Bīskapa Boļeslava Sloskāna liecība par Kristus Baznīcas vienotību

Bīskaps Boļeslavs SloskānsBaznīcas tradīcija vienmēr runājusi par moceklību kā augstāko svētuma virsotni, kāda iespējama cilvēkiem. Mocekļus uzskatīja par labākajiem starpniekiem starp cilvēkiem un Kristu, pateicoties tai mocekļu un Kristu vienotībai, kas ir mocekļu varoņdarba rezultāts. Moceklis īpaši pilnīgi līdzinājās Kristum, Pirmajam Moceklim. Tāpēc arī III gs. kristiešu rakstnieks Origens nosaucis mocekļu ciešanas par paša Kristus ciešanām. Savukārt pats jēdziens „moceklis” ir cēlies no grieķu vārda martis (μαρτυς), kura pamatnozīme ir „liecinieks”. Šajā aspektā šo vārdu var attiecināt uz apustuļiem, kas redzējuši Jēzus Kristus dzīvi un augšāmcelšanu un liecinājuši par Viņu kā par Kungu un Pestītāju: „Un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Ap.d. 1,8). Svētie Raksti sauc par liecinieku arī pašu Kristu, kas ir „uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un valdnieks pār zemes ķēniņiem, kas mūs mīlējis un savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus.” (Atk. 1,5). Kungs Jēzus Kristus, kas ir pilnīgs Tēva liecinieks un kas nomira aiz mīlestības pret Tēvu un mums un mūsu pestīšanas dēļ uz Krusta, tiešam var tikt nosaukts par Mocekli. Vēl vairāk, Viņš ir kristīgās moceklības tēls un paraugs.

Ar laiku moceklība kļuva par stiprāko kristīgās katoliskās ticības patiesuma liecību, kas īpaši veicināja šīs ticības izplatīšanu; un kristiešu rakstnieks Tertulians III gs. nodēvēja mocekļu asinis par „jauno kristiešu sēklu”, sanguis martirum — semen christianorum. Samērā agri sākās mocekļu godināšana, šo cilvēku kapi kļuva par dievkalpojuma vietām, tika vākti dokumenti par viņiem un pierakstīti to nāves apraksti. Mocekļu piemērs stiprināja kristiešu ticību vajāšanās un grūtos apstākļos, tas liecināja par Kristus klātbūtni Baznīcā. Līdz ar to arī mēs esam aicināti vākt nepieciešamās ziņas par mocekļiem, atcerēties viņu piemēru, glabāt viņu liecību. Jo, godinot mocekļus, mēs godinām pašu Kristu, kas ir viņu kristīgā varoņdarba avots un mērķis.

Diemžēl jākonstatē, ka mūsdienas ticīgiem mocekļu piemērs un godināšana nav īpaši aktuāla. Vai Latvijas katoļi atceras Livonijas laika mocekļus — bīskapu Bertoldu, priesterus, mūkus un lajus, kas bija drausmīgi mocīti un miruši par Kristu un katolisko ticību un kuru asinis kļuva par pamatu Katoliskai Baznīcai mūsu zemē. Tas attiecas arī uz 20. gs. Kristus lieciniekiem. Ko mēs zinām par Jāni Biskaič-Bikši, Vladislavu Litaunieku, Benediktu Skrindu, Jāni Mendriku un daudziem citiem? Jāatzīst, ka mocekļu piemērs runa pretī modernam tendencēm un ideoloģijām — indiferentismu, liberālismu, materiālismu, sekulārismu un ekumenismu, jo liecina, kā Patiesība ir viena un Patiesība ir Kristus. Tieši tāpēc mocekļu liecība bieži vien ir neērta un nepopulāra.

