No grāmatas Viktors Pentjušs MIC DIEVA BAUŠĻU IZKLĀSTS. MORĀLTEOLOĢIJAS PRIEKŠRAKSTI.
Mariaņu kongregacija 2004
Imprimatur Jānis Kardināls Pujats,Rīgas arhibīskaps metropolīts 2001. gada 19. septembrī

 

No grāmatas Viktors Pentjušs MIC DIEVA BAUŠĻU IZKLĀSTS. MORĀLTEOLOĢIJAS PRIEKŠRAKSTI.
Mariaņu kongregacija 2004
Imprimatur Jānis Kardināls Pujats,Rīgas arhibīskaps metropolīts 2001. gada 19. septembrī

 

Teologālā cerība

I JAUTĀJUMS — PAR TEOLOGĀLĀS CERĪBAS DABU

I.II.1.1. Definīcijas

1. Cerību kā tikumu var definēt šādi: cerība ir pārdabisks ieliets tikums, kas cilvēkam piešķir spēju gaidīt Dieva apsolījumu - mūžīgo svētlaimi un droši paļauties uz līdzekļiem, kurus Dievs piešķir mūžīgās svētlaimes iegūšanai.

Teologālā cerība kā akts tiek definēta šādi: cerība ir Dieva apsolītās mūžīgās svētlaimes droša gaidīšana, kā arī paļāvība uz līdzekļiem, kurus Dievs piešķir svētlaimes sasniegšanai. Vārdam cerība ir vairākas nozīmes: a) labuma gaidīšana nākotnē, b) pati sagaidāmā vērtība, c) gaidāmā labuma pirmcēlonis, d) teologālās cerības tikums un teologālās cerības akts.

2. Cerība ir gribas akts. Tas pastāv paļāvīgā gaidīšanā, ir vienots ar noteiktu drošību, ka cerētais labums tiks sasniegts.

Cerības aktā ietilpst citi akti. Cerība ietilpina sevī (kā izrietošu no cerības): a) mīlestību uz Dievu — Dievu mēs uztveram kā labumu un mūsu svētlaimes objektu; b) ilgu aktu — griba tiecas pēc labuma, kas tiks sasniegts tikai nākotnē, c) izpratni, ka nākamais labums ir reāls, jo tam līdzi seko uzticīgais Dieva apsolījums; d) gaidīšanu ar paļāvību — nāks laiks, kad gaidīto iegūsim; e) stipru un drošu gaidīšanu, jo Dievs ir spējīgs apsolīto dot un Viņš mūs nepievils.

I.II.1.2. Cerība ir vienota ar bailēm

Cerība ir stipra un droša, tā izslēdz jebkuru svārstīšanos, un tomēr tā ir vienota ar bailēm. Cerības drošība attiecas uz apsolījumu, bet bailes ir par iegūšanu. Stipruma un drošības pamats ir Dievs, Dieva apsolījums.

Bailes, kas seko līdzi cerībai, rodas no paša cilvēka puses, jo viņš zina savu vājumu. Tās nedrīkst pārvērsties par pārgalvīgu drošību, tāpat tās nedrīkst būt mazdūšīga baiļošanās.

I.II.1.3. Cerības objekts

a) Cerības materiālo objektu veido visi Dieva apsolītie labumi. Primārais apsolītais labums ir pats Dievs, jo Viņš ir visaugstākais labums un mūsu objektīvā svētlaime. Sekundārais apsolītais labums ir tas, ko veido visi Dieva paredzētie līdzekļi: nepieciešamie un derīgie svētlaimes sasniegšanas līdzekļi, proti, ielietie tikumi, palīga žēlastības, grēku piedošana, garīgie un laicīgie labumi, Dieva speciālā gādība, kas novērš no mums ļauno, bet gādā par labo.

b) Cerības formālais objekts ir Dieva uzticība, kurš apsolīto spēj izpildīt, jo ir visvarens; kurš apsolīto grib dot, jo Dievs ir pati labestība.

Kā ticības pamatā ir Dieva atklāsme, tā cerības pamatā ir Dieva apsolījums.

II jautājums — Par cerības nepieciešamību

I.II.2.1. 1. Aktuālā cerība (kā akts) pieaugušajiem ir vajadzīga kā nepieciešamais līdzeklis: tiem, kuri vēl nav ieguvuši attaisnošanu — tās iegūšanai; attaisnotiem — izpestīšanai.

2. Aktuālā cerība (kā akts) pieaugušajiem ir nepieciešama, pamatojoties uz dievišķo pavēli (bausli). Aktuālā cerība ir pavēlēta ar Dieva likumu (gan dabisko, gan pozitīvo).

I.II.2.2. Kad saista cerības bauslis?

1. Cerības bauslis saista:

a) kad ir sasniegti prāta lietošanas gadi, kad cilvēks uzsāk garīgo dzīvi, sāk saprast, kas ir pēdējais mērķis, kas ir Dievs un mūžīgā svētlaime; kad tiek izskaidroti līdzekļi un mērķi; kad Dieva atklātās patiesības top pazīstamas.

Mūsu pienākums taču ir tūlīt cerēt uz Dievu, tiklīdz mēs iegūstam atziņu par Dievu un par mūžīgās svētlaimes dzīvi, kas mums ir apsolīta. Jau ar pirmajiem prāta lietošanas gadiem ir jātiecas pēc sava pēdējā mērķa;

b) daudzkārt dzīves laikā, lai saglabātu svētdarošās žēlastības stāvokli. Konkrētus laikus, kad ir jāuzmudina cerības akts, nevar noteikt. Cerības akti jāuzmudina bieži. Tie ir ļoti nepieciešami kristīgai dzīvei. Tiekšanās pēc mūžīgās svētlaimes dod spēkus baušļu pildīšanai. Cerība liek arī bieži lūgties.

Lai gandarītu pienākumam bieži uzmudināt cerības aktus, ir pietiekama virtuāla cerība, kura nesagādā sevišķas grūtības. Parastais ticīgais cerību virtuāli uzmudina, kad lūdzas, pieņem sv. Sakramentus, izpilda baušļus, apņemas sargāties no grēkiem, lai nepazaudētu mūžīgo dzīvi;

c) kad uzmācas smags kārdinājums pret cerību, kuru citādi nevar uzvarēt, kā vien uzmudinot cerības aktu. Cerības bauslis pieprasa, lai tiktu atmesti kārdinājumi, kuri rodas pret cerības tikumu. Ja cerības akta uzmudināšana kļūst vienīgais līdzeklis kārdinājuma uzvarēšanai, tad šis līdzeklis obligāti jālieto;

d) kad cilvēks nāvīgi grēko ar bezcerību un tā pazaudē cerības tikumu, tad atgriešanās no bezcerības pie Dieva var notikt ar cerības akta uzmudināšanu.

2. Cerības bauslis saista: a) kārdinājumos pret kādu citu tikumu, ja šo kārdinājumu citādi nevar uzvarēt, kā vien uzmudinot cerības aktu; b) kad ir jāpilda kāds pienākums, kas citādi nav izpildāms, kā vien uzmudinot cerību, kaut arī virtuāli.

I.II.2.3. Par bailēm un cerību, tā kā bailes un cerība ir morāliskās darbības motīvi

Ir autori, kuri izsaka pārmetumus Baznīcai, ka tās morāle esot vai nu baiļu vai arī cerības morāle. Protams, vispilnīgākais morāliskās darbības motīvs ir mīlestība. Taču ļīdzās mīlestībai pilnīgi attaisnoti var pastāvēt arī baiļu un cerības motīvi.

I.II.2.3.1. Bailes: a) ir gribas akts. Bailes ir zināma aizsardzība pret draudošo ļaunumu. Bailes Dieva priekšā panāk to, ka cilvēki izvairās no ļauniem darbiem, par kuriem Dievs ir paredzējis sodu.

Kalpa bailes — raksturīgais šajās bailēs ir šo baiļu objekts, kas ir bailes no Dieva soda par pārkāpumiem. Nosaukums kalpa bailes ir ņemts no tā, ka kalpi izpilda savus pienākumus aiz bailēm, lai nesaņemtu sodu.

Verdziskas kalpa bailes — kad kalps izpilda savus pienākumus vienīgi baiļu dēļ no soda, savā sirdī būdams gatavs izdarīt pārkāpumu, ja vien par to nebūtu soda.

Dēla bailes — ticīgais bīstas no grēka tamdēļ, ka pārkāpums ir Dieva aizvainošana, draudzības ar Dievu zaudēšana.

Bailes Dieva priekšā, kad tikko iesāk kalpot Dievam. Iesācēju bailēs raksturīgākais ir tas, ka iesācēji baidās no grēka divu motīvu dēļ: lai neaizvainotu Dievu un lai nenopelnītu sodu;

b) kalpa bailēs nav nekā grēcīga, nav nekā nemorāliska. Tādas bailes ir atļautas. Ir atļauts kalpot Dievam, baidoties no Dieva soda, ja vien šīs bailes izslēdz gribu grēkot. Verdziskas kalpa bailes iekļauj sevī ļaunumu, jo neizslēdz gribu grēkot.

I.II.2.3.2. Cerība. Vadoties no cerības motīva, var kalpot Dievam un izpildīt baušļus trejādi: a) tā, ka baušļi netiktu pildīti, ja nebūtu apsolīta mūžīgā svētlaime; b) tā, ka baušļus izpilda vienīgi mūžīgās algas dēļ, tomēr par šo nosacījumu īpaši nedomājot; c) tā, ka baušļus pilda gan atalgojuma, gan Dieva dēļ.

Izpildīt baušļus vienīgi mūžīgā atalgojuma dēļ, ar pilnu gatavību tos neizpildīt, ja vien nebūtu atalgojuma, ir grēcīga dvēseles noskaņa. Taču vienkārši pildīt baušļus atalgojuma dēļ — nekādu ļaunumu sevī neietilpina.

Lai gan cerības motīvs ir stādāms zemāk par mīlestības motīvu, tomēr mīlestības motīvs cerību neizslēdz.

Parasti cerība aizved līdz mīlestībai.

III jautājums — Grēki pret cerību

I.II.3.1. Kādi grēki ir pret cerību?

Pret cerību mēdz grēkot ar pavēlētā neizpildīšanu un ar aizlieguma pārkāpšanu. Pret cerību grēko, ja neuzmudina cerības aktus, kad to uzmudināšana ir pavēlēta. Grēki pret cerību ir divējādi:

1. Dieva ienīšana. Šis grēks nozīmē pilnīgu novēršanos no mūžīgās svētlaimes un pilnīgu pievēršanos laicīgām vērtībām.

2. Bezcerība un pārgalvīga cerība. Bezcerība ir neprāts, kas parādās cerības zaudēšanā. Pārgalvīga cerība ir neprāts, kas parādās bezjēdzīgā un nepamatotā cerībā.

Vai ir grēks pret cerību, ja kāds dzīves apnikuma dēļ vēlas nomirt? Šis akts neietilpina sevi novēršanos no Dieva kā no pēdējā mērķa. Tas neizslēdz arī ilgas pēc mūžīgās svētlaimes. Tāpēc šis akts nav grēks pret cerību. Šinī aktā ietilpst vai nu nepakļaušanās Dieva gādībai, vai arī tas vienkārši ir nepacietības akts. Parasti tas ir ikdienišķs grēks. Par nāvīgu grēku tas kļūst, ja šis dzīves apnikums pārvēršas par apzinīgu dumpi pret Dieva providenci. Ja ilgas pēc nāves savieno ar pacietību un pakļaušanos Dieva gribai, tad nepadara nekādu grēku.

Nopietni gribēt, lai nemaz nebūtu dzimis vai arī pārvērstos nebūtībā, ir smags grēks pret cerību. Ja tādu vēlēšanos izsauc lielas sāpes, tad šis apstāklis grēku mīkstina.

I.II.3.2. Dieva ienīšana

Naids pret Dievu ir tāda iekšēja nostāja, kad cilvēks novēršas no Dieva, no sava pēdējā mērķa, un negrib Dievā dibināt savu svētlaimi. Naids pret Dievu ir zīme, ka cilvēks neparastā veidā ir pievērsies laicīgām vērtībām. Naids pret Dievu ir neparasti smags grēks, jo laicīgās vērtības ir nostādītas augstāk par Dievu, turklāt vienlaicīgi šinī grēkā parādās Dieva nievāšana.

Vai ir liels grēks vēlēties mūžīgi palikt virs zemes? Ja šīs ilgas ir vienotas ar tādu dvēseles noskaņu, lai Debesis paliek Dievam, bet sev piešķirtu zemes dzīvi, tad ir smags grēks pret cerību. Cilvēks te pilnīgi novēršas no Dieva un pievēršas radījumiem, dibinot tajos savu laimi. Ja ilgas dzīvot virs zemes izriet no lielas laicīgo lietu mīlestības, no bailēm no nāves, tad tas nav pārāk smags grēks pret cerību, jo tāds dvēseles noskaņojums pats par sevi neizslēdz ilgas pēc mūžīgās svētlaimes. Laulātie, kas līdzīgos vārdos izsaka savas jūtas, vienīgi apliecina mīlestības karstumu.

I.II.3.3. Bezcerība

I.II.3.3.1. Bezcerība ir pilnīga cerības zaudēšana, ka būtu iespējams sasniegt svētlaimi un nepieciešamos līdzekļus uz to. Parastākie cerības zaudēšanas iemesli ir šādi: pārliecība, ka padarītie grēki ir lielāki nekā Dieva žēlastība; ka baušļu ceļš ir pārāk grūts; ka Dievs negrib ne grēkus piedot, ne dot vajadzīgo žēlastību.

No bezcerības ir jāatšķir bailes, kas dažreiz nomoka cilvēku tādēļ, ka nav drošības par izpestīšanu. Ja kāds ir atmetis lūgšanu, tad te jau ir darīšana ar bezcerību, kas ir smags grēks pret cerību.2

I.II.3.3.2. Bezcerības morāliskais ļaunums

Bezcerība tieši nostājas pret Dieva pilnībām — pret Dieva uzticību un labestību. Tāpēc bezcerība ir smags grēks. Bezcerība ir lielāks grēks nekā grēki pret morāliskiem tikumiem, bet mazāks par neticību un naidu pret Dievu.

Bezcerības grēks ir smags savās sekās. Ja tam padodas, tad bieži vien cilvēks pilnīgi apzinīgi krīt jebkurā grēkā, nemaz necenšoties sargāties no grēkiem.

Dažreiz bezcerība ir mazdūšība. Cilvēki, kuri nodevušies nešķīstībai vai arī dzeršanai, domā, ka tie vairs nespēj laboties. Tādi jāmudina uz ciņu ar sevi un uz paļāvību Dieva žēlastībai.

I.II.3.4. Pārgalvīga cerība

I.II.3.4.1. Pārgalvīga cerība ir neapdomīga mūžīgās svētlaimes gaidīšana, citādi, nekā pēc Dieva kārtības paredzams. Pārgalvīgas cerības grēks var notikt piecos veidos:

a) ja kāds cer, ka grēku piedošanu un mūžīgo svētlaimi iegūs ar saviem spēkiem;

b) ja kāds cer, ka grēku piedošanu un mūžīgo svētlaimi iegūs bez labiem darbiem, vienīgi uz Kristus nopelnu pamata, vai arī bez baušļu pildīšanas, vienīgi uz Dieva žēlastības pamata;

c) ja kāds cer, ka Dieva palīdzību iegūs ļauna darba veikšanā, piem., atriebībā, kur pārgalvīga cerība ir vienota ar Dieva zaimošanu;

d) ja kāds cer, ka iegūs neparastas Dieva dāvanas, pretēji Dieva providences noteiktai kārtībai, piem., sasniegs Jaunavas Marijas svētumu;

e) ja kāds, paļaudamies uz Dieva žēlsirdību, apzinīgi krīt grēkos un no tiem nemaz nevairās.

I.II.3.4.2. Vai ir pārgalvība cerībā, ka, grēkojot ar cerību, iegūs piedošanu?

Ja kāds krīt grēkos sava vājuma dēļ, paturēdams cerību, ka iegūs piedošanu, tad te vēl nav pārgalvīgās cerības.

Ja kāds grēko tādēļ, ka ir viegli izsūdzēties, ka ir viegli pateikt vienu vai arī vairākus grēkus, tad te vēl nenotiek pārgalvīgās cerības grēks, jo grēkošanas motīvs nav viegli iegūstama piedošana, bet gan viegla nokļūšana pie grēku sūdzēs.

Ja kāds grēko cerības dēļ, ka iegūs piedošanu, t.i., ilgstoši paliek grēkos, jo Dievs piedod tikpat labi daudzus grēkus kā vienu grēku, tad tas ir pārgalvīgas cerības grēks, jo cerība uz piedošanu te ir grēkošanas motīvs.

I.II.3.4.3. Pārgalvīgās cerības morāliskais ļaunums

1. Pārgalvīgā cerība arvien ir smags, nāvīgs grēks, ja ir vienots ar herēziju vai Dieva zaimošanu. Ja ir tikai ceturtais un piektais veids (cerība uz ārkārtējām Dieva dāvanām, grēkošana cerībā uz Dieva žēlsirdību), tad, ja matērija nav smaga, ir tikai ikdienišķs grēks. Mazs grēks ir paļauties uz Dieva žēlsirdību un grēkot tādā gadījumā, ja pats izdarītais grēks ir tikai ikdienišķs. Tāpat ikdienišķs grēks ir nelielās briesmās bez lūgšanas gaidīt Dieva palīdzību, ko Dievs nav apsolījis.

2. Bezcerība un pārgalvīga cerība ir vienkārša vai arī komplicēta. Ja bezcerība un pārgalvīga cerība nav vienota ar ticību, tad tā ir vienkārša, bet, ja ir vienota ar ticību, tad ir komplicēta. Pēdējā gadījumā nāk klāt grēks pret ticību, t.i., grēks pret cerību, vienots ar herēziju (grēku pret ticību).

Ja kāds zaudē cerību uz Dievu, domādams, ka Dievs viņu nevar izpestīt vai arī negrib to darīt, ka Dieva baušļus vispār nav iespējams izpildīt, tas ir kritis ne tikai bezcerības grēkā, bet arī herēzijā pret ticību.

Cerības tikums netiek zaudēts ar kuru katru nāvīgu grēku, taču tas tiek zaudēts ar nāvīgu grēku tieši pret cerību. Tādi tiešie grēki pret cerību ir: bezcerība, ienaids pret Dievu. Ja tiek zaudēts ticības tikums, tad zūd arī cerības tikums.

  1. Tomēr nedrīkst bezcerības grēku sajaukt ar kādām slimīgām pazīmēm — ar vāju psihisko un nervu sistēmu, ar depresīviem stāvokļiem. Novirzes no normas (garīga sabrukšana, šaubas, apšaubīšana) slimību gadījumos ir akti, par kuriem cilvēkam nav pilnas atbildības. Līdz ar to šādas novirzes nav bezcerības grēks. (Teol. konsult. piez.)

