diak. Valdis Francisks Plenne, M. hist.

Jēzus biedrības darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā (16. gs. beigās — 19. gs. sākumā)

Jezuīti Latvijas teritorijā ieradās 16. gadsimta beigās. Šā gadsimta laikā šeit bija norisinājušās būtiskas pārmaiņas — iedzīvotāji bija pārdzīvojuši reliģiskos nemierus, politiskās kataklizmas, kuru rezultātā bija radušās jaunas konfesijas (lielākā no tām — luterisms), jauni politiskie veidojumi (Kurzemes un Zemgales hercogiste, Pārdaugavas hercogiste Žečpospoļitas sastāvā). Protams, visi šie apstākļi ietekmēja arī vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. Ieradušies te, jezuīti sastapās ar viņiem neiedomājamu garīgo pagrimumu un pat minimālas izglītības trūkumu lauku iedzīvotāju vidū. Arī lielākajās pilsētās (galvenokārt Rīgā), kur sevišķi asi izpaudās reliģiskie nemieri (baznīcu un klosteru grautiņi, katoļu vajāšanās u.c.), kultūras līmenis bija zems. Varam teikt, ka Jēzus biedrības pamatuzdevums izglītības jomā bija celt tās līmeni pilsētās un likt pamatus izglītībai laukos.

Kopš dibināšanas 1540. gadā līdz jezuītu ierašanās brīdim Latvijas teritorijā 1582. gadā ordenis jau bija izveidojies par mācībspēku, sprediķotāju un garīgo vadītāju organizāciju, kas apturēja protestantisma izplatīšanos un veicināja Romas katoļu baznīcas atdzimšanas procesu. Viens no galvenajiem Jēzus biedrības uzdevumiem bija misijas darbs, pēc savas būtības tā bija misionāru biedrība, un no šāda tās rakstura izrietēja arī biedrības specifiskās īpašības (stingri centralizētā sistēma, struktūra — nav klosteru, bet ir rezidences, kolēģijas, misijas u.tml.). Otrs, tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, bija izglītība, zinību izplatīšana. Tika izstrādāti arī biedrības izglītības sistēmas organizācijas pamatprincipi un metodes. Biedrība kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas no tās locekļiem — studenti un pasniedzēji.1

Taču Jēzus biedrība tikai pakāpeniski pārtapa par “skolas” ordeni, zinātnieku un pasniedzēju organizāciju. Starp daudzajiem uzdevumiem, ko paredz biedrības 1539. gada statūti, darbība izglītības iestādēs vēl nav minēta.2 1547. gadā Mesinas pilsētas padome piedāvāja ordenim ierīkot kolēģiju municipālajā universitātē ar noteikumu, ka biedrības ģenerālis uzņemas pastāvīgi aizvietot četru profesoru katedras (līdz šim jezuīti tikai retos gadījumos lasīja lekcijas universitātēs). Jaunā augstskola ar profesoriem jezuītiem bija atklāta 1548. gadā. Šis mācību iestādes panākumi bija tik lieli, ka Sv. Ignācijs saņēma lūgumus nosūtīt jezuītu profesorus un bija spiests izbeigt pretoties biedrības pārvēršanai par skolas ordeni.3 Ap 1554. gadu jezuītu skola bija jau izveidojusies, — pat agrāk, nekā ordenis atzina nepieciešamību pārņemt jezuītu apmācību.4 No tā laika visur, kur parādās biedrība, tika dibinātas skolas. Rīgā jau 1582. gadā, vēl pirms kolēģijas oficiālās nodibināšanās (1583), divi jezuīti P. Skarga un I. Vincerijs bija organizējuši skolu, kurā iestājās astoņi cilvēki.5 1597. gadā skolā jau mācījās ap 60 cilvēku (non plures sexaginta), tika uzcelta kopmītne audzēkņiem (līdzekļus tam deva Livonijas bīskaps Otto Šenkings).6 Vēl 1583. gadā, kad Rīgā ierodas Jēzus biedrības provinciāls Pāvils Kampans (lai nodibinātu Biedrības kolēģiju), viņš griezās pilsētas rātē ar lūgumu atļaut Rīgā atvērt universitāti. 1619. gadā Jēzus biedrības Cēsu rezidences paspārnē bija atvērta ģimnāzija.7 Šīs mācību iestādes eksistēja līdz zviedru Vidzemes iekarošanai.