Dievs dāvinājis mums, Latvijas katoļiem, savu kalpu bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Kaut gan viņš nav miris mocekļa nāvē, viņš sešus gadus ir cietis par ticību, mocīts un spīdzināts septiņpadsmit padomju cietumos, koncentrācijas nometnē Solovkos un izsūtījumā Sibīrijā. Austrumu rita liturģiskā tradīcija svētos, kas cietuši par Kristus un Viņa Baznīcu, bet nav miruši mocekļu nāvē, sauc par apliecinātājiem (slāv. — исповедник, lat. — confessor). Viņu varoņdarbs ir ļoti tuvs moceklībai, jo arī viņi bijuši gatavi mirt par Kristu un to apliecinājuši. Tas neapšaubāmi attiecas arī uz bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kas, tikai pakļaujoties pāvesta rīkojumam, atstāja Padomju Krieviju, taču bija gatavs, ja vien tas kļūtu iespējams, jebkurā brīdī atgriezties Padomju Savienībā un darboties savā diecēzē. Arī uz viņu mēs varam attiecināt visu augstāk sacīto par mocekļiem-lieciniekiem un par nepieciešamību tos pieminēt. Mums, Latvijas katoļiem, svarīgi zināt bīskapa dzīvi un liecību, lai mācītos un sekotu viņam, kā viņš arī pats mācījās un sekoja Kristum (sal. 1 Kor. 11,1). Zināms darbs šajā ziņā jau veikts: īpaši atzīmējama ir Dr. Jāņa Jerumaņa grāmata „Upuris par brāļiem. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Atmiņu sakopojums” un priestera Paskāla M. Jērumaņa darbs — rakstu sērija „Kalna mācību vēstnesis” laikrakstā „Nāc”, ka arī raksti citos izdevumos. Bez tam tikušas publicētas intervijas ar cilvēkiem, kas personīgi pazina bīskapu un piekrita dalīties atmiņās par viņu. Un tomēr mums trūkst paša bīskapa balss. Godināmais Boļeslavs Sloskāns ir atstājis atmiņas par savu krusta ceļu. Tiesa, tā ir kodolīga, bet sausa hronika, kurā bīskaps savas pazemības dēļ neatklāj mums savu garīgo dzīvi un pārdzīvojumus, — tos mēs varam tikai nojaust pēc dažādiem aizradījumiem.

Zināms, ka bīskaps uzreiz pēc savas ierašanās Latvijā no Padomju Savienības, kas notika 1933. gada 22. janvārī, jau 22.–25. martā vadīja semināristu rekolekcijas. Nākošā dienā, 26. martā viņš, pāvesta Pija XI aicināts, devās uz Romu. Pēc atgriešanas no Eiropas 1934. gada jūnijā bīskaps tika iecelts par Rīgas Garīgā semināra profesoru un garīgo vadītāju. Tieši no šī bīskapa darbības laika mums ir saglabājusies vērtīga liecība, kas ļauj vairāk uzzināt par šo kandidātu uz Baznīcas altāri, lasīt viņa teikto, pilnveidot savu garīgo dzīvi un stiprināt savu ticību.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā 7363. fondā, „Rokrakstu kolekcija. Baltijas vēstures dokumenti”, 5. aprakstā glabājas bīskapa Boļeslava Sloskāna rekolekciju, kuras viņš noturēja semināristiem 1934. gada 6.–7. decembrī un 1935. gada 3.–6. aprīlī, pieraksti. Acīmredzot tās ir Adventa un Liela gavēņa rekolekcijas, saglabājušās arī dažas konferences, ko bīskaps nolasīja 1935. gada martā un maijā.1

