 397) māca, ka Svētās Mises Upurī Kristus ir upurdāvana un upurētājpriesteris reizē: "Pat, ja tagad nevar redzēt to, ka tiek upurēts Kristus, tomēr viņš tiek upurēts virs zemes tad, kad tiek upurēta Kristus Miesa. Jā, tas parādās, ka viņš pats mūsos upurē, jo viņa vārds svētdara upuri, kas tiek pienests" (In Ps. 38,25).

Augustīns († 430) apliecina, ka "Baznīcas ikdienas upuris" ir sakraments, t.i., Kristus vienreizējā Krusta Upura noslēpumainais attēls, kurā Kristus bija upurdāvana un upurētājpriesteris vienā personā (De civ. Dei X 20; sal. Ep. 98,9).

Kristiešu upuris ir Malahija pravietotais universālais upuris (Tract. adv. Jud. 9,13).

Tāpat kā baznīctēvi, arī Svētās Mises senās liturģijas apstiprina Euharistijas upurraksturu.

Sal. Tmuisas Serafiona upurēšanas lūgšanu (anaforu) un romiešu Svētās Mises kanona lūgšanas, kas seko konsekrācijai.

Sholastika būtiskajā palika stāvam patristikas pozīcijās. Sal. S. th. III 83,1.

Daudzie Svētās Mises skaidrojumi viduslaikos vairāk pievērsās Svētā Mises Upura liturģiskajai nekā dogmātiskajai pusei.

Svētās Mises Upura mācības dziļāks pamatojums un spekulatīva attīstība palika Jauno laiku teoloģijas uzdevums.

2. nodaļa. Svētās Mises Upura būtība

22. §. Svētās Mises Upura un Krusta Upura savstarpējas attiecības

1. Svētās Mises Upura relatīvais raksturs

Svētās Mises Upurī tiek sakramentāli attēlots Kristus Krusta Upuris, veikta tā atcere un pielietots tā pestīšanas spēks.

Sent. certa

Krusta Upuris ir absolūts upuris, jo tas nav nedz nākamā upura pirmtēls, nedz pagātnes upura atjaunojums.

Turpretī Svētās Mises Upuris ir relatīvs upuris, jo tas atrodas būtiskās attiecībās ar Krusta Upuri.

Tridentas koncils māca: Kristus atstāja savai Baznīcai redzamu upuri, "kam bija sakramentāli jāattēlo tas redzamais upuris, kas ir ticis nests pie krusta, jāsaglabā tā piemiņa līdz pat pasaules beigām un jāpielieto tā svētdarošais spēks, piedodot grēkus, kurus mēs izdarām ik dienas". D 938.

Balstoties uz šo izskaidrojumu un tuvāk raksturojot Svētās Mises Upura attiecības ar Krusta Upuri, varam teikt, ka Svētās Mises Upuris ir:

1) sakramentāls attēlojums (repræsentatio);

2) piemiņa (memoria);

3) pielietojums (applicatio).

Svētās Mises Upuris ir Kristus Krusta Upura sakramentāls attēlojums, jo te Kristus Upurmiesa un Upurasinis zem atdalītām zīmēm kļūst reāli klātesošas un attēlo Kristus Miesas un Asiņu simbolisku atdalīšanu pie krusta.

Tālāk Svētās Mises Upuris līdz pat laiku beigām ir pastāvīga Krusta Upura piemiņa, uz ko īpaši norāda konsekrācijai sekojošā anamnēze.

Tomēr Svētās Mises Upuris nav vienīgi svinīga atcere (D 950), bet patiess un īstens upuris.

Visbeidzot Svētās Mises Upuris ir Krusta Upura augļu pielietojums cilvēku dzīvē, kuriem visiem ir nepieciešama pestīšana.

Catechismus Romanus Svētās Mises Upura attiecības ar Krusta Upuri sauc par atjaunošanu (instauratio; II 4,68.74).

No Svētās Mises Upura relatīvā rakstura izriet, ka Mises Upuris neko nepieliek klāt Krusta Upurim.

Svētās Mises Upuris savu spēku smeļ Krusta Upurī un pielieto tā augļus atsevišķu cilvēku dzīvē. Sal. D 951.

Svētajos Rakstos Mises Upura attiecības ar Krusta Upuri ieskanas:

1) iestādīšanas vārdos (miesas atdeve, asins izliešana);

2) Kristus uzdevumā: "Dariet to Manai piemiņai!";

3) Pāvila paskaidrojumā:

• 1 Kor 11,26: "Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāks."

Starp baznīctēviem jau Justīns Kunga ciešanu piemiņu min kopā ar Euharistijas svinēšanu (Dial. 117,3).

Pēc Augustīna domām Baznīcas ikdienas upuris ir Krusta Upura noslēpumains attēlojums (De civ. Dei X 20). Sal. Ciprians, Ep. 63,9 u. 17.

2. Svētās Mises Upura būtiskā identitāte ar Krusta Upuri

Svētās Mises Upuri un Krusta Upurī ir identiska upurdāvana un identisks upurētājpriesteris; atšķiras vienīgi upurēšanas veids.

Sent. certa

Tridentas koncils pasludināja: Una eademque est hostia, idem nunc offerens sacerdotum ministerio, qui se ipsumtunc in cruce obtulit, sola offerens ratione diversa. S 940. Sal. Pija XII enciklika "Mediator Dei" (1947).

Upurdāvana ir Kristus Miesa un Asinis, t.i., (per concomitantiam) viss Dievcilvēks Jēzus Kristus.

Sakramentālās zīmes upurdāvanai piešķir jutekļiem tveramu klātesamību, taču pašas par sevi tās nav upurdāvana.

Primārais upurētājpriesteris ir Jēzus Kristus, kurš cilvēcisko priesteri izmanto kā savu kalpu un aizvietotāju, ar kura rokām Kristus izpilda konsekrāciju.

Pēc tomistu domām katrā Svētajā Misē Kristus veic arī aktuālu, tiešu upurdarbību, tomēr tā nav daudzu secīgu atdeves aktu summa, bet viens vienīgs nepārtraukts apskaidrotā Kristus upurēšanas akts.

Ari upurēšanas mērķis Svētās Mises Upuri ir tas pats kas Krusta Upurī:

1) primārais mērķis – Dieva gods;

2) sekundārais mērķis – gandarīšana, pateicība un lūgumu izteikšana.

Upurdāvana un primārais upurētājpriesteris ir skaitliski identiski, bet ārējā upurdarbība ir skaitliski un specifiski atšķirīga.

Krustā upurdāvana tika pienesta asiņainā veidā, reāli šķirot Kristus Miesu no Viņa asinīm (immolatio realis).

Turpretī Svētajā Misē upurdāvana tiek pienesta bezasiņu veidā, Kristus Miesu no Viņa asinīm šķirot mistiskā veidā (immolatio mystica).

23. §. Svētās Mises Upura fiziskā būtība

Jautājums par Svētās Mises Upura fizisko būtību ir šis: Kurā Svētās Mises daļā notiek īstenā uprdarbība?

1. Negatīvais nosacījums

a) Būtiskā upurdarbība nenotiek Offertorija laikā, jo īstās upurdāvanas nav maize un vīns, bet gan Kristus Miesa un Asinis (D 949: ut... offerent corpus et sanguinem suum).

Maizes un vīna pienešana kalpo tikai upura sagatavošanai.

b) Par būtisku upurdarbību nevar uzskatīt arī priestera komūniju, jo upurmaltīte nepieder pie upura būtības.

Pastāv taču arī tādi īsti upuri, kuros upurmaltītes nav, piem., Kristus Krusta Upuris.

Pie tam upurmaltīti var baudīt vienīgi tad, ja iepriekš ir ticis izpildīts upurēšanas akts.

Tāpat komūnija netiek piešķirta Kristus – primārā upurpriestera – vārdā.

Komūnijas primārais mērķis nav Dieva gods, bet gan tās saņēmēja labums, un komūnija neattēlo Kristus upuri.

Pret komūnijas pielīdzināšanu būtiskajai upurdarbībai vēršas arī Tridentas koncils, pasludinot, ka "tikt upurētam ir kaut kas cits, nekā baudīt Kristu" (D 948).

c) Būtisko upurdarbību neveido arī priestera komūnija saistībā ar konsekrāciju, kā to apgalvoja daudzi destrukcijas teorijas pārstāvji.

Destrukcijas teorijas piekritēji (piem., Bellarmins, J. de Lugo) uzskatīja, ka pie upura būtības pieder upurdāvanu iznīcināšana.

Nemaz nerunājot par to, ka priekšnoteikumi ir loti nedroši, komūnijā patiešām nenotiek īsto upurdāvanu iznīcināšana, bet vienīgi zīmju iznīcināšana.

Pret šo uzskatu runā arī b) punktā minētie iemesli.

Priestera komūnija nav konstruktīva, tomēr integrējoša Svētā Mises Upura sastāvdaļa, jo tā kā ēdamais upuris ir vērsta uz upurēdiena baudīšanu.

Ticīgo komūnija nav nepieciešama nedz Mises Upura derīgumam, nedz atļautībai, tomēr tā ir loti vēlama. D 955. Sal. D 944,1528.

d) Būtiska upurdarbība nav arī uzupurēšanas lūgšana pēc pārvēršanas (J. Eks), jo priesteris to nesaka Kristus vārdā, bet pats savā vārdā un draudzes vārdā.

Šo lūgšanu nav iestādījis Kristus, tādēļ ārkārtējos gadījumos tā var izpalikt.

e) Hostijas laušana (M. Kano) un zīmju sajaukšana nepieder pie būtiskās upurdarbības; jo šie riti netiek izpildīti tieši ar upurdāvanām, bet ar zīmēm; ārkārtējos gadījumos tos var neizpildīt.

Pie tam sajaukšanas ritu ir izveidojusi Baznīca.

2. Pozitīvais nosacījums

Būtiskā upurdarbība ir vienīgi pārvēršana.

Sent. communis

Pārvēršanu ir iestādījis Kristus un to izpilda priesteris Kristus vārdā, pārvērsdams īstenās upurdāvanas.

Pārvēršana ir Kristus Krusta Upura attēlojums.

Lai notiktu upuris, ir nepieciešama divkārša konsekrācija, kas sakramentālā veidā attēlo Krusta Upuri notikušo Kristus Miesas šķiršanu no asinīm.

Naciances Gregors māca, ka, izrunājot konsekrācijas vārdus, priesteris "ar bezasiņu griezienu atdala Kunga miesu no asinīm, izmantojot savu balsi kā zobenu" (Ep. 171).

Sekojot baznīctēvu izteiksmes veidam, teologi runā par bezasiņu jeb mistisko dievišķā upurjēra nokaušanu (immolatio incruenta, mactatio mystica).

Arī Toms par euharistisko upurdarbību uzskata konsekrāciju. S. th. III 82,10.

24. §. Svētās Mises Upura metafiziskā būtība

Jautājums par Svētās Mises Upura metafizisko būtību ir šis: Kas konsekrāciju, precīzāk sakot, dubultkonsekrāciju, dara par upurdarbību?

1. Iespējamais atrisinājums

Pienešanas aktā (oblācijā), kas veido upurdarbības būtību, ir jāizškir ārēja, kulta puse un iekšēja, garīga puse.

Ārējo pienešanu veido sakramentāla, mistiska Kristus Miesas un Asiņu šķiršana.

Tā tiek izpildīta caur dubultkonsekrāciju ex vi verborum un tā ir krustā notikušās vēsturiski reālās šķiršanas objektīvs attēlojums (repræsentatio).

Ārējam oblācijas aktam, kuru Kristus kā primārais upurpriesteris izpilda caur sekundāro upurpriesteri, atbilst iekšējs oblācijas akts.

Tajā Kristus paklausībā un mīlestībā pats sevi pienes kā upurdāvanu debesu Tēvam, tāpat kā tas notika, brīvprātīgi atdodot savu Miesu un Asinis pie krusta.

Starp ārēju pienešanu un iekšēju pienešanu pastāv tādas pat attiecības kā starp matēriju un formu.

2. Svētās Mises Upura teorijas

a) Destrukcijas teorijas

Destrukcijas jeb immutācijas teorijas, kas radās kā atbilde uz to, ka reformatori noliedza Svētās Mises upurraksturu, vadās no pieņēmuma, ka upurdarbības būtība ir upurdāvanas reāla iznīcināšana vai izmaiņa.

Atbilstoši tam, šīs teorijas pārstāvji par Svētās Mises Upura būtību uzskata upurdāvanu reālu iznīcināšanu vai izmaiņu.

Pēc Fr. Suaresa domām, upura būtība ir transsubstanciācijas izraisītā maizes un vīna substanču iznīcināšana un Kristus Miesas un Asiņu pienešana.

Pēc J. de Lugo un J. B. Francelina domām, upura būtība ir Kristus Miesas un Asiņu pārcelšana ēdiena un dzēriena stāvoklī, kur tie atrodas zināmā ārējā nāves stāvoklī.

Pēc A. Sienfuegosa domām upura būtība ir Kristus sakramentālās miesas sensitīvo funkciju brīvprātīgā atcelšanā no konsekrācijas līdz sakramentālo zīmju sajaukšanai.

Pēc R. Belarmina, D. Soto u.c. teologu domām upura būtība ir komūnijā.

M. J. Šēbens tāpat kā Suarezs uzskata, ka reālā izmaiņa ir izmaiņa uz labāko pusi (immutatio perfectiva), jo pārvēršot maizi un vīnu tiek pienestas Kristus Miesa un Asinis.

Visi šie skaidrojumi nav pārliecinoši, ņemot vērā visai apšaubāmo izejas punktu un citas grūtības.

Patiesībā īsto upurdāvanu – Kristus Miesas un Asiņu – reāla izmaiņa ir izslēgta, jo Kristus apskaidrotā miesa nav padota ciešanām.

Reāla izmaiņa skar tikai maizi un vīnu jeb īsto upurdāvanu zīmes.

īpaša destrukcijas teorijas forma ir pieņēmums, ka būtiskā upurdarbība ir dubultkonsekrācijas izraisītā Kristus mistiskā nogalināšana.

Pēc G. Vaskesa domām relatīva upura jēdzienam pietiek ar to, ka tiek uzskatāmi attēlota agrāk izpildītā reālā upurdāvanu izmaiņa (immutatio repræsentativa).

Pēc L. Lessija domām konsekrācijas vārdi per se intendē reālu Kristus Miesas un Asiņu šķiršanu, tomēr tā netiek izpildīta per accidens, jo Kristus apskaidrotā miesa nav padota ciešanām (immutatio virtualis).

Pēc L. Billota domām pie upurdarbības būtības pieder iekšējā upurakta apzīmēšana.

Atbilstoši Kristus sakaramentālajam esamības veidam upurakta apzīmēšanai pietiek ar viņa miesas un asiņu sakramentālu šķiršanu, kas viņu attēlo zināmā ārējā nāves un sabrukuma stāvoklī (immolatio sacramentalis vai mystica).

"Mistēriju teorija" (O. Kasels) māca, ka skaitliski viena un tā pati Kristus upurdarbība, kura tika vēsturiski reāli izpildīta krustā, tiek padarīta mistiski reāli klātesoša uz altāra.

Svēto Rakstu un Tradīcijas sniegtie pierādījumi par Kristus pestīšanas darba mistiski reālo klātesamību Mises Upuri un sakramentos (mistēriju klātesamība) nav pietiekami.

Enciklika "Mediator Dei" (1947) tos noraida (D 2297,2).

b) Oblacijas teorijas

Oblacijas teorijas vadās no pieņēmuma, ka upurdāvanu iznīcināšana, kas faktiski notiek vairumā upurēšanas gadījumu, nepieder pie upura būtības.

Būtiskā upurdarbība ir vienīgi upurdāvanu pienešana (oblacija) Dievam.

Tādēļ Mises Upura būtība ir pienešanā, kuru uz altāra personīgi (aktuāli vai virtuāli) izpilda pats Kristus.

Mistiskā miesas šķiršana no asinīm dubultkonsekrācijas laikā tiek uzskatīta vienīgi par oblacijas priekšnoteikumu (daudzi franču teologi, jaunākajos laikos M. Lepins, M. de la Telis, V. Talhofers, G. Pellis, M. ten Hompels).

V. Talhofers pieņem Kristus upuri par īstu debesu upuri, kura apskaidrotais Kristus sevi turpina pienest debesu Tēvam.

Konsekrācijas laikā debesu augstais priesteris un līdz ar viņu arī viņa upuris ienāk šīs pasaules laikā un telpā.

Caur atdalītajām zīmēm iekšējais upurēšanas akts, kas ir identisks ar Krusta Upuri, parādās redzamā veidā.

Šī skaidrojuma izejas punkts – īsta Kristus debesu upura pieņemšana – ir visai apšaubāms, jo pie īsta upura pieder ne vien iekšējs upurēšanas akts, bet arī ārēja upurēšanas darbība.

M. de la Tells par būtisko upurēšanas aktu uzskata oblaciju, tomēr uzskata, ka gandarīšanas upurim ir nepieciešama arī immolācija (upura nogalināšana).

Kristus upuris ir vakarēdiena laikā izpildīta rituāla upurdāvanas pienešana, kas tikai vēlāk, pie krusta kļūst par nogalināmo upurdāvanu.

Svētās Mises Upuris ir Baznīcas izpildītā krustā nogalinātās upurdāvanas rituāla pienešana.

Svētajā Misē Kristus upurē vienīgi virtuāli, jo viņa upurnoskaņojums turpinās mūžīgi.

Šim skaidrojumam pretī runā tas, ka saskaņā ar Svēto Rakstu liecību Kristus Krusta Upuris pats sevī – un nevis tikai saistībā ar vakarēdienu – ir īsts un patiess upuris.

Pie tam saskaņā ar Baznīcas mācību Mises Upurī tiek atjaunots Krusta Upuris nevis vakarēdiena laikā izpildītā oblacija.

c) Sintēze

Oblācijas teorijas izšķirošo nozīmi pamatoti piedēvē Kristus iekšējam oblācijas aktam.

Tomēr pie kulta upura būtības pieder arī ārējs upurēšanas akts, kurā ārēji redzamā veidā parādās iekšējais upurēšanas noskaņojums.

Tādēļ pie Kristus Krusta Upura būtības pieder arī viņa brīvprātīgi pieļautā miesas šķiršana no asinīm, bet pie Svētās Mises Upura būtības – dubultās konsekrācijas izraisītā Kristus Miesas mistiskā šķiršana no asinīm.

Šī šķiršana nav vienīgi oblacijas nosacījums, bet upura būtiska sastāvdaļa.

Tādēļ visticamākās ir tās Mises Upura teorijas, kuras savā starpā saista sakramentālo, mistisko nogalināšanu un Kristus iekšējo oblācijas aktu (N. Gīrs, L. Billots, Fr. Dīkamps u.c.).

3. nodaļa. Svētā Mises Upura iedarbība un iedarbīgums

25. §. Svētā Mises Upura iedarbība

Svētās Mises Upuris nav vienīgi slavas un pateicības upuris, bet arī gandarīšanas un lūgumu izteikšanas upuris.

De fide

Tridentas koncils definēja: Si quis dixerit, Missæ sacrificium tantum esse laudis et gratiarum actionis,... non autem propitiatorium... neque pro vivis et defunctis, pro peccatis, poenis, satisfactionibus et aliis necessitatibus offeri debete, A. S. D 950.

1. Slavas un pateicības upuris

Svētās Mises Upuris tā upurdāvanas bezgalīgās vērtības dēļ un primārā upurētājpriestera bezgalīgās cieņas dēļ ir vispilnīgākais un vispārākais slavas (= pielūgsmes) un pateicības upuris (sacrificium latreuticum et eucharisticum) un kā tādu to var pienest vienīgi Dievam.

Ja Baznīca svin Svēto Misi par godu un pieminu kādam svētajam, tad viņa nepienes upuri svētajam, bet vienīgi Dievam.

Svētos Baznīca piemin lūgšanās, kurās pateicas Dievam par svētajiem piešķirto žēlastību un godību un lūdz svēto aizlūgumu. D 941,952.

Paradums svinēt Euharistiju par godu kāda mocekļa nāves gadadienai pazīstams kopš 2. gs. Sal. Polikarpa moceklība 18,3; Ciprians, Ep. 39,3.

Liturģijā Dieva slavēšana un pateicība par radīšanas un pestīšanas dāvanu visspilgtāk atklājas euharistiskajā lūgšanā (prefācijā un kanonā).

Justīns apliecina: "Tas (brāļu priekšstāvis, t.i., bīskaps) pieņem tās (upurdāvanas) un sūta slavu un godu Visuma Tēvam caur Dēla un Svētā Gara vārdu un izsaka garu pateicību par to, ka viņš ir pagodinājis šis dāvanas" (Apol. I 65).

2. Gandarīšanas un lūgumu izteikšanas upuris

Kā gandarīšanas upuris (sacrificium propitiatorium) Svētās Mises Upuris panāk grēku un grēku sodu atlaišanu; kā lūgumu izteikšanas upuris (sacrificium impetratorium) tas gūst pārdabiskas un dabiskas dāvanas.

Tridentas koncils skaidri pasludināja, ka euharistiskais gandarīšanas upuris var tikt pienests ne vien par dzīvajiem, bet arī par nabaga dvēselēm šķīstīšanās ugunīs (D 940,950).

Bībeliskais pierādījums par Mises Upura gandarošo raksturu īpaši balstās uz Mt 26,26–28:

• Mt 26,26–28: "Bet tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to Saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir Mana miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir Manas Jaunās Derības asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai."

Saskaņā ar Ebr 5,1 ikviens priesteris ir tiesīgs pienest dāvanas un upurēt par grēkiem:

• Ebr 5,1: "Jo katrs augstais priesteris, no ļaudīm ņemts, ļaužu dēļ tiek iecelts tanīs lietās, kas attiecas uz Dievu, lai viņš upurētu dāvanas un upurus par grēkiem."

Jāņa akti (2. gs. 2. puse) jau pazīst"maizes laušanu", t.i., Euharistijas svinēšanu pie mirušā kapa trešajā dienā pēc viņa aiziešanas (n. 72).

Tertulliāns apliecina pastāvošo paradumu mirušā nāves gadadienā pienest par viņu euharistisko upuri. De cor. mil. 3: "Upuri par mirušajiem mēs pienesam viņu nāves gadadienā kā dzimšanas dienā" (sal. De monog. 10; De exhort. castit. 11).

Jeruzalemes Cirills Mises Upuri sauc par "samierināšanās upuri" un piezīmē: "Mēs upurējam par mūsu grēkiem nogalināto Kristu. Ar to mēs samierinām žēlsirdīgo Dievu par viņiem (mirušajiem) un sevi" (Cat. myst. 5,10).

Cirills apliecina arī to, ka Svētās Mises Upura laikā tiek pieminēti tie, kuriem nepieciešama kāda palīdzība, un tiek piesaukta Dieva palīdzība dažādās vajadzībās: "Mēs visi lūdzam par tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un pienesam par viņiem šo upuri" (turpat 5,8). Sal. Augustīns, De cura pro mortuis ger. 1,3; 18,22; Enchir. 110; Conf. IX 11 f.

26. §. Svētā Mises Upura iedarbīgums

1. Svētās Mises Upura iedarbīgums vispār

Svētās Mises Upuris ir paša Kristus upuris, primārā upurpriestera upuris, Baznīcas upuris.

Baznīcai Euharistijā tika nodota kā upuris un sakraments (D 938) – tādēļ nepastāv privātas Svētās Mises šī vārda stingrākajā nozīmē (D 944) – un celebrējošā priestera upuris un līdzupurējošo ticīgo upuris.

a) Kā paša Kristus upuris Svētās Mises Upuris darbojas ex opere operato, t.i., neatkarīgi no celebrējošā priestera un līdzupurējošo ticīgo tikumīgā stāvokļa.

Tridentas koncils pasludināja: "Šis ir tas tīrais upuris (Mal 1,11), kuru nevar aptraipīt tā pienesēju necienīgums vai sliktums." D 939. Sal.:

• Mal 1,11: "Bet no saules lēkta līdz saules rietam manam vārdam jāstāv augstā lielā cieņā pagānu starpā, un visās malās mans vārds godināms ar kvēpināmo un šķīstu ēdamo upuri, jo manam vārdam jākļūst augstam un varenam pagānu starpā."

b) Kā Baznīcas upuris Svētās Mises Upuris darbojas ex opere operato, jo Baznīca kā svēta un bezvainīga Kristus līgava (Ef 5,25 utt.) vienmēr ir labpatīkama Dievam. Sal.:

• Ef 5,25–27: "Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un Sevi atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem, sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, bet lai tā būtu svēta un bez vainas."

c) Kā celebrējošā priestera un līdzcelebrējošo ticīgo upuris Svētās Mises Upuris darbojas tāpat kā ikviens labs darbs ex opere operantis atbilstoši viņu personīgās tikumiskās dispozīcijas pakāpei. S. th. III 82,6.

2. Gandarīšanas un lūgumu izteikšanas upura iedarbīgums atsevišķajā

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību Svētās Mises Upuris tiek pienests kā gandarīšanas upuris "par grēkiem, grēku sodiem un gandarījumiem" (pro peccatis, poenis, satisfactionibus), kā lūgumu izteikšanas upuris "citās vajadzībās" (pro aliis necessitatibus). D 950.

a) Grēku vainas Svētās Mises Upuris neatlaiž tieši, kā tas notiek kristības un gandarīšanas sakramentos, bet netieši, piešķirot gandarīšanas žēlastību.

b) Pēc tam, kad ir piedota grēku vaina un mūžīgais sods, vel jāatlaiž atlikušie laicīgie grēku sodi.

Svētās Mises Upuris laicīgo grēku sodu atlaišanu panāk ne vien netieši – piešķirot gandarīšanas žēlastību –, bet arī tieši.

Mūsu gandarīšanas darbu vietā Dievam tiek sniegts Jēzus Kristus gandarījums, kas tiek piedāvāts arī par nabaga dvēselēm šķīstītavā.

Atlaisto grēku sodu lielums dzīvajiem ir atkarīgs no viņu dispozīcijas pakāpes.

Dvēselēm šķīstītavā Svētās Mises Upura gandarošā vērtība nāk par labu, pateicoties aizlūgšanām (per modum suffragii).

Tā kā šīs dvēseles ir žēlastības stāvoklī un no savas puses neliek žēlastības ceļā nekādus šķēršļus, tad teologi vienprātīgi māca, ka šīm dvēselēm nenoliedzami tiek atlaista dala viņu grēku soda.

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību nabaga dvēseles šķīstītavā "palīdzību var saņemt galvenokārt caur Dievam patīkamu altāra upuri" (D 983).

c) Svētā Mise neapšaubāmi panāk lūgto labumu saņemšanu, jo šīs lūgšanas balstās uz primārā upurētājpriestera aizlūgumu.

Tomēr tā kā no lūgšanas upura pienesēja puses un izlūdzamās lietas puses ne vienmēr pastāv lūguma izpildei nepieciešamie nosacījumi, tad lūgumu izteikšanas upura iedarbība ne vienmēr ir droša.

27. §. Svētās Mises Upura vērtība un augļi

1. Svētās Mises Upura vērtība

a) Iekšējā vērtība (secundum sufficientiam)

Svētās Mises Upura iekšējā vērtība, t.i., Mises Upurim kā tādam (in actu primo) piemītošā cieņa un iedarbīgums, ir bezgalīgs, pateicoties upurdāvanas un primārā upurētājpriestera bezgalīgajai cieņai.

b) Ārējā vērtība (secundum efficaciam)

Kā slavas un pateicības upuris Svētās Mises Upuris arī pēc savas ārējās vērtības, t.i., pēc savas faktiskās iedarbības (in actu secundo), ir bezgalīgs, jo pielūgsmes un pateicības iedarbība attiecas tieši uz Dievu, kurš kā bezgalīga būtne var pieņemt bezgalīgu iedarbību.

Kā gandarīšanas un lūgumu izteikšanas upurim Svētās Mises Upurim piemīt galīga ārēja vērtība, jo gandarīšanas un lūgumu izteikšanas vērtība attiecas uz cilvēkiem, kuri kā radība var pieņemt vienīgi galīgu iedarbību.

Tas izskaidro Baznīcas praksi bieži pienest Svētās Mises Upuri vienos un tajos pašos nodomos.

Svētās Mises Upura ārējā gandarīšanas un lūgumu izteikšanas vērtība ir intensīvi (pēc iedarbības pakāpes) galīga.

Turpretī ekstensīvi (pēc iespējamo dalībnieku skaita) tā ir bezgalīga (indefinit).

Visi teologi vienprātīgi uzskata, ka upura auglis (fructus generalis), ko saņem visi ticīgie, nekļūst mazāks, pieaugot ticīgo skaitam.

Tāpat arī nesamazinās tas Svētās Mises Upura auglis (fructus specialissimus), kuru saņem ikviens celebrējošais priesteris un visi līdzupurējošie ticīgie, ja kopā celebrē vairāki priesteri (priesteru iesvēte, bīskapu iesvēte) un ja Svētās Mises Upurī piedalās liels ticīgo skaits.

Analogā veidā jāpieņem, ka to ticīgo upura auglis, par kuriem tiek pienests Svētās Mises Upuris (fructus specialis), nekļūst mazāks, ja tas tiek pienests par vairākām personām reizē.

Tā kā ikviens dalībnieks saņem tikai galīgu upura augli atbilstoši savai dispozīcijai, tad Kristus upura bezgalīgā svētību pilnība nevar tikt izsmelta.

Pretēji tam, daudzi teologi māca, ka, pateicoties Dieva pozitīvam lēmumam, katrai Svētajai Misei esat noteikts, īpašs, ierobežots upura auglis.

Tādēļ atsevišķiem saņēmējiem tas esot mazāks, ja tas tiek sadalīts uz lielāku saņēmēju skaitu.

Šāda Dieva lēmuma eksistenci šie teologi mēģina pierādīt ar Baznīcas praksi pienest Svētās Mises Upuri par atsevišķiem cilvēkiem un noteiktām vajadzībām.

2. Svētās Mises Upura augļi

Ar Svētās Mises Upura augļiem saprot iedarbību, ko ex opere operato izraisa Svētās Mises Upuris kā gandarīšanas un lūgumu izteikšanas upuris.

Izšķir:

1) propitiatoro iedarbību;

2) satisfaktoro iedarbību;

3) impetratoro iedarbību.

Kopš Skota laikiem izšķir trīskāršu Svētās Mises augli:

a) Vispārējais Svētās Mises auglis (fructus generalis).

Šis Svētās Mises auglis neatkarīgi no celebrējošā priestera intencijas nāk par labu visai Baznīcai, visiem dzīvajiem ticīgajiem un visām nabaga dvēselēm šķīstītavā, jo ikviens Svētās Mises Upuris vienmēr tiek upurēts par visu Baznīcu (D 944). Sal. Offertorija lūgšanas.

b) īpašais Svētās Mises auglis (fructus specialis vai ministerialis, vai medius).

Šis Svētās Mises auglis nāk par labu tām personām, par kurām īpašā veidā tiek pienests (applicēts) noteikts Svētās Mises Upuris (vai šīs personas būtu dzīvas, vai būtu jau mirušas).

