Katoļu katehisms
Ceturtā daļa
Pēdējās lietas
„Miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi. Amen.” (11. un 12. ticības loceklis).
Cilvēka pēdējās lietas
Mūsu pārbaudījuma laiks šeit virs zemes izbeidzas ar nāvi un sevišķo tiesu. Pēc tam dvēsele nonāk vai nu debesīs, vai šķīstītavā, vai ellē.
127. Nāve un sevišķā tiesa
Vajāšanu laikos svētais bīskaps Cipriāns stiprināja savus ticīgos vārdiem: „Tikai tas baidās nāves, kas nepazīst Kristu.” Kad kādu dienu viņu pašu veda tiesneša priekšā un viņš dzirdēja savu nāves spriedumu, viņš sacīja: „Paldies Dievam!” Soda vietā viņš pēdējo reizi nometās ceļos lūgšanai. Tad viņš piecēlās, lika samaksāt bendei divdesmit piecus zelta gabalus, aizsēja pats sev acis un saņēma nāvīgo cirtienu.
Visiem cilvēkiem jāmirst, tāpēc ka Ādams, pirmais cilvēks, ir grēkojis. „Caur vienu cilvēku pasaulē nācis grēks un ar grēku — nāve” (Rom. 5,12).
Kristus uzņēmās nāvi pilnīgā paklausībā un visskaidrākā mīlestībā. Pēc viņa priekšzīmes arī mums jāuzņemas nāve paklausīgi un padevīgi. Kristus ar savu nāvi ieguva mums mūžīgo dzīvi. Viņš pārvērta nāvi. Tagad tiem, kas mirst Kristū, nāve ir vārti uz mūžīgo dzīvi.
Mēs nezinām, kad un kur un kā mēs mirsim. Bet to mēs zinām: ja mēs mirsim kā Dieva bērni, mēs būsim uz mūžu glābti; bet ja mēs mirsim nāvīgā grēkā, mēs būsim uz mūžu pazudināti. Tāpēc mums jādzīvo kā Dieva bērniem. Tad mēs esam gatavi mirt kurā katrā brīdī.
Nāvē mūsu dvēsele atšķiras no mūsu miesas. Miesa tiek aprakta zemē un satrūd. Bet mūsu dvēsele nevar satrūdēt, jo tā ir gars.
Tūdaļ pēc nāves mūsu dvēsele stājas Dieva tiesas priekšā. Tai jāatbild Dievam par visām domām, vārdiem un darbiem un par laba nedarīšanu. Šī tiesa ir sevišķā tiesa. „Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, un pēc tam nāk tiesa” (Ebr. 9, 27). Pēc sevišķās tiesas dvēsele nonāk vai nu debesīs, vai šķīstītavā, vai ellē.
Apdomā: 1. Kādā gara noskaņojumā Kristus uzņēmās nāvi? 2. Kā mums jāuzņemas nāve? 3. Kāpēc mums vienmēr jābūt gataviem mirt? 4. Kad mēs esam gatavi mirt? 5. Kas notiek cilvēka nāvē? 6. Kas notiek ar miesu? 7. Kur nonāk dvēsele pēc sevišķās tiesas?
237. Kāpēc visiem cilvēkiem jāmirst?
Visiem cilvēkiem jāmirst, tāpēc ka Ādams, pirmais cilvēks, ir grēkojis.
238. Kur nonāk dvēsele tūdaļ pēc nāves?
Tūdaļ pēc nāves dvēsele nonāk Dieva tiesas priekšā, lai atbildētu par visām domām, vārdiem un darbiem un par laba nedarīšanu.
Apņemšanās: Es būšu allaž gatavs mirt. — Es arī bieži lūgšos labas nāves stundas.
Dieva vārdi: „Svētīgi ir mirušie, kas mirst Kungā; jo viņu darbi tiem seko” (Atkl. 14,13).
Lūgsma: „No ļaunas un negaidītas nāves izglāb mūs, Kungs un Dievs!”
No mirušo Mises prefācijas: „Taviem ticīgajiem, Kungs, dzīvība netiek ņemta, bet tikai pārveidota; kad sakrīt pīšļos viņu zemes gaitu mājoklis, tie iegūst mūžīgu mājas vietu debesīs.”
No svēto mācības: „Tas nevar slikti mirt, kas labi dzīvojis; un grūti iedomāties, ka var labi mirt tas, kas slikti dzīvojis” (Augustīns). — „Ne nāve mani paņems, bet labais Dievs” (Terēze no Bēma Jēzus).
Uzdevumi: 1. Ko tu vari darīt cilvēka labā, kas cietis negadījumu un drīz mirs? 2. Apdomā, ka arī bērnus var pārsteigt nāve!