Nav šaubu, ka šeit publicētais manuskripts ir bīskapa Boļeslava Sloskāna vadītās rekolekcijas. Pierakstu autors katras rekolekcijas daļas sākumā ir atzīmējis gan to vadītāju bīskapu Boļeslavu Sloskānu, gan datumu un vietu, kā arī nosaucis katru rekolekciju daļu (ievads, konference, konsiderācija, meditācija utt.). Pierakstu sarunvalodas stils nepārprotami norāda, ka tie veikti rekolekciju laikā. Diezgan glītais rokraksts un labojumu trūkums ļauj pieņemt, kā sākotnēji bijis kāds melnraksts, kurš pēc tam sistematizēts un pārrakstīts tīrrakstā. Bet tas ir tikai minējums, jo iespējams, ka mūsu rīcībā esošais variants ir bijis vienīgais. Par rekolekciju autentiskumu liecina arī to saturs. Tur mēs atradīsim gan autobiogrāfiskas detaļas no bīskapa dzīves Padomju Savienībā, kuras viņš pats min kā piemērus, gan bīskapa garīgumam raksturīgas tēmas: Euharistiskais Kungs Jēzus, mīlestība pret Dievmāti un Baznīcu, priesterības nozīmīgums, garīgā bērnība un svētā Terēze. Tas viss liek uzskatīt šo atrasto rokrakstu par autentiskiem bīskapa Boļeslava Sloskāna rekolekciju pierakstiem. Ir zināms arī šo pierakstu autors. Tās ir Kārlis Skapars, kurš sākot no 1934. gada rudens studējis Rīgas Garīgajā seminārā, vai, kā tas toreiz oficiāli saucās, Rīgas Arhidiecēzes Romas-katoļu Teoloģijas Augstskolā. 1937. gadā Kārlis Skapars pārtrauca savas studijas Garīgajā seminārā un 1939.–1944. gados viņš strādāja Rīgas pilsētas vēstures arhīvā.2 Tagad Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas viņa rokraksti ar pētījumiem Baznīcas un mākslas vēsturē, viduslaiku vēstures avotu studijas un ir pat pētījums par vecticībnieku vēsturi.3 Strādājot vēstures arhīvā, viņš palīdzēja jezuītu tēvam Kleijntjensam, (Kleijntjens, Jean Chrétien Joseph, 1876–1950) darbā pie jezuītu ordeņa arhīvu dokumentu publikācijas.4 Publicētie dokumenti vispusīgi apspoguļo jezuītu ordeņa darbību Latvijas teritorijā no 16 gs. beigās līdz pat 19 gs. sakumam. Šo vērtīgo dokumentu izdošana kļuva par lielu ieguldījumu Latvijas vēstures zinātnē, kas gan diemžēl līdz šim nav ticis pienācīgi novērtēts.5 Rokraksta līdzība arhīvista Skapara daudzveidīgo pētījumos un bīskapa Sloskāna rekolekciju pierakstos liecina, ka šie manuskripti pieder vienam autoram, Kārlim Skaparam. Starp citu, ir ziņas, ka viņš ģimnāzijā mācījies stenografēt.6 Varam pieņemt, ka viņam toreiz bija uzdots stenografēt arī bīskapa Sloskāna rekolekcijas, un tādā kārtā tās nonākušas līdz mums. Šie pieraksti līdz šim nav ne tikai publicēti, bet acīmredzot pat skatīti, par ko liecina ierakstu trūkums dokumentu izmantošanas lapā. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka lietu nosaukums aprakstā sastādīts neveiksmīgi, līdz ar to nav iespējams nojaust, ka aiz lietas vākiem slēpjas kaut kas saistīts ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Bet tagad katrs, kas grib, var lasīt šos rekolekciju pierakstus un saklausīt bīskapa-mocekļa balsi.

Ikvienam, kas kaut ko dzirdējis par bīskapu, ir zināma viņa mīlestība pret Māti Baznīcu. To viņš arī skaidri apliecināja ar savām ciešanām un visu savu dzīvi. Bet daudz mazāk ir zināmas bīskapa īpašās rūpes par Baznīcas, šīs Kristus mistiskās miesas, vienotību, kuru ievaino šķelšanās un maldi. Tieši pie šī, tik reti skartā bīskapa dzīves aspekta gribētos pakavēties.