Mīlestības baušļi

I JAUTĀJUMS — DIEVA MĪLESTĪBA

1. nodaļa — Dieva mīlestības daba

I.III.1.1.1. Definīcijas

1. Mīlestību kā tikumu var definēt šādi: mīlestība ir pārdabiskais ielietais tikums, kas liek mīlēt Dievu Viņa paša dēļ vairāk par visu, bet sevi un tuvākos Dieva dēļ.

Mīlestība kā tikums nav Svētais Gars, kas mājo dvēselē, nav arī svētdarītāja žēlastība, kas mīt dvēselē, bet ir pārdabiska dāvana, kas reāli atšķiras no svētdarītājas žēlastības. Šī dāvana mājo gribā. Pateicoties šai dāvanai, cilvēks ir spējīgs uzmudināt mīlestības aktus uz Dievu. Tāpat viņš ir spējīgs mīlēt sevi pašu un tuvākos. Mīlestība kopā ar svētdarītāju žēlastību vienlaicīgi tiek iegūta, vienlaicīgi aug un vienlaicīgi zūd. Pēc nāves, kad zūd ticība un cerība, paliek mīlestība uz mūžiem Debesīs.

2. Mīlestība ir akts, ar kuru mēs Dievu mīlam vairāk par visu Viņa paša dēļ, bet sevi un tuvākos mīlam Dieva dēļ. Tātad objekta ziņā,mīlestības akts ir divkāršs, bet motīvs tam ir viens un tas pats.

Piezīmes.

1. Latiņu vārdam amor ir dažādas nozīmes. Ar to var apzīmēt dabisku un pārdabisku, tīru un kaislīgu, tikumīgu un netikumīgu mīlestību. Turpretī vārds caritas apzīmē vienīgi pārdabisku un teologālu mīlestību. Proti, caritas ir tāda mīlestība, ar kuru Dievs mīl pats sevi un mūs — cilvēkus. Tāpat caritas ir mīlestība, ar kuru mēs mīlam Dievu. Tā var būt kā tikums un arī kā akts.

2. Mīlestības objekts ir Dievs, kā Viņu mums stāda priekšā ticība.

I.III.1.1.2. Iedalījums

1. Amor benevolentia ir mīlestība, ar kuru personu mīlam viņas pašas dēļ, tāpat vēlam labu viņas pašas dēļ, lai tai būtu labi.

2. Amor concupiscentia ir mīlestība, ar kuru personu mīlam mūsu dēļ. Tāpat personai vēlam labu mūsu pašu dēļ, lai no tā būtu mums pašiem labums.

Mīlēt nozīmē vēlēt labumu.

Mīlestības aktā varam saskatīt divus momentus: labumu, ko vēlam, un personu, kurai labumu novēlam. Personu vai lietu varam mīlēt vai nu tādēļ, ka tā pati sevi ir vērtīga, pati par sevi ir mīlama, vai arī tādēļ, ka persona vai lieta sagādā mums kādu labumu.

Ja kādu personu mīlam viņas pašas dēļ, tad ir amor benevolentia. Ja kādu personu mīlam sava labuma dēļ, tad — amor concupiscentia.

Amor benevolentia iedalās: amor complacentia — personu, tikumu, draugu mīlam viņa paša dēļ; amor benevolentia — personai vēlam labumu viņas pašas dēļ, lai tai būtu labi.

Ja Dievu mīlam ar mīlestību, kas saucas amor benevolentia, tad šo mīlestību apzīmējam ar caritas perfecta — pilnīga mīlestība.

Ja Dievu mīlam ar mīlestību, kas saucas amor concupiscentice, tad šo mīlestību apzīmējam ar caritas imperfecta (mazāk pilnīga mīlestība). Amor concupiscentia ir mīlestība, kas raksturīga cerības tikumam.

Mīlestību amor benevolentia sauc arī par amor amicitia, ja draugi viens otram vēl labu. Mīlestības akts (caritas) izsaka to, ka starp Dievu un cilvēkiem pastāv labvēlība un draudzība (actus benevolentia et amicitia). “Jūs esat Mani draugi, ja jūs darīsiet to, ko Es jums pavēlu.

2. Caritas Dei — mīlestība uz Dievu var būt vislielākā divējādi: 1) ja Dievu vērtējuma ziņā stādām augstāk par visu citu, ja Dieva mīlestības dēļ esam gatavi zaudēt visus citus labumus un izturēt visus ļaunumus, ja esam gatavi par katru cenu sargāties no katra nāvīga grēka; 2)jūtu ziņā — ja Dievu mīlam ar lielāku degsmi, pacilātību nekā visu citu.

a) Mīlestībai ir trīs pakāpes:

1) ja Dievu mīlam tā, ka esam gatavi labāk visu zaudēt un visu izciest nekā Dievu apvainot ar kādu nāvīgu grēku;

2) ja Dievu mīlam tā, ka esam gatavi labāk visu zaudēt un visu izciest nekā Dievu apvainot ar kādu ikdienišķu grēku;

3) ja Dievu mīlam tā, ka esam gatavi labāk visu zaudēt un visu izciest nekā nedarīt to, kas Dievam labāk patīk.

Pirmā pakāpe izslēdz katru nāvīgu grēku. Šīs pakāpes mīlestība ir pietiekama pestīšanas sasniegšanai un mīlestības baušļu izpildīšanai.

b) Ticīgiem, kuri baiļojas, vai viņi Dievu mīl vairāk par visu, jo tiem šķiet, ka tēvu, draugu, līgavu tie mīl vairāk nekā Dievu, ir jāzina, ka ir nepieciešams, lai mīlestība uz Dievu būtu lielāka par visu vērtējuma ziņā, bet ne jūtu ziņā. Pietiek, ka viņi mīl Dievu tā, ka ir gatavi visu zaudēt un visu paciest, lai tikai Dievu neapvainotu ar nāvīgu grēku. Ja viņi uz to ir gatavi, tad viņu baiļošanās par nepietiekamu Dieva mīlestību ir lieka. Bet, ja tādas gatavības trūkst, tad viņu mīlestība uz Dievu vērtējuma ziņā nav vislielākā.

3. Mīlestību vēl iedala: a) caritas affectiva — Dievu un tuvākus mīlam iekšēji, b) caritas effectiva — praktiskā mīlestība, kad izpildām baušļus, vairāmies no grēkiem.

I.III.1.1.3. Dieva mīlestības objekts

1. Primārais materiālais Dieva mīlestības objekts ir pats Dievs. Sekundārais — augstāki radījumi, kuri ir spējīgi iegūt Dieva žēlastību un piedalīties svētlaimīgajā Dieva godībā. Tātad, tas pats ielietais mīlestības tikums, kas liek mīlēt Dievu Viņa paša dēļ, sekundāri liek mīlēt arī sevi pašu un tuvākos Dieva dēļ.

2. Formālais objekts vai pamudinājums, kura dēļ mīlam kā primāro, tā sekundāro objektu, ir pats Dievs, visaugstākais Viņa labums. Dieva labums ir bezgalīgs. Katra Dieva pilnība — gan absolūta, gan relatīva — ir pats Dievs un izsaka Viņa bezgalīgo labumu un pilnību.

a) Formālais teologālās mīlestības objekts ir Dieva labums. Dieva labums aptver gan pašu Dievu, gan visus Viņa atribūtus, pilnības.

b) Tā kā pilnīgas mīlestības akts (actus caritatis perfecta) ir nepieciešams visiem ticīgiem kā absolūti nepieciešamais līdzeklis pestīšanai, tad tam jābūt vieglam un pieejamam.

Katram visvieglāk uztverams ir Dieva labuma atribūts. Dieva labums cilvēkiem Dievu parāda kā Tēvu, Atpestītāju, Svētdarītāju. Tā Dieva labums visvieglāk spēj mūsos uzmudināt pilnīgu mīlestību uz Dievu.

c) Tā kā Jēzus Kristus ir patiesais Dievs, tad, kurš mīl Jēzu, tas uzmudina Dieva mīlestības aktu. Vislabāk Dieva labums atklājas Jēzus Kristus dzīvē, ciešanās un nāvē.

Visvieglākais veids, kā uzmudināt pilnīgu mīlestību, ir Dieva labuma apdomāšana, kā tas uzskatāmi parādās Kristus dzīvē. Kristus ir mūsu Pestītājs, draugs, ceļa rādītājs, glābējs un mūsu mūžīgā alga svētlaimības valstībā. Līdz ar to Kristus ir mūsu mīlestība.

I.III.1.1.4. Mīlestības prakse

Dieva mīlestība aptver dažādus aktus, tādēļ to var praktizēt dažādos veidos.

a) Complacentia — mīlestības akts, kas liek priecāties par tiem labumiem, kuri pieder mīlētajai personai. Šis mīlestības veids attiecībā uz Dievu parādās, kad mēs priecājamies par visiem Dieva labumiem, par Viņa iekšējām un ārējām pilnībām, par lielajiem Dieva darbiem, par Dieva bezgalīgo gudrību, visvarenību, žēlsirdību, labestību. Ar šo mīlestības veidu Dievs mīl pats sevi. Ar šo mīlestības veidu Dievu Debesīs mīl eņģeļi un svētie.

b) Desiderium — ilgas. Tas ir mīlestības akts, kas liek kādai personai novēlēt labumu, kas tai jau ir, lai tas viņai būtu.

Attiecībā uz Dievu mūsu ilgu mīlestība izpaužas tā: vispirms mēs priecājamies, slavējam un sveicam Dievu līdz ar tiem labumiem, ar visām pilnībām, kas Dievam pieder. Bez tam mēs ilgojamies, lai visur izplatītos Dieva gods, lai tas arvien pieaugtu cilvēku vidū, lai Dievs tiktu arvien labāk un labāk pazīts, arvien vairāk un vairāk mīlēts. Šīs ilgas izpaužas lūgšanās: Gods lai ir Tēvam .., Svētīts lai top Tavs vārds.., lai nāk Tava valstība .., lai notiek Tavs prāts .. . Tie ir mīlestības akti uz Dievu.

c) Dolor et tristitia de peccatis — sāpes un skumjas par grēkiem. Kas novēl Dievam visu labāko, tas skumst par pretējo — tie ir grēki. Grēki pretojas Dieva labumam tieši. Ticīgais, kurš mīl Dievu, nožēlo un skumst ne tikai par saviem personīgajiem grēkiem, bet arī par citu cilvēku grēkiem, jo tie aizvaino Dievu.

d) Amor effectivus — praktiskā mīlestība, kas cenšas visiem spēkiem sagādāt Dievam iespējami lielāku ārējo godu. Tā īpaši izpaužas dedzībā par Dieva godu un dvēseļu pestīšanu.

e) Amor oboedientialis — mīlestība, kas izpaužas paklausībā. Mīlēt Dievu nozīmē izpildīt Viņa gribu, paklausīt, izpildīt baušļus. Kas mīl Dievu, tas cenšas vispilnīgāk izpildīt Dieva baušļus un mudina uz to arī citus. Kristus saka: “Ja jūs Mani mīlat, izpildiet Manus baušļus; “Kam ir Mani baušļi un viņš tos pilda, tas Mani mīl; “Ja kas Mani mīl, tas Manus vārdus pildīs.

I.III.1.1.5. Mīlestības panākumi

1. Pilnīgas mīlestības akts pats par sevi, bez Sakramenta pieņemšanas, tomēr ne bez gribas pieņemt Sakramentu, dāvā svētdarītāju žēlastību. “Tos, kuri Mani mīl, arī Es mīlu; “Kas Mani mīl, to mīlēs Mans Tēvs, un Es mīlēšu viņu un Sevi atklāšu tam; “Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva; “Viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi.

Griba saņemt Sakramentu, kas ir nepieciešamais līdzeklis grēku piedošanai, mīlestības aktā ietilpst apslēpti. Patiesa mīlestība uz Dievu taču nozīmē arī gribu izpildīt visus Dieva piesacījumus.

Mīlestības akts panāk cilvēka attaisnošanu ne kā speciāli iestādīts līdzeklis, bet ar savu pilnīgu gatavību pieņemt žēlastību. Kad šāda gatavība cilvēka dvēselē ir, tad Dievs uz sava apsolījuma pamata nešaubīgi piešķir dvēselei svētdarītāju žēlastību.

2. Tā kā pārdabiskā teologālā mīlestība ir mīlestības akts (actus amoris), ar kuru cilvēks no visas sirds mīl Dievu, tad šis akts satur sevi pilnīgu pakļaušanos un pilnīgu sevis upurēšanu Dievam. Tādā veidā cilvēks sevi un savu dzīvi pakārto Dievam.

2. nodaļa — Dieva mīlestības nepieciešamība

I.III.1.2.1. Par pašu mīlestības nepieciešamību

Mīlestības tikums, kas ir nešķirami saistīts ar svētdarītāju žēlastību, visiem — gan pieaugušajiem, gan bērniem — ir nepieciešams kā absolūti nepieciešamais līdzeklis pestīšanas sasniegšanai. Pie Dieva var nokļūt vienīgi tas, kam ir svētdarītāja žēlastība un Dieva mīlestības tikums. Rodas jautājums, cik liela ir nepieciešamība uzmudināt mīlestības aktu.

1. Mīlestības akts (caritas actualis) Jaunajā Derībā nepieciešams kā absolūti nepieciešamais līdzeklis pestīšanas sasniegšanai, kad nav iespējams pieņemt Sakramentu. Pirmo reizi cilvēks attaisnošanu (tiesības uz Debesu valstību) iegūst Kristības sakramentā. Pazaudēto svētdarītāju žēlastību — attaisnošanu no jauna cilvēks atgūst Grēksūdzes sakramentā.

Tā kā Vecajā Derībā nebija ne Kristības, ne Grēksūdzes sakramenta, tad mīlestības akts bija absolūti nepieciešams kā līdzeklis attaisnošanai. Jaunajā Derībā parastais ceļš uz attaisnošanu ir caur Kristības un Grēksūdzes sakramentu. Ja nav iespējams pieņemt sakramentu, tad vienīgais ceļš uz attaisnošanu (izņemot mocekļa nāvi) Jaunajā Derībā ir pilnīgās mīlestības akts.

2. Mīlestības akts ir nepieciešams, jo tas ir pavēlēts ar bausli, turklāt pavēles devējs ir dievišķā autoritāte. Pastāv speciāls Dieva piesacījums mīlēt Dievu vairāk par visu Viņa paša dēļ. Vērtības ziņā šai mīlestībai jābūt lielākai par visu citu. Nav nepieciešams, lai šī mīlestība būtu vislielākā jūtu ziņā.

a) Kristus ir pavēlējis: “Mīli Kungu savu Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta. Dievs taču ir visu lietu mērķis, pats par sevi mīlestības cienīgs. Tādēļ ir gluži dabiska prasība, lai

augstākie radījumi, kas ir spējīgi mīlēt, mīlētu Dievu Viņa paša dēļ, turklāt vairāk par visu citu. Šis Dieva mīlestības bauslis ir nepieciešams pats par sevi. Pati cilvēka daba ir celta tādos augstumos, ka tā ne ar ko nav piepildāma un apmierināma, kā vien ar paša Dieva iegūšanu mīlestībā.

b) Mīlestības bauslis ir speciāla, no citiem piesacījumiem šķirta pavēle. Tāpēc šis pavēles izpildīšana var notikt tikai ar atsevišķiem mīlestības aktiem. Mīlestības baušļa izpildīšanai ir nepieciešama gan iekšējā, gan ārējā mīlestība — mīlestība sirdi un darbos.

c) Mīlestības baušļa izpildīšanai ir vajadzīga pilnīga mīlestība, kas pēc sava rakstura ir labvēlības mīlestība — kad mīlamo personu mīl viņas pašas dēļ, kad Dievu mīl paša Dieva dēļ. Ir taču pavēlēts mīlēt Dievu no visas sirds, no visa prāta, no visas dvēseles, ar visiem spēkiem. Tā ir vispilnīgākās šķiras mīlestība. Taču pilnīgāka ir Dieva tāda mīlestība, kad mēs Viņu mīlam Viņa paša dēļ, nekā mīlestība, kad Dievu mīlam, lai gūtu no Dieva labumus.

d) Vairāk par visu... tiešām, Dievs jāmīl ar tādu mīlestību, kas atbilst Dieva labumam. Tāda mīlestība ir mīlēt Dievu vairāk par visu. Dievs savā labumā pārspēj visu radīto lietu vērtību, pārspēj bezgalīgā pakāpē.

e) Novērtējuma ziņā vislielākā... Bezgalīgais Dieva labums pieprasa, lai Dievs novērtējuma ziņā būtu pirmajā vietā, pāri visiem radījumiem. Protams, ļoti labi būtu, ja mūsu mīlestība uz Dievu arī izjūtas ziņā pārspētu visu citu. Tomēr to nevar pieprasīt kā bausli, jo ne visiem tas ir pa spēkam.

Tādēļ nav nekāds grēks, ja mīlestība uz draugu, brāli, māsu, līgavu, līgavaini pārspēj Dieva mīlestību jūtu kvēlē. Taču ikvienam jābūt gatavam, ja to pieprasītu Dievs, šķirties pat no brāļa, māsas, drauga, līgavas, līgavaiņa Dieva mīlestības dēļ. Ja šāda gatavība ir, tad tā ir zīme, ka Dievs tiek mīlēts vairāk par visu — Dievs tiek vērtēts visaugstāk.

Būtu grēks, ja kāds Dievu nemīlētu tādā gadījumā, ja nebūtu apsolītas Debesis, ja nedraudētu elles sods. Šādā gadījumā cilvēks atalgojumu stādītu augstāk par Dievu, tāpat vēlēšanās izbēgt no soda būtu novērtēta augstāk par Dievu. Te Dievs būtu nostumts otrā plānā, bet pirmajā vietā liktas savas personīgās intereses.

I.III.1.2.2. Kādos gadījumos saista mīlestības bauslis?

Bauslis mīlēt ietver piesacījumu un aizliegumu. Aizliegumā aptverti grēki: Dieva ienīšana, mīlestība uz radību lielāka par mīlestību uz Dievu.

Pozitīvajā piesacījumā ietilpst Dieva mīlestības akts. Tā kā pozitīvais piesacījums saista tikai noteiktā laikā, rodas jautājums: kad un cik bieži saista piesacījums uzmudināt Dieva mīlestības aktu? Kad šo aktu ir vajadzīgs uzmudināt pašu par sevi? Kad rodas pienākums uzmudināt Dieva mīlestības aktu saistībā ar citu pienākumu izpildīšanu?