Jelgavas rezidencē (dib. ap 1672) arī bija nodibināta skola. Nevar precīzi konstatēt tās atvēršanas gadu (acīmredzot tas notika jau 17. gs. 70. gados), bet saskaņā ar vizitācijas dokumentiem, ko vadīja Viļņas kanoniķis Vincerijs Nosoničs 1684. gada martā, tajā laikā skolā jau mācījās 80 jauniešu.8 Atzīmēti arī mērķi, pēc kuriem vadījās jezuītu skola, — jaunatnes izglītība un katoļticības izplatīšana (pro erudicione Juventutis ad incrementum, et propagationem Religionis Catholicae).9 1715. gadā Livonijas bīskaps Hristofors Šembeks savā vēstulē Jēzus biedrības Lietuvas provinciālam Karskim, minot “slaveno Jelgavas skolu (laudat scholam Mittaviensem)”, arī runā par 80 cilvēkiem, kuri tur mācās.10 Acīmredzot biedrības skola Jelgavā bija piemērota noteiktam skolēnu skaitam, kurus tā varēja pieņemt un pilnvērtīgi apmācīt. 1725. gadā arī bija atvērta skola Skaistkalnes Jēzus biedrības rezidencē.11 1691. gadā jezuīti nodibināja skolu Ilūkstē (tajā bija arī teātra mākslas klase).12

Skola, kuru jezuīti nodibināja Daugavpilī, bija pirmā Latgalē.13 1636. gadā tur jau mācījās 40 cilvēku.14 Bez tam, Jēzus biedrības misionāri organizēja skolas arī draudzēs un apmācīja tajās lauku iedzīvotājus. Tā, jezuītu tēvs Mihails Rots ar grāfa Johana Augusta Hilzena palīdzību 18. gs. vidū nodibināja viņa īpašumos draudžu skolas.15 Daudzskaitlīgās Jēzus biedrības kolēģijās un rezidencēs Baltkrievijā jezuīti arī organizēja mācību iestādes.16 Ieradušies 1698. gadā Maskavā, Jēzus biedrības locekļi jau 1699. gadā atvēra savu skolu.17 Nodibinot 19. gs. sākumā misijas Krievijas impērijā — Saratovas kolonijās (vācu u.c.), Astrahaņā un citās vietās, jezuīti arī ierīkoja skolas.18 Kā redzam, vieta un laiks nemainīja Jēzus biedrības darbības virzienu, kuram tika piešķirta tik liela nozīme.

Skolēni jezuītu skolās bija no visām sabiedrības kārtām — no karaļiem līdz zemniekiem. Maksa biedrības skolās netika ņemta.19 Noteikta sabiedrības slāņa pārsvars katrā skolā bieži vien bija atkarīgs no vietas vai teritorijas īpatnībām, kur skola tika dibināta. Ordeņa skolās Latgalē, galvenokārt Daugavpils skolā, mācījās gan dižciltīgo (šļahtas) atvases, gan zemnieku bērni (pārsvarā draudžu skolās pie ordeņa misijām). Rīgā, Jēzus biedrības darbības pirmajā periodā (1582–1621) kolēģijas skolā tika apmācīti pilsētnieku bērni, taču skolēni nāca arī no citām Livonijas vietām. Jezuītu skolā, kas darbojās 19. gs. sākumā Rīgā, vairākums audzēkņu piederēja pie pilsētnieku kārtas, bet bija arī muižniecības un garīdzniecības bērni.20 Maskavā jezuīti organizēja skolu (1699) pēc krievu aristokrātijas lūguma, jo tā vēlējās saviem bērniem mācīt latīņu valodu; tas lika pamatu skolai.21 1706. gadā jezuītu skolai Maskavā, kuras apmeklētāju skaits arvien pieauga, bija atļauts pārveidoties par ģimnāziju.22 Savukārt 1805. gadā dibināto Astrahaņas pansionātu, kur jezuīti pasniedza dažādus priekšmetus, apmeklēja ne tikai aristokrātija, kuras pilsētā bija maz (tomēr pansionāts vienmēr bija pārpildīts). Starp tiem, kas mācījās pansionātā, bija pat Astrahaņas pareizticīgā semināra audzēkņi.23 Kā redzam, jezuītu skolu kontingents būtībā aptvēra visus sabiedrības slāņus.

