TEOLOGĀLO TIKUMU BAUŠĻI
TICĪBAS BAUŠĻI
No grāmatas Viktors Pentjušs MIC DIEVA BAUŠĻU IZKLĀSTS. MORĀLTEOLOĢIJAS PRIEKŠRAKSTI.
Mariaņu kongregacija 2004
Imprimatur Jānis Kardināls Pujats,Rīgas arhibīskaps metropolīts 2001. gada 19. septembrī
1. nodaļa — Par ticību
I.I.1.1. Ticības daba
1. Ticēt nozīmē atzīt par patiesu to, par ko liecina kāda cita autoritāte. Ticība ir paļaušanās uz cita autoritāti. Viss, kas ietilpst ticības saturā, balstās uz autoritāti.
Ticības akta noformēšanu veic prāta spējas. Prāta uzdevums ir izpētīt, vai ticības autoritāte pelna uzticību. Ticības spēks rodas, prātam nonākot pie secinājuma, ka autoritāte, uz kuru paļaujamies, pati nevar maldīties un citus nevar maldināt.
2. Ticība ir tikums vai akts. Ticība kā ieliets tikums sastopama jau pie kristītiem bērniem. Ticība kā tikums ir pastāvīgs stāvoklis. Ticība kā akts ir tikai noteikta brīža parādība. Tas ir moments, kad tiek uzmudināts ticības akts.
Ticība kā tikums ir stabils stāvoklis cilvēka dvēselē. Pateicoties šim stāvoklim, cilvēkam ir pastāvīga dispozīcija pieņemt un atzīt Dieva atklātās patiesības, balstoties uz Dieva nemaldīgo autoritāti.
Ticība kā tikums zūd, ja tiek izdarīts grēks tieši pret ticību. Tiešais grēks pret ticību ir herēzija. Ārēji vien noliegt ticību ir nāvīgs grēks. Taču tikai ārējā vien ticības noliegšana vēl neiznīcina ticības tikumu.
Ja ticības tikums ir vienots ar mīlestības tikumu, tad tā ir dzīva ticība. Ja ticība pastāv, bet mīlestības tikums ir zudis, tad ticība šajā gadījumā ir nedzīva ticība. Cilvēkam svētdarošās žēlastības stāvokli ir dzīva ticība, bet tam, kas atrodas nāvīga grēka stāvokli, ticība nav dzīva.
Ticība kā akts ir Dieva atklāto patiesību aktuāla atzīšana un pieņemšana, pamatojoties uz Dieva nemaldīgo autoritāti.
I.I.1.2. Ticības objekts
1. Ticības objekts ir visas Dieva atklātās patiesības, kas ir saglabātas Svētajos Rakstos vai Tradīcijā un kuras Baznīca kā Dieva atklāsmes ir pasniegusi ticēšanai.
Primārais ticības objekts ir visas tās patiesības, kuru saturs ir pats Dievs un Dieva pilnības.
Sekundārais ticības objekts ir visas tās patiesības, kas neattiecas tieši uz Dievu, bet tomēr tām ir ciešs sakars ar Dievu.
2. Formālo ticības objektu sastāda nemaldīgā Dieva autoritāte, kas cilvēkiem ir atklājusi noteiktas patiesības. Dievs nevar maldīties un nevar citus maldināt. Dievs ir bezgalīgi pilnīgs visā zināšanā, tāpat Viņš ir bezgalīgi pilnīgs savā patiesīgumā.
I.I.1.3. Ticības aktu ievada dažādi citi, iepriekšēji akti
1. Vispirms jābūt skaidrībā par to, ka Dievs ir runājis. Par Dieva atklāsmi mums liecina Dieva brīnumi, pravietojumi, kas ir piepildījušies, Baznīcas pastāvēšana gadu simteņos un izplatīšanās visā pasaulē, mocekļu ticības stiprums. Šie fakti mūs pietiekami pārliecina par Dieva atklāsmju patiesīgumu.
2. Ir jāsaprot, ka Dievs nevar maldīties un nevar citus maldināt (Dievs ir bezgala gudrs un patiess).
3. No teiktā rodas secinājums: Dieva atklātajām patiesībām ir jātic.
4. Ticības aktu ievada apziņa, ka viss, ko Dievs ir atklājis, ir patiess.
5. Ticība ir cilvēka pārdabiskās dzīves iesākums.
Pateicoties ticības aktiem, mēs ticam Dievam kā autoritātei, pieņemam visus Dieva atklājumus un liekam Dievu kā pamatu visas savas dzīves un darbības izkārtojumā.
Īstenībā ticība pieprasa no mums upurus, jo liek dzīvot saskanīgi ar ticības patiesībām. īstenai ticībai nekad netrūkst saprātīga pamatojuma. Prāts rāda, ka ticības balsts ir nemaldīgā Dieva autoritāte.
I.I.1.4. Ticības akta iedalījums
1. Ticību kā aktu var iedalīt:
Fides divina — tas ir ticības akts, ar kuru mēs atzīstam atklātās patiesības, balstoties uz Dieva nemaldīgo autoritāti, kura ir sniegusi cilvēkiem atklāsmi.
Fides ecclesiastica — ticības akts, ar kuru mēs atzīstam patiesības, kas nav Dieva atklātas, bet ir Baznīcas pasludinātas kā nemaldīgas. Šīs patiesības mēs pieņemam, balstoties uz Baznīcas autoritāti.
2. Fides interna — ticība, kas pamudināta tikai iekšēji, vienīgi ar prātu.
Fides externa — iekšējā ticība, kas tiek apliecināta arī ārēji: vārdos, darbībās vai arī ar citām zīmēm.
3. Fides simpliciter divina — tā ir ticība, kas atzīst patiesību, kuru Dievs gan ir atklājis, bet šī patiesība vēl nav pasniegta ticēšanai no Baznīcas puses.
Fides catholica — tā ir ticība, kas atzīst patiesības, kuras ir Dieva atklātas un arī no Baznīcas puses ir pasludinātas kā tādas.
4. Fides formalis. Tā ir formālā ticība, ja atzīstam kādu patiesību, balstoties tieši uz Dieva autoritāti.
Fides virtualis — ticība, kas izriet no kāda reliģiska akta.
Tā, piemēram, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, mēs apliecinām ticību Vissvētākai Trīsvienībai.
I.III.5. Par ticības nepieciešamību
I.I.1.5.1. Par ticības akta nepieciešamību
I.I.1.5.1.1. Pestīšanas iegūšanai ir pilnīgi nepieciešams ticības tikums. Morālteoloģiju pirmām kārtām interesē tikumu akti. Tāpēc arī šeit runa būs par ticības akta nepieciešamību. Skaidrs, ka ticības akta nepieciešamība skar tikai pieaugušos. Ar pieaugušajiem te saprotam visus, kuri ir sasnieguši prāta lietošanas gadus.