Applikācija jāsaprot kā Dievam raidīts lūgums piešķirt Svētās Mises Upura augļus noteiktiem cilvēkiem; tā nekādā ziņā nav patvarīga izrīcība.

Svētās Mises Upura pienešanu par noteiktām personām apliecina jau Tertulliāns (De monog. 10), Ciprians (Ep. 1,2), Augustīns (Conf. IX 12 f).

Pijs VI atmeta Pistojas sinodes (1786) nostādni: sinode uzskatīja, ka tā ir iejaukšanās Dieva tiesībās, ja priesteris var piešķirt Svētās Mises augļus tam, kam vēlas. D 1530; CIC 809. Sal. Memento lūgšanas.

c) Personīgais Svētās Mises auglis (fructus specialissimus vai personalis).

Šo Svētās Mises Upura augli saņem celebrējošais priesteris kā Jēzus Kristus kalps un vietas izpildītājs un līdzupurējošie ticīgie.

Tā kā Svētās Mises Upuris tāpat kā sakramenti neiedarbojas mehāniski, tad upura augļu saņemšana ir atkarīga no saņēmēja morālās dispozīcijas esamības, bet saņemto augļu lielums – no viņa dispozīcijas pakāpes (sal. D 799).

l. §. Gandarīšanas jēdziens

1. Gandarīšanas sakraments

Gandarīšanas sakraments (pænitentia) ir sakraments, kurā grēcinieks, kurš nožēlo un vaļsirdīgi atzīst savus grēkus, kā arī ir gatavs par tiem gandarīt, caur priestera absolūciju saņem visu pēc kristības izdarīto grēku piedošanu.

Ar vārdu gandarīšana apzīmē arī īpašu gandarīšanas sakramenta daļu – gandarījuma izpildīšanu.

2. Gandarīšanas tikums

Gandarīšanas tikums tiek ieteikts gan Vecajā, gan Jaunajā derībā. Sal.:

• Ez 18,30–32: "Tādēļ Es jūs ikvienu tiesāšu, Izraēļa nams, pēc jūsu ceļiem, – tā saka Dievs Kungs. – Atgriezieties, atsakieties no visiem saviem pārkāpumiem, lai tie netop par iemeslu tālākai apgrēcībai. Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Izraēļa nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, – saka Dievs Kungs, – tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosiet."

• Ez 33,11: "Saki tiem: Tik tiešām, ka Es dzīvoju, – saka Dievs Kungs, – Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jele atgriezieties no saviem ļaunajiem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēļa nams?"

• Jer 18,11: "Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzalemes iedzīvotājiem, sacīdams: Tā saka Kungs: Man ir pret jums drūmas domas, Man ir prātā pret jums kas nelabs. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi!"

• Jer 25,5–6: "Atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa un no saviem nelabiem darbiem, tad jūs dzīvosiet mūžīgi tai zemē, ko Kungs deva jums un jūsu tēviem! Neskrieniet pakaļ citiem dieviem, nekalpojiet tiem un nepielūdziet tos; nekaitiniet Mani ar savu roku darinājumiem, lai Man nav jums jāliek piedzīvot nelaime!"

• Joēl 2,12–13: "Bet arī vēl tagad, – saka Kungs, – griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ."

• Mt 3,2: "Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu!"

• Mt 4,17: "No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!"

• Ap 2,38: "Bet Pēteris viņiem sacīja: Gandariet par grēkiem, un ikviens no jums lai kristījas Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu."

Gandarīšanas tikums visos laikos ir ticis uzskatīts par grēku piedošanas nepieciešamo nosacījumu (D 894).

Gandarīšanas tikums ir tas morālais tikums, kas gribai liek iekšēji novērsties no grēkiem un gandarīt par tiem.

Šis gandarījums sastāv no dvēseles sāpēm par izdarītajiem grēkiem, jo grēks ir Dieva apvainojums, un no nodoma visu vērst par labu: dolor de peccato commisso, in quantum est offensa Dei, cum emendationis proposito (S. th. III 85,3).

Gandarīšanas tikuma ārējās darbības ir:

1) grēku atzīšana,

2) visa veida gandarīšanas darbu izpilde, piem., lūgšanas, gavēnis, ziedojumu došana, mērdēšanās,

3) pacietīga Dieva pieļauto piemeklējumu panešana.

Lutera mācību, saskaņā ar kuru gandarījums ir vienīgi dzīves izlabošana (optima pænitentia nova vita), Baznīca atmeta kā maldu mācību. D 747,923.

Svētie Raksti aicina grēcinieku gandarīt par izdarītajiem grēkiem.

Tie prasa iekšēju gandarīšanas noskaņojumu un ārējus gandarīšanas darbus. Sal.:

• Ez 18,21–23: "Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš nodarījis, un pilda visus manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs, taisnības dēļ, ko viņš dara, tam būs dzīvot. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, – saka Dievs Kungs, – un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?"

• Joēl 2,12–13: "Bet arī vēl tagad, – saka Kungs, – griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ."

"Jaunā dzīve" ir gandarīšanas mērķis, nevis gandarīšanas būtība. Sal. Augustīns, Sermo 351,5, 12.

Gandarīšanas sakraments un tikums ir savā starpā iekšēji saistīti.

Pie gandarīšanas sakramenta būtības pieder nožēlas akts, atzīšanās savos grēkos un gandarīšanas akts, t.i., laba griba gandarīt – tas nozīmē gandarīšanas tikuma praktizēšanu.

Tāpēc gandarīšanas sakraments nevar tikt piešķirts bez gandarīšanas tikuma.

No otras puses gandarīšanas tikuma akti vieni paši nevar attaisnot nāvīgu grēcinieku, ja tie nav saistīti vismaz ar ilgām pēc gandarīšanas sakramenta.

1 daļa: BAZNĪCAS GRĒKU PIEDOŠANAS VARA

1. nodaļa: BAZNĪCAS GRĒKU PIEDOŠANAS VARAS

EKSISTENCE

2. §. Dogma un herētiskie apgalvojumi

1. Dogma

Baznīca no Kristus ir saņēmusi varu piedot pēc kristības izdarītos grēkus.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, pasludināja, ka apustuļus un viņu likumīgos pēctečus Kristus ir pilnvarojis atlaist vai neatlaist ticīgo grēkus, lai tādēļādi tos, kuri pēc kristības saņemšanas atkal ir krituši grēkā, no jauna samierinātu ar Dievu.

Grēku piedošanas vara nenozīmē vienīgi varu pasludināt Evaņģēliju par grēku piedošanu (kā to traktēja reformatori), bet gan pilnvaras patiesi atlaist grēkus. D 894,913.

2. Herētiskie apgalvojumi

Pirmkristīgās un viduslaiku sektas ierobežoja Baznīcas grēku piedošanas varu un piedēvēja to arī lajiem.

Montanisti (Tertulliāns) uzskatīja, ka Baznīcai nav varas piedot trīs tā sauktos kapitālos grēkus – ticības noliegšanu (elku kalpību), laulības pārkāpšanu un slepkavību.

Montanisti uzskatīja, ka grēku piedošanas vara ir dota pneumatiķiem.

Novaciāņi noliedza, ka no ticības atkritušos kristiešus varētu no jauna uzņemt Baznīcā.

Tā kā Baznīcā jābūt vienīgi "tīrajiem", tad viņi noliedza, ka nāvīgiem grēciniekiem būtu iespējama rekoncilācija.

Tā paša iemesla dēļ arī donātisti noliedza, ka nāvīgiem grēciniekiem būtu iespējams gandarīt un no jauna samierināties ar Dievu.

Valdenziešu un katariešu garīgās sektas, kā arī viklifiti un hussiti atmeta Baznīcas hierarhiju un atzina, ka absolūcijas vara piemīt visiem labiem un dievbijīgiem kristiešiem.

Viklifs pasludināja, ka ārēja grēku atzīšana ir lieka un nevajadzīga (D 587).

Baznīcas grēku piedošanas varu pilnīgi noliedza reformatori.

Sākotnēji reformatori gan uzskatīja, ka gandarīšana jeb absolūcija ir trešais sakraments līdzās diviem pārējiem sakramentiem – kristībai un vakarēdienam (Apol. Conf. Aug. Art. 13).

Tomēr protestantu izpratne par attaisnošanas jēdzienu noveda pie tā, ka tika noliegta īsta grēku piedošanas vara.

Ja attaisnošana nav īsta un patiesa grēku izdzēšana, bet ir vienīgi uz fiduciālticību balstīta, grēku vērā neņemšana vai to aizsegšana, tad arī absolūcija nav īsta grēku atlaišana, bet vienīgi paskaidrojums (nuda declaratio), ka, balstoties uz fiduciālticību, grēki ir piedoti, t.i., tos neņems vērā, piespriežot sodu.

Gandarīšana, pēc reformatoru domām, nav īpašs, no kristības atšķirīgs sakraments.

Reformatori uzskata, ka pamatā kristība un gandarīšana ir viens un tas pats sakraments.

Pēc kristības izdarītie grēki grēciniekam tiekot piedoti sekojošā veidā: grēcinieks atsauc atmiņā kristībā doto grēku piedošanas apsolījumu un pamodina sevī kristībā atmodināto fiduciālticību.

Gandarīšana tādēļ ir vienīgi "atgriešanās pie ticības" (regressus ad baptismum).

Saskaņā ar Conf. Aug. Art. 12 gandarīšana sastāv no divām dalām:

1) no nožēlas, kas tiek uztverta kā sirdsapziņā ielietas bailes, kas rodas grēku dēļ (terrores incussi conscientiæ agnito peccato)',

2) no ticības grēku piedošanai, pateicoties Kristum.

īpaša atzīšanās grēkos netiek prasīta, jo absolvējošajam nav tiesneša varas pār penitentu.

Gandarīšanas darbu veikšana tiek atmesta, jo tiek uzskatīta par Kristus sniegtās gandarīšanas noniecināšanu.

Modernisms (A. Loisy) māca, ka Pirmbaznīca neesot praktizējusi kristīta grēcinieka atkalsamierināšanos ar Dievu caur Baznīcas autoritāti.

Pat tad, kad gandarīšana tikusi atzīta par Baznīcas iestādījumu, tā tomēr nav uzskatīta par sakramentu.

Vārdi, kurus lasām Jņ 20,22–21, pēc satura nozīmējot to pašu, ko nozīmē vārdi Lk 24,47 (sludiniet gandarīšanu grēku piedošanai) un Mt 28,19 (kristību pavēle).

Tādēļ tie esot jāattiecina uz grēku piedošanu kristībā. D 2046 utt. Sal.:

• Jņ 20,21–23: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."

• Mt 28,19–20: "Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam."

• Lk 24,47: "Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi."

1. Atslēgšanas, saistīšanas un atraisīšanas varas apsolījums

a) Pēc Pētera izteiktā ticības apliecinājuma Cēzarejas Filipos Jēzus viņam teica:

• Mt 16,18–19: "Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un Es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs."

"Debesvalstības atslēgas'' nozīmē augstākās pilnvaras pār Dieva valstību virs zemes.

Tam, kam ir debesvalstības atslēgas, ir vara ielaist Dieva valstībā vai izslēgt no tās.

No debesvalstības tiek izslēgts tas, kas ir izdarījis smagu grēku.

Tādēļ tam, kam ir vara ielaist vai izslēgt, jābūt tiesībām no jauna uzņemt izslēgto grēcinieku, kurš atgriežas, sniedzot tam grēku piedošanu. Sal.:

• Is 22,22: "Un Es likšu Dāvida nama atslēgu uz viņa pleciem, ka viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un ka viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs."

• Atkl 1,18: "Es biju miris, un, lūk, esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas."

• Atkl 3,7: "Un Filadelfijas baznīcas eņģelim raksti: To saka Svētais un Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver."

b) Tūlīt pēc debesu valstības atslēgu apsolīšanas Jēzus teica:

• Mt 16,19: "Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi

virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs."

"Saistīt un atraisīt" rabīnu izpratnē nozīmē autentiski skaidrot likumu un lemt par kādas rīcības atjautību vai neatjautību.

Tas nozīmē arī varu izslēgt no draudzes, uzliekot lāstu, vai atkal uzņemt draudzē, šo lāstu noņemot.

Tā kā izslēgšanas pamatā ir grēks, tad saistīšanas un atraisīšanas vara sevī ietver arī grēku piedošanas varu.

Saskaņā ar Mt 18,18 vara saistīt un atraisīt tiek apsolīta visiem apustuļiem ar vieniem un tiem pašiem vārdiem. Sal.:

• Mt 18,18: "Patiesi Es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs."

Tā kā tas tiek teikt grēcinieka pamācīšanas kontekstā, tad šie vārdi ir tieši attiecināmi uz grēcinieka personu.

2. Grēku piedošanas varas tālāknodošana (Jņ 20,21 utt.)

Augšāmcelšanās dienas vakara Jēzus parādījās apustuļiem aiz aizslēgtām durvīm, sveicināja viņus ar miera sveicienu, rādīja viņiem savas rokas un savus sānus un teica:

• Jņ 20,21–23: "Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."

Ar šiem vārdiem Jēzus deva apustuļiem sūtību, kurn pats bija saņēmis no Tēva un kuru bija pildījis virs zemes.

Šī pilnvara nozīmēja meklēt un glābt pazudušos:

• Lk 19,10: "Jo Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis."

Tāpat kā viņš pats piedeva grēkus virs zemes, tāpat arī apustuļiem viņš piešķīra varu piedot grēkus. Sal.:

1) Jēzus dziedina triekas skarto un piedod viņam grēkus:

• Mt 9,2.6: "Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: Uzticies, dēļs, tavi grēki tev piedoti!... Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – tad Viņš sacīja paralizētajam: Celies, ņem savu gultu un ej savās mājās!"

• Mk 2,5.9–12: “Bet Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja triekas skartajam: Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti!...Ko vieglāk pateikt triekas slimajam: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot, – viņš saka triekas slimajam: Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej savās mājās! Un tas tūlīt uzcēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi brīnījās un godināja Dievu, sacīdami: To mēs vēl nekad neesam redzējuši.”

• Lk 5,20: “Un Viņš, redzēdams viņu ticību, sacīja: Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti!”;

2) Jēzus piedod grēkus publiskajai grēciniecei:

• Lk 7,47–48: "Tāpēc Es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mazāk mīl. Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tiek tev piedoti."

Apustuļiem piešķirtā vara ir dubulta:

1) to var likt lietā atlaižot un neatlaižot grēkus;

2) apustuļu piedotos vai nepiedotos grēkus arī Dievs piedos vai nepiedos.

Izteiciens remittere peccata pēc savas dabiskās nozīmes un pēc daudzām paralēlēm Bībelē nozīmē īstu grēku izdzēšanu un nevis tikai grēku vainas piesegšanu vai soda atlaišanu. Sal.:

• Ps 50,3–4: "Apžēlojies par mani, Dievs, Savā žēlsirdībā, pēc Savas apžēlošanas daudzuma dzēs manu netaisnību. Nomazgā man pilnīgi manu vainu, un tīri mani no mana grēka."

• 1 Hr 21,8: "Tad Dāvids lūdza Dievu: Es esmu ļoti grēkojis, ka es esmu šo lietu izdarījis, bet tagad es Tevi ļoti lūdzu, nepiemini sava kalpa noziegumu! Es tiešām esmu aplami rīkojies."

• Ps 102,12: "Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu no mums Viņš attālina mūsu pārkāpumus."

• Ps 31,1: "Laimīgs ir tas, kam grēks ir piedots, kam pārkāpums ir segts. Laimīgs ir cilvēks, kam, Kungs nepieskaita vainu, un kura gars ir bez viltības."

• 1 Ja 1,9: "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš, būdams uzticīgs un taisnīgs, mums piedod mūsu grēkus un šķīstī mūs no katras netaisnības."

• Ap 3,19: "Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti!"

Vārdu remittere peccata skaidrojums grēku piedošanas pasludināšanas kontekstā (Lk 24,47) vai arī saistot to ar grēku piedošanu kristībā neatbilst šī teksta dabiskajai nozīmei. Sal.:

• Lk 24,47: "Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi."

D 913; sal. 2047.

Vara piedot grēkus apustuļiem netika piešķirta kā personīga harizma, bet tika dota Baznīcai kā pastāvīgs iestādījums.

Varai piedot grēkus bija jāpāriet uz apustuļu pēctečiem tāpat kā varai kristīt, sludināt, svinēt Euharistiju.

Šai varai bija jāpāriet no apustuļiem uz viņu pēctečiem; to noteica grēka tālākpastāvēšanas fakts, kas prasīja arī grēku piedošanas varas tālākpastāvēšanu.

D 894: apostolis et eorum legitimis successoribus. Sal. D 379.

4. §. Tradīcijas liecība

1. Pirmo divu gadsimtu liecība

Senākie Bībelē neuzņemtie kristīgie raksti sniedz tikai vispārējus norādījumus, runājot par grēku atzīšanu, gandarīšanu un grēku piedošanu.

Tie nepaskaidro, vai Baznīca piedod grēkus, balstoties uz tai doto absolūcijas varu.

Didahe aicina gandarīt un atzīties savos grēkos pirms Euharistijas svinēšanas:

Did. 14,1: "Sapulcējušies Kunga dienā, dalieties maizē un pateicieties, pēc tam, kad esat atzinušies savos grēkos, lai jūsu upuris būtu tīrs."

Sal. Did. 10,6.

Grēku atzīšanai jānotiek "draudzes sapulcē", tātad tas jādara publiski (4,14).

Kā liekas ar to domāta vispārēja atzīšanās grēkos, tāpat, kā tas notika jūdu dievkalpojumos, līdzīgi vēlākajam "Confiteor".

Romas Klemenss (ap 96) pamāca Korintas musinātājus "paklausīt presbiteriem un, lokot sirds ceļus, pieņemt sodu kā gandarījumu" (Kor. 57,1).

Tā kā gandarījumu uzliek presbiteri, tad liekas, ka Klemenss runā par Baznīcas uzliktu gandarījumu.

Antiohijas Ignācijs († ap 107) tiem, kuri gandara, pasludina grēku piedošanu Kungā: "Visiem, kuri gandara, Kungs piedod, ja viņi atgriežas pie vienotības ar Dievu un bīskapa padomes" (Filad. 8,1; sal. 3,2).

Lai Kungs piedotu grēkus, ir jāgandara un jāsamierinās ar Baznīcu.

Polikarps († 156) aicina presbiterus "būt laipniem un žēlsirdīgiem, netiesāt bargi, zinot, ka mēs visi esam grēkojuši" (Fil. 6,1).

Pastor Hermæ, 2. gs. vidū uzrakstītā apokrifā apokalipse, runā par mācītājiem, kuri apgalvo, ka nav cita gandarījuma kā vien kristība.

Šo uzskatu Hermass vērtē kā kristīgu ideālu, tomēr vienlaikus uzsver, ka grēkā kritušiem kristiešiem ir iespējams gandarīt arī pēc kristības.

Šis gandarījums ir vispārējs – netiek izslēgti arī grēcinieki, kuri grēkojuši pret šķīstību (Mand. IV 1).

Taču tas ir vienreizējs: "Ja kāds pēc tik liela un augsta aicinājuma (= kristības), velna kārdināts, grēko, tad viņam ir vienreizējs gandarījums; ja viņš grēko arvien no jauna un arvien no jauna gandara, tas neko šim cilvēkam nepalīdz; jo viņš diezin vai dzīvos", t.i., Baznīca neatļauj vīnam atkārtotu rekoncilāciju, un diezin vai viņš sasniegs pestīšanu (Mand. IV 3,6).

Visiem kristiešiem, kuri krīt grēkā, ir atvērts gandarīšanas ceļš – tā māca arī Justīns (Dial. 141), Korintas Dionīsijs (Eizēbijs, Hist. eccl. IV 23,6) un Irenejs.

Irenejs stāsta par vairākiem gadījumiem, kad grēcinieki, kuri bija grēkojuši pret šķīstību un atkrituši no ticības, tika no jauna uzņemti Baznīcas kopībā, pēc tam, kad vini bija publiski atzinušies savos grēkos un izpildījuši viņiem uzlikto gandarījumu (Adv. hasr. I 6,3; I 13,5 u. 7; IV 40,1).

2. 3. un 4. gs. liecības

Eizēbijs (Hist. eccl. V 28,8–12) stāsta, ka romiešu apliecinātājs Nataliss, kurš bija pievienojies dinamistiskajiem monarhiāņiem un bija kļuvis par viņu bīskapu, ar smagiem gandarījuma darbiem atmaidzināja "žēlsirdības pilnā Kristus līdzjūtīgo Baznīcu".

Pāvests Cefirīns (199–217) viņu pēc gandarījuma izpildes no jauna uzņēma Baznīcas kopībā.

Tertulliāns savā rakstā De pænitentia runā par divkāršu gandarījumu: pirmo gandarījumu kā sagatavošanos uz kristību (c. 1–6) un otro gandarījumu pēc kristības (c. 7–12).

Tāpat kā Pastor Hermas viņš māca, ka otrais gandarījums ir vienreizējs.

Gandarītājam publiski jāatzīstas savos grēkos uz jāizpilda smags gandarījums; pēc tam viņam publiski tiek atlaisti grēki (palam absolvi, c. 10) un viņš tiek no jauna uzņemts Baznīcas kopībā (restitui; c. 8).

Gandarīt var par ikvienu grēku, arī par nešķīstību un elku kalpību.

Savā otrajā darbā De pudicitia (Par godīgumu), kuru Tertulliāns uzrakstīja pēc pievēršanās montanismam, viņš asi polemizē ar katoļu Baznīcas gandarīšanas praksi.

Viņa galvenais mērķis ir pierādīt, ka laulības pārkāpšanas grēks un nešķīstība (fornicatio) nav piedodami.

Sava raksta sākumā Tertulliāns piemin pēc viņa domām visus kristīgos tikumus un ikvienu tikumību graujošo kāda "Pontifex maximus, quod est episcopus episcoporum" pasludināto "edictum peremptorium": Ego et mæchiæ et fornicationis delicta pænitentia functis dimitto (1,6).

Agrāk par šī edikta autoru gandrīz vienprātīgi tika uzskatīts pāvests Kallists I (217–222) vai viņa priekšgājējs Cefirīns (199–217).

Jaunākie pētījumi liecina, ka šī edikta autors ir bijis kāds Āfrikas bīskaps, iespējams tas ir bijis Kartāgas bīskaps Agrippins.

Tertulliāns izšķir piedodamus un nepiedodamus grēkus; atbilstoši tam viņš runā par divkāršu gandarījumu – vienu, kas gūst piedošanu, otru – kas no negūst (c. 2).

Pie nepiedodamies grēkiem viņš pieskaita šeit pirmo reizi kopā minētos trīs kapitālos grēkus: elku kalpību, laulības pārkāpšanu un slepkavību (c. 5).

Katoliskās aprindas, pret kurām vērsās viņa polemika, apgalvoja, ka ikviens gandarījums ved uz piedošanu (c. 3).

Vārdā nenosauktais bīskaps uzskatīja, ka Baznīcas vara piedot grēkus izriet no Mt 16,18 (c. 21):

• Mt 16,18–19: "Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un Es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs."

Tai pat laikā Romā Hippolits cīnījās pret pāvesta Kallista mērenāko viedokli attiecībā uz gandarīšanas jautājumu (Philosophumena IX 12).

Polemika liecina, ka Romā visi grēcinieki, kuri bija izpildījuši viņiem uzlikto gandarījumu, tika uzņemti atpakaļ Baznīcā.

Kallists pasludināja, ka "visi var no viņa saņemt grēku atlaišanu".

Austrumu baznīcā Aleksandrijas Klemenss un Origens apliecina, ka Baznīcai piemīt vara piedot visus grēkus.

Pēc Klemensa domām "ikvienam, kurš no visas sirds atgriežas pie Dieva, durvis ir atvērtas, un Tēvs ar sirsnīgu prieku uzņem dēļu, kurš patiesi gandara" (Quis dives salvetur 39,2; sal. 42).

Origens starp dažādiem ceļiem, kas ved uz grēku piedošanu, kā septīto ceļu min "smagu un grūtu grēku piedošanu pēc gandarīšanas", kuru saņem atzīstoties savos grēkos "Kunga priesterim" un smagi gandarot (In Lev. hom. 2,4). Sal. C. Celsum III51.

Decija vajāšanu laikā (249–251) ļoti daudzi kristieši atkrita no ticības; tādēļ aktuāls kļuva jautājums, kā rīkoties ar šiem atkritējiem (lapsi).

Ciprians savā rakstā De lapsis un savās vēstulēs apliecina, ka Baznīca izmantoja savas tiesības, lai atkritušos kristiešus tāpat kā ikvienu citu grēcinieku no jauna uzņemtu Baznīcas kopībā, pēc tam, kad viņi bija izpildījuši uzlikto gandarījumu.

Viņš uzsver gandarīšanas nepieciešamību, lai šie atkritēji varētu tikt uzņemti atpakaļ Baznīcā (De lapsis 16).

Pretēji Novaciāna rigorismam viņš aizstāv Baznīcas varu piedot visus grēkus, arī atkrišanu no ticības (Ep. 55,27).

Turpmākajos laikos ir daudz liecību, kas apstiprina Baznīcas tiesības piedot grēkus.

Baznīcas gandarīšanas mācību pret novaciāņiem aizstāvēja Barselonas bīskaps sv. Pacians († 390) un sv. Ambrozijs īpašā rakstā De pænitentia; bet pret donatistiem to aizstāvēja sv. Augustīns. Sal. Jānis Hrizostoms, De sacerd. III 5.

Minētās liecības rāda mums kristīgajā senatnē valdošo pārliecību, ka Kristus Baznīcai ir devis neierobežotu grēku piedošanas varu.

2. nodaļa: BAZNĪCAS GRĒKU PIEDOŠANAS VARAS ĪPAŠĪBAS

5. §. Baznīcas grēku piedošanas vara kā īsta grēku atlaišanas vara Caur Baznīcas absolūciju grēki tiek atlaisti patiesi un tieši.

De fide

Pēc reformatoru domām absolūcija ir vienīgi grēku piedošanas pasludināšana; grēki tiek piedoti, balstoties uz fiduciālticību: nudum ministerium pronuntiandi et declarandi, remissa esse peccata confitenti, modo tantum credat se esse absolutum (D 919).

Pretēji tam Baznīca stingri turas pie pārliecības, ka absolūcijas vara ir īsta un tieša grēku piedošanas vara, caur kuru tiek tieši atlaisti Dieva priekšā izdarītie grēki.

Pierādījums izriet no Jņ 20,23:

• Jņ 20,21–23: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."

Jēzus vārdi apliecina, ka apustuļu vai viņu pēcteču izdarītais grēku atlaišanas akts panāk to, ka grēki Dieva acīs ir atlaisti.

Starp aktīvo grēku atlaišanu un pasīvo atlaižamību pastāv cēloņsakarība.

Reformatoru traktējums ekzegētiskā ziņā nav pieņemams, jo tas vārdu remittere vienā un tai pašā teikumā traktē divējādi: "Kam jūs pasludiniet, ka grēki tiek tiem atlaisti, tiem tie tiek atlaisti."

Kristīgajā senatnē gan tika apstrīdēts Baznīcas grēku piedošanas varas apjoms, tomēr faktu, ka Baznīca patiesi un tieši piedod grēkus, par ko liecina kaut vai izslēgšanas kanoniskais sods, neapstrīdēļa nedz montaniskais un novaciāniskais rigorisms, nedz arī Baznīcas pārstāvji.

Gandarīšanas edikta autors, par kuru mums stāsta Tertulliāns, pasludināja: "Es atlaižu laulības pārkāpšanas un nešķīstības grēkus" (D 43).

Ciprians runā par priestera izpildīto grēku piedošanu (remissio facta per sacerdotes; De lapsis 29).

Jānis Hrizostoms, nostādot Vecās derības priesterību pretī Jaunās Derības priesterībai, skaidri noraida deklarācijas teoriju: "Jūdu priesteriem bija dotas pilnvaras šķīstīt miesas spitālību, vai labāk sakot, nevis šķīstīt, bet šķīstītos vienīgi pasludināt par šķīstiem.... Turpretī mūsu priesteri saņēma varu ne vien pasludināt par šķīstu spitālīgu miesu, bet arī pilnīgi šķīstīt nešķīstu garu” (De sacerd. III6).

6. §. Baznīcas grēku piedošanas varas vispārīgums

Baznīcas grēku piedošanas vara attiecas uz visiem grēkiem bez izņēmuma.

De fide

Montanistu un novaciāņu mēģinājumus ierobežot Baznīcas grēku piedošanas varas apjomu Baznīca noraidīja kā herēzijas.

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību, gandarīšana ir iestādīta, lai ticīgie no jauna varētu samierināties ar Dievu, "kad tie pēc kristības atkal no jauna krīt grēkā" (quoties post baptismum in peccata labuntur). D 911; sal. 895,430.

No tā izriet, ka gandarīšana var tikt atkārtota tik daudz reižu, cik tas ir nepieciešams, un, ka Baznīcai ir vara piedot visus, pēc kristības izdarītos grēkus bez izņēmuma.

Kristus apsolīja un nodeva savai Baznīcai grēku piedošanas varu bez jebkāda ierobežojuma.

Izteicieni quodcumque solveris (Mt 16,19), quæcumque solveritis (Mt 18,18), quorum remiseritis peccata (Jņ 20,23) pierāda, ka šī apšaubītā vara ir domāta iespējami plaša un vispārēja. Sal.:

• Mt 16,18–19: "Un Es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu Savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un Es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs."

• Mt 18,18: "Patiesi Es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs."

• Jņ 20,23: "Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."

Kristus nodeva savu sūtību Baznīcai, bet Kristus sūtība ietver neierobežotu grēku

piedošanas varu. Sal.:

• Jņ 20,21: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu."

Pats Kristus lika lietā savu grēku piedošanas varu, piedodams vissmagākos grēkus. Sal.:

• Jņ 7,53–8,11: "Un tie atgriezās katrs savās mājās. Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, sacīja Viņam: Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki? (Lev 20,10) To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. Kad nu tie turpināja Viņu jautāt, Viņš pacēlies sacīja tiem: Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz Viņu! (Atk 17,7). Un Viņš atkal noliecies rakstīja zemē. Bet tie, to dzirdēļuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete vidū stāvot. Tad Jēzus pacēlies sacīja villai: Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja? Viņa sacīja: Neviens, Kungs! Tad Jēzus teica tai: Arī Es tevi nepazudināšu. Ej un negrēko vairs!"

• (Lev 20,10: "Un kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar precētu sievu un kad viņš laulību pārkāpj ar sav tuvāka sievu, tie ir jānodod nāvei, un viņiem ir mirtin jāmirst – ir pavedēļam, ir pavestajai.”)

• (Atk 17,7: "Lai liecinieku roka būtu pirmā, kas paceļas viņu nonāvēt, bet visas pārējās tautas rokas lai ceļas pēc tam; tā tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus!")

