Diakons Valdis Francisks Plenne, Mg.hist.

Baltijas kristianizācija un Livonijas valsts izveidošanās

1933. gadā kardināls Eugenio Pačeli, nākamais pāvests Pijs XII savam draugam Enriko Galeaci sacīja: „Visapkārt es dzirdu atjaunotnes piekritējus, kuri grib iznīcināt Svētnīcu, nodzēst katoliskās Baznīcas liesmu, atteikties no tās rotājumiem un likt tai nožēlot savu vēsturisko pagātni. Taču, mans dārgais draugs, es esmu pārliecināts, ka Pētera Baznīcai sava pagātne ir stingri jāaizstāv, citādi tā pati sev izraks kapu.”

Diakons Valdis Francisks Plenne, Mg.hist.

Baltijas kristianizācija un Livonijas valsts izveidošanās

1933. gadā kardināls Eugenio Pačeli, nākamais pāvests Pijs XII savam draugam Enriko Galeaci sacīja: „Visapkārt es dzirdu atjaunotnes piekritējus, kuri grib iznīcināt Svētnīcu, nodzēst katoliskās Baznīcas liesmu, atteikties no tās rotājumiem un likt tai nožēlot savu vēsturisko pagātni. Taču, mans dārgais draugs, es esmu pārliecināts, ka Pētera Baznīcai sava pagātne ir stingri jāaizstāv, citādi tā pati sev izraks kapu.”

1. Mīta ģenēze — „melnās leģendas” dzimšana

Jāatzīst, ka mūsu zemes vidusmēra iedzīvotājam Livonijas vēsture ir samērā maz zināma.

Vēstures vietā mums ir mīti — tautas apziņā dziļi nogulsnējušās semi-reliģiskas konstrukcijas, ko lielākā sabiedrības daļa pat necenšas apšaubīt. Šis konstrukcijas savā ziņā spēlē ideoloģiskas ticības lomu, kas ir aicināta stiprināt lojalitāti. 

Mēs varam runāt par visa Livonijas perioda mitoloģizāciju. Un šim mītam ir „melnās leģendas”, tātad negatīvs raksturs (pozitīva mīta piemērs — mīts par Lietuvas lielvalsti, kaut gan šo teritoriju ar lietuviešiem saistīja vien nosaukums, taču tas ir viņu identitātes pamatā). Sapludinot visus stereotipus vienā mītā, sabiedrībā dominē atziņa, ka latvieši 13. gs. zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti „ar uguni un zobenu”, un tam sekoja 700 gadu verdzība.

Leģendas svarīga sastāvdaļa ir varmācīgā kristīšana, kristietības izplatīšana, kas esot bijis vienīgi alkatības un varaskāres virzīts pasākums, kam ticība bija tikai liekulīgs piesegs. Līdz ar to kristīšana bija paviršs un nenopietns process, kas atstāja maznozīmīgu ietekmi uz vietējām ciltīm.

Šis mīts noformējās 18. gs. 2. pusē – 19. gs. pirmajā pusē un tā tēvs ir Garlībs Merķelis (1799. g. viņš iestājās masonu ložā Berlīnē). Tieši viņa senās Livonijas vēstures interpretācija tādos darbos kā „Latvieši sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās", „Vidzemes senatne” u.c., kas uzrakstīti franču apgaismotāju, īpaši Žana Žaka Ruso ietekmē, kļuva par „melnās leģendas” fundamentu.

Svarīgi apzināties, ka tie nav vēsturnieka pētījumi, bet ideoloģiska publicistika, kuras pamatā ir vēršanās pret pastāvošo sociālo kartību un valdošo kārtu — Baltijas muižniecību.

Apgaismība (ko raksturo negatīva attieksme pret viduslaikiem un katolisko Baznīcu) — Ruso (apgaismības domātājs un romantisma pamatlicējs) — Romantisms (sentimentāla un idealizējoša attieksme pret tālo senatni).

Žans Žaks Ruso proklamēja ideju par cilvēces senatni kā laimīgo laikmetu, cildināja svētlaimīgo pirmatnējā cilvēka stāvokli, jo viņš dzīvojot saskaņā ar dabu. Saskaņā ar Ruso ieskatiem, cilvēks pēc dabas ir labs un tāpēc labuma sasniegšanai nav vajadzīgas pūles un piespiešana, — ļaunums un ciešanas rodas no civilizācijas un sabiedrības veidotam attiecībām (nevienlīdzība, privātīpašums, brīvības zaudēšana utt.).

Garlībs Merķelis savulaik apgalvoja, ka brīvos un laimīgos senlatviešus (īstenībā mistiska tauta, jo 13. gs tāda nav pastāvējusi), kas atradušies uz robežas, no kuras varēja sākties augstāka kultūra, pakļāvuši un to attīstību pārtraukuši viltīgie un nežēlīgie iekarotāji-laupītāji.

Pēc Merķeļa, verdzība, dzimtbūšana iestājās jau 13. gs., kaut gan īstenībā dzimtbūšana noformējās tikai 17. gs., bet klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorija pastāvēja tikai no 18. gadsimta sākuma, nerunājot jau par to, vai vispār dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību.

No franču apgaismotājiem tika iemantota ideja par baznīcas sociālajām ļaundarībām. Par spīti tam, Mārtiņš Luters un viņa mācība tika cildināta.

Merķeļa darbu centrā ir sociālie un ekonomiskie jautājumi. Viņš pievērš uzmanību cīņai par līdztiesību un sabiedrības atbrīvošanu. Tātad galvenais ir sociālās atbrīvošanas patoss, doma, ka vispirms jāmaina sabiedrība.

Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Viņa darbos pārstāvēts cits vēstures un pasaules redzējums, kas būtiski atšķiras no Merķeļa. Ievērības cienīgs ir 1753. gadā tapušais apcerējums „Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu” (1753). Tas uzskatāms par pirmo latviski sarakstīto latviešu vēsturi, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz mūsu tautu un tās pagātni.

