diak. Valdis Francisks Plenne, M. hist.

Uniāti (grieķu katoļi) Latvijas teritorijā 17. – 19. gs.

Neskatoties uz to, ka uniāti (grieķu katoļi) teju 200 gadus bija Latgales un dienvidaustrumu Zemgales (Augšzeme, Sēlija) iedzīvotāju neatņemama sastāvdaļa, Latvijas historiogrāfijā par viņiem atrodami tikai minējumi. Tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem ir fundamentāls – Baznīcas vēsturei veltīto pētījumu trūkums, ko pagaidām nespēj mainīt pat pēdējā laikā notikušās izmaiņas šajā jomā. Cits iemesls ir tas, ka uniātu klātbūtne Latvijas teritorijā bija pamanāma, bet lokāla un laikā ierobežota parādība, jo pēc 1839. g. uniāti kā reliģiska kopiena Latvijas teritorijā oficiāli vairs neeksistēja. Tomēr šīs lokālās kopienas pētīšana ļauj ieskatīties gan plaša mēroga procesos, kas risinājušies Austrumeiropas reģionā un mums tuvajos kaimiņos, gan Krievijas impērijas konfesionālajā politikā, gan notikumos, kas veidoja Latvijas konfesionālo un kultūrvēsturisko vidi.

Raksta mērķis ir sniegt vispārējo ieskatu Austrumu kristietības tradīcijas un Uniātu (grieķu katoļu) baznīcas vēsturē Latvijas teritorijā, īpaši pievēršoties Kurzemes un Zemgales hercogistes (pēc 1795. g. Kurzemes guberņas) uniātiem, jo tieši par viņiem Latvijas Nacionālajā arhīvā ir saglabājušies 17.-19. gs. dokumenti. Aplūkoti arī notikumi pēc Uniātu baznīcas likvidācijas 1839. gadā, kas parāda vietējo uniātu vajāšanas un viņu pretošanos deunizācijas procesiem.

Uniātu nosaukuma izcelšanās

Parasti par uniātiem sauc tos Kijevas Metropolijas bīskapus un ticīgos, kuri 1596. g. Brestas koncila laikā pasludināja savu vienotību ar Romas apustulisko sēdekli un atzina pāvestu par Baznīcas galvu. Tajā laikā Metropolija atradās Žečpospoļitas, tātad, Polijas-Lietuvas valsts sastāvā, kurā ietilpa arī daļa Latvijas teritorijas (Vidzeme un Latgale – Pārdaugavas Livonijas hercogiste). Šis notikums apzīmēts historiogrāfijā kā Brestas baznīcas ūnija, kuras rezultātā Polijas-Lietuvas valstī Bizantijas-slāvu tradīcijas kristiešus, kas apvienojās ar Romu, sāka saukt par uniātiem (vai unītiem, no latīņu vārda unio – vienotība), bet tos, kas noraidīja šo vienotību – par disunītiem (vai disuniātiem). Pats konfesionīms „uniāti” radies Baznīcas ūnijas pretinieku nometnē, kuri lietoja šo nosaukumu negatīvā izpratnē, gribēdami akcentēt uniātu „atkrišanu” no austrumu kristietības tradīcijām. Tomēr ar laiku tas kļuva par pašnosaukumu, īpaši pēc tam, kad 17. gs. vidū Roma to akceptēja, jo tas vislabāk atspoguļoja uniātu reliģisko nostādni – vienotību ar Romas Baznīcu.1

Daži ukraiņu vēsturnieki norāda, ka Brestā Kijevas baznīca nevis „apvienojās” ar Romu, bet no jauna aktualizēja savu vienotību, kura, skatoties no juridiskā (kanoniskā) viedokļa, nekad nebija pārrauta.2 Līdz ar to apzīmējums „uniāti” ir ne visai korekts, tomēr tas tiek plaši lietots avotos un historiogrāfijā.

Pēc Polijas dalīšanas 18. gs., kad Rietumukrainas zemes (Galičina) tika inkorporētas Svētās Romas impērijas sastāvā valdnieces Marijas Terēzijas laikā (1740-1780), uniātus sāka saukt par grieķu katoļiem. Savukārt Krievijas impērijā, kuras teritorijā pēc Polijas dalīšanas arī dzīvoja daudz uniātu (Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas teritorijā), tos oficiāli sauca par grieķu-unītiem, kaut gan vārds uniāti arī tika plaši lietots. Mūsdienas Austrumeiropā vairāk izplatīts apzīmējums grieķu katoļi vai austrumu (piem., Bizantijas-slāvu utt.) rita katoļi. Tātad uniāti pēc ticības ir katoļi, kas saglabā savas Austrumu kristietības garīgās, liturģiskās un kanoniskās tradīcijas.

Austrumu kristietība Latvijas teritorijā 11. gs. pirmajā pusē – 17. gs. sākumā.

Latvijas teritorijā Austrumu kristietība ir pazīstama no 11. gs. 2. puses un izplatījās no Kijevas Krievzemes, galvenokārt Polockas, Novgorodas un Pleskavas. Tomēr Polocka, kas atrodas pie Daugavas ūdensceļa, bija galvenais centrs, no kurienes austrumu kristietības ietekme varēja sasniegt Austrumlatvijā dzīvojušās ciltis. 13. gs. sākumā, saskaņā ar liecībām, ko sniedz Indriķa hronika, Latvijas teritorijā bija divi ar Polocku saistītie Bizantijas kristīgās tradīcijas centri – Koknese un Jersika, kur bija arī baznīcas.3

Diskusijas līmenī paliek jautājums, cik liela bija šī kristietības ietekme vietējās sabiedrībās. Arheoloģisko materiālu – senkapos atrastos no Krievzemes ievestos krustiņus vai pēc to paraugiem uz vietas darinātos izstrādājumus – vēsturnieki interpretē dažādi. Pētot apbedīšanas tradīcijas šajā periodā, vairums vēsturnieku tomēr uzskata, ka krustiņi vai krustiņveida piekariņi ienāca Austrumbaltijā nevis ar ticību, bet ar tirdzniecību, un bija drīzāk modes un gaumes lieta, un liecināja par turību.4

Ir vēl viens svarīgs aspekts, kas liecina, ka Kijevas baznīca nebija nopietni izvērsusi misijas darbu Latvijas teritorijā. Viens no veiksmīgas misijas faktoriem ir Baznīcas struktūras izveidošana misijas zemē, jo „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, kā rakstīja apustuliskā laikmeta Baznīcas tēvi. To paveica Meinards, kad tika nodibināta Livonijas bīskapija ar sēdeklī Ikšķilē. Tomēr līdz šim nav atrasta neviena dokumentāla liecība, ka šāda iecere būtu bijusi Polockas vai Novgorodas-Pleskavas bīskapiem.5 Nevelēšanos no rutēņu6 kņazu puses izplatīt kristietību ar izbrīnu konstatē arī hronists Indriķis, atzīmēdams, ka šos valdniekus vadīja vienīgi materiālās intereses.7

Katrā ziņā gan rakstītās liecības, gan arheoloģiskais materiāls ļauj secināt, ka Austrumlatvijas iedzīvotājiem bija saskarsme ar Austrumu (Bizantijas-slāvu) kristīgo tradīciju. Ir svarīgi apzināties, ka tā nebija nekāda „pareizticība” mūsdienu izpratnē. Baznīctiesiskā aspektā, ka jau minēts, Kijevas Metropolija nebija sarāvusi savas attiecības ar Romu. Īpaši jāatzīmē, ka Krievzeme pirms mongoļu iebrukuma bija integrēta Eiropas reliģiskajā, dinastiski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.8 Apzinoties šo faktu, nerodas izbrīns, kāpēc Polockas kņazs Vladimirs ne tikai atļāva Meinardam 1184. gadā sākt misiju starp līviem, kuri atradās meslu atkarībā no Polockas, bet arī atbalstīja viņu materiāli.9 Savukārt 1225. gādā Romas pāvesta legāts Guljelmo nenošķīra latīņu un austrumu kristiešus, kad Kokneses apkārtnē katehizēja gan vienus, gan otrus.10 Iespējams, ka senajos avotos tā ir arī viena no pēdējām norādēm uz austrumu kristiešu klātbūtni Livonijā ārpus Rīgas. Par vienīgo Austrumu kristietības centru palika rutēņu tirgotāju svētā Nikolaja baznīca Rīgas pilsētā.11 Šo baznīcu apkalpoja priesteri no Polockas arhibīskapijas.

Interesants bija Rietumu un Austrumu Baznīcu kontakts 15. gs. Livonijā. 1438.-1439. g. Kijevas metropolīts Izidors, nākamais kardināls, pāvesta legāts Lietuvai, Livonijai un Krievzemei, pa ceļam uz Ferrāras-Florences koncilu pabija Livonijā. Pie Rīgas mūriem viņu sagaidīja Rīgas arhibīskaps Henings Šarpenbergs.12 Acīmredzot, metropolīts apmeklēja arī svētā Nikolaja baznīcu. No Daugavgrīvas viņš tālāk devās ar kuģi uz Lībeku, bet viņa eskorts – pa sauszemes ceļu caur Prūsiju. Vācu ordeņa lielmestrs personīgi atbalstīja metropolīta ceļojumu, dodot rekomendācijas tālākajam ceļam. Ir pamats uzskatīt 1443.-1448. g. karu starp ordeni un Novgorodu par reliģiski motivētu, jo Novgorodas arhibīskaps noraidīja Florences koncilu. Pleskava, kas sākotnēji atbalstīja Izidoru, palika neitrāla. Tieši 1440-to gadu ordeņa dokumentos Novgorodas rutēņi tiek saukti par shizmatiķiem.13 Savukārt Rīgas slāvu baznīcas priesteri bija no Polockas arhibīskapijas.

Polockas arhibīskapu rakstos, kas adresēti Rīgas rātskungiem 15. gs. 2. pusē, rekomendējot viņiem uz svētā Nikolaja baznīcu sūtīto priesteri, vairrākārt atzīmēts, ka šis priesteris lūgsies arī par viņiem un par visiem rīdziniekiem, kas, protams, bija katoļi. Arhibīskaps Simeons II (+ 1488) arī prasīja, lai pret viņa priesteri attiektos tāpat, kā pret latīņu priesteriem,14 kas, starp citu, atgādina metropolīta Izidora apkārtraksta vārdus, kuru viņš nosūtīja savām ganāmpulkam Krievzemē 1440. g., pats būdams vēl mājupļceļā no Florences koncila.15 Savus rakstus Polockas arhibīskapi iesāk ar svētību rātskungiem, saucot tos par saviem mīļotajiem dēliem. Polockas hierarhu valoda norāda, ka tā nav tikai pieklājības izpausme, bet drīzāk liecina par to, ka viņi raksta savas ticības brāļiem. Iespējams, Polockas arhibīskapu nostāju ietekmēja tieši Florences ūnijas notikumi, jo Lietuvas lielkņazistē ietilpstošās Kijevas Metropolijas diecēzes (eparhijas) atbalstīja metropolītu Izidoru pēc viņa atriešanas no Romas un arī vēlāk formāli nenoraidīja Florences ūniju.16 Rīgas baznīcu apmeklēja arī tirgotāji no Novgorodas un Pleskavas, bet mums nav ziņu par viņu attieksmi pret notiekošo. Tomēr nav šaubu, ka Florencē noslēgtā ūnija ietekmēja arī Rīgas austrumu kristiešu reliģisko dzīvi. Sākoties Livonijas karam, Rīgas slāvu baznīcu un tās īpašumus savā pakļautībā pārņēma pilsēta. 1588.gadā sākās baznīcas īpašumu sadale un pārdošana, un acīmredzot drīz vien baznīcas celtni nojauca.17

Uniātu parādīšanās Latvijas teritorijā 17. gs.

17 gadsimts bija laiks, kad Latvijas teritorijā austrumu kristietības klātbūtne atkal kļūst pamanāma. Šo Bizantijas-slāvu kristīgo tradīciju pārstāvēja galvenokārt uniāti un vecticībnieki. Viņu parādīšanos senajā Livonijas zemē noteica reliģiskie un politiskie notikumi Polijas-Lietuvas un Maskavas valstī.

Maskavas valstī notika reliģiskā šķelšanās (Раскол), veco tradīciju piekritēji tika nežēlīgi vajāti un bija spiesti meklēt patvērumu arī tuvākajās kaimiņvalstīs – Polijas-Lietuvas valstī un Kurzemes hercogistē.

17. gadsimtā Ūnija izplatījās pirmām kārtām tagadējās Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā. Bet tieši šīs zemes 1654.-1667. g. kļuva par kara lauku asiņainajai cīņai starp Maskavu un Polijas-Lietuvas valsti. Maskavas okupētajās teritorijās sākās uniātu vajāšanas, jo pēc cara Alekseja Mihailoviča ukaza vārdiem: „Ūnijai nebūs būt!” («Унии не быть!»).18 Kara darbības rezultātā Lietuvas lielkņazistes teritorija bija stipri izpostīta, sekoja bads un epidēmijas.19 Tas veicināja iedzīvotāju, īpaši uniātu, bēgšanu uz kara salīdzinoši mazāk skartajām zemēm – Kurzemes un Zemgales hercogisti un Latgali (Poļu Livonija, Inflantija). Turklāt, kad pēc kara beigšanās Maskavas valstij palika daļa no Smoļenskas, Čerņigovas un Kijevas Žečpospoļitas vaivadijām, uniāti un arī latīņu rita katoļi (Romas katoļi) no šīm zemēm devās jaunas dzīves vietas meklējumos, nonākot arī līdz Inflantijai un Kurzemes un Zemgales hercogistei.20 Šo procesu rezultātā Kurzemes un Zemgales hercogistē un Latgalē 17. gs. sāka veidoties uniātu reliģiskie centri.

Uniāti Latgalē (Poļu Livonijā)

Pirmā uniātu draudze Latgalē un acīmredzot Latvijas teritorijā vispār izveidojas Piedrujā. Šī vieta ietilpa 17. gs. magnātu Sapehu dzimtai piederošās pilsētas Drujas teritorijā, kas 1618. g. ieguva no Polijas-Lietuvas karaļa Magdeburgas tiesības. Aptuveni šajā laikā pilsētā celta uniātu baznīca. (18. gs. vidū uz akmens pamatiem tika uzcelta jauna svētā Nikolaja baznīca.) Draudzei bija arī divas kapelas,21 un tā ietilpa Polockas arhibīskapijas Drisas (tag. Baltkrievijas teritorija) dekanātā. Pēc S. Saharova22 materiāliem, uniātu baznīcas pastāvējušas Daugavpilī un Rēzeknē. 1656. gadā Maskavas cars okupētajā Daugavpilī uzcēla baznīcu, bet pēc tam, kad 1667. gadā pilsēta tika atdota atpakaļ Polijas-Lietuvas valstij, baznīca pēc kāda laika pārgāja uniātu īpašumā. 1778. g. pilsētas plānā atzīmēta koka uniātu baznīca, kas, pēc Saharova domām, bija jau minētā 1656. gadā celtā baznīca. 18. gs. beigās pēc Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kad Latgale tika pievienota Krievijas impērijai (1772. g.), baznīca tika atņemta, bet 1817. g. tā nodega.23 Rēzeknē uniātu baznīcas celšanas laiks nav zināms, bet tā minēta jau 1786. g. Šī koka baznīca atradās netālu no pils teritorijas un tika slēgta 1834. vai 1839. gadā.24 Ziņas par uniātu baznīcām Daugavpilī un Rēzeknē balstās tikai uz Saharova materiāliem, un pagaidām cita dokumentāla apstiprinājuma nav.

Pētot pareizticīgo draudzes arhīvus, Saharovs ir atstājis ziņas par vēl piecām Latgales uniātu lauku baznīcām, kuru celšanas vai draudzes dibināšanas gads nav zināms, bet kuras pastāvējušas 18. gs. 2. pusē. Šādas uniātu draudzes bija Brodaižos,25 Vertulovā,26 Lauderos,27 Vecslabadā (Istra)28 un Bukmuižā (Ezernieki).29 Uniātu baznīcas vēstures pētnieks Deniss Liseičikovs savos pētījumos par uniātu draudzēm Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā arī min četras jau nosauktās lauku draudzes Latgalē, izņemot Lauderu.30 Tomēr par uniātu klātbūtni Lauderos liecina 1761. g. Livonijas, Kurzemes un Piltenes diecēzes vizitācijas materiāli.31 Diemžēl, pagaidām precīzi nav zināms šo draudžu etniskais un sociālais sastāvs, bet acīmredzot pārsvarā tie bija baltkrievu zemnieki. Arī austrumu rita katoļu skaitu Austrumlatvijas teritorijā pagaidām nav izdevās noskaidrot. Latgales uniātu draudzes bija pakļautas Polockas arhibīskapam un ietilpa Sebežas (tag. Krievijas teritorija) dekanātā.

Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis, kas vienīgais latviešu historiogrāfijā bija pievērsies uniātu jautājumam Latvijas teritorijā, atsaucoties uz 1758. g. bīskapa Ostrovska baznīcu un kapelu sarakstu un 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstu, uzskatīja, ka austruma rita katoļu dievnami Latgalē parādījušies tikai 18. gs. 70-os gados.32 Tās bija Romas katoļu kapelas vai filiālbaznīcas, kas bija nodotas uniātu priesteru aprūpē.33 Šāda prakse bija izplatīta tajās vietās, kur dzīvoja abu ritu katoļi, un uniātiem pašiem nebija savu dievnamu. Šādos gadījumos uniātu priesteri palīdzēja arī latīņu rita ticīgo aprūpē. Piemērām, pēc tam kad 1795. g. Brodaižu baznīca tika nodota pareizticīgiem, pēdējais šīs uniātu draudzes prāvests Ļevs Obuhs kādu laiku uzturējās Kaunatā, pildot pienākumus vietējā Romas katoļu draudzē.34 Vispār uniātu priesteru parādīšanos Latgalē Kučinskis saista ar vajāšanām, kas bija izvērsušās Baltkrievijā Katrīnas II valdīšanas laikā. Tomēr, kaut gan jau no 1774 g. sākās mēģinājumi pievērst uniātus pareizticībai, tikai 1780.-1783. gadā valdība oficiāli iniciēja plašu kampaņu uniātu pāriešanai Pareizticīgajā baznīcā un pirmoreiz tika runāts par ūnijas likvidāciju.35 Tomēr uniātu priesteru klātbūtne fiksēta jau 1761. g. vizitācijas dokumentos, kas ir pagaidām vecākā dokumentārā liecība par uniātiem Latgales teritorijā Latvijas vēstures arhīvā, un 1778. g. draudžu sarakstā, tātad, vēl pirms masveida vajāšanu sākuma.

1780.-1783. g. kampaņa, kas, neskatoties uz ekscesiem un vietumis arī administratīvo resursu izmantošanu, visumā mēģināja akcentēt brīvprātīgo „apvienošanās” raksturu, nedeva gaidītos rezultātus. 1794. g. gadā Krievijas impērijas valdība iniciēja jaunu uniātu „apvienošanas” akciju, kas faktiski ilga līdz Katrīnas II valdīšanas beigām 1796. g. un kuras gaitā tika izmantots gan administratīvais, gan militārais spēks.36 Iespējams tieši šajā laikā Latgalē parādījās uniātu priesteri no Baltkrievijas,37 kuriem Romas katoļu arhibīskaps Sestžencevičs deva patvērumu Latgales draudzēs, un kuriem vajadzēja kalpot latīņu ritā. Cik tādu priesteru ir bijis, un kur viņi tika izvietoti, nav zināms, bet, acīmredzot, Kučinska minētā Riebiņu filiālbaznīca (Feimaņu draudze), bija viena no šādām vietām,38 jo par uniātu draudzi šeit nav nekādu ziņu.

Šeit vērts pieminēt vienu epizodi no Latgales austrumu katoļu vēstures, kas risinājās pašā Uniātu baznīcas likvidācijas priekšvakarā 1838. g. rudenī. Šajā laikā 111 Austrumbaltkrievijas (Baltkrievijas diecēze) uniātu priesteri parakstīja petīciju Krievijas imperatoram, kurā lūdza atstāt impērijā Uniātu baznīcu un atvērt tipogrāfiju savu liturģisko grāmatu iespiešanai un mācību iestādes priesteru sagatavošanai, bet, ja tas nav iespējams, atļaut viņiem pāriet latīņu ritā un palikt Katoliskajā Baznīcā. Tā bija lielākā uniātu garīdzniecības protesta akcija pret gaidāmo Ūnijas likvidāciju. Joprojām nav zināmi visi priesteru uzvārdi, kas parakstīja šo petīciju, bet viņu vidū bija arī trīs priesteri no Ludzas apriņķa. Ņemot vērā ka Latgales teritorijā (Ludzas apriņķī) 1834. g. pavisam bija trīs priesteri,39  tad šajā akcijā vienprātīgi piedalījās visa Latgales uniātu Sebežas dekanāta garīdzniecība. Drīz sekoja represijas un aptuveni 92 priesteri tika sodīti: atcelti no saviem amatiem, aizsūtīti uz klosteriem, uz citām Lietuvas diecēzēm zemākos amatos, vai uz Krievijas iekšējām guberņām.40 Ir ziņas par vienu šīs akcijas dalībnieku – Vertulovas draudzes priesteri Jāni Ščerbinski ˜– kurš tika izsūtīts uz 8 gadiem „tālajās guberņās”.41

No uniātu baznīcas mantojuma Latgalē līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas detaļas tagadējo pareizticīgo baznīcu iekārtās un svētgleznu kolekcijās, īpaši Brodaižu un Lauderu baznīcās.42

Iespējamo uniātu skaitu Latgales teritorijā var noteikt, izmantojot vēlāko gadu datus par bijušajām uniātu draudzēm. Pēc 1871. g. ziņām Vecslabadas (2910 ticīgie), Lauderu (1768 ticīgie), Brodaižu (1839 ticīgie), Vertulovas (1036 ticīgie) draudzēs kopā bija 7553 ticīgo.43  Paši garīdznieki savās atskaitēs atzīmē, ka šo draudžu locekļi līdz 1839. g. bija „uniātu ticības” („были все униатского вероисповедания”).44  Bet šeit jāņem vērā arī tos uniātus, kas bija pārgājuši latīņu ritā, īpaši Bukmuižā, un Piedrujas uniātus, par kuriem mūsu arhīvā ziņu nav. Savukārt Brodaižu baznīca jau 1795. g. bija nodota pareizticīgajiem. Tātad uniātu skaits Latgalē pirms Ūnijas likvidācijas 1839. g. varēja būt apmēram 5000-7000 ticīgo.

Ziņas par uniātiem Latgales teritorijā, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir ļoti pieticīgas, tās neļauj precīzi noteikt nedz austrumu rita katoļu parādīšanās un draudžu izveidošanas laiku, nedz ticīgo skaitu un to etnisko un sociālo sastāvu. Nav arī dokumentu par draudžu iekšējo dzīvi un attiecībām ar latīņu rita katoļiem un pārējām reliģiskajām kopienām reģionā. Nepieciešami tālāki pētījumi Krievijas (Pēterburga) un Baltkrievijas (Minska) arhīvos, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Vecākās ziņas par uniātiem Latgalē pagaidām attiecas uz 1761. g., 18. gs. otro pusi – 19. gs. sākumu, kad pastāvēja 5 uniātu lauku draudzes; acīmredzot kādu laiku eksistēja arī uniātu draudzes Daugavpilī un Rēzeknē.

Uniāti Kurzemes un Zemgales hercogistē 17. gs.-1795. g.

Pirmie apvidi, kur sāka veidoties uniātu draudzes hercogistē bija Jēkabpils un Ilūkste. 1670. g., pēc hercoga Jēkaba privilēģijas, Holmhofas slobodas45 vietā tiek nodibināta Jēkabpils (Jakobstadt) pilsēta. Pamatojoties uz šo privilēģiju, kas atļāva brīvu dievkalpojumu noturēšanu un hercoga mežu bezmaksas izmantošanu baznīcu, skolu un hospitāļu būvēšanai,46 uniāti uzreiz pēc 1670. g. uzsāka savas baznīcas celšanu. Līdzekļus ziedoja vietējais tirgotajās Jans Verpehovskis. 1678. g. 15. jūnijā tika pabeigta uniātu svētā Nikolaja baznīcas celtniecība. Priesteris, kurš kalpoja šajā baznīcā bija pakļauts Polockas arhibīskapam.47 1713. gadā svētā Nikolaja brālība, kas sastāvēja no latīņu un grieķu rita katoļiem, noteica priesterim uzturēšanas līdzekļus.48 Jāatzīmē, ka latīņu rita katoļiem savas baznīcas un priestera Jēkabpilī nebija līdz pat 19. gs., un no pašas pilsētas dibināšanas viņi apmeklēja uniātu baznīcas, kur pieņēma arī sakramentus.49

Nav precīzi zināms, kad Jēkabpilī ieradās baziliāņu mūki un tika dibināts klosteris. Ir saglabājusies svētā Nikolaja uniātu baznīcas metriku grāmata, kuru 1700. gadā iesāka rakstīt baziliāņu mūks Izaja Kozells.50 Tā pagaidām ir pirmā rakstītā liecība par baziliāņu klātbūtni pilsētā, kaut gan, iespējams, viņi bija apmetušies Jēkabpilī jau pirms tam. Baziliāņu mūku kapitulā, kas norisinājās 1703. g. Novogrudokā (tag. Baltkrievija), minēts par ordeņa rezidenci Krustpilī, acīmredzot ar to domājot Jēkabpili.51

Svētā Nikolaja baznīcas metriku grāmatā 18. g. sākumā ir atrodami četru baziliāņu mūku vārdi,52 bet nav skaidrs, vai viņi uzturējušies pilsētā visi kopā, vai, drīzāk, aizvietoja viens otru. 1708. g., pēc Jēkabpils iedzīvotāju „svinīgas prasības”, ordeņa Lietuvas provinciāls Antonijs Zavadskis atsūtīja uz pilsētu jau minēto tēvu Izaju Kozellu, kurš, starp citu, bija Viļņas pontifikālā semināra audzēknis. Acīmredzot viņš bija atstājis labu iespaidu uz Jēkabpils iedzīvotājiem, ja tieši viņu pilsētnieki gribējuši par savu garīgo tēvu. Tiek uzskatīts, ka no šī brīža svētā Nikolaja baznīca un draudze ir pārgājusi baziliāņu aprūpē,53 tomēr vēl 1710. gadā tur savus pienākumus veica pasaulīgais priesteris Pēteris Bohuševičs.54 Arī Livonijas un Kurzemes (Piltenes) bīskapa Poplavska 1710. g. diecēzes draudžu baznīcu un kapelu pārskatā Jēkabpilī minēts viens grieķu rita priesteris, kurš atzīst bīskapa jurisdikciju (garīgo varu).55

1713. g. Jans Dominiks Borhs, Kurzemes muižnieks un Ludzas stārasts, ziedoja svētā Nikolaja baznīcai māju un zemi, un 1715. g. tiesā viņš apstiprināja dāvinājuma nodošanu svētā Bazilija mūkiem.56 Līdz ar to 1715. gadā tika likti pamati baziliāņu kopienas pastāvīgai eksistēšanai. Pateicoties Borha ziedojumiem, tika uzcelta vēl viena – Dievmātes Patvēruma – uniātu baznīca, kuru aprūpēja baziliāņi, draudzes skola un hospitālis. 1727. g. par ordeņa līdzekļiem un ziedojumiem tika uzbūvēts baziliāņu klostera komplekss, kurā ietilpa piecas istabas: priora (klostera priekšnieka) istaba, 3 mūku celles, ēdamzāle, kapela un saimniecības ēkas. 1787. g. ar ordeņa un draudzes pūlēm tika uzcelta jauna mūra Dievmātes Patvēruma baznīca 1772. g. nodegušās koka baznīcas vietā.57 Tobrīd Jēkabpilī un tās apkārtnē abu ritu katoļu bija vairāk nekā tūkstotis.58 Baznīcas celšanas laikā dievkalpojumi tika noturēti klostera kapelā (oratorium).59 Šī mūra baznīca, kaut arī ļoti sliktā stāvoklī, ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām un ir pazīstama Jēkabpilī kā „Uniātu baznīca”.60 1790. g. dokumentos minēta arī svētā Nikolaja kapela, kurai blakus atradās kapi. Atzīmēts, ka kapela jau ir veca un atrodas avārijas stāvoklī.61 Acīmredzot tā bija 17. gs. celtā pirmā uniātu baznīca.62

Ir saglabājušas dokumentāras liecības, ka jau 1691. g. divi baziliāņu mūki, kurus uz savu īpašumu uzaicināja muižnieki Zībergi, aprūpēja Ilūkstes pilsētas un novada uniātus.63 1703. g. un 1709. g. baziliāņu ordeņa kapitula dokumentos minēti Ilūkstes klosteris un klostera priekšnieku vārdi.64 Jau minētā bīskapa Poplavska 1710. g. dokumentā minēti trīs uniātu priesteri, acīmredzot baziliāņi, kas uzturējās Ilūkstē.65 Tomēr klostera materiālais stāvoklis bija ļoti trūcīgs, līdz 1717. gadā Katrīna Zīberga ziedoja līdzekļus trīs mūku uzturēšanai.66 Pateicoties Zībergu dzimtas ziedojumiem (īpaši jāizceļ Josafata Zīberga vārds) tika uzcelts klosteris un koka baznīca, kas bija veltīti Dievmātes dzimšanai. Nav zināms, kad tika uzcelta baznīca, bet katrā gadījumā 1750. gadā 20. septembrī notika Ilūkstes baziliāņu baznīcas iesvētīšanas svētki, kuros piedalījās abu ritu garīdzniecība, bet sprediķi teica baskāju karmelīts.67 Jans Zībergs 1791. g. ziedoja līdzekļus, lai klosterī varētu uzturēties seši mūki. Kad 1792. g. nodega koka baznīca, 1816. g., atkal pateicoties grāfu Plāteru-Zībergu atbalstām, tika uzcelta jauna, mūra baznīca.68 1824. g. bija uzbūvēts arī jauns klostera komplekss ar klostera priekšnieka istabu, sešām mūku cellēm, ēdamzāli un arī saimniecības ēkām.69

Jēkabpils un Ilūkstes klosteri bija centri, no kurienes baziliāņu mūki veica savu pastorālo un misijas darbu hercogistes teritorijā. Vērts atzīmēt, ka baziliāņu darbības lauks bija diezgan plašs. Tā 1761. g. vizitācijas materiāli liecina, ka Jēkabpils baziliāņu apkalpotajā teritorijā dzīvoja ap 4000 abu ritu ticīgo, bet klosterī tajā laikā bija tikai trīs baziliāņu tēvi. Nav zināms, cik grieķu rita katoļu atradās Ilūkstes baziliāņu klostera aprūpē. Vizitācijas dokumenti ziņo, ka Ilūkstes parafijā ietilpa 20000 katoļticīgo, kurus apkalpoja desmit jezuīti un trīs baziliāņu tēvi.70 Tomēr tieši Ilūkstes novadā, 18. gs. 2. pusē - 19. gs. sākumā veidojās lauku uniātu draudzes ar savām baznīcām un kapelām. Baziliāņu tēvu darbības lauks bija ne tikai uniātu garīgā aprūpe, sakramentu administrēšana, draudžu izveidošana un lauku baznīcu celšanas organizēšana, viņi piedalījās, cik tas bija viņu spēkos, arī reģiona rekatolizācijā. Šo rekatolizācijas darbu hercogistē bija iesākuši jezuīti un katoļticīgie muižnieki 17. gs., un tas nebija iedomājams bez misijas starp vietējiem iedzīvotājiem – latviešiem, kuri pēc hercogistes izveidošanas, vismaz formāli, bija luterticīgie. Tā Jēkabpils uniātu klosterī bija latviešu misionāra amats (missionarius Linguae Lotavicae), kuru 1760-os gados pildīja baziliāņu tēvs Marciāns Cibulskis.71 Tātad latvieši, galvenokārt no Jēkabpils apkārtnes, varēja būt par austrumu katoļiem. Nav šaubu, ka arī Ilūkstes baziliāņi pārvaldīja latviešu valodu, jo starp Ilūkstes uniātu draudzes locekļiem bija latvieši. Tā 1730. g. viens no Ilūkstes klostera tēviem savā vēstulē baziliāņu klostera priekšniekam Berezvečjē (tag. Baltkrievijā) rakstīja, ka viņiem ļoti vajadzīgs mūks no latviešiem, tāpēc ka pie viņiem ir daudz latviešu.72  Iespējams, ka vismaz daļa latviešu kļuva par grieķu rita katoļiem jaukto laulību rezultātā, jo Ilūkstes novads jau tajā laikā izcēlās ar savu raibo konfesionālo un nacionālo sastāvu, citi konvertēti no luterisma.

