Par reliģijas nepieciešamību

Reliģiju var aplūkot gan kā patiesību kopumu par Dievu un Viņam pienācīgo godu, gan kā pastāvīgu iekšēju dvēseles stāvokli (dispozīciju) cilvēkā, kas tiek šo patiesību apgaismots un vadīts. Pirmajā nozīmē, reliģija satur virkni atzinumu (tēžu), kuriem a mums jātic, un norāda uz mūsu pienākumiem pret Dievu; otrajā — tā mudina mūs pielūgt Dievu, bīties un mīlēt Viņu, kā bērniem, saskaņot savu dzīvi ar Viņa atklāsmi un uzticīgi pildīt visus Viņa baušļus; šajā pēdējā nozīmē saka par cilvēku, ka viņš ir reliģiozs.

Lai atbildētu uz jautājumu: vai cilvēkam ir vajadzīga reliģija (vai ir pienākums būt reliģiozam)? — pietiekami zināt, ka Dievs pastāv un ka Viņš ir radījis cilvēku. Un patiesi, ja ir Dievs — Sākums, Cēlonis un visu lietu un Radītājs — Viņam pieder augstākā un pilnīgā vara pār visu, ko viņš ir radījis, tai skaitā — pār cilvēku. Cilvēks ir pilnīgi atkarīgs no Dieva, no kā izriet, ka Dievam ir tiesības uz paklausību un godbijību no cilvēka puses. Cilvēkam kā būntnei, kas apveltīta ar saprātu, redzot Dievā savu Radītāju, Labdari un Tēvu, ir pienākums bijāt savu Kungu, Viņam paklausīt, mīlēt Viņu, pilnībā uzticēties Viņam, un atdot Viņam pienācīgo liturģisko godināšanu. No jēdziena par Dievu kā Radītāju, un tādējādi arī kā cilvēka Augstāko Valdnieku un Kungu, izriet reliģijas nepieciešamība. Un, lai gan Dievam nav vajadzības pēc mūsu godbijības un pielūgsmes, jo Viņš Pats Sevī rod bezgalīgu pilnību, tomēr nav iespējams, ka Viņš neprasītu no mums mūsu svēto pienākumu attiecībā pret Viņu izpildi: Viņš ir taisnīgs un vienmēr vēlas to, kas ir saskaņā ar patiesību un labumu. Bet kas gan var būt vēl lielākā mērā saskaņā ar patiesību un labumu kā pienākums radībai vienmēr godināt savu Radītāju, mīlēt Viņu, pielūgt Viņu un pateikties Viņam? Šī iemesla dēļ, kopš brīža, kad Dievs radīja cilvēku, Viņš deva cilvēkam pamācības un prasīja dievišķo pielūgsmi. Viņš deva patiesās reliģijas atklāsmi un sentēvam Ādamam un patriarhiem, viņa pēcnācējiem, kā mēs to redzam no Sv. Rakstu grāmatām.

Daudzus gadsimtus cilvēki ir saglabāja šo pirmatnējo reliģiju visā tās tīrībā. Bet tad viņi sāka to izkropļot, pakāpeniski piejaucot māņticības un neskaitāmus maldus līdz pakāpeniski šī reliģija tika gandrīz aizmirsta uz zemes. Tad Dievs caur Mozu atkal atklāja Savu gribu cilvēkiem attiecībā uz Dieva godināšanu; tā radās "Mozus Likums ". Visbeidzot, kad Mozus reliģiju piemeklēja tāds pats liktenis kā pirmatnējo reliģiju un elkdievības tumsa pārklāja visu pasauli, izņemot Jūdeju, Dievs sūtīja pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu, kurš iemācīja cilvēkiem patieso Dieva godināšanu. Kristīgā reliģija ir patiesību un pienākumu kopums, ko Jēzus Kristus mācīja ļaudīm, būdams uz zemes redzami kā Dievs Cilvēks. Šī dievišķā Jēzus Kristus reliģija neatcēla Mozus reliģiju, bet tikai atklāja to pilnībā, paskaidroja un darīja to pilnīgu, līdzīgi kā pirms tam Mozus Likums atklāja un pilnveidoja pirmatnējo reliģiju. Kristīgā ticība (reliģija) kā vienīgā patiesā Dieva doto reliģijas, visi cilvēki ir pienā apliecināt.