Jēzus biedrības skolās mācījās ne tikai katoļi, piemēram, Rīgas kolēģijas skolu apmeklēja arī luterticīgo pilsētnieku bērni. Tas pats bija arī jezuītu skolā Jelgavā. Polockas jezuīti atvēra skolu Oršā, kur audzēkņi bija kā no katoļu, tā arī protestantu šļahtas bērniem.24 19. gs. sākumā jezuītu skolā Rīgā vairāk nekā puse audzēkņu bija no pareizticīgo un protestantu ģimenēm.25 Francisks Emiliāns, jezuītu tēvs, rakstīja par savu skolu Maskavā: “Kungiem martiniāņiem [luterāņiem] nepatīk mūsu skolas panākumi. Viņi paši ierīkoja sev jaunu skolu, bet kaut gan jauna, viņa stāv tukša. Viņu biedri paši sūta pie mums savus dēlus.” (Misionārs rakstīja par vācu kolonijas iedzīvotājiem Maskavā.)26 Jezuītu skolās Baltkrievijā arī mācījās pareizticīgie bērni,27 tāpat kā biedrības skolā Maskavā 18. gs. sākumā. 19. gs. sākumā pie Romas-katoļu Sv. Katrīnas baznīcas Sanktpēterburgā jezuītu organizētajā mācībiestādē mācījās pareizticīgie krievu aristokrātijas pārstāvji.28 Konfesionālā atšķirība nebija šķērslis Jēzus biedrības skolu apmeklēšanai. Jau minētais tēvs Francisks uzskatīja: “Apgaismotam prātam viegli rast patiesību,” protams, jāpiebilst, ja vien prāts to tiešām meklē. Kas mudināja nekatoļu vecākus atdot savus bērnus ordeņa skolās? Dažos gadījumos citu skolu, izņemot jezuītu dibināto, nebija, bet vairumā gadījumu, ņemot vērā to, ka ordenim šajās teritorijās vai nu nekad nebija monopols izglītības jomā (kā Krievijā, Kurzemes hercogistē, Rīgā), vai tajā laikā vēl nebija tādu ieguvis (kā Žečpospoļitā), tā bija apzināta Jēzus biedrības skolas izvēle — to noteica ordeņa izglītības sistēma un jezuītu pedagoģiskā meistarība, kuras dēļ viņus arī dēvēja par “Eiropas skolotājiem”.29

Klasiskās valodas, teoloģija, filozofija bija galvenie priekšmeti, kurus pasniedza jezuīti.30 Saskaņā ar vienotajiem studiju organizācijas noteikumiem, kas formulēti “Ratio studiorum” (1599), ordeņa mācībiestādes sastāvēja no divām daļām: 1) studia inferiora gymnasium un 2) studia superiora. Pilnā ģimnāzijā bija piecas klases: 1) gramatikas pamatklase (infirma classis grammaticae), 2) gramatikas vidējā klase (media classis grammaticae), 3) gramatikas augstākā klase (suprema classis grammaticae), 4) poētikas klase (humanitas aut poesis), 5) retorikas klase (rethorica). Katrai klasei bija domāts viens studiju gads (izņemot retorikas klasi, kuru mēdza dalīt uz diviem gadiem). Dažās skolās (acīmredzot ordeņa misijas apgabalos) bija speciāla Dieva vārda nodaļa. Jēzus biedrības Daugavpils ģimnāzija (no 1761) sastāvēja no visām piecām klasēm,31 un tā bija vienīgā augstskola Latgales teritorijā 18. gs. un 19. gs. sākumā (izņemot Krāslavas semināru, kurš bija dibināts 1757. gadā garīdznieku sagatavošanai).32 1796. gadā Daugavpils ģimnāzijā pasniedza šādus priekšmetus: 1. klasē — krievu un latīņu valodas pamatus, aritmētiku, fiziku un vispārējo ģeogrāfiju, vispārējo un baznīcas vēsturi, katehēzi (vai ievadu kristīgajā mācībā), ortogrāfiju, tikumisko mācību; 2. un 3. klasē — padziļināti krievu un latīņu valodu, vācu un franču valodas pamatus, tikumisko mācību par cilvēka pienākumiem pret Dievu, citiem cilvēkiem un sevi, seno valstu vēsturi un tām, kas dibinātas pēc Kristus dzimšanas, ģeogrāfiju (Krievijas, Romas un Turcijas impērijas), aritmētiku, katehēzi, gada beigās — dzeju u.c.; 4. klasē turpinājās valodas studijas, algebras pamati, praktiskā un teorētiskā ģeometrija, retorika, dzeja, politiskā ģeogrāfija, morālā mācība u.c.; 5. klasē arī turpinājās valodas studijas, teorētiskā un praktiskā mehānika, militārā un civilā arhitektūra, teorētiskā un praktiskā hidraulika u.c.33 Kā redzam, jezuītu studiju sistēma saglabāja savu ārējo struktūru (piecas ģimnāzijas klases), attiecīgi mainoties priekšmetu sastāvam. Te bez tradicionālajiem valodas un reliģiskā rakstura priekšmetiem, bija plaši pārstāvētas citas humanitārās un arī tehniskās disciplīnas atbilstoši tālaika prasībām. 19. gs. sākumā uz Krievijas impērijas Izglītības ministrijas pieprasījumu Daugavpils jezuīti atbildēja, ka viņu skola sastāv no trim klasēm, pirmā klase — viens kurss, otrajā un trešajā — katrā divi kursi (tādējādi principā tiek saglabāta tradicionālā ordeņa piecu klašu ģimnāzijas struktūra). Skolēnu skaits bija 91, apmācība saskaņā ar Biedrības tradīciju — bez maksas. Mācījās pēc grāmatām, kuras drukāja Jēzus biedrības Polockas tipogrāfijā.34 Interesanta bija pati jezuītu apmācības metode, kuras mērķis bija ieinteresēt skolnēnus. Sistēmas pamatā bija nevis piespiešana (kas bija raksturīga tālaika skolām), bet sacensība — starp pašiem skolniekiem, kā arī starp klasēm, tādējādi stimulējot interesi iegūt zināšanas.35

