State, et tenete traditiones, quas didicistis, sive per sermonem, sive per epistolam nostram.
"Stāviet droši un pastāviet mācībā, kuru jūs mācījāties vai nu no mūsu runām, vai rakstiem."
(2 Tes 2, 15)
Šā gada 1. jūlijā Ekonā Sv. Pija X Priesteru Brālībai tika konsekrēti četri jauni bīskapi. Daudziem katoļiem šis notikums kļuva par lielu prieku, citiem tas raisīja jautājumus vai neizpratni. Taču, lai saprastu šo dienu, vispirms jāraugās nevis uz pašu ceremoniju, bet uz tās dziļāko nozīmi.
Baznīca nedzīvo no atsevišķām personībām. Tā nedzīvo arī no organizācijām vai cilvēciskiem plāniem. Tā dzīvo no tā, ko pati ir saņēmusi no sava dievišķā Dibinātāja un uzticīgi glabā cauri gadsimtiem. Svētais Pāvils raksta: «State, et tenete traditiones» — stāviet droši un turieties pie Tradīcijas. Tradīcija nav pagātnes relikvija. Tā ir dzīva ticības nodošana no paaudzes paaudzē, līdz pat pasaules galam.
Tieši šajā gaismā jāraugās arī uz bīskapu konsekrācijām. Tās nav mērķis pašas par sevi. Tās nav saistītas ar godu vai varu. Tās ir kalpojums Baznīcas nepārtrauktībai — lai tas pats ticības dārgums, tie paši sakramenti un tas pats Kristus Upuris arī turpmāk sasniegtu dvēseles.
Kā savā konsekrāciju sprediķī atgādināja Brālības ģenerālpriekšnieks tēvs Davide Paljarāni, ticība nepieder mums. Mēs to neesam radījuši un nevaram to pārveidot pēc sava prāta. Mēs to esam saņēmuši kā dārgumu, kas pazemīgi jāsargā, jādzīvo un jānodod tālāk.
Tāpēc šīs konsekrācijas vispirms nav administratīvs vai kanonisks notikums. Tās ir ticības apliecinājums.
Priesterība — Baznīcas sirds
«Hoc facite in meam commemorationem.»
"To dariet Mani pieminēdami."
(Lūk. 22, 19)
Pēdējās Vakariņās Kristus ne tikai iedibināja Vissvētāko Euharistiju. Viņš uzticēja apustuļiem un viņu pēctečiem pienākumu līdz pasaules galam turpināt Viņa Upuri. Tādēļ priesterība nav vienkārši kalpojums kopienai vai sludināšanas amats. Tā ir līdzdalība pašā Kristus priesterībā, kuras centrā ir Krusta Upuris, kas nesakramentālā veidā kļūst klātesošs uz altāra katrā Svētajā Misē.
Arhibīskaps Marsels Lefevrs bieži atkārtoja:
«La Messe est tout, parce qu'elle est le renouvellement du Sacrifice de la Croix.»
"Svētā Mise ir viss, jo tā ir Krusta Upura atjaunošana."
Šajos vārdos ietverta visa Sv. Pija X Priesteru Brālības misija. Tās centrā nav organizācija, skolas vai semināri. Tās centrā ir Svētā Mise. Jo tur, kur tiek uzticīgi upurēta Svētā Mise, tur Kristus turpina glābt dvēseles.
Tāpēc arī arhibīskaps Lefevrs sacīja:
«Le sacerdoce est tout notre combat.»
"Priesterība ir visas mūsu cīņas centrs."
Šī cīņa nav par amatiem vai ietekmi. Tā ir cīņa par to, lai Kristus Upuris arī turpmāk tiktu pienests tīri un uzticīgi, lai ticīgie varētu saņemt sakramentus un dzīvot no tām pašām žēlastībām, ko Baznīca ir saņēmusi no sava Kunga.
