Dr. Pēteris Cirsis, S.J.

DIEVA MĀCĪBA

Otrā daļa

BAZNĪCAS DIEVS

Send to Kindle
IMPRIMI POTEST. — P. VAN GESTEL, S.J., Sup. Miss. Letton.
Romae, die 16 augusti 1960.
IMPRIMATUR. — † BOLESLAUS SLOSKANS,
Episcopus titularis Cillitanus, Moderator missionariorum Lettonorum in Europa ad Occidentem versa.
Lovanii, die 21 januarii 1961
Autora apgāds Londonā, 1963. VENTA PRESS — Printers & Publishers 336 York Road, London, S.W.18.

 

Dr. Pēteris Cirsis, S.J.

DIEVA MĀCĪBA

Otrā daļa

BAZNĪCAS DIEVS

Send to Kindle
IMPRIMI POTEST. — P. VAN GESTEL, S.J., Sup. Miss. Letton.
Romae, die 16 augusti 1960.
IMPRIMATUR. — † BOLESLAUS SLOSKANS,
Episcopus titularis Cillitanus, Moderator missionariorum Lettonorum in Europa ad Occidentem versa.
Lovanii, die 21 januarii 1961
Autora apgāds Londonā, 1963. VENTA PRESS — Printers & Publishers 336 York Road, London, S.W.18.

 

ŠĪ GRĀMATA

skars svētākās jūtas. Tam jānotiek. Autors lūdz lasītāju neuztraukties. Lai reliģiskās jūtas nestu mieru, ejams patiesības ceļš. Mūsu mazā tauta daudz cietusi. Svešinieki, izmantodami mūsu zemi, ir ārdījuši arī mūsu sakarus ar Dievu. Lai cik grūti šai ziņā, ietu mums pašiem, mēs nedrīkstam aizmirst pienākumu pret jauno paaudzi. Jaunatne, kas augusi trimdā, meklē vietu, kur nomest enkuru sava gara kuģim. Vēl vairāk un veltīgāk pēc atbildēm taustās tie jaunie latvieši, kas auguši atgarotā Latvijā.

Niekoties nevar; sniedzams vislabākais. Ņemdams no savām garos studiju gados krātajām gara mantām, autors to ir mēģinājis darīt „Dieva mācības” četrās grāmatās. Šī ir otra un, ievērojot mūsu vairāk svešu varu ievestās nekā pašu latviešu gribētās dalītās konfesijas, visvieglāk pārprotamā. Kam skaldīt? Tā tiks jautāts. Taču gribēts pretējais:

Plašu aprindu mēģinājumi apvienot visas baznīcas ir viena no zīmīgākām mūsu laika parādībām. Kopīgi nestais tautas sāpju krusts kara un pēckara gados, ir kāpinājis arī latviešu vēlēšanos pēc saprašanās visnopietnākos jautājumos — ticības lietās. Mēs, dažādu konfesiju ļaudis, nevarēsim vienoties, īsti nezinādami, par ko mēs vienojamies. Tas ir vēl viens iemesls, kālab rakstīta šī grāmata. Tas darīs tās lasīšanu, kaut, varbūt dažviet sāpīgu, taču labai gribai nenoliedzami interesantu un svētīgu.

Viss pāriet, iznīkst... Acis to redz, prāts apstiprina: zemes mantas — mainīgas, iznīcīgas. Un tomēr, kurp vien griezies, tās vien tiek solītas, atskaitot Kristu. Viņa reliģija sākas un beidzas ar pārpasauli, ar laimi mūžībā. Nespēja, ticēt Kristus solītai pārpasaulei — cik drausmīgi! Lai spētu ticēt, cilvēks nedrīkst kļūt necilvēks, atsakoties no prāta. Kam to Dievs devis, ja ne lietošanai? Prāta ceļš var būt tikai viens — stingras patiesības ceļš. Tas kategoriski noraida pretrunas reliģijā un domu, ka pretrunīgas reliģijas varētu būt vienādi patiesas, vienādi labas. Vienam Dievam viena daba, viens prāts, viena griba, viena kārtība, viena patiesība. Te atslēga šīs grāmatas gala slēdzieniem.

Autors.

I. Ticības pamatu zinātne — 1. Problēma un atrisinājums

1. DIEVS UN DIEVS. Tīri loģiska domāšana ved mūs pie bezgalīga, mūžīga Dieva. Nav nemaz jāaplūko varenā zvaigžņu velve virs mūsu galvām. Jaunāko laiku pētījumi un atklājumi ar pastiprinātu skaidrību rāda prāta pierādītā, personīgā Dieva majestāti pat vielas niecīgākajās daļiņās — atomos; un cilvēks pats kā neskaitāmu atomu apvienojums vienā personā ar savām smadzeņu un gara funkcijām paliek joprojām vislielākais no mums tuviem radības brīnumiem, kas apliecina ārkārtīgi liela pārcilvēciska prāta eksistenci. Viens, vienkāršs, patiess un labs, nemainīgs un neizmērojams — tās ir citas mūsu prātam uzzināmā Dieva īpašības.

Bet ko uzzina prāts, lietodams visstingrākās iespējamās zinātnes metodes, liekas ir kaut kas cits nekā tas, par ko runā ticīgi cilvēki, piem, kristieši. Kāds sakars zvaigžņu telpas Dievam ar Kristu? Kā ar to saistās vēl Sv. Gars? Kam vajadzīgas baznīcas, krusti, dievkalpojumi, priesteri, mūki? Ticība grib noteikt kristieša dzīvi visos sīkumos — Dieva vārdā. — Kas tas par Dievu? Vai aiz tā nav tikai cilvēku izdoma? „Es ticu Visaugstākā eksistencei,” paskaidroja mirējs, pie kuŗa gultas sēdēja katoļu garīdznieks, „bet es neredzu, kā mana prāta atzītā Visaugstākā Būtne kļūst par Dievu, kas no manis prasa grēksūdzi? Ar vislabāko gribu es nesaskatu pāreju no prāta Dieva uz ticības Dievu.”

Dievs un Dievs... Tātad gandrīz iznāk, ka darīšana ar citu Dievu, kas, varbūt, ir tikai iztēles auglis. Daži cilvēki nav vilcinājušies izteikt šīs savas šaubas arī rakstos. Kur atrisinājums?

2. TAS PATS DIEVS. „Pirms biju iepazinusies ar jums, Latvija man bija tikai mazs laukumiņš uz Eiropas kartes. Bet tagad — es raudu, klausīdamās stāstā par jūsu tautas traģisko likteni,” tā atzinās kāda angļu dāma. Ne Latviju viņa kādreiz bija redzējusi, ne pazina latviešu tautu. Un tomēr — tik spēcīgs pārdzīvojums, ka tas izsauca asaras. Uz kādu ziņu pamata? Dziļo pārdzīvojumu izraisīja ne viņas pašas pieredze, bet citas personas — kāda latvieša stāsts, kuŗam angļu dāma ticēja. Un kādēļ lai viņa neticētu? Viņas paziņa bija dzīvojis Latvijā un tur, cīnīdamies par savas tautas brīvību, daudz cietis. Kā trimdinieks viņš tagad dzīvoja Anglijā, pelnīdams sev maizi ar godīgu darbu. Viņa vispār pazina šo latvieti kā goda vīru, kas nevarēja ciest melus un izlikšanos. Vai tas, ko viņa no šī vīra nostāstiem uzzināja, bija kas cits, kāda cita latviešu tauta? Protams, tā pati, tikai daudz pilnīgāk pazīta nekā agrāk.

Lai gadījums ir mums par ilustrāciju, kuŗā meklējams atrisinājums mūsu problēmai par pāreju no prāta Dieva uz ticības, resp. Baznīcas sludināto Dievu. Iztirzādams Dieva problēmu, kāds dievbijīgs katoļu students savam draugam — filozofijas studentam, kas Dieva eksistenci gan atzina, bet par baznīcas lietām neinteresējās, paskaidroja: „Bet es par Dievu zinu daudz vairāk nekā tu, arī par cilvēku un par pasauli vispār.” — „Ej jel ej, kā tu zini? No kurienes? Vai tev būtu parādījies pats Dievs un ko stāstījis?” — „Nē,” atbildēja dievbijīgais students, „man Dievs nav parādījies, bet viņš ir parādījies citiem cilvēkiem un daudz ko paziņojis. Ar to es esmu iepazinies, un tāpēc manas zināšanas par Dievu ir nesalīdzināmi pilnīgākas nekā tavas sausās domāšanas ceļā gūtās Dieva atziņas.”

Tas pats Dievs, bet labāk, pilnīgāk pazīts — ne no paša pieredzes, bet no uzticības cienīgiem lieciniekiem, kā angļu dāma pazina daudz labāk latviešu tautu, iepazīdamās ar kārtīgu latvieti un ticēdama viņa sniegtajām ziņām par latviešu tautu — abos piemēros ir uzrādīti katoļa ticības pamati un attaisnojums.

Ja filozofs par Dievu, sevi pašu un pasauli domā tikai to, ko ir uzzinājis viņa prāts, tad katolis atsaucas uz ziņām par Dievu, sevi pašu un pasauli, kas ir nākušas no paša Dieva, kūjas Dievs mums ir atklājis. Tas tālu pārspēj arī visasākā cilvēka prāta sasniegumus.1 Bet lai katoļa ticība būtu prātīga, viņam, bez šaubām, jāpierāda, ka Dievs ir patiešām sevi atklājis un ka tas, ko viņš pieņem, kam viņš tic, ir nemaldīgi paša Dieva atklājums. Šos ticības pamatus nodrošina īpaša zinātne.2

  1. 1 Cik objektīva un optimistiska ir katoļu mācība par ticību, tik subjektīva un skeptiska ir luteriskā mācība. Sekas abos gadījumlos šādas: katoļiem — drošums un plašums, luterāņiem — šaurums un nedrošība.
    „Varbūt tas ar tā, varbūt — citādāk”. Ar tādu „varbūt” katolis nekad neapmierināsies. Ticība nav varbūtības pārvēršana par drošu patiesību kaut kādas psichiskas (prāta un gribas) akrobātikas ceļā. Katolis prasa pēc drošas, objektīvas, t. i. viņa paša nekādi neizgudrotas patiesības un pieņem, tikai to. Ticot katolis, nekādi neatsacīdamies no sava Dieva dotā prāta, kas slāpst pēc patiesības, pieņem patiesību no Kristus mutes. Par ticību to sauc tāpēc, ka viņa pieņemtās ziņas nav tieši pārbaudāmas, bet ne tāpēc, ka tās nebūtu drošas. Katolis pieņem Dieva atklāsmi, paļaudamies uz Kristus liecības. Tā kā liecinātājs ir pats Dievs, katolis ir absolūti drošs, ka tas, ko Dievs atklāj, tā airi ir, lai arī cik eksperimentāli nepārbaudāmas Dieva atklātās patiesības būtu, jo Dievs nevar ne maldīties, ne maldināt. Tā kā tas, ko Kristus ir atklājis, neatraidāmi prasa visu cilvēka personu, izšķiŗ viņa šis zemes dzīvi un veselu mūžību, ticība nedrīkst būt kaut kāds lēciens tumsā. Cilvēkam vajag būt vispirms prātīgi pārliecinātam par to, ka te patiešām darīšana ar prasību (atklāsmi), kas nāk no paša Dieva, Tādu pārliecību cenšas radīt ticības pamatu zinātne.
    Ticības ceļā gūtās atziņas nesagŗauj atziņas, kas gūtas jutekļu lietošanas ceļā, otrādi — tās paplašina un nostiprina. Pateicoties dievišķai atklāsmei, cilvēka pieredzes pasaulei pievienojas jauna un varena pasaule — Dieva gara un žēlastības pasaule. Kā dzīvnieks ar saviem jutekļiem uztveŗ tikai materiālus objektus, gara un ideju pasaulei paliekot neatvērtai, tā neticīgais cilvēks stāv gara pasaules priekšā, nemanīdams, ka tai cauri strāvo kāda augstāka veida īstenība. Kā pusaudzim sākumā, gandrīz vienīgi jutekļiem, tveŗamā pasaule izliekas īsta un tikai, pieņemoties gados un vairāk nobriestot, pamazām sāk noskaidroties, ka garīgais tomēr ir stiprākā īstenības daļa, tā ticīgajam aiz šīs stiprākās īstenības atmirdz vēl varenāka pasaule, tā pasaule, kurā cilvēka dvēsele patiesi satiekas ar Dievu. Ticīgais kļūst arvien, drošāks par to, ka cauri visai cilvēka dzīvei vijas Dieva žēlastības pavedieni un ka Dievs ar savu aizgādību vada kā katra cilvēka mūžu, tā visuma vēsturi.
    Luteriskā teoloģija nepareizi saprot ticības būtību. Baznīca, kuras pienākums ir sludināt ticību, pēc apustuļa Pāvila atzinuma ir „patiesības balsts un pamats” (1. Tim. 3, 15). No dažādām Sv. Rakstu vietām skaidri redzams, ka ticībā, kas ved uz pestīšanu, mums vispirms jāpieņem Dieva atklātās patiesības (piem. Jņ. 3, 11; Rom. 10, 9). Cilvēkam vispirms jāzina, jābūt drošam par pestīšanas iespējamību, lai tad uz šīs atziņas pamata viņš paļautos uz Jēzus Kristus palīdzību Un viņam pieķertos mīlestībā. Luterāņi turpretim maz runā paar ticību kā Dieva atklāto patiesību nesēju. Viņi atkal un atkal uzsveŗ, ka ticība ir paļāvība uz to, ka Dievs mani pestīs. Divi vēsturiski momenti parādās šai nostājā: bailes no ārvaras iejaukšanās cilvēka iekšējā, ticības dzīvē un skepticisms pret mūsu Dieva atziņu objektīvo vērtību. Luterānim iekšēja pieredze izliekas daudz drošāka. Par teiktā patiesību lai pārliecināmies kaut vai no pašiem pirmajiem arch. Dr. T. Grīnberga vārdiem „Tālā ceļa” nodaļā par atklāsmi: „Tas, ko svētie Raksti un mūsu Baznīca mums māca par Dievu, nav pašu izdomāts, bet tas iegūts īpašā pieredzē. Mācības pirmsludinātāji ir visu to pārdzīvojuši, ko viņi māca; viņi jutušies iekšēji spiesti mācīt taisni tā un nevis citādi. Viņi ir jutuši Dieva darbību savā vai cita dzīvē, vai līdzībā runājot: „satikuši Dievu”. Dievs nav cilvēka prātam izpētāms, ne arī pieejams. Viņš ir un paliek mūžīgs noslēpums” (13. lp.). Ticības saturs gūts „iekšējā pieredzē”. Katolis teiktu „saņemts no Jēzus Kristus”. Pirmsktdinātāji to visu „ pārdzīvojuši”. Katolis salka „apustuļi to dzirdēja un mācījās no Kristus”. „Viņi jutās iekšēji spiesti mācīt”. Katolis zina, ka Kristus apustuļiem: pavēlēja iet un imācīt visas tautas ne to, ko apustuļi paši juta dažādos apstākļos, bet ko Kristus viņiem bija piekodinājis mācīt. „Viņi iekšēji juta Dieva darbību sevī” un tikai „līdzībā satikās ar Dievu”, kamēr katolis salka: „Viņi Kristū patiešām satikās ar Dievu un tā uzzināja noteikumus mūžīgas laimes gūšanai”. Ja Dievs nav cilvēka prātam pieejams un tikai iekšēja pieredze ir manas ticības noteicēja., tad katolis saka sekojošo: „1) Nav izslēgtas briesmas, ka es tomēr ticu tikai mana prāta (intuīcijas vai kāda cita psichiska, procesa) taisītam Dievam un 2) ka mana paļāvība uz pestīšanu ir tikai pašapmānīšanās.” Notiesādams savu prātu uz gandrīz vai pilnīgu neziņu par Dieva lietām, luterānis neliek stingrus pamatus savai dzīvei; viņš nedrošs staigā pa šauro pieredzes pasauli.
  2. 2 „Apoloģētika dod cietu, zinātnisku pamatojumu kristīgajai jeb katoļu ticībai. Ar lielu uzmanību un bezpartejiski tā izskaidro pamatprincipus un pielikuma veidā vēl sniedz atbildes uz dažādiem iebildumiem. Viņa grib vairāk apgaismot meklētāja prātu nekā spēkoties ar naidīgu pretinieku. Viņas mērķis ir būt par zinātnisku pamatojumu prasībām, ar kurām Kristus atklātā reliģija griežas pie katra cilvēka prāta. Viņa, vispirms cenšas pārliecināt patiesības meklētāju par to, ka kristīgā atklāsme, kā to īsteno katoļu Baznīca, saskan ar vesela prāta prasībām un, ir patiešām paša Dieva atklāsme un tad vērš viņa uzmanību uz smago sirdsapziņas pienākumu pieņemt šo reliģiju. Apoloģētāka nespiež ticēt, jo sniedz ne absolūtu, bet tikai morālu drošību par savu konstatē jumu patiesību. Viņa uzrāda iemeslus, kuŗu vairāk nekā pietiek, lai mūs pārliecinātu, ka ticības akts ir prātīgs akts, līdz ar to parādīdama, ka skeptiķa un neticīgā neticībai nav objektīva attaisnojuma. Apoloģētikas pēdējie vārdi ir atbilde uz jautājumu: „Kāpēc man jābūt par katoli?” Apoloģētika tātadved uz katoļu ticību, uz katoļu Baznīcu kā Dieva autorizēto organizāciju Kristus atklāto, ļaužu pestīšanai domāto (patiesību uzglabāšanai un sekmīgai darbībai cilvēku dzīvē”. (The Catholic Encyclopedia, volumie one, 618. lp.)

I. — 2. Pamatu zinātne

1. DAŽĀDI NOSAUKUMI. Divi fakti pierādāmi tā, ka tie būtu nostādīti ārpus katrām šaubām: 1) ka Dievs ir atklājis dažas patiesības, 2) ka šīs patiesības māca katoļu Baznīca3. Tikai tad katolis būs respektējis savu prātu, ko Dievs ir devis lietošanai, ne degradācijai; tikai tad katolis varēs teikt: Es atzīstu vienu un to pašu katram veselam prātam uzzināmo Dievu un zinu par viņu vairāk nekā tie, kas manu ticību nepieņem, kaut gan viņiem tā jāpieņem, jo tā satur tikai to, ko ir atklājis pats Dievs, gribēdams, ka cilvēki to pieņem.” Abus faktus mēs varētu mēģināt pierādīt nesakarīgi, vai pēc atsevišķu personu prasībām vai atkal — pēc stingras kārtības, pēc stingras sistēmas, kuŗā katrs spriedums ar loģisku nepieciešamību izriet no iepriekšējā sprieduma un, visi kopā ņemti, nostiprina pierādāmo objektu. Tā rīkojoties, rodas zinātne.4 Šai zinātnei doti dažādi nosaukumi:

Dieva atklātās patiesības izteic dogmas. Dogmas sistemātiski apskata dogmatiskā teoloģija. Lai prāts varētu dogmas pieņemt, tam vispirms jāzina, vai Dievs vispār ir ko atklājis un ka tiešām Dieva atklājumus sniedz dogmu formulētāja — katoļu Baznīca. Abas pārliecības veido, tā sakot, pamatus dogmatiskajai teoloģijai un ticībai vispār. Tāpēc tas, ko iztirzās šīs grāmatas lapas puses, ir nosaukts par fundamentālo teoloģiju un arī par teoloģijas ievadu — propaideutiku. Tā kā mūsu studējamā zinātne apskata pašu atklāsmi un ne atsevišķās Dieva atklātās patiesības, apskata arī instrumentus, ar kuŗu palīdzību Dieva atklāsme tiek nekļūdīgi pasniegta cilvēkiem un nebojāta uzglabājas cilvēku vidū, to sauc arī par vispārīgo teoloģiju.

Bieži lieto arī nosaukumu apoloģētika, jo zinātne aizstāv Kristu kā Dieva sūtni, katoļu Baznīcu kā atklāto patiesību uzglabātāju un mācītāju un līdz ar to — visu dogmu paticamību.5

2. METODE. Fundamentālās teoloģijas metodi būtiski noteic mērķis, ko tā grib sasniegt, proti parādīt apsvērumus, kuru dēļ pieņemams Baznīcas un tieši katoļu Baznīcas sludinātais Dievs. Lai gan sīkumos dažādu autoru izvēlētās metodes atšķiras cita no citas, agrāk vai vēlāk tām jāiztirzā viena un tā pati pamatviela, kas ir šāda:

Līdzko runājam par Dievu kā dažādu patiesību atklājēju, tūlīt jāgriežas pie vēstures ar jautājumu, kur un kad tas ir noticis, jau pat pirms tam nodrošinoties ar filozofijas sniegto, kā vispār Dieva atklāsme domājama un vai tā ir iespējama, īstenībā Dievs ir atklājies cilvēkiem vairākas reizes un dažādos veidos. Bet starp visām viņa atklāsmēm viena atklāsme ir sevišķi vispārīga un sekmīga, kas, sadalīdama cilvēces vēsturi divās lielās daļās, ir mainījusi zemes lodes izskatu — atklāsme, kas ir nākusi caur Jēzu Kristu. Lai pārliecinātos, vai patiešām caur Jēzus muti runāja Dievs un viņa mācība uzskatāma par paša Dieva vēstījumu, mums būs rūpīgi jāpārbauda vēstures liecība par Jēzus Kristus personu.

Viena reliģiska ļaužu apvienība mūsu dienās un cauri visiem gadu simteņiem pēc Kristus ir griezusies pie cilvēces kā Kristus mācības sludinātāja — kristīgā Baznīca. Mums tātad būs jāpārliecinās, vai Kristus nodibināja tādu paliekošu ļaužu apvienību, uzdodams tai sludināt savu mācību un tā darīdams to par pilntiesīgu Dieva vēstījuma sludinātāju. Mēs paši esam par lieciniekiem bēdīgajam faktam, ka tagad visvisādas baznīcas uzskata sevi par kristīgām. Tās sludina lietas, kas pretrunu pilnas, piem., katoļu Baznīca māca, ka Kristus gribējis, lai pāvests būtu par visas kristīgās Baznīcas augstāko vadītāju, bet protestantiskā baznīca saka, ka Kristus to nav gribējis, tās viena otru apkaro reizēm līdz asins izliešanai, un tomēr katra grib būt atzīta par Kristus iestādījumu. Vēstures dokumentu un faktu un pirmā kārtā, bez šaubām, paša Kristus prasību uzmanīga pārbaude mums rādīs, ka tikai viena Baznīca izpilda visas Kristus prasības, uzrāda visas pazīmes, kādas nepieciešamas Kristus Baznīcai un tādēļ tā ir īstā Kristus Baznīca — katoļu Baznīca.

Pārliecinājušies par Kristu kā Dieva vēstnesi un par katoļu Baznīcu kā Kristus darba turpinātāju, mēs atzīsim: nav īstas ticības Dievam bez ticības Kristum; nav īstas ticības Baznīcai bez ticības pāvesta virsvarai. Šis atzinums neļauj palikt tīras teorijas laukā, sevišķi ja tam pievienojas pārliecība par Dieva vēstījuma neatraidāmību. Nobeidzot mūsu pētījumu ar pēdējās pārliecības analīzi, mēs būsim iepazinušies ar katoļa ticības pamatiem.

Pirmā apoloģētikas daļa, kas pētī Kristu kā Dieva atklājēju, atļauj lietot tikai vēstures dokumentus un paša prāta apsvērumus kā pierādījumus dažādiem konstatējumiem. Bet reiz atklāsmes fakts jau pierādīts, tad savos pierādījumos drīkstam atsaukties arī uz tā saturu.

Izvērtēdama drošu principu gaismā visus nepieciešamos faktus un dokumentus, apoloģētika soli pa solītim noved savu studentu pie atzinuma, ka Baznīcas sludinātajam Dievam ne tikai var ticēt, bet ka tam jātic. Tā rīkodamās, apoloģētika sagatavo drošu ceļu tālākajai Dieva mācības daļai, kuŗai mēs dosim nosaukumu — Dogmu Dievs un kuras uzdevums ir pārbaudīt ar zinātnisku precizitāti ne vairs pašu Dieva atklāsmes faktu, bet gan tā saturu. Šai sakarā apoloģētika pareizi nosaukta par dogmatiskās teoloģijas priekštelpu.

3. ĪSA VĒSTURE. Apoloģētika, kādu to pazīstam tagad, ir izveidojusies tikai pēdējo gadu simteņu laikā. Bet zinātnes sākumi meklējami no pašiem kristiānisma sākumiem. Ērtības labā apoloģētikas tapšanu mēdz iedalīt trijos lielos periodos: a) Baznīcas tēvu laikmets: 1. — 11. g. s., b) Viduslaiki: 12 — 15. g. s., c) Jaunākie laiki: 16. — 20. g.s.7

A. BAZNĪCAS TĒVU LAIKMETS. Pirmajiem kristiešiem bija jācīnās pret pagānu un jūdu uzbrukumiem. Pagānu dievos un dievietēs kristieši redzēja elkus; arī imperators viņiem nebija Dievs. Kad kristieši atteicās parādīt elkiem un imperatoram paredzēto godu, pagāniskā tauta un tās vadītāji saskatīja tādā rīcībā bezdievību un nelikumību; pievienoja arī vēl tumšākas apsūdzības — kristieši kaujot bērnus, attaisnojot incestu, nodarbojoties ar maģiju, baidot cilvēkus ar nedrošu nākotni u.c. Turpretim jūdi nekādi nevarēja samierināties ar Kristu kā Mesiju, kuŗa nākšanu jau sen bija ziņojuši viņu pravieši. Kas par Mesiju? Ļaužu krāpnieks. Ne viņam Mesijas izcelšanās, ne dzīve, ne mācība; viņa mācekļi — blēžu un bezdievju banda.

Šī laika Baznīcas tēvi, kas savu darbu dēļ nosaukti par „apoloģētiem”, atsit ienaidnieku uzbrukumus un pozitīvi parāda, ka Kristus mācība ir pieņemama. No 2. g. s. atzīmējami: Kvadrāts, Aristīds, Justins, Atenagors, Taciāns, Antiochijas Teofils, Fēliks Minūcijs, Tertuliāns un Hermijs. Nākošā gadu simta sākumā izceļas Klements un vēlāk Origēns. Pirmais rāda, cik tukšs un nepareizs ir tas, kam tic pagāni, kamēr otrs spēkojas ar Celzu savā apcerējumā „Contra Celsum”. Ja Celzam Kristus ir krāpnieks, tad Origēnam Kristus ir visaugstākā mērā nopietni ņemams Dieva sūtnis. Origēns norāda uz viņa tikumiem un brīnumiem, sevišķi uz viņa augšāmcelšanos. Divos sekojošos gadu simtos apoloģētu rindā redzam tādus vīrus kā Laktanciju, Euzebiju un. sv. Augustīnu. Ievērojama apoloģētiska vērtība trim sv. Augustīna darbiem: „De vera religione”, „De utilitate credendi” un „De civitate Dei”. Apcerējumā „īstā reliģija” sv. Augustīns rāda ceļu no pagānu filozofijas uz kristīgo pilnību. „Ticības derīgumā” viņš atgādina, ka kristietība balstās ne uz tukšām jūtām, bet gan uz solīdiem prāta argumentiem. „Dieva valstībā” cilvēces vēsture skatīta kā divu varu cīņas lauks. Grāmatu sv. Augustīns iekārtojis tā, ka pirmajā daļā atspēkoti pagānu uzbrukumi Baznīcai, bet otrā daļā pārliecināmies par Dieva aizgādību caur kristiānismu. Netrūkst labu darbu arī vēlākajiem šī laikmeta Baznīcas tēviem. Būtībā tomēr viņu pierādījumi ir tie paši.

B. VIDUSLAIKI. Stipri jūdu un muhamedāņu uzbrukukumi kristīgai ticībai veicināja kristiešu apoloģētisko rosību šai posmā. Pret jūdiem vērsās Izidors Hispālietis darbā „De fide catholica contra Judaeos”, bet pret arābu muhamedāņu filozofiem, piem. Avicennu un Averoju, sv. Toms Akvinietis grāmatā „Summa contra Gentiles” (1258-1261). Šai darbā sv. Toms sistemātiski izskaidro attiecības starp ticību un prātu, reizē parādīdams, ka viņa pretinieku iebildumiem nav spēka. Pret muhamedāņiem un jūdiem rakstīts Raimunda Mārtiņa drabs „Pugio fidei adversus mauros et iudaeos”.

C. JAUNĀKIE LAIKI. Ļoti spēcīgu aktivitāti apoloģētikas laukā izraisīja 16.g.s. reformācija. Protestanti atteicās atzīt Baznīcas, pāvestu un koncilu autoritāti. Sv. Raksti viņiem kļuva gandrīz par vienīgo ticības normu, un indivīdam bija dota brīvība tos tulkot pēc paša izpratnes. Katoļiem neatlika nekas cits, kā ar sevišķu rūpību pierādīt Kristus Baznīcas faktu, tās uzbūvi, autoritāti un darbību, kā arī parādīt vietas, no kurām smeļama autentiska Kristus atklāsme. Ar protestantiem sekmīgi polemizēja Svārēzs, Bellarmins, De Lugo un Petāvijs.

No protestantisma izraisītajiem plūdiem 17. un 18. g. s. iznira divi domu virzieni — deisms un naturālisms, kas propagandēja šaubas par pašu atklāsmes faktu un par Sv. Rakstu derīgumu. Par Sv. Gara iedvesmā, inspirācijā rakstītām jāatzīst tikai tās Svēto Rakstu daļas, kas saskan ar cilvēka prātu jvisam citam dodama pārnesta, garīgāka nozīme. No Itālijas nākdams, deisms strauji izplatījās Anglijā, atrazdams sev aizstāvjus Hobsa (Hobbes, m. 1679.g.), Tindāla (Tindal, m. 1733. g.) un Hjūma (Hume, m. 1776. g.) personās. Francijā to izplatīja tādas slavenības kā Voltērs, Ruso un Diderots. Vācijā prāta nozīmes uzsvērējiem attiecībā uz Bībeles studijām, racionālistiem Reimāram un Lesingam palīdzēja Kanta filozofija. Pret abu skolu pārspīlējumiem protestēja pat paši mērenākie protestanti. Kā katoļu slavenākie laikmeta apoloģēti minami Paskāls ar darbu „Les Pensés”, Bosuets ar grāmatu „Discours sur l’histoire universelle” un Hjuets (Huet) grāmatā „Demonstratio evangelica”.

Nav saudzīgs pret kristiānismu kā Dieva atklāto reliģiju arī 19.g.s. Uzbrucēju tagad jo sevišķi daudz. Izejot no reliģiju vēstures, kristiānisms tiek apskatīts kā viena no daudzām reliģijām. Citi norāda uz kristīgās ticības līdzību ar senajiem tautu mītiem. Atkal citi neredz, kā kristietība saskaņojama ar subjektīvo filozofiju. Nākot tuvāk mūsu pašu dienām, mums jāatduŗas vēl pret lielāku Baznīcai naidīgu uzskatu skaitu — pret materiālismu, pozitīvismu, subjektīvismu, evolūcionismu, sociālismu, komunismu. Šīs sistēmas uzbrūk kristīgai ticībai no dažādiem viedokļiem. Kopīgs ir tas, ka tās atmet visu pārdabisko, neatzīst brīnumus un no ārienas nākušu Dieva atklāsmi. Tā neesot iespējama, tāpat kā neesot iespējama pārdabiska, absolūti patiesa un droša reliģija; kas grib ticēt, tam jāatsakās no sava prāta, jo ticība un prāts nav saskaņojami.

Pret visiem šiem un iepriekš minēto skolu īpatniem apgalvojumiem ir sarakstīti labi katoļu atspēkojumi. Pret pastiprinātu spiedienu nāk pastiprināts pretspiediens: 19.g.s. var lepoties ar slaveniem katoļu apoloģētiem, un, bez šaubām, vēl vairāk tagadējie laiki. Viņu vārdi un darbi būs minēti šis grāmatas beigās. Viņu nopelns ir tas, ka fundamentālā teoloģija jeb apoloģētika var stāties mūsu priekšā kā tāda zinātne, kādu to redzēsim šīs grāmatas tālākās nodaļās.

  1. 3 „Protestantu apoloģēti neiet tālāk par Dieva atklāsmes faktu Kristū, bet katoļi pareizi uzsver, ka apoloģētikās mērķis ar to vien vēl nav sasniegts. Kā Jaunā Derība, tā apustuļiem tuvais laikmets liecina, ka kristietība ir vairāk nekā reliģiska dzīves uztvere, individuāli ticējumi un paradumi, ka vēsture neļauj kristietību šķirt no vienas noteiktas ļaužu apvienības. Tāpēc katoļu apoloģēti vēl parāda Kristus atklāsmes nepieciešamās sekas — īsto Kristus Baznīcu — Romas katoļu Baznīcu.” (The Catholic Encyclopedia, volumie one, 619. lp.)
  2. 4 „Ja prasām, kā to dara moderni autori, kā nepieciešamu noteikumu absolūti nenoraidāmu sakarību starp domām vai teikumiem, ja vēlamies kaut ko līdzīgu metafiziskam pierādījumam, kas izslēdz katra veida šaubas„ kā tādu vērtību lai atrodam pierādījumos, ko lieto apoloģētika? Pravietis vai apustulis, kam atklājas Dievs, var būt tieši pārliecināts par to, kas notiek. Bet stāvoklis ir pavisam citāds, kad darīšana ar citiem cilvēkiem, kas atklāsmi saņem ar dažādu orgānu starpniecību un ar tādām liecībām, kur jābalstās uz liecībām, kas nav tādās, ka būtu atzīstamas par pilnīgi nenoraidāmām. Mums jāpatur senais uzskats: ja mēs apmierināmies ar tādu iekšēju sakarību starp dažādiem secinājumiem, kas dotajos apstākļos ir pietiekami loģiska, ja esam apmierināti ar tādām dedukcijām, kuŗu pamatos tik labi apsvērumi, ka tie dod prātam mierīgu drošības sajutu, izslēdzot prātīgas un praktiskas šaubas, kādēļ lai apoloģētika mums nedotu zinātniskus pierādījumus un būtu saucama par zinātni tikai vārda plašā un relatīvā nozīmē? Bez tiešā un nepieciešami pieņemamā ieskata lietu sakarībā vēl atzīstama parastā drošība par to, kas ir un kā nav. Ja tad gribai jāiejaucas, tad ne lai tā aizvietotu apsvērumu objektīvo vērtību; viņas ietekme attiecas tikai uz prāta pieķeršanos, pie kam zem pēdējās jāredz sapratēja psiche, sagatavošanās uz attiecīgā jautājuma izprašanu, pieeja šim jautājumam u, c., un uz paša akta rašanos. Ievērojot to, ka ieskats lietu sakarībā nav tiešs un nepieciešami pieņemams, akts var rasties un nerasties. Šāda veida piekrišana nav ticības, bet prāta akts, kas pilnīgi saskan, ar saprotamo patiesību sakārtojumu un ar piekrišanu, kas jau ir ticība.“ (Dictionnaire Apologétique de la Foi Catholique, 248. lp.)
  3. 5 „Visa apoloģētika nevar būt citādāka kā tikai no dažādām citām zinātnēm izaugusi zinātne. Tomēr tā ir viena zinātne, jo vienību dod īpašais mērķis — katoļu dogmu paticamība; visi šai zinātnē apskatāmie jautājumi un sniegtie pierādījumi sakārtojas un tiecas uz vienu un to pašu mērķi." (iepriek. grām. tai pat lp.)
  4. 6 „No apustuļu un viņu tiešo pēcteču atstātajiem dokumentiem (apoloģētika) pierāda, ka Kristus nodibināja Baznīcu, īstu, vienreizīgu ļaužu apvienību, dodams tai visaugstāko varu un pavēlēdams tai mācīt viņa vārdā visus cilvēkus un, darīt viņus svētus, ka viņš nodibināja Baznīcu, kas ir būtiski redzama, neiznīcīga, nemaldīga un kas atšķiras no citām apvienībām, ar savu vienību, svētumu, vispārīgumu un, apustuliskumu. Apoloģētika tad attiecina šīs īstās Kristus Baznīcas pazīmes uz dažādām, mūsu laiku kristīgām. konfesijām, tā noskaidrodama, ka tās pilnīgi īstenotas tikai Romas katoļu Baznīcā." (The Catholic Encyclopedia, volume one, 620. lp.)
  5. 7 Ieskaitot apoloģētikā 20. g. s. pirmo pusi, visu zinātnes vēsturi varētu iedalīt arī tā:
    Pirmais laikmets (1.—6. g. s.) — a) Cīņa ar jūdaismu. b) Cīņa ar Romas pagānismu.
    Otrs laikmets (6.—16. g. s.) — Cīņa ar muhamedāņu reliģiju un, filozofiju.
    Trešais laikmets (16.—17. g. s. vid.) — Cīņa ar protestantismu.
    Ceturtais laikmets (17. g. s. vid.;—20. g. s.) — Cīņa ar racionālismu.
    Piektais laikmets (20. g. s. sāk.—20. g. s. vid.) — Cīņā ar komunismu austrumos un sekulārismu rietumos.
  6. 8 „Kristiānisms sevi atzīst par Dieva atklātu reliģiju. Lai šo pretenziju pareizi saprastu, mums vispirms jākļūst skaidrībā par to, kas te ar atklāsmi domāts. Vārdam „atklāsme“ diezgan nenoteikta nozīme; ar to parasti domā dažāda veida jaunas atziņas. Kristīgā izpratnē, kas liekas ir pirmā — reliģiskā šī vārda nozīme, ar to saprot atziņas, ko Dievs dod cilvēkiem. Vārda plašākā nozīme aptver zināšanas par Dievu, kas gūtas no dabas kā Dieva radības (Rom. 1, 20). Visas radītās būtnes norāda uz kaut ko augstāku, vezdamas nopietnu patiesības meklētāju pie Dieva eksistences atzīšanas. Te — pamats visām reliģijām.
    Par atklāsmi vārda šaurākajā un īstajā nozīmē runājam tad, kad Dievs dabiskajām atziņām ārkārtīgā ceļā pievieno vēl citas zināšanas. Zināšanu saturā nav jābūt vispārīgām patiesībām un mācībām; tās var tikpat labi attiekties uz konkrētiem pagātnes vai nākotnes notikumiem, kas ir svarīgi pestīšanai. Izšķirīgi ir tas, ka darīšana ne ar nesaistīgu, bet ar saistīgu, autoritatīvu patiesību paziņojumu. Dievs prasa, lai atklāsmei ticētu katrs cilvēks, kam tā domāta, vienalga, vai viņš to saņemtu no Dieva tieši, vai ar citu cilvēku starpniecību, ka tik tā viņam, domāta.“ (Herders, Bildungs Buch, 1207. lp.)

II. Dieva vēstījums — 1. Dieva atklāsme — 1. Atklāsmes jēdziens

1. ATKLĀSMES JĒDZIENS. Kādēļ lai Dievs iejauktos mūsu dzīvē? Viņš liek cilvēkus mierā. Tā domā deisti. Reliģija ir iekšējs pārdzīvojums, kuŗa centrā ir Dievs — paša pārdzīvojuma veidotais Dievs. Jo skaidrāka mūsu apziņa par šo Dievu, jo pilnīgāk viņš mums atklājas. Ar šī ieskata dažādām variācijām sastopamies to cilvēku darbos, kas pārliecināti, ka par objektīvi eksistējošu Dievu mēs nezinām tikpat kā nekā; viņus sauc par agnostiķiem. Viņu tuvākie radi ir immanentisti — ļaudis, kas domā, ka cilvēkam nekad neizdodas „izkāpt” no savas personas, lai saskartos ar kādiem ārējiem objektiem. Protams, arī evolūcijas aizstāvis labprāt redzēt grib Dieva atklāsmē tikai vienu cilvēka attīstības stadiju. Dieva atklāsmē īstenībā čukstot indivīda asinis, cilts, tauta un tās vēsture. Pat tā ir apgalvots.

Ko ar atklāsmi domājam mēs? Cilvēkiem pieņemamu paša Dieva vēstījumu. Ir Dievs, no cilvēkiem neatkarīga, objektīva, visaugstākā būtne. Par Dieva eksistenci un dabas īpašībām spriežam no radīto lietu eksistences un īpašībām. Ja atstādams savu istabu, es pametu rakstāmgaldu gluži tukšu, bet atgriezdamies es atrodu uz tā grāmatu, es spriežu, ka manā istabā kāds ir bijis. Apbrīnodams skaistu gleznu, es atzīstu tās gleznotāju par lielu mākslinieku. Abos gadījumos es gūstu informāciju netiešā, nepersonīgā ceļā; mana informācija ir slēdzieni uz dažādu novērojumu pamata. Viss tas, ko par Dievu uzzinām ar prāta slēdzieniem no mūsu pieredzes pasaules, ir nosaukts par Dieva atklāsmi — dabisko Dieva atklāsmi jeb atklāsmi vārda plašā nozīmē. Šai grāmatā mēs iztirzāsim citu, ne šo atklāsmi. Mēs iztirzāsim paša Dieva ziņojumu, viņa paša tiešu, personīgu, ārkārtīgu jeb pārdabisku atklāšanos cilvēkiem ne svētlaimes vīzijā pēc nāves, bet jau šai dzīvē. Mēs saucām viņa atklāšanos par vēstījumu, ziņojumu; varētu to saukt arī par Dieva vārdiem, par Dieva runu. Dieva vārdi, runa, ziņojums, vēstījums ir metaforas. Aiz tām stāv zināma Dieva rīcības līdzība ar cilvēka rīcību; līdzība, ne vienādība. No Dieva puses skatoties, atklāsme tātad ir aktivitāte, kas informē cilvēkus; un par atklāsmi saucam arī pašas Dieva paziņotās patiesības — pasīvā jeb objektīvā atklāsme kā pretstats pašai ziņošanai — aktīvajai atklāsmei.

Dievs var ziņot tā, ka cilvēks viņa ziņojumu uztver kā mutes vārdus, piem., kā Kunga balsi no degošā krūma vai kā Tēva balsi, kad Kristus kristījās; Dieva vēsts var būt uzrakstīta vai ietverta kādā redzējumā (piem. Jēkaba kāpnes), vai arī nākt kā īpašs cilvēka prāta apgaismojums par patiesībām, kas parastajam, dabiskajam cilvēka prātam nekādi nav pieejamas un kuras tāpēc sauc par mistērijām, vai atkal par patiesībām, kuras cilvēka prāts spēj sasniegt, bet kuras tomēr atklāj Dievs, — dabiskām patiesībām. Ar „patiesībām” nav katrā ziņā jāsaprot vispārīgi, abstrakti konstatējumi vai kādas pamācības. Tas, ko Dievs atklāj, var arī tikpat labi skart kādus konkrētus pagātnes vai tagadnes notikumus.

Mūsu sniegtajā atklāsmes definīcijā — cilvēkiem pieņemams paša Dieva vēstījums — svarīgi vēl divi vārdi, kuriem līdz šim neesam pieskārušies — „cilvēkiem pieņemams”. Šai grāmatā runāsim par Dieva vēstījumu, kas nav nācis kā kāds prāta apgaismojums par kādu esamības slāni vai punktu, pašai apgaismotai personai Dievu kā apgaismotāju ne nepieciešami apzinoties, bet tikai pazīstot attiecīgo objektu labāk nekā pirms apgaismojuma. Tas nav bijis arī vēstījums, ko cilvēks drīkstētu atzīt par patiesu vai nepatiesu, atkarā no savas izpratnes pakāpes un patikas. Mēs runāsim par Dieva sniegtu informāciju, kas nav atraidāma, tieši pretēji — noteikti atzīstama par patiesu, kas ir nešaubīgi ticama ne tādēļ, ka būtu izprasts viss Dieva sniegtās informācijas saturs, bet tādēļ, ka tās sniedzējs ir pats Dievs. Citiem vārdiem, mēs vispirms pierādīsim pasaulei sniegta autoritatīva Dieva vēstījuma eksistenci un tad iztirzāsim tā saturu.9

Samērā mazāk svarīgi ir, vai atsevišķi cilvēki Dieva sniegto vēstījumu saņem tieši no paša Dieva, vai arī tikai ar citu cilvēku starpniecību, ja tikai tas ir domāts attiecīgajiem indivīdiem. Tā Mozum, praviešiem un apustuļiem Dievs atklājās tieši, bet mums netieši — caur Kristu un apustuļiem. Arī nav liela svarīguma tam, vai atklāsme nāk ar ārēju zīmju, vārdu un tēlu palīdzību, kā, piem., atklāsme, ko Kristus sludināja saviem apustuļiem10, vai iekšēji, apgaismodama prātu vai radīdama fantāzijas tēlus un tos izskaidrodama, kā, piem., evaņģēlistam Jānim (skat. viņa Apokalipses grāmatu). Bet ļoti svarīgs ir fakts, ka Dievs caur Kristu ir atstājis ziņojumu, kas domāts visiem cilvēkiem, jo tas atklāj Dieva gribētu reliģiju kā viņa noteikto kārtību cilvēku dvēseļu pestīšanai.11 Šo atklāsmi apcerēsim mūsu grāmatā. Tā nosaukta arī par pārdabisku atklāsmi ne tikai tāpēc, ka nākusi cilvēku īpašumā ārkārtīgā ceļā, t.i. pašam Dievam informējot, kā persona informē personu, bet galvenoties tādēļ, ka ziņo par lietām, kas parastajam — dabiskajam cilvēka prātam nav sasniedzamas.

  1. 9 ,,Tā tad būs jāuzrāda fakti, kas attaisno kristietības pretenzijas. Kristietība neatsaucas uz kādu mītu, kura vērtība būtu nosakāma pēc tā domu satura, bet uz atklāsmi kā faktu, kas stāv pilnā vēstures gaismā. Dievs vispirms atklājās atsevišķiem, paša izvēlētiem cilvēkiem — cilvēku dzimuma pirmtēviem, tad — Izraēlas praviešiem. Viņa atklāsme sasniedza savu galotni Jēzū Kristū — Dieva Dēlā, kas kļuva par cilvēku un viņa visu cilvēci aptvērējā misijā. Pēdīgi mums tātad būs jāpierāda, ka Jēzus dzīve ir vēsturisks notikums un jāsniedz šī notikuma izpratne.“ (Iepir. grām. 1208. lp.)

  2. 10 „Pie tam jāievēro, ka vēsturiskus faktus nevar pierādīt matemātiski, jo cilvēki un cilvēku darbi nav nekādi matemātiski lielumi. Bet kā citus vēsturiskus faktus var tā pierādīt, ka vairs nav ko iebilst, ka katra veida prātīgas šaubas izslēgtas, tā tas iespējams arī šeit. Tie tomēr loģikas tīrību smagāk apdraud dažādi aizspriedumi un noskaņojumi, nekā aprakstot neitrālus notikumus, kas mūs interesē tikai teorētiski. Šķēršļi kļūst vēl lielāki, kad jātulko notikumu jēga. Cilvēks, kā pieredze rāda, ne katrā savas dzīves stundā spēj attīstīt intensīvu garīgu darbību. Ar teikto sevišķi jārēķinās, kad jāpazīst un jānovērtē Dieva atklāsme, jo tā, tāpat kā Dieva atziņas, liek cilvēka prātam iesaistīties vienā no visaugstākiem sev iespējamiem darbības veidiem. Turklāt te darīšana ar reliģisku atzinumu un lēmumu, kas izšķiŗ visu cilvēka dzīvi, uzliekot viņam smagus pienākumus. Ja viņš jautājumus neuzstāda un neatbild ar visu reliģijai pienācīgo nopietnību, t. i. būdams pašos dvēseles pamatos gatavs izpildīt visas savu secinājumu praktiskās prasības, viņš arvien atradīs iebildumus un izejas. Bez tāda godīguma problēmu risinājumos arī intensīvi meklējumi nekā liela nedos.” (Iepr. grām. 1208. lp.)

  3. 11 „Kristiānisms ir Dieva atklāta reliģija. Kas par kristiānismu grib spriest kā par kādu reliģisku sistēmu neatkarīgi no tā izcelšanās, tas nesapratīs to pareizi ... Kristiānisms sevi apzinās nevis kā vienu no Dieva atklātām reliģijām, bet kā vienīgo Dieva atklāto reliģiju, kas obligāta visiem cilvēkiem, jo satur sevī Dieva noteikto pestīšanas kārtību, šī atklāsme ir pārdabiska ne tikai tāpēc, ka tā griezās pie cilvēkiem ārkārtīgā veidā, bet galvenoties tādēļ, ka ziņo par lietām, kas dabiskajam prātam nav sasniedzamas.” (Turpat, 1207. lp.)

II. — 1. — 2. Atklāsmes iespējamība

2. ATKLĀSMES IESPĒJAMĪBA. „Īpašs, autoritatīvs Dieva vēstījums pasaulei — nē, kaut kas tamlīdzīgs no Dieva puses nav iespējams! Dievs neķeras pie tā, kas ir lieks, nevajadzīgs. Bet autoritatīva atklāsme būtu lieka. Kam tad Dievs ir devis cilvēkam prātu? Tas taču pats spēj atrisināt dzīves problēmas un vest cilvēku uz laimi. Bez tam, Dievs nemaina savus nodomus. Bet, ja viņš nāktu ar īpašu ziņojumu pēc cilvēku radīšanas, tad tas nozīmētu, ka viņš ir pamanījis kādu kļūdu savā radīšanas aktā, ko cenšas novērst ar speciālu ziņojumu.

Beidzot, cilvēka prātam jāseko saviem likumiem — tā mūsu prāts uzbūvēts. Tie prasa atzīt par patiesu tikai to, kas izprasts. Kas prasa pieņemt arī nesaprotamo — un tā dara iepriekš izskaidrotā atklāsme — tas cīnās pret cilvēka brīvību, pret prāta autonomiju”. Ar tādiem argumentiem pret pārdabiskās Dieva atklāsmes iespējamību vēršas dcisti.12

Vēsture nepazīst nekā tāda, kas stāvētu pāri visām cilvēka spējām, kas neizveidotos no kāda dabiska cēloņa, kam nebūtu nekāda dabiska izskaidrojuma. Protams, tādu pārliecību aizstāvjiem — racionālistiem mistēriju atklāsme un brīnumi ir kaut kas pilnīgi izslēgts.

„Kā absolūtā patiesība var pārvērsties par relatīvu, kondicionālu patiesību, par patiesību, kas gūst savu pilnīgo izteiksmi cilvēkā?” tā jauta daži modernisti, piem. Luazjē. Pēc viņa ieskata īpašs Dieva vēstījums cilvēkiem nozīmētu absolūtās patiesības degradāciju.

Atklāsmei, ko uztver cilvēka prāts, lai tad to sludinātu citiem cilvēkiem, jauktos klāt — tas citādāk nemaz nevar būt — uztvērēja prāta elementi, kas Dieva vēstījumu sagrozītu. Tādēļ netieša atklāsme no Dieva puses nav sagaidāma — vēl viens racionālistu secinājums.

Ko lai sakām par šiem argumentiem? Tie tukši. Dievs var griezties pie cilvēkiem ar ziņojumu ir tieši, ir netieši.

Ja domājam pašu Dievu, viņš nevarētu griezties pie cilvēkiem ar tiešu vēstījumu vai nu tādēļ, ka viņš nezinātu nekā tāda, kas būtu pavēstījams cilvēkiem, vai tādēļ, ka nespētu tā ziņot, vai atkal tādēļ, ka tādu tiešu vēstījumu viņš kaut kādu iemeslu dēļ nevarētu sev atļauties.

Dievs ir ne tikai visa cēlonis, bet arī visa saprātīgs cēlonis. Kā tāds viņš zina ne tikai to, kas mums nav zināms. Viņš zina visu, itin visu. Būdams visspēcīgs, viņš var ļaut cilvēkiem zināt tik daudz un tādā veidā, kādā viņš grib. Ja cilvēks pats ar savu Dieva doto prātu no radītām lietām bija uzzinājis tik daudz, cik viņš zināja pirms īpašas Dieva atklāsmes nākšanas, tas nenozīmē, ka tad jau viņš bija izsmēlis visu Dievam zināmo patiesību un Dieva visspēkam nebija atstājis nekādu citu veidu, kurā cilvēks varētu iepazīties ar vēl neuzzināto vai tikai paša spēkiem uzzināto patiesību. Ne tāpēc cilvēki zināja tā, kā viņi zināja un tik daudz, cik viņi zināja, ka cits zināšanas veids un mērs vairs nebija iespējams„ bet gan tāpēc, ka Dievs tādu atziņu iegūšanas veidu un tādu atziņu mēru bija brīvi vēlējies, varēdams vēlēties arī ko citu. Pat cilvēki spēj vēstīt cits citam par dažādiem notikumiem. Kur jo vairāk tādai spējai vajag būt Dievā: Viņš taču ir visu cilvēka spēju — jutekļu, iztēles, prāta — pēdējais autors, kungs un pavēlnieks. Par Dieva atklāsmes iespējamību var šaubīties panteists. Viņam pasaule ir viens nepārtraukts, nepieciešams evolūcijas process; no tā absolūti atkarīgs viss uzzināmais un uzzinātais. Bet šaubu nedrīkstētu būt tam cilvēkam, kas atzīst bezgala pilnīgu, personīgu un brīvu Dievu. Kādēļ lai tāds Dievs no sava bezgalīgi pilnīgā atziņu krājuma nespētu dot cilvēkiem tādas atziņas, kādas viņš grib, un tādā veidā, kādā viņš grib, piem, pārdabiskā, t.i. tādā, kas nav padots dabiskajiem, parastajiem domāšanas likumiem.

Pārdabiska Dieva atklāšanās nav pretrunā ar viņa majestāti. Visaugstais Dievs bija tas, kas cilvēku radīja — viņš neuzskatīja tādu darbību par kaut ko, kas būtu zem viņa goda; kādēļ tad lai viņš atzītu par savas majestātes pamazinājumu speciālu ziņojumu cilvēkiem?

Patiešām, Dievs atklāja jaunas patiesības daudzus gadu tūkstošus pēc cilvēka radīšanas, bet to atklāšanu noteiktā laika posmā viņš varēja paredzēt, vēlēties no mūžības. Deistam jāpierāda, ka mēs domājam atklāsmi, ar kuŗu Dievs griežas pie cilvēkiem, lai labotu radīšanas aktā pielaistās kļūdas. Un to viņš nespēj pierādīt. Viņa personīgajam vēstījumam bijis cits nolūks; ar to viņš nav centies labot nepilnīgo — kļūdīgo, bet gan speciāli apdāvināt to, kam jau tā viņš bija devis visu nepieciešamo. Dieva atklāsme deva cilvēka dabai pārdabisku pilnību — ticības aktu, pēc kuŗa tai nebija nekādu tiesību prasīt. Tālākais grāmatas saturs darīs šo atbildi skaidrāku. Tas, ko Dievs kādreiz dara, ir relatīvi pilnīgs, t.i. tam netrūkst nekā no tā, kas izveido attiecīgā slāņa būtni, bet tas nav tik absolūti pilnīgs, ka tam vairs nevarētu nākt klāt nekāda cita pilnība.

Nule sniegtais paskaidrojums vismaz pa daļai atbild arī tiem, kas pēc radīšanas dotajā Dieva ziņojumā saskata Dieva mainīšanos. Savā būtībā Dievs nekad nemainās. Nemainās arī viņa lēmumi, kas no mūžības noteic, kad kurai būtnei sākt savu eksistenci. Tā Dievs no mūžības izlēmis kā radīšanu, tā īpašas atklāsmes laiku.

Dievs ir bezgalīgi pilnīgs un vienkāršs; tāds Dievs var dot cilvēkam vai nu visu, ko viņš zina, vai vispār — neko. Arī tā vēl ir argumentēts pret Dieva atklāsmes iespējamību. Šis arguments ir sofisms. Argumenta lietotāji neuzdrošinātos to attiecināt arī uz Dieva spēju radīt ierobežota lieluma būtnes. Viņi nejautātu, kā no bezgalīgi pilnīga Dieva varēja nākt ierobežota lieluma cilvēks, jo zina, ka tāds cilvēks ir radīts, un tātad zina, ka Dievs spēj radīt nepilnīgas būtnes. Kādēļ tad vilcināties atzīt, ka viņš spēj dot arī tikai daļu no savām zināšanām?

Pats Dievs var nākt pie cilvēka ar īpašu ziņojumu; un no cilvēka puses nevar rasties tādi šķēršļi, kas Dieva ziņojumu darītu neiespējamu.

Dievs ir devis cilvēkam prātu un sadarbojas ar cilvēku katrā atziņas aktā, kuŗā tiek konstatētas attiecības starp teikuma priekšmetu un izteicēju. Ar šo jēdzienu palīdzību cilvēks, balstīdamies uz Dieva atklājēja autoritātes, var izteikt arī tādā pārdabiskā ceļā paziņotas patiesības.

Atklāsme neiznīcina prāta aktivitāti. Tas fakts, ka Dievs ir pati darbība, nepārvērš cilvēku pilnīgā pasivitātē (pretējo apgalvo Strauss), kad tas saņem ziņojumu no Dieva. Ja pilnīga pasivitāte būtu Dieva darbības rezultāts, tad pasaulē nebūtu nekādu dzīvu būtņu.

Aiz tā sauktās cilvēka prāta autonomijas ir paslēpies pārpratums; autonomija ir relatīva, ne absolūta. Domājot mūsu prāts tiešām seko savas dabas likumiem, bet ne tā, ka būtu izslēgta katra Dieva līdzdarbība domu procesos. Bez tam prāts tikai atrod, ne rada patiesību. To rada visu patiesību pirmais avots — Dievs; un Dievu pats prāts atzīst par viszini, kamēr tas sevī saskata kļūdas, šaubas, neziņu.

Atklāsme nedara cilvēka prātu lieku un neuzskata to arī par būtiski nepilnīgu. Ko pats prāts var pietiekami skaidri zināt, to Dievs var darīt vēl drošāk zināmu. Un kādēļ lai cilvēks nevarētu apgalvot pat droši zināmu patiesību aiz cita iemesla, iemesla, kas izslēdz arī visniecīgāko maldu varbūtību?

Par cilvēka cieņas apdraudēšanu atklāsmes gadījumā nevar būt runas. Studenti uzskata par godu, ja viņiem atļauts dzirdēt gudra profesora, lielas autoritātes lekcijas. Bet kas gudrāks par Dievu? Ir taisnība, mūsu prāts operē ar pieredzē veidotiem jēdzieniem. Bet labs profesors var parādīt vēl neredzētus sakarus starp prātā esošiem jēdzieniem. Kur jo vairāk to var darīt Dievs!

Arī pats atklātais jeb atklāsmes objekts ir darīts par pamatu iebildumiem pret atklāsmes iespējamību. Dievs nespējot sevi atklāt, jo tas nozīmētu absolūtās patiesības pārvēršanu par relatīvu patiesību. Tā domāja Luazjē. Un viņam savā ziņā taisnība; cilvēks kā galīga būtne var saņemt tikai niecīgu daļiņu no Dieva bezgalīgajām zināšanām. Bet kādēļ lai tas darītu atklāsmi neiespējamu vai pārvērstu to par nepatiesību? Skolotājs nekrīt izmisumā, redzēdams, ka viņa audzēknis ir sapratis tikai daļiņu no tā, ko dzirdējis mācību stundā; tāpat viņš neteiks, ka audzēkņa nepilnīgā izpratne ir pārvērtusi par maldiem arī to mazumu, ko viņš — audzēknis ir sapratis. Pilnīgs skepticisms stāv aiz prasības — visu patiesību vai neko.

Atcerēsimies, tas ir pats Dievs, kas izvēlas instrumentus savam vēstījumam; ja viņš spēj cilvēkam kaut ko ziņot, kādēļ lai viņš nespētu panākt tādu stāvokli, ka viņa izvēlētais pravietis nesajauc savas idejas ar Dieva vēsti? Pārvaldīdams visu, Dievs var izvēlēties līdzekļus, kas parāda, ka arī no pravieša nākusi atklāsme, ka tā ir īstenībā paša Dieva atklāsme. Ir aizrādīts, ka tas, ko ziņo sūtnis un ne pats Dievs, ir grūtāk uzņemams, vieglāk noraidāms un lēnāk izplatāms. Bet lai šie apstākļi pierādītu netiešas Dieva atklāsmes neiespējamību, jāparāda, ka Dievam vienmēr pienākas dot vislabāko, kas viņam ir. Arī netieša Dieva atklāsme ir liela dāvana, kas labi saskan ar viņa gudrību; tā ieteic rīcību, kuŗā zemāko vada augtākais un augstāko — visaugstākais, citiem vārdiem sakot, piesardzīgu, uzmanīgu procesu, kas noved pie pilnīgākas Dieva atziņas un lielākas Dieva slavas.

Tomēr viskvēlākās ogles polemikai par atklāsmes iespējamību ir uzbēris nevis nepareizais uzskats par Dievu kā atklājēju, par cilvēku kā atklāsmes saņēmēju un par atklāsmi kā patiesību vispār, bet gan viens atklāsmes aspekts — tās noslēpumainība. Kristīgā ticība savā būtiskajā sastāvā ir noslēpumu ticība. Tā nostāda cilvēka priekšā veselu neizprotamu, noslēpumainu pasauli un liek to pieņemt kā paša Dieva atklātu īstenību. Ka mēs daudz, daudz vairāk nezinām nekā zinām, par to nestrīdas neviens nopietnāks domātājs. Ka Dieva prāts, būdams bezgalīgi pilnīgs, faktiski zina daudzas lietas, kas cilvēka prātam nav zināmas, arī tas skaidri ieskatāms. Nezināmo Dievs var darīt zināmu, saprotamu. Par tādu noslēpumu (plašā vārda nozīmē) atklāšanas iespēju daudz nedebatē. Bet citādāk ir ar tām lietām, kas bez speciālas Dieva atklāsmes nav zināmas un paliek kaut kur nesaprotamas arī pēc Dieva atklāsmes, par mistērijām jeb noslēpumiem vārda stingrā nozīmē. To atklāsme aizkaitina cilvēka lepno prātu; tas negrib atzīt, ka no Dieva varētu nākt kaut kas nesaprotams, jo vispār nedrīkst būt nekā nesaprotama.

Mistēriju atklāsme nekā nedotu; par to patiesību mēs nevarētu būt droši; tās būtu tikai tukšas formulas. Tā aizrādīja 17. un 18.g.s. deisti. Pēc racionālistu pārliecības nav nekā tāda, ko vismaz pakāpeniskas evolūcijas ceļā nespētu uzzināt cilvēka prāts. Cilvēks nespēj ticēt tam, kas ir neizprotams. Ir absurds pieņemt par patiesu neizprotamo; tā būtu atteikšanās no prāta, intelektuāla pašnāvība. Ja kristieši tomēr atzīst mistērijas, tad, pēc racionālistu ieskata, tam ir šāds vēsturisks izskaidrojums: pirmie kristieši nebija nekādi izglītoti cilvēki. Ņemdami dažus Kristus paskaidrojumus pārāk burtiski, viņi nespēja tos saskaņot ar filozofu atzinumiem. Viņiem neatlika nekas cits, kā nosaukt šīs Kristus mācības daļas par Dieva atklātiem, cilvēku prātam neizdibināmiem noslēpumiem. Reiz atrasta, šī veiklā izeja ar laiku kļuva par kristīgās Baznīcas lepnumu. Vienam noslēpumam piedomāja klāt otru, un tos sludināja tautai kā kādu Kristus Baznīcas privilēģiju. Nopietnās lietās tāds bērnišķīgums nav pieļaujams. Racionālistam pienākas parādīt, ka visās vietās iespējams prātīgs izskaidrojums.

Šis racionālistu uzskats stāv tālu no īstenības. Pirmie kristieši neizdomāja noslēpumus. Tos sludināja Kristus un viņa apustuļi (piem. sal. Mk.4,11; Mt. 11, 27; 24, 36; Lk. 10, 21; Rom. 156,25; 1. Kor. 2,7 u.c.). Ļoti izglītoti cilvēki bija arī starp pirmajiem kristiešiem, piem, pats apustulis Pāvils, Justins Irenejs, Tertuliāns. Ko tādi vīri nebūtu pamanījuši, to varēja izlabot ne mazāk mācīti vīri vēlākos laikos. Tas tomēr netika darīts. Tiesa, racionālisti ir snieguši savus izskaidrojumus. Bet nav grūti parādīt, ka tie sagroza Kristus mācību. Ja racionālistu skaidrojumi pareizi, kādēļ viņu starpā tik daudz pretrunu? Ja kristieši maldās, no kurienes viņu vienprātība, pieņemot noslēpumus Kristus mācībā?

Mēs Dievu nepazīstam tik pilnīgi, lai droši apgalvotu, ka viņam nav nekā tāda, kas iet pāri cilvēka prāta spēkiem. Cilvēka prātam jāatzīst savs nespēks pat attiecībā uz pašiem pirmajiem jēdzieniem par Dievu. Tā, mēs Dievu domājam kā bezgalīgu. Bezgalīgums ir negatīvs jēdziens, ar ko tiek apgalvots galu — ierobežojumu trūkums. Mēs zinām, kas ir robežas un ierobežota lieluma būtnes, bet nav mums skaidrības par būtnēm bez kādām robežām. Kā sekas radība atspoguļo kaut ko no sava cēloņa — Radītāja. Šis atspoguļotais „kaut kas”, šī līdzība ir tas, uz kuras pamata mēs spriežam par Dievu — Radītāju, un tā ir pārāk niecīga, lai mēs drīkstētu teikt, ka pazīstam Dievu „izsmeļoši”. Es salīdzinu galīgu pilnību ar bezgalīgu un saku: „Bezgalīgajā pilnībā nav un nedrīkst būt nekā tāda, kas nav atrodams galīgajā pilnībā”. Vesela prāta loģika tā nevar spriest.

Dievā var būt mistērijas, un viņš var mums tās paziņot vismaz ar līdzīgu (analogu) jēdzienu palīdzību. Mēs, piem., cik necik zinām, kas ir Dievs, un zinām, kas ir cilvēks; tāpat zinām, kas ir persona un kas ir daba. Operēdams ar šiem jēdzieniem, Dievs mums paziņo tādas būtnes eksistenci, kurā dievišķai personai ir arī cilvēka daba (Kristum). Ja jēdziens „persona”, attiecināts uz Dievu, nozīmētu pilnīgi to pašu, ko tas nozīmē, attiecināts uz cilvēku, mēs pamatoti teiktu: tas absolūti izslēgts; cilvēks ir cilvēks un ne Dievs. Bet Dievs ir bezgalīga persona, cilvēks — galīga. Viss var būt, ka bezgalīga persona itin labi spēj to, ko nespēj galīga persona, proti pieņemt arī cilvēka dabu un būt par Dievcilvēku. Kā šāds apvienojums iespējams, mums nav zināms. Bet reiz Dievs to ir paziņojis, mēs to pieņemam par patiesu uz Dieva liecības pamata un arī šo to zinām, kas ar šo apvienojumu domāts, jo apvienojumā ietilpst mums pazīstami jēdzieni — Dievs, cilvēks, daba, persona, kas izsaka zināmu līdzību ar īstenību (t.i. Dievcilvēku). Un tā tas ir arī ar citiem Dieva atklātajiem noslēpumiem.

Nav taisnības deistiem, kad viņi apgalvo, ka noslēpumu atklāsme nekā nedod. Nepilnīga izpratne nav neziņa. Noslēpu mainības plīvurs paliek arī pēc atklāsmes, bet šis tas ir kļuvis zināms, un tas ir ārkārtīgi vērtīgs kā atziņu laukam, tā tikumiskai dzīvei. Tā, piem., pateicoties Dieva atklātajiem noslēpumiem, mums tagad daudz labāk pazīstams Dieva majestātiskais lielums, viņa labvēlība un mīlestība pret cilvēkiem, mūsu dzīves mērķis, ceļš uz to, mūsu dabas vājums un pestīšana (šai paskaidrojumā mēs pieņemam vēlāk pierādāmo atklāsmes faktu par pierādītu). Šādu atziņu derīgums ir acīm redzams.

No Dieva nevar nākt absurds — tas tiesa, bet racionālisti kļūdās, noturēdami, to, kas cilvēka prātam nav izprotams, par absurdu. Ko nesaprot mazais cilvēka prāts, to ļoti labi saprot bezgalīgi lielais Dieva prāts. Par Dieva atklātajiem noslēpumiem runājot, ir pareizāk teikt, ka tie ir pāri cilvēka prātam un nevis pret cilvēka prātu. Dieva paziņotā noslēpumā (kas tiek izteikts spriedumā) mūsu prāts neredz, vai starp subjektu un predikātu pastāv Dieva minētais sakars, vai ne. Bet tas nedara atklātā patiesību nedrošu. Dieva autoritāte ir svarīgāks iemesls atklātā atzīšanai par patiesību nekā cilvēka prāta ieskatāmība subjekta un predikāta sakaros. Ko Dievs saka, tas tā ir, tam mēs droši drīkstam ticēt kā patiesam. Kas tic Dieva atklātām patiesībām, neatsakās no sava prāta, neizdara intelektuālu pašnāvību. Otrādi: ar ticību viņš tikai paplašina sava prāta apvāršņus, jo sāk redzēt augstumus un dziļumus, kas bez Dieva atklāsmes nebūtu saredzami.

  1. 12 „Četru veidu cilvēki nostājas tiešā opozīcijā pret atklāsmi, kā to māca katoļu Baznīca. No vēstures viedokļa skatoties, un varbūt arī svarīguma ziņā pirmie ir deisti. Deisma vēsture ir diezgan īpatnēja, jo savā ziņā deisti ir tiešie agro reformatoru pēcteči. No pēdējiem deisti atšķiŗas tikai ar to, ka viņi noveda savu priekšteču aplaimos principus līdz to loģiskiem slēdzieniem. Reformatori atkrita no Romas tāpēc, ka viņi noliedza Baznīcas autoritāti reliģiskās Metās. Tāds bija viņu princips. Anglija tomēr pie šī principa nepieturējās. Autoritāte (vara) nebija atmesta, bet tikai likta citās rokās — Anglijas valsts valdības un angļu bīskapu rokās.
    Deisti, spriezdami loģiskāk niekā viņu senči, sparīgi pretojās tādai atjaunotai autoritātes uzsvēršanai. Pierādīdami savu nostāju, viņi sevišķi izcēla vienīgo citu mērauklu, ko cilvēks var lietāt, novērtēdams reliģiskas patiesības — iekšēju ieskatu (pārliecināšanos pair kāda konstatējuma patiesību ne uz kādu liecinieku ziņojuma, bet gan uz paša konstatētā objekta sniegto ziņu pamata). Ja autoritāti vajadzēja atmest, un to vajadzēja, tad atlika vairs tikai viens ceļš uz pārliecināšanos par reliģisku lietu patiesību — spēja ieskatīties to sastāvā (konkrētas pieredzes, tiešas analizēs vai prātojuma ceļā). Kur ieskatīšanās bijʼ neiespējama, tur deisti neatzina par vajadzīgu kaut ko pieņemt.
    Pa to laiku Bībeles privāti tulkojumi veda indivīdus pie reliģiskiem slēdzieniem, kas bija tieši pretēji viņu kaimiņu pārliecībām. Autoritatīvs Bībeles tulkojums būtu varējis atrisināt problēmu, bet autoritāte bija atmesta. Deisti, pūlēdamies panākt kādu nebūt vienību starp dažādām sektām, sāka meklēt pēc pamatpārliecībām, ko, pēc viņu domām, pieņem visi cilvēki, spriezdami, ka tās ir vienīgās būtiskās reliģijas patiesilbas. Bet ko darīt ar citām patiesībām, kas atrodamas Sv. Rakstos? Deisti tās vienkārši neievēroja, Līdz ar to Bībele, kas bija noteikusi ļaužu reliģiskās domas cauri gadu simteņiem sāka zaudēt savu svarīgumu. Cilvēkam vajadzēja vairāk un vairāk paļauties uz paša spēkiem. Viņš atmeta to, kas nāca no autoritātes, viņš atteicās pieņemt to, kas nebija pilnīgi saprotams, un šo sava prāta nostāju viņš lepni nosauca par „prāta autonomiju”. Lai nostiprinātu savu pozīciju, deisti izgudroja filozofiskus iebildumus, kuŗu uzdevums bija parādīt, ka Dieva atklāsme ir neiespējama.” (Reason to Revelalion, Daniel J. Saunders, S. J., 3.—5. lp.)

II. — 1. — 3. Atklāsmes vajadzība

3. ATKLĀSMES VAJADZĪBA. Ja Dievs noteiktu cilvēka dzīvei mērķi, kas pārspēj visas dabas spējas, tad īpaša šī mērķa un tā sasniegšanai vajadzīgo līdzekļu atklāsme būtu absolūti (fiziski) nepieciešama. Bet ja cilvēkam būtu tikai viņa dabai piemērots mērķis, vai tad viņš ar saviem spēkiem vien spētu uzzināt visu, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai? Iedzimtais grēks tiktāl samaitājis cilvēka prātu, ka tas nespēj uzzināt tādas lietas. Tā domāja Luters. Arī 19. gadsimta tradicionālisti bija pārliecināti, ka īpaša Dieva atklāsme ir absolūti nepieciešama, lai cilvēks uzzinātu pareizo dzīves veidu. Turpretim racionālisti (Rousseau, Simon u.c) iekrīt otrā galējībā: cilvēka prātam nav vajadzīgi nekādi ārēji palīgi; tas spēj vadīt mūs uz mūsu dabas mērķi bez kādas speciālas Dieva sūtītas gaismas. Baznīca iet pa vidusceļu. Tā atmet ir absolūtu atklāsmes vajadzību, ir nevajadzību. Cilvēka prāts nav fiziski nespējīgs parādīt pareizo dzīves mērķi un dzīves veidu, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Varbūt ir bijuši pagāni ar tik skaidru prāta gaismu, ka tās pietika maldu pārvarēšanai un šo cilvēku vadīšanai uz īsto dzīves mērķi, īsto laimi. Bet tādu cilvēku nevarēja būt daudz. Pētījot mums pazīstamo cilvēces vēsturi, mums jāatzīst, ka visam lielajam cilvēku vairākumam īpaša Dieva atklāsme ir vajadzīga, lai tas spētu ieturēt pareizu kārtību savas dzīves gaitās. Tā kā šī vajadzība jeb atklāsmes nepieciešamība nenāk no prāta fiziska nespēka pazīt tikumiskai dzīvei vajadzīgās patiesības, bet gan no dažādiem citiem ārējiem un iekšējiem šķēršļiem, to sauc par morālu atklāsmes vajadzību. Vēstures faktu liecība skaidra: pat viscivilizētākās pagānu tautas ir nodarījušas rupjas kļūdas attiecībā uz dabiskās (vesela prāta konstatētās) tikumības prasībām. Tas, ko sniedza viņu filozofu doktrīnas, nebūtu spējis viņas atbrīvot no šīm kļūdām. Trūka tām saskaņas un skaidrības; dažās bija noliegti pat tik fundamentāli tikumiskās dzīves principi, kā personīga Dieva eksistence un cilvēka gribas brīvība. Arī pašiem šo mācību sludinātājiem nebija pienācīgas autoritātes, lai viņu mācībās klausītos un to prasības ievērotu.13

Vest veselam saprātam atbilstošu dzīvi nozīmē tikpat daudz, kā izšķirties ikdienas gaitās ātri, droši un nekļūdīgi par to, kas darāms un kas nedarāms. Lielajam vairākumam dabiskās tikumības prasības nav tik skaidras, lai tāda izšķiršanās būtu iespējama. Nopietni iebildumi ir celti pat pret vissvarīgākām reliģijas un tikumības patiesībām.14 Kā lai parastais cilvēks noteic, kur maldi, kur patiesība? Tam vajadzīgs laiks un pūles. Bet laika daudzreiz tik maz, un pūles ir nepatīkamas. Dieva atklāsme sniedz visu: ātrumu, drošumu, nemaldību, autoritāti. Tātad jau pats lietas stāvoklis apstiprina tās morālo nepieciešamību cilvēku dzimumam.

  1. 13 „Cilvēka prāta praktisko (morālo) nespēku vēl skaidrāk parāda dabisko pienākumu — pret Dievu, tuvāku un pašu cilvēku — tuvāks apskats. Lai pārliecinātos par to, cik prāts ir vājš un kļūdīgs, kad tam jāstrādā vienam pašam, pietiek atcerēties briesmīgos maldus, kas, atskaitot jūdu tautu, bija pārplūdinājuši pasauli pirms Jēzus dzimšanas. Kam izskaitīt maldu tekas, pa kurām staigājušas visslavenākās filozofijas skolas pat visnopietnākos un svarīgākos jautājumos, kuŗu atrisinājumi, šķiet, tik vienkārši kristietības gaismā ievestajam prātam. Cik stipri maldījās pats Platons, pat savā slavenajā grāmatā „Republika”! Viens no viņa jūsmīgākiem apbrīnotājiem, Ēms Mārtins, apsūdz viņu nežēlības apvienošanā ar visneģēlīgāko netikumību. Filozofijas vēsture ir tikai prāta maiņu vēsture, un jau Cicerons savā laikā paskaidroja, ka viņš nevar iedomāties tādu absurdu, ko nebūtu aizstāvējis kāds filozofs. Visgudrākie senatnes pārstāvji skuma par savu neziņu, atzīdami, ka gaisma viņiem, varētu nākt tikai no debesīm. „Kas mums nepieciešams, to mēs ātri iemācāmies”, saka Platons, „ja tikai būtu kāds, kas mūs mācītu, bet neviens mūs nemācīs, ja Dievs nerādīs ceļu”. Un citā vietā viņš saka: „Mums jāgaida, līdz kāds nāk un māca mūs, kā izturēties pret Dievu un cilvēkiem.” Vēl atklātāk šie filozofi atzina savu nespēku izcelt masas no tikumiskās un intelektuālās degradācijas, un, ja gribam izteikties patiesīgi, viņus šī lieta maz interesēja. Bez tam, kā viņi būtu varējuši to veikt, ja viņu pašu starpā nav bijis vienprātības svarīgos jautājumos, un viņu dzīves pārāk bieži runājušas pretim viņu mācībām.” (Christian Apologetics, W. Devivier, S.J. 196. lp.)
  2. 14 „Ņemiet kā piemēru dabisko teoloģiju. Visi nopietnākie filozofi atzīst, ka filozofijai, kas grib būt sava nosaukuma cienīga, tāda veida zinātne, kur sistematizēti prāta atzinumi par Dievu, jāatzīst par savu būtisku sastāvdaļu. Tā īstenībā ir filozofijas svarīgākā dala, zinību loka augstākais punkts. Dabiskā teoloģija — tā augstās gudrības grāmata filozofijā, kurai būtu jākalpo visām citām filozofiskām grāmatām. Tā pierāda, ka Dievs ir visu lietu pirmais, absolūti neatkarīgais cēlonis — Radītājs. Tāpēc Sv. Raksti mums paskaidro: „Tukši ir visi cilvēki, kam nav Dieva atziņas” (Gudr. 13, 1). Kas šai ziņā tiek mācīts ārpus katoļu filozofijas? Atskaitot nedaudzus uzslavas cienīgus mēģinājumus, liekas nebūs pārāk stipri apgalvots, sakot, ka nevienā gadījumā dabiskā teoloģija nav atzīta par būtisku viņu sistēmas sastāvdaļu, lai arī kādas viņu sistēmas. Visaugstākai Būtnei aizsprosto ceļu viņu sistēmā iebūvētais panteisms, materiālisms, racionālisms. Tie mums paskaidro, ka Dievs nav Radītājs, ka evolūcija var tagad iztikt bez Dieva, ka debesu augstumi parāda tikai astronoma māku un godību, ka Dievs nav visspēcīgs, bezgalīgs, īsti šķirts no pasaules un cilvēka dvēseles. Par senatnes un jaunlaiku lielo garu, sniegtajiem Dieva eksistences pierādījumiem tiek smiets, un tos atmet kā nederīgus. Mēs gandrīz vairs nejūtamies pārsteigti, kad dzirdam viņus sakām, ka Dievs nav ne personīgs, ne labs, vai kad viena no viņu skolām svinīgi paziņo, ka mēs paši esam tikpat neradīti kā Dievs, ka viņš ir tikai „primus inter pares” — pirmais starp vienādiem.” (Iapr. grām. 197. lp.)

II. — 1. — 4. Atklāsmes noteikšana

4. ATKLĀSMES NOTEIKŠANA. īpašs Dieva vēstījums cilvēkiem — kas tanī teikts? Interesei par to vajadzētu būt lielai. Dievs negriezīsies pie cilvēkiem ar speciālu ziņojumu, ja ziņojums saturētu tikai niekus. Tātad ziņots kaut kas svarīgs. Bet kas? Tā kā Dievs nevar ne maldīties, ne maldināt, viņa ziņojums ir patiess. Tātad beidzot mums ir absolūti droša patiesība.

Tas viss pareizi attiecināms uz Dieva atklāsmi. Bet pirms to attiecinām, mums jābūt drošiem, ka šī vai tā patiesība ir tiešām paša Dieva atklāta patiesība, konstatējums; mums jābūt drošiem par Dieva atklāsmes faktu. Noskaidrojis, ka man darīšana ar Dieva dotu paskaidrojumu, es tam ticēšu kā patiesam pat, ja es tā dziļāko saturu īsti nesaprastu. Ticība ir pienācīga atbilde uz Dieva atklāsmi un jo vairāk tā, ja ticība skaidri pieprasīta pašā atklāsmes saturā. Šai sakarā lai tad atceramies, ka runājam par atklāsmi, ar ko domājam cilvēkiem pieņemamu (t.i. ticamu) Dieva vēstījumu. Bet prātīga, cilvēka dabai piemērota ticība nav iespējama, ja mēs vispirms neesam droši par to, ka tas, kam ticam, ir patiešām nācis no Dieva.15

Drošumu par atklāsmes faktu prasa arī vēsturiskais stāvoklis, kurā atrodamies. Kristīgā reliģija nav vienīgā reliģija mūsu dienās; ir arī citas reliģijas. To atzinēji, tāpat kā kristieši, pārliecināti, ka viņu ticējumi vismaz pēdīgi nāk no Dieva jeb ir paša Dieva atklāti. Dažādu reliģiju ticējumi runā cits citam pretim. Bet ir viens un tas pats Dievs, kas nevar runāt pretim sev pašam. Tātad dažādu reliģiju ticējumi nevar būt nākuši no Dieva — ne visi no tiem. Kurš tad ir nācis un kurš ne? Mums vajadzīga drošība. Šinī grāmatā mēs runāsim par to vienīgo Dieva atklāsmi, ko viņš patiešām ir domājis visiem cilvēkiem. Dabīgi, ka par šādu atklāsmi mums vajadzīga visaugstākā iespējamā drošība.

Kā tādu drošību gūt? Dieva atklāsmei nebūtu nozīmes, ja mēs nespētu būt pilnīgi droši par to, kas atklāts un kas nav atklāts. Viņa atklāsmei vajag būt saistītai ar skaidrām zīmēm, no kurām arī vienkāršais cilvēks spēj viegli pārliecināties par to, kas nācis no Dieva.

Runājot par atklāsmes zīmēm, jāatzīmē domu dažādība, kas valda šai jautājumā:

Pierādīdami kristietības dievišķo izcelsmi, protestanti lieto vienīgi iekšējas zīmes. Lai pārliecinātos par to, vai kāda mācība no Dieva, jāievēro liecība, ko par to nodod mūsu pašu gars — prāts, sirds. Ja tā apbrīnojami saskan ar cilvēka gara arī visaugstākajiem centieniem, tad taču tai jānāk no Dieva. Tā domā protestanti. Mēs nespējam viņiem pievienoties: viscēlāko ilgu apmierinājums var vest uz domām, ka doktrīna ir nākusi no Dieva, var darīt to par varbūtīgu faktu, bet parasti nespēj darīt mūs drošus.16 Klausoties savā „iekšējā” liecībā, cilvēks viegli var maldīties. Ar to būtu atvērtas durvis visvisādām schizmām; un reformācijas vēsture ir skaidrs pierādījums tam. Bez tam viss pārdabiskais nav padots ne cilvēka iekšējai, ne ārējai pieredzei. Ja kas tamlīdzīgs būtu Dieva atklāts, kā tad cilvēks lai par to pārliecinās ar savu iekšējo pieredzi?

Pēc racionālistu ieskata par atklātu jāatzīst tā doktrīna, kas pilnīgi saskan ar cilvēka prāta likumiem. Mēs sakām, ka tāda saskaņa pierādītu attiecīgās doktrīnas patiesību, bet nepierādītu faktu, ka tā nākusi no Dieva. Saskaņa ar prātu kā atklāsmes mēraukla nederētu attiecībā uz pārdabiskām patiesībām. Prāts spēj uzrādīt, ka nav pierādīta to pretruna ar cilvēka prātu, bet nespēj pozitīvi parādīt to satura pareizību. Mēs te domājam pārdabiskās patiesības kristīgajā reliģijā, kuŗas atklāsmes faktu pierādīsim vēlāk. Kā kuŗa katra vēstures fakta pierādīšanai, arī atklāsmes faktam vajadzīgi noteikti dokumenti.

Modernisti gatavi atzīt par Dieva atklātām tās patiesības, kas apmierina cilvēka reliģiskās jūtas un prasības. Nelaime tomēr tāda, ka dažādiem cilvēkiem var būt dažādas reliģiskas jūtas un dažādas reliģiskas prasības. Ja viss, kas tās apmierina, būtu darīts par Dieva atklājumu, mums rastos daudzas vislabākās reliģijas un Dievs būtu darīts par pretrunīgu paskaidrojumu autoru.

Pieņem šo vēstījumu vai topi pazudināts — uz mūžību! Tādai no augšas, no ārienes nākušai pavēlei stingri pretojas mūsu laika gars. Tas grib cilvēku redzēt kā patstāvīgu būtni. Kas nāk no paša cilvēka kā viņa dabas prasība, tas pieņemams, bet ne ārēja Dieva atklāsme. Piemērodamies laikmeta mentalitātei, daži autori ir izveidojuši tā saukto subjektīvistu — immanentistu skolu (piem. Tirels, Labretonjiers u.c.). Tā saka: „Labi, atzīsim tikai to, kas nepieciešams cilvēka dabas spēju izveidošanai. Bet nu ir tā, ka no cilvēka dabas dziļumiem nāk prasība pēc reliģijas un tieši tādas reliģijas, kāda ir katoļiem. Tādēļ šī reliģija atzīstama par patieso — paša Dieva gribēto reliģiju”.

Immanentistu metode nav pieņemama. Kā no cilvēka dabas prasībām pēc reliģijas un tikumības, lai pierādām ārēju, publisku un brīvu pagātnes faktu? Tam taču vajadzīgi ārēji, vēsturiski droši dokumenti. Ciktāl immanentistu skola neko ārēju neatzīst, tā ir maldījusies savā atziņas teorijā, bet te nav īstā vieta tā pierādīšanai. Tālāk, cilvēka dabas prasības ir dabai atbilstošas jeb dabiskas prasības. Un ja nu pati daba prasa pēc katoļu ticības, tad šī ticība nekādi nevar būt pārdabiska ticība. Drīkstam gan runāt par cilvēka dabas piemērotību pārdabiskajam slānim, bet ne par tās prasību pēc pārdabiskā.

Dieva atklāsme — cik tā laba, cik pievilcīga! Katoļu apoloģēts nenoliedz: ievērodams tādas īpašības, cilvēks justos spēcīgi mudināts attiecīgo mācību papētīt vēl pamatīgāk un varbūt kādreiz pieņemt. Bet pamudinājums vēl nav pierādījums. Par drošām visu prātiem viegli saprotamām Dieva atklāsmes zīmēm Vatikāna koncils atzīst brīnumus un pravietojumus, kas te jāapskata tuvāk.

Brīnums ir ārkārtīgs, jutekļiem uztverams notikums, kas pārspēj visus dabas spēkus un ko rada Dieva visspēks kādam savam mērķim par labu. Lai būtu īsts brīnums tātad jāizpildās četriem noteikumiem: 1) Notikumam vajag būt tādam, ka to var uzvērt cilvēka jutekļi. Runājam par fiziskiem brīnumiem. Ja ārkārtīgais notikums skar tikai cilvēka prātu vai gribu un tā sekas konstatējamas tikai netiešā ceļā, t.i. spriežot no cilvēka vārdiem un darbiem, tad darīšana ar intelektuālu vai morālu brīnumu (piem. spēja pravietot un ārkārtīgi liels svētums.) Pēdējie atšķiras no garīga veida brīnumiem, kuru sekas nav nekādi padotas jutekliskai uztverei, piem. transsubstancija Jaunās Derības upurī. Atklāsmes apstiprināšanai svarīgi tikai fiziskie un intelektuālie brīnumi. 2) Notikumam jābūt kaut kam ārkārtīgam, t.i. izņēmumam no vispārīgā likuma, ko Dievs ir uzlicis visām radītām būtnēm; notikumam jānostājas opozīcijā pret parasto dabas procesu norisi un jāpārspēj visi dabas spēki. 3) Tam jānāk kā speciālas visspēcīgas Dieva darbības sekām. Dabiskā teoloģija pierāda Dieva līdzdarbību katrā radītās lietas darbībā, bet brīnumos viņa darbība ir īpaša, speciāla ārpus parastās darbības un ir tāda, ka norāda uz seku radītāja visspēcību. 4) Ārkārtīga Dieva iejaukšanās nevar būt bez nekāda garīga, pārdabiska mērķa. Piem., parādīdams savu žēlsirdību, Dievs var izdziedināt nedziedināmu slimību. To pašu brīnumu viņš var darīt, lai apliecinātu kādas savas ziņas patiesību. Pēdējā tipa brīnumus sauc par apoloģētiskiem brīnumiem. No pārējiem brīnumiem tie atšķiras ne ar savu būtību, bet ar savu mērķi.

Dievs noteikti var apliecināt savu ziņojumu cilvēcei ar brīnumu vai brīnumiem. Vai lai Dievs spētu mazāk nekā cilvēki? Sarunājoties viens cilvēks spēj pārliecināt otru, ka tas ir viņš, kas runā, un ne cits cilvēks. Kādēļ lai Dievs nespētu pārliecināt cilvēkus, ka tas ir viņš pats — Dievs, kas runā, un ne kas cits. Apoloģētiskam brīnumam vajadzīgas trīs lietas: a) atklāsme, b) brīnums, c) tāds noteikts, nepārprotams sakars starp brīnumu un atklāsmi, ka cilvēki saprot brīnumu kā apstiprinājumu faktam, ka attiecīgā atklāsme nāk no Dieva. Šāda sakarība minēto parādību starpā noteikti iespējama. Aplūkosim, piem., tādu gadījumu: ir noticis brīnums. Pats brīnumdaris paskaidro, ka brīnumu darījis, lai pierādītu, ka runājis Dieva vārdā. Tādā situācijā nebūtu loģiska pamata šaubām, ka viņa konstatējumi, ziņas ir patiešām paša Dieva ziņas. Meli te izslēgti. Brīnumdaris ir Dieva instruments, ko pats Dievs ir apveltījis ar savu (visus dabas spēkus pārsniedzēju) spēku — darīt brīnumu. Ja brīnumdara vārdos nebūtu patiesības, pats Dievs būtu atbildīgs par meliem.

Brīnums ir Dieva apstiprinājums, Dieva zīmogs, ko viņš uzspiež savam vēstījumam. Brīnumu kā pierādījumu spēku neuzdrošinās noliegt ne senie, ne jaunāko laiku kristietības ienaidnieki. Jā tieši tādēļ, ka brīnumi tik skaidri parāda kristīgās atklāsmes dievišķo izcelšanos, viņi uzbrūk brīnumiem ar tādu niknumu, ne apstrīdēdami to spēju pierādīt Dieva atklāsmi, bet gan brīnumu īstenību.

Vispirms viņi aizrāda, ka kaut kas tamlīdzīgs, ko kristieši sauc par brīnumiem, nav iespējams. Aizrādījums bieži tiek celts priekšā kā kāda neapšaubāma aksioma — bez pierādījumiem. Brīnumu noliedzējiem vajadzētu pierādīt savu apgalvojumu, bet to viņi nedara. Gandrīz visi viņu iebildumi pret brīnumu iespējamību izriet no aplama jēdziena par Dievu. Viņi iedomājas dabas likumus kā tik neaizkarami svētus, ka tiem nedrīkst pieskarties pat ne pats Dievs, Dievs, kas taču ir izveidojis šīs pasaules kārtību, ir noteicis tās likumus. Kas ņemtu šo galveno iebildumu pret brīnumu iespējamību nopietni, tam būtu jākrīt aplamībā, kurā radītā pasaule ir atzīta par lielāku nekā pats Radītājs. Dievs ir visspēcīgs. Nekas viņu nespieda radīt pasauli. Viņš radīja to brīvi, neatkarīgi; un tā ir viņa brīvā griba, kas deva un uztur šīs pasaules likumus. Radītās būtnes, saņemdamas no Dieva savu sastāvu un savu eksistences veidu, paliek būtiski atkarīgas no sava Radītāja gribas.17 Kā viņš, būdams Kungs un Pavēlnieks, lai kļūtu par savas radības vergu? Viņš izvēlējās tādus dabas likumus, kādi viņam patika. Kādēļ viņš nevarēja darīt tā, kā dara likumdevēji — cilvēki, kas jau iepriekš nosaka savu likumu izņēmumus? Ja viņš, piem., kā vispārīgu likumu noteica, ka kviešu vārpām būs augt un briest pienācīgi sagatavotā zemē, vai tad ar to viņš atteicās no sava spēka radīt nobriedušas kviešu vārpas arī bez tādas zemes? Kas viņam ir, tas viņam paliek. Viņš neatsakās no sava sastāva, jo nevar darīt sevi nepilnīgu. Būdams neatkarīgs pasaules Kungs, viņš paliek tāds visu laiku. Par viņu nav nekā augstāka, vairāk nepieciešama, ne akla likteņa, ne suverēnu dabas likumu. Tas pats nedalāmais, mūžīgais Dieva gribas akts noteic dabas likumus un visus šo likumu izņēmumus, kuriem būs nākt noteiktā laika sprīdī. Brīnums ir daļa no viņa dievišķā, mūžīgā plāna. Viens un tas pats viņa domu un gribas akts aptver visa universa un katras atsevišķas būtnes pagātni, tagadni un nākotni. Noteikdams apstākļus, kuros parastā dabas likumu darbība nenotiek, Dievs nevis maina savu lēmumu, bet gan izpilda to tādu, kāds tas ir.

Bet, ja mēs pielaižam izņēmumus no dabas likumiem, vai ar to mēs negraujam esošā kārtību un nedarām zinātni nedrošu? Nē. Brīnumi ir reti. Nedaudzie atsevišķie izņēmumi neatceļ vispārīgo dabas likumu. Vienas vai otras personas uzcelšana no miroņiem neļauj secināt, ka likums par nāvi kā šīs zemes dzīves beigām vairs nepastāv.18 Lieli zinātnieki atzīst brīnumus un tomēr nebaidās atsaukties uz dabas likumiem.

Nav spēka iebildumam, kuŗā aizrāda, ka brīnumi ir pretrunā ar Dieva gudrību. Viņš nedara brīnumus tāpēc, lai izlabotu radīšanā pielaistās kļūdas. Parādīt sevišķā kārtā, ka kāda mācība nāk no viņa paša, ka kāds sūtnis runā viņa vārdā, ka kāda persona ir svēta, ka viņš ir Dievs un Kungs, nav tas pats kā kļūdu labošana. Un kas noliegs, ka Dieva radītās ārkārtīgās zīmes — brīnumi lieliski sasniedz šos mērķus. Apcerēdams brīnišķīgo maizes pavairošanu tuksnesī, sv. Augustīns saka: „Brīnumi ir Dieva darbi, kuŗu kā jutekļiem uztveramu, redzamu faktu mērķis ir pacelt cilvēku prātus pie Dieva. Cik maz ir to, kas redz Dieva aizgādības apbrīnojamos darbus kaut, piem., kviešu graudā! Ko ļaudis redz ikdienas, to viņi tikko pamana. Bet neparastais saista viņu uzmanību. Tādēļ Dievs, savas bezgalīgās žēlsirdības vadīts, nolēma radīt noteiktos laika posmos parādības, kas ir ārpus parastās dabas kārtības. Vadīt visu pasauli, sagādāt uzturu visiem cilvēkiem ir noteikti lielāks brīnums nekā apmierināt piecu tūkstošu izsalkumu ar pieciem maizes kukuļiem. Par pirmo neviens nebrīnās, bet gan par otru, ne tāpēc, ka tas ir lielāks brīnums, bet tāpēc, ka tas ir kaut kas rets” (Tract. 24 in Joan.).

Citi kristietības ienaidnieki grib radīt šaubas par brīnumu īstenību, aizrādīdami ne uz brīnumu neiespējamību, bet gan uz to, ka brīnumu eksistence nav pierādāma. Viņu aizrādījums domā ne vienu otru gadījumu, kas tiktu uzrādīts kā brīnums, bet brīnumus vispār.

Mēs prasām: „Kādi pierādījumi tad te īsti vajadzīgi? Vai kas augstāks nekā normālu jutekļu novērojumi? Vai derīga zinātnieka liecība? Vai varbūt pat vajadzīgs īpašas speciālistu komisijas atzinums? Taču nē.”

Arī dabas likumi balstās uz neko citu kā tikai jutekļu novērojumiem. Dabas likumi tiek atzīti par drošiem, negrozā-miem. Kādēļ tad lai jutekļu novērojumu nepietiktu brīnuma konstatēšanai? Cilvēks staigā pa ūdens virsu. Lepras slimnieks kļūst vesels vienā mirkli. To es redzu savām acīm. Man redze laba. Kas vairāk vajadzīgs? Lācars bijʼ miris un apbedīts. Viņa miesa jau bija sākusi pārvērsties — trūdēt Tas viss bija zināms viņa augšāmcelšanās lieciniekiem. Vai viņiem bija vajadzīgi labāki jutekļu orgāni nekā mūsu orgāni, ar kuŗu palīdzību mēs vispirms konstatējam kāda cilvēka dzīvi, tad — viņa nāvi?

Pieci kukuļi maizes un divi zivis nevar paēdināt piecus tūkstošus cilvēku. Tā zināšanai nav vajadzīgs ne matemātiķis, ne fiziķis, ne ķīmiķis. Nogriezta auss nevar pārvērsties par nenogrieztu vienā mirklī. Miris un četras dienas apbedīts cilvēks necelsies no kapa, lai arī kā es pavēlētu viņam celties; to zina katrs vienkāršais cilvēciņš.

Speciālistu komisija. Vai mēs prasām pēc tādas, pārliecinādamies par kāda cilvēka nāvi? Pietiek parastā ārsta liecības, jā, tie, kas stāv mirējam apkārt, par nāves brīdi ir pārliecināti arī pirms ārsta ierašanās. Parastās cilvēka pavēles nepietiek, lai atdzīvinātu mirušu cilvēku. Cilvēka iedoma un griba vien nevar saaudzināt divus lauzta kaula gabalus vienā acumirklī, darīt redzīgu aklo, piepeši apturēt vētru u.t.t. Par šādām un līdzīgām lietām mēs esam pilnīgi droši bez kādiem zinātniekiem; un ja tādas lietas tomēr notiek, tad mēs pamatoti runājam par brīnumiem.19

Skaidrības labā ievērosim: brīnums neatceļ pašu dabas likumu; nerodas tikai kāda noteikta likuma noteiktās, parastās sekas, un to panāk Dieva visspēks atsevišķos gadījumos. Kad trīs ebreju jaunekļi, iemesti ugunī, nedega, tas nenozīmē, ka uguns bija mitējies dedzināt arī citās vietās. Tieši otrādi, Bībelē atzīmēts, ka tā sadedzināja vīrus, kas atradās krāsns tuvumā.

Hjūms iebilst pret citu cilvēku apliecinātiem brīnumiem. Cilvēki varot ātrāk maldīties nekā dabas likumi mainīties, un tādēļ, dzirdot par brīnumu, mums ātrāk jāpieņem kļūdīšanās no brīnuma vēsts nesēju puses nekā īsts brīnums. Pa daļai jau esam atspēkojuši šo iebildumu: dabas likums vai likumi nemainās brīnumu gadījumos; uz speciālas Dieva iejaukšanās pamata noteiktos apstākļos neparādās noteiktās dabas likuma sekas, tas viss. Kas attiecas uz ticēšanu citu cilvēku liecībai, jāsaka: ja mēs tai neticētu arī tad, kad izpildīti visi ticībai vajadzīgie apstākļi, tad mēs nedrīkstētu paļauties arī uz tiem dabas likumiem, kas mums zināmi uz citu liecības pamata.

Lai brīnums būtu brīnums, mums jābūt drošiem, ka attiecīgās sekas nav radījis kāds dabas spēks. Bet nav taču tā, ka mēs zinātu visus dabas likumus, visus dabas spēkus. Līdz ar to mums jāatzīst: neparasto notikumu, ko ļaudis grib uzskatīt par brīnumu, var radīt kāds vēl līdz šim nepazīts dabas likums, dabas spēks un ne Dievs. Tādēļ mēs nekad nevaram būt īsti droši, vai notikums ir brīnums, vai ne. Šis iebildums daudziem izliekas grūti atbildams. Un tomēr tam ir laba atbilde:

Kāda notikuma pārdabiskumu mums nebūtu iespējams noteikt tikai tad, ja mēs pieņemtu, ka dabas likumi darbojas untumaini. Bet untumi ir tieši tas, ko no dabas likumiem izslēdz. Vienādos apstākļos dabas likums rada vienas un tās pašas sekas. Tāpēc, pārliecinājušies par apstākļu vienādību — kas daudzkārt labi iespējams — mēs ar pilnīgu drošību gaidām noteiktas sekas.

Lai cilvēks varētu droši rīkoties, nav jāzina visi dabas likumi. Pietiek, ka ir droši zināmi vismaz daži dabas likumi. Tā rīkojas kā zinātnieki, tā parastie normāla saprāta cilvēki. Jā, pieņemot pretējo, nebūtu iespējama ne zinātne, ne normāla dzīve. Zinātnes uzdevums ir atklāt un formulēt likumus, kas stāv aiz cilvēku uztvertajām dabas parādībām. Ja kāda notikuma pasludināšanai par brīnumu būtu jāzina visi dabas likumi, mēs nedrīkstētu formulēt neviena dabas likuma; mēs nedrīkstētu teikt, ka šādai parādībai ir šis cēlonis un ne cits, ka radītas būs šādas sekas un ne citādākas, piem., ka augšup sviests akmens kritīs lejup un nelidos tālāk, ka no sērkociņa uzšķelsies uguns un ne ūdens u.t.t. Jo kas zina, varbūt kāds vēl līdz šim nepazīts dabas spēks mūsu gaidītās sekas apturēs? Mums tad nedrīkstētu būt ne astronomu, ne fiziķu, ne ķīmiķu, ne fiziologu, ne citu kādu dabas zinātnieku, kas visi rīkojas ar pilnu paļāvību, lai gan viņi nezina visus dabas likumus. Kāda mirušā apbedīšana tad būtu nosodāms noziegums, grēks. Mēs taču nezinām visus dabas likumus. Un ja tā, kā drīkstam apbedīt zem biezas zemes kārtas vai pārpelnot to, ko kādas nezināms dabas spēks jau nākamajā acumirklī varētu atdzīvināt? Tomēr līķi ir apbedīti visos vēstures laikmetos. Stāvoklis ir tāds, ka arī lielais ticētājs nezināmajiem dabas likumiem, stāvēdams pie sava mirušā dēla gultas, ir pilnīgi pārliecināts, ka mirušais ir un paliks miris, ja Dievs neiejauksies ar brīnumdarbu. Kas brīnuma atzīšanai prasa visu dabas likumu zināšanu, tas tātad īstenībā nodod izsmieklam gandrīz visu cilvēku rīcību, jo ko teicām par līķu apbedīšanu, varam attiecināt uz neskaitāmām citām lietām.

Tiesa, mēs nezinām visus dabas likumus. Tomēr mēs zinām diezgan daudz dabas likumu, zinām ne pozitīvi — ne visas, arī vissīkākās sekas, kādas varētu būt likumu darbībai, bet negatīvi, t.i. mēs esam pilnīgi droši par robežām, kuras šie mums zināmie dabas likumi nevar pārkāpt, par sekām, kuras nevar no tiem rasties. Tā piem., Jēzus atdzīvināja Lācaru ar vārdiem: „Lācar, nāc ārā!” (Jņ. 11, 43) Mums nav jāzina itin viss, ko skaņa var veikt, lai mēs droši zinātu, ka trīs īsi vārdiņi nespēj atdot dzīvību jau četras dienas apbedītam, smirdēt sākušam līķim. Ja tomēr kas atgadās, kas runā pretim visur atzītam dabas likumam, mēs pareizi runājam par brīnumu.

Iztirzājamā iebilduma pamatos nepareiza drošības izpratne. Dažām vienkāršām matemātikas patiesībām tik liela skaidrība, ka tā piespiež prātu piekrist bez vismazākām šaubām. Brīnums ir jutekļiem uztverams fakts, ne matemātikas aksioma. Te tātad, darīšana ar cita veida drošību: dažos gadījumos notikums tik skaidrs, ka šaubām nav itin nekāda pamata. Ja kas tomēr šaubītos, tad tā šaubas vairs nevarētu atzīt par prātīgām. Viņš nebūtu apmierināts ar skaidrību, kas pilnīgi apmierina visus cilvēkus vissvarīgākos dzīves pasākumos, pat zinātniekus, kad viņi formulē zinātņu likumus.

Lai būtu īsts brīnums, notikumam, protams, jānāk no paša Dieva. Tie, kas tic labu un ļaunu garu eksistencei, dažreiz jautā: „Bet kā lai esam droši, ka dīvainais izdarījums nenāk no kāda ļauna gara?”

Par to mēs varam kļūt droši. Viens ir skaidrs: ļaunie gari darbojas tikai par tik, par cik Dievs viņu darbību neaptur. Dievs nebūtu ne taisns, ne labs, ne svēts, ja viņš kritušajiem gariem atļautu tādus Dieva darbiem līdzīgus darbus, kas neizbēgami maldinātu cilvēkus un tā viņus pazudinātu. Lai arī ko veiktu ļaunais, gars, viņa darbam agrāk vai vēlāk jāvēršas pret Dievu; citādāk viņš nebūtu „ļauns” gars. Un te tieši nāk tas, ko augstāk teicām par Dievu: Dievs nebūtu ne labs, ne gudrs, ne svēts, ja mēs ļaunā gara antiteisko tendenci nekādi nespētu pazīt, atklāt. Tai jāparādās vai nu pašā brīnišķīgajā darbā, vai brīnišķīgā darba veicējā, vai darba darīšanas veidā. Ja visi trīs faktori cilvēku tuvina vesela prāta atzītam Dievam, ne attālina, tad skaidrs, ka darīšana ar brīnumu. Minējām „vesela prāta atzītu” Dievu — te tikpat labi varējām minēt dabisko reliģiju un dabisko tikumību — jo tikai tādu Dieva atziņas veidu drīkstam lietot kā mērauklu brīnuma īstumam. Atsaucoties uz atklāsmes parādīto Dievu, mēs iekristu kļūdā, ko loģika sauc par „circulus viriosus”, t.i. mēs pierādītu atklāsmes faktu, norādot uz brīnumiem kā atklāsmes apstiprinātājiem, un brīnumu faktu, norādot uz atklāsmi.

Brīnums ir no dabas likumu varas izņemts atgadījums, l ādu izņēmumu var radīt tikai absolūtais dabas Kungs, tās likumu un spēku noteicējs. Tādēļ, ja brīnumdaris ceļ priekšā kādu mācību kā tādu, kas nākusi no Dieva, un, apstiprinādams savu vārdu patiesību, dara īstu brīnumu, pats Dievs uzliek viņa mācībai savu zīmogu. Tāds vīrs nevar būt viltus mācītājs; viņa mācībai jābūt katrā ziņā patiesai, jo visspēcīgais Dievs nekad neapstiprinās to, kas ir viltus un meli.

Ka mūsu slēdziens ir pareizs, ka brīnumi var tikt lietoti kā neatraidāmi kādas mācības apstiprinājumi, lai mācāmies no tāda klasiska piemēra, kā Kristus rīcības. Pirms Lācara atdzīvināšanas apkārt stāvētāji dzirdēja viņu runājam šādus vārdus: „Es pateicos tev, Tēvs, ka esi mani dzirdējis... bet apkārt stāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis ” (Jāņ. 11, 41-42.).

Viena brīnumu šķira ir pravietojumi. Ar pravietojumu domājam tādu kāda nākotnes notikuma paredzēšanu, ko nespēj veikt nekāds radīts prāts ne no kādiem dabiskiem apsvērumiem. Astronomi paredz mēness aptumšošanos; politiķi paredz politiskas pārgrozības. Viņu paredzējumi nav pravietojumi, jo tas, ko viņi zina, ir tikai secinājumi no dabiskiem cēloņiem. Tas, ko īsts pravietis ziņo, nenāk no dabiskiem apsvērumiem, bet gan no paša Dieva. Līdz šim apskatījām brīnumus, kas pieder fiziskajam slānim, un parāda Dievu kā visspēcīgu būtni; pravietojumi ir intelektuālā slāņa brīnumi, un tajos mēs atsaucamies uz Dievu kā viszini. Bezgalīgi pilnīgais Dieva prāts zina visu, kas jebkad notiks — visas dabas parādības, visus savus brīvos darbus, kas pravietojuma laikā cilvēkiem vēl nav zināmi, visus cilvēku gribas brīvos lēmumus. Ko viņš zina, to viņš, bez šaubām, var paziņot cilvēkiem, kad viņš to vēlas.

Pravietojumu apoloģētiskā vērtība ir tāda pati kā brīnumu vērtība vispār.20 Ja pravietis ziņo kādu noteiktu nākotnes notikumu, kas var būt zināms vienīgi Dievam, piem., kādu paša Dieva darbu vai brīva cilvēku lēmuma izpildījumu, viņa zināšanas nāk no Dieva — ļaunu garu iejaukšanās te izslēdzama tāpat kā brīnumos vispār — un ir patiesas, jo Dievs nevar būt par liecinieku nepatiesībai. Paredzētā notikuma pilnīga izpildīšanās un paša pravieša atsaukšanās uz to kā uz Dieva zīmogu liek mums ticēt viņa vārdiem kā paša Dieva ziņojumam.21

  1. 15 „Tīri relatīvas drošības par atklāsmes faktu pietiek, lai cilvēks pieņemtu Dieva atklāsmi bez kādiem noteikumiem, bet tikai tad, ja šī drošība apzinās absolūtu drošību, kas vajadzīga visiem visu laiku cilvēkiem. Savas ticības atjaunošanai un stiprināšanai, kā arī tās aizstāvēšanai pret neticīgo argumentiem, izglītotam katolim vajag censties gūt absolūtu, zinātnisku drošību par atklāsmes faktu. Tā vajadzīga arī meklētājiem nekatoļiem, kas vēlas pievienoties katoļu saimei. Atklāsmi, Baznīcas nemaldīgo autoritāti ticība un teoloģija pieņem kā patiesus un drošus faktus. Bet atklāsmes fakta zinātnei (fundamentālai teoloģijai) stingri jāpierāda, ka tie patiešām tādi ir. Lai gan zinātniski pierādītais atklāsmes fakts nav ne subjektīvās ticības motīvs, ne objekts, tas tomēr ir conditio sine qua non.” (The Church: Its Divine Authority, Ludwig Koesters, S. J., 11. lp.)

  2. 16 Ka kristīgā atklāsme dod piepildījumu viscēlākajām cilvēka dvēseles ilgām, tas vien neliks prātam neatraidāmi spriest: šī atklāsme patiešām ir nākusi no Dieva. Bet pārliecība par ilgu piepildījumu var būt spēcīgs pamudinājums uz iepazīšanos ar argumentiem, kas pierāda, ka kristietība ir Dieva atklātā reliģija. Tāpēc lai atvieglotu meklētājiem ceļu, nav jāvilcinās norādīt uz kristietības sniegtajām mantām, darot to, piem., tā:
    Cilvēks ilgojas pēc patiesātas, par ko viņš varētu būt absolūti drošs. Ir arī ilgas pēc augstākas dzīves, pēc pilnības, pēc kaut kāda ideāla. Tad — nemirstības ilgas, „balto drānu” — sirdsšķīstības ilgas; pēc Dieva, kas žēlo un pestī. Dzīva kristīga ticība uzklausa un apmierina katru vienu uo šīm prasībām.
    Dabas katastrofas, netaisnība, ciešanas. Tā visa tik daudz. Un cik bezjēdzīgs tas var izlikties! Kristietība šīs problēmas skata īpatnējā gaismā — tā, ka mierinājums plūst cilvēka dvēselē.
    Par spīti kaislību uzliesmojumiem, dzīves gaišākās stundās cilvēki augsti vērtē un ilgojas pēc tādām attieksmēm kā ģimenes locekļu, tā vispār indivīdu starpā, kas ir nevainojami tīras. Tie paši cilvēki vēlas redzēt sabiedrisku iekārtu, kuŗas pamatos guldīta taisnība, kas veicina mieru un saskaņu. Ir cilvēkos kaut kas, kas saskata cēlumu meitenes nevainībā, mātes mīlestībā, kas uzupurējas līdz nāvei, saskanīgā, bērniem svētī tā ģimenē, indivīda un tautu dzīvē, kur viss norit pēc Dieva noteiktas kārtības. Kristietība ir visspēcīgākā mudinātajā uz visu to.
    Kristīgā reliģija ne tikai apmierina visas ilgas, bet apmierina tās bezgalīgi pilnīgā veidā. Tā dod prātam ne mieru vien, bet tādu patiesību kopu, kuŗu cēlums, loģiskums un saskaņa ar visām dabiskas domāšanas ceļā gūtām patiesībām tālu pārspēj filozofu sniegumus. Kristus atklāsme dod sirdij mieru un reizē liek tai iekārot vēl nekad neiedomātus ideālus. Tautām tiek apsolīts ne tikai miers, bet pat zināma mistiska vienība ar Dievu. Kristus atklāsme rūpējas par to, lai cilvēks kļūtu svēts un — vēl augstāks par eņģeļiem.. Te domājam Kristus atklāsmi, to māca viņa Baznīca ar saviem priesteriem, likumiem, konciliem, liturģiju un sakramentiem. (Sal. De Revelatione Christiana, S. Tromip, S. J., 142-143. lp.)

  3. 17 „Reliģija ir kaut kas starp Dievu un dvēseli — dzīvi sakari, personīgas saites, tātad — arī personīga darbība. Dievs rūpējas par katru vienu no mums individuāli. Jēzus Kristus sacīja, ka viņam ir saskaitīti visi mūsu mati. Dieva individuālā darbība nav ietveŗama universāla determinisma tīklā, kas viņam atņemtu tieši šo personīgo dabu. Bez tam, civilizācijas vēsture ir ziņu, grāmata par to, kā cilvēki uzvar dabu: cilvēks, pateicoties zinātnei, mācās kalpināt dabas likumus, lai tā gūtu panākumus, ko daba pati no sevis viņam nekad nedotu. Mājas, ceļi, dzelzceļi — kas noliegs, ka to visu ir panācis cilvēka darbs, kas izmantojis dabas likumus. Vai kāds uzdrošinātos apgalvot, ka Dievs nespēj, būt par dabas likumu kungu vairāk nekā cilvēks? Vai viņš tos nezina? Vai viņš nespēj tos lietot? Kas zina, ka Dievs eksistē un pazīst viņu kā visaugstāko gudrību un labumu, tam brīnumu iespējamība ir pati par sevi saprotama lieta.” (Apologétique, M. Brillant, 245. lp.)

  4. 18 „Tiesa, ,zinātaisīkajamʼ uzskatam par dabas likumu nesagraujamo nepieciešamību — par spīti Butrusa (Boutroux) slavenajai tēzei — vēl joprojām liels spēks, šie cilvēki būtu nepatīkami pārsteigti, ja viņiem būtu skaidros vārdos jāformulē argumenti, uz kuŗu pamata viņi noliedz brīnumus. Uz kāda pamata tad īstenībā varētu nostādīt dabas likumu absolūto nepieciešamību? Ne jau uz pieredzes. Pieredze rāda gan, ka likumi attiecas uz daudziem gadījumiem, bet tā nevar parādīt, ka tie attiecas vienmēr un visur, pat tur, kur Dievs grib iedarboties uz dvēselēm tieši. Tā arī nav nekāda dedukcija, jo dabas likumi nav atvasināmi no kaut kādiem iepriekšējiem fizikas vai loģikas principiem. Atskaitot reliģiskus aizspriedumus, zinātnieku pārliecība par brīnumu neiespējamību nāk vienīgi no zināmas prāta nostājas — tās, kas grib atrisināt pasaules notikumus uz determinisma pamatiem, kas liek prātam atmest visu to, ko tas nespēj pilnīgi saprast, kas liek atmest katra veida pārdabisku spēku iejaukšanos pasaules gaitās, lai cik daudzi liecinieki vēstītu par tādu iejaukšanos.” (Turpat, 247. lp.)
  5. 19 „Jo ja viss iespējams, mēs vairs nevaram skaidri noteikt, kas nāk tieši no Dieva un kas nāk no dabas. Nostādīts brīnuma priekšā, zinātnieks vienkārši teiks: Lūk, parādība, kas līdz šim nav novērota. Aprakstīsim to un meklēsim pēc likumiem, kas to radīja.
    Šai problēmai vairāk vārdu nekā satura. Tās atrisinājums ir apsvērumos, kas nupat bija lietoti, atbildot uz deterministu iebildumiem: lai pārliecinātos par Dieva iejaukšanos, nav jāprasa no zinātnes pēc paskaidrojuma par visiem notikumā iesaistītiem dabas likumiem. Lai saprastu, kāda uzrakstīta vai dzirdēta teiciena nozīmi, lai saprastu, ko te cilvēks ir domājis vai brīvi pateicis, man nav jāiet un jānoskaidro, kā cilvēka griba iespiežas dabas likumos un, varbūt, rada izgriezumus, traucējumus fizisko cēloņu un seku gaitā. Es redzu, ka te ir izteicies viens cilvēks; es izprotu viņa vārdu nozīmi. Tāpat ar brīnumiem: notikuma vēsturiskā gultne, tā sakari ar atklāsmes faktiem, tā garīgie pavadoņi — tā visa parasti pietiek, lai noskaidrotu notikuma pārdabiskumu. Neviens prātīgs cilvēks neapgalvos, ka Lurdā dziedina grotas ūdeņa radioaktīvās īpašības vai autosuģestija, ka tādi cēloņi spētu atjaunot slimības saēstus miesas audus un saaudzināt lauztus kaulus.” (Apolgétique, M. Brillant, 250. lp.)
  6. 20 „Arī pravietojums dod stingru Dieva autoritātes pierādījumu. Pravietojums ir noteikta tādu notikumu paredzēšana, kas atkarīgi no brīvas gribas — Dieva vai cilvēka un kam tāda daba, ka cilvēks nespēj tos ne uzminēt, ne paredzēt. Vienīgi Dievs var zināt iepriekš brīva cilvēka darbus un to sīkākos apstākļus. Tāpēc ja pravietojums izpildās, tas pārliecina par Dieva autoritāti tikpat labi kā brīnums. Pirmais var rasties tikai, pateicaties Dieva visziņai, bet pēdējais — Dieva visspēcībai.” (Apologetics and Catholic Doctrine, Part I., M. Sheehan, 70. lp.)

  7. 21 „Brīnumi nav izbeigušies. Ir trīs brīnumu šķiras — intelektuālie, morālie un fiziskie brīnumi. Pravietojums ir intelektuāls brīnums, jo tas droši paziņo nākotnes notikumus, kas bieži ir atkarīgi no cilvēka brīvas rīcības. Vienīgi Dievs var droši zināt, ko kāds cilvēks darīs, teiksim, desmit gadu laikā, vai pie kādiem darbiem ķersies nākotnes paaudzes. Morāls brīnums ir brīnums, kas nesniedzas pāri radītu spēku spējām, bet kas tomēr pārspēj šo spēku parastos darbības likumus. Tā, piem., vienība katoļu Baznīcā, vienība starp dažādām tautām un. kultūrām, vienība starp cilvēkiem, kas, atskaitot savu katoļu ticību varbūt nav vienoti nevienā citā punktā, ir morāls brīnums. Straujš ārējs notikums, kas, iedams pāri visām radīto būtņu spējām, mūs pārsteidz, ir fizisks brīnums — skaidrs Dieva darbs, kas notiek ārpus parastās viņa aizgādības, piem., kad piepeši kļūst vesels lauzts kājas kauls vai kad vienā mirklī tiek izbeigta tālu progresējusi tuberkuloze vai vēža kaite. Visu triju slāņu brīnumi ir notikuši cauri gadu simteņiem — no Kristus laika līdz mūsu dienām. Jūs par to varētu pārliecināties, nopietnāk pastudējot Lurdas dokumentus, visu laiku svēto dzīves un Ritu kongregācijas archīvus Vatikānā, kur savākti viszinātniskākie dati par jaunāko laiku brīnumiem.” (Radio Replies, second volume, 34. lp.)

II. — 2. Dieva vēstnesis — 1. Jēzus Kristus eksistence

1. JĒZUS KRISTUS EKSISTENCE. Varēja atvērties debesu augstumi. No tiem varēja atskanēt varenā Dieva balss, sasniegdama katra cilvēka ausis visos kontinentos. Tā varēja atskanēt vienreiz — sirmā senatnē, otrreiz — nesenā pagatnē, trešoreiz — mūsu dienās. Tā varēja Dievs griezties pie cilvēkiem ar savu ziņojumu. Bet viņam patika un viņš izvēlējās citu ceļu; noteiktā cilvēces vēstures posmā viņš sūtīja pasaulē cilvēku — īpašu ziņnesi, savu sūtni —Jēzu Kristu, ar ku;a muti viņš bija nolēmis sniegt mums savas ziņas.

Pirms kādas valsts galva ieskatās jauna sūtņa akreditēšanas dokumentā, viņš jau ir drošs par dokumenta pasniedzēja eksistenci. Arī mums jābūt drošiem par Jēzus Kristus kā vēsturiskas personas eksistenci, pirms mēs tuvojamies viņam kā Dieva sūtnim. Tāda drošība jo sevišķi vajadzīga laikā, kad netrūkst mēģinājumu padarīt Jēzu Kristu tikai par mītu varoni.22

Par Jēzus dzīvi varam pārliecināties no kristiešu un nekristiešu atstātiem vēsturiskiem dokumentiem. Galvenie kristiešu dokumenti ir četri Jaunās Derības evaņģēliji, apustuļu, sevišķi apustuļa Pāvila, vēstules un Apustuļu Darbi. Minēsim dažus (aktus, kas rāda, ka iepriekš minētajiem rakstiem ir tiešām vēsturisku dokumentu nozīme:

Vispirms — par četriem mums pazīstamajiem evaņģēlijiem: Kas tie ir? Kad tie rakstīti? Kas tos rakstīja? Vai drīkstam ticēt tam, kas evaņģēlijos rakstīts? Vai mūslaiku evaņģēliji saskan ar saviem oriģināliem? Atbildes uz šiem jautājumiem sniegs mums faktu materiālu, pēc kuŗa parasti meklē un kuŗa pietiek vēsturiska dokumenta vērtības noteikšanai.

Kas ir evaņģēliji? Kāda tipa literatūrai tie pieskaitāmi? Evaņģēliji neizveido vēstures grāmatas pēc modernas šīs zinātnes uztveres. Tie nesniedz sausu, chronoloģiski sakārtotu pagātnes notikumu atreferējumu. Evaņģēliji nav jūdu tautas ticējumu, sakāmvārdu un parunu (folkloras materiālu) grāmatas. Nav arī tiem nodoma būt par pilnu Jēzus Kristus biogrāfiju, poēmu.

Mums pazīstamie evaņģēliji ir uz vēsturiskiem faktiem balstīti apoloģētiski apcerējumi; katrs evaņģēlijs grib pierādīt kādu svarīgu patiesību par Jēzu Kristu. Tā, pirmais evaņģēlijs atkal un atkal citē Vecajā Derībā atzīmētos pravietojumus par nākotnes Mesiju un rāda, kā šie pravietojumi izpildās Jēzus Kristus dzīvē. Otrs evaņģēlijs apraksta vienu Jēzus brīnumu pēc otra, sevišķi dēmonu izdzīšanu, tā parādīdams Kristus dievišķo spēku. Trešajā evaņģēlijā Jēzus Kristus apcerēts kā visu cilvēku pestītājs; viņa vārdi un darbi te rādīti kā Dieva žēlsirdības izpausme, kas nostiprina cerību un paļāvību kā pagānos, tā grēciniekos. Ceturtais evaņģēlijs dod pārliecinātājus pierādījumus faktam, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.

Paši evaņģēliju autori nav vilcinājušies skaidri norādīt uz savu rakstu mērķiem: pirmais evaņģēlijs sākas ar vārdiem: „Jēzus Kristus, Dāvida dēla... cilts grāmata”. Jūdu vidū frāze „Dāvida dēls” bija pazīstama kā Mesijas apzīmējums. Ne mazāk skaidri otra evaņģēlija pirmie vārdi: „Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija sākums”. Sv. Lūkas, trešā evaņģēlija autors, adresē savu rakstu Teofilam, lai viņš „pārliecinātos tās mācības patiesībā”, kuŗā tas ir mācīts (sal. Lk. 1.4). Ceturtā evaņģēlista sniegtā faktu virkne nobeidzas ar vārdiem: „Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai ticēdami iemantotu dzīvību viņa vārdā” (Jņ.20,311).

Evaņģēliju vēsturiskais elements duras acīs pat tam, kas tos šķirsta tikai pavirši. „Jēzus gāja, Jēzus sacīja, Jēzus darīja” — tādi un tiem līdzīgi apgalvojumi sastopami visās evaņģēliju daļās; tie uzrakstīti sausā dienas grāmatu stilā. Var manīt, ka autori zina par Kristu daudz, bet apraksta tikai to, kas labāk apgaismo viņu rakstu mērķus. Tā sv. Lūkas, „visu no sākuma pamatīgi izpētījot” par Kristu, nolemj rakstīt Teofilam „pēc kārtas”, t.i. visu to, kas labāk pārliecina par autora izvēlēto Kristus dzīves patiesību (sl. Lk. 1,3). Un evaņģēlists Jānis, hiperboliski izteikdamies, sava evaņģēlija beigās pasvītro: „Bet vēl ir daudz citu lietu, ko Jēzus darījis. Ja tās atsevišķi uzrakstītu, man šķiet, visa pasaule nespētu aptvert sarakstāmās grāmatas” (Jņ.21,25).

Tā sauktā „formas (Bībeles izskata) kritiķu skola”, kūjas galvenie pārstāvji ir Smits, Dibelijs un Bultmans, nāk ar teoriju, kurā uzsvērts sekojošais: Jaunās Derības evaņģēliji nav atsevišķu autoru darbi. Kristum piedēvētie vārdi, līdzības, brīnumi īstenībā nav nekas cits kā pirmās kristiešu draudzes, agrīnās Baznīcas ilgas, šaubas, centieni, pārliecības. Pēc Kristus nāves tas viss, tā sakot, „peldēja” tautas gara dzīves straumē. Viena otra lieta bija arī uzrakstīta. Vēlāk dažādi autori fragmentāro materiālu savāca kopā, sakabinādami visu pēc savas patikas, un izdeva kā četrus evaņģēlijus. Mums pazīstamie evaņģēliji tātad nav tik daudz tas, ko pats Kristus sacīja un darīja, kā tas, ko primo kristiešu sabiedrība vēlējās, ka viņš būtu mācījis un darījis.23

Teorija nav pieņemama, jo tā neiztur kritiku: arī periodā pirms Jaunās Derības sastādīšanas tautai mācīja kristīgo ticību; mutes vārdiem tai sludināja to, ko Kristus mācīja un darīja. Šais katechēzēs stāstu izvēle, protams, mainījās saskaņā ar dažādu vietu un apstākļu prasībām. Tam pievienojas visi nopietnie primitīvās Baznīcas pētnieki. Bet viņi nedomā, ka sludināmo lietu izvēle nozīmēja patiesības atmešanu, lai tās vietā tiktu likta fikcija. Mēs nedrīkstam aizmirst: ap to laiku, kad radās evaņģēliji un, protams, vēl jo vairāk agrāk — kad kristīgā ticība bija tikai mutes vārdu tradīcija, vēl dzīvoja cilvēki, kas bija Kristus laika biedri un viņa darbu acu liecinieki. Tie ne tikai zināja, ko Kristus mācīja un darīja, t.i. vēsturisko patiesību par Kristu, bet arī varēja izlabot katru novēršanos no šīs patiesības. Acu liecinieku svarīgumu apzinās evaņģēliju autori. Tā trešā evaņģēlija autors to pat sevišķi uzsveŗ, apgalvodams, ka viņš apraksta notikumus tā, „kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši „vārda kalpi” (Lk. 1,2). Dzirdētas lietas var tikt atstāstītas ar vislielāko uzticību; patiesības sagrozīšana nav kaut kas pilnīgi neizbēgams. Jāzina, ka Lūkasa minētie „vārda kalpi” bija sevišķi sagatavoti šādam darbam. Viņu mācībās klausījās Kristus darbu acu liecinieki, draugi un ienaidnieki. Ko viņi teica, tas varēja tikt pārbaudīts uz vietas. Sv. Pāvils uzsver nepieciešamību stingri turēties pie patiesības (sal. 1. Kor.15,1 un sek.). Aiz evaņģēlijiem stāv ne folkloras materiālu vācēji, bet atbildīga organizācija. Tā rūpīgi izvēlējās un labi sagatavoja savus Kristus sniegto ziņu sludinātājus. Atcerēsimies, ka Kristus ziņu sludināšana tautai bija noteikts, skaidrs apustuļu dzīves uzdevums. Viņiem aizvien vajadzēja uzmanīties, jo, atrodot nepareizības vienā otrā punktā, būtu radušās aizdomas par visu viņu mācību. Tas nozīmē atteikšanos no visa tā, kura patiesību Kristus priecīgo ziņu sludinātāji nevarēja garantēt.

Tiesa, chronoloģiskā puse evaņģēlijos stipri nepilnīga. Mums, kas esam pieraduši pie gadiem un datumiem piebārstītas vēstures, tas tūlīt pamanāms. Bet evaņģēliji rakstīti tautai, kuŗas vidū dzīvoja notikumu acu liecinieki, kā jau agrāk aizrādījām. Lielais notikumu tuvums neradīja nekādu sevišķu vajadzību pēc precīziem datumiem; visu varēja izvēlēt un sakārtot pēc rakstam izstrādātā plāna, ko savukārt noteica raksta mērķis.

Ačgārnu stāvokli rada tie, kas apgalvo, ka evaņģēlijos vairāk atspoguļojas agrīnās kristiešu Baznīcas ticība nekā paša Kristus mācība. Ne pirmo kristiešu draudzes radīja evaņģēliju saturu, bet gan otrādi — evaņģēliju saturs radīja pirmās kristīgās draudzes. Tas, kas vēlāk tika uzrakstīts evaņģēlijos, vienkāršus zvejniekus pārvērta par dedzīgiem Kristus apustuļiem un pazemotus jūdus par Romas impērijas uzvarētājiem. Ja pirmo kristiešu draudzes bija tik gudras, ka spēja izgudrot sev Kristu, kādēļ tādas apbrīnojamas līdzības — mācības atrodamas tikai četros evaņģēlijos un ne citos agrās kristietības rakstos?

Kad evaņģēliji uzrakstīti? Pašu oriģinālu nav, un diezin vai jebkad tie tiks atrasti. Ap to laiku, kad radās evaņģēliji, kā rakstāmmateriālu lietoja papirusu. Šī ūdens tuvumā augošā stāda trauslās lapas nevarēja uzglabāties cauri gadu simteņiem. Kā izņēmumus varētu uzskatīt tos papirusa rakstus, kuriem uzgūlās virsū sausas tuksneša smiltis. Tā izskaidrojams tāds atradums kā ceturtā evaņģēlija fragments, kas uzrakstīts otra gadu simteņa pirmajā pusē.24

Kad evaņģēliji bija uzrakstīti, tos lasīja. Lasītais atstāja zināmu iespaidu uz lasītājiem, un uz to atsaucās dažādās dzīves vajadzībās; evaņģēliju vārdus citēja dažādos rakstos. Atrazdami evaņģēliju citātus pirmo kristīgo rakstnieku darbos, mēs droši drīkstam spriest, ka paši evaņģēliji eksistējuši jau agrāk. Tā pret pirmā gadsimta beigām sarakstītā „Didache” skaidri norāda uz evaņģēlijiem. Jau pašā šī sacerējuma sākumā lasām šādus vārdus: „Vēliet labu tiem, kas jūs lād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. Ja jūs mīlat tikai tos, kas mīl jūs, kāds jūsu nopelns? Vai arī pagāni tā nedara?” (sal.Mt.5,44; Lk.6,27; „Didache” 1,3).

Sv. Klementa vēstulē korintiešiem, kas rakstīta ap 95-96. gadu, lasāms sekojošais: „Atcerieties mūsu Kunga Jēzus vārdus: Posts tam cilvēkam; būtu labāk, ja viņš nebūtu piedzimis nekā ievedis ļaunumā vienu no maniem izvēlētiem. Būtu labāk, ka, piesienot pie kakla dzirnakmeni, viņu nogremdētu jūrā” (sal. Mt. 18,6; Mk. 9,41; Lk. 17,2).

Sv. Ignāta (m. ap 107.g.) vēstulēs ir pieci citāti no pirmā evaņģēlija. Mocekļa Justīna darbos (radušies laikā no 140.-160.g.) ir 175 citāti no pirmā evaņģēlija. Jau pirms Justīna — ap 120., un 130.g. — herētiķi gnostiķi citē visus četrus evaņģēlijus, atsaukdamies uz tiem kā tādiem, kas labi pazīstami tautai. Šis un citu rakstnieku liecības liek pieņemt, ka visi evaņģēliji sarakstīti jau pirmajā gadu simtenī. Šodien daudzi lietpratēji domā, ka Mateja evaņģēlijs rakstīts starp 42. un 45.g.

Arī pats evaņģēliju saturs apstiprina to rašanos pirmajā gadu simtenī: evaņģēlisti sīki apraksta notikumus un dzīves apstākļus ap 30. gadu. Viņu ģeogrāfiskajās, reliģiskajās, politiskajās un sociālajās ziņās nav konstatēta neviena kļūda. Var redzēt, ka viņi pazīst aprakstāmos apstākļus pilnīgi un tomēr necenšas tos īpaši pierādīt, otrādi, atzīst tos par tādiem, kas pazīstami evaņģēliju lasītājiem. Te solīds apstiprinājums pieņēmumam, ka evaņģēliji rakstīti jau labu laiku pirms pirmā gadsimteņa beigām. Jūdaisma vēsturē 70. gads bija liktenīgs. Gāja bojā ne tikai pilsēta. Pati jūdu tauta tika izklīdināta vai paņemta līdzi gūstā. Vecā dzīves kārtība bija sagrauta; sākās garais gūstniecības laikmets. Ja evaņģēliji būtu uzrakstīti ap otra gadsimteņa vidu, kā domā Štrauss un Baurs, kā tad izskaidrojamas sīkās ziņas par notikumiem Jeruzalemē pirmā gadu simta sākumā? Kā evaņģēlisti drīkstēja pieņemt, ka viņu aprakstītie apstākļi lasītājiem labi pazīstami? Ņemsim, piem., pirmo evaņģēliju: tā autors nesaka nekā par kristiešu atšķiršanu no žīdiem, par Mozus likumu atcelšanu, par strīdu, kas ap 50. gadu izcēlās starp sv. Pāvilu un jūdu kārtības aizstāvjiem, par to, kā 70. gadā tika nopostīta Jeruzaleme. Kristus bija paredzējis Jeruzalemes nopostīšanu. Viņa pareģojuma izpildīšanās taču būtu bijis svarīgs pierādījums evaņģēlistam, kas savā evaņģēlijā pareģojumiem veltī lielu ievērību.

Par Jāņa evaņģēliju ir sevišķā kārtā apgalvots, ka tas cēlies vēlu otrā gadsimtenī. Bet tieši šai evaņģēlijā izceļas viens apstāklis, kas liecina, ka evaņģēlijam daudz agrāka izcelšanās: Vienā pašā Jāņa evaņģēlijā ir daudz vairāk vietu nosaukumu nekā visos pārējos evaņģēlijos kopā. Un visi viņa minētie vietu nosaukumi, kurus ir izdevies pārbaudīt uz vietas, ir izrādījušies pareizi. Autors tātad ir bijis palestīnietis. Pēc paša paskaidrojuma viņš ir Kristus dzīves acu liecinieks un ja tā, tad viņa evaņģēlijs nevarēja rasties vēlu otrā gadsimtenī. Pat jau, pret pirmā gadu simta beigām viņš būs bijis vecs vīrs.

Vai mūslaiku evaņģēliji saskan ar saviem oriģināliem? Cenšoties gūt atbildi uz šiem jautājumiem, ir paveikts milzīgs pētniecības darbs: mūsu tagadējie evaņģēliji ir visrūpīgākā kārtā un ar vislielāko pacietību salīdzināti nevien ar 5. un 4. gadsimteņa evaņģēlijiem un ar evaņģēliju citātiem vissenāko Baznīcas tēvu darbos (Origēnam vien ir pāri par 17.000 citātu!), bet ar manuskriptiem, kas ved mūs otrā gadu simtā, un slēdziens ir šāds: lielum lielā daļa (septiņas astotdaļas) no mūsu evaņģēlijos atrodamiem vārdiem ir tāda pat, kāda tā ir visu gadsimteņu evaņģēlijos, sākot ar otru gadsimteni. Arī atlikušajā (viena astotdaļa) Jaunās Derības daļā atšķirības ir samērā niecīgas. Svarīgākās dažādības nerada neko lielāku par vienu tūkstošdaļu no visa Jaunās Derības satura. Teiksim īsi: tagadējā Jaunā Derība tikpat kā neatšķiras no otra gadsimteņa Jaunās Derības.

Kas rakstīja Jaunās Derības evaņģēlijus? Pirmkristiešiem atbilde uz šo jautājumu bija skaidra: evaņģēlijus rakstīja divi Kristus apustuļi un divi no pirmajiem mācekļiem; pirmo evaņģēliju uzrakstījis muitnieks un apustulis Matejs, otru — apustuļa Pētera pavadonis Marks, trešo — Pāvila māceklis Lūkas un ceturto — Kristus mīlētais māceklis Jānis.

Vai būtu kāds pamats apšaubīt pirmo kristiešu pārliecības pareizību? Nav. Agrīnā Baznīca minētos cilvēkus atzina par īstajiem evaņģēliju sastādītājiem. Te nebija par ko strīdēties. Uz Baznīcas pārliecību norāda kaut vai evaņģēliju nosaukumi, kas, kā visi atzīst, nenāca no pašiem evaņģēliju autoriem, bet gan tika evaņģēlijiem pievienoti otrā gadsimtenī. Par pirmā evaņģēlija autoru Baznīca neatzina visslavenāko no apustuļiem — Pēteri, nedz par otra evaņģēlija autoru, lai gan evaņģēlija sniegtās ziņas ir nākušas no apustuļa Pētera. Par trešā evaņģēlija autoru tā atzina vienu no Pāvila mazāk ievērojamiem mācekļiem un ne pašu Pāvilu. Tas viss tikai pastiprina mūsu domas, ka pirmo kristiešu pārliecība par evaņģēliju autoriem ir pareiza.

Netrūkst arī senu indivīduālu liecību par evaņģēliju rakstītājiem. Svarīgākā no tām ir Hierapoles bīskapa Papijas (ap 130.g.) liecība. Irenejs mūs informē, ka Papija bijis apustuļa Jāņa māceklis un Polikarpa pavadonis. Papija vārdi citēti Euzebija Baznīcas vēsturē (Historia ecclesiastica, III, 39. 15): „Presbiters sacīja arī sekojošo: Marks, Pētera tulks, rūpīgi uzrakstīja visu, ko atcerējās, tomēr ne tādā kārtībā, kā to sacīja un darīja Kungs. Jo viņš nebija dzirdējis Kungu, nedz bija Kunga māceklis, bet, kā es teicu, vēlāk piebiedrojās Pēterim, kas sprediķoja pēc savu klausītāju vajadzībām un ne ar nolūku sastādīt Kunga sacījumu vēsturi. Tādēļ Marks nav vainojams, ka viņš aprakstīja lietas tā, kā viņš tās atcerējās. Viņš gādāja tikai par vienu — neizlaist nekā no tā, ko bija dzirdējis un nelikt klāt nekā nepareiza... Matejs, viņš sacīja, uzrakstīja Kunga sacījumus ebreju valodā, un katrs tos tulkoja kā spēja”. Katoļi šos Papijas vārdus ir arvien sapratuši tā, ka Pētera māceklis Marks rakstījis otru evaņģēliju un apustulis Matejs — pirmo evaņģēliju ebreju valodā, ko tad pārtulkoja grieķu valodā vai nu pats Matejs, vai kāds no pirmajiem kristiešiem.

Īsi pēc otra gadsimteņa vidus Teofils Antiochietis piemin Jāni, kas saka: „Iesākumā bija Vārds”. Pret tā paša gadsimteņa beigām Fragmentum Muratorianum (1-8) skaidri apgalvo, ka ārsts un Pāvila pavadonis Lūkas ir trešās grāmatas autors, un tālāk tas ziņo, ka ceturto evaņģēliju sarakstījis apustulis Jānis. Fragmenta piepešā sākšanās ar trešo evaņģēliju liek spriest, ka iepriekšējā daļā, kas gājusi bojā, minēti pirmie divi evaņģēlisti.

Justīns evaņģēlistu vārdus nemin, bet savā „Apologia” runā par „apustuļu komentāriem, ko sauc par evaņģēlijiem” un savā „Dialogs ar Trifonu” piebilst: „komentāros, par kuriem apgalvoju, ka tos sarakstījuši apustuļi un to mācekļi” (Justīns miris ap 165.g.). Visskaidrākā liecība nāk no Ireneja (ap 140.g.— 202.g.). „Adversus haereses” 3. grāmatas ievadā viņš raksta: „Matejs sludināja savu evaņģēliju starp ebrejiem viņu dialektā, kamēr Pēteris un Pāvils sprediķoja un dibināja Baznīcu Romā. Pēc viņu nāves Pētera māceklis un tulks Marks arī uzrakstīja mums Pētera mācības. Tālāk, Pāvila pavadonis Lūkas sarakstīja evaņģēliju, ko sludināja Pāvils. Un vēlāk Kunga māceklis Jānis, kas bija atspiedies pie Kunga krūtīm, arī izdeva evaņģēliju, kad viņš dzīvoja Efesā” (Adversus haereses, 111,1).

Tā laika kristiešu pārliecību labi izteic Tertuliāns. Ap 220. g., vērsdamies ar raits tu pret Marionu, kas, izņemot Lūkasa evaņģēliju, atmeta visus citus evaņģēlijus, viņš saka: „Piešķir mums apustuļu Jāņa un Mateja ticību, atjauno to ticību, kas bija mācekļiem Lūkasam un Markam... Tā pati apustuļu vadīto Baznīcu autoritāte garantē arī citus evaņģēlijus, t.i. Jāņa un Mateja. Tālāk, Marka evaņģēliju sauc par Pētera evaņģēliju, jo Marks bija Pētera tulks; aiz tā paša iemesla Lūkasa pārskatu parasti uzskata par Pāvila evaņģēliju”.

Rūpīgi izpētījuši Jaunās Derības vēsturi, pie tāda paša atzinuma par evaņģēliju izcelšanos nāk Origēns (m.254.g.), Euzebijs, (starp 265.un 340.g.), Hieronīms u.c. Pašu evaņģēliju kritiska pārbaude tikai apstiprina mūsu minēto seno autoru liecības.

Mateja evaņģēlija rakstītājs labi pazīst tai laikā lietoto naudu. Viņš kā vienīgais pazemīgi atzīstas, ka Kunga māceklis Matejs ir agrākais muitnieks Levis. Otrā evaņģēlijā atzīmēti daudzi Kristus dzīves sīki notikumi. Var redzēt, ka tie nāk no acu liecinieka, kāds bija apustulis Pēteris; izlaisti tikai tie atgadījumi, kuros Pēteris uzslavēts. Evaņģēlijā ielikti latīņu vārdi un frāzes, kaut viss tā stils žīdisks — Marks bija Pētera t.i. romiešu apustuļa pavadonis. Kā otrs evaņģēlijs norāda uz tā rakstītāja labo pazīšanos ar Pēteri, tā trešais — uz pazīšanos ar Pāvilu: Pāvilu atgādina visa evaņģēlija pieeja Kristum, vairāki evaņģēlijā uzsvērtie Kristus mācības momenti un pat daži izteicieni. Redzams, ka evaņģēlija autors ir ne žīds, bet labi izglītots grieķis; viņš raksta izkoptā stilā, un viņam labas zināšanas medicīnā. Ceturtā evaņģēlija ziņas par savu autoru ir visskaidrākās: autors, bez šaubām, ir Palestīnas žīds. Tas labi pazīst svētkus un svinības Jeruzalemē, Jeruzalemes templi un pilsētu. Pazīstama tam arī visa Jūdeja, jūdu tautas paradumi, ilgas un aizspriedumi. Sīkais notikumu, vietu un personu apraksts liek saprast, ka evaņģēlija rakstītājs ir bijis aprakstāmo notikumu acu liecinieks.

Vai drīkstam atzīt to, kas evaņģēlijos rakstīts, par patiesu? Nevar būt šaubu par to, ka evaņģēliju autori zināja to, ko viņi rakstīja. Matejs un Jānis bija personīgi klāt visai lielajai notikumu daļai, ko viņi apraksta savos evaņģēlijos. Marks savas ziņas guva — kā veca tradīcija liecina — no apustuļa Pētera, kas noteikti bija ar Kristu viņa publiskās darbības laikā. Lūkas sava evaņģēlija ievadā paskaidro, ka viņš ķēries pie rakstīšanas tikai tad, kad vispirms viņš rūpīgi bija iztaujājis notikumu acu lieciniekus. Un kādēļ publiski notikumi būtu nezināmi? Ļaudis tos redzēja un atcerējās. Bez tam apustuļi, būdami sevišķā kārtā Kristus izvēlēti cilvēki, ar kāpinātu interesi un uzmanību sekoja visam tam, ko darīja viņu Mācītājs. Bet cilvēks var zināt kādu notikumu itin labi un tomēr to aprakstīt citādāk nekā tas bijis. Evaņģēlisti, piem., varēja Kristu pārspīlēt, viņu idealizēt. Kā lai pārliecināmies, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis?

Apustuļu Darbi skaidri rāda: Sludinādami par Kristu, apustuļi varēja cerēt ne uz ko citu kā vajāšanām gan no žīdu, gan no pagānu puses. Ja viņi būtu sludinājuši kaut ko nepatiesu, arī no Dieva viņi nebūtu varējuši gaidīt ko citu kā dusmas un sodu — sodu par drausmīgu krāpšanu un Dieva zaimiem — cilvēka atzīšana par Dievu būtu nozīmējusi visu to. Posts šai dzīvē un posts mūžībā. Kāda tad jēga Kristu pārspīlēt, idealizēt? Bez tam, Kristus darbu acu liecinieki pārspīlējumus būtu ātri ievērojuši. Tādēļ atkal — kāda jēga melot, ja meli viegli atklājas? Un vai runātājs — melis grieztos pie klausītājiem, prasīdams pēc savu vārdu apstiprinājuma, kā dara Pēteris Apustuļu Darbos 10.34 44? Evaņģēlijos sniegto ziņu patiesīgumu neuzdrošinājās noliegt ne žīdi, ne pagāni, ne pirmie maldu mācītāji.

Evaņģēliju saturs ir bijis pakļauts kritiskai pārbaudei visu laiku. Viss līdz šim noskaidrotais ir izrādījies pareizs — ģeogrāfiski, politiski, sociāli u.c. Nerīkotos zinātniski tas, kas atzītu par neuzticamu to liecinieku, kas visu laiku ir parādījis sevi kā uzticības cienīgu personu.

Ja evaņģēlisti būtu centušies idealizēt savu varoni, vai tad viņi būtu atzīmējuši, ka Kristu sauca par dzērāju, par muļķi, par tautas apmuļķotāju. Vai tad bija jāraksta, ka Kristu atmeta jūdu tautas gani — mācītāji un pati vienkāršā tauta, ka Kristu notiesāja uz kauna nāvi pie krusta, ka viņš mira, saukdams „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani atstāji?”

Pieņemsim, ka evaņģēlisti izdomāja savu rakstu saturu. Viņi izdomāja apbrīnojamo stāstu par Dievu, kas pieņem miesu, kas dzimst, mirst un atkal ceļas augšā — pieņemsim to. Kā tad viņi var runāt par Bērnu, kas dzimst kūtī un ko māte ietin autiņos? Kādēļ minēt eņģeļus, kas parādās tādiem neievērojamiem cilvēkiem kā ganiem? Ja jau Bērns, kas ir Dievs, kāpēc tad viņam jāaug apslēptībā? Kāpēc viņš nedara brīnumus no paša sākuma? Kāpēc viņš aug, padots saviem vecākiem? Zeme trīc un karavīri izbijušies bēg prom no kapa, kad Kristus ceļas augšā no miroņiem. Bet pēc tam viņš četrdesmit dienas paliek tikai starp saviem mācekļiem. Mūsu pieņēmums par evaņģēliju izdomāšanu tātad nevar būt pareizs: ja evaņģēlisti būtu izdomājuši stāstu par Kristu, viņi būtu spējuši to arī daudz labāk izpušķot un izstrādāt.

Ir aizrādīts, ka uz pārspīlējumiem veda jau pati evaņģēlistu griba parādīt Jēzu Kristu kā žīdu gaidīto Mesiju un kā Dievu. Kādēļ tad Mitējs ļauj Jēzum attiecināt uz sevi Mesijas titulu tikli pret savas publiskās darbības beigām, t.i. savu ciešanu posmā? Citos gadījumos Jēzus sauc sevi par „Cilvēka dēlu”. Kāpēc evaņģ. Jānis, kas grib parādīt Kristu kā Dievu, sava evaņģēlija sākumā sauc viņu par „Vārdu, kas kļuva miesa?” Lai pierādītu Kristus dievību, evaņģ. Marks atsaucas uz viņa brīnumiem, un tomēr viņš paskaidro, ka Nācaretē Kristus nevarēja darīt brīnumus, ka viņš atteicās darīt brīnumus tad, kad pēc tiem skaidri prasīja un citās reizēs aizliedza izplatīt vēsti par notikušajiem brīnumiem. Mesija un Dievs — kāpēc tad vēstīt, ka radi uzskatīja Jēzu par jukušu, ka viņš pats negribēja sevi atzīt par labu, ka viņš nezināja tiesas dienu, ka viņu atstājis Tēvs debesīs? Vienam noteiktam mērķim par labu izdomāts stāsts neķertos pie tādiem paņēmieniem.

Ne evaņģēlisti ir vadījušies no izdomas, bet gan evaņģēlistu patiesīguma neatzinēji: viņi vispirms savās galvās izdomā teorijas par to, kādai Jēzus mācībai vajadzētu būt un tad pārraksta evaņģēlistu darbus savu teoriju garā. Cik tādā metodē zinātniskuma, katram redzams.

Stipras šaubas ir izteiktas par ceturtā jeb Jāņa evaņģēlija ticamību25 — tas tik ļoti atšķiroties no pirmajiem trim evaņģēlijiem (tos sauc arī par sinoptiķu evaņģēlijiem, jo visi trīs autori dod lielā mērā līdzīgu Kristus aprakstu). Īstenībā atšķirība nav nebūt tik liela, un visam ir labs izskaidrojums, piem. tam, kāpēc Jānis vairāk runā par Jēzus darbību Jeruzalemē nekā Jūdejā, kāpēc viņa evaņģēlijā vairāk teoloģijas, kāpēc tur atzīmēti Jēzus brīnumi, kas nav aprakstīti pirmajos evaņģēlijos. Jānis pieņem sinoptiķu atzīmētos datus par Kristus dzīvi un darbiem jau kā tautai zināmus faktus; viņš raksta savu evaņģēliju otrai kristiešu paaudzei un grib sinoptiķus papildināt. Ja Matejs, Marks un Lūkas atstāsta Kristus uzrunas vienkāršai tautai, tad evaņģ. Jānis atzīst par savu uzdevumu aprakstīt Kristus debates ar rakstu mācītājiem un farizejiem, tātad izglītotiem vīriem, Jeruzalemes templī. Neviens no evaņģēlistiem neapgalvo, ka viņš apraksta visus Kristus dzīves atgadījumus. Pat Jānis, kas min vairākus sinoptiķu neatzīmētus brīnumus, atzīstas, ka Jēzus „darīja daudzas citas zīmes”, kas arī viņa evaņģēlijā paliek neminētas. Jau kāds sens autors — Klements Aleksandrietis (m.215.g.), novērtēdams atšķirības starp ceturto evaņģēliju un pārējiem trim evaņģēlijiem, paskaidroja: „Jānis, pēdējais evaņģēlists, redzēdams, ka citi evaņģēliji ir aprakstījuši Kristu miesu, sv. Gara vadīts, uzrakstīja garīgu evaņģēliju”.

Pēc evaņģēlijiem Jaunajā Derībā seko Apustuļu Darbi. Kāda to vērtība? Jau otra gadu simta rakstnieki par Apustuļu Darbu autoru atzīst Lūkasu, Pāvila pavadoni. Tā sv. Irenejs (starp 140. 202.g.) citē Apustuļu Darbus apmēram 50 reizes un septiņos gadījumos atzīst Lūkasu par citātu vai visas grāmatas autoru. Irenejam piekrīt Origēns, Tertuliāns (160 230.g.), Euzebijs u.c. Kā Pāvila pavadonis Lūkas bija daudzu A.D. aprakstīto notikumu acu liecinieks. Un ko viņš pats nav redzējis, to viņš rūpīgi izpētījis — kā viņš pats paskaidro — no citu acu liecinieku sniegtajām ziņām. Nākošu gadsimteņu pētījumi varējuši tikai apstiprināt Lūkasa sniegto reliģisko, vēsturisko, ģeogrāfisko un sociālo ziņu pareizību. Tas pats sakāms arī par Apustuļu Darbos atrodamajām runām: tās īsas. Lūkass dod tikai runu kopsavilkumus. Kūjas viņš nav dzirdējis pats, par tām viņu informējuši citi runu dzirdētāji; vienu otru viņš varēja atrast arī uzrakstītu. Runu svarīgums prasīja pareizu atreferējumu. Kā kopsavilkumi tās visas apliecina rakstītāja — Lūkasa stilu. Un tomēr, tās uzmanīgāk papētījot, atklājas katra indivīduālais raksturs. Gadu tecējumā Apustuļu Darbi ir bijuši pakļauti visstingrākai vēstures kritikai, un vienmēr tie ir izrādījušies uzticības cienīgi.

Apustuļa Pāvila vēstules. Nav šaubu, ka tās apraksta faktus: deviņas no viņa vēstulēm adresētas dažādām draudzēm, četras — atsevišķiem cilvēkiem un viena — ebrejiem. Pēdējai, kā apoloģētiskos nolūkos maz lietotai, te nepieskarsimies. Nav arī šaubu par to, ka mūsdienu Jaunajā Derībā atrodamās Pāvila vēstules būtiski saskan ar saviem oriģināliem. Fakts, ka vēstules ļoti labi pazīstamas apustuļu laika Baznīcas tēviem, liecina, ka tās uzrakstītas pirms pirmā gadu simta beigām. Vai to rakstītājs bijis pats Pāvils? Sv. Klements ap. 95.g. raksta korintiešiem: „Ņemiet rokās svētīgā Pāvila vēstuli. Ko viņš jums rakstīja evaņģēlija sākumā?” (Ad Corinthios, 47). Sv. Polikarps (m.ap 155.g.) atgādina filipiešiem: „Svētīgais Pāvils, kas, būdams pie jums, jūs mācīja mutes vārdiem un vēlāk, kad viņš bija projām, atrakstīja jums vēstuli” (Ad Philippenses, 3). Fragmentum Muratorianum ap otra gadu simta vidu min 13 apustuļa Pāvila rakstītas vēstules. Un pat maldu mācītājs Marcions ap to pašu laiku atzīst vismaz 10 vēstules kā apustuļa Pāvila rakstītas. Skaidru liecību par apustuli Pāvilu kā vēstuļu autoru pret otra gadsimteņa beigām dod Klements Aleksandrietis un Origēns. Ko saka liecinieki, to pastiprina arī vēstuļu stils: mums darīšana ne tikai ar Pāvila vārdu, kas minēts katras vēstules sākumā, bet arī vienu un to pašu dzīvu, spēcīgu pērsonību, kas raksta ar lielu pārliecības dedzību. Šleiermachers šaubījās par to, vai tā sauktās Pāvila pastorālās vēstules (I un II Timotejam un vēstule Titam) nāk no paša Pāvila. Bet tieši pēdējās citētas pirmo Baznīcas tēvu darbos vairāk nekā citas Pāvila vēstules.

Nav senatnei citas grāmatas, par kūjas ziņu pareizību mums būtu tik daudz uzticamu liecinieku, kā mums ir par Jauno Derību.26 To vien vairāk nekā pietiek, lai pārliecinātos par Jēzus Kristus dzīvi un darbiem. Tomēr ja kāds arī vēl tagad, kad esam pierādījuši Jaunās Derības kā vēsturiska dokumenta vērtību, prasītu pēc kristīgās ticības objektīvām liecībām par Kristus eksistenci, minēsim dažus nekristiešu — jūdu un romiešu darbus:

Jūdu vēsturnieks Jāzeps Flāvijs (miris ap 95.g.) savā darbā „Jūdu senatne” (Antiquitates, XVIII 3,3) piemin Jēzu kādās 10 rindiņās: viņš esot bijis Kristus (Mesija), darījis brīnumus, Poncijs Pilāts viņu notiesājis uz krusta nāvi, bet trešajā dienā viņš cēlies augšā no miroņiem un nodibinājis Baznīcu. Ievērojot to, ka Flāvijs nevilcinās saukt Jēzu par jūdu gaidīto Mesiju, vismaz daži šī teksta vārdi tiek atzīti par kāda cita kristīgi noskaņota autora iespraudumu. Bet tā kā Flāvijs min Jēzu arī citur un šai nodaļā apraksta Pilātu, kas centies apvaldīt nemierīgos žīdus, te ir īstā vieta atzīmēt Jēzu, un tādēļ mēs ar labu varbūtību drīkstam pieņemt, ka ne viss teksts ir interpolācija.

Otra vieta, kur Flāvijs piemin Jēzu ir tā, kur Flāvijs apraksta (Antiquitates XX, 200) Jēkaba nāvi: viņš esot bijis „Jēzus brālis”, tā Jēzus, kas „saukts par Kristu”. Neviens nenoliedz, ka šī vieta nākusi no paša Flāvija.

Tā jūdu tautas daļa, kas atteicās atzīt Kristu, sekoja saviem rakstu mācītājiem — rabīniem. Slavenāko pirmā gadu simta rabīnu paskaidrojumi savākti grāmatā, ko sauc par talmudu. Talmuds runā par Kristu kā par viltus pravieti, maskēdams viņa vārdu ar dažādiem nosaukumiem, kas viegli saprotams, jo viņš taču bija nīstamas partijas vadītājs. No talmuda tomēr varam pārliecināties par Jaunajā Derībā aprakstītā Kristus eksistenci un par viņa rakstura galvenajām līnijām.

Autentisku liecību par Kristu dod romiešu vēsturnieks Tacits. Savā „Gadu grāmatā” (latīniski — Annales), kas sarakstīta imperatora Trajāna valdīšanas laikā (96. — 117.g.), viņš par 64.g. Nērona rīkotām kristiešu vajāšanām ziņo sekojošo: „Lai izklīdinātu aizdomas, (ka viņš pats aizdedzinājis pilsētu) Nērons apsūdzēja un visnežēlīgākā kārtā mocīja vienu ļaužu šķiru, ko tauta, viņu riebīgo izdarību dēļ nīda un sauca par kristiešiem. Nosaukums nāk no Kristus, ko, Tiberijam valdot, prokurātors Poncijs Pilāts notiesāja uz nāvi. Lai gan apslāpēta uz kādu laiku, šī briesmīgā māņu ticība sāka izplatīties no jauna un ne tikai Jūdejā, kur tā bijʼ cēlusies, bet arī Romā, kur parasti saviešas un atrod sev piekritējus viss tas, kas ir negodīgs un riebīgs” (Annai. III 15, 44). Bitīnijas prokonsuls Plīnijs Jaunākais (m,113.g.) vēstulē imperatoram Trajānam (10. vēstul. 97. nod.) stāsta par savas provinces kristiešiem, ka viņi padevušies kādai māņu ticībai: viņi, kas agrāk godinājuši kā imperatora statuju, tā dievu tēlus, tagad ceļoties pirms gaismas un dziedot dziesmas Kristum kā Dievam. Atbildes rakstā Trajāns pavēl kristiešus arestēt un sodīt, bet ja viņi no kristietības atsaltās, tad pret viņiem jāizturas saudzīgi.

Imperatoru biogrāfs Svetonijs, aprakstīdams Klaudiju, saka: Klaudijs „izdzina no Romas jūdus, kas, Kristus pamudināti, tur sacēla lielu nemieru”. Klaudija edikts nāca spēkā 52. gadā un, kā no Apustuļu Darbiem (18,2) varam pārliecināties, skāra kā kristīgos, tā nekristīgos žīdus. Starp pēdējiem, acīm redzot, bija tādi, kas savu protestu pret Kristu kā Dieva apsolīto Mesiju izteica jo skaļi. Lactancijs apliecina (I st. I, 7), ka nekristieši bieži saukuši Kristu par „Krestu” (Christus — Chrestus).

Dažs labs varbūt gaidīs daudz sīkākas ziņas par Kristu no nekristīgiem autoriem. Bet jāatceras tā laika īpatnējā sociāli politiskā situācija. Vispirms par jūdiem sakāms, ka to, kas Kristum īsti piekrita, sākumā bija maz. Tiesa, viņu skaits strauji auga, un no viņu vidus ir cēlušies pieci labas slavas vēsturnieki — Matejs, Marks, Lūkas un Pāvils, kas ir aprakstījuši Kristu „ex professo”. Bet pati jūdu tauta Kristu atmeta, un tās autoriem viss Kristus gadījums bija tāds, par kuŗu jo mazāk dzird, jo labāk. Kas attiecas uz romiešiem — Palestīna viņiem bija tikai, impērijas nomale ; tam, kas tur notika, nebija liela svara un sevišķi ja tas notika jūdu vidū, kuŗus romieši nicināja.

Tomēr sīkas informācijas trūkums no to puses, kas par Kristu neinteresējās, nav nekāds pierādījums, kas spētu atsvērt stipro, uzticamu vēsturnieku sniegto pozitīvo liecību par Kristu. Tā tik stipra, ka tiešām jāpabrīnās, kā var gadīties kāds prātīgs cilvēks, kas par Kristus vēsturisko eksistenci šaubītos.

  1. 22 „Vai Jēzus ir dzīvojis? — ir jautājums, kas rodas pašā sākumā, jo ir vesela, rinda nopietnu zinātnieku, kas ar šo jautājumu ir nodarbojušies un ir devuši visdažādākās atbildes. Viņu vidū sastopam radikālus Jēzus vēsturiskās eksistences noliedzējus. Tie pamato savus apgalvojumus ar to, ka trūkst pietiekoši ticamu vēsturisku pierādījumu par Jēzus dzīvi (A. Drēvs). Ir tiešām jāatzīst, ka tiešu vēsturisku ziņu par Jēzus personu tikpat kā nav, un neviens no toreizējiem vēsturniekiem nemin Jēzus vārdu (Mūsu grāmatas tālākās lappuses parādīs, ka tomēr ir solīdas vēsturiskas ziņas par Jēzus eksistenci. Autors.) ... Atstājot pie malas visu Jēzus vēsturiskās eksistences pierādīšanas mēģinājumu sīkāku iztirzājumu, tomēr jāsaka, ka arī ar vislielāko skepsi pieejot avotiem, ir jāatzīst, ka kristiānisma sākumos stāv kāda vēsturiska persona. To nevar atvasināt no mīta par dieva dēlu, kā tas ir citās Orienta reliģijās.” (H. Biezais, Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, 29.-30. lp.)

  2. 23 Viens no šīs teorijas upuriem ir Dr. H. Biezais: Pie šī pirmslāņa ir pievienojušies vēlāko laiku pienesumi, jo nav jāaizmirst, ka pirmās rakstītās ziņas par Jēzu parādījās atsevišķos fragmentos tikai 20-30 gadu pēc viņa nāves. Daļa no tā, ko viņš bija sacījis, bija jau aizmirsta, vēl jo vairāk veids, kā viņš to bija sacījis. Bez tam, arī tautai un dažādiem, tās locekļiem bijʼ radies savs uzskats par Jēzus personu un viņa, darbu. Tādēļ ir tik cilvēciski un saprotami, ka tie saskatīja Jēzū to, kas viņiem tur likās vai nu svarīgākais un nozīmīgākais, vai arī pieņemamākais, vai arī dotajai situācijai piemērotākais (Visā šai pieņēmumā Jēzus darīts patiešām ļoti „cilvēcisks”, un pats pieņēmums arī ir — tik „cilvēcisks”. Autors). Tā bieži Jēzum, tika ielikti mutē vārdi, kas viņam, būtu jārunā. Zināms, ka tagad ir ļoti grūti atšķirt, kas ir tieši paša Jēzus teiktais, kas vēlāko autoru un rakstītāju pienesums, jo, tas viss ir veidojies pakāpeniskā augšanas procesā.” (H. Biezais: Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, 31. lp.)
    „Tik ļoti cilvēciskās krāpšanas teorijai” par upuŗi ir kritis arī cits mūsu luterāņu teologs — prof. dr. K. Kundziņš: „Dati par evaņģēliju izcelšanos rāda, ka pirmajos trīs evaņģēlijos uzglabājušies tradīcijas slāņi, kas stāv notikumiem pietiekoši tuvu, lai varētu tikt uzskatīti par puslīdz labiem Jēzus dzīves faktu un mācības uzglabātājiem. Tomēr ir viens apstāklis, kas viņu, ja tā varētu teikt „biogrāfisko” izmantošanu padara diezgan sarežģītu. Uz šo apstākli norādīts jau agrāk, nodaļā par „jauno ticību”. Lieta tā, ka jau arī šinīs evaņģēlijos gandrīz neatšķetināmā veidā saaudušies kopā reāli Jēzus dzīves notikumi un dati ar tā saucamo draudzes un mācekļu ideoloģiju, t. i. miesiāniskas ticības apgarotu Jēzus personas glorificēšanu. Arī jau vecākos slāņos šī „miesiāniskā ideoloģija” stipri iedarbojusies uz stāstāmo vielu, iespaidodama stilizējumu, redakciju, izpratni, pielīdzinādama un tuvinādama savu varoni Veicās Derības gaidītā mesijas tēlam, vai grieķu stāstiem par cilvēces dievišķiem labdariem. Ir pazīstama parādība vēsturē, ka kāda jauna reliģiska vai filozofiska sabiedrība visas savas pamatmācības, parašas un iestādījumus cenšas atvasināt no sava dibinātāja, sava „galvas”. Tā vēlākais budisms pieraksta Budam nevien viņa patiesos izteicienus, bet arī vēlākos mācības papildinājumus un interpretāciju.” (Prof. Dr. K. Kundziņš, Kristus, 51. lp.)
    Ja prof. Kundziņam J. D. evaņģēliji vēl „puslīdz” labi faktu avoti, tad bij. Lestenes māc. A. Indriksons jau neatlaidīgi aicina iet virzienā, kur Dievam jāgrib tas, ko latvietis grib, pārvērsdams Jauno Derību un Bībeli vispār par gandrīz vienīgi leģendu un mītu grāmatu, kas mums, latviešiem, nav piemērota un tādēļ mūs nesaista: „Jaunā Derība nav reliģija, bet rakstu krājums. Reliģija ir tikai cilvēku pārdzīvojumos. Ārpus cilvēka nav reliģijas. Jaunās Derības būtība ir tā, ka tā ir tikai pirmkristīgās reliģijas parādību forma. Un šajā formu plāksnē tā ir būtiski saistīta ar Veco Derību un citām tās dzīves formām, kurā dzīvoja Jaunās Derības autori ... Un gars, kas pildīja un sildīja sirdis tiem, kas mira mocekļu nāvē, bija tas gars, par kuŗu liecina Jaunā Derība, šajā garā mēs redzam cilvēces glābiņu. Šo garu mēs gribam mest savai tautai. Visi senie mīti, leģendas un citas intelektuālās formas, kuŗās šis gars bija ietērpts, mums ir samērā mazsvarīgas. Mēs gribam un varam šo garu ietērpt mūsu laiku zinātnes formās. Visi Bībeles stāsti paliks mums mīļi, jo tajos ir kādreiz tērpts kristīgais gars. Tomēr ar tiem apmierināties mēs nevaram. Dievs mūs ir aicinājis dzīvot jaunā laikmetā un sniedzis mums jaunu skatu par pasauli un cilvēku ... Neminot še citas Jaunās Derības reliģisko mācību formas, vispār jāsaka, ka tās gandrīz visas ir mazāk vai vairāk mūsu tautai un mūsu laikmetam svešas. Tikai retas Jaunās Derības rakstu vietas ir mums tik tuvas un saprotamas, ka mēs tās varētu uzskatīt par mums rakstītām ... Mums latviešiem ir neiespējami tā domāt un tā darīt, kā darīja un domāja jūdu kristieši Jaunās Derības laikā un vācu kristieši 16. gadsimtenī. Ir neiespējami kristiānizēt latviešu tautu, nelatviskojot kristiānismu.” (Mūsu baznīcas reformu nepieciešamība un iespējamība, 5, 12, 11, 7. lp.)
  3. 24 „Pirmie manuskripti ir gājuši bojā; evaņģēliji atrodami tikai vēlākos norakstos. Manuskripti nevar uzglabāties visu laiku. Ja mums šodien ir Horācija odas un Tacita annāles, tad tikai pateicoties tam, ka mums ir autora pazudušo rakstu noraksti. Kādreiz bijʼ veikli mēģināts pierādīt, ka Tacita annāles īstenībā sastādījis itāliešu zinātnieks Podžijs (Poggio). Mēģinājumu atmeta. Atmetēji norādīja uz vienu vietu, kas min annāles un kas uzrakstīta trīs simt gadus pēc Tacita nāves, šim pierādījumam tūkstoš reiz mazāks spēks nekā tam, kas pierāda evaņģēliju īstumu; to tomēr pieņēma visi zinātnieki.
    Visvecākie pilnu evaņģēliju noraksti ir Vatikāna un Sinaitu kodeksi no 4. gadsimteņa. Ir dažas evaņģēliju daļas no 3. gs. un viena Jāņa evaņģēlija daļa no otra gadu simteņa — noraksts, kas, varbūt, ir radies 50 gadus pēc apustuļa nāves. Bet, bez šaubām, bez pašu evaņģēliju norakstiem ir ļoti daudz vietu, bur pirmie kristīgie rakstnieki citē evaņģēlijus un kas balstās uz eksistējošiem evaņģēliju oriģināliem.” (Radio Replies, third volume, 27. lp.)
  4. 25 P.rof. Dr. K. Kundziņš ir viens no tiem, kas šaubās par 4. evaņģēliju — viņš nievien vilcinās atzīt apustuli Jāni par tā autoru, bet arī vēršas pret evaņģēlija autoru, lai kas viņš būtu, ar smagu apsūdzību: autors esot pārveidojis „pirmatnējos faktus savas ideoloģijas garā.” Te K. K. vārdi: „Pavisam citāda rakstura kā pirmie trīs evaņģēliji, ir ceturtais, kas nes Jāņa vārdu. Baznīcas vēlākā tradīcija apgalvo, ka šī evaņģēlija sarakstītājs nav neviens cits, kā Jēzus tuvākais māceklis, Galilejas zvejnieka Cebedaja dēls, kas jaunībā pats piekopis tēva amatu; sasniedzis lielu vecumu, tas sava mūža vakarā — pēc baznīcas uzskata — esot kļuvis par vairāku Jaunās Derības rakstu autoru. Tomēr kritiskā zinātne uz šo apgalvojumu skatās diezgan skeptiski. Lieta tā, ka šis visai īpatnējais raksts savā Jēzus dzīves attēlojumā tik radikāli atšķiŗas no Markusa resp. pirmajiem trīs evaņģēlijiem, ka liekas pilnīgi neiespējami abus saskaņot savā starpā. Dziļdomīgais IV (Jāņa) evaņģēlijs uzrāda pavisam citu, filozofiski gnostisku (mēs teiktu „teozofisku”) Jēzus personas un mācības izpratni, kas stipri atgādina II g. s. gnostiskās mācības un helenistiski-orientālo reliģijas filozofiju („Sākumā bija logoss, un logoss bija pie Dieva un dievs (!) bija logoss ... Viņā viss ir radies un, bez viņa nekas nav tapis, kas ir radīts ... Un logoss tapa miesa un mājoja mūsu vidū u. t. t. Jāņa ev. I, 1 sek.) Neviens gan nenoliedz, ka šī evaņģēlija autors garīgā ziņā paceļas pāri pārējo evaņģēliju autoriem, pats būdams ievērojams mistiķis un teologs, un ka viņš labi pratis tuvināt kristīgās mācības augstākās atziņas t. i. „gnosis” meklējumiem. Tomēr ar to viņš stipri attālinājies no nemākslotās, reālās notikumu izpratnes, lielā mērā pārveidodams pirmatnējos faktus savas īpatnējās ideoloģijas garā. Evaņģēlijs nevar būt sarakstīts agrāk par II g. s. pirmo trešdaļu.” (Kristus, 50.-51. lp.)
  5. 26 „Kādā ceļā varam pierādīt, ka evaņģēlijos aprakstītie brīnumi patiešām ir notikuši? Ar rakstīta, apzvērēta dokumenta palīdzību. Ja mūsdienu tiesā es pasniegtu mana drauga Džouna rakstus kā pierādījumu, tiesa gribētu būt pārliecināta par pieciem punktiem: 1) Vai patiešām, šie raksti ir Džouna raksti un ne kāds viltojums? 2) Vai raksti ir tiešām tādi, kādus tos uzrakstīja pats Džouns, t. i. vai tos nav kaut kā mainījusi, sagrozījusi kāda ieinteresēta partija vai persona? 3) Vai Džouns aprakstāmo labi zināja un nevadījās ne no kādām nepareizām ziņām? 4) Atzīstot viņa zināšanas, tiesa vēl jautātu, vai viņš gribēja teikt patiesību, izslēdzot melus? 5) Vai viņš sniedz patiesību, apzvērot to ar zvērestu? Atsaucoties uz evaņģēlijiem, es esmu gatavs pierādīt, ka Jaunās Derības grāmatas tiešām rakstījuši to pieņemtie autori, ka evaņģēliju grāmatas nav sagrozītas, ka autori labi pazina aprakstītos notikumus un. nomeloja un ka viņi liecināja, būdami zem Dieva priekšā nodota zvēresta.
    Vai lietojot tikko minētos piecus noteikumus, jūs varat pierādīt, ka drīkstam atzīt par patiesību to, kas aprakstīts evaņģēlijos? Jā, katrā ziņā, lai gan man nav laika dot plašu apcerējumu par šo jautājumu; darīšu visu iespējama, lai parādītu piecu noteikumu izpildīšanos;
    1. Evaņģēlijus patiešām rakstīja to pazīstamie autori. Ebreju valodas zināšana tāda, ka autori bija žīdi. Evaņģēlijos atzīmētie vēsturiskie un politiskie fakti rāda, ka autori bija pirmā gadsimteņa žīdi — evaņģēliji tēlo Palestīnas apstākļus pirms Jeruzalemes krišanas 70. g., ne pēc. Ja evaņģēliji būtu rakstīti pēc šī datuma, rakstītāji nebūtu arī varējuši atturēties no norādījuma„ ka ar Jeruzalemes krišanu izpildījās Kristus pravietojums par to. Bet viņi to nemin. Notikumu apraksti tik dzīvi, ka tie varēja nākt tikai no acu lieciniekiem. Evaņģēliju stāsta patiesību atbalsta arī solidi ārēji pierādījumi. Tā no Papija, kas bija apustuļa Jāņa māceklis un noteikti dzīvoja 1. g. s., ir palicis kāds raksts, kurā viņš min, ka vispirms rakstījis Matejs ebreju valodā, pēc tam kāds Marks uzrakstījis to, ko viņš dzirdējis no Pēteŗa. Papijs nebūtu varējis tā rakstīt, ja divu evaņģēlistu evaņģēliji jau nebūtu bijuši uzrakstīti. Fragmentum Muratorianum, kas radies vēlākais ap 170. g., saka, ka trešo evaņģēliju uzrakstīja Lūkas un ceturto Jānis. Kas minētos autorus noliedz, to dara bez pierādījumiem. Par daudzu klasisku darbu autoriem, par kurieni neviens nešaubās, mums ir daudz mazāk pierādījumu nekā par evaņģēliju autoriem. Bez tam apustuļi un viņu tiešie pēcteči nebūtu mierīgi noskatījušies, ka viltojumus ticīgie atzīst par īstiem Kristus dzīves stāstiem. Tā laika atkritēji un pagāni būtu guvuši savā labā stipru pierādījumu, ja viņi būtu spējuši parādīt, ka apgalvojums par evaņģēliju nākšanu no Kristus tiešajiem mācekļiem ir nepareizs. Evaņģēlijus atzina Visas kristietībai pievērstās zemes. Ja ļaužu maldināšana par evaņģēliju sarakstītājiem būtu sākusies vienā apgabalā, citi apgabali būtu asi protestējuši. Mums pazīstamos četrus evaņģēliju autorus šodien nenoliedz neviens cik necik ievērojams kritiķis.
    2. Evaņģēliji nav nekad tikuši viltoti vai lielā mērā grozīti. Evaņģēlijus izplatīja norakstu ceļā; šie noraksti bija labi pazīstami pirmajiem kristiešiem. Vienlaicīga visu norakstu viltošana nebija iespējama; maza salīdzinājuma būtu pieticis grozījumu atklāšanai. Atzīdami evaņģēlijus par augsti vērtējamiem dokumentiem, pirmie kristieši ar lielu uzmanību raudzījās uz to, ka tie netiktu viltoti. Kad 110. g. maldu mācītājs Marcions sarakstīja evaņģēliju, lai atbalstītu savus maldus, kristieši visās malās tūlīt protestēja. Visi eksistējošie manuskripti pat tik tālā pagātnē kā 4. gadu simtenī citē tādus evaņģēlijus, kādus mēs tos pazīstam šodien. No 4. gadsimteņa evaņģēlijos nav izdarīti nekādi ievērojami grozījumi, un tie vēl mazāk varēja rasties apustuļiem tuvākajā laikmetā. Visi nopietnākie kritiķi piekrīt, ka evaņģēliji ir uzglabājušies līdz mūsu dienām, būtiski negrozīti. Tie no viņiem, kas pret kristietību naidīgi koncentrē savu uzbrukumu citos punktos.
    3. Evaņģēlisti bijʼ labi informēti autori. Racionālisti te mēģina mums iestāstīt, ka evaņģēlisti bija pārliecināti par to, ko viņi rakstīja, bet pārliecināti tāpēc, ka viņi bija dīvainas pašapmānīšanās vai halucinācijas varā. To viņi apgalvo bez kādiem pierādījumiem, balstīdamies uz pašu izdomātas nevarbūtības. Viņi gandrīz atzīstas: „Mēs nesaprotam, kā kaut kas tamlīdzīgs varēja notikt; tāpēc nav nozīmes mums stāstīt, ka tas notika”. Tas ir aizspriedums. Pirms nedaudz gadiem cilvēki teica: „Anglis Anglijā nevar sarunāties ar austrālieti Austrālijā pa tālruni. Tāpēc mēs nedomājam, ka tas kādreiz varētu notikt”. Apgalvojumu apgāza fakts. Cilvēks, kas savu domu pamatos liek kādu no savām teorijām, var saprast gandrīz visu, ja tas sakrīt ar viņa teoriju, bet viņš var būt akls iepretim skaidri redzamiem faktiem, ja tie ir pretrunā ar viņa teoriju. Racionālistiem nepatīk evaņģēlijos aprakstītie fakti, un tāpēc viņi tos noliedz. Piespiesti atzīt Mateju, Marku, Lūkasu un Jāni par autoriem, tāpat atzīt evaņģēliju neibojātību un autoru nopietnību, viņi saka: „Evaņģēliju autoriem vajadzēja būt kādas halucinācijas upuŗiem”. Ja jūs vēlaties noliegt kāda vīra tiesības uz tuvumā redzamo māju, jums vismaz jāparāda, ka viņš savas tiesības nekādi nevar pierādīt. Nav nozīmes teikt: „Man tas vīrs nepatīk.” Un vēl kas: visādi pierādījumi nostājas opozīcijā ar nacionālistiem. Racionālistiem jāatzīst, ka evaņģēliji pareizi notēlo ģeogrāfiskos, politiskos un reliģiskos apstākļus Palestīnā. Kādēļ lai evaņģēliji būtu mazāk pareizi, aprakstot Kristus vārdus un darbus? Un vai visiem četriem evaņģēlistiem bija jābūt tās pašas halucinācijas varā un visu laiku? Viņu atturīgajos stāstos nav ne zīmes no fanātisma. Kristus viņiem pārmeta „lēnumu ticībā”. Kristus ienaidnieki, kas bija Kristus tuvumā, nevarēja noliegt viņa brīnumus, arī viņiem tātad laikam bija jācieš no tās pašos halucinācijas; pat žīdi nekad nemēģināja noliegt faktus. Evaņģēlisti bijʼ labi informēti autori.
    4. Viņi ziņoja patiesību. Ne tikai viņi zināja faktus, bet arī vēstīja par tiem. Viņus sūtīja mocekļu nāvē šī pasaule, un ja viņi būtu melojuši tik svarīgā lietā, viņi saskaņā ar pašu sludinātiem principiem nevarēja sagaidīt neko citu kā elli arī viņpasaulē. Viņi sevi pašus būtu varējuši pataisīt par varoņiem, ja viņi būtu vēlējušies melot, neminot nekā par savām kļūdām, un vel mazāk viņiem, tad būtu bijis jāapraksta apsmiets, pazemots un krustā pienaglots Mācītājs, lai gūtu ļaužu cieņu pret viņu. Balstīdamies uz jūdu avotu sniegtajām ziņām„ viņi nevarēja izgudrot Jēzus tipa Mesiju un„ Ja viņi gribēja „izgudrot”, tad taču viņi tikpat labi būtu varējuši uzgleznot pasaules acīs daudz slavenāka vadoņa portretu. Neviens mūslaiku domātājs neapsūdz evaņģēlistus mielošanā. Beidzot, ir pārpilnam skaidrs, ka tas, ko evaņģēlisti rakstīja, tika rakstīts zem zvēresta Dieva priekšā. Rakstītāji piesauca Dievu būt par viņu vārdu patiesības liecinieku. „Es esmu pair liecinieku katram, kas dzird šos vārdus”, saka ev. Jānis. „Tas, kas to redzēja, dieva liecību, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai jūs ticētu.” Un Pāvils arī: „Es saku patiesību. Es nemeloju; mana sirdsapziņa ir man par liecinieci Svētajā Garā.” Neviena mūsdienu tiesa neatmestu tik skaidras liecības, kādas ir nodotas par Jēzus darbiem un mācību.” (Radio Replies, first vol., 22.—24. lp.)

II. — 2. — 2. Īstais Kristus

2. ĪSTAIS KRISTUS. Jaunā Derība ziņo par Kristu, kas patiešām eksistējis. Bet Jauno Derību neuzrakstīja pats Kristus. To uzrakstīja mirstīgi cilvēki. Vai viņi bija tik spējīgi vēsturnieki, ka no sevis nepielika nekā, ziņodami tikai par Kristus personu, vārdiem un darbiem? Kā izskaidrot evaņģēliju lielo līdzību un tomēr ievērojamo dažādību? Vai evaņģēlisti, rakstīdami vairākus gadus pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās, varēja atcerēties vārdu pa vārdam viņa runas? Ko lai domājam par evaņģēlijos aprakstītiem Kristus brīnumiem? Vai drīkstam pazemot savu prātu tik tālu, ka arī tos atzīstam par vēsturiskiem? Vai evaņģēlistu rakstītos ziņojumos par Kristu nebija itin nekā no tā, ko vēlāk vienkāršā tauta labprāt ticēja par Kristu, kaut arī vēsturiskais Kristus to nebija tā sacījis vai darījis, vai vismaz — ne gluži tā sacījis un darījis, kā tas aprakstīts evaņģēlijos? Aiz visiem šiem jautājumiem slēpjas divas problēmas — tā sauktā sinoptiķu un vēsturiskā Jēzus problēma. Viņu atrisinājumu īss apskats kāpinās mūsu paļāvību uz evaņģēlijiem un reizē ar to mūs tuvinās īstajam Kristum.

Kristus vēsturiskā, jutekļiem uztveramā eksistence virs zemes beidzās ar viņa uzņemšanu debesīs (sal. Mk. 16,19). Tad apustuļi ķērās pie viņa uzdevumu pildīšanas — „Viņi gāja un sludināja visur” (Mk. 16, 20) to, ko Kristus bija viņiem piekodinājis sludināt. Tas īstenībā bija Kristus dzīve — viņa paša mācība un darbi. Kristus dzīvē iezīmējas četri posmi: viņa sagatavošanās darbam tautā, darbošanās tautā, ceļojums uz Jeruzalemi, tad — ciešanas, nāve un augšāmcelšanās. Tātad pats Kristus kā viena vēsturiska persona stāv aiz vienveidības apustuļu katechēzē, kas, to pašu darbu atkārtojot, turpinot, kļuva arvien noteiktāka un skaidrāka. Vienveidību veicināja arī agrīnā liturģija.

Kad divi no apustuļiem ķērās pie Kristus dzīves aprakstīšanas, viņiem par ziņu avotiem kalpoja pašu pieredze, pašu mācība par Kristu un tas, ko mācīja citi apustuļi, Jēzus mātes un sieviešu — Jēzus pavadoņu informācija, tas, kas bija zināms Jāzepam Arimatietim un citiem acu lieciniekiem. Nevaram arī tūlīt noliegt, ka viena otra lieta par Kristu bija jau uzrakstīta, pirms Matejs sāka rakstīt savu evaņģēliju. Liekas, ka Lūkass uz to norāda. Iespējams, ka visiem četriem evaņģēlistiem palīdzēja jau uzrakstītas piezīmes par Jēzu Kristu.

Pēc pirmajiem Vasarsvētkiem daudz Jeruzalemes jūdu kļuva par kristiešiem. Katechizējot Kristu šādiem cilvēkiem, bija svarīgi pārliecināt viņus, ka Jēzū Kristū izpildās Vecās Derības pravietojumi par gaidāmo Mesiju, citiem vārdiem, pierādīt, ka Jēzus Kristus ir žīdu gaidītais Mesija. Lai pierādījumu izveidotu, nebija nekādas lielas vajadzības precīzi uzdot Kristus darbu laiku un vietu; daudzus notikumus jūdi, kas taisījās kristīties, bija vai nu paši redzējuši, vai dzirdējuši no citiem cilvēkiem. Svarīgs bija notikumu tulkojums — pats pierādījums, un to dod Mateja evaņģēlijs, kas uzrakstīts aramiešu valodā.27

Pēc īsa laika Baznīcai sāka pievērsties arī Ārjūdejas jūdi; Apustuļu Darbi viņus sauc par hellēnistiem, jo viņi runāja grieķu valodā. Tiem Marks uzrakstīja grieķu valodā to, ko viņš bija dzirdējis no apustuļa Pētera. Daudzi no Kristus vārdiem bija tulkoti grieķu valodā pat jau pirms evaņģēliju rakstīšanas.

Izraidīti no Jeruzalemes, kristītie žīdi ņēma sev līdz jauno ticību. Damaskā un Antiochijā tai gribēja pievienoties daudz pagānu. Tie mazāk interesējās par Kristus mesiānisko godību kā par viņa dievišķumu; viņi, dzīvodami tālāk no Kristus vēsturiskās darbības vietas, prasīja arī pēc pilnīgāka Kristus dzīves apraksta. Antiochijā apustuļa Pāvila sprediķos klausījās Lūkass, bet Marks no Antiochijas devās Pēterim līdz uz Romu, kur apustuļa mācībām vajadzēja piemēroties romiešu dzīves apstākļiem.

Kā jau būsim nopratuši, evaņģēlijos atspoguļojas īsumā aprādītās ģeogrāfiskās un sociālās pārmaiņas. Vienādība satura iedalījumā nāk no agri izveidojušās vienveidības Kristus mācības sludināšanā un tās liturģiskajā lietojumā un pēdīgi — no paša Kristus kā viena vēsturiska cilvēka, bet dažādība nāk no evaņģēliju autoriem — piem.. no tā, ko viņi atminējās, kas viņiem ziņoja par Kristu — un no īpatnējiem apstākļiem, kuŗos viņi darbojās. Matejs uzrakstīja savu evaņģēliju, balstīdamies galvenā kārtā uz personīgām atmiņām par Kristu un sekodams plānam, pēc kura apustuļi bija ieraduši sludināt Kristus mācību. Par Jēzus agro bērnību viņu būs informējis kāds cits avots, varbūt pati Jēzus māte. Marka evaņģēlijs uzrakstīts pēc apustuļa Pētera mācībām un pēc agrīnās katechēzes, kas piemērojusies galvenokārt romiešu prasībām. Nav noskāršams, ka Marks būtu izmantojis Mateju vai kādu citu ziņu avotu. Turpretim labi redzams, ka Lūkass ir lietojis Marka evaņģēliju. Viņš būs ievācis ziņas arī no citām pusēm, piem., par Kristus pēdējo ceļojumu uz Jeruzalemi, kas aprakstīts vienīgi viņa evaņģēlijā. Mateja evaņģēliju — aramiešu vai grieķu valodā — viņš, liekas, nav izmantojis. Visu evaņģēlistu gadījumos mums, protams, arī jārēķinās ar to, ka viens no viņiem brīvi deva priekšroku vienam Kristus dzīves atgadījumam, otrs — otram.

Kā izskaidrot parādību, ka pirmajos trijos — sinoptiskajos evaņģēlijos vietvietām sastopami gluži tie paši vārdi un frāzes? Liekas tā: Marks būs rakstījis savu evaņģēliju grieķu valodā, salīdzinādams to ar jau aramiešu valodā uzrakstīto Mateja evaņģēliju (tā būtu ne informatīva, bet literāra atkarība), kamēr Mateja evaņģēlija tulkotājs grieķu valodā būs ņēmis sev par paraugu Marka evaņģēliju, tāpat — arī Lūkass.

Nav nozīmes apgalvojumam, ka evaņģēlijos daudz vairāk aprakstīts pirmā gadu simteņa ticības nekā vēstures Kristus, ja apgalvojums paliek nepierādīts. Un lai to pierādītu, jāuzrāda, ka evaņģēlisti vai nu nespēja zināt, kāds īstais Kristus bijis vai negribēja viņu zināt un, pieņemot pēdējo hipotēzi, ar nolūku krāpa kā sevi, tā savus lasītājus, kad viņi rakstīja evaņģēlijus. Bet kā acu liecinieki lai nezinātu to, kas notiek viņu acu priekšā? Kāda jēga krāpt citus, kad par to mani gaida tikai nepatikšanas un smags sods? Un sevi, kamēr es palieku pie normāla prāta, es tik un tā nepiekrāpšu.

Kā ir ar Pāvilu? Viņš taču nebija visu laiku ar Kristu kā citi apustuļi. Arī Pāvils labi apzinās, ka ticība balstāma uz tā Kristus, kas patiešām dzīvoja, un ne uz kāda izdomāta Kristus. Savās vēstulēs viņš runā par Kristu, ko Dievs sūtīja pasaulē (Rom. 8,3; Gal.4,4), kas pieņēma „kalpa veidu”, kļūdams „līdzīgs cilvēkiem” (Fil. 2,7), kas pēc miesas cēlās no „Dāvida cilts” (Rom. 1,3), kas piedzima no sievietes un bija padots likumam (Gal. 4,4). Viņš ziņo par Kristu, kas baudīja pēdējās vakariņas, ko nodeva Jūdass (IKor. 11,23. u. sek.), ko piesita krustā (Gal. 3.,1), kas mira par mūsu grēkiem, tika apbedīts, bet trešajā dienā cēlās augšā no miroņiem saskaņā ar Sv. Rakstu pareģojumiem (IKor. 15,3-6). Savā iekšējā dzīvē viņš gāja cauri lielam pārdzīvojumam, kuŗā asu naidu aizstāja milzīga mīlestība pret Kristu; aiz pārdzīvojuma stāv intensīva interese par Kristu. Ziņas par Kristu viņš būs guvis no kristiešiem, kuŗus viņš sākumā vajāja, bet kas vēlāk viņu uzņēma kā vienu no saviem brāļiem. Par to, ka viņa minētie fakti pareizi, liecina kaut vai tas, ka viņš nemaz necenšas tos pierādīt, bet gan pieņem tos kā tādus, kas vēstuļu lasītājiem labi zināmi.28

Evaņģēlisti plašāk apraksta apm. 40 Kristus brīnumus; dažuviet uz tiem norādīts tikai vispārīgā veidā (piem. Mt. 4,23-25). Atbrīvoties no tiem, uzskatīt tos par interpolācijām, par fikcijām nav iespējams: brīnumi izveido tik lielu daļu no evaņģēlijiem, ir tik tuvi saistīti ar Jēzus dzīvi, ka izmetot tos no Jaunās Darības, sabruktu viss tās stāsts par Jēzu Kristu. Ja Kristus evaņģēlistu aprakstītos brīnumus nebūtu darījis, paliktu neizskaidrota vesela faktu rinda: Kā, piem., Pēteris pēc pirmajiem Vasarsvētkiem būtu varējis parādīties jūdu priekšā, lai pierādītu viņiem Kristus dievību, atsaukdamies uz Kristus brīnumiem? Vai tad jūdi paši nebija redzējuši, ko Kristus darīja? Atsaukdamies uz nenotikušām lietām šādu ļaužu priekšā, Pēteris būtu ne nodrošinājis savu vārdu uzņemšanu, bet gan to apdraudējis un, droši vien, pavēris ceļu arī nopietnām uzbrukuma briesmām, kas būtu nākušas no sadusmotiem jūdiem. Bez Kristus brīnumiem kā izskaidrojama Baznīcas straujā izplatīšanās no pirmajām dienām? Kā izskaidrot Kristus ārkārtīgi lielo pēcnāves ietekmi uz ļaužu prātiem un sirdīm? Kristus brīnumi bija tik skaidri, ka pat viņa visniknākie ienaidnieki neuzdrošinājās noliegt to vēsturiskumu; viņiem atlika vai nu ticēt Kristum, vai paskaidrot, ka Kristus darbi ir velna darbi. Kā zināms, viņi izvēlējās pēdējo. Arī talmuda autori nezināja nekā labāku kā paziņojumu, ka Jēzus Kristus guvis maģiskas spējas, uzturēdamies Ēģiptē.29

Grūtāku problēmu nekā brīnumi rada Kristus runas, kas uzrakstītas evaņģēlijos: vai tās patiešām nākušas no Kristus mutes? Varbūt tās sacerējuši paši evaņģēlisti? Visvairāk šai ziņā pārmet evaņģēlistam Jānim. Kā viņš varēja atcerēties tik gaŗas runas apmēram sešdesmit gadus, jo tikai tad viņš uzrakstīja savu evaņģēliju?

Atbildē iegaumēsim: mums nav jāgaida no evaņģēlistiem Kristus runu atreferējums vārdu pa vārdam. Lai viņu stāsts būtu uzticības cienīgs, pietiek atzīmēt Kristus runu saturu. Atcerēsimies arī, ka Jaunajā Derībā lasāmās Kristus runas ir tulkojumi no aramiešu valodas; tulkojumi parasti nav burtiski, jo tulkotāji bieži atļaujas sev zināmu brīvību vārdu izvēlē. Tad, Marks un Lūkass rakstīja ne to, ko paši dzirdējuši no Kristus, bet gan to, ko viņiem par Kristu ziņoja Pēteris, Pāvils un citi liecinieki. Grūti iedomāties, ka, šādā ceļa saņemot ziņas, ne vārdiņš nemainījās no tā, ko teicis pats Kristus. Beidzot, arī paši evaņģēlisti varēja izlaist tās Kristus runas daļas, kas viņiem nelikās nepieciešamas šai vai citai sava evaņģēlija daļai, un ne tikai izlaist, bet arī sakārtot dažādus Kristus paskaidrojumus pēc to labākas saskaņas ar visu evaņģēlija stāstījumu un ne nepieciešami pēc gadījumiem, kad attiecīgās runas bija teiktas. Tādēļ, lasīdami Kristus runas, mēs ne katrreiz un ne katrā runā dzirdam tieši paša Kristus vārdus, bet saturs gan nāk no viņa.

Kā evaņģēlisti atcerējās kaut arī tikai runu saturu? Tais dienās grāmatu bija maz. Ļaudis mācījās, pastāvīgi atkārtodami rindu pa rindai to, kas viņiem tika skaidrots. Nebija arī mūsdienu raibo notikumu, kas pārslodzītu ļaužu atmiņas: tās bija svaigas, uzņēmīgas un izturīgas; daudzi jūdi varēja noskaitīt no galvas gaŗus Vecās Derības paragrāfus. Kas attiecas uz apustuļiem, labākais viņu atmiņas balsts bija pašas Kristus runas un apstākļi, kādos tās bija teiktas. Tur bija tik daudz jauna, negaidīta, pārsteidzoša, ka redzētais un dzirdētais dziļi iespiedās atmiņā. Un bez tam nebija tā, ka reiz pārdzīvotais palika uz visiem laikiem noguldināts pagātnes notikums. Dzirdēto un redzēto apustuļi sludināja tālāk jau no pirmajiem Vasarsvētkiem, pastāvīgi atgādinādami sev un iztirzādami sava starpā to, ko Kristus sacījis un darījis. Arī apustuļa Jāņa gadījumā lielais attālums no Kristus neizdzēsa viņa atmiņas, otrādi, asināja viņa izpratni; atrazdamies tālāk no notikumu drūzmas, viņš varēja uzmanīgāk un dziļāk novērtēt Kristus dzīvi un mācību. Tā nodarbināja viņa prātu visu laiku, jo viņa dzīves uzdevums bija sludināt to citiem cilvēkiem. Nepareizi spriež tie, kas domā, ka ceturtajā evaņģēlijā Kristus īstenībā izteic tikai paša Jāņa uzskatus. Evaņģēlists Jānis viscauri atšķir savus vārdus no Kristus vārdiem. Eksegētiem grūtāk noteikt runātāju tikai trijās vietās (Jņ. 3,13-21; 3,31-36; 12,37-43). Ka evaņģēlijs uzrakstīts Jāņa stilā, tas nepierāda, ka uz to nedrīkstam paļauties. Jēzus runāja aramiski. Pārtulkodams viņa vārdus grieķu valodā, Jānis, protams, tos piemēroja savam stilam — katrs tulkotājs zina, ka tas tā notiek. Bet vārdu saturs tomēr nāca no Jēzus Kristus. Par īsto viņa evaņģēlija ievadu ir uzskatīti vārdi, kas atrodami viņa pirmās vēstules sākumā: „Ko redzējām un dzirdējām, to sludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums un mūsu sadraudzība būtu ar Tēvu un ar viņa Dēlu Jēzu Kristu” (l.Jņ. l,3).

  1. 27 „Lai aizstāvētu savu teoriju, daudzi kritiķi apgalvo, ka visas tagadējā Mateja evaņģēlija pazīmes liecina par tā hellēnisko izcelšanos un ka tāpēc tā oriģināls nevarēja būt aramiešu (ebreju) valodā. Apgalvojums nesaskan ar faktiem. Ebrējisku pazīmju Mateja evaņģēlijam ir pārpilnam. Tas domāts jūdu lasītājiem; uz to skaidri norāda evaņģēlija uzbūve, vārdu izvēle, Vecās Derības lietojums un viss šī evaņģēlija gars. (sal. Rev. C. Lattey introduction to The Gospel according to St. Matthew, WV, 1928.) Nav nekā tāda, kas apgāztu tradicionālo atzinumu, ka Matejs savu evaņģēliju uzrakstīja aramiešu valodā, otrādi, to atbalsta šī evaņģēlija analizē.” (The Gospels and Non-Catholic Higher Criticism, E. Gutvvenger, S.J. grāmatā A Catholic Commentary on Holy Scripture, 756. lp.)
  2. 28 Kristus vai Pāvils? Pāvils ir būtiski pārveidojis kristiānisma saturu. Tā domā H. Biezais: „Taču Pāvila rosība bija ļoti liela, un viņš, apceļodams Mazāzijas piekrastes pilsētas, dibināja vienmēr jaunas kristīgo draudzes. Ne vienreiz vien. ir jautāts, kas īsti ir kristīgās ticības dibinātājs: Kristus vai Pāvils? Varbūt pārdrošs ir tāds jautājums, taču tas nav bez pamata: bez Pāvila kristiānisms varbūt tiešām būtu tikai kāda sekta Vidusjūras austrumu piekrastē. Šā vai tā, ir jāatzīst, ka Pāvila nopelns ir tas, ka kristiānisms saskārās ar grieķu-romiešu gara pasauli, un tādā kārtā tam atvērās plašas sintēzēs iespējas.
    Nekādā ziņā Pāvila nozīme kristiānisma tapšanā nav izteikta, ja norāda uz viņa rosību kristiānisma izplatības veicināšanā. Vēl daudz lielāka viņa nozīme ir kristiānisma būtiskā pārveidošanā un piepildīšanā. Pāvils uz visiem laikiem topošajam kristiānismam uzspieda savas personas zīmogu, un šodien mēs stāvam nekad vairs pilnīgi neatrisināmas problēmas priekšā: kur beidzas Jēzus uzskati un kur sākas Pāvila. Pāvils ir jāuzskata par pirmo lielo kristīgo dogmatiķi, kas apzināti vai neapzināti ir veidojis savu teoloģisku sistēmu.” (Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, 6o. lp.)
    H. Biezais sniedz nepareizu stāvokļa apgaismojumu. Nav opozīcijas starp ap. Pāvilu un Kristu. Viņš sludināja to, ko Kristus bijʼ pavēlējis sludināt un ko sludināja arī citi apustuļi: „Šeit pietiks parādīt, ka nav pretrunas starp viņa (Pāvila) mācību un to, ko sludināja evaņģēlisti un sv. Pēteris. Sv. Pāvils, Dieva aizgādības izvēlētais rīks evaņģēlija izplatīšanai kristietības pirmajās dienās, izveidoja plašu kristīgās teoloģijas sintēzi, pateicoties savam aptvērējam prātam, ko bija apgaismojušas Dieva žēlastības un asinājušas rabīniskās teoloģijas skolas. Viņa sintēzēs sastāvdaļas nāca no: a) tiešas Kristus atklāsmes (sal. Gal. I, 15 un sek.; 1. Tes. 4, 15); uz šīs sastāvdaļas tomēr nebūtu jāliek pārāk liels svars, jo lielākais Kristus dzīves faktu vairākums nāca dabiskā ceļā — no b) sarunām ar Kristus apustuļiem, un mācekļiem, no viņu mācības (sal. 1. Kar. 11, 23; 15, 3 un sek.), no c) viņa studijām un meditācijām par Veco Derību, ko viņš skatīja to faktu gaismā, kas viņam bija zināmi par Jēzu, un viņam personīgi sniegtās atklāsmes ietekmē, d) no jūdu teoloģijas galvenās straumes; ar šo teoloģiju viņu bija rūpīgi iepazīstinājis Gamaliels. Vēl pirms nedaudz gadiem ļoti populārais uzskats, ka viņa domas spēcīgi ietekmējis un veidojis hellēnisks sinkrētisms, tagad ir lielā mērā atmests. Lai gan viņam vajadzēja cik necik pazīt pagānu reliģiju mistērijas un viņš noteikti lietoja dažus šo reliģiju vārdus — piešķirot tiem savas īpatnējas nokrāsas — ko tās lietoja kā techniskus terminus (piem. gnosis, mistrion, foticain), tomēr viņa naids pret saskaršanos ar visu pagānisko bija tik dziļi jūdisks, ka viņš būtu ar šausmām atmetis iegribu aizņemties no pagāniem viņu mācības un ritus. Bez tam, ka kristīgo draudzēm, kas nebiju viņa dibinātas, ir tā pati — viņa sludinātā ticība, un, mācība, piem., par kristības mistiskajām sekām Rom. I, 12 un 6, 3, to viņš uzskata kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, un viņš arī skaidri pasaka, ka sludina tās pašas patiesības, ko sludina citi apustuļi — 1. Kor. 15, 11 — un ka pēdējie nav atraduši viņa mācībās nekā kritizējama, Gal. 2, 6.” (Epistles of the New Testament by Dom Bernard Orchard grāmatā A Catholic Commentary on Holy Scripture, 827. lp.)
  3. 29 H. Biezais atzīst tikai daļu no Kristus brīnumiem un arī tos pašus pārvērš par kaut kādas dziedinātājas suģestijas rezultātiem: „Arī pieliekot visstingrāko mērauklu Jēzus izdarītiem brīnumdarbiem, ir tomēr jāatzīst, ka daļu no tiem viņš tiešām ir veicis, sevišķi dziedniecības brīnumus. Modernai medicīnai nav vairs nekāds noslēpums, kādu milzīgu vietu cilvēku ārstēšanā ieņem ticība. Mēs pamazām un noteikti tuvojamies ieskatam, ka ne tikai fiziskais iespaido garīgo, bet ka arī gara dzīve zināmā laukā iespaido ķermeņa norises.” (Citētā grāmatā, 35. lp.)
    Kāds katoļu autors par šo jautājumu saka sekojošo: „Ticība nevar izskaidrot ne vētras nomierināšanu, ne maizes pavairošanu. Piedevām reizē ar P. Degrandmēsonu vēl atzīmēsim: 1) klīniska suģestija spēj izārstēt tikai tādu kaiti, kas ir radusies no slimīgas suģestijas; 2) suģestija ārstē tikai ļoti šaurās robežās. Cik laika tā neprasa! Cik bieži tai neveicas! Un cik bieži slimība atkārtojas par spīti visai suģestijai! Vēl gribam piebilst, ka dabiskajai ticībai, kas veicina dažu slimību dziedināšanu, nav niekā kopīga ar reliģisko ticību, ko Jēzus prasīja no slimajiem vai viņu draugiem.” (Apologétique, M. Brillant, 422. lp.)

II. — 2. — 3. Paša Kristus liecība

3. PAŠA KRISTUS LIECĪBA. Jūdi jau sen pirms Kristus gaidīja īpašu Dieva sūtni — Mesiju. Kristus sevi uzskatīja par šo sūtni. Viņš nodeva cilvēkiem paša Dieva vēstījumu. Viņa vēstījums saista katru cilvēku.

Vecās Derības pravieši pareģoja jaunu Dieva vienību — derību ar cilvēkiem nākotnē. To izveidošot īpašs Dieva sūtnis, cilvēku pestītājs. Sevišķās Dieva sūtības dēļ viņu saukšot par Svaidīto, t.i. par Mesiju, Kristu (sal. 1. Ķēn. 2,10 un 2. psl. 2.p.). Viņš nākšot no Dāvida cilts (sal. Jer. 23,5), būšot varens karalis, ļoti taisnīgs, patiess un svēts (sal. 109. psl., Ezaija 9,2; 33,17; 40,1; 49,1; 51,4 un Jeremijas gr. 33,14). Viņā mājošot Dieva Gara pilnība (Ez. 11,2); viņš nesīšot mieru visām tautām (Ez. 11,10). Uzņemdamies ciešanas un nāvi, viņš deldēšot ļaužu grēkus (Ez. 53,1 un Dan. 9,24). Viņš būšot priesteris uz visiem laikiem pēc Melchizedeka kārtības (109. psl. 4.p.) un pravietis, kas sludina ļaudīm Dieva likumus (Deut. 18,1; Ez 55,3). Viņš nodibināšot jaunu, vispārīgu (21. psl. 2; Ez. 66,19), garīgu (Ez. 11,9; Jer. 50,20; 31,34) un tomēr redzamu (Ez. 2; 11,10) ļaužu sabiedrību (Baznīcu), kas būs mūžīga (Ez. 9,7; Ecek. 37, 24); tā būs jauna valstība ar jauniem likumiem (Jer. 31,31), priesteriem (Ez. 66,21), jaunu kultu un upuŗi (Mal. 1,11).

Apsolītā Mesijas tēls sākumā miglains. Bet pamazām migla izklīst. Tēls kļūst skaidrāks, noteiktāks. Līdz ar to aug arī jūdu tautas ilgas pēc lielā Dieva sūtņa. Praviešu pareģotā Mesijas ietekme nomanāma visā jūdu tautas vēsturē. Tautas vēlēšanās izsakās karstos lūgšanas vārdos: „Lai līst no debesu augstumiem un lai no mākoņiem nāk Taisnais! Lai atvedas zeme un dzemdē Pestītāju” (Ez. 45,8), „Plēs pušu debesis un kāp lejā!” (Ez.64,1). Arī Jaunā Derība nodod liecību par jūdu tautas ilgām pēc Mesijas. Tā Herods apjautājas pēc vietas, kur „Kristum bija jāpiedzimst” (Mt.2,4). Taisnīgais vīrs Simeons gaidīja „Izraēla iepriecināšanu” un saņēma no Svētā Gara atbildi, ka viņš „nāves neredzēs, pirms nebūs skatījis tā Kunga Svaidīto” (Lk. 2,25,26). Praviete Anna uzturējās templī, lai tur stāstītu par Jēzu visiem, kas „gaidīja Izraēļa pestīšanu” (Lk. 2,38). Jūdu sūtņi jautā Jānim Kristītājam: „Vai tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai gaidām citu?” (Mt. 11,3).