• Lk 7,36–50: "Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda. Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļļu; un tā, nostājusies aiz Viņa pie Viņa kājām, sāka asarām slacināt Viņa kājas un susināt tās ar saviem galvas matiem, un skūpstīja Viņa kājas, un svaidīja tās ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, domāja sevī, sacīdams: Ja Tas būtu pravietis, tad gan zinātu, kas un kāda šī sieviete, kas Viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece. Un Jēzus atbildēļa un sacīja viņam: Sīmani, Man tev kas sakāms. Bet viņš teica: Mācītāj, saki! Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. Tā kā šiem nebija no kā atdot, viņš atlaida abiem. Kurš no tiem viņu vairāk mīl? Sīmanis sacīja, atbildēdams: Domāju, kas tas, kam vairāk atlaida. Bet Viņš tam sacīja: Tu pareizi esi spriedis. Un Viņš, pagriezies pret sievieti, sacīja Sīmanim: Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni Manām kājām; bet šī asarām slacināja Manas kājas un saviem matiem tās susināja. Tu Mani neskūpstīji, bet šī, tikko Es ienācu, nepārstāj skūpstīt Manas kājas. Tu nesvaidīji ar eļļu Manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļļu svaidīja Manas kājas. Tāpēc Es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mīl mazāk. Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tev tiek piedoti! Un tie, kas ar Viņu atradās pie galda, sāka sevi runāt: Kas Viņš tāds, kas pat grēkus piedod? Bet Viņš sacīja sievietei: Tava ticība tevi glābusi, ej mierā!”

• Lk 23,43: "Un Jēzus sacīja viņam (ļaundarim): Patiesi, Es tev saku: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē."

• Mt 26,75: "Un Pēteris atminējās Jēzus vārdus, ko Viņš bija teicis: Pirms gailis dziedās, tu Mani trīskārt noliegsi. Un viņš, izgājis ārā, rūgti raudāja."

Apustuļu laikos Pāvils lika lietā no Kristus saņemto absolūcijas varu no jauna uzņemot

Korintas draudzē kādu grēcinieku, kurš bija smagi grēkojis, iespējams pat ar asinsgrēku.

Sal.:

• 2 Kor 2,5–10: "Ja kāds apbēdināja, tad ne mani vien, bet, lai neapvainotu visus, pa daļai arī jūs. Tādam pietiek soda, ko vairākums viņam uzlicis. Pretēji tam labāk piedodiet un ieprieciniet viņu, lai to nenomāc pārāk lielas bēdas! Tāpēc es jūs uzaicinu, lai jūs parādītu viņam mīlestību. Jo tamdēļ es jums rakstu, lai pārliecinātos par jums, vai jūs visā esat paklausīgi. Bet kam jūs ko piedevāt, tam arī es piedevu; jo ja es kādam piedevu, tad piedevu jūsu dēļ Kristus vārdā."

• 1 Kor 5,1–5: "Vispār dzirdams par netiklību starp jums, un tādu netiklību, kādas nav starp pagāniem. Tā kāds dzīvojot ar sava tēva sievu. Un jūs esat uzpūtušies, kur drīzāk vajadzēja noskumt, lai tāds, kas tādas lietas dara, tiktu izmests no jūsu vidus. Es gan, miesīgi prombūdams, bet garīgi klāt esot, it kā klātbūdams, nolēmu par to, kas tā darījis, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā sapulcēties jums un manam garam mūsu Kunga Jēzus spēkā, lai nodotu viņu sātanam miesas izpostīšanai, lai gars tiktu izglābts mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā.”

Pretinieku piesauktās Svēto Rakstu vietas Mt 12,31–32; Mk 3,28–29; Lk 12,10 (grēks pret

Svēto Garu) un Ebr 6,4–6 attiecas un sirds nocietinātības grēku, kuru nevar piedot

dispozīcijas trūkuma dēļ.

• Mt 12,31–32: "Tāpēc Es jums saku: Katrs grēks un zaimi cilvēkiem tiks piedoti, bet zaimi pret Garu netiks piedoti. Un ja kas sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots; bet kas runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šinī, ne nākošajā pasaulē."

• Mk 3,28–29: "Patiesi Es jums saku, ka cilvēku bērniem visi grēki un zaimi, ar kādiem ir zaimojuši, tiks piedoti, bet kas zaimo Svēto Garu, tas piedošanu ne mūžam nedabūs, bet pelnīs mūžīgo grēku."

• Lk 12,10: "Un katram, kas runā pret Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, bet kas zaimo Svēto Garu, tam to nepiedos."

• Ebr 6,4–6: "Jo neiespējami tos, kas reiz apgaismoti, baudījuši arī debess dāvanas un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, bez tam baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā mūža spēku, bet atkrituši, vest atkal pie atgriešanās; tie Dieva Dēlu, no jauna izzobodami, sit sev krustā."

1 Jņ 5,16 nerunā par grēku piedošanas varu, bet gan par to, ka no Kristus atkritušie tiek

izslēgti no kristīgās draudzes aizlūgšanām. Sal.:

• 1 Jo 5,16: "Ja kāds zina savu brāli grēkojam, kas nebūtu nāves grēks, tas lai aizlūdz,

un tam, kas negrēko nāvīgi, tiks dota dzīvība. Bet ir nāves grēks, par to es nesaku, lai kāds aizlūdz."

Kristīgajā senatnē Baznīcas grēku piedošanas varu apliecina Hermass Gans, Korintas Dionīsijs, Lionas Irenejs, Aleksandrijas Klemenss, Origens, Tertulliāns savā rakstā De pænitentia, Ciprians, Pacians, Ambrozijs un Augustīns (sal. 4.§.).

Pacians, atsaukdamies uz Svētajiem Rakstiem, saka: "Viņš saka, ko jūs vienmēr atraisīsit; nav nekāda izņēmuma. Viņš saka arvien, vai tas būtu liels, vai mazs" (Ep. 3,12).

Līdzīgi izsakās Ambrozijs: "Dievam nav atšķirības; viņš savu žēlastību ir apsolījis visiem un ir devis saviem priesteriem grēku piedošanas tiesības bez kāda izņēmuma" (De pænit. I 3,10).

Neskatoties uz to, ka senajā Baznīcā pamatā tika atzīta grēku piedošanas varas universalitāte, tomēr gandarīšanas disciplīna bija loti stingra.

Publiskais gandarījums tika uzlikts tikai vienu reizi un loti smagu grēku atlaišana dažkārt tika nolikta dzīves beigās vai arī atsevišķos gadījumos pat tika liegta.

Lai stātos pretī pārspīlētam rigorismam, Nicejas koncils (325) can. 13 noteica, ka "attiecībā uz tiem, kuri šķiras no dzīves, jāievēro senais noteikums, ka nevienam, kas šķiras no dzīves nedrīkst liegt pēdēļo nepieciešamo svaidīšanu". D 57. Sal. D 95,111,147.

7. §. Baznīcas grēku piedošanas varas tiesiskais raksturs

Baznīcas grēku piedošanas varas praktizēšana ir tiesisks akts.

De fide

Tridentas koncils pretēji reformatoru deklarācijas teorijai pasludināja, ka priestera dotā absolūcija ir tiesisks akts: Si quis dixerit absolutionem sacramentalem sacerdotis non esse actum iudicialem, A. S. D 919.

Šis pats koncils paskaidro, ka Kristus ir nolicis priesteri "par priekšstāvi un tiesnesi (tamquam præsides et iudices), kam ir dots spēks pieņemt spriedumu par grēku piedošanu vai paturēšanu”. D 899.

Pie tiesiska procesa pieder trīs būtiski elementi:

a) tiesneša vara (auctoritas iudicialis),

b) lietas būtības pazīšana (cognito causæ),

c) tiesneša spriedums (sententia iudicialis).

a) Kristus nodeva apustuļiem un viņu likumīgajiem pēctečiem grēku piedošanas varu.

Šīs varas nesēji lieto šo varu Kristus vārdā un autoritātē.

b) Grēku piedošanas vara ir divdaļīga, jo tā sevī ietver pilnvaru atlaist vai paturēt grēkus.

Šīs varas pielietošana nevar notikt patvaļīgi, tai jāvadās no Dieva likuma objektīvajām normām un grēcinieka sirdsapziņas stāvokļa.

No tā izriet, ka tiesneša varas nesējiem jāpazīst objektīva un subjektīvā lietas būtība un godīgi tā jāpārbauda.

c) Uzzinot un pārbaudot grēcinieka vainu un dispozīciju, priesteris kā Dieva vietnieks izsaka tiesisku spriedumu, balstoties uz kuru grēki tiek atlaisti vai neatlaisti.

Gan grēku atlaišana, gan paturēšana ir pozitīvs tiesisks spriedums (sententia retentionis; D 899), nevis absolūcijas varas nelietošana.

Ari gandarījuma uzlikšana ir tiesiskās varas akts.

Senās Baznīcas gandarīšanas prakse skaidri apliecina pārliecību par grēku piedošanas varas tiesisko raksturu.

Grēcinieks pēc grēku atzīšanas un gandarījuma uzlikšanas formāli tika izslēgts no ticīgo kopienas (ekskomunicēts) un pēc gandarījuma izpildes no jauna svinīgi tajā uzņemts.

Tertulliāns raksturo tiesu, kas tiek spriesta pār grēcinieku kā "augstākā mērā svarīgu nākamās tiesas priekštiesu" (Apol. 39). Sal. Jānis Hrizostoms, In Is. 6 hom. 5,1.

Absolūcijai kā grēku vainas atlaišanai pašai par sevi ir augsta žēlastības akta raksturs.

Tomēr kā iepriekšējās pašapsūdzības pieņemšanas, penitenta vainas novērtējuma un gandarījuma uzlikšanas aktam, kas ir vērsts uz absolūciju, tai ir tiesisks raksturs.

2. daļa: BAZNĪCAS GRĒKU PIEDOŠANA KĀ SAKRAMENTS

8. §. Baznīcas grēku piedošanas sakramentalitāte

1. Sakramenta realitāte

Gandarīšanas tiesā notiekošā grēku piedošana ir īsts un būtisks, no kristības atšķirīgs sakraments.

De fide

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, definēja: Si quis dixerit, in catholica Ecclesia pænitentiam non esse vere et proprie sacramentum, A. S. D 911; sal. 912.

Baznīcas grēku piedošanas varas akts satur sakramentam nepieciešamās pazīmes:

a) ārēju redzamu žēlastības zīmi,

b) iekšēju neredzamu žēlastības darbību,

c) to ir iedibinājis Kristus.

2. Sakramenta fiziskā būtība

Kopš Tridentas koncila sententia communis kopā ar tomistiem māca, ka gandarīšanas sakramenta fizisko būtību no vienas puses veido penitenta akti, kas veido sakramenta <7was/-matēriju (D 699,896,914):

1) grēku nožēla,

2) grēku atzīšana,

3) gandarījuma izpilde, t.i., griba to izpildīt.

No otras puses to veido priestera absolūcija, kas ir sakramenta forma.

Nosauktie penitenta akti ir vērsti uz absolūciju (kā matērija uz formu) un kopā ar to tie veido žēlastību nesošo sakramentālo zīmi.

Turpretī skotisti māca, ka gandarīšanas sakramenta fiziskā būtība ir priestera absolūcija, bet penitenta akti ir vienīgi cienīgas saņemšanas nepieciešamie priekšnoteikumi.

1) Par labu tomistu viedoklim runā sekojoši argumenti:

a) Saskaņā ar Tridentas koncila mācību (D 896) gandarīšanas sakramenta spēks slēpjas "galvenokārt" (præcipue), bet ne vienīgi absolūcijā.

Tomēr sakramenta spēks var slēpties vienīgi tajā lietā, kas pieder pie sakramenta būtības.

Tādēļ sakramenta būtību veido trīs penitenta veiktie akti, kurus var apzīmēt kā quasi materia sacramenti un partes pænitentiæ, kopā ar absolūciju, kuru var apzīmēt kā formu.

b) Analoģija ar pārējiem sakramentiem (izņemot laulību) Jauj domāt, ka arī gandarīšanas sakramenta sakramentālā zīme sastāv no divām reāli atšķirīgām sastāvdaļām.

Penitenta akti tiek pamatoti uzskatīti par matēriju, jo tie ir vērsti uz absolūciju.

Miesiskas substances iztrūkuma dēļ runā par quasi-matēriju (sal. Cat. Rom. II 5,13).

c) Tā kā grēku piedošana notiek tiesiskā procesā, tad tiesiskā procesa būtiskajām sastāvdaļām jābūt arī sakramenta būtiskām sastāvdaļām.

Pie tiesiska procesa pieder ne vien tiesas spriedums, bet arī lietas būtības iepazīšana un noskaidrošana.

Tas notiek gandarīšanas tiesā caur grēcinieka pašapsūdzību.

Tā kā gandarīšanas tiesa ir vērsta uz grēku piedošanu, tad grēku atzīšanai jābūt saistītai ar nožēlu un gribu gandarīt.

d) Sv. Toms penitenta aktus uzskata par gandarīšanas sakramenta matēriju, kas pieder pie sakramenta būtības. Sal. S. th. III 84,2.

2) Skotisti uzsver, ka Tridentas koncils penitenta aktus apzīmē par quasi-matēriju, ar to saprotot neraksturīgu matēriju.

Šis apzīmējums izsakot vienīgi to, ka penitenta akti ir nepieciešami, lai sakraments būtu pilnīgs (ad integritatem sacramenti), nevis, ka tie piederētu pie sakramenta būtības.

Izteicienu partes pænitentiæ viņi saprot integrējošo daļu nozīmē.

Pie tam skotisti min sekojošus iemeslus:

1) Penitenta akti neesot piemērota žēlastības sakramentālās darbības zīme, tādēļ tie nav arī tās cēlonis.

2) Priesterim kā vienīgajam sakramenta piešķīrējam esot jāizpilda visa sakramentālā zīme.

3) Baznīcas prakse piešķirt absolūciju bez jebkāda ierobežojuma, paredzot to, ka gandarīšanas sakramentālo zīmi veidojot vienīgi priestera darbība.

1. nodaļa: GANDARĪŠANAS SAKRAMENTA ĀRĒJĀ ZĪME I. NOŽĒLA

9. §. Nožēla vispār

1. Jēdziens un nepieciešamība

Tridentas koncils nožēlu (contritio, compunctio) definēja kā "dvēseles sāpes un riebumu pret izdarītajiem grēkiem ar nodomu turpmāk vairs negrēkot": animi dolor ac detestatio de peccato commisso, cum proposito non peccandi de cetero. D 897.

Nožēlas akts ietver sevī trīs vienotus gribas aktus:

1) dvēseles sāpes,

2) riebumu,

3) nodomu.

Nav nepieciešams un ne vienmēr ir iespējams, ka nožēlas sāpes, kas ir brīvs gribas darbs, izpaustos jutekliskā sāpju sajūtā.

Nodomu negrēkot sevī virtuāli ietver patiesa nožēla par izdarītajiem grēkiem.

No attaisnošanas būtības izriet, ka nožēla ir pirmā un svarīgākā gandarīšanas sakramenta sastāvdaļa un visos laikos tā ir bijusi grēku piedošanas neizbēgams priekšnoteikums (D 897).

Gandarīšanas sakraments ietver sevī arī vēlmi izsūdzēt grēkus un izpildīt uzlikto gandarījumu.

Tā kā nožēla ir sakramentālās zīmes būtiska sastāvdaļa, tad saņemot gandarīšanas sakramentu, ir jāuzmodina izteikta nožēla (contritio formalis).

2. Īpašības

a) Nožēla ir iekšēja, ja tā ir gribas un prāta akts. Sal.:

• Joel 2,13: "Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva!"

Kā sakramentālās zīmes sastāvdaļai tai jāparādās arī ārēji (pašapsūdzība).

b) Nožēla ir pārdabiska, ja tā rodas aktuālās žēlastības iespaidā un ja grēks tiek uztverts kā Dieva, mūsu pārdabiskā mērķa apvainojums.

Tīri dabiskai nožēlai nav pestīšanas vērtības. D 813,1207.

c) Nožēla ir vispārēja, ja tā attiecas uz visiem izdarītiem smagiem grēkiem.

Nav iespējams, ka tiek atlaists viens smags grēks, bet citi nē.

d) Pēc vērtīguma nožēla ir par visu lielāka (appretiative summa), ja grēcinieks noraida grēku kā vislielāko Jaunumu un ir gatavs labāk paciest jebkuru nelaimi nekā apvainot Dievu ar kādu smagu grēku.

Nožēlai nav jābūt lielākai par visu sajūtu ziņā (intensive summa).

3. Iedalījums

Izšķir:

1) pilnīgu nožēlu (contritio caritate perfecta vai contritio šaurākā nozīmē);

2) nepilnīgu nožēlu (contritio imperfecta vai attritio).

Sv. Toms iedala abus nožēlas veidus atkarībā no to attiecībām ar svētdarošo žēlastību:

1) Contritio ir attaisnotā cilvēka nožēla (pænitentia formata, sc. caritate)',

2) Attritio ir vēl neattaisnotā cilvēka nožēla (pænitentia informis = caritate non formata). Sal. De verit. 28,8 ad 3.

Kopš Tridentas koncila abus nožēlas veidus iedala pēc to motīva:

1) Pilnīgā nožēla rodas no pilnīgas Dieva mīlestības motīva;

2) Nepilnīgā nožēla rodas no nepilnīgas Dieva mīlestības motīva vai citiem pārdabiskiem iemesliem, piem., cerību uz mūžīgo algu vai bailēm no mūžīgā soda.

No motīvu dažādības izriet, ka abi nožēlas veidi atšķiras ne vien pēc žēlastības, bet arī pēc veida.

10. §. Pilnīga nožēla

1. Pilnīgās nožēlas būtība

Pilnīgas nožēlas motīvs ir pilnīga Dieva mīlestība jeb caritas.

Caritas nozīmē, ka Dievs tiek mīlēts pāri par visu paša Dieva dēļ (amor benevolentiæ vai amicitiæ).

Tās formālais objekts ir Dieva labums pats par sevi (bonitas divina absoluta).

Pilnīgas Dieva mīlestības iepriekšēja pakāpe ir pateicība (amor gratitudinis); jo īsta pateicība neraugās tik daudz uz labo darbu, kā uz noskaņojumu, kas šo labo darbu izraisa.

Pateicības mīlestības formālais objekts ir Dieva labums, kas parādās neskaitāmos labos darbos, jo īpaši lielākajā labdarībā – Kristus atnestajā pestīšanā pie krusta (bonitas divina relatīva).

Pateicības mīlestība pati no sevis pāriet caritas.

Iekāres mīlestība (amor concupiscentiæ vai spei), kas Dievu mīl pašlabuma dēļ, pirmkārt, ir pašmīlība, otrkārt un tādēļ nepilnīgā veidā tā ir Dieva mīlestība.

Tā nav pietiekams cēlonis pilnīgai nožēlai.

Tomēr pilnīga mīlestība neprasa atteikšanos no savas svētlaimes Dievā; tā prasa vienīgi savu interešu pakārtošanu Dieva interesēm.

Tādēļ Baznīca atmeta Kambras arhibīskapa Fenelona († 1715) mācību par to, ka kristīgā pilnība nozīmē tīras mīlestības stāvokli pret Dievu, kas izslēdz ikvienu citu motīvu (l’amour désintéressé). D 1327 utt.

Pilnīgas mīlestības un pilnīgas nožēlas būtībai nav nepieciešams noteikts intensitātes grāds vai lielāks ilgums.

Intensitāte un ilgums veido vienīgi akcidentālas pilnības.

2. Ārpussakramentāla attaisnošana, pateicoties pilnīgai nožēlai

a) Pilnīga nožēla piešķir nāvīgam grēciniekam attaisnošanas žēlastību jau pirms gandarīšanas sakramenta aktuālas saņemšanas.

Sent. fidei proxima

Tridentas koncils pasludināja: etsi contritionem hanc aliquando caritate perfectam esse contingat hominemque Deo reconciliare, priusquam hoc sacramentum actu suscipiatur etc. D 898.

Tika atmesta Baija mācība par to, ka caritas varot pastāvēt kopā ar smagu grēku (D 1031,1070) un ka pilnīga nožēla izsaucot ārpussakramentālu attaisnošanu vienīgi nelaimes un moceklības gadījumā (D 1071).

b) Pilnīga nožēla panāk ārpussakramentālu attaisnošanu vienīgi tad, kad tā ir saistīta ar ilgām pēc sakramenta (votum sacramenti).

De fide

Tridentas koncils māca: reconciliationem ipsi contritioni sine sacramenti voto, quod in illa includitur, non esse adscribedam. D 898.

Caur votum sacramenti tiek savā starpā saistīts grēku piedošanas subjektīvais un objektīvais faktors, penitenta nožēlas akts un Baznīcas atraisīšanas vara.

Pilnīga nožēla virtuāli satur ilgas pēc sakramenta.

Vecajā derība pilnīga nožēla pieaugušam cilvēkam bija vienīgais grēku piedošanas līdzeklis.

Sal.:

• Ez 18,21–32: "Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš nodarījis, un pilda visus manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs, taisnības dēļ, ko viņš dara, tam būs dzīvot. Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, – saka Dievs Kungs, – un nevis tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo? Bet kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu un visas bezdievja negantības, vai tad tāds lai dzīvotu? Nebūt nē! Un nepieminēs arī vairs tos taisnos darbus, ko viņš darījis, bet viņa nodarīto pārkāpumu un grēku dēļ viņam jāmirst. Kad jūs sakāt: Kunga rīcība nav taisna, tad klausāties, jūs Izraēla nams! Vai tad tiešām mana rīcība lai būtu netaisna? Vai ne drīzāk jūsu rīcība ir netaisna? Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tas mirs, tam jāmirst tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Bet ja bezdievīgais atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis un dara patiesību un taisnību, tas paturēs savu dvēseli dzīvu. Kad viņš pārliecināsies un atgriezīsies no visiem saviem pārkāpumiem, ko viņš darījis, tad viņš dzīvos, viņam nav jāmirst. Un ja tomēr Izraēla nams saka: Kunga rīcība nav pareiza. Vai tad tiešām mani ceļi būtu netaisni? Vai ne drīzāk jūsu ceļi, Izraēla nams, ir netaisni? Tādēļ Es jūs ikvienu tiesāšu, Izraēla nams, pēc jūsu ceļiem, – tā saka Dievs Kungs. – Atgriezieties, atsakieties no visiem saviem pārkāpumiem, lai tie netop par iemeslu tālākai apgrēcībai. Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Izraēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, – saka Dievs Kungs, – tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosiet."

• Ez 33,11–20: "Saki tiem: Tik tiešām, ka Es dzīvoju, – saka Dievs Kungs, – Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jele atgriezieties no saviem ļaunajiem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēļa nams? Tu, cilvēka bērns, saki saviem tautiešiem: Taisno neizglābs viņa taisnība, kad viņš apgrēkojas. Un bezdievis neies bojā savas bezdievības dēļ, ja viņš atgriežas no savas bezdievības. Arī taisnais nevar dzīvot no savas taisnības, kad viņš apgrēkojas. Ja Es taisnajam saku, ka viņš dzīvos, un viņš, paļaudamies uz savu līdzšinējo taisnību, dara ļaunu, tad neviens nepieminēs vairs visas viņa taisnības, bet viņš mirs tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Un ja Es piedraudu bezdievim: Tu mirsi, un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības, tā ka tas atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīvības likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs, viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos. Tavi tautieši man saka: Kunga ceļš nav pareizs! Bet patiesībā viņu pašu ceļš nav pareizs. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad tam jāmirst. Bet kad bezdievis atgriežas no savas bezdievības un ievēro patiesību un taisnību, tad tas dzīvos. Un kaut gan jūs apgalvojat, ka Kunga ceļš neesot pareizs, Es jūs tiesāšu ikvienu pēc viņa darbiem, tu Izraēla nams.""

• Ps 31,5: "Es atzinu Tev savu grēku, un savu vainu vainu es nenoslēpu. Es sacīju: Atzīšos Kungam savā noziedzībā, un Tu atlaidi mana grēka vainu."

Ari Jaunā Derība uzskata, ka pilnīga Dieva mīlestība izraisa grēku piedošanu. Sal.:

• Jņ 14,21.23: "Kam ir Mani baušļi un viņš tos pilda, tas Mani mīl. Bet kas Mani mīl, to mīlēs Mans Tēvs; un Es mīlēšu viņu un Sevi atklāšu tam.... Jēzus atbildēļa viņam: sacīdams: Ja kas Mani mīl, tas Manus vārdus pildīs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie tā un ņemsim mājvietu viņā."

• Lk 7,47–48: "Tāpēc Es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi; bet kam mazāk piedod, tas mazāk mīl. Un Viņš sacīja tai: Tavi grēki tiek tev piedoti."

• 1 Jo 4,7: "Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu."

Baznīctēvi skaidro 1 Pēt 4,8: caritas operit multitudinem peccatorum, kas pēc konteksta būtu jāsaprot kā cilvēku savstarpējā piedošana, kā Dieva grēku piedošanu, kas balstās uz mīlestības nožēlu. Sal.:

• 1 Pēt 4,8: "Bet vairāk par visu pastāvīgi mīliet viens otru, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu!"

Sal. Romas Klemenss, Kor. 49,5; Origens, In Lev. hom. 2,4; Pēteris Hrizologs, Sermo 94.

Origens, balstoties uz Lk 7,47 un 1 Pēt 4,8, starp septiņiem grēku piedošanas līdzekļiem kā sesto min "pāri plūstošu mīlestību" (abundantia caritatis).

ll.§. Nepilnīga nožēla

1. Nepilnīgas nožēlas būtība

Nepilnīgā nožēla (attritio) ir īsta nožēla, tomēr to izsauc mazāk pārdabiski motīvi nekā pilnīgo nožēlu.

Nepilnīgas nožēlas gadījumā cilvēks jūt riebumu pret grēku kā pret sev nodarītu Jaunumu, kas aptraipa dvēseli ar vainu (malum culpæ) un izraisa Dieva sodu (malum pænæ).

Atbilstoši tam Tridentas koncils par nepilnīgas nožēlas galveno motīvu nosauc "grēka riebīguma apzināšanos" (consideratio turpitudinis peccati) un "bailes no elles un citiem sodiem" (metus gehennæ et pænarum). D 898.

Bailes no soda ir visbiežākais, lai gan ne vienīgais nepilnīgas nožēlas motīvs.

Bailes, kas ir nepilnīgas nožēlas motīvs, nav nedz timor filialis, t.i., bērna bijāšana, kas pastāv kopā ar caritas un kas baidās no grēka kā no augstākā labuma apvainojuma, kuru tās mīl kopā ar caritas.

Tās nav arī timor serviliter servilis, t.i., verga bailes, kas baidās vienīgi no soda, bet ar savu gribu ir saistītas pie grēka.

Tās ir timor simpliciter servilis, t.i., kalpa bailes, kas baidās ne vien no grēka, bet arī no Dieva kā no soģa, un kas izraisa gribas novēršanos no grēka.

Lai attritio sagatavotu cilvēku uz attaisnošanu, tai jāizslēdz griba grēkot un jābūt saistītai ar cerību uz grēku piedošanu. D 898.

Vārds "attritio" tiek lietots kopš 12. gs. pēdēļā ceturkšņa (Turnas Simons; pirms 1175).

Tā nozīme sholastiskajā teoloģijā ir svārstīga.

Daudzi teologi ar attritio saprot nožēlu, kas neietver gribu izsūdzēt grēkus un gandarīt vai nodomu labot savu dzīvi.

Tādēļ bieži vien to uzskata par nepietiekamu grēku piedošanai.

2. Tikumiskais un pārdabiskais raksturs

Nožēla, kuru izraisa baiļu motīvs, ir tikumiski labs un pārdabisks akts.

De fide

Luters apgalvoja, ka nožēla, kas izriet no bailēm no elles soda, darot cilvēku par liekuli un vēl lielāku grēcinieku.

Pretēji tam, Tridentas koncils pasludināja, ka "šī nožēla ir Dieva dāvana un Svētā Gara iedvesma, ar kuras palīdzību penitents sagatavo ceļu taisnīgumam" (D 915), un ka tā ir "patiesas un derīgas sāpes" (D 915).

Tātad attritio ir tikumiski laba un pārdabiska. Sal. D 818,1305,1411 utt., 1525.

Svētie Raksti daudzās vietās brīdina no grēka, norādot uz Dieva sodu. Sal.:

• Mt 10,28: "Un nebīstaties no tā, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nonāvēt! Bet vairāk bīstaties no tā, kas spēj dvēseli un miesu pazudināt ellē!"

• Izc 20,20: "Tad Mozus sacīja tautai: Nebīstaties, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu."

• Ps 118,120: "Aiz bailēm no Tevis man drebinās miesa, es bīstos Tavus lēmumus."

• Mt 5,29–30: "Ja tava labā acs apgrēcina tevi, izrauj to un aizmet no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē."

• Jņ 5,14: "Vēlāk Jēzus atrada viņu svētnīcā un sacīja tam: Lūk, tu esi izdziedināts; negrēko vairs, lai tev las ļaunāks nenotiek!"

Arī baznīctēvi bieži izmanto Dieva bijāšanas motīvu.

Tertulliāns aicina grēcinieku uzņemties publisku gandarījumu, lai izbēgtu no elles soda (De pænit. 12).

Augustīns iesaka bailes no Dieva soda kā ceļa sagatavotāju uz mīlestības taisnīgumu (Enarr. in Ps. 127,7 utt.).

Jānis Hrizostoms saka: "Kas gan ir sliktāks par elli? Un tomēr nekas nav derīgāks kā bailes no tās; jo bailes no elles mums dod valstības kroni" (De statius 15,1).

Pret nožēlas mācību vērsās A. V. Dīkhofs un A. Harnaks, tomēr viņu izvirzītā apsūdzība, ka vēlajos viduslaikos esot apmierinājušies vienīgi ar nožēlu aiz bailēm no soda ("karātavu nožēla"), neatbilst vēsturiskajiem faktiem.

3. Nepilnīgā nožēla un gandarīšanas sakraments

Nepilnīga nožēla ir pietiekama grēku piedošanai gandarīšanas sakramentā.

Sent. communis

Ekstremālie kontricionisti (Pēteris Lombards, Hales Aleksandrs, Baijs un jansenisti) derīgai gandarīšanas sakramenta saņemšanai prasīja tieši attaisnojošo contritio.

Turpretī vairums pēctridentas teologu ir pārliecināti, ka gandarīšanas sakramentā grēku piedošanai pietiek ar nepilnīgu nožēlu (attritio).

Tridentas koncils neizdeva šajā jautājumā nekādu autoritatīvu deklarāciju.

Tomēr netieši Tridentas koncils māca nepilnīgas nožēlas pietiekamību, pasludinot, ka nepilnīga nožēla bez gandarīšanas sakramenta nav pietiekama grēcinieka attaisnošanai; tomēr tā disponē uz attaisnošanas žēlastības saņemšanu gandarīšanas sakramentā:

Et quamvis sine sacramento pænitentiæ per se ad iustificationem perducere peccatorem nequeat, tamen eum ad Dei gratiam in sacramento pænitentiæ impetrandam disponit. D 898.

Pēc konteksta te ir domāta tiešā dispozīcija, kas saistībā ar sakramentu ir pietiekama attaisnošanas žēlastības sasniegšanai.

Ja gandarīšanas sakramenta derīgumam būtu nepieciešama pilnīga nožēla, tad gandarīšanas sakraments vairs nebūtu mirušo sakraments, jo attaisnošana arvien notiktu pirms sakramenta aktuālas saņemšanas.

