Diakons Valdis Francisks Plenne, Mg.hist.

Baltijas kristianizācija un Livonijas valsts izveidošanās

1933. gadā kardināls Eugenio Pačeli, nākamais pāvests Pijs XII savam draugam Enriko Galeaci sacīja: „Visapkārt es dzirdu atjaunotnes piekritējus, kuri grib iznīcināt Svētnīcu, nodzēst katoliskās Baznīcas liesmu, atteikties no tās rotājumiem un likt tai nožēlot savu vēsturisko pagātni. Taču, mans dārgais draugs, es esmu pārliecināts, ka Pētera Baznīcai sava pagātne ir stingri jāaizstāv, citādi tā pati sev izraks kapu.”

1. Mīta ģenēze — „melnās leģendas” dzimšana

Jāatzīst, ka mūsu zemes vidusmēra iedzīvotājam Livonijas vēsture ir samērā maz zināma.

Vēstures vietā mums ir mīti — tautas apziņā dziļi nogulsnējušās semi-reliģiskas konstrukcijas, ko lielākā sabiedrības daļa pat necenšas apšaubīt. Šis konstrukcijas savā ziņā spēlē ideoloģiskas ticības lomu, kas ir aicināta stiprināt lojalitāti. 

Mēs varam runāt par visa Livonijas perioda mitoloģizāciju. Un šim mītam ir „melnās leģendas”, tātad negatīvs raksturs (pozitīva mīta piemērs — mīts par Lietuvas lielvalsti; kaut gan šo teritoriju ar lietuviešiem saistīja vien nosaukums, taču tas ir viņu identitātes pamatā). Sapludinot visus stereotipus vienā mītā, sabiedrībā dominē atziņa, ka latvieši 13. gs. zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti „ar uguni un zobenu”, un tam sekoja 700 gadu verdzība.

Leģendas svarīga sastāvdaļa ir varmācīgā kristīšana, kristietības izplatīšana, kas esot bijis vienīgi alkatības un varaskāres virzīts pasākums, kam ticība bija tikai liekulīgs piesegs. Līdz ar to kristīšana bija paviršs un nenopietns process, kas atstāja maznozīmīgu ietekmi uz vietējām ciltīm.

Šis mīts noformējās 18. gs. 2. pusē – 19. gs. pirmajā pusē un tā tēvs ir Garlībs Merķelis (1799. g. viņš iestājās masonu ložā Berlīnē). Tieši viņa senās Livonijas vēstures interpretācija tādos darbos kā „Latvieši sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās", „Vidzemes senatne” u.c., kas uzrakstīti franču apgaismotāju, īpaši Žana Žaka Ruso ietekmē, kļuva par „melnās leģendas” fundamentu.

Svarīgi apzināties, ka tie nav vēsturnieka pētījumi, bet ideoloģiska publicistika, kuras pamatā ir vēršanās pret pastāvošo sociālo kartību un valdošo kārtu — Baltijas muižniecību.

Apgaismība (ko raksturo negatīva attieksme pret viduslaikiem un katolisko Baznīcu) — Ruso (apgaismības domātājs un romantisma pamatlicējs) — Romantisms (sentimentāla un idealizējoša attieksme pret tālo senatni).

Žans Žaks Ruso proklamējis ideju par cilvēces senatni kā laimīgo laikmetu, cildinājis svētlaimīgo pirmatnējā cilvēka stāvokli, jo viņš dzīvo saskaņā ar dabu. Saskaņā ar Ruso ieskatiem, cilvēks pēc dabas ir labs un tāpēc labuma sasniegšanai nav vajadzīgas pūles un piespiešana, — ļaunums un ciešanas rodas no civilizācijas un sabiedrības veidotam attiecībām (nevienlīdzība, privātīpašums, brīvības zaudēšana utt.).

Garlībs Merķelis savulaik apgalvoja, ka brīvos un laimīgos senlatviešus (īstenībā mistiska tauta, jo 13. gs tāda nav pastāvējusi), kas atradušies uz robežas, no kuras varēja sākties augstāka kultūra, pakļāvuši un to attīstību pārtraukuši viltīgie un nežēlīgie iekarotāji-laupītāji.