Senos pagānu laikos esot valdījusi mežonība, netaisnība un patika uz „savas pašas vaļas dzīvošanu”, tātad egoisms, kas pēc autora norādēm, ir grēcīgas dabas izpausme. Cēlonis, kāpēc bīskapam Bertoldam nācās pielietot militāru spēku, ir „to kristīto līvju ļaužu viltīgs prāts, pagāņu pretība un ienaidība”. Rezultātā iestājusies civilizēta kopdzīve.

Blaufūsam nav sociālas atbrīvošanas patosa, bet viņš liek uzsvaru uz individuālu atbrīvošanos, vispirms jāmaina katrs cilvēks — jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā. Tas, protams, ir tuvāk kristīgām redzējumam, un līdzīgus uzskatus pauda arī rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra.

Interesanti, ka Blaufūss uzskatīja, ka latviešu valoda esot pārāka par vācu valodu, — tajā esot daudz vieglāk izteikties, tā esot spilgtāka un vairāk līdzinoties klasiskajām grieķu un latīņu valodām. Izrādās, tas ir kļūdains stereotips, ka vācieši vienmēr ir skatījušies uz latviešiem no augšas ar tādu kā aizbildniecību.

Vēsturnieks Jānis Šiliņš rakstīja: „Varam tikai minēt, kā mēs kā nācija būtu attīstījušies, ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, bet visiem būtu zināms Blaufūsa manuskripts un viņa latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav šī verdzības mīta.”

Tikai šogad, 2015. gadā, Blaufūsa darbs publicēts pilnā apmērā ar vēsturnieku un valodnieku komentāriem.

19. gs. sakumā aktuāls kļuva jautājums par zemnieku stāvokli un zemes īpašuma tiesībām. Tas Krievijas impērijas Baltijas guberņās bija dzimtbūšanas atcelšanas priekšvakars. Šī dzimtbūšanas problemātika noteica Merķeļa popularitāti dzimtbūšanas apkarotāju vidū. Viens ļaunums (dzimtbūšana) radīja otru (apgaismības ideoloģijas popularitāti). Tas noteica arī Merķeļa autoritāti starp latviešu tautības literātiem, kuri mēģināja ieskatīties savas tautas pagātnē.

J. Pulans „Stāsts tās latviešu tautas” (starp 1800. un 1820.). Pārrakstījis G. Ēverss 1849. gadā.

J. Pulans uzskatāms par apgaismības ideju paudēju latviešu zemnieku vidū un ir viens no pirmajiem nacionālās pašapziņas paudējiem latviešu literatūrā. „Stāsts tās latviešu tautas” daļēji ir G. Merķeļa darbu „Latvieši” un „Vidzemes senatne” pārstāsts. Un, lai gan darba pamatnolūks ir nosodīt dzimtbūšanu, tomēr centrā ievirzījies laimīgās brīvās senatnes mītisks un stipri idealizēts tēlojums. Tā radies patstāvīgs publicistisks darbs un tajā vēstures apskats aizņem apmēram trīs ceturtdaļas teksta.

Darbā ir visi mums pazīstamā mīta elementi: teiksmainais Videvuts, kas saliedēja latviešus vienā tautā (tātad radās senlatvieši ar kopēju pašapziņu), devis reliģiju (tātad pastāvēja vienota senlatviešu reliģiskā sistēma), likumus, politisko iekārtu ar saviem taisnīgiem ķēniņiem (tātad senlatviešu valsts). Šī sabiedrībā dzīvoja harmonijā, priekā un laimē. Līdz kamēr ieradās iekarotāji, kas mantas kāres, bet vēl vairāk varaskāres dzīti atņēma senlatviešiem zemi un brīvību. Īpaši autors uzsver mūku un bruņinieku viltību. Dīvaini, bet būdams pats ticīgs kristietis, hernhūtietis, Pulans latviešu senču kristīšanā nesaskata nekā pozitīva. Gan pirmos, gan vēlāko gadsimtu garīdzniekus viņš sauc tikai par blēžiem un velna bērniem. Savukārt muižniekos (kaut gan Livonijas laikos muižnieki vispār neeksistēja) viņš visvairāk saskata to personisko ļaunumu. Līdz ar to latviešu dzīvē iestājies pagrimums — „no viena simtugada un līdz otram vēl dziļāki krituši, nekā priekšlaikos tie bija...”

„Vērgu būšanā nu krite
Veci tumši latvieši,
Un ar mocībām tos site
Seši gadu simteņi.”

Tā 1835. gadā rakstīja dzejnieks Ansis Līventāls (1803–1878).

Šajā laikā latviešu publicistikā un literatūrā bieži vien viss negatīvais saistīts ar dzimtbūšanu, bet tā savukārt rādīta kā 13. gs. iekarojuma sekas. Un šis ideoloģiskais uzstādījums ir uzskatāms par tiešu G. Merķeļa mantojumu.

Tomēr līdz 19. gs. vidum latviešu publicistu skatījums uz savu senvēsturi nav ieguvis vienotu redzējumu. Vieni pilnībā sekoja „merķeliskajai” tradīcijai, bet 40. gados varēja atrast arī citus viedokļus.

Piemēram,

Frīdrihs Mālbergs aizrāda, ka tēvutēvi bijuši pagāni un kalpojuši mēmiem elka dieviem.

Ernests Dinsbergs uzskata, ka vectēvi „sēdējuši nāves ēnā”, „Tumša vella ticība bija visa gudrība”, turpretim Meinards ir „auseklis”, kas ļoti nopūlējies latviešu labā, savukārt pirmie vācu ienācēji nav izpelnījušies neviena pārmetuma.

Bet 50. gadu pirmajā pusē vērojama pārmaiņa latviešu literātu attieksmē pret savas tautas senvēsturi. Tagad viņu domu valdnieks ir Merķelis, sākusies vispārēja aizraušanās ar Merķeļa idejām un atziņām.

Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar Merķeļa pieminekļa atklāšanu (1869. gadā Katlakalnā).

Tieši atmodas priekšvakarā, 19. gs. 50. gadu pirmajā pusē latviešu literātu rakstos pirms-kristianizācijas posms ieguva konstanta tēla aprises un parādījās tikai idealizētā variantā. Tas izskaidrojams ar centieniem izmantot senvēsturi nacionālās pašapziņas celšanai. 13. gs. notikumi paradīti kā vācu netaisnīga agresija, kuras rezultāta automātiski iestājās dzimtbūšana, ko pielīdzina verdzības stāvoklim. Tā rodas mīts par 700 gadu (tajā laikā 600 gadu) verdzību. 

Tātad jaunlatvieši pārmantoja jau gatavu ideju kompleksu, kas kļuva par nacionālās atmodas ideoloģiju. Jaunlatviešiem bija aktuāls nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti. Šo mītu izmantoja, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām un tās arī ir līdzeklis nācijas, ka politiska subjekta, veidošanai.

Jāatceras, ka Eiropā tas ir nacionālisma un romantisma laikmets, „tautu pavasaris” un nacionālo mītu ražšanās laiks. Latviešu literāti iekļaujas šajā procesā:

Miķelis Krogzemis (Auseklis) konstruēja „senlatviešu” reliģiju, ņemot par paraugu sengrieķu dievu panteonu;

Andrejs Pumpurs. Viņa sarakstītais „Lāčplēsis” ir tipisks nacionālā romantisma literatūras produkts. Latviskais un kristīgais tiek pretnostatīts (Lāčplēsis un „Melnais bruņinieks”).

Šī latviskā un kristīgā pretnostatīšana izpaudās arī Krišjāņa Barona darbībā. Savā dainu apkopojumā viņš izdalīja dainas ar jūtamu kristīgo ietekmi. Šīs dainas viņš apkopoja zem ļoti zīmīga nosaukuma –„Kristīgie murgi par Mariju un viņas dēlu Jēzu”. Šī daļa tā arī netika publicēta. Tas vēlreiz parāda, ka nacionālais mīts tika apzināti mākslīgi konstruēts, izslēdzot kristietību, un, līdz ar to, arī visu daudzo gadsimtu reālo vēsturisko pieredzi.

Minētais mīts aktualizējās 1905. g. notikumu laikā (tieši 1905. g. publicēja Merķeļa darba tulkojumu latviešu valodā), un 1914. g. to izmantoja cara valdība savā propagandā, lai veicinātu mobilizāciju strēlniekos („Melnais bruņinieks” nāk u.tml.).

Uz šī mīta pamata starpkaru periodā veidojās arī nacionālā (nacionālistiskā) historiogrāfija. Neatkarīgās Latvijas (arī Igaunijas) historiogrāfija, īpaši pēc 1934. gada, bija ļoti politizēta. Viduslaiku vēsture arī tika pētīta, bet galvenokārt kā politiskā vēsture, vērtējot to no vienas iesaistītās puses pozīcijām kā konfrontāciju ar vācu (vai krievu) „iebrucējiem”. Latvijas valstiskuma saknes tika meklētas „senlatviešu” t.s. valstiskajos veidojumus, bet 13. gs. notikumi interpretēti caur 1918. – 1920. kara par neatkarību (vai, ka to poētiski nosauca Rainis, „brīvības cīņu”) prizmu.

19. gs. beigas – 20. gs. veidojās marksistiskā historiogrāfija, kas raudzījās uz vēsturi kā sociāli ekonomisku procesu. Līdz ar to visu notikumu interpretācija tika pakļauta materiālistiskai motivācijai. Protams, šajā historiogrāfijā Livonijas kristianizācija tika uztverta kā vienīgi alkatības virzīta agresija.

Fricis Roziņš „Latviešu zemnieks”„Garīdznieks Meinards nenāca šurp „dieva valstību platīt”, bet tirdzniecības veikalus dzīt.”

Padomju laiku vēstures zinātne reizēm izmantoja arī neatkarīgās Latvijas kultūrvēsturiskās tradīcijas (kas sakņojas jau minētāja „Merķeļu tradīcijas” izveidota mītā), tikai ar citu — marksistisku — interpretāciju (piemēram, jautājumā par t.s. valstiskiem veidojumiem latgaļu sabiedrībā utt.).

Šie divi virzieni — nacionālistiskais un marksistiskais — bija dominējošie visā 20. gs. gaitā Baltijas historiogrāfijā, faktiski tikai mūsdienās ir parādījušies vēsturnieki, kas savos pētījumos par Livonijas vēsturi distancējas no šīm tendencēm (piemēram, Kaspars Kļaviņš, Eva Eihmane, Andris Šnē u.c.).

Diemžēl šo vēsturnieku darbi ir maz pazīstami mūsu sabiedrībai, un mīts par Livonijas laikmetu turpina izplatīties caur skolu (mācību grāmatām), mākslu (literatūra, glezniecība, kino), politiķu runām, veidojot sabiedrības apziņu.

Arī mūsdienu sabiebrībā valdošas tendences — sekulārisms, praktiskais materiālisms, hedonisms un bezdievība (43.8% iedzīvotāju nepieder nevienai reliģijai) ietekmē attieksmi pret Livonijas vēsturi. Piemēram, krusta karu iemeslu reducēšana uz alkatību arī izriet no mūsdienu cilvēka attieksmes, jo patērētāju sabiedrības pārstāvim ir grūti iedomāties, kā ir iespējama pārdabiska motivācija. Bet, ņemot vērā tendences mūsdienu baznīcā (izdabāšana sekulārai sabiedrībai, atvainošanās par savu vēsturi un tml.), arī kristiešiem atteikšanās no mīta kļūst problemātiska.

