diak. Valdis Francisks Plenne, M. hist.

Uniāti (grieķu-katoļi) Latvijas teritorijā 17. – 19. gs.

Neskatoties uz to, ka uniāti (grieķu-katoļi) teju 200 gadus bija Latgales un dienvidaustrumu Zemgales (Augšzeme, Sēlija) iedzīvotāju neatņemama sastāvdaļa, Latvijas historiogrāfijā par viņiem atrodami tikai minējumi. Tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem ir fundamentāls – Baznīcas vēsturei veltīto pētījumu trūkums, ko pagaidām nespēj mainīt pat pēdējā laikā notikušās izmaiņas šajā jomā. Cits iemesls ir tas, ka uniātu klātbūtne Latvijas teritorijā bija pamanāma, bet lokāla un laikā ierobežota parādība, jo pēc 1839. g. uniāti kā reliģiska kopiena Latvijas teritorijā oficiāli vairs neeksistēja. Tomēr šīs lokālās kopienas pētīšana ļauj ieskatīties gan plaša mēroga procesos, kas risinājušies Austrumeiropas reģionā un mums tuvajos kaimiņos, gan Krievijas impērijas konfesionālajā politikā, gan notikumos, kas veidoja Latvijas konfesionālo un kultūrvēsturisko vidi.

Raksta mērķis ir sniegt vispārējo ieskatu Austrumu kristietības tradīcijas un Uniātu (grieķu-katoļu) baznīcas vēsturē Latvijas teritorijā, īpaši pievēršoties Kurzemes un Zemgales hercogistes (pēc 1795. g. Kurzemes guberņas) uniātiem, jo tieši par viņiem Latvijas Nacionālajā arhīvā ir saglabājušies 17.-19. gs. dokumenti. Aplūkoti arī notikumi pēc Uniātu baznīcas likvidācijas 1839. gadā, kas parāda vietējo uniātu vajāšanas un viņu pretošanos deunizācijas procesiem.

Uniātu nosaukuma izcelšanās

Parasti par uniātiem sauc tos Kijevas Metropolijas bīskapus un ticīgos, kuri 1596. g. Brestas koncila laikā pasludināja savu vienotību ar Romas apustulisko sēdekli un atzina pavestu par Baznīcas galvu. Tajā laikā Metropolija atradās Žečpospolitas, tātad, Polijas-Lietuvas valsts sastāvā, kurā ietilpa arī daļa Latvijas teritorijas (Vidzeme un Latgale – Pārdaugavas Livonijas hercogiste). Šis notikums apzīmēts vēstures historiogrāfijā kā Brestas baznīcas ūnija, kuras rezultātā Polijas-Lietuvas valstī Bizantijas-slāvu tradīcijas kristiešus, kas apvienojās ar Romu, sāka saukt par uniātiem (vai unītiem, no latiņu vārda unio – vienotība), bet tos, kas noraidīja šo vienotību – par dezunītiem (vai dezuniātiem). Pats konfesionīms „uniāti” radies Baznīcas ūnijas pretinieku nometnē, kuri lietoja šo nosaukumu negatīvā izpratnē, gribēdami akcentēt uniātu „atkrišanu” no austrumu kristietības tradīcijām. Tomēr ar laiku tas kļuva par pašnosaukumu, īpaši pēc tam, kad 17. gs. vidū Roma to akceptēja, jo tas vislabāk atspoguļoja uniātu reliģisko nostādni – vienotību ar Romas Baznīcu.1

Daži ukraiņu vēsturnieki norāda, ka Brestā Kijevas baznīca nevis „apvienojās” ar Romu, bet no jauna aktualizēja savu vienotību, kura, skatoties no juridiskā (kanoniskā) viedokļa, nekad nebija pārrauta.2 Līdz ar to apzīmējums „uniāti” ir ne visai korekts, tomēr tas tiek plaši lietots avotos un historiogrāfijā.

Pēc Polijas dalīšanas 18. gs., kad Rietumukrainas zemes (Galičina) tika inkorporētas Svētās Romas impērijas sastāvā valdnieces Marijas Terēzijas laikā (1740-1780), uniātus sāka saukt par grieķu-katoļiem. Savukārt Krievijas impērijā, kuras teritorijā pēc Polijas dalīšanas arī dzīvoja daudz uniātu (Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas teritorijā), tos oficiāli sauca par grieķu-unītiem, kaut gan vārds uniāti arī tika plaši lietots. Mūsdienas Austrumeiropā vairāk izplatīts apzīmējums grieķu-katoļi vai austrumu (piem., Bizantijas-slāvu utt.) rita katoļi. Tātad uniāti pēc ticības ir katoļi, kas saglabā savas Austrumu kristietības garīgās, liturģiskās un kanoniskās tradīcijas.

Austrumu kristietība Latvijas teritorijā 11. gs. pirmajā pusē – 17. gs. sākumā.

Latvijas teritorijā Austrumu kristietība ir pazīstama no 11. gs. 2. puses un izplatījās no Kijevas Krievzemes, galvenokārt Polockas, Novgorodas un Pleskavas. Tomēr Polocka, kas atrodas uz Daugavas ceļa, bija galvenais centrs, no kurienes austrumu kristietības ietekme varēja sasniegt Austrumlatvijā dzīvojušās ciltis. 13. gs. sākumā, saskaņā ar liecībām, ko sniedz Indriķa hronika, Latvijas teritorijā bija divi ar Polocku saistītie Bizantijas kristīgās tradīcijas centri – Koknese un Jersika, kur bija arī baznīcas.3

Diskusijas līmenī paliek jautājums, cik liela bija šī kristietības ietekme vietējās sabiedrībās. Arheoloģisko materiālu – senkapos atrastos no Krievzemes ievestos krustiņus vai pēc to paraugiem uz vietas darinātos izstrādājumus, vēsturnieki interpretē dažādi. Pētot apbedīšanas tradīcijas šajā periodā, vairums vēsturnieku tomēr uzskata, ka krustiņi vai krustiņveida piekariņi ienāca Austrumbaltijā nevis ar ticību, bet ar tirdzniecību, un bija drīzāk modes un gaumes lieta, un lieināja par turību.4

Ir vēl viens svarīgs aspekts, kas liecina, ka Kijevas baznīca nebija nopietni izvērsusi misijas darbu Latvijas teritorijā. Viens no veiksmīgas misijas faktoriem ir Baznīcas struktūras izveidošana misijas zemē, jo „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, kā rakstīja apustuliskā laikmeta Baznīcas tēvi. To paveica Meinards, kad tika nodibināta Livonijas bīskapija ar sēdeklī Ikšķilē. Tomēr līdz šim nav atrasta neviena dokumentāla liecība, ka šāda iecere būtu bijusi Polockas vai Novgorodas-Pleskavas bīskapiem.5 Nevelēšanos no rutēņu6 kņazu puses izplatīt kristietību ar izbrīnu konstatē arī hronists Indriķis, atzīmēdams rutēņu valdnieku vienīgi materiālās intereses.7

Katrā ziņā gan rakstītās liecības, gan arheoloģiskais materiāls ļauj secināt, ka Austrumlatvijas iedzīvotājiem bija saskarsme ar Austrumu (Bizantijas-slāvu) kristīgo tradīciju. Ir svarīgi apzināties, ka tā nebija nekāda „pareizticība” mūsdienu izpratnē. Baznīctiesiskā aspektā, ka jau minēts, Kijevas Metropolija nebija sarāvusi savas attiecības ar Romu. Īpaši jāatzīmē, ka Krievzeme pirms mongoļu iebrukuma bija integrēta Eiropas reliģiskajā, dinastiski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.8 Apzinoties šo faktu, nerodas izbrīna, kāpēc Polockas kņazs Vladimirs ne tikai atļāva Meinardam 1184. gadā sākt misiju starp līviem, kuri atradās meslu atkarībā no Polockas, bet arī atbalstīja viņu materiāli.9 Savukārt 1225. gādā Romas pāvesta legāts Guljelmo nenošķīra latīņu un austrumu kristiešus, kad Kokneses apkārtnē katehezēja gan vienus, gan otrus.10 Iespējams tas ir arī viens no pēdējiem minējumiem senajos avotos par austrumu kristiešu klātbūtni Livonijā ārpus Rīgas. Par vienīgo Austrumu kristietības centru paliek rutēņu tirgotāju svētā Nikolaja baznīca Rīgas pilsētā. Šo baznīcu apkalpoja priesteri no Polockas arhibīskapijas.

Interesants bija Rietumu un Austrumu Baznīcu kontakts 15. gs. Livonijā. 1438.-1439. g. Kijevas metropolīts Izidors, nākamais kardināls, pāvesta legāts Lietuvai, Livonijai un Krievzemei, devās uz Ferrāras-Florences koncilu caur Livoniju. Pie Rīgas mūriem viņu sagaidīja Rīgas arhibīskaps Henings Šarpenbergs.11 Acīmredzot, metropolīts apmeklēja arī svētā Nikolaja baznīcu. No Daugavgrīvas viņš tālāk devās ar kuģi uz Lībeku, bet viņa eskorts – pa sauszemes ceļu caur Prūsiju. Vācu ordeņa lielmestrs personīgi atbalstīja metropolīta ceļojumu, dodot rekomendācijas tālākajam ceļam. Ir pamats uzskatīt 1443.-1448. karu starp ordeni un Novgorodu par reliģiski motivētu, jo Novgorodas arhibīskaps noraidīja Florences koncilu. Pleskava, kas sākotnēji atbalstīja Izidoru, palika neitrāla. Tieši 1440-to gadu ordeņa dokumentos Novgorodas rutēņi tiek saukti par shizmatiķiem.12 Bet Rīgas slāvu baznīcas priesteri bija no Polockas arhibīskapijas.

Polockas arhibīskapu rakstos, kas adresēti Rīgas rātskungiem 15. gs. 2. pusē, rekomendējot viņiem uz svētā Nikolaja baznīcu nosūtīto priesteri, vairrākārt atzīmēts, ka šis priesteris lūgsies arī par viņiem un par visiem rīdziniekiem, kas, protams, bija katoļi. Arhibīskaps arī prasīja, lai pret viņa priesteri attiektos tāpat, ka pret latīņu priesteriem.13 Savus rakstus Polockas arhibīskapi iesāk ar svētību rātskungiem, saucot tos par saviem mīļotajiem dēliem. Polockas hierarhu valoda norāda, ka tā nav tikai pieklājības paušana, bet drīzāk liecina par to, ka viņi raksta savas ticības brāļiem. Iespējams, Polockas arhibīskapu nostāju ietekmēja tieši Florences ūnijas notikumi, jo Lietuvas lielkņazistē atrodošās Kijevas Metropolijas diecēzes (eparhijas) atbalstīja metropolītu Izidoru pēc viņa atriešanas no Romas un arī vēlāk formāli nenoraidīja Florences ūniju.14 Rīgas baznīcu apmeklēja arī tirgotāji no Novgorodas un Pleskavas, bet mums nav ziņu par viņu attieksmi pret notiekošo. Tomēr nav šaubu, ka Florencē noslēgtā ūnija ietekmēja arī Rīgas austrumu kristiešu reliģisko dzīvi. Kad 1596. g. bija noslēgta Brestas baznīcas ūnija, kurai pievienojās arī Polockas arhibīskaps,15 slāvu baznīca Rīgā vēl eksistēja, tātad, vismaz formāli, tā kļuva par uniātu baznīcu. Pēc tam, kad Rīgu 1621. g. ieņēma zviedri, baznīca avotos vairs netiek minēta, acīmredzot tā tika nojaukta.16

Uniātu parādīšanās Latvijas teritorijā 17. gs.

17 gs. bija laiks, kad Latvijas teritorijā austrumu kristietības klātbūtne atkal kļūst pamanāma. Šo Bizantijas-slāvu kristīgo tradīciju pārstāvēja galvenokārt uniāti un vecticībnieki. Viņu parādīšanos senajā Livonijas zemē noteica reliģiskie un politiskie notikumi Polijas-Lietuvas un Maskavas valstī.