Fides actualis adultis omnibus necessaria est necessitate medii — ticība, kas ir nepieciešama visiem pieaugušajiem. Tā ir līdzekļa nepieciešamība. Tas nozīmē, ka, ja līdzeklis netiek lietots, tad mērķis arī netiek sasniegts, kaut arī līdzekļa nelietošanā nav nekādas morāliskas vainas. Tātad tas nozīmē, ka noteiktu līdzekli ne ar ko vairs nevar aizstāt. Cits raksturs ir nepieciešamībai, ja tā ir necessitas pracepti — nepieciešamība, kas izriet vienīgi noteikta piesacījuma dēļ. Ja pastāv tikai šāda nepieciešamība, tad mērķis nav sasniedzams vienīgi tajā gadījumā, kad piesacījums nav izpildīts savas vainas dēļ.
Necessitas medii absoluta — ir tik liela nepieciešamība pēc līdzekļa, ka šis līdzeklis nekādos apstākļos nav aizvietojams ar citu. Tā, piemēram, svētdarošā žēlastība pestīšanai nāves brīdī.
Necessitas medii et saltem in voto. Šī līdzekļa nepieciešamība nav absolūta. Līdzeklis zināmos apstākļos te vēl ir aizvietojams. Tā, piemēram, Kristības sakraments var tikt aizvietots ar mocekļa nāvi par ticību. In voto nozīmē, ka zināmos apstākļos līdzekli aizvieto patiesa, nopietna griba pielietot līdzekli, tiklīdz tas būs iespējams.
Cik liela ir ticības akta nepieciešamība, tūlīt tiks izskaidrots.
I.I.1.5.1.2. Līdzekļa nepieciešamība
Ticības akts pieaugušajiem, kas sasnieguši prāta lietošanas gadus, tiem, kuriem nav svētdarošās žēlastības:
1. ticības akts ir nepieciešams kā neatvietojams līdzeklis svētdarošās žēlastības iegūšanai, kas tiek iegūta pirmo reizi;
2. kad no jauna jāiegūst pazaudētā svētdarošā žēlastība, ir pietiekama fides virtualis. Fides actualis ir nepieciešama, arī atgūstot no jauna svētdarošo žēlastību, tajā gadījumā, ja, zaudējot žēlastības stāvokli, tika pazaudēts arī ticības tikums. Tas notiek ar formālu grēku pret ticību, ar herēziju. Tad tiek pazaudēta pati ticība.
Nav nemaz iespējams, ka pieaugušais varētu sasniegt pestīšanu bez ticības.
Pieaugušajiem, kuri svētdarošo žēlastību iegūst tikai pirmo reizi, ir nepieciešams uzmudināt ticību ar tiešu un formālu aktu (fides explicita et formalis).
Pieaugušajiem, kuri jau reiz ir ieguvuši svētdarošo žēlastību, ir pietiekama virtuālā ticība. Taču viņiem noteikti skaidri jāzina visas tās ticības patiesības, kas ir nepieciešamas pestīšanai.
I.I.1.5.2. Patiesības, kurām nepieciešami jātic
I.I.1.5.2.1. Jēdziens
Ir jāiztirzā jautājums, kurām ticības patiesībām ir tik liela nozīme, ka tās nepieciešami ir jāpazīst un nepieciešami tām vajadzīga fides explicita — skaidra un tieša šo patiesību atzīšana un ticēšana, kas nepieļauj fidem implicitam, lai tās tiktu ietilpinātas kādas citas formulas saturā. Tā, piemēram: “Es ticu visam, ko Dievs ir atklājis — šādā formulā ietilpst arī ticības patiesība, ka Dievs ir viens, bet trijās personās. Šeit patiesība par Svēto Trīsvienību ir izteikta implicite. “Es ticu uz vienu Dievu trijās personās — šeit ticība Svētajai Trīsvienībai ir izteikta explicite — skaidri un formāli. Nepietiek, ka visas ticības patiesības varētu atzīt tikai implicite. Ir dažas tādas ticības patiesības, kuras prasa, lai tās tiktu atzītas ar ticības aktu explicite.
Bez tam dažu ticības patiesību nepieciešamība ir tik liela, ka to pazīšana un ticēšana tām ir necessitas medii, t.i., šīm patiesībām ir absolūti nepieciešamā līdzekļa raksturs. Bez šo patiesību pazīšanas un ticēšanas tām cilvēks nevar būt izpestīts.
Ir ticības patiesības, kuru pazīšana un ticēšana tām ir nosacīta ar bausli. Šāda ticēšanas nepieciešamība, kad ticēt pavēl bauslis, ir necessitas praecepti.
I.I.1.5.2.2. Patiesības, kuru atzīšana ir nepieciešamais līdzeklis pestīšanai
Pestīšanas iegūšanai ir nepieciešams ticēt un atzīt šādas patiesības. Ir Dievs. Par labiem darbiem Viņš atalgo, par ļauniem — soda. Šīs patiesības ir tik svarīgas, ka pat nāves stundā nevar piešķirt Kristības sakramentu, ja cilvēks neko nezina par Dievu un nezina arī to, ka Dievs par labiem darbiem atalgo, bet par ļauniem soda.
Ir nepieciešams pazīt un ticēt Svētās Trīsvienības un Kristus Iemiesošanās noslēpumam.
Izņemot nāves stundu, pieaugušo nekristīto nedrīkst kristīt, pieaugušo kristīto nedrīkst absolvēt, ja tas nezina neko par Svētās Trīsvienības un Kristus Cilvēktapšanas noslēpumu.
I.I.1.5.2.3. Patiesības, kuras jāzina un jāatzīst ar bausli uzliktā pienākuma dēļ
Kristus ir pavēlējis visiem ticīgajiem, kad tie sasnieguši prāta lietošanas gadus, labi zināt un atzīt ne tikai tās patiesības, kuras jāzina un jāatzīst necessitate medii, bet arī galvenos kristīgās ticības noslēpumus, baušļus, kuri saista visus.
I.I.1.5.2.4. Šā piesacījuma izskaidrojums
Ir jāzina:
a) “Es ticu...;
b) desmit Dieva baušļi, Baznīcas baušļi, kas attiecas uz visiem ticīgajiem;
c) “Tēvs mūsu...;
d) par sakramentiem, kuri nepieciešami visiem:
Kristība, Grēku sūdze, Euharistija. Par citiem sakramentiem jāzina tiem, kuri tos pieņem.
Visiem jāprot uzmudināt ticības, cerības, mīlestības un grēku nožēlošanas aktu.
Ir nepieciešams, lai ticīgie saprastu “Es ticu atsevišķo fragmentu nozīmi. Jāzina, ka Dieva baušļi ir Dieva doti. Baznīcas baušļi ir Baznīcas pavēlēti. Attiecībā uz “Tēvs mūsu jāzina, ka Dievs jālūdz, ka jālūdz viss vajadzīgais dvēselei un miesai. Attiecībā uz sakramentiem ir jāzina viss, kas nepieciešams to cienīgai pieņemšanai.
Grēko visi, kuri nepieciešamo negrib iemācīties. Grēko tie, kuri nemāca: dvēseļu gani, vecāki.
Ir arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri Sv. Trīsvienības un Iemiesošanās noslēpumus nemaz nespēj izprast, — par viņu pestīšanu nav jāraizējas, viņi ir pielīdzināmi bērniem līdz prāta lietošanas gadiem.