Vienā no rekolekcijas daļām, kas tika lasīta 1935. gada 5. aprīlī, bīskaps ar sāpēm runā par Mātes Baznīcas saplosīto sirdi un Kunga Jēzus saplosīto miesu, Baznīcu.7 Viņš atgādina nākošajiem priesteriem, ka tieši Baznīcas vīru, patriarha Focija un mūka Lutera grēku rezultātā izveidojās pareizticība un protestantisms, kas veicināja daudzu cilvēku atkrišanu no Jēzus Kristus ģimenes. Grēks un grēka sekas.8 Interesanti atzīmēt, ka bīskaps, runājot par Latvijas situāciju, par „grēkiem mūsu Tēvijā”, tas ir maldu mācībām, pareizticību un protestantismu, nacionālismu un amorālismu, pirmām kārtām pieskaras pareizticībai, un tas nav nejauši.

No savas iestāšanas Pēterburgas seminārā 1911. gadā līdz pat atgriešanās brīdim dzimtenē 1933. gadā bīskaps dzīvoja cariskā un vēlāk padomju Krievijā, bet pēc priestera ordinācijas 1917. gadā apkalpoja Krievijas un Baltkrievijas draudzes. Lai paliktu pie savām avīm, viņš 1924. gadā saņēma arī Padomju pasi. Boļeslavs Sloskāns pats savam acīm varēja redzēt Krievijas baznīcas traģēdiju.

Kādreiz šī baznīca noraidīja 1439. gada Florences apvienošanas koncilu lēmumus9 un vienotību ar Katolisko Baznīcu, izraidīja arī savu metropolītu Izidoru, šī koncila dalībnieku. Bet gadsimtu gaitā atklājās šīs shizmas (atdalīšanās) sekas: tas viss noveda pie tautas atkrišanas no Dieva. Tā atkrišana no Katoliskās Baznīcas un vienotības ar Apustulisko Krēslu, šo Pētera Klinti (sal. Mt. 16,18), uz kura celta Kristus Baznīca, kļuva par ceļu uz Krievijas baznīcas pilnīgu pakļaušanu valstij, maldu mācībām, bezdievību, asiņaino teroru, un visbeidzot pašas atdalītās nacionālās baznīcas gandrīz pilnīgu iznīcināšanu.

1927. gadā metropolīts Sergijs, toreizējais faktiskais Krievijas pareizticīgās baznīcas galva, redzēja izeju sadarbībā un pat pilnīgā pakļautībā jaunajam valsts saimniekam, padomju ateistiskajam režīmam. Bet vēl 19. gs. daži izcili Krievijas kultūras pārstāvji, piemēram, filozofs Vladimirs Solovjovs, garīdznieki Nikolajs Tolstojs, Aleksejs Zerčaninovs u.c. skaidri redzēja, ka izeja saistās ar atgriešanos Kristus dibinātajā uz Pētera Klintīm Katoliskajā Baznīcā. To viņi arī apliecināja ar savu konvertāciju, neraugoties uz to, ka tas bija krimināli sodāmi. Kaut arī 1905. gadā Krievijas impērijā tika pasludināta ticības brīvība un konvertācija kļuva legāla, joprojām bija aizliegta austrumu rita katoļu darbība, lai nepieļautu krievu tautas atgriešanos katolicismā. Tikai 1917. gada jūnijā tika nodibināta Krievijas Grieķu-Katoļu Baznīca, — laikā, kad Dievmāte savās Fatimas atklāsmēs brīdināja par briesmām, kādas draud, ja Krievija neatgrieztos. Par Krievijas austrumu rita katoļu galvu kļuva tēvs Leonīds Fjodorovs ar ekzarha titulu. Pateicoties tēvam ekzarham un viņa vadīto priesteru darbībai, ideja par atriešanos Katoliskajā Baznīcā sāka izplatīties Pareizticīgās baznīcas garīdzniecības vidū. Notika konferences, tika dibinātas biedrības ar mērķi sasniegt vienotību. Pats jaunievēlētais Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Tihons atbalstīja šo darbību.10 Bet ateistiskā komunisma terors neļāva piepildīties tikko iekvēlinātai cerībai, ka ilgotā vienotība kādreiz tiks sasniegta. Tēvs Leonīds Fjodorovs uzskatīja Krievijas austrumu rita katoļus par upuri, kāds jānes par Baznīcas shizmu, tieši šajā upurī viņš arī saredzēja savas darbības jēgu. 20. gs. 30. gadu beigās Katoļu Baznīca, kā austrumu, tā latīņu rita, Padomju Krievijā bija faktiski iznīcināta, bet no tā, kas bija palicis no Pareizticīgas baznīcas, 1943. gadā ar Josifa Staļina atbalstu tika izveidota faktiski jauna padomju valsts baznīca, un jau minētais metropolīts Sergijs kļuva par tās patriarhu.