Ja priesterība ir Baznīcas sirds, tad kļūst saprotams arī nākamais jautājums: kas nodrošina, lai šī priesterība nekad nepārtrūktu?
Kāpēc Baznīcai nepieciešami bīskapi?
«Sicut misit me Pater, et ego mitto vos.»
"Kā Tēvs Mani ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu."
(Jņ 20, 21)
Ja priesterība ir Baznīcas sirds, tad rodas dabisks jautājums: kā tā tiek saglabāta no paaudzes paaudzē?
Kristus neuzticēja šo uzdevumu katram ticīgajam, nedz arī atstāja to cilvēku pašu ziņā. Viņš uzticēja to apustuļiem, bet caur viņiem – viņu pēctečiem, bīskapiem. Tādēļ Baznīca jau kopš apustuliskajiem laikiem ir glabājusi apustulisko pēctecību kā vienu no savām lielākajām dāvanām.
Bīskaps nav vienkārši pieredzējušāks priesteris vai Baznīcas pārvaldnieks. Viņš saņem priesterības pilnību. Viņa rokās Kristus uztic turpināt to pašu misiju, ko reiz uzticēja apustuļiem – sargāt ticību, ordinēt jaunus priesterus, konsekrēt altārus un baznīcas, piešķirt Iestiprināšanas sakramentu un būt vienotības zīmei vietējā Baznīcā.
Tieši tādēļ katra bīskapa konsekrācija vienmēr ir skats nākotnē. Tās mērķis nav piešķirt kādam augstāku godu vai amatu. Bīskaps netiek konsekrēts pats sev. Viņš tiek konsekrēts Baznīcai.
Konsekrācijas dienā Baznīca nelūdz Dievam piešķirt jaunajam bīskapam varu. Tā lūdz, lai viņš kļūtu par uzticīgu Kristus kalpu, par labu ganu un drosmīgu ticības sargātāju. Jo bīskapa kalpojuma mērs nav viņa autoritāte, bet viņa uzticība.
Arhibīskaps Marsels Lefevrs savulaik sacīja, ka Brālība necīnās par amatiem vai ārēju ietekmi. Tās rūpes vienmēr ir bijušas priesterība, jo tieši caur priesterību Kristus turpina savu pestīšanas darbu pasaulē.
Tādēļ arī bīskapu konsekrācijas nav mērķis pašas par sevi. Tās ir nepieciešamas tādēļ, lai nepārtrūktu priesterības ķēde.
Tieši šajā gaismā jāraugās arī uz četrām bīskapu konsekrācijām Ekonā. Tās nav skatāmas tikai kā viens vēsturisks notikums vai kārtējais posms Sv. Pija X Priesteru Brālības dzīvē. Tās ir rūpes par nākotni. Tās ir vēlme nodrošināt, lai arī pēc piecdesmit vai simt gadiem Kristus Upuris tiktu salikts uz altāriem, ticīgie saņemtu sakramentus un katoliskā ticība tiktu nodota tālāk neskarta.
Tieši tādēļ tēvs Davide Paljarāni savā sprediķī uzsvēra, ka šīs konsekrācijas vispirms ir ticības apliecinājums. Ticība nav mūsu īpašums. Mēs to neesam radījuši. Mēs to esam saņēmuši kā dārgumu, kas uzticīgi jānodod nākamajām paaudzēm. Ja šis dārgums netiek nodots tālāk, tas tiek pazaudēts. Bet, ja tas tiek sargāts un uzticīgi nodots, Baznīca turpina dzīvot un nest augļus līdz pat pasaules galam.
Bīskapa kronis ir no ērkšķiem
«Bonus pastor animam suam dat pro ovibus suis.»
"Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm."