Kā ticēsi, tā dzīvosi. Kā dzīvosi, tā mirsi. Kā mirsi, tā paliksi.
128. Debesis
Kad svētais Pāvils, tāpēc, ka viņš bija sludinājis evaņģēliju, bija iemests cietumā un bija tuvu nāvei, viņš rakstīja filipiešiem: „Mani velk uz abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu — tas būtu tas vislabākais; bet jūsu dēļ ir nepieciešamāk vēl palikt miesā” (Fil. 1, 23 24).
Kas mirst Dieva žēlastībā un ir brīvs no visiem grēkiem un grēku sodiem, tas pēc nāves tūdaļ nonāk debesīs.
Svētīgie debesīs skata vaigu vaigā trīsvienīgo Dievu viņa godībā un ir mūžīgā mīlestībā ar viņu savienoti. Tas ir lielākais debesu prieks. Svētīgie skata Kristu, Dievcilvēku, arī tā apskaidrotajā cilvēcībā. Tie dzīvo sadraudzībā ar eņģeļiem un svētajiem. Tie ir brīvi no visām kaitēm un pavisam laimīgi. Debesis tie sastop arī visus savus radus un draugus, kas ir nomiruši Kristū. — Debesu prieki ir lielāki nekā mēs to spējam iedomāties. Uz tiem jo pilnīgi attiecas vārdi: „Neviena acs to nav redzējusi, neviena auss dzirdējusi, un neviena cilvēka sirdī tas nav nācis, ko Dievs sagatavojis tiem, kas viņu mīl” (1. Kor. 2, 9).
Debesu prieki visiem svētīgajiem nav vienādi. „Katrs saņems savu algu saskaņā ar savu darbu” (1. Kor. 3, 8). Kas virs zemes vairāk mīlēja Dievu un viņam uzticīgāk kalpoja, tas saņems debesīs vairāk Dieva mīlestības. „Ka8 bagātīgi sēj, tas bagātīgi arī pļaus” (2. Kor. 9, 6).
Apdomā: 1. Kādus priekus bauda svētīgie debesis? 2. Kāpēc debesu prieki, visiem svētīgajiem nav vienādi?
239. Kas tūdaļ pēc nāves nonāk debesīs?
Kas mirst žēlastībā Dieva un ir brīvs no visiem grēkiem un grēku sodiem, tas pēc nāves tūdaļ nonāk debesīs.
240. Kas ir svētīgo lielākais prieks debesis?
Svētīgie debesīs skata vaigu vaigā Dievu un ir savienoti ar viņu mūžīgā mīlestībā.
Apņemšanās: Vienu lietu es esmu apņēmies: man jātiek debesis!
Dieva vārdi: „Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad vaigu vaigā” (1. Kor. 13,12). — „Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesis” (Mat. 5,12). — „Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu, sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpi” (Lūk. 6, 38).
Vārds „debesis”, atšķirībā no „debess”, t. i. acīm saredzamā izplatījuma virs mums, nozīmē to neredzamo vietu vai stāvokli, kurā svētīgie skata Dievu. Kur šīs debesis atrodas, to Dievs mums nav atklājis. — Mūsu rakstos, diemžēl, vārds „debesis” bieži tiek lietots „debess” nozīmē un otrādi.
129. Šķīstītava
Kad Jūda Makabietis reiz bija uzvarējis sīriešus, karavīri pēc kaujas lūdzās, lai Dievs piedotu grēkus kritušajiem. Bez tam Jūda savāca daudz sudraba naudas un nosūtīja to uz Jeruzalemi, lai par mirušajiem tiktu upurēts gandarīšanas upuris (sal. 2. Mak. 12, 32—46).
Kas mirst Dieva žēlastībā, bet Vēl nav brīvs no visiem grēkiem un grēku sodiem, tas nevar tūdaļ nonākt debesīs. Svētais Jānis raksta par debesīgo Dieva pilsētu: „Nekas aptraipīts tanī neieies” (Atkl. 21, 27). Kam vēl jāgandara par saviem grēkiem, tas vispirms nonāk šķīstītavā, ko mēs saucam arī par šķīstīšanas ugunīm.
Dvēseles šķīstītavā ir pilnas rūgtu nožēlu par saviem grēkiem un degošu ilgu pēc svētā, labā Dieva. Smagās ciešanās viņām jāizdeldē savs grēku sods. Viņu lielākās sāpes ir, ka viņas vēl nedrīkst skatīt Dievu; viņu lielākais iepriecinājums — ka viņas drīz to skatīs un ir uz mūžu izglābtas.
Dvēseles šķīstītavā nespēj pašas neko darīt, lai saīsinātu savas ciešanas. Bet Kristus , viņu Pestītājs, nemitīgi aizbilst par viņām pie Tēva un caur viņu arī Marija un citi debesu svētie. Caur Kristu arī mēs varam lūgties un upurēt par dvēselēm šķīstītavā, lai tās drīzāk tiktu atbrīvotas no viņu ciešanām.