Grēku piedošanas vara zaudētu tai raksturīgo mērķi, jo faktiski gandarīšanas sakramentā nekad netiktu atlaisti smagi grēki (D 913).

Absolūcijai tad būtu vairāk deklaratīva nozīme, kā to patiešām mācīja Pēteris Lombards.

Tridentas koncila norādījums par to, ka nāves briesmu gadījumā ikviens priesteris var atraisīt no jebkura grēka, lai neviens neietu bojā nesaņemtas absolūcijas dēļ (D 903), būtu bez pamata.

Līdz ar gandarīšanas sakramenta iestādīšanu, ceļš uz attaisnošanas saņemšanu nebūtu atvieglots, bet gan apgrūtināts.

4. Kontricionisms un atricionisms

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību par attaisnošanu, nepilnīgai nožēlai jābūt saistītai (diligere incipuinf, D 798) ar Dieva mīlestības iesākumu, ar tā saukto amor initialis.

Par amor initialis iekšējām īpašībām 17. gs. izveidojās teoloģisks disputs starp kontricionistiem un atricionistiem.

Kontricionisti mācīja, ka sākotnējai mīlestībai jābūt sākotnējās pilnīgās Dieva mīlestības (initium caritatis) formālam aktam.

Atricionisti apgalvoja, ka attaisnošanas žēlastības saņemšanai gandarīšanas sakramentā bez nepilnīgās nožēlas (pat ja tā rodas no bailēm no elles) nav nepieciešams nekāds cits formāls Dieva mīlestības akts, arī pilnīgas Dieva mīlestības akts nē.

Pāvests Aleksandrs VII 1667. gadā aizliedza abām partijām cenzēt vienai otras izteikumus, līdz Svētais Krēsls nebūs pieņēmis šajā jautājumā galīgu lēmumu.

Tomēr atricionistu mācību pavests nosauca par sententia communior (D 1146).

Atbilstoši šim paskaidrojumam var pieņemt, ka nav nepieciešama skaidri izteikta labvēlības akta vai iekāres izraisītā Dieva mīlestības akta uzmodināšana, jo īsta, ar iekšēju novēršanos no grēka un ar cerību uz grēku piedošanu saistīta attritio virtuāli satur amor initialis.

Tā kā intensitātes pakāpe nav izšķiroša, tad kontricionistu prasītā sākotnējā caritas noved pie tā paša, pie kā noved prasība pēc caritas vispār – pie ekstremālā kontricionisma.

II. GRĒKU ATZĪŠANA

12. §. Grēksūdze kā Dieva iestādījums un tās nepieciešamība pestīšanai

1. Jēdziens un dogma

Grēksūdze ir penitenta pašapsūdzība par saviem grēkiem pilnvarota priestera priekšā, lai, balstoties uz priesterim doto varu atlaist grēkus, saņemtu no viņa grēku piedošanu (Cat. Rom. II 5,38).

Sakramentālā grēksūdze ir Dieva likuma noteikta un tā ir nepieciešama pestīšanai.

De fide

Speciālu grēku atzīšanu kā Dieva iestādījumu un tās nepieciešamību pestīšanā pēc Viklifa un Osmas Pētera noliedza reformatori, lai gan viņi atzina tās psiholoģiski-pedagoģisko vērtību.

Viņi varēja balstīties uz viduslaiku kanonistu mācību, kas grēksūdzes nepieciešamību balstīja vienīgi uz Baznīcas pozitīvu rīkojumu, piem., Glossa ordinaria pie Graciana dekrēta un Melanktona pieminētais Panormitanus (= Nikolajs de Tudešis). Sal. Conf. Aug. Art. 11 u 25; Apol. Conf. Art. 11 u. 12.

Pretēji reformatoriem Tridentas koncils pasludināja: Si quis negaverit, confessionem sacramentalem vel institutam vel ad salutem necessariam esse iure divino, A. S. D 916. Sal. D 587,670,724.

Uz Dieva lēmuma balstītais grēksūdzes likums tiek izpildīts ne vien ar publisku grēksūdzi, bet arī ar slepenu grēksūdzi priestera priekšā (auss grēksūdze).

Šo slepeno auss grēksūdzi Tridentas koncils īpaši aizstāvēja pret Kalvina uzbrukumiem, kas apgalvoja, ka tā esot vienīgi"cilvēku izdomājums". D 916.

2. Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Svētie Raksti tieši nerunā par to, ka speciālā grēku atzīšana ir Dieva iestādījums un ka tā ir nepieciešama pestīšanai.

Tomēr tas izriet no tā, ka grēku piedošanas vara tika iestādīta tiesiskā formā.

Vara atlaist vai neatlaist grēkus var tikt praktizēta tiesiskā veidā, ja gandarīšanas varas īpašnieks pazīst penitenta vainu un dispozīciju.

Tādēļ ir nepieciešama penitenta pašapsūdzība.

Arī vainai atbilstoša gandarījuma uzlikšana ir iespējama vienīgi pēc speciālās grēku atzīšanas. Sal. 899.

Svēto Rakstu vietas 1 Jņ 1,9; Jēk 5,16; Ap 19,18, kas runā par grēku atzīšanu, neļauj noteikt, vai te ir runa par sakramentālu grēku atzīšanu, vai nē; svarīgi argumenti runā pret šādu pieņēmumu. Sal.:

• 1 Jņ 1,9: "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš, būdams uzticīgs un taisnīgs, mums piedod mūsu grēkus un šķīstī mūs no katras netaisnības."

• Jēk 5,16: "Izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet Dievu cits par citu, lai tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana!"

• Ap 19,18: "Un daudzi no ticīgajiem nāca, atzīdami un izstāstīdami savus darbus."

3. Preskripcijas pierādījums

Nevar norādīt kādu noteiktu laika brīdi, kad kāds pāvests vai koncils būtu ieviesis grēksūdzes likumu.

Visas vēsturiskās liecības balstās uz to kā uz Dieva noliktu likumu.

4. Laterāna koncils (1215) grēksūdzes nepieciešamību neieviesa no jauna, bet tikai tuvāk konkretizēja jau pastāvošo paradumu sūdzēt grēkus, uzliekot par pienākumu sūdzēt grēkus vienreiz gadā. D 437; CIC 906.

Grieķu ortodoksā baznīca māca speciālās grēku atzīšanas nepieciešamību savos ticības apliecinājuma rakstos (sal. Pētera Mogilas Confessio orthodoxa, Pars I q. 113; Confessio Dosithei, Decr. 15).

Baznīctēvu un koncilu gandarīšanas kanoni un agro viduslaiku gandarīšanas grāmatas paredz speciālu grēku atzīšanu.

4. Baznīctēvu pierādījums

Pirmās baznīctēvu liecības, kas runā par grēku atzīšanu (piem., Did. 4,14; 14,1) vēl ir visai nenoteiktas.

Tomēr jau Irenejs (Adv, hasr. I 13,7), Tertulliāns (De pænit. 9 u. 10) un Ciprians (De lapsis un vēstulēs) skaidri uzsver grēcinieka pašapsūdzību par izdarītajiem grēkiem kā Baznīcas gandarīšanas institūta sastāvdaļu.

Viss gandarīšanas process pēc grēku atzīšanas tiek saukts par ekshomolgezi (= atzīšanu). Pirmo drošo liecību par slepeno grēksūdzi pirmsnicejas periodā mums sniedz Origens.

Pēc sešu citu līdzekļu uzskaitīšanas, kas dod mums grēku piedošanu, viņš runā par gandarīšanas sakramentu:

"Ir vēl septītā, lai arī sūra un grūta grēku piedošana caur gandarīšanu, kad grēcinieks savu guļas vietu apslaka ar asarām un asaras ir viņa maize dienu un nakti, kad viņš kaunas Kunga priesterim atzīties savos grēkos un meklēt pret tiem zāles" (In Lev. hom. 2,4).

Kādā citā vietā Origens runā par slepeno un publisko grēku atzīšanu:

"Rūpīgi izmeklē visapkārt, kam tu gribi atzīties savos grēkos. Vispirms pārbaudi pašu ārstu, kuram tev jāatklāj slimības cēlonis....Ja viņš atzīst un domā, ka tava slimība ir tāda, ka tā jāatzīst un jādziedina visas Baznīcas priekšā (publiski), jo tas var nākt par labu arī citiem un tu pats tādēļādi vari tikt dziedināts, tad dari to pēc pietiekami nopietnām pārdomām un šī pieredzējušā ārsta padoma uzklausīšanas" (In Ps. 37 hom. 2,6).

Pāvests Leons Lielais († 461) publiskas grēku atzīšanas prasību nosauc par "apustuliskā likuma ļaunprātīgu izmantošanu”, par "neatļautu uzpūtību”, par "nepieļaujamu paradumu" un uzsver, ka "pietiek atklāt savas sirdsapziņas vainu priesterim slepenā grēksūdzē" (D 145).

13. §. Grēksūdzes priekšmets

1. Smagi grēki

Balstoties uz Dieva noteiktu kārtību, ir jāizsūdz visi smagie grēki, minot to veidu, skaitu un veidu ietekmējošus apstākļus.

De fide

Tridentas koncils īpaši uzsver, ka ir jāizsūdz arī slepenie un iekšējie grēki pret dekaloga diviem pēdēļiem baušļiem (domu un iekāres grēki). D 899,917.

Fiziska un morāla neiespējamība attaisno no grēku atzīšanas materiālās pilnības.

Ja grēksūdze pēc formas ir pilnīga, tad aizmirstie vai arī smagā stāvokļa dēļ atsevišķi neizsūdzētie smagie grēki tiek piedoti netieši.

Tomēr Kristus likums uzliek par pienākumu izsūdzēt šos grēkus nākamajā grēksūdzē un uzņemties par tiem atbilstošu gandarījumu. D 1111; CIC 901.

Pirmajos kristīgajos gadsimtos grēksūdze aprobežojās vienīgi ar smagāko grēku, jo īpaši kapitālo grēku izsūdzēšanu.

Rezultātā gandarīšanas sakramenta saņemšana notika samērā reti.

Baznīcas gandarīšanas tiesai nepakļautos grēkus pietika atzīt Dieva priekšā.

2. Ikdienišķie grēki

Ikdienišķo grēku atzīšana nav nepieciešama, tomēr tā ir atļauta un derīga.

De fide

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību, nav nepieciešams sūdzēt ikdienišķus grēkus, jo tie var tikt deldēti arī ar citu pestīšanas līdzekļu palīdzību – nožēlu, lūgšanu ("Piedod mums mūsu grēkus!”), tuvākmīlestības darbiem un atturīgu dzīvi, ar Sv. Komūnijas pieņemšanu: taceri tamen citra culpam multisque aliis remediis expiari possunt (D 899).

Tomēr ir atļauts, ir labi un derīgi šos grēkus izsūdzēt (D 899,917; sal. 748).

Šī atjautība balstās uz Baznīcas grēku piedošanas varas universālo raksturu.

Ikdienišķo grēku sūdzēšana vispirms tika praktizēta klosteros, jo īpaši Īrijas klosteros, kā disciplinārs vingrinājums, tad kā sakramentāla grēku atzīšana.

Pateicoties īru mūkiem (Kolumbanam) atkārtojamā privātā gandarīšana, kas attiecās arī uz ikdienišķajaiem grēkiem, izplatījās visā Eiropā.

Tridentas koncils pret reformatoriem aizstāvēja Baznīcā izplatīto paradumu sūdzēt arī ikdienišķus grēkus.

Pijs VI aizstāvēja Tridentas koncila mācību pret Pistojas sinodi (1786), kura vēlējās ierobežot tā saukto dievbijīgo grēksūdzi, pamatojot to ar godbijību pret sakramentu. D 1539.

Pijs XII enciklikā "Mystici Corporis" (1943) un enciklikā "Mediator Dei" (1947) attiecībā uz "dievbijīgo biežas grēksūdzes paradumu, kas Baznīcā neieviesās bez Svētā Gara iedvesmas" iesaka biežu grēksūdzi un nosoda tās mazvērtēšanu kā "lietu, kas ir sveša Kristus garam un nenes svētību mūsu Pestītāja mistiskajai miesai" (Myst. Corp. H 91).

3. Jau piedotie grēki

Ari tie grēki, kas, pateicoties Baznīcas varai atlaist grēkus, jau ir tieši piedoti, ir pietiekams grēksūdzes priekšmets.

Sent. certa (CIC 902)

Grēku atzīšanas atkārtošana atbilstoši Benedikta XI paskaidrojumam (D 470) ir pazemības akts un līdz ar to gandarījums.

Saskaņā ar teologu mācību, absolūcija šajā gadījumā novērš šķēršļus, kas ir palikuši kā jau piedotu grēku rezultāts un kas traucē žēlastības darbībai (reliquiæ peccatorum), kā arī atlaiž vēl palikušos laicīgos grēku sodus.

III. GANDARĪŠANA 14,§. Sakramentālās gandarīšanas jēdziens un īpašības

1. Jēdziens

Ar sakramentālu gandarīšanu saprot gandarīšanas darbus, kas penitentam tiek uzlikti pēc grēku vainas un mūžīgā soda piedošanas, lai viņš gandarītu par vēl palikušo laicīgo grēku sodu.

Griba gandarīt, ko virtuāli satur ikviena patiesa nožēla, ir sakramenta būtiska sastāvdaļa, turpretī gandarīšanas gribas izpilde ir vienīgi sakramenta integrējoša sastāvdaļa.

2. Gandarīšanas mācības dogmātiskais pamats

Piedodot grēku vainu un mūžīgo sodu, Dievs ne vienmēr atlaiž arī visus laicīgo grēku sodus.

De fide

Tridentas koncils pret reformatoriem pasludināja: Si quis dixerit, totam pænam simul cum culpa remitti semper a Deo, satisfactionemque pænitentium non esse aliam quam fidem, qua apprehendunt Christum pro eis satisfecisse, A. S. D 922. Sal. D 807,840,904,925.

Pamatojot dogmu (D 904), Tridentas koncils norāda uz "Svēto Rakstu skaidrajiem un uzskatāmajiem piemēriem", kuri rāda, ka grēciniekam arī pēc vainas piedošanas vēl jāizcieš sods. Sal.:

1) Pirmvecāki:

• Rad 3,16–19: "Sievai Viņš sacīja: Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vira, bet viņam būs valdīt pār tevi.’ Un Ādamam Viņš sacīja: Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.'"

2) Miriama:

• Sk 12,14–15: "Un Kungs atbildēļa Mozum: Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet. Tad Mirjama tika ieslodzīta ārpus nometnes septiņas dienas, bet tauta nekustējās no tās vietas, kamēr Mirjama nebija atkal tikusi uzņemta tās pulkā."

3) Izraels:

• Sk 14,18–23: "Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. – Tā piedod, – lūdzams, šās tautas pārkāpumus pēc savas lielās žēlastības un tā, kā Tu šai tautai esi piedevis no Ēģiptes zemes laikiem, tā dari līdz šim! Un Kungs sacīja: Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis. Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju, Kunga godība piepildīs visu zemi; visiem tiem vīriem, kas ir redzējuši manu godību un manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptē un tuksnesī, bet kas tomēr Mani ir vēl kārdinājuši desmitām reižu, nepaklausīdami manai balsij, tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis viņu tēviem; nē, nevienam no viņiem visiem, kas Mani nicinādami ir atmetuši, nebūs to redzēt!"

4) Mozus un Ārons:

• Sk 20,11–12: "Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un Kungs sacīja

Mozum un Āronam: Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Izraēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!"

5) Dāvids:

• 2 Sam 12,13–14: "Tad Dāvids sacīja Nātanam: Es esmu grēkojis pret Kungu! Un Nātans atbildēļa Dāvidam: Tad nu Kungs arī tavus grēkus piedod: Tev nebūs mirt! Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot, tad arī dēļam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!"

Kristus prasa no saviem mācekļiem, lai viņi nestu krustu kopā ar Viņu, t.i., izpildītu gandarīšanas darbus:

• Mt 16,24: "Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Ja kas grib Man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man!"

• Mt 10,38: "Kas neņem savu krustu un neseko Man, nav Manis cienīgs."

Baznīctēvu traktējums izpaužas senās Baznīcas gandarīšanas kārtībā.

Ja rekoncilācija īpašu iemeslu dēļ bija jāpiešķir pirms gandarīšanas laika paiešanas, tad gandarījuma izpildīšana bija jāturpina pēc rekoncilācijas (sal. D 57).

Augustīns saka: "Sods turpinās ilgāk nekā vaina. Citādi vaina varētu tikt uzskatīta par mazu, ja līdz ar to izbeigtos arī sods" (In Ioan. tr. 124,5).

3. Sakramentālā gandarījuma tuvāks raksturojums

Priesterim ir tiesības un pienākums atkarībā no grēka dabas un penitenta spējām uzlikt svētījošu un atbilstošu gandarīšanas darbu.

De fide

Tridentas koncils pasludināja: Debent sacerdotes Domini... pro qualitate criminum et pænitentium facultate salutares et convenientes satisfactiones iniungere. D 905; CIC 887.

Gandarījuma uzlikšanas tiesības balstās uz grēku piedošanas varas tiesisko raksturu.

Gandarījuma uzlikšanas pienākums izriet no tā, ka priesterim kā sakramenta piešķīrējam jātiecas pēc sakramenta pilnīguma un kā dvēseles ārstam jānozīmē piemērots dvēseles rētu dziedināšanas līdzeklis.

Uzliktā gandarījuma mērķis ir gandarīšana un labošanās. Sal. D 904,925.

Sakramentālais gandarījums kā gandarīšanas sakramenta sastāvdaļa ex opere operato panāk laicīgo grēka sodu atlaišanu un reliquiæ peccatorum dziedināšanu, t.i., ļauno tieksmju mazināšanos.

Atlaisto grēka sodu apjoms ir atkarīgs no uzliktā gandarījuma lieluma un gandarījuma izpildītāja dispozīcijas.

Sakramentālā gandarījuma iedarbība ir atkarīga no žēlastības stāvokļa.

Nav nepieciešams, lai gandarījums tiktu izpildīts pirms absolūcijas piešķiršanas. Sal. D 728,1306–1308,1535.

Kristīgajā senatnē gandarījums parasti tika izpildīts pirms rekoncilācijas.

Izņēmuma gadījumos, piem., nāves briesmu vai vajāšanu sākšanās gadījumā, rekoncilācija tika piešķirta jau pirms gandarījuma izpildes vai vismaz pirms tā pilnīgas pabeigšanas.

Kad agrajos viduslaikos ķeltu gandarīšanas prakses ietekmē (Kolumbans † 615) tika ieviests atkārtojams privāts gandarījums, tad gandarījuma saņemšana un rekoncilācija vēl bija viena no otras šķirta, izņemot nāves briesmu gadījumu.

Tas radīja praktiskas grūtības, tādēļ kopš 9. gs. izņēmuma gadījumos tika pieļauts, ka rekoncilācija tika piešķirta tūlīt pēc grēksūdzes un gandarījuma uzlikšanas.

10. gs. beigās un 11. gs. sākumā (Vormsas Burhards † 1025) tūlītēja rekoncilācijas piešķiršana kļuva par vispārēju praksi.

4. Pielikums: Ārpussakramentāls gandarījums

Ar! ārpussakramentāliem gandarīšanas darbiem, tādiem kā brīvprātīgu gandarīšanas vingrinājumu izpildei un pacietīgai Dieva piemeklējumu panešanai, ir gandaroša vērtība.

De fide

Tridentas koncils pasludināja, ka "caur Dieva uzliktiem, pacietīgi panestiem sodiem, kā arī brīvprātīgi pieņemtiem gandarīšanas darbiem, tādiem kā gavēnis, lūgšanās, ziedojumu došana un citiem dievbijīgiem darbiem, kas tiek veikti gandarījumā par grēkiem, attiecībā uz laicīgo sodu un pateicoties Kristus nopelniem, Dievam var tikt sniegts gandarījums". D 923; sal. 906.

No viena Baija izteikuma nosodījuma (D 1077) kā droša Baznīcas mācība izriet tas, ka taisnīgā cilvēka gandarīšanas darbi ir gandaroši de condigno, t.i., tiesiskas prasības ziņā.

Sakramentāls gandarījums kā gandarīšanas sakramenta sastāvdaļa darbojas ex opere operato, turpretī ārpussakramentāls gandarījums darbojas ex opere operantis.

Lai izpildītajam gandarījumam būtu rezultāts – laicīgo grēku sodu dzēšana –, jābūt izpildītiem tiem pašiem nosacījumiem kā nopelnus nesoša darba izpildes gadījumā:

1) brīvība,

2) tikumisks labums,

3) rīcības pārdbiskums,

4) izpildītājam jāatrodas svētceļnieka stāvoklī un žēlastības stāvoklī.

Pie tam gandarījuma darbam kā brīvprātīgam aizvietotājam par Dieva priekšā nopelnīto sodu ir jābūt ar penālu raksturu, t.i., tam jābūt saistītam ar pūlēm un grūtībām, kas kritušās dabas stāvoklī faktiski ir jebkura laba darba gadījumā.

Gandarījuma tāpat kā nopelnu iespējamība balstās uz Kristus atpestīšanas darbu (D 923: per Christi merita).

IV. ABSOLŪCIJA

15. §. Priestera absolūcija kā gandarīšanas sakramenta forma

1. Sakramentālās formas būtība

Gandarīšanas sakramenta forma ir absolūcijas vārdi.

De fide

D 896; sal. 699.

Latīņu Baznīcā šie vārdi skan: Ego te absolvo a peccatis tuis in nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti. Amen.

Vārdi "in nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti" nav nepieciešami, lai forma būtu derīga, jo to nepieciešamību nenosaka nedz Kristus norādījums, nedz tiesas sprieduma daba.

Lūgšanas pirms un pēc absolūcijas nepieder pie absolūcijas formas būtības, tādēļ svarīgu iemeslu dēļ tās var izpalikt. D 896; CIC 885.

2. Absolūcijas jēga

Absolūcija kopā ar penitenta aktiem izraisa grēku piedošanu.

De fide

Absolūcija nav vienīgi deklarācija, kā to pieņēma daudzi sholastiskie teologi, balstoties uz savu kontricijas mācību, un reformatori, balstoties uz savu mācību par attaisnošanu.

Absolūcija ne vien norāda uz grēku piedošanu, bet to arī izraisa (sal. 5.§.).

Tridentas koncils atmeta reformatoru mācību. D 919.

Vadoties no pieņēmuma, ka contritio vienmēr izraisa attaisnošanu jau pirms sakramenta aktuālas saņemšanas, Pēteris Lombards un daudzi viņa sekotāji nonāca pie uzskata, ka absolūcija esot tīri deklaratīva darbība.

Tomēr viņi bija stingri pārliecināti par absolūcijas nepieciešamību un uzskatīja, ka tā grēcinieku samierina ar Baznīcu.

Toms noraidīja deklarācijas teoriju, konsekventi attiecinot sakramenta jēdzienu uz gandarīšanas sakramentu un velkot paralēles starp grēku piedošanu gandarīšanas sakramentā un grēku piedošanu kristības sakramentā. S. th. III 84,3.

3. Absolūcijas forma valodas ziņā

Senajā Baznīcā absolūcijas forma bija deprekatīva, t.i., tai bija lūgšanas forma.

Leons I piezīmē, ka "Dieva piedošana varot tikt sasniegta vienīgi ar priestera aizlūgumu (supplicationibus sacerdotum)" (D 146).

Viduslaikos latīņu Baznīcā pie deprekatīvās formas tika pievienoti indikatīvi pielikumi.

13. gs. par valdošo kļuva indikatīva forma, kas vairāk atbilst tiesiskajam raksturam. Arī sv. Toms izteicās par labu šai formai.

Austrumu baznīca līdz pat mūsdienām lieto deprekatīvo formulu (lai gan ne vienīgi to).

Tā kā daudzus gadsimtus šī lūgšanas forma tika lietota visā Baznīcā un nekad netika atmesta, tā jāuzskata par pietiekamu un derīgu.

Absolūcijas piešķīrēja intencija materiāli deprekatīvai formai piešķir indikatīvu nozīmi.

Gan pēc valodas (materiāli), gan pēc nozīmes (formāli) deprekatīva forma, t.i., tīrs lūgums piedot grēkus, jāuzskata par nederīgu, jo tas neatbilst grēku piedošanas akta tiesiskajam raksturam.

Absolūcija var tikt piešķirta vienīgi mutiski un vienīgi klātesošām personām. Sal. D 1088.

2. nodaļa: GANDARĪŠANAS SAKRAMENTA IEDARBĪBA UN

NEPIECIEŠAMĪBA

16. §. Gandarīšanas sakramenta iedabība

1. Atkalsamierināšanās ar Dievu

Gandarīšanas sakramenta galvenā iedarbība ir grēcinieka atkalsamierināšanās ar Dievu.

De fide

Tridentas koncils pasludināja: res et effectus huius sacramenti, quantum ad eius vim et efficaciam pertinent, reconcilatio est cum Deo. D 896.

Atkalsamierināšanās ar Dievu nozīmē ne vien grēka novēršanu, bet arī svētdarošās žēlastības piešķiršanu, jo grēku piedošana notiek, ielejot dvēselē svētdarošo žēlastību.

Svētdarošā žēlastība tiek vai nu dota no jauna (ja tā ir tikusi pazaudēta), vai arī tā tiek palielināta.

Ar grēku vainas izdzēšanu ir nepieciešami saistīta mūžīgā grēku soda atlaišana, turpretī laicīgie grēku sodi ne vienmēr tiek atlaisti (sal. 14.§.2).

Gandarīšanas sakramenta specifiskā sakramentālā žēlastība ir svētdarošā žēlastība, ciktāl tā ir vērsta uz dvēseles svētdarīšanu no grēka (D 695: per pænitentiam spiritualiter sanamur).

Līdz ar svētdarošo žēlastību tiek piešķirtas arī tiesības saņemt tās aktuālās žēlastības, kas nepieciešamas pasargāšanai no grēka.

2. Dvēseles miers

Atkalsamierināšanās ar Dievu reizēm (interdum), tātad ne vienmēr un ne visiem, var izraisīt psiholoģisku pavadparādību – sirdsapziņas mieru un stipru garīgu mierinājumu

(conscientiæ pax ac serenitas cum vehementi spiritus consolatione; D 896).

3. Nopelnu atdzīvošanās

Žēlastības stāvoklī darītie labie darbi, kas smaga grēka dēt ir tikuši nogalināti, t.i., padarīti neiedarbīgi, atkal atdzīvojas.

Sent. communis

Baznīcas maģistērijs šajā jautājumā nav pieņēmis galīgu lēmumu, tomēr Tridentas koncils norāda, ka labie darbi tikai tad rada nopelnus, ja tie darīti žēlastības stāvoklī (D 842).

Pijs XI savā jubilejas bullā "Infinita Dei misericordia" (1924) piezīmē, ka tie, kas gandara, "pilnīgi atjauno un saņem atpakaļ nopelnu un dāvanu pilnību, kuru tie bija pazaudēļuši grēkojot". D 2193.

Svēto Rakstu vietas, kuras piemin, runājot par nopelnu atdzīvošanos, pašas par sevi nav izšķirošas. Sal.:

• Ez 33,12: "Tu, cilvēka bērns, saki saviem tautiešiem: Taisno neizglābs viņa taisnība, kad viņš apgrēkojas. Un bezdievis neies bojā savas bezdievības dēļ, ja viņš atgriežas no savas bezdievības. Arī taisnais nevar dzīvot no savas taisnības, kad viņš apgrēkojas."

• Ebr 6,10: "Jo Dievs nav netaisnīgs. Viņš neaizmirsīs jūsu darbus un mīlestību, ko jūs parādījāt Viņa vārdā, kalpojuši un kalpodami svētajiem."

• Gal 3,4: "Vai tik daudz jūs veltīgi esat cietuši? Taču ne veltīgi!"

• Mt 10,42: "Un kas dos dzert vienam no šiem mazajiem kaut glāzi auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: viņš savu algu nezaudēs.”

• Atkl 14,13: "Un dzirdēļu balsi no debesīm man sakām: Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst tanī Kungā. No šā brīža, saka Gars, tiem jāatdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tiem seko."

Tomēr gandrīz visi baznīctēvi un teologi ir pārliecināti par nopelnu atdzīvošanos.

Hieronīms par Gal 3,4 saka: "Tiek teikts, ka tas, kas Kristus ticības dēļ ir pūlējies, bet pēc tam kritis grēkā, ir cietis veltīgi, kamēr viņš grēko; tomēr tas viņam neies zudumā, ja viņš atgriezīsies pie agrākās ticības un degsmes."

Toms nopelnu atdzīvošanos pamato ar domu, ka nopelnus radošie darbi ar Dieva akceptu arī pēc grēka turpina pastāvēt tādi, kādi tie ir tikuši darīti.

Grēks tomēr traucē mūžīgās algas saņemšanu.

Tiklīdz šis šķērslis ir novērsts, labie darbi atkal kļūst iedarbīgi un ved uz mūžīgo dzīvi. S. th. III 89,5.

4. Pielikums: Grēku neatdzīvošanās

Pretēji dažiem agrās sholastikas teologiem nevar pieņemt, ka atlaistie grēki atdzīvotos (reviviscentia vai reditus peccatorum).

Kristus atlaida grēkus bez jebkādiem nosacījumiem (absolūti); tāpat arī Baznīcai Viņš deva varu piedot grēkus bez kādiem nosacījumiem un līdz ar to piedot tos galīgi.

Grēku atdzīvošanās liktu no jauna sūdzēt jau agrāk piedotos smagos grēkus un pat liktu vēlreiz pieņemt kristības sakramentu.

Atsevišķi baznīctēvi, tādi kā Augustīns un Gregors Lielais, attiecībā uz līdzību par nepateicīgo kalpu (Mt 18,23 utt.), runā par grēku atgriešanos pārnestā nozīmē, jo līdz ar katru jaunu smagu grēku no jauna iestājas agrākais stāvoklis, kad grēcinieks bija šķirts no Dieva, un atdzīvojas arī mūžīgais sods. Sal. S. th. III 88,1.

• Mt 18,23–35: "Tāpēc debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Un kad viņš iesāka norēķinu, tika pie viņa atvests viens, kas tam bija parādā desmit tūkstoši talentu. Bet kad tam nebija ko atdot, tā kungs pavēlēja pārdot viņu un tā sievu, un bērnus, un visu, kas tam bija, un samaksāt. Bet kalps, nokritis ceļos, lūdza viņu sacīdams: Esi ar mani pacietīgs, un es tev visu atdošu. Tad kungs apžēlojās par šo kalpu; viņš to atbrīvoja un atlaida viņam parādu. Bet šis kalps, izgājis ārā, atrada vienu savu līdzgaitnieku, kas tam bija simts denāriju parādā; un viņš, sagrābis to, žņaudza, sacīdams: Atdod, ko esi parādā! Un viņa līdzgaitnieks, nokritis pie kājām, lūdza to, sacīdams: Esi pacietīgs ar mani, un es tev visu atdošu. Bet viņš negribēja un gāja, un meta to cietumā, iekams neatdos parādu. Bet viņa līdzgaitnieki, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un sacīja: Tu nekrietnais kalps! Es visu parādu tev atlaidu, jo tu mani lūdzi. Vai tad arī tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi? Un viņa kungs, kļuvis dusmīgs, nodeva to mocītājiem, iekams tas neatdos visu parādu. Tā arī Mans Debestēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosit savam brālim."