(Jņ 10,11)
No pasaulīgiem priekšstatiem par amatu vai varu bīskapa konsekrācija var šķist kā pagodinājums vai paaugstinājums. Taču Baznīca uz to raugās pavisam citādi —
bīskaps nesaņem vienkārši privilēģijas, viņš uzņemas atbildību;
viņš nesaņem varu, lai valdītu, viņš saņem žēlastību, lai kalpotu;
viņš nekļūst lielāks par citiem, viņš kļūst vēl vairāk saistīts ar Kristus Krustu
— t.i. bīskaps saņem priesterības pilnību un ar to saistīto atbildību. Jo lielāka ir viņam uzticētā vara, jo lielāka kļūst arī viņa atbildība Dieva priekšā.
Jau konsekrācijas rits to skaidri parāda. Baznīca nelūdzas, lai jaunais bīskaps kļūtu ievērojams vai ietekmīgs. Tā lūdz, lai viņš būtu uzticīgs ticības sargs, labs gans un drosmīgs Kristus liecinieks.
Tēvs Davide Paljarāni savā sprediķī atgādināja, ka šīs konsekrācijas ir ticības apliecinājums ne vārdos vien, bet gatavība nest visas sekas, ko prasa uzticība Kristum. Baznīcas vēsture rāda, ka uzticība patiesībai bieži ved nevis uz cilvēku atzinību, bet uz nesaprašanu, vientulību un krustu.
Jo īpaši to var redzēt šo jauno bīskapu kalpojumā — viņi nav konsekrēti, lai pārvaldītu kādu diecēzi vai ieņemtu kādu amatu Baznīcas hierarhijā. Viņiem nav uzticēta sava teritorija, pār kuru valdīt, un viņi nepretendē uz neviena cita bīskapa vietu. Viņu konsekrāciju mērķis ir cits — lai trdicionālajos semināros sagatavotie kandidāti varētu saņemt Priesterības sakramentu un arī nākamās ticīgo paaudzes dzīvotu no tās pašas Svētās Mises un tiem pašiem sakramentiem, kurus Baznīca svin jau divdesmit gadsimtus, un katoliskā ticība tiktu nodota tālāk neskarta.
Tādēļ viņu kalpojums nebūs saistīts ar vienu katedrāli vai vienu diecēzi. Viņi dosies tur, kur viņus aicinās Baznīcas vajadzības — no semināra uz semināru, no kapelas uz kapelu, no kontinenta uz kontinentu, stiprinot priesterus un kalpojot ticīgajiem, kas izkaisīti pa visu pasauli.
Tas ir apustulisks kalpojums, kura mērs nav pārvaldāmās teritorijas lielums, bet uzticība uzticētajai misijai.
Tieši tādēļ pēc konsekrācijām Brālības Ģenerālā māja neaicināja priecāties par iegūtu godu vai panākumu. Tā aicināja lūgties par jaunajiem bīskapiem. Jo viņiem uzticētais amats nav balva par nopelniem. Tas ir jauns krusts, kas jānes Kristus un Viņa Baznīcas labā.
Kristus nekad nav apsolījis saviem apustuļiem vieglu dzīvi. Viņš tiem apsolīja krustu. Tāpēc arī katrs bīskaps savā konsekrācijas dienā saņem ne tikai apustulisko pilnvaru, bet arī īpašu aicinājumu arvien pilnīgāk līdzināties Labajam Ganam, kurš "atdod savu dzīvību par savām avīm".
Šodien četri jauni bīskapi ir pieņēmuši šo aicinājumu. Mēs nezinām, kādus upurus Dievs no viņiem prasīs. Taču zinām, ka viņu kalpojuma auglība būs atkarīga nevis no cilvēciskām spējām vai panākumiem, bet no uzticības Kristum līdz galam.
Tieši tādēļ Baznīca šādās dienās vispirms neraugās uz goda zīmēm vai pontifikālajiem tērpiem. Tā raugās uz Krustu. Jo katra patiesa konsekrācija ir cilvēks, kurš saka Kristum: "Kungs, es esmu gatavs iet tur, kur Tu mani sūtīsi."