Arī vietējā muižniecība zināja un cienīja svētā Bazīlija ordeni. Kurzemes aristokrātija ne tikai materiāli atbalstīja tā darbību, kā to darīja Borhi un Zībergi, bet slaveno vietējo muižnieku dzimtu pārstāvji arī paši iestājās baziliāņu ordenī, dodot tam priekšroku citu katoļu garīgo ordeņu starpā. Tā 1739. gadā Jēkabpils baziliāņu klosterī darbojās tēvs Ipolits Felkerzambs (Felkerzāms), pazīstamu Baltijas muižnieku dzimtas pārstāvis.73 Iespējams baziliāņu mūks bija arī Gedeons Mēdems no slavenas Kurzemes muižnieku dzimtas, kurš konvertējās no luterisma un 1726. gadā iestājas Viļņas pontifikālajā seminārā.74

Baziliāņu klosteri bija vietējie izglītības centri, jo Ilūkstē un Jēkabpilī baziliāņi organizēja draudzes skolas.75 Pie klosteriem pastāvēja arī bibliotēkas. Pēc 1839. g. nodošanas aprakstiem klosteru bibliotēkās Jēkabpilī bija 109, bet Ilūkstē 129 sējumu. Lielākā šo krājumu daļa sastāvēja no Svētajiem Rakstiem dažādās valodās, teoloģiskām, askētiskām un homilētikas grāmatām, bet bija arī daudz filozofijas, vēstures (Jēkabpilī pat 11), ētikas, poētikas, retorikas un pat matemātikas grāmatu, kā arī klasiskie autori, piemēram, Cicerons. Jēkabpils bibliotēkā 18 grāmatas bija vācu valodā.76 Lai gan salīdzinājumā ar jezuītu bibliotēku hercogistes galvaspilsētā Jelgavā, kurā glabājās ap 1500 grāmatu, baziliāņu tēvu krājumi neizskatās tik nozīmīgi, bet tā kā Skaistkalnē un Kuldīgā jezuītu atstātajās bibliotēkās bija attiecīgi 184 un 180 sējumu,77 un ņemot vērā baziliāņu mūku tomēr nelielo skaitu, viņu ieguldījums izglītības izplatīšanā šķiet pārliecinošs.

1761. g. vizitācijas dokumentos, ko veica Livonijas un Kurzemes (Piltenes) diecēzes pārstāvis kanoniķis Jēkabs Štoltmans, līdztekus baziliāņu tēviem Jēkabpilī un Ilūkstē – pa trim cilvēkiem katrā klosterī (kopā 6) – norādīts arī viens uniātu draudzes priesteris, kurš kalpoja Ilūkstes novadā.78 Diemžēl dokumentā draudze nav nosaukta, bet, iespējams, tā bija Fabianova.

Pēc pirmās Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas 1772. g., tikasadalīta arī lielā un senā Polockas arhidiecēze. No tām diecēzes teritorijām, kuras bija palikušas Žečpospoļitas sastāvā, tika izveidota Polijas-Polockas diecēze, tajā ietilpa arī hercogistes zemes. Šīs diecēzes 1789. g. vizitācijas dokumentos Kurzemē uzrādītas sešas uniātu lauku kapelas: Fabianovā, Červonkā, Salienā, Sīķeles muižā, Kaplavā un Engelsbergā, kas atradās Braslavas dekanāta sastāvā.79

1790.-92. g. kanoniķis Goldbergers veica Kurzemes hercogistes un Piltenes apgabala katoļu draudžu vizitāciju. Šīs vizitācijas dokumentos bez Jēkabpils un Ilūkstes klosteriem un baznīcām bija minēti arī lauku uniātu dievnami (oratorium) Kaplavā, Červonkā, Jakubovā (Ilgen, Ilgas muiža), Salienā, Fabianovā (Janovka), arī Engelsbergā.80 Salienas baznīcas priesteris apkalpoja arī kapelas Sīķeles muižā un Kulakovā, kas bija Molu (von der Mohl) dzimtu īpašumi.81 Materiālos atrodas informācija par Kuremuižas (Kurcuma muiža) baznīcu (tag. Kščeva, 19. gs. lietots nosaukums Hrščeva), kas bija Lauceses Romas katoļu draudzes filiāle. Pēc vizitācijas datiem tur dzīvoja ap 1000 abu ritu katoļu, tomēr latīņu rita ticīgie bija vairākumā.82 Draudzi apkalpoja baziliāņu tēvs. Acīmredzot ar laiku situācija mainījusies par labu grieķu rita ticīgiem, jo 19. gs. sākumā Hrščevas draudze jau ietilpst Kurzemes uniātu dekanāta sastāvā. Diemžēl ticīgo skaits uzrādīts tikai draudzēm Jēkabpilī (400 latīņu un 200 grieķu rita), Kaplavā (47 latīņu un 68 grieķu rita), Engelsbergā (600 dvēseles), Kuremuižā. Pārējām draudzēm ticīgo skaits nav uzrādīts, tikai atzīmēts, piemēram, ka Salienas draudze bija daudzskaitlīga (multo plures), tāda acīmredzot ir bijusi arī Ilūkstes draudze. Fabianovas, Červonkas, Jakubovas draudzes lielums nav zināms. Gandrīz visas draudzes pēc sava sastāva bija jauktas, un latīņu rita ticīgie, pēc vizitācijas materiāliem, dominēja Jēkabpilī un Kuremuižā, pārējām šīs proporcijas nav zināmas.83 Līdz ar to noteikt uniātu skaitu šajā laikā praktiski nav iespējams. Saskaitot kopā visus datus, kas norādīti par četrām draudzēm, iegūstam 2315 dvēseles. Pieņemot, ka parējās piecās draudzēs ir vismaz tikpat daudz cilvēku, ticīgo skaits sasniegtu apmēram 5000, no viņiem grieķu rita ticīgo varētu būt ap 2000-2500. Bet tie, protams, ir tikai minējumi.

Bez nosauktajiem, ir ziņas arī par citiem uniātu dievnamiem. Netālu no Červonkas, Tartakā, 1785. gadā par Salienas draudzes locekļu līdzekļiem bija uzcelta neliela filiālbaznīca.84 Vēstures literatūrā minēts, ka 18. gs. 2. pusē pastāvēja uniātu baznīca Matulišķos (netālu no Vecbornes).85 Tomēr visdrīzāk šis dievnams bija latīņu kapela, kur notika arī uniātu dievkalpojumi.86

1798. g. tika atjaunota Katrīnas II valdīšanas laikā likvidētā Brestas diecēze. Acīmredzot tieši šajā laikā bija izveidots austrumu katoļu Kurzemes dekanāts, kurā ietilpa jau augstāk minētās draudzes un dievnami, un kas bija pakļauts atjaunotai diecēzei. Dekanāta priesteri apkalpoja arī Mankoviču draudzi, tagadējā Lietuvas teritorijā.87 Vēlāk, kad 1809 .gadā tika izveidota nelielā Lietuvas-Viļņas diecēze, Kurzemes dekanāts bija pakļauts tai.

Vēl hercogistes pastāvēšanas laikā 18. gs. 2. pusē Jēkabpils baziliāņiem nācās sastapties ar konfrontāciju no pareizticīgo (disunītu) mūku puses.88 Tajā laikā uniāti skaitliskā ziņā dominēja pilsētā, pilsētas galva un pilsētas maģistrāta locekļi pārsvarā bija no uniātiem.89 Uniātu skaita pieaugšana, cik var vērot, bija saistīta ar baziliāņu misijas darbu starp disunītiem, vismaz tā to traktēja pareizticīgā Svētā Gara klostera mūki un, domājams, tā arī bija.90 Tas izsauca pareizticīgo mūku neapmierinātību, un viņi vērsās gan pie hercoga, gan pie Pēterburgas varas orgāniem, gribēdami panākt baziliāņu tiesību ierobežošanu, apvainojot uniātus pareizticīgo klosteru zemes īpašumu piesavināšanā. Pēdējais, iespējams, bija saistīts ar bijušo pareizticīgo pilsētnieku, kas bija pievienojušies Ūnijai, velēšanos pārrakstīt iepriekšējos dāvinājumus pareizticīgo klosterim, baziliāņu klostera labā. Šajā laikā, kad Kurzemes hercogiste atradās pieaugošā Krievijas impērijas iespaidā, šādām sūdzībām bija lielas izredzes tapt uzklausītām. Lietā iesaistījās arī Krievijas impērijas sūtnis Jelgavā. Lai nomelnotu baziliāņus arī politiski, pareizticīgie mūki nevairījās arī no kompromitējošu ziņojumu rakstīšanas.91 Bija izveidota komisija, lai atrisinātu šo lietu, tomēr šīs komisijas darbība neapmierināja pareizticīgos.92 Bet jau drīz sekoja trīs Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kuru rezultātā Baltkrievijas, Lietuvas un arī Latvijas uniāti kļūst par Krievijas impērijas pavalstniekiem.

Kurzemes guberņas uniāti Krievijas impērijā (1795. g.-1839. g.)

Neskatoties uz to, ka pēc 1793. g. Grodņas traktāta, kurš sankcionēja otro Žečpospoļitas dalīšanu, abu ritu katoļticīgiem tika garantēta ticības brīvība, jau Katrīnas II valdīšanas laikā sākās pirmās plašās uniātu vajāšanas. Tajā laikā austrumu rita katoļiem tika atņemtas 2300 baznīcas, bet 1795. g. tika likvidētas visas uniātu diecēzes Krievijas impērijā, izņemot Polockas arhidiecēzi. Šajā procesā tika iesaistīta gan administrācija, gan, ja tas bija nepieciešams, īpaši jauno pareizticīgo draudžu organizēšanā, arī policijas spēks un armijas vienības.93 Pēterburgas valdība neslēpa, ka šie pasākumi vērsti uz „ērtāku Ūnijas iznīdēšanu” („к удобнейшему искоренению Унии”), bet jebkura pretošanās šai politikai tika kriminalizēta.94

Protams, Katrīna II uniātu jautājumu uztvēra nevis reliģiski, bet politiski. Valdnieces attieksmi pret pareizticību raksturo kaut vai Melissino projekts, kurš paredzēja valsts Pareizticīgo baznīcu pilnīgi reformēt protestantismā garā.95 Bet pareizticība tika uztverta valstiskā garā, kā lojalitātes apliecinājums Krievijas impērijai, ņemot vērā politisko situāciju reģionā, proti 1794. g. Kostjuško sacelšanos.96

Kurzemes uniātus šis vajāšanu vilnis praktiski nebija skāris, jo līdz 1795. g., vismaz formāli, Kurzemes un Zemgales hercogiste bija patstāvīga, bet 1796. g. tronī nāca imperators Pāvils I, kurš pārtrauca Katrīnas II represiju politiku pret uniātiem. Tieši pēc 1795. g. pastiprinājās baltkrievu ieceļošana Kurzemē, to veicināja hercogistes pievienošana Krievijas impērijai,97 un viens no iemesliem bija arī uniātu vajāšanas Baltkrievijas teritorijā Katrīnas II laikā. Tas savukārt palielināja uniātu skaitu Kurzemes guberņā, jo 19. gs. sākumā tika organizētas jaunas uniātu draudzes un celtas baznīcas. 1800. g. ar muižnieces Ievas Felkerzāmas gādību bija uzcelta baznīca un izveidota draudze Skrudalienā, bet 1815. g. Kščevā, pateicoties grāfa Simona Zabellas līdzekļiem, uzbūvēta jauna baznīca.98 Uniātu skaits ar laiku kļuva tik ievērojams, ka Kurzemes guberņas Ilūkstes novadu (Zelburgas, Sēlpils apriņķis) 19. gs. sākumā mēdza dēvēt par „uniātu novadu” („униатская сторона”).

Pēc 1816. g. dvēseļu revīzijas datiem Jēkabpils klosterī dzīvoja 6 baziliāņu mūki (pieci priesteri un viens diakons), bet Ilūkstē 4 mūki (visi priesteri), kas apkalpoja vietējās draudzes. Vēl Kurzemes guberņā, Sēlpils apriņķī, pastāvēja 5 lauku draudzes Salienā, Kaplavā, Hrščevā, Skrudalienā, Fabianovā. Kaplavas draudzi apkalpoja divi priesteri, parējās – pa vienam.99 Tātad kopā bija 10 baziliāņu un 6 draudzes priesteru, kas ir diezgan ievērojams skaits salīdzinoši nelielam Kurzemes dekanātam. Salīdzinājumam jāatzīmē, ka, piemēram, vēl 1830. g. Pareizticīgai baznīcai Kurzemes guberņā bija tikai divas draudzes Jelgavā un Jēkabpilī (pareizticīgais klosteris Jēkabpilī jau beidza pastāvēt) ar diviem priesteriem un diviem diakoniem.100 Visi uniātu priesteri, pēc 1819. g. datiem, bija ieguvuši tam laikam labu izglītību. Nerunājot par baziliāņiem, kas bija Uniātu baznīcas elite, arī visi diecēzes priesteri Kurzemes dekanātā bija beiguši garīgo semināru vai baziliāņu klostera vidusskolu. Šajās skolās 19.gs. sākumā pasniedza šādus priekšmetus: teoloģiju, vēsturi (baznīcas un vispārējo), matemātiku, fiziku, retoriku, poētiku, jurisprudenci, ģeogrāfiju, latīņu, poļu, franču un krievu valodas.101

1834. g. revīzijas dati uzrāda jau mazāku baziliāņu skaitu – pa trim priesterim Jēkabpilī un Ilūkstē, tātad kopā 6 mūki. Tas izskaidrojams ar represijām, kas skāra baziliāņus, jo valdība apvainoja ordeni dalībā 1830. g. sacelšanās. Tika likvidēts ordeņa priekšnieka amats, konfiscēti īpašumi un slēgts novicināts, kas neļāva uzņemt ordenī jaunus locekļus.102 Lauku draudžu skaits saglabājas bez izmaiņām, proti pastāvēja jau minētās draudzes Salienā, Kaplavā, Hrščevā, Skrudalienā, Fabianovā, kuras apkalpoja 5 priesteri.103 Tātad 1834. g. Kurzemes dekanātā bija 6 baziliāņi un 5 draudžu priesteri. No diecēzes priesteriem, kas kalpoja dekanātā, īpaši jāatzīmē Kotlinsku priesteru dinastiju. Garīdznieki no šīs dzimtas šajā laika vienlaicīgi apkalpoja 3 draudzes (Kaplavā, Skrudalienā un Hrščevā), tātad, gandrīz pusi dekanāta draudžu un lielāko daļu lauku draudžu. Viens no pieciem diecēzes priesteriem Jans Kotlinskis Kaplavā bija celibāta priesteris, pārējiem bija ģimenes. Arī Kurzemes dekanātā vērojama tradīcija, ka tēva kalpošanas vietu mantoja dēls. Tā Salienas draudzē pēc tēva, priestera Filipa Lečicka, nāves, kalpošanu turpināja viņa dēls priesteris Anselms Lečickis.104 Šāds draudzes un priesteru skaits bez izmaiņām saglabājās līdz 1839. g. Ticīgo skaits visās septiņās uniātu draudzēs pēc 1841.-1842. g. datiem, uzreiz pēc Ūnijas likvidācijas, bija 3585 cilvēki.105 Bet šeit jāņem vērā, ka daudzi uniāti uz to brīdi jau bija pārgājuši latīņu ritā, un tāpēc sākotnēji netika uzskaitīti. Vēlāk noskaidrojās kā šo ticīgo skaits bija ap 933 cilvēku. Tātad austrumu rita katoļu skaits Kurzemes dekanātā pirms 1839. g. bija ap 4500 ticīgo.106 Pēc sava sociālā sastāva tie bija galvenokārt zemnieki, bet bija arī pilsētnieki, māju īpašnieki (мещане однодворцы) – pirmkārt, Jēkabpils pilsētas un Ilūkstes miesta iedzīvotāji, kā arī atsevišķi sīkmuižniecības (šļahtas) pārstāvji (piemēram, Ilūkstes draudzē minēti 4 cilvēki, bet Kaplavas draudzē 11).107

18. gs. beigās – 19.gs. sākumā sākās uniātu masveida pāriešanā latīņu ritā. Katrīnas II valdīšanas laikā bija izplatīts uzskats, ka Krievijas impērijā varēs pastāvēt tikai Pareizticīgā un Romas katoļu baznīca, to veicināja gan vajāšanas un Pēterburgas valdības nostāja, gan netieši arī Katrīnas II ieceltā Romas katoļu Mogiļevas arhibīskapijas arhibīskapa Sestženceviča ambīcijas, kurš gribēja kļūt par metropolītu visiem Krievijas impērijas abu ritu katoļiem.108 Kaut gan Pāvila I un Aleksandra I valdīšanas gados uniātu stāvoklis uzlabojās, pēc vajāšanām daļai ticīgo izdevās atriezties atpakaļ Ūnijā, bija atjaunotas dažas uniātu bīskapijas un pat Uniātu baznīcas Metropolija (1806. gadā),109 tomēr uzticēšanās cara valdībai nebija un pāriešanā latīņu ritā turpinājās. Piemēram, 1838. g. Baltkrievijas bīskaps Vasīlijs Lužinskis rakstīja Kurzemes gubernatoram, ka no 880 cilvēku lielās Salienas uniātu draudzes puse pārgājusi latīņu ritā.110

Ūnijas likvidācija Krievijas impērijā 1839. g. un tās sagatavošanas process

Otrs posms Ūnijas likvidēšanā attiecas uz Nikolaja II valdīšanas laiku, kad saskaņā ar impērijas ideoloģijas pamatprincipiem, ko formulējis cara valdības ministrs Uvarovs, pareizticībai bija atvelēta impērijas politiskās un reliģiskās konsolidācijas loma. Valsts līmenī Pareizticīgā baznīca kļūst par valdošo (господствующая) citu atļauto (терпимые) baznīcu starpā. Pareizticībai vienīgai bija jāreprezentē Bizantijas-slāvu kristīgo tradīciju impērijā. Konkurenti šajā ziņā bija impērijā samērā daudzskaitlīgie uniāti un vecticībnieki, līdz ar to neizbēgami sekoja viņu vajāšanas.