Šķīstītava pastāvēs līdz pastarai tiesai. Pēc pastarās tiesas būs tikai debesis un elle.
Apdomā: 1. Ko cieš dvēseles šķīstītavā? 2. Ar ko var saīsināt viņu ciešanas? 3. Līdz kādai dienai pastāvēs šķīstītava?
241. Kas nonāk šķīstītavā?
Kas nomirst Dieva žēlastībā, bet kam vēl jāgandara par saviem grēkiem, tas nonāk šķīstītavā.
Apņemšanās: Nevienu dienu bez lūgsmas par dvēselēm šķīstītavā!
Uzdevumi: 1. Kādās dienās mēs pieminam mūsu mirušos? 2. Kā mēs varam palīdzēt dvēselēm šķīstītavā?
Lai mirušo ticīgo dvēseles caur Dieva žēlsirdību atdusas mierā. Amen.
130. Elle
Kādu dienu Jēzus stāstīja farizejiem šādu līdzību: „Reiz bija kāds bagātnieks, kas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un katru dienu lepni dzīroja. Un bija arī kāds nabags, vārdā Lācars. Viņš būtu labprāt ēdis druskas, kas krita no bagātnieka galda, bet neviens viņam tās nedeva. Nabadzīgais nomira, un eņģeļi aiznesa viņu Abraāma klēpī. Tad nomira arī bagātnieks un tika paglabāts ellē. Viņš pacēla savas acis un sauca: Tēvs Abraām, sūti Lācaru, lai viņš, sava pirksta galu ūdenī iemērcis, dzesē manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šajās liesmās” (sal. Lūk. 16, 19—24).
Nomirt nāvīgā grēkā ir briesmīga nelaime. Kas līdz pēdējam acumirklim ir atstūmis Dieva mīlestību un apžēlošanos un nomiris nāvīgā grēkā, tas ar to uz mūžu ir atšķīries no Dieva. Dievs viņu pazudinās, un viņš nonāks ellē.
Pazudinātie ellē nekad nevarēs skatīt vareno, labo Dievu un ir uz mūžu no tā atstumti; tas ir elles briesmīgākais sods. Tie ir šķirti arī no Kristus un izslēgti no svēto sadraudzības. Pie tam viņi cieš elles uguns un savas ļaunās sirdsapziņas mokas un dzīvo ļauno garu un citu pazudināto sabiedrībā. Virs zemes viņi domāja iztikt bez Dieva; tagad viņi redz, ka cilvēks var justies laimīgs tikai pie Dieva. Viņi nolād sevi un viņus plosa nemitīgs izmisums. Viņu sodam nav gala; tas turpināsies mūžīgi mūžam.
Pazudinātie necieš vienādi. Dievs ir taisnīgs; kas ir ļaunāk grēkojis, tam bargāks sods.
Kristus runā par elli, nevis lai mūs biedētu, bet lai mūs brīdinātu un glābtu. Viņš mīl grēciniekus un grib tos pamudināt atgriezties, kamēr vēl laiks.
Apdomā: 1. Kāpēc ir briesmīga nelaime nomirt nāvīgā grēkā? 2. Iekš kā pastāv pazudināto ciešanas? 3. Kāpēc visi pazudinātie necieš vienādi? 4. Kādā nodomā Kristus runā par elli?
242. Kas nonāk ellē?
Kas nomirst nāvīgā grēkā, tas nonāk ellē.
243. Kāds ir elles briesmīgākais sods?
Pazudinātie nekad nedrīkstēs skatīt Dieva un ir uz mūžu no viņa atstumti.
Apņemšanās: Kad man draudēs briesmas izdarīt kādu nāvīgu grēku, es domāšu par elles mokām.
Dieva vārdi: „Ir briesmīgi krist dzīvā Dieva rokās” (Ebr. 10,31). — „Tiem, kas pa kreisi, ķēniņš sacīs: ‚Ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem’. Un tie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie — mūžīgajā dzīvē” (Mat. 25,4146). — „Tie sodam saņems mūžīgo pazudināšanu, prom no Kunga vaiga un viņa varenās godības” (2. Tes. 1,9).
No svēto mācības: „Vai tam, kas tagad smejas par elli, un kam tā būs jāpiedzīvo pašam, iekams viņš būs paguvis sākt tai ticēt!” (Eizēbijs no Cezarejas).
No Baznīcas dzīves: Katru dienu pirms pārvēršanas Baznīca lūdzas: „Pasargi mūs no mūžīgās pazudināšanas!”