Priesteris Boļeslavs Sloskāns personīgi pazina ekzarhu Fjodorovu un citus grieķu-katoļu priesterus, ar kuriem kopā strādāja Petrogradā (vēlāk — Ļeņingradā). Tā pēc tēva ekzarha aresta 1923. gadā viņš kļuva par ekzarha vietnieka Petrogradā, grieķu-katoļu garīdznieka Epifanija Akulova garīgo tēvu.11

Krievijas Grieķu-Katoļu Baznīcas galva, Leonīds Fjodorovs (04.11.1879.–07.03.1935.)Attēlā: Krievijas Grieķu-Katoļu Baznīcas galva, Leonīds Fjodorovs (04.11.1879.–07.03.1935.), moceklis par ticību un Baznīcas vienotību

1928. gadā bīskaps Boļeslavs Sloskāns nonāca koncentrācijas nometnē Solovkos, kur tobrīd jau atradās 32 dažādu tautību un ritu katoļu priesteru, tajā skaitā arī ekzarhs Leonīds Fjodorovs. Tieši šeit pēc tēva ekzarha lūguma bīskaps konsekrēja divus grieķu-katoļu priesterus Novicki (1928. g.) un Karpinski (1929. g.). Savās atmiņās tēvs Donats Novickis nosauc sevi par pirmo bīskapa dēlu, tas nozīmē, ka viņš ir pirmais, kas saņēmis priestera svētības no bīskapa Sloskāna rokām un bija grieķu-katoļu priesteris. Tas kaut kādā mērā ir ļoti simboliski, jo no tā laika mēs droši varam saukt bīskapu-mocekli par austrumu rita aizbildni un veicinātāju. Šeit, Solovkos bīskapa Sloskāna vadībā spilgti realizējas Baznīcas katoliskums, kad dažādu tautības un rita katoļu priesteri dzīvoja, cieta un kalpoja kopā kā viena ģimene. Viņiem tik tiešām, līdzīgi kā to reiz paudis apustulis, bija „viena sirds un viena dvēsele” (sal. Apd. 4,32). „Lielisks bija laiks, esmu priecīgs, ka biju Solovkos!” iesaucas tēvs Donats Novickis.12

Pēc atgriešanas Latvijā no Padomju Savienības, bīskaps Boļeslavs Sloskāns devās uz Romu. 1933. g. 30. martā Vatikānā viņš tika uzņemts kā ticības apliecinātājs un arī kļuva par grieķu-katoļu, īpaši to garīdzniecības dzīves centru. Romā bīskaps dzīvoja kolēģijas Russicum telpās. Tas bija krievu katoļu seminārs, kuru 1929. gada 15. augustā nodibināja pāvests Pijs XI austrumu rita misijas priesteru sagatavošanai. Šeit, Rusikumā viņš vadīja rekolekcijas grieķu-katoļu priesteriem, noturēja konferences gan katoļticīgiem, gan pareizticīgiem krieviem. Būdams Parīzē, bīskaps apmeklēja grieķu-katoļu tēvu Vladimiru Abrikosovu, ekzarha Fjodorova pārstāvi Rietumos, un informēja to par Krievijas grieķu-katoļiem un tēva ekzarha likteni. 1933. gada oktobrī Romā bīskaps Sloskāns kopā ar grieķu-katoļu bīskapiem Pēteri Bučisu un Nikolaju Čarnecki piedalījās krievu katoļu garīdzniecības sanāksmē. Pastāvēja iespēja, ka bīskaps Sloskāns pāries bizantijas-slāvu ritā, to viņš pats apstiprināja ar vārdiem, kā „varbūt arī šis krusts nāks pār mani”, un neslēpa, ka „ar visu sirdi piesaistīts šim ritam”.13 Kāpēc krusts? Acīmredzot bīskaps, labi pazīdams austrumu katoļu dzīvi, zināja, ka to bieži pavada nesaprašanās savējo vidū, naids un vajāšana no pretiniekiem. Tieši šajā laikā savu amatu atstāja toreizējais pāvesta komisijas Pro Russia vadītājs bīskaps d`Erbiņjī, kas nodarbojās ar Krievijas katoļu lietām. Tika runāts, ka bīskaps Sloskāns ieņems šo posteni. Pats monsenjors d`Erbiņjī, kurš kādreiz konsekrēja Boļeslavu Sloskānu par bīskapu, uzskatīja viņu par labāku kandidātu un atzīmēja, ka bīskaps, ticības apliecinātājs, ir kardināla goda cienīgs.14