17. §. Gandarīšanas sakramenta nepieciešamība

Pēc kristības smagā grēkā kritušo pestīšanai ir nepieciešams gandarīšanas sakraments.

De fide

Tridentas koncils velk paralēles starp kristības sakramenta un gandarīšanas sakramenta nepieciešamību (D 895).

Kā vienu, tā otru nosaka likuma nepieciešamība (necessitas præcepti) un līdzekļa nepieciešamība (necessitas medii).

Likuma nepieciešamība izriet no Dieva noteiktā iestādījuma, līdzekļa nepieciešamība – no izvirzītā mērķa kritušos kristiešus atkal samierināt ar Dievu.

Sakramenta aktuālo saņemšanu steidzamas nepieciešamības gadījumā var aizstāt ilgas pēc sakramenta (votum sacramenti).

Baznīctēvu uzskats par gandarīšanas sakramenta nepieciešamību izpaužas biežā gandarīšanas sakramenta līdzāsnostādīšanā kristībai, kā arī apzīmējumos:

1) "grūtā kristībā" (Damaskas Jānis, De fide orth. IV 9),

2) "gandarīšanas kristībā" (Filastrijs, De hær. 89),

3) "asaru kristībā" (Naciances Gregors, Or. 39,17),

4) "kristība caur gandarīšanu un asarām" (Damaskas Jānis, turpat),

5) "otrais glābšanas dēļis pēc kuģa katastrofas" (secunda post naufragium tabula; Hieronīms, Ep. 130,9).

Baznīca tuvāk komentēja šo Dieva gandarīšanas likumu (præceptum divinum implicitum)

4. Laterāna koncilā (1215) un Tridentas koncilā, ar vispārēju Baznīcas likumu uzliekot par pienākumu visiem ticīgajiem vismaz vienreiz gadā iet pie grēku sūdzēs.

Pienākums stājas spēkā līdz ar prāta gadu sasniegšanu, t.i., apmēram ar 7. dzīves gadu. D 437,918,2137; CIC 906.

Visticamāk, ka tiem, kas nav smagi grēkojuši, nav pienākums pildīt šo likumu, jo ikdienišķie grēki nav jāizsūdz grēksūdzē.

3. nodaļa: GANDARĪŠANAS SAKRAMENTA PIEŠĶĪRĒJS UN

SAŅĒMĒJS

18. §. Gandarīšanas sakramenta piešķīrējs

1. Bīskapi un priesteri kā vienīgie absolūcijas varas īpašnieki Baznīcas absolūcijas varas Īpašnieki ir vienīgi bīskapi un priesteri.

De fide

Tridentas koncils definēja pret Luteru: Si quis dixerit,... non solos sacerdotes esse ministros absolutionis, A. S. D 920; sal. 670,753.

Vārds "sacerdos" apzīmē gan bīskapu, gan presbiteri.

Kristus apsolīja un nodeva absolūcijas varu vienīgi apustuļiem. Sal.:

• Mt 18,18: "Patiesi Es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs; un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs."

• Jņ 20,21–23: "Tad Viņš atkal tiem sacīja: Miers jums! Kā Mans Tēvs sūtījis Mani, tā Es jūs sūtu. To pateicis, Viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti."

Apustuļi nodeva šo varu tālāk saviem sekotājiem priesterībā – bīskapiem un presbiteriem.

Baznīcas uzbūves hierarhiskā būtība pamato to, ka tiesiskā absolūcijas vara nevar tikt dota visiem ticīgajiem bez izņēmuma, bet vienīgi hierarhijas locekļiem.

Saskaņā ar tradīcijas liecību, pirmkristiešu laikos gandarīšanas norises vadība atradās bīskapu un presbiteru rokās.

Ciprians stāsta, ka grēku piedošana un Baznīcas miera piešķiršana notika "caur priesteriem" (per sacerdotes', De lapsis 29).

Bazilijs norāda, ka grēki jāatzīst tiem, kuriem ir uzticēta Dieva noslēpumu piešķiršana (Regulæ brevius tractatæ, reg. 288).

Ambrozijs saka: "Šīs tiesības ir dotas vienīgi priesteriem (solis sacerdotibus)" (De pæn. I 2,7).

Leons I piezīmē, ka grēku piedošana gandarīšanas sakramentā varot tikt saņemta vienīgi, pateicoties priestera lūgšanām (supplicationibus sacerdotum; Ep. 108,2; D 146).

2. Tā sauktā diakonu un laju grēksūdze

Diakonu, zemākas pakāpes kleriķu un laju piešķirto absolūciju nevar uzskatīt par sakramentālu absolūciju.

De fide

Ciprians (Ep. 18,1) un Elviras sinode (can. 32) pieļauj, ka neatliekamas nepieciešamības gadījumā diakons var piešķirt rekoncilāciju.

Nav skaidri saprotams, vai ar to būtu domāta grēku atlaišana, vai ekskomunikācijas atcelšana.

Gandarīšanas grāmatas, tiesību sējumi un agro viduslaiku teologi (Lanfranks) neatliekamas nepieciešamības gadījumā iesaka izsūdzēt grēkus diakonam.

Tomēr diezin vai šāda grēksūdze bija saistīta ar absolūciju.

Kopš 12. gs. beigām sinodes cēla pret šo ieteikumu iebildumus, pamatojot savu nostāju ar to, ka diakoniem nav dota absolūcijas vara.

Lai vēsturiski labāk saprastu diakonu grēksūdzi, jāņem vērā, ka senatnē sakramentālās grēku piedošanas procesā galveno uzsvaru lika uz gandarīšanu, agrajos viduslaikos – uz grēku atzīšanu kā dziedēļošu pašapkaunojumu, tai pat laikā priestera absolūcijas nozīme atkāpās otrā plānā.

Šī iemesla dēļ viduslaikos bija parasts atzīt grēkus arī kāda laja priekšā, ja priesteris nebija sasniedzams.

Plašu laju grēksūdzes izplatību sekmēja Pseido-Augustīna raksts De vera et falsa pænitentia (11./12. gs.).

Daudzi sholastiskie teologi, piem., Pēteris Lombards (Sent. IV 17,4) un Akvīnas Toms (Suppl. 8,2) pasludināja to par nepieciešamu.

Skots, kurš gandarīšanas sakramenta būtību saskatīja vienīgi priestera absolūcijā, izteicās pret laju grēksūdzes nepieciešamību.

Pēctridentas teologi laju grēksūdzi apkaroja, jo to viegli varēja saprast reformatoru pārstāvētā vispārējās priesterības uzskata gaismā.

Laju grēksūdze kā gandarīšanas noskaņojuma izpausme un kā ilgas pēc sakramenta varētu panākt attaisnošanu ex opere operantis.

Grieķu baznīcā gandarīšanas jautājums sākot no ikonoklasma (c. 800) līdz 13. gs. pārsvarā atradās mūku rokās, kuri bieži vien nebija priesteri.

Viņu piešķirtā grēku piedošana tika maldīgi uzskatīta par sakramentālu absolūciju.

Paradums sūdzēt grēkus mūkiem balstījās uz priekšstatu, kas nāca vēl no Origena laikiem, ka vienīgi gara nesēji (pneimatiķi) var piedot grēkus un piešķirt Svēto Garu.

3. Jurisdikcijas varas nepieciešamība

Gandarīšanas varas tiesiskā rakstura dēļ derīgai gandarīšanas sakramenta piešķiršanai līdzās priestera absolūcijas varai nepieciešama vēl arī jurisdikcijas vara pār penitentu. D 903,1537; CIC 872.

Tā paša iemesla dēļ kā pāvestam, tā arī bīskapiem ir tiesības noteiktus savu padoto grēkus paturēt savai absolūcijas tiesai.

Tādēļ parasti biktstēvi šajos īpašajos gadījumos nevar dot derīgu absolūciju.

Izņēmumu veido vienīgi gadījumi, kad penitentam draud nāves briesmas, vai arī citi Baznīcas tiesību paredzēti gadījumi. D 903,921;, CIC 882,900.

Vēsturiski raugoties bīskapu un pāvestu rezervācijas aizsākās 12. gs. sākumā (Londonas sinode 1102, can. 20; Klermontas sinode 1130, can. 10).

Vēlajos viduslaikos tās ņēma nepiedienīgu pārsvaru, kas ļoti kaitēja dvēseļu aprūpei.

19. §. Gandarīšanas sakramenta saņēmēji

Gandarīšanas sakramentu var saņemt ikviens kristīts cilvēks, kurš pēc kristības ir izdarījis kādu smagu vai ikdienišķu grēku.

De fide

D 911,917.

Derīgai sakramenta saņemšanai saskaņā ar sententia communis ir nepieciešami trīs akti:

1) nožēla,

2) grēku atzīšana,

3) gandarīšana.

Šie trīs akti veido sakramenta matēriju.

Cienīgai sakramenta saņemšanai līdzās ticībai ir nepieciešama arī nožēla.

Tā kā nožēla ir būtiska gandarīšanas sakramenta matērijas sastāvdaļa, tad derīga sakramenta saņemšana sakrīt ar cienīgu sakramenta saņemšanu.

PIELIKUMS

20. §. Mācība par atlaidām

1. Atlaidu jēdziens

Ar atlaidām (indulgentia) saprot ārpussakramentālu, pēc grēku vainas piedošanas Dieva priekšā palikušu grēku sodu atlaišanu, kuru Baznīcas autoritāte piešķir no Baznīcas dārgumu krātuves dzīvajiem caur grēku atlaišanu, mirušajiem caur aizlūgšanām:

Remissio coram Deo pænæ temporalis debitæ pro peccatis, ad culpam quod attinet iam deletis, quam ecclesiastica auctoritas ex thesauro Ecclesiæ concedit pro vivis per modum absolutionis, pro defunctis per modum suffragii. CIC 911. Sal. Pāvila VI Apost. Konst. "Indulgentiarum doctrina" (1967).

Atlaidas nav grēku piedošana; grēku piedošana ir nepieciešams atlaidu priekšnoteikums.

Viduslaikos, piešķirot atlaidas, tika lietota formula: "Concedimus plenam (plenissimam) remissionem omnium peccatorum".

Tas nozīmē, ka atlaižot pēc gandarīšanas sakramenta saņemšanas vēl pāri palikušos laicīgos grēku sodus, ir novērsta pēdēļā grēku ietekme.

Kā nosacījums tam tiek prasīta regulāra nožēla un grēksūdze. Sal. D 676.

Atlaidas nav vienīgi kanonisko sodu atlaišana, bet Dieva priekšā nopelnīto laicīgo grēku sodu atlaišana. Sal. D 759,1540.

2. Baznīcas atlaidu vara

Baznīcai ir vara piešķirt atlaidas.

De fide

Tridentas koncils pret Viklifa un Lutera uzbrukumiem pasludināja: Sacrosancta synodus... eos anathemate damnat, qui (indulgentias) aut inutiles esse asserunt, vel eas concedendi in Ecclesia potestatem esse negant. D 989,998. Sal. D 622,676 ff, 757 ff.

Pāvests Leons X savā atlaidu dekrētā "Cum postquam" (1518) Baznīcas atlaidu varu pamato ar Baznīcas grēku atlaišanas vai paturēšanas varu.

Tā nav jāsaprot vienīgi šaurākā nozīmē kā vara piedot grēkus, bet plašākā Baznīcas jurisdikcijas varas nozīmē; jo ne ikviens grēku piedošanas varas īpašnieks ir arī atlaidu piešķiršanas īpašnieks.

Vara atbrīvot no grēku vainas un mūžīgā soda satur arī varu atlaist laicīgos grēku sodus.

Atlaidas pēc savas būtības nav vienīgi tīrs žēlastības akts, kurā laicīgie grēku sodi tiek atlaisti bez jebkādas piepūles no sakramenta saņēmēja puses; atlaidas nav vienīgi dāvana, bet ir kompensācija, kas ņemta no Kristus un svēto izpildīto gandarījumu bagātības.

Baznīcas vadītājiem ir tiesības šo garīgo bagātību izdalīt ticīgajiem.

Aizvietojošā gandarījuma iespējamība izriet no Kristus mistiskas miesas vienotības – svēto sadraudzības.

Vara piešķirt atlaidas balstās uz Baznīcas hierarhijas jurisdikcijas varu un svēto sadraudzības ticību. Sal. D 740 a; Suppl. 25,1.

Atlaidas savā pašreizējā formā radās 11. gs.

Tās izveidojās no agro viduslaiku ārpussakramentālajām absolūcijām, kurās pāvests, bīskapi un priesteri, bieži vien atsaucoties uz viņiem doto saistīšanas un atraisīšanas varu, lūdza Dieva žēlsirdību piedot grēkus atsevišķām personām vai visiem ticīgajiem kopumā.

Kad 11. gs. nonāca pie tā, ka no Dieva cerēto laicīgo grēku sodu atlaišanu sāka uzskatīt par Baznīcas gandarījumu un kopā ar to šo sodu atcēla, tad absolūcija pārvērtās par atlaidām.

Jau kristīgajā senatnē Baznīca lika lietā savu varu piešķirt atlaidas, lai gan tas notika nedaudz citādākā formā, nekā mūsdienās.

Balstoties uz mocekļa lūgumu (miera vēstulēm), Baznīca, un jo īpaši Ziemeļāfrikas baznīca 3. gs. (Ciprians), atsevišķiem gandarītajiem reizēm daļēji atlaida viņiem uzlikto gandarījuma sodu.

Pie tam Baznīca paļāvās uz to, ka, pateicoties mocekļu aizlūgšanām un viņu nopelniem, Dievs atlaidīs pāri palikušos grēku sodus.

Agrajos viduslaikos ģermāņu tiesību sistēmas ietekmē parādījās tā sauktās redempcijas (gandarījumu atcelšanas), kas smagu gandarījuma sodu vietā lāva pildīt vieglākus aizvietojošus darbus (ziedojumus, svētceļojumus).

Lai gan būtībā tika prasīts, lai komutētais gandarījums būtu līdzvērtīgs sākotnējam gandarījumam, tomēr patiesībā komutācija nozīmēja gandarījuma atvieglojumu.

Attiecībā uz svēto sadraudzību gandarīšanas darba veikšanā tika pieļauta arī citu cilvēku (mūku) palīdzība, t.i., tika pieļauts, ka kāds gandara otra vietā, jo īpaši tas notika gandarītāja slimības gadījumā.

Līdz ar to, protams, draudēļa briesmas, ka gandarījums tiek izpildīts vienīgi ārēji.

Atlaidu tiešās priekšteces kopš agrajiem viduslaikiem bija plaši praktizētās absolūcijas, kas sākotnēji bija tīri aizlūgumi, bet vēlāk arvien vairāk un vairāk ieguva autoritatīvas absolūcijas raksturu.

3. Atlaidu avots

Atlaidu avots ir Baznīcas izpildīto gandarījumu bagātība, ko veido Kristus un svēto pāri plūstošie gandarījumi.

Sent. certa

Dievs varētu piedot cilvēku grēkus arī bez jebkāda gandarījuma; tas nemaz neievainotu Viņa taisnīgumu (S. th. III 46,2 ad 3).

Tomēr patiesībā Dievs caur Kristu ir iedibinājis tādu pestīšanas kārtību, ka ikviens grēks tiek piedots, balstoties uz kādu gandarījumu.

Laicīgo grēka sodu ārpussakramentālajā atlaišanā – atlaidās – Baznīca piedāvā Dieva taisnīgumam par atlaidu saņēmēja atlaistajiem grēku sodiem atbilstošu aizvietojošu gandarījumu.

Pie tam Baznīca atsaucas uz bezgalīgo Kristus gandarījumu un pāri plūstošo, t.i., par saviem pārkāpumiem nepieciešamo gandarījumu daudzkārt pārspējošo, svēto gandarījumu, tā saukto Baznīcas nopelnu vai izpildīto gandarījumu bagātību (thesaurus Ecclesiæ).

Baznīcas autoritātei ir tiesības lemt par šo garīgo bagātību, pat ja to nevar saprast stingri formālu īpašuma tiesību juridiskā nozīmē, jo te nav runa par materiālām, bet par morālām vērtībām, kas nav šķiramas no Kristus personas un no svētajiem.

Piešķirot atlaidas, Baznīcas autoritāte lūdzot vēršas pie Dieva žēlsirdības, lai Viņš, Kristus un svēto pāri plūstošo gandarījumu dēļ Kristus mistiskās miesas locekļiem, kuriem tas nepieciešams un kuri izpilda iepriekš noteiktos nosacījumus, atlaistu viņu vēl negandarītos grēku sodus.

Nepieciešams, lai Dievs žēlsirdīgi pieņemtu Baznīcas lūgumu piešķirt atlaidas, tomēr, ņemot vērā atlaidu piešķīrēja īpašo stāvokli Kristus mistiskajā miesā, var rēķināties ar lūguma uzklausīšanas morālu drošību.

Mācība par thesaurus Ecclesiæ eksistenci un Baznīcas īpašuma tiesībām pār to izveidojās sholastiskajā teoloģijā 13. gs. sākumā (Hugo von St. Cher).

Pirmais to oficiāli atzina pāvests Klemenss VI savā jubilejas bullā "Unigenitus Dei Filius" (1343), vēlāk to apstiprināja arī Leons X savā atlaidu dekrētā "Cum postquam" (1518), tomēr šī mācība netika definēta. D 550 ff, 740 a.

Atlaidu mācība balstās uz mācību par Kristus aizvietojošo gandarījumu un svēto sadraudzību.

Lutera, Baija un Pistojas sinodes uzbrukumus Baznīca noraidīja. D 757,1060,1541.

4. Atlaidu varas Īpašnieki

Atlaidu varas praktizēšana nav iesvētībā saņemtās varas akts; atlaidu vara ir jurisdikcijas vara.

Pāvestam kā visas Baznīcas augstākās jurisdikcijas varas īpašniekam ir absolūta, t.i., neierobežota vara piešķirt atlaidas.

Bīskapi savu likumīgo pilnvaru robežās saviem padotajiem var piešķirt vienīgi ierobežotu, Baznīcas tiesību noteiktu atlaidu lielumu. Sal. CIC 912,274 n. 2,349 §. 2 n. 2.

Ari kardināliem ir dota ierobežota atlaidu vara. CIC 239 §. 1 n. 24.

5. Atlaidu iedalījums

1) Pēc atlaistā soda lieluma izšķir:

a) pilnīgas atlaidas (indulgentia plenaria vai totalis)',

b) nepilnīgas atlaidas (indulgentia partialis).

Pilnīgas vai nepilnīgas atlaidas nozīmē to, ka laicīgie grēku sodi tiek atlaisti vai nu pilnīgi vai nepilnīgi.

Soda atlaišanas lielums ir atkarīgs no Baznīcas lēmuma: tantum valent, quantum pronuntiantur (vai prædicantur, Suppi. 25,2).

Daļēju atlaidu gadījumā "ar Baznīcas palīdzību tiek piešķirtas tikpat lielas laicīgo sodu atlaidas", cik lielas atlaidas cilvēks ir "nopelnījis", izpildot gandarīšanas darbus (Const. Apost. "Indulgentiarum doctrina" N. 5).

Atkāpjoties no sententia communis, daži teologi (piem., Kajetans) pilnīgas atlaidas nosaka kā laicīgo grēku sodu atlaišanu, kas pēc vērtības atbilst visam pēc vecās gandarīšanas kārtības uzliekamajam kanoniskajam gandarījumam.

Tā kā tika vilktas paralēles starp pilnīgām atlaidām un uzlikto gandarījumu, tad šis uzskats nedod skaidru atbildi, vai pilnīgas atlaidas dod visu laicīgo grēka sodu atlaišanu.

Šo uzskatu izraisīja atlaidu formula, kuru lietoja līdz 13. gs., kas teica, ka tiek atlaists viss (uzliktais) gandarījums.

Urbāns II, pasludinot pirmās krusta karotāju atlaidas, paskaidroja (1095): Iter illud pro omni pænitentia [ei] reputetur (Mansi XX 816).

2) Pēc pielietojuma izšķir:

a) atlaidas dzīvajiem;

b) atlaidas mirušajiem.

Atlaidu piešķiršana dzīvajiem balstās uz absolūciju (per modum absolutionis).

Pār mirušajiem šķīstītavā Baznīcai nav jurisdikcijas varas, tādēļ mirušajiem Baznīca nevar dot atlaidas tieši – caur absolūciju –, bet vienīgi netieši – caur lūgšanām (per modum suffragii).

Līdz ar to atlaidu iedarbīgums mirušajiem nav drošs.

Atlaidu piešķiršanas iespējamība balstās uz svēto sadraudzības pastāvēšanu.

Par izteiciena "per modum absolutionis" jēgu teologu domas dalās.

Sākotnēji šie vārdi nozīmēja tiesisku atbrīvošanu no Baznīcas uzliktā gandarījuma soda.

Ar Baznīcas uzliktā gandarījuma atcelšanu vienmēr saistījās atbilstoša Dieva priekšā nopelnīta viņpasaules soda atlaišana.

Pēc Baznīcas publiskā gandarījuma atcelšanas šis izteiciens tomēr tika saglabāts (sal. D 740 a [Leons X]; CIC 911).

Pēc L. Billota un P. Galtjēra domām tagad šie vārdi nozīmē to, ka grēku sodi tiek atlaisti per modum solutionis, t.i., tie tiek apmaksāti ar Baznīcas dārgumiem.

B. Pošmans atlaidu piešķiršanu saprot kā tiesiskas attainošanas aktu, kas netieši attiecas uz kanonisko sodu, kuru uzlika kādreiz un kam tagad ir vienīgi hipotētiska nozīme.

Turpretī viņpasaules soda atlaišana notiek, pateicoties absolūcijas lūgšanai, kurā tiek lūgts, lai Dievs grēcinieka gandarījuma vietā pieņemtu gandarījumu, kas ņemts no Baznīcas dārgumu krātuves.

B. Pošmans vēlas saglabāt sākotnējo skaidrojumu, saprotot atlaidu piešķiršanu kā tiesiskas attaisnošanas aktu.

Atlaidas par mirušajiem pirmo reizi vēsturiski parādās tikai 15. gs. 2. pusē (Kaliksts III 1457; Siksts IV 1476), lai gan jau vēlās sholastikas teoloģija bija pieņēmusi, ka ir iespējama atlaidu piešķiršanu mirušajiem (Suppl. 71,10).

Baznīca atmeta Lutera mācību par to, ka mirušajiem atlaidas neko nedodot, kā arī noraidīja Pistojas sinodes pieņemtos secinājumus atlaidu jautājumā. D 762,1542.

6. Atlaidu piešķiršanas un iegūšanas nosacījumi Atlaidu lietošana ticīgajiem ir derīga un svētīga.

De fide

D 989,998.

1) Atlaidu piešķiršanas nosacījumi ir:

a) likumīga atlaidu vara;

b) taisnīgs pamats.

Sal. D 676: ex causa pia et iusta\ D 740 a: pro rationabilibus causis.

Pēc Toma domām (Suppl. 25,2) pietiek ar jebkuru pamatu, kas vairo Dieva godu un nāk par labu Baznīcai.

Daudzi citi teologi, piem., Kajetāns pieprasa causa proportionata, t.i., personīgus morālus sasniegumus, kas atbilst atlaidu lielumam.

2) Atlaidu iegūšanas nosacījumi ir:

a) kristība;

b) Baznīcas sabiedrisko tiesību lietošana;

c) svētdarošās žēlastības stāvoklis vismaz līdz norādīto darbu veikšanas beigām;

d) apakšnieka stāvoklis attiecībā pret atlaidu piešķīrēju;

e) vismaz habituāla intencija iegūt atlaidas;

f) precīza norādīto darbu izpilde.

Sal. CIC 925,927; Suppl. 25,2.

Diskusijas izraisa jautājums, vai žēlastības stāvoklis ir nepieciešams arī atlaidu saņemšanai par mirušajiem.

Lielākā teologu daļa uzskata, ka žēlastības stāvoklis ir nepieciešams (pretēji Suaresam, Hr. Pešs, P. Galtjērs), jo maz ticams, ka Dievs pieņemtu nāvīga grēcinieka lūgumu piešķirt atlaidas.

15. gs. teologi (piem., G. Bils) pārstāv nepamatotu uzskatu, ka pāvestam piederot jurisdikcijas vara arī pār nabaga dvēselēm šķīstītavā; tādēļ viņš varot tām piešķirt atlaidas autoritatīvas absolūcijas formā.

Šis uzskats praksē radīja ārkārtīgi nesvētīgas sekas: atlaidu piešķīrējam esot jāizpilda vienīgi norādītais darbs (parasti tas bija naudas ziedojums), žēlastības stāvoklis neesot nepieciešams.

Pilnīgu atlaidu iegūšanai nepietiek ar vienkāršu žēlastības stāvokli, t.i., nepietiek būt brīvam no smagiem grēkiem; ir jābūt brīvam arī no ikdienišķiem grēkiem.

V. PĒDĒJĀS SVAIDĪŠANAS SAKRAMENTS l.§. Pēdēļās svaidīšanas jēdziens un sakramentalitāte

1. Pēdēļās svaidīšanas jēdziens

Pēdēļā svaidīšana jeb slimnieku sakraments ir sakraments, kurā svaidot slimo ticīgo ar eļļu un aizlūdzot par viņu priesterim, viņam tiek piešķirta Dieva žēlastība, kas nāk par labu viņa dvēseles pārdabiskajai pestīšanai un bieži vien arī miesas dabiskajai veselībai.

2. Pēdēļās svaidīšanas sakramentalitāte

a) Dogma

Pēdēļā svaidīšana ir īsts un patiess, Kristus iestādīts sakraments.

De fide

Jau viduslaiku sektas (katarieši, valdenzieši, viklifiti, hussīti) pēdēļo svaidīšanu neuzskatīja par svarīgu sakramentu un atteicās no tā pieņemšanas.

Ari reformatori apstrīdēļa pēdēļās svaidīšanas sakramentalitāti.

Viņi uzskatīja, ka tas ir no sentēviem pārņemts paradums, kurš nebalstās uz Dieva noteiktu likumu (Apol. Conf. Art. 13 n. 6), un apgalvoja, ka tas ir "šķietams sakraments" (fictitium sacramentum; Kalvins, Institutio christ. rei. IV 19,18).

Tridentas koncils pret reformatoriem pasludināja: Si quis dixerit, extremam unctionem non esse vere et proprie sacramentum a Christo Domino nostro institutum et a beato Jacobo Apostolo promulgatum, sed ritum tantum acceptum a Patribus aut figmentum humanum, A. S. D 926.

Pijs X atmeta modernistu uzskatu, kas saka, ka Jēkabs savā vēstulē nevēlas pasludināt Kristus iestādītu sakramentu, bet iesaka vienīgi kādu dievbijīgu paradumu. D 2048.

b) Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Svētajos Rakstos ieskanas doma par pēdēļās svaidīšanas sakramentālo raksturu.

Pēdēļās svaidīšanas priekštece ir slimo svaidīšana, par ko runā Mk 6,13:

• Mk 6,13: "Un viņi izdzina daudz ļauno garu, un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus."

Svētie Raksti iesaka un promulgē (commendatum et promulgatum; D 908) pastaro svaidīšanu. Sal.:

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

Šajā Svēto Rakstu vietā mēs atrodam visas īsta sakramenta pazīmes:

1) ārēju žēlastības zīmi, ko veido svaidīšana ar eļļu (matērija) un presbitera lūgšana par slimo (forma);

2) iekšēju žēlastības darbību, kas izpaužas grēku piedošanā, kas tiek saņemta, pateicoties žēlastībai.

Vadoties no konteksta un vispārējās valodas prakses, slimā glābšana un viņa veselības stāvokļa uzlabošana nenozīmē vienīgi viņa miesas veselības uzlabošanos.

Tā nozīmē arī dvēseles glābšanu no mūžīgās pazudināšanas un tās atveseļošanu no nospiestības un izmisuma, kas notiek, pateicoties žēlastībai. Sal.:

• Jēk 1,21: "Tāpēc, atmezdami katru netīrību un ļaunuma pārpilnību, lēnprātībā saņemiet iesēto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles!"

• Jēk 2,14: "Kāds labums, mani brāļi, ja kāds teiks, ka tam ticība, bet nav darbu? Vai ticība varēs viņu izglābt?"

• Jēk 4,12: "Viens ir Likumdevējs un Tiesātājs, kas var pazudināt un glābt."

• Jēk 5,20: "Lai tas, kas atgriezīs grēcinieku no viņa maldu ceļa, zina, ka izglābs tā dvēseli no nāves un segs daudz grēku."

3) Var pieņemt, ka pastarās svaidīšanas sakramentu ir iestādījis Kristus, pat, ja tas nav izteikts tieši ar vārdiem "Kunga vārdā" (t.i., Kunga uzdevumā un autoritātē – sal Jēk 5,10 – vai piesaucot Kunga vārdu). Sal.:

• Jēk 5,10: "Brāļi, neveiksmēs, ciešanās un pacietībai ņemiet priekšzīmi no praviešiem, kas runāja tā Kunga vārdā."

Vienīgi Dievs, resp. Dievcilvēks Jēzus Kristus, balstoties pats uz savu autoritāti, Dieva žēlastības piešķiršanu var saistīt ar ārēju ritu.

Apustuli sevi uzskata vienīgi par "Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem" (1 Kor 4,1).

Daudzu 12. un 13. gs. sholastisko teologu (piem., Hugo no Sv. Viktora, Pēteris Lombards, Summa Aleksandri, Bonaventura) pārstāvētais viedoklis, ka pēdēļo svaidīšanu ir iestādījuši apustuļi, jāsaprot netieša Dieva iestādījuma nozīmē, t.i., šie sholastiskie teologi domā, ka pastaro svaidīšanu Dievs iestādījis caur Svēto Garu.

Bet Svētā Gara iestādījums ir pielīdzināms tiešam Kristus iestādījumam.

Saskaņā ar Tridentas koncila paskaidrojumu (D 926), šis uzskats vairs nav pieņemams.

Jēkaba vēstules vārdus (5,14–15) nevar saprast harizmātiskā nozīmē kā slimnieku dziedināšanu (kā to saprata Kalvins), jo pirmkristiešu laikos harizmas ne vienmēr bija saistītas ar presbitera amatu. Sal.:

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

• 1 Kor 12,9.30: "Citam ticība tai pašā Garā, citam dāvana dziedināt tanī pat vienā Garā... Vai visi ir brīnumdarītāji, vai visiem ir dāvanas dziedināt, vai visi runā mēlēs, vai visi tās iztulko?"

Svaidīšanas un lūgšanas rezultāts pirmām kārtām nav miesas dziedināšana, bet ir dvēseles svētdarīšana.

Tridentas koncils noraidīja Kalvina mācību kā herētisku. D 927.

c) Baznīcas tradīcijas pierādījums

Baznīctēvi daudz nerunā par pastaro svaidīšanu.

Origens, balstoties uz Jēk 5,14–15, runā par grēku piedošanu, tomēr viņš to skaidri nenodala no grēku piedošanas gandarīšanas sakramentā (In Lev. hom. 2,4).

Romas Hippolita Baznīcas kārtība satur īsu lūgšanu eļļu svētīšanai, kurā tiek lūgts "stiprināt visus, kas no tās baudīs, un dziedināt tos, kam tas nepieciešams".