Skatīt Dieva vaigu ir vislielākā laime, tikt no viņa atstumtam — vislielākie sirdēsti. (Angelus Silesius)
131. Kristīgs apbedīšana
Ķēniņā Salmanasars bija aizvedis izraēliešus gūstā uz Asiriju. Viņa dēls Senaheribs vajāja izraēliešus, nonāvēja daudzus un aizliedza apbedīt to līķus. Bet Tobijs, kāds dievbijīgs izraēlietis, bijās Dievu vairāk nekā ķēniņu. Viņš apslēpa miroņus savā mājā un apbedīja tos naktīs, Tāpēc ķēniņš vajāja Tobiju. Bet Dievam patika Tobija drosmīgā un dievbijīgā rīcība. Tāpēc eņģelis Rafaēls vēlāk sacīja Tobijam: „Kad tu ar asarām lūdzies un apbedīji mirušos, es aiznesu tavas lūgšanas Kunga vaiga priekšā” (sal. Tob. 1, 18-23; 12, 11-14).
Kristieša miesa ir Svētā Gara templis; tā kalpo Dievam un godības pilna celsies augšā pastardienā. Tāpēc kristieša miesai pienākas godbijība arī pēc nāves. Baznīca godā to ar apbedīšanas svinībām un apbedī svētītā zemē.
Kristieša miesa, tāpat kā Kristus miesa, jāaprok zemē. Kā sēklas graudu to ieliek zemē, jo tā celsies augšā pastardienā. „Sēts tiek iznīcībā, augšāmcelsies neiznīcībā” (1. Kor. 15, 42). Tāpēc kapsēta ir Dieva tīrums.
Daži ieteic līķu sadedzināšanu („ugunsapbedīšanu”), jo viņi domā, ka ar nāvi visam ir beigas. Baznīca aizliedz saviem ticīgajiem sadedzināt savus miroņus. Kas devis rīkojumu, lai viņa līķis taptu sadedzināts, un šo rīkojumu neatsauc, tas nedrīkst saņemt svētos sakramentus un Baznīcas apbedīšanu.
Apdomā: 1. Kāpēc arī mirušai miesai pienākas godbijība? 2. Kā Baznīca godā kristieša līķi? 3. Kāpēc kristiešu līķi jāaprok zemē? 4. Kāpēc daži ieteic līķu sadedzināšanu? 5. Kāds sods sagaida katoli, kas dod rīkojumu sadedzināt viņa līķi?
Apņemšanās: Es labprāt apmeklēšu un kopšu savu piederīgo un citu mirušo kapus.
Uzdevumi: 1. Kādas zīmes un attēlus tu atrodi uz kristīgiem kapu pieminekļiem? 2. Kādi Svēto Rakstu vārdi noder kā uzraksts kristīgam kapam? 3. Kā tu vari parādīt kāda mirušā piederīgiem savu līdzjūtību?
Baznīcas apbedīšanas svinības
Bēru mājās
Priesteris apslaka zārku ar svētīto ūdeni un uzsāk 129. psalmu: „No dziļumiem es saucu uz tevi, Kungs.” Pēc klusas tēvreizes un dažām pamīšus skaitītām lūgsmām priesteris lūdzas, lai Dievs dāvātu mirušā dvēselei viņas grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi. — Šī kristīgās apbedīšanas daļa ne visur ir iespējama.
Baznīcā
Kur tas iespējams, mironis tiek aizvests uz Baznīcu un novietots dievnama vidus ejā. Tad par nomirušo upurē svēto Mises Upuri (rekviēmu).Pēc tam pie zārka dzied svinīgu aizlūgumu un svētības lūgsmu (Libera).
Kapsētā
Ja līķi nav iespējams aizvest uz Baznīcu, tas top svētīts līķu mājā vai kapsētas kapličā. Tad zārku aiznes uz kapu un ielaiž zemē. Priesteris kopā ar ticīgajiem lūdzas par mirušo, apslaka zārku ar svētīto ūdeni un apkūpina ar vīrāku; tad viņš iemet kapā trīs saujas smilšu un pabeidz apbedīšanu ar aizlūgumiem par mirušo un par dzīvajiem. Tagad visi iet pie kapa, apslaka to ar svētīto ūdeni vai iemet tajā trīs saujas smilšu.
Pasaules gals un mūžīgais piepildījums
Dievs vēl nav īstenojis savus plānus līdz galam. Dieva noteiktā dienā atnāks Kristus tiesāt cilvēkus un pabeigt pasauli.