Pēc Merķeļa, verdzība, dzimtbūšana iestājās jau 13. gs., kaut gan īstenībā dzimtbūšana noformējās tikai 17. gs., bet klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorija pastāvēja tikai no 18. gadsimta sākuma, nerunājot jau par to, vai vispār dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību.

No franču apgaismotājiem tika iemantota ideja par baznīcas sociālajām ļaundarībām. Par spīti tam, Mārtiņš Luters un viņa mācība tika cildināta.

Merķeļa darbu centrā ir sociālie un ekonomiskie jautājumi. Viņš pievērš uzmanību cīņai par līdztiesību un sabiedrības atbrīvošanu. Tātad galvenais ir sociālās atbrīvošanas patoss, doma, ka vispirms jāmaina sabiedrība.

Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Viņa darbos pārstāvēts cits vēstures un pasaules redzējums, kas būtiski atšķiras no Merķeļa. Ievērības cienīgs ir 1753. gadā tapušais apcerējums „Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu” (1753). Tas uzskatāms par pirmo latviski sarakstīto latviešu vēsturi, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz mūsu tautu un tās pagātni.

Senos pagānu laikos esot valdījusi mežonība, netaisnība un patika uz „savas pašas vaļas dzīvošanu”, tātad egoisms, kas pēc autora norādēm, ir grēcīgas dabas izpausme. Cēlonis, kāpēc bīskapam Bertoldam nācās pielietot militāru spēku, ir „to kristīto līvju ļaužu viltīgs prāts, pagāņu pretība un ienaidība”. Rezultātā iestājusies civilizēta kopdzīve.
Blaufūsam nav sociālas atbrīvošanas patosa, bet viņš liek uzsvaru uz individuālu atbrīvošanos, vispirms jāmaina katrs cilvēks — jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā. Tas, protams, ir tuvāk kristīgām redzējumam, un līdzīgus uzskatus pauda arī rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra.

Interesanti, ka Blaufūss uzskatīja, ka latviešu valoda esot pārāka par vācu valodu, — tajā esot daudz vieglāk izteikties, tā esot spilgtāka un vairāk līdzinoties klasiskajām grieķu un latīņu valodām. Izrādās, tas ir kļūdains stereotips, ka vācieši vienmēr ir skatījušies uz latviešiem no augšas ar tādu kā aizbildniecību.

Vēsturnieks Jānis Šiliņš rakstīja: „Varam tikai minēt, kā mēs kā nācija būtu attīstījušies, ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, bet visiem būtu zināms Blaufūsa manuskripts un viņa latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav šī verdzības mīta.”

Tikai šogad, 2015. gadā, Blaufūsa darbs publicēts pilnā apmērā ar vēsturnieku un valodnieku komentāriem.

19. gs. sakumā aktuāls kļuva jautājums par zemnieku stāvokli un zemes īpašuma tiesībām. Tas Krievijas impērijas Baltijas guberņās bija dzimtbūšanas atcelšanas priekšvakars. Šī dzimtbūšanas problemātika noteica Merķeļa popularitāti dzimtbūšanas apkarotāju vidū. Viens ļaunums (dzimtbūšana) rada otru (apgaismības ideoloģijas popularitāti). Tas noteica arī Merķeļa autoritāti starp latviešu tautības literātiem, kuri mēģināja ieskatīties savas tautas pagātnē.

J. Pulans „Stāsts tās latviešu tautas” (starp 1800. un 1820.). Pārrakstījis G. Ēverss 1849. gadā.

J. Pulans uzskatāms par apgaismības ideju paudēju latviešu zemnieku vidū un ir viens no pirmajiem nacionālās pašapziņas paudējiem latviešu literatūrā. „Stāsts tās latviešu tautas” daļēji ir G. Merķeļa darbu „Latvieši” un „Vidzemes senatne” pārstāsts. Un, lai gan darba pamatnolūks ir nosodīt dzimtbūšanu, tomēr centrā ievirzījies laimīgās brīvās senatnes mītisks un stipri idealizēts tēlojums. Tā radies patstāvīgs publicistisks darbs un tajā vēstures apskats aizņem apmēram trīs ceturtdaļas teksta.

Darbā ir visi mums pazīstamā mīta elementi: teiksmainais Videvuts, kas saliedēja latviešus vienā tautā (tātad radās senlatvieši ar kopēju pašapziņu), devis reliģiju (tātad pastāvēja vienota senlatviešu reliģiskā sistēma), likumus, politisko iekārtu ar saviem taisnīgiem ķēniņiem (tātad senlatviešu valsts). Šī sabiedrībā dzīvoja harmonijā, priekā un laimē. Līdz kamēr ieradās iekarotāji, kas mantas kāres, bet vēl vairāk varaskāres dzīti atņēma senlatviešiem zemi un brīvību. Īpaši autors uzsver mūku un bruņinieku viltību. Dīvaini, bet būdams pats ticīgs kristietis, hernhūtietis, Pulans latviešu senču kristīšanā nesaskata nekā pozitīva. Gan pirmos, gan vēlāko gadsimtu garīdzniekus viņš sauc tikai par blēžiem un velna bērniem. Savukārt muižniekos (kaut gan Livonijas laikos muižnieki vispār neeksistēja) viņš visvairāk saskata to personisko ļaunumu. Līdz ar to latviešu dzīvē iestājies pagrimums — „no viena simtugada un līdz otram vēl dziļāki krituši, nekā priekšlaikos tie bija...”

„Vērgu būšanā nu krite
Veci tumši latvieši,
Un ar mocībām tos site
Seši gadu simteņi.”

Tā 1835. gadā rakstīja dzejnieks Ansis Līventāls (1803–1878).

Šajā laikā latviešu publicistikā un literatūrā bieži vien viss negatīvais saistīts ar dzimtbūšanu, bet tā savukārt rādīta kā 13. gs. iekarojuma sekas. Un šis ideoloģiskais uzstādījums ir uzskatāms par tiešu G. Merķeļa mantojumu.

Tomēr līdz 19. gs. vidum latviešu publicistu skatījums uz savu senvēsturi nav ieguvis vienotu redzējumu. Vieni pilnībā sekoja „merķeliskajai” tradīcijai, bet 40. gados varēja atrast arī citus viedokļus.

Piemēram,

Frīdrihs Mālbergs aizrāda, ka tēvutēvi bijuši pagāni un kalpojuši mēmiem elka dieviem.

Ernests Dinsbergs uzskata, ka vectēvi „sēdējuši nāves ēnā”, „Tumša vella ticība bija visa gudrība”, turpretim Meinards ir „auseklis”, kas ļoti nopūlējies latviešu labā, savukārt pirmie vācu ienācēji nav izpelnījušies neviena pārmetuma.

Bet 50. gadu pirmajā pusē vērojama pārmaiņa latviešu literātu attieksmē pret savas tautas senvēsturi. Tagad viņu domu valdnieks ir Merķelis, sākusies vispārēja aizraušanās ar Merķeļa idejām un atziņām.

Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar Merķeļa pieminekļa atklāšanu (1869. gadā Katlakalnā).

Tieši atmodas priekšvakarā, 19. gs. 50. gadu pirmajā pusē latviešu literātu rakstos pirms-kristianizācijas posms ieguva konstanta tēla aprises un parādījās tikai idealizētā variantā. Tas izskaidrojams ar centieniem izmantot senvēsturi nacionālās pašapziņas celšanai. 13. gs. notikumi paradīti kā vācu netaisnīga agresija, kuras rezultāta automātiski iestājās dzimtbūšana, ko pielīdzina verdzības stāvoklim. Tā rodas mīts par 700 gadu (tajā laikā 600 gadu) verdzību. 

Tātad jaunlatvieši pārmantoja jau gatavu ideju kompleksu, kas kļuva par nacionālās atmodas ideoloģiju. Jaunlatviešiem bija aktuāls nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti. Šo mītu izmantoja, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām un tās arī ir līdzeklis nācijas, ka politiska subjekta, veidošanai.

Jāatceras, ka Eiropā tas ir nacionālisma un romantisma laikmets, „tautas pavasaris” un nacionālo mītu radīšanu laiks. Latviešu literāti iekļaujas šajā procesā:

Miķelis Krogzemis (Auseklis) konstruēja „senlatviešu” reliģiju, ņemot par paraugu sengrieķu dievu panteonu.

Andrejs Pumpurs. Viņa sarakstītais „Lāčplēsis” ir tipisks nacionālā romantisma literatūras produkts.

Minētais mīts aktualizējās 1905. g. notikumu laikā (tieši 1905. g. publicēja Merķeļa darba tulkojumu latviešu valodā), un 1914. g. to izmantoja cara valdība savā propagandā, lai veicinātu mobilizāciju strēlniekos („Melnais bruņinieks” nāk u.tml.).

Uz šī mīta pamata starpkaru periodā veidojās arī nacionālā (nacionālistiskā) historiogrāfija. Neatkarīgās Latvijas (arī Igaunijas) historiogrāfija, īpaši pēc 1934. gada, bija ļoti politizēta. Viduslaiku vēsture arī tika pētīta, bet galvenokārt kā politiskā vēsture, vērtējot to no vienas iesaistītās puses pozīcijām kā konfrontāciju ar vācu (vai krievu) „iebrucējiem”. Latvijas valstiskuma saknes tika meklētas „senlatviešu” t.s. valstiskajos veidojumus, bet 13. gs. notikumi interpretēti caur 1918. – 1920. kara par neatkarību (vai, ka to poētiski nosauca Rainis, „brīvības cīņu”) prizmu.

19. gs. beigas – 20. gs. veidojās marksistiskā historiogrāfija, kas raudzījās uz vēsturi kā sociāli ekonomisku procesu. Līdz ar to visu notikumu interpretācija tika pakļauta materiālistiskai motivācijai. Protams, šajā historiogrāfijā Livonijas kristianizācija tika uztverta kā vienīgi alkatības virzīta agresija.

Fricis Roziņš „Latviešu zemnieks”„Garīdznieks Meinards nenāca šurp „dieva valstību platīt”, bet tirdzniecības veikalus dzīt.”

Padomju laiku vēstures zinātne reizēm izmantoja arī neatkarīgās Latvijas kultūrvēsturiskās tradīcijas (kas sakņojas jau minētāja „Merķeļu tradīcijas” izveidota mītā), tikai ar citu — marksistisku — interpretāciju (piemēram, jautājumā par t.s. valstiskiem veidojumiem latgaļu sabiedrībā utt.).

Šī divi virzieni — nacionālistiskais un marksistiskais — bija dominējoši visā 20. gs. gaitā Baltijas historiogrāfijā, faktiski tikai mūsdienas ir parādījušies vēsturnieki, kas savos pētījumos par Livonijas vēsturi distancējas no šim tendencēm (piemēram, Kaspars Kļaviņš, Eva Eihmane, Andris Šnē u.c.).

Diemžēl šo vēsturnieku darbi maz pazīstami mūsu sabiedrībai un mīts par Livonijas laikmetu turpina izplatīties caur skolu (mācību grāmatām), mākslu (literatūra, glezniecība, kino), politiku runām, veidojot sabiedrības apziņu.

Arī mūsdienu sabiebrībā valdošas tendences — sekulārisms, praktiskais materiālisms, hedonisms un bezdievība (43.8% iedzīvotāju nepieder nevienai reliģijai) ietekmē attieksmi pret Livonijas vēsturi. Piemēram, krusta karu iemeslu reducēšana uz alkatību izriet arī no mūsdienu cilvēka attieksmes, jo patērētāju sabiedrības pārstāvim ir grūti iedomāties, kā ir iespējama pārdabiska motivācija. Bet, ņemot vērā tendences mūsdienu Baznīcā (izdabāšana sekulārai sabiedrībai, atvainošanās par savu vēsturi un tml.), arī kristiešiem atteikšanās no mīta kļūst problemātiska.