No iedarbības, kuru sagaidīja no eļļas lietošanas, izriet, ka šo eļļu lietoja (arī) slimo svaidīšanai.

Skaidru svētīšanas lūgšanu satur Tmuisas Serapiona († ap 360) Euhologions, kurā tiek pieminēti slimo svaidīšanas rezultāti:

1) atbrīvošana no miesas slimībām un vājuma,

2) ļauno garu izdzīšana,

3) žēlastību piešķiršana,

4) grēku piedošana.

Jānis Hrizostoms († 407), balstoties uz Jēk 5,14–15, pamato priestera varu piedot pēc kristības izdarītos grēkus (De sacerdotio 3,6).

Pāvests Inocents I (401–417) savā vēstulē Eugubiuma Decentijam (D 99) apliecina, ka:

1) Jēk 5,14–15 jāattiecina uz slimiem ticīgajiem;

2) slimnieku eļļas jāsagatavo, t.i., jāsvēta, bīskapam;

3) slimnieku svaidīšanu var veikt ne vien priesteri, bet arī bīskaps;

4) slimnieku svaidīšana ir "sakraments" (genus est sacramenti).

Inocenta pieminētā privātā slimnieku svaidīšana, kas ir atļauta visiem ticīgajiem, nav jāuzskata par sakramentālu slimnieku svaidīšanu.

Aries Cēzarijs († 542) pamāca ticīgos, lai viņi slimības gadījumā neietu pie pareģiem un burvjiem un nemeklētu dziedināšanu caur burvestībām, bet tā vietā lai ietu uz Baznīcu, saņemtu Kristus Miesu un Asinis un svaidītu sevi ar priesteru svētītām eļļām.

Šādā veidā viņi, atbilstoši Jēk 5,14–15, saņems miesas un dvēseles veselību (Sermo 13,3; 50,1; 52,5; 184,5). Sal.:

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

Nav skaidrs, vai Cēzarijs runā par svaidīšanu, ko slimais veic pats, vai par svaidīšanu, kuru saņem no priestera (sal. Sermo 19,5: oleo benedicto a presbyteris inunguatur).

Beda Venerabilis († 735) un Karolingu laika rakstnieki apliecina, ka slimnieku svaidīšanu piešķir priesteris, kā to prasa Jēk 5,14–15.

Tomēr Beda, tāpat kā Inocents I, pieļauj arī privātu bīskapa svētītu eļļu lietošanu (Expos. ep. Iac. 5,14).

Sākot no Karolingu laika, bīskapi un sinodes aicina neatstāt novārtā pastaro svaidīšanu.

Pastarā svaidīšana tika reti praktizēta, jo bija notikušas ļaunprātības tās piešķiršanā (bija tikusi prasīta nepiedienīgi augsta samaksa) un par to bija izveidojušies maldīgi uzskati (tika uzskatīts, ka pēc pastarās svaidīšanas saņemšanas nav atļauta laulāto dzimumdzīve, ir aizliegts ēst gaļas ēdienus, jāstaigā basām kājām). Sal. Regensburgas Bertolds, Mācība par septiņiem sakramentiem.

Grieķu ortodoksā baznīca un Austrumu sektas, kas kopš 5. gs. bija šķirtas no katoliskās Baznīcas, pazīst un lieto pēdēļās svaidīšanas sakramentu, izņemot nestoriāņus un armeniāņus, kuri to praktizēja agrāk. Sal. Armēņu patriarha Jāņa Mandakuni († pēc 480) liecība viņa 25. runā.

2. §. Pastarās svaidīšanas ārējā zīme

1. Matērija

Pastarās svaidīšanas materia remota ir eļļa.

De fide

Ar eļļu (Jēk 5,14) jāsaprot olīveļļa, kuru iegūst no olīvkoka augļiem.

Decretum pro Armenis (1439) māca: cuius materia est oleum olivæ per episcopum benedictum (D 700; sal. 908).

Pēc senas tradīcijas (sal. Romas Hippolits) eļļa jāsvēta bīskapam vai kādam Apustuliskā Krēsla pilnvarotam priesterim (CIC 945).

Nesvētītas eļļas lietošana vai eļļas svētīšana, ko izdara priesteris, kurš nav saņēmis šādas pilnvaras, liek apšaubīt sakramenta derīgumu. Sal. D 1628 f.

Materia proxima ir slimā svaidīšana ar svētītām eļļām.

Sakramenta derīgumam pietiek, ja tiek svaidīts tikai viens vienīgs juteklis, bet pareizāk ir svaidīšanu veikt uz pieres. CIC 947 §.1.

2. Forma

Formu veido svētīšanu pavadošā priestera lūgšana par slimo.

De fide

Latīņu Baznīca lieto vārdus: Per istam sanctam unctionem et suam piissimam misericordiam induigeat tibi Dominus, quidquid per visum (auditum, odoratum, gustum et locutionem, tactum, gressum) deliquisti. Arnen. D 700,908; sal. 1996.

Saskaņā ar Jēk 5,14 formu veido lūgšana par slimo, kas svaidīšanu viennozīmīgi padara par reliģisku aktu. Sal.:

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

Vislabāk tam piemērota deprekatīva forma, tomēr, pateicoties piešķīrēja intencijai, deprekatīvu nozīmi var iegūt arī agrāk lietotās indikatīvās un imperatīvās formas.

3. §. Pastarās svaidīšanas iedarbība

Decretum pro Armenis uzskata, ka pastarā svaidīšana svētdara dvēseli un noteiktos apstākļos – arī dziedina miesu: Effectus vero est mentis sanatio et, in quantum autem expedit, ipsius etiam corporis (D 700).

Tridentas koncils uzskaita sekojošu iedarbību:

1) žēlastības piešķiršana;

2) grēku atlaišana;

3) grēku palieku likvidēšana (reliquiæ peccati);

4) atvieglinājums un stiprinājums slimajam;

5) noteiktos apstākļos – miesas veselības atgūšana.

D 927,909.

Pievienojoties Decretum pro Armenis, mēs izšķiram divas iedarbības:

1. Dvēseles svētdarīšana

a) Pastarā svaidīšana slimajam piešķir svētdarošo žēlastību, kas viņu stiprina un palīdz atgūt spēkus.

De fide

Pastarā svaidīšana kā dzīvo sakraments per se izraisa svētdarošās žēlastības palielināšanos slimajā.

Atbilstoši sakramenta mērķim, piešķirtajai žēlastībai ir spēks un uzdevums svētdarīt slimā dvēseli, stiprināt to un palīdzēt tai atgūt spēkus.

Šie rezultāti tiek sasniegti, pamodinot slimajā paļāvību uz Dieva žēlsirdību, dodot spēku panest slimības grūtumus un nāves cīņas smagumu, kā arī spēju pretoties ļaunā ienaidnieka kārdinājumiem.

Sakraments palīdz uzveikt tikumisko vājumu, kas slimajā ir palicis kā grēka sekas (reliquiæ peccati). D 909. Sal. Suppl. 30,1.

Līdz ar svētdarošo žēlastību tiek piešķirtas tiesības uz tām aktuālajām žēlastībām, kuras ir nepieciešamas slimā dvēselei un miesai smagā slimībā un nāves cīņā.

b) Pastara svaidīšanas izraisa esošo smago un ikdienišķo grēku atlaišanu.

De fide

Kā dzīvo sakraments pastarā svaidīšana vispār prasa, lai būtu atlaisti smagi grēki.

Tomēr, ja smagi slimais grēcinieks vairs nespēj pieņemt gandarīšanas sakramentu vai arī viņš maldīgi domā, ka ir brīvs no smagiem grēkiem, tad pastarā svaidīšana per accidens un balstoties uz Kristus iestādījumu (Jēk 5,15) dzēš smagos grēkus. Sal.:

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

Grēku piedošanas nepieciešams priekšnoteikums ir grēcinieka iekšēja novēršanās no grēka, kas izpaužas kā habituāli ilgstoša nepilnīga nožēla.

Pastarā svaidīšana dzēš laicīgos grēku sodus atbilstoši tās saņēmēja subjektīvajai dispozīcijai.

Daudzi sholastiskie teologi, jo īpaši skotisti, par pastarās svaidīšanas galveno mērķi uzskata ikdienišķo grēku piedošanu.

Toms noraida šo uzskatu, jo trūkst iemesla pieņemt, ka līdzās gandarīšanas sakramentam pastāvētu vēl īpašs sakraments ikdienišķo grēku piedošanai.

Suppl. 30,1.

Derīgi, bet necienīgi pieņemts pastarās svaidīšanas sakraments – pēc teologu domām – atdzīvojas tad, kad tiek novērsti šķēršļi, kuri traucē saņemt žēlastību.

Pastarā svaidīšana reizēm izraisa miesas veselības atjaunošanos, tad, kad tas nāk par labu dvēseles pestīšanai.

De fide

D 909.

Rezultāts neiestājas tieši brīnumainā veidā, bet netieši, dvēselei iekšēji iedarbojoties uz miesu: stiprinātā dvēsele sekmē miesas atveseļošanos.

Priekšnoteikums ir dziedināšanas dabiska iespējamība. Suppl. 30,2.

4. §. Pastarās svaidīšanas nepieciešamība

Pastarā svaidīšana pati par sevi (per se) nav nepieciešama pestīšanai.

Sent. certa

CIC 944.

Pamats šim apgalvojumam ir tas, ka žēlastības stāvokli var sasniegt un paturēt bez pastarās svaidīšanas sakramenta.

Noteiktos apstākļos (per accidens) pastarā svaidīšana var būt nepieciešama nāvīga grēcinieka glābšanai, ja viņš vairs nespēj pieņemt gandarīšanas sakramentu.

Nav skaidra Dieva likuma (præceptum divinum explicitum), kas liktu saņemt pastaro svaidīšanu.

Tomēr īpaša sakramenta iestādīšana smagas slimības un nāves cīņas gadījumā sevī ietver Dieva likumu un liek lietot šo sakramentu (præceptum divinum implicitum).

Kristīgā sevis mīlestība un godbijība pret sakramentu uzliek slimajam smagu pienākumu pieņemt šo sakramentu.

Slimā tuviniekiem tuvākmīlestības bauslis liek darīt iespējamu pastarās svaidīšanas sakramenta pieņemšanu.

Sakramenta noniecināšanu Tridentas koncils nosoda kā "smagu pārkāpumu un netaisnību pret Svēto Garu" (D 910).

5. §. Pastarās svaidīšanas piešķīrējs

Pastaro svaidīšanu var derīgi piešķirt vienīgi bīskapi un priesteri.

De fide

Tridentas koncils pret reformatoriem, kuri ar "presbiteriem" (Jēk 5,14) saprata fiziski vecākos draudzes locekļus, pasludināja, ka ar presbiteriem jāsaprot bīskapu ievēlēti priesteri: Si quis dixerit, presbyteros Ecclesiæ... non esse sacerdotes ab episcopo ordinatos, sed ætate seniores in quavis communitate, ob idque proprium extremæ unctionis ministrum non esse solum sacerdotem, A. S. D 929.

Sakramentu var piešķirt vairāki priesteri kopā.

Šī sakramenta piešķiršanas forma bija plaši izplatīta viduslaikos un to vēl šodien praktizē grieķu Baznīca.

Tomēr to neprasa vārda "presbyteros" daudzskaitļa forma; bet ir iespējams šo sakramentu piešķirt vairākiem priesteriem kopā.

• Jēk 5,14–15: "Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā! Un ticīga lūgšana izglābs slimnieku, un tas Kungs viņu pacels; un, ja viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots."

Ja laji paši sev vai citiem piešķir pastaro svaidīšanu, kurn jau piemin Inocents I (D 99) un kas bija plaši izplatīta viduslaikos, tad to nevar uzskatīt par sakramentu, bet vienīgi par sakramentālu svaidīšanu.

6. §. Pastarās svaidīšanas saņēmējs

Pastaro svaidīšanu var derīgi saņemt vienīgi smagi slimi ticīgie.

De fide

D 910.

Lai derīgi saņemtu pastaro svaidīšanu, bez kristības un dzīvību apdraudošas slimības (Jēk 5,14–15) vēl ir nepieciešama prāta gadu sasniegšana.

Sent. certa

Pastarā svaidīšana saskaņā ar tās mērķi un iedarbību papildina gandarīšanas sakramentu (consummativum pænitentiæ\ D 907) un tādēļ tāpat kā gandarīšanas sakraments, prasa prāta gadu sasniegšanu. CIC 940 § 1.

Pastaro svaidīšanu var atkārtot.

Tomēr vienas un tās pašas slimības laikā to var atkārtot vienīgi tad, kad pēc veselības stāvokļa uzlabošanās atkal rodas dzīvības briesmas (relatīvā neatkārtojamība). D 910; CIC 940 § 2.

Atsevišķu agrās sholastikas teologu (Čartresas Ivo, Vendomas Gottfrīds, Maģistrs Simons) pārstāvētais uzskats, ka pastaro svaidīšanu var pieņemt tikai vienreiz mūžā, ir pretrunā ar sakramenta mērķi un tas nebalstās ne uz Svētajiem Rakstiem, ne uz Baznīcas tradīciju.

Tādēļ tas tika gandrīz vienprātīgi noraidīts (Pēteris Venerabilis, Hugo no Sv. Viktora, Pēteris Lombards).

Saskaņā ar viduslaiku sakramentāriju (Gregorianum u.c.) liecību, bija plaši izplatīts paradums piešķirt slimnieku svaidīšanu tāpat kā slimnieku komūniju septiņas dienas pēc kārtas.

Grūti apšaubīt, ka šī liturģijas paredzētā sakramenta atkārtošana nebūtu bijusi derīga vienās un tais pašās nāves briesmās.

Sakramenta derīgai saņemšanai ir nepieciešama intencija saņemt sakramentu.

Smagos nepieciešamības gadījumos pietiek ar habituālu ietverošu (implicite) intenciju.

Cienīgai sakramenta saņemšanai ir nepieciešams žēlastības stāvoklis. Nepieciešamības gadījumā pietiek ar habituālu nepilnīgu nožēlu.

VI. PRIESTERĪBAS SAKRAMENTS (ORDO)

l. §. Priesterības sakramenta jēdziens un sakramentalitāte

1. Jēdziens

Priesteru iesvētīšana (ordo, ordinatio) ir sakraments, kurā ticīgajiem ar bīskapa roku uzlikšanu un lūgšanu tiek nodota garīga vara un žēlastība lietot šo varu Dievam patīkamā veidā.

2. Priesterības sakramentalitāte

a) Dogma

Priesteru iesvētīšana ir īsts un patiess, Kristus iestādīts sakraments.

De fide

Pretēji reformatoru mācībai par vispārējo laju priesterību, Tridentas koncils pasludināja, ka katoliskajā Baznīcā ir redzama un ārēja priesterība (D 961), Dieva iestādīta hierarhija (D 966), t.i., īpaša priesterība un īpašs priestera stāvoklis (ordo in esse), kas ir būtiski atšķirīgs no laju stāvokļa.

Uzņemšana priesterībā notiek ar īpašu sakramentu – priesterības sakramentu (ordo infieri vai ordinatio).

Tridentas koncils definēja: Si quis dixerit, ordinem sive sacram ordinationem non esse vere et proprie sacramentum a Christo Domino institutum, A. S. D 963.

Koncila definīcija apgalvo vispārēju Ordo sakramentalitāti, bet nerunā par atsevišķu iesvētīšanas pakāpju sakramentalitāti.

b) Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Svētie Raksti skaidri uzsver atsevišķus sakramenta jēdziena momentus, kas attiecas uz uzņemšanu Baznīcas hierarhijā.

Ap 6,6 saskaņā ar tradicionālu traktējumu stāsta par diakonu iecelšanu. Sal.:

• Ap 6,6: "Šos viņi stādija apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas."

Ap 14,22 stāsta par presbiteru iecelšanu. Sal.:

• Ap 14,22: "Un tie, iecēluši atsevišķām baznīcām presbiterus, Dievu pielūgdami un gavēdami, novēlēja tos tam Kungam, uz ko viņi ticēja."

Pāvils raksta savam māceklim Timotejam: x

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

• 1 Tim 4,14: "Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevī ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, presbiteriem rokas uzliekot!"

Tātad uzņemšana Baznīcas hierarhijā notika ar redzamas darbības palīdzību – roku uzlikšanu un lūgšanu. Ar šī ārējā rita palīdzību iesvētāmajam tika nodotas garīga amata pilnvaras un tika piešķirta iekšēja žēlastība.

Priesterības sakramentu ir iestādījis Kristus; tas izriet no fakta, ka vienīgi Dievs, resp. Dievcilvēks Jēzus Kristus, iekšējas žēlastības piešķiršanu var kauzāli saistīt ar kādu noteiktu ārēju ritu.

Vārds gratia abās pieminētajās Timoteja vēstules vietās neapzīmē kādas ārkārtējas žēlastības dāvanas (harizmas), bet piešķirto svētījošo žēlastību, kas nepieciešama garīga amata pārvaldīšanai.

Apustuļa Pāvila pamācība Timotejam (1 Tim 5,22) – ko visticamāk var traktēt kā ordināciju – apliecina, ka apustuļu ieceltie Baznīcas priekšstāvji saņemto vara nodod tālāk ar roku uzlikšanu. Sal.:

• 1 Tim 5,22: "Pārsteidzīgi nevienam rokas neuzliec un nekļūsti svešu grēku līdzdalībnieks! Sargi sevi šķīstu!"

Tomēr senie un arī jaunākie skaidrotāji (P. Galtjērs, K. Rāners) šo Svēto Rakstu vietu saprot kā rekoncilācijā notiekošo roku uzlikšanu, jo 20. pantā ir runa par izturēšanos pret tiem, kuri grēko. Sal.:

• 1 Tim 5,20: "Tos, kas grēko, norāj visu klātbūtnē, lai arī citi bītos!"

c) Pierādījums no Baznīcas tradīcijas Tradīcija apstiprina:

1) ka hierarhija ir Dieva gribēts iestādījums (skat. Mācība par Baznīcu 4.§);

2) priesteru varas nodošanu ar roku uzlikšanu un lūgšanu (skat. turpmāk 3.§);

3) ar to saistīto iekšējo žēlastību piešķiršanu.

Nissas Gregors priesteru iesvēti salīdzina ar Euharistijas konsekrāciju:

"Tas pats vārda spēks paaugstina arī priesteri un piešķir viņam cieņu, priesterības svētība viņu atšķir no citiem cilvēkiem. Vakar un aizvakar viņš vēl bija viens no daudziem, viens no tautas. Vienā mirklī viņš kļūst par vadoni, priekšstāvi, dievbijības skolotāju, apslēpto noslēpumu izpildītāju. Un tas notiek, nemainoties viņa miesai un veidam. Ārēji viņš paliek tāds pats, kāds viņš bija, bet neredzamā spēkā un žēlastībā viņa neredzamā dvēsele ir pārvērsta uz labāko pusi" (Or. in baptismum Christi).

Sv. Augustīns salīdzina priesteru iesvētīšanu ar kristību (Contra ep. Parmeniani II 13,28).

2. §. Atsevišķas iesvētīšanas pakāpes

Parasti tiek nosauktas septiņas iesvētīšanas pakāpes. Četras zemākās pakāpes ir:

1) ostiariāts;

2) lektorāts;

3) ekzorcistāts;

4) akolitāts.

Trīs augstākās pakāpes ir:

1) subdiakonāts;

2) diakonāts;

3) sacerdotāts.

Sacerdotāts ietver presbiterātu un episkopātu. Sal. D 958,962.

Pirmo reizi šīs septiņas iesvētīšanas pakāpes tika minētas pāvesta Kornēlija (251–253) vēstulē Antiohijas bīskapam Fabijam (Eizēbijs, Hist. eccl. VI 43,11; D 45). Par atsevišķu iesvētīšanas pakāpju attiecībām ar sv. Euharistiju sal. Suppl. 37,2.

1. Četras zemākās iesvētīšanas pakāpes un subdiakonāta iesvētīšana

Četras zemākās iesvētīšanas pakāpes un subdiakonāts nav sakramentālas iesvētīšanas pakāpes, bet vienīgi sakramentālijas.

Sent. communior

Decretum pro Armenis (D 701), kas atspoguļo sv. Toma un lielākās sholastiķu daļas mācību, nevar tikt izmantots kā galvenais pretpierādījums. Šis dekrēts nav nemaldīgs Baznīcas maģistērija dokuments, lai gan tas ir Baznīcas mācības oficiāls izklāsts.

Tridentas koncils nav pieņēmis šajā jautājumā nekādu lēmumu.

Pija XII Apustuliskā konstitūcija "Sacramentum Ordinis" (1947) runā vienīgi par diakonu, priesteru un bīskapu iesvētīšanu; tādēļ var uzskatīt, ka tā piekrīt uzskatam, ka vienīgi diakonu, priesteru un bīskapu iesvētīšanas gadījumā var runāt par sakramentālas iesvētīšanas pakāpēm.

Zemākās svētības un subdiakonāts nav Dieva iestādījums, bet tās tika ieviestas, balstoties uz Baznīcas īpašām vajadzībām.

Lektorātu pirmo reizi apliecina Tertulliāns (De præscr. 41), subdiakonātu – Romas Hippolits (Traditio Apost.), visas zemākās svētības (līdz 12. gs. pie tām piederēja arī subdiakonāts) – pāvests Kornēlijs (D 45).

Grieķu baznīca pazīst vienīgi divas zemākās pakāpes: lektorātu un hipodiakonātu. Iesvētīšanas ritā trūkst roku uzlikšanas.

2. Presbiterāta iesvētīšana

Priesteru iesvētīšana ir sakraments.

De fide

Priesteru iesvētīšanas sakramentalitāti netieši izsaka Tridentas koncila definīcija, kas saka, ka Ordo ir īsts un patiess sakraments (D 963).

Tā kā par bīskapu un diakonu iesvētīšanas sakramentalitāti Tridentas koncila laikā nepastāvēja vienprātīgi uzskati, tad definīcijai būtu jāatteicas vismaz uz priesteru iesvētību, kuras sakramentālā daba nekad netika apstrīdēta.

Pija XII Apustuliskā konstitūcija "Sacramentum Ordinis" māca kā priesteru iesvētīšanas sakramentalitāti, tā arī bīskapu un diakonu iesvētīšanas sakramentalitāti, jo tā skaidri nosaka šo iesvētīšanas pakāpju matēriju un formu. D 2301.

Par labu priesteru iesvētīšanas sakramentalitātei runā galvenokārt tās piešķiršanas rits, kas Rietumu Baznīcā sastāv no roku uzlikšanas un lūgšanas, kurā iesvētāmajam tiek lūgta Svētā Gara žēlastība.

3. Episkopāta iesvētīšana

Bīskapa iesvētīšana ir sakraments.

Sent. certa

Tridentas koncils pasludināja, ka bīskapi kā apustuļu pēcteči pirmām kārtām (præcipue) pieder hierarhijai un ka bīskapi ordinācijas laikā nesaka veltīgi: Accipe Spiritum Sanctum. D 960,964.

Pija XII Apustuliskā konstitūcija "Sacramentum ordinis" balstās uz bīskapu iesvētīšanas sakramentalitāti.

2. Vatikāna koncils skaidri māca: "Bīskapu iesvētīšanā tiek piešķirts priesterības sakraments visā tā pilnībā" (De Ecclesia n. 21,2).

Abas Svēto Rakstu vietas (2 Tim 1,6 un 1 Tim 4,14) tieši attiecas arī uz bīskapu iesvētīšanu. Sal.:

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

• 1 Tim 4,14: "Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevī ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, presbiteriem rokas uzliekot!"

Sakraments tiek piešķirts caur roku uzlikšanu un lūgšanu.

Sholastisko teologu iebildums, ka bīskapa vara nepiešķirot jaunu reālu varu pār Kristus Miesu, t.i., Euharistiju, nav īsti vietā, jo bīskapu iesvētīšana piešķir viņam tiesības citiem piešķirt konsekrācijas varu.

Bīskapu virsvara

Bīskapiem ir virsvara pār presbiteriem.

De fide

Kristīgajā senatnē bīskapu pārākumu apstrīdēļa Sebastes Aērijs (4. gs.), viduslaikos – Padujas Marsilijs (D 498), viklifīti un hussīti (D 675), bet jauno laiku sākumā – reformatori.

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, definēja: Si quis dixerit, episcopos non esse presbyteris superiores, A. S. D 967.

Bīskapu virsvara attiecas kā uz jurisdikcijas varu, tā uz svētīšanas varu.

Svētīšanas virsvara nozīmē to, ka bīskapiem kā likumīgiem sakramentu piešķīrējiem ir vara ordinēt un iestiprināt.

Jautājums par to, vai bīskapa virsvara pār presbiteri attiecībā uz jurisdikcijas un iesvētīšanas varu balstās uz tiešu Kristus iestādījumu vai uz Baznīcas pavēli, t.i., vai tās ir Dieva, vai Baznīcas noteiktas tiesības, Tridentas koncilā izšķirts netika.

Tradīcija gan vienprātīgi uzskata, ka bīskapiem piemīt šī virsvara, tomēr tā skaidri neizsakās par tās tiesisko dabu.

Hieronims māca, ka sākotnēji nepastāvēja nekāda atšķirība starp bīskapu un presbiteri. Lai novērstu šķelšanos, viens no presbiteriem esot izvēlēts par pārējo presbiteru virsvadītāju un viņam tikusi uzticēta draudzes vadība.

Kopš tā laika svētību piešķiršana esot kļuvusi par bīskapu privilēģiju. Sal. Ep. 146,1; In ep. adtit. 1,5.

Hieronīma uzskati turpina dzīvot Seviļas Isidora, Metcas Amalara un daudzu citu viduslaiku kanonistu darbos.

No sholastiskajiem teologiem tos zināmā mērā atzīst Jānis Duns Skotus.

Turpretī lielākā teologu dala tos noraida un tāpat kā Akvīnas Toms māca, ka jau no pašiem sākumiem pastāvēja atšķirība starp bīskapu un presbiteri, jo tā to bija iestādījis Kristus.

4. Diakonāta iesvētīšana

Diakonāta iesvētīšana ir sakraments.

Sent. certa

Tridentas koncila paskaidrojums, ka bīskapi, piešķirot Ordo, nesaka velti: Accipe Spiritum Sanctum (D 964), attiecas arī uz diakonāta iesvētīšanu.

Pija XII Apustuliskā Konstitūcija "Sacramentum Ordinis" balstās uz diakonu iesvētīšanas sakramentalitāti, kuru līdz šim vienprātīgi ir mācījuši gandrīz visi teologi. Sal. Vat. II, "Lumen gentium" n. 29,1: "stiprināti ar sakramentālo žēlastību”.

Tradīcija Ap 6,6 uzskata par diakonāta iestādīšanu. Sal.:

• Ap 6,6: "Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas."

Iesvētīšanas būtisko ritu veido roku uzlikšana un lūgums piešķirt Svētā Gara žēlastību.

Diakonāts, presbiterāts un episkopāts ir sakramentālas iesvētīšanas pakāpes, tomēr tie nav trīs atšķirīgi sakramenti. Visi kopā tie veido vienu Ordo sakramentu.

Priesteru vara savu pilnību sasniedz episkopātā, bet mazāk pilnīgā pakāpē – presbiterātā; priesteru varas zemākā pakāpe ir diakonāts.

3. §. Priesterības sakramenta ārējā zīme

1. Matērija

a) Diakonāta, priesteru un bīskapu iesvētīšanas matērija ir vienīgi roku uzlikšana.

Sent. certa

Tā kā vienīgi nosauktās iesvētīšanas pakāpes ir sakramentālas, tad roku uzlikšana ir vienīgi priesterības sakramenta matērija.

Roku uzlikšanai jānotiek tā, lai bīskapa rokas fiziski pieskartos ordinējamā galvai.

Tomēr derīgai sakramenta piešķiršanai pietiek arī ar morālu pieskaršanos, kas notiek izstiepjot rokas virs ordinējamā galvas.

Pāvests Pijs XII savā Apustuliskajā konstitūcijā "Sacramentum Ordinis" (1947) pasludināja: Sacrorum Ordinum Diaconatus, Presbyteratus et Episcopatus materiam eamque unam esse manuum impositionem. D 910,958 f, 1963.

Svētie Raksti un kristīgā tradīcija pazīst vienīgi roku uzlikšanu kā sakramentālo iesvētīšanas pakāpju iesvētīšanas rita materiālo elementu. Sal.:

• 1 Tim 4,14: "Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevī ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, presbiteriem rokas uzliekot!"

• 1 Tim 5,22: "Pārsteidzīgi nevienam rokas neuzliec un nekļūsti svešu grēku līdzdalībnieks! Sargi sevi šķīstu!"

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

• Ap 6,6: "Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas."

Sal. Romas Hippolits, Traditio Apostolica; Ciprians, Ep. 67,5; Kornēlijs, Ep. ad Fabium (pie Eizēbija, Hist. eccl. VI 43,9.17); Statuta Ecclesiæ antiqua (D 150 ff).

Grieķu baznīcā tiek praktizēta vienīgi roku uzlikšana, bet nenotiek iesvētīšanas priekšmetu nodošana.

Tomēr Apustuliskais Krēsls vienmēr ir atzinis grieķu priesteru iesvētīšanas rita derīgumu.

Pija XII Apustuliskā Konstitūcija izšķīra tikai jautājumu, kas nākotnē nepieciešams minēto svētību derīgai saņemšanai.

Atklāts palika jautājums, vai Kristus iestādīja priesterības sakramentu in genere vai in specie. Tāpat neatbildēts palika jautājums, vai arī senatnē roku uzlikšana bija vienīgā priesterības sakramenta matērija.

Apustuliskās Konstitūcijas lēmumiem, kam ir likuma daba, nav atpakaļejoša spēka.

Priesteru iesvētīšanā, kā izriet no Pija XII augstākminētās deklarācijas, tikai pirmā, klusuciešot izpildītā roku uzlikšana jāuzskata par sakramenta matēriju.

Labās rokas izstiepšana nav sakramenta matērija. Sakramenta matērija nav arī otrā roku uzlikšana iesvētīšanas rita noslēgumā, kuru pavada vārdi: Accipe Spiritum Sanctum: quorum remiseris peccata utt. Tā tika ieviesta tikai 13. gs.

Grieķu ritā tās trūkst. arī jaunajā pārstrādātajā ritā (1968) tā vairs netiek praktizēta.

b) Iesvētīšanas priekšmetu nodošana nav nepieciešama diakonāta, priesteru un bīskapu iesvētīšanas derīgumam.

Sent. certa

Vairums sholastisko teologu, vadoties no visu iesvētīšanas pakāpju sakramentalitātes, par priesterības sakramenta matēriju uzskatīja priekšmetu nodošanu, kas simbolizē atsevišķu iesvētīšanas pakāpju kalpošanu (traditio instrumentorum).

Šo uzskatu no Toma pārņēma arī Florences Vienības koncila (1439) pieņemtais Decretum pro Armenis. D 701: cuius (sc. ordinis) materia est id, per cuius traditionem confertur ordo.

Tomēr Decretum pro Armenis nav Baznīcas maģistērija pieņemts dokuments, kurš būtu jāuzskata par nemaldīgu.