132. Ko Kristus ir pareģojis par laiku līdz pastardienai
Reiz mācekļi jautāja Pestītājam, kādas zīmes norādīs uz viņa atnākšanu un pasaules galu. Tad Jēzus sacīja: „Uzmanieties, lai neviens jūs nepieviltu. Jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus, un pievils daudzus. Jūs dzirdēsit par kapēm un kapi baumām. Jūs nodos mokām un nonāvēs, un jūs būsit visu tautu nīsti mana vārda dēļ. Tad daudzi ieļaunosies, viens otru nodos un ienīdīs, un mīlestība daudzos atdzisīs. Bet kas izturēs līdz galam, tas būs pestīts. Un šī priecas vēsts par Dieva valstību tiks sludināta visā pasaulē visām tautām par liecību. Tikai tad nāks gals” (sal. Mat. 24, 3-14).
Kristus ir mums pareģojis, ka līdz pastardienai viņa vēsts tiks sludināta visā pasaulē. Pirms pienāks gals, visām tautām jādzird priecas vēsts par Dieva valstību.
Kristus ir arī pareģojis, ka daudzi cilvēki viņa mācību noraidīs, apkaros Baznīcu un kārdinās, vajās un nonāvēs kristiešus. „Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs” (Jāņ. 15, 20). Pār tautām vienmēr no jauna nāks arī kari, revolūcijas, bads un citas briesmīgas mocības. Šādās briesmās daudzi kristieši kļūs vāji un atkritīs no ticības.
Kristus ir arī apsolījis, ka viņš visos pārbaudījumos stāvēs klāt savai Baznīcai: „Elles vārti to neuzvarēs” (Mat, 16, 18) — „Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mat. 28,20). Viņš ir apsolījis apustuļiem un visiem ticīgajiem, ka viņš ar Svēto Garu tos stiprinās un apgaismos, lai tie vajāšanās un bēdās paliktu uzticīgi un pierādītu pasaulei, ka Kristus dzīvo un uzvar.
Īsi pirms pasaules gala velns vēlreiz ar visu savu varu stāsies pret Dieva valstību. Ļaunie dzīvos tā, it kā nebūtu ne Dieva, ne tiesas, ne mūžības (sal. Mat. 24, 37—39). Parādīsies viltus pravieši; tie daudzus pavedīs un novedīs pie atkrišanas. Beidzot atnāks antikrists, „grēka cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi ceļ pārāku par visu, kas saucas Dievs, un izliekas par Dievu”. Sātana spēkā viņš darīs viltus zīmes un brīnumus un daudzus pievils. Bet Kristus, atnākot, nonāvēs viņu ar savu dievišķo spēku (sal. 2. Tes. 2, 3-11).
Tas viss ir pareģots, lai, kad tas notiks, mēs nesāktu šaubīties un nekļūtu mazdūšīgi, bet izturētu līdz galam.
Apdomā: 1. Līdz kādai dienai priecas vēsts būs pasludināta visam tautām? 2. Kādus pārbaudījumus un kādas briesmas Kristus ir pareģojis laikā līdz pastardienai? 8. Ko Kristus ir mums apsolījis laikā līdz pastardienai? 4. Kas notiks īsi pirms pasaules gala? 5. Kāpēc Kristus ir šo to pareģojis par pasaules galu?
Apņemšanās: Kad neticība un netaisnība nekaunīgi pacels galvu, es nebrīnīšos: Kristus to ir pareģojis.
133. Pasaules gals un miroņu augšāmcelšanās
Kad Jēzus bija stāstījis saviem mācekļiem par pēdējā laika pārbaudījumiem, viņš turpināja: „Tūdaļ pēc šo bēdu dienām saule aptumšosies, un mēness vairs nedos savu spīdumu; zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu stiprumi sakustēsies. Tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam debesu padebešos lielā spēkā un godībā. Viņš sūtīs savus eņģeļus, un tie savāks viņa izredzētos no četrām vēju pusēm” (sal. Mat. 24,29-31).
Pasaules galu noteic Dievs. Viņš ir laika Kungs un mūžības Karalis. Viņš vienīgais zina, cik ilgi pastāvēs šī pasaule; viņam vienīgajam ir vara darīt tai galu. Tāpēc Kristus saka: „Esiet modri, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu” (Mat. 25,13). — Pasaules gala dienu sauc par pastardienu (t. i. pēdējo dienu).
Pastardienā Kristus atnāks atkal un atklās visai pasaulei savu dievišķo godību. Viņam atnākot, nodrebēs visa radība. Viņa atnākšana rādīs, ka vecajai pasaulei, Kurā Dieva godība bija vēl apslēpta, ir pienācis gals, un ka sāksies jauna pasaule, kurā Dievs ar savu godību piepildīs visu radību. Tāpēc mēs pastardienu saucam arī par Kristus dienu.