Ticība nav mūsu īpašums
«O Timothee, depositum custodi.»
"Ak, Timotej, sargā tev uzticēto dārgumu."
(1 Tim 6, 20)
Kāpēc Baznīca tik lielu nozīmi piešķir apustuliskajai pēctecībai, priesterībai un bīskapu konsekrācijām? Tāpēc, ka to centrā nav cilvēks, bet ticība.
Ticība nav cilvēka radīts uzskatu kopums, ko katra paaudze var pārveidot pēc sava prāta. Tā ir Dieva atklāsme, ko Baznīca ir saņēmusi kā dārgumu. Šis dārgums nav mūsu īpašums. Mēs neesam tā autori, bet tikai glabātāji.
Tieši to savā sprediķī uzsvēra Priesteru Brālības ģenerālpriekšnieks tēvs Davide Paljarāni. Ticība nav kaut kas tāds, ko mēs pielāgojam laikmeta prasībām vai sabiedrības gaumei. Tā ir dāvana, kas pazemīgi jāpieņem, uzticīgi jādzīvo un neskarta jānodod tālāk.
Tāpēc arī Tradīcija nav pagātnes pielūgšana vai vēlēšanās atgriezties citā laikmetā. Tradīcija ir dzīva ticības nodošana. Tā ir tā pati patiesība, ko Kristus uzticēja apustuļiem, ko apustuļi nodeva saviem pēctečiem un ko Baznīca divdesmit gadsimtu laikā ir glabājusi kā visdārgāko mantu.
Šajā gaismā kļūst saprotams arī tas, kādēļ Priesteru Brālība Sv. Pija X tik lielu nozīmi piešķir ticības nemainībai. Runa nav par pieķeršanos pagātnes formām pašām par sevi. Runa ir par vēlmi saglabāt neskartu to, ko Baznīca vienmēr ir ticējusi, mācījusi un svinējusi.
Arhibīskaps Marsels Lefevrs bieži atkārtoja, ka Brālība nevēlas izgudrot neko jaunu. Tās uzdevums ir vienkārši turpināt to, ko Baznīca vienmēr ir darījusi. Arī tēvs Davide Paljarāni savā sprediķī atgādināja, ka mēs nevaram izvēlēties starp Baznīcu un ticību, it kā tās būtu pretstatā viena otrai. Baznīca dzīvo no tās pašas ticības, ko saņēmusi no Kristus, un tās misija ir šo ticību uzticīgi nodot līdz pat pasaules galam.
Tieši tādēļ arī bīskapu konsekrācijas ir ticības apliecinājums. Tās ir redzama zīme tam, ka Baznīcas dzīve nebeidzas ar vienu paaudzi. Tas, ko viena paaudze ir saņēmusi, tiek nodots nākamajai. Nevis pārveidots, nevis aizstāts, bet uzticīgi nodots tālāk.
Jo tikai tā Kristus apsolījums turpina piepildīties katrā laikmetā. Nevis caur jaunām mācībām, bet caur to pašu ticību, kas vienreiz uz visiem laikiem uzticēta svētajiem.
Pēdējo gadu desmitu augļi
«A fructibus eorum cognoscetis eos.»
"Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet."
(Mt 7, 16)
Par Baznīcas darbiem visdrošāk spriest nevis pēc tūlītējām emocijām vai skaļiem vērtējumiem, bet pēc augļiem, ko tie nes laika gaitā. To māca pats Kristus: "Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet."
Kopš 1988. gada bīskapu konsekrācijām ir pagājuši gandrīz četrdesmit gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai uz notikumiem raudzītos mierīgi un objektīvi. Šajā laikā ir izaugusi vesela priesteru paaudze. Ir dibināti jauni priorāti, skolas un rekolekciju nami. Tradicionālā Svētā Mise un sakramenti ir sasnieguši daudzas vietas, kur iepriekš tie nebija pieejami. Tūkstošiem ģimeņu un jaunu cilvēku ir iepazinuši katoliskās Tradīcijas bagātību, bet simtiem jaunu vīriešu ir atsaukušies aicinājumam uz priesterību un reliģisko dzīvi.