Labi ticība jāpazīst tiem, kuri dzīvo starp neticīgiem.
I.I.1.5.3. Pienākums uzmudināt ticību iekšēji
1. Pienākums atzīt ticību attiecas gan uz iekšējiem aktiem, gan uz ārējo ticības apliecinājumu.
Praeceptum negativum nozīmē pienākumu ne iekšēji, ne ārēji nenoliegt ticību. Pienākums ārēji apliecināt ticību izriet gan no Dieva piesacījuma, gan no Baznīcas piesacījuma.
2. Pienākums uzmudināt ticības aktu reizēm rodas pašas ticības dēļ, reizēm izpildot kādu citu reliģisku pienākumu, kuru nav iespējams izpildīt bez ticības akta uzmudināšanas. Tā, piemēram, pieņemt Sv. Komūniju.
Kas neuzmudina ticības aktu, kad to pieprasa pati ticība, tas dara grēku pret ticību. Kas neuzmudina ticības aktu, kad to prasa kāda cita reliģiska pienākuma izpildīšana, tas grēko pret šā reliģiskā pienākuma izpildīšanu.
3. Lai gandarītu pienākumam uzmudināt ticības aktu, nav nepieciešams, lai šis ticības akts būtu formāls, pietiek, ka tas ir virtuāls. Virtuālais ticības akts tiek uzmudināts, piemēram, lasot “Es ticu, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, lūdzoties, piedaloties Sv. Misē, pieņemot sv. Sakramentus. Tas viss ir saistīts ar ticību un izriet no ticības.
I.I.1.5.4. Kādos gadījumos ir pienākums uzmudināt ticības aktu?
1. Pastāv Dieva piesacījums, kas uzliek pienākumu zem nāvīga grēka jeb smagu, smagi saistošu pienākumu (t.i., kuru neievērojot, neizpildot tiek padarīts nāvīgs jeb smags grēks) uzmudināt ticības aktu. “Kas neticēs, tas tiks pazudināts (Mt 16, 16); “Kas netic, tas tāpēc notiesāts (Jņ 3, 18); “Šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticētu Viņa Dēla Jēzus Kristus vārdam (sal. Jņ 3, 23). Ir skaidrs, ka šis pienākums ir smagi saistošs. Pazudināšanas draudi vēršas tikai pret nāvīgiem grēkiem.
2. Ir pieci gadījumi, kad pienākums uzmudināt ticības aktu rodas pašas ticības dēļ:
a) kad cilvēkam tiek pasniegta Dieva atklāsme un izskaidrots pienākums šo atklāsmi pieņemt un tai ticēt.
Bērniem ir pienākums uzmudināt ticības aktu, kad tie sasniedz prāta lietošanas gadus un kad tie ir iepazinušies ar ticības patiesībām; tāpat arī neticīgajiem pēc iepazīšanās ar ticības patiesībām;
b) laiku pa laikam dzīves gaitā. Ticība ir nepieciešama dvēseles dzīves saglabāšanai. Ticība ir nepieciešama, uzsākot garīgo dzīvi, nepieciešama arī tālākā dzīves gaitā. Ticīgie ir jāmudina, lai tie pieradinātos bieži uzmudināt ticības aktu;
c) ticības akts ir jāuzmudina pēc atgriešanās no herēzijas, pēc ticības noliegšanas grēka. Ja reiz cilvēks ir atstājis ticību, tad atgriezties pie ticības viņam vajag ar ticības akta uzmudināšanu;
d) ticības aktu uzmudināt pienākums ir arī tad, ja uzbrūk stiprs kārdinājums pret ticību, un to var novērst ar ticības akta uzmudināšanu. Sekmīgs līdzeklis uzvarēt kārdinājumu pret ticību ir domu novirzīšana uz citu objektu;
e) ticības aktu uzmudināt ir pienākums, Ja tiek pasludināta jauna dogma. Uz Dieva atklāsmi ir jāatbild ar piekrišanu, ar ticību tai. Kad tiek pasludināta jauna dogma, nav pietiekami to vienkārši nenoliegt, bet tā ir jāpieņem ar ticības aktu.
I.I.1.5.5. Kad ir pienākums uzmudināt ticības aktu citos īpašos apstākļos?
a) Kad ir jāizpilda tādi pienākumi, kuri pieprasa ticības akta uzmudināšanu, piem., bez ticības nav iespējams cienīgi pieņemt Sv. sakramentus, piedalīties Sv. Misē. Šajos gadījumos ir vajadzīgs vismaz virtuāli uzmudināts ticības akts.
b) Kad pret kādu tikumu uzbrūk smags kārdinājums, kuru citādi nevar uzvarēt kā vien ar ticības akta uzmudināšanu. Pret kārdinājumu jālieto tāds līdzeklis, ar kuru iespējams to uzvarēt.
I.I.1.5.6. Pienākums ticību atzīt ārēji
I.I.1..5.6.1. Vai ir pienākums ticību atzīt ārēji, un kad tas ir saistoši?
1. Pastāv smags pienākums ticību atzīt ārēji, pat ja šī atzīšana saistīta ar dzīvības briesmām. “Katru, kas Mani atzīst cilvēku priekšā, Es atzīšu sava Tēva priekšā. Bet kas Mani noliegs cilvēku priekšā, to Es noliegšu sava Tēva priekšā. Ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdi ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.
2. Baznīcas kanoni atzīmē četrus gadījumus, kuros ir pienākums ārēji atzīt ticību. Šis pienākums saista, ja noteikta rīcība vai klusēšana nozīmē:
a) ticības noliegšanu, kaut arī netieši;
b) ticības nievāšanu;
c) Dieva apvainošanu;
d) tuvākā ieļaunošanu.
I.I.1.5.6.1.1. Netiešā ticības noliegšana
Kas cieš klusu, ja cits viņa vietā apgalvo, ka viņš nav katolis, tas netieši noliedz ticību.
I.I.1.5.6.1.2. Ticības nievāšana
Ticīgais cilvēks tiek provocēts nievāt ticību vai Baznīcas piesacījumus, piem., kāds liek katolim ēst gaļu piektdienā, piebilzdams, ka gavēņu likumi ir muļķība un pati ticība arī ir bezjēdzība. Šādā situācijā katolis nekādā ziņā nedrīkst ēst gaļu piektdienā, kaut arī par to piedzīvotu lielas nepatikšanas. Viņa pienākums šajā gadījumā publiski atzīt savu ticību ar savu rīcību.
I.I.1.5.6.1.3. Dieva apvainošana
Ir divi īpaši gadījumi, kuros ir nepieciešama ticības atzīšana, jo citādi notiktu Dieva apvainošana.
1) Ja publiska autoritāte ticības lietā uzstāda tiešu jautājumu attiecībā uz ticību, vai ir katolis, vai atzīst kādu konkrētu ticības patiesību un tamlīdzīgi, tad bez šaubīšanās ir jāapliecina ticība, kaut arī par to draudētu nāve. Šajā situācijā neatzīt savu ticību nozīmē apvainot Dievu.
Ja par ticību jautā privāts cilvēks, tad nav nekāda pienākuma tam atbildēt. Var par šo jautājumu noklusēt vai arī dot izvairīgu atbildi.