Kad Kristus atnāks atkal, viņā ar dievišķu spēku sasauks visus cilvēku s. Arī miroņi dzirdēs viņa balsi un celsies augšā. Kristus saka: „Nāks stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva Dēla balsi. Un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai” (Jāņ. 5, 28 29). Labie dzirdēs Kunga saucienu ar neaprakstāmu prieku, bet ļaunie ar šausmām.
Pie augšāmcelšanās mirušo miesas uz visiem laikiem savienosies ar viņu dvēselēm. Ļauno miesas būs riebīgas; tās atspoguļos viņu ļaunumu un izmisumu. Labo miesas būs skaistas, jo tās būs līdzīgas apskaidrotajai Kristus miesai.
Apdomā: 1.Kas noteic pasaules gala? 2. Ko nozīmē vārds „pastardiena?” 3. No kā varēs redzēt, ka vecajai pasaulei pienācis gals? 4. Ko darīs Kristus, kad viņa atnāks atkal? 6. Kā cilvēki uzņems Kristus saucienu? 6. Kāda būs pastardienā augšāmcēlu-sies miesa?
244. Ko Kristus saka par miroņu augšāmcelšanos?
Kristus saka: „Nāks stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva Dēla balsi. Un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļauna darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai.”
Apņemšanās: „Pasaule un viņas kārība paies, bet kas izpilda Dieva gribu, tas paliek mūžīgi” (1. Jāņ. 2,17).
Dieva vārdi: „Mēs gaidām svētīgo cerību, mūsu lielā Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus godības atnākšanu” (Tit. 2,13). — „Mēs gan visi neaizmigsim, bet visi tiksim pārvērsti, un proti, piepeši, vienā acumirkli, pēdējai bazūnei atskanot” (1. Kor. 15, 51—52). — „Kristus pārveidos mūsu zemības miesu un padarīs to līdzīgu savai godības miesai” (Fil. 3,21).
Saruna par ticību: Adventisti, Jehovas liecinieki un citas sektas domā, ka varot aplēst, kad notikšot pastardiena. — Mēs atbildam: „Jēzus ir sacījis: „To dienu un to stundu nezina neviens, tikai Tēvs” (Mark. 13,32).
134. Pastarā tiesa
Īsi pirms savām ciešanām Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Kad Cilvēka Dēls atnāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš apsēdīsies savā godības tronī, Visas tautas tiks sapulcinātas viņa priekšā. Viņš tās atdalīs vienu no otras, kā gans atšķir avis no āžiem: avis viņš novietos savā labajā, bet āžus savā kreisajā pasē. Tad Ķēniņš saris tiem, kas būs viņa labajā pusē: ‚Nāciet jūs, mana Tēva svētītie. Saņemiet valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas'. Tiem, kas pa kreisi, viņš sacīs: ,Ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem'. Un tie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie — mūžīgajā dzīvē” (Mat. 25,31—46).
Pēc miroņu augšāmcelšanās nāks pastarā tiesa. „Dievs ir nolicis dienu, Kurā viņš taisnīgi tiesās pasauli” (Ap. d. 17,31). Tad būs pagājis laiks, kurā Dievs savā lielajā pacietībā bija panesis grēciniekus. Tagad ļaunos ķers visas viņa dusmas, bet labajiem viņš parādīs visu savu mīlestību.
Dievs tiesās pasauli „caur Jēzu Kristu” (Rom. 2,16). „Tēvs ir visu tiesa nodevis Dēlam” (Jāņ. 5, 22). Kristus ir pasauli atpestījis, viņš to arī tiesās.
Apskaidrotā Kunga vaiga priekšā atklāsies viss, ko kurš darījis. „Viņš apgaismos tumsībā noslēpto un atklās siržu domas” (1. Kor.4, 5). Labie tiks atšķirti no ļaunajiem. Tad Jēzus paziņos spriedumu. Kas būs mīlējis Dievu un tam kalpojis, to viņš sauks pie sevis un piešķirs tam mūžīgo dzīvi; kas būs no Dieva novērsies un līdz pēdējam brīdim nebūs atgriezies, to viņš atstums no sevis un pazudinās mūžīgajai nāvei.
Pēc pastarās tiesas labie ar miesu un dvēseli ieies mūžīgajā dzīvē, bet ļaunie tiks ar miesu un dvēseli nogrūsti ellē. Arī miesai jāpiedalās algā vai sodā, jo arī virs zemes tā piedalījās labos vai ļaunos darbos.
Pastarā tiesā arī velns tiks galīgi notiesāts. Kristus atņems viņam visu varu un iedzīs viņu uz mūžu ellē.