Jēzus biedrības mācībiestādēs bija arī teātri. To trupās darbojās jaunieši, kas mācījās retorikas kursā un bija nokārtojuši eksāmenu deklamācijā. Neaizstājams dalībnieks visās teātra izrādēs bija kolēģijas audzēkņu koris. Tajā pašā laikā izrādes bija kā savdabīga atskaite skatītāju priekšā, kuras gaitā noskaidrojās audzēkņu mācību programmas (dziedāšanās u.c.) apgūšanas līmenis. Teātra repertuārā ieklāva lugas pēc Bībeles, antīkām un vēsturiskām tēmām. Izrādes parasti notika Ziemassvētkos, Lieldienās, citos svētkos, kā arī mācību gada beigās. Tās saturs atbilda notikumam, kuram par godu izrāde tika iestudēta. Pēc Jēzus biedrības ģenerāļa rīkojuma reizi gadā notika publiska izrāde, kurā dalībniekiem vajadzēja uzstāties dzimtajā valodā. Šādām izrādēm gatavojās sevišķi rūpīgi, jo tika ielūgti viesi un vecāki. Izrādes varēja apmeklēt ikviens, kas vien vēlējās.36 Teātri ne tikai pildīja savas reliģiski izglītojošās funkcijas, bet arī popularizēja Jēzus biedrības izglītības sistēmu un piesaistīja jaunus skolēnus. Svarīgi arī tas, ka ordenis nodarbojās ne vien ar jaunatnes izglītību, bet arī ar viņu audzināšanu, balstoties uz kristīgiem pamatiem.37 Audzēkņi praktizēja reliģiskos vingrinājumus (pēc slavenā Sv. Ignacija Lojolas metodēm), bija paredzētas regulāras lūgšanas, grēksūdzes, Dievišķās liturģijas apmeklēšana (turklāt audzēkņi paši palīdzēja garīdzniekiem, aktīvi iesaistījās dievkalpojumā).38 Tās bija galvenās reliģiskās audzināšanas sastāvdaļas. Un to svarīgumu tālaika cilvēki labi apzinājās. Polijas seima, kas 1768. gadā apstiprināja zemes dāvinājumu Jēzus biedrības Vitebskas kolēģijai, atzīmēja, ka šī apgabala pārstāvji lūdz, lai jezuītu kolēģijai “tik svarīgai jaunatnes audzināšanai šīs zemes apstiprinātu”.39
Jēzus biedrības darbība izglītības jomā ļāva tai ne tikai iegūt atbalstu no varas puses, bet pat izvairīties no izraidīšanas (tās ordenis bieži piedzīvoja savā vēsturē), un 1773. gadā biedrības likvidācijas laikā kļuva par iemeslu tam, ka ordenis saglabājās Krievijas impērijā (tajā skaitā arī Latgalē). 1774. gadā Katrīna II savā pavēlē, kurā jezuītiem bija piešķirtas dažas privilēģijas, pamatoja savu rīcību ar to, ka tas dotu viņiem iespēju turpināt savu mācību darbu.40 Tālaika Krievijas impērijas rietumu apgabalos jezuītiem praktiski bija monopols izglītības jomā. Un biedrības slēgšana šīs teritorijas iedzīvotājiem nozīmētu zaudēt savus labākos pasniedzējus un garīgos vadītājus. Jāteic, ka arī nākotnē jezuīti saņēma atbalstu savai izglītošanas darbībai. Tā, 1812. gadā Aleksandrs I piešķīra Jēzus biedrības Polockas kolēģijai Akadēmijas statusu “ar visām tiesībām, kas dotas universitātēm”.41 Bija noteikts, ka visas ordeņa mācībiestādes Krievijas impērijā tika pakļautas Polockas Akadēmijai (to skaitā arī jezuītu skolas Latgalē),42 tādējādi deva iespēju biedrībai saglabāt savas tradicionālās izglītības sistēmas noteiktu neatkarību.