I.III.1.2.2.1. Dieva mīlestības bauslis piesaka mīlēt Dievu:

a) kad ir jau sasniegti prāta lietošanas gadi;

b) bieži dzīves laikā uzmudināt Dieva mīlestības aktu;

c) mīlestības akts ir jāuzmudina, kad uzbrūk kārdinājums pret mīlestību; šāds stāvoklis jo sevišķi var rasties nelaimes laikā.

I.III.1.2.2.2. Pienākums uzmudināt mīlestības aktu var rasties noteiktos apstākļos, proti:

a) kad ir nepieciešams žēlastības stāvoklis, bet nav iespējams pieņemt sakramentu;

b) ja cilvēkam uzbrūk kārdinājums pret kādu citu tikumu, kuru nav iespējams uzvarēt bez mīlestības akta uzmudināšanas, tad rodas obligāts pienākums uzmudināt mīlestības aktu.

Dvēseļu ganiem un vecākiem jāiemāca bērni un arī pieaugušie cilvēki uzmudināt pilnīgās mīlestības aktu.

 3. nodaļa — Grēki pret Dieva mīlestību

I.III.1.3.1. Kādi ir grēki pret Dieva mīlestību?

Visi nāvīgie grēki nostājas pret Dieva mīlestību.

Grēki, kuri tieši nostājas pret Dieva mīlestību, tiek izdarīti: 1) ar nolaidību, ja netiek uzmudināts mīlestības akts, kad to pavēl bauslis; 2) ar pārkāpumu, kad tiek izdarīts pārkāpums, kuru mīlestības bauslis aizliedz; 3) ar ienaidu pret Dievu; 4) ar kūtrību.

I.III.1.3.2. Par naidu pret Dievu

Naids pret Dievu ir tāds akts, kad cilvēks novēršas no Dieva kā no ļaunuma.

Grēks notiek šādos gadījumos: a) ja cilvēks vēlas, lai Dieva nebūtu, lai Dievs nebūtu visvarens, viszinīgs, taisnīgs; b) ja cilvēks skumst par Dieva pilnībām vai arī priecājas par Dieva apvainošanu; c) ja par spīti Dievam dara baušļu pārkāpumus vai arī vajā Dieva darbu, lai tas Dievam sagādātu nepatiku.

Tieši tāda ir ļaunā gara noskaņa.

I.III.1.3.3. Šī grēka ļaunums

Ienaids pret Dievu no visiem grēkiem ir vissmagākais. Ja Dieva ienīšanai pievienojas Dieva zaimošana, svētu lietu apgānīšana vai Baznīcas vajāšana, tad, protams, Dieva ienīšana nav vairs viens grēks, bet divkāršojas vai trīskāršojas atkarībā no nodarījuma rakstura.

II jautājums — Mīlestība uz sevi

1. nodaļa — Mīlestības uz sevi daba

I.III.2.1.1. Mīlestība uz sevi pašu var būt:

a) iedzimta tieksme,

b) morālisks akts.

Cilvēkā pastāv dabiska tieksme rūpēties par sevis uzturēšanu, par sevis pilnveidošanu, savu laimi. Cilvēks savā dabā nes tieksmi tiekties pēc tā, kas ir labs, kas viņu var apmierināt. Tiekties pēc sava labuma nozīmē sevi mīlēt. Ja cilvēks grib sasniegt sev labumu ar aktu, kas ir apsvērts un labprātīgs, tad šis akts, kas ir pilnīgi apzinīgs cilvēka akts, ir arī morālisks akts, kurā ietilpst mīlestība uz sevi.

I.III.2.1.1.1. Dabiska mīlestība uz sevi objekta ziņā ir tad, ja cilvēks tiecas vienīgi pēc savas dabiskās pilnības un laimības, turklāt savu dabisko pilnību un laimi iegūst vienīgi ar saviem dabiskajiem spēkiem.

Pārdabiska mīlestība uz sevi ir tad, ja cilvēks tiecas pēc savas pārdabiskās pilnības un laimes, kas pastāv žēlastības dāvanās un mūžīgajā svētlaimē. Turklāt viņš tiecas pēc savas pārdabiskās pilnības un laimes ar žēlastības palīdzību.

I.III.2.1.1.2. Pārdabiska sevis mīlestība var būt:

1) amor spei — mīlestība, kas ir raksturīga cerības tikumam,

2) caritas theologica — mīlestība, kas ir raksturīga pilnīgās mīlestības tikumam.

Mīlestība uz sevi saskan ar cieņu pret sevi. Mēs apzināmies Dieva dotās dabiskās dāvanas, kuras Dievs mums ir piešķīris. Tāpat mēs apzināmies, ka esam Dieva bērni un Dieva valstības mantinieki. Tomēr šī cieņa pret sevi nav pretrunā ar kristīgo pazemību. Kristīgā pazemība liek atzīt patiesību, bet patiesība ir tā, ka mēs visu esam ieguvuši no Dieva. Cieņa pret sevi ir cieņa pret Dieva darbu.

2. nodaļa — Baušļi, kuri pavēl mīlēt sevi pašu

I.III.2.2.1. Par baušļiem, kuri piesaka mīlēt sevi pašu

1. Pastāv Dieva piesacījums mīlēt sevi pašu ar pārdabisku un pilnīgu mīlestību. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Šie vārdi, kas piesaka mīlēt tuvāko, sevis mīlestību uzskata kā pašu par sevi saprotamu.

2. Pamatojoties uz bausli mīlēt sevi pašu, mūsu pienākums ir rūpēties par pārdabiskām vērtībām, par žēlastību un mūžīgo svētlaimi; par dabiskām vērtībām: par dabiskām miesas un gara vērtībām, par iekšējām un ārējām vērtībām. No dabas mums ir tieksme rūpēties par sevis uzturēšanu un pilnveidošanu.

I.III.2.2.1.1. Attiecībā uz pārdabiskām vērtībām, mūsu pienākums ir:

a) pazīt savu pēdējo dzīves mērķi, zināt to, kas jāzina savas pestīšanas sasniegšanai kā absolūti nepieciešamie līdzekļi pestīšanai un kā līdzekļi pestīšanai, kuri mums ir jāzina uz piesacījumu vai baušļu pamata;

b) rūpēties par pārdabisko dzīvi sev, par svētdarītāju žēlastību un par līdzekļiem, kuri ir nepieciešami pārdabiskās dzīves saglabāšanai un attīstībai, par nopelniem, kurus iegūstam ar baušļu izpildīšanu, bez kā nav iespējams sasniegt Dievu.

Pildot bausli mīlēt sevi pašu, mums ir stingrs pienākums izpildīt visu šai bauslī pavēlēto kā smagu pienākumu. Vadoties no baušļa pavēles, pildīt tos labos darbus un tos vingrinājumus tikumos, kuri ir paredzēti nopelnu vairošanai un lielākas goda pakāpes iegūšanai Debesīs, vairs nav stingrs pienākums. Taču mīlestība uz sevi pašu tomēr mūs mudina labprātīgi uzņemties arī tos labos darbus un tos vingrinājumus tikumos, kuri sagādā mums augstāku goda pakāpi Debesīs.

Tātad mūsu pienākums ir: zināt visu, kas ir nepieciešams savas pestīšanas sasniegšanai; dzīvot žēlastības stāvoklī, lai nāves stundā’ nešķirtos no šīs pasaules bez svētdarītājas žēlastības; nevilcināt ilgi savu atgriešanos, jo grēka stāvoklis no jauna vairo grēkus; izpildīt visus tos pienākumus, kuri mums ir smagi saistoši.

I.III.2.2.1.2. Attiecībā uz garīgām vērtībām mūsu pienākums ir: rūpēties par to prāta un gribas pilnību un kultūru, kas ir nepieciešama, lai varētu bez grūtībām sasniegt pēdējo dzīves mērķi un izpildīt sava stāvokļa pienākumus. Kur beidzas pienākumi ar grēka piedraudējumu (smagi saistoši pienākumi), tur sākas padomi (solum consilium).

Katra pienākums ir censties izkopt savas spējas intelektuālā un morāliskā jomā. Ar to cilvēks kļūst noderīgāks pats sev un citiem. Tie, kuriem ir plašāka izglītība reliģijas laukā, ir spējīgāki stāties pretī neticības maldiem.

I.III.2.2.1.3. Attiecībā uz miesu mums ir jālieto ordinārie (parastie) līdzekļi dzīves un veselības saglabāšanai, rūpējoties par uzturu, apģērbu un dzīvokli.

I.III.2.2.1.4. Cilvēka ārējie labumi ir gods un laba slava. Gods ir cilvēka vērtējuma pozitīva izteiksme. Laba slava ir vispārējs publisks pozitīvs novērtējums.

Dabiskais likums liek mums rūpēties par labu slavu un to sargāt, lai tā netiktu zaudēta. Ja tomēr labā slava ir zaudēta, tad jārūpējas par tās atkalatgūšanu.

Bez pamatota iemesla nav atļauts pakļaut sevi neslavai. Pamatots iemesls ir reliģiskas dabas apsvērumi (augšana tikumos).

Ir pienākums rūpēties arī par mantu, lai varētu dzīvot un izpildīt sava stāvokļa pienākumus.

3. nodaļa — Pienākums strādāt

I.III.2.3.1. Jēdzieni

Darbs (labot) plašākā nozīmē ir gan fiziska, gan garīga, gan derīga, gan nederīga nodarbošanās. Darbs šaurākā nozīmē ir garīga vai fiziska darbība, ar ko gūst augļus vai peļņu.

Pastāv vispārējs bauslis visiem cilvēkiem, kas darbu ierindo cilvēka pienākumos. Netieši darbs vairāk vai mazāk kļūst par katra cilvēka pienākumu.

Darbu raksturo:

a) sociālais moments: darbs ir laicīgās labklājības avots, kultūras veicinātājs, dzīves ērtību sagādātājs;

b) morāliskais moments: darbs ir līdzeklis, kas cilvēku norūda un liek dzīvot tikumīgi;

c) pārdabiskais moments: darbs mūs dara līdzīgākus Kristum, kurš sāka strādāt jau no bērnības.

I.III.2.3.2. No kurienes rodas pienākums strādāt?

1. Pamats darba pienākumam ir dažāds:

a) pienākums uzturēt savu dzīvību;

b) pienākums vairīties no bezdarbības. Bezdarbība cilvēkam sagādā briesmas krist dažādos grēkos. Taču līdzeklis izvairīties no bezdarbības ir darbs.

2. Vai pozitīvais dievišķais piesacījums uzliek pienākumu strādāt?

Darbs atbilst cilvēka dabai. Bezdarbība cilvēku pazemo. Taču no Svētajiem Rakstiem nevar pierādīt, ka darbs būtu uzlikts kā sevišķs bauslis ikkatram cilvēkam gluži visos apstākļos.

3. Vai pienākums strādāt izriet no uzdevuma piedalīties vispārējās labklājības celšanā?

Katrs derīgs darbs, arī tas, kas tiek veltīts zinātnei un mākslai, veicina vispārējo labklājību un kultūru. Tādēļ

darbs morāliski tiek ieteikts arī tiem, kuriem ir līdzekļi dzīves iztikai. Lai sabiedriskā dzīve varētu attīstīties, darbs ir nepieciešams. Darbs ir nepieciešams ražošanai, attīstībai, pilnveidošanai. Kādā veidā sabiedrības labā ir jādarbojas katram atsevišķam pilsonim, sabiedrības loceklim — to nosaka civilie likumi.

I.III.2.3.3. Tiesības uz darbu

Kopā ar pienākumu strādāt ir arī tiesības uz darbu. Katram ir tiesības strādāt, par ko neviens nešaubās, taču kā ir ar pienākumu nodrošināt katram darbu — šim jautājumam ir savs īpašs risinājums.

4. nodaļa — Grēki pret pienākumu mīlēt sevi pašu

I.III.2.4. Kādi ir šie grēki?

1. Grēks pret pienākumu mīlēt sevi pašu ir katrs pārkāpums, jo katrs grēks dara cilvēkam zaudējumu. Tas, kurš grēko, ir savas dvēseles ienaidnieks.

2. Pret pienākumu mīlēt sevi pašu īpaši grēko:

a) pakļaujoties egoismam, ja cilvēks savu labumu meklē tādā veidā, ka to stāda augstāk par Dieva godu un sabiedrības labklājību;

b) ar naidu pret sevi pašu (sv. Augustīns saka: ja mīli sevi ļauni, tad sevi nīsti). Naids pret sevi pašu rodas, ja cilvēks nolaidības pēc neizpilda svarīgus pienākumus pret sevi: ja nerūpējas par savu mūžīgo laimi, ja nerūpējas par savu laicīgo labklājību, ja vēl pats sev ļaunu vai dara ļaunu, ja nāves stundā negrib izlīgt ar Dievu, ja ievērojamu laiku paliek grēka stāvoklī.

3. Pārkāpumi pret sevis paša mīlēšanu sakrīt ar grēkiem pret noteiktiem baušļiem.

III jautājums — Tuvāko mīlestība

1. nodaļa — Tuvāko mīlestības daba

I.III.3.1. Jēdzieni

1. Ar vārdu tuvākais tiek apzīmēts katrs ar prātu apdāvināts radījums, proti, katra pēc Dieva attēla un līdzības radīta būtne, kura ir spējīga saņemt Dieva žēlastību un iegūt mūžīgo svētlaimi. Tie ir eņģeļi un svētie Debesīs, dvēseles šķīstītavā un cilvēki — labi un ļauni, draugi un ienaidnieki. Pie tuvākiem nepieder ļaunie gari un pazudinātie ellē.

Vārdu tuvākais romieši attiecināja vienīgi uz līdzpilsoņiem, izraēlieši uz saviem tautiešiem, bet Kristus attiecina uz visiem cilvēkiem, ieskaitot arī ienaidniekus.

2. Tuvāko varam mīlēt ar mīlestību, kas ir teologālais tikums, un ar mīlestību, kas ir morāliskais tikums.

Mīlestība morāliskā tikuma līmenī ir tāda tuvāko mīlestība, kad mīlestības motīvs ir dabiskais godīgums, dabiskā moralitāte. Tā ir mīlestība, kuru kā dabisku vērtību mums stāda priekšā mūsu pašu prāta gaisma.

Teologālā mīlestība ir tā, kad tuvāko mēs mīlam, vadoties no ticības gaismas. Šinī gadījumā tuvāko mēs mīlam Dieva dēļ.

Lai tuvāko mīlētu Dieva dēļ, ir vajadzīgs, lai tuvākais tiktu uztverts ar savu attiecību pret Dievu. Ja tuvāko mīlam Dieva dēļ, tad mēs to uztveram kā Dieva radījumu, kā Dieva attēlu, kā Dieva draugu, kā Kristus brāli, kā atpestītu ar Kristus asinīm, kā Svētā Gara mājokli, kas ir aicināts uz Debesu svētlaimi. Tuvākā attiecība pret Dievu ir tuvākā mīlestības pamats un motīvs. Ar teologālu mīlestību mēs mīlam tuvāko, ja mēs tam vēlam labu, tāpēc ka viņš ir Dieva bērns, Kristus brālis u.c. Pamats, kādēļ mēs mīlam tuvāko, ir Dievs, visaugstākais labums.

2. nodaļa — Bauslis, kas pavēl mīlēt tuvākos

I.III.3.2. Par pašu bausli mīlēt tuvākos

1. Pastāv Dieva dotais bauslis mīlēt tuvākos ar teologālu mīlestību. Dabiskā morāliskā tuvāko mīlestība baušļa izpildīšanai nav pietiekama. Nav pietiekama arī mīlestība, kad mīlam tuvāko, vēlam viņam labu, bet ar nolūku, lai mums pašiem būtu labi.

Vārdi mīlēt kā sevi pašu nenozīmē vienādību, bet tikai zināmu līdzību. Katrs pats sev ir tuvāks nekā citam cilvēkam. Arī citu cilvēku mīlestībā ir zināma gradācija. Vienīgi tas visu tuvāko mīlestībā ir kopējs, ka visus mīlam viena motīva dēļ — Dieva dēļ.

2. Dieva bauslis liek mīlēt tuvāko ar patiesu iekšējas labvēlības mīlestību. Kā mēs paši sev esam labvēlīgi, tā labvēlīgiem mums jābūt arī pret citiem. Bez labvēlības nav mīlestības. Mīlestība pēc savas dabas sākas no iekšējā dvēseles akta, kad citiem vēlam labu. Bez iekšējā akta mīlestība nevar būt patiesa.

Bauslim mīlēt tuvāko ar teologālu mīlestību gandarām, ja lūdzamies par tuvāko, nākam pretī ar dažādām labdarībām, ja vien to darām Dieva dēļ. Bauslim mīlēt tuvāko ar iekšējo aktu gandarām, ja atmetam naida jūtas, ja par visiem lūdzamies, ja esam gatavi izpildīt visus piesacījumus tuvākajam par labu, kad tiešām izpildām tuvākā mīlestības piesacījumus.

3. Dieva bauslis liek mīlēt tuvāko ar praktisku mīlestību, t.i., ar labdarības aktiem, ar žēlsirdības darbiem. “Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Mani bērniņi, nemīlēsim vārdos, ne ar mēli, bet darbos un patiesībā; “Es biju izsalcis, un jūs Mani nepaēdinājāt. Es biju izslāpis, un jūs Man nedevāt dzert.

Ja ir patiesa iekšējā mīlestība, tad tā izpaužas ārējos darbos.

Tuvākā mīlestības bauslis liek, lai cilvēks veicinātu sava tuvākā labumu un aizsargātu viņu no ļauna gan attiecībā uz miesu, gan dvēseli, ja vien viņš samērā viegli var to izdarīt.

4. Tuvākā mīlestība — gan iekšējā, gan ārējā — ir universāla. Tā aptver visus tuvākos. Tā aptver gan atsevišķus cilvēkus, gan cilvēku grupas. Taču nav nepieciešams, lai šī mīlestība aptvertu katru indivīdu atsevišķi kā iekšējās labvēlības ziņā, tā arī ārējās labdarības ziņā. īstenībā tas nekur nav pavēlēts, nevienam to arī nav iespējams izpildīt. Tādēļ pietiek, ja ir vispārējā mīlestība, kas nevienu neizslēdz no labvēlības jūtām un gatava katram sniegt palīdzību pēc savām spējām.

Šai vispārējai mīlestībai noteiktos apstākļos ir jāaptver arī noteiktas konkrētas personas. Tāda vajadzība rodas, ja ir cēlies naids pret kādu noteiktu personu vai arī ja noteikta persona ir nonākusi vislielākā trūkumā, ja palīdzību prasa no atsevišķiem pilsoņiem aktuālās sabiedriskās vajadzībās.

3. nodaļa — Kārtība, kādā jāpalīdz tuvākajam

Ir triju veidu kārtība: starp personām, attiecībā uz labumiem, attiecībā uz vajadzībām.