Maskavas valstī notika reliģiskā šķelšanās (Раскол), veco tradīciju piekritēji tika nežēlīgi vajāti un bija spiesti meklēt patvērumu arī tuvākajās kaimiņvalstīs – Polijas-Lietuvas valstī un Kurzemes hercogistē.

17. gadsimtā Ūnija izplatījās pirmām kārtām tagadējās Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā. Bet tieši šis zemes kļūst par kara lauku asiņainajai cīņai starp Maskavu un Polijas-Lietuvas valsti 1654.-1667. g.. Maskavas okupētajās teritorijās sākas uniātu vajāšanas, jo pēc cara Alekseja Mihailoviča ukaza vārdiem: „Ūnijai – nebūt!” («Унии не быть»).17 Kara darbības rezultātā Lietuvas lielkņazistes teritorija bija stipri izpostīta, sekoja bads un epidēmijas.18 Tas veicināja iedzīvotāju, īpaši uniātu, bēgšanu uz kara salīdzinoši mazāk skartajām zemēm – Kurzemes un Zemgales hercogisti un Latgali (Poļu Livonija, Inflantija). Turklāt, kad pēc kara beigšanās Maskavas valstij palika daļa no Smoļenskas, Čerņigovas un Kijevas Žečpospolitas vaivadijām, uniāti un arī latīņu rita katoļi (Romas-katoļi) no šīm zemēm devās jaunas dzīves vietas meklējumos, nonākot arī līdz Inflantijai un Kurzemes un Zemgales hercogistei.19 Šo procesu rezultātā Kurzemes un Zemgales hercogistē un Latgalē 17. gs. sāka veidoties uniātu reliģiskie centri.

Uniāti Latgalē (Poļu Livonijā)

Pirmā uniātu draudze Latgalē un, acīmredzot, vispār Latvijas teritorijā, izveidojas Piedrujā. Šī vieta ietilpa 17. gs. magnātu Sapegu dzimtas privātās pilsētas Drujas teritorijā, kas 1618. g. dabūja no Polijas-Lietuvas valsts karaļa Magdeburgas tiesības. Aptuveni šajā laikā pilsētā tiek celta uniātu baznīca. (18. gs. vidū uz akmens pamatiem tika uzcelta jauna svētā Nikolaja baznīca.) Draudzei bija arī divas kapličas.20 Pēc S. Saharova21 materiāliem, uniātu baznīcas pastāvējušas Daugavpilī un Rezeknē. 1656. gadā Maskavas cars okupētajā Daugavpilī uzcēla baznīcu, bet pēc tam, kad 1667. gadā pilsēta tika atdota atpakaļ Lietuvas-Polijas valstij, baznīca pēc kāda laika pāriet uniātu īpašumā. 1778. g. pilsētas plānā atzīmēta koka uniātu baznīca, kas, pēc Saharova domām, bija jau minētā 1656. gadā celtā baznīca. 18. gs. beigās pēc Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kad Latgale tika pievienota Krievijas impērijai (1772. g.), baznīca tiek atņemta, bet 1817. g. tā nodeg.22 Rēzeknē uniātu baznīcas celšanas laiks nav zināms, bet tā minēta jau 1786. g. Šī koka baznīca atradās netālu no pils teritorijas un tika slēgta 1834. vai 1939. gadā.23 Ziņas par uniātu baznīcām Daugavpilī un Rēzeknē balstās tikai uz Saharova materiāliem, un pagaidām cita dokumentāla apstiprinājuma nav.

Pētot pareizticīgo draudzes arhīvus, Saharovs ir atstājis ziņas par vēl piecām Latgales uniātu lauku baznīcām, kuru celšanas vai draudzes dibināšanas gads nav zināms, bet kuras pastāvējušas 18. gs. 2. pusē. Šādas uniātu draudzes bija Brodaižos,24 Vertulovā,25 Lauderos,26 Vecslabadā (Istra)27 un Bukmuižā (Ezernieki).28 Uniātu baznīcas vēstures pētnieks Deniss Liseičikovs savos pētījumos par uniātu draudzēm Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā arī min četras jau nosauktās lauku draudzes Latgalē, izņemot Lauderu.29 Tomēr par uniātu klātbūtni Lauderos liecina 1761. g. Livonijas, Kurzemes un Piltenes diecēzes vizitācijas materiāli.30 Diemžēl, pagaidām precīzi nav zināms par šo draudžu etnisko un sociālo sastāvu, bet, acīmredzot, pārsvarā tie bija baltkrievu zemnieki. Arī austrumu rita katoļu skaitu Austrumlatvijas teritorijā pagaidām nav izdevās noskaidrot. Latgales uniātu draudzes bija pakļautas Polockas arhibīskapam un ietilpa Sebežas (tag. Krievijas teritorija) dekanātā.

Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis, kas vienīgais latviešu historiogrāfijā bija pievērsies uniātu jautājumam Latvijas teritorijā, atsaucoties uz 1758. g. bīskapa Ostrovska baznīcu un kapelu sarakstu un 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstu, uzskatīja, ka austruma rita katoļu dievnami Latgalē parādījušies tikai 18. gs. 70-os gados.31 Tās bija Romas-katoļu kapelas vai filiālbaznīcas, kas bija nodotas uniātu priesteru aprūpē.32 Šāda prakse bija izplatīta tajās vietās, kur dzīvoja abu ritu katoļi, un uniātiem pašiem nebija savu dievnamu. Šādos gadījumos uniātu priesteri palīdzēja arī latīņu rita ticīgo aprūpē. Piemērām, pēc tam kad 1795. g. Brodaižu baznīca tika nodota pareizticīgiem, pēdējais šīs uniātu draudzes prāvests Ļevs Obuhs kādu laiku uzturējās Kaunatā, pildot pienākumus vietējā Romas-katoļu draudzē.33 Vispār uniātu priesteru parādīšanos Latgalē Kučinskis saista ar vajāšanām, kas bija izvērsušās Baltkrievijā Katrīnas II valdīšanas laikā. Tomēr, kaut gan jau no 1774 g. sākas mēģinājumi pievērst uniātus pareizticībai, tikai 1780.-1783. gadā valdība oficiāli iniciēja plašu kompāniju uniātu pāriešanai Pareizticīgajā baznīcā un pirmoreiz tiek runāts par ūnijas likvidāciju.34 Bet uniātu priesteru klātbūtne fiksēta jau 1761. g. vizitācijas dokumentos, kas ir pagaidām vecākā dokumentārā liecība par uniātiem Latgales teritorijā Latvijas vēstures arhīvā, un 1778. g. draudžu sarakstā, tātad, vēl pirms masveida vajāšanu sākuma.

1780.-1783. g. kompānija, neskatoties uz ekscesiem, un, vietumis, arī administratīvo resursu izmantošanu, visumā mēģināja akcentēt brīvprātīgo „apvienošanās” raksturu, nedeva gaidītos rezultātus. 1794. g. gadā Krievijas impērijas valdība iniciēja jauno uniātu „apvienošanas” akciju, kas ilga faktiski līdz Katrīnas II valdīšanas beigām 1796. gadā, kuras gaitā izmantoja gan administratīvo, gan militāro spēku.35 Iespējams, tieši šajā laikā, Latgalē paradījās uniātu priesteri no Baltkrievijas,36 kuriem Romas-katoļu arhibīskaps Sestžencevičs deva patvērumu Latgales draudzēs, un kuriem vajadzēja kalpot latīņu ritā. Cik tādu priesteru ir bijis, un kur viņi tiek izvietoti, nav zināms, bet, acīmredzot, Kučinska minētā Riebiņu filiālbaznīca (Feimaņu draudze), bija viena no šādām vietām,37 jo par uniātu draudzi šeit nav nekādu ziņu.

No uniātu baznīcas mantojuma Latgalē līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas detaļas tagadējo pareizticīgo baznīcu iekārtās un svētgleznu kolekcijās, īpaši Brodaižu un Lauderu baznīcās.38

Ziņas par uniātiem Latgales teritorijā, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir ļoti pieticīgas, tās neļauj precīzi noteikt nedz austrumu rita katoļu paradīšanās un draudžu izveidošanas laiku, nedz ticīgo skaitu un to etnisko un sociālo sastāvu. Nav arī dokumentu par draudžu iekšējo dzīvi un attiecībām ar latīņu rita katoļiem un pārējām reliģiskajām kopienām reģionā. Nepieciešami tālāki pētījumi Krievijas (Pēterburga) un Baltkrievijas (Minska) arhīvos, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Vecākās ziņas par uniātiem Latgalē pagaidām attiecas uz 1761. g., 18. gs. otro pusi – 19. gs. sākumu, kad pastāvēja piecas uniātu lauku draudzes; acīmredzot kādu laiku eksistēja arī uniātu draudzes Daugavpilī un Rezeknē.

Uniāti Kurzemes un Zemgales hercogistē (17. gs.-1795. g.)

Pirmie apgabali, kur sāka veidoties uniātu draudzes hercogistē bija Jēkabpils un Ilūkste. 1670. g., pēc hercoga Jēkaba privilēģijas, Holmhofas slobodas39 vietā tiek nodibināta Jēkabpils (Jakobstadt) pilsēta. Pamatojoties uz šo privilēģiju, kas atļāva brīvu dievkalpojumu noturēšanu un hercoga mežu bezmaksas izmantošanu baznīcu, skolu un hospitāļu būvēšanai,40 uniāti uzreiz pēc 1670. g. uzsāka savas baznīcas celšanu. Līdzekļus ziedoja vietējais tirgotajās Jans Verpiehovskis. 1678. g. 15. jūnijā tika pabeigta uniātu svētā Nikolaja baznīcas celtniecība. Priesteris, kurš kalpoja šajā baznīcā bija pakļauts Polockas arhibīskapam.41 1713. gadā svētā Nikolaja brālība, kas sastāvēja no latīņu un grieķu rita katoļiem, noteica priesterim uzturēšanas līdzekļus.42 Jāatzīmē, ka latīņu rita katoļiem savas baznīcas un priestera Jēkabpilī nebija līdz pat 19. gs., un no pašas pilsētas dibināšanas viņi apmeklēja uniātu baznīcas, kur pieņēma arī sakramentus.43