Koncilā tika panākta abu Baznīcu vienība, tomēr grieķi tādēļ nemainīja savu iesvētīšanas ritu un nepievienoja tam iesvētīšanas priekšmetu nodošanu.

Pijs XII savā Apustuliskajā konstitūcijā "Sacramentum Ordinis" pasludināja, ka "priekšmetu nodošana vismaz nākotnē nav nepieciešama, lai diakonāta, priesteru un bīskapu iesvētīšana būtu derīga".

Šis paskaidrojums pieļauj iespēju, ka pagātnē – vismaz daļā Baznīcas – priekšmetu nodošana bija nepieciešama, lai minētās svētības būtu derīgas.

Priekšmetu nodošanu pie sakramentālām iesvētīšanas pakāpēm vēsturiski var pierādīt kopš 10. gs. Pie nesakramentālām iesvētīšanas pakāpēm tā pazīstama jau kopš senatnes (Hippolits; Statuta Ecclesia antiqua; D 153 ff).

Jau kopš senatnes praktizētā Evaņģēlija grāmatas uzlikšana, iesvētot bīskapu (D 150), nenozīmē iesvētīšanas priekšmetu nodošanu.

2. Forma

Diakonāta, priesteru un bīskapu iesvētīšanas formu veido vārdi, kas tuvāk paskaidro roku uzlikšanu.

Sent. certa

Pijs XII Apustuliskajā konstitūcijā "Sacramentum Ordinis" pasludināja: formam vero itemque unam esse verba applicationem huius materiæ determinantia, quibus univoce significantur effectus sacramentales – scilicet potestas Ordinis et gratia Spiritus Sancti quæque ab Ecclesia qua talia accipiuntur et usurpantur. D 2301.

Vārdi, kas tuvāk raksturo matēriju, norādot uz sakramenta iedarbību, iesvētīšanas varu un žēlastību, ir tā sauktā "Iesvētīšanas prefācija".

Diakonu iesvētīšanas prefacijā būtiski ir šādi vārdi: "Emitte in eum – roboretur"-, priesteru iesvētīšanā vārdi: "Da, quæsumus – insinuet".

Bīskapu iesvētīšanas prefācijā būtiski ir vārdi: "Comple in Sacerdote tuo – sanctifica", bet pēc jaunā rits (1968) vārdi: "Et nunc effunde – nominis tui".

Bīskapu un diakonu iesvētīšanā roku uzlikšanas ritā lietotā imperatīvā formula: Accipe Spiritum Sanctum (diakonu iesvētīšanā: ad robur utt.) tikai viduslaikos (13./14. gs) tika pārņemta arī latīņu ritā.

Tā nepieder pie formas. Jaunajā ritā (1968) tā tika izlaista.

Pielikums: Anglikāņu priesteru iesvētīšanas nederīgums

Pāvests Leons XIII savā Apustuliskajā rakstā "Apostolicæ curæ" (13.09.1896) anglikāņu priesteru iesvētīšanu pasludināja par nederīgu. D 1963/66.

Pasludinot to par nederīgu, pāvests balstījās uz to, ka 1550. gadā Eduarda VI ieviestajā jaunajā iesvētīšanas formulā par formu uzskatītie vārdi "Accipe Spiritum Sanctum", kas pavada roku uzlikšanu, skaidri nenorāda nedz uz iesvētīšanas pakāpi, nedz uz attiecīgās iesvētīšanas pakāpē esošo varu (defectus formæ).

Vēlākais formas papildinājums: ad officium et opus presbyteri resp. episcopi, nāca par vēlu.

Pie tam šeit trūkst nodoma piešķirt priesterībai būtisko Svētās Mises Upura pienešanas varu un grēku piedošanas varu (defectus intentionis).

Lai gan maz ticams, ka anglikāņu arhibīskapa Mateja Parkera (1559) iesvētīšanu, no kuras ir atkarīga Anglikāņu baznīcas apustuliskā sukcesija, būtu veicis neiesvētīts konsekrators (Viljams Barlovs).

4. §. Priesteru iesvētīšanas sakramenta iedarbība

1. Iesvētīšanas žēlastība

Priesteru iesvētīšanas sakraments tā saņēmējam piešķir svētdarošo žēlastību.

De fide

Sal. D 843 a, 959,964.

Kā dzīvo sakraments priesteru iesvētīšanas sakraments per se izraisa svētdarošās žēlastības palielināšanos.

Iesvētīšanas žēlastības mērķis ir darīt tas saņēmēju spējīgu cienīgi pildīt Ordo funkcijas un dzīvot tam atbilstošu dzīvi.

Decretum pro Armenis pievienojas sv. Tomam: Effectus (sc. ordinis) augmentum gratiæ, ut quis sit idoneus minister.

Pijs XI enciklikā "Ad catholici sacerdotii" (1935) māca: "Priesteris priesterības sakramentā saņem...jaunu un īpašu žēlastību un īpašu palīdzību, caur kuru viņš... var cienīgi un nesatricināmi izpildīt sava amata grūtos uzdevumus." D 2275.

Bībeliskais pamats tam ir:

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

• 1 Tim 4,14: "Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevī ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, presbiteriem rokas uzliekot!"

Līdz ar pilnīgāku žēlastības stāvokli ordinands saņem arī tiesības uz aktuālajām žēlastībām, kas nākotnē būs nepieciešamas sakramenta mērķa sasniegšanai. Suppl. 35,1.

2. Iesvētīšanas raksturs

Priesteru iesvētīšanas sakraments tā saņēmējā iespiež raksturu.

De fide

Tridentas koncils definēja: Si quis dixerit, per sacram odinationem... non imprimi characterem, A. S. D 964; sal. 852.

Raksturs pamato priesterības sakramenta neatkārtojamību un neiespējamību priesterim atgriezties laju kārtā. Sal. Augustīns, Contra ep. Parmeniani II 13,28; De bono coniugali 24,32.

Iesvētīšanas raksturs tā īpašniekam ļauj aktīvi piedalīties kristīgajā kultā. Pie tam, tā kā iesvētīšanas raksturs izriet no Kristus priesterības, tas ļauj piedalīties Kristus priesterībā.

Kā signum configurativum raksturs tā īpašnieku dara līdzīgu Kristum, mūžīgajam augstajam priesterim.

Kā signum distinctivum tas iesvētītos atšķir no lajiem un nehierarhiskajām iesvētīšanas pakāpēm.

Kā signum dispositivum raksturs dara spējīgu un pilntiesīgu praktizēt attiecīgā Ordo hierarhiskās varas.

Kā signum obligativum raksturs uzliek par pienākumu izdalīt Kristus pestīšanas mantas un dzīvot augsti tikumisku dzīvi.

Tā kā priesterības sakramentam ir trīs pakāpes, tad jāpieņem, ka ikvienā no trim sakramentālajām iesvētīšanas pakāpēm tiek iespiests īpašs, no citām pakāpēm atšķirīgs raksturs. Kā aktīva piedalīšanās Kristus priesterībā iesvētīšanas raksturs pārspēj kristību raksturu un iestiprināšanas raksturu.

Priesteru iesvētīšanas sakraments saņēmējam piešķir ilgstošu garīgu varu.

De fide

Sal. D 960 f.

Uz sakramentālo raksturu balstās garīgās varas, kas tiek nodotas ordinandam atsevišķās iesvētīšanas pakāpēs. Tās koncentrējas galvenokārt sv. Euharistijā.

Diakons saņem pilnvaras piekalpot bīskapam un priesterim sv. euharistiskā upura svinēšanas laikā un izdalīt sv. Komūniju.

Priesteris galvenokārt saņem konsekrācijas un absolūcijas varu (D 961), bīskaps – ordinācijas varu.

5. §. Priesterības sakramenta piešķīrējs

1. Likumīgais piešķīrējs

Visu iesvētīšanas pakāpju likumīgais piešķīrējs – kā sakramentālo, tā arī nesakramentālo – ir vienīgi derīgi iesvētīts bīskaps.

De fide

Tridentas koncils definēja: Si quis dixerit, episcopos non habere potestatem confirmandi et ordinandi, vel eam, quam habent, illis esse cum presbyteris communem, A. S. D 967; sal. 701; CIC 951.

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ordinācijas piešķīrēji ir:

1) apustuli:

• Ap 6,6: "Šos viņi stādīja apustuļiem priekšā; un tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas."

• Ap 14,22: "Un tie, iecēluši atsevišķām baznīcām presbiterus, Dievu pielūgdami un gavēdami, novēlēja tos tam Kungam, uz ko viņi ticēja."

• 2 Tim 1,6: "Šī iemesla dēļ es tev atgādinu atdzīvināt Dieva žēlastību, kas ar manu roku uzlikšanu ir tevī."

2) par bīskapiem iesvētīti apustuļu skolnieki:

• 1 Tim 5,22: "Pārsteidzīgi nevienam rokas neuzliec un nekļūsti svešu grēku līdzdalībnieks! Sargi sevi šķīstu!”

• Tit 1,5: "Es tevi atstāju Krētā tāpēc, lai tu nokārtotu to, kas vēl trūkst, un ieceltu pilsētās presbiterus tā, kā es tev pavēlēju."

Senkristīgā tradīcija par iesvētīšanas piešķīrējiem atzīst vienīgi bīskapus. Tiek atzīts, ka ordinācijas vara ir bīskapu privilēģija, un tā nepiemīt presbiteriem.

Romas Hippolits sava Baznīcas kārtībā konstatē, ka presbiteri neiesvēta klēru (clerum non ordinat).

Saskaņā ar Apustuliskajām Konstitūcijām priesterības svētību piešķiršana ir bīskapa privilēģija.

Priesteris gan uzliek rokas, bet neiesvēta (VIII 28,3; sal. III 20,2).

Epifānijs noraida Sebastes Aērija maldus, ka priesteris atrodas uz tās pašas pakāpes kā bīskaps, balstoties uz to, ka vienīgi bīskapam ir vara iesvētīt priesterus (Hær. 75,4).

Hieronims, kas loti augstu vērtē priestera lomu, tomēr uzskata, ka ordinācija ir bīskapa kompetencē: "Ko dara bīskaps – izņemot priesterības svētību piešķiršanu (excepta ordinatione) – ko nedarītu arī priesteris?" (Ep. 146,1).

Ikviens derīgi iesvētīts bīskaps, arī herētisks, shizmatisks, simonisks vai ekskomunicēts, var derīgi piešķirt priesterības sakramentu, ja vien viņam ir tam nepieciešamā intencija un viņš ievēro būtisko ārējo ritu.

Sent. certa

D 855,860; CIC 2372.

Senatnē un agrajos viduslaikos nācās sastapties ar neskaitāmām reordinācijām, t.i., herētisko, shizmatisko vai simonisko bīskapu piešķirto priesteru ievētīšanu atkārtošanām.

Agrās sholastikas baznīctēvi un teologi par šo jautājumu izsakās nedroši.

Pēteris Lombards neuzdrošinās pieņemt galīgu lēmumu, jo baznīctēvi šajā jautājumā ir dažādās domās (Sent. IV 25,1).

Toms uzskata, ka herētisko un no Baznīcas šķirto bīskapu priesteru iesvētīšanas ir derīgas (Suppl. 38,2).

Lai priesteru iesvētīšana būtu atļauta, ir nepieciešams, lai to piešķirtu episcopus proprius vai kāds cits bīskaps, kurš būtu saņēmis vietējā bīskapa piekrišanu (dimissoriju). CIC 955.

Bīskapa iesvētīšanas piešķīrējs

Atļautai bīskapa iesvētīšanas piešķiršanai ir nepieciešams, lai to izpildītu trīs bīskapi.

Derīgai piešķiršanai pietiek ar vienu bīskapu, jo katram atsevišķajam bīskapam ir pilna ordinācijas vara. CIC 954.

Abi asistējošie bīskapi, saskaņā ar Pija XII Apustulisko Konstitūciju "Episcopalis Consecrationis" (1944), nav vienīgi liecinieki, bet iesvētīšanas līdzizpildītāji ("Līdzkonsekratori"): et ipsi Consecratores effecti proindeque Consecratores deinceps vocandi.

Pie tam, ir nepieciešams, lai viņiem būtu nodoms piešķirt iesvētīšanu un kopā ar konsekratoru izpildīt visu sakramentālo zīmi.

Pēc jaunā rita (1968) līdziesvētošie bīskapi pēc galvenā konsekratora katrs atsevišķi klusējot uzliek rokas jauniesvētāmajam bīskapam. Kopā ar galveno konsekratoru vini runā būtiskos iesvētīšanas lūgšanas vārdus.

Jau kopš senatnes bīskapu iesvētīšanu izdarīja vairāki bīskapi kopā.

Saskaņā ar Nicejas koncila norādījumiem (can. 4) tā jāizpilda vismaz trim bīskapiem reizē, bet saskaņā ar Apustuliskajām Konstitūcijām (VIII 27,2) trim vai vismaz diviem bīskapiem reizē.

Nepieciešamības gadījumā pietiktu ar vienu bīskapu, kā to apliecina Apustuliskās Konstitūcijas (VIII 27,3) un tā sauktā Gregora Lielā vēstule (Ep. XI 64,8) sv. Kenterberijas Augustīnam (īsi pirms 731).

Saskaņā ar jauno ritu visi klātesošie bīskapi darbojas kā līdzkonsekratori.

2. Ārkārtas piešķīrējs

a) Četru zemāko svētību un subdiakonāta svētību ārkārtas piešķīrējs ir presbiteris.

Sent. certa

Vienkāršs priesteris, balstoties uz vispārējām tiesībām vai pāvesta indultu, var tikt pilnvarots piešķirt četras zemākās svētības un subdiakonāta svētības, jo tās ir Baznīcas iestādītas iesvētīšanas pakāpes. Pastāvošās tiesības paredz vienīgi tonzūras un zemāko svētību piešķiršanu. Sal. CIC 239 §.1 n. 22,957 § 2,964 n. 1.

Viduslaikos un arī laikā pēc Tridentas koncila abatiem vairākkārt tika piešķirta privilēģija iesvētīt subdiakonus.

b) Attiecībā uz sakramentālajām diakonāta un presbiterāta iesvētīšanas pakāpēm vairums teologu pievienojas Tomam un Skotam un māca, ka vienkāršs priesteris tās nevar derīgi piešķirt pat tad, ja viņam ir pāvesta dotas pilnvaras.

Tomēr šim uzskatam pretojas nopietni vēsturiski fakti: pāvests Bonifācijs IX, balstoties uz daudzu viduslaiku kanonistu (piem., Huguccio † 1210) mācību, savā bullā "Sacræ religionis" (1.2.1400) Esseksas (Londonas diecēze) Sv. Ozīta augustīniešu klostera abatam un viņa pēctečiem piešķīra privilēģiju saviem padotajiem piešķirt kā zemākās svētības, tā arī subdiakonāta, diakonāta un priesteru iesvētīšanas tiesības.

Privilēģija tika atņemta 1403. gada 6. februāri, jo pret to iebilda Londonas bīskaps. Tomēr iesvētīšanas, kas tika izdarītas, balstoties uz šo privilēģiju, netika pasludinātas par nederīgām.

Pāvests Martins V ar savu bullu "Gerentes ad vos" (16.11.1427) Altcelles (Meisenes diecēze) Cisterciešu klostera abatam uz pieciem gadiem piešķīra privilēģiju saviem mūkiem un padotajiem piešķirt visas iesvētīšanas pakāpes, arī augstākās pakāpes (subdiakonāta, diakonāta un priesteru).

Pāvests Inocents VIII savā bullā "Exposcit tuas devotionis" (9.4.1489) Cisterciešu ordeņa ģenerālabatam un četriem protoabatiem, kā arī viņu pēctečiem, piešķīra privilēģiju saviem padotajiem piešķirt subdiakonāta un diakonāta svētības.

Cisterciešu abati netraucēti izmanto šis tiesības vel 17. gs. DS 1145 f, 1290,1435.

Ja negribam pieņemt, ka šie pāvesti bija tā laika maldīgu teoloģisku uzskatu upuri (pāvestu nemaldību tas neaizskar, jo šajā jautājumā nekad netika pieņemts galīgs Baznīcas maģistērija lēmums), tad jāpieņem, ka vienkāršs priesteris ir ārkārtas diakonāta un priesteru iesvētīšanas piešķīrējs, analoģiski kā viņš ir ārkārtas iestiprināšanas piešķīrējs.

Saskaņā ar pēdēļo skaidrojumu nepieciešamā iesvētīšanas vara priestera iesvētīšanas varā ir kā potestas ligata. Lai derīgi izmanototu šo varu, ir nepieciešama īpaša pāvesta dota pilnvara.

6. §. Priesterības sakramenta saņēmējs

Priesterības sakramentu var derīgi saņemt tikai kristīts vīriešu kārtas pārstāvis.

Sent. certa

CIC 968 §. 1.

Priesterības sakramentu var saņemt vienīgi vīrieši. Tas balstās uz pozitīvu Dieva lēmumu, jo Kristus apustulātam aicināja vienīgi vīriešus.

Saskaņā ar Svēto Rakstu liecību un pastāvošās Baznīcas prakses hierarhiskās varas tika nodotas vienīgi vīriešiem. Sal. Tertulliāns, De præscr. 41; De virg. vel. 9.

• 1 Kor 14,34–37: "Sievietes lai sanāksmēs klusē, jo viņām nav atļauts runāt, bet tām jābūt paklausīgām, kā arī likums to nosaka. Bet ja tās grib ko uzzināt, tad lai mājās jautā saviem vīriem, jo nepieklājas sievietei runāt sanāksmē. Vai tad Dieva vārds no jums cēlies, vai tas pie jums vieniem nācis? Ja kādam šķiet, ka viņš pravietis vai gara cilvēks, tad viņam jāzina, ka tas, ko rakstu, ir tā Kunga pavēles."

• 1 Tim 2,11–15: "Sieviete lai mācās klusībā un visā padevībā! Bet es neatļauju sievietei mācīt, nedz par vīru valdīt; viņai jābūt klusībā. Jo Ādams tika radīts pirmais, pēc tam Ieva. Arī Ādams netika pievilts, bet sieviete tika pievilta un krita pārkāpumā. Viņa tomēr pestīšanu sasniegs, dzemdēļot bērnus, ja paliks ticībā, mīlestībā, svētā dzīvē un apdomībā."

Pirmkristīgajā Baznīcā īpašu kārtu veidoja diakonises, kas stāvēja tuvu klēram.

Saskaņā ar Apustuliskajām Konstitūcijām (VIII 19 f) un ķeizara likumdošanu (Justinians) tās pat tika pieskaitītas klēram.

Uzņemšana notika ar īpašu ritu; saskaņā ar Apustuliskajām Konstitūcijām (VIII 19 f) tas sastāvēja no roku uzlikšanas un lūgšanas.

Tomēr priesteru funkcijas viņām netika uzticētas. Sal. Hippolits, Trad. Apost.; Conc. Nic. can. 19; Epifānijs, Hær. 79,3; Const. Apost. VIII 28,6. Viņu galvenais uzdevums bija palīdzēt sieviešu kristībās un rūpēties par nabagiem un slimajiem.

Kristīta nepilngadīga cilvēka iesvētīšana ir derīga, bet neatļauta.

Pieaugušajam nepieciešams nodoms saņemt iesvētīšanu. Pārņemamo pienākumu dēļ iespējams ir nepieciešama virtuāla intencija.

Atļautai priesterības sakramenta saņemšanai nepieciešams stingri ievērot Baznīcas norādītos nosacījumus.

Cienīgai saņemšanai ir nepieciešams žēlastības stāvoklis.

VII. LAULĪBAS SAKRAMENTS l.§. Laulības jēdziens, izcelšanās un sakramentalitāte

1. Laulības sakramenta jēdziens

Kristīgā laulība ir sakraments, kurā divas atšķirīga dzimuma personas, kas ir spējīgas doties laulībā, ar savstarpēju piekrišanu saista sevi vienā nedalāmā miesīgi-dvēseliskā dzīves kopībā un saņem žēlastību, lai varētu izpildīt viņu stāvoklim raksturīgos īpašos pienākumus.

Catechismus Romanus (II 8,3) pievienojas teologiem (sal. Pēteris Lombards, Sent. IV 27,2) un laulību definē šādi: Matrimonium est viri et mulieris maritalis coniunctio inter legitimas personas, individuam vitas consuetudinem retinens.

Tomēr šajā definīcijā trūkst kristīgai laulībai būtiskais žēlastību piešķiršanas moments.

2. Laulības dievišķais pirmsākums

Laulību nav iestādījuši cilvēki, bet ir iestādījis Dievs.

Sent. certa

D 2225. Sal. Vat. II, "Gaudium et spes" n. 48.

Laulībai kā dabiskam iestādījumam (officium naturæ) ir dievišķs pirmsākums. Dievs radīja cilvēkus kā vīrieti un sievieti un ielika cilvēka dabā dziņu vairoties.

• Rad 1,27: "Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja."

Dievs svētīja pirmo cilvēku pāri un sevišķā atklāsmē deva viņiem pavēli vairoties:

• Rad 1,28: "Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi."

Laulības dievišķo pirmsākumu apstrīdēļa senatnes un viduslaiku gnostiķu manihejiešu sektas. Viņi balstījās uz duālistisku mācību, ka matērija ir Jaunuma perēklis; tādēļ viņi atmeta laulību, jo caur to tiek pavairota miesas matērija, kas ir ļaunuma avots. Platoniskā spirituālisma ietekmēts Nissas Gregors (De opif. hom. 17) pasludināja, ka cilvēka dzimumatšķirības un no tām izrietošā laulība ir Dieva iepriekš paredzētā grēka sekas.

Toms noraidīja Gregora mācību (S. th. I 98,2).

Arī Hieronīms nepamatoti saista laulības pirmsākumus ar grēkā krišanu (Ep. 22,19).

3. Laulības sakramentalitāte

a) Dogma

Laulība ir īsts un patiess, Kristus iestādīts sakraments.

De fide

Kristus atgrieza Dieva iestādīto laulību pie tās sākotnējā ideāla – nešķiramas vienlaulības un piešķīra tai sakramenta cienu.

• Mt 19,3–9: "Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu? Viņš atbildēļa un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos rādijā vīrieti un sievieti? Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Tie saka Viņam: Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties? Viņš sacīja tiem: Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija. Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību."

Tridentas koncils, vēršoties pret reformatoriem, kuri noliedza laulības sakramentalitāti un laulību uzskatīja par "ārēju pasaulīgu lietu" (Luters), definēja: Si quis dixerit, matrimonium non esse vere et proprie unum ex septem Legis evangelicæ sacramentis, a Christo Domino institutum, sed ab hominibus in Ecclesia inventum, neque gratiam conferre, A. S. D 971; sal. 367,424,465,702.

Pijs X atmeta modernistu uzskatu, ka laulības sakramentu nebūtu iestādījis Dievs. D 2151. Sal. Pija IX Syllabus (1864) un Leona XIII laulības enciklikas "Arcanum" (1880) un Pija XI "Casti connubii" (1930). D 1765 ff, 1853 f, 2225 ff.

b) Pierādījums no Svētajiem Rakstiem

Pāvils uzsver laulības reliģiozo raksturu, prasot, lai laulība tiktu noslēgta "Kungā"-.

• 1 Kor 7,39: "Sieva ir padota likumam, kamēr viņas vīrs dzīvs. Ja tās vīrs miris, viņa ir brīva un var doties laulībā, ar ko vēlas, bet tikai tai Kungā."

Atsaucoties uz Kungu, Pāvils pasludina laulības neškiramību:

• 1 Kor 7,10: "Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet tas Kungs: sieva no vīra lai nešķiras!"

Kristīgās laulības augsto cienu un svētumu Pāvils pamato ar to, ka tā attēlo Kristus vienotību ar Baznīcu:

• Ef 5,32: "Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristū un Baznīcā."

Kristus savienošanās ar Baznīcu ir bagātīgu žēlastību avots tās locekļiem.

Tādēļ ja laulībai jābūt pilnīgam Kristus un Baznīcas žēlastību piešķirošās vienotības attēlam, tad tā nedrīkst būt vienīgi simbols, kāda tā jau bija pirmkristīgajā laikā.

Kristīgajai laulībai jābūt iedarbīgai žēlastības zīmei. Bet žēlastību piešķiršanas iedarbību laulība var sasniegt vienīgi, balstoties uz Kristus lēmumu.

Apustuļa vārdi tomēr nav pilnīgs pierādījums sakramenta jēdzienam nepieciešamajai žēlastību piešķiršanai.

Vārds sacramentum tikai vispārējā nozīmē jāsaprot kā noslēpums.

Tomēr kristīgās laulības salīdzināšana ar žēlastības piešķirošo Kristus vienotību ar Baznīcu – kā to uzsver Tridentas koncils – norāda uz laulības žēlastības iedarbību (D 969: Quod Paulus Apostolus innuit).

c) Tradīcijas pierādījums

Baznīctēvi jau no pašiem pirmsākumiem laulību uzskata par reliģiozu lietu.

Sv. Antiohijas Ignācijs († ap 107) prasa Baznīcas līdzdarbību pie laulības noslēgšanas: "Līgavainim un līgavai pieklājas doties laulībā ar bīskapa piekrišanu, lai laulība būtu atbilstoša Kungam un nevis iekārei" (Pol. 5,2).

Arī Tertulians apliecina, ka laulība tiek noslēgta Baznīcas priekšā: "Kā lai es parādu tās laulības laimi, kuru noslēdz Baznīca, kuru apstiprina upura pienešana un apzīmogo svētība, kuru pasludina eņģeļi un atzīst debesu Tēvs?" (Ad uxorem II9).

Sv. Augustīns aizstāv kristīgās laulības cieņu un svētumu:

1) pret manihejiešiem, kuri atmeta laulību kā ļaunuma avotu (De moribus ecclesiæ catholicæ et de moribus Manichæorum 389),

2) pret Jovinianu, kas pārmeta Baznīcai laulības nenovērtēšanu (De bono coniugali 401),

3) pret pelagiāņiem, kuri uzskatīja, ka iedzimtais grēks nav savienojams ar laulības cieņu (De nuptiis et concupiscentia 419/420).

Par vēlāko laiku teoloģijas kopīgu bagātību kļuva Augustīna mācība par trim laulības labumiem:

1) proles (pēcnācēji),

2) fides (laulības uzticība),

3) sacramentum (zīme Kristus nesaraujamajai vienotībai ar Baznīcu, kā to apliecina Ef 5,32).

• Ef 5,32: "Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristu un Baznīcā."

Par žēlastību piešķiršanu Augustīns vēl skaidri nerunā.

Jēzus līdzdalību Kānas kazās Baznīctēvi uzskata par kristīgās laulības atzīšanu un svētdarīšanu, līdzīgi kā Jēzus kristībā Jordānā viņi redz ūdens svētdarīšanu kristību sakramenta piešķiršanai. Sal. Augustīns, De bono coniugali 3,3; Damaskas Jānis, De fide orth. IV 24.

Tomēr līdz skaidrai zinātniskai izpratnei par laulības sakramentālo dabu nonāca tikai sholastiķa. Arī Austrumu šķirtās baznīcas laulību uzskata par sakramentu.

1. Mērķis

Laulības būtiskie mērķi ir pēcnācēju radīšana un audzināšana, savstarpēja palīdzība un tikumiski sakārtota dzimumtieksmes apmierināšana.

Sent. certa

CIC 1013 § 1; Vat. II, "Gaudium et spes" n. 48–49.

Cenšoties laulību vairāk vērtēt kā personīgu kopību, jaunākie teologi pretēji tradicionālajai laulības mērķu mācībai, kuras galvenais pārstāvis ir sv. Toms, par laulības primāro mērķi uzskata laulāto savstarpēju papildināšanos un personīgu pilnveidošanos vai laulāto savstarpējo mīlestību un vienotību.

Svētais Offīcijs 1944. gadā izteicās par labu tradicionālajai mācībai. D 2295.

2. Vatikāna koncils, kas stipri uzsver laulāto attiecību personīgo raksturu, min abus laulības mērķus, nenorādot, kurš no tiem būtu primārs, kurš – sekundārs, un nepakārtojot vienu mērķi otram ("Gaudium et spes" n. 48,1).

Jāatškir jautājums par laulības kā institūcijas mērķi no katra atsevišķā laulības akta mērķa, kas pēc jaunāko teologu mācības ir mīlestība, ko izsaka laulāto miesīgi-dvēseliska pašatdeve.

Minētie laulības mērķi ir izteikti:

• Rad 1,28: "Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi."

• Rad 2,18: "Un Dievs Kungs sacīja: Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu."

• 1 Kor 7,2: "Bet netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva un katrai savs vīrs!"

2. Īpašības

Laulības būtiskās īpašības ir vienīgums (monogāmija) un nesaraujamība.

Sent. certa

CIC 1013 2.

a) Vienīgums

Tridentas koncils pretēji Luteram, kurš atsaukdamies uz Veco Derību, atzina zemes grāfa Filipa dubulto laulību, pasludināja, ka kristiešiem ar Dieva likumu ir aizliegts vienlaicīgi būt salaulātiem ar vairākām sievām. D 972.

Kanons vēršas pret simultānās poligāmijas parasto formu – poligīniju (daudzsievību).

Poliandriju (daudvīrību) aizliedz arī dabiskās tiesības, jo tā traucē vai vismaz apdraud laulības būtisko mērķi. D 969,2231 ff; S. c. G. III124.

Paradīzē Dievs laulību iestādīja kā vienlaulību:

• Rad 2,24: "Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

• Rad 1,28: "Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi."

Tomēr cilvēce drīz vien atkrita no šī sākotnējā ideāla:

• Rad 4,19: "Bet Lamehs ņēma sev divas sievas; vienas vārds bija Ada, bet otras – Cilla."

Ari Vecajā derībā valda poligāmija (Patriarhi, Sauls, Dāvids). Poligāmiju atļāva likums, kas

rāda Dieva dispensāciju. Sal.:

• Atk 21,15–17: "Ja kādam vīram ir divas sievas, viena iemīlēta, bet otra nemīlēta, un ja mīlētā un nemīlētā viņam dzemdētu dēļus, bet pirmdzimtais būtu nemīlētajai, un ja tad vienā dienā viņam būtu saviem dēļiem jādala mantojums, tad viņš nevar padarīt par pirmdzimušo mīlētās dēļu nemīlētās dēļa vietā, kas ir īstais pirmdzimušais, bet viņam ir jāatzīst nemīlētās dēļs par pirmdzimto un viņam ir jādod tam divkārtīga tiesa no visas viņam piederīgās mantas, jo tas ir tiešām viņa spēka pirmais, tam pieder pirmdzimušā tiesības."

Kristus atjaunoja laulību tās sākotnējajā tīrībā. Balstoties uz Rad 2,24, viņš pasludina:

• Mt 19,3–9: "Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu? Viņš atbildēļa un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos rādijā vīrieti un sievieti? Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Tie saka Viņam: Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties? Viņš sacīja tiem: Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija. Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību."

Stāšanos jaunā laulībā pēc sievas atlaišanas viņš pasludina par laulības pārkāpšanu:

• Mt 19,9: "Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību."

Saskaņā ar sv. Pāvila mācību, laulībai ir stingri monogāms raksturs:

• Rom 7,3: "Tāpēc, kamēr vīrs dzīvs, tā sauksies laulības pārkāpēja, ja biedrosies ar citu vīru; bet pēc viņas vīra nāves tā ir brīva no likuma saistībām ar vīru, un viņa nebūs laulības pārkāpēja, ja tā dzīvos ar citu vīru."