Bet atšķirībā no brutālās Katrīnas II politikas, Nikolaja II laikā Ūnijas likvidācija tika īstenota pakāpeniski no 1827. g. līdz 1839. g. Šajā periodā tika realizēti virkne pasākumu, kam vajadzēja sagatavot Uniātu baznīcas likvidācijas procesu. Šie pasākumi tika vērsti divos virzienos.

Vajadzēja nošķirt abu ritu katoļu kopējo reliģisko dzīvi. Kā atzīmēja Viļņas Romas katoļu bīskaps 1840. gadā, pirms Ūnijas likvidācijas uniātu priesterus, īpaši svētkos, aicināja Romas katoļu baznīcās, lai palīdzētu latīņu priesteriem pieņemt grēksūdzes. Un otrādi, latīņu priesteri celebrēja grieķu rita baznīcās, atstājot konsekrētus komunikantus, lai uniātu priesteri pēc tam varētu tos izmantot latīņu rita ticīgo Komūnijai.111 Kurzemes guberņas teritorijā Jēkabpilī un Augšzemē katoļu draudzes bieži vien bija jauktas, un abu rita katoļi griezās pie priestera, kurš tajā laikā bija sasniedzams, respektīvi tuvāks, neatkarīgi no rita. Kurzemes uniātu dievnamos celebrēja latīņu priesteri, un otrādi.112 Tāda pat situācija bija raksturīga arī Latgalei un šim reģionam vispār. Tagad valsts vara gribēja tam darīt galu un izolēt Uniātu un Romas katoļu baznīcas.

1827. gadā tika izveidota jauna atsevišķa Uniātu baznīcas pārvaldes iestāde – Grieķu-uniātu kolēģija.113 Vēlāk 1837. gadā, vēl pirms Uniātu baznīcas oficiālās likvidācijas, šī kolēģija tika pakļauta Pareizticīgas baznīcas sinodes oberprokuroram,114 kas bija absurdi no baznīcas likumu (kanonu) viedokļa, bet skaidri parādīja šo pārveidojumu mērķi. Visas Uniātu bīskapijas tika likvidētas, un to vietā bija izveidotas divas Baltkrievu un Lietuvas bīskapijas. Austrumu rita katoļi, kas atradās Kurzemes un Latgales teritorijā, bija pakļauti Baltkrievijas bīskapam.

Viena no šim procesam raksturīgajām iezīmēm bija pašu uniātu darbinieku, kas dažādu iemeslu dēļ atbalstīja cara politiku, izmantošana. Tādi bija bīskapi Jāzeps Semaško un Vasīlijs Lužinskis, kas tikai nomināli skaitījās uniāti, bet faktiski jau bija atkrituši no katoļticības. Šie bīskapi realizēja abu ritu katoļu separācijas politiku.

Sakarā ar to, ka Kurzemes uniātu, salīdzinoši ar Baltkrievijas uniātiem, nebija daudz,115 un viņi dzīvoja tālāk no bīskapijas centra, Kurzemē šīs pārmaiņas tika izjustas vēlāk, tikai 1830-to gadu 2. pusē. Viens no šīs politikas piemēriem bija 1837. g. notikumi Jēkabpils baziliāņu klosterī, kad tika atklāts, ka klostera kapelā celebrē latīņu rita priesteri, bet paši baziliāņi veic liturģiskas darbības latīņu ritā (aizlūgumi par mirušiem u.c.). Notika izmeklēšana, un klostera priekšnieks tika sodīts.116 Jau tajā laikā prāvestiem bija uzdots meklēt un sastādīt tos uniātu sarakstus, kas praktizē latīņu ritā, lai atgrieztu viņus atpakaļ grieķu ritā.117

Otrs svarīgs Ūnijas likvidācijas sagatavošanas virziens bija tā saucamā austrumu rita „atjaunošanas” politika. Uniātu baznīcā laika gaitā izveidojās sava liturģiskā tradīcija ar aizguvumiem no latīņu rita liturģiskās prakses, turklāt ukraiņu-baltkrievu baznīcas liturģiskā tradīcija atšķīrās no Maskavas baznīcas tradīcijas vēl pirms Brestas ūnijas noslēgšanas 1596. gadā. Atsaucoties pat uz Romas pāvesta rīkojumiem par austrumu liturģisko tradīciju ievērošanu,118 cara valdība realizēja uniātu liturģiskās tradīcijas revīziju, kas faktiski nozīmēja Maskavas baznīcas jeb tā saucamā „sinodālā” rita ievešanu, identisku tam, ko lietoja Krievijas pareizticīgā baznīca. Šajā uniātu rita „atjaunošanā” ietilpa gan liturģiskās telpas rekonstrukcija (ikonostasu ierīkošana, sānu altāru un ērģeļu likvidācija u.c.), gan izmaiņas liturģiskajās darbībās pēc Pareizticīgajā baznīcā lietotajām liturģiskajām grāmatām un paražām.Tieši šī valdības politika izsauca lielāko neapmierinātību ticīgās tautas un garīdzniecības vidū. Kaut gan valdība uzsvēra, ka pārmaiņas skar tikai rituālo pusi, turklāt tā ir atgriešanas pie vecajām tradīcijām, tādējādi mēģinot novērst uzmanību no tā, ka patiesībā notiek Uniātu baznīcas kanoniskā statusa maiņa un tiek prasīta atsacīšanas no katoliskās mācības, „Maskavas” liturģisko grāmatu ievešana izsauca lielu pretestību uniātu garīdzniecībā. Daudzi priesteri uzskatīja, ka izmaiņas liturģiskajos tekstos (piemēram, liturģijas laikā vairs netiek pieminēts Romas pāvests) faktiski nozīmēja reliģijas maiņu.119

Kurzemes uniātu dekanātā šīs izmaiņas aktīvi sāka ievest tikai 1838. gadā. Rīgas ģenerālgubernators barons Palēns saņēma no Sinodes virsprokurora grāfa Protasova slepeno rīkojumu pastiprināt uzraudzību Sēlpils apriņķī un novērst jebkuru pretdarbību Uniātu baznīcas pārveidošanai un sinodālā rita ievešanai. Tādu pašu rīkojumu ģenerālgubernators nosūtīja arī Kurzemes gubernatoram.120

Tomēr Kurzemes guberņas uniātu baznīcas pārveidošana un apgādāšana ieilga gan draudžu nabadzības dēļ, gan muižnieku, dažādu iemeslu izraisītās nevelēšanas dēļ dot šim nolūkam līdzekļus, jo valsts uzņēmās nepieciešamības gadījumā materiāli atbalstīt šīs liturģiskās reformas tikai valsts muižās. Daži muižnieki, kā piemēram, muižniece Doroteja Komarovska, kuras īpašumos atradās Kaplavas baznīca, nevelējas to darīt reliģiskās pārliecības dēļ jo bija katoliete.121 Šī „pārveidošana” turpinājās jau pēc Ūnijas oficiālas likvidācijas 1840-os gados, liturģisko inventāru bijušajām uniātu baznīcām ziedoja pat baznīcas no Maskavas.122 Iespējams tieši tāpēc, ka šis reformas norisinājās lēni un notika jau pašas Ūnijas likvidācijas priekšvakarā, tās nepaspēja izsaukt aktīvu pretestību starp ticīgiem, kā tas bija Baltkrievijas teritorijā, un tā izpaudās tikai pēc 1839. g.

Uniātu vajāšanas un pretošanās Kurzemes guberņā

Ūnijas likvidācijas sagatavošanas ietvaros, kas  īpaši intensīvi norisinājās 1834.-1839. g., notika aktīva uniātu garīdzniecības ietekmēšana ar mērķi panākt piekrišanu gaidāmajai „apvienošanai” ar Pareizticīgo baznīcu. Ar katru bīskapu runāja atsevišķi, ar solījumiem un draudiem mēģinādami panākt garīdznieku piekrišanu, kuru vajadzēja apliecināt ar savu parakstu. Uz 1838. gadu 1305 garīdznieki un mūki bija devuši piekrišanu, bet 593 atteicās „dot parakstu”.123 12. februārī 1939. g. notika tā saucamais Polockas baznīcas koncils, kurā bija parakstīts atvestais no Pēterburgas „apvienošanas akts” ar Pareizticīgo baznīcu un nodots Sinodei. 25. martā to apstiprināja imperators Nikolajs II ar savu rīkojumu.124 Līdz ar to bija likvidēta Uniātu baznīca Krievijas impērijā, palikusi tikai Holmas bīskapija Polijas teritorijā, kuru valsts likvidēja 1875. gadā. Тomēr bija paredzēta noteikta kārtība šī lēmuma realizēšanai. Bīskapi iepazīstināja ar imperatora rīkojumu dekānus (pareizticībā – благочинные), tie savukārt prāvestus, kas jau bija devuši piekrišanu pievienošanai. Prāvestiem bija jāsagatavo savas draudzes ticīgos gaidāmajām pārmaiņām. Šajā laika tie, kuri joprojām neatbalstīja Ūnijas likvidāciju un negribēja mainīt savu nostāju, tika atcelti no saviem amatiem un aizsūtīti uz klosteroiem Krievijas iekšējās guberņās. Un tikai ar 1. oktobra Senāta rīkojumu bija pasludināta Grieķu-unītu un Pareizticīgas baznīcas „pilnīga apvienošana” un ar šo brīdi bija aizliegts lietot „šo grieķu-unītu nosaukumu”.125

Jau drīzumā, 1839. g. pavasarī, Ūnijas likvidācijas pēdējais posms sasniedza arī Kurzemes guberņu. Aprīlī Jēkabpils un Ilūkstes baziliāņu klosteru priekšniekiem Heraklijam Lebelam un Mihailam Strželeckim, kas nepiekrita „apvienošanai” ar Pareizticīgo baznīcu un negribēja mainīt savu nostāju, bija pavelēts ierasties Polockā, kur viņi nonāca stingrā uzraudzībā.126 Vēlāk nepakļāvīgie baziliāņi tka izsūtīti uz klosteri Kurskā (Krievija).127 Savukārt uz Jēkabpils klosteri uzraudzībai izsūtīja bijušo Tadulinas (Baltkrievija) klostera priekšnieku Silvestru Bukovski, kas atteicās pieņemt pareizticību un piekrist sava ordeņa likvidācijai.128 Šajā laikā Kurzemes gubernators, saskaņā ar Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta rīkojumu, lika guberņas policijas priekšniekiem un pilskungiem (hauptmaniem) slepeni novērot vietējos Romas katoļu priesterus.129

Jaunais Jēkabpils klostera priekšnieks Aleksandrs Voinovskis 1839. g. augustā sūdzējās bīskapam Polockā, ka pilsētas uniāti un Romas katoļi viņu apvainoja nodevībā, un prasīja pieņemt pret viņiem mērus. Sašutumu Jēkabpils iedzīvotājos izsauca Voinovska, bijušā baziliāņu mūka, konversācijā pareizticībā.130 Notika izmeklēšana, un kaut gan neizdevās pierādīt pilsētnieku „nepieklājīgo uzvedību”, tomēr Kurzemes guberņas administrācija atskaitījās Rīgas ģenerālgubernatoram fon der Pālenam, ka katoļi tiek „stingri ietekmēti” un viņiem atgādināts, ka pretdarbošanās gadījumā tiks pieņemti stingrie mēri.131 Vēl viens neapmierinātības gadījums šajā pašā laikā konstatēts Skrudalienā. Astafijs Moložavijs, kurš bija atsūtīts no Perebrodjes (Balkrievija), lai pildītu ponomara, baznīcas kalpotāja, pienākumus Skrudalienas draudzē, stāstīja vietējiem iedzīvotājiem, ka viņa dzimtajā ciemā neatzina priesteri kurš „deva parakstu” (tātad bija piekritis pāriešanai pareizticībā), kas samulsināja ticīgos. Acīmredzot vietējiem lauku iedzīvotājiem, atšķirībā no pilsētniekiem, nebija informācijas par procesiem, kas notiek Uniātu baznīcā, jo baznīcu pārkārtošana reāli vēl nebija viņus sasniegusi. Skrudalienas prāvests sūdzoties Polockas konsistorijā rakstīja, ka pat viņa paša mājkalpotāji, izvairījās no grēksūdzes, jo viņš bija tas, kas parakstu deva. Moložavijam piesprieda mēnesi „melno darbu” pie vietējā prāvesta,132  bet par draudzes ticīgiem nekas nebija teikts. Jāatzīmē, ka salīdzinājumā ar Latgales priesteriem, Kurzemes dekanātā nav ziņu par pretestību no diecēzes priesteru puses, izņēmums bija jau minētie baziliāņi.

Pēc Ūnijas formālās likvidācijas sākas diezgan ilgstošs deunizācijas process, jo vajadzēja bijušos uniātus, kam bija savas reliģiskās un kultūras tradīcijas, piesaistīt Krievijas pareizticībai. Ūniātu pretdarbību šim procesam var nosacīti sadalīt aktīvajā un pasīvajā pretestībā. Aktīvā pretošanās izpaudās pāriešanā latīņu ritā, lai saglabātu savu katolisko identitāti.

Vēl 1827.gadā, lai atrisinātu jautājumu par uniātiem, kas bija pārgājuši latīņu ritā, bija nolemts veidot komisijas no Romas katoļu un uniātu priesteru pārstāvjiem. Uniātu priesteriem tika uzdots sastādīt šādu latīņu ritā pārgājušo ticīgo sarakstus. Tomēr reāli lieta iekustējās tikai 1836. gadā, neilgi pirms Ūnijas likvidācijas. Pēc 1839. g. notikumiem šis process radikāli mainīja savu būtību, jo tagad bijušos uniātus gribēja piespiest atgriezties ne tikai austrumu ritā, bet citā konfesijā — pareizticībā. Šis moments, protams, netika akcentēts, bet gan uzsvērts, ka ticīgie atgriežas savā dzimtajā baznīcā. Pēc Iekšlietu ministrijas 1842. g. 17 aprīļa rīkojuma, sākās šo cilvēku rūpīga meklēšana, izmantojot esošās metriku grāmatas un ticīgo sarakstus, kurus bija pavelēts sastādīt arī Kurzemes guberņas Romas katoļu priesteriem.133 Šo cilvēku skaits nemitīgi pieauga, jo bija noteiks, ka visiem uniātiem, kas pēc 1798. g. pārgāja „latīņos”, bija „jāatgriežas” pareizticībā. No otras puses pieauga bijušo uniātu skaits, kas vairs neapmeklēja savas jau oficiāli pareizticīgas baznīcas, bet piedalījās dievkalpojumos Romas katoļu baznīcās.

Tā, ja pēc 1836. g. saraksta Ilūkstes draudzē tādu bija 12, tad pēc 1842. g. saraksta 62, bet 1866. gadā 183 ticīgo un vēl 35 ticīgi iekrita „strīdīgo” sarakstā, jo bija problemātiski noskaidrot viņu piederību bijušai Uniātu baznīcai.134 Jau 1840. gadā tika ierosināta lieta par Ilūkstes draudzes locekļiem ar mērķi piespiest apmeklēt savu, nu jau pareizticīgo, baznīcu. Visus šos ticīgos izsauca Ilūkstes pilskunga (hauptmaņu) tiesā, un, pēc pārliecināšanas („убедительного увещевания”), pieprasīja „atgriezties” Pareizticīgajā baznīcā. Kā vēlāk ziņoja tiesas priekšsēdētājs fon Taube, no 62 cilvēkiem tikai 22 deva savu piekrišanu.135 Iemeslu, kāpēc viņi neparko neapmeklēs Grieķu-krievu baznīcu, ticīgie minēja „izmaiņas”, kas bija notikušas viņu kādreiz dzimtajā Uniātu baznīcā.136 Protams, šeit domātas pirmkārt arējās liturģiskās izmaiņas, kas ir vieglāk pamanāmas, bet, domājams, ticīgie gribēja ar to izteikt savu piederību Katoliskajai Baznīcai.