Tomēr bīskaps atgriezās Latvijā, arī šeit viņam darba netrūka. Bet, neraugoties uz daudziem pienākumiem, viņš neaizmirsa misiju starp no Pētera Katedras atdalītajiem austrumu kristiešiem, kuru Latvijā nebija maz. Kaut gan pasākumam bija pāvesta atbalsts, šo misiju organizēšana 20. gs. 30. gadu pirmajā pusē vilcinājās. Ka liecina tēvs Broņislavs Valpītrs, bizantijas-slāvu rita misijas Latvijā vadītājs, tikai tad, kad rūpes par misiju uzņēmās bīskaps Sloskāns lieta gāja uz priekšu.15 Rīgu un Daugavpili apmeklēja grieķu-katoļu bīskaps Bučiss, kurš šajās pilsētas noturēja austrumu rita dievkalpojumus, bet Daugavpilī organizēja nelielu grieķu-katoļu kopienu. Darbam austrumu ritā tika izraudzīts Mariāņu kongregācijas Latvijas provinces vadītājs tēvs Valpītrs un nosūtīts mācībām uz Romu. Bīskaps Sloskāns pats personīgi sagatavoja konvertācijai priesteri Nikolaju Vasiļjevu, kurš 1939. gada februārī konvertējās no pareizticības un iesāka kalpošanu Daugavpils grieķu-katoļu kopienā.16 1939. gada septembrī no Romas Latvijā atgriezās tēvs Broņislavs Valpītrs, kurš kļuva par katoliskās bizantijas-slāvu misijas direktoru. Par misijas atbalsta punktiem kļuva Rīga un Daugavpils, kur tika organizētas grieķu-katoļu kopienas. Misija faktiski pastāvēja līdz 1944. gadam, kad padomju ateistiskā režīma atjaunošana pārtrauca to darbību. Pēc 1946. gada, kad tika likvidēta Grieķu-Katoļu Baznīca Ukrainā, austruma rita katoļi varēja darboties tikai pagrīdē.

Pēc II pasaules kara bīskaps Boļeslavs Sloskāns, dzīvojot trimdā, un neraugoties uz savu daudzveidīgo kalpošanu Kristus Baznīcā un vājo veselību, neatstāja arī savas rūpes par austruma rita katoļiem. 1952. gadā bīskaps tika iecelts par apustulisko vizitatoru krievu un baltkrievu katoļiem Rietumeiropā. Bīskapa Sloskāna darbībā arī šajā trimdas periodā varam skaidri redzēt īsti katolisku bīskapa piemēru: viņš bija savējais kā latviešu, igauņu un baltkrievu latīņu rita katoļiem, tā arī krievu un baltkrievu austruma rita katoļiem. Viņš aktīvi piedalījās, kā Baznīcas dzīvē Beļģijā, savas patstāvīgas dzīves vietā, un latviešu kopienu visā Rietumeiropā reliģiski-sabiedriskajā darbībā, tā arī aktīvi sadarbojās ar krievu katoļu trimdas organizācijām un palīdzēja baltkrievu reliģiskās periodikas uzdevumiem Romā, Parīzē un Londonā. Bīskaps piedalījās II krievu katoļu kongresā, kas norisinājās 1956. gadā no 27. līdz 30. jūlijam Briselē. Par spīti viņa ievērojamajam vecumam un veselības stāvoklim bīskaps ņēma dalību baltkrievu bizantijas-slāvu rita garīdzniecības kongresa organizācijā un vadīšanā. Kongress notika 1960. gadā Romā no 1. līdz 6. februārim. Tajā bīskaps vadīja garīdznieku rekolekcijas un kongresa sēdes. Audiencē pie pāvesta Jāņa XXIII viņš lūdza svētību baltkrievu garīdzniekiem un visai baltkrievu tautai.