I.III.3.3.1. Kārtība, kas ir jāievēro starp personām

1. Vienu var mīlēt vairāk par otru trejādi: 1) objektīvi, 2) vērtību ziņā, 3) jūtu ziņā.

Objektīvi vienu mīlam vairāk par otru, ja vienam vēlam lielāku labumu nekā otram.

Vērtības ziņā — ja vienu mīlam vairāk nekā otru, piem., ja esam gatavi labāk zaudēt vienu draudzību nekā otru.

Jūtu ziņā — ja vienu mīlam kvēlāk nekā otru.

2. Katram ir jāmīl Dievs, jāmīl sevi pašu un tuvākos. Mīlestības kārtība pieprasa, lai

a) vispirms, vairāk par visu, tiktu mīlēts Dievs, vismaz vērtējuma ziņā — ar vislielāko mīlestību, jo bezgalīgais Dieva labums savā vērtībā pārspēj visus radījumus;

b) otrā vieta tiek ierādīta mīlestībai uz sevi pašu;

c) trešo vietu ieņem tuvāko mīlestība.

I.III.3.3.2. Kārtība, kas jāievēro labumu mīlēšanā

1. Labumi ir trejādi:

a) garīgie labumi — gan pārdabiskie, gan dabiskie;

b) miesas labumi: dzīvība, veselība (ir visi miesas locekļi, labs vispārējais ķermeņa stāvoklis);

c) ārējie labumi: gods, slava; labumi, kas ir noteiktas personas īpašumā, piem., dažādas materiālās vērtības. Godam un slavai ir morālisks raksturs, tādēļ šīs vērtības ir augstākas par materiālām vērtībām.

2. Ja salīdzinām labumus citu ar citu, tad mīlestības kārtība pieprasa, lai mēs mīlētu vispirms augstākā labuma vērtības. Ir pienākums vairāk mīlēt garīgos labumus nekā miesas labumus. Vairāk jāmīl miesas labumi nekā ārējie. Sabiedriskais labums stāv augstāk par privāto labumu.

Tomēr nedrīkst secināt, ka šis salīdzinājums būtu saprotams tīri matemātiski. Var gadīties, ka zemākas pakāpes labums var pārspēt augstākas pakāpes labumu, piem., morāliskā vērtējumā liels laicīgs labums pārspēj niecīgu miesas labumu. Labāk panest vieglas galvassāpes nekā ciest lielu materiālu zaudējumu.

I.III.3.3.3. Kas jāievēro, šķirojot dažādas nepieciešamības

Vajadzība, kas piemeklē cilvēku, var būt garīga vajadzība vai miesas vajadzība.

1. Garīgā vajadzība:

a) vislielākā garīgā vajadzība ir tad, ja tuvākais nespēj izbēgt no mūžīgās svētlaimes zaudēšanas vai arī spēj izbēgt tikai ar maksimālām pūlēm. Vislielākās garīgās vajadzības stāvoklī atrodas, piem., mirstošs bērns bez kristības, arī mirstošs herētiķis, kas nespēj uzmudināt pilnīgu nožēlu par grēkiem;

b) smaga garīgā vajadzība ir tad, ja tuvākajam draud mūžīgās pazušanas briesmas (kaut arī ne gluži šajā pašā stundā), tomēr viņam ir ļoti grūti izkārtot savu dvēseles stāvokli bez cita palīdzības, piem., katolis grēcinieks, kas tuvu nāvei, bet viņam ir pavisam maza jēga par garīgām lietām. Grūti cerēt, ka viņš varētu pats uzmudināt pilnīgās nožēlas aktu par grēkiem;

c) mērena garīgā vajadzība ir tad, ja tuvākajam draud mūžīgā pazušana, taču viņš bez cita palīdzības bez sevišķām grūtībām var izglābties no šīm briesmām; tādā stāvoklī var būt katolis, kuram ticības patiesības labi pazīstamas, viņš prot uzmudināt pilnīgu nožēlu par grēkiem.

2. Vajadzība attiecībā uz miesu:

a) vislielākā vajadzība miesas ziņā ir tad, ja tuvākajam draud nāve tūlīt vai pēc īsa laika. Nāves iemesls var būt dabisks vai arī radies no cilvēka ļaunas rokas;

b) smaga vajadzība miesas ziņā — tādā stāvoklī atrodas cilvēks, kas cieš lielu, smagu ļaunumu;

c) parastā vajadzība miesas ziņā ir grūtības, kam ir viduvējs raksturs, piem., parastais nabadzīgais cilvēks, kuram ir visādas materiālas grūtības.

3. Cilvēku vajadzību gradācija:

a) vislielākā garīgā vajadzība;

b) smaga garīgā vajadzība;

c) vislielākā vajadzība miesas ziņā;

d) smaga vajadzība miesas ziņā;

e) viduvēja vajadzība — vai nu garīga rakstura, vai arī miesas ziņā.

I.III.3.3.4. Kārtība, kas jāievēro attiecībā uz sevi un tuvākiem.

1. Ja visi pārējie apstākļi ir vienādi, t.i., tās pašas kārtas labumi, tāda pati vajadzība, tad mīlestībai uz sevi ir pirmā vieta. Tas nozīmē, ka vispirms jāgādā par savu garīgo labumu, tikai pēc tam par tādu pašu tuvākā garīgo labumu. Trešajā vietā nostājas paša labumi attiecībā uz miesu, ceturtajā vietā — tādi paši labumi attiecībā uz miesu tuvākā labā, piektajā vietā — savs labums, kas attiecas uz ārējiem labumiem, sestajā vietā — tāda paša veida tuvākā labums.

2. Ja labumu kategorijas nav vienādas, citādas ir mūsu pašu vajadzības, citādas ir tuvākā vajadzības, tad jāievēro regulas.

I.III.3.3.4.1. Speciālās regulas

Attiecībā uz nepieciešamajiem garīgajiem labumiem jāmīl sevi vairāk nekā tuvāko. Pirmām kārtām tas attiecas uz vajadzībām, kas nepieciešamas pestīšanai. Citās garīgās vajadzībās, kuras bez grēka tikpat labi varētu būt izpildītas vai neizpildītas, mīlestība mudina dot priekšroku sev. Taču pilnīgi atļauts šinīs vajadzībās dot priekšroku tuvākajam. Vispirms tāpēc, ka nav stingra pienākuma šīs vajadzības nodrošināt sev, gan arī tāpēc, ka, atsakoties cita labā, šis trūkums tiek kompensēts ar lielāku labumu, proti, tikuma darbu, kas ar šo nolūku tiek veikts.

a) Nav atļauts vēlēties mūžīgās svētlaimes zaudēšanu sev, lai no tā nāktu kaut kāds labums citiem. Ir atļauts vēlēties, lai laiks uz mūžīgās svētlaimes baudīšanu tiktu pagarināts, lai šinī laikā varētu vairāk padarīt Dieva goda labā un tuvāko dvēseļu pestīšanas labā. Nav atļauts darīt pat kādu ikdienišķu grēku, lai ar to pakalpotu tuvākajam garīgā vai miesas labuma ziņā, jo Dieva griba stādāma par visu augstāk. Dievs grib, lai cilvēks labāk izvairītos no grēka nekā grēkodams kalpotu cilvēkiem. Kā zinām, nedrīkst darīt neko ļaunu, lai iznāktu kaut kas labs;

b) ir atļauts, rūpējoties par tuvākā garīgo vai arī miesas veselības labumu, pakļaut sevi vājām grēkošanas briesmām, piem., ārsts drīkst lasīt tikumībai bīstamu vielu, lai zinām visu, kas nepieciešams slimnieku ārstēšanai;

c) ir atļauts vēlēties citiem lielākus garīgus labumus nekā sev pašam, piem., drīkst vēlēties, lai citi labāk pazītu Dievu un Viņu vairāk mīlētu nekā es pats;

d) ne tikai ir atļauts, bet ir ļoti ieteicams visus savus gandarīšanas darbus upurēt par dvēselēm šķīstītavā.

I.III.3.3.4.2. Vai ir atļauts pakļaut savu dzīvību briesmām, lai glābtu cita cilvēka dzīvību?

Tuvākā dzīvība jāliek pirmajā vietā, ja ir runa par tāda cilvēka dzīvības glābšanu, kurš ir nepieciešams ticībai vai valstij, vai vismaz šī persona ir ļoti noderīga ticībai vai valstij. Tāpat ir pienākums, pat pakļaujot briesmām savu dzīvību, palīdzēt nelaimē, kas skārusi veselu cilvēku kopu.

Ir atļauts likt pirmajā vietā cita cilvēka dzīvību, lai izglābtu vienāda vai pat zemāka stāvokļa cilvēku, sevišķi, ja tas notiek tikuma vārdā. Tā, piem., nepieciešams pat ar savu ķermeni aizsargāt valdnieku, kad tam draud uzbrukums. Ir jāziedo sevi ienaidniekiem, ja tas nepieciešams tēvijas glābšanai. Ir teicami kalpot ar mēri saslimušajiem, lai tos glābtu. Tāpat ir teicami glābt slīkstošo. Te netiek salīdzināta paša dzīvība ar cita cilvēka dzīvību. No vienas puses, tā ir cilvēka tikumiskā varonība un, no otras puses, — cilvēka dzīvība. Svētie Raksti slavē Tobiju, kas, pakļaujot savu dzīvību briesmām, apbedīja mirušos.

I.III.3.3.4.3. Cilvēkam ir pienākums vairāk mīlēt tuvāko nekā sevi pašu attiecībā uz garīgiem labumiem vai arī uz ārējiem labumiem. Tātad dažreiz jāpalīdz tuvākajam, lai gan pašam jācieš zināms zaudējums vai grūtības. Šinī ziņā ir jāievēro šādi noteikumi:

a) tuvākajam, kam ir vislielākā garīgā vajadzība, ir jāpalīdz, kaut arī tas būtu saistīts ar briesmām savai dzīvībai. Brāļu labā atdot savu dzīvību. Laicīgās dzīves zaudēšana, salīdzinot ar tuvākā mūžīgo laimi, ir samērā niecīgs upuris. Lai tiešām būtu pienākums ziedot savu dzīvību par tuvāko, ir jābūt vislielākajai un neatliekamai vajadzībai.

Turklāt jāizpildās šādiem nosacījumiem:

1) jābūt drošai cerībai palīdzēt,

2) nav neviena cita, kas varētu un gribētu palīdzēt,

3) lai no tā nerastos vēl lielāks ļaunums, piem., ja viena cilvēka nāve, kurš palīdz, nostādītu daudzus bezpalīdzības draudos;

b) tuvākajam, kas ir nokļuvis smagas garīgās vajadzības stāvoklī, nav pienākums sniegt palīdzību, riskējot ar savu dzīvību vai arī ciešot smagu laicīgu zaudējumu. Ir pienākums sniegt palīdzību, riskējot tikai ar vieglu zaudējumu vai neērtībām.

Nav paredzēts sniegt palīdzību tuvākajam smagas vajadzības stāvoklī, ja tuvākais pats sev ir spējīgs palīdzēt. Taču tikumiskā varonība to liek darīt. Pamats ir skaidrs — tuvākā pestīšana ir kaut kas vairāk kā sava personīgā dzīvība.

Tuvākajam, kas nokļuvis vieglas garīgās vajadzības stāvoklī, ir jāpalīdz, ja palīdzība ir iespējama bez laicīga zaudējuma vai ar vieglu zaudējumu.

I.III.3.3.4.4. Cilvēkam ir pienākums vairāk mīlēt tuvāko attiecībā uz viņa miesas vajadzībām nekā sevi pašu attiecībā uz ārējiem labumiem.

Šajā ziņā pastāv noteikumi:

a) tuvākajam, kas ir nonācis vislielākā vajadzībā attiecībā uz miesu, ir jāpalīdz, uzņemoties pat lielu smagumu vai grūtības uz sevi, taču nav pienākuma riskēt ar dzīvību. Ja rūpes par miesu uzliktas kā amata pienākums (ārsts), tad jāpalīdz, riskējot pat ar savu dzīvību;

b) tuvākajam, kas ir nonācis smagā laicīgās vajadzības stāvoklī, ir jāpalīdz, ziedojot viņa labā vieglas neērtības;

c) tuvākajam, kas ir nonācis parastās laicīgās vajadzības stāvoklī, ir jāpalīdz, ja tas ir viegli izdarāms. Tuvākais pats viegli var tikt galā, tāpēc palīdzēšanas pienākums neuzliek lielas grūtības.

Ir pienākums vairāk mīlēt sabiedrību nekā sevi pašu attiecībā uz miesas un laicīgām vērtībām.

I.III.3.3.5. Kārtība, kas jāsaglabā starp atsevišķiem cilvēkiem

Daži ir apgalvojuši, ka pret kristīgo pilnību grēko tie, kuri vienu tuvāko mīl vairāk par citu radniecības vai draudzības dēļ. Tomēr šis iebildums ir maldīgs. Pati saprātīgā daba mums liek vairāk mīlēt tos, kuriem ar mums ir ciešākas saites. Žēlastība dabisko kārtību ne- noārda, bet pilnveido. Arī ar pārdabisko mīlestību mēs varam un mums ir pienākums vairāk mīlēt tos, kuri mums ir tuvāki. Arī Kristus sv. Jāni mīlēja vairāk nekā citus mācekļus.

1. Objektīvi mums ir pienākums vairāk mīlēt tos, kuri, salīdzinot ar citiem, ir labāki. Mīlestība katram novēl tos dabiskos un pārdabiskos labumus, kas tiem ir vai arī pienākas. Tātad tie, kuri ir svētāki, jāmīl vairāk nekā citi.

2. Iekšēji un ārēji vienāda stāvokļa gadījumā vairāk jāmīl tie, kuri mums ir tuvāki. Ja viņu vajadzības nav vienādas, tad ir jāpalīdz vispirms tam, kam ir lielāka vajadzība.

Ja brālis atrodas vislielākās garīgās vajadzības stāvoklī, tad vispirms palīdzība jāsniedz brālim un tad svešam cilvēkam, kuram ir tā pati vajadzība. Ja svešais cilvēks atrodas vislielākās garīgās vajadzības stāvoklī, tad vispirms jāpalīdz svešajam un tikai pēc tam savam radiniekam, kuram ir tikai laicīga vajadzība.

3. Vairāk tuviem priekšroka ir dodama tikai tajos labumos, kas atbilst tuvībai. Tātad saistītiem ar garīgās tuvības saitēm priekšroka ir dodama garīgos labumos. Radiniekiem priekšroka dodama attiecībā uz tiem labumiem, kuri derīgi miesai. Tiem, kuri ir vairāk saistīti tikai ar pilsonisko attiecību saitēm, priekšroka ir sociāla rakstura labumos. Vispārēja rakstura labumos priekšroka ir tiem, kuri ar mums saistīti ciešākām saitēm.

4. Starp visām saitēm, kas cilvēkus tuvina, pirmā vieta ierādāma asinsradniecības saitēm, jo pēc dabas šī tuvība ir pamats katra cita veida saitēm. Nākamo vietu ieņem garīgā tuvība, tad morāliskā vai civilā tuvība.

Mēra laikā prāvests tiek aicināts pie diviem mirstošiem, no kuriem viens ir prāvesta tēvs, bet nav draudzes loceklis, bet otrs ir draudzes loceklis. Prāvests atstāj tēvu, ja vien viņš neatrodas vislielākās garīgās vajadzības stāvoklī, un steidzas pie draudzes locekļa, jo garīgās lietās tam ir priekšroka. Ja prāvesta tēvs atrodas vislielākās garīgās vajadzības stāvoklī, tad vispirms ir jāsteidzas pie sava tēva, jo asinsradniecības tuvība ir pārāka par citām.

4. nodaļa — Mīlestība uz ienaidniekiem

I.III.3.4.1. Paskaidrojumi

1. Ar vārdu ienaidnieks tiek apzīmēti tie, kuri mūs nīst, apvaino vai dara netaisnību. Mācība par mīlestību uz ienaidniekiem attiecas arī uz tiem, pret kuriem mums kaut kāda iemesla dēļ ir dabiska nepatika (antipātijas).

Aizvainošana ir rīcība pret cita gribu.

Netaisnība ir cita tiesību aizskaršana. Kad notiek netaisnība, tiek aizskarta ne tikai cita griba, bet arī tiesības. Ja netaisnība ir saistīta ar zaudējuma nodarīšanu citiem, tad tā ir skāde.

Aizvainošana tiek izlīdzināta ar izlīgšanu, samierināšanos. Netaisnībai tiek līdzēts ar gandarījumu. Netaisnības darītājs uzņemas noteiktu smagumu, lai netaisnība tiktu izlīdzināta. Ja ir nodarīta skāde, tad ir jāatlīdzina zaudējums, ir nepieciešama restitūcija.

2. Vispārējās savstarpējās cienās zīmes ir tādas, kuras ir parasts parādīt, lai apliecinātu savstarpējo cieņu.

Īpašās draudzības zīmes ir nozīmīgākas nekā parastās savstarpējās cieņas apliecināšana. Šīs zīmes cilvēki lieto, lai izteiktu īpašu savstarpējo draudzību.

a) Vispārējās savstarpējās cienās zīmes ir: atņemt sveicienu, atbildēt uz jautājumu, atbildēt uz vēstuli, pircējam pārdot pārdošanai izliktās preces, neizslēgt kādu no kopējām lūgšanām, no ziedojumiem, neatteikt parastos pakalpojumus, novērst zaudējumu citam, ja vien tas ir viegli izdarāms. Pie šīm zīmēm vēl pieder: parādīt kopēju uzmanību veselam cilvēku daudzumam (noteiktas vietas nabagiem pasniegt dāvanu).

Īpašas draudzības zīmes ir šādas: uzņemt savās mājās kā viesi, lūgt pie viesību galda, iepriecināt bēdās, apmeklēt slimnieku, draudzīgi uzrunāt, bieži apmainīties vēstulēm, satiekoties pirmajam sveicināt.

b) Šis zīmes nav jāuztver absolūtā nozīmē, bet relatīvi. Vienmēr ir jāņem vērā cilvēka kārta un stāvoklis, noteiktas attiecības, vietējie paradumi, laiks. Citādas ir sevišķās draudzības zīmes kulturāliem cilvēkiem, citādas apvidos ar zemu kultūru, citādas brāļu un māsu starpā, citādas starp tālākiem radiniekiem, citādas tautiešu starpā, citādas starp svešiem cilvēkiem. Šis zīmes var stipri mainīties dažādos laikos un apstākļos.

I.III.3.4.2. Bauslis

1. Pastāv speciāls bauslis: mīlēt ienaidniekus. Kristus saka: “Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa.

Šis bauslis aizliedz nīst ienaidniekus, atriebties un turēt uz tiem dusmas. Bauslis piesaka mīlēt ienaidniekus iekšēji un ārēji. Mums jābūt tā noskaņotiem, ka esam gatavi arī ienaidniekiem vajadzības gadījumā palīdzēt.

2. Mīlestības bauslis pieprasa, lai mēs saviem ienaidniekiem rādītu vispārējās savstarpējās cieņas zīmes. Netiek prasīts, lai ienaidniekiem izrādītu sevišķās draudzības zīmes, izņemot īpašus apstākļus.

Vispārējās savstarpējās cieņas zīmes pienākas visiem cilvēkiem, arī ienaidniekiem. Nerādīt šis zīmes nozīmē cilvēku ienīst, kas ienaidniekus vēl vairāk nostiprinātu viņu ienaidā.

No otras puses, speciālās draudzības zīmes pienākas tikai tuviem draugiem. Tās nepienākas pat parastiem svešiem cilvēkiem. Ja ienaidniekam nerāda speciālās draudzības zīmes, viņš to nevar uzskatīt par ienaidu, bet vienkārši par sevišķās draudzības trūkumu.

3. Pamatota iemesla dēļ ienaidniekam uz zināmu laiku var atteikt arī vispārējās savstarpējās cieņas zīmes. Tomēr šajā gadījumā nedrīkst paturēt pret ienaidnieku naidu. Var gadīties arī gluži pretēji apstākļi, kad rodas pienākums arī ienaidniekam parādīt sevišķās draudzības zīmes.

a) Vispārējās savstarpējās cieņas zīmes uz noteiktu laiku varam nelietot šādos gadījumos:

1) ja ir cerība, ka ienaidniekam šis apstāklis liks labot savu vainu vai arī viņa bezgodība tiks noslāpēta,

2) lai pelnīti sodītu, ja priekšnieku ir aizvainojis padotais,

3) lai izrādītu sašutumu par izdarīto netaisnību.

b) īpašās draudzības zīmes nākas rādīt ienaidniekam šādos gadījumos:

1) ja šo zīmju nerādīšana būtu citiem par ieļaunojumu (mūsu pienākums ir sargāties no visa, kas tuvākam var kaitēt, bet — apstākļos, kad tas ir viegli iespējams),

2) ja draudzības zīmju rādīšana ienaidnieku var pamudināt uz salabšanu (tuvākā mīlestība liek, lai mēs viņu atturētu no grēka, ja vien tas ir viegli iespējams),

3) ja draudzības zīmju noliegšana būtu speciāla ienaida un nelabvēlības zīme, piem., ja ienaidnieks izlīgšanas nolūkā pielieto speciālās draudzības zīmes — sveicinot, uzrunājot, tad neatbildēt būtu speciālā ienaida zīme.

I.III.3.4.3. Atteikt vispārējās savstarpējās cieņas zīmes var būt smags grēks pret mīlestība

a) Grēka smaguma noteikšanai jāņem vērā:

1) vai savstarpējās cieņas zīmju atteikšana notikusi iekšējā naida dēļ,

2) vai atteikšana nav apvainojusi ienaidnieku vai radījusi ieļaunojumu citiem cilvēkiem. Ja nekas tamlīdzīgs nav noticis, tad ir tikai ikdienišķs grēks;

b) lai izzinātu, vai savstarpējās cieņas zīmju nelietošana ir radusies naida dēļ, ir jānoskaidro iemesls, kāpēc šīs zīmes tiek atteiktas. Ja nav bijusi tikai vieglprātība, tad ir pamats domāt, ka īstais iemesls ir naids.

1. Ja cilvēks met līkumu, lai nesastaptu ienaidnieku, arī bez ienaida sirdī jau grēko nāvīgi, ja ienaidnieks ievēro, ka līkuma mešana notiek viņa dēļ.

Nav grēks, ja novirzīšanās pa citu ceļu ir notikusi pavisam cita iemesla dēļ. Ir ikdienišķs grēks, ja novirzīšanās pa citu ceļu ir izvairīšanās no sastapšanās, bet ienaidnieks par to neko nezina.

2. Nepasveicināt nav grēks, ja tas nav noticis naida dēļ. Par nesveicināšanas rašanos no naida norāda: a) agrāk mēdza sveicināties — tagad ne, b) pulciņā ar visiem sveicinās, tikai ar ienaidnieku ne.

3. Var nebūt grēks, ja saimniece, kas kalponi atlaidusi kādas lielas netaisnības dēļ, kādu laiciņu atteic savstarpējās cieņas zīmes, ja tas nenotiek naida dēļ, bet lai atgādinātu pārestību un piespiestu laboties.

4. Ja kāds pārtrauc ar otru visas attiecības, tad:

a) negrēko, ja tas notiek uz īsu laiciņu, lai parādītu sašutumu par ļaunu rīcību, lai parādītu pārkāpuma smagumu, lai brīdinātu un aizrādītu;

b) grēko ikdienišķi, ja nesaskaņa ir radusies divu labi pazīstamu starpā (kopējs darbs, kopēja skola, viena ģimene) un iemesls nav svarīgs, bet parasto savstarpējās cieņas zīmju nelietošana ir notikusi tikai uz īsu laiciņu;

c) ir liels grēks, ja nesaskaņai pievienojas naids, smaga ķilda, citu ieļaunošana.

I.III.3.4.4. Izlīgšana

I.III.3.4.4.1. Ja kāds cilvēks ir piedzīvojis pārestību no sava tuvākā puses, tad šim cilvēkam uz mīlestības baušļa pamata ir pienākums izlīgt ar savu ienaidnieku, ja ienaidnieks piedāvā izlīgšanu. Izlīgšanas piedāvājums prasa, lai tiktu piedots aizvainojums un netaisnība. Ir jāparāda arī ārējās piedošanas zīmes, lai gan tas var nebūt tūlīt pēc nodarītās netaisnības. Nav pienākuma atsvabināt pārestības darītāju no netaisnības izlabošanas un no zaudējuma atlīdzināšanas. Nav pienākuma ar pārestības darītāju noteikti atjaunot agrāko draudzību.

a) Ir pienākums apvainojumu vai netaisnību piedot; tas nozīmē, ka jāatsakās no ienaida un atriebības. Tieši to piesaka dievišķais bauslis. “Ja jūs nepiedosiet cilvēkiem, jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu grēkus.

b) Piedošana ir jāparāda arī ārēji. Ir pienākums savstarpējās cieņas zīmes rādīt arī ienaidniekam. Tam nav jānotiek tūlīt pēc nodarītās netaisnības. Cilvēka dabai nav pa spēkam tūlīt pēc izdarītās pārestības, kad vēl nav norimis uzbudinājums un satraukums, parādīt samierināšanās zīmes. Pietiek, ja tiek apspiestas naida un atriebības jūtas.

Cilvēks, kam ir nodarīta pārestība, nav saistīts ar pienākumu piedāvāt izlīgšanu. Tomēr zināmos apstākļos viņam tas ir jādara:

1) jāpažēlo pārestības darītājs, lai ilgi nepaliktu nāvīgā grēkā,

2) lai nerastos ieļaunojums citiem, jo citi nezina, kāpēc tiek atteiktas savstarpējās cieņas zīmes.

Ja nav ienaida un atriebības jūtu, tad uz īsu laiciņu liegt savstarpējās cieņas zīmes nav pārkāpums, bet, ja saspīlētās attiecības sāk ieilgt, tad pārvēršas par grēku. Ilgāku laiku atteikt savstarpējās cieņas zīmes ir liecība, ka sirdi mājo naids un atriebība.

c) Nav pienākuma dāvināt citiem nodarīto skādi vai atteikties no gandarījuma par netaisnību. Par netaisnību ir tiesības saņemt gandarījumu, bet par skādi — atlīdzinājumu, tikai tas nedrīkst būt vienots ar naida vai atriebības jūtām.

Ja vainīgais labprātīgi nevēlas gandarīt par netaisnību vai negrib atlīdzināt par nodarīto zaudējumu, ir tiesības to pieprasīt tiesas ceļā. Praktiski ir jācenšas izvairīties no jebkuras tiesāšanās.

Zināmos apstākļos ir jāatsakās no prasības pēc gandarījuma, kad vainīgajam ir ļoti lielas grūtības, bet cietējam no tā nav gandrīz nekāda labuma.

d) Kad izlīgums ir noticis, nav nepieciešams atjaunot agrāko īpašo draudzību. Tātad nav nepieciešamas kādas īpašas, speciālas draudzības zīmes. Ir pietiekami tikai ar to mīlestības apliecināšanu, ko prasa dabiskais stāvoklis, ņemot vērā radniecību, kopējo darba vai dzīves vietu, vienādu kārtu vai dzīves, darba stāvokli.

I.III.3.4.4.2. Izlīgšanas veids

Vainīgajam ir pienākums visdrīzākajā laikā meklēt izlīgšanu, ja ne citādi, tad prasot piedošanu. Kas ir pārkāpis mīlestības piesacījumu, tam ir pienākums rūpēties par mīlestības atjaunošanu. Izlīgums ir parastais mīlestības atjaunošanas veids. Kristus ir pavēlējis: “Ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, atstāj savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.

I.III.3.4.4.3. Vai pārestības nodarītajam ir pienākums lūgt piedošanu?

Piedošanas lūgšana ir līdzeklis izlīgšanai. Ja šis līdzeklis ir vienīgais, tad tas ir arī gluži nepieciešams. Šis stāvoklis rodas, ja apvainotais ir tēvs, saimnieks, priekšnieks. Zināmos apstākļos piedošana kļūst nepieciešama, ja to pieprasa priekšnieks vai tiesnesis.

Draugi izlīgumu parasti panāk bez piedošanas lūgšanas, ar citiem līdzekļiem: ar speciālām draudzības zīmēm, ar citu draugu starpniecību, ar savstarpējiem pakalpojumiem.

Ja divi viens otru ir savstarpēji apvainojuši un kļuvuši ienaidnieki, tad kā pirmajam izlīgšana jāpiedāvā tam, kurš otru ir smagāk apvainojis. Ja viens otru ir apvainojuši vienādi, tad pirmajam izlīgšana jāuzsāk tam, kas pirmais uzsāka apvainošanu. Praktiski kā viens, tā otrs ir jāmudina uz izlīgšanu, lai izlīgst savstarpēji vai arī ar citu palīdzību.

5. nodaļa — Tuvākmīlestība darbos

I.III.3.5.1 Žēlsirdība

I.III.3.5.1.1. Žēlsirdības daba

1. Žēlsirdība ir tuvākmīlestības darbs, ko izdara cilvēkam, kurš ir nokļuvis kādā nelaimē. Labdarība tuvākam viņa nelaimē ir žēlsirdības darbs.

2. Žēlsirdība ir morālisks tikums, kas liek līdzjūtības vadītam cilvēkam palīdzēt postā nonākušam tuvākam. Žēlsirdība kā morālisks tikums atšķiras no mīlestības. Mīlestība uzņemas rūpes tuvākā labā, labvēlības vadīta, žēlsirdība palīdz tuvākam līdzjūtības dēļ. Tuvākā posts mudina uz līdzjūtību, bet līdzjūtība — uz palīdzības sniegšanu.

3. Žēlsirdības materiālais objekts ir tuvākā posts, nelaime (slimība, nezināšana, nabadzība, nemorāliska dzīve). Žēlsirdīgais cenšas cita nelaimi novērst.

Žēlsirdības formālais objekts ir morāliskā vērtība, kas tiek iegūta ar līdzjūtības vadīto žēlsirdības darbu.

Piezīme. Žēlsirdības tikumu pilnos apmēros ir mācījusi kristticība. Lai gan dabiskais likums prasa žēlsirdību, tomēr pagānu tautām par to bija ļoti miglains jēdziens, bet praktizēšana bija atstāta novārtā. Tikai Kristus ieviesa citu garu: “Man žēl šo ļaužu; “Nāciet pie Manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti. Es jūs atspirdzināšu.

I.III.3.5.1.2. Žēlsirdības bauslis

a) No vispārējā mīlestības baušļa var secināt, ka katram ir smags pienākums sniegt palīdzību tuvākam, kas nonācis postā, ja vien tas viņam ir iespējams. Kas atsakās palīdzēt, tam nav patiesas tuvākā mīlestības.

Pienākums palīdzēt tuvākajam var rasties uz vispārējā mīlestības baušļa pamata, jo visiem ir tā pati cilvēciskā daba un ir pienākums citam citu atbalstīt, palīdzēt. Ir vēl speciālā mīlestība, ar kuru ir saistīti radinieki. Bez tam vēl ir pienākuma mīlestība — pienākums vienīgi uz mīlestības pamata, un pienākums uz taisnības pamata.

Mīlestības pienākums uz taisnības pamata rodas tad, ja rūpes par citiem ir saistītas ar ieņemamo amatu (dvēseļu gans, ārsts). Kamēr ir ļaudis, kuriem ir pienākums sniegt palīdzību ieņemamā amata dēļ, tikmēr nav pienākuma palīdzēt vienīgi uz mīlestības baušļa pamata. Bet kad trūkst palīdzības sniedzēju, ir jānāk palīgā. Ugunsgrēku dzēš speciāla ugunsdzēsēju komanda, bet, ja tādas nav — palīdz citi cilvēki.

b) Lai gan ir pienākums palīdzēt tuvākiem, kuri ir nokļuvuši trūkumā, postā, nelaimē, tāpat ir pienākums novērst ļaunumu, kas tiem draud, bet uzmeklēt trūkumcietējus un citus nelaimē nonākušus ļaudis ir pienākums tikai tiem, kuri ar to saistīti sakarā ar savu amatu.

I.III.3.5.1.3. Žēlsirdības darbi

Tuvākā posts var attiekties uz miesu vai dvēseli. Tāpēc arī žēlsirdības darbi ir: 1) miesas labā, 2) dvēseles labā.

Žēlsirdības darbi tuvākā miesai:

1) paēdini izsalkušos,

2) padzirdini izslāpušos,

3) apģērb plikos,

4) uzņem svešiniekus savā mājā,

5) apmeklē cietumniekus,

6) apraugi slimniekus,

7) aproc miroņus.

Žēlsirdības darbi tuvākā dvēselei:

1) ved grēciniekus uz laba ceļa,

2) pamāci nemācītos,

3) dod labu padomu šaubīgiem,

4) iepriecini noskumušos,

5) labprāt piedod tiem, kas tevi apkaitinājuši,

6) lūdz Dievu par dzīviem un mirušiem.

I.III.3.5.2. Palīdzība trūkumcietējiem

I.III.3.5.2.1. Jēdziens

Vārdam eleemosyna ir trejāda nozīme: 1) plašākā nozīmē — ikviens žēlsirdības darbs gan miesai, gan dvēselei, 2) šaurākā nozīmē — labdarība miesai, ko saņem trūcīgais citu cilvēku līdzjūtības dēļ, lai atbalstītu viņu posta stāvoklī, 3) visšaurākā nozīmē — materiāla rakstura dāvana, kas tiek pasniegta nabagam aiz līdzjūtības, lai palīdzētu viņam trūkumā.

Nabagdāvanu raksturo šādi elementi:

a) lai nabagdāvana tiktu dota vai dāvināta, t.i., tā pārietu pilnīgi nabaga īpašumā,

b) lai tā tiktu dota īstam nabagam,

c) lai nabagdāvana tiktu dota līdzjūtības dēļ ar nolūku palīdzēt trūkumcietējam laicīgā vai garīgā postā.

I.III.3.5.2.2. Dāvanu došanas piesacījums

Gan dabiskais, gan pozitīvais Dieva likums pavēl dot nabagdāvanas. “Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā. Šī pienākuma neizpildīšana ir nāvīgs grēks.

1. Tiesas dienā Kristus teiks: “Ejiet prom no Manis, jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani nepaēdinājāt. Es biju izslāpis, un jūs Man nedevāt dzert.

2. Lai šis bauslis būtu saistošs, nepieciešami divi nosacījumi: no tuvākā puses patiesa nepieciešamība un no devēja puses — spēja sniegt pabalstu trūkumcietējam, t.i., pārpalikums.

a) Nepieciešamība: 1) trūkums, pie kura cilvēks nav vainojams, piem., nelaime; 2) trūkums, kuru pats labprātīgi uzņemas, jo tikuma dēļ vēlas dzīvot nabadzīgi; 3) cilvēks nevēlas ciest trūkumu, bet nonācis trūkumā savas vainas dēļ, piem., slinko, negrib strādāt, nododas dzeršanai. Dzīvo nabadzībā netikuma dēļ.

Ir jāpalīdz cilvēkam, kas nonācis posta stāvoklī nelaimes vai tikuma dēļ.

b) Kādi līdzekļi nepieciešami dzīvei, un kādus var nosaukt par pārpalikumu? Dzīvei nepieciešamie līdzekļi ir tie, bez kuriem nevar uzturēt ģimeni un sevi, kā arī tie, kuri nepieciešami bērnu uzturam un audzināšanai, kalpones uzturam.

Pārpalikums ir tie līdzekļi, bez kuriem ir iespējams uzturēt sevi un savējos.

c) Nepieciešamie līdzekļi — bez kuriem nevar palikt savā stāvoklī (piem., ārsts bez tiem kļūtu par strādnieku). Līdzekļi, kuri nepieciešami dzīves iekārtošanai atbilstoši stāvoklim. Ja trūkst šo līdzekļu, tad nevar izdzīvot atbilstīgi savam stāvoklim. Pie šiem līdzekļiem ir pieskaitāmi arī tie, kuri nepieciešami pieklājīgai sevis un savējo uzturēšanai, bērnu audzināšanai, dāvanām, viesībām, viesu uzņemšanai. Pārējie līdzekļi vienkāršoti saucas pārpalikums.

I.III.3.5.2.3. Baušļa precīzs formulējums

1. Ja tuvākais ir nokļuvis vislielākajā vajadzībā, tad viņam ir jāpalīdz no līdzekļiem, kas ir nepieciešami pieklājīga dzīves stāvokļa uzturēšanai. Ja reiz tuvākais ir nokļuvis tik lielā postā, tad viņam ir jāpalīdz, kaut arī jāuzņemas smagas neērtības.

a) Kaut arī tuvākais nokļuvis vislielākās vajadzības stāvoklī, nav pienākuma tam sniegt tik lielu palīdzību, ka būtu jāzaudē savs stāvoklis;

b) nav pienākuma gādāt par to, lai saimnieks, kas savā zemē ilgi nedzīvos, tiktu aizvests ārstēšanās nolūkā uz ārzemēm;

c) vislielākajā dzīves vajadzībā tuvākam ir pienākums dot tik daudz, cik pašreiz nepieciešams. Ja tuvākais ir pilnīgs nabags, tad jāziedo par velti. Ja nav nabags, tad jāaizdod līdz laikam, kamēr radīsies iespēja atdot.