Nav precīzi zināms, kad Jēkabpilī ieradās baziliāņu mūki un tika dibināts klosteris. Ir saglabājusies svētā Nikolaja uniātu baznīcas metriku grāmata, kuru 1700. gadā iesāka rakstīt baziliaņu mūks Izaja Kozells.44 Tā pagaidām ir pirmā rakstītā liecība par baziliāņu klātbūtni pilsētā, kaut gan, iespējams, viņi bija apmetušies Jēkabpili jau pirms tam. Baziliāņu mūku kapitulā, kas norisinājās 1703. g. Novogrudokā (tag. Baltkrievija), minēts par ordeņa rezidenci Krustpilī, acīmredzot tā bija domāta Jēkabpils.45 Svētā Nikolaja baznīcas metriku grāmatā 17. g. sākumā ir atrodami četru baziliāņu mūku vārdi,46 bet nav skaidrs, vai viņi uzturējušies pilsētā visi kopā, vai, drīzāk, aizvietoja viens otru. 1708. g., pēc Jēkabpils iedzīvotāju „svinīgās prasības”, ordeņa Lietuvas provinciāls Antonijs Zavadskis atsūtīja uz pilsētu jau minēto tēvu Izaju Kozellu, kurš, starp citu, bija Viļņas pontifikālā semināra audzēknis. Acīmredzot viņs bija atstājis labu iespaidu uz Jēkabpils iedzīvotājiem, ja tieši viņu pilsētnieki gribējuši par savu garīgo tēvu. Tiek uzskatīts, ka ar šo laiku svētā Nikolaja baznīca un draudze pāriet baziliāņu aprūpē,47 tomēr vēl 1710. gadā tur savus pienākumus veica laicīgais priesteris Pēteris Bohuševičs.48 1713. g. Jans Dominiks Borhs, Kurzemes muižnieks un Ludzas starosta, ziedoja svētā Nikolaja baznīcai māju un zemi, un 1715. g. tiesā viņš apstiprināja dāvinājuma nodošanu svētā Bazilija mūkiem.49 Līdz ar to 1715. gadā tika likti pamāti baziliāņu kopienas pastāvīgai eksistēšanai. Pateicoties Borha ziedojumiem, tika uzcelta vēl viena – Dievmātes Patvēruma – uniātu baznīca, kuru aprūpēja baziliāņi, draudzes skola un hospitālis. 1727. g. par ordeņa līdzekļiem un ziedojumiem tika uzbūvēts baziliāņu klostera komplekss, kurā ietilpa piecas istabas: priora (klostera priekšnieka) istaba, 3 mūku celles, ēdamzāle, kapliča un saimniecības ēkas. 1787. g. ar ordeņa un draudzes pūlēm tika uzcelta jauna Dievmātes Patvēruma akmens baznīca, 1772. g. nodegušās koka baznīcas vietā.50 Toreiz Jēkabpilī un tās apkārtnē abu ritu katoļu bija vairāk nekā tūkstotis ticīgo.51 Baznīcas celšanas laikā dievkalpojumi tika noturēti klostera kapličā (oratorium).52 Šī akmens baznīca, kaut arī ļoti sliktā stāvoklī, ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām un ir pazīstama Jēkabpilī kā „Uniātu baznīca”.53 1790. g. dokumentos bija minēta arī svētā Nikolaja kapliča, kurai blakus atradās kapi. Atzīmēts, ka kapliča jau ir veca un atrodas grūstošā stāvoklī.54 Acīmredzot tā bija 17. gs. celtā pirmā uniātu baznīca.55

Ir saglabājušas dokumentāras liecības, ka jau 1691. g. divi baziliāņu mūki, kurus uzaicināja muižnieki Zībergi savā īpašumā, aprūpēja Ilūkstes pilsētas un novada uniātus.56 1703. g. un 1709. g. baziliāņu ordeņa kapitula dokumentos minēti Ilūkstes klosteris un klostera priekšnieku vārdi. Tomēr klostera materiālais stāvoklis bija ļoti trūcīgs,57 līdz 1717. gadā Katrīna Zīberga ziedoja līdzekļus trīs mūku uzturēšanai.58 Pateicoties Zībergu dzimtas ziedojumiem, īpaši jāizceļ Josafata Zīberga vārds, tika uzcelts klosteris un koka baznīca, kas bija veltīti Dievmātes dzimšanai. Nav zināms, kad tika uzcelta baznīca, bet katra gadījumā 1750. gadā 20. septembrī notika Ilūkstes baziliāņu baznīcas iesvētīšanas svētki, tajā piedalījās abu ritu garīdzniecība, bet sprediķi lasīja baskāju karmelīts.59 Jans Zībergs 1791. g. ziedoja līdzekļus, lai klosterī varētu uzturēties seši mūki. Kad 1792. g. nodega koka baznīca, 1816. g., atkal pateicoties grafu Plateru-Zībergu atbalstām, tika uzcelta jauna, akmens baznīca.60 1824. g. bija uzbūvēts arī jauns klostera komplekss ar klostera priekšnieka istabu, sešām mūku cellēm, ēdamzāli un arī saimniecības ēkām.61

Jēkabpils un Ilūkstes klosteri bija centri, no kurienes baziliāņu mūki veica savu pastorālo un misijas darbu hercogistes teritorijā. Vērts atzīmēt, ka baziliāņu darbības lauks bija diezgan plašs. Tā 1761. g. vizitācijas materiāli liecina, ka Jēkabpils baziliāņu apkalpotajā teritorijā dzīvoja ap 4000 abu ritu ticīgo, bet klosterī tajā laikā bija tikai trīs tēvi baziliāņi. Nav zināms, cik grieķu rita katoļu atradās Ilūkstes baziliaņu klostera aprūpē, vizitācijas dokumenti ziņo, ka Ilūkstes parafijā ietilpa 20000 katoļticīgo, kurus apkalpoja desmit jezuīti un trīs baziliāņu tēvi.62 Tomēr tieši Ilūkstes novadā, 18. gs. 2. pusē - 19. gs. sākumā veidojās lauku uniātu draudzes ar savām baznīcām un kapelām. Baziliāņu tēvu darbības lauks bija ne tikai uniātu garīgā aprūpe, sakramentu administrēšana, draudžu izveidošana un lauku baznīcu celšanas organizēšana, viņi piedalījās, cik tas bija viņu spēkos, arī reģiona rekatolizācijā. Šo rekatolizācijas darbu hercogistē bija iesākuši jezuīti un katoļticīgie muižnieki 17. gs., un tas nebija iedomājams bez misijas starp vietējiem iedzīvotājiem – latviešiem, kuri pēc hercogistes izveidošanas, vismaz formāli, bija luterticīgie. Tā Jēkabpils uniātu klosterī bija latviešu misionāra amats (missionarius Linguae Lottavicos), kuru 1760-os gados pildīja baziliāņu tēvs Marciāns Cibulskis.63 Tātad latvieši, galvenokārt no Jēkabpils apkārtnes, varēja būt par austrumu katoļiem. Nav šaubu, ka arī Ilūkstes baziliāņi pārvaldīja latviešu valodu, jo starp Ilūkstes uniātu draudzes locekļiem bija latvieši.64 Iespējams, ka ne mazums latviešu kļuva par grieķu rita katoļiem jaukto laulību rezultātā, jo Ilūkstes novads jau tajā laikā izcēlās ar savu raibo konfesionālo un nacionālo sastāvu. Arī vietējā muižniecība zināja un cienīja svētā Bazīlija ordeni. Kurzemes aristokrātija ne tikai materiāli atbalstīja tā darbību, kā to darīja Borhi un Zībergi, bet slaveno vietējo muižnieku dzimtu pārstāvji arī paši iestājas baziliāņu ordenī, dodot tam priekšroku citu katoļu garīgo ordeņu starpā. Tā 1739. gadā Jēkabpils baziliāņu klosterī darbojās tēvs Ipolits Felkerzambs (Felkerzāms), pazīstamu Baltijas muižnieku dzimtas pārstāvis.65 Iespējams baziliāņu mūks bija arī Gedeons Mēdems, no slavenas Kurzemes muižnieku dzimtas, kurš konvertējās no luterisma un 1726. gadā iestājas Viļņas pontifikālajā seminārā.66

1790. g. vizitācijas dokumentos Kurzemes hercogistē bez Jēkabpils un Ilūkstes uniātu klosteriem un baznīcām bija minēti arī lauku dievnami (oratorium) Kaplavā, Červonkā, Jakubovā (Ilgen, Ilgas muiža), Salienā, Fabianovā (Janovka), arī Engelsbergā.67 Salienas baznīcas priesteris apkalpoja arī kapelas Sīķeles muižā un Kulakovā, kas bija Molu (von der Mohl) dzimtu īpašumi.68 18. gs. 80-os gados bija izveidots Kščevas (Hrsčeva, Kurcumā) ciems un uzcelta uniātu baznīca ar hospitāli, draudzē dzīvoja ap 1000 latīņu un grieķu rita katoļu, tāpēc, pēc vizitācijas datiem, baznīcā viss liturģiskais inventārs bija kalpošanai abos ritos. Draudzi apkalpoja baziliāņu tēvs. Netālu no Červonkas, Tartakā, iespējams 18. gs. beigās bija uzcelta uniātu filiālbaznīca, vēl, kaut arī neilgu laiku, 18. gs. 2. pusē pastāvēja uniātu baznīca Matuļišķos (netālu no Vecbornes).69 Nav zināms kad, bet acīmredzot jau 18. gs. 2. pusē tika nodibināts Kurzemes uniātu dekanāts, kas bija pakļauts Polockas arhibīskapam. Kurzemes dekanātā ietilpa arī Mankoviču draudze, tagadējā Lietuvas teritorijā.70

Vēl hercogistes pastāvēšanas laikā 18. gs. 2. pusē Jēkabpils baziliāņiem nācās sastapties ar konfrontāciju no pareizticīgo (neuniātu) mūku puses.71 Tajā laikā uniāti skaitliskā ziņā dominēja pilsētā, pilsētas galva un pilsētas maģistrāta locekļi pārsvarā sastāvēja no uniātiem.72 Uniātu skaita pieaugšana, cik var vērot, bija saistīta ar baziliāņu misijas darbu starp neuniāitiem, vismaz tā to traktēja pareizticīgā Svētā Gara klostera mūki un, domājams, tā arī bija.73 Tas izsauca pareizticīgo mūku neapmierinātību, un viņi vērsās gan pie hercoga varas, gan pie Pēterburgas varas orgāniem, gribēdami panākt baziliāņu tiesību ierobežošanu, apvainojot uniātus pareizticīgo klosteru zemes īpašumu piesavināšanā. Pēdējais, iespējams, bija saistīts ar bijušo pareizticīgo pilsētnieku, kas bija pievienojušies Ūnijai, velēšanos pārrakstīt iepriekšējos dāvinājumus pareizticīgo klosterim, baziliāņu klostera labā. Šajā laikā, kad Kurzemes hercogiste atradās pieaugošā Krievijas impērijas iespaidā, šādām sūdzībām bija lielas izredzes būt uzklausītam. Lietā iesaistījās arī Krievijas impērijas sūtnis Jelgavā. Lai nomelnotu baziliaņus arī politiski, pareizticīgie mūki nevairījās arī no kompromitējošo ziņojumu rakstīšanas.74 Bija izveidota komisija, lai atrisinātu šo lietu, tomēr šīs komisijas darbība neapmierināja pareizticīgos.75 Bet jau drīz sekoja trīs Polijas-Lietuvas valsts dalīšanas, kuru rezultātā Baltkrievijas, Lietuvas un arī Latvijas uniāti kļūst par Krievijas impērijas pavalstniekiem.

Kurzemes guberņas uniāti Krievijas impērijā (1795. g.-1839. g.)