Arī pati Priesteru Brālība Sv. Pija X šodien ir kļuvusi patiesi starptautiska. Tās priesteri un ticīgie kalpo un lūdzas daudzās valstīs visos kontinentos. Šodien Ekonā sapulcējušies ticīgie no visas pasaules, apliecinot, ka mīlestība uz Tradīciju nepieder vienai tautai vai kultūrai. Tā ir visas Baznīcas bagātība.
Šie augļi nav cilvēku darba nopelns vien. Tie vispirms ir Dieva žēlastības augļi. Baznīca vienmēr ir augusi nevis ar cilvēku spēku, bet ar Dieva svētību, kas pavada uzticību.
Tādēļ arī šodienas konsekrācijas nav jāvērtē tikai kā viens atsevišķs notikums. Tās ir daļa no šīs nepārtrauktības. Tās ir tilts starp paaudzēm – starp tiem, kuri ticības dārgumu saņēma vakar, un tiem, kuri to nesīs rīt.
Šajā gaismā kļūst saprotams arī tas, kādēļ arvien vairāk katoļu, arī ārpus pašas Priesteru Brālības, raugās uz tās darbu ar cieņu un pateicību. Ne tādēļ, ka būtu izzudušas visas grūtības vai atrisināti visi jautājumi, bet tādēļ, ka ir redzami augļi. Un Baznīca vienmēr ir mācījusi, ka augļi ir viens no drošākajiem Dieva darbības apliecinājumiem.
Tieši tādēļ šī diena ir ne tik daudz atskats pagātnē, cik skats nākotnē. Ja Dievs ir svētījis šo darbu līdz šim, tad mēs pazemīgi lūdzam, lai Viņš to turpina svētīt arī turpmāk – ne cilvēku godam, bet dvēseļu pestīšanai un Svētās Baznīcas labumam.
Mīlestība pret Baznīcu
«Portae inferi non praevalebunt.»
"Elles vārti to neuzvarēs."
(Mt 16,18)
Runājot par Tradīciju, nereti rodas maldīgs priekšstats, ka jāizvēlas starp uzticību Baznīcai un uzticību ticībai. Taču šāds pretstats nekad nav pastāvējis Baznīcas domāšanā.
Kristus nav dibinājis divas Baznīcas – vienu pagātnē un otru tagadnē. Viņš ir dibinājis vienu vienīgu Baznīcu, kurai apsolījis savu klātbūtni līdz pasaules galam.
Tieši tāpēc patiesa mīlestība pret Baznīcu nevar aprobežoties tikai ar ārēju piederību. Tā izpaužas vēlmē saglabāt visu, ko Baznīca ir saņēmusi no sava Kunga un uzticīgi nodevusi cauri gadsimtiem.
Savā sprediķī tēvs Paljarāni uzsvēra, ka mēs neesam savas ticības īpašnieki. Tāpat mēs neesam arī Baznīcas īpašnieki. Baznīca pieder Kristum. Mēs esam aicināti Viņai kalpot ar pazemību, uzticību un mīlestību.
Tādēļ šīs konsekrācijas nav atdalīšanās žests. Tās nav vēlme iet savu ceļu. Gluži pretēji – tās izriet no pārliecības, ka Kristus Baznīca ir mūsu Māte un ka viss, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm, ir jāsaglabā un jānodod tālāk neskarts.
Arhibīskaps Marsels Lefevrs bieži atkārtoja, ka viņš nevēlas dibināt neko jaunu. Viņa vienīgā vēlēšanās bija turpināt dzīvot no tās pašas katoliskās ticības, tās pašas Svētās Mises un tiem pašiem sakramentiem, kas gadsimtiem svētdarījuši neskaitāmas dvēseles.