2. Ja tuvākais ir nonācis smagā vajadzībā, tad viņam ir jāpalīdz no vienkāršā pārpalikuma. Mīlestība pieprasa, lai mēs palīdzam tuvākam smagā vajadzībā tik daudz, cik tas ir viegli iespējams. Bauslis nepieprasa, lai apdāvinām katru trūkumcietēju. Nav paredzēts, ka vajadzība būtu jāapmierina visā pilnībā, jo ir arī vēl citi cilvēki ar tādiem pašiem pienākumiem. Var gadīties, ka pabalstu gaida arī kāds cits labs mērķis. Ārsti u.c. pilnīgi nabadzīgiem pakalpojumus sniedz par velti.

3. Ja tuvākais ir nonācis parastās vajadzības stāvoklī, tad viņam jāpalīdz no vienkāršā pārpalikuma. Bauslis precīzi nenosaka palīdzību vienam vai daudziem, bet vispār palīdzību nabagiem. Jāņem vērā savas iespējas palīdzēt. Ja viens, otrs, trešais un desmitais kaut ko palīdz, tad tas jau ir krietns ieguldījums.

I.III.3.5.2.4. Cik smags ir pienākums palīdzēt trūkumcietējiem?

a) Neviens nevar apstrīdēt, ka sniegt palīdzību vislielākajā vajadzībā ir smagi saistošs pienākums.

b) Pienākuma smagums tomēr ir atkarīgs no vajadzības smaguma. Ja tuvākais ir nonācis smagā vajadzībā, tad arī palīdzības sniegšanas pienākums ir smags, piem., novērst ugunsgrēku tuvākā mājās, ja vien tas ir viegli iespējams.

c) Vai nabagdāvanas pasniegšana parastā vajadzībā ir smags vai viegls pienākums — par to morālteologi nav vienisprātis. Tā kā nevar pierādīt, ka tas ir smags pienākums, tad jāuzskata, ka ir tikai viegls pienākums. Kur nav smaga vajadzība, tur nav smags pienākums.

Ja kāds nabagdāvanu prasītājs nav nemaz nabags, bet ir krāpnieks, kas izmanto cilvēku žēlsirdību savā labā, tad īstenībā saņemtās dāvanas viņam nepieder.

I.III.3.5.2.5. Rūpes par nabagiem

1. Pasaulē vienmēr ir sastopami bagāti un nabagi cilvēki. “Nabagi vienmēr būs pie jums. Zināmu ieguldījumu te sniedz ziedojumi trūcīgo vajadzībām. Bieži vien nabadzības avots ir cilvēku netikumi, tādēļ rūpēs par trūcīgajiem jāņem vērā arī morāliskais stāvoklis. Ir cilvēki, kuri nokļuvuši nabadzībā bez savas vainas.

2. Pie nabagiem pieder tādi, kuriem nav līdzekļu uzturam un kuri tos nevar iegūt arī ar darbu. Tomēr pie nabagiem jāpieskaita arī tādi, kuri paši vainojami nabadzībā. Pie nabagiem nav jāpieskaita tādi, kuri vienkārši negrib strādāt.

3. Daudzos gadījumos rūpes par nabagiem tiek atstātas pašplūsmai, par tiem visbiežāk rūpējas privāti cilvēki un Baznīca. Tomēr vislabāk šis jautājums ir atrisināms organizēti un plānveidīgi.

4. Visā pasaulē dažādās valstīs nabagu jautājums tiek risināts dažādi. Bieži vien pamatrūpes par nabagiem uzņemas valsts, tomēr atliek ko papildus darīt Baznīcai un privātiem cilvēkiem.

5. Mūsdienās gandrīz visās valstīs nabagu lietu savās rokās ir pārņēmusi valsts. Valsts no pilsoņiem iekasē nodokļus nabagu uzturēšanai, ar ko pilsoņi zināmā mērā gandara pienākumam palīdzēt trūkumcietējiem. Tomēr nevar teikt, ka visos gadījumos ar to šis pienākums pavisam tiek izpildīts.

Reizēm var būt neparedzēti apstākļi, kad ir nepieciešama līdzbrāļu palīdzība.

Katram arvien paliek pienākums palīdzēt cilvēkam, kas ir nokļuvis vislielākajā vai smagā vajadzībā.

I.III.3.5.3. Brāliskais aizrādījums

I.III.3.5.3.1. Jēdzieni

Brāliskais aizrādījums ir tuvākam izteikts pamudinājums, lai panāktu labošanos vai aizkavētu viņa grēku. Aizrādījumu izdara kāds privāts cilvēks. Aizrādījuma motīvs var būt: žēlsirdība (lai tuvākais atbrīvotos no morāliska ļaunuma), mīlestība (lai bezgalīgais Dieva labums netiktu aizvainots). Aizrādījuma mērķis ir tuvākā garīgais labums, viņa labošanās.

a) Aizrādījums parasti tiek izdarīts vārdos. Reizēm noder arī citi veidi: sejas izteiksme, kas rāda neapmierinātību, runas novēršana uz citu tematu, materiālās palīdzības samazināšana.

b) Brāliskais aizrādījums atšķiras no tiesneša brīdinājuma, kas ir oficiāls aizrādījums; atšķiras no tēva vai priekšnieka aizrādījuma. Brālisko aizrādījumu var izdarīt arī jaunāks vecākam. To var darīt arī priekšnieks, bet tad ne jau kā priekšnieks, bet gan kā privāta persona.

I.III.3.5.3.2. Aizrādīšanas pienākums

1. Gan dabiskais, gan pozitīvais Dieva likums uzliek pienākumu izdarīt brālisko aizrādījumu. Dabiskais mīlestības bauslis liek, lai mēs novēršam no tuvākā ļaunumu, kas viņu jau nospiež vai arī apdraud. Pozitīvais bauslis ir izteikts vārdos: “Ja tavs brālis sagrēko pret tevi, ej un aizrādi viņam savā un viņa klātbūtnē vien. Ja viņš tevi paklausīs, būsi savu brāli ieguvis; “Brīdini draugu.. Brīdini tuvāko.

a) Šis pienākums attiecas uz visiem, arī uz padotajiem, ja vien tie to ir spējīgi izdarīt, jo mīlestības bauslis ir universāls. Taču ne visiem ir vienāda veida pienākums. Priekšniekiem tas uzliek lielākas saistības, jo viņiem bez pienākuma, kāds ir visiem, klāt nāk amata pienākums, jo priekšniekam ir jāgādā par savu padoto garīgo labumu. Tādēļ, ja aizrādījumu izdara priekšnieks vai kāds cits ietekmīgāks, tad pārējiem aizrādījuma pienākuma vairs nav. Ja nav neviena, kas dotu aizrādījumu, vadoties no sava amata pienākumiem, tad tas jādara kādam citam, kas vien to ir spējīgs izdarīt.

b) Priekšniekiem (bīskapiem, prāvestiem, vecākiem, saimniekiem, skolotājiem) ir pienākums labot un aizkavēt savu padoto gan publiskos, gan citiem nezināmos grēkus, kaut arī tas sagādā lielas neērtības. Šis pienākums viņiem ir uzlikts mīlestības, taisnības un pietātes dēļ. Uz šā paša pamata priekšniekiem ir pienākums ne tikai aizkavēt padoto grēkus, brīdināt no tiem, bet vajadzības gadījumā padotos arī uzraudzīt.

2. Bauslis izdarīt brālisko aizrādījumu pats par sevi ir smags pienākums. Ja jau tuvākam smagā vajadzībā ir jāpalīdz ar nabagdāvanu, tad vēl jo vairāk ir jāpalīdz smagā garīgā vajadzībā, un to var izdarīt ar brālisko aizrādījumu.

I.III.3.5.3.3. Vajadzīgie nosacījumi

Lai šis bauslis uzliktu smagu pienākumu, jāizpildās četriem nosacījumiem. ’

1) Jābūt smagai matērijai. Katrs tuvākā nāvīgs grēks, kas iznīcina žēlastības dzīvi, ir smaga matērija. Tā rada pamatu brāliskam aizrādījumam. Ja kāds, izsakot aizrādījumu, spēj novērst tuvākā grēku, bet to nedara, tas pats smagi grēko.

2) Jābūt cerībai, ka aizrādījums panāks labošanos. Ja nav šādas cerības, tad atkrīt pienākums aizrādīt. Personas, kurām nav nekāda iespaida uz citiem, ir brīvas no aizrādīšanas pienākuma.

Ja ir šaubas, vai aizrādījums nesis augļus vai būs bez panākumiem, ir jāatturas no aizrādījuma. Ja nepazīst cilvēku, kuram grib aizrādīt, tad labāk ir atturēties. Ja smagais aizrādīšanas pienākums zūd, jo nav cerības uz panākumiem, tad tomēr šis pienākums neizbeidzas pavisam — cik lielā mērā rodas lielāka cerība uz panākumiem, tik lielā mērā arī atjaunojas aizrādīšanas pienākums.

Citādi ir priekšniekiem. Viņiem ir lielāks pienākums aizrādīt, arī tad, ja ir maza cerība uz labošanos. Ja aizrādīšanas atmešana izsauc citu ieļaunojumu, tad ir jāaizrāda arī tādā gadījumā, kad aizrādīšana ir veltīga.

Ja aizrādītājam ir tāda pati vaina kā tam, kam viņš grib aizrādīt, tad aizrādīšanai viņš ir maz derīgs, tomēr tas aizrādīšanu neatceļ, sevišķi, ja viņš ir priekšnieks. Personīgais grēks viņu neatbrīvo no dabiskā likuma pildīšanas, kāds ir brāliskais aizrādījums. Protams, grēcinieka aizrādījums nav tik sekmīgs, tomēr nav pavisam nenozīmīgs. Grēka atgādināšana un nopelšana taču ved uz grēka labošanu.

3) Lai aizrādīšanas izdarīšana nebūtu saistīta ar sevišķi lielām aizrādītāja grūtībām.

Ja kādam ir milzīgi liela kauna pārdzīvojums vai arī pārāk liela mazdūšība, ka tas nespēj atļauties izdarīt aizrādījumu, tad nevar būt nāvīgs grēks par aizrādījuma neizdarīšanu. Citādi ir priekšniekam, kuram ir pienākums darīt aizrādījumu, ņemot vērā savus amata pienākumus.

Ja ir bail, ka aizrādījums var aizvainot, tad no tā ir jāatturas. Bet priekšnieku šis apstāklis no aizrādīšanas pienākuma neatbrīvo.

4) Lai tuvākā garīgais stāvoklis būtu tāds, ka aizrādīšana ir nepieciešama.

Aizrādīšanas nepieciešamību pierāda trīs faktori: 1) ir skaidri zināms, ka tuvākais noteiktu pārkāpumu ir izdarījis vai ir gatavs to darīt, 2) ja aizrādījums ir nepieciešams pārkāpēja labošanai; ja pārkāpējs jau ir labojies vai drīzumā labosies, tad aizrādījums ir lieks; 3) ja nav cita piemērotāka, kas aizrādījumu izdara.

Ja viena no šiem nosacījumiem trūkst, tad aizrādīšanas pienākums kļūst viegls vai pavisam atkrīt.

Ja aizrādītājs ir privāta persona, tad reti piepildās visi noteikumi, lai aizrādīšanas pienākums būtu smags. Privātām personām visbiežāk smags pienākums var būt apstākļos, kad šīs personas ir labi pazīstamas un labi saprotas. Skrupulozie no šī pienākuma ir brīvi, jo nav tam piemēroti.

I.III.3.5.3.4. Kārtība, kas jāievēro, darot aizrādījumu

I.III.3.5.3.4.1. Ja pārkāpums citiem nav zināms, tad, izdarot aizrādījumu, ir jāievēro Kristus pavēlētā kārtība:

a) lai aizrādījums notiktu tikai zem četrām acīm; ja aizrādījums paliek nesekmīgs, tad

b) lai tas notiek kāda cita privāta cilvēka klātbūtnē; ja arī tas nav līdzējis, tad

c) lai tas notiek publiski, lietu darot zināmu priekšniekam, vispirms kā tēvam, bet otrreiz arī kā tiesnesim. Šis bauslis pamatojas mīlestības likumā, kas prasa, lai aizrādīšana notiktu iespējami delikātāk un lai tiktu saudzēta cilvēka slava. Šīs prasības, kas jāievēro pret pārkāpēju, ir stingrs pienākums.

I.III.3.5.3.4.2. Izņēmumi

Dažreiz Kristus paredzētā kārtība ir jāsaīsina un par pārkāpumu nekavējoties jāziņo priekšniekam, tomēr kā tēvam. Ziņošana priekšniekam ir divējāda:

1) evaņģēliska, t.i., tiek ziņots priekšniekam kā tēvam, kas vainīgajam aizrāda kā tēvs, 2) kā tiesnesim, tad viņš lietai pieiet oficiāli, lai novērstu cilvēku ieļaunojumu. Ja ziņojums priekšniekam notiek kā tēvam, tad viņš nedrīkst rīkoties kā tiesnesis.

Gadījumi, kad nepieciešams par pārkāpumu ziņot tieši priekšniekam:

a) ja pārkāpēja labošanās citādi nav panākama; vainīgā labošana ir svarīgāks pienākums nekā viņa slava priekšnieka acis. Ja priekšnieks saņem konfidenciālu ziņojumu, tad viņš nekārto lietu publiski, bet runā tikai ar vainīgo;

b) ja pārkāpums ir vērsts pret kopu vai kādu trešo personu, tad kopas labums ir jāstāda augstāk par cilvēka privāto slavu. Tāpat nevainīga cilvēka labums ir jāstāda augstāk par pārkāpēja slavu;

c) ja pārkāpums ir publisks, tad pārkāpuma darītājs ir pats jau zaudējis savu slavu.

Ja tiešais priekšnieks spēj labot padoto viens pats, tad nav jāziņo augstāk stāvošam.

I.III.3.5.3.4.3. Kas jāzina priekšniekam, kurš saņem ziņojumus par pārkāpējiem,?

1) Vispirms ir jāņem vērā, vai ziņotājam var pilnīgi ticēt. Ir pacietīgi jāuzklausa pats apsūdzētais. Katram ir tiesības aizstāvēties. Jāgādā, lai apsūdzētajam nebūtu zināma persona, kas iesniegusi ziņojumu, izņemot gadījumu, ja pati lieta prasa ziņotāja atklāšanu.

2) Aizrādījumam var pievienot mērenu sodu, kas nepazemo pārkāpēju un neatklāj pārkāpumu.

Ja pārkāpējs atbrīvojams no amata, tad tas jāizdara tā, lai neciestu pārkāpēja gods.

Pārkāpēja vainu drīkst atklāt kādam padomniekam, ja tas ir nepieciešams sekmīgākai pārkāpēja labošanai.

Aizrādījumu var izdarīt divu vai triju liecinieku klātbūtnē, lai aizrādījumam būtu lielāks svars. Var nozīmēt vainīgajam draugu, kas palīdz izsargāties no turpmākiem pārkāpumiem. Draugs var saņemt nepieciešamos norādījumus no priekšnieka. Visai šai gaitai ir jāiekļaujas tēvišķā aizrādījuma robežās.

I.III.3.5.3.5. Pienākums brīdināt tuvāko, kas grēko nevainojamas nezināšanas dēļ

1. Privātam cilvēkam nevar rasties pienākums izdarīt aizrādījumu, neatkarīgi no tā, vai vainīgais grēko pret dabisko vai pret pozitīvo likumu, jo pienākums aizrādīt attiecas vienīgi uz formālo grēku, kas pārkāpējam nes zaudējumu.

2. Turpretī priekšniekam pārkāpēju nevainojamā likumu nezināšanā ir pienākums brīdināt ne tikai par pārkāpumiem pret dabisko vai pozitīvo likumu, bet arī par pārkāpumiem, kuros netiek ievēroti noteikti piesacījumi. Viņam ir pienākums savus padotos pamācīt un dot tiem aizrādījumus.

3. Katram (priekšniekam vai privātam cilvēkam) ir pienākums aizrādīt nezinātājam un viņu pamācīt šādos gadījumos: a) ja viņa materiālais grēks kaitē pašam pārkāpējam (pieradina pie ļauna paraduma), b) ja kaitē citai personai (neatdod svešu lietu), c) ja sagādā citiem ieļaunojumu (piem., priesteris, nekā nezinādams, ienāk sliktas slavas mājā), d) ja Dievam tiek nodarīts negods (piem., cilvēks saka Dievu zaimojošus vārdus, nezinādams to nozīmi). Ja no materiālā grēka rodas ieļaunojums citiem, tad priekšnieka pienākums ir brīdināt arī tad, ja nav cerības uz panākumiem, bet privātiem ir pienākums brīdināt tikai tādā gadījumā, ja cerības uz panākumiem ir.

6. nodaļa — Grēki pret tuvākā mīlestību

I.III.3.6.1. Kādi ir grēki pret tuvākā mīlestību?

Grēki pret tuvākā mīlestību ir:

a) piesacītā neizpildīšana (piem., neizpildīt iekšējās vai ārējās mīlestības bausli, kad tā izpildīšana ir pavēlēta; neiedot nabagdāvanu apstākļos, kad tas stingri pavēlēts; neizdarīt brālisko aizrādījumu apstākļos, kad tas ir stingri pavēlēts);

b) aizlieguma neievērošana. Aizliegumi vai aizliegtās darbības var būt pret iekšējo mīlestību (piem., naids) vai arī pret ārējo mīlestību (piem., ieļaunojums, pavedināšana, sadarbība, līdzdalība).

I.III.3.6.2. Naids

I.III.3.6.2.1. Šā grēka lielums

1. Novēršanās naids, kas skar vienīgi cilvēka īpašību:

a) nav nekāda grēka, ja naids vēršas pret cilvēka ļaunu īpašību;

b) nav nekāda grēka, ja naids vēršas pret kādu cilvēka darbību, kas kaitē pašam vai citiem cilvēkiem. Grēks ir tādā gadījumā, ja naids ir daudz lielāks, nekā cilvēka ļaunā darbība to ir pelnījusi;

c) ir grēks (pie tam nāvīgs), ja tiek nīsta cilvēka laba īpašība (dievbijība, dedzība).

2. Novēršanās naids, kas vēršas tieši pret tuvākā personu. Tas pēc savas dabas ir nāvīgs grēks, jo tieši vēršas pret mīlestības bausli, kas pavēl mīlēt tuvāko. Ja nu pārkāpuma matērija ir gluži niecīga, tad ir tikai ikdienišķs grēks.

Vienkārša nepatika pret personu, ja vien tai nevēlam ļaunu, parasti ir ikdienišķs grēks. Nāvīga grēka apmērus šī nepatika pieņem, ja kādu personu uzskata jau par mīlestības necienīgu.