• 1 Kor 7,2.10–11: "Bet netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva un katrai savs vīrs!... Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet tas Kungs: sieva no vīra lai nešķiras! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj!"

• Ef 5,32–33: "Šis noslēpums ir liels, bet es saku: Kristu un Baznīca. Tiešām, arī katram no jums jāmīl sava sieva, tāpat kā mīl pats sevi, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru!"

Kristīgie apoloģēti, atspoguļojot kristiešu tikumīgo dzīvi, skaidri uzsver monogāmijas ievērošanu.

Antiohijas Teofils piezīmē: "Pie viņiem novērojam gudru savaldību, tiek praktizēta atturība, ievērota monogāmija, sargāta šķīstība" (Ad Autol. III 15). Sal. Minucius Felix, Oct. 31,5.

Spekulatīvi vienlaulību var pamatot ar to, ka vienīgi tā nodrošina visu laulības mērķu sasniegšanu un ir Kristus un Baznīcas vienotības attēls. Suppl. 65,1; S. c. G. IV 78.

b) Nesaraujamība 1) Iekšējā nesaraujamība

Tridentas koncils pasludināja, ka laulības saites nesarauj ne herēzija, ne kopdzīves grūtības, ne arī ļaunprātīga laulātā drauga prombūtne (D 975), un ka Baznīca nemaldās, mācot agrāk un tagad, ka saskaņā ar evaņģēlisko un apustulisko mācību laulības saiti nesarauj arī viena laulātā drauga neuzticība (D 977).

Abi kanoni tieši vēršas pret reformatoriem, bet pēdēļais skar arī Grieķu ortodokso baznīcu, kura laulības pārkāpšanas gadījumā pieļauj laulības saišu saraušanu.

Grieķu pareizticīgā baznīca šajā jautājumā balstās uz Mt 5,32 un Mt 19,9, kā arī grieķu Baznīctēvu mācību. Sal.:

• Mt 5,32: "Bet Es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību."

• Mt 19,9: "Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību."

Tridentas pieņemtais lēmums attiecība uz laulību attiecas vienīgi uz kristīgu laulību.

Tomēr saskaņā ar Dieva iestādīto laulības kārtību (iure divino) ikviena laulība, arī nekristiešu laulība (matrimonium legitimum), ir iekšēji nesaraujama, t.i., to nevar saraut viena vai abu līguma slēdzēju pušu griba. Sal. D 2234 ff.

Jēzus atbildot uz farizeju jautājumu, vai vīram ir atjauts atlaist sievu kaut kāda iemesla dēļ, balstījās uz Rad 2,24:

• Rad 2,24: "Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."

• Mt 19,6: "Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt."

Uz iebildumu par to, ka Mozus ir "pavēlējis" dot šķiršanās vēstuli un atlaist savu sievu (Atk 24,1), Jēzus atbildēļa:

• Mt 19,3–8: "Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu? Viņš atbildēļa un sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos rādijā vīrieti un sievieti? Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. Tie saka Viņam: Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties? Viņš sacīja tiem: Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija."

• Sal. Atk 24,1–2: "Ja kāds vīrs ņem sievu un ar to iedodas laulībā, bet tad notiktu, ka tā neatrod vairs žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš raksta tai šķiršanās grāmatu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama. Un tā lai atstāj viņa namu un kļūst citam vīram par sievu."

Jēzus atjauno sākotnējo, Dieva iedibināto kārtību; tādēļ viņš pasludina:

• Mt 19,9: "Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību."

Tā sauktā nešķīstības klauzula, kuru mēs nedaudz citādā veidā izteiktu atrodam arī Mt 5,32, bet kuru neatrodam paralēlajās vietās (Mk 10,11 un Lk 16,18) – raugoties vispārējā kontekstā – nenorāda uz izņēmumu no laulības nesaraujamības likuma. Sal.:

• Mt 5,32: "Bet Es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību."

• Mk 10,11: "Un Viņš tiem sacīja: Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu."

• Lk 16,18: "Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību."

• 1 Kor 7,2.10–11: "Bet netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva un katrai savs vīrs!... Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet tas Kungs: sieva no vīra lai nešķiras! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj!"

Jēzus nolūks ir atjaunot sākotnējo kārtību, kas nepazina laulības šķiršanu. Mozus vaļīgajam likumam (Mt 5,31) Viņš apzināti lika pretī antitēzi – savu jauno likumu. Sal.:

• Mt 5,31–32: "Bet ir arī sacīts: kas savu sievu grib atstāt, lai dod viņai šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību."

Ja nevēlas sagraut šo antitēzi un radīt pretrunas starp Mt no vienas puses un Mk un Lk (kā arī 1 Kor 7,10 utt.) no otras, tad šī klauzula jāsaprot vai nu tradicionāli izslēdzošajā nozīmē, vai arī ietverošajā nozīmē.

Tradicionāli izslēdzošajā nozīmē klauzula izņēmuma gadījumā atļauj sievas atlaišanu, bet neatļauj otrrezēju laulību, t.i., atļauj tā saukto galda un gultas šķiršanu.

Ietverošajā nozīmē klauzula nozīmē, ka nepastāv izņēmums no laulības šķiršanas likuma, un tas ietver arī Atk 24,1 paredzēto šķiršanās iemeslu (’erwath dabar' = kaut kas apkaunojošs).

Pretī pirmajam Hieronīma dotajam tradicionālajam skaidrojumam runā fakts, ka jūdaismā nebija pazīstama tīri ārēja šķiršanās, kad laulības saite turpināja pastāvēt.

Pretī otrajam skaidrojumam tiek minēti psiholoģiska rakstura iebildumi (K. Štābs).

Kāds cits iespējams skaidrojums (J. Bonsirvens) ar vārdu "nešķīstība" saprot neleģitīmu (incestu) sakaru (sal. 1 Kor 5,1), kas vienīgais attaisno un prasa vainīgā laulātā atlaišanu.

• 1 Kor 5,1: "Vispār dzirdams par netiklību starp jums, un tādu netiklību, kādas nav starp pagāniem. Tā kāds dzīvojot ar savā tēva sievu."

• Sal. Ap 15,20.29: "Bet jāraksta viņiem, lai tie sargās no apgānīšanās ar elkiem, un no netiklības, un no nožņaugtiem, un no asinīm... Lai jūs sargātos no elku upuriem un asinīm, un nožņaugtā, un netiklības. No tā sargādamies, jūs labi darīsiet."

Pāvils precētajiem kristiešiem par Kunga likumu pasludina to, ka sieva nedrīkst šķirties no vīra un vīrs nedrīkst atlaist sievu. Ja tomēr viena dala šķiras no otras, tad tai jāpaliek neprecētai:

• 1 Kor 7,2.10–11: "Bet netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva un katrai savs vīrs!... Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet tas Kungs: sieva no vīra lai nešķiras! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj!"

Sieva, kas vīram dzīvam esot saista sevi ar citu vīrieti, ir laulības pārkāpēja:

• Rom 7,3: "Tāpēc, kamēr vīrs dzīvs, tā sauksies laulības pārkāpēja, ja biedrosies ar citu vīru; bet pēc viņas vīra nāves tā ir brīva no likuma saistībām ar vīru, un viņa nebūs laulības pārkāpēja, ja tā dzīvos ar citu vīru."

Tikai pēc vīra nāves viņa ir brīva stāties jaunos sakaros:

• Rom 7,2: "Tā – precēta sieva ir saistīta ar likumu, kamēr vīrs dzīvs, bet ja viņas vīrs miris, tad viņa ir brīva no likuma, kas saistīja ar vīru."

• 1 Kor 7,39: "Sieva ir padota likumam, kamēr viņas vīrs dzīvs. Ja tās vīrs miris, viņa ir brīva un var doties laulībā, ar ko vēlas, bet tikai tai Kungā."

Pirmo gadsimtu baznīctēvi gandrīz vienprātīgi uzskata, ka laulības pārkāpšanas gadījumā ir vietā vainīgās daļas atlaišana, bet atkārtotas laulības ir aizliegtas. Sal. Pastor Hermse, Mand. IV 1,6; Justīns, Apol. I 15; Aleksandrijas Klemenss, Strom. II 23,145,3; Origens, In Matth. XIV 24.

Atsevišķi baznīctēvi, Bazilijs (Ep. 188 can. 9), Epifanijs (Hær. 59,4) un Ambroziasters (attiecībā uz 1 Kor 7,11), balstoties uz Mt 5,32 un Mt 19,9, kā arī valsts likumdošanas iespaidā, sievas neuzticības gadījumā vīram atļauj šķirties no sievas un doties atkārtotā laulībā.

• Mt 5,32: "Bet Es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību."

• Mt 19,9: "Bet Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību."

Sv. Augustīns ir pārliecināts laulības neškiramības aizstāvis – arī laulības pārkāpšanas gadījumā.

Kajetans, Ambrozijs Katarins un Rotterdamas Erasms atkal atgriežas pie Ambroziastera traktējuma, bet, atšķirībā no reformatoriem, viņi ir pārliecināti, ka laulības šķiršana var notikt tikai ar Baznīcas autoritāšu ziņu (ārējā nesaraujamība).

Iekšējie cēloņi, kas prasa laulības nešķiramību, ir:

a) pēcnācēju miesīgās un tikumīgās audzināšanas nodrošināšana;

b) laulības uzticības aizsargāšana;

c) Kristus un Baznīcas nesaraujamās vienotības attēlošana;

d) ģimenes un sabiedrības labklājības nodrošināšana.

2) Laulības ārēja saraujamība noteiktos gadījumos

Realizēta kristīga laulība (matrimonium ratum et consummatum), kas ir cilvēktapšanā pamatotās Kristus un Baznīcas nesaraujamās vienotības attēls, arī ārēji ir nesaraujama, t.i., neviena cilvēciska autoritāte nevar saraut tās saites (CIC 1118).

Nerealizēta kristīga laulība (matrimonium ratum non consummatum), saskaņā ar gadsimtiem ilgu Baznīcas mācību un praksi, var tikt šķirta viena laulāta drauga svinīga profesa gadījumā, kā arī svarīga iemesla dēļ piešķirta dispensa gadījumā, kuru dod Apustuliskais Krēsls. D 976; CIC 1119.

Pāvests Aleksandrs III (1159–1181), atsaucoties uz svēto paraugu, pieļāva: ja pirms laulības piepildīšanas viens no laulātajiem draugiem pret otra laulātā drauga gribu pieņem reliģisko kārtu, tad otram ir tiesības uz atkārtotām laulībām, jo viņi vēl nav kļuvuši par"vienu miesu" (D 395 f).

Tāpat uzskatīja Inocents ID (D 409) un vēlāko laiku Baznīcas likumdošana.

Sholsastiskā teoloģija iestāšanos klosterī uztvēra kā garīgu nāvi, kad cilvēks nomirst pasaulei. Sal. Suppl. 61,2.

Dispensācijas nerealizētu laulību gadījumā pirmais sāka piešķirt pāvests Aleksandrs III.

Kanonisti kopš 13. gs. pilnībā atzīst pāvesta dispensācijas pilnvaras, turpretī teologi tās gandrīz vienprātīgi noliedza.

Neitrālu nostāju attiecībā uz Martina V un Eižena IV pieņemtajiem laulības dispensācijas lēmumiem ieņēma Florences Antonins († 1459) un Torkemadas Huans († 1468).

Vēlākajos laikos, neskatoties uz daudzu teologu iebildumiem, arvien vairāk nostripinājās piekrītošā attieksme, kas balstījās uz pāvestu dispensāciju praksi. Līdz beidzot Benedikta XIV (1740–1758) laikā tā kļuva par vispārēju mācību.

Balstoties uz Pāvila privilēģiju (1 Kor 7,12 utt.), var tikt šķirta nekristiešu piepildīta laulība (matrimonium legitimum), ja viens no laulātajiem pieņem kristību, bet otrs nevēlas mierīgu laulības tālākpastāvēšanu.

• 1 Kor 7,12–15: "Pārējiem ne tas Kungs, bet es saku: ja kādam brālim ir nekristīta sieva un tā piekrīt ar viņu kopā dzīvot, tad lai viņš to neatstāj! Un ja kādai ticīgai sievai ir nekristīts vīrs, un tas piekrīt ar viņu kopā dzīvot, tad lai neatstāj vīru! Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu; citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Bet ja nekristītais vīrs šķiras, tad lai iet, jo brālis vai māsa tādā gadījumā nav saistīti; Dievs mūs aicinājis mieram."

Baznīcas tradīcijā par laulības saites pārraušanu, balstoties uz "ticības privilēģiju", pirmo reizi runā Ambroziasters: Contumelia enim Creatoris solvit ius matrimonii circa eum, qui relinquitur, ne accusetur alii copulatus (attiecībā uz 1 Kor 7,15).

• 1 Kor 7,15: "Bet ja nekristītais vīrs šķiras, tad lai iet, jo brālis vai māsa tādā gadījumā nav saistīti; Dievs mūs aicinājis mieram."

Augustīns turpretim Pāvila pieļauto šķiršanos saprot vienīgi kā laulības kopdzīves pārtraukšanu.

Baznīcas zinātne (Gracians, Pēteris Lombards) un likumdošana (Klemenss III, Inocents III) pievienojas Ambroziasteram. Sal. D 405 ff; CIC 1120–1127.

3»§. Laulības sakramenta ārējā zīme

1. Laulības sakramenta un laulības līguma identitāte

Ikviens derīgs kristiešu laulības līgums pats par sevi ir sakraments.

Sent. certa

Tā kā Kristus agrāko dabisko laulību, kas būtībā nozīmēja laulības līgumu, pacēla līdz iedarbīgai žēlastības zīmei, tad pēc būtības laulības sakraments sakrīt ar laulības līgumu.

Tātad ikviens derīgs kristiešu laulības līgums, pateicoties pozitīvam Dieva lēmumam, reizē ir arī sakraments.

Saskaņā ar Decretum pro Armenis, laulības sakramenta iedarbīgais cēlonis ir nupturientu abpusējais gribas apliecinājums (nevis priestera svētība) (D 702).

Saskaņā ar Tridentas koncila mācību, visas slepenās (klandestīnās) laulības, kuras ir noslēgtas bez Baznīcas līdzdalības, vienīgi ar kontrahentu brīvu gribas apliecinājumu, ir derīgas laulības, kamēr vien Baznīca tās nav pasludinājusi par nederīgām (Dekrēts "Tametsi"; D 990). Sal. D 334,404.

Pāvesti Pijs IX, Leons XIII un Pijs XI paskaidroja, ka kristīgā laulībā laulības sakraments nevar tikt šķirts no laulības līguma un tādēļ starp kristiešiem katra patiesa laulība pati par sevi un sevī ir sakraments: omne inter Christianos iustum coniugium in se et per se esse sacramentum (Leons XIII; DI854). Sal. D 1640,1766,1773,2237; CIC 1012.

2. Laulības līgums kā sakramentālā zīme

No laulības līguma un laulības sakramenta būtiskās identitātes izriet, ka laulības sakramenta ārējā zīme ir vienīgi laulības līgums, t.i., abpusējs nupturientu gribas apliecinājums vārdos un zīmēs.

Ciktāl tas apzīmē tiesību nodošanu (traditio) laulības kopībai (ius in corpus), to var uzskatīt par sakramenta formu. Sal. CIC 1081 §.2.

Priestera svētība nepieder pie sakramenta būtības; tā ir sakramentāle, kas pievienojas sakramentālajam laulības līgumam.

3. Nepareizie uzskati

Visi mēģinājumi šķirt laulības sakramentu no laulības līguma, nav savienojami ar minētajiem Baznīcas paskaidrojumiem.

a) Melhiors Kano OP († 1560) uzskatīja, ka laulības sakramenta matērija ir laulības līgums, bet forma – priestera svētība. Viljam piekrīt Estijs, Silvijs, Tolets, Tumlejs u.c.

b) Gabriels Vaskess SJ († 1604) laulības līgumu uzskatīja par laulības sakramenta ārējo zīmi, tomēr laulības sakramentalitāte – pēc viņa domām – bija atkarīga no laulības slēdzēju intencijas; tāpat uzskatīja Billuarts, Gonets u.c.

c) Daudzi gallikāņu un jozefiņu teologi (Antons de Dominis † 1624, Žans Launoy † 1678) par laulības sakramenta ārējo zīmi uzskatīja vienīgi priestera svētību, bet laulības līgumu uzskatīja vienīgi par laulības sakramenta priekšnoteikumu.

Grieķu ortodoksajā teoloģijā kopš 19. gs. valdošais uzskats laulības līgumu šķir no laulības sakramenta.

Lielākā teologu daļa uzskata, ka laulāto draugu abpusējs konsenss ir sakramenta matērija, bet priestera lūgšana un svētība – tā forma; sekojoši priesteris ir sakramenta piešķīrējs.

Atsevišķi jaunākie krievu teologi uzskata, ka sakramentālā zīme ir priestera izpildītais reliģiskais rits.

4. §. Laulības sakramenta iedarbība

1. Laulības saite

No sakramentālā laulības līguma rodas laulības saite, kas abus laulātos draugus uz mūžu vieno nešķiramā dzīves kopībā.

Sent. certa

Augustīns laulības saiti (quiddam coniugale), ko "nevar saraut ne laulāto draugu šķiršanās, ne saistīšanās ar kādu citu", salīdzina ar piešķiramo kristības raksturu (De nuptiis et concup. 110,11).

Tomēr laulība nav absolūti neatkārtojama kā kristībā, bet vienīgi relatīvi neatkārtojama, t.i., tā nav atkārtojama, kamēr ir dzīvs otrs laulātais draugs.

Pēc laulātā drauga nāves otram ir atļauts doties otrajā un nākamajās laulībās, kā to paredz Baznīca, kas balstās uz apustuļa Pāvila mācību (Rom 7,2 utt.; 1 Kor 7,8.39 utt.; 1 Tim 5,14 utt.) un pretojas montanistu un novaciānu herētiskajiem uzskatiem, kā arī Grieķu baznīcas rigoristiskajiem strāvojumiem (Athenagoras, Suppl. 33: otrā laulība ir "īsta laulības pārkāpšana"; Bazilijs, Ep. 188 can. 4).

• Rom 7,2–3: "Tā – precēta sieva ir saistīta ar likumu, kamēr vīrs dzīvs, bet ja viņas vīrs miris, tad viņa ir brīva no likuma, kas saistīja ar vīru. Tāpēc, kamēr vīrs dzīvs, tā sauksies laulības pārkāpēja, ja biedrosies ar citu vīru; bet pēc viņas vīra nāves tā ir brīva no likuma saistībām ar viru, un viņa nebūs laulības pārkāpēja, ja tā dzīvos ar citu vīru."

• 1 Kor 7,8–9.39: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es. Bet ja viņi nav atturīgi, lai precējās; jo labāk doties laulībā, nekā degt kaislībā.... Sieva ir padota likumam, kamēr viņas vīrs dzīvs. Ja tās vīrs miris, viņa ir brīva un var doties laulībā, ar ko vēlas, bet tikai tai Kungā."

• 1 Tim 5,14–15: "Tāpēc es vēlos, lai jaunākās precētos, dzemdētu bērnus, pārvaldītu mājas un nedotu pretiniekam nekādu iemeslu nievāšanai. Jo dažas jau novērsušās, lai sekotu sātanam."

Florences koncils Decretum pro Jacobitis pasludināja, ka ir atļauta ne vien otrā, bet arī trešā, ceturtā un visas turpmākās laulības. DS 1353,455,465; CIC 1142.

2. Laulātie draugi

Laulības sakraments laulības kontrahentiem piešķir svētdarošo žēlastību.

De fide

Tridentas koncils pasludināja: Si quis dixerit, matrimonium... neque gratiam conferre, A.

S. D 971; sal. 969.

Kā dzīvo sakraments laulības sakraments per se izraisa svētdarošās žēlastības palielināšanos.

Laulības sakramentā piešķirtā žēlastība īpašā veidā ir vērsta uz sakramenta mērķi: tā svētdara laulātos draugus un dod viņiem pārdabisku spēku viņu kārtas pienākumu izpildīšanai.

Līdz ar svētdarošo žēlastību viņiem tiek dotas tiesības arī uz aktuālajām žēlastībām, kuras viņi "var saņemt tik bieži, cik bieži tās viņiem nepieciešamas, lai pildītu savas kārtas pienākumus" (Pijs XI). D 2237.

Daudzi agrās sholastikas teologi un vēlās sholastikas pirmie teologi (piem., Abaelarda skolnieks Hermans, Pēteris Lombards, Pēteris Kantors) un kanonisti (piem., Graciana Dekrēta Glossa ordinaria, Parmas Bernhards, Seguzijas Henriks), nepietiekami izprazdami laulības sakramentālo raksturu, pārstāvēja neapmierinošo uzskatu, ka laulības sakraments gan esot svētīšanas līdzeklis pret ļauno, bet tas nepiešķirot nekādu žēlastību.

Toms, konsekventi sekodams sakramenta jēdzienam, māca, ka laulība – tāpat ka citi Jaunās Derības sakramenti – nav vienīgi simbols, bet žēlastības cēlonis. Sal. S. c. G. IV 78; Suppl. 42,3.

5. §. Laulības sakramenta piešķīrējs un saņēmējs

1. Kontrahents – piešķīrējs un saņēmējs

Laulības sakramentu savstarpēji piešķir laulības kontrahenti.

Sent. certa

Tā kā laulības sakramenta būtība slēpjas vienīgi laulības līgumā (skat. 3.§.), tad abi kontrahenti ir gan sakramenta piešķīrēji, gan tā saņēmēji. Viens to piešķir otram, pieņemot otra laulātā 'jā' vārdu.

Priesteris, kurš kā Baznīcas pārstāvis apstiprina laulības konsensu un svētī laulību, ir vienīgi laulības noslēgšana liecinieks un laulības ceremoniju izpildītājs.

Baznīcas tiesības paredz, ka izņēmuma gadījumos ir iespējams noslēgt derīgu laulību bez priestera asistences. CIC 1098.

2. Derīgums

Lai derīgi piešķirtu un saņemtu laulības sakramentu, nepieciešams:

a) lai abi laulības kontrahenti būtu kristīti;

b) lai viņiem būtu vismaz virtuāla intencija darīt to, ko dara Baznīca;

c) lai viņi būtu brīvi no jebkādiem laulību kavējošiem šķēršļiem;

d) Lai tiktu ievērota Baznīcas norādītā forma (prāvesta un divu liecinieku klātbūtne; CIC 1098; 1099 §. 2).

Diskusiju objekts ir jautājumi, vai kristieša laulība ar nekristieti kristietim ir sakramentāla laulība un vai divu nekristiešu sākotnējā dabiskā laulība, saņemot kristību, pārvēršas par sakramentālu laulību.

Uz pirmo jautājumu jāatbild apstiprinoši, jo kristītais partneris spēj saņemt sakramentu un nekristītais ir spējīgs to piešķirt.

Attiecībā uz otro jautājumu jāsaka, ka pretī apstiprinošai atbildei runā fakts, ka laulības sakramenta izpildīšana sakrīt ar laulības līguma noslēgšanu. Tomēr no otras puses grūti pieņemt, ka par kristiešiem kļuvušiem laulātiem draugiem visu mūžu būtu liegtas laulības sakramenta žēlastības.

3. Atjautība un cienīgums

Lai laulības sakramentu būtu atļauts piešķirt un saņemt, ir nepieciešams, lai abi laulātie būtu brīvi no jebkādiem laulību atliekošiem vai aizliedzošiem šķēršļiem.

Lai sakramentu saņemtu cienīgi, ir nepieciešams atrasties svētdarošās žēlastības stāvoklī. Necienīgi saņemts sakraments pēc daudzu teologu domām atdzīvojas.

6. §. Baznīcas vara pār laulību

1. Baznīcas kompetence

Baznīcai kristiešu laulības lietās, ciktāl tās attiecas uz sakramentu, ir īpašas un ārkārtējas tiesības izdot likumus un spriest tiesu.

Sent. certa

Sal. CIC 1016,1960.

Tridentas koncils pret reformatoriem definēja, ka ka Baznīcai ir tiesības paplašināt Lev 18,6 utt. minētos asinsradniecības šķēršļus un noteikt citus škēršļus, kas neļauj noslēgt laulību, kā arī dispensēt no noteiktiem šķēršļiem (ja vien tiem nav dabiskā likuma vai pozitīva Dieva likuma raksturs) (D 973 f, 979); Baznīca laulības lietās drīkst spriest savu tiesu (D 982).

• Lev 18,6: "Nevienam nebūs pieiet pie sava asinsrada un atsegt kaunumu!"

Pāvests Pijs VI kā herētisku noraidīja Pistojas sinodes (1786) apgalvojumu, ka Baznīca nevar uzrādīt laulības šķēršļus un dispensēt no tiem, balstoties uz savām tiesībām (iure proprio), bet var to izdarīt vienīgi, balstoties uz tiesībām, kuras tai ir piešķīrusi valsts. D 1559. Sal. Pija XI Syllabus, Prop. 68–70 (D 1768–70).

Attiecībā uz Tridentas koncila 12. kanonu (D 982) Pijs VI deva autentisku skaidrojumu: visas kristiešu laulību lietas ir vienīgi Baznīcas tiesas kompetencē, jo laulība ir viens no septiņiem Jaunās Derības sakramentiem, kuru pārvaldīšana uzticēta vienīgi Baznīcai. D 1500 a; sal. 1774.

Baznīcas laulības likumdošanas aizsākumi nāk jau no sv. Pāvila:

• 1 Kor 7,1–17.25–40: "Bet attiecībā uz to, ko jūs man rakstījāt: Ir labi cilvēkam sievieti

neaizskart. Bet netiklības novēršanai lai katram ir sava sieva un katrai savs vīrs! Vīram jāizpilda pienākums pret sievu, tāpat arī sievai pret vīru. Sievai nav varas par savu miesu, bet vīram; tāpat arī vīram nav varas par savu miesu, bet sievai. Neizvairieties viens no otra, kā vien uz kādu laiku, pašiem vienojoties, lai nodotos lūgšanai; bet tad atkal atgriezieties viens pie otra, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ. Bet to es saku: atļaudams, ne pavēlēdams. Jo es vēlos, ka visi būtu tā kā es; bet katram ir sava dāvana no Dieva: vienam tā, otram citāda. Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es. Bet ja viņi nav atturīgi, lai precējās; jo labāk doties laulībā, nekā degt kaislībā. Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet tas Kungs: sieva no vīra lai nešķiras! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj! Pārējiem ne tas Kungs, bet es saku: ja kādam brālim ir nekristīta sieva un tā piekrīt ar viņu kopā dzīvot, tad lai viņš to neatstāj! Un ja kādai ticīgai sievai ir nekristīts vīrs, un tas piekrīt ar viņu kopā dzīvot, tad lai neatstāj vīru! Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu; citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Bet ja nekristītais vīrs šķiras, tad lai iet, jo brālis vai māsa tādā gadījumā nav saistīti; Dievs mūs aicinājis mieram. Jo no kurienes tu, sieva, zini, ka izglābsi savu vīru? Vai no kurienes tu, vīrs, zini, ka izglābsi savu sievu? Lai katrs dzīvo tā, kā katram tas Kungs piešķīris un kā Dievs katru aicinājis, un kā es visās draudzēs mācu.... Attiecībā uz jaunavību man tā Kunga pavēles nav, bet es dodu padomu kā tāds, kas no tā Kunga ieguvis žēlsirdību, lai būtu uzticīgs. Tāpēc pašreizējo spaidu dēļ es atzīstu par labāku, ka cilvēkam labāk palikt tāpat. Ja esi saistīts ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi neprecējies, nemeklē sievu! Bet ja esi devies laulībā, tad neesi grēkojis; un ja jaunava apprecējās, tā negrēko, bet miesas grūtības viņiem būs. Es tomēr gribu jūs saudzēt. Brāli, tāpēc es to saku: laiks ir īss. Turpmāk, lai tie, kam ir sievas, būtu tādi, it kā viņiem tās nebūtu; un tie, kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk, kā tādi, kam nekā nav; un kas šo pasauli izmanto, būtu kā tādi, kas to neizmanto, jo šīs pasaules veids iznīkst. Bet es vēlos, lai jūs būtu bez rūpēm. Kam nav sievas, tas rūpējas par to, kas ir tā Kunga, kā patikt Dievam. Bet precētais rūpējas par pasaules lietām, kā patikt sievai, un viņš ir dalīts. Arī neprecētā sieviete un jaunava domā par to, kas ir tā Kunga, lai būtu svēta miesā un garā; bet precētā domā par par pasaules lietām, kā patikt vīram. Es to saku jūsu labā, ne cilpu jums apmezdams, bet tajā nolūkā, lai dotu jums iespēju godīgā dzīvē un bez traucējuma pielūgt to Kungu. Bet ja kādam šķiet, ka izrādīsies necienīgi, ja viņa jaunava būs pāri gadiem, un tam tā jānotiek, tad lai dara, kā grib! Ja viņa dodas laulībā, grēka nav. Bet kas, nebūdams padots nekādai nepieciešamībai, noteikti nospriedis savā sirdī un, rīkojoties saskaņā ar savu brīvo gribu, ir nolēmis savā sirdī paturēt savu meitu jaunavībā, tas labi dara. Tātad, kas savu meitu atdod pie vīra, tas labi dara, bet kas nedod pie vīra, tas dara labāk. Sieva ir padota likumam, kamēr viņas vīrs dzīvs. Ja tās vīrs miris, viņa ir brīva un var doties laulībā, ar ko vēlas, bet tikai tai Kungā. Bet svētīgāka viņa būs, ja saskaņā ar manu padomu paliks tāpat. Es esmu pārliecināts, ka arī man ir Dieva Gars."

Kopš 4. gs. Baznīcas sinodes norādīja uz laulību kavējošiem šķēršļiem, piem., Elviras sinode (ap 306; can. 15: reliģiskās atšķirības), Neocēzarejas sinode (starp 314/325: can. 2: tuva radniecība) un Trullānas sinode (692; can. 53: garīgā radniecība).

Kristīgie karaļi ņēma savās rokas laulības likumdošanu, tomēr zināmā mērā tika ņemta vērā Baznīcas likumdošana.

Tika ierobežotas laulības šķiršanas tiesības, lai gan pamatā tās tika izmantotas.

Agrajos viduslaikos Baznīca guva virsroku laulības likumdošanas jautājumos. Attīstība noslēdzās ar Graciana Dekrētu (ap 1140).

2. Valsts kompetence

Valsts ir tiesīga regulēt tīri pilsoniskās laulības līguma tiesiskās sekas (vārda tiesības, kārtas tiesības, laulāto mantiskās tiesības, mantošanas tiesības) un izšķirt strīdīgos jautājumus. CIC 1016: salva competentia civilis potestatis circa mere civiles eiusdem matrimonii effectus.

Ja valsts likumdošana iespiežas Baznīcas kompetences jomā, tad Baznīca to nevar atzīt.

Tādēļ Baznīca atmet obligāto civillaulību. Pilsonisko laulības noslēgšanu tā neuzskata par īstu laulību, bet vienīgi par tiesisku formalitāti.