Neskatoties uz to, ka pēc 1793. g. Grodņas traktāta, kurš sankcionēja otro Žečpospolitas dalīšanu, abu ritu katoļticīgiem tika garantēta ticības brīvība, jau Katrīnas II valdīšanas laikā sakās pirmās plašās uniātu vajāšanas. Tajā laikā austrumu rita katoļiem bija atņemtas 2300 baznīcas, bet 1795. g. bija likvidētas visas uniātu diecēzes Krievijas impērijā, izņemot Polockas arhidiecēzi. Šajā procesā tika iesaistīta gan administrācija, gan, ja tas bija nepieciešams, īpaši jauno pareizticīgo draudžu organizēšanā, arī policijas spēks un armijas komandas.76 Pēterburgas valdība neslēpa, ka šie pasākumi vērsti uz „ērtāko Ūnijas likvidāciju” („к удобнейшему искоренению Унии”), bet jebkura pretošanās šai politikai tika kriminalizēta.77

Protams, Katrīna II uniātu jautājumu uztvēra nevis reliģiski, bet politiski. Valdnieces attieksmi pret pareizticību raksturo kaut vai Melissino projekts, kurš paredzēja valsts Pareizticīgo baznīcu pilnīgi reformēt protestantismā garā.78 Bet pareizticība tiek uztverta valstiskā garā, ka lojalitātes apliecinājums Krievijas impērijai, ņemot vērā politisko situāciju reģionā, proti 1794. g. Kostjuško sacelšanas.79

Kurzemes uniātus šis vajāšanu vilnis praktiski nebija skāris, jo līdz 1795. g., vismaz formāli, Kurzemes un Zemgales hercogiste bija patstāvīga, bet 1796. g. tronī nāca imperators Pāvils I, kurš pārtrauca Katrīnas II represiju politiku pret uniātiem. Tieši pēc 1795. g. pastiprinājās baltkrievu ieceļošana Kurzemē, to veicināja hercogistes pievienošana Krievijas impērijai,80 un viens no iemesliem bija arī uniātu vajāšanas Baltkrievijas teritorijā Katrīnas II laikā. Tas savukārt palielināja uniātu skaitu Kurzemes guberņā, jo 19. gs. sākumā tika organizētas jaunas uniātu draudzes un celtas baznīcas. 1800. g. ar muižnieces Ievas Felkerzāmas gādību bija uzcelta baznīca un izveidota draudze Skrudalienā, bet 1815. g. Kščevā, pateicoties grāfa Simona Zabellas līdzekļiem, uzbūvēta jauna baznīca.81 

Uniātu skaits ar laiku kļūst tik ievērojams, ka Kurzemes guberņas Ilūkstes novadu (Zelburgas, Sēlpils apriņķis) 19. gs. sākumā citreiz sauca par „uniātu novadu” („униатская сторона”).82

Vienlaicīgi šajā laikā sakās uniātu masveida pāriešanā latīņu ritā. Katrīnas II valdīšanas laikā bija izplatīts uzskats, ka Krievijas impērijā varēs pastāvēt tikai Pareizticīgā un Romas-katoļu baznīca, to veicināja gan vajāšanas un Pēterburgas valdības nostāja, gan netieši arī Katrīnas II ieceltā Romas-katoļu Mogiļevas arhibīskapijas arhibīskapa Sestženceviča ambīcijas, kurš gribēja kļūt par metropolītu visiem Krievijas impērijas abu ritu katoļiem.83 Kaut gan Pāvila I un Aleksandra I valdīšanas gados uniātu stāvoklis uzlabojās, pēc vajāšanām daļai ticīgo izdevās atriezties atpakaļ Ūnijā, bija atjaunotas dažas uniātu bīskapijas un pat Uniātu baznīcas Metropolija (1806. gadā),84 tomēr uzticēšanās cara valdībai nebija un pāriešanā latīņu ritā turpinājās. Piemēram, 1838. g. Baltkrievijas bīskaps Vasīlijs Lužinskis rakstīja Kurzemes gubernatoram, ka no 880 cilvēku lielās Salienas uniātu draudzes puse pārgājusi latīņu ritā.85

Ūnijas likvidācija Krievijas impērijā 1839. gadā un to sagatavošana process

Otrs posms Ūnijas likvidēšanā attiecas uz Nikolaja II valdīšanas laiku, kad saskaņā ar impērijas ideoloģijas pamatprincipiem, ko formulējis cara valdības ministrs Uvarovs, pareizticībai bija atvelēta impērijas politiskās un reliģiskās konsolidācijas loma. Valsts līmenī Pareizticīgā baznīca kļūst par valdošo (господствующая) citu atļauto (терпимые) baznīcu starpā. Pareizticībai vienīgai bija jāreprezentē Bizantijas-slāvu kristīgo tradīciju impērijā. Konkurenti šajā ziņā bija impērijā samēra daudzskaitlīgie uniāti un vecticībnieki, līdz ar to neizbēgami sekoja viņu vajāšanas.

Bet atšķirībā no brutālas Katrīnas II politikas, Nikolaja II laikā Ūnijas likvidācija tika īstenota pakāpeniski no 1827. g. līdz 1839. g. Šajā periodā tiek realizēti virkne pasākumu, kam vajadzēja sagatavot Uniātu baznīcas likvidācijas procesu. Šie pasākumi tika vērsti divos virzienos.

Vajadzēja nošķirt abu ritu katoļu kopējo reliģisko dzīvi. Kā atzīmēja Viļņas Romas-katoļu bīskaps 1840. gadā, pirms Ūnijas likvidācijas uniātu priesterus, īpaši svētkos, aicināja Romas-katoļu baznīcās, lai palīdzētu latīņu priesteriem pieņemt grēksūdzes, un otrādi. Latīņu priesteri celebrēja grieķu rita baznīcās, atstājot konsekrētus komunikantus, lai uniātu priesteri pēc tam varētu tos izmantot latīņu rita ticīgo Komūnijai.86 Kurzemes guberņas teritorijā Jēkabpilī un Augšzemē katoļu draudzes bieži vien bija jauktas, un abu rita katoļi griezās pie priestera, kurš tajā laikā bija sasniedzams, respektīvi tuvāks, neatkarīgi no rita. Kurzemes uniātu dievnamos celebrēja latīņu priesteri un otrādi.87 Tāda pat situācija bija raksturīga arī Latgalei un šim reģionam vispār. Tagad valsts vara gribēja tam darīt galu un izolēt Uniātu un Romas-katoļu baznīcas.

1827. gadā bija izveidota jauna atsevišķa Uniātu baznīcas pārvaldes iestāde – Grieķu-uniātu kolēģija.88 Vēlāk 1837. gadā, vēl pirms Uniātu baznīcas oficiālās likvidācijas, šī kolēģija tika pakļauta Pareizticīgās baznīcas augstākajam pārvaldes orgānam – sinodei,89 kas bija absurdi no baznīcas likumu (kanonu) viedokļa, bet skaidri parādīja šo pārveidojumu mērķi. Visas Uniātu bīskapijas tika likvidētas, un to vietā bija izveidotas divas Baltkrievu un Lietuvas bīskapijas. Austrumu rita katoļi, kas atradās Kurzemes un Latgales teritorijā, bija pakļauti Baltkrievijas bīskapam.

Viena no šim procesam raksturīgajām iezīmēm bija pašu uniātu darbinieku, kas dažādu iemeslu dēļ atbalstīja cara politiku, izmantošana. Tādi bija bīskapi Jāzeps Semaško un Vasīlijs Lužinskis, kas tikai nomināli skaitījās uniāti, bet faktiski jau bija atkrituši no katoļticības. Šie bīskapi realizēja abu ritu katoļu separācijas politiku.

Sakarā ar to, ka Kurzemes uniātu, salīdzinoši ar Baltkrievijas uniātiem, nebija daudz,90 un viņi dzīvoja tālāk no bīskapijas centra, Kurzemē šīs pārmaiņas tika izjustas vēlāk, tikai 1830-to gadu 2. pusē. Viens no šīs politikas piemēriem bija 1837. g. notikumi Jēkabpils baziliāņu klosterī, kad tika atklāts, ka klostera kapelā celebrē latīņu rita priesteri, bet paši baziliāņi veic liturģiskas darbības latīņu ritā (aizlūgumi par mirušiem u.c.). Notika izmeklēšana, un klostera priekšnieks tika sodīts.91 Jau tajā laikā prāvestiem bija uzdots meklēt un sastādīt tos uniātu sarakstus, kas praktizē latīņu ritā, lai atgrieztu viņus atpakaļ grieķu ritā.92

Otrs svarīgs Ūnijas likvidācijas sagatavošanas virziens bija tā saucamā austrumu rita „atjaunošanas” politika. Uniātu baznīcā laika gaitā izveidojās sava liturģiskā tradīcija ar aizguvumiem no latiņu rita liturģiskās prakses, turklāt ukraiņu-baltkrievu baznīcas liturģiskā tradīcija atšķīrās no Maskavas baznīcas tradīcijas vēl pirms Brestas ūnijas noslēgšanas 1596. gadā. Atsaucoties pat uz Romas pāvesta rīkojumiem par austrumu liturģisko tradīciju ievērošanu,93 cara valdība realizēja uniātu liturģiskās tradīcijas revīziju, kas faktiski nozīmēja Maskavas baznīcas jeb tā saucamā „sinodālā” rita ievešanu, identisku tam, ko lietoja Krievijas pareizticīgā baznīca. Šajā uniātu rita „atjaunošanā” ietilpa gan liturģiskās telpas rekonstrukcija (ikonostasu ierīkošana, sānu altāru un ērģeļu likvidācija u.c.), gan izmaiņas liturģiskajās darbībās pēc Pareizticīgajā baznīcā lietotām liturģiskajām grāmatām un paražām. Tieši šī valdības politika izsauca lielāko neapmierinātību ticīgās tautas un garīdzniecības vidū. „Maskavas” liturģisko grāmatu ievešana izsauca lielu pretestību uniātu garīdzniecībā, jo daudzi priesteri uzskatīja, ka izmaiņas liturģiskajos tekstos (piemēram, liturģijas laikā vairs netiek pieminēts Romas pāvests) faktiski nozīmēja reliģijas maiņu.94

Kurzemes uniātu dekanātā šīs izmaiņas aktīvi sāka ievest tikai 1838. gadā. Rīgas ģenerālgubernators barons Palēns saņēma no Sinodes virsprokurora grāfa Protasova slepeno rīkojumu pastiprināt uzraudzību Sēlpils apriņķī un novērst jebkuru pretdarbību Uniātu baznīcas pārveidošanai un sinodālā rita ievešanai. Tādu pašu rīkojumu ģenerālgubernators nosūtīja arī Kurzemes gubernatoram.95

Tomēr Kurzemes guberņas uniātu baznīcas pārveidošana un apgādāšana ieilga gan draudžu nabadzības dēļ, gan muižnieku, dažādu iemeslu izraisītās nevelēšanas dēļ dot šim nolūkam līdzekļus, jo valsts uzņēmās nepieciešamības gadījumā materiāli atbalstīt šīs liturģiskās reformas tikai valsts muižās. Daži muižnieki, kā piemēram, muižniece Doroteja Komarovska, kuras īpašumos atradās Kaplavas baznīca, nevelējas to darīt reliģiskās pārliecības dēļ jo bija katoliete.96 Šī „pārveidošana” turpinājās jau pēc Ūnijas oficiālas likvidācijas 1840-os gados, liturģisko inventāru bijušajām uniātu baznīcām ziedoja pat baznīcas no Maskavas.97 Iespējams tieši tāpēc, ka šis reformas norisinājās lēni un notika jau pašas Ūnijas likvidācijas priekšvakarā, tās nepaspēja izsaukt aktīvu pretestību starp ticīgiem, kā tas bija Baltkrievijas teritorijā, un tā izpaudās tikai pēc 1839. g.