Pēc 1843. g. Polockas konsistorijas rīkojuma šādus nepakļāvīgos uniātus pēc „pārliecināšanas” tiesā, vajadzēja ar policijas palīdzību nogādāt konsistorijā tālākai pārliecināšanai. Bet šeit jāņem vērā, ka Kurzemes guberņas ierēdņi, pēc ticības galvenokārt luterticīgie, nevarēja īpaši dedzīgi strādāt Pareizticīgas baznīcas ietekmes palielināšanas labā. To saprata arī augstāka vara, prasot, lai ar to nodarbotos kāds pareizticīgs ierēdnis. Bet, kā norādīja Kurzemes gubernators, viņiem tādu neesot, un, ja iespējams, tad sūtīšot tādu no Rīgas.137 Tomēr bija jāiztiek ar saviem spēkiem, kaut gan varas bažas izrādījās pamatotas. Kad par Ilūkstes pilskungu tiesas priekšsēdētāju 1843. g. kļūst fon Bolšvings, viņš atļāva uniātiem pašiem ierasties konsistorijā, bet kad viņi dažādu iemeslu dēļ izvairījās doties ceļā, atstāja viņus mierā.138 Kā ziņoja Ilūkstes klostera igumens Porfīrijs, rezultātā arī pārējie, kas jau bija piekrituši pāriet pareizticībā no tā atsacījās.139

Līdzīgs stāvoklis bija arī citās bijušajās uniātu draudzēs. 1853. gadā Kaplavas draudzē Gavēņa laikā nebija pie Sakramentiem 224 ticīgie (draudzē pēc 1849. g. datiem skaitījās 739 cilvēki), bet Salienas draudzē – 105 (pēc 1849. g. datiem draudzē bija 983 cilvēki). Kad draudzes prāvests mēģināja noskaidrot iemeslus, ticīgie viņam atbildēja, ka neatzīst sev par pareizticīgajiem.140

Lai atrisinātu jautājumu par šo cilvēku konfesionālo piederību, pareizticīgajiem priesteriem bija uzdots salīdzināt savas draudzes metriku ziņas ar katoļu priesteru sastādītajiem ticīgo sarakstiem un atrast latīņu ritā pārgājušos uniātus. Vēlāk, jau 1860-os gados, šīs lietas izskatīšanai ( t. s. „разбор прихожан”) bija izveidotas speciālas komisijas, kurās ietilpa pareizticīgo un katoļu garīdzniecības pārstāvji. Šis process Kurzemes guberņā, sākot ar 1842. g. 17 aprīļa rīkojumu, vilkās 35 gadus un oficiāli beidzās tikai 1877. g. decembrī, jo bieži trūka drošu pierādījumu ticīgo piederībai kādai no bijušajām uniātu draudzēm (kas pēc 1839. g. nozīmēja automātisku piederību Pareizticīgai baznīcai), bija problemātiski noteikt jaukto, starp abu ritu katoļiem, laulību bērnu statusu, ņemot vērā atšķirīgo likumdošanu pirms un pēc 1832. g.,141 un tml. Pareizticīgie priesteri norādīja arī uz savu aizņemtību, laika apstākļiem, sliktiem ceļiem un katoļu garīdzniecības pretdarbību. Kā ziņoja pareizticīgie priesteri savai priekšniecībai, šī pretdarbība izpaudās gan lietu novilcināšanā, neizsniedzot laikā savas draudzes ticīgos sarakstus, gan tiešā veidā atbalstot bijušos uniātus, dalot tiem sakramentus un aicinot palikt katoliskajā ticībā.142

Pareizticīgas baznīcas vadība saprata, ka, pirmkārt, lieta par bijušo uniātu konfesionālo piederību ir pārāk ieilgusi, un, otrkārt, ka šie ticīgie, kurus piespiedīs pievienoties Pareizticīgai baznīcai, diez vai būs labi pareizticīgie. 1867. gadā Rīgas garīgā konsistorija rakstīja pareizticīgajiem komisijas locekļiem, aicinot izbeigt šo lietu pēc iespējas miermīlīgi, ņemot vērā eksuniātu reliģisko noskaņojumu, proti, ja kāds neatlaidīgi grib palikt katolicismā, tad nav vajadzības uzstāties par šādu cilvēku pievienošanu pareizticībai. Tomēr šo principu varēja pielietot ar vienu atrunu – ja tas nedos iemeslu citiem atstāt pareizticību.143 Šeit acīmredzot tiek domāts par tiem bijušajiem uniātiem, kas neizrādīja aktīvu pretošanos un turpināja apmeklēt savas nu jau pareizticīgas baznīcas. Pret šādu pieeju protestēja komisijas loceklis Jēkabpils prāvests Haritons Gerbačevskis. Viņš norādīja, ka visiem ticīgiem, kas bija pārgājuši latīņu ritā ir viens noskaņojums – „viņi neatlaidīgi turas pie katolicisma” un līdz ar to nevar gaidīt, ka viņi mainīšot savu nostāju.144 Rezultātā, īpaši ja par šādu pozīciju uzzinās katoļu priesteri, pareizticību atstās vēl tikpat daudz cilvēku, kas nozīmēs pareizticības galu Kurzemē.145 Priestera Gerbačevska argumenti acīmredzot ietekmēja konsistoriju, jo tā precizēja, ka tas bija tikai padoms, nevis rīkojums, un šāda pieeja pielietojama tikai komplicētos gadījumos.146

Kopumā minētas komisijas izskatīja sarakstus ar 933 ticīgiem, kas tika uzskatīti par pārgājušiem latīņu ritā. No tiem 525 cilvēkiem bija pierādīta, pēc pareizticīgo garīdznieku viedokļa, piederība bijušajām uniātu draudzēm. Līdz ar to, neskatoties uz katoļu priesteru protestiem un to, ka paši ticīgie uzskatīja sevi par katoļiem un velējas palikt Romas katoļu baznīcā, šie ticīgi tika pieskaitīti pareizticībai. 1877. g. Rīgas pareizticīgā konsistorija prasīja Telšu Romas katoļu konsistoriju izslēgt šos cilvēkus no Romas katoļu ticīgo saraksta, ja viņi oficiāli par tādiem bija uzskaitīti, un aizliegt katoļu priesteriem šo cilvēku garīgo aprūpi. Tiesa, Telšu konsistorija atstāja šo prasību bez atbildes.147

Tālākais šo cilvēku liktenis varēja būt dažāds. Vieni, pakļaujoties spiedienam, varēja pievienoties pareizticībai, praktizējot ticību savās bijušajās uniātu draudzēs, bet cenšoties saglabāt savu katolisko identitāti. Citi varēja mēģināt apmeklēt Romas katoļu baznīcas, bet pieņemot tur sakramentus viņi tika uzskatīti par „atkritējiem” no pareizticības, bet konversija no pareizticības kādā citā ticībā, saskaņā ar impērijas likumiem, nebija pieļaujama. Šī reliģiskā kolīzija un impērijas reliģiskā likumdošana tādejādi sekmēja arī tādu ticīgo grupu veidošanas, kurā vidū vēlāk izplātījās sekularizācijas un pat dekristianizācijas tendences. Vēl 1845. g. Ilūkstes pilskungs fon Bolšvings rakstīja, ka daudzi no apriņķī dzīvojošajiem bijušajiem uniātiem, kas izvairījās no pāriešanas pareizticībā, un līdz ar to bija palikuši bez jebkādas garīgas aprūpes, griezās pie viņa „ar asarām un krītot ceļos” pēc palīdzības un padoma. Ierēdnis varēja ieteikt tikai paklausību priekšniecībai.148 Negribot pieņemt pareizticību, bet nedrīkstot arī apmeklēt katoļu baznīcu, par ko viņu varēja sodīt kā „atkritēju”, cilvēks nepraktizēja savu ticību un ar laiku varēja to zaudēt. Līdzīgo ticīgo grupu veidošanās vērojama arī Vidzemē pēc masveida pāriešanas pareizticībā 1840-os gados. Daļa pareizticīgo latviešu, dažādu iemeslu dēļ, ar laiku gribēja atgriezties luterticībā, bet pēc impērijas likumdošanas oficiāli tas nebija iespējams. Rezultātā, kā rakstīja Vidzemes gubernators Zinovjevs 1885.gadā, šie cilvēki atrodoties it ka „starp divām baznīcām”, neapmeklējot nevienu, pamazam zaudē ticību un kļūst par ateistiem.149

Citu ticīgo grupu veidoja apmēram 408 cilvēki, kas nonāca „apstrīdamo” sarakstos. Šo ticīgo piederību likvidētajai Uniātu baznīcai dokumentu trūkuma dēļ pareizticīgajiem priesteriem pierādīt neizdevās. 1877. g. Rīgas garīgā konsistorija konstatējot, ka par šiem cilvēkiem iestājas katoļu priesteri un viņi paši nevēlas būt par pareizticīgajiem, nolēma, ka prasīt, lai tie kļūtu par pareizticīgajiem, nav jēgas. Tomēr konsistorija rekomendēja saviem priesteriem, izmantojot pastorālus līdzekļus, panākt šo cilvēku atgriešanu pareizticībā, bet acīmredzot arī labi saprata, ka šis ieteikums pakiks vien uz papīra.150 Rezultātā šie ticīgie saglabāja savu katolisko identitāti, taču kļuva par latīņu katoļiem, kas jau nākamajā gadsimtā bieži vien vairs neatcerējās savu uniātu pagātni.

Pasīvā pretošanās Ūnijas likvidācijai bija daudz masveidīgāka un plašā spektrā izpaudās bijušo uniātu reliģiskajā dzīvē. Būdami oficiāli pareizticīgie, viņi turpināja apmeklēt Romas katoļu baznīcas,151 izmantoja vecās lūgšanu grāmatas, ievēroja uniātu reliģiskās tradīcijas, kas konstatēts pat 1907. g. ziņojumos.152 Savās vajadzībās viņi centās vērsties tikai pie bijušajiem uniātu priesteriem, kas īpaši spilgti izpaudās Jēkabpilī, kur blakus pastāvēja senā pareizticīgā Svētā Gara draudze un bijušā uniātu Dievmates patvēruma draudze. Kā 1869. g. ziņoja pareizticīgais priesteris Haritons Gerbačevskis, daudzi, īpaši gados vecākie ticīgie, uzskatīja par grēku apmeklēt Svētā Gara baznīcu. Kā konstatēja pats priesteris, „apvienošana” pagaidām ir tikai nomināla,153 tomēr jau bija pagājuši 30 gadi. Svarīgs moments savas identitātes saglabāšanā bija orientācija uz rietumu, respektīvi, poļu kultūru un valodu, izmantojot to kā lūgšanas valodu.

Pats par sevi saprotams, ka gan valsts, gan Pareizticīgās baznīcas pārvaldes orgāni veica virkni pasākumu, lai agrākos uniātus ciešāk piesaistītu pareizticībai. Tieši ar šādu nolūku bijušās uniātu draudzes tika pakļautas nesen izveidotajai Rīgas pareizticīgajai bīskapijai. Rīgas ģenerālgubernators kņazs Suvorovs, pamatojot Sinodes oberprokuroram grāfam Protasovam šādu soli, atzīmēja, ka šo draudžu pakļautība Polockas bīskapam atgādina par viņu uniātu pagātni, bet ar pievienošanu Rīgas bīskapijai varēs panākt to ciešāku piesaistīšanu pareizticībai, un līdz ar to izzudīs minēto draudžu īpatnības.154  Ar šo laiku Sēlijas draudzēs sāka parādīties priesteri, Pleskavas un citu Krievijas garīgo semināru audzēkņi, kas bija pēc tautības krievi, un protams, nekāda ziņā nebija saistīti ar Ūnijas mantojumu. Visādi tika mēģināts ierobežot Romas-katoļu baznīcas ietekmi, aizliedzot celt katoļu dievnamus vai slēdzot jau esošos tajās vietās, kur dzīvoja daudz bijušo uniātu. Tā Pareizticīgās baznīcas vadība 1845. gadā panāca katoļu kapelu slēgšanu Lielbornē un Matulišķos, jo tās atradās bīstamā tuvumā Kaplavas draudzei, bet 1850-o gadu sakumā centās panākt katoļu baznīcas celšanas aizliegšanu Smelinā (tag. Lietuvas teritorija), jo blakus bija Hrščevas un Fabianovas draudzes.155 Vēl 1860-os gados Sēlijas pareizticīgie priesteri savos ziņojumos baznīcas priekšniecībai, lai pārtrauktu katoļu dievnamu apmeklēšanu no bijušo uniātu puses, piedāvāja slēgt tuvākas „latīņu” kapelas. Tā uz kādu laiku, pēc priestera Haritona Gerbačevska ziņojuma, bija slēgts dievnams Jaunbornē, kas atradās tuvu Kaplavas un Salienas draudzēm.156

Par svarīgu līdzekli pievēršanai pareizticībai un reizē pārkrievošanai, kas bieži vien bija saistītas, bija jākļūst draudzes skolām. Pēc Kurzemes gubernatora Pančenko viedokļa, ko viņš bija izteicis 1885. gadā, tieši skola un baznīca, darbojoties kopīgi, var kļūt par iedarbīgu ieroci vietējo iedzīvotāju iekļaušanai krievu valstiskajā organismā.157 Vēl 1844. gadā Ilūkstes klostera priekšnieks Porfirijs rakstīja Polockas bīskapam Vasīlijam par nepieciešamību ierīkot draudzes skolu Ilūkstē, lai vietējos ticīgos, ne tikai bijušos uniātus, bet arī vecticībniekus, tuvinātu pareizticībai, šajā skolā mācot ticības mācību un Pareizticīgas baznīcas dievkalpošanu.158 Īstenot šos plānus dzīvē izdevās tikai 19.gs. 2. pusē. 1868. gadā piecās kādreizējas uniātu draudzēs jau pastāvēja skolas, kurās mācījās 62 bērni ( 52 zēni un 10 meitenes).159 1880. gadā visās bijušas uniātu draudzēs bija izveidotas draudzes skolas, kurās mācīja krievu un slāvu (baznīcslāvu) valodas, aritmētiku, glītrakstīšanu, krievu vēsturi, dziedāšanu un ticības mācību. Skolas apmeklēja 110 bērni (94 zēni un 16 meitenes) no dažādam konfesijām. Tomēr 1880. g. ziņojumā Rīgas bīskapam Filaretam Sēlpils baznīcas iecirkņa (Зельбургское благочиние) priekšnieks (благочинный) Haritons Gerbačevskis atzīmēja, ka šo lauku draudžu ticīgie nezin Dieva baušļus un lūgšanas krievu valodā, un lieto poļu, tātad katoļu, lūgšanas grāmatas.160 Kā redzams skolas spēja aptvert tikai nelielo, pašu jaunāko, draudžu locekļu daļu, līdz ar to tās ietekme pagaidām bija ierobežota, un izpaudās, mainoties paaudzēm, jau nākama gadsimta sākumā.

Vēl viens svarīgs aspekts iekļaušanai pareizticīgā vidē, bija arī sakrālās telpas maiņa. Kā jau bija atzīmēts, šis process bija iesākts vēl Ūnijas likvidācijas sagatavošanas stadijā, un Kurzemes guberņā turpinājās pēc 1839. gada, bet 19. gs. 2 pusē tas ieguva jaunu dimensiju un bija saistīts ar jaunu baznīcu celšanu  veco, Ūnijas laikā celto, vietā (vai to pārbūvēšānu). Protams, tam bija arī objektīvs aspekts, jo bijušiem uniātu dievnamiem kas bija celti 19. gs. sakumā, vai pat 18. gs., bieži vien bija nepieciešams kapitālremonts. Bet komisijas kas apsekoja šis baznīcas 1870-os gados, savos atzinumos, kā papildu argumentu celtniecības darbiem minēja dievnama „katolisko raksturu”, un piedāvāja dažādus risinājumus, „lai piešķirtu baznīcai pareizticīgo izskatu”.161 Rezultātā līdz 19. gs. beigām tika nojauktas vecās un uzceltas jaunas draudzes baznīcas Fabianovā, Skrudalienā, Salienā un Kaplavā, bet parēji, Hrščevā, Jēkabpilī un Ilukstē, attiecīgi pārbūvētas.162 Tas pats liktenis sagaidīja senos, 18. gs. celtus, kādreizējus uniātu dievnamus Tartakā, Jakubovā (Ilgas muiža), Červonkā, kas bija Skrudalienas un Salienas draudzes filiālbaznīcas (приписные). Červonkas dievnama vietā pēc nojaukšanas uzstādīja krustu.163

Tomēr neskatoties uz visiem veiktajiem pasākumiem, vēl 20. gs. sākumā, tika konstatēta Ūnijas mantojuma saglabāšana bijušo uniātu draudžu vecākās paaudzes starpā, bet jaunā paaudze, kas tika audzināta skolās, pēc pareizticīgo priesteru ziņojumiem, bija jau pēc sava gara pareizticīga („по духу вполне православная”).164

Nobeigums

17. aprīlī 1905. gadā tika izdots ukazs par ticības brīvību Krievijas impērijā. Tas kļuva par robežšķirtni ilggadējam uniātu pretošanās periodam. Tie, kas saglabāja savu katolisko ticību, oficiāli būdami Pareizticīgas baznīcas locekļi, varēja pāriet Romas katoļu baznīcā, jo Uniātu baznīca joprojām palika aizliegta. Bet tie, kas zaudēja savu katolisko identitāti, asimilējas pareizticībā.