Ar Jēzus biedrības darbību Latvijas teritorijā cieši saistītas pirmo latviešu un latgaliešu grāmatu rašanās. Par vecāko, līdz mums nonākušo grāmatu latviešu valodā uzskata Sv. Pētera Kanizija (Jēzus biedrības locekļi) Katoliskā Katehezi (Catechismus Catholicorum), kura tika izdota 1585. gadā tipogrāfijā Viļņā. Šo Sv. Pētera Kanizija Katehezi ilgu laiku uzskatīja par pirmo drukāto grāmatu latviešu valodā, taču pēdējo gadu pētījumi parādīja, ka tas tā nav.43 Un tomēr šī kateheze joprojām ir vecākā grāmata latviešu valodā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Sv. Pēteris Kanizijs uzrakstīja mazo, vidējo un lielo katehezes, tās nav tieši tulkotas, bet gan pārstrādātas saskaņā ar vietējām vajadzībām un prasībām.

Par grāmatas tulkotāju uzskatīja jezuītu tēvu E. Tolgsdorfu,44 bet, pēc jaunākiem pētījumiem, tas bija jezuīta A. Posevino dibinātā tulkotāju semināra (seminarium interpretum),kas atvērts 1583. gada aprīlī Tērbatā, kolektīvas darbības rezultāts. Šo semināru vadīja jezuīts Fēliks Ludigks no Prūsijas, kurš bija vispusīgi izglītots un agrāk darbojās kā skolotājs un sprediķotājs latviešu, poļu un vācu valodā. Nav izslēdzams arī tēva E. Tolgsdorfa45 dalība šīs katehezes sagatavošanā. Pats viņš uzrakstīja pamācošas uzrunas (conciones) un tulkojis latviešu valodā baznīcas dziedājumus (hymnas et antiphones).46 Bet katehezi var uzskatīt par pirmo tautas grāmatu latviešu valodā, jo tā visa rakstīta latviski (nosaukums, ievads, nodalu nosaukumi, pats teksts). Ievadā teikts, ka grāmata paredzēta tieši tautas vajadzībām (tas redzams arī pēc titullapas), par to liecina arī tam laikam diezgan liels metiens — 1002 eksemplāri. Pēc A. Posevino norādījumiem katehezi izplatīja ne tikai ar garīdznieku palīdzību. Izplatīšanā iesaistīja arī Rīgas Jēzus biedrības kolēģijas skolēnus un tos bērnus, kurus laukos apmācīja misionāri. Savukārt protestantu katehezei (M. Lutera “Mazais katehisms” izdota 1586. gadā Kēnigsbergā) titullapa bija uzrakstīta tikai vāciski un arī tekstā loti daudz paskaidrojumu vācu valodā. Acīmredzot tā bija domāta vācu luterāņu mācītājiem, lai tie varētu to lasīt savas latviešu draudzes locekļiem.47

Tulkošanas tradīciju latviešu valodā turpināja jezuītu tēvs Georgs Elgers (1582- 1672).48 Viņam pieder diezgan daudz grāmatu latviešu valodā. Starp tām — “Garīgas dziesmas no latīņu, vācu un polu valodām, tulkojis tēvs Georgs Elgers no Jēzus Biedrības” (Catechismus seu brevis...), Viļņa, 1672. gads; “Evaņģēlija visu gada svētdienām un svētku dienām ... No latīņu valodas latviešu valodā tulkojis Georgs Elgers no Jēzus Biedrības” (Evangelia toto anno ...), Viļņa, 1672. gads. Georgs Elgers sastādīja arī “Poļu-latīņu-latviešu vārdnīcu” (Dictionarium...), kura tika izdota 1683. gadā Viļņas tipogrāfijā un domāta, pēc paša autora vārdiem, jaunatnei, kura nodevās studijām (acīmredzot, Jēzus biedrības Daugavpils skolā),49 un arī, iespējams, pašiem ordeņa locekļiem vietējo iedzīvotāju valodas apgūšanai.