Uniātu vajāšanas un pretošanās Kurzemes guberņā

Ūnijas likvidācijas sagatavošanas periodā, īpaši intensīvi tas norisinājās 1834.-1838. g., notika arī aktīva uniātu garīdzniecības ietekmēšana ar mērķi panākt piekrišanu gaidāmajai „apvienošanai’’ ar Pareizticīgo baznīcu. Ar katru bīskapu runāja atsevišķi, ar solījumiem un draudiem mēģinādami panākt garīdznieku piekrišanu, kuru vajadzēja apliecināt ar savu parakstu. Uz 1838. gadu 1305 garīdznieki un mūki bija devuši piekrišanu, bet 593 atteicās „dot parakstu”.98 12. februārī 1939. g. notika tā saucamais Polockas baznīcas koncils, kurā bija parakstīts atvestais no Pēterburgas „apvienošanas akts” ar Pareizticīgo baznīcu un nodots Sinodei. 25. martā to apstiprināja imperators Nikolajs II ar savu rīkojumu.99 Līdz ar to bija likvidēta Uniātu baznīca Krievijas impērijā, palikusi tikai Holmas bīskapija Polijas teritorijā, kuru valsts likvidēja 1875. gadā. Тomēr bija paredzēta noteikta kārtība šī lēmuma realizēšanai. Bīskapi iepazīstināja ar imperatora rīkojumu dekānus (pareizticībā – благочинные), tie savukārt prāvestus, kas jau bija devuši piekrišanu pievienošanai. Prāvestiem bija jāsagatavo savas draudzes ticīgos gaidāmajām pārmaiņām. Šajā laika tie, kuri joprojām neatbalstīja Ūnijas likvidāciju un negribēja mainīt savu nostāju, tika atcelti no saviem amatiem un aizsūtīti uz klosteroiem Krievijas iekšējās guberņās. Un tikai ar 1. oktobra Senāta rīkojumu bija pasludināta Grieķu-unītu un Pareizticīgas baznīcas „pilnīga apvienošana” un ar šo brīdi bija aizliegts lietot „šo grieķu-unītu nosaukumu”.100

Jau drīzumā, 1839. g. pavasarī, Ūnijas likvidācijas pēdējais posms sasniedza arī Kurzemes guberņu. Aprīlī Jēkabpils un Ilūkstes baziliāņu klosteru priekšniekiem Heraklijam Lebelam un Mihailam Strželeckim bija pavelēts ierasties Polockā, kur viņi nonāca stingrā uzraudzībā. Vēlāk nepakļāvīgie baziliāņi tka izsūtīti uz klosteri Kurskā (Krievija).101 Savukārt uz Jēkabpils klosteri uzraudzībai izsūtīja bijušo Tadulinas (Baltkrievija) klostera priekšnieku Silvestru Bukovski.102

Jaunais Jēkabpils klostera priekšnieks Aleksandrs Voinovskis 1839. g. augustā sūdzējās bīskapam Polockā, ka pilsētas uniāti un Romas-katoļi viņu apvainoja nodevībā, un prasīja pieņemt pret viņiem mērus. Sašutumu Jēkabpils iedzīvotājos izsauca Voinovska, bijušā baziliāņu mūka, konversācijā pareizticībā.103 Notika izmeklēšana, un kaut gan neizdevās pierādīt pilsētnieku „nepieklājīgo uzvedību”, tomēr Kurzemes guberņas administrācija atskaitījās Rīgas ģenerālgubernatoram fon der Pālenam, ka katoļi tiek „stingri ietekmēti” un viņiem atgādināts, ka pretdarbošanās gadījumā tiks pieņemti stingrie mēri.104

Pēc Ūnijas formālās likvidācijas sākas diezgan ilgstošs deunizācijas process, jo vajadzēja bijušos uniātus, kam bija savas reliģiskās un kultūras tradīcijas, piesaistīt Krievijas pareizticībai. Ūniātu pretdarbību šim procesam var nosacīti sadalīt aktīvajā un pasīvajā pretestībā. Aktīvā pretošanās izpaudās pāriešanā latīņu ritā, lai saglabātu savu katolisko identitāti.

Vēl pirms 1839. g. uniātu priesteriem tika uzdots sastādīt ticīgo sarakstus, kas bija pārgājuši latīņu ritā. Pēc Ūnijas likvidācijas, bet īpaši pēc 1842. g. rīkojuma, sākās šo cilvēku rūpīga meklēšana, izmantojot esošās metriku grāmatas un ticīgo sarakstus, kurus bija pavelēts sastādīt arī Kurzemes guberņas Romas-katoļu priesteriem.105 Šo cilvēku skaits nemitīgi pieauga, jo bija noteiks, ka visiem uniātiem, kas pēc 1798. g. pārgāja „latīņos”, bija „jāatgriežas” pareizticībā. No otras puses pieauga bijušo uniātu skaits, kas vairs neapmeklēja savas jau oficiāli pareizticīgas baznīcas, bet piedalījās dievkalpojumos Romas-katoļu baznīcās. Tā, ja pēc 1836. g. saraksta Ilūkstes draudzē tādu bija 12, tad pēc 1842. g. saraksta 62, bet 1866. gadā 183 ticīgo un vēl 35 ticīgi iekrita „strīdīgo” sarakstā, jo bija problemātiski noskaidrot viņu piederību bijušai Uniātu baznīcai.106 Jau 1840. gadā tika ierosināta lieta par Ilūkstes draudzes locekļiem ar mērķi piespiest apmeklēt savu, nu jau pareizticīgo, baznīcu. Visus šos ticīgos izsauca Ilūkstes pilskunga (hauptmaņu) tiesā, un, pēc pārliecināšanas („убедительного увещевания”), pieprasīja „atgriezties” Pareizticīgajā baznīcā. Kā vēlāk ziņoja tiesas priekšsēdētājs fon Taube, no 62 cilvēkiem tikai 22 deva savu piekrišanu.107 Iemeslu, kāpēc viņi neparko neapmeklēs Grieķu-krievu baznīcu, ticīgie minēja „izmaiņas”, kas bija notikušas viņu kādreiz dzimtajā Uniātu baznīcā.108 Protams, šeit domātas pirmkārt arējās liturģiskās izmaiņas, kas ir vieglāk pamanāmas, bet, domājams, ticīgie gribēja ar to izteikt savu piederību Katoliskajai Baznīcai.

Pēc 1843. g. Polockas konsistorijas rīkojuma šādus nepakļāvīgos uniātus pēc „pārliecināšanas” tiesā, vajadzēja ar policijas palīdzību nogādāt konsistorijā tālākai pārliecināšanai. Bet šeit jāņem vērā, ka Kurzemes guberņas ierēdņi, pēc ticības galvenokārt luterticīgie, nevarēja īpaši dedzīgi strādāt Pareizticīgas baznīcas ietekmes palielināšanas labā. To saprata arī augstāka vara, prasot, lai ar to nodarbotos kāds pareizticīgs ierēdnis. Bet, kā norādīja Kurzemes gubernators, viņiem tādu neesot, un, ja iespējams, tad sūtīšot tādu no Rīgas.109 Tomēr bija jāiztiek ar saviem spēkiem, kaut gan varas bažas izrādījās pamatotas. Kad par Ilūkstes pilskungu tiesas priekšsēdētāju 1843. g. kļūst fon Bolšvings, viņš atļāva uniātiem pašiem ierasties konsistorijā, bet kad viņi dažādu iemeslu dēļ izvairījās doties ceļā, atstāja viņus mierā.110 Kā ziņoja Ilūkstes klostera igumens Porfīrijs, rezultātā arī pārējie, kas jau bija piekrituši pāriet pareizticība no tā atsacījās.111 Šie procesi Kurzemes guberņā turpinājās līdz pat 1880-iem gadiem, jo bieži vien trūka pieradījumu piederībai Uniātu baznīcai, bija problemātiski noteikt jaukto (starp abu ritu katoļiem) laulību bērnu statusu un tml. Bieži vien arī katoļu priesteri centās lietu novilcināt, un pat stiprināja bijušos uniātus uzticībā Katoliskajai Baznīcai.112 Nav zināms, cik daudzi saglabāja savu ticību, pārejot latīņu ritā, bet nav šaubu, ka daļai ticīgo tas izdevās. Jo kā liecināja pareizticīgais priesteris 1867. gadā, rakstot Rīgas garīgajai konsistorijai, šie cilvēki, neskatoties uz vajāšanām, joprojām bija palikuši uzticīgi katoliskajai ticībai.113 Ar šo ticīgo pozīciju bija spiesta rēķināties Pareizticīgas baznīcas vadība. Rezultātā viņi saglabāja savu katolisko identitāti, uzticību Katoliskajai Baznīcai un kļuva par latīņu katoļiem, kas jau 1920-os gados bieži vien vairs neatcerējās savu uniātu pagātni.114

Pasīvā pretošanās Ūnijas likvidācijai bija daudz masveidīgāka un plašā spektrā izpaudās bijušo uniātu reliģiskajā dzīvē. Būdami oficiāli pareizticīgie, viņi turpināja apmeklēt Romas-katoļu baznīcas,115 izmantoja vecās lūgšanu grāmatas, ievēroja uniātu reliģiskas tradīcijās, kas konstatēts pat 1907. g. ziņojumos.116 Viņi centās apmeklēt tikai bijušos uniātu priesterus, kas īpaši spilgti izpaudās Jēkabpilī, kur blakus pastāvēja senā pareizticīga Svētā Gara draudze un bijušā uniātu Dievmates patvēruma draudze. Kā ziņoja 1869. gadā pareizticīgais priesteris Haritons Gorbačevskis, daudzi, īpaši vecie ticīgie, uzskatīja par grēku apmeklēt Svētā Gara baznīcu. Kā konstatē pats priesteris, „apvienošana” pagaidām ir tikai nomināla,117 tomēr jau bija pagājuši 30 gadi. Svarīgs moments savas identitātes saglabāšanā bija orientācija uz rietumu, respektīvi, poļu kultūru un valodu, izmantojot to kā lūgšanas valodu.118

Pats par sevi saprotams, ka gan valsts, gan Pareizticīgās baznīcas pārvaldes orgāni veica virkni pasākumu, lai eksuniātus ciešāk piesaistītu pareizticībai. Tieši ar šādu nolūku bijušas uniātu draudzes tika pakļautas nesen izveidotai Rīgas pareizticīgajai bīskapijai.119 Ar šo laiku Kurzemes draudzēs sāka parādīties priesteri, Pleskavas un citu Krievijas garīgo semināru audzēkņi, kas bija pēc tautības krievi, un protams, nekāda ziņā nebija saistīti ar Ūnijas mantojumu. Visādi tika mēģināts ierobežot Romas-katoļu baznīcas ietekmi, aizliedzot celt dievnamus tajās vietās, kur dzīvoja daudz bijušo uniātu.120 Par svarīgu līdzekli pievēršanai pareizticībai un reizē pārkrievošanai, kas bieži vien bija saistītas, 19. gs. 2. pusē kļuva draudzes skolas, kurās mācību valoda bija krievu. Bet, neskatoties uz visiem veiktajiem pasākumiem, vēl 20. gs. sākumā, bija konstatēta Ūnijas mantojumu saglabāšana bijušo uniātu draudzes vecākas paaudzes starpā.122

Nobeigums

1905. g. tika izdots manifests par ticības brīvību Krievijas impērijā. Tas kļuva par robežšķirtni ilggadējam uniātu pretošanās periodam. Tie, kas saglabāja savu katolisko ticību, oficiāli būdami Pareizticīgas baznīcas locekļi, varēja pāriet Romas-katoļu baznīcā, jo uniātu baznīca joprojām palika aizliegta. Bet tie, kas zaudēja savu katolisko identitāti, asimilējas pareizticībā.