Pastarā tiesa notiks, lai visi cilvēki atzītu Dievā svētumu, taisnīgumu un viedumu, lai Kristus taptu visas pasaules priekšā pagodināts, un lai labie saņemtu pelnīto godu, bet ļaunie — pelnīto kaunu. Tad neviens vairs nevarēs noliegt vai apsūdzēt Dievu, noraidīt vai apkarot Kristu, nievāt, apspiest un mocīt labos. „Tad bezdievji savas sirds izbailēs nopūtīsies: Tie ir tie, kurus mēs reiz izsmējām un zaimodami lamājām. Mēs nelgas uzskatījām viņu dzīvi par aplamību un viņu galu par apkaunojošu. Lūk, kā viņi nu tiek pieskaitīti Dieva bērniem un viņu daļa ir pie svētajiem” (Gudr. 5, 3-5).
Apdomā: 1. Kas turēs pastaro tiesu? 2. Kas notiks pastarā tiesā? 3. Kāpēc arī miesai jāpiedalās mūžīgajā algā vai mūžīgajā sodā? 4. Kas notiks pastarā tiesā ar velnu?
245. Kas nāks pēc miroņu augšāmcelšanās?
Pēc miroņu augšāmcelšanās nāks pastarā tiesa.
246. Kā skanēs dievišķā Soģa spriedums?
Labajiem dievišķais Soģis sacīs: „Nāciet, jūs mana Tēva svētītie. Saņemiet valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas.” Bet ļaunajiem: „Ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem.”
247. Kāpēc notiks pastarā tiesa?
Pastarā tiesa notiks,
1. lai visi cilvēki atzītu Dieva viedumu un taisnīgumu,
2. lai Kristus visas pasaules priekšā tiktu pagodināts,
3. lai labie saņemtu pelnīto godu un ļaunie — pelnīto kaunu.
Apņemšanās: Visu darot un nedarot es bieži sev jautāšu: Vai es ar to varēšu pastāvēt Dieva tiesas priekšā?
Dieva vārdi: „Kas panesīs viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad viņš parādīsies, jo viņš būs kā kausētāja uguns?” (Mal. 3, 2). — „Lūk, viņš nāk padebešos, un viņu redzēs katra acs, arī tie, kas viņu caurdūruši” (Atkl. 1, 7). —„Tad zemes ķēniņi un valdnieki, pavēlnieki, bagātie un stiprie, vergi un brīvie paslēpās alās un klinšu spraugās un sauca kalniem un klintīm: Krītiet pār mums, paslēpiet mūs no tronī sēdētāja vaiga un no Jēra dusmām. Jo pienākusi ir viņu lielā dusmu diena. Kas gan spēs pastāvēt?” (Atkl. 6,15—17).
Uzdevumi: 1. Kādās līdzībās Jēzus runā par pastaro tiesu? 2. Vāc pastarās tiesas attēlus un apraksti tos! 3. Kurā vietā mirušo Misē ir runa par tiesu?
135. Redzamās pasaules jaunais veids
Caur pravieti Jesaju Dievs apsolīja: „Redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un to, kas bija iepriekš, vairs nepieminēs, bet priecāsies un līksmosies mūžam par to, ko es radu” (Jes. 65, 17 18).
Kad Dievs pastardienā atklās visu savu varu, redzamā pasaule iegūs jaunu veidu (sal. Mat. 19, 28). Tā netiks iznīcināta, jo Dievs neiznīcina, ko viņš ir radījis. Bet „šīs pasaules veids iznīks” (1. Kor. 7, 31). Dieva svētuma un mīlestības ugunī tā taps pārveidota un pabeigta. „Saskaņā ar viņa apsolījumiem mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur mājos taisnība” (2. Pēt. 3,13).
Arī redzamās pasaules jauno veidu pastardienā Tēvs dos caur Kristu, savu Dēlu. „Viņš pakļāva viņam visu” (1. Kor. 15, 27).
Kristus atbrīvos redzamo pasauli no visa ļaunā un visām nekārtībām, kas grēka dēļ tajā ienākušas, un viņš to piepildīs ar mūžīgo godību. Arī radība savā veidā piedalīsies viņa miesas apskaidrotībā.
Kad redzamā pasaule būs pārveidota, tā kļūs tāda, kādu Dievs to no paša iesākuma nolēmis: starojošs Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Ar to atpestīšana būs pabeigta. — Tad Kristus nodos Tēvam visu atpestīto radību (sal. 1. Kor. 15, 24).
Apdomā: 1. Caur ko Dievs dos jaunu veidu pasaulei? 2. Ko darīs Kristus pārveidotajā pasaulē?
248. Kas notiks pastarā dienā ar redzamo pasauli?
Pastardienā redzamā pasaule tiks pārvērsta un iegūs jaunu veidu.
Apņemšanās: Šī skaistā Dieva pasaule, ko manas acis tagad redz, reiz kļūs vēl skaistāka, kad Dievs tai būs devis jaunu veidu.
Dieva vārdi: Jēzus saka: „ Debess un zeme zudis, bet mani vārdi nezudīs” (Mat. 24,35).
