Sv. Ludviga Marijas Grinjona de Monfora pilnīgās veltīšanās Dievmātei
33 dienu sagatavošanās lasījumi un lūgšanas

Sv. Ludviga Marijas Grinjona de Monfora pilnīgās veltīšanās Dievmātei
33 dienu sagatavošanās lasījumi un lūgšanas

I Daļa

Pirmās 12 sagatavošanās dienas

1. diena

Mt. 5:1-19
Videns autem Jesus turbas, ascendit in montem, et cum sedisset, accesserunt ad eum discipuli ejus, et aperiens os suum docebat eos dicens: Beati pauperes spiritu: quoniam ipsorum est regnum cælorum. Beati mites: quoniam ipsi possidebunt terram. Beati qui lugent: quoniam ipsi consolabuntur. Beati qui esuriunt et sitiunt justitiam: quoniam ipsi saturabuntur. Beati misericordes: quoniam ipsi misericordiam consequentur. Beati mundo corde: quoniam ipsi Deum videbunt. Beati pacifici: quoniam filii Dei vocabuntur. Beati qui persecutionem patiuntur propter justitiam: quoniam ipsorum est regnum cælorum. Beati estis cum maledixerint vobis, et persecuti vos fuerint, et dixerint omne malum adversum vos mentientes, propter me: gaudete, et exsultate, quoniam merces vestra copiosa est in cælis. Sic enim persecuti sunt prophetas, qui fuerunt ante vos. Vos estis sal terræ. Quod si sal evanuerit, in quo salietur? ad nihilum valet ultra, nisi ut mittatur foras, et conculcetur ab hominibus. Vos estis lux mundi. Non potest civitas abscondi supra montem posita, neque accendunt lucernam, et ponunt eam sub modio, sed super candelabrum, ut luceat omnibus qui in domo sunt. Sic luceat lux vestra coram hominibus: ut videant opera vestra bona, et glorificent Patrem vestrum, qui in cælis est. Nolite putare quoniam veni solvere legem aut prophetas: non veni solvere, sed adimplere. Amen quippe dico vobis, donec transeat cælum et terra, jota unum aut unus apex non præteribit a lege, donec omnia fiant. Qui ergo solverit unum de mandatis istis minimis, et docuerit sic homines, minimus vocabitur in regno cælorum: qui autem fecerit et docuerit, hic magnus vocabitur in regno cælorum.
Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos, sacīdams: Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība. Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni. Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība. Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs! Tā viņi ir vajājuši praviešus, kas dzīvoja pirms jums. Jūs esat zemes sāls. Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet, kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā.
 

Izmeklē savu sirdsapziņu, lūdzies, vingrinies atsacīties no savas gribas, mērdējies un tiecies pēc sirds šķīstības. Šķīstība ir pilnīgi nepieciešams nosacījums, lai skatītu Dievu debesīs, lai redzētu Viņu uz zemes un pazītu Viņu ar ticības gaismu. Pirmā sagatavošanās daļa ir jāpavada cenšoties atmest pasaules garu, kas ir pretējs Kristus garam. Pasaules gars tā dziļākajā būtībā ir Dieva augstākās varas noliegšana; noliegšana, kas parādās grēkojot un nepaklausot; tādējādi tas ir principiāli pretējs Kristus garam, kas ir arī Jaunavas Marijas gars.

Tas izpaužas miesas kārībā, acu kārībā un dzīves lepnībā, ar nepaklausību Dieva likumiem un radīto lietu nepareizu izmantošanu. Tā darbi ir grēks un viss, ar ko ļaunais gars ved uz grēku, darbi, kas nes maldus un prāta aptumšošanos, kārdinājumu un gribas samaitāšanu. Tā greznība ir sātana iedvests krāšņums un valdzinājums, lai rādītu grēku pievilcīgu cilvēkos, vietās un lietās.

2. diena

Mt. 5:48, 6:1-15
Estote ergo vos perfecti, sicut et Pater vester cælestis perfectus est. Attendite ne justitiam vestram faciatis coram hominibus, ut videamini ab eis: alioquin mercedem non habebitis apud Patrem vestrum qui in cælis est. Cum ergo facis eleemosynam, noli tuba canere ante te, sicut hypocritæ faciunt in synagogis, et in vicis, ut honorificentur ab hominibus. Amen dico vobis, receperunt mercedem suam.Te autem faciente eleemosynam, nesciat sinistra tua quid faciat dextera tua: ut sit eleemosyna tua in abscondito, et Pater tuus, qui videt in abscondito, reddet tibi. Et cum oratis, non eritis sicut hypocritæ qui amant in synagogis et in angulis platearum stantes orare, ut videantur ab hominibus: amen dico vobis, receperunt mercedem suam. Tu autem cum oraveris, intra in cubiculum tuum, et clauso ostio, ora Patrem tuum in abscondito: et Pater tuus, qui videt in abscondito, reddet tibi. Orantes autem, nolite multum loqui, sicut ethnici, putant enim quod in multiloquio suo exaudiantur. Nolite ergo assimilari eis: scit enim Pater vester, quid opus sit vobis, antequam petatis eum. Sic ergo vos orabitis: Pater noster, qui es in cælis, sanctificetur nomen tuum. Adveniat regnum tuum; fiat voluntas tua, sicut in cælo et in terra. Panem nostrum supersubstantialem da nobis hodie, et dimitte nobis debita nostra, sicut et nos dimittimus debitoribus nostris. Et ne nos inducas in tentationem, sed libera nos a malo. Amen. Si enim dimiseritis hominibus peccata eorum: dimittet et vobis Pater vester cælestis delicta vestra. Si autem non dimiseritis hominibus: nec Pater vester dimittet vobis peccata vestra.
Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs! Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs. Tātad, ja dosi nabagiem dāvanas, nebazūnē savā priekšā, kā to dara liekuļi sinagogās un ielās, lai cilvēki viņus cildinātu! Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. Bet kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kas redz noslēpumus, atalgos tevi. Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi. Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs, pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs! Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna! Amen. Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu vainas, arī Debesu Tēvs piedos jums jūsu grēkus. Bet, ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus.
 

3. diena

Mt. 7:1-14
Nolite judicare, ut non judicemini. In quo enim judicio judicaveritis, judicabimini: et in qua mensura mensi fueritis, remetietur vobis. Quid autem vides festucam in oculo fratris tui, et trabem in oculo tuo non vides? aut quomodo dicis fratri tuo: Sine ejiciam festucam de oculo tuo, et ecce trabs est in oculo tuo ? Hypocrita, ejice primum trabem de oculo tuo, et tunc videbis ejicere festucam de oculo fratris tui. Nolite dare sanctum canibus: neque mittatis margaritas vestras ante porcos, ne forte conculcent eas pedibus suis, et conversi dirumpant vos. Petite, et dabitur vobis: quærite, et invenietis: pulsate, et aperietur vobis. Omnis enim qui petit, accipit: et qui quærit, invenit: et pulsanti aperietur. Aut quis est ex vobis homo, quem si petierit filius suus panem, numquid lapidem porriget ei? aut si piscem petierit, numquid serpentem porriget ei? Si ergo vos, cum sitis mali, nostis bona data dare filiis vestris: quanto magis Pater vester, qui in cælis est, dabit bona petentibus se? Omnia ergo quæcumque vultis ut faciant vobis homines, et vos facite illis. Hæc est enim lex, et prophetæ. Intrate per angustam portam: quia lata porta, et spatiosa via est, quæ ducit ad perditionem, et multi sunt qui intrant per eam. Quam angusta porta, et arcta via est, quæ ducit ad vitam: et pauci sunt qui inveniunt eam!
Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un, ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi? Vai arī kā tu vari sacīt savam brālim: atļauj man izvilkt skabargu no tavas acs! Un, lūk, baļķis ir tavā acī? Liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs! Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet pērles cūkām, ka viņas kādreiz tās nesamītu kājām un atgriezušās jūs nesaplosītu! Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! Jo katrs, kas lūdz, saņem, kas meklē — atrod, un, kas klauvē, tam tiek atvērts. Vai starp jums ir cilvēks, kas pasniegtu savam dēlam akmeni, ja tas lūgtu maizi? Vai arī kas dotu čūsku, ja viņš lūgtu zivi? Ja tad jūs, kas esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs, kas debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz! Tātad visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši! Ieejiet caur šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā; un ir daudzi, kas pa to iet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod.
 

4. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 3. grāmatas 7. un 40. nodaļas

Kungs, kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu apmeklē? (Ps. 8, 5) Ar ko gan cilvēks ir izpelnījies, ka Tu viņam dāvā savu žēlastību? Kungs, vai gan es varu žēloties, ka Tu mani pamet novārtā, un kādas man tiesības iebilst, ka Tu neuzklausi manu lūgšanu? Tikai vienu es varu pavisam droši domāt un sacīt: Kungs, bez Tevis es neesmu nekas, es nevaru neko, manī nav nekā laba un visur es izjūtu savu vājumu, kas mani virza uz iznīcību. Ja Tu man nepalīdzēsi un nestiprināsi manu dvēseli, es drīz vien kļūšu remdens un vienaldzīgs. Tu, Kungs, esi vienmēr tas pats. (Ps. 101, 28) Tu paliec vienmēr labs, taisnīgs un svēts. Tu visu dari ar gudrību.

Bet es pēc savas dabas vairāk tiecos uz ļaunu nekā uz labu, es mainos un mainos, un mana sirds ir tik nepastāvīga kā vēja nesta lapa. Tomēr, ja vien Tu to vēlies un pasniedz man savu palīdzības roku, viss strauji vēršas uz labu. Vienīgi Tu vari man palīdzēt un stiprināt manu gribu, lai mana sirds vairs nemainītos, lai tā spētu pievērsties vienīgi Tev un Tevī rast mieru.

Kas miera dienās ir pārdrošs, tas bieži vien cīņas laikā kļūst bailīgs un mazdūšīgs. Ja tu spētu vienmēr palikt pazemīgs, pieticīgs un līdzsvarots garā, tad tu tik bieži nenonāktu briesmās un tik viegli nepakluptu. Lūk, labs padoms: kad esi dedzības pārņemts, tad padomā, kā tev būs ap sirdi tad, kad gaisma atkal zudīs.

 

5. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 3. grāmatas 40. nodaļas

Ja vien es mācētu atteikties no pasaules sniegtā mierinājuma — vai nu tiecoties pēc lielākas dievbijības, vai arī kādas vajadzības dēļ kad, palicis bez cilvēku palīdzības, es būtu spiests vērsties vienīgi pie Tevis —, tad es varētu droši cerēt uz Tavu žēlastību un priecāties par jauna mierinājuma dāvanu. Es Tev pateicos, jo viss labais, kas ar mani notiek, ir no Tevis. Tavā priekšā es esmu tikai niecība un nekas, vājš un nepastāvīgs cilvēks. Ar ko gan es varētu lepoties un kā varētu gaidīt, lai mani augstu novērtē? Par ko?

Par to, ka esmu niecība? Cik tukša būtu tāda iedomība! Tik tiešām, nav lielākas tukšības kā ļaunā sevis godināšanas kaite, kas mūs attālina no patiesās godības un laupa Debesu žēlastību. Cilvēks, kas tīksminās pats par sevi, pārstāj būt Tev patīkams. Tiecoties pēc citu uzslavām, viņš zaudē īstos tikumus. Patiesā svētlaimē mūsu dvēsele gavilē tad, ja apbrīnojam Tevi, nevis sevi, ja Tavā vārdā priecājamies, nevis līksmojam par saviem tikumiem, un, ja par Tavu radību jūsmojam vienīgi tādēļ, lai Tev pateiktos, un Tevi slavētu. Tavs vārds lai tiek slavēts, ne mans. Tavi darbi lai tiek cildināti, ne mani. Tavs svētais vārds lai tiek svētīts, bet man lai netiek veltītas nekādas cilvēku uzslavas. Tu esi mana godība un manas sirds prieks. Ar Tevi es lepošos un Tevī priecāšos visu dienu (Ps. 89, 17), bet ar sevi es nelielīšos, vien ar savu nespēku (2. Kor. 12, 5).

6. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 18. nodaļas

Svēto piemērs

Ņem par paraugu svētos, kuros gaiši atmirdz patiesa pilnība un dievbijība, un tad tu redzēsi, ka viss, ko mēs darām, ir tik mazvērtīgs un niecīgs. Kas ir mūsu dzīve, ja mēs to salīdzinām ar viņu dzīvi? Svētie un Kristus draugi kalpoja Dievam, ciešot badu un slāpes, aukstumu un kailumu, grūtības un sāpes, modrībā un gavēņos, lūgšanās un apcerēs paciezdami vajāšanas un negodu. Cik daudz grūtību ir pacietuši apustuļi, mocekļi, Kunga apliecinātāji, svētās jaunavas un visi tie, kas uzticīgi gājuši Jēzus Kristus pēdās! Viņi ienīda savu šīszemes dzīvi, lai varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Cik stingri, no zemes niecības atraisījušies, dzīvoja svētie vientuļnieki tuksnešos! Kādi ilgstoši un smagi kārdinājumi tiem bija jāiztur! Cik bieži viņus mocīja neredzamais ienaidnieks! Cik daudz karstu lūgšanu tie raidīja Kungam, un cik stingri tie bija atturībā! Ar kādu dedzību tie steidzās pretī garīgajai pilnībai!

Cik sīva bija cīņa, kuru viņi izcīnīja līdz pilnīgai uzvarai pār grēku! Cik tīrs un taisns bija svēto nodoms pie Dieva! Diena bija veltīta darbam, bet nakts — lūgšanai. Arī tad, kad rokas strādāja, prāts nemitīgi kavējās klusā lūgšanā. Visu savu laiku viņi izmantoja lietderīgi, bet laiks lūgšanai tiem vienmēr šķita par īsu. Svētlaime, kas viņus pārņēma Dieva apcerēs, bija tik liela, ka bieži vien tie aizmirsa sniegt miesai nepieciešamo stiprinājumu. No visiem šīs pasaules labumiem, no mantas un varas, no radiem un draugiem, no cieņas un goda viņi bija atsacījušies un no pasaules neprasīja neko citu kā tikai pašu nepieciešamāko savai eksistencei. Un pat no tā viņi bija gatavi atteikties, ja vien tas būtu iespējams! Tie bija nabadzīgi zemes bagātību ziņā, bet bagāti tikumos un žēlastībā, ārēji trūcīgi, bet iekšēji žēlastības un miera pilni.

7. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 18. nodaļas turp.

Pasaulei viņi bija sveši, bet Dievam — vistuvākie un dārgākie draugi. Sevi viņi uzskatīja par niecību, pasaules acīs bija nicināmi, bet Dievam — dārgi un tuvi. Viņi dzīvoja patiesā pazemībā un pilnīgā paklausībā, pret visiem izturējās ar mīlestību un pacietību, tāpēc ik dienas garīgi pilnveidojās un Dievā smēlās lielas žēlastības. Viņi ir paraugs visiem vientuļniekiem un Dieva godinātājiem. Viņi spēj vairāk iedvesmot uz dedzību nekā vienaldzīgie — uz slinkumu. Ak, cik karsta bija mūku dedzība klosteru dibināšanas sākumā! Cik izcila bija viņu dedzība lūgšanā, cik nerimtīga tiekšanās pēc labā un tikumiskas pilnveidošanās! Kā toreiz plauka disciplīna, paklausība un godbijība pret dibinātāju regulu! Viņu atstātās pēdas skaidri liecina, ka tie ir bijuši svēti cilvēki, kas drosmīgi karojuši un veiksmīgi pakļāvuši pasauli. Tagad jau liels retums ir cilvēks, kas negrēko ne pret vienu bausli un pacietīgi pārvar šķēršļus savā ceļā. Ak, cik nosodāma ir nolaidība un remdenība mūsu dzīvē! Tik agri mēs esam pazaudējuši pirmo mīlestību. Ir jau apnicis pat dzīvot slinkuma un vienaldzības dēļ. Kaut tava dedzība vairotos un tu nepakļautos šim nāves miegam, redzot tik daudzu Dievam veltīto cilvēku labo paraugu!

8. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 13. nodaļas

Uzveic kārdinājumus

Šīszemes dzīvē mēs nevaram izvairīties no ciešanām un kārdinājumiem, Ījaba grāmatā rakstīts: „ Cilvēka dzīve virs zemes ir cīņa un ciešanas." (Īj.1,1) Tāpēc mums jābūt modriem lūgšanā, lai uzmanītos no tā, kas mūs mudina uz ļaunu, un lai sātans nerastu iespēju mūs piemānīt, jo šis ienaidnieks neguļ, bet staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt (1. Pēt. 5,8). Neviens nav tik pilnīgs un tik svēts, lai nebūtu pakļauts ļaunā kārdinājumiem. Nekad mēs nebūsim no tiem pilnīgi brīvi. Lai gan kārdinājumi ir mokoši, bieži vien tie cilvēkam nāk par labu. Tie mazina lepnību, šķīstī un izglīto. Visi svētie ir pārcietuši daudz kārdinājumu un sāpju, un tāpēc, ka ir tos uzveikusi, viņi ir svētdarīti. Turpretī tos, kas kārdinājumos nav izturējuši, tie atkrīt no Dieva.

Daži mēģina izvairīties no kārdinājumiem un tādējādi krīt tajos vēl dziļāk. Ar izvairīšanos vien nevar uzvarēt, bet pacietība un patiesa pazemība var mūs darīt stiprākus par visiem ienaidniekiem. Kas no kārdinājumiem izvairās tikai ārēji, neizraujot ļaunuma sakni no sirds, tas patiesībā dara ļoti maz, jo kārdinājums drīz vien atgriezīsies, tas būs vēl smagāks un mocīs vēl vairāk. Tu uzvarēsi ar ilgstošu pacietību un Dieva palīdzību, nevis ar īslaicīgu skarbumu vai nežēlību. Kad jūties vājš, uzklausi padomus! Pret tiem, kas cieš no kārdinājumiem, neizturies asi! Padomā, kā tu viņus varētu iedrošināt, un dari to, ko tu vēlētos, lai darītu tev. Ikviena kārdinājuma avots ir cilvēka gara nepastāvība un paļāvības trūkums uz Dievu. Tāpat kā kuģis, kuram nav stūres, tiek svaidīts šurpu turpu, tā arī nepastāvīgs cilvēks atkāpjas no saviem lēmumiem un viņam uzbrūk dažādi kārdinājumi.

9. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 13. nodaļas turp.

Tāpat kā uguns pārbauda dzelzi, tā kārdinājumi pārbauda taisnīgu cilvēku. Bieži vien mēs paši neapzināmies savu spēku robežas, bet kārdinājumi mums atklāj, kas mēs patiesībā esam. Mums ir jābūt modriem, sevišķi kārdinājumu sākumā. Ja ienaidnieku neielaiž pa durvīm un ja pēc pirmajiem klauvējieniem tas tiek atstāts aiz sliekšņa, tad nebūs vairs tik grūti to pilnīgi uzvarēt. Kāds ir sacījis: „Pretojies ļaunumam iesākumā; par vēlu tiek lietotas zāles, kad ļaunums jau nostiprinājies” (Ovīdijs). Sākumā ir tikai vienkārša doma, tai seko dzīva iztēle, pievienojas patika, tad iekāre un beidzot — piekrišana. Tā ienaidnieks pamazām pārņem visu dvēseli, ja tam jau sākumā nepretojas. Jo ilgāk tu vilcināsies un nepretosies, jo vājāks kļūsi tu un stiprāks — tavs ienaidnieks. Vieniem lieli pārbaudījumi jāiztur atgriešanās sākumā, citiem — dzīves beigās. Ir tādi, kam tie jācieš gandrīz visu mūžu. Dažiem kārdinājumi ir vieglāki, jo tāda ir dievišķā gudrība un taisnība, kas novērtē katra cilvēka stāvokli un spējas un kas visu kārto savu izvēlēto labumam. Kārdinājumu brīžos neļausimies bezcerībai, bet dedzīgāk lūgsim Dievu, lai Viņš mums palīdz visus pārbaudījumus izturēt, jo, kā teicis svētais Pāvils: „Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus kārdināt pāri jūsu spējām, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu pastāvēt." (1.Kor. 10, 13)

Visos pārbaudījumos un kārdinājumos ieliksim savu dvēseli Dieva rokās, jo Viņš garā pazemīgos izpestīs un paaugstinās. Kārdinājumos un ciešanās tiek pārbaudīta cilvēka izaugsme. Tajos viņš gūst lielākus nopelnus, un labāk redzams atklājas viņa tikums.

10. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 3. grāmatas 10. nodaļas

Atraisoties no pasaules, ir patīkami kalpot Dievam

Es vairs ilgāk nespēju klusēt. Man atkal ir jārunā, man jāsaka savam Dievam, Kungam un Karalim, kas valda Debesīs: „Kādas neizsīkstošas maiguma straumes Tu glabā tiem, kas Tevis bīstas!" (Ps. 31, 20) Un kas tiek nolemts tiem, kas Tevi mīl? Tiem, kas kalpo Tev no visas sirds? Patiesi, neizsakāms ir maigums, ar kuru Tu apņem tos, kas Tevi mīl un uzlūko ar savas dvēseles skatienu. Tu aizvien man atklāj savu bezgalīgo mīlestību. Manis nebija, un Tu mani radīji. Kad es aizmaldījos tālu no Tevis, Tu mani atvedi atpakaļ, lai es Tev kalpotu. Manā sirdī Tu ierakstīji brīnišķīgu bausli — Tevi mīlēt. Ak, mūžīgās mīlestības avots, ko lai es saku par Tevi? Kā es varētu Tevi aizmirst, ja Tu par mani tik cildeni esi domājis pat tad, kad es biju nogrimis grēkos un zudis! Tava žēlsirdība pret Tavu kalpu pārsniedz jebkādas cerības. Savu žēlastību un draudzību Tu man esi dāvājis bez mēra. Kā gan es varētu Tev atlīdzināt par tik lielu labvēlību? Jo katram netiek dota žēlastība visu atstāt un atteikties no pasaules, lai savu dzīvi pilnīgi veltītu Tev. Vai tas ir kas sevišķs, ka es Tev kalpoju? Visām radībām vajadzētu Tev kalpot! Nē, mana kalpošana nav nekas liels. Bet brīnišķīga privilēģija man šķiet tas, ka Tev ir labpaticis tik nabadzīgai un necienīgai būtnei kā man atļaut Tev kalpot. Tev kalpot ir liels gods. Tev kalpot ir Tevis dēļ nicināt visu pārējo. Liela žēlastība tiks piešķirta tam, kas ar īstu mīlestību sevi veltījis svētai kalpošanai Tev. Vismaigāko Svēta Gara mierinājumu baudīs tie, kas mīlestībā pret Tevi ir atteikušies no miesīga prieka. Patiesu gara brīvību sasniegs tie, kas Tava vārda dēļ augstāk vērtējuši šauro ceļu un atstājuši pasaulīgās vajadzības.

11. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 25. nodaļas

Strādā pie sevis pilnveidošanas

Kāds cilvēks, kuru nomāca bailes, ilgi svārstījās starp izmisumu un cerību. Kādu dienu, kad dvēseles mokas bija viņu gandrīz salauzušas, viņš, baznīcā lūdzoties, nometās pie altāra un savā dvēselē sauca: „Ak, kaut es noteikti zinātu, vai izturēšu līdz galam!" Tad viņš savā dvēselē izdzirdēja dievišķu atbildi: „Un, ja tu to zinātu, ko tad tu gribētu darīt? Dari to, ko tādā gadījumā darītu, un tu būsi drošs." Šie vārdi cilvēku nomierināja un stiprināja, tā ka viņš spēja pilnīgi atdoties sava Kunga gribai un visas viņa bailes un nemiers rima. Šis cilvēks vairs nekad ziņkārīgi nejautāja, kas notiks, bet gan dienu un nakti viņam rūpēja tas, kāds ir Dieva prāts un kā, pēc Dieva gribas rīkojoties, visu varētu labi iesākt un ari labi pabeigt.