Ja publiska autoritāte, vajājot ticību, izdotu likumu, kas liek pieteikties kā ticīgajam, tad šādam netaisnīgam likumam nav saistoša spēka.
2) Ja tavā klātbūtnē tiek izsmieta vai zaimota ticība, Baznīca, tās mācība, tad tev ir pienākums atzīt savu ticību un, ja tavas zināšanas atļauj, aizstāvēt ticību.
Ja tavā klātbūtnē apgāna Vissvētāko Sakramentu, svētbildes, relikvijas, tad tev ir jāparāda, ka esi katolis, un jācenšas svētumu aizstāvēt, izņemot gadījumus, kad aizstāvēšanai nav nekādas nozīmes.
I.I.1.5.6.1.4. Tuvākā ieļaunošana
Ja kristīgais spiests vai labprātīgi liktu upuri elkiem, kaut arī tikai ārēji, bez pārliecības, tad viņš ar savu rīcību pamudinātu citus ticīgos atkrist no ticības, neticīgos nostiprinātu viņu maldos. Tā būtu tuvāko ieļaunošana.
Baznīcas likums zināmos gadījumos no Baznīcas darbiniekiem pieprasa ticības apliecināšanu.
I.I.1.5.6.2. Vai pieaugušajam, kas ir ticis nokristīts vai arī pieņemts Baznīcā, ir pienākums savu ticību atzīt citu priekšā?
Kā nokristītajam, tā arī herētiķim, kas atgriezies Baznīcā, ticība ir jāapliecina citu priekšā. To pieprasa Baznīcas piesacījums un sena Baznīcas tradīcija. Šajā ziņā nav nekādu izņēmumu. Katram taču ir pienākums piedalīties gan Sv. Misē, gan pieņemt citus sakramentus, kas arvien notiek publiski.
Nav tāda likuma, kas piesacītu speciāli publicēt katru kristības pieņemšanu vai konvertēšanu Baznīcas klēpī.
Tādēļ pieaugušā kristībai vai konversijas aktam jānotiek vismaz divu liecinieku klātbūtnē, bez tam akts jāieraksta baznīcas aktu grāmatā.
Pieņemtā kristība vai izdarītā konversija ļoti svarīgu apstākļu dēļ varētu palikt citiem nezināma. Tomēr, ja tāds stāvoklis turpinās ilgi, tad jārūpējas par pārcelšanos uz citu dzīvesvietu, piem., muhamedānis, pieņēmis kristīgo ticību, nespēj palikt līdzšinējā dzīvesvietā.
Nāves briesmu gadījumā drīkst uzņemt Baznīcā arī pilnīgi klusi, ja tas ir nepieciešams.
I.I.1.6. Par ticības noliegšanu
I.I.1.6.1. Dažas piezīmes
Ticības bauslis, kas izsaka aizliegumu, aizliedz gan iekšēji, gan ārēji noliegt ticību. Tā kā šim bauslim ir aizlieguma forma, tad tas saista vienmēr un visos laikos.
Ticību noliedz cilvēks, kas izdara ticībai pretēju aktu. Noliegšana notiek iekšēji, ja piekrīt domām, kas ir pretējas ticības patiesībai. Noliegšana notiek ārēji, ja kāds kaut ko saka vai dara, ar ko tiek noliegta ticība. Ticību noliedz per pārliecības, ja kāds nopietni iekšēji un ārēji to noliedz. Fiktīvi ticību noliedz tas, kas to noliedz vienīgi ārēji, bet iekšēji ticību nenoliedz. Tieši vai skaidri ticību noliedz tas, kas kaut ko saka vai dara ar nolūku noliegt īsto ticību, vai arī kaut ko saka vai dara ar nolūku atzīt maldīgu ticību. Netieši vai aplinkus ticību noliedz tas, kurš kaut ko saka vai dara, kas pēc lietas būtības, pēc apstākļiem, pēc cilvēku paradumiem jāuzskata par ticības noliegšanu, lai gan sacītājs vai darītājs apgalvo, ka viņam nav bijis nolūka noliegt ticību.
Ticību noslēpj tas, kurš kaut ko saka vai dara tādā veidā, ka ticība netiek ne atklāta, ne noliegta.
Par ticību kaunas tas, kurš baiļu vai kauna dēļ neparāda ticību, lai gan ir pienākums to apliecināt.
Nekad nav atļauts noliegt ticību, vienalga, vai tas notiktu nopietni vai fiktīvi, vai tikai ārēji vien.
Ticības noliegšana ir vissmagākais Dieva apvainojums. Ticības noliedzējs ir vai nu pārliecībā par Dieva atklāsmes maldīšanos, vai arī kaunas no Dieva majestātes.
Kas Mani noliegs cilvēku priekšā, to Es noliegšu sava Tēva priekšā; “Jo kas kaunēsies Manis un Manas mācības dēļ, tā Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks savā un Tēva, un svēto eņģeļu godībā. Tādēļ arī vajāšanu laikā ticības noliegšana arvien tika uzskatīta par vissmagāko grēku. Ari fiktīva ticības noliegšana ir negods Dievam un ieļaunojumus cilvēkiem.
I.I.1.6.2. Ticības noliegšanas veidi
I.I.1.6.2.1. Ticību var noliegt ar vārdiem, rīcību, zīmēm, klusēšanu.
1. Ticību noliedz vārdos, ja kāds ar pārliecību vai fiktīvi izsaka vārdus, kuru nozīme ir ticības noliegšana. Ticība var tikt noliegta vispārīgi, var būt noliegts tikai noteikts ticības artikuls.
Ticību noliedz katolis, kurš uz jautājumu, vai ir katolis, atbild noliedzoši. Ticību noliedz katolis, kurš uz jautājumu, vai ir katolis, apgalvo, ka viņš ir muhamedānis, brīvmūrnieks, vecticībnieks.
Ja jautājums attiecas uz dzīves kārtu, piem., vai ir priesteris, tad var dot izvairīgu atbildi, jo šis jautājums neskar ticību.
2. Ticību noliedz ar zināmu rīcību, ja nopietni vai fiktīvi tiek veikta darbība, kas pēc savas dabas vai apstākļiem apzīmē maldu atzīšanu.
Tāda darbība ir upurēšana elkiem, regulāra svešticībnieku dievkalpojumu apmeklēšana.
3. Ticību noliedz ar zīmēm., ja kāds lieto tērpu vai nozīmes, kas pēc savas dabas vai paraduma apzīmē herētiķi vai neticīgo.
Nēsāt brīvmūrnieka nozīmi ir ticības noliegšana.
4. Ticību noliedz ar klusēšanu, ja kāds cieš klusu tādos apstākļos, kad klusēšana ir vienvērtīga ar ticības noliegšanu. Arī ja katolis neko nesaka, kad cits viņa vietā apgalvo, ka viņš nav katolis.
Ja jautājums “Vai jūsu vidū nav kāds katolis? ir domāts visiem un daži atbild, ka te neviena katoļa nav, tad katolim ir pienākums atzīt savu piederību katoļu ticībai.