3. Nelabvēlības naids. Šī veida grēks pēc savas būtības ir tīrs ienaida grēks. Pēc savas šķiras tas ir nāvīgs grēks, jo tas vēršas pret mīlestības bausli, kura neizpildīšana ir nāvīgs grēks. Tuvākā ienīšana Sv. Rakstos tiek kvalificēta par smagu grēku. “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava. Un jūs zināt, ka nevienā slepkavā nav mūžīgās dzīvības, kas paliktu viņā.

Kam sirdī pret tuvāko ir tikai niecīga nepatika un viņš novēl šai personai niecīgu ļaunumu, tas izdara tikai ikdienišķu grēku. Kas tuvākajam apzināti vēl lielu ļaunumu, sirdī paturēdams nelabvēlību, tas grēko nāvīgi (ar nelabvēlības ienaidu). Kas priecājas par sava tuvākā lielu ļaunumu, smagi grēko ar nelabvēlības ienaidu. Tomēr priecāties par cita ļaunumu ne tāpēc, ka tas ir cita ļaunums, bet tāpēc, ka tas pašam vai citiem ir labums, ja citādi tiek saglabāta mīlestības kārtība pret tuvāko, nav grēks.

Piezīme. Ja kāds sevi apsūdz ienaida grēkā, tad tūlīt nav jādomā, ka darīšana ir ar nāvīgu grēku. Ir gadījumi, kad ar vārdu ienaids tiek apzīmēta zināma dabiska nepatika vai antipātijas, kas rodas no raksturu nevienādības. Tāda vienkārša nepatika bez jebkāda apzināta ļaunuma vispār var nebūt grēks. Nepatika var rasties pret sliktu īpašību vai ļaunu rīcību, var rasties vēlēšanās, lai notiktu ļaunums, taču īstais nolūks ir nevis ļaunums, bet kāds labums, kam ir tikai zināma ārēja saistība ar ļaunumu. (Kāda sieva priecājas, ka dzērājs vīrs iekritis netīrā grāvī. Īstenībā viņa priecājas ne par vīra nelaimi, bet par to, ka viņš apsolījās nekad vairs nedzert). Tomēr jāievēro, ka nepatika pret cilvēka ļaunu īpašību, ļaunu rīcību ātri var pārvērsties nepatikā pret pašu personu kā tādu, griba var dot savu piekrišanu, un līdz ar to jau ir dzimis naida grēks, kas ir īsts ļaunums.

I.III.3.6.2.2. Lāsti

Lāsti ir vārdos izteikts ļauna novēlējums. Lāsti ir grēks, kas izpaužas uz ārieni. Lāsti ceļas no ienaida vai dusmām.

1. Lāsti ir grēks, kas pieder pie smago grēku šķiras. Lāsti vēršas pret mīlestības bausli, kura nepildīšana ir smags grēks. Kas citam novēl lielu ļaunumu, sirdī nesot nelabvēlības ienaidu, turklāt nopietni un apzinīgi, tas padara smagu grēku.

2. Ikdienas dzīvē lāsti var nebūt nāvīgs grēks. Tam ir šādi iemesli: a) nereti lieto lāstu vārdus, nepievēršot uzmanību to nozīmei, tikai izrādot tā savas dusmas; b) nav piekrišanas pašam ļaunumam, nav gribas, lai izteiktais ļaunums notiktu. Lāsti tiek izteikti, lai parādītu savu sašutumu vai iedzītu bailes padotiem; c) citam tiek novēlēts niecīgs ļaunums.

3. Lāsti, kas tiek izteikti cilvēkam viņa klātbūtnē, nes sevī vēl cita cilvēka nozākāšanu. Tādi lāsti, kas ir vienoti ar cilvēka nozākāšanu, ir pārkāpums ne tikai pret tuvākā mīlestību, bet aizskar arī tuvākā godu. Šis blakusapstāklis panāk to, ka lāsti, kas būtu tikai ikdienišķs grēks, cilvēka nozākāšanas dēļ kļūst par smagu grēku, piem., padotais ar lāstiem nozākā savu priekšnieku viņa klātbūtnē.

I.III.3.6.3. Ieļaunošana

I.III.3.6.3.1. Definīcija

Sv. Toma definīcija: ieļaunošana ir vārdi vai darbi, kuri nav visai labi un sagādā iemeslu tuvākā garīgam kritienam.

a) Definīcijas vārdi raksturo ieļaunošanu īstenībā un tiešā nozīmē. Vārdu ieļaunošana dažkārt lieto arī plašākā, netiešā nozīmē. Tā ir cilvēku brīnīšanās par neparastu darbību, lai gan ar to neviens netiek mudināts uz grēku;

b) “.. vārdi un darbi jēdziens vārdi un darbi aptver ne tikai ārējo darbību, bet arī labā un pavēlētā neizpildīšanu, kas citiem var būt iemesls grēkam. .. ne visai pareiza rīcība .. — var būt ļauna sevī, var nest kādu ļaunuma izskatu, ļaunuma ēnu. Tā, piem., cilvēks, dabūjis dispensu no atturības piesacījuma, piektdienā ēd gaļu, citiem redzot, nevienam par to nepaskaidrodams. Ja cilvēks dara kādu labu vai indiferentu darbu, kurā nav nekādas ļaunuma ēnas, bet tomēr ar to sagādā citam ieganstu grēkošanai, tad te cita cilvēka grēks nav noticis ieļaunojuma dēļ, bet viņa paša ļaunas dispozīcijas dēļ. Tādu gadījumu, kad nav īsts ieļaunojums, sauc par pasīvo ieļaunojumu.

c) sagādā tuvākam iemeslu, pamudinājumu grēkošanai iemesls grēkošanai tiek sagādāts ar klātbūtni, kas rada ietekmi uz tuvākā gribu, un tā tiek dots impulss tuvākam grēkošanai. Tuvākā grēks pats par sevi ir apzinīgs un savs personīgs grēks, par kuru cilvēks pats nes atbildību. Ieļaunojums ir ārējs faktors, kas citam rada izdevību uz grēku. Tā, piem., kokā nogatavojies un zemē nokritis auglis neliek zaglim to paņemt sev. Ja zaglis to paņem, viņš par savu rīcību ir atbildīgs. Augļa atrašanās zemē pie kājām noder kā iemesls, izdevība to nozagt. Ieļaunojumā raksturīgākais ir tas, ka tas dod zināmu iemeslu un izdevību uz grēkošanu tuvākam, kas pirms tam nemaz nedomāja šo ļaunumu darīt.

d) “.. tuvākā kritienam grēkā. Ieļaunojuma būtība nepieprasa, lai tuvākais grēku katrā ziņā padarītu, pietiek, ka ir pieļauta tāda nepareiza rīcība, kas pamudina citus uz grēku. Grēks, padarīts citu klātbūtnē, ir ieļaunojums, ja citi šī grēka dēļ tiek pamudināti uz grēkošanu. Grēks, padarīts citu klātbūtnē, nav ar ieļaunojuma raksturu, ja grēka liecinieki paši ir tik samaitāti, ka tie grēko bez pamudinājuma no ārienes, vai arī grēka liecinieki ir tik lielā mērā nostiprināti labajā, ka tos ieļaunojošs piemērs neiespaido. Ja kāds ar savu piemēru pamudina citu nedarīt labu darbu, kas nav pavēlēts, nepadara ieļaunošanas grēku. Tā, piem., neskaita lūgšanu pirms maltītes — par lūgšanu pirms maltītes nekur nav teikts, ka to nedarīt būtu grēks.

I.III.3.6.3.2. Ieļaunojuma iedalījums

1. Ieļaunojumu var iedalīt:

1) aktīvais ieļaunojums — darbība, kas tuvākam dod iemeslu uz grēku;

2) pasīvais ieļaunojums— pats grēks, kura veikšanai tiek dota zināma izdevība.

Īstā ieļaunojuma jēdziens īstenībā attiecas vienīgi uz aktīvo ieļaunojumu. Aktīvajam un pasīvajam ieļaunojumam ne vienmēr ir savstarpēja sakarība. Var būt aktīvs ieļaunojums, bet tam neseko pasīvs ieļaunojums. Var būt arī pasīvais ieļaunojums, kam iepriekš nav bijis aktīvais ieļaunojums.

2. Aktīvais ieļaunojums iedalās:

1) tiešais ieļaunojums; 2) netiešais ieļaunojums.

Tiešais ieļaunojums notiek tad, ja tuvākā grēks ir ieļaunojuma tiešais mērķis. Netiešais ieļaunojums — ja ieļaunotājs nevēlas, lai tuvākais darītu grēku, bet tikai pieļauj iespēju, ka grēks tiks padarīts.

Velnišķs ieļaunojums — kad mērķis ir panākt Dieva apvainošanu vai arī cilvēka morālisku kritienu.

Gluži vienkārši tiešais ieļaunojums — kad tuvākā grēks ir gribēts ar kādu citu mērķi: paša ieļaunotāja labums, iegūtā bauda.

3. Pasīvais ieļaunojums ir divējāds: 1) dotais, kas rodas no darbības, kas pēc savas dabas var sagādāt tuvākam iemeslu, pamudinājumu uz grēku; 2) saņemtais, kad grēks rodas no darbības, kas nevar dot pamudinājumu vai iemeslu uz grēku. Grēks notiek vienīgi ieļaunotā ļaunās dispozīcijas dēļ. Ja šāda veida grēks notiek nezināšanas vai naivuma dēļ, tad to sauc par muļķīgu (bērna) ieļaunojumu. Tā, piem., ja kādam grēka iemesls ir pieklājīgi ģērbta sieviete. Ja tāds ieļaunojums bez pamata rodas no tīras ļaunprātības, tad to sauc put farizejisko ieļaunojumu, piem., tēvs lādās un zaimo Dievu, tādēļ ka meita pirms gulētiešanas mazliet palūdzas.

I.III.3.6.3.3. Ieļaunošanas ļaunums

1. Aktīvais ieļaunojums pēc savas šķiras pieder pie smagiem grēkiem pret mīlestības bausli. “Kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic Man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos. Bēdas pasaulei apgrēcības dēļ! Mīlestības bauslis uzliek pienākumu izdarīt brālisku aizrādījumu, lai tuvāko aizkavētu no grēkošanas. Cik svarīgam gan jābūt bauslim, kas pavēl citu neievest grēkā ar savu ļauno piemēru!

a) Ieļaunošanas grēks ir smags vai viegls atkarībā no tā, vai ir dots iemesls uz smagu vai vieglu grēku. Ieļaunošanas grēka smagums tiek noteikts atkarībā no grēka smaguma, uz kādu tuvākais tiek mudināts, bet ne no tā grēka smaguma, ko ieļaunotājs padara. Var notikt tā, ka no kāda nāvīga grēka ir mazs ieļaunojums, bet no ikdienišķa grēka ir liels ieļaunojums, pat no indiferentas darbības var rasties liels, smags ieļaunojums. Tātad var gadīties, ka cilvēks ar nāvīgu grēku ir devis tikai mazu ieļaunojumu, bet ar ikdienišķu grēku vai indiferentu darbību devis lielu ieļaunojumu.

b) Tāpēc vecākiem, priekšniekiem, klēriķiem, priesteriem, garīgo ordeņu brāļiem un māsām ļoti jāsargās no nepareizas rīcības, jo no tā var rasties liels ieļaunojums. Bērni ir paraduši atdarināt vecāku paraugu, padotie — priekšnieku, draudzes locekļi — sava ganītāja paraugu.

c) Ja ir cilvēki, kuriem ir liela nosliece niecīga iemesla dēļ grēkot nāvīgi, tad nevar apgalvot, ka tas, kas pieļāvis tikai niecīgu pārkāpumu, bet otram no tā cēlies liels grēks, būtu padarījis smagu ieļaunošanas grēku. Par savu smago grēku atbild pats grēka darītājs. Tā, piem., bērns nepaklausa mazā lietā, bet tēvs par to lādas un zaimo. Maza meitenes tukšība izraisa zēnā smagu grēku.

2. Tiešais ieļaunojums ir arī speciāls grēks pret to tikumu, pret kuru mudina tuvāko grēkot. Katrs tikums aizliedz mums pašiem grēkot pret tikumu un gribēt, ka citi šo tikumu pārkāpj.

a) Kas ar savu piemēru ir pamudinājis uz zagšanu, ir nogrēkojies pret mīlestību, bet ne pret taisnību, ja vien zagļus nav ietekmējis ar pamudinājumu, padomu vai uzdevumu.

b) Grēku sūdzē nav jānoskaidro grēku šķira, uz kādu ir pamudinājis ar savu piemēru, ja ieļaunojums ir pret pašu mīlestības tikumu. Pietiek, ja pasaka, ka ar savu ļauno piemēru ir bijis citam par ieļaunojuma iemeslu. Ja ieļaunotā persona ir bijusi dēls, tad šis apstāklis ir jāpiemin, jo vecākiem bērns īpaši ir jāaprūpē.

Ja kāds pieļāvis tiešo ieļaunojumu, tad grēku sūdzē tam nepietiek pateikt: citu ieļaunoju, citu pamudināju uz grēku, bet ir jāpasaka arī grēka šķira.

c) Velnišķais grēks ir grēks ar speciālu ļaunumu pret Dieva mīlestību.

I.III.3.6.3.4. Kādos gadījumos drīkst pieļaut pasīvo ieļaunojumu

Aktīvais ieļaunojums ir aizliegts visos gadījumos.

1. Lai gan laba vai indiferenta darbība, kurai nav nekādas ļaunuma ēnas, netiek kvalificēta par dotu ieļaunojumu, tomēr mīlestības dēļ no tās ir jāatturas, ja vien tas bez grūtībām ir iespējams, lai tuvākā grēks tiktu aizkavēts. Bet ja šo labo vai indiferento darbību liek darīt kāds iemesls, kaut arī ne smags, tad, neņemot vērā pasīvo ieļaunojumu, to drīkst atļauties.

a) Vispār ir jācenšas vairīties no ieļaunošanas pat naivuma vai bērnišķības dēļ. Nav jāpievērš uzmanība farizejiskam ieļaunojumam. Taču pavisam bez jebkāda iemesla nevar atļauties darbību, kuras dēļ citi grēko, kaut arī vienīgi sava ļaunuma dēļ. Mīlestība pieprasa, lai bez jebkāda iemesla nedotu tuvākajam pamudinājumu grēkot. Ja ir paredzams, ka ieļaunosies daudzi, tad iemeslam, kura dēļ varētu atļauties pasīvo ieļaunojumu, jābūt daudz lielākam.

b) Ir dažādas iespējas izvairīties no ieļaunojuma: atteikties no darbības, darbību pārcelt uz citu laiku, izdarīt to, citiem neredzot, ja darbībai ir kāda ļaunuma ēna, informēt personu, ka darbība ir atļauta (piem., dota dispensa no gavēņa). Ja paskaidrojums nepalīdz un ieļaunojums pastāv, tas jāuzskata par farizejisko ieļaunojumu.

2. Dažreiz ir atļauta darbība, lai gan no šīs darbības ir paredzams tuvākā grēks. Tas redzams no principa: ja no labas vai indiferentas darbības izriet divējāds iznākums — labs un ļauns, tad pamatotas vajadzības dēļ var atļauties labo vai indiferento darbību.

I.III.3.6.3.5. Regulas, kas nosaka, pie kādiem, noteikumiem atļauts pasīvais ieļaunojums

1. Pavēlētie darbi, kurus pavēl aizliedzošais dabas likums, arī piesakošais dabas likums apstākļos, kuros saista likuma izpildīšana, nekad nedrīkst palikt neizpildīti paredzamā ieļaunojuma dēļ.

Tas nozīmē, ka nevar atteikties no pienākumu pildīšanas, kurus uzliek aizliedzošais dabiskais likums, kā arī piesakošais dabiskais likums apstākļos, kad ir pienācis likuma izpildīšanas laiks. Piem., nedrīkst melot, lai izvairītos no ieļaunojuma. Nedrīkst nepatiesi zvērēt, lai izvairītos no ieļaunojuma. Nevar atteikties no Kristības sakramenta pieņemšanas vecāku dusmu dēļ, t.i., vecāku ieļaunošanās dēļ.

2. Pavēlētie darbi (pienākumi), kurus ir pavēlējis pozitīvais dievišķais likums vai pozitīvais cilvēku likums, var izpalikt nepildīti, lai nerastos ieļaunojums, bet nav pienākuma tos atstāt nepildītus, izņemot vienu otru reizi.

Pamats tam, ka šie darbi var palikt neizpildīti, ir tāds, ka, sastopoties diviem pienākumiem, kurus vienlaicīgi nevar izpildīt, virsroku ņem dabiskais likums izvairīties no ieļaunojuma. Ja ir jāatturas no pozitīvā likuma izpildīšanas, lai neieļaunotu citus, vienu otru reizi tas ir viegli izdarāms, bet ilgstoši to nevar pieprasīt. Piem., sieva var atturēties dažas reizes no obligātās Sv. Mises izklausīšanas, lai vīrs nelādētos un nezaimotu Dievu, bet ilgstoši tā nevar darīt.

3. Nepavēlētie darbi — labie vai indiferentie darbi ir jāizlaiž, lai izvairītos no ieļaunojuma, ja vien tas var notikt bez lielām neērtībām. Piem., ja sieviete zina, ka kādam vīrietim viņa ir smaga kritiena cēlonis, tad viņai ir pienākums vairīties no sastapšanās, ja vien tas ir viegli iespējams. Taču ilgu laiku to darīt ir grūti.

4. Ja no pasīvā ieļaunojuma var izvairīties, zaudējot kādu niecīgu laicīgu labumu, tad tas ir jādara, bet, ja jāzaudē samērā liela vērtība, tad nav pienākuma to darīt. Tā, piem., kāds cilvēks lūdz aizdot. Par viņu ir zināms, ka viņš nekad neatdod. Zināms arī tas, ka, viņa lūgumu noraidot, viņš mēdz neganti lamāties un lādēties. Ja viņš lūdz kaut ko niecīgu, tad, lai nebūtu jādzird viņa lāsti, ir jāgandara viņa lūgumam. Bet, ja viņš lūdz lielu vērtību, tad, neskatoties uz lamāšanos, nav pienākuma gandarīt viņa lūgumam.

I.III.3.6.3.6. Sieviešu greznošanās

a) Sieviešu greznošanās moralitātes noteikšanai ļoti svarīgs apstāklis ir nodoms. Nav nekādu iebildumu, ja sieviete greznojas ar nolūku, lai atbilstu savam stāvoklim, ieņemamam amatam, savas tautas ierašām, lai būtu patīkama vīram, lai nepaliktu vecmeitās, lai notušētu dabiskos defektus.