Arī šodien šī vēlme nav mainījusies. Mīlestība pret Tradīciju nav nostalģija pēc pagātnes. Tā ir mīlestība pret Baznīcu, kas ir viena un tā pati vakar, šodien un līdz pasaules galam.
Tieši tādēļ šī diena ir pateicības diena. Pateicības Dievam par to, ka Viņš arī mūsu laikā turpina sargāt savu Baznīcu un nekad nepārstāj modināt dvēseles, kuras ir gatavas kalpot Viņam un Viņa svētajai Baznīcai.
Pateicība un lūgšana
«Nisi Dominus ædificaverit domum, in vanum laboraverunt qui ædificant eam.»
"Ja Tas Kungs namu neuzceļ, velti pūlas tie, kas to ceļ."
(Ps 126, 1)
Katra bīskapa konsekrācija atgādina, ka Baznīca nav cilvēku darbs. Cilvēki var plānot, strādāt un upurēties, bet tikai Dievs dod augšanu un svētību. Tāpēc pirmām kārtām mūs piepilda pateicība Dievam.
Pateicība par to, ka arī mūsu laikā Viņš turpina aicināt vīrus atdot visu savu dzīvi Viņa kalpošanai. Pateicība par priesterību, par Svēto Misi, par sakramentiem, par ticību, kas cauri gadsimtiem nav pārstājusi apgaismot dvēseles. Pateicība par visiem tiem bīskapiem, priesteriem, klosteru ļaudīm un ticīgajiem, kuri ar savu uzticību ir saglabājuši šo dārgumu līdz mūsu dienām.
Taču līdz ar pateicību nāk arī pienākums.
Jaunie bīskapi nav saņēmuši vieglu uzdevumu. Viņiem uzticēta atbildība sargāt ticību, ordinēt priesterus, stiprināt ticīgos un rūpēties par dvēselēm. Šis kalpojums prasīs ne tikai gudrību un dedzību, bet arī pazemību, pašaizliedzību un gatavību nest Kristus krustu.
Tādēļ mūsu atbilde uz šo priecīgo notikumu nevar būt tikai apbrīna vai emocijas. Tai vispirms jābūt lūgšanai.
Lūgsimies par jaunajiem bīskapiem, lai viņi vienmēr paliktu uzticīgi Kristum un Viņa Baznīcai.
Lūgsimies par priesteriem, lai viņi ar dedzību un šķīstību ik dienas pienestu Svēto Upuri.
Lūgsimies par semināristiem, lai viņi ar prieku atsauktos Dieva aicinājumam.
Lūgsimies par visiem ticīgajiem, lai mēs arvien dziļāk mīlētu Baznīcu, dzīvotu no tās ticības un ar savu dzīvi nodotu to tālāk nākamajām paaudzēm.
Un lūgsimies arī par visas Baznīcas vienību patiesībā un mīlestībā, lai piepildītos Kristus lūgšana un visi Viņa bērni arvien pilnīgāk dzīvotu vienā ticībā, vienā cerībā un vienā mīlestībā.
Noslēdzot šo prieka dienu, mēs raugāmies nevis uz cilvēku sasniegumiem, bet uz Dieva providenci. Tā ir vadījusi Baznīcu cauri divdesmit gadsimtiem, un tā arī turpmāk nekad nepametīs tos, kuri ar pazemīgu un uzticīgu sirdi vēlas kalpot Kristum.
«Bonum certamen certavi, cursum consummavi, fidem servavi.»
"Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju."
(2 Tim 4, 7)
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, Baznīcas Māte, sargā jaunos bīskapus zem sava mātišķā apmetņa, izlūdz viņiem uzticību līdz mūža galam un ved daudzas dvēseles pie sava Dievišķā Dēla.
Ad multos annos!