Ja kāds ir nokļuvis sabiedrībā, kur zobojas par ticību vai arī konkrēti par katoļu ticību, vispār ir pienākums aizstāvēt savu ticību. Taču, ja ir paredzams, ka disputa iesākšana nesīs vairāk ļauna, t.i., pretinieki metīsies ar vēl lielāku niknumu un vēl lielākiem apvainojumiem un zaimiem, tad labāk ir klusēt.
Ir atļauts neatklāt savu ticību apstākļos, kad nav nekāda pienākuma atzīt ticību. Zināmos apstākļos, kad ticības atklāšana nestu pašai ticībai vai Dieva godam lielu ļaunumu, ir pat jārūpējas par ticības neatklāšanu.
Lai neatklātu ticību, priesteris herētiķu zemē piektdienā drīkst ēst gaļu, jo ticības atklāšana varētu sagādāt pārāk lielu ļaunumu: nāves briesmas, mantas zaudēšanu.
Kad ir tiesības neatklāt savu ticību, tad ir arī tiesības dot izvairīgas atbildes, lai ticība netiktu atklāta.
I.I.1.6.2.2. Vai ticības noslēpšanai ir tiesības lietot neticīgo nozīmes vai apģērbu?
Ja apģērbs vai nozīme apzīmē svešas reliģijas atzīšanu, tad nedrīkst.
Principā jāsaka, ka ticības slēpšanu var attaisnot tikai ļoti svarīgi iemesli. Bez pamatota un svarīga iemesla nav pieļaujama ticības slēpšana.
Daži apģērba gabali ir drīzāk tautības nekā reliģijas zīme. Ja apģērbs apzīmē piederību kādai sektai, tad to varētu lietot vienīgi vissmagākajos gadījumos, piem., dzīvības glābšanai.
Ja kāds apģērbs apzīmē svešas ticības atzīšanu, tad to nedrīkst lietot.
I.I.1.6.2.3. Vai ticības vajāšanas dēļ drīkst bēgt?
Vispār pret bēgšanu kā tādu nav iebildumu. Bēgšana nenozīmē ne ticības slēpšanu, ne noliegšanu, ne svešas ticības atzīšanu. Tas, kurš bēg, vienkārši sargā savu dzīvību.
Taču īpašu apstākļu dēļ bēgšana nav atļauta dvēseļu ganiem, bīskapiem, prāvestiem.
Ir pienākums bēgt tiem, kuru dzīvība ir ļoti vajadzīga citu labumam. Arī tiem, kuri baidās, ka neizturēs savā ticībā.
Pamatota iemesla dēļ drīkst pieļaut darbību, kuru citi var uzskatīt par ticības noliegšanu, ja vien šī darbība pati par sevi ir indiferenta un šīs darbības nolūks ir godīgs, labs.
Pamatota iemesla dēļ katolis drīkst piedalīties herētiķu dievkalpojumā. Tā kā daži var ieļaunoties, tad iemeslam jābūt tādam, kas ar savām labajām sekām pārsniedz paredzamās negatīvās sekas.
I.I.1.7. Grēki pret ticību
Kādi ir grēki pret ticību?
a) Pret ticību var grēkot ar nolaidību, necenšoties iemācīties ticības patiesības, kuras nepieciešams zināt.
b) Neuzmudinot ticības aktu, kura uzmudināšana ir pavēlēta ar piesacījumu.
c) Neizdarot ticības apliecināšanu, kas ir pavēlēta ar Dieva vai Baznīcas piesacījumu.
Pret ticību var grēkot, pieļaujot tādu darbību, kuru ticība aizliedz. Grēki pret ticību var parādīties abās galējībās. Pirmā galējība ir vieglprātīga ieticēšana. To pieļauj persona, kas vieglprātīgi, bez pamata pieņem par Dieva atklāsmi to, kas īstenībā nav Dieva atklāsme. Tas notiek, ja viegli ietie privātām atklāsmēm. Taču šajā gadījumā grēks nav lielāks par ikdienišķu. Otrā galējība ir ticības trūkums. Šis trūkums parādās ārējā vai iekšējā ticības noliegšanā: neticībā, apostāzijā, herēzijā, šaubās ticībā, aktīvā dalībā svešticībnieku dievkalpojumos.
2. nodaļa — Par neticību
I.I.1. Jēdzieni
Neticība ir ticības trūkums nekristītā cilvēkā.
Infidelis — neticīgais te ir saprotams kā tāds cilvēks, kas nav ieguvis ielieto ticības tikumu. Neticība vārda tiešā nozīmē ir ticības trūkums, kāds ir nekristītam cilvēkam, kam nav ielietā ticības tikuma. Infidelitas netiešā nozīmē ir iekšējās ticības trūkums. Šinī nozīmē neticība aptver herēziju un apostāziju.
1. Infidelitas negativa — ticības trūkums cilvēkam, kas par ticību nekad un neko nav dzirdējis.
2. Infidelitas privativa — ticības trūkums tam, kam ir bijusi izdevība iepazīties ar ticību, bet nolaidības dēļ šī izdevība nav tikusi izmantota.
3. Infidelitas positiva — ticības trūkums cilvēkam, kam ticības patiesības ir pietiekami mācītas.
I.I.1.2. Morāliskais ļaunums
1. Infidelitas negativa nav grēks, jo te nav nekāda apzinīga pārkāpuma. Ja tāds neticīgais tiek pazudināts, tad viņš tiek pazudināts par citiem grēkiem, bet ne par infidelitas negativa. Citi grēki var būt darīti pret dabisko likumu. Par tiem infidelis negativus ir atbildīgs.
2. Infidelitas privativa ir smags nolaidības grēks. Nav izlietots pestīšanai nepieciešamais līdzeklis. Līdzīgu grēku izdara herētiķis, kam ir radušās pamatotas šaubas par savu reliģiju, taču netiek pieliktas vajadzīgās pūles šo šaubu noskaidrošanai.
3. Infidelitas positiva ir smags grēks pret ticību. Tiek atmests pestīšanai nepieciešamais līdzeklis. Bez tam šinī grēkā ietilpst Dieva kā atklāsmes autora formālā nievāšana. Infidelitas positiva iznīcina ticības tikumu pilnīgi. Cilvēkā vairs nepaliek nekādu ticības sakņu.
Infidelitas aptver pagānismu, jūdaismu, islamu, deistus, ateistus, panteisms un nekristītos “brīvdomātājus.
3. nodaļa — Par atkrišanu no ticības un par herēziju
I.I.3.1. Atkritējs no ticības ir tas, kurš kādreiz ir pieņēmis Kristību, bet kristīgo ticību ir pilnīgi atstājis.
Pie apostātiem nepieder tie, kuri no bērnības ir piederējuši kādai kristīgai sektai, bet vēlāk ir atstājuši kristīgo ticību. Par apostātiem uzskata tos, kuri ir piederējuši pie īstās ticības un vēlāk to pilnīgi atstājuši.
Būtībā apostāta pazīme ir tā, ka viņš Kristību ir saņēmis Katoļu Baznīcā, bet vēlāk ticību ir pilnīgi atstājis. Apostāti ir bijušie katoļi, kuri tagad par sevi saka, ka nepieder nevienai konfesijai.
I.I.3.2. Herētiķis ir tas, kas pieņēmis Kristību, nes kristieša vārdu, bet apzināti noliedz vai apšauba kādu ticības patiesību vai dogmu.
Nomen retinens christianum — saņēmis Kristibā kristīgo ticību, to arī patur. Ja kas atmet visu patieso ticību, tas kļūst par apostātu.
Denegat — herētiķis, kas noliedz ticības patiesību iekšēji un ārēji. Kas ticību noliedz tikai ārēji, tas smagi grēko, bet nekļūst par herētiķi.
Pertinax — lai būtu formāla herēziju, ir nepieciešams, lai cilvēks ietiepīgi būtu nostājies pret Baznīcas autoritāti. Nostāšanās pret Baznīcas autoritāti var būt tukša goda dēļ, tieksmes runāt pretim dēļ, vieglprātības dēļ. Lai skaitītos pertinax, nav nepieciešams pretoties ar zināmu sīvumu un ilgu laiku. Pietiek, ja apzinās, ka viņa ieskati nesaskan ar Baznīcas definīciju.
Veritatem fidei — noliegtā patiesība ir Dieva īsta atklāsme, un Baznīca to ir pasludinājusi par tādu, kurai ir jātic.
Kas ir gatavs paklausīt Baznīcas autoritātei, nav herētiķis, kaut arī maldītos.
Veritatem fidei — par herētiķi saucas tas, kurš noliedz patiesību, kas ir Dieva atklāta (ietilpst Svētajos Rakstos vai Tradīcijā) un ar Baznīcas autoritāti pasludināta par ticības patiesību. Par herētiķi nevar uzskatīt to, kurš noliedz teologālu konklūziju, kurš atzīst Baznīcas vai pāvesta nosodītu teikumu, kas vēl nav herētisks teikums. Herētiķis jau ir tas, kurš noliedz patiesību, kas kā Dieva atklāsme atrodas Svētajos Rakstos.
Kamēr netiek izrādīta pertinacia — apzinīga nostāšanās pret Baznīcas nemaldīgo autoritāti, neviens nekļūst par herētiķi. Pat ja kāds maldās, bet ir gatavs pakļauties Baznīcas autoritātei, nav formāls herētiķis.
Par kādiem uzskatīt tos, kuri pieder pie kaut kādas kristīgās sektas? Bērns, dzimis un derīgi nokristīts sektā, pieder pie īstās Kristus Baznīcas. Kad jau savā sektā sāk apmeklēt dievkalpojumus, kļūst par haereticus materialis. Par formālo herētiķi tas kļūst tikai tad, ja, iesācis šaubīties par savas sektas ticību, neturpina vairs noskaidrošanu baiļu dēļ, ka īstā ticība var izrādīties katoļu ticība un tādā gadījumā to būtu pienākums pieņemt, bet to viņš negrib darīt.
I.I.3.3. Herēzija iedalās:
a) Formālā herēzija. Tā ir apzinīga un ietiepīga turēšanās pie maldiem. Materiālā herēzija ir neapzinīga palikšana maldos — ja maldos dzīvo labprātīgi, tomēr bez ietiepšanās. Kad patiesība noskaidrojas, to pieņem.
b) Iekšējā herēzija pastāv tikai domās, bet uz āru neizpaužas. Ārējā herēzija izpaužas uz āru. Tā var parādīties uz āru vārdos, rīcībā.
c) Ārējā un publiskā herēzija — jau daudziem zināma. Ārēja, bet slepena herēzija — ļaudis par to nekā nezina, bet ir iespējams, ka to var uzzināt.
Lai Dieva priekšā būtu herēzijas grēks, pietiek, ka tas tiek padarīts tikai domās. Lai kāds iekristu ekskomunikā par herēziju, ir nepieciešams, lai tā būtu ārēja un vismaz slepena herēzija. Parasti tā ir ārēja un publiska.
I.I.3.4. Morāliskais un specifiskais ļaunums
1. Herēzija un apostāzija pēc savas šķiras ir nāvīgi grēki. Šie grēki ir vissmagākie. Tie ir smagāki par pārkāpumiem pret citiem tikumiem. Par herēziju un apostāziju smagāks grēks ir vienīgi Dieva ienīšana. Herēzija un apostāzija ir grēki, kuri nievā Dieva gudrību un patiesīgumu.
2. Kamēr nav radušās šaubas par savas sektas ticību, materiālā herēzija nav grēks. Kad šaubas ir radušās, bet nolaidības dēļ to atrisināšanā nekas netiek darīts, tad jau ir grēks pret ticību. Grēka lielums (nāvīgs vai ikdienišķs grēks) ir atkarīgs no nolaidības rakstura. Liela nolaidība — smags grēks. Maza nolaidība — ikdienišķs grēks. Taču šie grēki vēl nav herēzijas grēki.
3. Herēzija un apostāzija pieder pie vienas grēku šķiras. Apstāklis, ka apostāzija noliedz vairāk ticības patiesību nekā herēzija, nav būtisks. Protams, apostāzija grēka smaguma ziņā pārspēj herēziju.
4. Dažādas herēzijas, kas pastāv prātā vai arī izteiktas vārdos, pieder pie vienas grēku šķiras.
I.I.3.5. Vai grēko pret ticību tas, kas neatmet tēzi, kuru Baznīca ir atmetusi?
Baznīca var mācīt kādu patiesību 1) kā Dieva atklātu vai 2) vienkārši kā patiesību. Nosodot kādu mācību, Baznīca var to nosodīt un atmest kā herēziju vai arī vienkārši kā maldus. Bez tam Baznīca var mācīt vai arī nosodīt nemaldīgi, ja to dara ekumeniskā koncilā, vai arī pāvests to dara ex cathedra. Var mācīt vai arī nosodīt parastā veidā, ja to dara caur kādu kongregāciju vai arī caur pāvestu, tomēr noņ ex cathedra.
Kas neatmet tēzi, kuru Baznīca notiesā kā herētisku, tas smagi grēko pret ticību un ir īsts herētiķis.
Kas neatmet tēzi, kuru Baznīca ir notiesājusi ekumeniskā koncilā vai arī pāvesta personā, neuzstājoties ex cathedra, smagi grēko pret ticību, bet nav vēl herētiķis, ja vien Baznīca maldus nav atmetusi kā herēziju. Ja Baznīca maldus ir nosodījusi un atmetusi kā herēziju, tad tas, kurš maldus nenoraida, bet tos apzinīgi pieņem, ir herētiķis.
Ja, grēkojot pret ticību, nenonāk līdz herēzijai, tad arī neiekrīt ekskomunikā, kas ir paredzēta par herēziju.
Kas neatmet tēzi, ko Baznīca ir atmetusi caur kongregāciju vai caur pāvestu, bet non ex cathedra loquentem, tas smagi grēko pret paklausību Baznīcas autoritātei, bet šis grēks nav pret ticību Dieva atklāsmei, tāpēc netiek pieļauts herēzijas grēks.
Paklausība Baznīcas autoritātei ir vajadzīga arī attiecībā uz beatifikācijas dekrētiem, kā arī uz dekrētiem, kuros ir grāmatu aizliegumi, kas vērsti pret mācībām, kuras attiecīgajās grāmatās ir nosodītas.
I.I.3.6. Par privātām atklāsmēm
Ir atklāsmes, par kurām Baznīca nav devusi savu spriedumu. Ir arī privātas atklāsmes, kuras Apustuliskais Krēsls ir aprobējis. Šī aprobācija ir divējāda: a) negatīvā aprobācija — te Baznīca neko nesaka par atklāsmju izcelsmi, bet nosaka vienīgi to, ka šīs atklāsmes nesatur neko ne pret ticību, ne pret tikumību; b) pozitīvā aprobācija — ar to Baznīca apstiprina faktu, ka noteiktām personām ir bijusi piešķirta Dieva atklāsme.
Pozitīvu aprobāciju ir ieguvušas atklāsmes, kas dotas sv. Asīzes Francim, sv. Margaritai Marijai Alakokai, sv. Bernadetei Subiru.
Privātās atklāsmes, kuras ir apstiprinājis Apustuliskais Krēsls, ir jāpieņem, vadoties no paklausības.
Par citām privātām atklāsmēm, gan par negatīvi aprobētām, gan neaprobētām, ir jāsaka: tām personām, kuras ir atklāsmes saņēmušas un ir pārliecinātas, ka atklāsme nāk no Dieva, ir pienākums šīs atklāsmes pieņemt kā Dieva atklāsmi. Citi cilvēki šīs atklāsmes var pieņemt kā katras citas ziņas, kas ir ņemtas no citiem cilvēkiem. Nav nekāda pienākuma šim atklāsmēm ticēt. Tās var pieņemt vai arī nepieņemt, tās var pakļaut kritikai un pārbaudei. Ja šīs atklāsmes iztur kritiku un pārbaudi, tad veselais saprāts liek tās pieņemt.
Kas šīs privātās atklāsmes atmet bez kāda pamata, rīkojas nesaprātīgi, taču smagu grēku nepadara.
Shizma ir nošķiršanās no vienības ar Baznīcu, kas ir ticīgo savienība ar Romas pāvestu priekšgalā.
Pati par sevi shizma nav grēks pret ticību, ja vien tanī nav atrodama herēzija, bet ir speciālais grēks pret mīlestību, jo šķir no Baznīcas vienības.
4. nodaļa — Par šaubām ticībā
I.I.4. Kad šaubas ticībā ir grēks?
1. Par ticības patiesībām nedrīkst šaubīties, jo Dieva atklāsmes fakts ir pierādīts, taču Dieva atklātām patiesībām trūkst tādas evidences (acīmredzamības), kāda ir dabas zinātnēs. Tādēļ no psiholoģiskā viedokļa šaubas ticībā nav neiespējamas.
Šaubas ticībā var rasties pat pret paša cilvēka gribu. Kad cilvēka griba pavēl šaubām atkāpties, tad šim ticības sargāšanas aktam ir nopelnu vērtība.
2. Ticīgais katolis nedrīkst par savu ticību šaubīties, nedrīkst savu ticību mainīt.
Ticība balstās uz nemaldīgo Dieva autoritāti, tāpēc nav pamata ticības šaubām, nav pamata arī ticības mainīšanai. Ja tomēr rodas kādas grūtības vai neskaidrības attiecībā uz ticību, tad jau iepriekš var paredzēt, ka šīs grūtības vai neskaidrības nav tādas, kurām nebūtu pozitīva atrisinājuma.
Katolim nav liegtas metodiskās šaubas, t.i., kad, paturēdams savu ticības pārliecību, tomēr pētīšanas darbā pieņem tādu stāvokli, it kā viņam par ticības patiesībām un atklāsmi nekas nebūtu zināms. Izejot no šī pieņēmuma, viņš sāk metodiski pārbaudīt gan ticības patiesības, gan pašu atklāsmes faktu. Beidzot izpētes un pārbaudījumu darbus, ticība tiek nostiprināta, jo tiek noskaidroti tās stiprie pamati.
Kad ticīgais katolis iepazīstas ar Baznīcas pirmsākumiem, ar tās izplatīšanos, viņš tiek nostiprināts savā ticībā. Turpretī, kad herētiķis sāk pētīt Baznīcas izcelšanos un tās turpmākās gaitas, tas sāk saskatīt savas sektas vājās puses, maldus.
Pestīšanas gaitā dažādi iedarbojas Dieva žēlastība: ticīgo katoli tā stiprina ticībā, bet herētiķa dvēselē uzmudina šaubas par savu sektu un mudina uz atgriešanos Kristus dibinātajā Baznīcā.
3. Ticīgais katolis:
a) ja nopietni šaubās par Baznīcas pasniegtajām ticības patiesībām — kļūst par formālu herētiķi;
b) ja tas šaubās pret ticību ieņem neitrālu pozīciju, t.i., ne ticības patiesību apstiprina, nedz to noliedz, — nav herētiķis, jo nevienu ticības patiesību nenoliedz un apzināti pret to neuzstājas, bet tomēr grēko pret iekšējo ticību;
c) ja ticīgais katolis kārdinājumā pret ticību kļūst svārstīgs, bet tomēr nedod piekrišanu domām pret ticību, tad viņš padara ikdienišķu grēku, jo nolaidīgi un vāji cīnās pret kārdinājumu.
Ja rodas šaubas pret ticību, tad rodas arī iekšēja cīņa. Lai izsargātos no grēka pret ticību, gribai ir jānostājas pret šaubām un tās jāatmet.
4. Indiferentisms, kas rodas no šaubīšanās pret ticību, ir morāliski ļauns un neatļauts.
Indiferentisms ticībā parādās: 1) ja kāds apgalvo, ka patieso ticību nevar noteikt; 2) ja kāds māca, ka visas reliģijas ir vienādi patiesas vai arī 3) vienādi maldīgas; 4) ja kāds uzskata, ka cilvēks ir vērtējams ne pēc tā, kam viņš tic, bet pēc tā, ko viņš dara.
5. nodaļa — Par sadarbību ar neticīgajiem un herētiķiem
I.I.5.1 .Jēdzieni
Communicatio civilis — sadarbība, kurai ir laicīgs, saimniecisks raksturs.
Communicatio religiosa — reliģiska sadarbība, kas attiecas uz ticības lietām. Tā ir divējāda: communicatio activa — katoļi piedalās citticībnieku dievkalpojumos; communicatio passiva — katoļi atļauj savos dievkalpojumos piedalīties neticīgiem vai herētiķiem.
Communicatio activa formalis ir tad, ja katolis piedalās nekatoļu dievkalpojumos ar visu dvēseli, sirdi un prātu.
Communicatio activa materialis ir tad, ja katolis tikai ārēji piedalās nekatoļu dievkalpojumos.
Communicatio activa publica — ja katolis publiski piedalās nekatoļu dievkalpojumos, kas notiek nekatoļu svētnīcā.
Communicatio activa privata — ja katolis piedalās nekatoļu reliģiskā darbībā, kad nekatolis uzstājas kā privāta persona, piem., katolis piedalās nekatoļa lūgšanā.