Sākotnēji no valdības puses netika doti kaut kādi noradījumi kādā kārtībā ir īstnojama šī pariešana, tāpēc katoļu bīskapi bija spiesti paši noteikt procedūru, kas paredzēja, ka ticīgie, kuri vēlējās pariet katoļticībā, rakstiski vērsās pie bīskapa, un pēc konsistorijas rīkojuma tika ierakstīti draudzes sarakstos. Tomēr valdība negribēja pieļaut šādas prakses pielietošanu un jau 1905. gada 15. augustā izdeva cirkulāru nr. 4628, kurš gan skaitījās īslaicīgs administratīva rakstura dokuments, bet patiesībā regulēja konversijas kartību līdz pat 1917. gadam. Cirkulārs paredzēja, ka gribētājiem pāriet no pareizticības citā konfesijā jāraksta iesniegumu gubernatoram, kurš nodod šo iesniegumu citas konfesijas vadībai mēneša laikā. Šis mēnesis deva iespēju pareizticīgajam priesterim pārliecināt ticīgo palikt pareizticībā. Gubernatora kompetencē nebija kaut kādas atļaujas došana, viņš pildīja tikai vidutāja lomu šajā procesā un veica reģistrāciju. Tomēr šī cirkulāra prasības katoļu garīdzniecība sāka pildīt tikai no 1908. gada beigām.165 Kad Kurzemes gubernators 1909. gadā februārī pieprasīja no Telšu Romas katoļu konsistorijas ziņas par ticīgajiem, kas viņa guberņā no 17. aprīļa 1905. g. pārgāja no pareizticības katolicismā, un pēc pārliecības bija katoļi, bet oficiāli skaitījās pareizticīgie, konsistorija atbildēja, ka viņai tādu datu neesot.166 Acīmredzot šeit parādījās ilgus gadus krājusies katoļu garīdzniecības neuzticība  impērijas vadībai, jo principā, pat pēc 1909. gada, kad impērijas konfesionāla politika kļuva stingrāka, valdība neapšaubīja notikušo pāriešanu, kas bija izdarīta bez cirkulārā minētas formalitātes ievērošanas, bet velējas tikai tās „likumīgu reģistrāciju”.167

Kopumā visā impērija no 1905. g. līdz 1916. g. no pareizticības katolicismā pārgāja 249818 cilvēki, kas bija galvenokārt bijušie uniāti. Vitebskas guberņā (1905.-1912.) tādu ticīgo bija 4831. Kā norāda vēsturnieks Pols Verts, šie dati ir tikai aptuveni,168 bet par Kurzemes guberņu ziņu nav. Tomēr šīs ziņas var atrast Sēlijas priesteru atskaitēs par viņam uzticēto draudžu skaitu. 1904. g.- 1905. g. sešās bijušajās uniātu draudzēs (Ilūkstes, Kaplavas, Salienas, Skrudalienas, Fabianovas un Htščevas) bija ap 4700 cilvēku, neskaitot militārpersonas (1904. g. – 4683, 1905. g. – 4665.).169 Bet 1908. gadā šis skaitlis ir sarucis līdz 3296 ticīgajiem. Nākamajos gados tas būtiski nav mainījies 1910. g. – 3261, 1914. g. – 3115. g.170 Šīs tendences sakrīt ar vēsturnieku atziņām, ka pāriešana pamatā notikusi uzreiz pēc ukaza izdošanas. Kopumā no 1905. g. līdz 1914. g. minēto draudžu ticīgo skaits samazinājās par aptuveni 1500 cilvēkiem, tātad gandrīz par vienu trešdaļu, kas ir ļoti daudz, ņemot vērā draudžu un reģiona lielumu. Protams, šai samazināšanai varēja būt arī blakus iemesli, piemērām ekonomiskie, tomēr šķiet pamatā tām ir tieši reliģiskie cēloņi. Arī pareizticīgie priesteri savās draudzes hronikās rakstīja par savu ticīgo pāriešanu katolicismā.171 Tas nozīmē, ka šis process bija pamanāms. Iespējams, šos datus var precizēt Telšu konsistorijas arhīvos. Kas attiecas uz Latgales situāciju, tad šeit katoļticībā pārgājušo skaitu var konstatēt ar mazāku precizitāti. Vēstures arhīvā ir saglabājušies dati par četrām bijušajām Latgales uniātu draudzēm Ludzas apriņķī (Vecslabadas, Lauderu, Brodaižu un Vertulovas) par 1898. gadu un 1914.-1915. gadam. Draudžu skaita samazināšanās bija par aptuveni 1000 cilvēku (1898. g. – 10765, 1914.-1915. – 9690 cilvēki).172 Ja šī samazināšanās bija saistīta ar 1905. g. ukazu, tādā gadījuma tas liecina, ka šeit dzīvojošie uniāti asimilējās pareizticībā ātrāk nekā Sēlijā. Protams jāceras, ka Latgalē uniātu pievēršana pareizticībai arī sākusies ātrāk, jau 18.gs. beigās.

Pirmais pasaules karš un tālākās politiskās kataklizmas bez šaubām ietekmēja cilvēku atmiņu, aizēnojot iepriekšējā gadsimta notikumus. Par to liecina kāds 1920-o gadu sākuma strīds jaundibinātājā Latvijas Republikā par 1815. gadā celto Kščevas (Hrščeva) kādreizējo uniātu baznīcu un zemi. Šī baznīca, starp citu, bija vienīgais bijušais lauku uniātu dievnams, kas netika nojaukts 19. gs. 2 pusē – 20.gs.sākumā, bet gan sagrauts Pirmā pasaules kara darbības rezultātā. Uz baznīcas zemi pretendēja gan vietējie katoļi, gan pareizticīgie. Patiesībā viņi visi lielākoties bija kādreizējie uniāti, bet interesanti, ka rakstot Republikas varas orgāniem ne vieni, ne otrie par to nerunā. Skaidrs, ka atcerēties par to pareizticīgajiem nebūtu šajā situācijā izdevīgi, viņu atmiņā Kščeva ir viena no vecam pareizticīgajām draudzēm. Bet arī katoļi rakstot vairākās prasībās, ka šis dievnams kādreiz piederēja viņiem, un bija atņemts pareizticībā „krievu valsts” laikos, noradot uz bijušo baznīcas ārējo izskatu un torņa krusta formu, nosaucot pat piedēja „ksendza” Kotlinska, uniātu priestera, uzvārdu, nemin ne vārda par savu uniātu pagātni.173 Tātad šajā laikā viņi jau apzinājās sevi vairs tikai par Romas-katoļiem vai pareizticīgajiem.