Vecākā no grāmatām latgaliešu valodā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām — Evangelia toto anno ... arī bija iespiesta Jēzus biedrības Viļņas tipogrāfijā 1753. gadā. Par šī evaņģēlija tulkotāju uzskata jezuītu tēvu Jani Lukaševiču (1699-1779), misionāru Varakļānos un Preiļos. Viņam pieder arī citas grāmatas latgaliešu valodā, kuru viņš labi pārvaldīja.50 1730. gadā jezuīti latgaliski izdeva garīgo dziesmu grāmatu “Katolizska dzismiu gromota”. Tā atkārtoti iespiesta 1733. un 1765. gadā.51 Jezuītu tēvs Mihails Rota (1721-1785), kurš darbojās Varakļānos un Kaunatā, uzrakstīja labi pazīstamu grāmatu latgaliešu valodā — “Vyssa moceibu katolizska”. Tas bija ne tikai plašs un dziļš katoliskās mācības skaidrojums, bet arī labākais tā laika sasniegums valodas skaidrības un stila ziņā. Grāmata bija iespiesta Jēzus biedrības Polockas tipogrāfijā 1805. gadā.52 Kā redzam, latviešu un latgaliešu grāmatas rašanās un attīstība lielā mērā bija saistīta ar Jēzus biedrības misionāru un izglītojošo darbību. Šim mērķim jezuīti savās kolēģijās, rezidencēs, misijās organizēja pieejamas bibliotēkas. Tā, tikai Rīgas Jēzus biedrības kolēģijā atradās (pēc saraksta) 893 sējumi. Šīs grāmatas jau 1622. gadā (pēc tam, kad 1621. gadā zviedri ieņem Rīgu) tika izvestas uz Stokholmu un vēlāk uz Upsalu.53

Līdz mums nonākušā Kurzemes un Piltenes diecēzes protokolu grāmatā (Protocollum Diocesis Curonia seu Piltensis)54 savākti, starp citiem materiāliem, draudžu vizitācijas akti Kurzemes hercogistē 18. gs. 90. gadu sākumā. Tajās draudzēs, kur darbojās Jēzus biedrība, atrodami bibliotēku apraksti, kurus sastādīja vizitācijas laikā un kas ļauj apzināt jezuītu grāmatu tematiku. Tā Jelgavā, kur bija ordeņa rezidence (1672-1773), baznīcas bibliotēkā bija savākti ap 250 sējumu in folio, ap 550 sējumu in cotavo, ap 290 sējumu in quarte, ap 80 sējumu in duodecimo un ap 300 sējumu in sadecimo, kopā līdz 1500 grāmatu.55 Starp šīm grāmatām bija tādas, kas tieši saistītas ar Jēzus biedrību — Sv. Ignacija dzīves apraksts, viņa “Garīgie vingrinājumi”, Konstitūcija un citi biedrības dzīvi reglamentējošie dokumenti, biedrības locekļu katalogi un arī ordeņa vēsture. Bibliotēkā atradās arī ne mazums grāmatu, kuras uzrakstīja paši ordeņa biedri, galvenokārt teoloģiska rakstura (piemēram, Jēzus biedrības morālteologu darbi). Daudz bija grāmatu, kuras, acīmredzot, izmantoja ordeņa skolās, to izglītojošā darbībā. Tas ir gramatikas (latīņu, grieķu, senebreju, franču, vācu, poļu), retorikas, poētikas grāmatas — galvenie priekšmeti, kurus jezuīti pasniedza. Bibliotēkā atrodamas grāmatas par tehniskām zinātnēm (piemēram, matemātiku, fiziku u.c.), diezgan daudz izdevumu par vēsturi, gan vispārējo, gan atsevišķu valstu (Polijas, Prūsijas, Lietuvas u.c.). Vairākums grāmatu tomēr bija garīga un teoloģiskā rakstura, kas bija nepieciešamas teoloģiskajos strīdos ticības jautājumos (controversista), ordeņa pastorālā un misionārā darbībā. Bibliotēkas fondos glabājās arī grāmatas latviešu valodā (lielākā daļa — latīņu valodā). Starp tām ir latviešu katehezi (Catechismus Lotavicus), acīmredzot tas, kurš bija izdots 1585. gadā, Evaņģēlija tēva Georga Elgera tulkojumā (Elger Evangelia Lottavica), bez tam arī Štendera latviešu vārdnīca (Lexicon Lottavi Stenderi) un latviešu grāmatika (Lottavica Gramatica).56 Šīs grāmatas bija nepieciešamas jezuītiem viņu misionārā darbībā starp vietējiem iedzīvotājiem un arī ordeņa biedriem latviešu valodas apgūšanai. Iespējams, tos izmantoja arī vietējo ļaužu apmācīšanai skolās Jēzus biedrības misijās.

Bibliotēkas bija arī citās Jēzus biedrības darbības vietās. Tā, saskaņā ar Skaistkalnes draudzes (sākumā te bija nodibināta misija, bet 1759. gadā arī rezidence) vizitācijas materiāliem, baznīcas paspārnē atradās bibliotēka ar 184 sējumiem (78 in folio, 42 in ictavo seu duodecimo).57 Kuldīgas draudzes (kur darbojās ordeņa misija) vizitācijas aktos arī saglabājās bibliotēkas apraksts ar vairāk nekā 180 sējumiem.58

Izdevumu tematika šajās bibliotēkās bija identiska Jelgavas bibliotēkas krājumiem — filozofijas, retorikas, poētikas, gramatikas, vēstures grāmatas, kā arī teoloģiskā rakstura (tajā skaitā Svētie raksti) sējumi. Kuldīgas baznīcas bibliotēkā bija arī Bībeles četrās valodās: poļu, vācu, latīņu un latviešu (divi eksemplāri, acīmredzot E. Glika tulkojumā).59 Pateicoties Jēzus biedrības darbībai, iespējams, daudzas grāmatas no šīm bibliotēkām tagad glabājas reto grāmatu un rokrakstu nodaļās Latvijas bibliotēkās.

Jēzus biedrības Latvijas teritorijā darbojās kopš 1582. gada Rīgā un savu darbību beidza 1820. gadā Latgalē, atstājot redzamas pēdas Latvijas vēsturē. Tas sakāms ne tikai par jezuītu pastorālo un misionāro darbību, kuras rezultātā Latvijā no jauna atdzima Romas-katoļu baznīca, bet arī par ordeņa ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu tautas apgaismībā. Pateicoties tieši jezuītu darbībai (laikā, kad apkārt plosījās nepārtraukti kari un mēris), tika izdotas un izplatītas latviešu un latgaļu grāmatas, dibinātas skolas visiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem, nerunājot nemaz par to garīgo atbalstu, kuru sniedza jezuītu misionāri vietējiem iedzīvotājiem.

Cerams, ka šis nelielais ieskats Jēzus biedrības darbībā kaut kādā mērā ļaus atbrīvoties no daža laba aizsprieduma par pašu ordeni un tā veikumu.