1962.–1965. g. bīskaps Boļeslavs Sloskāns piedalījās II Vatikāna koncila darbībā. Tas bija liels gods strādāt tik augsta Katoliskās Baznīcas hierarhu sapulcē. Tomēr bīskaps Sloskāns nevarēja nepamanīt, ka netiek pieņemts dokuments par ateistiskā marksisma nosodījumu, kaut gan daudzi koncila tēvi to vēlējās, un bīskaps pats personīgi uzstājās koncilā ar ateistiskā marksisma nosodījumu; pretēji gaidītajam, netika pieņemti jaunie marioloģiskie dogmāti, bet, kā zināms, bīskaps bija liels Dievmātes godinātājs. Laikā, kad katoļu bīskapi, kas dzīvoja Padomju Savienībā, nevarēja piedalīties koncilā, bet Grieķu-Katoļu Baznīca vispār tika likvidēta un aizliegta, delegāti no shizmatiskās Krievijas pareizticīgās baznīcas aizņēma goda vietas un varēja piedalīties visās koncila sēdēs.17 1963. gadā bīskaps Sloskāns atkāpās no saviem pienākumiem, ko pildīja kā apustuliskais vizitators krievu un baltkrievu trimdiniekiem. Protams, 1963. gadā bīskapam bija apritējuši jau 70 gadi, viņa veselības stāvoklis arī nebija labs, tomēr nevar nepamanīt, ka bīskapa aiziešana tieši sakrita ar II Vatikāna koncila darbības laiku. Vai tā nebija kaut kādā mēra vilšanās rezultāts koncila darbībā? Katrā gadījumā, ar šo laiku bīskaps pamazām attālinājās no arējas Baznīcas dzīves, un par viņu sāka aizmirst. To liecina kardināla Danēlsa vārdi: „Vai gan ir bijis kāds vēl vairāk nonicināts, vēl vairāk nepazīts, aizmirsts un ir miris aizmirstībā?”. Bīskaps-moceklis, kas cieta par ticību no ateistiski marksistiska režīma, kas bija cieši saistīts ar austrumu rita misiju un strādāja pie atdalīto austrumu kristiešu atgriešanos Kristus Baznīcā, acīmredzot vairs nešķita tik interesants un nozīmīgs. Šajā laikā bīskapa dzīve kļuva arvien vairāk apslēpta Kristū, bet mēs zinām, ka viņa lūgšanas un upuri tika veltīti arī par Krievijas atgriešanos.18 Tagad lūgšana kļuva bīskapam par vienīgo līdzekli, ar kuru viņš varēja veicināt atkritušo atgriešanos un tādējādi strādāt pie Kristus miesas, Baznīcas celšanas (sal.1 Kor.3,9). Bet cilvēks, kas zina lūgšanas nozīmi un pazīst to spēku, sapratīs, cik ārkārtīgi svarīga ir šī bīskapa lūgšana, jo „daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana” (Jk. 5,16).