2. Latvijas teritorija pirms kristianizācijas

Sabiedrība

No skolas laikiem visi atceras, ka Latvijas teritoriju vēlajā dzelzs laikmetā (aizvēstures beigās, 9.-12. gs.) apdzīvoja baltu – latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un somugru - līvu ciltis (maztautas). Lai saprastu šo cilšu kristianizācijas gaitu, svarīgi apzināties, ka šīs ciltis ne tikai savā starpā, bet arī katra atsevišķi nebija politiski vienotas.

Mums ir zināmas no dokumentiem deviņas Kursas zemes, bet, piemēram, avotos minētais kuršu vadonis Lamekins pārvaldīja tikai vairākus pilsnovadus. Zemgalē 13. gs. zināmi septiņi lielāki novadi jeb zemes. Viens no Zemgales vadoņiem Viestarts 13. gs. otrajā pusē centās apvienot visus zemgaļus, kas viņam tomēr neizdevās. Tas pats attiecās arī uz latgaļiem.

Kā jau bija minēts, gan nacionālā (nacionālistiskā), gan marksistiskā historiogrāfija tieši latgaļu sabiedrībās gribēja saskatīt valsts pastāvēšanu ar mantojumu valdnieku varu, par piemēru izvirzot Jersiku, Tālavu un Koknesi, tomēr mūsdienu vēsturnieku pētījumi, piem., aizvēstures speciālista A. Šnē, pierāda, ka neskatoties uz zināmu varas koncentrāciju atsevišķu vadoņu rokās, tas nenoveda pie valsts veidošanās Austrumlatvijā.

Šo cilšu sabiedrību attīstības pakāpi, kas balstījās uz dzimtas attiecībām, mūsdienu vēsturnieki raksturo kā vadonības sabiedrību. Šīs aizvēstures beigu sabiedrības bija diezgan spēcīgas un stabilas, bet neskatoties uz atsevišķu indivīdu vēlmi iegūt lielāku varu, Latvijas teritorijā tā arī neizveidojas valsts ar mantojamu valdnieka varu. Šajā laikā nekas neliecināja par valsts izveidošanas tendencēm arī tuvākā nākotnē. Vēsturnieki atzīmē, ka nav pamata uzskatīt, ka Austrumlatvijā (nemaz nerunājot par pārējo Latvijas teritoriju) vēlajā dzelzs laikmetā veiksmīgi risinātos varas centralizācija un valsts izveide, drīzāk pretēji — vadonība saglabājās kā alternatīva valstij. Vadoņu vara balstījās nevis kontrolē par konkrēto teritoriju, bet gan uz kontroli par viņam uzticamo un pakļauto cilvēku loku, kurš turklāt varēja būt mainīgs.

Šīs vadonības sabiedrības bija diezgan militarizētas, jo militārās darbības bija ikdienišķa parādība un veidoja nozīmīgu cilvēku darbības jomu. Šai karošanai bija sociālie, politiskie un ekonomiskie iemesli. Tas bija ceļš uz varu, iespēja kļūt par vadoni, tā bija sava statusa apliecināšana un, protams, viens no svarīgākajiem ienākuma iegūšanas veidiem. Karadarbība izpaudās savstarpējos pastāvīgos sirojumos un laupīšanās, un tajā bija iesaistītas visas Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis. Jāatceras, ka šīs ciltis nekādi neuzskatīja viena otru par saviem tautiešiem un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem laupīja, spīdzināja, nogalināja un dedzināja viena otru. Tajā laikā katram ciemam bija savas meža slēptuves, kurās to iedzīvotāji varēja glābt gan savu dzīvību, gan savu mantu.

Bet karoja savā starpā ne tikai vietējas ciltis. Latvijas teritorijā gāja sirot kaimiņu igauņu un lietuviešu (žemaišu) ciltis, bet Krievzemes kņazi (Polockas, Novgorodas un Pleskavas) mēģināja iegūt kontroli un nodibināt meslu atkarību Austrumlatvijā un Daugavas akvatorijā. Vēl pirms vācu misionāru parādīšanās Latvijas teritorijā daļa no vietējam ciltīm (līvi un latgaļi) vairs nebija politiski neatkarīgas, līdz ar to pat mūsdienu izpratnē nevar runāt, ka vietējas ciltis bija ”zaudējuši neatkarību” 13. gs. gaitā.

Jāatzīmē šis karošanas nežēlīgais un postošais raksturs. Viss ko nevarēja aizvest līdzi (lopi, bērni, sievietes u.c.), tika iznicināts, vīriešus nogalināja. Lai noskaidrotu, kur paslēpta manta, nežēlīgi spīdzināja (sk. Indriķa hroniku).

Tātad vēsturnieku, īpaši mūsdienu vēsturnieku, pētījumi ļauj secināt, ka 12.gs. beigas – 13 gs. sākumā Latvijas teritorijā
– nekas neliecināja par valsts veidošanas tendencēm tuvākā nākotnē,
– nepastāvēja vienota politiska autoritāte, kas tiku atzīta pat vienas cilts ietvaros, vara vēl nebija institucionalizēta,
– vietējas ciltis nekādi neuzskatīja viena otru par saviem tautiešiem (jāatceras, ka latviešu tauta izveidojās tikai Livonijas laikā), neapzinājās sevi ka vienotu veselumu un neizrādīja nekādas apvienošanas tendences, drīzāk otrādi, netraucētas tālākas attīstības gadījumā Baltijā pieaugtu separātisms un notiktu cilšu atsvešināšanas valodas, ticības un citos aspektos (sk. A. Švabe),
– daļa Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem, bet visi bija pastāvīgi apdraudēti no lietuviešu un igauņu cilšu uzbrukumiem.
– norisinājās pastāvīga haotiska karadarbība pašu Latvijas teritorijā dzīvojošu cilšu starpā.

Reliģija

Par Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu un somugru cilšu reliģiskiem priekšstatiem mums ir ļoti maz ziņu. Nacionālromantiķu „senlatviešu reliģijas” rekonstrukcijas 19.-20.gs. kas balstījās uz folkloru (dainām) neatbilst vēsturiskai realitātei. Dainas atspoguļo dažādus laikmetus un atšķirīgus kultūras slāņus. Pēc prof. P.Šmita pētījumiem dainu galvenais masīvs radies tieši Livonijas laikā 12.-16.gs., šo latviešu folkloras veidošanas posmu viņš sauc par tautas dziesmu laikmetu.