Pirmais pasaules karš un tālākās politiskās kataklizmas acīmredzot arī ietekmēja cilvēku atmiņu, aizēnojot iepriekšējā gadsimta notikumus. Par to liecina 1921. g. strīds par kādreizējo Kščevas uniātu baznīcu starp arī kādreizējiem uniātiem, tajā laikā viņi jau apzinājis sevi vairs tikai par Romas-katoļiem vai pareizticīgiem.123

Atsauces un piezīmes

  1. Марозава С.В. Уніяцкая царква ў этнакультурным развіцці Беларусі (1596–1839 гады) / пад навук. рэд. У. М. Конана, Гродна: ГрДУ, 2001, с. 214.
  2. Jaunākā historiogrāfija 1054. g. konfliktu starp Romas pāvestu un Konstantinopoles baznīcas patriarhu neuzskata par reālas Baznīcas shizmas (šķelšanas) sākumu, attiecības starp Romas un Grieķu Baznīcu nebija pārtrauktas. Tas bija gadsimtu garumā iztiepts atsvešināšanas process, kas tikai 13. gs., pēc Konstantinopoles ieņemšanas (1204. g.) un Latīņu impērijas izveidošanas kļūst par reālo shizmu, jo pastāvēja divi Konstantinopoles patriarhi — latīņu un grieķu. Bet šie procesi bija atšķirīgi pārējās Austrum- un Dienvideiropas baznīcās, kas bija vēsturiski (un arī kanoniski) saistītas ar Konstantinopoles baznīcu. Jāņem vērā, ka šiem atsvešināšanas procesiem ir gan kultūrvēsturisks un psiholoģisks, gan kanonisks (juridisks) aspekts. Kas attiecas uz Kijevas Metropoliju, kura pirms savas galīgās un kanoniski noformētas sadalīšanas, ko veica pāvests Pijs II 1458. gadā, aptvēra gan Lietuvas, gan Maskavas valsts eparhijas (diecēzes), tad Romas pāvests Pijs XII savā apustuliskajā vēstījumā Krievijas tautām Sacro vergente anno (1952. g.) konstatē, ka: „katrā gadījumā līdz pat 1448. g. nav publisku dokumentu, kas liecinātu, ka jūsu baznīca ir atdalīta no Apustuliskās Katedras’’. Par Kijevas Krievzemes attiecībām ar Romu sk.: Таубе М. Рим и Русь в до-монгольский период // Покров. Альманах российских католиков, Москва, 1999, № 3, C. 17-44; kā arī jaunākos krievu vēsturnieku Aleksandra Nazarenko un Borisa Florji (Борис Николаевич Фло́ря) pētījumus. 1448. g. Maskavas kņazs Vasīlijs II noraidot Florences ūniju (1439. g.) starp Romu un Grieķu baznīcu un ignorējot Konstantinopoles patriarhu, ieceļ par Kijevas metropolītu bīskapu Jonu. No kanoniska viedokļa tas bija shizmatisks akts, jo bija dzīvs likumīgais Kijevas metropolīts kardināls Izidors. Tādējādi 1448. g. faktiski izveidojās Maskavas baznīca, apvienojot senās Kijevas Metropolijas eparhijas, kuras atradās Maskavas valstī. No 1461. g. Maskavas baznīcas galva sāka saukties par Maskavas metropolītu. Savukārt Kijevas Metropolijas eparhijās Lietuvas valstī (tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās) Florences ūnija nekad formāli nebija noraidīta. Sk.: Дмитриев М.В. Между Римом и Царьградом: генезис Брестской церковной унии 1595-1596 г.г.. Москва: МГУ, 2003, с. 264. Kā atzīmē daži ukraiņu vēsturnieki, mums nav 15.-16. gs. dokumentu, kas norādītu uz Kijevas baznīcas šķelšanos ar Romu. Kijevas Metropolijas bīskapi pirms Brestas notikumiem un Brestas koncila laikā regulāri atsaucās uz Florences ūniju. Tas ļauj 1596. g. notikumus uzskatīt par vienotības atjaunošanu, aktualizēšanu starp Kijevas Metropoliju un Romu. Sk., piem.: Великий А. З лiтопису христианскоi Украiни. Рим-Львiв, 1999, Т.3, с. 164., Гудзяк Б. Киевская иерархия, Константинопольский Патриархат и уния с Римом.//400 лет Брестской церковной унии. Сборник материалов международного симпозиума. Неймеген – Москва, 1998, C. 29-59., šajā rakstā ir plašā historiogrāfija par Brestas notikumiem.
  3. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 111.,129. lpp. Tomēr arheoloģiski šīs baznīcas eksistēšana pagaidām nav pierādīta. Sk.: Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.-13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti, 725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29.- 44. lpp.
  4. Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.- 13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti, 725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29. - 44. lpp.. Jautājumā par Austrumu kristietības izplatīšanu Latvijas teritorijā vēsturniekiem ir atšķirīgie viedokļi. Vieni uzskata, ka arheoloģiskais materiāls un valodnieku atzinumi liecina par zināmu austrumu kristietības izplatīšanos galvenokārt starp latgaļiem un sēļiem. Sk. piem., Mugurēvičs E. Kristietības misija Baltijā un krustkaru sākums / Indriķa hronika. Priekšvārds, Rīga: Zinātne, 1993, 8.-10.lpp., citi noliedz austrumu kristietības izplatību Austrumlatvijā 11.-13. gs. sākumā, uzskatot, ka šī kristietība varēja ietekmēt vietējos iedzīvotājus un viņu valodu vienīgi no Rīgas Krievzemes tirgotāju baznīcas, kura pastāvēja no 13. gs. līdz 17. gs.sākumām. Sk. Šterns I. Pareizticība Senlatvijā // Latvijas vēsture, 1996, nr.5(24), 70.-72. lpp. Savukārt pareizticīgie autori (piem., Antonijs Pommers) Latvijas laikā savos vēsturiski populārajos rakstos, gribēdami pierādīt „pareizticības” seno vēsturi Latvijas teritorijā, apgalvoja, ka 11.-13. gs. bija ne tikai „pareizticīgas” baznīcas un draudzes, bet arī priesteri no vietējiem iedzīvotājiem. Šādiem rakstiem ir nevis zinātnisks, bet drīzāk propagandisks raksturs. Sk.: Гаврилин А. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига: Филокалия, 1999, с. 9.
  5. Priede A. Latvijas pirmajai diecēzei – Ikšķiles bīskapijai 820 / Svētais bīskaps Meinards un Karmela klosteris Ikšķilē, Ikšķile, 2011, 28.-34. lpp.
  6. Latīņu avotos Krievzemes iedzīvotājus sauc par rutēņiem (rutheni), bet slāvu avotos – русин, vai daudzskaitlī русь vai русьcкые. Nav korekti Kijevas Krievzemes iedzīvotājus saukt par krieviem, jo mūsdienas ar šo etnonīmu no 1920-iem gadiem apzīmē Krievijas Federācijas pamattautu.
  7. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 171.lp.
  8. Sk., piemēram: Назаренко А. В. Древняя Русь на международных путях: Междисциплинарные очерки культурных, торговых, политических связей IX- XII вв.. Москва: Языки русской культуры, 2001, 784 с.
  9. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča koment., Rīga: Zinātne, 1993, 47.- 49. lpp.
  10. Tur pat, 315 lp.. Avotā minēti rutheni, kas varētu būt nevis etnisks, bet baznīctiesisks apzīmējums. Sk.: Šne A. Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.-13. gadsimtā // Latvijas Universitātes raksti,725. sēj., Vēsture, Latvijas Universitāte, 29.- 44. lpp.
  11. Selart A. Schismatiker, Vereinigung der Kirchen und das Geld. Livland und die Union von Florenz (1439) Zeitschrift für Historische Forschung: Vol. 36, No. 1, 2009, p. 1-31.
  12. Tur pat.
  13. Инфантьев В. Грамоты полоцких Владык как источник сведений о православных священниках в Риге на протяжении XV и первой трети XVI веков. //http://www.russkije.lv/ru/pub/read/boris_infantjev_nauchnie_statji/ (26.08.2015.)
  14. Sīkāk sk.: Флоря Б.Н. Исследования по истории Церкви. Древнерусское и славянское средневековье. Сборник., Москва: Православная энциклопедия, 2007, С.436
  15. Основнi Документи Берестейськоi унii. Львiв: Свiчадо, 1996, с. 50 -53.
  16. Гаврилин А. Очерки истории Рижской епархии. 19 век.. Рига: Филокалия, 1999, с.12. Literatūrā ir minējumi, ka Daugavas labajā krastā Kārļa vārtu tuvumā (aptuveni tagadējas Rīgas autoostas vietā) 1754.-1773. g. pastāvējusi uniātu Sv. Nikolaja baznīca baltkrievu tirgotāju un plostnieku vajadzībām. Par šo uniātu baznīcu rakstīja arī J. Broce komentējot savu 1786. g. Sv. Trīsvienības baznīcas (Klīversalā, Daugavas kreisajā krastā) zīmējumu. Arī šī baznīca, celta 1779.-1780. g., sākotnēji bija domāta baltkrievu uniātiem, un to līdz 1812. g. apkalpoja priesteri no Baltkrievijas. Vēl ilgi pēc tam, kad uniātu Rīgā vairs nebija, šo baznīcu sauca par „baltkrievu” un „uniātu”. Sk.: Apine Ilga, Volkovs Vladislavs. Slāvi Latvijā. Etniskas vēstures apcerējums. Rīga: IU Mācību apgāds, 1998., 80.lpp. Tas, ka varēja eksistēt baltkrievu uniātu baznīca 18. gs. 2 pusē netieši apstiprina īpaši aktīvie tirdznieciskie sakari starp Rīgu un Baltkrievu pilsētām (piem., Vitebsku) šajā periodā. Sk.: Левко О.Н. Торговые связи Витебска в 10.-18. вв.. Минск: Наука и техника, 1989, с. 80-81.
  17. Тарас А. Войны Московской Руси с Великим княжеством Литовским и Речью Посполитой в XIV-XVII веках. Москва-Минск: АСТ-Харвест, 2006, с. 677.
  18. Baltkrievu vēsturnieks Saganovičs raksturo šo karu kā lielāko katastrofu Baltkrievijas vēsturē, jo tika zaudēts ap 53% iedzīvotāju karadarbību un deportāciju rezultātā, Maskavai realizējot amatnieku un dažādu speciālistu izvešanu. Daudzas pilsētas, pilis un saimniecības bija pilnīgi izpostītas. Šīs intervencijas sekas bija jūtamas arī nākošajos gadsimtos. Sk. Сагановiч Г. Невядомая вайна:1654-1667 // http://jivebelarus.net/history/gistografia/unknown-war-1654-1667.html (28.08.2015.)
  19. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. Raksta autors patiesībā bija grāfs M. Gižickis, šis poļu aristokrātu dzimtas pārstāvis dzīvoja Podolijā un Voliņā (tag. Ukrainā), tāpēc, acīmredzot, paņemts pseidonīms Woliniak.
  20. Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LNA LVVA), 7469.f.,1.apr.,155.l.; Тайван Л. По Латгалии. Москва: Искусство, 1988, с. 26-28.
  21. Sergejs Saharovs (1880-1954) – Pareizticīgās baznīcas vēsturnieks, baltkrievu folklorists, etnogrāfs un pedagogs. No 1935. g.līdz 1938. g. pēc Latvijas Pareizticīgas baznīcas sinodes uzdevumā vāca ziņas par Pareizticīgas baznīcas vēsturi Latvijā. Grāmatu Рижские православные архипастыри за сто лет (1836—1936) (1937) un Православные церкви Латгалии (1939) autors. Saharova savāktie materiāli glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
  22. LNA LVVA,7469.f.,1.apr.,154.l.,5.lp..
  23. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157a.l.,5.lp.
  24. Draudzes arhīvos glabājas ziņa par muižnieka fon Veisenhofa 1751. g. zemes dāvinājuma aktu baznīcas klēra uzturēšanai. Tomēr, nav skaidrs vai dāvinājums attiecas uz uniātu, vai latīņu rita klēru, jo, saskaņā ar 1761. g. vizitācijas dokumentiem, Poļu Livonijā bija tikai viens uniātu priesteris Lauderos. 1778. g. Mogiļevas bīskapijas katoļu draudžu sarakstā skaitījās Pasienes draudzes filiālbaznīca, kas nodota uniātu priestera aprūpei. Sk. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. 1795. g. baznīca bija atņemta pareizticībā. Pēdējais Brodaižu uniātu draudzes priesteris Ļevs Obuhs uzturējās Bukmuižā un Kaunatā, vēlāk kalpojis Lauderos. Sk. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.; LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