Uzdevumi: Kāpēc tauriņš un pavasaris ir pasaules jaunveidošanas simbols? — Sameklē vēl citus simbolus?
136. Dieva valstība savā godībā
Svētā Jāņa atklāsmē mēs lasām: „Es redzēju jaunās debesis un jauno zemi, jo pirmo debesu un pirmās zemes vairs nebija, un arī jūras vairs nebija. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākam no debesīm, no Deva, izgreznotu kā līgavu, kas izrotājusies savam līgavainim. Es dzirdēju skaļu balsi saucam no troņa: ,Lūk, Dieva telts starp cilvēkiem! Viņš dzīvos pie tiem, un tie būs viņa tauta, un viņš pats būs pie viņiem. Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm. Nebūs vairs ne nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais ir pagājis’. Un tas, kas sēdēja tronī, sacīja: ,Lūk, es visu daru jaunu’” (Atkl. 21, 1—5).
Jaunajā radībā trīsvienīgais svētais Dievs beidzot viens pats valdīs par mums un dzīvos starp mums. Viņš rādīs mums visu savu godību un savā mīlestībā darīs mūs uz mūžu svētlaimīgus. Visā atpestītajā radībā tad valdīs mūžīgs miers.
Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, jaunajā radībā valdīs par mums ar Tēvu un Svēto Garu un būs pastāvīgi pie mums. No viņa vaiga mums atspīdēs dievišķās godības spožums; viņš sniegs Tēvam visas atpestītās pasaules slavinājumu un dāvinās mums mūžīgās dzīves pilnību.
Miesa un dvēsele, acis un sirds, visas mūsu domas un jūtas un visa mūsu griba jaunajā radībā būs pildītas ar Dieva godību. Mēs gavilēsim neizteicamā priekā un mūžīgā mīlestībā būsim savienoti ar trīsvienīgo Dievu un visiem viņa eņģeļiem un svētajiem.
Tad viss būs pagājis, kas piemita tikai vecajai pasaulei. Ticība būs pārgājusi skatīšanā, cerība ieguvumā, kārdinājumi un cīņas, bads un slāpes, ciešanas un nāve būs beigušies, jo tad būs iegūta uzvara un neiznīkstošā dzīve. Tad nebūs vairs nekādas šķiršanās: debesis un zeme būs viens, un neskaitāmie eņģeļu un Dieva bērnu pulki no visām tautām un visiem laikiem būs vienoti Dievā. Tad nebūs vairs dievnamu, jo visa atpestītā radība būs vienu vienīgs mirdzošs dievnams. Nebūs vairs dienu un gadu: visi dzīvos Dieva mūžībā un svinēs svētkus, kurus Tēvs kopš iesākuma pasaulei sagatavojis.
Tā būs Dieva valstība visā savā godībā, ko Kristus mums sludināja. Tā būs mūžīgā dzimtene, pēc kuras tiecas mūsu sirds. Tās būs Jēra kāzas, pēc kurām kā līgava ilgojas Baznīca. Tā saka Kristum, savam līgavainim: „Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22, 20).
Apdomā: 1. Apraksti dzīvi jaunajā radībā! 2. Kā vairs nebūs jaunajā radībā?
Apņemšanās: Es bieži no sirds pateikšos Dievam, ka viņš mani aicinājis savā godības pilnajā valstībā.
Dieva vārdi: „Taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā” (Mat. 13, 43). — „Viņš rādīja man dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristāls, kas iztecēja no Dieva troņa” (Atkl. 22,1). — „Dieva un Jēra tronis stāvēs tajā (svētajā Dieva pilsētā), un viņa kalpi tam kalpos. Tie skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs tiem uz pieres. Kungs Dievs viņus apgaismos, un viņi valdīs mūžīgi mūžam” (Atkl. 22,3—5).
No svēto mācības: „Mēs ilgojamies nākotnes Jeruzalemes; un jo vairāk mēs tās ilgojamies, jo pacietīgāk mēs panesam visu tās dēļ” (Augustīns).
Uzdevumi: 1. Kāpēc jaunajā radībā nebūs vajadzīgs neviens no septiņiem sakramentiem? 2. Kāpēc tur vairs netiks pārkāpti Dieva baušļi? 3. Kas no pilnīgās Dieva valstības ir īstenojies jau tagad?
Kristiešu gaidas: Kardināls Ņūmens raksta: Mūsu zeme, kas pavasarī uzplaukst jaunās lapās un ziedos, kādu dienu uzplauks un izveidosies par jaunu gaismas un godības pasauli. Tad būs mūžīgs pavasars. Tas nāks, ja arī tas vēl vilcinās. Tāpēc mēs katru dienu sakām:
