Dr. P. Cirsis, S.J.

„Dogmu Dievs”

II grāmata — Dievs svētdarītājs

B. Pārdabiskās palīdzības devēja Kristus Baznīca

Dr. P. Cirsis, S.J.

„Dogmu Dievs”

II grāmata — Dievs svētdarītājs

B. Pārdabiskās palīdzības devēja Kristus Baznīca

Ievadvārdi

Priekšmets — tas pats, bet pieeja — citādāka. Tā atšķirsies tas, kas tagad sakāms par Baznīcu, no apceres par Baznīcu, kas sniegta „Dieva mācības” II daļā. Tur ziņas par Baznīcu bija apstrādātas apoloģētiskā kārtībā, ierādot vēsturei un vesela prāta spriedumiem pirmo vietu.

Šinī traktātā pakavēsimies pie Kristus Baznīcas izcelšanās, uzbūves, būtības, īpatnībām un nepieciešamības, lietodami citu gaismu — Dieva atklāsmi, kā to pazīst un sludina ar nemaldību apveltītais Baznīcas maģistrāts. Citiem vārdiem sakot, II daļā jautājām, kas vēsturei un veselam prātam sakāms par to, ko sauc par Kristus Baznīcu. Turpretim te jautāsim, ko par Baznīcu ir ziņojis Dievs, ko par sevi stāsta pati Dieva dibinātā Baznīca. Pēdējās zināšanas papildinās un padziļinās agrāk sniegtās ziņas par Kristus Baznīcu.

I Baznīcas izcelšanās

1. Baznīca — Kristus ķermenis.

Vispirms jāzina, kas ar Baznīcu domāts. Jaunajā Derībā vārdam ”Ecclesia” nav gluži viena un tā pati nozīme. Vienreiz domāta ļaužu kopa bez kāda reliģiska nodoma (Ap.D. 19, 32, 39, 40), citreiz — reliģiska apvienība, kuras lielums var būt dažāds: viena māja (Rom. 16,5), vienas pilsētas draudze (Ap.D. 8,1; 11,22), visi, kas tic Kristum (Mt. 16,18; Ap.D. 9,31; 20,28; kol. 1,8; gal. 1,13; efez. 1,22 u.c.), tas pats, kas ir debesvalstība, Dieva valstība, Dieva mājoklis (ebr. 10,21; 1. Pēt. 4,17; 1. Tim. 3,15), visi kristticīgie (Ap.D. 2,44).

Tiesa, par Baznīcu runājot, kā pirmie krīt acīs cilvēki, kas tic Kristum. Taču aiz pēdējiem atklāsme liek saskatīt kaut ko dziļāku — Kristus ķermeni; Baznīca ir Kristus mistiskais ķermenis (drošs atzinums). 1943. gadā izdotajā apkārtrakstā ”Mystici Corporis” pāvests Pijs XII paskaidroja: „Lai aprakstītu īsto Kristus Baznīcu, vienu, svētu, katolisku un apustulisku Romas Baznīcu, nav cēlāka, nav lielāka, nav dievišķīgāka apzīmējuma par to, kas sauc Baznīcu par Jēzus Kristus mistisko ķermeni”.

Pāvesta vārdos atbalsojas sv. Pāvila mācība par Baznīcu: „Viņš (Dievs) palika visu viņam (Kristum) zem kājām un iecēla viņu par galvu visai Baznīcai, kas ir viņa ķermenis” (Efez. 1*22). „Un viņš (Kristus) ir ķermeņa — Baznīcas galva” (Kol. 1,18). „Jūs esat Kristus ķermenis un loceklis pie locekļa” (1. kor. 12,27).

Apzīmējumu „Kristus mistiskais ķermenis” uztver gan plašāki, gan šaurāki. Plašākā uztverē domā visus tos, kas kļūst svēti ar Kristus žēlastībām, un tā tad — ticīgos virs zemes — cīnītāju Baznīcu, cietējus šķīstītavā — cietēju Baznīcu un uzvarētājus debesīs — uzvarētāju Baznīcu. Apzīmējuma šaurākā nozīme domā tikai šeit virs zemes redzamo Baznīcu. Teologi pēdējā ieskaita arī visus tos cilvēkus, kas dzīvoja pirms Kristus, bet bija ar viņu garīgi saistīti, proti savās ilgās pēc Mesija, pēc Pestītāja. Tas rada vajadzību izšķirt divus pestīšanas laikmetus — Veco Derību, Mozus likumu laiku, un Jauno Derību, evaņģēlija likumu laiku. Tāpat kā sakramentos Jaunās Derības Baznīcā ir ārējā un iekšējā puse. Ārējā puse ir Baznīcas juridiskā būve, kas nāk no Kristus, iekšējā — pārdabisku žēlastību atbalstītā un Sv. Gara vadītā ticīgo garīgā vienošanās ar Kristu un ar Dievu. Protams, abas puses ir vienas un tās pašas būves puses. Lai tās izpratne būtu pilnīga, jāzina ne tikai tās definīcijas, kas uzsver Baznīcas ārējo izskatu, bet arī tās, kur atzīmēta Baznīcas iekšējā darbība un darbības vadītāji spēki. Pirmā veida definīcijas parāda Baznīcu kā ļaužu reliģisku apvienību ar pāvestu priekšgalā, otrā — kā neredzamo Kristu (viņa mistisko ķermeni), kas turpina savu kādreiz virs zemes sākto pestīšanas darbu.

2. Baznīcas dibinātājs

Protestantiskā teoloģija apgalvo, ka Kristus, interesēdamies par cilvēka iekšējo dzīvi, kaut kādu ārēju stāvu Baznīcai nav vēlējies dot; Baznīcas ārējā būve esot cilvēku celta. Pareizticīgie un anglikāņi saka, ka viņš to gan esot vēlējies, bet neesot gribējis Romas bīskapa virsvaru. Daži protestantu liberālā virziena pārstāvji atzīst, ka Kristus nav gribējis savus sekotājus šķirt no Vecās Derības sinagogas, nav gribējis veidot no tiem vienu jaunu, neatkarīgu reliģisku apvienību — kristīgo Baznīcu. Ja tā tomēr izcēlās, tad Kristu uz to — un tā tad uz atdalīšanos no Vecās Derības sinagogām — spieduši viņa laika apstākļi. Modernisti domā, ka Kristus par debesvalstību runājis eshataloģiski, t.i. kā par stāvokli, kas izpildās viņpasaulē. Būdams pārliecināts, ka pasaulei gals ļoti tuvu, Jēzus nav plānojis kaut kādu redzamu apvienību, kas eksistētu šeit virs zemes gadu simteņiem ilgi; redzamās apvienības īstie izveidotāji esot paši pirmā gadsimteņa kristieši.

I Vatikāna koncila lēmumā lasāms kaut kas cits: „Lai pestīšanas darbs turpinātos visu laiku, mūžīgais gans un dvēseļu bīskaps (Kristus, 1. Pēt. 2,25) nolēma dibināt svētu Baznīcu, kurā, kā vienā dzīvā Dieva namā, visi ticīgie ir apvienoti vienas ticības un mīlestības saitēm” (Denz. 1821). „Baznīcu tieši un personīgi nodibināja īstais, vēsturiskais Kristus savas šīs zemes dzīves laikā” (pāv. Pijs X pretmodernistu zvērestā, Denz. 2145). Tā tad, viss, kas būtisks Baznīcas mācībā, liturģijā un ārējā organizācijā, ir nācis no paša Kristus; Baznīcu nodibināja Dievcilvēks — Jēzus Kristus (”De fide”).

Ko par Baznīcas izcelšanos saka Sv. Raksti? „Nožēlojiet grēkus, jo atnākusi debesvalstība”. Matejs runā par „debesvalstību”, citi evaņģēlisti par „Dieva valstību”. Kā jau agrāk aizrādījām, ar šiem nosaukumiem evaņģēlisti domā to pašu, ko mēs saucam par Baznīcu. „Ejiet un sludiniet: debesvalstība ir tuvu klāt” (Mt. 10,7; 4,17). „Tāpēc vispirms meklējiet Dieva valstību” (Mt. 6,33). Posts farizejiem un rakstu mācītājiem; ne paši tie nāk, nedz ļauj citiem nākt debesvalstībā (Mt. 23,13). Kas grib kļūt Dieva valstībā, tam jāslāpst pēc taisnības (Mt. 5,20) , tam jāpilda Tēva griba (Mt. 7,21), tam savā gara satversmē jālīdzinās mazam bērnam (Mt. 18,3). Jēzus nerunāja par tīru viņpasaules valstību. Daudzas no viņa līdzībām parāda Dieva valstību kā iestādījumu šinī pasaulē, piem. līdzība par sinepju graudiņu, par raugu maizes mīklā, par zvejas tīklu, par nezāli un kviešiem, par sējēju un sēklu. Sen noslēgtā jūdu derība ar Dievu tiks izbeigta; augļu nenesējus Dievs atmetīs,, un valstībā tiks aicinātas pagānu tautas (Mt. 21,43). Tā būs valstība, kas eksistēs līdz šīs pasaules beigām un tiks pabeigta viņpasaulē. „Uz šīs klints es celšu savu Baznīcu” (Mt. 16,18). Baznīcas cēlējs — Kristus. Ja viņš nebūtu domājis ko jaunu, kas atšķiras no sinagogas, viņš nebūtu runājis par sevi kā par Baznīcas cēlēju, viņš nebūtu rūpīgi sagatavojis apustuļus sludināšanas darbam un devis tiem pilnvaras atraisīt un saistīt (dot likumus, spriest tiesu, sodīt), piedot grēkus, kristīt, viņš nebūtu tos sūtījis pasaulē turpināt paša darbu (Jņ. 20,,21). Viņš nebūtu iecēlis apustuli Pēteri par visa šī pasākuma redzamo galvu (Mt. 16,18; Jņ. 21,15—17), pašam pēc pacelšanās debesīs paliekot par tā neredzamo galvu (Efez. 2,20; 5,23; kol. 1,18).

Baznīcu nodibināja Kristus. Tāpēc tā ir „Kristus Baznīca”, „Kristus Līgava” (sv. Cipriāns, ”De unit. eccl.”). Dibināšanā izceļas trīs stadijas: a) apustuļu izvēle un sagatavošana, b) debesu atvēršana ar Kristus upurnāvi pie krusta, c) Sv. Gara saņemšana pirmajos Vasarsvētkos un apustuļu sūtīšana darbā.

3. Baznīcas dibinātāja mērķis.

Kristus nodibināja Baznīcu, lai tā turpinātu savu pestīšanas darbu visu laiku (”De fide”). „Kā mans Tēvs sūtījis mani, tā es sūtu jūs” (Jņ. 20,21). Kam tad Debestēvs bija sūtījis Kristu? Mūžīgai pestīšanai, mūžīgai cilvēku dzīvošanai laimē: „Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un lai jums tā būtu pārpilnībā” (Jņ. 10,10). „Cilvēka Dēls nācis meklēt un pestīt to, kas bija zudis” (Lk. 19,10). Kad apustuļi bija pietiekami sagatavoti, viņiem bija jāpārņem Kristus darbs: „Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē” (Jņ. 17,18). Darba sekmīgai veikšanai Baznīcas vadība saņēma no Kristus visas nepieciešamās pilnvaras — maģistrālo, t.i. mācīt Dieva atklātās patiesības, pastorālo — panākt, ka ticīgie pilda Dieva baušļus, sacerdotālo — apgādāt ticīgos ar Dieva žēlastībām. „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis, un, lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt. 28,19—20). „Kas jūs klausa, tas klausa mani, un kas jūs nicina., tas nicina mani. Bet kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis” (Lk. 10,16).

Kā Kristus gribēja, tā apustuļi arī darīja: viņi organizēja un kārtoja (saistīja un atraisīja, Mt. 18,18), viņi sludināja un kristīja (Mt. 16,15)., viņi atkārtoja Pēdējo vakariņu brīnumu — Euharistiju (Lk. 22,19), viņi piedeva grēkus (Jņ. 20,23). Viņi nevilcinādamies atzinās, ka ir Kristus sūtņi, kalpi, ka ir Dieva brīnumu atklājēji: „Lai katrs atzīst mūs par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem” (1. kor. 4,1). „Mēs nākam Kristus sūtīti, mēs mācām, it kā Dievs runātu caur mums. Kristus vārdā mēs jūs lūdzam: esiet labās attiecībās ar Dievu” (2. kor. 5,20). Viņu pamācības, pamudinājumi un piešķirtās žēlastības darīja cilvēkus svētus; tā turpinājās Kristus pestīšanas darbs, kam viņš bija nodibinājis savu Baznīcu, un tā vairojās Dieva ārējā godība, kas ir, kā visu citu Dieva pasākumu, pēdējais mērķis.

„Ko Kungs Kristus sasniedza, dibinādams Baznīcu? Ko viņš gribēja? Viņš gribēja nodot Baznīcai to pašu pienākumu, to pašu uzdevumu, ko viņš pats bija saņēmis no Tēva; viņš gribēja, lai tas tiktu turpināts” (pāv. Leons XIII apkārtrakstā „Satis cognitum”). Kristus nodibināja Baznīcu, lai „visos laikos turpinātos ļaužu pestīšana” (I Vatikāna konc. Denz. 1821). Baznīca ir Kristus, kas darbojas no paaudzes uz paaudzi, cauri gadu simteņiem.

Sava mērķa un līdzekļu dēļ Baznīca atzīstama par pārdabiski garīgu sabiedrību( (drošs atzinums). Tiesa, arī Baznīca sastādās no cilvēkiem, bet tas, ko tie grib un kā to panāk, liek tai būtiski atšķirties no parastajām ļaužu apvienībām. „Mana valstība nav no šīs pasaules”, tā Kristus paskaidroja Pilātam (Jņ. 18,36), un sv. Augustīns, apcerēdams šo paskaidrojumu, liek Kristum iesaukties: „Žīdi un pagāni, un jūs, visas šīs zemes valstības, dzirdiet: es netraucēju jūsu valdīšanu šai pasaulē”.

Baznīcas būtisko atšķiršanos no parastajām pilsoņu organizācijām uzsver arī pāvesta Leona XII apkārtraksts ”Immortale Dei” (1885. g. 1. nov.).

Baznīcas mērķis — tīri reliģisks. Ņemot to pašu par sevi, Baznīcai nebūtu nekādu saimniecisku, sabiedrisku, politisku — tīri pasaulīgu kultūruzdevumu. Bet dzīve nav abstrakti skatīta pārdaba. Pārdabiskajam jāieiet dabiskajā, abiem jāsajaucas, lai rastos pilnības kāpinājums. Tāpēc Baznīca iesaistās, par cik tas garīgā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams, vispārīgajā kultūras darbā (Denz. 1740, 1799). Viņas pārdabisko uzdevumu veic cilvēki, kas dzīvo un kam jādzīvo kā cilvēkiem starp citiem cilvēkiem un tā tad — ne bez laicīgas mantas, bez kuras nevarēja iztikt arī pats Kristus un viņa mācekļi (Jņ. 12,6; 13,29). Baznīcai ir tiesības uz privātīpašumu (Denz. 1726).

Darīt viņus svētus, sagādāt viņiem mūžīgu laimi — visiem ticīgajiem.25 Tāds ir Baznīcas mērķis, un tas nav valsts mērķis. Baznīcai ir arī visi līdzekļi, kas nepieciešami sava mērķa sasniegšanai, viss, kas nepieciešams, lai viņa mācītu, ganītu sev uzticēto ganāmpulku un darītu to svētu un laimīgu. Dodams vajadzīgos rīkus un zināšanas, piemēru, sakramentus, žēlastības, Kristus viņu pilnvaroja tādam darbam. Līdz ar to Baznīca ir neatkarīga no valsts varas. Tāpēc tā necieš valsts varas iejaukšanos savās lietās. Tā formulē un izdod likumus, neprasīdama, lai tos apstiprinātu pasaulīgā vara; tie derīgi bez kāda valsts zīmoga. Tā nepieļauj pasaulīgai valdībai noteikt, kā bīskapiem būs satikties ar ticīgajiem un ar pāvestu Romā, kā būvēt un pārvaldīt baznīcas un draudzes, ko un kā nozīmēt par draudzes ganu, kā izkārtot dievkalpojumus un bērnu reliģiski tikumisku audzināšanu. Pijs IX atmeta kā maldus pieņēmumu, pēc kura Baznīcas darbību regulētu valsts vara (Denz. 1719). Pats dibinātājs ir gādājis, ka Baznīcai būtu savs mērķis, savi līdzekļi, sava vara, kas tikpat liela, cik liels un cēls tās mērķis. Ne Baznīcas vara mazāka, nedz ir tā kaut kādi pakārtota civilai varai; Baznīca ir perfekta, pilnīga ticīgo apvienība (Leons XIII apkārtrakstā ”Immortale Dei”). Valstij — sava darbības sfēra, kur tai pēdējā, augstākā noteikšana un Baznīcai — sava, kur valsts nedrīkst iejaukties (Denz. 1866). Baznīcas vēsture šai ziņā, diemžēl, traģiski raiba, un arī vēl mūsu dienās netrūkst saspīlējumu starp abām varām dažādās pasaules malās.

II Baznīcas ārējais sastāvs

1. Hierarhiska satversme Baznīcā.

Visiem saviem sekotājiem — mēs viņus tagad saucam par kristiešiem — Kristus piešķīra zināmu priesterību; īpašu garīdznieku kārtu viņš negribēja. Tāds bija reformatoru atzinums. Janseniski noskaņotā bīskapa Riči (Ricci) vadītajā Pistojas sinodē (1786. g.) izskanēja līdzīgas domas: Kristus savu varu nodeva visiem ticībā apvienotajiem kristiešiem, kas pēc vajadzības var izraudzīties sev garīgos ganus. Baznīcas slāņainais sastāvs ir tikai vēsturiskas attīstības auglis, ne paša Kristus celtne. Tā runāja modernisti. Ko pats Kristus gribēja, bija kas cits: ne stingros likumos iekļauta redzama celne, bet gan neredzamām mīlestības saitēm vienoti ticīgie; slāņainā satversme izveidojās vēlāk, dzīves apstākļiem spiežot (R. Soma tēze).

Īstenībā, hierarhisku satversmi Baznīcai deva Kristus (”De fide”). Viņš gribēja, ka Baznīcā būtu vadība un vadītie. Vadībai bija izpildāms trejkāršs Kristus pilnvarojums — mācīt, vadīt jeb ganīt un svētīt (maģistrālais, pastorālais un sacerdotālais pienākums), kas atbilst trejkārtējam paša Kristus uzdevumam, ko viņš bija saņēmis no Debestēva: būt par pravieti, mācītāju, būt par ganu — karali un būt par augsto priesteri. Trejkāršo pilnvarojumu Kristus nodeva tieši pašiem apustuļiem bez kādas ticīgo starpniecības.

Jaunajā Derībā daudz vietu, kur stāstīts par īpašu cilvēku — apustuļu izvēli, sagatavošanu, pilnvarojumu noteiktam darbam, sūtīšanu darbā un par viņu darbību. Tēvs sūtīja mani, es sūtu jūs (Jņ. 20,21). Sludiniet tautām manu mācību (Mt. 28,19; Mk. 16,15). Citiem pienākas jūs klausīt (Lk. 10,16). Jums tiesības dot likumus un prasīt, lai citi tos ievēro (Mt. 18.,18). Kristiet (Mt. 28,19), sagatavojiet Euharistiju (Lk. 22,19), piedodiet grēkus (Jņ. 20,23). Apustuļiem bija skaidrs, ka viņi ir Dieva izvēlētie ticīgo vadītāji, garīgie gani (rom. 1,5; 1. kor. 4,1; 2. kor. 5,20), Kristus sūtņi. Viņi tad arī pildīja Kristus uzliktos pienākumus, sludinādami Kristus mācību visās malās (Mk. 16,20), izdodami likumus (Ap.D. 15,28; 1. kor. 11,34), tiesādami (1. kor. 4,21), noturēdami Euharistijas svinības (Sv. Misu) un nododami savus pienākumus sev izvēlētiem palīgiem, sava darba turpinātājiem (Ap.D. 2,42,46; 6,6; 14,22; 1. Tim. 4,14 ;2. Tim. 1,6; Tit. 1,5). Bez apustuļiem agrīnā Baznīcā pieminēti vēl presbiteri (”episcopoi” — pārziņi) un diakoni, piem., diakons Filips, kas sludina un kristī (Ap.D. 20,17,28; 1. Pēt. 5,1—2; Tit. 1,5—7; Ap.D. 8,5,38). Presbiteri kopā ar apustuļiem lemj par kristietības sakariem ar Vecās Derības likumiem (Ap.D. 15,22), iet svaidīt slimos un piedod tiem grēkus Kunga vārdā (Jēk. 5,14 u.s.). Presbiterus izraudzīja ticīgie, bet varu tiem deva apustuļi (Ap.D. 6,6 — diakonu un 14,22 — presbiteru radīšana). Baznīcas būvē ievērojamu lomu spēlēja arī tie, kas bija saņēmuši sevišķas Sv. Gara dāvanas. Taču Baznīcas vadībā (hierarhijā) viņi neiegāja, otrādāk, viņiem bija tai jāpaklausa (1. kor. 12 un 14; 14,26 u.s.).

Garīdzniecība nav cilvēku, bet gan Dieva, Kristus iestādījums. Koncili un pāvesti, tā sakot, tikai apstiprināja Sv. Rakstu ziņas: „Katoļu Baznīcā eksistē hierarhija, un tā ir Dieva iestādīta” (Tridentas koncils, Denz. 966). Pāvests Pijs VI atmeta Pistojas sinodes maldus un Pijs X modernistu maldus par hierarhijas vēsturisku izveidošanos (Denz. 1502, 2054). 1943. gadā pāvests Pijs XII atmeta arī mēģinājumu sadalīt Baznīcu divās daļās — Kristus veidotā mīlestības un vēstures veidotā juridiskā Baznīcā, jo iedalījums neatbilst patiesībai. Kristus mistiskajam ķermenim ir ārējā daļa (Baznīcas legālā organizācija) un neredzama iekšēja daļa (pārdabisku žēlastību vadītā iekšējā, garīgā dzīve), kā arī pašā mistiskā ķermeņa galvā — Kristū ir cilvēka daba, ko uztvēra jutekļi un Dieva daba, kas paliek neredzama, kā arī sakramenti ir neredzamu žēlastību redzamas zīmes (apkārtrakstā ”Mystici Corporis”).

Saskaņā ar Kristus gribu apustuļi savas pilnvaras nodeva bīskapiem (”De fide”). Uzdodams apustuļiem veikt savu darbu, Kristus piebilda, ka būs ar viņiem „līdz pasaules galam” (Mt. 28,20) . Lai pasāktais darbs turpinātos, apustuļi saprata, ka viņiem jāizraugās pēcteči, un to viņi arī darīja. Tā, mēs redzam sv. Pāvilu, nododam savas no Kristus saņemtās pilnvaras Timotejam un Titam — pienākumu mācīt (Tit. 2,1; 2. Tim. 4,2—5), pienākumu ganīt (Tit. 2,15; 1. Tim. 5,19—21), pienākumu rūpēties par to, ka ticīgie kļūtu svēti (Tit. 1,5; 1. Tim. 5,22). Lai gan interpretācijas pareizība ir noliegta, taču fakts ir tāds, ka tradīcija zem Atklāsmes grāmatā minētajiem (2—3) septiņiem Mazāzijas draudžu „eņģeļiem” ir saskatījusi septiņus šo draudžu garīgos ganus — bīskapus. „Bīskapi, kas stājās apustuļu vietā, jo sevišķi pieder vadītāju kārtai; viņus ieceļ Dieva Baznīcas vadīšanai Sv. Gars” (Tridentas konc., Denz. 960). „Viņš (Kristus) gribēja, ka viņa Baznīcā būtu gani un mācītāji līdz laika beigām” (I Vatikāna konc., Denz. 1821). „Sv. Gars apustuļu vietā iecēla bīskapus” (Denz. 1828). Otrā gadsimteņa sākumā sv. Ignācijs Antiohietis apliecina, ka ne tikai Mazāzijas draudzēs, bet arī „vistālākās malās” katras draudzes (ne nepieciešami stingrā vārda „draudze” tagadējā nozīmē) priekšgalā ir viens bīskaps, kam pienākas gādāt par draudzes ticību un dzīves kārtību: „Neviens nedrīkst pasākt kaut ko, kas attiektos uz Baznīcu, bez bīskapu ziņas. Tikai tā Euharistija derīga un likumīga, ko iestādījis bīskaps vai viņa pilnvarota persona. Kur Jēzus, tur katoļu Baznīca. Bez bīskapa nedrīkst kristīt, nedrīkst noturēt agapi. Ko bīskaps atzīst par labu, tas patīkams arī Dievam, un viss darāmais kļūst drošs un likumīgs... Kas godina bīskapu, to godina Dievs. Kas rīkojas, nesazinādamies ar bīskapu, tas kalpo nelabajam” (”Smyrn.”, 8,1—2; 9,1). Apustuļu māceklis sv. Klements Romietis stāsta par to, kā apustuļi savas hierarhiskās pilnvaras deva īpaši izraudzītiem vīriem: „Viņi, apustuļi, sludināja dažādās zemēs un pilsētās un iecēla dažus jaunkristītos, pēc tam, kad viņi tos garīgi sagatavojuši, būt par nākotnes ticīgo bīskapiem un diakoniem” (Kor. 42,4). Draudzēs līdz ar bīskapiem strādāja arī presbiteri un diakoni. „Mēs varam uzskaitīt apustuļu ieceltos bīskapus un viņu pēctečus no sākuma līdz mūsu dienām” (sv. Irenejs, ”Adv. haer.” III, 3,1). Tās pat grāmatas citā vietā sv. Irenejs ziņo, ka viņu pašu iecēlis amatā apustulis (saskaņā ar Tertulliānu — apustulis Jānis).

Bīskapu sekošana apustuļu amatā savā ziņā ir pilnīgi saprotama lieta: ja Baznīcai jāpaliek līdz laika galam būtiski nemainītai, un tādai — kā to redzēsim vēlāk — tai jābūt, tad cauri gadu simteņiem jāturpinās arī tās hierarhiskajai satversmei.

2. Sv. Pētera virsvara.

Starp apustuļiem izceļas Pēteris, ne tāpēc, ka viņš sevi būtu kaut kā paaugstinājis, bet tāpēc, ka pats Kristus apgājās ar viņu citādāk nekā ar citiem apustuļiem: Kristus atzina Pēteri par pirmo starp apustuļiem un iecēla viņu par visas Baznīcas redzamo galvu, piešķirdams viņam tieši un personīgi visaugstāko varu Baznīcā (”De fide”).

Apgalvojumu (dogmu) nepieņem visu veidu protestanti, grieķu pareizticīgie, gallikāņi, veckatoļi un modernisti. Pirmais, kam Kristus deva visaugstāko varu, bija Baznīca. Tad Baznīca izraudzījās Pēteri par savu galvu, par savu pirmo kalpu. Tā — gallikāņi. Modernistiem cits izskaidrojums: apustuļiem aizejot mūžībā, vēsture drīz rādīja, ka Baznīca nevar būt bez visaugstākā vadītāja. Tā tad pāvesta virsvaru radīja ne Kristus, bet apstākļu spiediens. Pēterim pat prātā nenāca doma, ka Kristus būtu izvēlējies viņu par visu vadītāju. Modernistu maldi atmesti dekrētā ”Lamentabili”, 1907. g. 3. jūlijā (Denz. 2055 u.s.) „Lai anatēma tam, kas saka, ka Kristus, mūsu Kungs, neizraudzījās svētīgo apustuli Pēteri būt par visu apustuļu princi un par visas cīnītāju Baznīcas redzamo galvu, vai ka tieši no Jēzus Kristus Pēteris saņēma priekšrocības tikai goda ziņā un ne īstu virsvaru — juridisku primātu” (I Vatikāna koncils, Denz. 1823).

Jau pie pirmās satikšanās viņš pielika Sīmanim vārdu „Pēteris” (Mk. 3,16). Vārds „Pēteris” (Kefas — klints) norāda uz amatu, kam Kristus Pēteri izraudzījās — „uz šīs klints es celšu savu Baznīcu” (Mt. 16,18). Kad Jaunajā Derībā uzskaitīti apustuļi, Pēteris ir arvien listes pirmajā vietā; Matejs pat viņu skaidri nosauc par pirmo (10,2). Tā kā īstenībā kā pirmo Kristus bija paaicinājis Andreju, lai tas kļūtu par viņa apustuļu, pastāvīga Pētera likšana listes priekšgalā ir zīmīga. „Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt. 16,19). Ar šiem vārdiem Kristus vērsās vienīgi un tieši uz Pēteri, apsolīdams viņam trejkāršu varu jaunajā, reliģiskajā sabiedrībā, ko viņš sauc par savu Baznīcu, varu, kas izšķir stāvokli virs zemes un debesīs, citiem vārdiem sakot, apsola dot Pēterim visaugstāko varu Baznīcā. Pēteris tur būs par pamatos guldītu klinti, par vienības un spēka principu. Kam atslēga, tas var atslēgt un aizslēgt, ielaist un nelaist iekšā; tas noteic, kam mājā būt, kam nebūt. Kas sien, tas aizliedz, kas raisa, tas atļauj — tas izdod likumus un tos interpretē, kā grib. Nav bijuši sekmīgi to mēģinājumi, kas šo Mateja tekstu gribēja atzīt par vēlāku laiku ielikumu; teksta īstums neapgāžams, lai gan teksts ir tikai Mateja evaņģēlijā. Tas atrodams visos Mateja manuskriptos un to tulkojumos, un tam — noteikti semītiska nokrāsa, un nav nekā, kas pierādītu, ka vārdi nebūtu varējuši nākt no paša Kristus mutes. Tie nav pretrunā ar Kristus pārējo mācību un pārējiem evaņģēlija faktiem.

Ko Kristus solīja, to viņš izpildīja pēc augšāmcelšanās — viņš deva Pēterim solīto varas primātu. Kad Pēteris bija trīs reiz apgalvojis, ka Kristus viņam mīļš, Jēzus sacīja: „Gani manus jērus! Gani manus jērus! Gani manas avis!” (Jņ. 21,15—17). Arī šinī gadījumā, tāpat kā Mateja 16,18, Kristus vārdi teikti tieši un vienīgi Pēterim. Apzīmējumi „jēri”, „avis” domā visu Kristus ticīgo saimi, visu Baznīcu (sal. Jņ. 1). Bībeles verbs „ganīt”, kad tas attiecināts uz cilvēkiem, pasaka tikpat daudz kā vadīt, valdīt (sal. Ap.D. 20,28).

Nav sen kā Kristus atrāvis savu redzamo klātbūtni (debesbraukšana), un ko redzam? Apustulis Pēteris ir jau par pirmo kristiešu vadītāju: viņš vada Matīsa ievēlēšanu (Ap.D. 1,15); Vasarsvētkos viņš ir pirmais, kas ziņo tautai par krustā sisto nāves uzvarētāju (Ap.D. 2,14 u.s.). Viņš tur runu augstās tiesas priekšā (Ap.D. 4,8 u.s.). Viņš uzņem Baznīcā pirmo pagānu, virsnieku Kornēliju (Ap.D. 10,1). Viņš ir pirmais, kas runā apustuļu koncilā Jeruzalemē (Ap.D. 15,7 u.s.). Pāvils iet uz Jeruzalemi, „lai redzētu Pēteri” (Gal. 1,18). Apustulis Pēteris tā tad jau no paša sākuma bija tās varas nesējs un lietotājs, ko viņam bija piešķīris Kristus.

Pēteris — „izvēlētais, izredzētais, pirmais starp mācekļiem, par ko Kungs, atskaitot sevi, kā vienīgo samaksāja nodokli” (sv. Klements Aleksandrietis, ap 150. g.). Baznīcas tēvi atzina Pēteri par augstāko no apustuļiem, jo uz viņu Kristus gribēja būvēt savu Baznīcu: „Viņš būvē Baznīcu uz vienas personas” (sv. Cipriāns, m. ap 258. g.). „Viņš ir apustuļu galva un vadītājs” (sv. Cirils Jeruzalemietis, m. ap 386. g.). Ariāņu cīņas laikā vairāki Baznīcas tēvi Baznīcas pamatus (klinti) saskatīja Pētera ticībā, taču viņi no tās neizslēdza Pētera personu, uz ko skaidri norāda evaņģēlija vārdi. Pētera ticība Kristus dievībai bija par pamudinājumu Kristum izvēlēties Pēteri par Baznīcas vadītāju.

No dogmas par apustuļa Pētera virsvaru izriet, ka viņam bija padots arī apustulis Pāvils. Un patiešām, pāvests Inocents X atzina par maldīgu jansenista Antona Arnolda uzskatu, ka Kristus gribējis Baznīcai divas galvas — Pēteri un Pāvilu (Denz. 1091). Apustuļa Pāvila izcilums izskaidrojams ar viņa lielajām pūlēm un panākumiem evaņģelizācijas darbā. Autoritāte ir viena lieta un spēja skaidri izteikt ticības patiesības — otra; apustulim Pēterim bija vara, bet viņš nav atstājis mums tik daudzus un dziļdomīgus ticības formulējumus kā apustulis Pāvils. Apgalvojumā „es viņam (Pēterim) atklāti pretojos” (Gal. 2,11) Pāvils neatmet Pētera virsvaru; viens kolēģis aizrāda otram, lai pēdējais, ievērodams savu lielo autoritāti, rīkotos vairāk konsekventi un atļautu kristiešiem brīvību no sinagogas likumiem, kas Pēterim taču bija labi zināma. Tas bija noteikts atgādinājums apustulim Pēterim, ne īsta domstarpība vai atteikšanās paklausīt.

3. Virsvaras turpināšanās.

Kristus vēlējās, lai apustuļa Pētera virsvara pārietu uz viņa amata turpinātājiem un būtu Baznīcā visu laiku (”De fide”). „Lai anatema tam, kas apgalvotu, ka saskaņā ar paša Kristus vēlēšanos jeb ”iure divino” sv. Pētera primātam pār visu Baznīcu nav vajadzīgi pēcteči visos laikos” (I Vatikāna konc., Denz. 1825). Ne solīdams, ne dodams pilnvaru apustulim Pēterim, Kristus skaidri pateica, ka tā pārņemama un visu laiku turpināma viņa pēctečiem, bet tā viegli secināma no primāta dabas un mērķa: Baznīca nedrīkst būtiski mainīties līdz laika galam; tai jābūt vienotai un stingrai. Pastāvēšanas, vienības un stingruma pamati nedrīkstēja sabrukt, Pēterim mirstot (Mt. 16,18); Kristus avis nedrīkstēja palikt bez gana (Jņ. 21,15-17).

„Ko Kristus iestādīja Pēterī, tas dzīvo arvien” (sv. Leons Lielais, 3. mācība, nr. 2). Sv. Pēteris turpina dzīvot un darboties — savos amata pēctečos; tāda bija agro Baznīcas tēvu pārliecība: „Šis (Pēteris) dzīvo un lemj līdz šai baltai dienai un — arvien savos pēcnācējos” (pāvesta Iegūta Filipa vārdi Efezas koncilā 431. g.).

Romas pilsētas bīskapi ir sv. Pētera primāta pārņēmēji (”De fide”). Dažs labs Baznīcas mācības gabals un iestādījums kļuva labāk pazīstams tikai pakāpeniski. Tas, piem., sakāms par Romas bīskapu kā Pētera virsvaras pārņēmēju. Ka viņu par tādu atzina citas baznīcas, ir uzglabājušās skaidras ziņas no 1. gs. beigām. Sv. Klementa, pāvests no 90.—99. g.(?), vēstulē korintiešiem noskāršama atbildības sajūta par visu Baznīcu; vēstulē Korintas draudze dedzīgi mudināta izbeigt domstarpības un paklausīt presbiteriem. Par savu virsvaru tur Klements tomēr nekā nesaka. Sv. Ignācijs Antiohietis (m. 107. g.) kādā savā vēstulē, kas adresēta romiešiem, divās vietās apliecina, ka Romas baznīca augstāka pār citām, ka tā ir citu draudžu pārzine, jā, mīlestības pārzine — visu mīlestībā apvienoto ļaužu vadītāja — ”universo caritatis coetui praesidens” (”Ench. Patristicum”, 52). Ja ir vēlēšanās pārliecināties par ticības pareizību, tad „pietiek noskaidrot tikai šīs vienas (Romas) baznīcas mācību, ko sludina tās bīskapi, sekodami viens otram” (sv. Irenejs, m. ap 202. g.). Ir uzglabājušās ziņas par kristietības tālāku centru bīskapiem, piem., Smirnas un Efezas, kā tie ceļoja uz Romu pret otrā gadsimta vidu (sv. Polikarps), lai saņemtu no tās bīskapa norādījumus par tādu lietu, kā Lieldienu datumu. Pret otrā gadsimteņa beigām pāvests sv. Viktors I jau piedraud Mazāzijas draudzēm ar izslēgšanu no Baznīcas, ja tās atteiktos paklausīt viņa prasībām (Eusebius, H.e., V, 24, 1—9). Sv. Cipriānam Kartagietim (no apm. 200—258) Romas baznīca ir „katoļu Baznīcas māte un sakne”, no kuras cēlusies bīskapu vienība” (59. vēst., nr. 14). Sv. Augustīns apgalvo, ka Romas baznīca ir arvien bijusi tā vadītāja ”in qua semper apostolicae cathedrae viguit principatus” (43. vēst., 3,7). Halkēdonas koncila (451. g.) tēvi pieņēma pāvesta sv. Leona I dogmatisko vēstuli, iesaukdamies: „Ar Leona muti ir runājis apustulis Pēteris”.

Sekodams divu iepriekšēju koncilu — Lionā, 1274. g. un Florencē 1439. g. — piemēram, I Vatikāna koncils deklarēja: „Anatema tam, kas sacītu, ka Romas pontifeks nav sv. Pētera pēctecis primāta ziņā” (Denz. 1825). Dogma norāda, kāpēc tieši Romas bīskapam jābūt par Pētera virsvaras pārņēmēju. Pēteris darbojās un mira Romā; daži teologi domā, ka te vienkāršais izskaidrojums Romas izvēlei. Tomēr teologu lielākā daļa domā, ka izvēles pamatā ir ne vēstures fakts, bet gan pozitīva Kristus vai Sv. Gara pavēle, kas ir darījusi Pētera virsvaru par tā saistītu ar Romas bīskapu, ka nekāda cilvēku vara šīs saites vairs nevar saraut. Pats apustulis Pēteris nodod liecību par savu darbību Romā (1. Pēt. 5,13; vārds „Babilona” ir simbolisks Romas apzīmējums), kā arī vesela rinda citu autoru. Romiešu rakstnieks Gaijs pat apgalvo, ka varot parādīt to vietu, kur apustulis apbedīts.

4. Virsvaras apjoms.

Pāvests ir visaugstākais noteicējs visā Baznīcā ne tikai ticības un tikumības, bet arī Baznīcas disciplīnas un pārvaldes lietās (”De fide”). Ne tikai būt par pārbaudītāju un par pārzini, ne tikai šur un tur, bet gan visā Baznīcā, ne tikai jautājumos., kas attiecas uz ticību un tikumību, bet arī lemjot par Baznīcai pienācīgu ārēju kārtību un par pārvaldes aparātu, pāvests ir visaugstākais, pēdējais izšķīrējs — kārtēji un tieši un attiecībā uz visām kristietības draudzēm. Pretējā apgalvotājs nevarētu piederēt katoļu Baznīcai; tā definēja I Vatikāna koncils (Denz. 1831 un 1827). Pāvesta virsvara, tā tad nozīmē:

a) īstu varu valdīt un ne tikai papētīt, vai viss kārtībā, dot likumus, spriest tiesu, uzlikt sodu; apakšnieku pienākums ir pāvestam paklausīt.

b) Vara attiecas uz katru Baznīcas ganu (bīskapu) un katru ticīgo individuāli un sociāli, uz visu Kristus Baznīcu, un tā ir visaugstākā, t.i., visā Baznīcā nav citas tikpat lielas vai lielākas varas par pāvesta varu; tā iet pāri katra atsevišķa bīskapa un visas bīskapu saimes varai.28 Kaut būtu sanākuši kopā visi bīskapi, atskaitot pāvestu — Romas bīskapu,, viņu vara nelīdzinātos un nepārsniegtu pāvesta varu.

c) Pāvestam ir visa vara un ne tikai kāda daļa no varas, kas ir bīskapiem individuāli vai sociāli; viņš viens pats var dot rīkojumu par Baznīcas lietām, neprasot, ko domā citi bīskapi vai parastie ticīgie. Tā ir normāla, pēc Dieva prāta ar pāvesta amatu saistīta vara un nevis kaut kādas augstākas instances deleģēta vara. Tāpēc to pāvests var lietot kurā katrā laikā, ne izņēmuma gadījumos vien, piem., kad kāds bīskaps būtu nolaidīgs savos pastorālos pienākumos. Pāvests ir Romas bīskaps, bet viņš ir arī „universāls bīskaps” — visas Baznīcas bīskaps. Tāda ir viņa vara, un tā ietver sevī trīskārtēju funkciju — dot likumus, spriest tiesu, sodīt. Nav viņam arī jāgaida uz kaut kādu starpnieku, pirms kā viņš dod rīkojumus bīskapiem un ticīgajiem; viņš to var darīt tieši. Teiktais, bez šaubām, nozīmē, ka pāvestam ir tiesības nākt sakaros ar kuru katru bīskapu un visiem ticīgajiem visā Baznīcā un valsts vara nedrīkst aizkavēt, grozīt vai kaut kā kontrolēt viņa dekrētus; viņam nav jāgaida uz kaut kādu ”placet — mēs pieņemam” no pasaulīgām varām. Kā augstāko likumdevēju, pāvestu nesaista viņa paša izdotie likumi, ja tie kārto Baznīcas lietas vien, nepieskārdamies Dieva likumiem. Taču pēdējie pavēl pāvestam visu lemt tā, ka tas nāktu par labu Kristus mistiskajam ķermenim — Baznīcai un ne par postu; tas savukārt nozīmē, ka pāvesta rīcība nedrīkst būt patvarīga. Kā augstākais tiesnesis viņš var izlemt kuru katru Baznīcas lietu, un pret viņa lēmumu vairs nav apelācijas, arī ne pie vispārīgā koncila, jo pēdējais nav augstāks par pāvestu (Denz. 1830). ”Prima sedes a nemine iudicatur” — „visaugstāko tiesu netiesā neviens” (Bazn. lik. 1556).

5. Pāvesta nemaldība

Savos ”ex cathedra” lēmumos pāvests ir nemaldīgs. Definēdams šo dogmu, I Vatikāna koncils (Denz. 1839) tai pat reizē uzrādīja arī noteikumus, kuru izpildīšanās nepieciešama, lai pāvesta lēmums būtu viens ”ex cathedra” jeb dogmatisks lēmums. Noteikumi sīkāk apcerēti „Baznīcas Dievs” grāmatā (140. lp.). Te pakavēsimies ilgāk tikai pie tiem apsvērumiem, kas apstiprina pāvesta nemaldību un kas nupat minētajā grāmatā ir atstāti tikpat kā neuzrādīti:

Apustuļa Pētera ticībai jābūt tai ticībai, ko Kristus vēlējās: „Sīmani, lūk, sātanam gribējās sijāt jūs kā kviešus. Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos, un tu, kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus” (Lk. 22,31—32). Pēteris, baidīdamies, ka varētu tikt apcietināts, Kristu noliedza. Bet tad atgriezās, un viņa vēlākā darbība apliecina, ka viņš izpildīja Kristus piekodinājumu: viņš vadīja savus brāļus, viņš stiprināja to ticību. „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt. 16,18). Tie bija nākotnes blāzmā personīgi Pēterim teikti vārdi, tāpat, kā vārdi par ticības nemitēšanos. Viņa ticība nemitēsies, jo par to ir lūdzies pats Kristus, jo viņam jābūt par klinti, jo viņam jāstiprina savi brāļi — jāvada Kristus avis pa Dieva gribētās patiesības ceļu, un tas., savukārt, nozīmē nemaldību Pētera amata pārņēmējos — pāvestos.

Starp agro Baznīcas tēvu atstātajiem rakstiem nav īpašu apcerējumu par pāvesta nemaldību, mācot ticības un tikumības lietas. Bet uzkrīt apstāklis, ka viņi atzīst Romas baznīcas un tās bīskapu mācību par izšķirīgu. Sv. Ignācijs Antiohietis, kas mira ap 107. g., atzīst Romas kristiešus par tādiem, kas „brīvi no katras svešas piekrāsas”, t.i. viņu ticība brīva no katra veida maldiem (vēst. romiešiem). Ja citās vēstulēs viņš aicina uzmanīties pret maldiem, vēstulē romiešiem nav nekā no tā, otrādāk, viņš atgādina, ka romieši māca citus — ”alios docuistis” (3,1). Sv. Irenejam (m. ap 202. g.) Romas baznīcas ticība ir par mērauklu visas Baznīcas ticībai, jo tā ir izcila Baznīca, jo „tā arvien ir uzglabājusi tīru to, ko mācīja apustuļi” (Adv. haer. III 3,2). Kā izskaidrot Romas ticības tīrību? Sv. Cipriāns atbild: tāpēc, ka tā ir „Pētera katedras ticība”, tāpēc, ka Romā „sākas bīskapu vienība”. Ko tie pretinieki uztraucas? Pats apustulis Pāvils teica, ka Romas „ticība tiek daudzināta visā pasaulē” (Rom. 1,8), viņi, Romas ticīgie, taču ir tie, kas „neļauj ieviesties aplamībām ticības lietās” (sv. Cipriāns, 200—258. g., vēst. 59,14).

Visā Baznīca jābūt vienai ticībai: „Bet es jūs, brāļi, lūdzu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūs visi sacītu to pašu un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jūs būtu pilnīgi vienoti prātos, domās” (1. kor. 1,10). Nav iedomājama vienība ticībā, ja augstākais Baznīcas vadītājs nespētu galīgi izšķirt ticības problēmas; viņam taču pats Kristus ir uzdevis stiprināt savu brāļu ticību (Lk. 22,31). Tā argumentē lielais sistemātiķis Toms Akvinietis (1215—1274). Sholastikas ziedu laikā pāvestu nemaldība bija vienprātīgi atzīta.

Lielās shizmas posmā (1378—1417) patiešām bija tā, ka vispārīga koncila pārākums daudziem izlikās vienīgais atpakaļceļš uz vienotu Baznīcu. Tādam uzskatam bija radušies aizstāvji starp teologiem un pat divi koncili (Konstances un Bāzeles) lēma tādā garā, bet lēmumus neapstiprināja pāvests, un tie nestājās spēkā (Denz. 637 otrā piezīme). No Konstances koncila laika (1417) daļa garīdzniecības Francijā vairāk tiecās izpatikt karalim nekā Sv. Krēslam. Izveidojās gallikānisms, kas perināja koncila pārākuma domu vairāk nekā divi simti gadus. Gallikāņu aplamos artikulus par pāvesta padotību konciliem un Baznīcai vispār atmeta pāvesti Inocents XI un Aleksandrs VIII (Denz. 1323, 1325).

6. Bīskapi.

Kā pāvesta vara attiecas uz bīskapiem? Par to I Vatikāna koncils ir devis šādu deklarāciju: „Pāvesta vara nekādi nemazina kārtējo un tiešo varu, kas ir bīskapiem un kas ir Sv. Gara sūtīti stāties un palikt apustuļu vietā, katram kā īstam ganam rūpējoties par savu ganāmpulku. Universālais Gans ir drīzāk tas, kas bīskapu varu uztur spēkā, stiprina un aizstāv” (Denz. 1828). No deklarācijas izriet: katram bīskapam savā bīskapijā ir tieši ar amatu saistīta vara, kuras joslā viņš nav ne pāvesta delegāts, ne viņa pārstāvis, bet gan neatkarīgs sev uzticēto avju gans, lai gan, bez šaubām, padots pāvestam kā visas Baznīcas ganam. Bīskapu vara ir paša Dieva gribēta vara, lai arī kā šīs gribas apliecinājums būtu nācis — tieši no Kristus vai no Svētā Gara (Ap.D. 20,28), bet katrā ziņā tās izpildītāji bija apustuļi, kad tie izvēlējās par saviem pēctečiem bīskapus. Lai gan ierobežota kā vietas, tā satura ziņā (aptver tikai attiecīgo bīskapiju un mazāk svarīgus jautājumus, jo lielākas lietas rezervētas pāvestam), tā tomēr ir īsta pastorāla vara dot likumus, spriest tiesu un sodīt.

Kā bīskapi ieceļami? Lielāka varbūtība atzinumam, ka katra bīskapa tiešais iecēlējs amatā ir pāvests. „Attiecībā uz savu bīskapiju katrs no viņiem (bīskapiem) ir īsts gans, kas Kristus vārdā gana sev uzticētās avis. Veicot šo darbu, viņi tomēr nav pilnīgi neatkarīgi, bet gan padoti Romas pontifeka autoritātei, kaut gan viņu vara ir kārtēja amata vara, ko tie saņēmuši tieši no suverēnā pontifeka” (pāvesta Pija XII apkārtraksts ”Mystici Corporis”, Denz. 2287). Pāvests Pijs XII tā tad ir pievienojies papālās teorijas aizstāvjiem. Tā labi saskan ar Baznīcas struktūru: visaugstākā vara Baznīcā pieder pāvestam, un ir pareizi, ka viņš pats ieceļ amatos mazākas varas nesējus; tāda ir arī pašreizējā bīskapu iecelšanas prakse.

Episkopālā teorija pieņem, ka bīskaps saņem pastorālo varu tieši no Dieva, tāpat kā pāvests. Kad pāvests izraugās noteiktu bīskapu, viņš īstenībā tikai piešķir bīskapam noteiktu teritoriju, kur bīskapam būs lietot savu Dieva doto varu. Šīs teorijas aizstāvji atsaucās uz vidus laiku praksi, kad bīskapus izraudzījās tauta, garīdzniecība, augstmaņi. Pirmās teorijas aizstāvji uz to atbild, ka šādi ieceltus bīskapus vismaz ar savu klusuciešanu apstiprināja pāvesti. Papālai teorijai jau piekrita pāvests Pijs VI (Denz. 1500), bet galīgi izšķirts šis jautājums vēl nav. Pāvests Pijs VI bija arī tas, kas atmeta dažu gallikāniski noskaņotu teologu domas, ka arī draudžu prāvesti ir Kristus iecelti gani — viņš sācis to darīt, kad sūtījis darbā savus septiņdesmit divus mācekļus. Bet tādam atzinumam nav solida apstiprinājuma ne Sv. Rakstos, ne Baznīcas tradīcijā; prāvesti ir ne paša Kristus, bet gan Kristus dibinātās Baznīcas izraudzīti ticīgo gani (Denz. 1509 u.s.).

III Baznīcas iekšējais sastāvs

1. Kristus loma Baznīcā.

Atklāsmes dokumenti rāda Kristu kā Baznīcas dibinātāju, vadītāju, sargātāju un pestītāju. Par tādu viņu atzīst, piem., pāvesta Pija XII apkārtraksts ”Mystical Corporis”.

Kristus ir Baznīcas dibinātājs (”De fide”). Vispirms bija vajadzīgi pamati. Tos Kristus lika, izvēlēdamies, sagatavodams un sūtīdams tautā savus apustuļus, par kuru priekšnieku iecēla Pēteri un piekodinādams viņiem sludināt tautām Dieva atklāsmi kā arī piešķirt Kristus nopelnītās žēlastības. Kad Kristus bija izstiepts uz krusta, viņam dūra šķēpu sānā, no kura iztecēja ūdens un asinis. Šai vēsturiskajā aktā Baznīcas tēvi un teologi saskata Baznīcas izcelšanās simbolu. Kā no Ādama sāna nāca Ieva, tā no Kristus sāna nāca otrā Ieva — Baznīca, pie kam ūdens un asinis ir divu galveno sakramentu — Kristības un Euharistijas simboli. Simbolismu lietoja jau sv. Augustīns, un to apstiprināja Vīnes koncils (Denz. 480). Baznīca īstenībā sāka darboties atklātībā pēc pirmajiem Vasarsvētkiem, kad tā bija saņēmusi Svētā Gara stiprinājumu. Pijs VII tikko teikto savelk kopā šādos vārdos: „Dievišķīgais Pestītājs sāka veidot savas Baznīcas mistisko ķermeni, kad viņš sludināja tautai savu mācību un priekšrakstus. Viņš pabeidza šo darbu, karādamies varonīgi pie krusta. Kad Priecinātājs, Sv. Gars, bija redzamā veidā nolaidies uz mācekļiem, viņš sāka atklāti izplatīt to, ko bija nodibinājis”.

Kristus ir Baznīcas galva (”De fide”). „Viņš ir ķermeņa — Baznīcas galva” (kol. 1,18). Viņš „ir galva”, no kuras „visa miesa apvienota un savienota visādām saitēm” (fil. 4,15—16). Tā tad sv. Pāvilam skaidrs: kā galva ir visu miesas locekļu vadītāja, tā Kristus Baznīcā ir visu savu mācekļu vadītājs. „Kā galva locekļos un vīnkrūms vīna ķekaros, tā Kristus nepārtraukti lej spēku attaisnotās dvēselēs” (Tridentas koncils, Denz. 809). „Baznīca ir viens mistisks ķermenis, kura galva ir Kristus” (bulla ”Unam sanctam”, Denz. 468).

Galvas augstumos Kristu ieceļ hipostatiskās apvienības fakts — tas, ka viņā par vienu personu ir kļuvis Dievs un cilvēks. Galva pavēl, locekļi izpilda; tā — Kristus Baznīca. Neredzamā veidā viņš iespaido ļaužu un sevišķi Baznīcas ganu prātus un sirdis; viņa vadība ir arī redzama, kaut netieša, proti viņa ieceltās Baznīcas hierarhijas ceļā. Lai gan galva, taču savā cilvēciskajā sastāvā Kristus ir būtiski vienāds ar mums — mūsu asinsradinieks, mūsu brālis, lai no cilvēciskā zemuma mūs celtu Dieva augstumos, mūs darītu par Dieva dabas līdzdalībniekiem (2. Pēt. 1,4). Viņš ir žēlastības un patiesības pilns, un no viņa „pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības” (Jāņ. 1,14,16). Viņš katram nosaka Dieva žēlastības mēru (Efez. 4,7); viņš dod pārdabisku spēku, kas nepieciešams svētdarošiem aktiem — ,,bez manis jūs nevarat darīt nekā” (Jņ. 15,5). Viņš ir primārais sakramentālo seku radītājs saņēmēju dvēselēs; viņš tās baro ar savu miesu un asinīm (Jņ. 6,56) un modina tās mūžīgai dzīvošanai (Jņ. 6,55).

Kristus Baznīcu uztur, saglabā. Viņš un Baznīca veido vienu mistisku ķermeni; viņš sevi identificē ar Baznīcu: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” (Ap.D. 9,4). Pāvils nevilcinās saukt Baznīcu par Kristu: „Jo kā viens ķermenis un tam daudz locekļu, bet visi ķermeņa locekļi, kaut gan to daudz, ir tikai viens ķermenis, tā arī Kristus” (1. kor. 12,12). Tādā pat garā runā sv. Augustīns; jaunkristītu personu viņš atzīst ne tikai par kristieti, bet par Kristu: „Apsveiksim sevi un pateiksimies Dievam, ka esam kļuvuši ne tikai kristieši, bet Kristus ... Nebrīnieties, priecājieties, ka esam kļuvuši par Kristu, jo, ja viņš ir galva un mēs locekļi, tad viss cilvēks ir viņš un mēs” (In Joan. tr. 21,8).

Kristus ir sava ķermeņa — Baznīcas pestītājs: „Kristus ir Baznīcas galva, viņš ir sava ķermeņa pestītājs” (Ezef. 5,23). Lai gan viņš ir visas cilvēces Pestītājs, viņš sevišķā kārtā ir ticīgo Pestītājs, to Pestītājs, kas vienojušies viņa Baznīcā un kas pirkti ar viņa asinīm (1. Tim. 4,10; Ap.D. 20,28). Viņš ir par pestītāju divējādi — objektīvi un subjektīvi. Viņš pestīja objektīvi, mirdams pie krusta, lai gandarītu par mūsu grēkiem.

Turpretim, kad viņš piedod grēkus, piešķir indivīdiem savas pie krusta nopelnītās žēlastības, tā jau ir subjektīva pestīšana. Nevien tad, kad viņš mira pie krusta, bet arī tagad, kad viņš „atrodas pie Dieva labās rokas”, viņš „aizstāv mūs” (Rom. 8,34). „Viņš visos laikos spēj izglābt tos, kas caur viņu tuvojas Dievam, vienmēr dzīvs būdams, lai mūs aizstāvētu” (Ebr. 7,25).

2. Svētais Gars Baznīcā.

Kādi sakari ar Baznīcu ir Sv. Garam? Toms Akvinietis atbild: vienot, ierosināt, mācīt, svētīt — to Baznīcā dara Sv. Gars, kas dzīvo Baznīcā un gādā par to, lai visi saņemtu kaut ko no debesu mantām. Tā nav patvarīga atbilde. Aiz Toma vārdiem stāv gara apgalvojumu rinda, kas par Sv. Gara darbību Baznīcā atrodami Sv. Rakstos:

Viņš ir un būs ar Kristus mācekļiem visu laiku (Jņ. 14., 16). Viņš ir to vienotājs (1. kor. 12,13), to mācītājs un visu Jēzus piekodinājumu atgādinātājs (Jņ. 14,26). Viņš vada tos patiesībā (Jņ. 16,13). Viņš palīdz atrast pareizu atbildi (Mt. 10,20), nosargāt ticības pūru (2. Tim. 1,14), dod ārkārtīgas žēlastības (1. kor. 12,11). Viņš panāk grēku piedošanu (Jņ. 20,22), atdzimšanu (Jņ. 3,5), pārvērš dvēseli par Dieva mājokli (Efez. 2,22), lej sirdīs mīlestību (Rom. 5,5), dara ticīgos par adoptētiem Dieva dēliem (Rom. 8,15). Viņš audzina visus kristīgus tikumus (Gal. 5,22). Viņš palīdz garīgajiem ganiem ganīt (Ap.D. 15,28). Viņš ir mūsu lūgšanu atbalstītājs (Rom. 8,26).

Divi pāvestu apkārtraksti apstiprina parasto teologu atzinumu, ka Sv. Gars ir Baznīcas dvēsele. „Lai viena apgalvojuma pietiek: Kristus ir Baznīcas galva, un Svētais Gars — tās dvēsele’ ’(Leons XIII, ”Divinum illud”, 1897. g.). Kā dvēsele miesā, tā Sv. Gars ir Baznīcas esamības un dzīves princips.30 Mistiskais ķermenis dzīvo un aug, pateicoties savam dievišķīgajam dzīvības principam — Sv. Garam, kas mājo šai ķermenī — Baznīcā (Pijs XXI, ”Mystici Corporis”, Denz. 2288).

„Sv. Gars darbojas visā Baznīcā, kā dvēsele darbojas visos viena ķermeņa locekļos” (sv. Augustīns, 267. mācība, 4,4). Kā dvēsele liek darboties katram loceklim savā veidā, tā Sv. Gars, sv. Augustīns turpina, piešķir katram Baznīcas loceklim savas žēlastības, lai tās savā veidā darbotos par labu visai Baznīcai. Daži dara brīnumus, citi sludina patiesību. Viens sargā nevainību, otrs — tīrību laulības dzīvē; vienam šis, otram — tas, Sv. Gara piešķirts. „Kur Baznīca, tur Dieva Gars, un kur Dieva Gars, tur Baznīca un visas žēlastības” (sv. Irenejs, Adv. haer. III, 24,1). Aristotelis par cilvēka centrālo orgānu atzina sirdi; no tās plūstot ārā visa dzīvība un ielejoties ķermenī. Toms Akvinietis, balstīdamies uz Aristoteļa atzinuma, līdzīgas lietas apgalvo par Sv. Garu. Pēdējais esot tas vispārīgais princips, no kura plūstot ārā visa pārdabiskā dzīvība un ielejoties Baznīcā, tās galvā — Kristus cilvēka dabā un tās locekļos. Kā acīm nav redzama sirds darbība, tā nav redzama arī Sv. Gara darbība. Tas nedara to mazāk reālu. Sv. Gars ir tas, kas Baznīcā nemitīgi mudina uz arvien lielāku vienību ar Dievu (S.Th. III 8,1 ad 3).

Cilvēka personu izveido dvēseles un miesas apvienojums vienā veselā būtnē. Baznīcā ir līdzīgs stāvoklis: ja Sv. Gars ir tās dvēsele, tad reliģiski vienotie cilvēki ir tās redzamā miesa; Baznīca kļūst par to, kas tā ir, abiem savienojoties un sadarbojoties pēc Dieva gribas. Mēs esam kristīti vienā garā vienai miesai (sal. 1. kor. 12,13).

IV Baznīcas būtiskās īpašības

1. Pastāvība.

Ne būtiski mainīsies, ne iznīks. Apvienība, ko Kristus nodibināja cilvēku pestīšanai, turpinās eksistēt līdz pasaules galam (drošs atzinums). „Uz klints būvēta, tā stāvēs līdz laika beigām; tai tāds cietums, ka tā paliks neuzvarēta” (I Vatikāna koncils Denz. 1794, 1824). „Kristus Baznīca ir viena un paliekoša” (Leons XIII ”Satis cognitum”, Denz. 1955).

Dāvida tronim saules un mēness ilgums (88. psl. 37. u.s.). Mesiāniskie Vecās Derības pravietojumi ziņo par nesagraujamas karalistes nodibināšanu (Dan. 2,44; 7,14), un Lūkas piebalso: „Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi” (1,32 u.s.). Pat elles vārti nebūs stiprāki par to (Mt. 16,18). Apustuļus arvien vadīs Patiesības Gars (Jņ. 14,16); arī pats Kristus būs klāt līdz pasaules galam (Mt. 28,20).

Senos laikos montānisti un vidus laikos daži franciskāņi bija tais domās, ka „miesīgo” Baznīcu pamazām nomainīs daudz pilnīgāka Baznīca — Gara Baznīca. Viena no reformatoru apsūdzībām bija tā, ka pāvesti esot degradējuši Kristus mācību un vienā punktā pat no tās atteikušies. Jansenistiem bija līdzīga apsūdzība, turpretim modernisti labprāt kavējās pie evolūcijas: būtiski pārveidošoties arī Baznīcas ticība un organizācija, jo Baznīca iekļauta evolūcijas neapturamajā procesā.

Bet Sv. Irenejs gnostiķiem atbildēja, ka, pateicoties Sv. Garam, Baznīcas mācība „ir nemainīga un paliks tāda pati vienmēr” (Adv. haer. III 24,1). „Baznīca sāks šķobīties, kad šķobīsies tās pamati. Bet kā var šķobīties Kristus? Cik ilgi viņš nešķobās, nešķobīsies arī Baznīca, ne mūžam” (sv. Augustīns, Enarr. in Ps. 103, 2,5). Arī līdzšinējās Baznīcas vēstures liecība skaidra: atkrīt ticīgie vienā otrā malā, tiek sagrauti dievnami, iznīkst atsevišķas draudzes, bet visa Baznīca dzīvo cauri visām vētrām, sludinādama arvien būtiski to pašu mācību.

2. Nemaldība.

Dodama galīgu lēmumu par to, kas ticams un darāms, Baznīca ir nemaldīga (”De fide”). Baznīcas nemaldība atzīmēta I Vatikāna koncila paskaidrojumā par pāvesta nemaldību: „Romas pontifeks, kad viņš runā ex cathedra, bauda to nemaldību, ar ko dievišķīgais Pestītājs bija gribējis apveltīt savu Baznīcu, lai tā noteiktu ticības un tikumības patiesības” (Denz. 1839).

Pret nemaldību nostājās reformatori mācīdami, ka Kristus savai Baznīcai neesot pieprasījis ne hierarhisku organizāciju, ne autoritatīvu sludināšanu. Bet tādai nostājai grūti saskaņoties ar Sv. Rakstiem, kaut, piem., tādām vietām: „Un es lūgšu Tēvu, lai viņš dotu jums citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi — Patiesības Garu” (Jņ. 14,16—17). „Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt. 28,20). Vai lai Patiesības Gars sludinātu nepatiesību? Vai Kristus paliktu ar tiem, kas izplata maldus par vissvētākām lietām? Vai, varbūt, vēl ļaunāk: mums bez noteikumiem jāpaklausa — maldu sludinātājiem? Kristus sūtīja apustuļus un viņu pēctečus „pakļaut visas tautas ticībai” (Rom. 1,5). Tā nav Pāvila prasība. Tā ir paša Kristus prasība ar elles piedraudējumu: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16,16). Pazudināts par maldu nepieņemšanu? Un tas lai būtu patiesības Dievs, kas sūtījis mums Patiesības Garu? Apustuļi un viņu pēcteči ies starp cilvēkiem un sludinās, un Kristus runās caur viņu mutēm: „Kas jūs klausa, tas mani klausa; kas jūs nicina, tas nicina mani” (Lk. 10,16). Ja Kristus mācībā būtu maldi, dzīvā Dieva Baznīca nebūtu „patiesības balsts un pamats” (1. Tim. 3,15).

„Kur ir Baznīca,, tur ir arī Dieva Gars, un kur ir Dieva Gars, tur ir arī Baznīca un visa žēlastība, bet Gars ir patiesība”; tāds bija sv. Ireneja paskaidrojums gnostiķiem 2. gadu simtenī. Baznīca pēc viņa uztveres ir „patiesības māja” (III 24,2). Kam citam Dievs sūtīja savu Garu, ja ne lai pasargātu Baznīcu no maldiem?

Nemaldīgās sludināšanas pirmais objekts ir tās skaidri atklātās kristīgās mācības patiesības, kas attiecas uz ticību un tikumību” (”De fide”), Denz. 1839), turpretim sekundārais objekts ir tās patiesības, kas nav tieši atklātas, bet kas ir cieši saistītas ar atklātām patiesībām (drošs atzinums).

Sv. Rakstiem daudz tādu vietu, kur var šaubīties par to, kā sacītais izprotams; var rasties dažādi izskaidrojumi. Kurš pareizs? Baznīcas nemaldīgs lēmums par attiecīgās Sv. Rakstu vietas īsto nozīmi izbeidz domstarpības. Tā būtu Baznīcas nemaldības izpausme pozitīvā veidā. Turpretim Baznīcas nemaldība iedarbotos negatīvi, piem., noteicot un atmetot kādu apgalvojumu kā pretrunīgu Dieva atklāsmei. Ja Baznīca nespētu nemaldīgi lemt abos veidos, tā nespētu sargāt un mācīt viņai uzticētās Dieva patiesības (Denz. 1793).

Tas pats sakāms attiecībā uz Baznīcas pilnvarojumu lemt nemaldīgi arī par patiesībām, kas, lai gan nav skaidri atklātas un nevar tikt droši pierādītas ne no Sv. Rakstiem, ne no tradīcijas, tomēr ir tik cieši saistītas ar Dieva atklātajām patiesībām, ka, pirmajām izrādoties nepareizām, sabruktu arī pēdējās — atklātās patiesības. Pie šīm sekundārajām Baznīcai mācāmām patiesībām pieder teoloģiski slēdzieni, vēsturiski fakti, kas ir sakaros ar Dieva atklāsmi un tāpat cieši ar atklāsmi sasaistītās parastā prāta atziņas. Baznīca ir nemaldīga arī, kad tā kanonizē kādu svēto; Baznīca nebūtu svēta, ja tā oficiāli godinātu nesvēto.

Nemaldības nesēji ir pāvesti un visi ar pāvestu vienotie bīskapi. Pāvests ir nemaldīgs, kad tas dod ex cathedra lēmumu (skat. Baznīcas Dievs, 139. lp.). Visi bīskapi (bet ne katrs atsevišķs bīskaps) ir nemaldīgi, kad tie pulcējas vienā vispārīgā koncilā, vai, darbodamies dažādās zemes malās, sludina visiem ticīgajiem pieņemamas reliģiskas un tikumiskas patiesības (”De fide”, skat. Baznīcas Dievs, 129. lp.). Atsevišķs bīskaps, kaut maldīgs, taču cik ilgi viņš paliek vienībā ar Sv. Krēslu un savus lēmumus saskaņo ar vispārīgo Baznīcas mācību, ir īstās ticības oficiālais mācītājs.

3. Redzamība.

Netiek debatēts par to, ka Baznīca sastādās no dzīviem, acīm redzamiem cilvēkiem. Bet vai Kristus gribēja, ka šie cilvēki būtu ārēji, redzami, reliģiski vienoti? Savā laikā Huss ieskatīja, ka Baznīca ir predestinēto apvienība; Kalvins sekoja viņa pēdās, bet Luters paskaidroja, ka Baznīca ir tā svēto (ticīgo) apvienība, kur pareizi māca evaņģēliju un izdala sakramentus. Taču, ja radušies dažādi evaņģēliju tulkojumi, kurš pareizais? Bez hierahijas nav iespējams jautājumu galīgi atbildēt, bez hierarhijas nav arī īsti redzamas Baznīcas.

Jau pirmajos gadu simteņos Baznīcas tēvi runā citādāku valodu. Baznīca ir septiņžuburains svečturis, kas redzams visiem, jo uz visiem met Kristus gaismu. Visiem Baznīcas locekļiem visā pasaulē ir viena ticība, vieni un tie paši baušļi, viena veida Baznīca. Tādas lietas skaidroja gnostiķiem sv. Irenejs 2. gadsimtenī (Adv. haer. V, 20,1). „Baznīca stāv pilnā gaismā visu cilvēku priekšā, jo ir pilsēta uz kalna un tāpēc nevar tikt apslēpta” (sv. Augustīns, ”Contra Cresconium”, II, 36,45). Baznīcas redzamības dziļākais pamats ir Dieva Vārda inkarnācija — pats Dieva Dēls kļuva redzams cilvēku acīm.

Vieniem būs mācīt, citiem — mācīto pieņemt, atzīt, apliecināt. Priesteri lai ir žēlastību piešķīrēji un ticīgie — žēlastības līdzekļu (sakramentu) lietotāji. Baznīcai veicams gana amats; ticīgie lai seko gana norādījumiem — Baznīcas autoritātei. Tas viss izriet no Sv. Rakstiem un nebūtu iespējams, ja Baznīca būtu neredzama. Mesija valstība pacelsies augšup kā kalns, kas redzams no tālienes un uz ko plūst cilvēku straumes (Izaj. 2,2 u.s.). Kristus līdzībā Baznīca ir pilsēta kalna galā; sv. Pāvils to atzīst par līdzīgu cilvēka ķermenim, kas taču ir redzams.

Kristus nodibinātajai Baznīcai ir sava redzamā puse, tā ir redzama reliģiska apvienība (drošs atzinums). Baznīcai ir redzams upurēšanas veids un redzami priesteri (Tridentas konc. Denz. 957). Kristus vēlējās, lai sv. Pēteris būtu par redzamu Baznīcas vienības pamatu (I Vatikāna konc. Denz. 1821). Baznīcas neredzamība atmesta pāvesta Pija XII apkārtrakstā ”Mystici Corporis”. Tur pāvests piekrīt sava priekšteča Leona XIII atzinumam, ka maldās tie, kas domā, ,.,ka Baznīca ir tīri garīga apvienība, kas neredzamām saitēm sasaista daudzas kristiešu grupas, neraugoties uz to dažādībām ticības ziņā”.

Tas, kas Kristū bij redzams, nebija viss Kristus. Tā arī Baznīcai: tai ir arī sava iekšējā, neredzamā puse. Acis neuztver Baznīcas piešķiramās dāvanas — patiesību un žēlastības. Nav redzams arī tās dzīvības princips — Svētais Gars. Visdažādāko tautu pārstāvji iet pie viena dievgalda, saņem vienu dievmaizi, bet tās darbība norit — neredzamībā. Taču, lai izvairītos no vienpusības un neredzamību nepārspīlētu, Kristus vārdi (Lk. 17,21) tulkojami ne „Dieva valstība ir jūsos”, bet pareizāk: „Dieva valstība ir jūsu vidū” — jūsu starpā.

4. Vienība.

Kristus nodibināja ne daudzas baznīcas, bet vienu, un viņš gribēja, ka tā paliktu viena, citiem vārdiem sakot, būtu vienīgā. Kristus nodibināja Baznīcu, kur visiem viena ticība, viena vadība, viens kults. To visu lai saprotam zem vārda „vienība” un lai saprotam to kā Dieva atklātu patiesību (”De fide”). Nikejas ticības apliecinājuma sākas ar vārdiem: „Ticu vienai Baznīcai!” Baznīcas dibinātājs gribēja, lai visiem kristiešiem būtu viena vadība, viena ticība, viena liturģija. Tāpēc viņš izvēlējās Pēteri un viņa pēctečus, apveltīdams tos ar varu un tā likdams pamatus Baznīcas vienībai (skat. Denz. 1960). Vienības fakts skaidri iztirzāts pāvesta Leona XII apkārtrakstā ”Satis cognitum”.

„Sirdī ticam, lai panāktu attaisnošanu, bet ar muti apliecinām, lai gūtu pestīšanu” (Rom. 10,10). Vienība ticības ziņā nozīmē iekšēju piekrišanu Baznīcas mācītām patiesībām un to atzīšanu ārēji. Jāpieņem tikai tās patiesības, kas domātas ticēšanai. Bet kur Baznīca vēl nav devusi galīgu lēmumu, tur atļautas brīvas diskusijas, un tās nav pretrunā ar Baznīcas vienību. Turpretim nav pieņemama protestantu teorija par pamat- artikuliem — ka Baznīcas vienība prasa ticēšanu tikai fundamentālajām Dieva atklātām patiesībām un ka attiecībā uz citām pielaižamas dažādas konfesijas (Denz. 1685).

Baznīca ir ticīgo apvienība, kur visi atzīst vienas un tās pašas patiesības, paklausa vieniem un tiem pašiem vadītājiem — pāvestam un viņam padotajiem bīskapiem un ievēro vienu garīgās vadības regulētu kārtību dievkalpojumos. I Vatikāna koncils to nosauc par „ticības un reliģiskās dzīves” vienību (Denz. 1821).

Paša Kristus un apustuļu darbība rāda, ka vienība gribēta kā būtiska Baznīcas īpašība: apustuļu sludinātā Kristus mācība pieņemama bez kādiem noteikumiem, bez kādiem izlaidumiem (Mt. 28,19; Mk. 16,15), t.i. visiem jātic vienam un tam pašam. Kristus griežas pie Debestēva ar sirsnīgu lūgumu pēc vienības apustuļu un ticīgo starpā: „Bet ne tikai par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. Lai visi būtu vienoti, lai pasaule ticētu, ka Tu mani sūtījis” (Jņ. 17,20—21). Stingrai vienībai tā tad jābūt vienai no pazīmēm, pēc kuras ļaudis pazīst, ka tā patiešām ir Kristus Baznīca. Sekodams Kristus prasībai, sv. Pāvils dedzīgiem vārdiem aicina ticīgos uz vienību iekšēji un ārēji: „Kunga vārdā es jums atgādinu uzturēt gara vienību miera saitēm, (ka būtu) viena miesa, viens gars, kā arī vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, (kā būtu) viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un visu Tēvs, kas ir pār visiem un ar visiem un visos mūsos” (Efez. 4,3—6). Nešķelieties! Nedalieties! „Es lūdzu jūs, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūs visi sacītu to pašu un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jūs būtu pilnīgi, vienprātīgi un vienās, domās” (1. kor. 1,10). Kas piekrīt maldiem, to pamāci vienreiz, pamāci otrreiz, tad izvairies no viņa (Tit. 3,10).

Jau 2. gadu simtenī sv. Irenejs aizrādīja, ka vienam gnostiķim ir tāds ieskats, otram — citāds, bet katoļiem ir viena ticība visā pasaulē: „Kā saule ir viena un tā pati visā pasaulē, tā arī patiesības vēsts iespiežas visur, apgaismodama visus cilvēkus, kas vēlas gūt patiesību” (Adv. haer. 1,10). Sv. Cipriāns (m. ap 258. g.) sarakstīja pirmo traktātu par Baznīcas vienību, kurā viņš secina, ka nevar tikt pestīti tie cilvēki, kas atkrīt no Baznīcas (De eccl. cath. unit. 6). Tās pat apceres citā nodaļā (4) viņš uzsver, cik svarīga ir Pētera virsvara Baznīcas vienības uzturēšanā.

5. Svētums.

Kas atdevies Dievam — tas svēts. Ir divējāda atdotība: subjektīva un objektīva jeb personīga un materiāla. Kāda persona atdodas Dievam negatīvi, atturēdamās no grēka; atdeve kļūst pozitīva, kad persona pieķeras Dievam žēlastību atbalstītā mīlestībā. Objektīvs jeb materiāls svētums ir personām un lietām, kas veltītas kultam un ļaužu svētdarīšanai.

Kristus Baznīcas svētumu pasvītro apustuļu ”Credo” — „ticu vienai svētai Baznīcai” (Denz. 2). Par svētumu runā I Vatikāna koncils (Denz. 1794) un Pija XII apkārtraksts ”Mystici Corporis”. Kristus Baznīca ir svēta ((”De fide”) savas izcelsmes, mērķa, līdzekļu un augļu ziņā. Izcelsmes ziņā: tās dibinātājs un neredzamais galva ir Jēzus Kristus., par kura svētumu nevar būt šaubu; tās dzīvības princips ir Sv. Gars. Tās mērķis ir vislielākā iespējamā slava Dievam, pasaules pestīšana, svētdarīšana — viss svēts; un svēti ir līdzekļi, ar kuru palīdzību

Baznīca sasniedz savu mērķi, proti: mācība, priekšraksti, liturģija, upuris, sakramenti, lūgšanas, garīgi ordeņi, audzināšanas iestādes. Ja daudzos kristiešos novērojams svētums parastajā pakāpē (jādomā, ka ir žēlastības stāvoklī), tad Baznīcai nekad nav trūcis svētuma arī izcilā, varonīgā pakāpē. Runājot par svētumu kā Baznīcas pazīmi, domājam tikai līdzekļu un Baznīcas locekļu varonīgo svētumu, jo tikai abi pēdējie veidi jutekliski konstatējami.

Papētiet, kam viņi tic, papētiet, kā viņu ticība vada viņu soļus un rada tikumus; kristīgā ticība ir atjaunojusi, kāpinājusi tikumisko dzīvi. Tā pret pagāniem argumentēja agrie kristīgie apoloģēti. Viņu, kristiešu dzīve, ir debesu gaisma, kas spīd pasaules tumsā. (sal. Origena C. Cels. II, 29).

Kristus mīlēja Baznīcu un atdeva sevi par viņu, „lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem, sagatavodams sev krāšņu Baznīcu, kurai nav ne traipa, ne grumbas, ne cita kā tamlīdzīga, lai tā būtu svēta un bez vainas” (Efez. 5,25—27). Tā tad, no apustuļa Pāvila vārdiem Kristus mērķis, dibinot Baznīcu, skaidrs: darīt visus locekļus svētus, negatīvi un pozitīvi svētus.33 Kristieši ir tie, kas Jēzū Kristū aicināti būt par svētiem (sal. 1. kor. 1,2). Kristus mācekļiem jābūt par „zemes sāli” (Mt. 5,13), par „raugu” (Mt. 13,33), par „pasaules gaismu” (Mt. 5,14). Baznīcas vadības un visu ārkārtīgo Dieva žēlastību uzdevums ir „sagatavot svētos kalpošanas darbam, Kristus miesas uzcelšanai” (Efez. 4,12).

Taču nav tā, ka Baznīcā būtu tikai svētie. Kristus paredzēja, ka Baznīcā ieies arī grēcinieki (drošs atzinums). Debesvalstība līdzīga tīrumam, tur starp kviešiem aug arī nezāle (Mt. 13,24), līdzīga tīklam, „kas savāc visāda veida zivis”, labas un sliktas (Mt. 13,47—50), līdzīga desmit jaunavām, piecām gudrām un piecām negudrām (Mt. 25,1—13). Lielā šķirošana notiks pastar- tiesā; līdz tam laikam visi dzīvos kopā. Ar grēcīgajiem Baznīcas locekļiem jāapietas ar lielu pacietību. No Baznīcas jāizslēdz tikai tad, kad visi mēģinājumi stāvokli izlabot ir izrādījušies nesekmīgi (Mt. 18,15—17).

Novaciāņi un donātisti senatnē, Luters un Kenels (Quesnel) jaunākos laikos mācīja, ka tas, kas krīt smagā grēkā, sarauj saites ar Baznīcu. Viņu mācību atmeta tā laika pāvesti (Klements XI un Pijs VI, Denz. 1422—28), un pāvesta Pija XII apkārtrakstā ”Mystici Corporis” lasāmi šādi vārdi: „Pēc savas dabas shizma, herēzija un atkrišana ir tāda, ka tā sarauj saites ar Baznīcas ķermeni, bet to nedara katrs grēks, pat ne tas vissmagākais”. Vai kāds cilvēks ir žēlastības stāvoklī, vai ne, to nevar noteikt miesīgā acs. Ja smagā grēkā kritušais — Dieva žēlastības stāvokļa izbeidzējs, mitētos būt par Baznīcas locekli, neredzams faktors noteiktu Baznīcas eksistenci, un tad Baznīcu vairs nevarētu saukt par redzamu apvienību. Ir norādījumi, ka arī agrīnā Baznīcā nāca priekšā smagi pārkāpumi (piem., 2. kor. 12,20 u.s.), kas tomēr ne vienmēr tika sodīti ar izslēgšanu no Baznīcas.

6. Vispārīgums.

Kristus nodibināja katolisku Baznīcu (”De fide”), t.i. viņš to gribēja visiem cilvēkiem uz mūsu zemes lodes. Skaidrības labā iespējamais Baznīcas vispārīgums jeb katoliskums atšķirams no faktiskā vispārīguma. Iespējamais jeb virtuālais vispārīgums Baznīcai bija no paša sākuma; Kristus gribēja, ka tā izplatītos pa visu pasauli un jau no dibināšanas viņš bija apveltījis Baznīcu ar spēju tā izplatīties. Bet, pats par sevi saprotams, faktiskais vispārīgums varēja nākt tikai vēstures tecējumā. Baznīcu drīkst saukt par faktiski vispārīgu arī tad, kad tikai lielākā dažādu tautu daļa ir kļuvusi kristīga (morāls vispārīgums) un ne burtiski katrs indivīds (ko tad varētu saukt par fizisku vispārīgumu). Baznīcas mērķis ir, bez šaubām, fiziskais vispārīgums, bet vispārīguma apzīmējumam pietiek arī morālā vispārīguma. Tas, ka Baznīca ir patiešām izplatījusies tik daudzās tautās, neveido nekādu neapgāžamu Baznīcas īstuma pierādījumu — arī maldi var izplatīties pa malu malām — taču, ja zināms, ka Kristus gribēja vispārīgu, katolisku Baznīcu, Baznīcas faktiskais izplatījums noteikti apstiprina viņa gribu un ir par vienu no īstās Baznīcas pazīmēm.

„Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē visām tautām par liecību; un tad nāks gals” (Mt. 24,14). „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt. 28,19). „Un jūs mani apliecināsit Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visās zemes malās” (Ap.D. 1,8). Izraēlieši bija Dieva izvēlētā tauta, bet Vecajā Derībā daudzās vietās atzīmēti pravietojumi, ka uz Mesija valstību nākšot „visas pasaules tautas” (piem., Ģen. 12,3; 18,18; 26,4; psl. 2,8; 71,8—11 u.c.).

Sludiniet manu mācību visām tautām! Apustuļi pildīja Kristus uzdevumu. Jaruzālemes draudze kļuva par embriju visām Jūdejas un Samarijas draudzēm, kamēr pirmā draudze Antiohijā kļuva par izejas punktu pagānu misijām. Sv. Pāvils apceļoja gandrīz visu tā laika civilizēto pasauli. Sv. Ignācijs Antiohietis (m. 107) bija pirmais, kas lietoja apzīmējumu „katoļu baznīca” (Smyrn. 8,2). Sv. Cirils Jeruzalemietis norādīja, ka Kristus Baznīca ir vispārīga, katoliska ne tikai tāpēc, ka tā izplatās pa visām malām, bet arī tāpēc, ka tā domāta visiem sabiedrības slāņiem, ka tā māca visus tikumus, ka tā var piedot visus grēkus (Cat. 18,23). Tā ir vispārīga, kā sv. Toms Akvinietis piebilda, arī laika ziņā, jo eksistēs līdz pasaules galam (Expos, symb. a, 9). Apustuļu ”Credo” pasaka pavisam īsi: „Ticu vienai, svētai, katoliskai Baznīcai” (Denz. 6).

7. Apustuliskums.

Kristus nodibināja apustulisku Baznīcu (”De fide”). „Ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai” (Denz. 86). Kristus izvēlējās apustuļus par savas Baznīcas vadītājiem un mācības sludinātājiem līdz pasaules beigām. Viņš, tātad, gribēja, ka tā būtu apustuliska trejādā nozīmē: izcelšanās (ar apustuļiem kā veidotājiem un vadītājiem), mācības (ar apustuļiem kā oficiālās mācības sludinātājiem), nepārtrauktas sūtības (apustuļiem izvēloties sev pēctečus, pēdējiem — citus pēctečus u.t.t.). Nepārtrauktā sūtība garantē tagadējās Baznīcas organiskus sakarus ar apustuļu laika Baznīcu un palīdz pasargāt no viltojumiem mācību, ko viens pāvests, bīskaps nodod otram pāvestam, bīskapam, sākot ar pašiem apustuļiem kā pirmajiem Kristus atstātā zinību pūra nodevējiem tālākām paaudzēm. Par to, ka viens bīskaps sekojis otram, nav jāiet un jāpārbauda bīskapu listes katrā atsevišķā bīskapijā. Pietiek papētīt vienas bīskapijas, Romas baznīcas listi, un kļūst redzams, ka patiešām viens pāvests — Romas bīskaps — sekojis otram līdz pat apustulim Pēterim; un visi pārējie bīskapi ir bijuši atkarīgi no pāvesta.

Kā apustuļi sākumā, tā bīskapi, viņu pēcteči, vēlākos laikos nepieciešami Baznīcas uzdevuma veikšanai, kam jāturpinās cauri gadu simteņiem līdz pasaules galam. Paaicinot apustuļus pie sava darba, dodot tiem trejkāršu varu — mācīt, ganīt, svētīt, piekodinot viņiem darboties visā Baznīcas eksistences laikā, Kristus izvēlējās tādu pestīšanas kārtību — gribēja, ka viņa Baznīca būtu apustuliska, un tāda tā arī arvien ir bijusi līdz mūsu dienām. Vissenākā līdz šim atrastā Romas bīskapu liste ir sv. Ireneja liste (sv. Irenejs m. ap 202. g.). Mūsu ticība ir īstā ticība, jo tā nāk no apustuļu pēctečiem, kuru priekšgalā ir Pētera pēctecis — pāvests, Romas bīskaps. Tā Baznīcas tēvi argumentēja pret dažādu maldu mācītājiem. Apustuliskā kārtība guldīta Baznīcas pamatos. Visdziļākais pamats ir, bez šaubām, pats Jēzus Kristus.

V Piederība Baznīcai

1. Baznīcas locekļi.

Lai cilvēks tiktu pestīts, viņam katrā ziņā jābūt kristītam; bez kristības nav ieejas Dieva valstībā (Jņ. 3,5; Mk. 16,16). Tā mācīja Kristus. Kas pieņem Kristus vēstījumu, tiem vajag nožēlot grēkus un kristīties. Uz to aicināja apustulis Pēteris. Kā rīkojās apustuļi? No paša sākuma Baznīcai pievienoja tos, kas ļāvās kristīties: „Kas viņa vārdus pieņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu” (Ap.D. 2,41)

Baznīcas locekļi ir visi tie, kas pienācīgi kristīti un nav atšķīrušies ne no vienības ticībā, nedz no paklausības likumīgai Baznīcas varai (drošs atzinums). „Tikai tie ir īsti Baznīcas locekļi, kas, atdzemdināti Kristības ūdenī, pieņem patiesu ticību un neatdalās no Baznīcas ķermeņa paši ar kādu savu neprātīgu lēmumu, nedz tiek atdalīti no tās uz likumīgas varas lēmuma pamata, kad izdarīts kāds smags pārkāpums” (pāvesta Pija XII apkārtraksts ”Mystici Corporis”). No šiem pāvesta vārdiem skaidrs, ka piederībai pie Baznīcas vajadzīgi trīs noteikumi: kristība, ticība, paklausība. Kristus piekodinājumā mācīt, kristīt, pildīt visu ir netieši ietverta prasība padoties apustuļu trejkāršai varai (Mt. 28,19). Pāvesta uzskaitītie piederības noteikumi respektē apustuļu trejkāršo varu un reizē izveido vienu redzamu Baznīcu. Īstais inkorporācijas cēlonis ir kristība; kristība, tā sakot, uzspiež Kristus zīmogu (Kristības sakramenta raksturu) un rada nokristītajā personā kristīgam kultam pienācīgu dispozīciju. Caur kristību „mēs kļūstam Kristus locekļi un esam pievienoti Baznīcas ķermenim” (pāv. Eugēnijs IV dekrētā armēņiem, Denz. 696). Ticēt un paklausīt var īstenībā tikai pieaugušais. Tāpēc abi pēdējie noteikumi domāti pieaugušiem cilvēkiem, ja viņi vēlas turpināt piederību Baznīcai, kas sākās ar kristīšanos: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts” (Mk. 16,16). Bērni, kas pienācīgi kristīti ārpus Baznīcas,, skaitās par Baznīcas locekļiem, cik ilgi viņi vēlāk, augdami lieli, ar brīvu lēmumu neatsakās no Baznīcas mācības un autoritātes. Ka labprātīga atteikšanās no Baznīcas ticības un varas izbeidz piederību Baznīcai, tāda ir bijusi Baznīcas tradicionālā pārliecība. No nelabojamiem maldu aizstāvjiem sv. Pāvils liek izvairīties (Tit. 3,10). Kā var būt kristieši tie, kas atsakās pieņemt Kristus mācību? Tā jautā Tertulliāns (De praesr. 37). herētiķi un shizmātiķi ir ārpus Kristus Baznīcas (sv. Cipriāns, ep. 59,7). „herētiķi un shizmātiķi nepieder pie katoļu Baznīcas” (sv. Augustīns ”De fide et symbolo” 10,21).

Ļoti iespējams, ka ekumēniskās kustības centīgie veicinātāji saņems no II Vatikāna koncila tuvākus paskaidrojumus par piederību katoļu Baznīcai. Bet līdz tam laikam paliek spēkā sekojošie: Tie, kas nav kristīti, nepieder pie katoļu Baznīcas. Baznīca atzīst kā asins kristību (kas nekristīts mirst mocekļa nāvē par Kristu), tā vēlmes kristību (kas vēlētos kristīties, ja zinātu, ka kristība nepieciešama), bet tikai attiecībā uz Dieva žēlastību ieplūšanu šādos cilvēkos. Asins un vēlmes kristība nedod Kristības sakramenta raksturu (zīmogu), un tikai pēdējais panāk formālu inkorporāciju Baznīcā. Pie Baznīcas nepieder arī katehumeni, tie, kas jau tiek sagatavoti uzņemšanai Baznīcā un, tā tad, vēlas tikt uzņemti. Baznīcas jurisdikcija neattiecas uz viņiem (Denz. 895). Neieiet Baznīcā atklāti atkritēji un herētiķi. Kas maldās un atklāti sludina savus maldus, lai gan to dara aiz godīgas pārliecības (citiem vārdiem sakot, ir materiāli, ne formāli herētiķi), nepieder Baznīcas ķermenim, t.i. Baznīcai kā organizētai ļaužu apvienībai, bet viņi var piederēt Baznīcai garīgi, iekšēji, ja viņi vēlas tai piederēt un tikt caur to pestīti. Kas atkrīt no Baznīcas klusi, slepeni un kas savus maldus patur pats sev, tas, saskaņā ar jaunākā laika teologu pārliecību, droši vien joprojām paliek Baznīcā, jo Baznīca ir redzama ļaužu apvienība, un lai no tās atdalītos, ir vajadzīgs kāds ārēji, redzami noteicams fakts. Nav Baznīcas locekļi shizmātiķi, t.i. tie, kas atsakās paklausīt Baznīcas likumīgai varai. Bet arī viņi, ja viņu nepaklausība ir godīga, tāpat kā materiālie herētiķi, var piederēt Baznīcai garīgi un tā tikt pestīti. Nepieder pie Baznīcas tie, kas ir ekskomunicēti no Baznīcas kā neciešami (Baznīcas lik. krāj. 2258). Kas ir ekskomunicēti, izslēgti no Baznīcas kā ciešami (toleranti), paliek Baznīcas locekļi arī turpmāk, taču bez daudzām reliģiskām privilēģijām (Bazn. lik. 2266). Lai gan publiski atkritēji, herētiķi, shizmātiķi un neciešami ekskomunicētie nepieder pie organizētās Baznīcas, viņu sakari ar Baznīcu ir būtiski citādāki nekā to, kas nav kristīti. Kristības sakramenta piešķirtais raksturs ir neizdzēšams, un tas, kaut arī vairs neesot par Baznīcas locekli, nesarauj visas cilvēka saites ar Baznīcu. Par negribu ticēt vai paklausīt viņš saņem sodu un zaudē Kristības sakramentā piešķirtās privilēģijas, bet sakramenta uzliktie pienākumi paliek. Tāpēc Baznīcas dotie likumi attiecas arī uz tiem, kas pie tās vairs nepieder.

2. Nepieciešamība būt par Baznīcas locekli.

Lai gūtu pestīšanu, katram cilvēkam jābūt par Baznīcas locekli (”De fide”). „Vispārīgā ticīgo Baznīca ir viena, un ārpus tās neviens nevar tikt pestīts” (Laterānas IV konc. 1215. gadā, Denz. 430). Dogma deklarēta arī citos koncilos un vairāku pāvestu rakstos, piem., lai palasām Pija IX paskaidrojumu pret vienaldzību reliģiskās lietās: „Lai stingri ticam, ka ārpus Romas apustuliskās Baznīcas neviens nevar tikt pestīts. Tā ir vienīgais pestīšanas šķirsts; kas tanī neieiet, ies bojā plūdos. Taču tikpat droši lai ir atzīts, ka tie, kas nevainojami nepazīst pareizo reliģiju, šīs neziņas dēļ nebūs sodīti Kunga priekšā” (Denz. 1647). Ar pēdējiem vārdiem pateikts, ka cilvēki., kas oficiāli nepieder pie kātoju Baznīcas, var tikt pestīti.

Nepieciešamība piederēt Baznīcai nav kaut kādas pavēles radīta nepieciešamība. Piederēšana pie Baznīcas ir tā Dieva noteiktā pestīšanas, laimes gūšanas kārtība, kas tik nepieciešama, cik nepieciešams bija šķirsts Bībelē minētajam Noasam, lai neietu bojā plūdos (necessitas medii). Lai gan stingra nepieciešamība iespējamos apstākļos, piederēšana pie Baznīcas nav absolūta nepieciešamība, nav tāda, kas neatzītu nekādu neiespējamību piederēt pie Baznīcas. Piem., nepārvaramas neziņas gadījumā, t.i. kad cilvēks nevainojami nav pārliecinājies par savu pienākumu piederēt pie Kristus dibinātās Baznīcas, faktiskas piederības vietā var stāties iekšēja gatavība piederēt pie Baznīcas, kad rastos tāda pienākuma apziņa. Lai cilvēks kļūtu pestīts, pietiek pat vispārīgās labās gribas pildīt Dieva prātu pēc vislabākās sirdsapziņas, par Baznīcu neko noteiktu nedomājot. Dievs nav netaisns, cietsirdīgs, ļauns. Otrādāk, viņš nopietni grib pestīt visus cilvēkus (1. Tim. 2,4). Viņš nodibināja savu Baznīcu visiem cilvēkiem; viņš sūtīja savus apustuļus, lai tie mācītu un kristītu visas tautas. Piedraudēdams ar pazudināšanu, viņš pavēlēja, lai visi paklausa viņa apustuļiem (Lk. 10,16; Mt. 10,40; 18,17; 29,19; Mk. 16,15). Viņš rūpējās par visiem; pār visiem šeit virs zemes lai izstiepjas viņa izvēlētā pestīšanas kārtība — Baznīca: „Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti” (Ap.D.)., tā paskaidroja apustulis Pēteris augstās tiesas priekšā. Bet Dievs nerūpētos par visiem cilvēkiem, ja viņš sūtītu ellē tos, kam nav bijis izdevības iepazīties ar viņa noteikto pestīšanas kārtību — Baznīcu; viņš būtu netaisns, nežēlīgs.

Tikko kā pagājuši pirmie Vasarsvētki, un saņemts Sv. Gars, visa Atgādinātājs, kad apustuļi un mācekļi dodas no vietas uz vietu, no zemes uz zemi. Visu prātos dzīvs Kristus piekodinājums, viņa misijas pavēle kristīt visas tautas. Tā vajag, tas nepieciešams. Viņi sludina, viņi noraida pretējā apgalvotājus, maldu mācītājus, viņi mirst kā mocekļi. Misiju pavēle tik skaidra un neatliekama, ka par kādu pestīšanu ārpus Baznīcas pirmie kristietības darbinieki maz domā. Otrādāk, Origens (m. 254. g.) paziņo: „Ārpus Baznīcas neviens netiks pestīts” (runā par „Jēzu kuģī” 3,5), jo, kā sv. Cipriāns aizrāda, „ārpus Baznīcas nav pestīšanas” (73. vēst., 21). Vai negāja bojā visi tie, kas atradās ārpus Noasa šķirsta?

Baznīca neiecietīga? Jāšķir dogmatiska neiecietība no pilsoniskas neiecietības. Kas patiess, tas atmet nepatieso. Tas citādāk nemaz nevar būt. Dogmatiska neiecietība ir patiesības prasība būt par patiesību, un, skaidrs kā diena, dažādas pretrunīgas reliģijas, konfesijas nevar būt vienādi patiesas. Varam teikt, ka patiesība nav uzzināta, ja tā nav uzzināta, bet nevaram un nekad nevarēsim teikt, ka patiesība dod vienādas tiesības arī savam noliegumam — nepatiesībai. Bet pats dzīvais cilvēks ir cita lieta: viņš var maldīties, pašam īsti neapzinoties, ka maldās. Pret visiem maldos iestigušajiem cilvēkiem kā cilvēkiem izstiepjas Kristus mīlošās rokas. Maldus noraidot, tie mīlami līdz beigām.

VI Baznīca plašākā nozīmē

1. Svēto sadraudzība.

Kas saņēmis Kristus žēlastības, tas nav vairs viens: tas saistīts ar citiem, kas tāpat ir saņēmuši Kristus žēlastības — ar citiem virs zemes, šķīstītavā un debesīs. Svētdarītājas žēlastības saņēmēji šai pasaulē un viņpasaulē ved pārdabisku dzīvi, būdami vienoti ar Kristu, Baznīcas galvu, un viens ar otru (drošs atzinums). Apvienībai dots nosaukums „svēto sadraudzība”, un fakts atzīmēts 5. gadu simteņa Ticības apliecinājumā (Apustuļu ”Credo” formulā). Latviskais apzīmējums „svēto sadraudzība” nāk no latīņu ”communio sanctorum” savā tagadējā izpratnē, kur uzsvars likts uz cilvēku kopību. Pirmatnējā nozīmē smagumpunkts bija uz mantām, ne uz cilvēkiem: ”communio sanctorum” — līdzdalība svētās mantās; tas bija šo divu vārdu pareizais tulkojums. Bet mūsu dienās ar tiem domā ļaužu kopību, par kuras svētumu gādā no Kristus saņemtās žēlastības. Ne vienam vien, ne tikai dažiem, bet visiem Baznīcas locekļiem ir tiesības uz Kristus iestādītiem vieniem un tiem pašiem žēlastību instrumentiem. Baznīcā piešķirtās ārkārtīgās Dieva dāvanas, lūgšanu un labo darbu augļi nāk par labu ne tikai attiecīgajiem indivīdiem, bet visiem Baznīcas locekļiem. „Nevar būt tādu labu, tikumisku darbu, ko veiktu atsevišķi Kristus mistiskā ķermeņa locekļi un kas, pateicoties svēto sadraudzībai, nenāktu par labu visiem” (Pijs XII, ”Mystici Corporis”).

Lai jūs visi būtu vienoti, kā es esmu vienots ar Tēvu. Es esmu vīnkoks, jūs — ogu ķekari; vīnkoka sula briedina ogas. Kad jūs lūdzaties, lūdzaties ne tikai par sevi, bet par visiem, kas tic man, sacīdami: „Mūsu Tēvs”. Ķermenī viena locekļa darbība nāk par labu visiem locekļiem. Neķildojieties! Kad viens cieš, arī citiem sāp; kad vienam slava, arī citiem slava. Viens ķermenis un viena ķermeņa locekļi jūs esat tagad. Amati var būt dažādi, bet apvienība, ķermenis — tas pats, un viens loceklis saistīts ar otru (sal. Jņ. 17,21; 15,1—8; Mt. 6,9; 1. kor. 12,25—27; Rom. 12,4 u.c.).

Lūdzieties par sevi un par citiem, viens par otru, par mirušajiem un dzīvajiem. Baznīcas tēvu darbos daudz tādu aicinājumu ,liturģijā arī. Prakse īstenoja Sv. Rakstu mācību. Ne tikai dzīvie vienoti viens ar otru; dzīvajiem nāk klāt arī mirušie, jā, Kristū vienoti visi taisnie cilvēki, kas dzīvojuši virs zemes no tās sākuma. Cits ar citu un visi ar galvu — Kristu ir saistīti caur mīlestību, kas ir Sv. Gara dāvana, un Sv. Gars ir dzīvības princips Kristus ķermenī. Tā mācīja sv. Augustīns savās apcerēs par Kristus mistisko ķermeni.

2. Ticīgo apvienība virs zemes.

No Sv. Rakstiem un Baznīcas mācības, un prakses, kā vissenākās, tā visjaunākās, konstatējama trejkārša palīdzība, ko ticīgie var sniegt viens otram te virs zemes, tā īstenodami garīgas apvienības saites savā starpā — aizlūgumu, nopelnu un gandares ceļā.

Ticīgie virs zemes, aizlūgdami par citiem, var sagādāt tiem Dieva dāvanas (drošs atzinums). Mums jālūdzas ne tikai par sevi, bet arī par citiem, un Dievs tādas lūgšanas uzklausa. Par to bija pārliecinātas jau Vecās Derības lielās personības: Abrams (Ģen. 18,23), Mozus (Eks. 32,11), Samuels (1. Sam. 7,5), Jeremija (Jer. 18,20). Viņi griezās pie Kunga ar lūgumiem par savu tautu un par atsevišķām personām. Arī Jēzus piekodināja saviem mācekļiem lūgties par vajātajiem (Mt. 5,44). „Es jūs bez mitēšanās pieminu savās lūgšanās”, tā sv. Pāvils ziņo romiešiem, un, lūdzu, „palīdziet man savās lūgšanās pie Dieva par mani” (Rom. 15,30), citiem vārdiem sakot, lūdzieties par mani, kā es lūdzos par jums. Viņš liek Timotejam lūgt Dievu „par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem varas nesējiem” (1. Tim. 2,1—2). Pienākumu aizlūgties par citiem uzsver arī apustulis Jēkabs: „Lūdziet Dievu cits par citu, lai tiktu pestīti, jo daudz spēj neatlaidīga, taisnīga lūgšana” (Jēk. 5,16).

Apustuļu pēdas sekoja viņu vietnieki; visur redzami aicinājumi uz Dieva lūgšanu par citiem ticīgajiem un neticīgajiem, grēciniekiem, piem., pāvesta sv. Klementa Romieša vēstulē korintiešiem (56,1; Klements bija pāvests no 92—101. g.). Un tā līdz mūsu dienām: „Daudzu dvēseļu pestīšana atkarīga no lūgšanām un brīviem pašsavaldīšanās aktiem, ko viņu nolūkā veic citi Kristus mistiskās miesas locekļi” (pāv. Pijs XII apkārtrakstā ”Mystici Corporis”). „Lai visi kopā un ikdienas griežamies pie debesīm ar lūgšanām par visiem Kristus mistiskās miesas locekļiem” (turpat).

Ar saviem labajiem darbiem, kas darīti žēlastības stāvoklī, ticīgie virs zemes var radīt pienācīguma stāvokli (meritum de condigno, Billigkeitsanspruch) Dievā citu labā (varbūtīgs uzskats). Jau no vissenākiem laikiem Baznīcā ir mājojusi pārliecība, ka ne tikai aizlūgumi, bet arī dievbijīgi veikti labi darbi var „noskaņot” Dievu labvēlīgi pret citiem brāļiem, var sagādāt viņiem Dieva dāvanas, sevišķi garīga veida priekšrocības. Piem., tas pats nesen minētais sv. Klements Romietis mudina korintiešus ņemt par savu paraugu Esteri, kuras gavēšana un pazemīgā dzīve ar joni pārvarējusi visredzīgo Kungu (Cor. 55,6). Pirmie kristieši ne tikai lūdzās kopā, bet arī gavēja, lai tā sagādātu sev grēku piedošanu. Tā liecina sv. Justins (m. ap 163. g.) savā Apoloģijā (I 61,2). Brīvu citu labā veiktu gandares aktu panākumi pasvītroti pāvesta Pija XII apkārtrakstā ”Mystici Corporis” (nr. 1).

Darīdami labus darbus, tie ticīgie, kas šeit virs zemes ir žēlastības stāvoklī, var sniegt Dievam Kungam gandarījumu par citu grēkiem (drošs atzinums). Nevainīgu personu vietnieciska gandare par vainīgajiem bija pazīstama jau Vecajā Derībā. Tā, piem., kad tauta bija grēkojusi, Mozus pasniedza sevi Dievam par upuri, lai ar to gūtu tautas pārkāpumu piedošanu (Eks. 32,32). Gandarīdams par savu bērnu grēkiem, Ījabs pasniedza Dievam dedzināmus upurus (Ījab. 1,5). Jaunajā Derībā mēs lasām par sv. Pāvila prieku, ka Dievs viņam devis spēju ciest citu (brāļu) labā: „Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par viņa miesu, kas ir Baznīca” (kol. 1,24). Pāvilam nebija šaubu, ka viņa ciešanas var palīdzēt citu dvēselēm: „Un par jūsu dvēselēm es ļoti labprāt uzupurēšu visu, arī pats sevi uzupurēšu” (2. kor. 12,15).

Mocekļa nāve ir gandarījums nevien par paša nomocītā, bet arī par citu cilvēku grēkiem. Par to bija pārliecināti jau agrākie Baznīcas tēvi. Sv. Ignācijs Antiohietis (m. 107. g.) bija gatavs kļūt par upuri efeziešu labā (vēst. efez. 8,1). Apustuļu un mocekļu nāve deldē ticīgo grēkus. Tā apgalvoja Origens (m. 254. g.). Mocekļi panāk, ka Kungs piedod pārkāpumus grēciniekiem (sv. Cipriāns, m. ap 258. g., 19. vēst. nr. 2).

Vietnieciskās gandares īstās sekas ir laicīgā soda (kad vaina piedota, atliek izciešams zināms sods, kā to taisnība prasa, īsāks vai garāks sods; tāpēc tam nosaukums „laicīgs sods” jeb sods uz zināmu laiku) samazināšana vai pilnīga atlaišana. Kā Kristus gandarīja par ticīgajiem, tā ticīgie var gandarīt viens par otru. Atlaidu mācības pamatos guldīta pārliecība par vietnieciskās gandares sekmīgumu. Kā pazīstamie, tā daudzie nepazīstamie svētie Baznīcā ir darījuši daudz vairāk nekā bijis vajadzīgs viņu pašu pilnībai. No viņu nopelniem ir izveidojies „Baznīcas mantu krājums”. Mācība par to pirmo reizi izskaidrota pāvesta Klementa VI bullā ”Unigenitus Dei Filius” (1343. g.). Baznīcas vadība var ņemt no šī krājuma un piešķirt soda pazeminājumus vai pilnīgu atlaišanu (noteikta lieluma vai pilnas atlaidas) tiem ticīgajiem, kas izpilda Baznīcas uzstādītās prasības. Uz vietniecisku gandari ir aicinājuši arī jaunākā laika pāvesti, piem., Pijs XI apkārtrakstos ”Miserentissmus Redemptor” (1928. g.) un ”Caritate Christi” (1932. g.). Viegli saskatīt, cik dziļu jēgu dod cilvēku ciešanām vietnieciskas gandares iespēja.

3. Saites ar debesīm.

Labi pazīstama katoļu Baznīcas prakse piesaukt svētos, tos godināt, tāpat — viņu relikvijas, tēlus, gleznas, svētbildes. Kāda pārliecība šīs prakses pamatos un kāds tai attaisnojums Kristus atklāsmes avotos?

Ir labi, ka saucam palīgā svētos debesīs un godinām (”De fide”). Sv. Rakstos nav skaidri pateiktu aicinājumu piesaukt svētos un tos godināt, bet tur atrodama pamatdoma, uz kuras šī Baznīcas prakse dibināta. Vecajā Derībā vairākās vietās lasām par godu, kas parādīts Kunga eņģeļiem (piem., Joz. 5,14; Dan. 8,17; Tob. 12,16). Kāpēc tie godināti? Viņu pārpasaulīgās godības (goda) dēļ, kas nākusi no tiešas vienības ar Dievu (Mt. 18,10). Tā tieši vienoti ar Dievu ir arī svētie. (1. Jņ. 3,2; 1. kor. 13,12), tāpēc tie ir cienīgi, ka tiem parāda īpašu, izcilu godu.

Pret svēto godināšanu saslējās 16. g.s. reformatori — bībelē par to neesot nekas teikts, un tāda godināšana nesaskanētu arī ar pārliecību, ka Kristus ir vienīgais cilvēku aizstāvis pie Dieva, vienīgais starpnieks. Tridentas koncils uz viņu iebildumiem neklausījās (Denz. 986) un vēl piebilda: „Ir labi un derīgi saukt palīgā svētos” (Denz. 984). Eņģeļi un svētie noliek Dievam pie kājām labo zemes bērnu lūgšanas, t.i. aizrunā par viņiem (Atkl. 5,8; 8,3; Tob. 12,12); mīlestība taču nekad nemitējas (1. kor. 13,8). Vai divi goda vīri, kas bija miruši — augstais priesteris Onija un pravietis Jeremija — nelūdza Dievu, lai viņš gādātu par jūdu tautu un par svēto pilsētu (2. Mak. 15.,11 —16)? Ja jau svētie iestājas par mums, tad taču ir patiešām derīgi piesaukt viņus.

Vēsture kā pirmos sevišķi godinātus mirušos kristiešus piemin mocekļus. Aprakstīdams mocekļa Polikarpa nāvi (156. g.), autors skaidri atšķir Kristus godināšanu no mocekļu godināšanas: „Šo (Kristu) mēs pielūdzam, jo viņš ir Dieva Dēls. Bet mocekļiem, no otras puses, mēs dodam savu mīlestību — kā to pienākas darīt attiecībā uz Kunga mācekļiem un sekotājiem — viņu nepārspējamās uzticības dēļ savam Karalim un Mācītājam” (Martyrium Polycarpi, 17,3). Šī paša raksta autors piemin paradumu svinēt mocekļu dzimšanas (faktiski nomocīšanas) dienu (18,3). „Ar to, kas pienācīgi lūdzas, lūdzas nevien augstais priesteris (Jēzus Kristus), bet lūdzas arī visi Dieva mierā esošie eņģeļi un svētās dvēseles” (Origens, m. 254. g.). Uzraksti uz seno kristiešu kapiem liecina, ka ticīgie griezušies ar lūgumiem pēc palīdzības pie mocekļiem un pie priekšzīmīgajiem ticības brāļiem, kas dusēja apbedīti kapsētās.

Ja jau svētie aizrunā par mums, tad Kristus starpniecība vairs nav tik svarīga. Bet tā ir svarīga, un tāpēc aplami rīkojas tie, kas piesauc svētos. Tā prātoja reformatori. Viņu apsvērums nepareizs. Lai arī kādu palīdzību ticīgais prasītu no svētā, tā vienmēr pakārtota Kristus palīdzībai, sekundāra un var nākt tikai pateicoties Kristus nopelniem, kas kā pirmie atvēra cilvēcei ceļu uz debesīm. Godinādami svētos, ticīgie ļaujas iespaidoties no svētajiem, kas savukārt nāk par lielāku godu — Kristum.

Pietika uzlikt slimajam virsū apustuļa Pāvila kabatlakatiņu vai priekšautu, un slimais kļuva vesels. (Ap.D. 19,12). Persona mirusi. Tai pieskaras ar Elizeja kauliem, un mirušais kļūst atkal dzīvs (4. Ķēn. 13,21). Vecajā Derībā atzīmēti arī citi brīnumi, kas notikuši, lietojot mirušo relikvijas (piem., 4. Ķēn. 2,13). Dzīvodami virs zemes, svētie bija inkorporēti Kristū ar dvēseli un miesu; miesa ir arvien aktīva kā paša indivīda, tā citu cilvēku svētdarīšanā. Tai pienākas kaut kas no dvēseles godības, tāpat visam tam, kas svētajam pieder, ko viņš lieto savā svētīgajā darbībā. Smirnas kristieši salasīja sava nomocītā bīskapa kaulus — „tie vērtīgāki par dārgakmeni, par zeltu” — un apbedīja tos piemērotā vietā (”Martyrum Polycarpi” 156. g.). No visa teiktā skaidrs, ka ir atļauts un ka ir derīgi godināt svēto relikvijas (”De fide”). Tridentas koncils saka: „Ticīgie lai godina arī svēto mocekļu un citu, kas bija vienoti ar Kristu, miesas” (Denz. 985). Relikvijām parādītais gods nav gods elkiem. Jau sv. Hieronīms (m. 419. g.) aizrādīja, ka relikvijas netiek godinātas pašas par sevi, ka viss to gods nāk no nomocītā, no mirušā svētā, un tā tad — ir relatīvs gods (109. vēst.,)

Svētbilžu vajātāji un tad protestanti, aizliegdami gatavot svētu personu attēlus, parasti atsaucās uz to vietu Vecajā Derībā (Eks. 20,4), kur aizliegta goda parādīšana cilvēku darinātiem tēliem („tev nebūs sev izgatavot nekādu tēlu, nedz līdzību”). Šī vieta attiecās uz izraēliešiem, bija viņiem par brīdinājumu, lai, dzīvodami starp pagāniem, tie atkal nesāktu godināt elkus. Protams, arī kristiešiem tā aizliedz elku godināšanu, un tā tad — tādas attiecības pret līdzībām, kad kristietis locītu ceļus papīra, koka vai akmens priekšā, par cik tas ir papīrs, koks, akmens. Bet neviens kristietis netiek aicināts tā godināt gleznas un tēlus: visa goddevība pret tēlu ir īstenībā goddevība pret notēloto, un arī Vecā Derība pierāda, ka augstāk citētais aizliegums nebija bez izņēmumiem (Eks. 25,18 — „tev būs taisīt divus ķerubus no zelta, no tīra zelta” un likt tos šķirstam virsū). Svētbilžu, ikonu godināšana bija sevišķi izveidojusies grieķu baznīcās (ikonas skūpstīja, dziļi liecās to priekšā, apkūpināja, dedzināja sveces tiem visapkārt u.c.) no 5. — 7. g.s. Svētbilžu nemieri 8. un 9. g.s. uzskatāmi par reakciju pret tik emocionāli kāpinātu cilvēku darinājumu godināšanu. Taču starp pašiem grieķiem netrūka vīru, kas atgādināja, ka visa līdzību godināšana domājama tīri relatīvi, t.i. vēršama ne uz materiālo objektu kā tādu, bet gan uz šī objekta atgādināto personu (Konstantinopoles patriarhi Ģermans un Nikofors, sv. Jānis Damaskietis un citas austrumu baznīcas ievērojamas personības).

4. Visu kristīgo saites.

Dzīvodami virs zemes, ticīgie var palīdzēt dvēselēm šķīstītavā (”De fide”). Viņi var palīdzēt cietējām dvēselēm ar savām lūgšanām, gūt tām atlaidas, darīt viņu nodomā savus labos darbus, uzupurēt šīm dvēselēm par labu sv. misas upuri. Vispirms Lionas (1274. g.) un tad Florences koncils (1439. g.) deklarēja: „Lai samazinātu sodu dvēselēm šķīstītavā, labi noder sekojošais: Sv. Misas upuris, lūgšanas, dāvanas nabagiem un citi dievbijīgi darbi, ko ticīgie parasti veic cits citam par labu saskaņā ar Baznīcas norādījumiem” (Denz. 464 un 693). Šķīstītavā turētajām dvēselēm vislabāk var palīdzēt uz altāra pasniegtais Kunga upuris (misa). Pēdējais paskaidrojums nāca no Tridentas koncila (Denz. 983) un bija vērsts pret reformātoriem, kas neatzina nekādu pēcnāves šķīstīšanu, nedz kaut kādu iespēju palīdzēt mirušajiem ar Sv. Misu.

Mirušajiem var palīdzēt ar lūgšanām un upuriem. Tam ticēja jūdi (2. Mak. 12,42—46). Ticību lūgšanas spēkam kristieši pārņēma no jūdiem, un apustulis Pāvils apliecināja pirmo kristiešu ticību, aizlūgdams par savu uzticīgo palīgu Onēziforu, kas, kā liekas, bija nesen miris: „Lai Kungs dod viņam atrast žēlsirdību no Kunga viņā dienā” (2 . Tim. 1,18).

Par palīdzības iespēju mirušajiem skaidru liecību nodod vissenākā kristīgā tradīcija. Tā, piem., ir atrasti 2. un 3. gadu- simteņa kapi, kur apbedīti kristieši un kur uzraksti bieži prasa pēc lūgšanām par mirušo. Ņemsim vienu: „Lai katrs ticības brālis, kas to saprot, noskaita lūgšanu par Aberciju” (Abercija Hieropolieša, miris pirms 216. g., kapa uzraksts). Mēs skaitām ne lūgšanas vien. Mirušā gadadienā mēs svinam arī sv. Euharistiju (Tertulliāns, m. ap 222. g., ”Monogamia” 10). Sv. Misā pēc konsekrācijas mēs aizlūdzamies par mirušajiem. Mūsu lūgšanas dara mirušos par Dieva draugiem (sal. sv. Cirils Jeruzalemietis, m. ap 386. g., Catecheses, 5.,9). Mirušajam palīdz arī tava dāvana, ko tu viņa vārdā devi nabagam (sv. Jānis Hrizostoms, In Phil.). Tomēr palīdzība nenāk par labu visiem mirušajiem; tā aplaimo tikai tos, kas ir tās cienīgi (sv. Augustīns, De cura pro mortuis gerenda). Palīdzības iespējas pamatos ir guldīts fakts, ka visi kristieši, lai kur viņi būtu, saņēmuši

Kristus žēlastības un mīlestību, ir kļuvuši par vienas mistiskas miesas — Kristus miesas locekļiem; visiem strāvo cauri viena pārdabiska dzīvība, kas grib tāda būt visās savās daļās.

Arī svētie debesīs var nākt palīgā dvēselēm šķīstītavā (parastais atzinums). Noslēdzot aizlūgumu par mirušajiem, Baznīcas liturģija saka: „Un lai viņiem nāk palīgā Svētā Jaunava Marija un visi svētie”. Bez šaubām, svētie debesīs var tikai lūgt Dievu, lai viņš izbeigtu ciešanu stāvokli dvēselēm šķīstītavā. Nopelnīt viņi nekā nevar, jo nopelnu iespēja beidzas, kad cilvēks mirst. Senie kristieši vēlējās tikt apbedīti nomocīto tuvumā, ticēdami viņu palīdzībai viņpasaulē. Uz daudziem kapu uzrakstiem mirušo dvēseles novēlētas mocekļu aizlūgumam.

Iespējams, ka arī dvēsele šķīstītavā var šo to darīt par labu citiem Kristus mistiskās miesas locekļiem (varbūtīgs atzinums). Kaut padotas sodam, viņas tomēr joprojām ieiet Kristus mistiskajā ķermenī; tā pietiek, lai palīdzība cilvēkiem virs zemes būtu iespējama. Tādi lieli teologi, kā Sļārczs un Bellarmīns domāja, ka mums atļauts prasīt no šīm dvēselēm aizlūgšanos par mums pie Dieva. Toms Akvinietis apgalvoja pretējo, un pāvesta Leona XIII lūgšana, kas adresēta dvēselēm šķīstītavā, nav uzņemta oficiālo lūgšanu sarakstā. Taču Baznīca nekad nav mēģinājusi izbeigt plaši izplatīto un seno paradumu saukt palīgā dvēseles šķīstītavā, un patiesība, kas stāv aiz tā ir, tā tad, varbūtīga.

Nav nozīmes darīt kaut ko to labā, kas pazudināti ellē, jo tie nepieder Kristus mistiskajam ķermenim (parastais atzinums). Elles mokas neizbeigdams, Dievs tomēr vienam otram tās varētu darīt vieglākas, ņemdams vērā citu kristiešu lūgšanas šinī nolūkā. Tādu ieskatu pārstāvēja sv. Augustīns. Viņam visumā sekoja agrā sholastika un pa daļai arī vidus laiku liturģija. Bet sv. Gregors Lielais noteikti konstatēja: lūgšanas par tiem, kas pazudināti ellē, „ir bez jebkādas nozīmes Taisnā Tiesneša acīs” (Dial. IV 44). Gregoram Lielajam piekrita Toms Akvinietis.