  25. Nav zināms, kad uzcelts dievnams un izveidojās draudze, katrā ziņā, ne vēlāk par 1783. g., jo eksistējušas šī gada metrikas grāmatas. Kādu laiku Vertulovas uniātu draudzei nebija sava dievnama, jo tas esot sabrucis, un draudzes prāvests kalpoja Bukmuižas baznīcā. 1826. g. tika uzcelta jauna baznīca, kuru nomainīja 1866. g. celtais pareizticīgais dievnams. Sk.: LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.; Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas, Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 48.–52. lpp.
  26. Dievnama celšanas un draudzes dibināšanas gads nav zināms. 1758. g. bīskapa Ostrovska pārskatā Lauderos ir katoļu kulta vieta, bet uniāti nav minēti. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. Tomēr jau 1761. g. vizitācijas dokumenti atzīme uniātu priesteru klātbūtni Lauderos. Baznīca, kā jau vairums lauku uniātu baznīcas bija no koka, tā bija celta ar muižnieka Kublicka atbalstu. Sk.: LNA LVVA, 7469.f., 1.apr., 157.l.; LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
  27. Vecslabadā jau 1710. g. pastāvējusi Pasienes dominikāņu kapela, arī 1758. g. pārskatā tā pazīstama kā katoļu kulta vieta. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp. Kad dievnams nonāk uniātu rokās un izveidojas uniātu draudze, nav zināms. Iespējams, tas notika 18. gs. vidū. Eksistējušas draudzes metrikas grāmatas no 1798. g. Sk.: LNA LVVA, 7469.f., 1.apr., 157.l.
  28. Kāda katoļu svētvieta Bukmuižā bija jau 1710. g. Bukmuižā dievnams minēts arī 1750. gada baznīcu sarakstā, savukārt 1751. gadā zināms, ka bīskaps te atļāvis noturēt svēto Misi. Ar 1759. gadu datēts Jana Augusta Hilzena Dagdā rakstīts dokuments par Bukmuižas prezbitera pienākumiem un nodrošinājumu, kurā minēts, ka Bukmuižā ceļama jauna baznīca. 18. gs. 2. pusē Bukmuižas dievnamu izmantoja abu ritu katoļi. Bukmuižā reizē nozīmēti divi prāvesti: katoļiem prāvests no jezuītu misijas Dagdā, bet uniātiem – no Polockas. Saharovs uzskatīja, ka 1829. g. uzbūvētā Romas-katoļu baznīca uzcelta bijušā vecā uniātu koka dievnama vietā. Tomēr jezuītu tēvs Mārtiņš Heikings vēl 19. gs. sākumā dokumentāri pierādīja, ka baznīca no seniem laikiem piederējusi Romas-katoļiem, bet ne uniātiem. Sk.: Svilāns Jānis. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas, Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995, 48.–52. lpp.; LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l.
  29. Baltkrievu vēsturnieka, uniātu baznīcas vēstures pētnieka Denisa Liseičikova elektroniska vēstule 29.11.2015.
  30. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 87.lp.
  31. Pirmajā uniāti Latgales teritorijā nav minēti, bet otrajā minētas Brodaižu, Bukmuižas, Lauderu un Riebiņu filiālbaznīcas, kuras apkalpoja uniātu priesteri. Sk.: Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
  32. LNA LVVA, 96.f., 1.apr., 10150. l., 4. lpp.
  33. LNA LVVA,7469.f.,1.apr., 157.l
  34. Марозава С. Сваёй веры ламаць не будзем…»: Супраціў дэўнізацыі ў Беларусі (1780 – 1839 гады). Гродна: ЮрСаПрынт, 2014, c. 37.-39.
  35. Tur pat, c. 39.-50.
  36. Piemēram, Minskas guberņā 1799. g. bija 41 uniātu priesteris, kas palika bez savām draudzēm, jo tās bija atņemtas pareizticībā. Kopā ar ģimenes locekļiem tie bija 195 cilvēki, 16 ģimenēm nebija nekāda īpašuma. Sk.: Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг.. Мінск: Медысонт, 2011, с. 127.
  37. Kučinskis S. Latvijas zemju katoļu draudžu attīstība un kultūra pēc reformācijas, Dzimtenes kalendārs, 1982. gadam, Vasteras, 1981, 57. -177. lpp.
  38. Kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latgalē. – Rīga: Zinātne, 1994, 130.-134.lp.
  39. Neskaidra ir šī slobodas izcelšanas vēsture. Literatūrā tiek apgalvots, ka jau 16. gs. tur apmetas „krievu” plostnieki-loči un tirgotāji. Sk.: Cапунов А. Река Западная Двина. Историко-географический обзор. Витебск, 1893, с.471-472. Ja tas atbilst patiesībai, tie nebija nekādi „krievi” mūsdienu izpratnē, bet gan rutēņi (русины), acīmredzot no Polockas, Vitebskas un Smoļenskas. Tādā gadījuma daži no viņiem jau 17. gs. sākumā varēja būt uniāti. Tomēr slobodas izvēršanās acīmredzot saistīta ar vecticībnieku un bēgļu no Lietuvas lielkņazistes parādīšanos 17. gs. 50.-60.-os gados. Etniskā ziņā vairums iedzīvotāju, izņemot vecticībniekus, drīzāk jāsauc par „baltkrieviem”.
  40. Pareizticīgie autori attiecina šo hercoga Jēkaba privilēģiju tikai uz „krievu pareizticīgiem” balstoties uz privilēģijas vārdiem, ka tā tiek dota „kopienai kas sastāv tikai no krievu, nevis vācu, vai citām mūsu tautām” (LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 9.op.lp). Jautājums, ka interpretēt šo vārdu „krievi”. Privilēģijas poļu tulkojumā lietots vārds „ruski” ( LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l., 86.lpp.), bet tas nozīme nevis krievus, bet Žečpospolitas „ukraiņus” un „baltkrievus”, jo krievus sauca par moskovītiem, Maskavas tautu. Faktiski tajā laikā ar metaetnonīmu „krievs” (русiн, рускi) bieži vien sauca gan ukraiņus un baltkrievus, gan tagadējos krievus, bet Žečpospolitā un arī citur Eiropā attiecībā uz Maskavas „krieviem” lietoja politonīmu moskovīts. Sk. Храпачевский, Р.П. Русь, Малая Русь и Украина: происхождение и становление этнонима // Российские и славянские исследования: Сб. науч. статей. Вып. 1, Минск, 2004, с. 34–43.; Марозава С.В. Уніяцкая царква ў этнакультурным развіцці Беларусі (1596–1839 гады) / пад навук. рэд. У. М. Конана, Гродна:ГрДУ, 2001, с. 225. Tālākie privilēģijas vārdi atklāj šīs kopienas konfesionālo raksturu. Privilēģija dota „Romas-katoļu, grieķu un krievu ticību” pārstāvjiem (LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 9.op.lp). Iespējams ar „krievu ticību” tiek domāta vecticība. Bet par „grieķu rita”, „grieķu likuma” ticīgiem bieži sauca uniātus. Gan uniātu svētā Nikolaja baznīcas celšana, gan vēlākā Jēkabpils baziliāņu klostera dibināšana pamatojas uz hercoga Jēkaba privilēģijas, par ko liecina vizitācijas dokumenti. Sk.: LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l.,86.lpp.; 6550.f., 1.apr., 302.l., 11.op.lp. Daži autori pat uzskata, ka šī privilēģija attiecās vienīgi uz uniātiem, un tikai vēlāk parādījušies neuniāti (pareizticīgie) un 1761. gadā apelācijas kārtā no hercoga tiek panākts apstiprinājums, ka par „grieķu ticīgiem” jāsaprot arī pareizticīgie. Sk.Woliniak.Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.; Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914., s.1.
  41. LNA LVVA, 7363.f., 5.apr., 237.l., 420.lp.; Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  42. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 460. lp.
  43. Iespējams, ka Jēkabpils baziliāņu mūki, ņemot vērā situāciju, celebrēja arī latīņu ritā, jo pēc 1939. g. klostera apraksta, starp liturģiskām drēbēm, atzīmētas arī vecas, vairs nelietojamas „latīņu rizas” (acīmredzot ornāti). Sk. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 8.op.. Šī prakse oficiāli netika veicināta no Baznīcas varas puses, bet realitātē pastāvējusi tajās vietās, kur latīņu katoļiem nebija savu priesteru. Tas attiecās galvenokārt uz ordeņa Lietuvas provinci, kurā ietilpa Baltkrievijas un Lietuvas (arī Latvijas) teritorijas. Starp baziliāņu mūkiem daudzi paši bija dzimuši un audzināti latīņu ritā. Pēc 1780-to gadu datiem Lietuvas ordeņa provincē tādu bija vairāk nekā puse. Sk.: Гуцуляк Л.Д. Божественна Лiтургiя Йоана Золотоустого в Киiвськй митрополii пiсля Унii з Римом (перiод 1596-1839 рр.). Львiв: Свiчадо, 2004, c. 52.,119. Pastāvēja arī cita prakse, kad grieķu rita priesteri Svēto Komūniju Romas-katoļiem pasniedza latīņu ritā. Ir zināms, ka Jēkabpils baziliāņi bija ņēmuši komunikantus no Ilūkstes. Sk.: Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. 19. gs. 30-o gadu sākumā uz Jēkabpili brauca tēvi lazaristi no Ilūkstes (Congregatio Missionis, šo kongregāciju 17. gs. nodibināja svētais Vincents no Paulas, pēc jezuītu ordeņa slēgšanas 1773. g. lazaristi tika aicināti viņu vietā), lai apkalpotu pilsētas latīņu rita katoļus. Savām vajadzībām viņi izmantoja Jēkabpils uniātu klostera kapliču. Laikā kad 1830.-to gadu otrajā pusē tika gatavota Ūnijas likvidācija, šāda prakse bija aizliegta. 1837. gadā lazaristu tēvs Matejs Miškievičs izveidoja Jēkabpilī latīņu rita kapliču un organizēja regulārus dievkalpojumus. Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914, s.10.-11.
  44. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l.
  45. Кое-что из прежних занятий Псковского и Порховского епископа Павла. Псков: Славянская типография, 1872, с.78-79. Bīskaps Pāvils Dobrohotovs (1814-1900) bija viens no galvenā Ūnijas likvidatora bīskapa Jāzepa Semaško līdzgaitniekiem, tajā pat laikā viņu interesēja Uniātu baznīcas, īpaši baziliāņu ordeņa, vēsture. Bīskapa Pāvila savāktajā kolekcijā (pašlaik glabājas Krievijas Zinātņu akadēmijas vēstures institūtā Pēterburgā) atrodas unikāli materiāli par šo tēmu.
  46. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 2.-6. lpp.
  47. LNA LVVA, 7363.f., 5.apr., 237.l., 420.lp.
  48. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 10.lp.
  49. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 420.lp.
  50. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l., 453.,457. lp.
  51. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223. Pēc 1761. g. vizitācijas datiem Jēkabpils parafijā, tātad visā draudzes teritorijā (pilsētā un laukos), bija 4000 ticīgo, bet pašā Jēkabpils pilsētā, pēc 1790. g. vizitācijas dokumentiem, dzīvoja 400 latīņu un 200 grieķu rita katoļu. Sk. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 14.-15.lp.; 4038.f., 2.apr., 2218.l., 87.lp.
  52. Woliniak.Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  53. 1820-os gados baznīcas ēkai bija nepieciešams steidzams remonts, ko 1829. g. konstatēja komisija Kurzemes dekāna un Ilūkstes klostera priekšnieka sastāvā. Bet pēc vietēja arhitekta aprēķiniem remontam bija vajadzīgi divi tūkstoši sudraba rubļu. Klosterim tādu līdzekļu nebija, tāpēc 21 Baltkrievijas klosteriem bija noteikts nodot konkrētu sumu Jēkabpils klostera kompleksa remontam. Tomēr naudas vākšana ieilga un līdz 1839. g. bija veikti tikai neatliekamie darbi. Šo jautājumu par klosteru remontu mēģināja risināt jau Pareizticīgā baznīca līdz pat 19. gs. 50-iem gadiem. Sk. LNA LVVA, 2728.f., 2.apr., 267.l.,29.-30.lp.
  54. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l., 87.lp.
  55. 1839. g. Jēkabpils uniātu klostera aprakstā minēta svētā Nikolaja kapliča, kas atrodas pie tirgu, un no kurienes notiek mirušo izvadīšana. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 9.op.lp.
  56. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 24.op.lp.
  57. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894. - Tom XLIII,– s.199.-223.
  58. LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l., 24.op.lp.
  59. Viļņas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu nodaļa, F3-993, fol. 107.-118.
  60. 1839. g. pēc Ūnijas likvidācijas baznīca un klosteris oficiāli kļūst pareizticīgo, bet 1921. g. baznīca tika nodota Ilūkstes Romas-katoļu draudzei un ir saglabājusies līdz mūsdienām.
  61. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 17.l., 14.-15.lp.
  62. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 726.l., 14.-15.lp
  63. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 67.l., 67.lp.,72.lp.; tēvs Marciāns Cibulskis pildīja arī Jēkabpils uniātu draudzes prāvesta (paroha) pienākumus. Ir interesanta liecība par baziliāņu mūku darbību starp luterticīgiem latviešiem. Tā 1836. gadā Jēkabpils baziliāņu klostera priekšnieks Aleksandrs Voinovskis, labi pārvaldot latviešu valodu, pēc latviešu luterticīgo zemnieku pieprasījuma, veica ekzorcismus, svētīja mājas, lopus, dodot arī citas svētības, pretī saņemot pārtikas produktos. Tiesā to viņš esot darījis nevis katoļu misijas nolūkā, bet lai sagādāt uzturu klosterim. Sk.: LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 297., 12.lp. Tomēr tas liecina par komunikāciju starp uniātu tēviem un latviešu zemniekiem.
  64. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  65. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 66.l., 65.lp.
  66. Henryk Litwin. Katalog alumnov seminarium papieskiego w Wilnie 1582-1798.Czesc II / Przeglad Wschodni, t.IX, z.2 (34), s.301.-377.
  67. Engelsberga ir tagadējā Priedaine – Krāslavas priekšpilsēta Daugavas kreisajā krastā. 1916. gada kartē tā saukta par Pristaņu. To apliecina arī Jana Juzefa Jalovecka raksts par Varnaviču draudzi, kas tika iespiests 1870. gados avīzē Przeglad Katolicki. Tajā viņš norāda, ka par Engelsbergu pārdēvētā Borhu sloboda (borchowska sloboda) viņa laikos veido Krāslavas priekšpilsētu no Kurzemes puses. (LU Teoloģijas fakultātes doktoranta Reiņa Norkārkla elektroniskā vēstule 30.11.2016.)
  68. LNA LVVA, 4038.f., 2.apr., 2218.l.,65.lp. Pēc ziņām, ko sniedz 19. gs. garīdznieku atskaites, Fabianovā dievnams bija uzcelts 1743. gadā, Salienā 1760. gadā un Červonkā 1769. gadā (citviet uzradīts 1756. g.). Baznīcas uzceltas, pateicoties vietējo muižnieku Molu, Engelhartu un Felkerzāmu dotiem līdzekļiem. Sk.: LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 54.l., 203.lp., 213.lp.,226.lp.; 53.l., 168. lp..
  69. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  70. LNA LVVA, 232.f., 2.apr., 85.l.
  71. Nav zināms, kad Jēkabpilī paradās pareizticīgie mūki un bija uzcelts svētā Gara klosteris. Literatūra minēts 1703. g., bet šis gads avotos paradās, atsaucoties uz klostera kapelas antiminsa (bīskapa iesvētīta zīda vai linu drēbe, kur iešūtas svēto relikvijas) svētīšanas datumu. Sk. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr., 54.l., 195.lp. svētā Gara baznīcas metrikas grāmatas saglabājušas tikai no 1800. g. Sk.: LNA LVVA, 232.f., 1.apr., 149.l. Blakus svētā Gara baznīcai 1774. g. par klostera līdzekļiem bija uzcelta akmens svētā Nikolaja baznīca. Sk.: LNA LVVA, 4754.f., 2.apr.,54.l.,195.lp.
  72. LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 143.l., 88. lp. Pēc pareizticīgo mūku stāstītā, uniātiem Jēkabpilī bija vairāk nekā 100 māju (дворов), bet pareizticīgiem ne vairāk ka 20. Sk.: LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 142.l., 35.lp.
  73. В том такожде необходимая нам нужда есть дабы базилианов униатов из Якобштадта возможно удалить, а вместо оных по силе прежняго привелея княжеского римлян иного закона, притом же костел учреждены быть могут, того ради, что нашей религии русской народ до римских оплатков никогда не склонится, в чем лучшая спокойность нам может быть, понеже они базилиане униаты ежели впредь будут, то лукавством своим и остаток греко-российских людей превратят до проклятой Унии своей и отнюдь ненадежно нам спокойствия с ними иметь” Sk.: LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 33.lp. Interesanti, ka pareizticīgie mūki bija gatavi sadzīvot ar Romas-katoļiem, jo latīņu rits nevarēja piesaistīt krievus. Bet Ūnija tiek vērtēta, ka drauds pareizticībai tieši rita līdzības dēļ.
  74. Rakstot, ka baziliāņu mūki „дерзают безстыдно и безбоязнено письменными пашквилями неучтиво ругать превысочайшее имя и престол ея императорского величества”. Sk. LNA LVVA, 554.f., 3.apr., 141.l., 33.lp.
  75. Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  76. Великий А. З лiтопису христианскоi Украiни. Рим, 1975, Т.7., c.121-125.
  77. Katrīnas II rīkojums Minskas ģenerālgubernatoram Tutolminam. Sk.: Полное собрание законов Российской империи с 1649.г., 1830, Т. 23, с.509.
  78. Гаврилин А. Очеркии стории Рижской епархии.19 век. Рига: Филокалия, 1999, с.18.-19.
  79. Šīs princips bija formulēts vēl 17. gs. Maskavas koncila laikā (1666. g.), kad par baznīcas uzdevumu tiek uzskatīta Maskavas valsts paplašināšana: „да разширяется православием в род и род богохранимое российское царство”. Sk.: Федорiв Ю. Iсторiя Церкви в Украiнi. Львiв: Свiчадо, 2001, с.221.
  80. Strods H. Latvijas Katoļu Baznīcas vēsture. 1075-1995. Rīga, 1996, 198. lp.
  81. LNA LVVA, 4754.f., 2.apr.,54.l., 209.lp., 225.lp.
  82. Гуцуляк Л.Д. Божественна Лiтургiя Йоана Золотоустого в Киiвськй митрополii пiсля Унii з Римом (перiод 1596-1839 рр.). Львiв: Свiчадо, 2004, c. 115 -116.
  83. Tomēr ne ar veco nosaukumu Kijevas, Galīcijas un visas Krievzemes metropolīts, bet gan visu Grieķu-unītu baznīcu Krievijas impērijā metropolīts.
  84. LNA LVVA, 1.f., 5.apr., 3952.l, 30.op.lp.
  85. LNA LVVA, 6550.f., 1. apr.,23.l., 2.lp.
  86. LNA LVVA, 6550.f., 1. apr., 15.lp., 53.op.lp.
  87. Уния в документах. Сборник./ сост. В.А.Теплова и др., Минск, 1997, с. 56.
  88. Полное собрание законов Российской империи с 1649.г.
  89. 18. gs. beigās 80% baltkrievu zemnieku, daļa pilsētnieku un mazās un vidējās muižniecības (šļahtas) bija uniāti. Sk. Марозава С. Дзейнасць уніяцкай царквы ў кансалідацыі беларускага народа // Беларуская нацыянальная ідэя: Матэрыялы міжнароднай навукова-практычнайканферэнцыі, 18-19 красавіка 1999, г. Гродна / Падрэд. А.Астроўскага, В.Санько., Мінск, 2000, С. 213-222.
  90. LNA LVVA, 2728.f., 2. apr., 267.l., 357-362.lp.; Dzialnosc xx. Misionarzy w Jakobsztacie. Krakow, 1914. –s.10.-11.
  91. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 421.l., 15.-16.lp.
  92. LNA LVVA, 7363.f., 4.apr., 88.l.
  93. Лісейчыкаў Д.В. Штодзённае жыццё ўніяцкага парафіяльнага святара беларуска-літоўскіх зямель 1720–1839 гг.. Мінск: Медысонт, 2011, с.93.
  94. LNA LVVA, 1.f., 10. apr., 333.l., 1.-3. lp.
  95. LNA LVVA, 1.f., 12.apr., 772.l., 1.-3.lp.; 96.f., 1.apr., 10592.l., 1.-2.lp., 4.-5.lp.
  96. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 290.l., 1.-5.lp.
  97. Морозова С.В. Сопротивление деунизации в Беларуси (1833-1839 гг.): новые источники// Современные проблемы изучения истории Церкви. Международная научная конференция: Тезисы докладов, Москва: Исторический факультет МГУ им. М.В.Ломоносова, 2011. С. 155-158.
  98. Уния в документах. Сборник./ сост. Теплова В.А. и др., Минск: Лучи Софии, 1997, с.59.
  99. Чистович И.А. Пятидесятилетие возсоединения с Православной церковью западно-русских униатов. Обзор событий возсоединения в царствование императора Николая I., Санкт-Петербург, 1889, C.64
  100. LNA LVVA, 6550.f., 1.apr., 302.l.; Радван М. Пратэст унiяцкага духавенства (1834–1839) // http://media.catholic.by/nv/n13/art6.htm (10.09.2015.); Woliniak. Unici w Kurlandyi // Przeglad Powszechny, Krakow, 1894, Tom XLIII, s.199.-223.
  101. LNA LVVA, 2449.f., 1.apr., 2.l. 4.-5.lp. Ir ziņas, ka Vertulovas uniātu draudzes (Latgale) priesteris Jānis Ščerbinskis bija izsūtīts uz 8 gadiem „tālajās guberņas” par savu uzticību katoliskajai ticībai. Sk. LNA LVVA, 7469.f.,1.apr., 157.l.
  102. что Якобштадского городового магистрата, бургомитстр Венедикт Василевский, католик, ратман Грицкевич и элтерман Иван Нидбальский, униаты и многие другие из обывателей города Якобштадта... узнав, что я присоединен к Православной Восточной Церкви… крайне на меня за то негодуют, насмехаются и разсеявают самые оскорбительные для Православной церкви слухи, а именно, что я сделавшись изменником сам, прибыл в Якобштадт единственно для того, чтобы еще более наделать изменников, погубить всех прихожан порученной мне церкви, присоединением их к православию”. Sk.: LNA LVVA, 6550.f., 1.apr.,4.l., 5.lp.
  103.  
  104. LNA LVVA, 1. f., 10. apr., 799. l., 1. lp., 5.-6. lp., 8. lp.; 1. f., 6. apr., 860. l., 1.-5. lp., 8. lp.; 412. f., 2. apr., 1162. l., 6.-7. lp.
  105. LNA LVVA, 6550. f., 1. apr., 420. l., 45.-46. lp.; 6550. f., 1. apr., 423. l., 318.-330. lp.
  106.  
  107. Raksturīga, bija Bonifācija Zalicka liecība: „что он действительно принадлежал к Униатской Церкви, но что он ее более не придерживается с тех пор, как в оную введено изменение, а что он ходит к исповеди в Католическую церковь, а именно Файманскую по жительству его в Динабургском уезде, и что он объявляет, что ни под каким условием не возвратится более в Греческую церковь”. Sk.:
  108.  
  109. „и когда каждый из них разные некстати и ложные изъяснял причины невозможности предпринять такового пути, принял онные в уважение, и оставил совратившихся в покое, подстрекнув некоторых из них идти к генерал-губернатору и просить защиты от православия”, un tālāk igumens Porfirijs pasvītro, ka „многие из прихожан Иллукстской церкви отзываются, ежели совратившиеся не будут подлежать никакому взысканию, то и они подобно онным последуют”. Sk.:
  110. „все они без исключения упорно держатся католицизма”. Sk.:
  111. „воссоединеные к православию прихожане Иллукстской церкви, еще не вполне обнаруживают привязанность к своей церкви …, храм Божий в праздничные дни посещают, но с равною же, если не с большею охотою многие стоят службу в Миссионерском Римско-католическом костеле”. Sk.:
Raksts tiks papildināts