diak. Valdis Francisks Plenne, M. hist.

Ieskats Katoļu Baznīcas vēsturē Kurzemē

Latvijas kristianizācijas gaitā mēs varam izdalīt trīs pamata periodus un virzienus: 1) IX-XII gs. skandināvi (zviedri, dāņi) izplatīja kristīgo ticību Latvijas ziemeļrietumu daļā; 2) XI-XII gs. kristīgās ticības izplatīšanas no Krievzemes (īpaši Polockas kņazistes), galvenokārt, Jersikas un Kokneses valstiskajos veidojumos; 3) XII-XIII gs. vācu misionāru darbība, kas kļuva par izšķirošo visā Latvijas teritorijā. Kurzemes teritoriju skāruši pirmais un, protams, trešais kristianizācijas virziens.

Zviedrijā un Dānijā kristietība kļuva pazīstama jau VIII gs., bet nostiprinājās tur XI-XII gs. Acīmredzot tieši karavīri un tirgotāji kļuva par pirmajiem kristiešiem starp skandināvu tautu iedzīvotājiem. Jau t.s. vikingu laikā (IX-XI gs.), zviedri un dāņi mēģināja senajā Kursā iegūt sev atbalsta punktus. Ir zināms, ka ap 850 g. kuršu senajā pilī Ezerpils pie tagadējas Grobiņas zviedriem bija pastāvīga apmetne, šo pili viņi sauca par Seeburg. Acīmredzot jau toreiz kuršiem bija pirmā iespēja iepazīties ar kristīgo ticību. Bet vēlāk dāņu karalis Svends Estridsens (miris ap 1075 g.) Kurzemē par saviem līdzekļiem tirgotāju vajadzībām uzcēlis baznīcu, iespējams, šīs baznīca atrašanas vieta bijis tagadējais Muņu ciems. Dāņi pastiprināti dibināja klosterus gar Baltijas jūras dienvidu krastu, taču viņi varēja nosūtīt uz Baltiju tikai samērā nedaudzus misionārus un iedzīvotājus: tirgotājus un amatniekus. Līdz ar to dāņu misija pārāk lēni virzījās uz priekšu, un acīmredzot guva atbalstu galvenokārt starp līviem. 1103. g. Dānijas Karalistē tika nodibināta Lundas arhibīskapija (tagadēja Zviedrijā), visai Skandināvijai. Šīs arhibīskapijas ietekmes sfēra aptvēra Baltijas krastus no Prūsijas līdz Vidzemei, Igaunijai un Dienvidsomijai. Pāvests Aleksandrs III 1171 g. (1172. g.) bullā, atbalstot dāņa mūka Fulko misiju Ziemeļigaunijā, aicināja pievērst uzmanību arī Austrumbaltijai, tas ir Latvijas teritorijai. Tomēr par izšķirošo visai Latvijas teritorijai, tajā skaitā arī Kurzemei, kļuva vācu misija, kas bija saistīta ar seno Ziemeļeiropas kristianizācija centru — Brēmenes-Hamburgas arhibīskapiju. Šī misijas darbs no Brēmenes caur 1158. g. dibināto Hanzas pilsētu Lībeku pāri Visbijai un Gotlandei sasniedza Daugavas grīvu. Pirmais hronikā vārdā minētais vācu misionārs bija Zēgebergas (pie Lībekas) augustīniešu klostera kanoniķis svētīgais Meinards (1130./34.-1196.).

Ap 1182. g. Meinards iesāka misiju starp Daugavas lībiešiem, saņemot Polockas kņaza Vladimira, kura meslu atkarībā lībieši atradās, atļauju. 1184 g. svētīgais Meinards pie lībiešu apdzīvotā Ikšķiles ciema uzcēla baznīcu. 1186. g. Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II iesvētīja mūku Meinardu par bīskapu, un tika nodibināta Ikšķiles bīskapija, bet baznīca nodota Visv. Jaunavas Marijas aizbildniecībā. Ikšķilē un Salaspilī darbojas pirmās katoļu draudzes, trešā draudze izveidojas Turaidā. Tātad vācu misijas darbība sākotnēji izplatījās starp lībiešiem, vēlāk aptvēra Imeras un Tolovas letus (latgaļus), tad caur sēļiem un zemgaļiem (Mežotne) misionāri sasniedza arī kuršus. Mēs zinām, ka 1217. g. bija nodibināta Sēlijas bīskapija, kuru pāvesta legāts (pāvesta sūtnis īpaša uzdevuma veikšanai) Modenas bīskaps (Itālija) Viļums 1226. g. pārveidoja par Zemgales diecēzi. Šeit īpaši jāuzsver šo pāvesta legāta darbību Livonijā, kurā mērķis bija pāvesta valsts organizēšana un jaunkristīto aizsardzība kā pret pagāniem, tā pret vietējo valdnieku nelikumībām. Jo pāvests savā 1226. g. 3. janvāra bullā Livonijas un Prūsijas jaunkristītajiem paziņoja, ka viņi atradās Sv. Krēsla aizsardzībā pret laicīgo valdnieku apspiešanu un ka viņi būs pakļauti vienīgi Kristum un Romas katoļu Baznīcai.