Drīkstam pieņemt, ka vismaz daži jūdi (piem. Jānis Kristītājs, Sv. Jāzeps, Simeons, Anna, priesteris Zachārijs un samarieši — „paši mēs dzirdējām, ka viņš ir patiesi pasaules Pestītājs” — (Jņ. 4,42) uzglabāja būtiski pareizu priekšstatu par Mesiju un viņa valstību līdz Kristus dzimšanas laikam. Bet lielam jūdu skaitam ap Kristus nākšanas laiku vairs nebija pareiza jēdziena par Mesiju. Rabīnu — farizeju mācības ietekmē daudzi ar Mesiju domāja varenu nacionālu, politisku valdnieku, kas nāks un pakļaus žīdu varai visas nežīdu tautas šai pasaulē. Citiem atkal likās, ka tāda žīdu virsvara pār nežīdu tautām jau šeit virs zemes ir pārāk optimistiska cerība. Viņi tādēļ ticēja Mesijām, kas nāks, kad šī pasaule ies bojā, nāks un nodibinās jaunu ēru, kuŗā visi būs padoti žīdiem un paši žīdi dzīvos uz mūžu mūžiem neaprakstāmās baudās. Pirmo sauc par politisko mesiānismu un otru par eschataloģisko (viņpasaules) mesiānismu.

Jau sākdams darboties tautā, Jēzus Kristus sevi apzinājās kā praviešu paredzēto Mesiju. Racionālisti un modernisti apgalvo, ka Mesijas apziņa Kristā radusies pakāpeniski — psicholoģiskas evolūcijas ceļā. Mēs viņu apgalvojumam nespējam pievienoties : Mesijas apziņa Kristā bija vienmēr. Bet ir gan nomanāma zināma evolūcija viņa runas veidā par sevi kā par Mesiju — viņš atklāja tautai savu Mesijas godu pakāpeniski — sākumā neskaidri, tad arvien skaidrāk. Un tam bija savi svarīgi iemesli: jūdu tautā daudzi ilgojās pēc politiska Mesijas. Atklāti un spēcīgi sludinādams sevi kā Mesiju, Jēzus būtu uzkūdījis šos elementus uz nopietniem nemieriem un kaŗu (sal. Flāvija „Bell.Jud”. 6,5,4 un 3,' 89 un Jņ. 6,15), un to viņš negribēja. Tādēļ viņš parāda sevi skaidrāk tikai tur un tad, kur un kad ir lielāka varbūtība uz viņa kā praviešu sludinātā Mesijas pareizu saprašanu.

Savu apustuļu priekšā Jēzus vairākkārt atzīstas, ka ir Dieva Svaidītais — Kristus, Mesija, bet pavēl viņiem nestāstīt ļaudīm, ka viņš tas ir. Kad Jeruzalemē ir sapulcējusies liela tautas masa un daudzu galvās ir nepareizs ieskats par Mesiju, Jēzus, jautāts, vai viņš ir Kristus, atbild netieši, bet uz augstā priestera svinīgo jautājumu, viņš dod tikpat svinīgu un pozitīvu atbildi.

Kā praviešu pareģotais Mesija, Jēzus Kristus ir arī karalis. Par karali (ķēniņu) viņu sauc austrumu gudrie, Natanaēlis un tauta. Jēzus titulu pieņem, tomēr parasti sevi par karali nesauc, atskaitot netieši, kad viņš runā par savu valstību. Viņš skaidri, tieši atzīstas, ka ir karalis tad, kad no atzīšanās apstākļiem skaidri redzams, ka viņa karaliskajai varai ir pārdabisks raksturs.

Vairākos gadījumos ļaudis Jēzu sauc par Dāvida Dēlu. Pēc pravieša vārdiem Mesijām bijʼ jānāk no karaļa Dāvida cilts. Jēzus no nosaukuma neatsakās. Rakstu mācītāji dusmojas, kad tauta Jēzu sveic ar „Hozanna Dāvida Dēlam” saucieniem, bet Jēzus saucējus nenorāj, otrādi — tos aizstāv.

Sevišķi bieži Jēzus sevi sauc par Cilvēka Dēlu. Evaņģēlijos nosaukums sastopams apm. 80 reizes, un — ar vienu izņēmumu — to lieto vienīgi Jēzus, attiecinādams uz sevi. Nosaukums atrodams Danieļa grāmatā un ir noteikti mesiānisks, bet kā tāds tas bija mazāk pazīstams ap Jēzus nākšanas laiku un tādēļ labi noderēja Jēzum. Negribēdams radīt asiņainu jūdu sacelšanos pret romiešiem, viņš lietoja titulus un vārdus, kas mazāk uztrauca politiskā Mesijas gaidītāju prātus. Pēdējie domāja varenu lācīgu Mesiju ar nezināmu izcelšanos, bet Jēzus uzsvēra, ka ir Mesija, kas nāk no nicinātās Nācaretes un ir „Cilvēka Dēls”.

Pēc vispārīgā ievada Jēzus liecību par sevi kā Dieva sevišķo sūtni varam savilkt kopā šādā argumentā:

Reizi pēc reizes Jēzus paskaidroja, ka viņu sūtījis Tēvs īpaša darba veikšanai. Jēzus parādījās tautā, un tūlīt Jānis Kristītājs liecināja, ka ne viņš — Kristītājs ir Kristus, bet — Jēzus ir Kristus; viņš nākot no debesīm kā Dieva sūtnis un patiess liecinieks. Viņš esot priesteris, kas kristī Svētajā Garā, jā, viņš esot Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Viņam esot vara spriest tiesu; Tēvs atstājis viņa rokās visu. Jānis Kristītājs pat liek saprast, ka Kristus ir Dieva Dēls, kuŗā mājo Svētais Gars visā pilnībā, un lai cilvēks gūtu mūžīgu laimi, nepieciešama ticēšana Jēzum Kristum. Jēzus pieņēma Jāņa Kristītāja liecību, ar to parādīdams, ka jau no paša savas sabiedriskās darbības sākuma sevi apzinājās par Mesiju: tāpat viņš zināja, ka par viņu nodod liecību Debesu Tēvs un Svētais Gars. Jēzus nenorāja dēmonu, kas tuksnesī viņu sauca par Dieva Dēlu. Apustuļi vēl tikko bija sākuši sekot Jēzum, kad jau viņi nosauca Jēzu par Mesiju. Jēzus atbildēdams centās darīt viņu pārliecību vēl stiprāku.

Kā uzrunās, tā privātās sarunās ar apustuļiem ārpus Jūdejas, kur pasaulīgā mesiānisma briesmas nedraudēja, Jēzus skaidri atzina sevi par praviešu sludināto Mesiju.30 Bet visskaidrāk tas notika pret sabiedriskās darbības beigām un pēc augšāmcelšanās.

Jēzus nesludināja mesiānismu, kas sāktos tikai pēc šīs pasaules bojā ejas. Viņš runāja ne kā cilvēks, kas būs Mesija, bet kas jau ir Mesija. Viņš apgalvoja, ka viņš sūtīts pretoties sātana varai šai pasaulē. Kalna mācībā viņš deva norādījumus,

kas vispirms domāti šai dzīvei un tikai pēc tam — mūžībai. Viņš ziņoja, ka Dieva valstība tiks atņemta jūdiem un nodota pagāniem, kuŗu darbi nesīs Kristus gaidītos augļus. Viņš sēj debesvalstības sēklu jau tagad, bet pasaules beigās nāks tiesāt.

Jēzus neatzina sevi par politisku un nacionālu Mesiju. Tādēļ viņš izvairījās no Mesijas un Dāvida Dēla tituļiem, neļāva tautai iecelt sevi par ķēniņu, sauca sevi par kalpu, kas apkalpo citus, un ne par Kungu, kam citi ļaudis kalpo. Pilātam viņš skaidri atbildēja, ka ir ķēniņš, kuŗa valstība nav no šīs pasaules. Viņš pretojās farizejiem, mīlēja samariešus, pareģoja jūdu sodīšanu, viņu tempļa un pilsētas nopostīšanu tin pagānu laikmeta iestāšanos.

Jēzus sevi atzina par reliģisku un universālu Mesiju. Viņš domāja savu mācību kā pasaules un sātana gara pretstatu. Viņa dotie likumi bija tikumības likumi. Viņš prasīja gandari par grēkiem un atdzimšanu garā. Viņš deva garīgas pilnības priekšrakstus. Viņš bieži norādīja uz savām ciešanām, kas deldēs ļaužu vainu un tuvinās viņus Dievam. Sarunādamies ar Nikodēmu, viņš paskaidroja, ka nācis pestīt, t.i. sagādāt mūžīgu dzīvi, ne vienam otram cilvēkam, bet gan visiem cilvēkiem, visai pasaulei.

Tas, ko Jēzus stāstīja saviem sekotājiem, nebija viņa paša izgudrojums. „Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtīja. Ja kāds vēlas pildīt viņa gribu, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva, jeb es runāju pats no sevis” (Jņ. 7,16). „Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. Un es zinu, ka viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā kā to man teica Tēvs” (Jņ. 12,49-50). Vēstīt, mācīt, atklāt ļaudīm to, ko Dievs viņam uzdevis, tāds bija Jēzus pienākums, un to viņš pildīja: viņš bija Mācītājs un viņa sekotāji — mācekļi (evaņģēlijos šis vārds minēts 170 reizes). Viņš izskaidroja saviem mācekļiem Dieva noslēpumus. Viņš mācīja tautu publiskos laukumos, sinagogās, Jeruzalemes templī. Viņš runāja ar tādu autoritāti, ka klausītāji brīnījās. Viņš atklāja Dieva dabu un parādīja Dieva gribēto ceļu uz mūžīgu laimi. Ko viņš izziņoja, bija Dieva mācība, Dieva vēstījums cilvēkiem. Kristus arī paziņoja, „ka viņš ir vienīgais Dieva izvēlētais vēstnesis, mācītājs: „Un nesauciet par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs — Kristus” (Mt. 23,10).

Visiem cilvēkiem jāpieņem Kristus vēstījums. Tas ir smags sirdsapziņas pienākums. Nav grūti pierādīt, ka Kristus to patiešām tā gribēja.

Kristus ne tikai pieņēma un paredzēja, ka viņa mācību sludinās visās malās, bet arī skaidriem un svinīgiem vārdiem pavēlēja to darīt: „Man dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis, un, lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt. 28,18). „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai” (Mk. 16,15). „Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā celties augšā no miroņiem. Un viņa vārdā jāsludina grēku gandare un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi” (Lk. 24,46). „Bet kad nāks uz jums Svētais Gars, tad jūs saņemsit viņa spēku; un jūs būsit mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarā, un visā pasaulē” (Ap.D. 1,8).

Ir Jaunajā Derībā teksti, no kuŗieni viegli spriežams, ka atteikšanās no Kristus mācības nav nekāda joka lieta: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts”. Šie vārdi seko tūlīt pēc lielās misiju pavēles. (Mk. 16,16). Tuvāka mīlestību viņš sauc par savu bausli. Pēc tā pildīšanas viņš tiesās tautas, un baušļa nepildītajiem sods nebūs nekāds mazais: „Ejiet prom no manis, jūs — nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas sagatavota velnam un tā eņģeļiem” (Mt. 25,3546). Apustuļiem nebija šaubu par to, ka cilvēks var gūt mūžīgu laimi tikai caur ticību Kristum: „Nav pestīšanas nevienā citā, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kuŗā viņi varētu kļūt pestīti” (Ap.D. 4,12).

Jēzus Kristus prasīja visas savas mācības pieņemšanu. Viņš sludināja tautai tikai to un visu to, ko Tēvs viņam bija pavēlējis sludināt. Tam visam jātic, jo citādāk nav mūžīgas dzīvības: „Kas tic Dēlam, tam mūžīga dzīvība, bet, kas Dēlam netic, tas dzīvības neredzēs, tas padots Dieva dusmām” (Jņ. 3,36). Viņš apsolīja apustuļiem Svēto Garu, lai ar tā palīdzību viņi saprastu visu, ko viņš bija apustuļiem stāstījis. Apustuļiem bija pienākums mācīt visu, ko Kristus bija pavēlējis mācīt. Un apustuļu pēctečiem bija pienākums sargāt viņiem uzticēto Dieva atklāsmi, lai tā nezustu un nebojātos: „Timotej, sargi tev uzticēto! Izvairies no pasaulīgām, tukšām un pretrunīgām mācībām, kas nepareizi nosauktas par zinātni” (1. Tim. 6,20).

Varbūt izliksies dīvaini: ja jau Kristus uzskatīja sevi par visai pasaulei doto Dieva vēstnesi, kādēļ tad viņš pats sludināja Dieva atklāsmi tikai jūdu vidū? Kādēļ apustuļi, saņēmuši tik skaidru Kristus pavēli darīt visas zemes par savu misijas lauku, negriezās pie pagānu tautām tūliņ? Bet lai neaizmirstam: jūdi bija Dieva izvēlētā tauta. Jaunā Dieva atklāsme bija dodama viņiem kā pirmajiem, un tikai pēc tam tā bija sludināma citām tautām ar kristietībai pievērsto jūdu starpniecību. Kas attiecas uz apustuļiem, pats Kristus bija noteicis viņiem kārtību, pēc kuŗas sludināma Dieva atklāsme — vispirms Jeruzalemē, tad Jūdejā, Samarā un— visā pasaulē (skat.Ap D. 1,8). Lai gan Kristus universālā misiju pavēle bija skaidra, tomēr laiks, kuŗā pavēle izpildāma dažādu tautu vidū, nebija noteikts. Par īsto pagānu tautu apustuli kļuva sv. Pāvils.

  1. 30 Ne pats Jēzus atzina sevi par Mesiju, bet gan viņu par tādu atzina pirmie kristieši. „Mesija”, „Cilvēka dēls”, „Dieva dēls” u. c. nosaukumi ir tikai ticīgo kristiešu vēlāk radītie simboli, ar kuru palīdzību viņi mēģināja izprast Jēzus personības noslēpumu: „Tādā kārtā šie simboli, no otras puses, vērtējami kā mēģinājums, ar nojautas palīdzību uzminēt viņa personības Melo noslēpumu un metafizisko būtību, kas nav izteicams sausos vārdos vai racionālās formulās.” Tādā garā runā prof. Dr. K. Kundziņš (Kristus, 68. un sek. lp.). Te viņš nesauc Kristu par Dievu; viņš pat neatzīst Kristu par reliģisku reformatoru šī vārda parastajā nozīmē (72. lp.). Visi Jaunās Derības teksti, kas liktu pieņemt pretējo, esot tikai vēlāko laiku izpratnes pievienojums. Kāda patvarīga rīcība ar simts dažādām Bībeles vietām! Un tas nāk no cilvēkiem, kas ir darījuši Bībeli par savas ticības vienīgo mērauklu! Te izbrīnas vairs nepietiek — ar patiesām sāpēm jādomā par to, cik grūti latviešu luterāņiem tikt skaidrībā par savām ticības lietām. Ja no mācītiem teologiem nāk tādā neskaidrība, kā lai orientējas parastais luterānis?
    Lai dzirdam, ko saka kāds katoļu teologs par H. Biezā „vēlāku laiku pienesumiem” evaņģēlijos un, prof. K. Kundziņa aizstāvēto Kristus glorificēšanu evaņģēlijos (te prof. K. K. vārdi: „Lieta tā, ka arī jau šinīs evaņģēlijos gandrīz neatšķetināmā veidā saaudušies kopā reāli Jēzus dzīves notikumi un. dati ar tā saucamo draudzes un mācekļu ideoloģiju, t. i. mesiāniskas ticības apgarotu Jēzus personas glorificēšanu”, Kristus, 51. lp.) : „Tie mūsdienu teologi, kas mums pazīstamajos četros evaņģēlijos saskata pirmkristiešu teoloģijas kristalizāciju, kas izrotājot, glorificējot un tā ieceļot Jēzus vēsturisko personu leģendārā spožumā, rada teoriju, kas ir psicholoģisks un vēsturisks ķēms. Viņu uzskats ir krasā pretrunā ar vēsturisku faktu — ar pirmās kristietības sociālo raksturu, ar tās neuzvaramo uzticību Kristum un visam tam, kas saistījās ar Kristu. Tikai pilnīgi nerēķinoties ar vēstures faktiem, iespējams atzīt pirmās kristiešu draudzes uzticību tradīcijai, bet neatzīt to attiecībā uz spriedumu par Jēzus personu. Bez tam laika sprīdis nebija pietiekami garš, lai tas ļautu notikt tik radikālai evolūcijai, kurā vienkāršs amatnieks pārvēršas par bezgalīgo Dievu. Attīstībai, kurai Strauss prasa trīs simt gadu, saskaņā ar šīs jaunās teorijas aizstāvjiem vajadzēja notikt īsākā laikā nekā četrdesmit gados, jo no Kristus nāves līdz neapšaubāmi īstajām Pāvila vēstulēm, nebija pagājis vairāk kā trīsdesmit gadu un līdz sinoptisko evaņģēliju uzrakstīšanai ne vairāk kā četrdesmit gadu. Tad vēl dzīvoja daudzi no tiem, kas pazina Jēzu kā amatnieku, kas ar viņu bija ēduši un dzēruši. Bet arī nemaz neraugoties uz nule minētajiem apsvērumiem, vai lai mums būtu jāatzīst, ka vislielākā reliģiskā kustība pasaulē nav saskaņojama ar sava izraisītāja personu un gribu? Visa jaunā teorija saprotama tikai kā racionālisma dots padoms izmisumā, no kuŗa nacionālisti vairs citas izejas neredzēja.” (The Church: Its Divine Authority, L. Koesters, S.J., 125. lp.)

II. — 2. — 4. Kristus liecības patiesība

4. KRISTUS LIECĪBAS PATIESĪBA. „Es esmu praviešu paredzētais Mesija. Es esmu Dieva sūtnis. Es runāju Dieva vārdā. Es nesu jums Dieva vēstījumu. Tas jāpieņem visiem cilvēkiem. Kas manu vēstījumu pieņems, gūs mūžīgu laimi. Kas to nepieņems, tiks pazudināts uz mūžiem”, tādas bija Jēzus pretenzijas.

Krāpnieks vai pats piekrāpts? Tauta jautātu stiprākiem vārdiem: „Muļķis vai blēdis?” Bet ja neviens no tiem, tad arī mums Kristus liecība ņemama nopietni. Tā ir dzelzs loģika. Kristus nebija ne viens, ne otrs: viņš nebija krāpnieks, jo tas būtu pretrunā ar viņa svētumu; viņš nevarēja piekrāpties vai būt piekrāpts, jo bija ļoti gudrs cilvēks.

Jēzus bija svēts. Katra Jaunās Derības lappuse rāda, ka viņš bija cilvēks, kuŗam nebija grēku. To apliecina viņa ienaidnieki un draugi, viņa vārdi un darbi. Būdami gatavi Jēzu kritizēt, farizeji ar vislielāko uzmanību pārbaudīja visu viņa dzīvi: viņi pētīja Jēzus darbus, viņi klausījās Jēzus runās, viņi izjautāja Jēzus izdziedinātos slimniekus, bet viņiem neizdevās atrast Jēzū grēku. Jēzus droši nostājās farizeju priekšā un jautāja: „Kuŗš no jums var manī uzrādīt kādu grēku?” (Jņ. 8,46). Jūdu augstajai tiesai vajadzēja sadabūt viltus lieciniekus, bet tie savā liecībā sapinās. Pilāts notiesāja Jēzu, paskaidrodams: „Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm” (Mt. 27,24), un Jūdass atzinās: „Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis” (Mt. 27,4), bet apustulis Pēteris vērsās pret jūdiem ar apsūdzību: „No Svētā un Taisnā jūs atteicāties un lūdzāt, lai jums dod slepkavu” (Ap.D. 3,14).

Jēzus aicināja savus klausītājus uz gandarījumu par grēkiem, bet viņā pašā neredzam grēku nožēlu. Viņš mācīja tautu griezties pie Debesu Tēva ar lūgšanas vārdiem: „Un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt. 6,1), bet tā nebija viņa paša lūgšana, jo patiešām tā bija, kā viņš sacīja: „Mana barība ir pildīt tā gribu, kas mani sūtīja, lai es pabeigtu viņa darbu” (Jņ. 4,34). Mirstot pie krusta, viņš nenožēloja grēkus, kā dara grēcinieki, bet gan, pilnīgi paļaudamies uz Tēvu debesīs, sacīja: „Tavās rokās es nododu savu garu” (Lk. 23,46).

Jēzus dzīve virs zemes rāda visus tikumus visaugstākajā pakāpē. Tur redzam Dieva mīlestību: viss, ko viņš darīja, nāca no gara, kas lūgšanā bija pastāvīgi vienots ar Tēvu; un viņa darbi nebija nekas cits, kā Tēva gribas pildīšana līdz rūgtajam ciešanu kausam un visnežēlīgākajai nāvei. Tur redzam tuvāka mīlestību: cēlu lēnprātību, aizkustinošu iežēlu pret visiem, kas sirgst ar miesas vai gara kaitēm, cilvēku (ari ienaidnieku) mīlestību līdz savas dzīves pilnīgai uzupurēšanai. Viņš bija pilnīgi patiess un taisns; viņa pazemība un pašaizliedzība — apbrīnojama, viņa drosme — varonīga, viņa nevainība — bez traipa. Ja svētums ir tāda vienība ar Dievu, kas izslēdz arī vismazāko pretrunu, kas šai ziņā var līdzināties Kristum?

Jēzus bija izcili gudrs, tik gudrs, ka vienkārši nevarēja maldīties vai tikt maldināts. Jaunajā Derībā atzīmētas Jēzus runas. Arī vismazākais katras runas sīkumiņš ir izmeklēts un pārbaudīts, un tomēr nav izdevies atrast tur ko maldīgu vai netikumisku. Mācība, ko Jēzus sludināja tautai, ir oriģināla: tā nāk no viņa paša, neatdarinādama ne jūdus, ne pagānus. Tā laika jūdi necieta pagānu ietekmi savā reliģijā, un Jēzus zināja Sv. Rakstus, neiedams rabīnu vadītās skolas. Viņa zināšanas un gudrība atkārtoti pildīja tautu ar apbrīnu (piem. sal. Jņ. 7,15; Mt. 7,28). Evaņģēliji atzīmē dažādas Jēzus jūtas, bet nekur nav minēts, ka viņš būtu noķerts neziņā, ka viņš būtu pārdomājis kādu jautājumu un vilcinājies ar atbildi, ka viņš būtu izlabojis kādu no saviem paskaidrojumiem vai atzinies kļūdā. Viņš uzstādīja jautājumus, bet var redzēt, ka viņa jautājumi domāti kā palīglīdzekļi uzrunātām personām un ne pašam runātājam. Viņa prāts skatīja cauri ar tādu pat vieglumu kā abstraktās, tā konkrētās lietas. Kā viņš zināja tagadni, tā — tikpat droši un noteikti — viņš zināja arī pagātni un nākotni. Cilvēka sirds noslēpumi viņam bija atvērti kā kādā grāmatā. Viņa pastāvīgajiem pavadoņiem bija jākonstatē: „'Tagad mēs redzam, ka tu zini visu” (Jņ 16.30). Jēzus mācība sasniedza neizdomājamus augstumus, un tomēr viņš tai atrada visvienkāršāko, parastajam cilvēkam saprotamo valodu. Jēzus necentās savu mācību sistematizēt, tomēr tur atrodami visi iespaidīgam teoloģijas kursam vajadzīgie principi. Ienaidnieki atkārtoti lika cilpas Jēzum ar dažādiem viltīgiem jautājumiem, bet Jēzus nevilcinādamies atbildēja uz tiem visiem, un no tiem, kas viņu gribēja noķert, „neviens nevarēja atbildēt viņam ne vārda” (Mt. 22,46). Pat tādi lieli gari kā Akvīnas Toms un sv. Augustīns bieži atsauca vai izlaboja agrāk dotus paskaidrojumus, bet Jēzum nebija vajadzības to darīt. Ko viņš teica, tas bija un palika patiesība — „Es esmu patiesība”.31

Jēzus prāta apbrīnojamais līdzsvars un viņa gribas neatlaidīgā pastāvība runā pretim tiem, kas apgalvo, ka viņš bijis histērisks jūsmotājs un halucināciju vajāts cilvēkus. Jēzus sprieda asi, mierīgi, mērķtiecīgi. Viņu neizsita no sliedēm nejauši apstākļi. Viņa doktrīnā apvienota visaugstākā spekulācija ar vispareizāko dzīves īstenības izjūtu. Lai arī ko Jēzus darīja, tur nekad nebija grēka; viņš palika vienots ar Tēvu; viņš sevi savaldīja arī visgrūtākajos apstākļos un turpināja atteikšanos no pašlabuma. Histēriskajā un slimīgajā nav tāda ilguma un miera, un — harmonijas. Jēzū konstatējama pilnīga pretstatu saskaņa: viņš bija taisnīgs un tomēr žēlsirdīgs, vienkāršs un dziļš, pazemīgs un augstsirdīgs, aktīvs un kontemplatīvs, drošs un piesardzīgs, cilvēks, kas mīl dzīvi un tomēr spēja no dzīves atteikties, kas sirsnīgi priecājas un dziļi cieš. No saskaņas un cēluma izausa Kristus Baznīca un kristīgā kultūra un ne no viltus vai kādas smadzeņu slimības.

Bet Kristus dabas īpašības nav vienīgais arguments, kas pierāda viņa liecības patiesību. Ļoti nopietnu pierādījumu dod viņa darītie brīnumi. Tie nav ne tukši nostāsti, ne mīti, ne agrīnās Baznīcas ticība, bet vēsturiski fakti un īsti brīnumi, ko Kristus darīja, lai pierādītu, ka ir sevišķs Dieva sūtnis — Mesija. Evaņģēlisti nebūtu rakstījuši tik daudz par Kristus brīnumiem, ja viņi nebūtu bijuši pārliecināti par lielo pierādījuma spēku, kas slēpjas aiz tiem. Arī Baznīca atsaucas uz tiem kā uz drošām, dievišķās atklāsmes zīmēm, kuŗu vērtība nav zudusi līdz mūsu dienām.

Netieši brīnumu spēku apstiprina nemitīgie mēģinājumi noliegt tos. Ir celti priekšā visvisādi Kristus brīnumu izskaidrojumi:

Jau Kristus dzīves laikā farizeji apgalvoja, ka viņš darot ārkārtīgas lietas ar dēmona — ļaunā gara spēku. Pēc Kristus nāves viņi turpināja stāstīt tautai, ka Kristus bijis nodevies maģijai, un talmuds piebilda, ka tā bijusi „melnā” maģija. Jaunākajiem laikiem šis senais izskaidrojums izlikās pārāk bērnišķīgs; tie ir radījuši citas — gudrākas teorijas, piem., krāpšanas teoriju (Reimers): Kristus centies pēc politiska mērķa. Mērķi viņam neizdevies sasniegt. Pēc Kristus nāves apustuļi izgudroja reliģisku mērķi, to atbalstīdami ar izdomātiem brīnumiem. Cita teorija ir agnostiķiem (Herderam un Lesingam): Jaunajā Derībā patiešām aprakstīti dīvaini notikumi, bet mums nav iespējams noteikt, vai tie ir vēsturiski fakti. Visam, ko Kristus darīja, ir dabisks izskaidrojums. Viņa brīnumi ir tipiski austrumnieku pārspīlējumi, piem., kad Kristu kādreiz vairāk apspīdēja saule, jau apkārt stāvētāji runāja par viņa „apskaidrošanos”. Vietām nāk klāt arī gramatiskas kļūdas, piem., Mt. 14,25. pantā teikts, ka Kristus gājis „pa jūru”, kamēr īstenība vajadzēja teikt „gar jūru” (Gotloba Paula naturālistiski lingvistiskā pieeja Kristus brīnumiem).

Renānam cita teorija: daudzi Kristus brīnumi neesot nekas cits kā ļaužu iztēles augļi. Jēzus stiprā psiche dziedinājusi vājos, sevišķi garā vājos. M. Gogels (Goguel) vēl aizrāda: pats Jēzus un jūdi ticēja, ka tie ir īsti brīnumi, bet ja mēs ņemam notikumus pašus sevī, mums nav iespējams noskaidrot, kas tie bija — kur darīšana ar ārsta zināšanām, kur dziedināja paša slimnieka iekšēja dispozicija un kur stāvokli noteica Mesijas spēks, jo mēs nespējam Jaunajā Derībā aprakstītos notikumus pakļaut psicho-filozioloģiskai analizei (eklektiski psichiskais izskaidrojums).

Kristum varēja būt kāda īpaša spēja, ar kuŗas palīdzību viņš redzēja, ka mirušais nav nebūt īsti miris. Piepešs dziedinājums varēja nākt no kāda mums nepazīstama dabas spēka. Daudziem brīnumiem tikai simboliska nozīme — tie ir alegorijas, kuŗu uzdevums pārstāvēt iekšējus reliģiskus faktus, piem., Kristus augšāmcelšanās nozīmē, ka viņš mums ir augšāmcelšanās un dzīvība (Šleiermachera naturālistiski simboliskā teorija).

Pēc Kristus nāves sākās viņa idealizācijas process, jo reliģiju dibinātājus vajag iecelt brīnumu mākoņos. Pats Jēzus nebija nekāds brīnumu meklētājs (sal. Mt. 12,38-40; 16,1-5; Mk. 8,1113; Lk. 11,29-30; Jņ. 4,48). Kāds noskaņojums vajadzīgs brīnumiem, skaidri parāda Mt. 13,58: „Un viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ” (Harnaka u.c. leģendārās evolūcijas uzskats).

Vēl varētu minēt citas teorijas, bet — lai pietiek! Neviena no tām nerāda īstenību tādu, kāda tā ir. Un īstenība ir šāda:

Kristus brīnumi nav tukši nostāsti, leģendas, mīti, alegorijas, un simboli, bet vēsturiski fakti. Kā tādus tos atzīmē ne tikai evaņģēliji, bet arī daudzi citi vēsturiski dokumenti. Uz tiem norāda apustulis Pēteris Apustuļu Darbos un sv. Pāvils savās vēstulēs. Apustuļa Jāņa klausītājs Papija ziņo, ka Kristus atdzīvinātie cilvēki dzīvojuši līdz Hadriāna laikam. Viņam piebalso Kvadrāts (Quadratus) savā 125.gadā sarakstītajā „Apologia”. Kristus brīnumus piemin Justīns, Tertuliāns, Flāvijs Jāzeps, farizeji, talmudisti, Celzs, Porfirijs, Jūlijs Atkritējs u.c.

Kristus brīnumi ir organiska evaņģēliju daļa. Izmetot tos no evaņģēlijiem, arī no pašiem evaņģēlijiem nepaliktu gandrīz nekā. Tie ir būtiski saistīti ar Kristus raksturu — viņa labo dabu, žēlsirdību, gudrību — ar Kristus misiju — pierāda, ka ir Dieva sūtnis — ar Kristus vēsturi — jo izskaidro, kādēļ viņam sekoja ļaužu pulki, kādēļ viņam ticēja apustuļi un kādēļ viņu nīda farizeji; bez augšāmcelšanās brīnuma zustu visa Kristus pēcnāves vēsture — ar Kristus mācību, piem., dziedināšana sabatā, maizes pavairošana (saistīta ar eucharistiju) un brīnumi vispār (izvēlētā tauta tika atmesta, jo atteicās pieņemt to liecību). Evaņģēliji vairs nevarētu pastāvēt kā noteiktas dabas un stila literāri darbi, ja no tiem izņemtu brīnumus. Tādēļ kas noliedz brīnumus kā vēsturiskus faktus, tam jāatsakās arī no evaņģēlijiem kā no vēstures dokumentiem.

Kristus brīnumi nevar būt mākslīgi vēlāku laiku ielikumi evaņģēlijos. Tie atrodami jau visvecākajās evaņģēliju versijās. Tos citē jau otra gadu simta Baznīcas tēvi. Tos atzīst pat maldu mācītāji jau pirms Nikejas I. koncila. Bez tam tādi sīkumi, kādi minēti evaņģēliju brīnumos, nevarētu nākt no vēlāka laikmeta interpolātora. Arī mērķi, kuŗu dēļ evaņģēliji rakstīti, prasa faktus, ne pasakas. Pasaka nepierādīs, ka Kristus ir Mesija — Mateja mērķis, ka Kristus ir radības kungs — Marka mērķis, ka Kristus ir labs — Lūkasa mērķis, ka Kristus ir reizē Dievs un cilvēks — Jāņa mērķis. Brīnumi evaņģēlijos aprakstīti vienkārši, skaidri, konkrēti, dzīvi, precīzi. Nekā mākslīga un pārspīlēta tur neredzam. Tas ir patiesības, ne leģendu un mītu stils.

Evaņģēlijos aprakstīti patiesi notikumi, un daudzi no tiem pārspēja dabas spēkus, t.i. bija īsti brīnumi. Tā, piem., Jēzus atdzīvināja mirušos. Lai patiesi mirušais atkal kļūtu dzīvs, vajag atjaunot sabrukušo ķermeni un vajag spēt pavēlēt no ķermeņa atšķirtajai dvēselei. Visu laiku cilvēki ir bijuši pārliecināti, ka dabai nav tādu spēju (Tautas paruna to izteic vārdiem: kas miris, augšā necelsies). Tādēļ brīnumu noliedzēji te runā tikai par šķietamu nāvi, par letarģiju — garāku, nedabisku miegu. Bet velti. Evaņģēlijos ir aprakstīti gadījumi, kur nav nekā letarģiska. Par Jaira meiteni nav teikts, ka viņa būtu saindējusies, noasiņojusi vai sastinguma stāvoklī (letarģijas pazīmes), bet vienkārši, ka mirusi dabiskā nāve. Kristum nevajadzēja ķerties ne pie kādām letarģiķu atmodināšanas metodēm. Pietika viena vārda, un meitene kļuva dzīva (Mt. 9,18-26; Mk. 5,23-43; Lk. 8,41-56.). Naimas jauneklim, kas bija miris, viņš teica: „Celies augšā!” Un jauneklis cēlās (Lk. 7,11-17). Pat vismodernākā medicīna nespēj atmodināt letarģiķi ar tādu pavēli. Ja te darīšana tikai ar letarģijas izbeigšanu, Jēzus zināšanām vajadzēja būt patiešām fantastiskām un viņš tās ar vislielākā krāpnieka veiklību izlietojis, lai radītu ļaudīs iespaidu, ka viņš ir Mesija, jā, Dievs. Kas attiecas uz Lācara augšāmcelšanos (Jņ. 11,1-45), notikuma pārdabiskums tā duras acīs, ka katrs dabisks izskaidrojums ir smieklīgs.

Mirušo atdzīvināšana nav vienīgie īstie Kristus brīnumi. Evaņģēliji atzīmē Kristus darbus, kas noteikti iet pāri cilvēka spēkiem: Kānā Jēzus pārvērta ūdeni vīnā (Jņ. 2,1-11. un 4,46). Viņš divreiz pavairoja maizi (Mt. 14,15-21; Mk. 6,32-44; Lk. 9,10-17; Jņ.6,1-15; Mt. 15,32-38; Mk. 8,1-10; Mt. 16,9-10). Viņš staigāja pa jūras virsu (Mt. 14,26-33; Mk. 6,49-56; Jņ. 6,19-21). Viņš apklusināja vētru (Mt. 8,23-27; Mk. 4,36-41; Lk. 8,23-25). Visos šais gadījumos Jēzus parādās kā pavēlnieks un kungs pār dabas likumiem.

Jēzus dziedināja visādas slimības. Šie brīnumi sagādāja viņam slavu visā zemē. Ļaudis steidzās pie viņa ar slimajiem. Nemaz pašam klāt neesot, viņš pavēlēja, un paralizē bija izdziedināta (Mt. 8,5). Cilvēks, kas bija dzimis akls, kļuva redzīgs, kad Jēzus pieskārās viņa acīm ar siekalās jauktu javu (Jņ. 9,141). „Es gribu, topi tīrs”, un lepras saēstā miesa kļuva tīra (Mt. 8,1). „Atveries!” Un kurlmēmā ausis atvērās, un viņa mēle spēja izrunāt pareizi (Mk. 7,32). Sieviete tikai pieskārās Jēzus tērpa vīlei, un divpadsmit gadus vecā asins kaite izbeidzās (Mt. 9,20). Jēzus pavēlēja izstiept nokaltušu roku, un tā kļuva tikpat vesela kā otra roka (Mt. 12,10). Mēs te nevaram minēt visus Jēzus brīnumus — iznāktu gara rinda. Par pašu dziedināšanas faktu jāsaka: bez sevišķas Dieva iejaukšanās tas nav izskaidrojams. Nevar apgalvot, ka Jēzus rīkojies kā ārsts. No kurienes lai viņš būtu ņēmis ārsta zināšanas? Un pat ja viņam būtu bijušas vispilnīgākās zināšanas, lai izdziedinātu kādu lielāku kaiti, vajadzīga attiecīga operācija, piemērotas zāles un laiks un ne kā Jēzus dziedināja — no attāluma (vismaz dažos gadījumos), bez operācijām, piemērotām zālēm un piepeši. Nav te darīšana arī ar psichoterapiju psichoterapiski, t.i. ar suģestiju, autosuģestiju un hipnozēm var dziedināt tikai tās kaites, kuŗu cēloņi meklējami nervos un fantāzijā. Un arī tad tas parasti nenotiek piepeši. Ja organiskas kaites vispār ļaujas dziedināties psichoterapiski, tad tas notiek netieši un pēc daudzkārt atkārtotiem mēģinājumiem; slimajam jābūt klāt un jāļaujas suģestēties.

Nešaubīga ticība Kristum kā dziedinātājam izdziedinot visas, arī fiziskās, kaites. Tā māca kristīgo dziedinātāju skola (Faith healing, Christian Science). Bet tas, ko šī metode panāk, nepārspēj intensīvas psichoterapijas panākumus. Jēzus ne vienmēr prasīja ticību. Tā viņš izdziedināja Malcha ausi bez kādas ticības (Lk. 22,51). Kur viņš prasīja ticību, tā nebija tikai ticība, kas ir paļāvība uz viņu kā dziedinātāju, bet arī viņa atzīšana par Mesiju. Dažreiz viņš prasīja ticību pēc izdziedināšanas vai atkal sagaidīja ticību no citiem un ne no paša dziedināmā cilvēka. Apustuļiem bija maz ticības, un tomēr viņš neatteicās darīt brīnumus, un, protams, nevar būt runas par ticību mirušajos, kuŗus Jēzus atdzīvināja. Jēzus darīja brīnumus ne brīnumu dēļ, bet gan lai radītu un nostiprinātu ļaudīs ticību viņam kā Mesijām. Kur cilvēki atteicās izprast viņa brīnumus tādā garā, viņš atteicās darīt jaunus brīnumus (sal. Mt. 12,39; Mt. 13,54; Mk. 6,2).

Ja Kristus dziedināja ar garu palīdzību, tad vai nu tie bija labi gari, vai ļauni gari (uz gariem kādreiz norādīja farizeji un mūsu dienās — spiritisti): Pats Kristus noraidīja sadarbošanos ar tādiem gariem, kas nepaklausa Dievam (skat. Mt. 12,22-29; Mk. 3,22-28; Lk. 11,15-22). Kā gan ļaunie gari varētu atbalstīt Kristu, kad viņš tik neatlaidīgi grāva to valstību? Ja turpretim tie bija labie gari, kas paklausa Dievam, kas Kristum deva varu rīkoties ar viņiem pēc patikas, ja ne pats Dievs? Kristus izskaidroja savus brīnumus ar varu, ko viņam devis Tēvs (Jņ. 5,36; 9,4; 10,37; 11,41; 14,10).

Citai Jēzus brīnumu grupai pieder ļauno garu, dēmonu izdzīšana no apsēstajiem. Vai tie patiešām bija ļaunā apsēsti, vai tikai nervu slimnieki dažādās slimības stadijās un veidos? Racionālisti aizstāv pēdējo pieņēmumu; viņi vispār neatzīst ļaunus garus. Nepazīdami nervu slimības, tā laika cilvēki uzskatīja prātā jukušos par velna apsēstiem. Būdams sava laikmeta bērns, Jēzus vai nu pats domāja tāpat kā citi, vai atkal velnam nemaz neticēja, bet tikai pielāgojās tautas maldiem. Tā stāvokli izskaidro racionālisti.

Viņu uzskatam nevaram pievienoties. Ne jau tāpēc, ka vienkāršā tauta visos gadījumos labi zināja, kur beidzas gara slimība un sākas apsēstība — tauta te viegli varēja kļūdīties — bet tāpēc, ka Jēzus un evaņģēlisti — Lūkass bija ārsts — atšķirību pazina. Par to liecina evaņģēliji: tie parastās kaites šķir no apsēstības gadījumiem: „Un viņš daudzus izdziedināja, kas sirga ar dažādām slimībām; un viņš izdzina. daudz ļauno garu; un viņš neļāva tiem runāt, jo tie viņu pazina” (Mk. 1,34 un Mt. 8,16). Izdzīdams ļauno garu, Jēzus nekad neuzlika roku apsēstai personai. Viņš rīkojās kā stingrs kungs, pavēlēdams ne pašam apsēstajam, bet trešai personai: „Ciet klusu un ej ārā no šī cilvēka” (Mk. 1,25). Apsēstie dažkārt rīkojās tā, ka nevar būt šaubu par kāda ļauna spēka klātieni šais cilvēkos, piem., kad viņi parādīja tādas zināšanas par Kristu, kādas dabiskā kārtā nevarēja viņos būt: „Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas kliedza, sacīdams: Kas mums ar tevi, Jēzu Nācariet? Vai tu esi nācis mūs nomaitāt? Es tevi pazīstu, kas tu esi — Dieva svētais” (Mk 1,23-25). „Un nešķistie gari, redzot viņu, metās viņa priekšā uz zemes un kliedza, sacīdami: Tu esi Dieva Dēls” (Mk. 3,11). „Kas man un tev, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls”(Mk. 5,7). Slimība, lai arī kāda tās daba, nerada cilvēkā tādu izpratni. Parastais ārprāts neizskaidro evaņģēlijos minēto personu bailes no Kristus, viņu trokšņaino dziedināšanas veidu („Un tas, kliegdams un stipri viņu raustīdams, izgāja no tā”, (Mk. 9,25) un faktu, ka izdzītie gari sāka darboties citās vietās (Mt. 8,32; Mk. 5,13; Lk. 8,33).

Jēzus noteikti ticēja velna eksistencei. Viņa darbība tautā sākās ar velna kārdinājumiem. Viņš apgalvoja, ka viņam ir spēks izdzīt velnu. Šo spēku viņš deva arī saviem divpadsmit apustuļiem. Viņš domāja savu valstību kā pretstatu sātana valstībai. Attiecībā uz apsēstību mums jātic vai nu Jēzum, vai racionālistiem. Ja evaņģēlijos atzīmētā apsēstība nebija īsta apsēstība, tad — viens no diviem: vai nu Jēzus pats stipri maldījās, vai atkal viņš apzināti maldināja sava laika jūdus, jo viņš runāja par ļauniem gariem, viņš tos rāja, viņš pavēlēja tiem iet ārā no cilvēkiem, viņš aizliedza tiem runāt. Abas hipotēzēs neiztur kritiku.

Lasot evaņģēlijos par Kristus brīnumiem, sevišķi par tiem, kuŗu aprakstos daudz sīkumu (piem. Lācara atmodināšana un cilvēka izdziedināšana, kas bija akls no dzimšanas), arī mūsu dienu cilvēkam jāsaka: „Lūk, Dieva pirksts!” Un nopietnai zinātniskai analīzei neatliks nekas cits, kā piebalsot parastā cilvēka slēdzienam.

Kristus darīja brīnumus, lai pierādītu, ka ir sūtīts runāt Dieva vārdā: „Jo darbi, ko Tēvs man deva, lai es pabeidzu, šie paši darbi liecina par mani, ka Tēvs mani sūtījis” (Jņ. 5,36). „Es jums saku, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani” (Jņ. 10,25). „Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man! Bet ja es daru un ja jūs man negribat ticēt, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir manī un es Tēvā” (Jņ. 10,38).

Par visas savas mācībās, darbu un brīnumu kroni, par savas dievišķās misijas visskaidrāko pierādījumu Jēzus uzskatīja savu augšāmcelšanos pēc nāves.32 Agrīnā Baznīca labi saprata šī notikuma svarīgumu. Lai arī kur apustuļi gāja, lai arī kādiem cilvēkiem viņi sludināja Kristus mācību, jūdiem vai pagāniem, viņi visur atsaucās uz Kristus dzīvošanu pēc nāves kā uz visnopietnāko pierādījumu tam, ka viņu mācība patiesa. Apustulim Pāvilam nebija šaubu par to, ka „ja Kristus nav cēlies augšā no miroņiem, tad mūsu sludināšana ir veltīga, veltīga ir arī jūsu ticība” (1. Kor. 15,14). Notikuma svarīgumu labi apzinās arī tā noliedzēji: „Jēzus augšāmcelšanās ir kristietības īstā sirds, tās centru centrs” (Strauss).

Ka cilvēks, kas ir tiešām miris, sāktu atkal dzīvot, tas dažam labam modernam domātājam izliekas kā viena no vislielākajām neiespējamībām, jo tādā notikumā viņš saskata pretrunu ar visdrošākajiem fizikas, ķīmijas un fizioloģijas likumiem. Un tomēr: Kristus, kā pats bija agrāk paredzējis, kļuva atkal dzīvs pēc tam, kad viņš bija miris un apbedīts.

„Nestāstiet par šo parādību nevienam, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem” (Mt. 17,9). „Bet pēc savas augšāmcelšanās es pirms jums aiziešu uz Galileju” (Mt. 26,32). Arī vairākos citos gadījumos Jēzus, runādams par savām ciešanām un nāvi nākotnē, paredzēja arī savu augšāmcelšanos trešajā dienā. Paredzējumu atcerējās arī viņa pretinieki. Tāpēc pēc Kristus nāves pie krusta viņi Pilātu lūdza: „Kungs, mēs atcerējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām es celšos augšām. Tādēļ pavēli apsargāt kapu līdz trešajai dienai, lai viņa mācekļi nenāktu un nenozagtu viņu un nestāstītu tautai — viņš ir cēlies augšām no miroņiem” (Mt. 63-64). Šī jūdu reakcija tāpat kā tas, ka Jēzus augšāmcelšanos saista ar paziņojumu par ciešanām un nāvi, skaidri rāda, ka darīšana ar visa cilvēka, ar miesas un dvēseles augšāmcelšanos un ne tikai dvēseles vien dzīvošanu pēc nāves, kā daudzi pēc Šleiermachera ir apgalvojuši.

Vecajam izskaidrojumam, ka Jēzus nāve bija tikai šķietama nāve, ka īstenībā viņš pie krusta tikai paģība un vēlāk, kapā atžirdzis, izbēga, šodien vairs nav nopietni ņemamu aizstāvju. To atmet gara liecinieku rinda: visi evaņģēlisti, Pēteris un Pāvils, Kristus draugi un ienaidnieki, centurions, Pilāts un viņa karavīri. „Bet kad viņi nonāca pie Jēzus un redzēja, ka viņš jau miris, tie nelauza viņa kāju kaulus” —lai dzirdam kaut tikai pēdējo liecību. Ienaidnieki aiz naida un draugi aiz mīlestības nebūtu atļāvuši Jēzu apbedīt, ja viņiem būtu bijušas šaubas par Jēzus nāvi. Tad apustuļi un mācekļi nebūtu tik stipri vilcinājušies atzīt Kristus augšāmcelšanos, ja viņi nebūtu bijuši pilnīgi pārliecināti par viņa nāvi pie krusta.

Ka pirmie kristieši nešaubīgi ticēja Kristus augšāmcelšanās faktam, to reliģiju pētnieki vairs nespēj noliegt. Bet dažs labs no viņiem vēl joprojām grib atsaukties uz Strausa mītu teorijas apgalvojumiem: vispirms Kristus varenie darbi un tad viņa negaidītā, traģiskā nāve bija tiktāl sagatavojusi pirmo kristiešu prātus, ka viņi neapzinīgi ļāvās austrumnieku leģendu ietekmei par dieviem, kas mirst, bet vēlāk atkal dzīvo — tā stāvokli skaidro mītu teorija. Izskaidrojums nepareizs.

Vispirms, Pēteris sludināja Kristus augšāmcelšanos tautai jau apmēram 50. dienā pēc augšāmcelšanās (Ap. D. 2,24,32). Vai leģenda varēja izveidoties tik īsā laikā pēc paša (kaut vai tikai pieņemtā) notikuma? Tad ir ļoti nepaticami, ka neskoloti zvejnieki būtu pazinuši austrumnieku mītus. Kristus jau iepriekš paziņoja savu nāvi un augšāmcelšanos, bet viņa apustuļi bija pilnīgā nesaprašanā par to. Vai dievu augšāmcelšanās mītu pazinējiem būtu bijis tāds izpratnes trūkums? Beidzot, pat paviršs salīdzinājums parāda lielu atšķirību starp pagānu teikām un Jaunās Derības stāstu.

Intelektuālu pašnāvību izdara tie, kas atzīst Lieldienu ticību, bet neskatās uz Lieldienu faktu: „Pati Jaunā Derība šķir Lieldienu vēsti par tukšo kapu un par Kristus parādīšanos no Lieldienu ticības. Lai gan vislielākā nozīme piešķirama Lieldienu vēstij, tomēr Lieldienu ticība mums jāpatur arī bez tās ” (Harnaks, Kas ir kristietība? 160.1p.). Kas tā par dīvainu loģiku! Ticība, kurai strāvo cauri pārliecība par nāves uzvarētāju Kristu, ticība, ko atkal un atkal sludināja Pēteris un Pāvils, ticība, kas stiprināja pirmos kristiešus, ticība, par kuru gāja nāvē mocekļi un — viņi nezinātu, par ko viņi mirst — par tukšu izdomu, vai par faktu.

Pirmo kristiešu ticība balstījās uz solīda vēsturiska fakta, kas tika atzīts par tādu tikai tad, kad bija gūti lietišķi pierādījumi.

Apustuļus nebija viegli pārliecināt par Kristus augšāmcelšanos. Kad sievietes viņiem vēstīja, ka kaps ir tukšs un Kristus ir atkal dzīvs, „šie vārdi viņiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja” (Lk. 24,11). Toms kategoriski atteicās ticēt līdz personīga pierādījuma iegūšanai (Jņ. 20,25). Arī Pēteris, redzēdams tukšo kapu, nebija nekāds ticētājs, bet gan „aizgāja brīnīdamies par to, kas bija noticis” (Lk. 24,12). Varbūt visgrūtāk bija pārliecināms Pāvils. Viņš bija devies ceļā uz Damaskas kristiešu vajāšanām. Viņš ticēja tikai pēc tam, kad bija redzējis — dzīvu Kristu. Spriežot no tā, kas Pēterim un Pāvilam sakāms par Kristus augšāmcelšanos, jāatzīst, ka bez augšāmcelšanās Pāvils būtu turpinājis vajāt kristiešus, bet Pēteris un pārējie apustuļi būtu atkal ķērušies pie sava agrākā darba, piem., zvejošanas.

Pēc augšāmcelšanās Jēzus sāka parādīties dažādiem cilvēkiem — vienai personai, vairākām personām, veselam ļaužu pulkam. Viņu varēja redzēt, ar viņu varēja runāt, viņam varēja pieskarties. Lai pārliecinātu savus draugus, ka ir tā pati persona, ko viņi bija pazinuši un mīlējuši, Jēzus sacīja: „apskatiet manas rokas un kājas, tas esmu es pats. Taustiet un redziet, jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat mani”. Un tā kā viņi, kaut gan priecīgi pārsteigti, vēl joprojām negribēja īsti ticēt, viņš prasīja: „Vai jums ir še kas ēdams? Un viņi tam pasniedza gabalu ceptas zivs un medu šūnās. Un kad viņš bija ēdis viņu priekšā, viņš atlikušo atdeva atpakaļ” (Lk. 24,39-43). Jēzus parādīšanās sākās trīs dienas pēc viņa nāves un strauji izbeidzās četrdesmitā dienās pēc viņa augšāmcelšanās.

Būdami stipri pārliecināti par Jēzus nemirstību, apustuļi apgalvoja, ka viņi „redzējuši” Jēzu. Vēlākie mācekļi šo redzēšanu ņēma burtiski, un tā radās ticība Kristus pēcnāves dzīvei virs zemes (amplifikācijas teorija). Bet Pēteris ziņoja saviem jūdu klausītājiem Kristus miesīgu augšāmcelšanos (un ne tikai viņa gara dzīvošanu) vēl stāvēdams, tā sakot, tukšā kapa ēnā — vēl nebija pagājušas pēc augšāmcelšanās 50 dienas. Kā tik īsā laikā varēja rasties tik lieli un stipri maldi? Amplifikācijas teorija tātad nav nekāds paticams Kristus parādīšanās gadījumu izskaidrojums.