„Ceri uz Kungu un dari labu, un tu apdzīvosi zemi un būsi drošībā. Meklē prieku savā Kungā, un Viņš piepildīs tavas sirds ilgas," saka psalmists (Ps. 37, 3.4). Daudzus no garīgiem sasniegumiem un nopietnas savas dzīves labošanas attur tikai viens — grūtības uzveikt pašam sevi. Šīs grūtības viņus biedē. Tikumu ceļā sekmīgi virzās uz priekšu tikai tie, kas nopietni uzdrošinās pretoties savām tieksmēm. Jo vairāk cilvēks pārvar pats sevi un ar gara pārspēku apslāpē miesas tieksmes, jo vairāk viņš pilnveidojas un kļūst lielāku žēlastību cienīgs.

12. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 25. nodaļas turp.

Vienmēr pārdomā, kā vēl tu varētu kļūt labāks. Ja redzi vai dzirdi kaut ko labu, ļauj, lai tevi pārņem iedvesma, un saki: es darīšu tāpat! Bet, ja redzi vai dzirdi ko peļamu, lai tas tev kalpo kā pamudinājums tā nedarīt un pieļautās kļūdas izlabot. Kā tavas acis vēro citus, tā citu acis vēro tevi.

Cik patīkami redzēt brāļus, kas ir dievbijīgi un dedzīgi, disciplinēti un kārtīgi! Un cik nepatīkami redzēt cilvēkus, kas neievēro kārtību un nenodarbojas ar to, uz ko Dievs viņus ir aicinājis! Cik kaitīgi ir nedarīt to, ko paši bijām apņēmušies, un tiekties pēc kaut kā tāda, kas nav mūsu pienākums!

Atceries savu labo apņemšanos un uzlūko To, kas, savu aicinājumu pildot, nomira pie krusta. Ja tu par savu paraugu esi izvēlējies Jēzus dzīvi, tev būtu pietiekams pamats no kauna nosarkt. Vēl joprojām tev ir gaužām maza līdzība ar Kungu, kaut gan sen jau esi sācis iet Dieva ceļu. Ikviens kristietis, kurš par savu paraugu izvēlējies Jēzus vissvēto dzīvi ar visām tās ciešanām un kurš ar sirds dedzību vingrinājies dzīvot pēc šī parauga, visu, kas tam nepieciešams, pie Jēzus ir atradis pārpilnībā. Viņam nav vajadzības meklēt kaut ko labāku ārpus Jēzus. Ak, ja vien mēs savā sirdī pieņemtu krustā sisto Jēzu, cik ātri un pilnīgi tad visu iemācītos! Dedzīgs kristietis visu, kas viņam uzdots, labprāt pieņem un ar prieku pilda.

Pretoties netikumiem un kaislībām — tāds uzdevums ir daudz grūtāks nekā, sviedriem plūstot, veikt vissmagāko roku darbu. Kas neizvairās no mazām kļūdām, tas vieglāk ļausies arī lielām. Vakarā tu vienmēr būsi priecīgs, ja dienu būsi pavadījis derīgās nodarbēs. Esi modrs un vienmēr kritiski izvērtē savas tieksmes, vai tev būtu nepieciešams brīdinājums vai iedrošinājums. Lai citi dara, ko grib, bet tu sevi novārtā neatstāj. Visbeidzot, jo stingrāk sevi audzināsi, jo tālāk tiksi garīgajā pilnveidē. Amen.

II Daļa

Nedēļas tēma — sevis pazīšana

Lūgšanas, sirdsapziņas izmeklēšana, atteikšanās no savas gribas, nožēla par grēkiem, sevis nicināšana — to visu veicam pie Jaunavas Marijas kājām, jo no Viņas mēs ceram iegūt gaismu sevis pazīšanai. Tikai atrodoties Viņai blakus, mēs būsim spējīgi redzēt mūsu noziegumu bezdibeni, nekrītot bezcerībā.

Mums ir jāpielieto visi dievbijīgie līdzekļi lūdzot sevis pazīšanas un grēku nožēlas dāvanu, un mums tas ir jādara dievbijības garā. Šajā laikā mēs apdomāsim ne tik daudz pretstatu, kas ir starp Jēzus garu un mūsējo, cik nožēlojamo un pazemojošo stāvokli, līdz kuram mūs ir noveduši mūsu grēki. Vēl vairāk, patiesa Dievmātes godināšana ir vienkāršs, īss, drošs un nevainojams ceļš, lai nonāktu tādā vienībā ar Mūsu Kungu, kas ir Kristum līdzīga pilnība; mēs visā nopietnībā iesāksim iet pa šo ceļu, dziļā pārliecībā par savu postu un bezpalīdzību. Bet kā lai to sasniedz bez sevis pazīšanas?

13. diena

Lk. 11:1-10
Et factum est: cum esset in quodam loco orans, ut cessavit, dixit unus ex discipulis ejus ad eum: Domine, doce nos orare, sicut docuit et Joannes discipulos suos. Et ait illis: Cum oratis, dicite: Pater, sanctificetur nomen tuum. Adveniat regnum tuum. Panem nostrum quotidianum da nobis hodie. Et dimitte nobis peccata nostra, siquidem et ipsi dimittimus omni debenti nobis. Et ne nos inducas in tentationem.
Et ait ad illos : Quis vestrum habebit amicum, et ibit ad illum media nocte, et dicet illi: Amice, commoda mihi tres panes, quoniam amicus meus venit de via ad me, et non habeo quod ponam ante illum, et ille de intus respondens dicat: Noli mihi molestus esse, jam ostium clausum est, et pueri mei mecum sunt in cubili: non possum surgere, et dare tibi. Et si ille perseveraverit pulsans: dico vobis, etsi non dabit illi surgens eo quod amicus ejus sit, propter improbitatem tamen ejus surget, et dabit illi quotquot habet necessarios. Et ego dico vobis: Petite, et dabitur vobis; quærite, et invenietis; pulsate, et aperietur vobis. Omnis enim qui petit, accipit: et qui quærit, invenit: et pulsanti aperietur.
Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; un kad beidza, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja! Un Viņš tiem sacīja: Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien! Un piedod mums mūsu grēkus, kā arī mēs paši piedodam visiem saviem parādniekiem! Un neieved mūs kārdināšanā!
Un viņš tiem sacīja: Ja kādam jums ir draugs un viņš aizies pie tā nakts vidū un sacīs viņam: Draugs, aizdod man trīs maizes, Jo mans draugs no ceļa ienāca pie manis, un man nav ko viņam celt priekšā. Bet tas atbildēs, sacīdams: Neapgrūtini mani, jo durvis jau aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis guļamistabā; es nevaru celties un tev dot. Un, ja viņš turpinās klaudzināt, ja viņš necelsies un nedos viņam draudzības dēļ, es jums saku, ka tā neatlaidības dēļ viņš celsies un dos tam, cik tam vajag. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums tiks atvērts! Jo katrs, kas lūdz, saņem; un kas meklē, atrod; un, kas klaudzina, tam atver.
 

14. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 3. grāmatas 13. nodaļas

Kas cenšas izvairīties no paklausības, tas izvairās no žēlastības. Kas meklē tikai sevi, tas pazaudē kopīgo. Ja tu labprāt un ar visu sirdi nepaklausi savai priekšniecībai, tad tava cilvēciskā daba vēl nav pilnīgi padevusies. Tā kurn un dumpojas. Ja tu vēlies sevi uzvarēt, tad sāc ar drosmīgu sevis pakļaušanu savai priekšniecībai, jo ārējais ienaidnieks daudz vieglāk atvairāms, ja cilvēks dzīvo ar paklausības atbrīvotu sirdi. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi savā garā samierinājies. Atraisies no sevis pilnīgi, ja vēlies valdīt pār miesu un asinīm. Tava aklā patmīļa, kuru tu vēl aizvien sevī nes, tev neļauj pilnīgi atdot sevi citu gribai, nepaturot sev neko. Kas gan tur būtu sevišķs, ja tu, kas esi puteklis un niecība, Dieva dēļ pakļautos citam cilvēkam, ja Es, Visaugstais un Visvarenais Dievs, kas visu radīju no nekā, esmu pazemīgi pakļāvis sevi cilvēkam tevis dēļ?

Es vēlējos kļūt vispazemīgākais starp cilvēkiem, lai mans pazemojums mācītu tev uzvarēt savu lepnību. Mācies paklausīt, putekli! Mācies pazemoties, zeme un niecība, mācies sevi pazemināt, lauzt savu gribu un nenoraidīt jelkādu atkarību.

15. diena

Lk. 13:1-5 — Aicinājums uz grēku nožēlu
Aderant autem quidam ipso in tempore, nuntiantes illi de Galilæis, quorum sanguinem Pilatus miscuit cum sacrificiis eorum. Et respondens dixit illis: Putatis quod hi Galilæi præ omnibus Galilæis peccatores fuerint, quia talia passi sunt? Non, dico vobis: sed nisi pœnitentiam habueritis, omnes similiter peribitis. Sicut illi decem et octo, supra quos cecidit turris in Siloë, et occidit eos: putatis quia et ipsi debitores fuerint præter omnes homines habitantes in Jerusalem? Non, dico vobis: sed si pœnitentiam non egeritis, omnes similiter peribitis.
Bet tanī pat laikā atnāca daži un ziņoja Viņam par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts sajauca ar to upuriem. Un Viņš tiem atbildēja, sacīdams: Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi galilejieši, tāpēc ka viņiem tā bij jācieš? Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā. Vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem nogāzās Siloes tornis un nosita viņus, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē; bet ja jūs par grēkiem negandarīsiet, visi tāpat aiziesiet bojā.

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana”, Nr. 81., 82.

Mums ir nepieciešama Jaunava Marija, lai nomirtu sev.

Otrkārt, lai atbrīvotu sevi no mums pašiem, ir katru dienu jāmirst sev. Tas sevī ietver arī atteikšanos no tā, ko dvēseles spēki un miesas jutekļi mūs pamudina darīt. Mums ir jāskatās, it kā mēs neredzētu, jāklausās, it kā nedzirdētu, un jāizmanto šīs pasaules lietas, it kā mēs tās nelietotu. Tas ir, ko sv. Pāvils sauc par „miršanu ik dienas”. Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens un nenes augļus. Ja mēs nemirstam sev un mūsu garīgās prakses neved mūs uz šo nepieciešamo un auglīgo nāvi, mēs nenesīsim augļus, kam būtu kāda vērtība, un mūsu dievbijības vingrinājumi pārstās būt noderīgi. Visi mūsu labie darbi būs patmīlas un sekošanas savai gribai notraipīti, tā ka mūsu lielākie upuri un labākie darbi nebūs pieņemami Dieva priekšā. Tādējādi, kad mēs nākam, lai nomirtu, mēs ieraudzīsim sevi bez jebkādiem tikumiem un nopelniem, bez nevienas patiesas mīlestības dzirksts, ko Dievs dāvā tikai tiem, kas sev ir miruši un kuru dzīve ir apslēpta ar Jēzu Kristu viņā.

Treškārt, mums ir jāizvēlas starp visām dievbijīgajām praksēm Jaunavas Marijas godam tādu, kas mūs visdrošāk aizvedīs uz šo miršanu sev. Tā arī būs vislabākā un svētdarošākā mums.

16. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana”, Nr. 228

Sagatavošanās vingrinājumi

Pirmās nedēļas laikā ir upurē visas lūgšanas un dievbijības aktus, lai sasniegtu sevis pazīšanas dāvanu un nožēlu par grēkiem. Visus savus darbus veic pazemības garā. Paturot to prātā, apdomā visu, kas ir teikts attiecībā par kritušo cilvēka dabu un šo sešu dienu laikā skaties uz sevi kā uz gliemi, rāpuli, krupi, cūku, čūsku un āzi. Vai arī pārdomā šos sv. Bernarda vārdus: „Atceries, kas tu biji iepriekš — samaitāta sēkla; kas tu esi tagad — miesa, kas nolemta satrūdēšanai; kas tu būsi — ēsma tārpiem”. Jautā Mūsu Kungu, un Svētais Gars tevi apgaismos sacīdams: „Kungs, lai es to varu redzēt!”, vai „Kungs, ļauj man sevi pazīt!”, vai „Nāc, Svētais Gars!”. Katru dienu lūdzies litāniju Svētajam Garam un sekojošās lūgšanas, kā tas ir norādīts.

Vērsies pie Vissvētākās Jaunavas un lūdz no Viņas saņemt šo žēlastību, kas ir visu pārējo pamatā — sevis pazīšanas žēlastību. Šajā nodomā lūdzies katru dienu Ave Maris Stella un Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju.

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 2. grāmatas 5. nodaļas

Apceri pats sevi

Mēs nedrīkstam paši sev pārāk uzticēties, jo bieži mums pietrūkst Dieva žēlastības un sevis pazīšanas. Mūsos blāvo tik maza gaismiņa, ka ļoti drīz tā var nodzist, ja neveltām vislielākās pūles tās uzturēšanai. Mēs pat bieži neapzināmies, ka esam iekšēji akli un neredzīgi. Dažreiz darām ļaunu un nodarīto vairojam ar ļaunā attaisnošanu. Dažreiz mūs dzen kaislība un mēs ticam, ka tā ir dievbijīga dedzība. Mēs citiem pārmetām vismazākās kļūdas, bet sev piedodam daudz lielākas. Mēs esam ļoti jūtīgi un saasināti reaģējam uz to, ka citi cilvēki mums liek ciest, bet nepamanām, ko citi pacieš mūsu dēļ. Kas pilnīgi un vispusīgi iedziļināsies sevī, tas sapratīs, ka viņam nav tiesību bargi notiesāt citus.

17. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana”, Nr. 228

„Jo mēs pazīstam To, kas teicis: Atriebšana pieder man, es atmaksāšu; un atkal: Kungs tiesās savu tautu. Šausmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” (Ebr. 10; 30-31). Viņš, kuram nekas nav noslēpts, kuram nevar samaksāt ar dāvanām, kurš nepieņem attaisnojumus, bet tiesā taisnīgi. Ak, nabaga neprātīgais grēciniek, kas šausminies dusmu pārņemta cilvēka priekšā, kāda būs tava atbilde Dieva priekšā, kurš zina visu tavu netiklību! (Ījaba 9). Kāpēc tu nenodrošinies iepretī tiesas dienai (Lk.16:9), kad neviens cilvēks nevarēs būt cita attaisnots vai aizsargāts, bet katrs pats būs pietiekami smaga nasta sev!

Lk. 16:1-8
Dicebat autem et ad discipulos suos: Homo quidam erat dives, qui habebat villicum: et hic diffamatus est apud illum quasi dissipasset bona ipsius. Et vocavit illum, et ait illi: Quid hoc audio de te? redde rationem villicationis tuæ: jam enim non poteris villicare. Ait autem villicus intra se: Quid faciam, quia dominus meus aufert a me villicationem? Fodere non valeo, mendicare erubesco. Scio quid faciam, ut, cum amotus fuero a villicatione, recipiant me in domos suas. Convocatis itaque singulis debitoribus domini sui, dicebat primo: Quantum debes domino meo? At ille dixit: Centum cados olei. Dixitque illi: Accipe cautionem tuam : et sede cito, scribe quinquaginta. Deinde alii dixit: Tu vero quantum debes? Qui ait: Centum coros tritici. Ait illi: Accipe litteras tuas, et scribe octoginta. Et laudavit dominus villicum iniquitatis, quia prudenter fecisset: quia filii hujus sæculi prudentiores filiis lucis in generatione sua sunt.
Bet Viņš sacīja arī saviem mācekļiem: Kāds cilvēks bija bagāts, un tam bija mantas pārvaldnieks. Un šis tika viņam apsūdzēts, it kā tas izšķiežot tā mantu. Un viņš, to pasaucis, sacīja tam: Ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par mantas pārvaldīšanu, jo tu pārvaldnieks vairs nevarēsi būt! Bet pārvaldnieks sacīja sevī: Ko lai es daru, jo mans kungs atņem man mantas pārvaldīšanu? Rakt es nespēju, ubagot kauns. Es zinu, ko darīt, lai viņi mani uzņemtu savās mājās, kad būšu atcelts no pārvaldīšanas. Un viņš, ataicinājis pa vienam sava kunga parādniekus, sacīja pirmajam: Cik tu esi manam kungam parādā? Un tas viņam sacīja: Simts mucu eļļas. Un viņš tam sacīja: Ņem savu parāda zīmi, apsēsties tūlīt un raksti piecdesmit! Tad viņš sacīja otram: Bet tu cik esi parādā? Tas atbildēja: Simts mēru kviešu. Viņš tam sacīja: Ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs palielīja netaisnīgo pārvaldnieku, ka viņš gudri darījis, jo šīs pasaules bērni ir atjautīgāki savā ciltī nekā gaismas bērni.
 

18. diena

Lk. 17:1-10
Et ait ad discipulos suos: Impossibile est ut non veniant scandala: væ autem illi per quem veniunt. Utilius est illi si lapis molaris imponatur circa collum ejus, et projiciatur in mare quam ut scandalizet unum de pusillis istis. Attendite vobis: Si peccaverit in te frater tuus, increpa illum: et si pœnitentiam egerit, dimitte illi. Et si septies in die peccaverit in te, et septies in die conversus fuerit ad te, dicens: Pœnitet me, dimitte illi. Et dixerunt apostoli Domino: Adauge nobis fidem. Dixit autem Dominus: Si habueritis fidem sicut granum sinapis, dicetis huic arbori moro: Eradicare, et transplantare in mare, et obediet vobis. Quis autem vestrum habens servum arantem aut pascentem, qui regresso de agro dicat illi: Statim transi, recumbe: et non dicat ei: Para quod cœnem, et præcinge te, et ministra mihi donec manducem, et bibam, et post hæc tu manducabis, et bibes? Numquid gratiam habet servo illi, quia fecit quæ ei imperaverat? non puto. Sic et vos cum feceritis omnia quæ præcepta sunt vobis, dicite: Servi inutiles sumus: quod debuimus facere, fecimus.
(Par citu ieļaunošanu) Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk! Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem.
(Par brāļa pamācīšanu) Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!
(Par ticības spēku) Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu.
(Par pazemīgu kalpošanu) Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda? Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi. Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja? Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt.

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 3. grāmatas 47. nodaļas

Mūžīgais prieks ir laicīgo ciešanu vērts

Neļauj sevi nomākt skumjām un nospiest nastām, kuras tu manis dēļ esi uzņēmies nest. Lai mani apsolījumi dod tev spēku un ik bridi mierina. Es spēju tev atlīdzināt pāri mēram un tā, ka tas pārsniegs jebkuras cerības. Tavas pūles virs šīs zemes ilgi neturpināsies, un ne mūžīgi tevi nomāks ciešanas. Pagaidi vēl mazliet, un tu redzēsi, ka ļaunums strauji atkāpsies. Pienāks stunda, kad visām tavām pūlēm un sāpēm būs lemts beigties. Cik nenozīmīgs mūžības priekšā ir viss, kas ar laiku paiet!

19. diena

Lk. 18:15-30
Afferebant autem ad illum et infantes, ut eos tangeret. Quod cum viderent discipuli, increpabant illos. Jesus autem convocans illos, dixit: Sinite pueros venire ad me, et nolite vetare eos: talium est enim regnum Dei. Amen dico vobis, quicumque non acceperit regnum Dei sicut puer, non intrabit in illud. Et interrogavit eum quidam princeps, dicens: Magister bone, quid faciens vitam æternam possidebo? Dixit autem ei Jesus: Quid me dicis bonum? nemo bonus nisi solus Deus. Mandata nosti: non occides; non mœchaberis; non furtum facies; non falsum testimonium dices; honora patrem tuum et matrem. Qui ait: Hæc omnia custodivi a juventute mea. Quo audito, Jesus ait ei: Adhuc unum tibi deest: omnia quæcumque habes vende, et da pauperibus, et habebis thesaurum in cælo: et veni, sequere me. His ille auditis, contristatus est: quia dives erat valde. Videns autem Jesus illum tristem factum, dixit: Quam difficile, qui pecunias habent, in regnum Dei intrabunt! facilius est enim camelum per foramen acus transire quam divitem intrare in regnum Dei. Et dixerunt qui audiebant: Et quis potest salvus fieri? Ait illis: Quæ impossibilia sunt apud homines, possibilia sunt apud Deum. Ait autem Petrus: Ecce nos dimisimus omnia et secuti sumus te. Qui dixit eis: Amen dico vobis, nemo est qui reliquit domum, aut parentes, aut fratres, aut uxorem, aut filios propter regnum Dei, et non recipiat multo plura in hoc tempore, et in sæculo venturo vitam æternam.
(Jēzus un bērni) Bet arī bērnus Viņam atnesa, lai Viņš tiem pieskartos. Kad mācekļi to redzēja, tie norāja tos. Bet Jēzus pasauca viņus un sacīja: Laidiet bērnus pie manis nākt un neliedziet viņiem to, jo tādiem pieder Dieva valstība! Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tanī neieies.
(Bagātais jauneklis) Un kāds priekšnieks jautāja Viņam, sacīdams: Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi? Bet Jēzus viņam sacīja: Kāpēc tu mani sauc par labo? Neviens nav labs, kā vienīgi Dievs.  Baušļus tu zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev būs tēvu un māti godāt. Tas sacīja: To visu esmu izpildījis kopš jaunības. Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņam: Vēl viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un dod nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man! To dzirdēdams, viņš noskuma, jo bija ļoti bagāts.
(Briesmas, kas nāk no bagātības) Bet Jēzus, redzēdams viņu noskumušu, sacīja: Cik grūti tiem, kam nauda, ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Tad tie, kas dzirdēja, sacīja: Un kas tad var kļūt pestīts? Viņš tiem sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.
(Atalgojums par atteikšanos) Bet Pēteris sacīja: Lūk, mēs visu atstājām un sekojām Tev. Viņš tiem teica: Patiesi es jums saku: nav neviena, kas atstājis māju vai vecākus, vai brāļus, vai sievu, vai bērnus Dieva valstības dēļ. Un kas nesaņem daudz vairāk jau šinī laikā, bet nākamajā mūžā mūžīgo dzīvi.
 

III Daļa

Nedēļas tēma — Vissvētākās Jaunavas Marijas pazīšana

Mīlestības akti, dievbijīga pieķeršanās Vissvētākajai Jaunavai, Viņas tikumu atdarināšana, īpaši domājot par Viņas dziļo pazemību, Viņas spēcīgo ticību, Viņas aklo paklausību, Viņas nepārtraukto prāta lūgšanu, Viņas atturību visās lietās, Viņas izcilo šķīstību, Viņas karsto mīlestību, Viņas varonīgo pacietību, Viņas enģelisko jaukumu un Viņas dievišķo gudrību, ko sv. Ludvigs de Monfors sauc par galvenajiem Vissvētākās Jaunavas tikumiem.

Mums ir jāsavienojas ar Jēzu caur Mariju — tā ir mūsu godināšanas būtība; tādēļ sv. Ludvigs de Monfors liek mums iepazīt Vissvētāko Jaunavu Mariju.