I.I.5.2. Par sadarbību ar neticīgajiem
Neviens Baznīcas likums neliedz katolim sadarboties ar neticīgajiem laicīgās lietās.
Pastāv aizliegums piedalīties nekristiešu dievkalpojumos. Šis aizliegums ir stingrāks nekā aizliegums piedalīties herētiķu dievkalpojumos. Ir aizliegts ar nekristītu slēgt laulību.1
I.I.5.3. Par sadarbību ar herētiķiem
Ir aizliegts pieņemt savos dievkalpojumos nekristītos un herētiķus, jo tas nozīmētu abu ticību vienlīdzību. Taču ne vienmēr šāda pieņemšana nozīmē, ka starp katoļu un herētiķu kultu nebūtu būtiskas atšķirības. Dažreiz tuvošanās no nekatoļu puses, kad tie vēlas piedalīties katoļu dievkalpojumos, nozīmē simpātijas pret katoļiem un interesi par katoļu ticību. Tas jau ir kas cits.
Nekatoļi var klausīties katoļu sprediķus, var būt klāt Sv. Misē un liturģiskās funkcijās. Taču nekatoļi nevar pieņemt Sv. sakramentus.
I.I.5.4. Aktīvā sadarbība
Katolim nav atļauta aktīva formāla sadarbība svētajās lietās, jo tā jau ir iekšēja un ārēja ticības noliegšana, atzīstot maldus iekšēji un ārēji.
1. Formāla līdzdalība svešā ticībā var būt divējāda:
a) skaidra formāla sadarbība, piem., ar tiešu nolūku piedalīties svešticībnieku dievkalpojumos vai ritos, apliecinot svešās ticības maldus;
b) formāla sadarbība, kas veida ziņā izpaužas netieši, piem., iet pie svešticībnieku dievgalda, aktīvi piedalīties svešu ritu izpildīšanā. Šinī gadījumā nodoms izpaužas pašā darbībā.
2. Aktīva sadarbība svētajās lietās ar svešticībniekiem, bet tikai ar materiālu un privātu raksturu. Tāda sadarbība ir atļauta ar zināmiem noteikumiem: a) ja šāda sadarbība nav ļauna pati sevī, b) ja ir izslēgts ieļaunojums tuvākiem,
c) ja nav nekādu briesmu, ka katoliskā puse varētu gūt ļaunu ietekmi uz savu ticību. Piem., ir atļauts katolim skaitīt lūgšanu kopā ar protestantu, jo šī darbība nav svešas ticības atzīšana. Privātā lūgšanā, kurā nav nekādu maldu, nav arī nekādas herēzijas.
3. Aktīva sadarbība ar svešticībniekiem viņu ritos, kas ir tīri materiāla rakstura, tomēr publiska. Šādu sadarbību aizliedz dabiskais likums kā smagu grēku. Iemesli tam ir šādi: a) briesmas pazaudēt īsto ticību, b) ieļaunojums ticīgajiem: tie sāk turēt aizdomās personu, kas sadarbojas ar herētiķiem, kā arī sāk šaubīties par īsto ticību, c) herētiķi tiek stiprināti savos maldos, d) tiek aprobēti maldi, tiek noliegta īstā ticība.
4. Drīkst tolerēt gluži pasīvu vai materiālu klātbūtni. Iemesls tādai tolerēšanai var būt: civilā goda parādīšana nekatoļu apbedīšanā, kāzās un tamlīdzīgās svinībās.
Jo nozīmīgāks ir reliģisks akts, kurā katolis ņem dalību, jo svarīgākam jābūt piedalīšanās iemeslam.
I.I.5.5. Īpaši jautājumi par sadarbību ar herētiķiem reliģiskās darbībās
Ir trīs veidi, kuros var izpausties maldu ticības apliecināšana: a) sadarbība ar nekatoļiem reliģiskās darbībās, b) līdzdalība viņu ritos, c) lietojot viņu reliģijas nozīmes.
1. Par kopīgo baznīcas telpu lietošanu un kopīgu liturģisko darbību izpildīšanu:
a) nevar atļaut, lai herētiķi noturētu dievkalpojumus mūsu baznīcā, tāpat nedrīkst pieļaut, lai mūsu dievkalpojumi notiktu viņu baznīcā, jo tā ir sadarbība svētajās lietās. Tā kā šāda veida sadarbība pēc savas dabas nav ļauna, tad ļoti svarīgu iemeslu dēļ to drīkst pieļaut. Faktiski tā tiek arī pieļauta.
Jeruzalemē Sv. Kapa baznīcā dievkalpojumus notur dažādi kristīgi nozarojumi;
b) nedrīkst pieļaut, lai herētiķi tieši līdzdarbotos mūsu liturģiskajās funkcijās, kā arī katoļi nedrīkst tieši līdzdarboties svešticībnieku liturģiskās funkcijās.
2. Līdzdalība herētiķu kristībās:
a) katolim nav atļauts būt par krusttēvu vai krustmāti herētiķu kristīšanā, ko izdara herētiķu garīdznieks. Svarīga iemesla dēļ katolis drīkst herētiķu kristībās būt par goda viesi, par liecinieku vai goda krusttēvu;
b) nedrīkst atļaut, lai katoļu bērnu kristītu herētiķu garīdznieks.
3. Piedalīšanās herētiķu laulībās:
a) ir atļauts piedalīties kāzu svinībās;
b) tikai ļoti svarīga iemesla dēļ drīkst piedalīties herētiķu laulībās, kad laulā herētiķu garīdznieks, ja runa ir tikai par piedalīšanos goda viesa lomā;
c) nedrīkst būt par liecinieku;
d) nedrīkst slēgt laulības ar herētiķi, ja laulā herētiķu garīdznieks.
4. Herētiķu svētnīcu apmeklēšana un klātbūtne viņu dievkalpojumos:
a) drīkst apskatīt herētiķu svētnīcas ārpus viņu dievkalpojumu laikiem;
b) bez pamatota iemesla nedrīkst piedalīties herētiķu sprediķos un dievkalpojumos. Drīkst piedalīties, ja šī klātbūtne ir tīri materiāla, bet ne formāla;
c) mācītiem vīriem ir tiesības noklausīties herētiķu sprediķus, lai varētu atspēkot viņu maldus;
d) katolim nav tiesību pie herētiķiem spēlēt ērģeles un dziedāt viņu korāļus.
5. Katolis var piedalīties herētiķu bērēs tikai kā privāta persona, lai parādītu civilu godu. Nedrīkst līdzdarboties tieši pašos ritos.
6. Katolis drīkst apskatīt herētiķu reliģiskās mācību iestādes, jo tā nav līdzdalība reliģiskās darbībās.
- Baznīcas kanoni nosaka, ka kulta nesaderības gadījumā (laulībā starp katoli un nekristīto) ir vajadzīga Baznīcas autoritātes skaidri un saprotami izteikta atbrīvošana (dispensa) no attiecīgā šķēršļa, lai šāda laulība būtu spēkā esoša. — KTK 1086., 1125., 1126. kanons; sal. KBK 1633, 1635. (Teol. konsult, piez.)