„Jēzus parādījās ļaudīm pēc nāves — nē, tās bija tikai halucinācijas!” tā sākumā apgalvoja Celzs, vēlāk — Strauss. Uzskatam netrūkst atbalstītāju arī šodien. Pēdējie Kristus dzīves notikumi uztrauca ļaužu prātus. Sevišķi satrauktā stāvoklī bija apustuļi un tās sievietes, kas visu laiku bija sekojušas Jēzum. Viņu jūtas un nervi bija vissaugstākā mērā sasprindzināti. Kas tur par brīnumu, ka tādos apstākļos intensīvas ilgas kļūst par redzējumiem. Viens teica, ka viņam parādījies Jēzus, un arī citi sāka ticēt līdzīgām vīzijām.

Ko lai sakām par halucināciju teoriju? Parasti halucinācija (neesoša objekta juteklisks uztvērums) nāk no viena jutekļa un ne vairākiem. Tā neparādās vairākiem indivīdiem tai pat veidā, nedz parādība izbeidzas visiem redzētājiem gluži tai pat laikā. Pēc halucinācijas vesela prāta cilvēks, kas ko tamlīdzīgu ir pieredzējis, zina, ka tā bijusi halucinācija. Pietiek tikai pavirši attiecināt šos psicholoģijas datus uz evaņģēlijos aprakstītām Kristus vīzijām, lai saprastu, ka te darīšana ar faktiem un ne halucinācijām.

Viss evaņģēliju stāsts liecina, ka mācekļi negaidīja Jēzus augšāmcelšanos. Smagā ciešanu drāma ar Kristus nāvi pie krusta kā pēdējo skatu bija radījusi viņos iespaidu, ka savu Mācītāju viņi vairs nekad neredzēs. Tas, ko viņi redzēja pie krusta, bija tik galīgs, iznīcinošs, ka viņi atmeta sieviešu ziņojumu par Jēzus augšāmcelšanos kā tukšu izdomu, un Toms neticēja pat apustuļiem. Jēzu pēc augšāmcelšanās redzēja ne viens „halucināciju upuris”, bet gan vairāki cilvēki; tie redzēja viņu un dzirdēja, viņam pieskārās, vēroja, kā viņš ēd, un beidzot ar izbrīnu skatījās, kā viņš paceļas augšup un pazūd mākoņos. Pēc visa tā mācekļi nesāka šaubīties, ka parādības varētu būt neīstas. Otrādi, viņi uzskatīja tās par drošu Dieva pastāvīgas klātienes pierādījumu, ko kā pārliecību viņi lika savas ticības pamatos.

Arī Pāvila piedzīvojums ceļā uz Damasku neiederas halucināciju klasē. „Spilgto gaismu no debesīm” redzēja arī viņa pavadoņi (Ap. D. 22,6-16). Tad, kas vīzijā bija teikts, vēlāk tā arī izpildījās. Ar halucinācijām tas tā nenotiek. Pats Pāvils redzējumu pieskaita pārējiem Kristus parādīšanās gadījumiem (l.Kor. 15,5-8) un uz tā pamata sevi uzskata par apustuļiem līdztiesīgu augšāmcelšanās liecinieku: „Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu redzējis mūsu Kungu, Jēzu Kristu?” (l.Kor.9,1) Kā halucinācija būtu varējusi pārvērst Kristus nīdēju par dedzīgu Kristus apustuli? Nedz tā bija tikai Kristus apskaidrotās dvēseles vīzija. Tad jau Pāvils nebūtu pielīdzinājis savu redzējumu citu apustuļu redzējumiem un ievietojis to tur, kur viņš runā par miesas augšāmcelšanos, norādīdams uz Kristus miesas augšāmcelšanos.

Jēzus kaps bija tukšs. Ja viņa līķi bijʼ aizgādājuši prom ienaidnieki, tad tikai vajadzēja to parādīt tautai, un tas būtu apklusinājis apustuļu gaviles par augšāmcelšanos. Ja turpretim līķa nozadzēji bija apustuļi, kā viņi varēja tā sajūsmināties par savu zādzību un krāpšanu, ka gāja par to nāvē. Ne labāk veicas arī citām hipotēzēm, kas grib izskaidrot kapa tukšumu. Atliek tikai tas, ko Lieldienu rītā vēstīja eņģelis: „Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav, bet viņš ir augšāmcēlies” (Lk. 24,5-6).

Kristus, dzīvodams virs zemes, ar lielu noteiktību un drošumu jau iepriekš paredzēja notikumus, kas vēlāk patiešām izpildījās tā, kā viņš tos bija paziņojis. Daži no viņa paredzētajiem notikumiem bija tādi, kas pilnīgi atkarājās no Dieva gribas, piem., viņa paša augšāmcelšanās pēc nāves un Sv. Gara atnākšana. Citi atkal attiecās uz cilvēku brīvas gribas radītiem sīkiem apstākļiem, kuŗu izcelšanās nākotnē nekādi nav nojaušama. Ja Jēzus Kristus būtu paredzējis tikai vienu otru lietu, kuŗa nebūtu atkarīga no tādiem dabiski pilnīgi nenoteicamiem cēloņiem, mēs tad vēl varētu atsaukties uz Jēzus ieskata kaut ārkārtīgi lielo tomēr dabisko asumu, vai teikt — te darīšana ar nejaušu sagadīšanos. Bet tas, ko redzam viņa dzīvē, atļauj tikai vienu izskaidrojumu — sevišķu Dieva klātieni Jēzus personā. Arī pats Jēzus atsaucās uz paredzējumiem kā uz savas dievišķās misijas apstiprinātājiem. Tā, kad kādreiz rakstu mācītāji prasīja pēc zīmēm, kas parādītu, ka viņš ir Dieva sūtīts, Jēzus atbildēja ar savas augšāmcelšanās pareģojumu, t.i. viņus aicināja uzskatīt šī pareģojuma izpildīšanos par Dieva sūtības zīmi. Citreiz, pavēstījis saviem mācekļiem, ka atnāks Sv. Gars un dzīvos ar viņiem mūžīgi, Jēzus piebilda: „Es jau tagad jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas būs noticis, ticētu” (Jņ. 14,29).

Jēzus paredzējumus, par kuŗu precīzu izpildīšanos viegli spriest, var apvienot četrās grupās — paredzējumos par ciešanām, par augšāmcelšanos, par Jeruzalemes sagraušanu, par Dieva valstības augšanu.

Runādams par savām ciešanām, viņš paziņoja Lieldienu mielasta dienu un vietu, Jūdasa nodevību, Pētera trejkāršu noliegumu, savu ciešanu veidu — Cilvēka Dēlu nodos rakstu mācītājiem un priesteriem, viņu notiesās, nodos pagāniem, viņu izsmies, apspļaudīs, šaustīs, piesitīs krustā, nonāvēs.

Vispirms viņš lika savu augšāmcelšanos nojaust, tad saskatīt to zem pravieša Jonasa zīmes un zem tempļa nojaukšanas, pie reizes paziņodams arī kapā pavadāmā laika ilgumu. Tad viņš par to runāja, lietodams citus vārdus. Beidzot viņš pareģoja savu augšāmcelšanos skaidriem vārdiem, uzdodams dienu, kurā viņš celsies no miroņiem un paziņodams, ka parādīsies mācekļiem Galilejā.

Jēzus pareģoto Jeruzalemes tempļa nopostīšanu apstiprina vēstures dokumenti, un jūdu tautas izklīdināšanu — visa šīs tautas vēsture kristietības laikos.

Par Dieva valstību viņam bija sakāms sekojošais: viņa mācību sludinās visās malās (tautas slavēs Magdalēnas žestu). Jūdi būs atmesti un pagāni — paaicināti. Sv. Gars nāks sevišķā kārtā uz apustuļiem; apustuļi spēs darīt brīnumus; viņus vajās (Pēteri nonāvēs), bet Dievs viņiem stāvēs klāt. Pašā Dieva valstībā būs maldi un ļauni darbi. Ļaudis strīdēsies par Kristus mācību un šķirosies savā starpā. Baznīca kristīs līdz pasaules beigām. Kristus Baznīcai palīdzēs. Celta uz Pētera autoritātes, tā būs neuzvarama, un Kristus to atbalstīs visu laiku.

Jēzus paredzējumu kritizētāji ir nākuši ar dažādām aizdomām. Piem. par Jeruzalemes nopostīšanu viņi ir izteikuši varbūtību, ka attiecīgais teksts ievietots Jaunajā Derībā, „post factum” — pēc nopostīšanas. Viņu varbūtība nav varbūtīga. Kā par visiem paredzējumu tekstiem, tā jo sevišķi par Jeruzalemes nopostīšanas tekstu jāsaka, ka tam nav ne vismazāko vēlāka ielikuma pazīmju. Nekur, nekas ne tikai nemin, bet pat nerada aizdomas, ka minētais paredzējums būtu izpildījies. Ja jau pirmie kristieši stāstu par Jeruzalemes nopostīšanu ievietoja Jaunajā Derībā pēc 70. gada, kādēļ tad nepievienot arī pareģojuma izpildīšanos — tas vēl vairāk būtu izcēlis Kristus varenību. Bet nē, Jeruzalemes nopostīšana un pasaules beigas atstāstīti kā nākotnes notikumi. Jau abu notikumu apvienojums ir labs pierādījums tam, ka apraksts radies „ante factum”.

Arī Kristus ciešanu pareģojumi nevar būt vēlāku laiku ielikumi (pretējo apgalvoja Bultmans un Julichers). Ciešanu un nāves paredzējumi vijas cauri visiem Kristus darbiem un kā veselā daļas parādās tādās evaņģēliju vietās, par kuru vēsturiskumu nav ne vismazāko šaubu. Atmetot šos un citus Jēzus paredzējumus, mums būtu jāatsakās arī no daudzām pašu evaņģēliju nodaļām.

Pareģojumu kritizētāji vēl saka, ka dažus no mūsu minētajiem notikumiem varēja paredzēt Kristus dabiskais prāts bez kādas pārdabiskas Dieva līdzdalības, piem., savu drīzo nāvi, Pēteŗa atteikšanos, tempļa sagraušanu. Vai tiešām varēja?

Ka jūdu vadībai prāts nesās uz slepkavību, to Jēzus varēja nojaust, bet vēl vienu nedēļu pirms savas nāves viņš zināja, ka vienkāršā tauta ir viņa pusē (Mk. 14,2). Bet arī nojauzdams nāves tuvumu, kā viņš varēja ar savu parasto prātu zināt nāves veidu? Krusta nāve bija romiešu, ne Jēzus laika žīdu sods, un Jēzus neapzinājās sevi kā politisku noziedznieku. Ja jau nāves tuvuma apziņa būtu bijusi tikai parastā prāta minējums, tad tā drīzāk būtu rādījusi Jēzu kā tādu, ko notver un nomētā ar akmeņiem sadusmots pūlis.

Kas attiecas uz Pēteri, tad tieši viņš bija tas, no kura, spriežot dabiskā kārtā, atteikšanās bija vismazāk sagaidāma. Viņš taču bija tas, kas noteikti apsolīja labāk mirt nekā atstāt J ēzu un kas vēl tikai īsu brīdi pirms atteikšanās bija ķēries pie zobena, lai aizstāvētu Jēzu. Un vai parastais prāts būtu varējis precīzi noteikt Pētera atteikšanās laiku? Kad Jēzu apcietināja, Pēteris taisījās bēgt, bet nezin kādēļ viņš devās uz vietu, kur viņam varēja uzstādīt jautājumus par piederību Kristus sekotāju pulkam.

Un kā bija ar Jeruzalemes tempļa sagraušanu? Jēzus labi zināja, ka uz militāru sacelšanos vai karu ar Romu jūdiem nebija ko cerēt — pārāk niecīgi bija viņu spēki. Un pat ja viņš būtu varējis neskaidri paredzēt izmisuma pilnu sacelšanos, tempļa nojaukšana bija kas cits — dabiskā ceļā tādas paredzes Jēzū nevarēja būt. Romieši bija paraduši atstāt neskartas iekaroto zemju svētvietas; bez tam imperātors Tits, kad izcēlās žīdu un romiešu sadursme, deva speciālu rīkojumu atstāt Jeruzalemes templi nebojātu.

Kristus personība, Kristus brīnumi, sevišķi viņa augšāmcelšanās, un Kristus spēja pareģot pierāda, ka ar viņu bija Dievs vairāk nekā ar kādu citu cilvēku. Jā, vēlāk mēs redzēsim, ka viņš bija pats Dievs — Dieva otra persona. Mēs atliekam šī svarīgā paskaidrojuma tuvāku iztirzājumu tālākai nodaļai, jo te nav īstā vieta apskatīt Dieva trīvienīgās dabas noslēpumu. Pagaidām pietiek zināt, ka Dievs bija Kristū sevišķi izcilā veidā — kā savā izvēlētajā vēstnesī, par kādu Kristus sevi uzskatīja un ar saviem darbiem — daudzi autori brīnumiem un pareģojumiem liek klāt Kristus mācības pārdabiskumu un tās izplatīšanās brīnumu kā svarīgus Kristus pretenziju pierādījumus — sevi parādīja.

  1. 31 „Jēzus raksturā ļoti skaidri novērojama viņa apzinātā pārliecība, ka viņš ir lielāks par kuŗu katru citu cilvēku (Mt. 23, 10; Jņ 9, 5; 14, 6). Kādā citā cilvēkā tā būtu nepanesama iedomība, bet ne Jēzū; šāda viņa nostāja nekā neatņem no viņa stāva pilnības. Viņa dzīvē nav atrodams nekas, kas vājinātu vai apmulsinātu viņa garu, kas konstatējams citu cilvēku dzīvē. Ne viņš šaubās, ne ir nenoteikts, ne svārstās, ne vilcinās, ne izlabo reiz teikto, ne maldās. Viņš māca kā tāds, kam ir vara (Mt. 7, 29). Viņš atrisina vissmagākās problēmas, ar kurām veltīgi bija cīnījušies gaŗi pagātnes laikmeti, tā sakot, it kā rotaļādamies, un, viņa atrisinājumiem tik vienkāršs un skaidrs veids, ka tos var saprast parastais cilvēks un pat bērns, un tomēr arī vislielākajiem teologiem nav izdevies pilnīgi izsmelt viņa domu dziļumus. Viņa ātrās atbildes uz jautājumiem uzvar pretinieku lepnumu (Mt. 22, 16 un sek., 23 un sek., 35 un sek.). Mūsu uzmanību saista viņa apbrīnojamā spēja izvēlēties dzīvus tēlus, dot jaunai pārjutekliskai, abstraktai mācībai konkrētu, viegli saprotamu izteiksmi. Viņa izcilā novērošanas spēja, viņa skaidrais skats un viņa atvērtība pret visiem, notikumiem cilvēku dzīvē un dabā tur tālu no viņa mācības un dzīves katra veida asumu un necilvēcību. Viņam nav nobrāztu, nelietderīgu vārdu. Katram teicienam ir uzspiests viņa personības zīmogs, katrs teiciens ir dabisks, nozīmīgs, dziļš (Mt. 8, 22; 10, 39; Jņ. 6, 51; 11, 25; 14, 6). Neviens nav tā runājis kā šis vīrs (Jņ. 7, 46)
    Viņa mācība, kas savā būtībā atrodama evaņģēlijos un pilnīgākā formulējumā katoļu Baznīcas dogmās, sniedz atbildes uz lielajiem, pēdējiem jautājumiem par Dievu, pasauli un dvēseli, par radīšanu un tikumisko kārtību pasaulē, par laiku un mūžību, par jautājumiem, pēc kuŗu atrisinājumiem cilvēka gars ir ilgojies visos laikmetos un filozofija ari, bieži atteikdamās no tiem izmisumā.” (The Church: Its Divine Authority, L. Koesters, S.J., 33.lp.)
  2. 32 Mūsu luterāņiem jādzird kaut kas cits: „Ar pēdējo elpas vilcienu pie krusta beidzas arī vēsturiskā Jēzus dzīves stāsts ... šī cīņa (starp ticētājiem un patiesības meklētājiem!) turpinās, tikai ar citiem līdzekļiem. Ka šai cīņā pastāvēt nav viegli, redzam pat no tik liela gara, kāds ir K. Kundziņš. Viņš rakstīdams savu grāmatu par Kristu, kā zinātnieks zina, ka Kristus dzīve un darbs beidzas pie krusta, un tomēr grāmatas pēdējās pāris lapās viņš meklē Jēzus dzīves turpinājumu. Tad viņš parāda sevi kā ticētāju. Kristus augšāmcelšanos viņš saprot tīri garīgā, metafiziskā nozīmē. Taču šīs grūtības nedrīkst mūs atbaidīt palikt pie patiesības, meklējot pamatus Kristus augšāmcelšanās ticībai.” Tālāk H. Biezais tad nu dod „pamatus” augšāmcelšanās ticībai Jēzus mācekļu un pirmās kristietības vidū. Ir tiešām jābrīnās, kā cilvēku, kas grib būt par zinātnieku, spēj pārliecināt tik nezinātniski apsvērumi. Katrā ziņā sava ticības hipotēzē viņam patīk labāk nekā Jēzus patiesa augšāmcelšanās, kas neesot nekādi pierādāma: „Vienalga kādi pierādījumi tiktu sameklēti un minēti, tie ir un paliek neveikls mēģinājums izteikt kādu neizsakāmu patiesību, kas pieder ticības pasaulei. Jēzus augšāmcelšanās nav pieradāma. Tā bija ticība, kas dzima pirmajos kristiešos, pirmajā draudzē, bet īpašam augšāmcelšanās faktam, tā nedod’ nekādu pierādījumu, kaut arī tam ir tik milzīga nozīme kristiānisma izcelsmē un vēlākajā attīstībā.” (H. Biezais, Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, 41. un 56. lp.)

III. Dieva vēstījuma sludinātāja — A. Īstā Kristus Baznīca

a) Kristus griba

Kristus sacīja, ka viņa mācība ir Dieva vēstījums visiem cilvēkiem. Viņš pats to pasludināja tikai mazai Palestīnas iedzīvotāju daļai. Bet pirms kā viņš šķīrās no šīs pasaules, viņš bija parūpējies par to, ka viņa mācība aizsniegtu arī citus cilvēkus. Viņš to varēja izkārtot dažādos veidos, piem., liekot savu mācību uzrakstīt — pēc praviešu parauga. Bet viņš izvēlējās citu ceļu. Viņš atstāja dzīvus sava darba turpinātājus. Iepazīstoties ar pēdējiem un ar viņiem norādīto darbības veidu, mēs būsim iepazinušies ar to, ko sauc par Kristus Baznīcu.”33

  1. 33 A) Latviešu vārdam „Baznīca” (no krievu božnica — dievnams) atbilst latīņu Ecclesia (Kirche vāciski un Church angliski), grieķu Ekklēsia (no verba ekkaleo — sasaukt kopā).
    Par vārda rakstību ar lielo vai mazo sākuma burtu Dzimtenes Balss 1954. g. 5. num., 39. lp lasāms: „Ir taisnība, ka Kristus nodibināja tikai vienu reliģisku organizāciju — baznīcu. Bet vēstures gaitās ir izveidojušās dažādas baznīcas (luterāņu, pareizticīgo, anglikāņu, u. c.). Bez tam ar baznīcu mēs domājam ne tikai Kristus dibinātu ļaužu apvienību, bet arī publiskiem dievkalpojumiem celtas ēkas. Tātad vārds „baznīca” nav vienas lietas nosaukums un tādēļ nebūtu rakstāms ar lielo burtu ... Varētu arī tā darīt, ka, domājot Kristus nodibināto vienu reliģisku organizāciju, vārdu „Baznīca” raksta ar lielo burtu un tāpat Kristus iestādīto Jaunās Derības vienīgo upuri, vispārīgā, veidā tvertu, raksta ar lielo burtu — Sv. Misa (pēc Sv. Raksti, Svētā Jaunava u. c. paraugiem), paturot visiem citiem gadījumiem mazos burtus. Nozīmes skaidrībai ar to gan maz būtu līdzēts, jo parasti to ātri parāda vārda konteksts.”
    „Dieva mācībā” vispārīgajai Kristus Baznīcai dots lielais burts — Baznīca, visiem citiem gadījumiem; — mazais.
    B) Jēzus nedibināja Baznīcu; viņam pašam nebija tādas gribas: „Mums nav ne mazāko pieturas punktu tam, ko parasti gaidām no reformatoriem, ka viņš pats (Jēzus) gribējis radīt jaunu, labāku draudzes organizāciju, krietnāku garīdznieku kārtu, vai vispār dot reliģijai jaunus labākus laicīgas izteiksmes līdzekļus” (K. Kundziņš, Kristus, 72. lp.). Bet tāda vēlēšanās ir bijusi pirmajiem kristiešiem un vienam otram evaņģēlistam, sevišķi Matejam, un viņš tādu gribu ir „pierakstījis” (K. Kundziņa lietotais vārds grām. Kristus, 146. lp. Kāpēc vienkārši nepateikt, ka viņš un citi evaņģēlisti ir viltojuši Kristu, un visa tagadējā varenā kristīgā Baznīca, ieskaitot ev.-luterisko, savā ārējā uzbūvē ir viltus un tātad — sātana darbs. Autors). Tāpēc vairākas vietas viņa evaņģēlijā rada iespaidu, it kā pats Kristus būtu gribējis jaunu ļaužu kopību — Baznīcu: „Visi attiecīgie teicieni, kas liekas saturam attiecīgus norādījumus, piem. Mat. 16, 16 sek., Mat. 28, 18 sek., kā tekstu analizē un vēsture māca, pieder vēlāko laiku izpratnei (tamlīdzīgas mācības nav ne minētajiem tekstiem, ne vēsturei — Autors), kas centās atrast vajadzīgos pamatojumus topošās baznīcas iekārtai jau Jēzus vārdos” (K. K. Kristus, 72. lp.). „Tāpēc ir skaidrs, ka viss, ko evaņģēlisti šai ziņā pieraksta Jēzum, nevar tikt uzskatīts par primāru” (Kristus, 146. lp.). Varbūt Dr. K. Kundziņš savu uzskatu būs mainījis? Lai vai kā, viņa Kristus uzrakstīts 1931. gadā. Bet kas paskatīsies K. Kundziņa Mūsu ticība — sarakstīta 1954. g.: — nodaļā par Baznīcas būtību, tam tūlīt dursies acīs, cik rūpīgi viņš tur izvairās no pateikšanas, ka Baznīcu nodibināja Kristus: „Tātad baznīcas pamatā — cilvēciski runājot — ir cilvēku ilgas saskarties ar Dievu, izjust Viņa klātieni un saņemt Viņa svētību” (120. lp.). Kā redzam — vecā lieta; cilvēki ilgajās — tāpēc nodibināja Baznīcu. Dievs-Kristus (kas tādas ilgas taču zināja, bet, laikam, uz tām, neskatījās) redzamu Baznīcu nedibināja.
    Kas K. Kundziņa apgalvojumā — un tā runā arī citi luterāņu teologi — ka mums pazīstamā kristīgā Baznīca nav Kristus dibināta, ietverts?
    1) Kāda bērnišķīgi elementāra rīcība ar evaņģēlijiem! Kas tev evaņģēlijā nepatīk, jo nesaskan ar tavas konfesijas raison d’ȇtre, jāmet no tā kā neīstu.
    2) Ne tikai nedaudzi Mateja teksti: līdz nepazīšanai jāsakropļo visa evaņģēliju mācība par delbesvalstību, viss Kristus inikarnācijas mērķis.
    3) Pieņemot K. K. apgalvojumu, mums jāpadara evaņģēlisti, pirmie kristieši, Kristus mācekļi un apustuļi par muļķiem vai ģeķiem, jo viņi nevilcinās, nevairās no paša Dieva lietu viltošanas un iet ciešanās un nāvē par pašu tukšiem izdomājumiem.
    „Ja nu Dieva valstība izslēdz visus laicīgus, politiskus mērķus un cenšas tikai pēc tīri reliģiskiem, vai ar to tā neatsakās no pretenzijas būt par ārēju, redzamu ļaužu apvienību? Bez kādām šaubām, Dievs varētu, ja viņš gribētu, darboties tikai iekšējas valstības robežās. Viņš varētu apveltīt indivīda dvēseli tieši un kādā tiešā ceļā darīt tai zināmu savu dievišķo gribu. Tad Dieva valstība nebūtu ārēji uztveŗama. Bet mēs te nejautājam pēc tā, ko Dievs kā brīva būtne varētu darīt. Mēs gribam zināt, ko viņš faktiski darīja caur Kristu kā savu sūtni un mūžīgu Dēlu. A priori spriežot jāatzīst par varbūtīgu viņa vēlēšanās ņemt vērā šai gadījumā, tāpat kā viņš dara visos citos, sociālo dabu, ko viņš cilvēkam deva par dzīves ceļvedi, un ka tādēļ viņš organizēs cilvēkus ārēji, lai viņi būtu viens otram par atbalstu un, papildinājumu. Vecās Derības Dieva valstība — pēc Dieva vēlēšanās ārēji uztverama ļaužu kopība un, Dieva valstības paraugs Jaunajā Derībā — arī liek mums sagaidīt ārēju Kristus nodibinātu valstību. Bet vienīgais izšķirējs pierādījums ir Kristus gribas pozitīvs lēmums jeb manifestācija. Ko īstenībā Kristus plānoja?
    Kristus plānoja ārēju Dieva valstību. To varam secināt no fakta, ka viņš prasa ārēju ticības apliecināšanu (Mt. io, 32; Mk. 8, 38; Lk. 9,26; 12, 8) un pareģo valstības locekļu vajāšanas (Mt. 10, 17 u. sek.; 24, 9 u. sek.; Mk. 13, 9 u. sek., 12, u. se.k.). Kā viens, tā otrs saprotams tikai tad, ja sekošana Kristum ir Arēji noteicama parādība. Tāpat Pēdējās tiesas apraksts liek saprast, ka Kristus sekotāji sevi pazīst kā tādus (Mt. 25, 40, 45). Beidzot, ieeja Dieva valstībā izdarāma ar kristības rītu, kas ir redzama ceremonija un ļauj, ārēji konstatēt ieejas faktu.” Autors (L. Koesters) tad tālākās rindās parāda, kā Dieva valstības redzamība izriet no Kristus līdzībām par to un no tā, ka viņš debesvalstību sauc par „Cilvēka dēla. valstību”, no kuŗas eņģeļi izvāks visu ļaunumu un attālinās likumu pārkāpējus (Mt. 13, 37 u. sek.). Cilvēkiem būs uzņemt Kristus mācekļus un pasniegt viņiem, vismaz ūdeni slāpju dzesēšanai (Mt. 10, 40 u. sek.). Kristus sekotājiem tātad jābūt ārēji pazīstamiem kā Kristus sekotājiem. Kristus nāca pasaulē pestīt visus cilvēkus (Jņ. 1, 29; 3, 16, 36; 6, 33; 8, 12; 9, 5, 10, 16; 12, 21), nodibinot vienu valstību, kuŗā saplūst cilvēki no „austrumiem un vakariem” Apustuļiem būs iet pa visu pasauli un kristāt visus, kas vēlas kristīties. „Ievērojot visu to, kas evaņģēlijos teikts, tikai pavisam nevērīgs pārdrošnieks apgalvotu, ka Kristus nesludināja visai pasaulei domātu valstību. Un tādēļ tā arī ir, ka šodien nav gandrīz neviena, kas, vēlēdamies būt par nopietni uzklausītu zinātnieku, uzdrošinātos aizstāvēt tādu uzskatu. Tikai tas, kas ar nolūku izvairītos teikt patiesību, apgalvotu, ka evaņģēlijos ir gan atrodama mācība par Dieva valstības vispārīgumu un ka to nav izgudrojuši paši evaņģēliju rakstītāji, bet ka tā tomēr neatspoguļo „vēsturiskā” Kristus nodomu, jo ir tikai to kristiešu pārliecība, kas dzīvoja ap evaņģēliju rakstīšanas laiku. Evaņģēliji ir uzticības cienīgi vēstures avoti. Bez tam, mācība par Kristus misijas vispārīgumu ir tik cieši saistīta ar visu evaņģēliju, ka tā nevar tikt izņemta no evaņģēlija, neiznīcinot pašu evaņģēliju.” (The Church: Its Divine Authority, L. Koiesters, S.J., 170. lp.)

III. — A. — 1. Kristus nodibināja Baznīcu — 1. Apustuļi

1. APUSTUĻI. No saviem mācekļiem Jēzus izvēlējās divpadsmit vīrus un sūtīja viņus mācīt cilvēkiem tās lietas, ko viņš pats mācīja. Šos vīrus viņš sauca par saviem apustuļiem — sūtņiem. Lai ļaudis būtu pārliecināti, ka apustuļi ir Kristus sūtīti, viņiem bija dota spēja darīt brīnumus (sal. Mk. 3,13; Lk. 6,12 un 9,1). Reizēm viņš sludināšanas darbā iesaistīja arī citus mācekļus. Bet tas bija tikai uz īsāku laiku. īsto mācīšanas pienākumu viņš lika uz savu divpadsmit apustuļu pleciem. Tos viņš paturēja pie sevis vienmēr. Jēzus audzināja savus apustuļus sevišķā kārtā, un vēl īsi pirms savas nāves deva viņiem plašas pamācības par to, kā viņiem jāpilda apustuliskie pienākumi (sal. Mt. 3,14; Lk. 8,1; Mt,. 10,1; 13,10; Jņ. 13. nod.). Atkārtoti parādīdamies saviem vienpadsmit apustuļiem pēc augšāmcelšanās, Jēzus turpināja viņiem stāstīt par nākotnes uzdevumiem un, atsaukdamies uz savu no debesīm saņemto varu, viņiem kā vienīgajiem uzlika pienākumu visu laiku sludināt savu mācību (Mt. 28,18; Lk. 16,15). Bet pirms darba sākšanas viņiem vēl bijʼ jāsaņem Sv. Gars (Lk. 24,49; Ap.D.1,8). Kā zināms, Jūdas kļuva par nodevēju. Pārējie apustuļi, piesaukuši Sv. Garu, ar lozes palīdzību pievienoja savam skaitam Matīsu (Ap.D. 1,26). Vēlāk Kristus sev par apustuli izvēlējās arī Pāvilu, un pārējie apustuļi uzņēma viņu savā pulciņā (sal. Ap. D. 9,15; 22,3; 9,27; Gal. 1,12; 2,9). Apustuļi Kristus mācības sludināšanu uzskatīja par savu galveno pienākumu un tādēļ to neatlaidīgi pildīja. „Viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Jēzu Kristu” (Ap.D. 5,42; sal. arī Mk. 16,20; Ap.D. 4,20; 6,24; l.v. kor. 1,17; 4,1; 9,16).

Sludiniet ļaudīm manu mācību! Lai tā patiešām būtu „mana mācība” un nekas cits, es jums došu spēju veikt savu darbu nemaldīgi. Jēzus piedraudēja ar smagu sodu tiem, kas atteiksies pieņemt apustuļu sludinātās patiesības: „Kas (jums kā sludinātājiem) ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16, 16). Jēzus nevarēja ar mūžīgas pazudināšanas draudiem likt cilvēkiem ticēt kādai nepareizībai. Tikai apbalvojot savus apustuļus ar nemaldīgumu, viņš varēja teikt, ka viņu mācību pieņemot, tiek pieņemta paša Dieva mācība („kas uzņem to, ko es sūtu, tas uzņem mani, bet kas mani uzņem, uzņem to, kas mani sūtījis” — Jņ. 13,20). Ja apustuļi būtu sludinājuši kaut ko maldīgu un prasījuši no ļaudīm ticību tam, tad viņi nebūtu mācījuši „visu, ko es esmu jums pavēlējis” (Mt. 28,20) — visu, ko Kristus viņiem bija piekodinājis mācīt. Vieni paši — vienkārši, nemācīti zvejnieki — apustuļi nebūtu varējuši to veikt. Nekļūdīgi sludināt tautām visu Kristus mācību nebija nekāds nieka uzdevums. Viņi to tomēr veica ar nepārtrauktu paša Kristus un Sv. Gara klātieni sludināšanas darbā: „Es esmu ar jums līdz pasaules galam... Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi... Bet Iepriecinātājs, Sv. Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, jums visu iemācīs un atgādinās jums visu, ko es jums sacīju” (Mt. 28,20; Jņ. 14,16,17,26; 16,13;). Apzinādamies savu nemaldīgumu Kristus mācības lietās, apustuļi prasīja absolūtu ticību saviem vārdiem. Pat ja eņģelis no debesīm jums sludinātu kādu citu ticību „nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1,8). Ievērosim, ka visos gadījumos, kur darīšana ar nemaldīgumu, tas attiecas tikai uz Kristus pasludinātajām ticības un tikumības patiesībām. Apustuļiem nebija tādas spējas, atrisinot citas problēmas.

Jēzus izvēlējās apustuļus ne vienīgi savas mācības sludināšanai šī vārda šaurākajā nozīmē. Aiz sludināšanas mums jāredz arī ļaužu vadīšana uz dzīvi saskaņā ar Kristus atklāsmi. Kristus ne tikai darīja savus apustuļus spējīgus sludināt savu mācību, bet uzlika viņiem pienākumu sludināt šo mācību. Kam pienākums, tam tiesības, paša Kristus dotas, neaizkaramas tiesības sludināt visiem cilvēkiem Dieva atklāsmi. Bet tiem, kas pārliecinājās, ka apustuļi ir patiešām Kristus sūtīti Dieva mācības sludinātāji, radās sirdsapziņas pienākums paklausīt apustuļiem visās tais lietās, kas izrietēja no Kristus — Dieva mācības. Apustuļi varēja viņiem tās pavēlēt un pavēles nepildītājus attiecīgi sodīt — „mēs ņemam gūstā visus prātus, lai kalpotu Kristum. Un esam gatavi sodīt katru nepaklausību” (2.Kor. 10,5-6). Apustuļi varēja prasīt paklausību ne tikai attiecībā uz to, kas ticams, bet arī attiecībā uz to, kas darāms, lai dzīve saskanētu ar ticību. Viņiem pašiem Kristus bija ne tikai noteiktas doktrīnas mācītājs, bet arī pareizas dzīves rādītājs, jeb, ja gribam tā teikt, viņš bija mācītājs divējādā ziņā — ticības un tikumības. Apustuļiem vajadzēja būt tādiem pašiem attiecībās ar saviem ticīgajiem; tāds bija Jēzus uzliktais pienākums. Tas nozīmē, ka viņi varēja izdot likumus, spriest tiesu un sodīt par lietām, kas bija ne doktrinālas, bet praktiskas. Pirms savas nāves Kristus apustuļiem apsolīja: „Patiesi es jums saku: ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs, un ko jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt. 18,18). Pēc augšāmcelšanās viņš savu solījumu izpildīja, paziņodams apustuļiem: „Kā mans Tēvs ir sūtījis mani, tā es sūtu jūs” (Jņ. 20,21). Te Kristus deva saviem apustuļiem visu varu, kas nepieciešama viņu sūtības izpildīšanai (ka te darīšana ar varu, uz to norāda teksta tālākie vārdi: „Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam aizturēsit, tiem tie būs aizturēti”, Jņ. 20,23). Ticīgajiem pienākums paklausīt Baznīcai, „bet ja viņš Baznīcai neklausa, tad lai viņš ir tev par pagānu un muitnieku” (Mt. 18,17), t.i. lai skaitās kā izslēgts no Baznīcas. Vārdi, kas seko pēdējiem citāta vārdiem — „ko jūs virs zemes saistīsit” — ļauj mums saprast, ka ar „Baznīcu” te Kristus domāja apustuļus kā tiesas spriedējus un soda paziņotājus. Lai pašu apustuļu rīcība ir mums par palīgu dažādu Kristus solījumu un piekodinājumu pareizai izpratnei. Tā rāda, ka apustuļi deva vispārīgus rīkojumus — likumus, sprieda tiesu un sodīja par lietām, kuŗas viņi atzina par nepieciešamām Kristus sūtības izpildīšanai. Satura ziņā tās dažkārt bija sīkas konkrētās dzīves normas. Tā apustuļu sasauktais koncils Jeruzalemē pavēlēja no pagāniem atgrieztajiem kristiešiem, kas dzīvoja jūdu vidū, atturēties „no elku upuŗiem un asinīm un nožņaugtā” (Ap.D. 15,29), lai gan tādu atturēšanos neprasīja ne dabas likums, ne kāds pozitīvs Dieva likums; šo pienākumu uzlika Baznīcas autoritāte. „Pārstaigādami pilsētas, viņi nodeva pildīšanai noteikumus, ko apustuļi un vecākie Jeruzalemē bija lēmuši” (Ap.D. 16,4). Sv. Pāvils slavēja korintiešus par savu rīkojumu pildīšanu: „Brāļi, par to es jūs slavēju, ka jūs visur mani pieminat un pildāt manas pavēles tā, kā es jums tās esmu devis” (l.kor. 11,2). Kāda veida pavēles tās bija? Kad vīrieši lūdzās, viņiem jāatsedz galvas, bet sievietēm galvas jāapsedz. Kad izsalcis cilvēks pie durvīm, tas jāsauc iekšā un jāpabaŗo. Lūk, dažas no viņa pavēlēm. „Kad ieradīšos, noteikšu pārējo” (1.kor. 11,34).. Izdzirdis par kāda korintieša asinsgrēku (incestu), viņš viņu sodīja (l.kor. 5,3). Tāpat sodīja Himeneju un Aleksandru (l.Tim. 1,19-20). „Ko jūs gribat? Vai lai es nāku pie jums ar rīksti, vai mīlestībā un lēnprātības garā?” Tā Pāvils prasīja korintiešiem. „Un esam gatavi nosodīt katru nepaklausību” (2.kor.l0,6). „Pie jums būdams, es sacīju un tagad prombūtnē saku tiem, kas agrāk grēkojuši, un visiem pārējiem, ka nesaudzēšu tos, kad atkal atnākšu... Tāpēc es jums šo rakstu prombūtnē, lai, pie jums esot, man nevajadzētu rīkoties bargāk saskaņā ar to varu, ko tas Kungs man devis celšanai, bet ne graušanai” (2.kor 13,2 un 10).

Sludināt tautām savu mācību (instruktīvā vara), vadīt tās pa šīs mācības ceļu (juridiskā vara) — tas nav viss, ko Kristus lika saviem apustuļiem darīt. Viņš vēl piekodināja censties darīt cilvēkus svētus ar paša izvēlētu reliģisku aktu palīdzību (sakrālā vara). Runādams par ceļu, pa kuŗu cilvēkiem jāiet„ lai viņi sasniegtu debesvalstību, Jēzus paskaidroja: „Ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā” (Jņ.3,5). Tādēļ viņš deva saviem apustuļiem varu radīt cilvēkos tādu atdzimšanu ar ūdens un Sv. Gara starpniecību: „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt. 28,19). Citreiz viņš sacīja: „Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsit un viņa asinis nedzersit, jūsos nebūs dzīvības” (Jņ. 6,54). Pēdējo vakariņu laikā Jēzus deva saviem apustuļiem varu sniegt cilvēkiem savu miesu un asinis (skat. Lk. 22,19-20). Pēc augšāmcelšanās sekoja cits pilnvarojums. Parādīdamies apustuļiem, „viņš dvesa un sacīja tiem: Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tam tie būs piedoti, kam tos aizturēsit, tam tie būs aizturēti” (Jņ. 20,22-23). Viņš turpināja parādīties saviem apustuļiem četrdesmit dienas pēc augšāmcelšanās, stāstīdams viņiem par savu valstību. (Ap.D. 1,3). Ko viņš no apustuļiem prasīja? To parāda apustuļu darbība: apustuļi mācīja, izdeva noteikumus un gādāja par cilvēku svētumu ar ārēju ceremoniju palīdzību. Viņi piedeva grēkus; viņi uzņēma Baznīcā (Ap.D. 2,38,41; Rom. 6,3; Gal. 3,27; Efez. 5,25). Uzlikdami rokas, viņi deva Svēto Garu (Ap.D. 8,17; 19,6). Viņi iecēla bīskapus (2.Tim. 1,6). Viņi kalpoja pie altāŗa (l.kor. 9,13). Viņi svētīja biķeri, kas bija „savienošanās ar Kristus asinīm”, un lauza maizi, kas bija „kopība ar Kunga miesu” (l.kor. 10,16; 11,23). Vārdiem un darbiem apustuļi rādīja, ka viņi ir sūtīti darīt cilvēkus svētus, ka viņi strādā, lai „sagatavotu svētos kalpošanas darbam, Kristus miesas uzcelšanai” (Efez. 4,12 un sek.). Vēlāk redzēsim, kā šīs reliģiskās ceremonijas (sakramenti) palīdz cilvēkam kļūt svētam. Pagaidām pietiek atzīmēt, ka Kristus tās patiešām gribēja.

III. — A. — 1. — 2. Sv. Pēteris

2. SV. PĒTERIS. Apustuļi nebija divpadsmit cits no cita neatkarīgi Kristus sūtņi, kas darbojās katrs uz savu roku. Kristus bija viņus gribējis kā darba vienību, kopu, saimi. Viņš deva viņiem kopīgu nosaukumu „hoi dodeka” — Divpadsmitie” (Mt. 10,1; 11,1; 20,17,24; Mk. 3,14; 4,10; 6,7; Lk.8,1; 9,1,12; Jņ. 6,68; Ap.D.6,2). Vienībā vajadzēja būt divpadsmit sevišķi izvēlētiem vīriem, ne vairāk, ne mazāk. Pēc Jūdasa nāves sekoja divpadsmitā vīra izvēle. Viņu pievienoja vienpadsmit vīru saimei, lai atkal būtu tie Kunga „divpadsmit apustuļi”. „Jēzus sūtīja šos divpadsmit un pavēlēja viņiem... ejiet un sludiniet... Kas jūs uzņem, tas uzņem mani” (Mt. 10,5,7,40). „Šie divpadsmit”. Cilvēkus, kas nekādi nebūtu vienoti, tā nevarētu saukt. Apustuļi apzinājās un darbojās kā divpadsmit locekļu kopa.

Kamēr Kristus uzturējās apustuļu vidū, viņiem bija tikai viens vadītājs, mācītājs — Kristus (Mt. 23,10). Lai gan neredzamā veidā, viņš solījās būt ar savu apustuļu kopu visu laiku; savu redzamo klātieni viņš gatavojās izbeigt uz kādu laiku. Viņš lika saprast, ka šim laika posmam viņš iecels apustuļu saimei redzamu vadītāju, galvu. Paskaidrojums izraisīja apustuļu jautājumus par to, kuŗš no viņiem būs lielākais, svarīgākais, pirmais Kristus valstībā (Mt. 20,24; Mk. 9,33,34; 10,42-45; Lk. 22,24). Kristus nosodīja viņu godkāri, tomēr neliedza viņiem saprast, ka lielākais no viņiem būs apustuļa Andreja brālis Sīmanis: „Jēzus, uzlūkojis viņu, sacīja: Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa, tulkojumā — Pēteris” (Jņ. 1,42).). Pēdējos vārdus pievieno evaņģēlists Jānis. Notikumu ir atzīmējuši arī trīs pārējie evaņģēlisti (Mt. 10,2; Mk. 3,16; Lk.6,14). Aramiešu vārds „kēfa” nozīmē klinti. Nav domājams, ka Kristus nosauca Sīmani par klinti bez kāda pamata. Kāds ir pamats, viņš paziņoja vēlāk. Paziņojums nāca, kad Pēteris bija atzinis Jēzu par Kristu, dzīvā Dieva Dēlu: „Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs esi tu, Sīmani, Jonasa dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs. Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas; un ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt. 16,17-19). Dažādos veidos ir mēģināts pierādīt, ka nosaukums „klints” neattiecas uz apustuli Pēteri personīgi34 vai atkal, ka tas nenozīmē visaugstāko varu Baznīcā. Pārliecinājušies par mēģinājumu nesekmīgumu, racionālisti apgalvoja, ka citētais Jaunās Derības teksts nav nācis no pašiem evaņģēlistiem, ka tas tur ievietots tikai vēlāk. Tomēr veltīgi. Teksts atrodams arī visvecākajos Jaunās Derības kodeksos un to versijās. Ko tad nozīmē celt Baznīcu uz Pētera kā klints? Drīz izskaidrosim, ka Baznīca ir to ļaužu apvienība, kas tic Kristum. Kristus paskaidro, ka viņa apustulis Pēteris būs šīs apvienības, sabiedrības pamats („uz šīs klints es celšu savu Baznīcu”). Likt kādai celtnei par pamatu klinti Kristum nozīmē darīt šo klinti par celtnes cietuma, stipruma principu (sal. Mt. 7,25 „Un lija lietus, un nāca plūdi, un pūta vēji, un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo tā bija celta uz klints”). Pēc paša Kristus gribas tātad apustulis Pēteris būs tas faktors, no kura Baznīcai nāk cietums, stiprums — tas fakts, ka Baznīca turpina pastāvēt un turpina sekmīgi veikt savu uzdevumu. Tas nevar nozīmēt ko citu, kā augstāko uzraudzību pār Baznīcu, augstāko noteikšanu, varu — virsvaras apsolījumu apustulim Pēterim. Pēteris būs tas, kas atslēdz un aizslēdz durvis uz debesvalstību. Šinī sakarā lietots, vārds „debesvalstība” nevar nozīmēt aizkapa debesis, jo kas gan tur būtu aizslēdzams vai atslēdzams, ja reiz šī laimes eksistence jau ir sākusies. Kristus tātad te saka, ka Pēterim būs vara atslēgt un aizslēgt viņa Baznīcu virs zemes, tā atslēgt vai aizslēgt, ka viņa izšķiršanās būs atzīta arī pēcnāves dzīvē — debesīs. Atslēgt un aizslēgt, pielaist un nepielaist, izlemt par kaut kā būšanu vai nebūšanu. Attiecināsim šos jēdzienu pārus uz Kristus domāto ļaužu sabiedrību un mēs būsim pārliecināti, ka arī te ir Pēterim apsolīta visaugstākā vara pār Kristus Baznīcu. Kristus būs šīs varas devējs. Kad viņš vairs nebūs redzams, tā joprojām būs viņa Baznīca un viņš būs tās neredzamais vadītājs, bet Pēteris būs tās redzamais vadītājs, kas rīkosies viņa vārdā. Varu siet un atraisīt Kristus apsolīja arī pārējiem apustuļiem (Mt. 18,18). Bet te viņš domāja varu pašā Baznīcā, ne pār visu Baznīcu. Viņš neteica: „Es jums došu debesvalstības atslēgas”, kā Pēterim, bet gan: „Ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs”. Tā būs vara, kas dara visus apustuļus līdzīgus savā starpā, bet visus padotus Pēterim. Sākumā apustuļi Pēterim apsolīto virs varu tikpat maz saprata kā Kristus pareģojumus par savām ciešanām un nāvi. Bet pēc Sv. Gara saņemšanas stāvoklis mainījās: viņi vairs nejautāja, kuŗš no viņiem ir pirmais; pirmā vieta tika ierādīta Pēterim.

Pēterim doto solījumu Jēzus izpildīja, parādīdamies pēc augšāmcelšanās pie Tiberijas jūras: „Kad viņi bija paēduši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā šie? Tas viņam saka: Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu. Viņš saka tam: Gani manus jērus! Tad viņš atkal tam saka: Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli? Viņš atbild: Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu. Viņš tam saka: Gani manus jērus! Trešo reiz viņš tam saka: Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?... Un tas viņam sacīja: Kungs, tu visu zini; tu zini, ka es tevi mīlu. Viņš tam sacīja: Gani manas avis!” (Jņ.21, 15-17). Kristus uzrunāja vienīgi Pēteri, tikai viņam bija šie vārdi, šīs pavēles domātas. Viņam Kristus uzdeva ganīt jērus un avis — visu Kristus ticībā vienoto ļaužu pulku. Būt par ļaužu ganu senajiem laicīgu un garīgu rakstu autoriem nozīmēja to pašu kā būt par šo ļaužu vadītāju. Tai pašā nozīmē arī Kristus sevi sauca par ganu (Jņ. 10,26,27). Jēzus vispirms pārliecinājās par Pētera mīlestības mēru — „vai tu mani mīli vairāk nekā šie?” — vai tā lielāka nekā citu apustuļu mīlestība. Saņēmis trīskārtēju, pazemīgu apstprinājumu, Jēzus deva Pēterim arī lielāku varu nekā citiem apustuļiem. Tā Pēteris kļuva lielāks par citiem apustuļiem (to varu, kas piederēja visiem apustuļiem vienādi, Pēteris bija saņēmis jau agrāk. Skat. Jņ. 20,21), par visu „jēru un avju” ganu, par Baznīcas virsganu.

Senie kristietības rakstnieki atzīst, ka citētajiem evaņģēlista vārdiem (Jņ. 21,15-17) ir tāda jēga, kādu mēs tiem nupat devām. Pieņemot Pētera virsvaru, kļūst saprotams arī dažs labs cits Jaunājā Derībā konstatējams apstāklis: Kur minēti vairāki apustuļi, Pēteris arvien likts pirmajā vietā (Mt. 10,2; Mk. 3,16; Lk. 6,14; Ap.D. 1,13), un ne tādēļ, ka viņš būtu bijis pirmais Kristus aicinātais apustulis — viņš nebija pirmais vai visvecākais no apustuļiem. Ir vietas, kur Pēteris skaidri parādīts kā apustuļu saimes galva (Mk. 1,236; Lk. 9,32; Ap.D. 2,14; 2,37; 5,29). Kristus parādīja apustulim Pēterim sevišķu godu: viņš deva Pēterim jaunu vārdu. Ierazdamies Kafarnaumā, viņš apmetās Pētera mājā. Viņš mācīja ļaudis, no Pētera laivas. Viņš Pēterim atsevišķi paziņoja, ka viņš būšot cilvēku zvejnieks. Viņš darīja brīnumu, lai Pēteris samaksātu nodokli par Kristu un par sevi pašu (Mt. 17,26). Viņš lūdzās par Pēteri sevišķā kārtā. Pēc augšāmcelšanās eņģeļi sūtīja sievietes ziņot par notikumu „viņa mācekļiem un Pēterim” (Mk. 16,7). Kristus pēc augšāmcelšanās parādījās Pēterim, kad viņš bija viens pats (Lk. 24,34; 1. kor. 15,5). Tais gadījumos, kad apustuļi sanāca kopā, Pēteris bija viņu priekšgalā un runāja viņu vārdā, piem., ievēlot apustuli Matīsu, sanākot uz Vasarsvētkiem, parādoties augstās tiesas priekšā (Ap.D. 1.2. un 4. nod.). Pēteris bija pirmais, kas uzņēma Baznīcā pagānus (Ap.D. 10.n.). Pēteris bija pirmais, kas šo jautājumu izšķīra pirmajā apustuļu koncilā Jeruzalemē (Ap.D. 15.n.). Pēteris apmeklēja visu apgabalu kristiešus (Ap.D. 9,32). Ja neatzīstam Pētera virsvaru, šim viņa izcilajam stāvoklim nav izskaidrojuma.

Kritizējot uzskatu par apustuļa Pētera virsvaru, parasti norāda uz Pāvila pretestību: „Bet kad Kēfa (Pēteris) nonāca Antiochijā, es atklāti viņam pretojos, jo viņš bija peļams (Gal. 2,11). Tātad Pēteris nebija Pāvila priekšnieks. Bet pretestība var būt divējāda — autoritatīva un karitatīva. Neviens neteiks, ka Pāvilam bija vara pār citiem apustuļiem. Viņa pretestība Pēterim nebija kas cits kā mīlestībā vienota kolēģa domas, kuru nolūks bija palīdzība Pēterim un ne viņa autoritātes noliegšana. Galatiešiem adresētā Pāvila vēstule nevis apgāž Pētera virsvaras pierādījumu, bet pastiprina. „Pēc trim gadiem es aizgāju uz Jeruzalemi, lai redzētu Pēteri, un paliku pie viņa piecpadsmit dienas... No citiem apustuļiem es neviena neredzēju, tikai Jēkabu, Kunga brāli ”(Gal. 1,18,19). Kādēļ Pāvilam bija jāiet pie Pētera un pie Pētera vien? Kāpēc teikt „lai redzētu”, ne „lai paciemotos pie Pētera”? Acīm redzot, kaut kas viņam bija jāpārrunā ar Pēteri, un pārrunu iznākums bija atkarīgs no Pētera, ne no citiem apustuļiem. Arī pašā Pāvila pretošanās gadījumā ir kaut kas zīmīgs: lai gan Pāvils bija atklāti sludinājis, ka no pagānu vidus nākušie kristieši nav apgrūtināmi ar jūdu paradumiem, pietika tikai Pēterim uzvesties drusciņ citādāk, un jau tas uztrauca visu prātus, liekot citiem sekot viņa piemēram: „Ari pārējie jūdi piekrita viņa (Pētera) divkosībai, un arī Barnabu šī izlikšanās aizrāva līdz ar viņiem” (Gal. 2,13). Pēterim tātad bija lielāka autoritāte nekā Pāvilam.