Svarīgi apzināties, ka nekāda vienota „senlatviešu reliģija” nav pastāvējusi. Arheoloģiskais materiāls piemēram liecina, ka cilšu apbedīšanas tradīcijas bija visai atšķirīgas (mirušo orientācija u.c.). Pastāvēja ģinšu (cilšu) reliģijas. Reliģijas pētnieki šādas reliģijas sauc par šamanismu. Šamanismā nav objektīva morāla komponenta. Dievi vai gari palīdz cilvēkam kļūt par tādu par kādu viņš pats grib kļūt. Šamanisms tādējādi ir cilvēka egocentrisma krasa izpausme; tā mērķis – apmierināt savas egoistiskās laicīgas vajadzības, ja nepieciešams arī uz citu rēķina, līdzekļi, ar kuriem tas tiek sasniegts – maģija, zilēšana, upurēšana. Ārkārtējos gadījumos sastopama arī cilvēku upurēšana (Indriķa hronikā – mūks Teodirihs, bruņinieki kristieši), pat kanibālisms (bruņinieka sirds apēšana).

Ar reliģiju saistīta arī morāle. Tavs tuvākais labākajā gadījumā ir tavas ģimenes piederīgais (bet draudu gadījuma var pamest arī savu ģimeni, lai glābtu savu dzīvību). No tā izriet nepārtraukta savu kaimiņu klanu vai cilšu apkarošana un laupīšana, nežēlīga spīdzināšana (Talibalda gadījums ko aprakstīja hronists). Tāpat par degradējošo šamanisko morāli liecina pastāvošā daudzsievība (somugru ciltīm un acīmredzot arī baltiem), sievu laupīšana, savu ievainoto nogalināšana (kurši pie Rīgas 1210.g.), savu sabiedroto pamēšana kaujas laikā, ja bija paredzams neveiksmīgs kaujas iznākums, līgumu laušana un solījumu nepildīšana, priesteru un ticīgo zvērīga noslepkavošana.

Šamanismu praktizējošas sabiedrības, kā liecina šo sabiedrību vēsture, apstājas savā attīstībā. Neizveidojas rakstība un civilizācija.

3. Kristietības izplatīšanas jautājums Latvijas teritorijā 11.-12.gs.

Latvijas kristianizācijas gaitā vēstures historiogrāfija izdala trīs posmus, jeb kristianizācijas viļņus:
1) 11.-12. gs. skandināvu (zviedri, dāņi) mēģinājumi izplatīt kristīgo ticību Latvijas ziemeļrietumu daļā;
2) 11.gs. 2. puse – 12.gs. kristīgās ticības izplatīšanās no Krievzemes (īpaši Polockas kņazistes), galvenokārt, Austrumlatvijā un Daugavas baseinā;
3) 12.gs.beigas – 13.gs. vācu ( Svētas Romas impērijas) misionāru darbība, kas kļuva par izšķirošo visā Latvijas teritorijā.

Kristietības izplatīšanas no Skandināvijas

Zviedrijā un Dānijā kristietība kļuva pazīstama jau 8.gs., bet nostiprinājās jau pēc vikingu laikmeta beigām, 11.- 12. gs. sākumā.

Acīmredzot tieši karavīri un tirgotāji kļuva par pirmajiem kristiešiem starp skandināvu tautu iedzīvotājiem. Jau t.s. vikingu laikā (IX-XI gs.), zviedri un dāņi mēģināja senajā Kursā iegūt sev atbalsta punktus. Ir zināms, ka ap 850 g. kuršu senajā Ezerpils pilī pie tagadējas Grobiņas zviedriem bija pastāvīga apmetne, šo pili viņi sauca par Seeburg. Pateicoties aktīvām savstarpējam attiecībām, iespējams, jau toreiz kurši varēja iepazīties ar kristīgo ticību.

Pēc Brēmenes Ādama hronikas ziņām, dāņu karalis Svends Estridsons (ap 1020-1075) Kurzemē par saviem līdzekļiem tirgotāju vajadzībām uzcēlis baznīcu. Šīs baznīca atrašanās vieta nav lokalizēta, bet lielāka daļa arheologu to redz kaut kur Ziemeļkurzemē. 1103. g. Dānijas Karalistē tika nodibināta Lundas arhibīskapija (tagadējā Zviedrijā), visai Skandināvijai, kas kļūst par misijas centru visam Eiropas ziemeļu zemju reģionam. Šī arhibīskapija bija cieši saistīta ar citu seno misijas centru – Hamburgas-Brēmenes arhibīskapiju. Dāņi pastiprināti dibināja klosterus gar Baltijas jūras dienvidu krastu, taču viņi varēja nosūtīt uz Baltiju tikai samērā nedaudzus misionārus un iedzīvotājus: tirgotājus un amatniekus.

Tomēr pirmā dokumentētā kristiešu misionāra nosūtīšana uz Livoniju bija saistīta ar skandināvu misiju. Tā trimdā esošais dāņu bīskaps Eskils (1137-1177) par Igaunijas bīskapu ieceļ cisterciešu mūku Fulko no Francijas. Šo misiju atbalstīja pāvests Aleksandrs III (1159-1181) 1171 g. (vai 1172. g.) rakstīdams trīs vēstules par igauņu kristīšanu, aicinot dāņus atbalstīt misiju finansiāli un lūdzot Norvēģijas arhibīskapu atļaut Stavangeras Sv. Ūlafa klostera mūkam Nikolasam pavadīt Fulko viņa misijā. Taču nav zināms vai Fulko vispār būtu sasniedzis Igaunijas teritoriju.

Neskatoties uz to, ka Kurzemes ziemeļu daļā 11.-12.gs. atrastas arheoloģiskas liecības (skandināvu izcelsmes krustiņi u.c.), kas liecina par kristietības klātbūtni šajā teritorijā, vēsturnieki uzskata, ka šai skandināvu misijai nebija tālākejošu rezultātu. Tomēr, kaut gan šai misija nesasniedza acīmredzamus panākumus, tieši šīs zemes 13. gs. kļūst par t.s. Miera Kursu, kuras iedzīvotāji pirmie pieņēma kristietību Kurzemē un vēlāk nepiedalījās kuršu sacelšanās 1260.gadā (kas patiesībā bija pagāniskā reakcija). Protams, tas nav konstatējams ar mums pieejamiem līdzekļiem, bet, iespējams, cilvēku apziņā bija saglabājušās ziņas vai kaut kādi priekšstati par kristietību, kas paātrināja kristianizācijas procesu jau vācu misijas laikā.

Austrumu kristietības izplatīšanas no Krievzemes

Latvijas teritorijā Austrumu kristietība ir pazīstama no 11. gs. 2. puses un izplatījās no Kijevas Krievzemes, galvenokārt Polockas, Novgorodas un Pleskavas. Tomēr Polocka, kas atrodas uz Daugavas ceļa, bija galvenais centrs no kurienes austrumu kristietības ietekme varēja sasniegt Austrumlatvijā dzīvojušās maztautas. 13. gs. sakumā, saskaņā ar liecībām, ko sniedz Indriķa hronika, Latvijas teritorijā bija divi no Polockas atkarīgie Bizantijas kristietības tradīcijas centri – Koknese un Jersika, kur bija arī baznīcas.

Diskusijas līmenī paliek jautājums, cik liela bija šīs kristietības ietekme vietēja sabiedrībā. Arheoloģiskao materiālu - senkapos atrastos no Krievzemes ievestos krustiņuus vai pēc to paraugiem uz vietas darinātos izstrādājumus, vēsturnieki interpretē dažādi. Pētot apbedīšanas tradīcijas šajā periodā vairums vēsturnieku tomēr uzskata, ka krustiņi vai krustiņveida piekariņi ienāca Austrumbaltijā nevis ar ticību, bet ar tirdzniecību, un bija drīzāk modes, gaumes un turības lieta.

Ir vēl viens svarīgs aspekts, kas liecina, ka Kijevas baznīca nebija nopietni izvērsusi misijas darbu Latvijas teritorijā. Viens no veiksmīgas misijas faktoriem ir Baznīcas struktūras izveidošana misijas zemē. To paveica Meinards, kad tika nodibināta Livonijas bīskapija ar sēdekli Ikšķilē, jo „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, kā rakstīja apustuliskā laikmeta Baznīcas tēvi. Tomēr līdz šim nav atrasta neviena dokumentāla liecība, ka šāda iecere būtu Polockas vai Novgorodas-Pleskavas bīskapiem. Nevelēšanos no rutenu (rusinu) kņazu puses izplatīt kristietību ar izbrīnu konstatē arī hronists Indriķis, atzīmēdams rutenu valdnieku tīri materiālās intereses.

Katrā ziņā gan rakstītas liecības, gan arheoloģiskais materiāls ļauj secināt, ka Austrumlatvijas iedzīvotājiem bija saskarsme ar Austrumu (Bizantijas-slavu) kristīgo tradīciju. Tas, protams, vēlāk ietekmēja latgaļu ātro kristianizāciju un pievienošanos Livonijas valstij, kurā viņi saskatīja aizsardzību pret rutenu kņaziem.

Ir svarīgi apzināties, ka tā Bizantijas-slāvu kristīgā tradīcija, ar ko saskārās vietējās ciltis, nebija nekāda „pareizticība” mūsdienu izpratnē. Baznīctiesiskā aspektā, ka jau minēts, Kijevas Metropolija nebija sarāvusi savas attiecības ar Romu. Tā, Romas pāvests Pijs XII savā apustuliskajā vēstījumā Krievijas tautām Sacro vergente anno (1952.g.) konstatē ka: „ katrā gadījumā līdz pat 1448. g. nav publisku dokumentu, kas liecinātu, ka jūsu baznīca ir atdalīta no Apustuliskās Katedras’’.

1448.g. Maskavas kņazs Vasīlijs II noraidot Florences ūniju (1439.g.) starp Romu un Grieķu baznīcu un ignorējot Konstantinopoles patriarhu, ieceļ par Kijevas metropolītu Ionu. No kanoniskā viedokļa tas bija shizmatisks akts, jo bija dzīvs likumīgais Kijevas metropolīts kardināls Izidors. Tādējādi 1448. g. faktiski izveidojās Maskavas baznīca, apvienojot senās Kijevas Metropolijas eparhijas, kuras atradās Maskavas valstī. No 1461.g. Maskavas baznīcas galva saka saukties par Maskavas metropolītu. Savukārt Kijevas Metropolijas eparhijas Lietuvas valstī (tagadējas Ukrainas un Baltkrievijas teritorijas) palika uzticīgas Florences ūnijai vismaz līdz 1503.g., bet vēlāk, 1596. gadā atjaunoja savu vienotību ar Romu (t.s. Brestas baznīcas ūnija).

Apzinoties šos faktus, nepārsteidz, kāpēc Polockas kņazs Vladimirs ne tikai atļāva Meinardam 1184. gadā sākt misiju starp līviem, kuri atrodas meslu atkarībā no Polockas, bet arī atbalstīja viņu materiāli. Savukārt 1225. gadā Romas pāvesta legāts Guljelmo nenošķir latiņu un austrumu kristiešus, kad Kokneses apkārtnē katehezēja gan vienus, gan otrus. Iespējams, tas ir arī viens no pēdējiem minējumiem avotos par austrumu kristiešu klātbūtni Livonijā ārpus Rīgas. Par vienīgo Austrumu kristietības centru paliek rutenu tirgotāju svēta Nikolaja baznīca Rīgas pilsētā. Šo baznīcu apkalpoja priesteri no Polockas arhibīskapijas. Kad 1596. g. bija noslēgta Brestas baznīcas ūnija, kuras organizēšanā un sagatavošanā piedalījās Polockas arhibīskapi, slāvu baznīca Rīgā vēl eksistēja, un līdz ar to vismaz formāli tā kļūst par uniātu baznīcu. Bet pēc tam, kad Rīgu 1621.g. ieņēma zviedri, baznīca avotos vairs netiek minēta, acīmredzot tā tika nojaukta.

Tātad līdz 17.gs.sakumām būtu korekti runāt par Austrumu kristietības vai Bizantijas-slāvu kristīgās tradīcijas klātbūtni Latvijas teritorijā, nevis par "pareizticību" un, jo vairāk, Krievu pareizticīgo baznīcu (Maskavas patriarhāts).

4. Romas svētas impērijas misionāru darbība un Livonijas valsts izveidošana ( ”vācu” misija)

Šī misija kļuva par izšķirošo Latvijas teritorijas kristianizācijas gaitā, un noteica šeit dzīvojošo cilšu tālāko likteni. Šīs misijas rezultātā mūsu zeme un tās iedzīvotāji kļuva par Eiropas kristīgas civilizācijas sastāvdaļu un tika izveidota Livonijas Baznīcas valsts – pirmā valsts Latvijas teritorijā. Šajā procesā noteicošā loma bija trim pirmajiem Livonijas bīskapiem – Meinardam, Bertoldam un Albertam. Visus trīs Livonijas laikā godināja par svētajiem. Viņi ielika pamatus gan kristīgai ticībai, gan kristīgai sabiedrībai un valstiskumam, un līdz ar to arī kultūrai un civilizācijai. Šo cilvēku lomu mūsu tautas vēsturē nav iespējams pārvērtēt.

Svētīgais Meinards un Livonijas baznīcas dzimšana

Livonijas hronists Indriķis Meinardu raksturo kā godavīru sirmiem matiem. Uzsākot Līvzemes misiju, Meinardam varētu būt ap 50 gadiem. Tātad Meinarda dzimšanas gads, ko vēsturnieki vairījušies nosaukt, būtu meklējams ap 1130-1134. gadu (Manfred Hellmann). Mums nav ziņu par viņu izcelsmi, nezinām arī kad viņš iestājas augustiniešu Zēgebergas klosterī (Holšteinā, ne tālu no Lībekas). Ļoti ticams, ka jaunais mūks ticies ar slāvu apustuļi Sv. Vicelīnu (+1152. g.). Iespējams, tieši šī leģendāra misionāra piemērs iedvesmoja Meinardu un kļuva par viņa dzīves paraugu.

1158. gadā Lībeka izvērsās par spēcīgu atbalsta bāzi vācu tirgoņiem Baltijas jūra. Vācieši apbrīnojami ātri guva virsroku pār konkurentiem. To noteica nevis kuģu kvalitāte, bet tirgošanās māka. Vācu tirgoņi devās zemes "iekšienē", kamēr skandināvi lielākoties tirgojās piekrastē. Vācu tirgoņu darbības aktivitātes tad arī pavēra Meinarda misijas iespēju Līvzemes iekšienē.

Iespējams, ka jau no1164.g. Meinards kā vācu (precīzāk sakšu) tirgotāju kapelāns apmeklēja tirdzniecības vietas pie Daugavas lībiešiem, mācījās valodu, iepazina cilvēkus un vietējos apstākļus. Pastāvīgu misiju pie lībiešiem Meinards, spriežot pēc uzraksta uz kapa plāksnes Rīgas Doma baznīcā, iesāka pēc 1182.g.

Tātad svētīgais Meinards, pirms sākt savu misiju, teju 20 gadus pacietīgi tai gatavojās. 1184.g. viņš saņem no Polockas kņaza Vladimira „oficiālo” atļauju misijas darbam starp Daugavas lībiešiem, kas atradās meslu atkarībā no Polockas. Hronists Lībekas Arnolds stāsta, ka Meinards no pavasara līdz rudenim sludinājis lībiešiem Evaņģēliju, bet ziemas pārlaidis Gotlandē. Vēl Lībekas Arnolds pasaka tikai to, ka pienākumu Meinards veicis pazemīgi, jutis Dieva rokas balstu un redzējis, kā aug klausītāju ticība.

Savukārt hronists Indriķis saka, ka Meinards apmeties Ikšķilē, uzcēlis koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairāki lībieši. Kāpēc viņš izvelējas Ikšķili, mums nav zināms, bet iespējams tur dzīvoja viņam personīgi pazīstami lībiešu tirgotāji.

Jau paša savas darbības sakumā misionāram nācās pārdzīvot skarbo vietējo realitāti, 1184.-1185.g. ziemā uzbruka lietuviešu sirotāji un Meinardam kopā ar Ikšķiles lībiešiem vajadzēja slēpties mežā. Bija nepieciešams domāt par aizsardzību, no tas bija atkarīga arī misijas nākotne. Ap 1185. gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē. Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību. Tādēļ mūks uzaicinājis Gotlandes meistarus, un Baltijā tapa pirmā celtne - ar nelielu nocietinājumu apjozta baznīca.

Pēc tam Meinards ar kuģi atgriezās Vācijā. Ar Līvzemē veikto viņš iepazīstināja domkapitulu un jauno Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II, kurš amatu ieņēma no 1185. līdz 1207. gadam. Stāstītais dziļi iespaidojis klausītājus, starp kuriem bija arī Alberts fon Bushevdens, nākamais trešais Livonijas bīskaps.

Saskaņā ar Lībekas Arnolda hronikas ziņām 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs iesvētīja Meinardu par bīskapu. 1188. gada 1. oktobrī Pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. „Baznīca ir tur, kur ir bīskaps”, ka rakstīja apustuliska laikmeta Baznīcas tēvi. Līdz ar to tās ir Livonijas Baznīcas dzimšanas dienas datums. Ikšķilē pastāvēja arī Sv. Augustīna ordeņa konvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum). Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā.

Bīskaps Meinards atgriezās Livonijā ar saviem jaunajiem līdzstrādniekiem, viņu starpā bija cisterciešu mūks Teodoriks, vēlākais Igaunijas bīskaps. Veidojās pirmās draudzes mūsu zemē – Ikšķilē, Salā (Kirchholm, mūsdienu Mārtiņsalā iepretī Salaspilij) un Turaidā.

Par Meinarda misijas darbu zināja arī Romā. Tā, Pāvests Celestīns III (1191-1198) 1193. gada 27. aprīlī konsistorijā (25 kardināli, to starpā arī Lotario, vēlākais pāvests Inocents III) izteic atzinību Meinarda misionāra dzīvei un sekmīgam darbam.

Tomēr 1195/1196.gadā misija pārdzīvoja savu krīzi, kas bija saistāma ar pagānu pieaugušo agresiju. Šī agresija pazīstama Eiropas kristianizācijas vēsturē kā pagāniskā reakcija - daļas cilts sabiebrības neapmierinātība ar pieaugošo kristietības ietekmi, ko izraisa jaunkristīto atšķirīgais dzīvesveids un pagānisko senču tradīciju noliegšana. Tas izsauc neapmierinātību, konfliktus un velēšanos atgriezties pie ierastas kartības. Bieži tas beidzas ar misionāru un jaunkristīto fizisku iznīcināšanu. Ko līdzīgu piedzīvoja arī jaunā Livonijas Baznīca, pagāni bija nolēmuši nogalināt bīskapu Mienardu, kristiešu dzīve un manta tika apdraudēta. Tomēr nelielās Turaidas kristiešu kopienas vecākais Anno brīdināja bīskapu un Meinards nolēma sūtīt Teodoriku uz Romu, lai lūgtu palīdzību pāvestam, jo viņa pienākums bija aizsargāt sava ganāmpulka ticību un dzīvību. Ar piedzīvojumiem Teodoriks sasniedz Romu un informē Celestīnu III par situāciju Livonijā. Pavests izšķiras par jaundibinātās Livonijas Baznīcas aizsardzību un izdot bullu, kurā aicina Rietumu kristiešus doties uz Livoniju un aizstāvēt Baznīcu (bulla nav saglabājusies).

Pats bīskaps nesagaidīja pāvesta atbildi, ievērojamais vecums, smagais un bīstams misijas darbs, sirds sāpes par savam avīm panāca savu. Šo pasauli Meinards atstāja 1196. gada 14. augustā, viņu guldīja Ikšķiles baznīcā. Pastāv arī mazticams norādījums par Meinarda nāvi 11. oktobrī. Kad bīskaps Meinards juta tuvojamies pēdējo stundu, viņš saaicināja kristīgos lībiešus un vaicāja, vai tie viņa vietā grib redzēt citu bīskapu? Viņi atbildēja, ka grib.

Svētīgais Bertolds – upuris par Livonijas baznīcu

1196. gadā (1196./1997. g. ziemā) Brēmenes arhibīskaps Hartvigs iesvētīja cisterciešu abatu Bertoldu par Livonijas bīskapu. Bertolds bija cēlies no ministeriāliem ar uzvārdu Šulte, kas dzīvojuši pie Elbas Štades (tag. Vācija, Lejassaksija). 12.gs. 80.-90. gados viņš bija abats Lokumā. Kā cisterciešu ordeņa darbinieks Bertolds bija pazīstams Romas kūrijā, par ko liecina tas, ka viņam 1188. gadā bija uzdots nokārtot Brēmenes arhibīskapa strīdus ar saviem kanoniķiem. Pēc hronistu Lībekas Arnolda un Alberika ziņām, Bertolds par misionāru Livonijā darbojās jau bīskapa Meinarda laikā 12.gs. 90.-os gados. Lībekas Arnolds, kurš acimredzot personīgi pazina Bertoldu, atzīmēja Bīskapa svētības Bertolds pieņēma tikai arhibīskapa Hartviga spiediena rezultātā.

Kad jaunais bīskaps sasniedza savas diecēzes sēdekli Ikšķilē, viņš atgādināja lībiešiem, ka ierodas pēc viņu pašu velēšanos, ko tie bija izteikuši Meinardam. Šeit jāatceras, ka jau savā pirmā Livonijas apmeklējuma laikā bīskaps varēja ierasties ar piligrimiem (krustnešiem), jo vēl iepriekšēja bīskapā laikā, pāvests aicināja piligrimus doties uz Livoniju. Tomēr Bertolds, acīmredzot sava miermīlīguma dēļ, gribēja atrisināt konfliktu ar pagāniem un ticības atkritējiem mierīgā ceļā. Un tiešam sākotnēji Bertolds tika laipni uzņemts arī no paganu puses. Drīzumā Salas kapsētas (senākā rakstītos avotos minēta kristīgo kapsēta) iesvētīšana laikā atgadījās kāds konflikts, kuru iemesli mums nav zināmi. Iespējams, bīskaps liedza pagāniem veikt savus rituālus iesvētītāja kapsētā, un rezultātā tie bija nolēmuši viņu nogalināt. Skaidrs, ka šī pagānu reakcija varēja apdraudēt arī bīskapam uzticīgus kristiešus.

Bīskaps Bertolds bija spiests atstāt Livoniju un doties uz Rietumiem, kur apmeklēja gan Brēmenes arhibīskapu, gan Pāvestu Celestīnu III informējot par situāciju savā diecēzē. Pāvests atkal aicināja rietumu kristiešus doties palīgā Livonijas baznīcai. 1197./1198.g. bīskaps apmeklēja Saksiju un Vestfaliju, pulcinot piligrimus un 1198.gadā ierodas ar karaspēku Livonijā. Sarunas ar pagāniem atkal nedeva rezultātus.