Jaunava Marija ir mūsu Pavēlniece un Vidutāja, mūsu Māte un Kundze. Tāpēc centīsimies iepazīt Viņas karaliskās Majestātes, Viņas Vidutājas un Mātes spēku, kas ir par pamatu un no kā izriet Viņas cildenums un privilēģijas. Mūsu Mātes nevainojamais veidols ir tas, kam mums ir jālīdzinās, lai Viņas nodomi un vēlmes kļūtu par mūsējām. To mēs nevaram sasniegt bez Jaunavas Marijas iekšējās dzīves izzināšanas; proti, Viņas tikumu, nostājas, rīcības, Viņas dalības Kristus noslēpumos un Viņas vienības ar Viņu.

20. diena

Lk. 2:16-21, 45-52
Et venerunt festinantes: et invenerunt Mariam, et Joseph, et infantem positum in præsepio. Videntes autem cognoverunt de verbo, quod dictum erat illis de puero hoc. Et omnes qui audierunt, mirati sunt: et de his quæ dicta erant a pastoribus ad ipsos. Maria autem conservabat omnia verba hæc, conferens in corde suo. Et reversi sunt pastores glorificantes et laudantes Deum in omnibus quæ audierant et viderant, sicut dictum est ad illos. Et postquam consummati sunt dies octo, ut circumcideretur puer, vocatum est nomen ejus Jesus, quod vocatum est ab angelo priusquam in utero conciperetur.
Et non invenientes, regressi sunt in Jerusalem, requirentes eum. Et factum est, post triduum invenerunt illum in templo sedentem in medio doctorum, audientem illos, et interrogantem eos. Stupebant autem omnes qui eum audiebant, super prudentia et responsis ejus. Et videntes admirati sunt. Et dixit mater ejus ad illum: Fili, quid fecisti nobis sic? ecce pater tuus et ego dolentes quærebamus te. Et ait ad illos: Quid est quod me quærebatis? nesciebatis quia in his quæ Patris mei sunt, oportet me esse? Et ipsi non intellexerunt verbum quod locutus est ad eos. Et descendit cum eis, et venit Nazareth: et erat subditus illis. Et mater ejus conservabat omnia verba hæc in corde suo. Et Jesus proficiebat sapientia, et ætate, et gratia apud Deum et homines.
Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts. Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.
Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.
 

21. diena

No grāmatas „Jaunavas Marijas noslēpums”, Nr. 23-24

Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana

Ja mēs gribam sasniegt Dievu un būt vienoti ar Viņu, mums ir jāpielieto tie paši līdzekļi, ko izmantoja Viņš, lai nonāktu pie mums, un taptu Cilvēks un sniegtu mums savas žēlastības. Šie līdzekļi ir patiesā Jaunavas Marijas godināšana. Ir vairāki veidi, kā patiesi godināt Dievmāti, šeit es nerunāšu par tiem, kas ir maldīgi vai nederīgi. Pirmais ir pildīt kristieša pienākumus, izvairīties no nāvīgiem grēkiem, darot visu vairāk dēļ mīlestības uz Dieva Māti, nekā dēļ bailēm; ik pa brīdim vērsties ar lūgšanām pie Jaunavas Marijas un godināt Viņu kā Dieva Māti, kaut arī vēl bez īpašas veltīšanās Viņai. Otrais ir lolot un uzturēt daudz pilnīgākas cīņas un mīlestības, uzticības un godbijības jūtas. Tās vedina mūs pievienoties Rožukroņa un Skapulāra brālībām, ik dienas skaitīt piecus vai visus piecpadsmit Rožukroņa noslēpumus, godināt Jaunavas Marijas svētbildes un altārus, godināt Viņu publiski un sevi pakļaut Viņas kārtībai. Šāda godināšana ir laba, svēta un teicama, ja mēs saglabājam sevi brīvus no grēka. Bet tā nav ne tik pilnīga kā nākamā, ne arī tik iedarbīga, lai atraisītos no visa radītā un nošķirtos no visa, lai savienotos ar Kristu. Trešais Dievmātes godināšanas veids, ko pazīst un praktizē pavisam nedaudzi, ir šis, kuru es vēlos tev, izredzētā dvēsele, darīt zināmu. Tas ir atdot sevi pilnībā kā vergu Jaunavai Marijai un caur Mariju — Jēzum, un tādējādi visu, ko mēs darām, darīt caur Mariju, ar Mariju, Marijā un Marijai. Mums ir jāizvēlas īpaša svētku diena, kurā mēs sevi atdosim, veltīsim un upurēsim Jaunavai Marijai — no brīvas gribas, ar mīlestību un bez spaidiem, pilnīgi un bez ierunām; savu dvēseli un miesu, visu, kas mums pieder, kā māja, ģimene un ienākumi; tāpat arī visu savu garīgo mantību, proti, mūsu nopelnus, žēlastības, tikumus un iepriecinājumus.

22. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 106-110

Patiesas Dievmātes godināšanas iezīmes

106. Vispirms, patiesa Dievmātes godināšana ir iekšēja, tas ir, tā nāk no prāta un sirds dziļumiem un izriet no bijības pret Viņu, no dziļas cieņas pret Viņas cildenumu un no mīlestības pret Viņu.

107. Otrkārt, tā ir pilna uzticības, tas nozīmē, tā piepilda mūs ar paļāvību uz Vissvētāko Jaunavu, ar paļāvību, kāda bērnam ir uz viņa mīlošo Māti. Tā mudina mūs steigties pie Viņas katrā mūsu dvēseles un miesas vajadzībā ar lielu vienkāršību, uzticēšanos un mīlestību.

108. Treškārt, patiesa Dievmātes godināšana ir svēta, tas ir, tā liek mums izvairīties no grēka un atdarināt Jaunavas Marijas tikumus. Desmit Viņas galvenie tikumi ir: dziļa pazemība, stipra ticība, akla paklausība, nepārtraukta lūgšana, pastāvīga atteikšanās no sevis, neizmērojama šķīstība, kvēla mīlestība, varonīga pacietība, enģelisks laipnīgums un debešķīga gudrība.

109. Ceturtkārt, patiesa Dievmātes godināšana ir pastāvīga. Tā stiprina mūsu vēlmi pēc labā un sargā mūs no pārāk vieglas mūsu garīgo vingrinājumu atmešanas. Tā dod mums drosmi pretīmstāvēt pasaules uzvedības likumiem un principiem, nevaldāmajām miesas kārībām un tieksmēm un ļaunā gara kārdinājumiem. Tāds patiesi veltījies Vissvētākajai Jaunavai cilvēks nav dedz nepastāvīgs, nedz aizkaitināms, nedz skrupulozs vai bailīgs.

110. Piektkārt, patiesa Jaunavas Marijas godināšana ir nesavtīga. Tā vedina meklēt tikai Dievu vienu pašu Viņa Vissvētākajā Mātē, un ne mūs pašus. Īsts Jaunavas Marijas padotais kalpo savai daudzinātajai Ķēniņienei ne dēļ sava labuma. Viņš kalpo Viņai ne dēļ laicīgās vai mūžīgās labklājības, bet tikai un vienīgi tādēļ, ka Viņai un vienīgi Dievam Viņā taisnīgi pienākas kalpošana un godināšana.

23. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 120-121

Patiesās Vissvētākās Jaunavas godināšanas būtība jeb pilnīga veltīšanās Jēzum Kristum

120. Tā kā visa pilnība ir līdzināties, savienoties un veltīties Jēzum, pats par sevi saprotams no tā izriet, ka vispilnīgākais no visiem Dieva godināšanas veidiem ir tāds, kas visvairāk mūs padara līdzīgus, savieno un velta Jēzum. Tā no visām Dieva radībām Jaunava Marija visvairāk ir līdzinājusies Jēzum Kristum. Tas mums liek secināt, ka no visiem dievbijības veidiem Jaunavas Marijas godināšana ved mūs pie visiedarbīgākās veltīšanās un līdzināšanās Viņam. Jo vairāk kāds ir veltījies Jaunavai Marijai, jo vairāk viņš ir veltīts Jēzum. Tāpēc vienīgi pilnīga un neierobežota veltīšanās Vissvētākajai Jaunavai (kas ir godināšana, par kuru es mācu) ir pilnīga veltīšanās Jēzum; vai citiem vārdiem sakot, tā ir nevainojama svētās Kristības solījumu atjaunošana.

121. Šīs dievbijīgās prakses būtība ir visā pilnībā sevi veltīt Jaunavai Marijai, lai caur Viņu pilnībā piederētu Jēzum. Tas no mums prasa atdot:
(1) mūsu miesu ar tās jutekļiem un locekļiem;
(2) mūsu dvēseli ar visām tās spējām;
(3) mūsu patreizējos materiālos īpašumus un visu, ko mēs iegūsim nākotnē;
(4) Mūsu iekšējo un garīgo bagātību, tas ir, mūsu nopelnus, tikumus un labos darbus, gan kādreiz jau paveiktos, gan tagadējos, gan tos, kas vēl būs.
Citiem vārdiem sakot, mēs atdodam visu, kas mums pieder, gan dabiskajā, gan pārdabiskajā dzīvē, tāpat kā arī visu, ko vēl iegūsim nākotnē — gan dabiskajā kārtībā, gan kā žēlastības, gan Debesu godībā. To mēs darām sev nepataupot ne artavu, ne mata, ne mazāko labo darbu. Un atdotam mēs visu uz mūžību, nepieprasot un negaidot kā atlīdzību par savu upurēšanos un kalpošanu nekādu citu algu kā pagodinājumu piederēt Mūsu Kungam caur Mariju un Marijā.

24. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana”, Nr.152-164

Šī godināšana ir līdzens, īss, pilnīgs un drošs ceļš, lai sasniegtu vienību ar Mūsu Kungu, kas ir kristīgās pilnības būtība. (a) Šī godināšana ir līdzens ceļš. Tas ir ceļš, pa kuru Jēzus Kristus nonāca pie mums, un kurā nav nekādu šķēršļu, kas varētu kavēt mūs Viņu sasniegt. Tā ir taisnība, ka mēs varam sasniegt vienību ar Dievu arī citādiem ceļiem, bet tajos ir nesalīdzināmi daudz vairāk krustu, un neparedzētu kavēkļu un daudzu grūtību, kuras pārvarēt nav nemaz tik viegli. (b) Šī godināšana ir īsākais ceļš, lai iepazītu Jēzu tādēļ, ka no tā nevar nomaldīties, un arī tādēļ, ka mēs ejam pa to ar lielāku vieglumu un prieku, un pateicoties tam, ar lielāku ātrumu. Mēs virzāmies uz priekšu daudz tālāk neilgajā laika posmā, kad esam Jaunavas Marijas pakļautībā un atkarībā no Viņas, nekā pa visiem gadiem, kad paļāvāmies uz sevi un pildījām savu gribu. (c) Šī godināšana ir nevainojams ceļš, lai sasniegtu Mūsu Kungu un savienotos ar Viņu, jo Jaunava Marija ir vispilnīgākā un vissvētākā no visām radītajām būtnēm, un Jēzus, kas ir nācis pie mums nevainojamā veidā, neizvēlējās citu ceļu savam lielajam un brīnišķīgajam ceļojumam. Viņam, Visaugstajam, Neaptveramajam, Neaizsniedzamajam, Viņam, kurš Ir, labpatika nonākt pie mums nabaga radībām, kas esam nekas. Kā tas notika? Visaugstais Dievs nonāca pie mums nevainojamā veidā caur pazemīgo Jaunavu Mariju, nezaudējot neko no savas dievišķības un svētuma. Tāpat arī mums, nabaga radībām, ir jāiet pie Visvarenā Dieva pilnīgā veidā, bez jebkādām bažām. d) Šī Dievmātes godināšana ir drošs ceļš, lai ietu pie Jēzus un sasniegtu svētumu un vienību ar Viņu. Šī godināšana, par kuru es mācu, nav nekas jauns. Patiesi, to nevar nosodīt neatmetot pamatus, uz kuriem stāv kristietība. Tas ir acīmredzami, ka tā nav kāds jaunievedums. Ja tā nav plaši praktizēta, iemesls ir tikai viens — tā ir pārāk cēla un dižena, lai to varētu novērtēt un uzņemties ikviens. Šī godināšana ir drošs līdzeklis, lai nonāktu pie Jēzus Kristus, jo tas ir Jaunavas Marijas uzdevums, droši mūs vest pie Viņas Dēla.

25. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 213-225

Brīnišķīgie godināšanas augļi

213. Mans dārgais draugs, esi drošs, ka, ja paliksi uzticīgs šīs godināšanas iekšējām un ārējām praksēm, uz kurām es vēl norādīšu turpmāk, tava dvēsele nesīs sekojošus augļus:

1. Sava niecīguma apzināšanās:

Ar Svētā Gara gaismu, ko saņemsi caur Jaunavu Mariju, Viņa uzticīgo Līgavu, tu saskatīsi savas kritušās dabas ļaunās tieksmes, un cik nespējīgs tu esi uz jebko labu. Visbeidzot, pazemīgā Jaunava Marija dalīsies ar tevi šajā tikumā tā, ka, kaut arī tu attieksies pret sevi ar nepatiku un vēlēsies, lai citi tevi nicinātu, tu neskatīsies nievājoši ne uz vienu cilvēku.

2. Dalība Jaunavas Marijas ticībā

214. Jaunava Marija dalīsies ar tevi savā ticībā. Viņas ticība uz zemes bija stiprāka par visu patriarhu, praviešu, apustuļu un svēto ticību.

3. Tīras mīlestības dāvana

215. Patiesas mīlestības Māte atbrīvos tavu sirdi no visām šaubām un skrupuļiem un pārmērīgām verdziskām bailēm.

4. Neizmērojama paļāvība uz Dievu un uz Jaunavu Mariju

216. Vissvētākā Jaunava tevi piepildīs ar bezgalīgu paļāvību uz Dievu un Viņu pašu — jo tu tuvosies Jēzum vairs ne pats par sevi, bet vienmēr caur Mariju, tavu mīlošo Māti.

5. Vienošanās ar Jaunavas Marijas dvēseli

217. Jaunavas Marijas dvēsele saskarsies ar tevi, lai slavētu Kungu. Viņas gars ieņems tavējā vietu, lai priecātos Dievā, savā Pestītājā, bet vienīgi tad, ja paliksi uzticīgs šīm dievbijīgajām praksēm.

6. Līdzības Jēzum iegūšana

218. Ja Jaunava Marija, Dzīvības koks, tiks labi kopts mūsu dvēselēs caur uzticību Viņas godināšanā, Viņa atnesīs Augli savā laikā, kas ir neviens cits kā Jēzus.

7. Lielāks gods Kristum

222. Ja patiesi un no visas sirds tu dzīvosi šādi godinot Jaunavu Mariju, tu mēneša laikā vairāk pagodināsi Jēzu, nekā gadiem praktizējot daudz stingrākus garīgos vingrinājumus.

26. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana”, Nr.12-38

„Ja tu vēlies saprast Māti,” saka svētais, „tad saproti Dēlu. Viņa ir cienīga būt par Dieva Māti.” Hic taceat omnis lingua: lai apklust ikviena mēle. Mana sirds ar īpašu prieku liek rakstīt visu, kas nepieciešams, lai parādītu, ka Jaunava Marija līdz pat šim laikam nav pienācīgi pazīta, un, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc Jēzus Kristus nav bijis pazīts tā, kā tam vajadzētu būt. Ja Jēzus Kristus pazīšanai un Viņa valstībai ir jānāk pasaulē, par ko esam pārliecināti, tas var notikt vienīgi pateicoties Jaunavas Marijas pazīšanai un Viņas valstības atnākšanai. Viņa, kura vispirms deva Jēzu Kristu pasaulei, nostiprinās Viņa valstību pasaulē.

Kopā ar visu Baznīcu es atzīstu, ka Jaunava Marija būdama tikai radība, kas veidota ar Dieva rokām, salīdzinājumā ar Viņa bezgalīgo majestāti, ir mazāka par atomu, vai drīzāk, vienkārši nekas, jo Viņš viens var teikt: „Es esmu Tas, kurš ir”. No tā izriet, ka Varenajam Kungam, kas ir pilnīgi neatkarīgs un pašpietiekošs, nekad nav bijusi un nav absolūta nepieciešamība pēc Vissvētākās Jaunavas, lai piepildītu savu gribu un izpaustu savu godību. Viņam pietiek tikai gribēt, lai notiktu pēc Viņa prāta. Tomēr, ņemot to visu vērā, es apliecinu: tā kā Dievs ir nolēmis sākt un pabeigt visus savus izcilos darbus caur Vissvētāko Jaunavu no Viņas radīšanas brīža, ar visu pārliecību mēs varam ticēt, ka, laikam ritot, Viņš nemainīs savus plānus, jo Viņš ir Dievs un tādēļ nemaina ne savas domas, ne to, kādā veidā Viņš rīkojas.

Jaunava Marija ir Debesu un zemes Ķēniņiene pateicoties žēlastībai, bet Jēzus ir Karalis pēc savas dabas un dēļ savas uzvaras. Bet tā kā Jēzus Kristus valstība pastāv pirmām kārtām iekšējā cilvēkā, saskaņā ar Evaņģēlija vārdiem: „Dieva valstība ir jūsos pašos”, arī Vissvētākās Jaunavas valstība pirmām kārtām ir iekšējā cilvēkā, tas ir, viņa dvēselē. Pirmām kārtām dvēselēs tiek godināta Jaunava Marija un Viņas Dēls, vairāk kā jebkurā citā redzamā radībā. Tā kopā ar svētajiem mēs varam saukt Viņu par mūsu siržu Karalieni.

IV Daļa

Nedēļas tēma: Jēzus Kristus pazīšana

Šajā laika posmu mēs izmantosim, lai iepazītu Jēzu Kristu. Kas Kristū būtu jāizzina? Vispirms, Dievs — Cilvēks, Viņa žēlastība un godība; tad Viņa tiesības uz augstāko varu pār mums — kopš esam atteikušies no sātana un pasaules, mēs esam pieņēmuši Jēzu Kristu kā mūsu Kungu. Kāds ir nākamais mūsu pētījuma objekts? Ārējā darbība un arī Viņa iekšējā dzīve, proti, Viņa Vissvētākās Sirds tikumi un akti; Viņa saistība ar Jaunavu Mariju Pasludināšanas un Iemiesošanās noslēpumos, Viņa bērnības un slēptās dzīves gados, Kānas svinībās un Kalvārijā.

27. diena

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 61-62

61. Jēzum, mūsu Pestītājam, patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam, ir jābūt visu mūsu garīgo vingrinājumu galīgajam mērķim; savādāk tie būs nepatiesi un maldinoši. Viņš ir Alfa un Omega, visa sākums un beigas. „Viņu mēs sludinām, pamudinādami katru cilvēku un mācīdami visā gudrībā, lai katru cilvēku darītu pilnīgu Jēzū Kristū. Tāpēc es arī strādāju, cīnīdamies saskaņā ar Viņa darbību, kas manī izpaužas spēkā,” saka sv. Pāvils (Kol. 1; 28-29). Jo tikai Viņā vienīgajā mājo visa dievišķības pārpilnība un visa žēlastības, tikumu un pilnības bagātība. Tikai Viņā vienā mēs esam svētīti ar katru garīgo labumu; Viņš ir vienīgais Skolotājs, no kura mums ir jāmācās; Vienīgais Kungs, no kura mums ir jābūt atkarīgiem; vienīgā Galva, ar kuru mums ir jābūt savienotiem, un vienīgais Piemērs, kam sekot. Viņš ir vienīgais Ārsts, kas var mūs izdziedēt; vienīgais Gans, kas bar mūs pabarot; vienīgais Ceļš, kas var mūs vadīt; vienīgā Patiesība, kam varam ticēt; vienīgā Dzīvība, kas var mūs atdzīvināt. Viņš vienīgais ir mums Viss, un Viņš vienīgais var piepildīt visas mūsu vēlmes. „Nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” Dievs nav licis nevienu citu pamatu mūsu pestīšanai, pilnībai un godībai kā vienīgi Jēzus. Viss, kas nav celts uz šīs cietās klints, ir celts uz svārstīgām smiltīm un, pilnīgi noteikti, sagrūs agrāk vai vēlāk. Caur Viņu, ar Viņu un Viņā mēs varam izdarīt visu, dot visu godu un slavu Tēvam Svētā Gara vienībā; mēs varam sasniegt pilnību un saviem tuvākajiem būt kā mūžīgās dzīves saldā smarža.

62. Mēs vēršamies pie Vissvētākās Jaunavas ar dziļāku goddevību vienīgi tādēļ, lai mūsu goddevība Mūsu Kungam būtu aizvien pilnīgāka, kas nodrošina līdzenu un drošu ceļu, lai sasniegu Jēzu Kristu. Ja svētbijīgā vēršanās pie Dievmātes mūs novērstu no Mūsu Kunga, mums tūlīt tā būtu jāatmet kā ļaunā gara uzvēdīti maldi. Bet tā nav šajā gadījumā. Kā jau es iepriekš norādīju un norādīšu arī turpmāk, šī godināšana ir nepieciešama tikai un vienīgi tādēļ, ka tas ir nevainojams ceļš, lai sasniegtu Jēzu, maigi Viņu mīlētu un uzticīgi Viņam kalpotu.

28. diena

Mt. 26:1-2, 26-29, 36-46
Et factum est: cum consummasset Jesus sermones hos omnes, dixit discipulis suis: Scitis quia post biduum Pascha fiet, et Filius hominis tradetur ut crucifigatur.
Cœnantibus autem eis, accepit Jesus panem, et benedixit, ac fregit, deditque discipulis suis, et ait : Accipite, et comedite : hoc est corpus meum. Et accipiens calicem, gratias egit : et dedit illis, dicens : Bibite ex hoc omnes. Hic est enim sanguis meus novi testamenti, qui pro multis effundetur in remissionem peccatorum. Dico autem vobis : non bibam amodo de hoc genimine vitis usque in diem illum, cum illud bibam vobiscum novum in regno Patris mei.
Tunc venit Jesus cum illis in villam, quæ dicitur Gethsemani, et dixit discipulis suis: Sedete hic donec vadam illuc, et orem. Et assumpto Petro, et duobus filiis Zebedæi, cœpit contristari et mœstus esse. Tunc ait illis: Tristis est anima mea usque ad mortem: sustinete hic, et vigilate mecum. Et progressus pusillum, procidit in faciem suam, orans, et dicens: Pater mi, si possibile est, transeat a me calix iste: verumtamen non sicut ego volo, sed sicut tu. Et venit ad discipulos suos, et invenit eos dormientes, et dicit Petro: Sic non potuistis una hora vigilare mecum? Vigilate, et orate ut non intretis in tentationem. Spiritus quidem promptus est, caro autem infirma. Iterum secundo abiit, et oravit, dicens: Pater mi, si non potest hic calix transire nisi bibam illum, fiat voluntas tua. Et venit iterum, et invenit eos dormientes: erant enim oculi eorum gravati. Et relictis illis, iterum abiit, et oravit tertio, eumdem sermonem dicens. Tunc venit ad discipulos suos, et dicit illis: Dormite jam, et requiescite: ecce appropinquavit hora, et Filius hominis tradetur in manus peccatorum. Surgite, eamus : ecce appropinquavit qui me tradet.
Un beidzot notika, ka Jēzus, kad bija pabeidzis visas šīs runas, sacīja saviem mācekļiem: Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldienas; un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu.
Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai.  Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.
Tad Jēzus kopā ar viņiem aizgāja uz muižu, ko sauc par Ģetzemani, un sacīja saviem mācekļiem: Sēdieties šeit, kamēr es aiziešu tālāk un pielūgšu Dievu! Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un divus Zebedeja dēlus un iesāka skumt un baiļoties. Tad Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei; palieciet šeit un esiet ar mani nomodā! Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš krita uz sava vaiga, lūdza Dievu un sacīja: Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu! Un Viņš gāja pie saviem mācekļiem un atrada viņus guļot, un sacīja Pēterim: Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. Atkal Viņš aizgāja otrreiz un lūdza Dievu, sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar iet man secen un man tas jāizdzer, tad lai notiek Tavs prāts! Un Viņš atkal nāca un atrada tos guļot, jo viņu acis bija smagas. Un Viņš, atstājis tos, aizgāja atkal un trešo reizi lūdza Dievu, sacīdams tos pašus vārdus. Tad Viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja tiem: Guliet jau nu un dusiet; lūk, stunda pienākusi, un Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. Celieties, iesim! Lūk, tuvojas tas, kas mani nodos!

29. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 1. grāmatas 1. nodaļas

Seko Kristum un mācies nicināt ikvienu pasaules tukšību

„Kas man seko, tas nestaigā tumsā," saka Kungs (Jņ. 8, 12). Šie Kristus vārdi mums iedveš drosmi uzcītīgi atdarināt Viņa dzīvi, ja vien mēs gribam būt patiesi apgaismoti un izdziedināti no jebkāda sirds akluma. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir pazīt Kristus dzīvi.

Kristus mācība ir vērtīgāka par visu, ko jebkad mācījuši svētie. Kam ir Kristus Gars, tas atrod Viņā apslēptu mannu (Atkl. 2, 17). Tomēr bieži notiek tā, ka daudzi gan Evaņģēliju klausās, bet viņu sirdi tas maz aizkustina, jo viņiem trūkst galvenā — Kristus Gara. Kas vēlas pilnīgi pazīt Kristus mācību, tam pavisam nopietni jācenšas visu savu dzīvi veidot pēc Jēzus parauga.

Vai maz vērts gari diskutēt par Vissvēto Trīsvienību, ja tevī nav pazemības, bez kuras tu Trīsvienībai neesi patīkams? Patiesībā ne jau gudri vārdi dara cilvēku svētu un taisnīgu, bet tikumiem bagāta dzīve dara viņu Dievam patīkamu. Es labāk vēlos izjust sāpes un nožēlu, nekā tās izskaidrot. Ja arī tu zinātu no galvas visu Bībeli un visu gudro izteicienus, ko gan tas tev dos, ja nebūs Dieva mīlestības un žēlastības? Tukšību tukšība, viss ir tukšība (Māc 1,2), izņemot vēlmi mīlēt Dievu un vienīgi Viņam kalpot. Lielākā gudrība ir noniecināt pasauli, lai tiektos pēc Debesu valstības.

Tukšība ir krāt iznīcīgo bagātību un tajā balstīt savu cerību. Tukšība ir tiekties pēc pagodinājumiem un augsta stāvokļa. Tukšība ir padoties miesas kārībām un alkt pēc priekiem, kas pēc tam liek piedzīvot smagu sodu. Tukšība ir vēlēties iemantot ilgu mūžu, bet nerūpēties par dievbijīgu dzīvi. Tukšība ir vērst savu skatu tikai uz pašreizējo dzīvi un nedomāt par mūžību. Tukšība ir saistīt savu dzīvi pie tā, kas aizsteidzas tik ātri un neapturami, un netiekties turp, kur mājo mūžīgs prieks.

30. diena

Mt. 27:36-44
Et sedentes servabant eum. Et imposuerunt super caput ejus causam ipsius scriptam: Hic est Jesus rex Judæorum. Tunc crucifixi sunt cum eo duo latrones : unus a dextris, et unus a sinistris. Prætereuntes autem blasphemabant eum moventes capita sua, et dicentes: Vah! qui destruis templum Dei, et in triduo illud reædificas: salva temetipsum: si Filius Dei es, descende de cruce. Similiter et principes sacerdotum illudentes cum scribis et senioribus dicebant: Alios salvos fecit, seipsum non potest salvum facere: si rex Israël est, descendat nunc de cruce, et credimus ei: confidit in Deo: liberet nunc, si vult eum: dixit enim: Quia Filius Dei sum. Idipsum autem et latrones, qui crucifixi erant cum eo, improperabant ei.
Un tie sēdēja un apsargāja Viņu. Un virs Viņa galvas tie uzlika Viņa vainas uzrakstu: Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš. Tad divi slepkavas reizē ar Viņu tika sisti krustā: viens pa labi, otrs pa kreisi. Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, Un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta. Tāpat augstie priesteri ar rakstu mācītājiem un vecākie izsmiedami sacīja: Citiem Viņš palīdzēja, pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēla ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam. Viņš paļāvās uz Dievu, lai tagad glābj, ja Viņš to vēlas, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. Bet arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustos piesisti, tāpat nievāja Viņu.

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 2. grāmatas 12. nodaļas

Svētā krusta uzvaras ceļš

Daudziem šie vārdi šķiet skarbi: „Kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man!" (Mt. 16, 24) Bet vēl skarbāki pēdējā stundā viņiem liksies vārdi: „Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem!" (Mt 25, 41) Kas pieņem Jēzus sacīto par krustu un labprāt to pilda, tam nav jābaidās no mūžīgās pazušanas vārdiem. Krusta zīme parādīsies pie Debesīm, kad Kungs nāks tiesāt cilvēkus. (Mt. 24, 30) Tad visi krusta draugi, kas dzīvē kļuvuši līdzīgi krustā sistajam Jēzum, drošā paļāvībā tuvosies savam augstajam Tiesnesim.

Kāpēc tu vilcinies pieņemt krustu, ja tas tev atver durvis uz Debesu valstību? Krustā ir glābšana, krustā ir dzīvība, krustā ir aizsardzība pret ienaidniekiem, krusts ir mūžīgās laimes avots, krustā ir gara spēks, tikumu pilnība un svētuma piepildījums. Bez krusta nav dvēseles glābšanas un mūžīgās dzīves cerības. Ņem savu krustu un seko Jēzum, un tu sasniegsi mūžīgo dzīvi. Viņš gāja tev pa priekšu, nesdams savu krustu, un Viņš ir miris, lai tevi izglābtu.

Ja tu nomirsi kopā ar Viņu, tad kopā ar Viņu tu arī dzīvosi (Rom. 6, 8). Ja tu dalīsies ar Viņu ciešanās, tad Viņš dalīsies ar tevi savā godībā.

31. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 4. grāmatas 2. nodaļas

Vissvētākajā Sakramentā atklājas Dieva labums un mīlestība

Paļāvībā uz Tavu mīlestību un žēlsirdību, mans Kungs, es nāku pie Tevis kā slimais pie sava Pestītāja, kā izslāpušais pie dzīvā ūdens avota, kā ubags pie Debesu Karaļa, kā kalps pie sava Kunga, kā radība pie sava Radītāja, kā noskumušais pie sava uzticamā Iepriecinātāja. Bet kas es esmu, ka Tu nāc pie manis? Kas gan es esmu, ka Tu man atdod pats sevi? Kā lai es, grēcinieks, uzdrošinos pie Tevis ierasties?

Un kā Tu, Vissvētais, vari nākt pie manis, grēcinieka? Tu taču pazīsti savu kalpu un ļoti labi zini, ka viņā nav nekā tāda, kas būtu tādas dāvanas cienīgs. Patiesi, es atzīstos savā niecībā. Es atzīstu Tavu labumu un Tavu tēvišķo maigumu un pateicos par Tavu mīlestību, kurai nav robežu.

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 243-253

243. Tiem, kas uzņemas šo svēto verdzību, ir sevī jāuztur svētbijīga Jēzus, Dieva Vārda, godināšana augstajā Iemiesošanās noslēpumā, ko svinam 25. martā, jo tas ir noslēpums, kas jo īpaši piederas pie Dievmātes godināšanas. Tas bija Svētā Gara iedvesmots, lai: a) mēs varētu godināt un atdarināt to brīnumaino Dieva Dēla izvēlēto atkarību no Jaunavas Marijas Dieva Tēva godam un cilvēku pestīšanai; šī atkarība mums atklājas jo īpaši tajā noslēpumā, kad Jēzus paliek par gūstekni un vergu savas Vissvētās Mātes miesās; b) mēs varētu pateikties Dievam par neizteicamajām žēlastībām, ko Viņš ir izlējis pār Jaunavu Mariju, un īpaši par to, ka izraudzījis Viņu par savu viscienīgo Māti. Šī izvēlētība piepildījās Iemiesošanās noslēpumā.

Šie ir divi pamat nolūki Jēzus nebrīvei Jaunavā Marijā:

245. a) Tā kā mēs dzīvojam lepnuma laikmetā un apkārt mums ir atliku likām augstprātīgu mācītu vīru ar lepniem un kritiskiem prātiem, kas atrod trūkumus pat sen iedibinātās un nostiprinājušās dievbijīgās praksēs, ir labāk runāt par „Jēzus verdzību Marijā” un saukt sevi par „Jēzus vergu”, nekā par „Marijas vergu”. Tādējādi mēs nedosim ieganstu kritikai. Šādā veidā mēs nosauksim šo dievbijīgo praksi tās galamērķa, kas ir Jēzus, vārdā, nevis tā ceļa un līdzekļu, kas mūs uz turieni var aizvest, vārdā, kas ir Jaunava Marija. Kaut arī mēs varam jo labi lietot jebkuru no šiem terminiem bez jebkādas minstināšanās, kā es to daru.

246. b) Tā kā galvenais noslēpums, ko cildinām un godinām šajā reliģiskajā praksē ir Iemiesošanās noslēpums, kur mēs redzam Jēzu vienīgi Marijā, kurš iemiesojas Viņas klēpī, ir ļoti atbilstoši mums to saukt par „Jēzus verdzību Marijā”, Jēzus, kurš, celts tronī, mājo Jaunavā Marijā, kā teikts brīnišķīgajā lūgšanā, ko tik daudzas izcilas dvēseles ir skaitījušas: „Ak, Jēzu, kas dzīvo Marijā” (Jean Jacques Olier, S.S. (1608-1657)).

249. Tiem, kas uzņemas šo svēto veltīšanos, ir jābūt lielai mīlestībai pret Ave Maria, vai kā to savādāk sauc — pret eņģeļa sveicinājumu. Tikai nedaudzi kristieši, tikuši apgaismoti, saprot Esi sveicināta vērtību, nopelnus, izcilību un nepieciešamību. Mūsu Vissvētā Dievmāte pati bija parādījusies atsevišķos gadījumos tādiem liela svētuma un sapratnes vīriem kā sv. Dominiks,  sv. Jānis no Kapistrānas un svētīgais Alans no La Rohe (lat. Alanus de Rupe), lai pārliecinātu viņus par šīs lūgšanas bagātību.

32. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 2. grāmatas 7. nodaļas

Mīli Jēzu vairāk par visu

Svētīgs ir tas, kas zina, ko nozīmē mīlēt Jēzu (Ps.19:1,2) un Jēzus dēļ aizliegt sevi. Mīļotā dēļ cita mīlestība jāatstāj, jo Jēzus vēlas, lai Viņu mīl vairāk par visu citu (Deut. 6:5; Mt. 22:37; Dz.dz. 2:16).

Mīlestība pret cilvēkiem ir nepastāvīga un pievil; vienīgi Jēzus mīlestība ir pastāvīga un uzticīga. Kas pieķēries radībai tas klūp kopā ar klūpošo; kas turas pie Jēzus, tas mūžam pastāvēs.

Tev jāmīl un par draugu jāuzskata Tas, kurš tevi neatstās, pat ja vis citi tevi atstātu. Viņš neļaus tev iet pazušanā, pat ja viss ap tevi s» bruktu. Vai tu to gribi vai negribi, bet reiz no visa šajā pasaulē būs jāšķiras. Turies cieši pie Jēzus gan savā dzīvē, gan nāves stundā. Atdod sevi Viņa uzticīgajai mīlestībai, jo tad, kad visi tevi atstās, Viņš tev neatstās. Tavam Mīļotajam nepatīk sāncenši, Viņš grib, lai tava sirds pieder vienīgi Viņam. Viņš grib tajā valdīt un būt tavs Karalis. Ja vien tu spētu atraisīties no visām šīszemes saitēm, Viņš varētu pilnībā iemājot tevī.