  1. 34 K. Kundziņš to pataisa par sevišķu Dieva atbalstu visai Baznīcai (Zīmīgi, ka luterāņi pastāvīgi runā pair „draudzi”, „draudzēm”, „kopām”, it kā ar nolūku izvairīdamies no nosaukuma „Baznīca”. Grāmatas vēlākās nodaļas ļaus saprast, kāpēc viņi to dara. Autors): „Katrai ticīgo kopai, un ja tā būtu tikai kopiņa, kas vistumšākajās dienās pulcējas ap savu dzīvo Pestītāju, pieder viņa apsolījums: Tu esi klints, un uz šīs klints es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mūsu ticība, 123. lp.)

III. — A. — 1. — 3. Baznīca

3. BAZNĪCA. Pēterim padotā apustuļu saime mācīja, un cilvēki klausījās viņu mācībā. Kas bija pārliecinājies par apustuļu vārdu patiesību, likās kristīties. Kristītie izpildīja apustuļu noteikumus — viņi darīja sevi svētus saskaņā ar apustuļu norādījumiem. Vairāki cilvēki — viņu skaits turpināja augt — bija iesaistījušies kopīgā darbā, paklausīdami vienai autoritātei. Bija radusies viena cilvēku apvienība, radusies tāpēc, ka Kristus to gribēja. Citādi sakot, Kristus bija šīs apvienības dibinātājs.

Pirmais šīs apvienības uzdevums bija sludināt un sargāt no bojājumiem Kristus mācību. Bet ar to uzdevums nebija izbeigts. Atklāsmes sludināšana un iepazīšanās ar to bija tikai pirmā daļa no visa uzdevuma, kuŗam Kristus bija domājis savu apvienību. Māciet manu atklāsmi tā, ka ļaudis patiešām dzīvo saskaņā ar to, kļūdami svēti un uz mūžu mūžiem laimīgi, kā es gribu, ka viņi būtu svēti un laimīgi. Nav grūti pierādīt, ka tāds bija Kristus dibinātās apvienības totālais mērķis. Viens vēl piebilstams: pieņemt Dieva atklāsmi, pielāgot tai savu dzīvi, darīt to svētu ar Dieva noteikto līdzekļu palīdzību, dzīvot ar Dievu mūžīgā svētlaimes mīlestībā nozīmē godināt Dievu. Dieva gods aptver visu, tam pakļaujas, pakārtojas viss. Dieva gods ir Kristus dibinātās apvienības pēdējais mērķis jeb totālā mērķa pēdējais, visdziļākais slānis. Ievērojot mērķa un tā sasniegšanai doto līdzekļu dabu, Kristus dibinātā apvienība bija reliģiska, pārdabiska ļaužu apvienība.

Apvienību Jēzus sauca par savu valstību, kas nepilnīgā veidā eksistē pasaulē, bet pabeigtības stadijā — viņpasaulē.

Lai savu apvienību labāk atšķirtu no cilvēku veidotām organizācijām, Jēzus tai deva īpašu nosaukumu — Baznīca. Evaņģēlijos atzīmētas tikai divi vietas, kad šo nosaukumu lietoja viņš pats (Mt. 16,18 un 18,17), bet apustuļiem tas bija parastais kristiešu apvienības apzīmējums (Ap.D. 5,11; 8,3; 20,28; l.kor. 10,32; 11,16, 22; 14,12; 15,9; Gal. 1,13). Vienskaitlī lietots vārds apzīmēja visu kristiešu apvienību (Efez. 1,22; 3,21; 5,23; I.Tim. 3,15), bet daudzskaitlī — šīs apvienības mazākās daļas — draudzes (Ap.D. 15,41; l.kor. 4,17; 14,33). Dažreiz ar to bija domāta arī publiska ticīgo sanāksme (II.kor. 11,18), bet vēlākos laikos par baznīcām sauca arī namus, kur notika dievkalpojumi. Pēc visa apskatītā Baznīca definējama kā tādu ļaužu apvienība, kas pieņemot vienu un to pašu ticību, lietojot vienus un tos pašus sakramentus un paklausot apustuliskiem ganiem un viņu virsganam, izveido šeit virs zemes Kristus valstību.

Kristus gribēja, ka viņa Baznīca eksistētu līdz pasaules galam.35 Viņš bija nācis izpildīt Vecās Derības pareģojumus. Tie ziņoja mūžīgu valstību (Ezaijas 55,3; Dan. 2,44; 7,14). Arī eņģelis, kas vēstīja Marijai par Dēla ieņemšanu, sacīja: „Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi. Un viņa valstībai nebūs gala” (Lk. 1,32-33). Viņa Baznīca eksistēšot līdz pastardienai, tā Kristus paskaidroja. Tikai tad un ne agrāk ļaunos cilvēkus nošķiršot no labajiem, kas tagad dzīvo Baznīcā visi kopā (Mt. 13,40,41,49). Baznīca paliks, jo „elles vārti to neuzvarēs” (Mt. 16,18). Pēc ļauno cilvēku atdalīšanas Kristus valstībā paliks tikai taisnie.

Kristus paziņojums dažādos veidos atbalsojas apustuļu vārdos. Pāvilam Baznīca ir Kristus miesa ar Kristu kā tās galvu (l.kor. 12,12; Efez. 1,22,23; Kol. 1,18). Miesa nekad neiznīks. Kristus ir līgavainis, kas savu līgavu — Baznīcu nekad neatstās (Efez. 5,22). Senajai kristietībai tāda pat pārliecība: „Baznīcu neuzvarēs; Baznīcu neiznīcinās; arī kārdinājumi to nepieveiks; tā pastāvēs līdz pasaules beigām” (Sv. Augustīns, in Ps. 60, n. 6).

Kristus gribēja, ka apustuļu amats tiek turpināts visu laiku. Sūtīdams savus apustuļus mācīt, vadīt un svētīt, viņš piebilda: „Un, lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt. 28,20). Es esmu ar jums, kad jūs pildāt manu uzlikto pienākumu, esmu ar jums vienmēr — līdz tā laika beigām, kuram jāpaiet līdz manai otrai atnākšanai un vispārīgajai tiesai (Mt. 13,40,49; 24,3). Lai jūs savu uzdevumu veiktu labi, es jums došu Svēto Garu: „Es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu ar jums mūžīgi, Patiesības Garu” (Jņ. 14,16,17). Atstāstīdams, kā Kungs iestādīja savas miesas un asiņu sakramentu, apustulis piebilst: „Cikkārt jūs šo maizi ēdīsit un biķeri dzersit, jūs sludināsit Kunga nāvi līdz viņš nāk (proti spriest tiesu)” (l.kor. 11,26). Nodrošinādami sava amata turpinājumu, apustuļi iecēla sava darba turpinātājus, savus pēctečus (Ap.D. 14,22; l.Tim. 1,3,18; 4,14; Tit. 1,5) un deva viņiem ganu tiesības (l.Tim. 5,7,19,20; Tit. 2,15), piekodinādami, lai arī viņi sev ieceltu pēctečus (Tit. 1,5). „Vēl jāpieskaita tie, kas ir pašu apustuļu iecelti bīskapi un viņu pēcteči līdz mūsu dienām”. Tā rakstīja sv. Irenejs otrā gadu simtenī (Adv. haer. 3,3,1). Nevar būt šaubu, ka paši apustuļi gādāja par sava amata turpināšanu un to darīja uz Kristus pavēles pamata.

Visā pastāvēšanas laikā Baznīcai būs savs visaugstākais vadītājs — virsgans. Arī to gribēja Kristus. Viņš dibināja savu Baznīcu uz stipra pamata, uz Pētera virsvaras. Baznīca nekad nevar būt bez pamata; tai jābūt allaž gatavai atsist „elles vārtu” uzbrukumus. Citiem vārdiem sakot: tai visu laiku jāpatur tas cietums, stingrums, kas tai nāk no Pētera virsvaras, uz kuras kā uz pamata tā ir dibināta. Kristus nav nekur parādījis kādu citu pamatu, kas būtu liekams pirmā pamata vietā. Viņš vēlējās celt uz Pētera „savu Baznīcu”, t.i. visu Baznīcu un ne tikai tās draudzes, kas bija izveidojušās Pētera dzīves gados. Viņš uzdeva Pēterim ganīt visas savas avis, visu ganāmpulku, kas nesastādījās tikai no Pētera laika ticīgajiem. Nekas nerāda, ka tas, ko Kristus pavēlēja Pēterim darīt, būtu kāds īslaicīgs izņēmuma stāvoklis. Otrādi, viņa prasībai ir tādas pazīmes, kas liecina, ka tā ir parastā, paliekošā lietu kārtība. Pāvils nebūtu varējis runāt par tik cieši vienotu Baznīcu, ka tā saucama par „vienu ķermeni” (l.kor. 12,12 un sek.), ja katrs bīskaps būtu bijis neatkarīgs savas draudzes, resp. bīskapijas vadītājs, nebūdams nekādi padots vienai kopīgai augstākai varai, ja Kristus nebūtu uz visu laiku devis savai Baznīcai ciešas vienības principu — Pētera virsvaru. Te nelīdz atsaukties uz Kristu vai ticību Kristum kā neredzamo Baznīcas vienotāju. Bez ārēja vienotāja Baznīca nebūtu cieši vienota. Lai protestantu daudzās sektas ir par šīs patiesības ilustrāciju. Senās kristietības pārliecību izsaka sv. Ambrozijs ar vārdiem: „Kur Pēteris, tur Baznīca” (in ps. 40,n.30) Ar citu senās kristietības autoru domām iepazīsimies tuvāk, apcerēdami Pētera amata pildītājus — pāvestus un jau agrāk — iztirzādami pilnīgākos apmēros Kristus nodibinātās Baznīcas dabu.

  1. 35 Daudz debatēts par drīzu pasaules galu un Jēzus otrreizēju nākšanu — parūziju. Uz to liekas norādām vairāki teksti evaņģēlijos („Šī paaudze vēl nebūs mirusi, kad viss tas notiks”). Ja pasaules gals nāktu drīzi, tad par tādas Baznīcas dibināšanu, kas pastāv cauri gadu simteņiem, nevarētu būt runas. Patiešām, vairāki autori (piem. A. šveicars) vairāk balstīdamies uz atsevišķām vietām evaņģēlijos niekā uz visu vietu kopsakaru, visas Jēzus mācības, šinī gadījumā rumā par maldīšanos un krīzi Jēzus dzīvē („un klaji izteiktā pārliecība par tūlītēju Dieva valstības iestāšanos jo labāk palīdz saprast krīzi, kādā Jēzus nonāca pēc mācekļu atgriešanās”, H. Biezais, Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, 38. lp.). Visu attiecīgo evaņģēliju tekstu pārliecinātājs izvērtējums nav nebūt tik vienkāršs. Tos pētījot, jāiet cauri grūtajam psicholoģiskajam procesam, kuram gāja cauri apustuļi pamazām pārliecinādamies, ka viņu Mācītājs sludina ne pasaulīgas labklājības valstību, bet garīgas un mūžīgas, un kas — šis process — daždažādos veidos atspoguļojas Jaunajā Derībā. Īsā pieskārienā parūzijas jautājumam, jāsaka: Jēzus neparedzēja drīzu pasaules galu: „Trīs reizes Jēzus noteikti paskaidroja, ka viņš nevar dot sīkāku informāciju par pasaules beigu dienu un stundu (Mk. 13, 32 u. sek.; Mt. 24, 36; Ap. D. 1, 4). Kārlis Adams pamatoti vērš mūsu uzmanību uz faktu, ka šeit katrā ziņā darīšana ar pirmatnēju, negrozītu Jēzus paskaidrojumu, jo agrā kristiešu draudze nekad nebūtu pieļāvusi piešķirt viņu izdaudzinātajam Kungam, Dieva mūžīgajam, Dēlam, tik skaidru nepilnību, kā pastarās tiesas nezināšanu. Ievērojot teikto, mēs cieši turamies pie pārliecības, ka visi teicieni, kas sākumā mudina uz aplamu izskaidrojumu, satur citu eschatoloģisku nozīmi un ka nekur nav paziņots tūlītējs pasaules gals. Mums jāatbrīvojas no iespaida, ka Jēzus iztēlojās pasaules galu kā vienlaicīgu ar Jeruzalemes bojā eju, vai ka viņš sludināja tā drīzu nākšanu. Otrādi: Jēzus pieņēma, ka paies gaŗš laiks līdz viņa otrai, slavas pilnai nākšanai — parūzijai. Tik tiešām, valstības evaņģēlijs sludināms par liecību visām tautām (Mt. 13, 10; 16, 15; Mt. 24, 14; 26, 13; 28, 19 u. sek.; Lk. 24, 47; Apd. 1, 8). Viņa sekotājiem būs daudz jācieš viņa vārda dēļ, „daudzu cilvēku mīlestība atdzisīs” (Mt. 24, 12). Sis viss (Mt. 24, 4—14; 10, 16 u. sek.; Mk. 13, 5–13; Lk. 21, 8–19) nevarētu izpildīties vienas paaudzes laikā. Ir skaidrs, ka jāpaiet garam, laikam no Jeruzalemes sagraušanas — to samīdīs kājām pagāni, un, tās iedzīvotājus kā vergus aizvedīs projām uz visām pasaules malām — līdz pasaules galam, kad „izpildīsies tautu laiks” (Lk. 21, 24). Tāpēc, kad Kristus līdzībās saka, ka Dieva valstība pasaulē aug lielumā kā zemē iesētais mazais sinepju grauds, vai kā visu saraudzē miltos iejaukts raugs (Mk. 4, 26 u. sek.; Mt. 13, 14, 31; Lk. 13, 18 u. sek.), ka Kungs var nenākt līdz otrai vai trešai nakts maiņai (Lk. 12, 36 u. sek.; Mt. 25, 5 u. sek.), ka Kungs, kas bija izceļojis, atgriežas mājās tikai pēc ilga laika, lai prasītu no saviem, kalpiem norēķinu (Mt. 25, 14, 19), tad vismaz tik daudz ir pilnīgi skaidri noprotams, ka viņš nevēlējās sludināt tuvu pasaules galu. Esiet arvien nomodā! Tāds ir viņa vārdu nolūks (Lk. 21, 34 111. sak.; Mk. 13, 35; Mt. 24, 44; 25, 13). Mēs tiekam brīdināti, lai mēs, pieņemdami, ka tiesas diena vēl tālu, nedzīvotu pasaulīgi un grēcīgi, kā to darīja cilvēki Noasa laikā (Mt. 24, 37 u. sek.; Lk. 17, 26, 30). Tāpēc Kristus uzsveŗ: Cilvēka Dēls nāks ne tūlīt, ne ātri, bet piepeši un negaidīti. Mums jābūt arvien gataviem, jo lai arī kādā laikā mēs dzīvotu, Kungs var mūs saukt un. pieprasīt no mums norēķinu kuŗu katru brīdi. Šī izskaidrojuma patiesību kāpina fakts, ka mūsu nāves stunda, no kuras atkarāsies mūsu stāvoklis tiesas dienā, nav zināma: „Tādēļ arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat” (Lk. 12, 40; Mt. 24, 44) (The Church: Its Divine Authority, L. Koesters S.J., 174. lp.)

III. — A. — 2. Kristus Baznīcas daba

Kristus nodibināja reliģisku apvienību auglīgai darbībai. Iesētā sēkla dīga un auga. Tās izskats mainījās, kā tam bija jāmainās. Bet tā bija un palika tā pati sēkla, kas auga un veidojās tā, lai nestu savai dabai atbilstošus augļus. Vēsturnieku interesē ne tikai pati sēkla — evaņģēlijos atrodamie vārdi par Baznīcu, bet arī augšanas process, sevišķi pirmatnējiem spēkiem tuvajā stadijā — pirmajos trijos kristietības gadsimtos. Baznīcas sākumi interesē ne tikai vēsturnieku, bet katru, kas grib pārliecināties par to, kādu Baznīcu Jēzus Kristus īstenībā gribēja.

1. REDZAMA APVIENĪBA. Cilvēku apvienība izveidojas no redzamām būtnēm — cilvēkiem. Ko cilvēkā redzam, nav viss cilvēks — dvēsele paliek neredzama. Bet mūsu acis uztver izskatu, vēro darbību, un novērotā pietiek, lai mēs novēroto būtni sauktu par cilvēku un ne par kādu citu būtni. Tā arī Baznīcai ir paša Kristus dotas jutekliski uztveramas īpatnības, kas gan neizsmeļ Baznīcas būtību, tomēr no tās nepieciešami izceļas, un ļauj mums to pazīt kā Kristus Baznīcu. Citiem vārdiem sakot, Kristus nodibināja reliģisku ļaužu apvienību, kuras daba nosakāma un kas pazīstama kā Kristus Baznīca uz jutekliski uztveramu pazīmju pamata. Tas ir tas, ko mēs domājam, apgalvodami, ka Kristus ir redzamas ļaužu apvienības dibinātājs.

Dievs varēja atklāt pareizo reliģiju katram indivīdam atsevišķi un tā vadīt katru pa savu gribēto ceļu, nelikdams indivīdam stāties nekādos sakaros ar citiem indivīdiem. Viņš to varēja, bet, ievērodams cilvēka sociālo dabu, viņš tā nedarīja. Jau Vecajā Derībā viņš izvēlējās par savas gribas paudējiem īpašus cilvēkus. Jaunajā Derībā šis darbs bija veicams sevišķam sūtnim. Pēdējais iecēla sava darba turpinātājus, piekodinādams viņiem rīkoties tāpat — gādāt par citiem sava darba turpinātājiem. Tā radās apustuļi, viņu vietnieki un vietnieku vietnieki — redzama Baznīcas vadība, redzama Baznīca. Kas atzīst likumīgu Baznīcas vadību, tas jau ir atzinis arī Kristus gribētu, redzamu Baznīcu, jo pierādāma, autentiska Baznīcas vadība (redzami mācītāji, vadītāji, svētītāji) ir tas, ko galvenā kārtā domā ar Baznīcas redzamību. Par to varam pārliecināties no neredzamas Baznīcas aizstāvjiem: uzsvērdami neredzamu Baznīcu, viņi grib pateikt, ka neatzīst vadību, kūjai būtu jāpaklausa.

Bet varam uzrādīt arī sīkākus apstākļus, kas saistīti ar Baznīcas būtību un kuģu dēļ Baznīca saucama par redzamu: ir iespējams noteikt, kuŗi cilvēki pievienojas Baznīcai, kuŗi paklausa tās vadītājiem; tas noskaidrojams tāpat, kā noskaidrojām, ka viens cilvēks ir latvietis, otrs — vācietis, trešais — anglis. Ir ārējas zīmes, pēc kūjām nosakāma kāda cilvēka tautība. Tāpat ir zīmes, paša Kristus izvēlētas, ārējas zīmes, pēc kuŗām nosakāma kāda cilvēka piederība viņa Baznīcai. Viņš iecēla savā Baznīcā vadītājus, ne jau lai viņi izolētos no citiem cilvēkiem, bet gan lai viņi ietu cilvēkos, tos mācītu, vadītu, darītu svētus. Viens cilvēks saprotas ar otru cilvēku tikai ar jutekliski uztveramu zīmju starpniecību. Tādas zīmes bija katram apustuļu un viņu vietnieku darbības veidam tautā un katram tautas atsaucības veidam: vadība mācīja Kristus atklāsmi, tauta to pieņēma, Kristus atklāsmi un ne ko citu; vadība izdeva likumus, draudžu locekļi tos pildīja — Kristus mērķu sasniegšanai un ne kam citam; mācītāji vadīja dievkalpojumus, ticīgie piedalījās šais dievkalpojumos un baudīja to augļus — kļuva svēti ar Kristus iestādīto sakramentu palīdzību un ne kaut kā citādāk. Attiecības starp Baznīcas vadītājiem un ticīgajiem nevarēja būt citādākas kā jutekliski uztveramas un tās nedrīkstēja būt citādākas, nekā Kristus tās vēlējās. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ne mazāk kā faktu, ka Kristus nodibināja redzamu ļaužu apvienību — Baznīcu. Arējas zīmes, redzama vadība un kārtība, protams, nav viss. Ārējais, redzamais ir neredzamas iekšējas pasaules liecinieks un instruments, bet tam jābūt Kristus Baznīcā pēc paša Kristus vēlēšanās.36 Veltīgi te norādīt uz visu redzamo kā uz kādu nejaušu, nebūtisku pievienojumu Baznīcai un saskatīt Baznīcas būtību neredzamajā pasaulē. Kristus nekad neteica: „Es mācīšu bez mācītājiem; es vadīšu cilvēkus, es darīšu viņus svētus bez kādas ārējas kārtības, bez kādiem svētītājiem.” Otrādi, viņu pavadīja apustuļi, viņš viņus sūtīja cilvēkos, viņš viņiem deva varu sasiet un atsiet, viņš pavēlēja viņiem klausīt.37 Viņš tātad nodibināja vienu Baznīcu, kas visa redzama, lai gan ne visā savā sastāvā (totum quidem, sed non secundum totum visibile).

Vecajā Derībā pravietis Ezaija pareģo Kristus Baznīcu un salīdzina to ar kalnu, kas paceļas pāri visiem citiem kalniem un uz to plūst visas tautas (Ez. 2,2; 11,12). Tas visām tautām labi redzams. Pareģojumu Baznīcas tēvi saista ar Kristus vārdiem: „Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta” (Mt. 5,14) un saka, ka kalns un pilsēta ir visiem cilvēkiem skaidri saskatāmā Kristus Baznīca: „Brāļi, vai uz Baznīcu mums jārāda kā ar pirkstu uz mēnesi? Vai viņa nav skaidri redzama? Vai viņu neredz tautas? Lūk — kalns, kas paceļas pāri visai zemei. Lūk, pilsēta, par kūjai teikts: Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta... Pēdējo dienu laikā būs skaidri saskatāms Kunga nama kalns, kas augstāks pār visiem kalniem. Kas cits ir tik labi redzams kā kalns? Bet ir arī nezināmi kalni, kas atrodas vienā otrā zemes malā. Kas no jums zina Olimpa kalnu? Kā tās malas iedzīvotāji lai pazīst mūsu Gedabu? Jo tie ir tikai attiecīgo vietu kalni. Bet ne tā mūsējais — tas ceļas pāri visai zemei” (Sv. Augustīns, In epis. Jo. ad Parth. tract. I,n.l3).

Cilvēka, ne gara izskats bija Dieva Dēlam, nākot pasaulē. Viņš pieņēma cilvēka miesu un asinis, lai pestītu visu, kas ir cilvēcisks. Arī savu mācību un svētdarītājas žēlastības viņš uzticēja redzamai Baznīcai. Kā iebildumus pret Baznīcas redzamību dažkārt ceļ priekšā tos evaņģēliju pantus (Mt. 13,44; Lk. 17,20,21; Efez. 5,25,27; Ebr. 12,18,22,23), kur minēta Baznīcas garīgā daba un ideālā pilnība. Mēs nesakām, ka Baznīca nav garīga, bet tikai to, ka garīgais tajā nav bez redzama ķermeņa, un mēs piekrītam, ka Baznīcas ceļš ir ceļš uz pilnību, kuŗā arī tās ķermenis tiks apskaidrots.

2. SLĀŅAINA APVIENĪBA. Kristus negribēja, ka viņa Baznīcas locekļi būtu vienādu tiesību cilvēki. Tikai apustuļiem viņš deva varu mācīt, vadīt, svētīt. Visiem citiem cilvēkiem būs paklausīt apustuļu vadībai. To Jēzus pavēlēja, piedraudēdams ar mūžīgu pazudināšanu tiem, kas nepaklausīs apustuļiem. Nekad viņš nelika saprast, ka .ir nodomājis ar laiku šo kārtību grozīt — tai jāpaliek. Viņš tātad gribēja, ka viņa Baznīcā būtu slāņi, kārtas — vadītāji un vadītie, priekšnieki un apakšnieki, sludinātāji un klausītāji, pavēļu devēji un pavēļu pildītāji. Garīga priekšniecība un tai padota ticīgo saime — to kā Kristus gribu parāda jau evaņģēliji vien.38 Bet netrūkst arī citu vērtīgu senatnes dokumentu, kas apliecina, ka Kristus nodibināja slāņainu ļaužu apvienību.

Pāvils pielīdzina Baznīcu ķermenim, kura locekļiem ir dažādas funkcijas. Dažu Baznīcas locekļu pienākums ir mācīt, pamudināt, būt priekšgalā: „Atminieties savus priekšniekus, kas jums sludinājuši Dieva vārdu! Paklausait saviem priekšniekiem un esiet viņiem padevīgi, jo viņi ir nomodā par jums, un viņiem būs jānodod norēķins par jūsu dvēselēm” (Ebr. 13,7, 17; sal. Rom. 12,4 un sek.). Un atkal: „Bet mēs jūs lūdzam, brāļi, esiet atzinīgi pret tiem, kas strādā jūsu labā, kas Kunga vārdā ir jūsu priekšnieki un jūs pamāca. Viņu darbu dēļ mīliet viņus jo sevišķi sirsnīgi un dzīvojiet ar viņiem mierā” (l.tes. 5,12-13; sal. l.Tim. 5,17). Pie pašiem garīgajiem priekšniekiem apustulis Pēteris griežas ar šādiem vārdiem: „Ganiet jums uzticēto Dieva ganāmpulku, rūpēdamies par to ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, ne negodīgas peļņas dēļ, bet pašaizliedzīgi, ne kā tādi, kas grib valdīt pār tiem, kas viņiem uzticēti, bet kā centīgi priekšzīmes devēji savam ganāmpulkam” (l.Pēt. 5,2-3).

Sv. Raksti garīgajiem priekšniekiem dod trīs nosaukumus: episcopi, presbyteri, diaconi. Lai labāk parādītu atšķirību no senajiem jūdu reliģijas vadītājiem, kristiešu garīgajiem priešniekiem pirmajos kristietības gados nedeva tos pašus nosaukumus — priesteri, leviti. Bet vēlāk, kad sajaukšanas briesmas vairs nedraudēja, arī kristiešu amatpersonas sauca par priesteriem un levitiem, tomēr paturot agrākos nosaukumus — episcopi, presbyteri, diaconi. Apustuļu Darbi un Pāvila vēstules (Ap.D. 20,28; l.Tim. 4,16; 2.Tim. 4,2 un sek.; Tit. 1,9; l.Tim. 2; 1.Tim. 5,22; 5,17; 5,19, 20; Tit. 1,5,13; 2,15) rāda, ka bīskapiem bija jāpilda savās baznīcās — bīskapijās tas pats trejkāršais uzdevums, kas apustuļiem bija jāpilda visā pasaulē. Diakonu uzdevums bija palīdzēt bīskapiem praktiskas dabas pasākumos (Ap.D. 6.n.), evaņģēlija sludināšanā (Ap.D. 6,8 un sek.), sakramentu piešķiršanā (Ap.D. 8,5 un sek.). Daudz grūtāk nosakāmi „presbiteru” uzdevumi. No tā, kas atrodams Jaunās Derības rakstos, nav iespējams droši noteikt, vai un kā presbiteri atšķīrās no bīskapiem. Bet citi vissenākie kristietības dokumenti liecina, ka nekad un nekur nav bijis tādas baznīcas (bīskapijas), kuŗas priekšgalā nebūtu stāvējis viens bīskaps ar viņam padotiem presbiteriem un diakoniem. No otra gadsimteņa vidus ir uzglabājusies Hegesipa lieciba. No tās redzams, ka bīskapi atradušies atsevišķu baznīcu priekšgalā jau daudz agrāk. Jau savas dzīves laikā Hegesips atrod par vajadzīgu sastādīt bijušo bīskapu sarakstus dažādās baznīcās. No Efezas bīskapa Polikarpa vēstules (rakstīta ap 195.g., atrod. Euseb.H.E.5,24) spriežams, ka bīskapi vadījuši dažas baznīcas jau apustuļu dzīves laikā. „Vēl jāskaita klāt tie, ko apustuļi iecēla par bīskapiem un Viņu pēcnieki līdz mūsu dienām... Bet būtu smags darbs uzrādīt šai rakstā visām baznīcām viņu bīskapu sukcesijas (successiones)”. (Irenējs, m. 202., Adver. haer., 3,3,1 sqq.) Euzebijs sniedz pēc kārtas bīskapu vārdus, kas, sākot no apustuļu dienām, 1 un 2.g.s. vadija Jeruzalemes, Antiochijas, Aleksandrijas un Romas baznīcas. Ja viņa liecībai vēl pievienojam apustuļa Jāņa Atklāsmes grāmatā (2,2,14,15,20; 3,2,3,9) minētos septiņus ,.eņģeļus”, kas atradās septiņu Mazāzijas baznīcu — draudžu priekšgalā un kas nevarēja būt kas cits kā bīskapi (viņu uzdevumi bija: sargāt no apustuļiem saņemto doktrīnu, skatīties, ka to nesagroza mācītāji, uzraudzīt un stiprināt ticīgos Dievam patīkamā dzīvē), tad skaidrs, ka jau pirmajā gadu simtā atsevišķu draudžu garīgo dzīvi vadīja bīskapi — katrs savā draudzē — bīskapijā. Skaidru valodu par amatiem Baznīcā runā sv. Ignāts, moceklis (107.g.), savās vēstulēs. Ne mazāk skaidri ir arī sv. Cipriāna (258.g) vārdi. No abu pēdējo autoru darbiem apustuļu prakse vieglāk noteicama nekā no citu autoru darbiem: ceļodami no vietas uz vietu, apustuļi dibināja jaunas draudzes, jaunas baznīcas, reizē cenzdamies nodrošināt viņu nākotni. Viņi to darīja divos veidos: kur tas bija iespējams, viņi ar īpašu roku uzlikšanas ceremoniju ordinēja kādu no saviem pārbaudītiem mācekļiem, ieceldami viņu par jaunās draudzes bīskapu jeb priekšnieku. Daudz biežāk viņi, liekas, ir ordinējuši vairākus mācekļus, izveidodami no viņiem vienu presbiteru jeb vecāko kopu, kurai bija jārūpējas par ticīgo mācīšanu un vadīšanu tiešā apustuļu uzraudzībā, apmēram kā mūsu dienās misiju zemēs pirms kādas bīskapijas pilnīgas noorganizēšanas pāvests ir attiecīgā rajona garīgais priekšnieks ar apustulisko vikāru kā savu pārstāvi uz vietas. Pēc kāda laika presbiteru kopai uzticētās pilnvaras tika nodotas vienam no viņiem, — tam, kas bija vislabāk piemērots jaunās baznīcas uzrauga — bīskapa amatam. Mēs vēl varētu papētīt Origēna (m.253.g.), Klementa Aleksandrieša (m.215.g.), Tertuliāna (d,160.g.) rakstus. Visi runā par Baznīca, kā par slāņainu ļaužu apvienību. Sv. Klementam Romietim (ap.97.g.) klēriķi un laji Baznīcā ir pilnīgi saprotama lieta. Lai jaunāku laiku cilvēki vēlas un saka, ko grib. Vēstures faktus izšķir vēstures dokumenti. Un vissenākie kristietības dokumenti nepazīst Baznīcu kā bezkārtu apvienību. Nav svarīgi, ka pirmajos gados vienai otrai draudzītei nebija sava garīdznieka vai ka vienā otrā apgabalā garīgās lietas sākumā pārzināja tikai garīdznieku padomes bez bīskapiem. Bet svarīgs ir fakts, ka paši apustuļi veidoja Baznīcu kā slāņainu apvienību un ka visas pirmās kristiešu sabiedrības pārstāvjiem rakstos nenāca pat prātā šaubas, ka kārtas nebūtu paša Kristus gribētas.

3. VIENVALDNIEKA APVIENĪBA. Kristus neprasīja avīm, kādus ganus viņas vēlētos. Ne avis, bet gan viņš pats bija tas, kas izraudzīja ganus. Viņš plānoja savu garīgo ļaužu apvienību kā tādu, kas sastādās no vadītājiem un vadāmiem. Arī pašus vadītājus viņš vēlējās kā tādus, kas padoti vienas personas virsvarai. Viņš nodibināja savu apvienību kā paliekošu apvienību, un visā savas eksistences laikā tanī bija jāpaliek arī virsvaras amatam jeb vienai personai ar visaugstāko varu Baznīcā. Ar pēdējiem vārdiem esam pateikuši, ka Kristus gribēja, lai viņa Baznīca būtu viena visaugstākā valdnieka vadīta ļaužu apvienība. Pirmais augstākās varas nesējs bija sv. Pēteris, tad — viņa pēctecis un pēcteča pēcteči. Kristus gribēja, ka katrs no viņiem ir īsts monarchs, t.i. valdnieks, kuram ir visaugstākās likumdošanas tiesības, kuram visi padoti un kas pats nav padots nevienam, atskaitot, protams, Dievu. Vēlāk parādīsim, ka apustuļa Pētera pēctecis bija Romas bīskaps — pāvests, bet tagad tikai paskaidrosim, kā Baznīca saprot Pētera pēcteča virsvaru: viņš ir īsts Kristus vietnieks, visas Baznīcas galva, visu kristiešu tēvs un mācītājs; viņam dota pilnībā tā vara, ko Kristus deva savam apustulim Pēterim, vara ganīt, vadīt un valdīt Kristus Baznīcu; viņš bez citu ļaužu starpniecības var izdot likumus, kas pildāmi visām Baznīcas provincēm; viņam padoti visi citi Baznīcas gani, un viņiem pienākas paklausīt Pētera pēctecim ne tikai ticības un tikumības lietās, bet arī tais gadījumos, kad darīšana ar Baznīcas disciplīnu. Viņš ir Baznīcā visaugstākais tiesnesis, pie kura kā pēdējā var griezties ar pārsūdzību, izlemjot Baznīcas lietas, un viņa lēmums vairs nav pārsūdzams nevienā iestādē (sal. Vatik. konc. 4. ses.3. nod., Denz. 1826 un sek.).

Šī virsvaras uztvere ir pareiza. Kristus uzticēja Pēterim visu ganāmpulku — lai viņš to gana, vada, lai viņš ir par stipru Baznīcas pamatu, par tās atslēgu turētāju, par visu ticīgo ganu. Viņam kā īstajam ganam tātad padoti visi ticīgie; ar savām atslēgām viņš ielaiž Baznīcā vai atkal izslēdz no Baznīcas — viņš izlemj Baznīcas lietas galīgi. Uz Pētera kā pamata būvēta visa Baznīca. Kas nesaņem savu stiprumu no šī pamata, tas nav Baznīcas sastāvdaļa, citādāk sakot, ir ārpus Baznīcas. Kas viņam nepaklausa, tas nav Kristus valstības loceklis, jo nepadodas Pētera atslēgu varai. Avs, kas šim ganam neseko, nepieder pie Kristus avīm.

Kas ar loģisku skaidrību izriet no Jaunās Derības dažādiem tekstiem, to pastiprina arī vissenākās Baznīcas tēvu liecības. Tās atsaucas uz tām Jaunās Derības vietām, kur apustulim Pēterim tiek apsolīta un dota visaugstākā vara Baznīcā (Mt 16,17,-19; Jņ. 21,15-17). Baznīcas tēvi tās tulko tāpat kā mēs. Pēteris bija „tā klints, uz kuras būvējama Baznīca; viņam tika nodotas debesvalstības atslēgas” (Tertuliāns, m.ap 245.g., grām. De praescriptione, 22). „Viņš savu Baznīcu būvē uz viena cilvēka” (sv. Cipriāns, m. 258.g., Ep.40 ad pleb. un Da unit. eccles. 4). „Viens Dievs, viens Kristus, viena Baznīca un viena katedra, kas uzbūvēta uz Pētera pēc Kunga pavēles”. „Kungs izvēlējās mācekļu vadītāju Sīmani, darīja viņu par klinti” (Afrāts Sirietis, 4.g.s., Demonstr., VII,15). Sv. Optāts, Milevitas bīskaps (4.g.s.), tā uzrunā donātistu Parmeniānu: „Tu nevari noliegt, tu zini, ka Pēteris bīskapa katedru novietoja Romas pilsētā, katedru, kurā sēdēja visu apustuļu galva — — Pēteris, ko tādēļ sauc arī par Klinti. No šīs katedras tiek sargāta visu vienība, lai citi apustuļi nesāktu pieprasīt sev īpašas katedras. Kas, pretodamies šai vienīgajai katedrai (augstākam krēslam, no kura māca), taisītu citu katedru, tas jau būtu schizmātiķis un grēcinieks”. „Caur Pēteri (Kristus) bīskapiem deva debesmantu atslēgas” (Gregors Nisietis, 335-394.g.). Senās kristietības raksti, glezniecība un skulptūra ierāda apustulim Pēterim Jaunajā Derībā to vietu, ko Vecajā Derībā ieņēma Mozus.

Daži jautā: „Ja jau Pēteris bija visu apustuļu galva, kādēļ tad viņš pats savu vadītāja amatu nekur neuzsver — ne Marka evaņģēlijā, kas ir viņa mācību atreferējums, ne savās vēstulēs.”

Bet īstenībā no Marka evaņģēlija labi redzams, ka Pēteris ir apustuļu priekšgalā. Pazemīgs cilvēks nelepojas citu cilvēku priekšā ar savu varu. Arī apustulis Pēteris negāja apkārt, stāstīdams ļaudīm par savām labajām īpašībām un par Kunga doto varu; viņš nerunāja par to ne aiz neziņas, bet aiz pazemības.

4. PILNĪGA APVIENĪBA. Organizācija ir pilnīga, ja tai ir savs mērķis un visi šī mērķa sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi. Tādu organizāciju varam saukt arī par neatkarīgu. Organizāciju mērķi var būt dabas slānī un pārdabas slānī. Dabas slānī pilnīga ir tā organizācija, kas gādā par visām cilvēka dabas vajadzībām un kurai ir visi šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamie līdzekļi. Tāda organizācija ir valsts. Pagastu, apriņķu un pilsētu valdes, ģimenes un citas ļaužu apvienības ir sevišķiem nolūkiem dibinātas organizācijas, un kā nepilnīgas organizācijas, kā organiskas daļas tās sevī ietver veselais organisms — valsts. Arī pārdabas jeb reliģiskajā slānī ir savas nepilnīgas organizācijas, piem. draudzes un reliģiski ordeņi, kas spēj dot tikai daļu no tā, kas nepieciešams cilvēka pārdabiskajai dzīvei. Tās gūst pārējo no kādas augstākas organizācijas, kuras daļas tās ir, no Baznīcas.

Kristus nodibināja ļaužu apvienību, kurai ir savs, nevienam citam mērķim nepakārtots, garīgs mērķis un visi šī mērķa sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi. Viņš tātad nodibināja apvienību, kas savā dzīvē un darbībā ir neatkarīga no citām cilvēku apvienībām. Viņa Baznīcai nav vajadzīgi ne iekšēji, ne ārēji balsti.

Baznīcas mērķis ir darīt cilvēkus svētlaimīgus, godinot pienācīga veidā Dievu. Augstāku mērķi nav iespējams iedomāties. „Māciet cilvēkus, vadiet viņus, dariet viņus svētus”, šīs Baznīcai dotās Kristus pilnvaras ir mērķa sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi. Lai Dieva vārdu sludinātāji varētu dzīvot un sekmīgi darboties, viņiem, bez šaubām, vajadzīgs arī uzturs, apģērbs, mājvieta u.c. Bet Dievs šim nolūkam ir devis likumu, kas pavēl Baznīcas locekļiem rūpēties par savu garīgo ganu laicīgo labklājību (l.kor.9,4 un sek.; Gal. 6,6). Lai gan Baznīcas vadībai daudz labāk patīk, ka šo jautājumu nokārto ticīgo augstsirdīgi dotie, labprātīgie ziedojumi, tai tomēr ir stingras tiesības savam uzturam un sekmīgai darbībai nepieciešamos līdzekļus pieprasīt no saviem apakšniekiem. Baznīca tātad ir tāda apvienība, kurai savā darbības joslā nav nekas saņemams no citām apvienībām. Kristus deva saviem apustuļiem un viņu pēctečiem visu, kas nepieciešams viņa uzdevuma pildīšanai. Mēs tad arī redzam, ka apustuļi negriežas pie laicīgās varas (sal. Gal. 1,1 un sek. Efez. 4,11 un sek.). Otrādi, sekodami paša Kristus dotajiem norādījumiem (Mt. 10,17 un sek.), viņi noraida katru laicīgās varas mēģinājumu iejaukties viņu darbā (Ap.D. 4,19; 5,29,42 uc.).

Šo savu pilnības un neatkarības apziņu Baznīca patur visos gadu simtos. Sv. Gregors Nazianzens (325-389) zemju valdniekiem paskaidro: „Kristus likumi pakļāva arī jūs manai varai un tronim. Arī mums ir vara, vēl cēlāka un pilnīgāka” (17. mācība nazianzēniem, 8.nr.). „Kad tas būtu dzirdēts? Kad Baznīcas dekrēts būtu saņēmis savu autoritāti no imperatora?” (Sv. Atanāzijs, Hist. Arian.n.52) Hosijs Kordovietis (256-358) imperatoram Konstantīnam raksta šādus vārdus: „Nemaisies pa Baznīcas lietām; nedod mums priekšrakstus šais lietās; labāk mācies no mums šais lietās. Dievs tev deva laicīgo varu, bet mums piekodināja gādāt par Baznīcas dzīvi” (Hist.Arian.n.44). „Nav noliedzams, ka Cēzaram ir tiesības uzlikt un pieprasīt nodokļus. Bet Baznīca pieder Dievam. Tā nav nododama Cēzaram, jo Cēzaram nav tiesību uz Dieva templi... Imperātors ir Baznīcā, ne pāri Baznīcai”(Sv. Ambrozijs, Epist. 21 contra Auxent. n.35). „Baznīcu vajag atšķirt no laicīgām ļaužu apvienībām. Lai labi ievērojam: Baznīca ir pilnīga apvienība kā savas dabas, tā tiesību ziņā, jo tās dibinātājs ir gādājis par to, ka viņai pašai būtu viss tas, kas vajadzīgs viņas dzīvei un darbībai ”(pāv. Leons XIII encik. Immortale Dei).

Kad laicīgā vara iejaucas Baznīcas lietās, Baznīca labāk pacieš smagas vajāšanas, nekā atsakās no savas Kristus dotās brīvības. Kam „dota visa vara debesis un virs zemes”, tam neviena zemes vara nevarēja aizliegt dot pavēli: „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt. 28,18-19), tas arī negribēja, ka viņa dibinātā, visaugstākā no visām cilvēku sabiedrībām — Baznīca būtu kaut kādi atkarīga no laicīgas varas, kas taču bieži mainās un daudzkārt nav nemaz kristīga.39

5. NEMALDĪGA APVIENĪBA. Jau citā vietā minējām, ka Kristus sūtīja savus apustuļus starp cilvēkiem, lai viņi nemaldīgi sludinātu viņa mācību. Te gribam izskaidrot un pierādīt, ka, tā darīdams, viņš nodibināja nemaldīgu Baznīcu.

Senie protestanti atzina apustuļu nemaldīgumu. Bet viņi noliedza, ka nemaldīgi ir arī apustuļu pēcteči un visa redzamā Baznīca. Liberālie protestanti, modernisti un racionālisti noliedz katra veida nemaldīgumu Baznīcā.40 Ja viņiem būtu taisnība, tad cilvēks nevarētu būt drošs par savu mūžību, tad Baznīca nevarētu autoritatīvi sludināt savu mācību, jo, tā darīdama, tā varētu pavēlēt kādu aplamību vai pat ko ļaunu, tad Baznīcai būtu tikai tik daudz autoritātes, cik tās ir kādam lielākam filozofam, piem. Platonam, Kantam, kuŗa domām varam pēc patikas pievienoties vai nē. Ja Baznīca, sludinādama Dieva atklāsmi, maldītos, tā darītu pašu Dievu par maldu mācītāju. No šādām kļūmīgām situācijām mūs pasargā pats vēstures fakts: Kristus nodibināja apvienību, kas nemaldīgi turas pie viņa mācības.

„Es lūgšu Tēvu. Mans Tēvs jums dos Patiesības Garu. Tas paliks ar jums mūžīgi, mācīdams un atgādinādams jums visu, ko es jums teicu. Patiesības Gars jums mācīs visu patiesību. Jūs saņemsit Svētā Gara spēku, un jūs būsit mani liecinieki līdz pasaules galam” (sal. Jņ. 14, 16, 17, 26; 16, 13,; Ap.D.1,8).

Ar šādiem vārdiem Kristus apsolīja apustuļiem īpašu, uz visiem laikiem paliekošu Sv. Gara palīdzību. Sv. Gars ir PATIESĪBAS Gars, kas viņiem vienmēr palīdzēs sludināt visu Kristus atklāto patiesību. Citādāk sakot, šinī laukā nekad nebūs maldu; maldi te pilnīgi izslēgti. Kas tas ir, ja ne nemaldīguma apsolījums?

„Māciet visas tautas... Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt.28,20). Viņš tātad grib, lai apustuļi mācītu autoritatīvi. Lai viņi to spētu, viņš apsolās palikt ar viņiem kā mācītājiem līdz pasaules galam. Paliekoša Kristus klātiene, Kristus palīdzība nevar būt nesekmīga, un tā nepieļauj maldus. Ja Baznīca, Kristum palīdzot, maldītos, pats Kristus būtu vainojams maldu sludināšanā.

„Jūs būsit mani liecinieki līdz pasaules galam... Es esmu ar jums līdz pasaules galam.” No šiem vārdiem skaidrs: nemaldīguma apsolījums un došana neattiecas tikai uz apustuļiem vien. Domāti arī viņu pēcteči, kas sludinās tautām Kristus atklāsmi pēc apustuļu nāves, sludinās to līdz pasaules galam.

Jēzus piedraudēja ar mūžīgu sodu tiem, kas atteiktos pieņemt apustuļu mācību — „kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16,16). Viņš nebūtu izteicis tik smagus draudus, ja apustuļi un viņu pēcteči būtu varējuši sludināt kā Kristus mācību kautko, kas nav Kristus mācība. Dievs nebūtu ne patiess, ne taisns, ne svēts, ja viņš liktu mums ticēt kādai aplamībai.

Arī apustulis Pāvils dažās no savām vēstulēm norāda uz Baznīcas nemaldīgumu: „Viņš (Kristus) iecēla citus par apustuļiem... bet citus par ganiem un mācītājiem... kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā... lai mēs nebūtu bērni... kas svaidās šurp un turp, padodamies katram mācības vējam, cilvēku viltīgās rīcības piekrāpti... Bet mīlestībā, sekodami patiesībai, mēs visumā pieaugsim Viņā” (Efez.4,11-15). Ar šiem vārdiem sv. Pāvils saka: Kristus savai Baznīcai izraudzīja mācītājus, kas tā mācīs, ka cilvēki līdz pasaules beigām turēsies pie Kristus atklātajām patiesībām, neļaudamies sevi ieraut maldos, par spīti visai maldu mācītāju viltībai. Tāda stingra palikšana pie Kristus patiesībām nebūtu iespējama, ja Baznīca nebūtu nemaldīga.

Kādā citā vēstulē (l.Tim.3,15) sv. Pāvils Baznīcu sauc par patiesības balstu un pamatu. Ja Baznīca maldītos ticības lietās, tā nebūtu „patiesības balsts un pamats”.

Apustuļu rīcība bija tāda, no kuŗas redzams, ka viņi sevi apzinājās kā nemaldīgus. Viņi sludināja evaņģēliju kā īsti Dieva sūtņi un liecinieki: „Mēs esam šo (Kristus) vārdu liecinieki, un arī Svētais Gars, ko Dievs devis visiem, kas viņam paklausa” (Ap.D.5,32) — viņi tātad apzinās, ka Sv. Gars ir ar viņiem un runā caur viņiem. Tādēļ, formulēdami Jeruzalemes koncila dekrētus, viņi iesāka tā: „Svētajam Garam un mums ir paticis neuzlikt jums nekādu citu nastu” (Ap.D. 15,28). Ko apustuļi sludina, ir Dieva vārdi: „Mēs... pateicamies Dievam, ka jūs, dzirdējuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši ne kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir” (l.Tes.2,13). Tādēļ apustuļu vārdiem jātic, pat ja eņģelis sludinātu pretējo: „Bet ja arī mēs vai eņģelis no debesīm sludinātu citu evaņģēliju, nekā, to, ko mēs jums pasludinājām, lai tas top nolādēts” (Gal. 1,8). Sv. Jānis izšķiŗ viltus praviešus, kas iet apkārt, sludinādami maldus, un apustuļus, kas sludina patiesību Dieva vārdā. Viņš mudina ticīgos izvairīties no pirmajiem un paklausīt pēdējiem. „Mēs esam no Dieva. Kas Dievu atzīst, tas klausa mūs” (l.Jņ. 4,5-6; 2.Jņ.lO). Apustulim Jānim tātad nav šaubu, ka viņš sludina paša Kristus mācību, kas ir absolūti patiesa.

Pārliecību par Baznīcas nemaldīgumu atrodam apliecinātu jau vissenākajos kristietības rakstos. Tā sv. Ignātam (m.ap. 107.g.) Baznīca ir nesamaitājama jeb nekļūdīga savā mācībā, par spīti maldu mācītāju pūlēm izjaukt tās vienību ticībā. Lai katoļi būtu vienoti un viņu ticība paliktu neskarta, jāpaklausa bīskapiem, kas ir vienoti ar Kristu, kā Kristus ir vienots ar Dievu: „Jo Jēzus Kristus ir no mums neatdalāmā dzīvība; viņš ir Tēva izteicējs, kā dažādu zemju posteņos nostādītie bīskapi ir Jēzus Kristus izteicēji. Ir tātad labi, ka jūs piekrītat bīskapu mācībai” (Ephes. III-IV). Herētiķi var sevi glābt, padodamies bīskapiem, atgriezdamies nesamaitātās Baznīcas vienībā: „Kas pieder Dievam un Jēzum Kristum, tie ir vienoti ar bīskapu; un kas, nožēlas vadīti, atgriežas Baznīcas vienībā, arī tie būs Dieva īpašums, lai viņi dzīvotu saskaņā ar Jēzus Kristus prasībām” (Philad. III, ed.Funk). Sv. Polikarps (m.l55.g.), rakstīdams filipiešiem, aicina herētiķus „atgriezties pie mācības, kas sludināta no paša sākuma”, ko sludināja apustuļi (Philip. VI-VII). Acīmredzot viņš pārliecināts, ka vienīgi apustuļu mācība ir patiesa. Saskaņā ar sv. Ireneju (m.202.g.), lai pārliecinātos, vai kāds ir īsts kristietis, jāredz, vai viņš pieņem Baznīcas mācību. „Nav vairs jāmeklē patiesība pie citiem. To var viegli ņemt no Baznīcas, jo apustuļi Baznīcā kā bagātā pūrā novietoja visu patiesību... Citi ir zagļi un laupītāji; no viņiem jāizvairās, bet Baznīca mīlama ar visu spēku, un mums jāpieņem tās mācītā patiesība” (Adv.Haer. 1. 111,24). „Kur Baznīca, tur arī Dieva Gars; kur ir Dieva Gars, tur — Baznīca un visa žēlastība. Bet Gars ir patiesība” (op. cit. 1.111,24).

No 3.g.s. rakstniekiem, kas min Baznīcas nemaldīgumu, mēs varētu citēt Tertuliānu (m. ap 245.g.), Klementu Aleksandrieti (m.ap 216.g.), Origēnu (m. ap 254.g.). Pat Baznīcas pretinieki piekrīt, ka šim gadu simtenim daudz liecību par Baznīcu kā nemaldīgu Kristus mācības sludinātāju.

Pat tikai nopietnāk padomājot, mums jāatzīst Baznīcas nemaldība: vai nu Baznīca nāk no Dieva, vai tā nenāk no Dieva? Ja Baznīca nāk no Dieva, kā mēs to atzīstam, tad nevar būt nepareizs tas, ko tā pieņem kā fundamentālu principu un būtisku noteikumu, iestājoties Baznīcā, bez kuŗa s nav pestīšanas — savu nemaldīgumu. Dieva valstība nevar būt melu valstība.