Atsauces un piezīmes

  1. Бемер Г. Иезуиты. — Москва, 1913. — C. 167, 168.
  2. Turpat. — 164. lpp.
  3. Turpat. — 167. lpp.
  4. Turpat. — 166. lpp.
  5. Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa arhīvos (turpmāk — LVA). - R., 1941. - 3. sej. - 2. d.; Historia collegii Rigensis Societatis Jēzu in Livonis, annus 1582. — 16. lpp.
  6. Kurtz E. Die Jahresberichte der Gesellschaft Jesu über ihre Wirsamkeitin Riga und Dorpat: 1583–1614.- Riga, 1925. - S. 104,105.
  7. LVA. - 3. sēj. - 2. d. - 284. lpp.
  8. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk — LWA), 4038. f., 2. apr., 2262.1., 7. lp.
  9. Turpat.
  10. Turpat, 6984. f., 1. apr., 62.1., 21. lp.
  11. LVA. – 3. sēj. – 1. d. – 4. lpp.
  12. Turpat.
  13. Brežgo B. školas Latgolā 17.–20. gs.// Latgolas Škola. — 1928. - Nr. 7. – 6, lpp.
  14. LVA. – 3. sēj. – 1. d. 2 344. lpp. (Litterae annuae Residentis Duneburgenais, annus 1636).
  15. Brežgo В. Katōļu klūsteru un bazneicu skulas Latgolā// Olūts. — 1943. — Nr. 4. — 213. lpp.
  16. Блинова Т. Иезуиты в Белоруссии. — Минск, 1990. — C. 22.
  17. Письма и донесения иезуитов о России конца XVII и начала XVIIII века. — СПб., 1904. — С. 181.
  18. Морошкин М. Иезуиты в России с царствования Екатерины II и до нашего времени. — СПб., 1870. — Ч, 2.
  19. New Catholic Encyclopcdiatn 18 volumes. – Washington, 1967. – Vol. 7. – E 900.
  20. Морошкин M. Иезуиты в России с царствования Екатерины II и до нашего времени, — С. 302.
  21. Письма и донесения иезуитов о России конца XVII и начала XVIII века. — С. 181.
  22. Turpat. — 144. lpp.
  23. Морошкин М. Иезуиты в России с царствования Екатерины II и до нашего времени. — С. 266,267.
  24. Блинова Т. Иезуиты в Белоруссии. — С. 43.
  25. Морошкин М. Иезуиты в России с царствования Екатерины II и до нашею времени. — С. 302.
  26. Письма и донесения иезуитов о России конца XVII и начала XVIII века. — С. 72.
  27. Морошкин М. Иезуиты в России с царствования Екатерины И и до нашего времени, — С. 302.
  28. Turpat. 434. lpp.
  29. New Catholic Encyclopedia ... – Р 900.
  30. Бемер Г. Иезуиты. — C. 363.
  31. Brežgo В. Školas Latgolā 17.-20. gs.
  32. Turpat. – Nr. 9/10. – 7. lpp.
  33. Turpat. — 6. lpp.
  34. Turpat. — 7. lpp.
  35. Блинова Т. Иезуиты в Белоруссии. — C. 25.
  36. Блинова Т. Иезуиты в Белоруссии. — С. 30, 31.
  37. Бемер Г. Иезуиты. — С. 364.
  38. Turpat. -366. 1рр.
  39. Витебская старина / Сост. А. Сапунов. — Витебск, 1883. — Т. 1. — С. 136.
  40. Полное собрание законов Российской империи с 1649 г. — Т. 19: 1770-1774. — С. 892
  41. Turpat. 32. sēj.: 1812-1815. — 11. lpp.
  42. Turpat.
  43. Карулис K. 400 лет латышскому катехизису // Балто-славянские исследования 1984. — Москва, 1986. — С. 226-332
  44. Bukšs M. Latgaļu literatūras vēsture. Minhene, 1957. – 93. lpp.
  45. Ertmans Tolgsdorfs, dzimis 1550. gadā Prūsijā, 1583. gadā ierad'as Vidzemē, bija garīdznieks Valmierā un Livonijas bīskapa kapitula kanoniķis, vēlāk Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas garīdznieks un administrators. 1591. gadā iestājās Jēzus biedrības noviciātā Krakovā, pēc diviem gadiem atgriezās Vidzemē, kur gandrīz 30 gadus darbojās kā misionārs, kā dēļ viņu dēvēja par Vidzemes tēvu un apustuli. Miris 1620, gadā Cēsīs. Sk.: LVA. – 3. sēj. – 2, d. – IX lpp.
  46. Карулис К. 400 лет латышскому катехизису.
  47. Bukšs М. Latgaļu literatūras vēsture. -96. lpp.; Karulis К. Latviešu grāmata gadsimtu gaitā. — R., 1967.-42. lpp.; Карулис К. 400 лет латышскому катехизису.
  48. Georgs Elgers dzimis Valmierā, pēc izcelsmes lībietis [nacione Livo, bet ne Lothavico (latvietis)). 22 gadu vecumā iestājās Jēzus biedrībā, bijis par misionāru Rīgā, Vidzemē, Latgalē, kādu laiku — Daugavpils rezidences vadītājs. Dažu latviešu grāmatu autors. Sk.: LVA. — 3. sēj. — 1. d. — 470., 471. lpp. (Vitae Patrum).
  49. Turpat.
  50. Bukšs M. Latgaļu literatūras vēsture. — 120., 121. lpp.
  51. Turpat. — 129. lpp.
  52. Turpat. — 148. lpp.
  53. Карулис К. 400 лет латышскому катехизису. — С. 226.
  54. LWA, 4038. f., 2. арr., 2218. 1.
  55. Turpat,229.–253.1р.
  56. Turpat.
  57. Turpat, 120.–124. lp.
  58. Turpat, 149.–154. lp.
  59. Turpat, 120.–124. lp., 149.-154. lp.