Atsauces un piezīmes

      1. Марозава С.В. Уніяцкая царква ў этнакультурным развіцці Беларусі (1596–1839 гады) / пад навук. рэд. У. М. Конана, Гродна: ГрДУ, 2001, с. 214.
      2. Jaunākā historiogrāfija 1054. g. konfliktu starp Romas pāvestu un Konstantinopoles baznīcas patriarhu neuzskata par reālas Baznīcas shizmas (šķelšanas) sākumu, attiecības starp Romas un Grieķu Baznīcu nebija pārtrauktas. Tas bija gadsimtu garumā iztiepts atsvešināšanas process, kas tikai 13. gs., pēc Konstantinopoles ieņemšanas (1204. g.) un Latīņu impērijas izveidošanas kļūst par reālo shizmu, jo pastāvēja divi Konstantinopoles patriarhi — latīņu un grieķu. Bet šie procesi bija atšķirīgi pārējās Austrum- un Dienvideiropas baznīcās, kas bija vēsturiski (un arī kanoniski) saistītas ar Konstantinopoles baznīcu. Jāņem vērā, ka šiem atsvešināšanas procesiem ir gan kultūrvēsturisks un psiholoģisks, gan kanonisks (juridisks) aspekts. Kas attiecas uz Kijevas Metropoliju, kura pirms savas galīgās un kanoniski noformētas sadalīšanas, ko veica pāvests Pijs II 1458. gadā, aptvēra gan Lietuvas, gan Maskavas valsts eparhijas (diecēzes), tad Romas pāvests Pijs XII savā apustuliskajā vēstījumā Krievijas tautām Sacro vergente anno (1952. g.) konstatē, ka: „katrā gadījumā līdz pat 1448. g. nav publisku dokumentu, kas liecinātu, ka jūsu baznīca ir atdalīta no Apustuliskās Katedras’’. Par Kijevas Krievzemes attiecībām ar Romu sk.: Таубе М. Рим и Русь в до-монгольский период // Покров. Альманах российских католиков, Москва, 1999, № 3, C. 17-44; kā arī jaunākos krievu vēsturnieku Aleksandra Nazarenko un Borisa Florji (Борис Николаевич Фло́ря) pētījumus. 1448. g. Maskavas kņazs Vasīlijs II noraidot Florences ūniju (1439. g.) starp Romu un Grieķu baznīcu un ignorējot Konstantinopoles patriarhu, ieceļ par Kijevas metropolītu bīskapu Jonu. No kanoniska viedokļa tas bija shizmatisks akts, jo bija dzīvs likumīgais Kijevas metropolīts kardināls Izidors. Tādējādi 1448. g. faktiski izveidojās Maskavas baznīca, apvienojot senās Kijevas Metropolijas eparhijas, kuras atradās Maskavas valstī. No 1461. g. Maskavas baznīcas galva sāka saukties par Maskavas metropolītu. Savukārt Kijevas Metropolijas eparhijās Lietuvas valstī (tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās) Florences ūnija nekad formāli nebija noraidīta. Sk.: Дмитриев М.В. Между Римом и Царьградом: генезис Брестской церковной унии 1595-1596 г.г.. Москва: МГУ, 2003, с. 264. Kā atzīmē daži ukraiņu vēsturnieki, mums nav 15.-16. gs. dokumentu, kas norādītu uz Kijevas baznīcas šķelšanos ar Romu. Kijevas Metropolijas bīskapi pirms Brestas notikumiem un Brestas koncila laikā regulāri atsaucās uz Florences ūniju. Tas ļauj 1596. g. notikumus uzskatīt par vienotības atjaunošanu, aktualizēšanu starp Kijevas Metropoliju un Romu. Sk., piem.: Великий А. З лiтопису христианскоi Украiни. Рим-Львiв, 1999, Т.3, с. 164., Гудзяк Б. Киевская иерархия, Константинопольский Патриархат и уния с Римом.//400 лет Брестской церковной унии. Сборник материалов международного симпозиума. Неймеген – Москва, 1998, C. 29-59., šajā rakstā ir plašā historiogrāfija par Brestas notikumiem.
      3. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 111.,129. lpp. Tomēr arheoloģiski šīs baznīcas eksistēšana pagaidām nav pierādīta. Sk.: Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.-13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti, 725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29.- 44. lpp.
      4. Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.- 13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti, 725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29. - 44. lpp.. Jautājumā par Austrumu kristietības izplatīšanu Latvijas teritorijā vēsturniekiem ir atšķirīgie viedokļi. Vieni uzskata, ka arheoloģiskais materiāls un valodnieku atzinumi liecina par zināmu austrumu kristietības izplatīšanos galvenokārt starp latgaļiem un sēļiem. Sk. piem., Mugurēvičs E. Kristietības misija Baltijā un krustkaru sākums / Indriķa hronika. Priekšvārds, Rīga: Zinātne, 1993, 8.-10.lpp., citi noliedz austrumu kristietības izplatību Austrumlatvijā 11.-13. gs. sākumā, uzskatot, ka šī kristietība varēja ietekmēt vietējos iedzīvotājus un viņu valodu vienīgi no Rīgas Krievzemes tirgotāju baznīcas, kura pastāvēja no 13. gs. līdz 17. gs.sākumām. Sk. Šterns I. Pareizticība Senlatvijā // Latvijas vēsture, 1996, nr.5(24), 70.-72. lpp. Savukārt pareizticīgie autori (piem., Antonijs Pommers) Latvijas laikā savos vēsturiski populārajos rakstos, gribēdami pierādīt „pareizticības” seno vēsturi Latvijas teritorijā, apgalvoja, ka 11.-13. gs. bija ne tikai „pareizticīgas” baznīcas un draudzes, bet arī priesteri no vietējiem iedzīvotājiem. Šādiem rakstiem ir nevis zinātnisks, bet drīzāk propagandisks raksturs. Sk.: Гаврилин А. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига: Филокалия, 1999, с. 9.
      5. Priede A. Latvijas pirmajai diecēzei – Ikšķiles bīskapijai 820 / Svētais bīskaps Meinards un Karmela klosteris Ikšķilē, Ikšķile, 2011, 28.-34. lpp.
      6. Latīņu avotos Krievzemes iedzīvotājus sauc par rutēņiem (rutheni), bet slāvu avotos – русин, vai daudzskaitlī русь vai русьcкые. Nav korekti Kijevas Krievzemes iedzīvotājus saukt par krieviem, jo mūsdienas ar šo etnonīmu no 1920-iem gadiem apzīmē Krievijas Federācijas pamattautu.
      7. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 171.lp.
      8. Sk., piemēram: Назаренко А. В. Древняя Русь на международных путях: Междисциплинарные очерки культурных, торговых, политических связей IX- XII вв.. Москва: Языки русской культуры, 2001, 784 с.
      9. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 47.- 49. lpp.
      10. Tur pat, 315 lp.. Avotā minēti rutheni, kas varētu būt nevis etnisks, bet baznīctiesisks apzīmējums. Sk.: Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.-13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti,725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29.- 44. lpp.
      11. Jaunākajos pētījumos ir ziņas par vēl divām slāvu tirgotāju baznīcām Livonijas laikā, proti, Cēsīs un Koknesē. Sk.: Caune A., Ose I. Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12.gs. beigas-16.gs. sākums. Enciklopēdija. Rīga.: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010, 132.-135., 169.-170.lpp.
      12. Selart A. Schismatiker, Vereinigung der Kirchen und das Geld. Livland und die Union von Florenz (1439) Zeitschrift für Historische Forschung: Vol. 36, No. 1, 2009, p. 1-31.
      13. Tur pat.
      14. Инфантьев В. Грамоты полоцких Владык как источник сведений о православных священниках в Риге на протяжении XV и первой трети XVI веков. //http://www.russkije.lv/ru/pub/read/boris_infantjev_nauchnie_statji/ (26.08.2015.)
      15. Окружное послание митрополита Исидора // Флоря Б.Н. Исследования по истории Церкви. Древнерусское и славянское средневековье. Сборник., Москва: Православная энциклопедия, 2007, c. 397.
      16. Sīkāk sk.: Флоря Б.Н. Исследования по истории Церкви. Древнерусское и славянское средневековье. Сборник., Москва: Православная энциклопедия, 2007, С.436
      17. Caune A., Ose I. Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12.gs. beigas-16.gs. sākums. Enciklopēdija. Rīga.: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010, 321.-325.lpp. Literatūrā ir minējumi, ka Daugavas labajā krastā Kārļa vārtu tuvumā (aptuveni tagadējas Rīgas autoostas vietā) 1754.-1773. g. pastāvējusi uniātu Sv. Nikolaja baznīca baltkrievu tirgotāju un plostnieku vajadzībām. Par šo uniātu baznīcu rakstīja arī J. Broce komentējot savu 1786. g. Sv. Trīsvienības baznīcas (Klīversalā, Daugavas kreisajā krastā) zīmējumu. Arī šī baznīca, celta 1779.-1780. g., sākotnēji bija domāta baltkrievu uniātiem, un to līdz 1812. g. apkalpoja priesteri no Baltkrievijas. Vēl ilgi pēc tam, kad uniātu Rīgā vairs nebija, šo baznīcu sauca par „baltkrievu” un „uniātu”. Sk.: Apine Ilga, Volkovs Vladislavs. Slāvi Latvijā. Etniskas vēstures apcerējums. Rīga: IU Mācību apgāds, 1998., 80.lpp. Tas, ka varēja eksistēt baltkrievu uniātu baznīca 18.gs. 2 pusē netieši apstiprina īpaši aktīvie tirdznieciski sakari starp Rīgu un Baltkrievu pilsētām (piem., Vitebsku) šajā periodā. Sk.: Левко О.Н. Торговые связи Витебска в 10.-18. вв.. Минск: Наука и техника, 1989, с. 80-81.
      18. Тарас А. Войны Московской Руси с Великим княжеством Литовским и Речью Посполитой в XIV-XVII веках. Москва-Минск: АСТ-Харвест, 2006, с. 677.
      19. Baltkrievu vēsturnieks Saganovičs raksturo šo karu kā lielāko katastrofu Baltkrievijas vēsturē, jo tika zaudēts ap 53% iedzīvotāju karadarbību un deportāciju rezultātā, Maskavai realizējot amatnieku un dažādu speciālistu izvešanu. Daudzas pilsētas, pilis un saimniecības bija pilnīgi izpostītas. Šīs intervencijas sekas bija jūtamas arī nākošajos gadsimtos. Sk. Сагановiч Г. Невядомая вайна:1654-1667 // http://jivebelarus.net/history/gistografia/unknown-war-1654-1667.html (28.08.2015.)
      20. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. Raksta autors patiesībā bija grāfs M. Gižickis, šis poļu aristokrātu dzimtas pārstāvis dzīvoja Podolijā un Voliņā (tag. Ukrainā), tāpēc, acīmredzot, paņemts pseidonīms Woliniak.
      21. Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LNA LVVA), 7469.f.,1.apr.,155.l.; Тайван Л. По Латгалии. Москва: Искусство, 1988, с. 26-28.
      22. Sergejs Saharovs (1880-1954) – Pareizticīgās baznīcas vēsturnieks, baltkrievu folklorists, etnogrāfs un pedagogs. No 1935. g.līdz 1938. g. pēc Latvijas Pareizticīgas baznīcas sinodes uzdevumā vāca ziņas par Pareizticīgas baznīcas vēsturi Latvijā. Grāmatu Рижские православные архипастыри за сто лет (1836—1936) (1937) un Православные церкви Латгалии (1939) autors. Saharova savāktie materiāli glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
      23. LNA LVVA,7469.f.,1.apr.,154.l.,5.lp..
      24. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157a.l.,5.lp.
      25. Draudzes arhīvos glabājas ziņa par muižnieka fon Veisenhofa 1751. g. zemes dāvinājuma aktu baznīcas klēra uzturēšanai. Tomēr, nav skaidrs vai dāvinājums attiecas uz uniātu, vai latīņu rita klēru, jo, saskaņā ar 1761. g. vizitācijas dokumentiem, Poļu Livonijā bija tikai viens uniātu priesteris Lauderos. 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstā skaitījās Pasienes draudzes filiālbaznīca, kas nodota uniātu priestera aprūpei. Sk. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. 1795. g. baznīca bija atņemta pareizticībā. Pēdējais Brodaižu uniātu draudzes priesteris Ļevs Obuhs uzturējās Bukmuižā un Kaunatā, vēlāk kalpojis Lauderos. Sk. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.; LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
      26. Nav zināms, kad uzcelts dievnams un izveidojās draudze, katrā ziņā, ne vēlāk par 1783. g., jo eksistējušas šī gada metrikas grāmatas. Kādu laiku Vertulovas uniātu draudzei nebija sava dievnama, jo tas esot sabrucis, un draudzes prāvests kalpoja Bukmuižas baznīcā. 1826. g. tika uzcelta jauna baznīca, kuru nomainīja 1866. g. celtais pareizticīgais dievnams. Sk.: LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.; Svilāns J. Latvijas Romas katoļu baznīcas un kapelas, Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 48.–52. lpp.
      27. Dievnama celšanas un draudzes dibināšanas gads nav zināms. 1758. g. bīskapa Ostrovska pārskatā Lauderos ir katoļu kulta vieta, bet uniāti nav minēti. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. Tomēr jau 1761. g. vizitācijas dokumenti atzīme uniātu priesteru klātbūtni Lauderos. Baznīca, kā jau vairums lauku uniātu baznīcas bija no koka, tā bija celta ar muižnieka Kublicka atbalstu. Sk.: LNA LVVA, 7469.f., 1.apr., 157.l.; LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
      28. Vecslabadā jau 1710. g. pastāvējusi Pasienes dominikāņu kapela, arī 1758. g. pārskatā tā pazīstama kā katoļu kulta vieta. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. Kad dievnams nonāk uniātu rokās un izveidojas uniātu draudze, nav zināms. Iespējams, tas notika 18. gs. vidū. Eksistējušas draudzes metrikas grāmatas no 1798. g. Sk.: LNA LVVA, 7469.f., 1.apr., 157.l.
      29. Kāda katoļu svētvieta Bukmuižā bija jau 1710. g. Bukmuižā dievnams minēts arī 1750. gada baznīcu sarakstā, savukārt 1751. gadā zināms, ka bīskaps te atļāvis noturēt svēto Misi. Ar 1759. gadu datēts Jana Augusta Hilzena Dagdā rakstīts dokuments par Bukmuižas prezbitera pienākumiem un nodrošinājumu, kurā minēts, ka Bukmuižā ceļama jauna baznīca. 18. gs. 2. pusē Bukmuižas dievnamu izmantoja abu ritu katoļi. Bukmuižā reizē nozīmēti divi prāvesti: katoļiem prāvests no jezuītu misijas Dagdā, bet uniātiem – no Polockas. Saharovs uzskatīja, ka 1829. g. uzbūvētā Romas katoļu baznīca uzcelta bijušā vecā uniātu koka dievnama vietā. Tomēr jezuītu tēvs Mārtiņš Heikings vēl 19. gs. sākumā dokumentāri pierādīja, ka baznīca no seniem laikiem piederējusi Romas katoļiem, bet ne uniātiem. Sk.: Svilāns Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas un kapelas, Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 48.–52. lpp.; LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.
      30. Baltkrievu vēsturnieka, uniātu baznīcas vēstures pētnieka Denisa Liseičikova elektroniska vēstule 29.11.2015.
      31. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
      32. Pirmajā uniāti Latgales teritorijā nav minēti, bet otrajā minētas Brodaižu, Bukmuižas, Lauderu un Riebiņu filiālbaznīcas, kuras apkalpoja uniātu priesteri. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
      33. LNA LVVA, 96.f., 1.apr., 10150. l., 4. lpp.
      34. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l
      35. Марозава С. Сваёй веры ламаць не будзем…»: Супраціў дэўнізацыі ў Беларусі (1780 – 1839 гады). Гродна: ЮрСаПрынт, 2014, c. 37.-39.
      36. Tur pat, c. 39.-50.
      37. Piemēram, Minskas guberņā 1799. g. bija 41 uniātu priesteris, kas palika bez savām draudzēm, jo tās bija atņemtas pareizticībā. Kopā ar ģimenes locekļiem tie bija 195 cilvēki, 16 ģimenēm nebija nekāda īpašuma. Sk.: Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг.. Мінск: Медысонт, 2011, с. 127.
      38. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
      39. Лісейчыкаў Д. Святар у беларускім соцыуме: прасапаграфія ўніяцкага духавенства 1596-1839 гг.. Мінск, 2015, c. 39.
      40. Щавельский Г. Последнее воссоединение с Православной церковью униатов Белорусской епархии (1833-1839 г.г.). С.-Петербург, 1910, с. 286.-293.; Марозава С. Сваёй веры ламаць не будзем…»: Супраціў дэўнізацыі ў Беларусі (1780 – 1839 гады). Гродна: ЮрСаПрынт, 2014, c. 164.-166.; Радван М. Пратэст унiяцкага духавенства (1834–1839)// http://media.catholic.by/nv/n13/art6.htm (25.10.2017.)
      41. LNA LVVA, 7469.f.,1.apr., 157.l.
      42. Kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latgalē. – Rīga: Zinātne, 1994, 130.-134.lp.
      43. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 79.l., 18.op.lp., 24.lp., 40.op.lp., 43.op.lp.
      44. Tur pat, 19.op.lp.
      45. Neskaidra ir šī slobodas izcelšanas vēsture. Literatūrā tiek apgalvots, ka jau 16. gs. tur apmetas „krievu” plostnieki-loči un tirgotāji. Sk.: Cапунов А. Река Западная Двина. Историко-географический обзор. Витебск, 1893, с.471-472. Ja tas atbilst patiesībai, tie nebija nekādi „krievi” mūsdienu izpratnē, bet gan rutēņi (русины), acīmredzot no Polockas, Vitebskas un Smoļenskas. Tādā gadījuma daži no viņiem jau 17. gs. sākumā varēja būt uniāti. Tomēr slobodas izvēršanās acīmredzot saistīta ar vecticībnieku un bēgļu no Lietuvas lielkņazistes parādīšanos 17. gs. 50.-60.-os gados. Etniskā ziņā vairums iedzīvotāju, izņemot vecticībniekus, drīzāk jāsauc par „baltkrieviem”.
      46. Pareizticīgie autori attiecina šo hercoga Jēkaba privilēģiju tikai uz „krievu pareizticīgiem” balstoties uz privilēģijas vārdiem, ka tā tiek dota „kopienai kas sastāv tikai no krievu, nevis vācu, vai citām mūsu tautām” (LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 9.op.lp). Jautājums, ka interpretēt šo vārdu „krievi”. Privilēģijas poļu tulkojumā lietots vārds „ruski” ( LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l., 86.lpp.), bet tas nozīme nevis krievus, bet Žečpospoļitas „ukraiņus” un „baltkrievus”, jo krievus sauca par moskovītiem, Maskavas tautu. Faktiski tajā laikā ar metaetnonīmu „krievs” (русiн, рускi) bieži vien sauca gan ukraiņus un baltkrievus, gan tagadējos krievus, bet Žečpospoļitā un arī citur Eiropā attiecībā uz Maskavas „krieviem” lietoja politonīmu moskovīts. Sk. Храпачевский, Р.П. Русь, Малая Русь и Украина: происхождение и становление этнонима // Российские и славянские исследования: Сб. науч. статей. Вып. 1, Минск, 2004, с. 34–43.; Марозава С.В. Уніяцкая царква ў этнакультурным развіцці Беларусі (1596–1839 гады) / пад навук. рэд. У. М. Конана, Гродна:ГрДУ, 2001, с. 225. Tālākie privilēģijas vārdi atklāj šīs kopienas konfesionālo raksturu. Privilēģija dota „Romas katoļu, grieķu un krievu ticību” pārstāvjiem (LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 9.op.lp). Iespējams ar „krievu ticību” tiek domāta vecticība. Bet par „grieķu rita”, „grieķu likuma” ticīgiem bieži sauca uniātus. Gan uniātu svētā Nikolaja baznīcas celšana, gan vēlākā Jēkabpils baziliāņu klostera dibināšana pamatojas uz hercoga Jēkaba privilēģijas, par ko liecina vizitācijas dokumenti. Sk.: LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l.,86.lpp.; 6550.f., 1.apr., 302.l., 11.op.lp. Daži autori pat uzskata, ka šī privilēģija attiecās vienīgi uz uniātiem, un tikai vēlāk parādījušies neuniāti (pareizticīgie) un 1761. gadā apelācijas kārtā no hercoga tiek panākts apstiprinājums, ka par „grieķu ticīgiem” jāsaprot arī pareizticīgie. Sk.Woliniak.Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.; Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914., s.1. Tomēr 1713. g. ziņojumā nuncijam Polijā kardinālam Odešalco (Odeschalco) par reliģisko stāvoklī Livonijā 1712. gadā atzīmēts, ka Jēkabpilī (dokumentā Krustpilī) ir pareizticīgs dievnams ar diviem mūkiem (monachi schismatici). Sk.: LNA LVVA, 6894.f., 1.apr., 107.lpp.; Pareizticīgo klātbūtne un viņu dievnams minēti arī 1710. un 1715. g. avotos. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. Tātad vismaz no 17.gs. sakumā pareizticīgiem Jēkabpilī bija sava baznīca, un acīmredzot viņi šeit dzīvojuši jau pirms tam.
      47. LNA LVVA, 7363.f., 5.apr., 237.l., 420.lp.; Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
      48. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 460. lp.
      49. Iespējams, ka Jēkabpils baziliāņu mūki, ņemot vērā situāciju, celebrēja arī latīņu ritā, jo pēc 1939. g. klostera apraksta, starp liturģiskām drēbēm, atzīmētas arī vecas, vairs nelietojamas „latīņu rizas” (acīmredzot ornāti). Sk. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 8.op.. Šī prakse oficiāli netika veicināta no Baznīcas varas puses, bet realitātē pastāvējusi tajās vietās, kur latīņu katoļiem nebija savu priesteru. Tas attiecās galvenokārt uz ordeņa Lietuvas provinci, kurā ietilpa Baltkrievijas un Lietuvas (arī Latvijas) teritorijas. Starp baziliāņu mūkiem daudzi paši bija dzimuši un audzināti latīņu ritā. Pēc 1780-to gadu datiem Lietuvas ordeņa provincē tādu bija vairāk nekā puse. Sk.: Гуцуляк Л.Д. Божественна Лiтургiя Йоана Золотоустого в Киiвськй митрополii пiсля Унii з Римом (перiод 1596-1839 рр.). Львiв: Свiчадо, 2004, c. 52.,119. Pastāvēja arī cita prakse, kad grieķu rita priesteri Svēto Komūniju Romas katoļiem pasniedza latīņu ritā. Ir zināms, ka Jēkabpils baziliāņi bija ņēmuši komunikantus no Ilūkstes. Sk.: Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. 19. gs. 30-o gadu sākumā uz Jēkabpili brauca tēvi lazaristi no Ilūkstes (Congregatio Missionis, šo kongregāciju 17. gs. nodibināja svētais Vincents no Paulas, pēc jezuītu ordeņa slēgšanas 1773. g. lazaristi tika aicināti viņu vietā), lai apkalpotu pilsētas latīņu rita katoļus. Savām vajadzībām viņi izmantoja Jēkabpils uniātu klostera kapelu. Laikā kad 1830.-to gadu otrajā pusē tika gatavota Ūnijas likvidācija, šāda prakse bija aizliegta. 1837. gadā lazaristu tēvs Matejs Miškievičs izveidoja Jēkabpilī latīņu rita kapelu un organizēja regulārus dievkalpojumus. Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914, s.10.-11.