Ja greznošanās pamudinājums ir vieglprātība un tukšums, tad tas jau ir ikdienišķs grēks. Greznošanās var tikt darīta arī ar nolūku izsaukt vīrietī nešķīstas iekāres, tad tas jau ir smags grēks.

Tātad pat krāsošanās var nebūt grēks, var būt ikdienišķs grēks un var pārvērsties arī par smagu grēku atkarībā no nolūka, kāpēc to dara.

b) Nav nekāds grēks, ja sieviete lieto apģērbus un rotaslietas, kas atbilst stāvoklim, tautas ierašām.

c) Ir aizliegts nepieklājīgs apģērbs, kas lielā mērā atkailina ķermeni.

Kauna jūtas skar pārāk atkailinātas krūtis, pārāk īsas un caurspīdīgas kleitas.

Kādus apģērbus pieskaitīt pie nepieklājīgiem — tas atkarīgs no vietējiem paradumiem. Tāpēc var gadīties, ka viens un tas pats apģērbs vienā vietā skaitās nepieklājīgs, bet citā — pieklājīgs un atļauts. Tomēr ir arī tāda veida tērpi, kas visur tiek uzskatīti par moralitātei neatbilstošiem.

Kristīgām sievietēm ir pienākums ne tikai izvairīties no nepieklājīgiem apģērbiem, bet arī censties pozitīvi darboties, lai nepieklājīga mode tiktu izskausta.

Sieviete, kas bez pamatota iemesla lieto vīrieša apģērbu, un vīrietis, kas lieto sieviešu apģērbu, smagi grēko, ja ar to sagādā sev vai citam briesmas krist smagā grēkā, īpaši gadījumā, ja apģērba mainīšana notiek ar ļaunu nolūku. Turpretī, ja apģērba maiņa notiek pamatota iemesla dēļ (slēpjoties, spēlējot teātri), nav nekāds grēks.

I.III.3.6.3.7. Netikumīgas gleznas un statujas

Netikumīgas vai bezkaunīgas gleznas un tēli var izraisīt cilvēkā nešķistas jūtas. To var panākt tēlotais skats vai arī atkailinātas personas. Pie netikumīgām gleznām pieder tādas, kas attēlo kādu nešķistu darbību, miesas daļas, kas rada nešķistas jūtas. Par nepieklājīgām netiek uzskatītas bērnu gleznas, kaut arī attēloti atkailināti ķermeņi.

Smagu ieļaunošanas grēku dara:

a) kas izgatavo gleznas vai tēlus, kuri mudina uz nešķistām jūtām (izņemot pamatotu iemeslu, piem., anatomijas mācīšanai);

b) kas netikumīgas gleznas vai tēlus rāda publiski mājās vai citur;

c) izliek publiskos laukumos;

d) sevišķi vērtīgi seno laiku mākslas darbi netiek uzskatīti par tādiem, kas varētu vērsties pret tikumību. Tajos tiek apbrīnota māksla un kultūra.

I.III.3.6.4. Pavedināšana

I.III.3.6.4.1. Jēdziens

Pavedināšana ir ārēja darbība, kurā tuvākais tieši tiek provocēts uz grēku. Pavedināšana var notikt: ar vārdiem, rakstiem, mājieniem vai žestiem.

Pavedināšanai un ieļaunošanai kopīgs tas, ka abas šis darbības mudina uz grēku cilvēku, kas pats par sevi nav gatavs darīt grēku. Pavedināšana tomēr atšķiras no ieļaunošanas. Pavedināšana ar pozitīvu darbību citu mudina uz grēku (piem., ieteikums, padoms, pamudinājums, pavēle). Šīs darbības tiešais nolūks ir citu ievest grēkā.

Turpretī ieļaunošana citu vedina uz grēku ar savu piemēru. No pavedināšanas rodas pienākums darīt restitūciju, bet no ieļaunošanas šāds pienākums nerodas.

I.III.3.6.4.2. Pavedināšanas ļaunums

1. Pavedināšana var būt smags vai viegls grēks atkarībā no tā, vai tuvākais tiek provocēts uz lielu vai mazu grēku. Pavedināšanas grēkā ir svarīgs viens apstāklis — vai tuvākais pats par sevi jau ir gatavs uz grēku, vai arī tas sāk grēkot tikai pavedināšanas ietekmē.

Kas citu uzaicina uz smagu zādzību, padara smagu pavedināšanas grēku tādā gadījumā, ja uzaicinātais ir bijis godīgs cilvēks un bez uzaicināšanas zādzībā nebūtu piedalījies. Ja uzaicinātais uz zādzību ir zaglis, kas arī bez uzaicināšanas to labprāt darītu, tad pavedināšana nav pilnā apmērā, zādzības grēks ir kā vienam, tā otram, taču pavedināšanas grēks nesasniedz nāvīga grēka apmērus.

2. Katrā pavedināšanas grēkā ir divkāršs ļaunums: grēks pret mīlestību uz tuvāko un grēks pret to tikumu, kura pārkāpšanai tuvākais tiek provocēts.

a) Nav pietiekami grēksūdzē pateikt: “esmu pavedinājis tuvāko uz grēku, bet jāpievieno arī grēka šķira, piem., “esmu pavedinājis tuvāko uz zādzību.

b) Grēkos pret sirdsšķīstību, kuros pēc lietas dabas ir bijis līdzdalībnieks, ir pietiekami, ja tiek pasacīts pats grēks pret sirdsšķīstību (piem., atļāvos nešķīstas sarunas, esmu grēkojis ar neprecētu, precētu sievieti). Pavisam cita lieta, ja līdzdalībnieks pavedināts ar draudiem, piespiešanu, viltību. Te jau ir atsevišķs grēks pret taisnību.

I.III.3.6.4.3. Vai drīkst no tuvākā lūgt kaut ko tādu, ko viņš bez grēka nespēj sagādāt?

1. Nekādos apstākļos nedrīkst lūgt no cita cilvēka kaut ko tādu, ko viņš bez grēka nespēj sagādāt. (Nedrīkst lūgt no sarga to, ko viņš bez grēka nespēj sagādāt).

2. Ja tiek lūgts kaut kas tāds, ko cits var sagādāt arī bez grēka, tad to var lūgt. Taču, ja ir zināms, ka tuvākais bez grēka lūgto nesagādās, tad var lūgt tikai svarīga iemesla dēļ. Tā, piem., lūgt no augļotāja aizdevumu.

I.III.3.6.4.4. Vai drīkst ieteikt mazāku ļaunumu tam, kas ir gatavs darīt lielāku ļaunumu, ar nolūku, lai tieši pasargātu no lielāka ļaunuma? Tā, piem., ja kāds gatavojas nogalināt cilvēku, ieteikt viņam apmierināties tikai ar pārmācīšanu.

1. Ja tuvāko nevar ietekmēt atteikties no grēka darīšanas, tad jācenšas ieteikt, lai viņš nodomātā ļaunuma vietā dara mazāku ļaunumu. Te ļaunums netiek ieteikts absolūtā nozīmē, bet ir tikai pūles novērst ļaunumu — ja ne visu, tad vismaz daļu no iespējamā ļaunuma.

a) Lai šāds ieteikums būtu atļauts, ir nepieciešami divi noteikumi: 1) visi līdzekļi tuvākā novēršanai no lielāka ļaunuma ir jau izlietoti. Ja ir vēl kāda cita iespēja novērst no lielāka ļaunuma, tad ietekmēšana uz mazāko ļaunumu būtu grēks; 2) ja tuvākais bez kāda ieteikuma ir gatavs šo grēku darīt, jo viņš ir gatavs vēl lielāku darīt. Tas nozīmē, ka mazākais grēks ir tās pašas šķiras grēks, ko gatavojās darīt, tikai ieteiktais ir mazāks par plānoto — lielāko tās pašas šķiras grēku. Tātad cilvēkam, kas gatavojas paņemt svešus 100 latus, drīkst ieteikt ņemt tikai 10 latus.

b) Mazākais ļaunums netiek aprobēts, tas tiek izvēlēts kā neizbēgams lielāka ļaunuma vietā. Tā vismaz tiek panākta ļaunuma samazināšana.

2. Nedrīkst ieteikt tuvākam darīt mazāku ļaunumu, ja tuvākais pats to netaisās darīt. Ieteicējs kļūst par šī ļaunuma cēloni, kas jau ir grēks, kaut arī darīts ar labu nolūku.

3. Apstākļos, kad ir tiesības ieteikt mazāku ļaunumu, tad, lai to realizētu, lielākā vietā drīkst pat ar indiferentu darbību atbalstīt mazākā ļaunuma izdarīšanu, ja tas kalpo novēršanai no lielākā ļaunuma. Piem., ja ļaundaris iesācis akciju, kurā grib nogalināt saimnieku un apzagt māju, tad vajadzētu darīt visu, lai viņš atteiktos no slepkavības, lai paliktu tikai pie zagšanas.

Vai ir tiesības nelikvidēt vai pat tīšuprāt atstāt izdevību citam uz grēku? Ir tiesības tādā gadījumā, ja ir pietiekami svarīgs iemesls. Tā, piem., saimnieks tīšuprāt atstāj kabatā naudu, lai pārbaudītu kalpa godīgumu. Protams, ka saimniekam ir tiesības to darīt, lai gan kalpam ir radusies izdevība uz grēku.

I.III.3.6.5. Ieļaunojuma un pavedināšanas labošana

a) Pastāv pienākums, cik tas ir iespējams, labot ieļaunojumu un pavedināšanu. Ja jau ir mīlestības uzlikts pienākums rūpēties par grēcinieka labošanu, tad jo vairāk ir pienākums to darīt, ja pats uz grēku ir pavedinājis vai arī veicinājis grēkošanu ar ieļaunošanu.

Abos gadījumos vainas labošanai jānotiek, vadoties no mīlestības baušļa: vai bija dots ieļaunojums, vai cilvēks tika pavedināts uz grēku (pavēle, padoms, lūgums). Vainas labošana ir jādara uz taisnības pamata, ja pavedināšanā tika lietoti netaisnīgi līdzekļi (vara, blēdība, iebaidīšana).

b) Publisks ieļaunojums publiski jālabo. Tas vajadzīgs, lai ieļaunojums zaudētu savu ietekmi. Ieļaunotie cilvēki ar to tiek brīdināti par to ļaunumu, ko viņi ir cietuši.

c) Attiecībā uz labošanas veidu ir jāizšķir:

1) vienkāršie ieļaunojumi, kuri ir radušies no grēkošanas citu klātbūtnē (privāta vai publiska rakstura), ir labojami tā, ka atsakās no līdzšinējiem ieļaunojošiem pārkāpumiem, publiski pieiet pie grēksūdzes, labais dzīves piemērs izlabo līdzšinējos ieļaunojumus.

2) Ieļaunojumi, kuriem ir smags raksturs un kuri bieži vien ir saistīti ar dažādām Baznīcas cenzūrām, jālabo tiešā kārtā. Dažreiz ir nepieciešami atsaukumi publiskā veidā, rakstiski, liecinieku klātbūtnē.

Piezīme. Ieļaunojuma labošana ir pienākums, kas saista sirdsapziņā. Skaidrs, ka smaga publiska ieļaunojuma gadījumā nedrīkst pieņemt Sv. Sakramentus, kamēr nav izlabots ieļaunojums.

I.III.3.6.6. Sadarbība

I.III.3.6.6.1. Jēdziens

1. Sadarbība plašākā nozīmē ir palīdzība tam, kas kaut ko uzsācis darīt. Sadarbība šaurākā nozīmē ir fiziskas palīdzības sniegšana cilvēkam, kas kā galvenais darītājs ir uzsācis kādu ļaunu darbu.

Sadarbība plašākā nozīmē aptver arī ieļaunošanu un pavedināšanu. Sadarbība šaurākā nozīmē atšķiras gan no ieļaunošanas, gan no pavedināšanas. Ieļaunošana un pavedināšana iedarbojas uz cilvēku, kura griba nav gatava darīt ļaunu. Sadarbība saista indivīdus, kuri ir jau noskaņoti ļaunuma darīšanai. Viņi saskaņo vienīgi savas fiziskās darbības kopējā mērķa sasniegšanai. Taču var būt arī tāds gadījums, kad sadarbība ir vienota ar ieļaunošanu. Tas notiek tad, kad sadarbība ļauno gribu vairo vai nostiprina.

2. Sadarbībā šaurākā nozīmē, t.i., pozitīvā un fiziskā sadarbībā, cilvēks savu tuvāko atbalsta grēka izdarīšanā: 1) vai nu vienīgi ar darbību, 2) vai ar matērijas sagādāšanu.

Sadarbība grēkā ir pretstats mīlestībai.

I.III.3.6.6.2. Sadarbības iedalījums

Sadarbība iedalās:

1. Formālā sadarbība — starp darītājiem ir saskaņa gan nodoma ziņā, gan darbības veikšanas ziņā.

Materiālā sadarbība — starp darītājiem ir saskaņa vienīgi darbības izpildīšanā. Ja sargs dod atslēgas zaglim ar nolūku, lai palīdzētu viņam zādzībā, tad šāda sadarbība ir formāla. Bet ja sargs dod zaglim atslēgas ar nolūku, lai izglābtu tikai savu dzīvību, tad šāda sadarbība ir materiāla.

Formālā sadarbība var parādīties skaidri — kā skaidrs nodoms piedalīties ļaunā darbībā.

2. Tiešā sadarbība notiek pašā ļaunajā darbībā. Netiešā sadarbība notiek darbībā, kas kalpo ļaunā darba veikšanai, sagatavo ceļu ļaunā darba veikšanai. Tieši sadarbojas, ja abi reizē, viens otram palīdzot, piekauj trešo. Netiešā sadarbošanās, ja pārdevējs pārdod ieroci, ar kuru pircējs vēlāk nogalina cilvēku.

3. Netieša sadarbība, bet ar stipra ierosinājumu uz ļaunas darbības veikšanu.

Netieša sadarbība ar vāju ietekmi uz ļaunas darbības veikšanu.

I.III.3.6.6.3. Regulas, kuras nosaka atbildību par sadarbošanos ļauna darbībā

1. Nekādā gadījumā nav atļauta formālā sadarbība, jo tā ir tuvākā grēka skaidra aprobēšana un tāpēc vienmēr ļauna. Formālā sadarbībā ietilpst divi ļaunumi: pret mīlestību un pret tikumu. Tādēļ grēku sūdzē ir jānorāda grēks, kurā notikusi sadarbība.

2. Materiālā sadarbība pati par sevi nav atļauta, tomēr dažreiz var tikt atļauta, ja piepildās attiecīgi nosacījumi.

a) Materiālā sadarbība stājas pretim mīlestības bauslim. Mums taču ir pienākums aizkavēt tuvākā grēku, ja tas viegli iespējams. Bet vēl vairāk mums ir pienākums nepalīdzēt tuvākam grēka darbā.

b) Noteikumi, kas materiālās sadarbības veicēju atbrīvo no grēka, ir: 1) lai darbība, kurā piedalās, ir laba vai vismaz indiferenta, 2) lai iemesls, kura dēļ tiek pieļauts tuvākā grēks, ir proporcionāli pietiekami smags. Ja šie noteikumi ir realizējušies, tad materiālā sadarbība nav grēks.

c) Iemeslam, kas attaisno materiālo sadarbību, jābūt proporcionāli smagam. Attiecībā uz iemesla smagumu jāievēro šādi apsvērumi:

1) jo smagāks ir tuvākā grēks, kurā notiek sadarbošanās, jo lielākam jābūt iemeslam, kas attaisnotu šo sadarbību;

2) materiālās sadarbības ietekmes lielums — lielāks iemesls ir nepieciešams, ja materiālās sadarbības ietekme ir stiprāka;

3) sadarbības nepieciešamība. Lielāks iemesls ir vajadzīgs, lai varētu atļauties tādu materiālu sadarbību, bez kuras tuvākā grēks nemaz nebūtu iespējams. Mazāks iemesls ir vajadzīgs, lai varētu atļauties tādu materiālu sadarbību, ka arī bez tās tuvākā grēks var notikt;

4) pienākums aizkavēt grēku. Lielāks iemesls ir vajadzīgs tām personām, kurām sava amata dēļ ir pienākums aizkavēt grēku.

3. Tiešā sadarbība nav atļauta. Tā pēc savas dabas pati par sevi ir ļauna, piem., ir ļauna tieša sadarbība slepkavībā.

Ir daži gadījumi, kuros zūd atbildība par tiešo sadarbību materiālās lietās, kas skar vienīgi cilvēka mantu. Tā, piem., cilvēks zem nāves draudiem ir spiests palīdzēt mājas dedzināšanā.

To var darīt ar šādiem noteikumiem:

a) ja vēlāk gatavs zaudējumu atlīdzināt;

b) ja mājas nodedzināšana notiktu arī bez viņa palīdzības;

c) ja ar sadarbību tiek novērsts vēl lielāks tuvākā zaudējums.

4. Sadarbība grēkā, kuras mērķis ir Baznīcas vai valsts iznīcināšana, nekad nav atļauta, ja arī atteikšanās dēļ vajadzētu zaudēt savu dzīvību.

I.III.3.6.6.4. Materiālā sadarbība

Ir lielas grūtības izvērtēt atsevišķus gadījumus, vai darāmā darbība pieder pie labām vai vismaz pie indiferentām darbībām. Nav viegli noteikt iemesla lielumu, lai tas varētu attaisnot materiālo sadarbību grēkā.

Tātad vispirms jānoskaidro jautājums, kā noteikt, vai darbība, kuru atļaujas materiālā sadarbībā, ir indiferenta.

1. Darbība pati par sevi ir ļauna, ja tanī nav gadījumu, kad tā izrādītos laba. Ja darbība ir ļauna vienīgi darītāja mērķa dēļ, tad, protams, šāda darbība var viegli kļūt indiferenta, ja vien atkrīt darītāja ļaunais mērķis.

Darbība ne tādēļ pati sevi ir ļauna, ka kalpo vienīgi ļaunam mērķim, bet gan tādēļ, ka tai vispār nekad nevar būt labs mērķis. Tā, piem., zīmēt pornogrāfisku gleznu, kas kalpo nešķistu jūtu izsaukšanai, ir pati sevi ļauna darbība, jo šī glezna nevar kalpot kādam citam mērķim, kas būtu labs vai vismaz indiferents. Nav šaubu, ka daži mākslas darbi var būt pilnīgi paši sevi ļauni. Tādi ir: pornogrāfiskas gleznas; nepārprotami skaidri pilnīgi pornogrāfiski raksti; grāmatas, kurām nav cita mērķa kā vien Dieva un reliģijas zaimošana; instrumenti, kuri kalpo vienīgi kā kontracepcijas līdzekļi.

2. Materiālā sadarbība nav grēks, ja darāmā darbība ir laba vai indiferenta un ir pietiekami svarīgs iemesls pieļaut cita grēku.