Cerams, ka šis nelielais un varbūt fragmentārs (jo mums vēl joprojām trūkst pilnīgu ziņu), ieskats bīskapa Sloskāna darbībā Baznīcas vienotības celšanā, tomēr ļaus mums saskatīt svarīgo bīskapa liecību. Tā, pirmkārt, stiprina mūsu ticību, ka Kristus Baznīca, tā ir Katoļu Baznīca. Bet, otrkārt, tā liecina mums, ka, saskaņa ar pāvesta Pija XI teikto, kristiešu vienotību nevar veicināt citādi, kā tikai tajā garā, lai atkritušie atrieztos pie vienas, patiesas Kristus Baznīcas, kuru viņi diemžēl kādreiz bija atstājuši.19 Tā ir mīlestības baušļa prasība un skar svarīgāko — nemirstīgās dvēseles pestīšanu.

diakons Valdis Francisks Plenne, Mg. hist.

1937. g 19.–21. augusts. Rīgas arhidiecēzes sinodes dalībnieki.Attēlā: 1937. g 19.–21. augusts. Rīgas arhidiecēzes sinodes dalībnieki. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns (pirmā rindā septītais no kreisas), bija šīs sinodes sagatavotājs. Starp sinodes dalībniekiem bija arī tēvs Broņislavs Valpītrs, MIC (otrā rindā otrais no labas), nākošais bizantijas-slāvu rita misijas Latvijā vadītājs. / Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 633. f., 1. apr., 15. l., 214 lp./

Atsauces un piezīmes:

  1. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (tālāk — LVVA), 7363. f., 5. apr., 224. l., 1.–131. lp.
  2. LVVA, 2927. f., 5. apr., 8162. l., 1.–6. lp.
  3. Sk. LVVA, 2817. f., 2. apr., 37.– 40. l.; 3. apr. 19.–22. l.
  4. Sk. LVVA, 7363. f., 5. apr., 213.–223. l.
  5. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos // Latvijas vēstures avoti / Sakārt. J.  Kleijntjenss. — Rīga, 1940. — 3. sēj. — 1. d.; Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos //  Latvijas vēstures avoti / Sakārt. J. Kleijntjenss. — Rīga, 1941. — 3. sēj. — 2. d.
  6. LVVA, 2927. f., 5. apr., 8162. l., 3. lp.
  7. LVVA, 7363. f., 5. apr., 224.l., 52. lp.
  8. Turpat.
  9. XVII Vispasaules Baznīcas koncils, noritēja Ferārā, Florencē un Romā 1438.–1445. g. Tajā piedalījās pārstāvji no Austrumu baznīcām, ka arī Bizantijas imperators. 1439. g. pēc teoloģiskām debatēm tika panākta Grieķu baznīcas apvienošana ar Katolisko Baznīcu. Koncilā ņēma dalību arī Kijevas metropolīts Izidors, dedzīgs Baznīcas vienotības piekritējs, kurš saņēmis no pāvesta kardināla godu. Tagadējā Ukrainas Grieķu-Katoļu Baznīca ir Florences koncila mantiniece.
  10. Sk. sīkāk: Юдин A. Исповедники XX века. Леонид Федоров., «Христианская Россия», Москва, 2002.
  11. Зерно из этой земли...Мученики Католической Церкви в России XX века., Сакт- Пертербург, 2002, 108–114 стр.
  12. Кровь мучеников есть семя Церкви. Сборник материалов., «Духовная библиотека», 1999, 117–133 стр.
  13. www.radiovaticana.org
  14. Венгер А. Рим и Москва. 1900–1950., «Русский путь», Мoсква, 2000, 281 стр., 427 стр.
  15. Valpītrs B., MIC. Mans dzīves ceļš., 3 daļa, Kunga vīna dārzā, mašīnraksts.
  16. LVVA, 633. f.,1. apr., 631 l., 25 lpp.; 7469. f., 1. apr., 394 l., 64 lp., 73. lp.
  17. Роод B. Рим и Москва., «Свiчадо», Львiв, 1995, 180 стр., 187 стр.
  18. Jerumanis J. Upuris par brāļiem. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Atmiņu sakopojums., 201. lpp.
  19. Pāvests Pijs XI. Mortalium animos. // Покров. Альманах российских католиков., Москва, Выпуск № 5, 2000, С.17-26