      50. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l.
      51. Кое-что из прежних занятий Псковского и Порховского епископа Павла. Псков: Славянская типография, 1872, с.78-79. Bīskaps Pāvils Dobrohotovs (1814-1900) bija viens no galvenā Ūnijas likvidatora bīskapa Jāzepa Semaško līdzgaitniekiem, tajā pat laikā viņu interesēja Uniātu baznīcas, īpaši baziliāņu ordeņa, vēsture. Bīskapa Pāvila savāktajā kolekcijā (pašlaik glabājas Krievijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūtā Pēterburgā) atrodas unikāli materiāli par šo tēmu.
      52. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 2.-6. lpp.
      53. LNA LVVA, 7363.f., 5.apr., 237.l., 420.lp.
      54. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 10.lp.
      55. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
      56. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 420.lp.
      57. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 453.,457. lp.
      58. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. Pēc 1761. g. vizitācijas datiem Jēkabpils parafijā, tātad visā draudzes teritorijā (pilsētā un laukos), bija 4000 ticīgo, bet pašā Jēkabpils pilsētā, pēc 1790. g. vizitācijas dokumentiem, dzīvoja 400 latīņu un 200 grieķu rita katoļu. Sk. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 14.-15.lp.; 4038.f., 2.apr., 2218.l., 87.lp.
      59. Woliniak.Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
      60. 1820-os gados baznīcas ēkai bija nepieciešams steidzams remonts, ko 1829. g. konstatēja komisija Kurzemes dekāna un Ilūkstes klostera priekšnieka sastāvā. Bet pēc vietēja arhitekta aprēķiniem remontam bija vajadzīgi divi tūkstoši sudraba rubļu. Klosterim tādu līdzekļu nebija, tāpēc 21 Baltkrievijas klosteriem bija noteikts nodot konkrētu sumu Jēkabpils klostera kompleksa remontam. Tomēr naudas vākšana ieilga un līdz 1839. g. bija veikti tikai neatliekamie darbi. Šo jautājumu par klosteru remontu mēģināja risināt jau Pareizticīgā baznīca līdz pat 19. gs. 50-iem gadiem. Sk. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l.,29.-30.lp.
      61. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l., 87.lp.
      62. 1839. g. Jēkabpils uniātu klostera aprakstā minēta svētā Nikolaja kapela, kas atrodas pie tirgu, un no kurienes notiek mirušo izvadīšana. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 9.op.lp.
      63. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 24.op.lp.
      64. Кое-что из прежних занятий Псковского и Порховского епископа Павла. Псков: Славянская типография, 1872, с.73.
      65. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
      66. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 24.op.lp.
      67. Viļņas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu nodaļa, F3-993, fol. 107.-118.
      68. 1839. g. pēc Ūnijas likvidācijas baznīca un klosteris oficiāli kļūst pareizticīgo, bet 1921. g. baznīca tika nodota Ilūkstes Romas katoļu draudzei un ir saglabājusies līdz mūsdienām.
      69. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 17.l., 14.-15.lp.
      70. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 14.-15.lp
      71. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 67.l., 67.lp.,72.lp.; tēvs Marciāns Cibulskis pildīja arī Jēkabpils uniātu draudzes prāvesta (paroha) pienākumus. Ir interesanta liecība par baziliāņu mūku darbību starp luterticīgiem latviešiem. Tā 1836. gadā Jēkabpils baziliāņu klostera priekšnieks Aleksandrs Voinovskis, labi pārvaldot latviešu valodu, pēc latviešu luterticīgo zemnieku pieprasījuma, veica ekzorcismus, svētīja mājas, lopus, dodot arī citas svētības, pretī saņemot pārtikas produktos. Tiesā to viņš esot darījis nevis katoļu misijas nolūkā, bet lai sagādāt uzturu klosterim. Sk.: LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 297., 12.lp. Tomēr tas liecina par komunikāciju starp uniātu tēviem un latviešu zemniekiem.
      72. Кое-что из прежних занятий Псковского и Порховского епископа Павла. Псков: Славянская типография, 1872, с.76.
      73. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 65.lp.
      74. Henryk Litwin. Katalog alumnov seminarium papieskiego w Wilnie 1582-1798.Czesc II / Przeglad Wschodni, t.IX, z.2 (34), s.301.-377.
      75. Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг..Мінск: Медысонт, 2011, с. 45.
      76. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 11.lp.,24.lp.
      77. Plenne V.Fr. Jēzus biedrības darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā (16. gs. beigās — 19. gs. sākumā) // Latvijas Arhīvi, Nr.1, 2002, 24.-36.lpp.
      78. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 15.lp.
      79. Archiwum Państwowe w Lublinie, zespół nr. 95, sygnatura nr. 143, 19.-22. a.
      80. Engelsberga ir tagadējā Priedaine – Krāslavas priekšpilsēta Daugavas kreisajā krastā. 1916. gada kartē tā saukta par Pristaņu. To apliecina arī Jana Juzefa Jalovecka raksts par Varnaviču draudzi, kas tika iespiests 1870. gados avīzē Przeglad Katolicki. Tajā viņš norāda, ka par Engelsbergu pārdēvētā Borhu sloboda (borchowska sloboda) viņa laikos veido Krāslavas priekšpilsētu no Kurzemes puses. (LU Teoloģijas fakultātes doktoranta Reiņa Norkārkla elektroniskā vēstule 30.11.2016.)
      81. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l.,65.lp. Pēc ziņām, ko sniedz 19. gs. garīdznieku atskaites, Fabianovā dievnams bija uzcelts 1743. gadā, Salienā 1760. gadā un Červonkā 1769. gadā (citviet uzradīts 1756. g.). Baznīcas uzceltas, pateicoties vietējo muižnieku Molu, Engelhartu un Felkerzāmu dotiem līdzekļiem. Sk.: LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 54.l., 203.lp., 213.lp.,226.lp.; 53.l., 168. lp..
      82. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l.,71.lp.
      83. Tur pat, 65.lp., 71.lp., 87.lp.
      84. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 54.l., 206.op.lp.
      85. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
      86. kapelu Matulišķos 1845.g. slēdza kā Romas katoļu dievnamu. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 26.l., 45.lp.
      87. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 85.l.
      88. Nav precīzi zināms, kad Jēkabpilī paradās pareizticīgie mūki (sk. 44 atsauci) un bija uzcelts svētā Gara klosteris. Literatūrā kā celšanas gads minēts 1703. g., bet šis gads avotos paradās atsaucoties uz klostera kapelas antiminsa (bīskapa iesvētīta zīda vai linu drēbe, kur iešūtas svēto relikvijas) svētīšanas datumu. Sk. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 54.l., 195.lp. svētā Gara baznīcas metrikas grāmatas saglabājušās tikai no 1800. g. Sk.: LNA LVVA, 232.f., 1.apr., 149.l. Blakus svētā Gara baznīcai 1774. g. par klostera līdzekļiem bija uzcelta akmens svētā Nikolaja baznīca. Sk.: LNA LVVA, 4754.f., 2.apr.,54.l.,195.lp.
      89. LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 143.l., 88. lp. Pēc pareizticīgo mūku stāstītā, uniātiem Jēkabpilī bija vairāk nekā 100 māju (дворов), bet pareizticīgiem ne vairāk ka 20. Sk.: LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 142.l., 35.lp.
      90. В том такожде необходимая нам нужда есть дабы базилианов униатов из Якобштадта возможно удалить, а вместо оных по силе прежняго привелея княжеского римлян иного закона, притом же костел учреждены быть могут, того ради, что нашей религии русской народ до римских оплатков никогда не склонится, в чем лучшая спокойность нам может быть, понеже они базилиане униаты ежели впредь будут, то лукавством своим и остаток греко-российских людей превратят до проклятой Унии своей и отнюдь ненадежно нам спокойствия с ними иметь” Sk.: LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 33.lp. Interesanti, ka pareizticīgie mūki bija gatavi sadzīvot ar Romas katoļiem, jo latīņu rits nevarēja piesaistīt krievus. Bet Ūnija tiek vērtēta, ka drauds pareizticībai tieši rita līdzības dēļ.
      91. Rakstot, ka baziliāņu mūki „дерзают безстыдно и безбоязнено письменными пашквилями неучтиво ругать превысочайшее имя и престол ея императорского величества”. Sk. LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 33.lp.
      92. Кое-что из прежних занятий Псковского и Порховского епископа Павла. Псков: Славянская типография, 1872, с.88.
      93. Великий А. З лiтопису христианскоi Украiни. Рим, 1975, Т.7., c.121-125.
      94. Katrīnas II rīkojums Minskas ģenerālgubernatoram Tutolminam. Sk.: Полное собрание законов Российской империи с 1649.г., 1830, Т. 23, с.509.
      95. Гаврилин А. Очеркии стории Рижской епархии.19 век. Рига: Филокалия, 1999, с.18.-19.
      96. Šīs princips bija formulēts vēl 17. gs. Maskavas koncila laikā (1666. g.), kad par baznīcas uzdevumu tiek uzskatīta Maskavas valsts paplašināšana: „да разширяется православием в род и род богохранимое российское царство”. Sk.: Федорiв Ю. Iсторiя Церкви в Украiнi. Львiв: Свiчадо, 2001, с.221.
      97. Strods H. Latvijas Katoļu Baznīcas vēsture. 1075-1995. Rīga, 1996, 198. lp.
      98. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr.,54.l., 209.lp., 225.lp.
      99. Tur pat, 630.f., 2.apr.,280.l., 2.-15.lp.
      100. Tur pat, 6550.f., 1.apr.,10.l., 2.-3.lp..1834.g. jau bija izveidota pareizticīga draudze Liepājā. Sk.: Tur pat, 6550.f., 1.apr.,1.l., 3.-4.lp.
      101. Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг..Мінск: Медысонт, 2011, с. 45-47.
      102. Великий А. З лiтопису христианскоi Украiни. Рим: Видавництво оо. Василiян, 1975, Т.7, с. 253.
      103. LNA LVVA, 630.f., 2.apr.,280.l., 2.-15.lp.
      104. Tur pat.
      105. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 53.l., 14.-15., 17., 25.-26., 29., 33.-34., 38.lp.
      106. Kopējais uniātu skaits Latvijas teritorijā, Latgalē un Kurzemes guberņā, ņemot vērā augstāk noradītos skaitļus, bija apmēram 10000 -12000 ticīgo. Salīdzinājumam, 1855.gadā Kurzemes guberņā  dzīvoja 3609 vecticībnieki. Sk.: Ante K. Kurzemes guberņas kristīgās draudzes 19. gs. otrajā pusē:  konfesionālisma iezīmes. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultāte,  2011, 110.lpp.
      107. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 53.l., 14.-15., 17., 25.-26., 29., 33.-34., 38.lp.
      108. Гуцуляк Л.Д. Божественна Лiтургiя Йоана Золотоустого в Киiвськй митрополii пiсля Унii з Римом (перiод 1596-1839 рр.). Львiв: Свiчадо, 2004, c. 115 -116.
      109. Tomēr ne ar veco nosaukumu Kijevas, Galīcijas un visas Krievzemes metropolīts, bet gan visu Grieķu-unītu baznīcu Krievijas impērijā metropolīts.
      110. LNA LVVA, 1.f., 5.apr., 3952.l, 30.op.lp.
      111. LNA LVVA, 6550.f., 1. apr.,23.l., 2.lp.
      112. LNA LVVA, 6550.f., 1. apr., 15.lp., 53.op.lp.
      113. Уния в документах. Сборник./ сост. В.А.Теплова и др., Минск, 1997, с. 56.
      114. Полное собрание законов Российской империи с 1649.г.
      115. 18. gs. beigās 80% baltkrievu zemnieku, daļa pilsētnieku un mazās un vidējās muižniecības (šļahtas) bija uniāti. Sk. Марозава С. Дзейнасць уніяцкай царквы ў кансалідацыі беларускага народа // Беларуская нацыянальная ідэя: Матэрыялы міжнароднай навукова-практычнайканферэнцыі, 18-19 красавіка 1999, г. Гродна / Падрэд. А.Астроўскага, В.Санько., Мінск, 2000, С. 213-222.
      116. LNA LVVA, 2728.f., 2. apr., 267.l., 357-362.lp.; Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914. –s.10.-11.
      117. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 421.l., 15.-16.lp.
      118. LNA LVVA, 7363.f., 4.apr., 88.l.
      119. Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг.. Мінск: Медысонт, 2011, с.93.
      120. LNA LVVA, 1.f., 10. apr., 333.l., 1.-3. lp.
      121. LNA LVVA, 1.f., 12.apr., 772.l., 1.-3.lp.; 96.f., 1.apr., 10592.l., 1.-2.lp., 4.-5.lp.
      122. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 290.l., 1.-5.lp.
      123. Морозова С.В. Сопротивление деунизации в Беларуси (1833-1839 гг.): новые источники// Современные проблемы изучения истории Церкви. Международная научная конференция: Тезисы докладов, Москва: Исторический факультет МГУ им. М.В.Ломоносова, 2011. С. 155-158.
      124. Уния в документах. Сборник./ сост. Теплова В.А. и др., Минск: Лучи Софии, 1997, с.59.
      125. Чистович И.А. Пятидесятилетие возсоединения с Православной церковью западно-русских униатов. Обзор событий возсоединения в царствование императора Николая I., Санкт-Петербург, 1889, C.64
      126. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 2.l., 444.-446.lp.
      127. Радван М. Пратэст унiяцкага духавенства (1834–1839) // http://media.catholic.by/nv/n13/art6.htm (10.09.2015.)
      128. LNA LVVA, 2449.f., 1.apr., 2.l. 4.-5.lp.
      129. Tur pat, 412.f., 2. apr., 1167.l.
      130. что Якобштадского городового магистрата, бургомитстр Венедикт Василевский, католик, ратман Грицкевич и элтерман Иван Нидбальский, униаты и многие другие из обывателей города Якобштадта... узнав, что я присоединен к Православной Восточной Церкви… крайне на меня за то негодуют, насмехаются и разсеявают самые оскорбительные для Православной церкви слухи, а именно, что я сделавшись изменником сам, прибыл в Якобштадт единственно для того, чтобы еще более наделать изменников, погубить всех прихожан порученной мне церкви, присоединением их к православию”. Sk.: LNA LVVA, 6550.f., 1.apr.,4.l., 5.lp.
      131.  LNA LVVA, 6550.f., 1.apr.,4.l., 4.lp. 13
      132. Tiesa gan, Moložavijs bija saņēmis sodu ne tik daudz par savām mulsinošajām runām, bet gan par bēgšanu no Skrudalienas uz savam dzimtām mājam Perebrodjē. Sk.: LNA LVVA, 6550.f., 1.apr.,300.l., 20.- 22.lp.
      133. LNA LVVA, 1. f., 10. apr., 799. l., 1. lp., 5.-6. lp., 8. lp.; 1. f., 6. apr., 860. l., 1.-5. lp., 8. lp.; 412. f., 2. apr., 1162. l., 6.-7. lp.
      134. LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 420. l., 45.-46. lp.; 6550. f., 1. apr., 423. l., 318.-330. lp.
      135. LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 420. l., 40. lp.
      136. Raksturīga, bija Bonifācija Zalicka liecība: „что он действительно принадлежал к Униатской Церкви, но что он ее более не придерживается с тех пор, как в оную введено изменение, а что он ходит к исповеди в Католическую церковь, а именно Файманскую по жительству его в Динабургском уезде, и что он объявляет, что ни под каким условием не возвратится более в Греческую церковь”. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 420. l., 50.lp.
      137. LNA LVVA, 1. f., 12. apr., 772. l., 42. lp.
      138. „и когда каждый из них разные некстати и ложные изъяснял причины невозможности предпринять такового пути, принял онные в уважение, и оставил совратившихся в покое, подстрекнув некоторых из них идти к генерал-губернатору и просить защиты от православия”, un tālāk igumens Porfirijs pasvītro, ka „многие из прихожан Иллукстской церкви отзываются, ежели совратившиеся не будут подлежать никакому взысканию, то и они подобно онным последуют”. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 420. l., 59.lp.
      139. Tur pat.
      140. Tur pat, 6550. f., 1. apr., 423.l., 97.-98.lp., 102.-106.lp., 4754. f., 1. apr., 2. l., 19.-20.lp., 30.op.-31.lp.
      141. Sk.: Ante K. Kurzemes guberņas kristīgās draudzes 19. gs. otrajā pusē: konfesionālisma iezīmes. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultāte, 2011, 183.-185.lpp.
      142. Sevišķi aktīvs šajā ziņā bija Elernes draudzes prāvests Leščinskis, kurš, kā apgalvoja pareizticīgiepriesteri, aicināja uniātus palikt katoļticībā pat ja viņus oficiāli pieskaitīs pareizticībai un lai viņus slēptumainīja ticīgiem uzvārdus. Klīda valodas, kas tomēr netika pierādītas, ka prāvests pat ieteica uniātiemvajadzības gadījumā, lai saglabātu ticību, bēgt ārzemes. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 423.l., 429.- 430.lp; 6550. f., 1. apr., 397.l., 34.-45.lp.
      143. LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 423.l., 310.lp.
      144. „все они без исключения упорно держатся католицизма”. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 423.l., 311.-312.lp.
      145. Tur pat, 311.-312.lp., 437.lp.
      146. Tur pat, 437.lp.
      147. Tur pat, 442.lp.
      148. Tur pat, 415.l., 17.lp.
      149. Гаврилин А. Очеркии стории Рижской епархии.19 век. Рига: Филокалия, 1999, с.211.
      150. LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 423.l., 443.-444. lp.
      151. „воссоединеные к православию прихожане Иллукстской церкви, еще не вполне обнаруживают привязанность к своей церкви …, храм Божий в праздничные дни посещают, но с равною же, если не с большею охотою многие стоят службу в Миссионерском Римско-католическом костеле” rakstīja Ilūkstes klostera priekšnieks Porfirijs Sjadkovskis, kas pildīja arī Ilūkstes draudzes prāvesta funkcijas. Sk.: LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 17.l., 16.op.lp.
      152. LNA LVVA, 7462. f., 1. apr., 434.l.,129.op. lp.
      153. Tur pat, 6919. f., 1. apr., 6.l., 1. lp.
      154. Tur pat, 1. f., 10. apr., 982.l.,1.-2. lp.
      155. Tur pat, 6550. f., 1. apr., 26.l.un 27.l
      156. Tur pat, 4754.f., 1.apr., 206.l., 57.op.lp.
      157. Гаврилин А. Очеркии стории Рижской епархии.19 век. Рига: Филокалия, 1999, с.282.-283.
      158. Tur pat, 6550. f., 1. apr., 300.l., 1.lp.
      159. Tur pat, 4754.f., 1.apr., 208.l., 71. lp.
      160. Tur pat, 227.l., 132.-133.lp.
      161. „для придания храму православного вида”. Sk.: LNA LVVA, 1.f., 12.apr., 1304.l., 92.- 93.lp.
      162. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 180.l., 165., 170., 175., 192. lp.; tur pat, 198.l., 7.lp.
      163. Tur pat, 220.l., 209.lp.
      164. Tur pat, 7462. f., 1. apr., 434.l.,129.op. lp.
      165. Верт П. Трудный путь к католицизму. Вероисповедная принадлежность и гражданскоесостояние после 1905 года.// Lietuvių katalikų mokslo akademijos metraštį, T.26., Vilnius, 2005,p. 447.-474.
      166. LNA LVVA, 412.f., 2.apr., 1162.l., 24.lp.
      167. Верт П. Трудный путь к католицизму. Вероисповедная принадлежность и гражданское состояние после 1905 года.// Lietuvių katalikų mokslo akademijos metraštį, T.26., Vilnius, 2005,p. 447.-474.
      168. Tur pat.
      169. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 205.l., 204.op., 211., 217.op., 223.op., 233.op., 241.op.lp.; tur pat, 208.l., 89.op., 101.op., 105., 111.op., 119.op., 127.op. lp.
      170. Tur pat, 220.l., 193.op., 199.op., 207.op., 213.op., 227.op., 235.op.lp.; tur pat, 228.l., 233., 242., 251., 261., 273., 285.lp.; tur pat, 1.apr., 470.l.
      171. Tur pat, 7469.f., 1.apr., 156.l., 92.op.lp.
      172. Tur pat, 4752.f., 2.apr., 177.l., 13.op., 21.op., 51.op.,76.op. lp.; tur pat, 231.l., 139., 345.lp.; tur pat,232.l., 110., 121.lp. LNA LVVA, 1370. f., 1. apr., 87.l.
      173. LNA LVVA, 1370. f., 1. apr., 87.l.
Raksts tiks papildināts