Viens no šī plāna realizācija soļiem bija 1230. gada 28. decembrī noslēgtais līgums starp vienu kuršu virsaiti, kuru dokuments sauc par Lammekinus rex (Lamekins, Lamiķis), un kurš bija Viduskursas valdnieks, ar pāvesta vicelegātu Livonijā cisterciešu mūku Balduīnu no Alnas klostera (Beļģija). Līgumā viņi vienojas par Lamekinam padoto kuršu novadu kristīšanu un viņu pakļaušanu tieši pāvestam. Īpaši pasvītrots, ka viņi netiek pakļauti ne Dānijas, ne Zviedrijas karaļvalstīm, bet paturēs mūžīgo brīvību, kamēr vien neatkritīs no katoļu ticības. Interesanti atzīmēt, ka Lamekina pārvaldīta teritorijā ietilpa acīmredzot arī tagadējais suitu novads. Mēs zinām, ka XIII gs. sakumā starp pāvesta vasaļiem bija Aragonas, Portugāles un Anglijas karaļi, Zviedrijas un Polijas valdnieki. Ar šādu līgumu noslēgšanu kuršu valdnieks ienāca Eiropas kristīgo valdnieku saimē. 1231. g. 17. janvārī Balduīns ar tādiem pašiem noteikumiem noslēdza līgumu arī ar Ziemeļaustrumu Kursu. Pavests Gregors IX 1232. g. 11. februārī apstiprināja abus līgumus. Tajā paša gadā Balduīns tika iecelts par Zemgales bīskapu un Kurzemes administratoru, bet 1234. g. dominikāņu mūks Engelberts kļuva par pirmo Kurzemes bīskapu. Tātad 1234. g. varam uzskatīt par Kurzemes bīskapijas dibināšanas gadu. Ir zināms, ka pirmais bīskaps miris mocekļu nāvē: pagāni noslepkavoja viņu Tukuma pilsētas tuvumā. Tas vēlreiz apliecina, ka pagānu kristianizācija bija grūts un bīstams darbs, kas varēja prasīt arī dzīvību.

Šī ideja par pāvesta valsts izveidošanu un vietējo maztautu tiešo pakļautību pāvestam netika īstenota. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, vietējām maztautām (ciltīm) nebija izveidojušās savas stabilas politiskās struktūras — valsts, karaļu vara un tml., pat pašas maztautas, piemēram, kurši nebija politiski vienoti, nerunājot jau par to, ka starp Baltijas maztautām norisinājās gandrīz nemitīgi savstarpēji kari, kurus izbeidza tikai Livonijas baznīcas valsts nodibināšana. Šīs valsts organizāciju uzņēmās Rīgas arhibīskaps un Vācu ordeņa Livonijas atzars, kuriem bija reāla politiskā varā šajā reģionā. Tomēr pāvestam Livonijā bija augstākā vara, jo tā bija Baznīcas valsts, pie tam lielākā Eiropā. Šo valsti sauca par Māras zemi, Terra Marianna, jo pāvests Inocents III, Lateranas koncila laikā 1215. g. akceptēja šīs jaunkristīto zemes veltīšanu Jaunavai Marijai. Tieši, pateicoties ordeņa labai militārai organizācijai, bija iespēja atvairīt nepārtrauktos lietuviešu (žemaišu) un Krievzemes kņazu uzbrukumus. Jāņem vērā arī daļas vietējo maztautu sabiedrības pagānisko reakciju, kas noveda līdz sacelšanām, noslēgto līgumu laušanu, jaunkristīto vajāšanu, bīskapu un garīdznieku spīdzināšanu un slepkavošanu, kas izsauca ordeņa militāro darbību un izšķīra ordeņa lomu Livonijas valsts organizēšanā.

Senās Kursas politisko stāvokli noteica pāvesta legāta Sabīnes bīskapa Viļuma 1245. g. 7. februāra dekrēts, pēc kura Vācu ordenis pārņēma divas trešdaļas, bet Kurzemes bīskaps vienu trešdaļu kuršu un Kurzemes lībiešu zemju pārvaldīšanu. 1267. g. Dienvidkursas zemes vecajo padome noslēdza līgumu ar Vācu ordeni. Līgumā visiem kuršiem, kas piedalījās pagānu sacelšanās (galvenokārt Dienvidkursas iedzīvotāji), tika piedoti visi pārkāpumi, kas bija saistīti ar sacelšanos, puses vienojās aizmirst par atriebšanos un atteikties no atriebības kariem. Nedz sacēlušies, nedz, protams, uzticību saglabājušie kurši nezaudēja personisko brīvību un īpašuma tiesības, turklāt tika arī noteikts, ka katrs kursis var iegūt par mantojumu īpašumu jebkuru bezsaimnieka zemi, uz kuras viņš apmetās uz dzīvi. Jaunie zemes kungi — ordenis un bīskapi — pārņēma pagānu laiku virsaišu un vecajo funkcijas, bet ne iezemiešu ģimenes, ne saimniecisko dzīvi zemes kungu maiņa neietekmēja, turklāt saglabājās arī bijušo pilsnovadu, turpmāk — pagastu autonomija. Pēc 1267. g. mums nav ziņas par nesaskaņām starp kuršiem un ordeņi.

Vēsturiskā situācija un jau minētais dekrēts un miera līgumi noteica Vācu ordeņa izšķirošo lomu Kurzemes pārvaldīšanā. To veicināja arī tas, ka Kurzemes bīskapija bija vismazākā no visām Livonijas bīskapu valstīm, pie tam tās teritoriju ordeņa zemes sašķēla trīs daļās. Kopš 1290. g. Kurzemes bīskapijas domkapitulu veidoja tikai Vācu ordeņa garīdznieki, bet par bīskapiem lielākoties kļuva ordeņa priesteri. Tāpēc starp Kurzemes zemes kungiem nebija ievērojamu nesaskaņu, kas, protams, veicināja arī vietējo ļaužu kristianizāciju. Tā, jau 1252. g. 18 oktobrī Kurzemes bīskaps un ordenis vienojas par 11 baznīcas celšanu Kursā. Jāatzīmē, ka ordeņa teritorijās, atšķirība, piemēram, no Rīgas bīskapijas valdīja laba kartība ne tikai zemes saimnieciskā pārvaldīšanā, bet arī reliģiski pastorālā darbībā. Tas ir saprotami, jo ordenis bija ar mūku disciplīnu vienota militāra organizācija, bet arhibīskaps un bīskaps par militāro dienestu izlēņoja zemi vasaļiem, kas bieži vien saimniekoja, nerēķinoties ar savu kungu interesēm. Arī ordenim, tāpat kā visur feodālajā Eiropā bija savi vasaļi, taču nebija vasaļu patvaļas. Kā jau teikts, Livonijas pamatiedzīvotāji saglabāja savu pašpārvaldi, tiesu iekārtu un, īpaši ordeņa zemēs, savu militāro struktūru. Jo ordenis par kara dienestu savā armijā (vieglajā kavalērijā) līdz pat 15. gs. vidum izlēņoja zemi lielākoties vietējiem iedzīvotājiem. Un viņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā vācu vasaļi. Livonijas laikā Kursā bija slavenas kuršu ķoniņu dzimtas (Totengodi, Peniķi, Sirkanti u. c.) — kristīgā aristokrātija, kas dienēja ordeņa armijā. Saskaņā ar ordeņa statūtiem, katra ordeņa pilī bija jābūt baznīcai (kapelai). Kopā ordeņa valstī bija 43 ordeņa kapelas. Lielākajās pilīs atradās arī hospitāļi, kur ārstēja slimos, neraugoties uz to kārtas piederību vai mantisko stāvokļi. Pilīs parasti bija vairāki ordeņa priesteri, kas aprūpēja ne vien brāļus bruņiniekus, bet arī apkārtnes iedzīvotājus, ja apkaimē nebija sava prāvesta. Savukārt Kurzemes bīskapijā bija 6 draudžu novadi, katrā draudzes novadā bija arī draudzes baznīca. XV gs. Aizputē bija nodibināts franciskāņu mūku klosteris.

Lielas pārmaiņas visai Livonijai un arī Kurzemei atnesa XVI gs. Reformācija, kas no Eiropas caur Rīgu izplatījās Livonijā no 1521.g., un kļuva, kā atzina vēsturnieki, par galveno Livonijas sabrukumu iemeslu, jo tika noliegts šis Baznīcas valsts garīgais pamats — katoliskā ticība. Faktiski, kā atzīmē vēsturnieki, protestantisms Livonijā kļuva par politisku jautājumu. Pilsētnieki un vasaļi, it īpaši Rīgas arhibīskapa ietekmīgie vasaļi, jaunajā ticībā sāka saskatīt ieroci cīņai pret senjoriem. Tā bija iespēja arī lēņa vīriem iegūt savas lēņa zemes privātīpašumā, un pārvērsties par neierobežotu savas zemes un zemes ļaužu kungu, tas ir, — muižnieku. Ordeņa brāļiem, savukārt, liels kārdinājums bija Vācu ordeņa Prūsijas zemes mestra Albrehta piemērs, kurš 1525. g. pieņēma luterticību, aprēcējas, padarīja ordeņa zemi par laicīgu hercogisti un izdalīja ordeņa īpašumus saviem piekritējiem. Tikai ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga uzticība Katoļu Baznīcai glāba Livoniju. Ap 1550. g. luterānisms Livonijā faktiski jau bija valdoša konfesija. 1558. g. sakumā Livonijā iebruka Maskavas valsts cara Ivana Bargā karapūļi. Kā uzskata daži vēsturnieki, apvienotie ordeņa un arhibīskapijas spēki varētu apturēt cara Ivana agresiju, ja vien šo iebrukumu kā ideālus apstākļus sazvērestībai neizmantotu nodevīgi noskaņotie ordeņa bruņinieki ar Daugavpils komturu Gothardu Ketleru priekšgalā. Ar intrigu palīdzību Ketlers kļuva par ordeņa mestru un sāka slepenas sarunas ar Polijas karali un Lietuvas lielkņazu Sigismundu Augustu, kas ticības lietās bija vienaldzīgs. 1559. g. tika noslēgts Aizsardzības līgums, pret militāro palīdzību ieķīlājot karalim svarīgākās ordeņa pilis. Tika paredzēts, ka Ketlers kā algu par padošanos saņems visu Livoniju vai tās daļu kā laicīgu hercogisti.

Beidzot, 1561. g. 28 novembrī, Viļņā tika noslēgts Padošanās līgums, pēc kura Livonijas konfederācijas valsts tika likvidēta. Livonijas ordenis tika sekularizēts, pēdējais ordeņa mestrs Ketlers pārgāja luterticībā un iecelts par Kurzemes un Zemgales hercogu zem Polijas-Lietuvas apvienotas valsts (no 1569. g.) virskundzības. Pārējās Livonijas zemes nonāca Žečpospolitas sastāvā. Hercogistē sākas alodifikācija, tas ir lēņa zemes pārvēršana par privātīpašumu, bet zemnieki tika pārvērsti par dzimtļaudīm. Pēc jaunā laika principiem, visas privilēģijas saņēma tikai vācu muižnieki, bet kuršu ķoniņi savas tiesības zaudēja, tikai retais, burtiski viens otrs varēja noturēties un iekļauties vācu muižniecības aprindās. Pie tam hercogam bija vajadzīga zeme, lai atalgotu savus piekritējus un atbalstītājus. Līdz gadsimta beigām valsts zemju fondā bija atlikusi mazāk kā trešdaļa no tās apjoma, kāds bija XVI gs. vidū. Sākās arī katoļu vajāšanas, jo hercogistē līdz 1617. g. katoļticība ar likumu bija aizliegta, bet luterisms izplatīts ar valsts varu. Pēdējās četras katoļu baznīcas un deviņas kapelas hercogs Ketlers nodeva luterāņiem. Ar 1567. g. rīkojumu Ketlers uzdeva nodibināt 43 luterāņu baznīcas Kurzemē un 27 Zemgalē. Katoļiem laukos bija jāapmeklē luterāņu baznīcas, kuras bija noteikts trīs reizes dienā zvanīt, aicinot uz lūgšanu pret „velnu, tirāniem, ķeceriem, pāvestu, turkiem, un to biedriem.” Tomēr šajā laikā luterisms vēl palika par pilsētnieku un muižnieku konfesiju, jo jaunie zemes kungi neinteresējās par to, kas „ir zemniekam galvā” un apmierinājās ar vienkāršo savu ļaužu pierakstīšanu luterāņos; viņi arī nesteidzās izpildīt hercoga rīkojumus. Tikai tad, kad XVII gs. sākās katoļticības atjaunošana hercogistē, arī protestantu muižnieki sāka pievērst uzmanību savu zemnieku reliģiskai pārliecībai, jo tobrīd tas bija jau lojalitātes jautājums. Kurzemes bīskapijas pastāvēšana faktiski beidzās 1560. g ar pēdējā, divdesmita, bīskapa Jāņa (Johannesa) Minhauzena nāvi. 1583. gadā, kad mira slavenais avantūrists Holšteinas Magnuss, Kurzemes bīskapiju zemes pārvaldnieks, arī de jure Kurzemes bīskapija tika likvidēta. Bīskapijas zemes kļūst par autonomu Piltenes apgabalu pakļautu tieši Žečpospolitai.

Tomēr jāņem vērā, ka Kurzemes un Zemgales hercogi bija Polijas–Lietuvas katoliskās valsts vasaļi, arī hercogistes aristokrātijas pārstāvji dienēja Žečpospolitas armijā vai brauca studēt uz Poliju. Daži tur apprecēja katoļticīgās poļu sievas vai paši atgriezās katoļticībā. Pat Gotharda Ketlera meitu Annu apprecēja katolis, Lietuvas lielmaršals Albrehts Radzivils. Šī dižciltīgā ģimene arī uzaicināja uz Kurzemi Jēzus biedrības jeb jezuītu ordeņa tēvus. 1617. g. katoļiem hercogistē tika piešķirta ticības brīvība. Tiesa, to ne vienmēr ievēroja, un katoļi bieži sastapās ar savu tiesību ierobežošanu līdz pat hercogistes pastāvēšanas beigām. Acīmredzot tieši tāpēc Viļņā Jēkabs Ketlers savas iecelšanas laikā par hercogu, bija spiests apsolīt katoļiem pilnīgu ticības brīvību, uzcelt viņiem divas baznīcas Jelgavā un Kuldīgā, atļaut celt arī citas baznīcas un dot iespēju katoļiem ieņemt valsts amatus. Tiešām, 1640. g. Kuldīgā, bet 1643.g. Jelgavā katoļu baznīcas tika uzceltas. Tiesa, Jelgavas baznīca bija uzbūvēta ļoti nekvalitatīvi, kas prasīja daudz dārgus remontdarbus, kad beidzot to nojauca un XX gs. sakumā uzcēla jaunu. Tātad XVII gs. katoļticīgo muižnieku īpašumos sāka veidoties katoliskie centri, starp tiem galvenie ir Alšvangā (tagadēja Alsungā) un arī citos grāfa Šveringa īpašumos, Skaistkalnē de Berku dzimtas īpašumā, Zībergiem piederošā Ilūkstē un tās apkaimē. Šos centrus apkalpoja jezuīti, un tie kļuva par ordeņa darbības atbalstu punktiem. Tā kā jezuīti hercogistē faktiski varēja brīvi darboties tikai katoļticīgo dižciltīgo dzimtu muižās, tad arī laukos veidojas katolicisma saliņas ar savu savdabīgo kultūru. Izņēmums bija tikai toreizējais Ilūkstes apriņķis, kur katoļi dzīvoja kuplā skaitā. Bez jezuītiem hercogistē darbojas arī baziliāņi, austrumu rita katoļu (uniātu) mūki, kuriem bija klosteri Jēkabpilī un Ilūkstē. Jēkabpilī baziliāņi apkalpoja arī latīņu rita katoļus. Jau 1672.g. jezuītiem bija rezidence Jelgavā, no turienes tēvi nelegāli devās uz Rīgu un Vidzemi, kur katoļu dievkalpojumus noturēt bija aizliegts. Jezuīti ne tikai nodevās pastorālajai un misijas darbībai, bet arī dibināja skolas, bibliotēkas un pat teātri. 1723. g. viņi iespieda ābeci katoļu skolām latviešu valodā. Tātad neapšaubāms ir jezuītu tēvu devums tautu izglītībai un kultūrai. Jāatzīmē arī jezuītu karitatīvais darbs, kas bija īpaši aktuāls, mēra un biežo karu laikos. Aprūpējot slimos daudzie tēvi ir zaudējuši pat dzīvību.

Interesants hercogistes vēsturē bija laiks, kad par Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva Saksijas princis Kārlis (1758. – 1763.), Polijas karaļa Augusta III dēls. Nav izpētīts jautājums par hercoga Kārļa plāniem un darbību hercogistes rekatolizācijā, tomēr tieši viņa laikā iesvētīta katoļu baznīca Liepājā. Hercoga Kārļa valdīšanas laiks bija īss, uz Kurzemes hercogistes troņa ar Krievijas kareivju palīdzību atgriezās Ernsts Bīrons.

XVIII gs. vidū Kurzemes un Zemgales hercogistē bija pavisam 20 latīņu rita katoļu baznīcas un kapelas, 3 jezuītu klosteri (rezidences un kolēģijas) Jelgavā, Skaistkalnē un Ilūkstē ar vairākām misijas punktiem, kurus apkalpoja pēc 1761. g. vizitācijas datiem 22 jezuīti un 13 draudžu priesteri. Katoļu skaits bija ap 40000 ticīgo. Vēl hercogistē, galvenokārt, senās Sēlijas teritorijā bijā 5 grieķu-katoļu (austruma rita katoļu jeb uniātu) lauku baznīcas un divi klosteri Jēkabpilī un Ilūkstē, kopumā austruma (bizantijas) rita katoļus bija ap 4000 ticīgo. Kurzemes teritorijā katoļu baznīcas bija Alšvangā, Kuldīgā, Vecpilī ar filiālēm Ilmājā (de Rappes dzimtas īpašumos) un Aizputē, Lēnu muižā (Osten-Saken dzimtas īpašums), Lamiņos (sākotnēji Sēmes muiža, grāfu Līvenu īpašums) un Liepājā. Viena no Kurzemes un Zemgales katoļu problēmām bija sava bīskapa trūkums. Kaut gan nomināli pastāvēja Livonijas un Piltenes bīskapija ar sēdeklī Daugavpilī un kurā ietilpa Latgale, Kurzeme un Zemgale, reāli bīskapijas vadītāji dzīvoja Varšavā, un daži no viņiem to pat nebija redzējuši. Visā XVII gs. garumā tika apspriests jautājums par Kurzemes bīskapijas atjaunošanu, bet lieta tā arī netika atrisināta. Hercogistes katoļu garīgas vajadzības bieži vien tika uzticētas Žemaitijas bīskapiem, kamēr 1789. g. Livonijas un Piltenes bīskapija tika likvidēta un Kurzemes un Zemgales katoļi tika pievienoti Viļņas bīskapijai. Liels zaudējums hercogistes katoļiem bija jezuītu ordeņa slēgšana 1773. g., jo faktiski tieši uz tēvu jezuītu pleciem balstījās šo zemes rekatolizācijas darbs. Tas, kas bija izdarīts XVII — XVIII gs., bez lielām izmaiņām tāds arī palika gandrīz līdz XIX gs. beigām. 1795. g. Kurzemes un Zemgales hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai un kļuva par Kurzemes guberņu impērijas sastāvā. Krievijas vadība nebija labvēlīgi noskaņota pret Katoļu Baznīcu, un par savu galveno uzdevumu uzskatīja katoļu atraušanu no Romas un pakļaušanu valstij. Katoļu Baznīcas darbība tika ierobežota un kontrolēta. Īpaši katoļu stāvoklis pasliktinājās pēc 1830. g. un 1863. g. poļu sacelšanām, kad sākās katoļticīgo vajāšanas. Tas mazāk skāra tieši Kurzemes katoļus, bet galvenokārt Latgales, un daļēji Zemgales katoļus. 1939. g. Krievijas impērijā tika likvidēta Grieķu-katoļu (jeb Uniātu) Baznīca, arī Kurzemes guberņas Jēkabpils pilsētas un Ilūkstes apriņķa austrumu rita katoļiem bija atņemtas viņu 9 draudžu baznīcas ar diviem klosteriem, bet ticīgie tiek ieskaitīti pareizticīgos. Neskatoties uz vajāšanām daudzie grieķu-katoļi pārgāja latīņu ritā, saglabājot savu katolisko ticību kā dārgu mantu. Pēc 1834. g. datiem, Kurzemes guberņā bija 48000 katoļticīgie (acīmredzot tikai latīņu rita). Katoļu bija nedaudz vairāk par 10% no visiem guberņas iedzīvotājiem. Visas katoļu draudzes bija sadalītas Kurzemes un Zemgales (kurā ietilpa tikai Sēlijas novada draudzes) dekanātos. Kurzemes dekanātā bija 9 draudžu baznīcas un 7 filiāles vai kapličas. Pēc uniātu klosteru slēgšanu 1839. g. katoļiem guberņā savu klosteru nebija. Kurzemes katoļi dzīvoja vai izkaisīti starp luterāņiem, vai konfesionāli viendabīgos novados, tādos, kā Alšvangā vai Skaistkalnē. Viņi dzīvoja savrupi un bija konservatīvi gan sadzīvē, gan ticības lietās. Tas deva viņiem iespēju saglabāt savu reliģisko identitāti, un palikt uzticīgam katoliskai ticībai. Klēru veidoja dažādas izcelsmes poļu, vācu un lietuviešu tautības priesteri, kas pārsvarā prata latviešu valodu, vai arī centās to apgūt, jo tas bija nepieciešams draudzes darbā. Priestera darbs Kurzemes guberņā nebija viegls. Kurzemes katoļu dzīves apstākļi un draudžu materiālais stāvoklis krasi atšķīrās no Lietuvas apstākļiem; arī valodas dažādība guberņas draudzēs izraisīja grūtības. Šeit vēl jāatzīmē arī gan guberņas administrācijas, gan vietējo luterticīgo muižnieku nelabvēlība. Kurzemes katoļu baznīcas hronikas XIX gs. pilnas ar dažādiem tiesu procesiem, ar kuru palīdzību katoļu garīdznieki aizstāvēja savas draudzes reliģiskas un materiālas tiesības. Gadījās, ka daži Viļņas bīskapi izmantoja šos apstākļus, pielāgojot kā soda mēru to, ka uz Kurzemes guberņu tika sūtīti nedisciplinēti priesteri. Šajā ziņā situācija uzlabojās, kad Kurzemes guberņas draudzes tika pievienotas Žemaitijas (jeb Telšu) bīskapijai, kura bija arī teritoriāli tuvāka Kurzemei.

XX gs. ierakstīja daudz jaunas, bet bieži vien traģiskas lappuses Kurzemes katoļu vēsturē. Pateicoties Latvijas valsts dibināšanai, kļuva iespējama arī Latvijas Katoļu Baznīcas atdzimšana. 1918. g. pāvests Benedikts XV ar bullu Hodie Nos atjaunoja seno Rīgas bīskapiju, bet ar bullu Maxime interest 1920. g. 9. jūnijā pievienoja tai Kurzemi un Zemgali. Par pirmo Rīgas bīskapu latvieti kļuva kanoniķis Antonijs Springovičs. 1923. g. 25. oktobrī pāvests Pijs XI paaugstināja Rīgas bīskapiju par arhibīskapiju. Jaunajos nacionālās valsts apstākļos sākās atjaunotās arhidiecēzes darbs. 1922. g. 30. maijā Latvijas vadība parakstīja konkordātu ar Vatikānu. Šis konkordāts Katoļu Baznīcai Latvijā nodrošināja brīvu un atklātu kulta izpildīšanu un juridisku personu tiesības Baznīcas organizācijām, ka arī piešķīra citas tiesības Baznīcas pastorālas darbības nodrošināšanai. Līdz ar konkordātu Rīgas arhibīskapija neietilpa nevienā metropolē, bet bija pakļauta tieši Vatikānam. 1937. g. 8. maijā Rīgas arhibīskapija tiek paaugstināta par Baznīcas provinci — metropoliju un tas Kurzemes un Zemgales daļā nodibināta Liepājas bīskapija, respektīvi, atjaunota 1583. g. likvidējusies Kurzemes bīskapija. Par Liepājas bīskapu iesvētīja Antoniju Urbšu. 1935. g. katoļu skaits Kurzemē bija 24913 ticīgo (Zemgalē 64704). Ja 1912. g. tagadējā Kurzemes diecēzē bija 18 draudzes baznīcas, 13 filiāles, un 14 kapličas, tad 1939. g. jau 56 draudzes baznīcas un lūgšanas nami. Šis katoļticīgo un dievnamu pieaugums bija saistīts galvenokārt ar zemes reformu un valdības veikto migrācijas politiku, kura izsauca latgaliešu ieceļošanu Kurzemē. Kurzemē ieradās arī viesstrādnieki no Polijas un Lietuvas, kuriem līgumā bija paredzēts nodrošināt iespēju svētdienās piedalīties Sv.Misē. Kaut gan Latvijas laikā katoļu darbība visumā nebija traucēta, tomēr, īpaši pēc 1934. g. Ulmaņa apvērsuma, bija jūtama katoļu diskriminācija salīdzinot ar luterāņiem. Ja Latgalē nedaudziem luterticīgiem cēla baznīcas par valsts naudu, tad Kurzemē un it sevišķi Vidzemē katoļu baznīcas celšanai lika dažādus šķēršļus, un dievkalpojumus nācās noturēt pagaidu telpās — skolu zālēs, pagastu telpās un tamlīdzīgi. Tam bija bēdīgas sekas jau Padomju laikā, kad 1948. g. sākās draudžu pārreģistrācija. Speciālo telpu, respektīvi, baznīcu trūkuma dēļ šīs draudzes nereģistrēja. Šādā veidā Alšvangas dekanātā bija likvidētas 11, Talsu dekanātā 11, Liepājas dekanāta 6 draudzes.

Pēc Otrā Pasaules kara Liepājas diecēze zaudēja ne tikai savu bīskapu Antoniju Urbšu, kuru 1944. g. vācieši deportēja uz Rietumiem, bet arī apmēram 12 prāvestus, kuri atstāja savas draudzes, izbraukdami uz ārzemēm. Tātad diecēzei, kurā 1939. g. bija 23 priesteri tas bija daudz, ņemot vērā to, ka diasporas apstākļos katrs prāvests apkalpoja vairākas draudzes. Pie tam, vācu karaspēkam atkāpjoties no Latgales uz Kurzemi, ieradās garas bēgļu rindas, daudzi emigrēja, bet liela daļa latgaliešu palika izkaisīti Kurzemē, no kurienes Latgalē nekad vairs neatgriezās. Šajos apstākļos priesteri, kas atradās Kurzemē, mēģināja dibināt jaunas draudzes vai dievkalpojuma punktus. Tā, piemēram, tēvs Broņislavs Valpītrs bija nodibinājis draudzes Ciecerē un Irlavā. Vēlāk padomju valdība daļu no šīm jaundibinātājam draudzēm likvidēja. Daudzie priesteri padomju ateistiskā režīma laikā tika represēti. Starp tiem arī mariāņu tēvi Broņislavs Valpītrs, Jānis Mendriks u.c., kas apkalpoja Kurzemes (tajā skaitā Talsu) katoļus. Tēvs Jānis Mendriks 1953. g. miris mocekļu nāvē ieslodzījuma laikā Vorkutā. 2003.g. Krievijas katoļu bīskapu konference iesāka viņa beatifikācijas procesu. Bīskaps Urbšs pirms savas aizvešanas uz Vāciju, nozīmēja Julijanu Vaivodu par ģenerālvikāru Liepājas diecēzei. Kopš 1947. g. diecēzi pārvaldīja bīskaps Pēteris Strods, kurš pēc metropolīta Springoviča nāves 1958. g. kļuva arī par Rīgas arhidiecēzes pārvaldnieku. Šajā laikā notika cīņa par draudzes saglabāšanu. Tas bija īpaši aktuāli Kurzemē un Vidzemē, kur dievkalpojumi katoļiem bieži vien notika īrētās telpās vai privātās mājās. Pēc 1948. g. noteikumiem šīs draudzes nevarēja saņemt reģistrāciju. Nelīdzēja nekādas sūdzības vai lūgumi. Lietā iesaistījās bīskaps Strods un metropolīts Springovičs, griežoties gan Rīgā, gan Maskavā. Šajā cīņu periodā vēl tika strādāts pie viena otra lūgšanu nama pabeigšanas. Tā 1948. g. tika pabeigta Gudenieku baznīca, vēl paspēja nopirkt un pārveidot par lūgšanu namiem privātmājās Saldū un Aizputē. Bet, sākot ar 1953. g. nekādi lūgumi ne no draudzēm, ne no bīskapiem vairs netika ņemti vērā. Baznīca Kurzemē zaudēja 28 draudzes, kas nozīmēja, ka tūkstošiem katoļu palika bez dievkalpojuma, nevarēja praktizēt savu ticību, kas daudzus noveda līdz atsalšanai un pat atkrišanai no ticības. Šajos ateistiskā režīmā apstākļos, kad slēdza draudzes, vajāja priesterus, neļaujot tiem izpildīt savus pienākumus (un Kurzemes katoļiem diasporā nebija arī pat katoliskās vides, kas palīdzētu kaut kāda mēra atbalstīt ticīgos), katoliskās ticības saglabāšana prasīja varonību, pašaizliedzību un lielu uzticību. 1937. g. nodibinātā Rīgas metropolija kā Baznīcas province faktiski beidza eksistēt ar metropolīta Antonija Springoviča nāvi 1958. g. 1. oktobrī. Turpmāk Rīgas arhidiecēzi un Liepājas diecēzi pārvaldīja pāvesta iecelti apustuliskie administratori, starp tiem arī kardināls Julijans Vaivods.

Ateistiskā komunisma režīma krišana un Latvijas valsts atjaunošana deva iespēju atjaunot arī pilnvērtīgu Baznīcas dzīvi. 1991. g. 8. maijā pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas metropoliju kā Baznīcas provinci un Liepājas bīskapiju. 1995. g. 2. decembrī tika nodibināta jauna diecēze — Jelgavas bīskapija, atdalot no Liepājas diecēzes Zemgales apgabalu. Faktiski tā bija senās XIII gs. īsu laiku pastāvējušās Zemgales bīskapijas pēctece. Tajā pašā dienā tika izveidota arī jaunā Rēzeknes-Aglonas diecēze. Sakās Baznīcas atjaunošanas un lielo cerību laiks. Diemžēl daudz no cerēta nav piepildījies. Mēs dzīvojam sekularizēta un hedonisma pārņemtā sabiedrībā, kas bieži vien ir ne tikai vienaldzīga pret patiesām garīgām vērtībām, bet nereti pat agresīva pret tiem. Daļēji tās ir ateistiskā režīma sekas, bet savā ziņā to var uzskatīt arī par nekritiski pieņemtās dekristianizētas Eiropas vērtības rezultātu. Pāvests Benedikts XVI aicina neaizmirst Eiropas civilizācijas kristīgās saknes, bet kristiešiem būt uzticīgam Kristum un Viņa Baznīcai. Tas ir ne tikai personīgas pestīšanas jautājums, bet arī mūsu sabiedrības pastāvēšanas jautājums. Par to liecina arī ekonomiskā krīze, kuru mēs tagad pārdzīvojam, un kuras pamatā neapšaubāmi ir morāla rakstura cēloņi. Jāatceras pāvesta legāta Alnas Balduīna un kuršu valdnieka Lamekina 1230. g. noslēgtā līguma vārdi: mēs saglabāsim brīvību (šeit domāju ne tikai politisko brīvību) tad, ja neatkritīsim no ticības. Lai tik ar varonību un uzticību bagātā Kurzemes katoļu vēsture ir Jums par atbalstu un arī piemēru Jūsu kristīgajā dzīvē.

2009.g.