Par Tradīciju

Ar Baznīcas Tradīciju mēs saprotam visas tās mācības, likumus un norādījumus, kas skar kristīgo ticību un pienākumus, ko apustuļi bija dzirdējuši no Jēzus Kristus vai arī sludinājuši Svētā Gara iedvesmā, bet kuri netika pierakstīti. Apustuļu mācekļi un pirmie Baznīcas gani tos nodeva saviem pēctečiem; tie — nākamajiem, un tā uz priekšu. Vēlāk, protams, visas šīs tradīcijas tika iekļautas Baznīcas Tēvu darbos un pāvestu un Vispasaules Koncilu definējumos. Tādējādi mūsu laikos nav nevienas svarīgas kristīgās tradīcijas, kas, vairāk vai mazāk izvērstā formā, nebūtu ietverta Svēto Tēvu darbos, dievkalpojumu grāmatās vai kanonos.

Lai izzinātu ticības patiesības, nepietiek vienīgi ar Sv. Rakstiem. Tie paši par sevi nevar tikt uzskatīti par autentiskiem un Dieva iedvesmotiem, ja tos kā tādus nav noteikusi (definējusi) Baznīcas tradīcija. Un kas, ja ne Baznīca, mūs pārliecina par Bībeles svētumu, par visu tās daļu nekļūdīgumu? Kas izskaidros daudzās neskaidrās Sv. Rakstu vietas, kas atklās patieso svēto tekstu nozīmi un saskaņos šķietamās pretrunas? Daudzas Atklāsmes patiesības, kas skar ticību un tikumību, nemaz nav atrodamas Sv. Rakstos, bet ir nonākušas līdz mums no apustuļiem caur nepārtraukto Baznīcas tradīciju; kā piemēram, patiesība, ka tiek pieņemti tikai četri evaņģēliji. Un arī paši Svētie Raksti mums apliecina, ka daudzas ticības patiesības Baznīcā ir saglabājušās tikai pateicoties Tradīcijai; to var redzēt, piemēram, Apustuļu Darbos, kur teikts, ka Jēzus Kristus četrdesmit dienas parādījās apustuļiem un runāja ar viņiem par Dieva valstību; tātad Jēzus Kristus pēc savas augšāmcelšanās atklāja apustuļiem daudzas patiesības, kas attiecas uz Sv. Baznīcas izveidi uz zemes, gan arī stāstīja tiem par līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai sasniegtu Debesu valstību. Apustulis Pāvils piekodināja tesaloniķiešiem uzticīgi glabāt mutiskās tradīcijas: „Tāpēc, brāļi, stāviet droši un pastāviet mācībā, kuru jūs mācījāties vai nu no mūsu runām, vai rakstiem.” (II Tes 2:15.). Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis raksta: „Kad ieradīšos, noteikšu pārējo” (XI; 34); tas liecina, ka apustulis Pāvils, bez mācībām, kas tika pierakstītas vēstulēs, sniedza arī citas pamācības kas saglabājās Baznīcā pateicoties mutiskajai tradīcijai.
Tātad, kristietim katolim ir pienākums ticēt, ne tikai tam, ko Dievs ir atklājis caur Svētajiem Rakstiem, bet arī tam, ko Svētā Baznīca glabā Tradīcijā un smeļas no tās. Tradīcija arī ir Dieva vārds, ar vienīgo atšķirību, ka tā nebija sākotnēji rakstīta; bet Dieva vārds, rakstīts vai nē, vienmēr ir un paliek Dieva vārds, kuram visiem ir pienākums paklausīt bez ierunām. Paši Svētie Raksti savu  vērtību gūst nevis no tā, ka ir uzrakstīti, bet no tā, ka tos ir iedvesmojis Pats Dievs; līdzīgi arī Baznīcas Tradīcija, kas nāk no Dieva, nezaudē savu nozīmīgumu no tā, ka ne uzreiz tika uzrakstīta.

Šaubu gadījumā par Svēto Rakstu grāmatu un mutisko tradīciju autentiskumu vai jēgu, klājas vērsties pie Baznīca lēmuma, kurai Jēzus Kristus ir apsolījis nesatricināmību un nemaldīgumu. Tās definējumiem mums ir jāpakļaujas kā paša Dieva balsij, jo Pestītājs, sūtīdams apustuļus sludināt Evaņģēliju visai pasaulei, teica: „Un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mat. 23:20.). Apustulis Jānis ir pierakstījis šādus Kristus vārdus: „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu ... Viņš paliks pie jums un jūsos mājos” (Jņ 14:16, 17.). Pēterim tika apsolīts, ka Svēto Baznīcu, kas celta uz viņa, „elles vārti neuzvarēs” (Mat 16:18). Tātad, ja, pēc Pestītāja apsolījuma, elles spēki Baznīcu neuzvarēs, un Jēzus Kristus un Viņa Gars būs kopā ar to līdz laiku beigām, tad Baznīca ir nemaldīga, mazākais, savos obligāto ticības patiesības definējumos un tās Tradīcija ir tikpat svēta kā Svētie Raksti.

Pr. S. Tiškēvičs KATOLISKAIS KATEHISMS Саtéсhisme Саthоliquе