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 257-260

Ir dažas ļoti svētdarošas iekšējas prakses tām dvēselēm, kas sajūt Svētā Gara aicinājumu augstākai pilnības pakāpei. Tās var izteikt ar četriem vārdiem — darīt visu caur Jaunavu Mariju, ar Mariju, Marijā un Marijai, lai tas daudz pilnīgākā veidā tiktu paveikts caur Jēzu, ar Jēzu, Jēzū un Jēzum.

Caur Mariju

258. Visam mūsu garīgajam un fiziskajam darbam ir jābūt paveiktam caur Mariju, tas ir, mums vienmēr ir jābūt Viņas paklausībā un Viņas gara, kas ir Dieva Svētais Gars, vadītiem. „Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni,” saka sv. Pāvils. Tie, kurus vada Jaunavas Marijas gars, ir Marijas bērni, un tātad — Dieva bērni, kā to jau parādījām iepriekš. Starp daudzajiem Jaunavas Marijas kalpiem tikai tie, kas ir patiesi un uzticīgi Viņai veltījušies, ir Viņas gara vadīti. Es teicu, ka Jaunavas Marijas gars ir Dieva gars, jo Viņa nevienā brīdī nebija sava paša gara vadīta, bet vienmēr — Dieva Gara vadīta, kas bija pārņēmis Viņu tādā pakāpē, ka ir kļuvis par Viņas pašas garu. Tādēļ sv. Ambrozijs saka: „Lai Marijas dvēsele katrā no mums slavē Kungu. Lai Marijas gars katrā no mums priecājas Kungā”. Laimīgs ir cilvēks, kas seko labā jezuītu brāļa Rodrigesa, piemēram, kurš mira svētīgā nāvē, jo pilnībā bija Jaunavas Marijas gara pārņemts un vadīts, gara, kas ir lēnprātīgs, tomēr stiprs; dedzīgs, tomēr gudrs; pazemīgs, tomēr bezbailīgs; šķīsts, tomēr auglīgs.

Ar Mariju

260. Mums viss ir jādara kopā ar Mariju, tas nozīmē, visā mūsu darbībā mums ir jāraugās uz Jaunavu Mariju, kaut arī vienkāršu cilvēcisku būtni, bet nevainojamu visu tikumu un pilnību paraugu, ko Svētais Gars ir izveidojis, lai mēs to atdarinātu, cik vien iespējams mūsu ierobežotajiem spēkiem. Katrā savā darbībā mums ir jāapdomā, kā to darīja Jaunava Marija, vai kā Viņa rīkotos mūsu vietā. Tamdēļ jāaplūko un jāpārdomā Viņas izcilos tikums, kuros Viņa vingrinājās savas dzīves laikā, īpaši: 1) Viņas dzīvā un stiprā ticība, pateicoties kurai Viņa noticēja eņģeļa sludinājumam bez mazākās vilcināšanās, uzticīgi un nepārtraukti ticot līdz pat Kalvārijas Krustam. 2) Viņas dziļā pazemība, kas lika Viņai vienmēr uzturēties nošķirti, pastāvīgā mierā un klusumā, pakļaujoties pie katras izdevības un noliekot sevi pēdējā vietā.

33. diena

No Ķempenes Toma „Sekošanas Kristum” 4. grāmatas 11. nodaļas

Ticīga cilvēka dvēselei ir ļoti nepieciešama Kristus Miesa un Svētie Raksti

Ak, vismīļais Kungs Jēzu Kristu, cik laimīga ir dievbijīga dvēsele, kas var pienākt pie Tava svētku galda, kur tās vienīgais cienasts esi Tu pats, visu dvēseļu Mīļotais draugs, pēc kura tās ilgojas vairāk par visu! Es tiešām būtu laimīgs, ja varētu Tavā klātbūtnē no dziļas mīlestības raudāt un, tāpat kā dievbijīgā Magdalēna, mazgāt Tavas kājas savas mīlestības asarās. Bet kur gan tagad palikusi mana dievbijība un pāri plūstošās svētīgo asaru straumes? Tiešām, Tava vaiga un visu svēto eņģeļu priekšā manā sirdī vajadzētu kvēlot tādai mīlestības ugunij, ka es no prieka raudātu, jo, kaut arī Tu esi apslēpts zem maizes zīmes, es Tevi saņemu šajā Sakramentā patiesi klātesošu.

No grāmatas „Patiesā Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšana” Nr. 261-265

Marijā

261. Visai mūsu darbībai ir jābūt Marijā. Lai to saprastu, mums ir jāapzinās, ka Vissvētākā Jaunava ir patiesa Jaunā Ādama zemes Paradīze, un senā paradīze bija tikai Viņas priekštēls. Šajā zemes paradīzē ir neizsakāmas bagātības, krāšņums, īpašas dārgmantas un svētlaime, ko tajā ir atstājis Jaunais Ādams — Jēzus Kristus. Tieši šajā Paradīzē Viņš „izbaudīja tās labumus” deviņu mēnešu garumā, darīja savus brīnumus un atklāja savas bagātības ar paša Dieva greznību. Šajā zemes Paradīzē aug patiesais Dzīvības Koks, kas atnesa Mūsu Kungu, Dzīvības Augli; laba un ļauna pazīšanas koks, kas atnesa pasaules Gaismu. Šajā dievišķajā vietā ir koki, stādīti ar paša Dieva roku un laistīti ar Viņa dievišķo svaidījumu, kuri ir atnesuši un turpina nest Viņam patīkamums augļus. Vienīgi Svētais Gars var mums izskaidrot šo materiālo tēlu slēpto nozīmi.

262. Svētais Gars, runājot caur Baznīcas tēviem, sauc Dievmāti arī par Austrumu Vārtiem, caur kuriem Augstais Priesteris — Jēzus Kristus — ienāk un nāk pasaulē. Caur šiem vārtiem Viņš pirmo reizi ienāca pasaulē, un caur šiem pašiem vārtiem Viņš atnāks otrreiz.

Marijai

265. Visbeidzot, visiem mūsu darbiem ir jābūt veltītiem Marijai. Viņa ir mūsu tuvākais mērķis, mūsu noslēpumainā Vidutāja un vieglākais ceļš, lai sasniegtu Jēzu. Paļaujoties uz Viņas aizbildnību, mums ir jāuzņemas lielas lietas un jāpienes mūsu augstajai Ķēniņienei. Mums ir jāaizstāv Viņas tiesības, kad tas ir nepieciešams, un jāaizsargā Viņas labais vārds, kad tas tiek nonievāts. Ja iespējams, mums ir jāpiesaista ikviens kalpošanai Viņai un šai patiesajai un izcilajai godināšanai. Kā atlīdzība par šiem mazajiem pakalpojumiem mums nav jāgaida nekas cits kā pagodinājums piederēt tādai mīlestības pilnai Ķēniņienei un prieks būt savienotiem caur Viņu ar Jēzu, Viņas Dēlu nesaraujamām saitēm gan laikā, gan mūžībā.

Veltīšanās akts Jēzum caur Jaunavu Mariju

Ak, mūžīgā Iemiesotā Gudrība, Vissaldais un Vislabais Jēzu, patiesais Dievs un patiesais Cilvēks, Vienpiedzimušais Dieva, un mūžam Jaunavas Marijas Dēls! Es pielūdzu Tevi, kas dzimis no Tēva pirms visiem mūžiem un tapis cilvēks Jaunavas Marijas, Tavas viscienīgās Mātes klēpī, kas dzīvo un valdi kopā ar Tēvu godībā visos mūžu mūžos.

Es pateicos Tev, kas sevi noniecinādams, pieņēmi verga izskatu, lai glābtu mani no nežēlīgās sātana verdzības. Es godinu un slavēju Tevi, kam bija labpaticies pakļaut sevi visās lietās Jaunavai Marijai, Tavai svētajai Mātei, lai padarītu mani par Tavu uzticīgo vergu caur Viņu. Bet, ak vai! Cik nepateicīgs un neuzticīgs es esmu bijis, es neesmu turējis solījumus, ko svinīgi Tev devu kristībā; es neesmu pildījis savus pienākumus; es neesmu cienīgs saukties nedz par Tavu bērnu, nedz par Tavu vergu. Esmu pelnījis vienīgi Tavas dusmas un Tavu nosodījumu, un neuzdrošinos pats stāties Tavas svētās un cēlās Majestātes priekšā. Tādēļ es vēršos pie Tavas svētās Mātes, ko Tu esi man devis par Aizbildni un Vidutāju Tavā priekšā. Caur Viņas lūgšanām es ceru saņemt nožēlu par saviem grēkiem un piedošanu, iemantot un saglabāt Tavu svēto gudrību.

Esi sveicināta, Bezvainīgā Jaunava Marija, Dieva dzīvais tabernākuls, kur mūžīgai Gudrībai labpatikās tikt paslēptai un pielūgtai no eņģeļiem un cilvēkiem! Esi sveicināta, Debesu Ķēniņiene, kuras pārvaldībā ir viss, kas pieder Dievam. Esi sveicināta, drošais grēcinieku Patvērums, kura neliedz savu žēlastību nevienam. No visas savas sirds vēlos tuvoties dievišķajai Gudrībai, tāpēc uzklausi manus lūgumus, un pieņem šos solījumus un upurus, ko savā niecībā nesu Tavā priekšā.

Es, _________, neuzticīgais grēcinieks, atjaunoju un apliecinu savus kristības solījumus Tavā priekšā; es atsakos uz mūžiem no sātana, viņa lepnības un darbiem. Es atdodu sevi pilnībā Jēzum Kristum, Iemiesotajai Gudrībai, lai nestu savu krustu un sekotu Viņam visās savas dzīves dienās, un lai uzticīgi Viņam kalpotu ar aizvien lielāku dedzību. Visas Debesu tiesas priekšā es lūdzu Tevi būt par savu Māti un Pavēlnieci. Es nododu sevi Tev kā vergu un veltu savu miesu un dvēseli, visas savas iekšējās un ārējās bagātības, visu savu pagātnes, tagadnes un nākotnes labo darbu nopelnus. Lai Tev pieder pilnīgas tiesības rīkoties ar mani un visu, kas man pieder, bez jebkāda izņēmuma, vienīgi pēc Tavas labpatikas lielākai Dieva godībai tagad un mūžībā.

Pieņem, ak, laipnā Jaunava, šo niecīgo manas verdzības upuri un savieno mani ar Jēzus Kristus pilnīgo paklausību, jo Viņam, pašai Dievišķajai Gudrībai, labpatikās kļūt par Tavu Dēlu un savā zemes dzīvē būt pakļautam Tev. No šī brīža es, nabaga grēcinieks, nododu sevi mūsu Pestītāja un Tavā varā, mana Māte, es sekošu jums visās sava mūža dienās. To žēlastību dēļ, ar kurām Vissvētā Trīsvienība ir Tevi apveltījusi, neatstāj mani bez tavas žēlastības. Es apsolu Tev uzticīgi kalpot kā vergs, meklēt Tavu godu un paklausīt Tev visās lietās.

Ak, brīnišķā Māte, stādi mani, savu necienīgo vergu, sava Dēla priekšā un nodod manam Pestītājam uz mūžiem! Ak, Žēlsirdības Māte, dāvā man žēlastību iemantot patieso Dieva Gudrību, un tamdēļ ņem mani to pulkā, kurus Tu mīli un māci, kurus Tu vadi, lolo un sargā.

Ak, uzticīgā Jaunava, padari mani par pilnīgu Iemiesotās Gudrības, Jēzus Kristus, Tava Dēla, mācekli, sekotāju un vergu visās lietās, lai ar Tavu aizbildnību un piemēru es varētu sasniegt Kristus mūža pilnības mēru uz zemes un Viņa godību Debesīs. Amen.