  1. 36 Kristietībai bijusi tendence „saslēgt savus ticīgos ciešās vienības formās, radīt draudzi”. No šīs tendences pamazām radušies bīskapi, kas sākuši „atvasināt” savas pastāvēšanas tiesības no Kristus: „Atcerēsimies episkopāta rašanos ar savām tendencēm atvasināt savu pastāvēšanu no apustuliskajiem gara nesējiem, vēl vairāk — no paša Kristus” (Tā runā prof. Dr. K. Kundziņš rakstā par kristietības būtību, kas publicēts reliģiski filozofisku rakstu 3. nr. 1936. g., 21. lp.). Kristietībai bija „tendence” izveidot redzamu apvienību un apvienības vadību, bet no Kristus šī tendence nu vienkārši nedrīkstēja nākt, jo tad būtu bēdīgs stāvoklis visiem tiem protestantiem, kas neatzīst pāvestu, bīskapos, garīdzniekus un redzamu Baznīcu.
  2. 37 „Baznīca sastādās ne no tiem, kas pieder redzamai organizācijai, bet no tiem., kas atdzimst no augšas un ir apveltīti ar Svēto Garu.”
    Pret iebildumu sniegta šāda atbilde: „Par to cilvēki nevarētu spriest. Saskaņā ar augšējo teoriju neviens nevarētu noteikt, kas pieder īstajai Baznīcai, kas nepieder. Kristus nodibināja redzamu Baznīcu un iecēla par tās vadītājiem redzamus apustuļus. Tie piederēja Baznīcai, kas pieņēma apustuļu mācību un pildīja viņu priekšrakstus. Apustuļu Darbos mēs lasām: „Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo puiku, kuŗā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu (Ap. D. 20, 28). Kā viņi varētu ganīt — vadīt Baznīcu, ja viņi nezinātu, kas pie tās pieder?” (Radio Replies, third volume, q. 291.)
  3. 38 „Un vispār, Kristus sauc savu, Baznīcu par valstību (valsti), kas norāda uz organizāciju un vadālbu. Viņa soļi, ar kuŗu palīdzību viņš savā Baznīcā izveidoja ar varu apveltītu vadītāju kārtu, ir skaidri: Viņš izvēlējās īpašus cilvēkus —„ne jūs mani izvēlējāties, bet es — jūs (Jņ. 15, 16). Viņš nodeva viņiem pats savu uzdevumu: „Kā Tēvs sūtīja mani, tā es sūtu jūs” (Jņ. 20, 21). Viņa sūtība ietvēra sevī uzdevumu — varu mācīt citus cilvēkus: „Māciet visas tautas... ko es jums pavēlēju” (Mt. 28, 19). Tā ietvēra arī viņa pilnvarojumu darīt cilvēkus svētus — „kristīdami tos” (Mt. 28, 19), piedodami viņiem grēkus — „kuriem jūs grēkus piedosit, tiem tie ir piedoti” (Jņ. 20, 23) — pasniegdami Dievam upuŗi — „dariet to, mani pieminēdami” (1. kor. 11, 24). Tā ielika apustuļu rokās viņa varu dot likumus un sodīt: „Kas dzird jūs, tas dzird mani, kas nicina jūs, tas nicina mani” (Lk. 10, 16). „Ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs” (Mt. 18, 18). „Bet ja viņš Baznīcai neklausās, lai viņš tev ir kā pagāns” (Mt. 18, 17). Apustuļi noteikti lietoja šīs pilnvaras jau no paša sākuma. Tā, piem., Apustuļu Darbos mēs lasām: „Viņi visi turējās pie apustuļu mācības” (2, 42). Sv. Pāvils nevilcinājās ekskommunicēt asins grēkā noķerto korintieti (1. kor. 5, 4). Un, ebrejiem viņš rakstīja: „Paklausiet saviem priekšniekiem un esiet viņiem, padevīgi” (Ebr. 13, I7). (Radio Replies vol. 1, q. 331.)
  4. 39 Baznīcas un valsts attiecību pilnīgāku precizējumu dod vairāku pāvestu apkārtraksti. Starp pēdējiem sevišķi izceļami divi: 1) pāvesta Leona XIII apkārtraksts „Immortale Dei” (1885. gada 1. nov.) un Pija XII „Summi Pontificatus” (1939. g. 20. okt.).
  5. 40 Latviešu protestantu viedokli pauž kaut tādi darbi kā K. Kundziņa „Mūsu ticība” un archibīskapa prof. T. Grīnberga „Ticības mācība” (II daļa). K. Kundiziņam katoļu nemaldības mācība ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē draudzīgu sadarbību ar luterāņiem: „Romas baznīca joprojām turas pie dogmas par savas galvas — pāvesta infallibiltāti, t. i. nemaldīgumu visos oficiāli (ex cathedra) pasludinātos lēmumos. Katrs protestants turpretim jautās: kurš cilvēks gan var būt nemaldīgs? (142. lp.). „Ticības mācībā” lasām šādus vārdus: „Kad Luteram pārmet: „Vai tu viens esi tas gudrais?” tad viņš izsalka domas, kas izpauž īsta reformatora garu: „Ikviens lai pielūko pats, ka viņš pārliecinās un ir drošs par pareizo mācību, un lai nepalaižas uz citu spriedumiem un slēdzieniem; ja nē, tad Svētais Gars tev itin drīz liks pieredzēt lupatas likteni. Ja tu svētīgs gribi kļūt, tad tev par žēlastības vārdu jābūt tā pārliecinātam, ka ja arī visi cilvēki runātu citādi, pat ja visi eņģeļi teiktu: nē, tu tomēr spētu nostāties viens un sacīt: vēl zinu es, ka tas vārds ir patiess” (149. lp.). Atbildot uz jautājumu, kā tādā absolūti droša pārliecība gūstama, protestanti ir atsaukušies uz visvisādām pār loģiskām spējām cilvēkā: „To, ko viņa (zinātne) nespēj, uzņemas reliģija ar savām atklāsmē, pārdzīvojumos un intuīcijas dibinātām nojautām un, pār visām lietām, ar savu ticību (cik noprotams, ar aklu gribu pieņemt kaut ko par patiesu un tad turēties pie tā kā patiesa, lai nāktu kas nākdams. Autors) augstākai dzīves loģikai, Dieva vadībai” (Dabaszinātniskais pasaules uzskats un reliģija grāmatā „Ap dzīves lielo mīklu” — K. Kundziņš, 100. lp.).

III. — A. — 3. Pēcapustuliskā Baznīca

Kas šinī nodaļā mums sakāms, varēja tikt ievietots arī iepriekšējā nodaļā, būtībā mēs te tikai turpināsim iepazīšanos ar Kristus nodibinātās Baznīcas dabu. Bet mēs te to skatīsim jau no tuvāka apvāršņa, lai gan, protams, sākot ar vistālāko. Nodaļa sniegs papildu ziņas par jautājumu: „Kādu Baznīcu Kristus gribēja vēlāko gadu simteņu gaitā — pēcapustuliskajā laikmetā.”

1. BĪSKAPI — APUSTUĻU PĒCTEČI. Apustuļu pienākums bija mācīt, vadīt, svētdarīt. Par apustuļu pēctečiem uzskatāmi tie, kuriem paši apustuļi uzlika šo trejkāršo pienākumu. Pētīdami Baznīcas kārtas, redzējām, ka apustuļi savas pilnvaras nodeva bīskapiem.41 Viņi to darīja saskaņā ar paša Dieva — Kristus vēlēšanos. „Un viņš (Kristus) iecēla citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, bet citus par ganiem un mācītājiem” (Efez. 4,11). „Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai jūs vadītu Dieva Baznīcu” (Ap.D. 20,28). Kristum labajā rokā bija septiņas zvaigznes (Atkl. 1,16) — „septiņas zvaigznes ir septiņi baznīcu eņģeļi” — bīskapi (Atkl. 1,20). Baznīcas tēvi atsaucas arī vēl uz citiem Jaunās Derības tekstiem. Viņi nešaubās, ka, ieceldami bīskapus par saviem pēctečiem, apustuļi pildīja paša Dieva gribu: „Kungs Jēzus Kristus izvēlējās apustuļus par evaņģēlija sludinātājiem... Saņēmuši priekšrakstus, viņi devās ceļā sludināt Dieva valstības nākšanu. Viņi gāja no zemes uz zemi, no pilsētas uz pilsētu, visur sludinādami Dieva vārdus. Pēc tam, kad viņi bija baudījuši sava darba pirmos augļus, viņi ticīgajiem iecēla bīskapus un diakonus” (Klements Romietis, m. ap 99.g., l.kor.42). īsts bīskaps saņem amata pienākumus ne no sevis paša, ne no cilvēkiem, bet gan „no Tēva un Kunga Jēzus Kristus mīlestības” (Sv.Ignāts, moceklis, Philad. l.,l). Irenējs, Tertuliāns un Cipriāns sauc bīskapus par apustuļu pēctečiem. Jau minējām, ka Euzebijs, balstīdamies uz vissenākajiem dabūjamiem dokumentiem, ir sastādījis bīskapu sarakstus vai, kā viņš pats tās sauc, „apustuliskās sukcesijas” katalogus vairākām slavenām pirmās kristietības baznīcām. „Pēc mūsu pārliecības apustuļu vietnieki ir bīskapi” (Hieronym., Ep.41 ad Marcellam n.3). Tādēļ Tridentes koncils neziņo nekā jauna, kad tas par bīskapiem saka, ka viņi „ir nākuši apustuļu vietā” (23.ses.4.nod.)

Kaut arī būdami apustuļu pēcteči, varas ziņā bīskapi stipri atšķiras no apustuļiem — katram atsevišķam bīskapam nav tās varas, kāda bija katram atsevišķam apustulim. Katrs no apustuļiem bija sūtīts pie visiem cilvēkiem, viņš varēja visus mācīt, visus vadīt. To pierāda apustuļu rīcība. Bet bīskapus apustuļi iecēla atsevišķām baznīcām („Un tie iecēluši atsevišķām baznīcām presbiterus”, Ap.D. 11,22), lai, tur rezidēdami, viņi vadītu savas baznīcas darbību. „Uzmaniet īpaši sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai jūs vadītu Dieva Baznīcu” (Ap.D.20,28). „Es lūdzu tevi palikt Efezā” (l.Tim. 1,3). „Es tevi atstāju Krētā tāpēc, lai tu nokārtotu to, kā vēl trūkst, un ieceltu katrā pilsētā presbiterus tā, kā es tev liku darīt... Ja ir kāds bez vainas... bīskapam jābūt bez vainas” (Tit. 1,5 un sek.). „Ganiet jums uzticēto Dieva ganāmpulku” (l.Pēt. 5,32). Tādēļ evaņ. Jānis runā par Efezas baznīcas eņģeli (bīskapu) un par Smirnas baznīcas eņģeli (Atkl.2). Uz bīskapa varas aploka noteiktību norāda arī fakts, ka bīskapa vārdam arvien ir likts klāt viņa bīskapijas nosaukums.

Kristus ieceltie apustuļi saņēma jaunu patiesību atklāsmes ar piekodinājumu tās ziņot cilvēkiem. Bet saviem bīskapiem apustuļi piekodina bez mainīšanas uzglabāt saņemto depozītu (atklāto patiesību pūru): „Veselīgās mācības paraugu, ko dzirdēji no manis, turi... Sargā tev uzticēto labo mantu... Ko tu no manis daudzu liecinieku klātienē esi dzirdējis, to nodod uzticamiem cilvēkiem, kas būtu spējīgi arī citus mācīt... Bet tu esi sekojis manai mācībai... Tu tomēr paliec pie tā, ko esi mācījies un kas tev uzticēts, jo tu zini, no kā tu to mācījies” (2.Tim. 1, 13, 14; 2, 2;3,10,14). Te tātad ir otra būtiskā atšķirība starp bīskapu un apustuli: „Ko (bīskapi) Baznīcā atrada, to paturēja, ko bija mācījušies, to mācīja citiem, ko no tēviem saņēma, to nodeva dēliem” (sv. Augustīns, Contra Julian.2,34). No visiem sadabūjamiem dokumentiem redzams, ka apustuļi bīskapiem uzticēja savu parasto pastorālo darbu, ne spēju saņemt jaunas atklāsmes, darīt brīnumus, bet pienākumu mācīt, vadīt un darīt cilvēkus svētus.

2. BĪSKAPU NEMALDĪBA. No apustuļu vārdiem varam spriest, ka viņi neuzskatīja savus bīskapus par nemaldīgiem, t.i., ņemot katru bīskapu atsevišķi. Milētā saaicinātos bīskapus sv. Pāvils uzrunāja šādiem vārdiem: „Uzmaniet paši sevi un visu ganāmpulku, kuŗā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu... No jums pašiem celsies vīri, lai, runādami aplamības, aizrautu sev līdz mācekļus”(Ap.D. 20,28,30). „Tukšas sievu tenkas noraidi, bet pats vingrinies dievbijībā, nododies lasīšanai, paskubināšanai un mācīšanai” (l.Tim.4,7,13) — tā apus. Pāvils uzmudina Timoteju. Un atkal: „Bet izvairies no aplamas un nemākulīgas prātošanas ”(2.Tim. 2,23). Un patiešām, jau pirmajos gadu simteņos ir bijuši bīskapi, kas kļuva herētiķi vai schizmātiķi un kā tādi tika izslēgti no Baznīcas, piem. Pāvils Samosatens, Nestors un ariāņu bīskapi. Arī starp tiem, kas visu laiku palika Baznīcā, ir bijis viens otrs, kas dažos gadījumos sludināja aplamības, piem. Cipriāns un daži citi Āfrikas bīskapi, kas pieprasīja kristības atkārtošanu herētiķiem.

Bīskapi kā indivīdi nav nemaldīgi. Tomēr katrs viens no viņiem savā bīskapijā pareizi māca un sargā tradicionālo, definēto Baznīcas mācību. Šāds darbs ir viņu tiešais pienākums. Tādēļ, cik ilgi nav pierādīts pretējais, mums jāpieņem, ka katrs likumīgais bīskaps sludina to, ko sludināja apustuļi — Kristus mācību. Citādi ir ar to, ko bīskaps sludina kā parastais teologs, privāta persona, piem. kādā no saviem teoloģiskiem apcerējumiem. Tas ir padots kritikai tāpat kā citu mācītu katoļu domas. Ticīgajam jāpaklausa bīskapa lēmumam, vai nu doktrinālā, vai kādā citā lietā, kuŗai ir sakari ar Baznīcu, kaut gan viņš var iesniegt pārsūdzību pāvestam. Katram bīskapam ir no apustuļiem saņemtas, Dieva dotas tiesības vadīt Baznīcas dzīvi savā bīskapijā. Ticīgajiem jāievēro apust. Pāvila aicinājums: „Paklausiet saviem priekšniekiem un esiet viņiem padevīgi, jo viņi ir nomodā un viņiem būs jānodod rēķins par jūsu dvēselēm; lai viņi to dara priecādamies, ne nopūzdamies, jo tas jums labumu nenes” (Ebr.13,17). Jāpaklausa arī draudžu prāvestiem, kas darbojas bīskapu uzdevumā.

Lai gan katrs atsevišķs bīskaps nav nemaldīgs, tomēr vispārīgā koncilā saaicinātie bīskapi ir nemaldīgi, kad viņi definitīvi pasludina kādu mācību kā Kristus atklātu patiesību. Līdz ar to vispārīgie koncili ir nemaldīgi. Teiktajam nav vajadzīgs sevišķs pierādījums. Tā pareizība ar nepieciešamību izriet no fakta, ka Baznīca sludina Kristus mācību nemaldīgi; ja jau atsevišķi bīskapi nav nemaldīgi, tad tiem jābūt vismaz koleģiāli nemaldīgiem. Citādāk Baznīcai kā mācītājai nebūtu speciālās palīdzības, ko Kristus tai apsolīja uz visiem laikiem, lai tā varētu pasargāt un izplatīt viņa atklātās patiesības.42 Ja paši Baznīcas mācītāji — bīskapi kristu maldos, jau būtu uzvarējuši „elles vārti”, no Baznīcas būtu atkāpies Patiesības Gars, un Baznīca vairs nebūtu „patiesības balsts un pamats” (l.Tim.3, 15).Vienprātīgu bīskapu mācību Baznīcas tēvi jau no vissenākiem laikiem uzskata par solidu atklātas patiesības pierādījumu. Un dabīgi: ja kas tādu pierādījumu var dot, tad taču tas jāspēj bīskapiem, kas tieši tam nolūkam ir sapulcējušies, lai lemtu par doktrināliem jautājumiem. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka tūlīt pēc pirmajiem konciliem Baznīcas tēvi tiem piešķir tādu pat autoritāti, kā agrākie tēvi to darīja attiecībā uz visu bīskapu saimi. Sv. Atanazijs Nikejas koncila (325.g.) dekrētu sauc par „Kunga vārdiem” — „Kunga vārdi, kas runāti Nikejas koncilā, paliks mūžīgi” (Ep. ad Afr., n.2). No Nikejas koncila lēmuma „mani nespēs šķirt ne nāve, ne zobens” (sv.Ambrozijs, Ep.21,n.l4). Arī paši koncili nekad nav šaubījušies par savu lēmumu nemaldīgumu, citādi tie nebūtu varējuši pasludināt anatemu (dekrētu, kas izslēdz no Baznīcas) pret tiem, kas viņu lēmumus nepieņem. Jau pirmais (Nikejas) koncils vēršas pret ariāņiem ar šādiem vārdiem: „Visus anatemazē katoliskā un apustuliskā Baznīca” (Denz.54).

Apustuļiem pats Kristus atklāja vienu lietu pēc otras. Ar bīskapiem nav tā — viņi nesaņem jaunas atklāsmes. Tādēļ koncila dalībniekiem, pirms viņi ķeras pie galīgiem lēmumiem, pienākas pārliecināties no dažādiem dokumentiem par to, kāda ir bijusi Baznīcas mācība (tradīcija) par izlemjamo jautājumu visu laiku. Tomēr ne no atsevišķu bīskapu pētījumiem nāk izšķīrējs apstāklis, kuŗa dēļ mums jāpieņem viņu lēmumi kā nemaldīgi, bet gan no apziņas, ka bīskapus viņu pētījumos vada Svētais Gars, gādādams par to, ka viņi formulē galīgus lēmumus tikai pēc tam, kad noskaidrots lietas patiesais stāvoklis.

Oficiālā Baznīcas mācība dažādās pasaules malās ir brīva no maldiem arī, ja bīskapi nesanāk kopā vispārīgā koncilā. Oficiāla ir tā mācība, kuŗai kā īstai Baznīcas mācībai, vai nu skaidriem vārdiem, vai vismaz ar savu klusēšanu pievienojas dažādās pasaules malās rezidējošie bīskapi. Bīskapi var pievienoties dažādos veidos, piem., pieņemdami kāda nevispārīga koncila dekrētus, paskaidrodami pāvestam, kad pēdējais prasa pēc viņu domām, ka atbalstīs šādu vai tādu soli, paziņodami ticīgajiem, kā izbeigt strīdu par kādu ticības jautājumu, likdami izdot reliģiska satura grāmatas. Sevišķi svarīgi ir provinciālo (nevispārīgo) koncilu lēmumi. Arī tas vien, ka bīskapi cieš klusu, labi zinādami, ka kāda noteikta reliģiska pārliecība vai kulta veids ir izplatījušies viņu bīskapijās, ir uzskatāms par viņu akceptu, jo viņiem ir pienākums nepareizo atmest. Lai gan dažkārt gudrība var prasīt, ka zināmi maldi vienā otrā vietā uz kādu laiku tiek panesti bez protesta, tas tā nevar būt tur, kur maldi pieņemas tik stipri, ka tie pilnīgi aizēno patiesību.

Baznīca ir nemaldīga ne tikai vairāk vai mazāk formālos paskaidrojumos, bet arī savā parastajā ikdienas mācībā, tai mācībā, ko tā dienu pēc dienas ceļ ticīgo priekšā visās pasaules malās kā paša Dieva atklāsmi. Tieši ar savu ikdienas darbību Baznīca pilda Kristus pavēli: „Ejiet un māciet visas tautas”.

3. PĒTERA PĒCTEČI — PĀVESTI. Kristus gribēja, ka viņa Baznīcai visā savas darbības laikā būtu viens visaugstākais vadītājs. Pat paši Baznīcas pretinieki atzīst, ka jau daudz ilgāk nekā tūkstoš gadu Baznīca par savu augstāko vadītāju ir atzinusi Romas bīskapu — pāvestu. Viņi nemaz nespēj parādīt to laika punktu kristietības pagātnē, kad šī pārliecība sāka izveidoties, lai gan par pārliecības veidošanos, tapšanu laika tecējumā viņi tik labprāt runā. Vai nu Baznīcas visaugstākais vadītājs, ko — kā jau agrāk pierādījām — Kristus gribēja, ir pāvests, par ko viņu Baznīca tik garus gadu simteņus ir atzinusi, vai Baznīcai vispār nav nekāda visaugstākā vadītāja, Pētera virsvaras nesēja, jo, atskaitot pāvestu, Baznīca neko citu par Pētera virsvaras turpinātāju nav atzinusi. Ne Kristus griba organizācijas dzīvei tik būtiskā jautājumā varēja palikt neizpildīta, nedz Baznīca varēja maldīties tik fundamentālā lietā. Atliek tikai secināt, ka Romas bīskaps,— pāvests ir patiešām Pētera, Baznīcas virsgana, pēctecis. Šī apsvēruma vien pietiek, lai pārliecinātos, cik veltīgi ir pretinieku mēģinājumi noliegt Romas bīskapa sekošanu Pētera amatā, balstoties uz dažādiem pētījumiem par pirmajiem kristietības gadu simteņiem, darot virsvaras turpinājuma jautājumu atkarīgu no Pētera faktiskās uzturēšanās Romā. Pat ja nebūtu neviena dokumenta, kas pierāda, ka Pēteris patiešām bija Romā kā savā bīskapijā, viņam vajadzēja tikai norādīt pirms savas nāves, ka viņš izvēlas Romas bīskapu par sava amata turpinātāju, un tā vien pietiktu.

Tomēr īstenībā ir vēsturiski dokumenti, kas pierāda, ka Pēteris dzīvoja Romā un tur arī mira. Uz Pētera uzturēšanos Romā norāda jau paši Sv. Raksti, proti Marka evaņģēlijs un Pētera pirmā vēstule. Papija, apustuļa Jāņa māceklis, apgalvo, ka Marks savā evaņģēlijā ir uzrakstījis to, ko sludināja apustulis Pēteris. Klements Aleksandrietis (m.217.g.) zina vēstīt, ka tas noticis Romā, ko apstiprina arī Irenejs (m.202.g.), un Euzebijani (265-340.g.) tā jau ir sena pārliecība, ka Marks savu evaņģēliju rakstījis Romā, atzīmēdams tanī sv. Pētera Romā teiktās mācības :„Viņi (romieši) neatlaidīgi lūdza Pētera sekotāju Marku uzrakstīt viņa (Pētera) mācības, kurās viņš klausījās” (H.E.2,15). Tai pat vietā Euzebijs saka, ka arī pirmā Pētera vēstule ir rakstīta Romā. Šai vēstulē Pēteris starp citu saka šādus vārdus: „Jūs svecina līdzizvēlētā baznīca Babilonā un mans dēls Marks” (l.Pēt.5,13). Ar Babilonu te nevar būt domāta kāda cita pilsēta kā Roma. Ap to laiku, kad rakstīta Pētera vēstule, no īstās, senās Babilonas pie Eifratas upes bija palikuši tikai mūri, un tur nebija nekādas kristiešu draudzes. Evaņģēlists Jānis savā Atklāsmes grāmatā Romu vairākās vietās sauc par Babilonu (14,8; 16, 19; 17,5; 18,2). Pirmo gadsimtu rakstnieki (piem. Papija, Klements Aleksandrietis, Euzebijs, sv. Heronīms) ziņo, ka Babilona bija simboliskais Romas apzīmējums. Senajos dokumentos nav itin nekas atrodams par kaut kādu Pētera ceļojumu uz seno Babilonu. Tas pats sakāms par līdzīga nosaukuma mazu, nocietinātu vietu Ēģiptē.

Mēs neapgalvojam, ka, reiz ieradies Romā (42.g.), Pēteris tur palika visu laiku. No Romas viņš devās uz Jeruzalemi (50.g.), tad uz Antiochiju un, droši vien, uz Mazāziju. Viņa nebija Romā, kad Pāvils sūtīja romiešiem savu Jaunajā Derībā ievietoto vēstuli (58.g.). Viņš atgriezās Romā imperatora Nerona laikā (63.g.) un tika tur nomocīts 67.gadā. Mēs pilnīgi atzīstam, ka ir daudz grūtāk ar vēsturisku precizitāti noteikt gadus, kad Pēteris bijis Romā, nekā vispārīgo faktu, ka viņš tur patiešām bija un tur mira. Par gadiem nav īsti drošu ziņu, bet par Pētera dzīvošanu un nāvi Romā seno vēstures dokumentu liecība ir vienprātīga. Pakavēsimies tikai pie dažiem pirmo gadu simtu rakstiem: Klements Romietis, rakstīdams korintiešiem (starp 95.un97.g.), stāsta par Pētera garīgo dedzību un mocekļa nāvi. Tā kā šī viņa raksta nodaļa ir ciešos sakaros ar nākošo, kur aprakstītas Nerona izraisītās kristiešu vajāšanas Romā, ir pamats spriest, ka arī apustulis Pēteris bija viens no šo vajāšanu upuŗiem. (Skat. Clemens Romānus Cor.5,6.) Sv. Ignāts Moceklis (m,107.g.) raksta romiešiem sekojošo: „Es jums nepavēlu tā, kā Pēteris un Pāvils” (Rom.4,3). Vārdi skaidri rāda, ka Pēteris romiešiem pavēlēja ne mazāk kā Pāvils. Pāvils vēstulē romiešiem atzīst, ka romiešiem bija sava baznīca jau pirms viņa atnākšanas, un tās „ticība tiek daudzināta visā pasaulē” (Rom. 1,8). Kas to nodibināja? Tālāk, ar pavēlēšanu te nevaram domāt parasto evaņģēlija sludināšanu, kas būtu notikusi kaut kur citur, ne Romā, jo tad abi minētie apustuļi nebūtu vairāk pavēlējuši nekā visi citi apustuļi. Bez tam ir zināms, ka Pāvils darbojās Romā. Tātad, kā no šīs liecības izriet, arī Pēteris. Euzebijs sniedz divas liecības no 2.g.s. Viena nāk no romiešu priestera Kaija (pret 2.g.s. beigām) un otra — no korintiešu bīskapa Dionīzija (ap 170.g.). Saskaņā ar Kaiju Pāvilam Romā nocirsta galva, bet Pēteris mira pie krusta pēc imperātora Nerona pavēles, un abi apbedīti Romā. Dionīzijs vēl piebilst, ka abi nomocīti vienā laikā (Eusebius, H.E.2,25). Apmēram ap to pašu laiku, kad Romā bīskapu sekošanas kārtību pētīja Hegesips, tur ieradās (ap 177.g.) arī Irenejs. Viņš, tāpat kā Hegesips, pārbaudīja Romas bīskapu darbības gadus un savos rakstos vairākās vietās min, ka Pēteris dzīvojis Romā. Tas, ko mēs uzrādījām, ir autentiska vēstures liecība. Tie, kas noliedz, ka Pēteris darbojās un mira Romā, stāda tai pretim tikai dažādas hipotēzēs un apšaubāma rakstura dokumentus.

Uzticības cienīgi pirmo kristietības gadsimteņu autori ziņo, ka Pēteris darbojies Romā ne tikai kā viens no apustuļiem, bet arī kā Romas bīskaps. Pat nekatoļi atzīst, ka jau no 3. gadsimteņa vidus redzams, ka visa kristīgā pasaule atzīst Pēteri par pirmo Romas bīskapu. Atliek tikai papētīt Romas bīskapu sarakstus, kā tos, kas nāk no Baznīcas vakaru zemēm, tā tos, kas cēlušies austrumu apgabalos, kuros Romas bīskapu rinda arvien sākas ar Pēteri kā pirmo bīskapu, lai pārliecinātos, ka jau 2. gadsimteņa vidū kristietībai nebija šaubu par to, ka Pēteris patiešām bija pirmais Romas bīskaps. Irenejs un Euzebijs sauc Pēteri par Romas baznīcas dibinātāju, bet Epifānijs, Optats Milevitāns, Ambrozijs un Hieronims vienkārši par Romas bīskapu. Tātad vēsture runā pretim tiem, kas, kaut gan piekrīt, ka apustulis Pēteris bija Romā, tomēr negrib viņu atzīt par Romas baznīcas — draudzes augstāko vadītāju — bīskapu.

Visaugstākā vadītāja amatam vajadzēja turpināties arī pēc apustuļa Pētera nāves. Pēterim vajadzēja pēcteča, viņa virs varas nesēja. Vajadzēja arī stabilai sukcesijas kārtībai valdīt Baznīcā, kārtībai, pēc kuras vienam augstākajam Baznīcas ganam seko otrs. Šo kārtību nenoteica Baznīca kā no Pētera virsvaras atšķirīga ļaužu apvienība, nenoteica ne Pēteram mirstot, ne vēlāk — Baznīca neapzinās sev tādas tiesības. Nav nākuši arī nekādi skaidri mājieni no augšas, no paša Dieva katrai atsevišķai Pētera pēcteča izvēlei. Atliek tikai secināt, ka sukcesijas kārtību noteica pats Pēteris. Vēsture nepazīst tādu formālu dekrētu, kur būtu atzīmēta Pētera griba. Bet vēsturē netrūkst pierādījumu tam, ka Pēteris par savas virsvaras turpinātāju izvēlējās Romas bīskapu, pats izvēlēdamies un līdz nāvei paturēdams Romu par savu bīskapa sēdekli.

Vispirms, Romas bīskapi ir allaž sevi atzinuši par Pētera virsvaras pārņēmējiem. Vēl apustulis Jānis bija dzīvs, kad Korintas ticīgo vidū radās nesaskaņas. Korintiešus nosodīja un viņiem deva autoritatīvus norādījumus ne apust. Jānis, bet Romas bīskaps, pāvests Klements (ap. no 90-99.g.). Savā vēstulē viņš runā kā tāds, kam ir visaugstākā noteikšana: „Jūs darīsit mūs apmierinātus un priecīgus, ja paklausīdami tam, ko mēs jums rakstījām Svētā Gara vārdā, jūs izbeigsit savu neprātīgo dedzību saskaņā ar mūsu vēstulē dotajiem norādījumiem par mieru un saderību” (63,2). īsta virsgana rīcība bija pāvesta Viktora I (189-198) lēmums izbeigt Mazāzijā Lieldienu svinēšanu reizē ar žīdu Lieldienām. Viņš rakstīja Efezas bīskapam Polikratam vēstuli, kuŗā pavēlēja sasaukt Āzijas bīskapu koncilu, piedraudēdams ar ekskomūnikāciju visiem tiem bīskapiem, kas atteiktos ievest savās bīskapijās Romas atzīto Lieldienu svinēšanas laiku. Ireneja un citu lūgts, viņš no ekskommūnikācijas gan atteicās, bet starp bīskapiem nebija neviena, kas apšaubītu viņa tiesības uz tādu autoritatīvu rīcību. Pāvests Zefīrins (198-217.g.) izslēdza no Baznīcas montanistus. To starpā bija arī Tertuliāns. Pēdējais uztraucās, ka „vislielākais no bīskapiem, bīskapu bīskaps”, pāvests Kalists (217-222) bija gatavs piedot tiem, kas nožēlo, arī laulības pārkāpšanu un dzimumsakarus ārlaulībā. Pāvests Stefans (m.257.g.) atmeta nepareizo mācību par kristības atkārtošanu herētiķiem, un piedraudēdams ar ekskommūnikāciju nepaklausīgajiem, lika Āfrikas un Āzijas ticīgajiem no tādas prakses atturēties. Lai gan pāvesta oponentu galva nebija nekāds mazāks vīrs par Cipriānu, tomēr Baznīca sekoja pāvesta pavēlei. Jūlijs I paskaidroja (342.g.), ka domstarpības bīskapu vidū jāizšķir Romai.

Romas bīskapi sevi uzskatīja par Pētera virsvaras pārņēmējiem, un par tādiem viņus atzina Baznīca jau no vissenākajiem laikiem. Antiochijas bīskaps, sv. Ignāts Moceklis (m. 107.g.), savā vēstulē romiešiem min Romas baznīcas izcilo nozīmi. Viņš sauc to par baznīcu, kas ir visu citu baznīcu priekšgalā, kas citas baznīcas vada (sv.Ignāta lietotais vārds ir „prokatētai” — „praesidēre” — būt priekšgalā, vadīt). Ticības jautājumos visu zemju ticīgajiem jāsaskaņojas ar Romas baznīcas ticību. Tādu atbildi dod sv. Irenejs (m.202.g): „Katrai baznīcai jāpiekrīt šai baznīcai (t.i. Romas baznīcai), jo tai ir visaugstākā vara (potentior principalitas), es te domāju ticīgos, lai kur viņi. būtu; šai baznīcā arvien ir pasargāts tas, ko mācīja apustuļi” (Adv. Haer. 3,3,2).

Prasīdami pēc paskaidrojumiem ticības un tikumības problēmās, pie Romas bīskapa jau pirmajos gadsimteņos griežas ievērojami vīri (Polikarps, Irenejs, Hegesips, Abercijs u.c.), bet pats Romas bīskaps nedodas ne pie vienas baznīcas, lai kaut ko mācītos. Romas bīskapa, pāvestu autoritātei veltīgi pretojās dažos jautājumos pat tādas slavenības, kā Tertuliāns, Hipolīts, Origēns, Cipriāns. Cipriāns griezās pie pāvesta Stefana ar lūgumu atcelt no amata un ekskomunicēt bīskapu Marciānu (Arlā, Gallijā), kas bija pievienojies novaciāņiem, ar to atzīdams, ka Stefanam ir augstāka vara nekā kādam citam bīskapam: „Pasaki mums skaidri, kas Arlā ieceļams par Marciāna vietnieku, lai mēs zinātu dot norādījumus brāļiem par to, pie kā lai viņi griežas un kam mums jāraksta” (Ep. 68). Kad Antiochijā izcēlās strīds starp katoļiem un Paula Samosatena piekritējiem par to, kam pieder kristiešu dievnams pilsētā, imperātors Aureliāns (270-275) pavēlēja nodot dievnamu tiem, kas dzīvo vienībā ar Romas bīskapu (Euzebijs, H.E.7,30). Tātad arī pagāniem bija zināma pāvesta virsvara. Hieronims (m.420.g.) pāvestam Damasam rakstīja šādus vārdus: „Pievienojos Jūsu Svētībai, t.i. Pētera katedrai. Zinu, ka Baznīca uzbūvēta uz šīs klints. Kas jēru ēd ārpus šī nama, tas ir bezdievīgs ”(Ep. 15). „Šai (Romas) baznīcā ir arvien bijusi apustuliskās katedras visaugstākā vara” (Sv. Augustīns, ep.43, n.7). Pāvestu pretinieki ir mēģinājuši visvisādos veidos mazināt pāvestu virsvaru, lai arī kādi vēsturiski dokumenti to apliecinātu, tulkodami tos šim nolūkam ar dažkārt tīri apbrīnojamu asprātību un veikdami milzīgu darbu šai laukā43. Viņu veikumu apjoms vien skaidri liecina, cik noteikti pāvestu virsvara ir tikusi atzīta visos krisietības gadsimteņos.

Romas pāvests jāatzīst par Pētera virsvaras mantinieku arī aiz tā iemesla, ka tā mācīja vispārīgie koncili, kuru nemaldīgumu esam jau agrāk pierādījuši. Tiešām, pirmie koncili nedeva definitīvu lēmumu par pāvesta virsvaru; tāds sākumā nebija vajadzīgs, jo viņa virsvaru atzina Baznīcas prakse. Bet kad par šo pārliecību bija radītas šaubas, tad nāca arī koncilu definīcijas par pāvesta virsvaru. Efezas koncilā (431.g.) tika atmesti Nestora maldi. Nevarēdams ierasties uz koncilu personīgi, pāvests Celestīns sūtīja uz Efezu savus pārstāvjus. Viens no viņiem priesteris Filips uzrunāja koncila dalībniekus šādiem vārdiem: „Nevienam nav šaubu, jā, visiem gadu simtiem ir bijis zināms, ka svētais Pēteris, apustuļu vadītājs un galva, ticības pīlārs un katoļu Baznīcas pamats, saņēma no mūsu Kunga Jēzus Kristus, pasaules Pestītāja, debesu valstības atslēgas līdz ar tiesībām saistīt vai piedot grēkus. Savos pēctečos viņš ir dzīvojis visos laikos. Viņš dzīvo un darbojas arī mūsu dienās. Mūs uz šo sinodi sūtīja viņa pienācīgā kārtībā ieceltais vietnieks, mūsu tēvs, bīskaps Celestīns... Lai Nestors zina, ka viņš vairs nepieder katoļu Baznīcas priesteru kārtai”. Neviens no koncila dalībniekiem necēla iebildumus pret tādām Romas bīskapa pretenzijām. Skaidriem vārdiem par pāvesta virsvaru runā Kalcedonas koncils (451.g.). Pāvests Leons sūtīja koncilam vēstuli, kurā viņš atmet Euticheta maldus. Kad koncila dalībnieki — apmēram 600 cilvēku un gandrīz visi no austrumu zemēm — bija dzirdējuši pāvesta vēstuli, viņi to pieņēma, saukdami: „Šāda ir mūsu tēvu, šāda ir apustuļu ticība. Mēs visi tā ticam, kas pareizi ticam. Anatēma tam, kas tā netic! Caur Leonu ir runājis Pēteris” (Leo, ep.28). No vēlākajiem konciliem, kas uzsver pāvesta virsvaru, minēšanas cienīgi ir: Konstantinopoles III (680.g.), Nikejas II (787.g.), Konstantinopoles IV (870.g.), Laterānas IV (1215.g.), Lugdūnas — Luksemburgas II (1274.g.), Florences (1438. 1445.g.) un pēdīgi Vatikāna konc. 1870. gadā: „Kas sukcesīvi sēžas Pētera katedrā, tas pēc paša Kristu gribas pārņem virsvaru pār visu Baznīcu” (scss. IV, cap.2., Denz. 1824, 1825).

Ja tikai pats Pēteris būtu gribējis, ka virsvaras nesējs ir Romas bīskaps, mēs varētu iedomāties pāvestu, kas nav Romas bīskaps. Ja turpretim Dievs gribēja, ka virsvara būtu Romas bīskapu rokās uz visiem laikiem, tad citas pilsētas bīskaps vairs nevarētu būt par pāvestu. Dievs varēja manifestēt Pēterim savu gribu pirms paša Pētera izvēles vai pēc tās. Teologi vienprātīgi domā, ka Romas bīskapu gribēja ne Pēteris, bet pats Dievs, lai gan nav zināms, vai Dieva vēlēšanās ir nākusi pirms, vai pēc tam, kad Pēteris bija izvēlējies Romu par Baznīcas augstākās vadības sēdekli. Pamats, kura dēļ teologi domā, ka te darīšana ar Dieva gribu, ir Baznīcas dokumentu valoda, citādāk sakot veids, kādā koncili runā par pāvestu kā Romas bīskapu. Tā Florences un Vatikāna koncili (Dens.1824-1826) liek ticēt šādi formulētai patiesībai: „Romas pontifekss ir Pētera virsvaras mantinieks”, jā, pirms Vatikāna koncila kanona atrodams paskaidrojums, ka sv. Pēteris „līdz mūsu laikam un vienmēr dzīvo, vada un lemj savos pēctečos, Romas bīskapos”. Arī citi dokumenti bez kādiem ierobežojumiem sauc Romas bīskapu par Pētera virsvaras turpinātāju. Pētera pēctečiem ir tādas pat tiesības kā Pēterim. Ja aiz Pētera izvēles nebūtu nekā vairāk, tad viņa pēcteči būtu varējuši nozīmēt kādu citu un ne Romas bīskapu pāvesta amatam, bet tad vairs nebūtu pareizs koncilu konstatējums par Romas pontifeksu kā Pētera pēcteci.

4. PĀVESTU NEMALDĪBA. Ar nemaldību te domājam pārdabisku spēju, ar kuras palīdzību Romas bīskaps pasargā Baznīcā brīvu no maldiem Dieva atklāsmi. Tātad nepareizi domā tie, kas ar nemaldību saprot negrēcību un tie, kas saka, ka, pateicoties nemaldības privilēģijai, pāvests var pasludināt ļaunu par labu un otrādi, jo nemaldība dara viņa gribu par labuma un ļaunuma mērauklu. Tāpat kļūdās tie, kas nemaldību notur par visziņu, par nepārtrauku Svētā Gara iedvesmi vai spēju darīt brīnumus. Nemaldīgs ir katrs sava laika pāvests. Nemaldība ir personīga spēja ne tādēļ, ka tā ir pāvestam visu laiku kā privātai personai un privātām vajadzībām, bet tādēļ, ka tā ir katram likumīgajam Pētera pēctecim neatkarīgi no ticīgo piekrišanas, un viņš to nevar deleģēt nevienai citai personai. Vatikāna koncils pāvesta nemaldību definē šādiem vārdiem: „Mēs definējam, ka Romas bīskaps, kad viņš runā no katedras, t.i. kad viņš, pildīdams visu kristiešu gana un mācītāja pienākumu, ar visu savu autoritāti pasludina kādu tidbas vai tikumības patiesību par visā Baznīcā atzīstamu patiesību, pateicoties Pēterim apsolītajam Dieva atbalstam, ir apbalvots ar to nemaldību, ko Pestītājs deva Baznīcai ticības un tikumības patiesību noteikšanai; tādēļ Romas pontifeksu definīcijas ir negrozāmas pašas no sevis un ne no Baznīcas piekrišanas” (sess. IV, apc.4).

Tātad izpildāmi četri noteikumi, lai varētu teikt, ka pāvests runā „ex cathedra” — no katedras. Viens attiecas uz pašu pāvestu, otrs — uz viņa runas veidu, trešais — uz runas, pasludinājuma objektu un ceturtais uz to, kam pasludinātā panesība domāta.

Pāvests nav nemaldīgs kā privāta persona, piem., kad viņš sarunājas ar cilvēkiem — mājiniekiem vai viesiem, kad viņš notur mācību vai uzrunā kādu sanāksmi, kad viņš saraksta kādu grāmatu. Pāvests nav nemaldīgs kā Romas pilsētas bīskaps, piem., dodams priekšrakstus Romas iedzīvotājiem. Pāvests nav nemaldīgs kā laicīgs valdnieks, rūpēdamies par savas valsts labklājību.

Lai pasludinātā patiesība būtu nemaldīgi patiesa, pāvestam tā jāpasludina „ar visu savu autoritāti”, t.i. atsaucoties uz visu viņam doto varu, pie kam ar vārdiņu „pasludināt” te esam tulkojuši Vatikāna koncila lietoto vārdu „definit”. Pēdējais, šai sakarā lietots, nozīmē daudz vairāk nekā vienkāršu pasludināšanu. Lai kāds konstatējums būtu nemaldīgi patiess, pāvestam jādefinē, t.i. galīgi, dogmatiski, definitīvi jāpasludina, ka tas ir Dieva atklāta patiesība un ka katram kristietim ir pienākums ticēt tam kā tādam. Tādēļ pāvests nerunā „ex cathedra”, kad tas, ko viņš saka, ir tikai pamudinājuma vārdi vai kāds vienkāršs izskaidrojums, kuram viņš neprasa ticēšanu.

Objekta jeb satura ziņā pasludināmai patiesībai jābūt ticības vai tikumības lietai — kaut kam, kam jātic, vai kas jāpieņem kā tikumiskās dzīves norma. Pasludinājums var skart Dieva īsti atklātas patiesības vai kaut ko tādu, kas ir ciešos sakaros ar Dieva atklātajām lietām. Nemaldīgi patiesa ir tikai pati „definētā” lieta, ne tas, kas, piem., kā dogmatiski, vēsturiski un filozofiski apsvērumi, sagatavoja ceļu uz attiecīgo definīciju.

Ceturtais noteikums prasa, lai pasludinātā patiesība noteikti saistītu visu Baznīcu. Saistības apjoms var būt skaidri minēts pāvesta deklarācijā. Par to iespējams pārliecināties arī no deklarācijā lietotiem līdzvērtīgiem vārdiem vai arī no deklarācijas apstākļiem. „Par deklarētu jeb definitīvi pasludinātu jāuzskata tikai tas, par ko ir skaidri zināms, ka tas ir tā pasludināts” (Bazn. lik. kr. 1325. k. 3. &). Pāvesta deklarācija — definīcija var būt domāta visai Baznīcai arī tad, kad pēc sava formulējuma (materiāli) tā ir adresēta tikai kādas noteiktas zemes baznīcai. Izšķirīgs faktors ir pāvesta griba saistīt visu Baznīcu, par ko jāpārliecinās katrā atsevišķā gadījumā.

Visu četru noteikumu stingru un vienlaicīgu izpildījumu prasa iepriekš sniegtais Vatikāna koncila paskaidrojums par to, kas nepieciešams, lai pāvests runātu „ex cathedra” jeb nemaldīgi.

Domājot par ticības lietām, jau cilvēka veselais saprāts prasa nemaldību Baznīcas visaugstākajā vadītājā: ko Dievs atklāja, tas ir atklāts; par to nevar būt domu dažādības, tas ir viens un tas pats, viena un tā pati Dieva atklāta patiesība.

Par to mums jābūt drošiem, jo kāda jēga kaut ko atklāt, ja neviens nav noteikti, nemaldīgi drošs par to, kas īsti ir Dieva atklāts. Kā lai saucam tādu Dievu, kas atklātu patiesības, un pie tam ļoti svarīgas patiesības, tā, ka par to pareizo izpratni cilvēkiem jāšaubās cauri gadu simteņiem? Lai atklātais būtu tikai atklātais un nekas cits, lai par to mēs varētu ātri pārliecināties, ir vajadzīga kāda nemaldīga autoritāte. Un kas var būt labāka autoritāte par Baznīcas augstāko vadītāju, pāvestu? Visiem ticīgajiem tik un tā jāpaklausa viņam. Ja viņš pavēlētu kaut ko maldīgu, tad jau Dieva atklāsme nebūtu Dieva patiesība un Dieva atklāsmes mērķis būtu sagrauts. Tāpat, griežoties pie pāvesta, katrā laikā iespējams izbeigt domstarpības par ticības — atklāsmes jautājumiem, kamēr vispārīgos koncilus ne vienmēr iespējams sasaukt un nav viegli arī noteikt, vai visa Baznīca piekrīt kādam ticības punktam. Tātad pats cilvēka prāts ļoti ieteic atzīt pāvestu par nemaldīgu ticības un tikumības lietās.

Ko ieteic cilvēka prāts, to pierāda tuvāka Kristus vārdu pārbaude: no agrāk teiktā drīkstam spriest, ka Kristus vārdi par Pēteri kā klinti, uz kuras tiks būvēta Kristus Baznīca, ko nesagraus elles vārti, par Pēteri kā debesvalstības atslēdznieku attiecas uz Pēteri un uz viņa pēctečiem — pāvestiem.44 Šai Kristus apsolījumā ir neiznīcināma privilēģija, kas ietver sevi nemaldību. Tas saka ne mazāk kā to, ka Pēteris un viņa likumīgais pēctecis pāvests būs un paliks par stipru Baznīcas pamatu, ko nesagrauj nekādas vētras, ka viņi saistīs ticīgos doktrināli, un debesis atzīs viņu uzliktās saistības. Ja Pētera pēctecis pavēlētu ticēt maldiem un ticīgie viņam paklausītu, Baznīcā vairs nebūtu tās ticības, ko Kristus grib, un būtu uzvarējuši „elles vārti”. Ja, turpretim, viņi nepaklausītu pāvestam, būtu saskaldīta Baznīcas vienība, un atkal būtu uzvarējuši „elles vārti”. Arī atslēdznieka līdzība ved pie tāda pat slēdziena: ja pāvests, atsaukdamies uz savu apustulisko varu, pavēl kaut ko, viņa pavēle tiek apstiprināta arī debesīs. Bet Dievs debesīs nekad neapstiprinās, nepieņems maldus. Tātad pavesta definitīviem doktrināliem lēmumiem jābūt nemaldīgiem.

„Gani manus jērus... gani manas avis ”(Jāņ.21,15-17). Lai Pēteris un viņa pēctecis ir par visaugstāko ganu Baznīcā. Pāvestam ir pienākums ganīt visu ganāmpulku — bīskapus un ticīgos. Viņš gana tos pa patiesībām, kas ved uz pestīšanu. Lai visi paklausa viņa balsij! Tādam ganam jābūt nemaldīgam. Ja no viņa kā gana, vadītāja balss nāktu maldi, viņš avis nevis barotu, bet gan tās saindētu un nonāvētu. Tāds stāvoklis būtu pretrunā ar Jēzus mīlestību pret dvēselēm, ar viņa rūpēm par dvēseļu pestīšanu, ar viņa gribu pestīt visus cilvēkus.

Jau pirmie kristietības gadsimteņi atzina Romas bīskapu par vienības centru, par ticības pīlāru, par pareizās ticības mērauklu, no viņa sagaidīja maldu mācību atmešanu, pie viņa griezās ar lūgumiem pēc ticības un tikumības problēmu atrisinājumiem. Pirmajos trijos gadu simtos pāvesti, nemaz nesasaukdami vispārīgus koncilus, nosodīja vai ekskommūnikēja herētiķus, piem., pāvests Higīns (155.g.) — Cedronu un Valentīnu, pāv. Viktors (194.g.) — Teodotu, pāv. Zefīrīns (125.g) — Montānu, pāv. Kornēlijs (254.g.) — novaciāņus, pāv. Fēliks (275.g.) — Paulu Samosatenu. Aiz šādas pāvestu un pirmo kristiešu rīcības slēpjas pārliecība par pāvestu nemaldību ticības un tikumības lietās. Vēl skaidrākas liecības par pāvestu nemaldību ir uzglabājušās, sākot ar 5.g.s. Vairāk vai mazāk skaidriem vārdiem viņu nemaldību apstiprināja arī vispārīgie koncili un jau sen pirms Vatikāna koncils to formāli bija definējis.

Par pāvestu nemaldību runājot, parasti min pāvesta Honorija un Galileja gadījumus kā spēcīgākos pierādījumus tam, ka pāvesti tomēr var maldīties ticības lietās. Kas būs iepazinies ar abu gadījumu vēsturi tuvāk, atzīs, ka te nav darīšana ar „ex cathedra” lēmumiem.

Pāvests savu darbu veic ar dažādu kongregāciju palīdzību. Tās sastādās no kardināļiem un ir kaut kas līdzīgs pasaulīgo valdību ministrijām. Tikai tie kongregāciju lēmumi kļūst nemaldīgi, ko pāvests svinīgā kārtā dara par saviem lēmumiem.

  1. 41 „Apustuļus ordinēja Jēzus Kristus. Viņš personīgi paaicināja viņus pie sevis un uzlika viņiem svētās kalpošanas pienākumus. Viņš deva viņiem priestera varu — mācīt citus, piedot grēkus viņa vārdā, pasniegt svēto misas upuri, vadāt Baznīcu virs zemes. Viņš deva viņiem arī tiesības ordinēt citus par priesteriem, kuŗu uzdevums bija turpināt kristīgās reliģijas darbību. Viņiem vajadzēja būt par kristīgās tautas „bīskapiem” jeb „ganiem”. Bīskapi ir tie cilvēki, ko apustuļi un Kristus izvēlējās par pilntiesīgiem kristiešu priesteriem. Pats Kristus bijā lielais augstais priesteris ar priestera tiesībām absolūtas pilnības pakāpē. Sv. Pēteris savā pirmajā vēstulē (2, 25) mums ziņo, ka Kristus tiešām bija bīskaps. „Kristus”, tā viņš raksta, „cieta mūsu dēļ ... un tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu gana un bīskapa”. Tāpēc pats Jēzus, visaugstākais (bīskaps, ordinēja apustuļus un tā radīja episkopālās varas sākumu mums šodien pazīstamās kristīgās priesterības pirmajos pārstāvjos. Baznīcas darba turpināšanai apustuļi ordinēja par priesteriem citus cilvēkus. Tā apustulis Pāvils raksta Titam: „Es tevi atstāju Krētā tāpēc, lai tu ordinētu priesterus katrā pilsētā tā, kā es iecēlu tevi” (Tīt. 1, 5). (Radio Replies, 2. v., q. 292.)
  2. 42 „Nemaldīga ir mācītāja Baznīca un, tāpēc — dažādās pasaules malās rezidējošie katoļu bīskapi, ņemti visi kopā. Katoļu bīskapi — un pāvests ir viens no viņiem —ir nemaldīgi kā viena bīskapu saime. Bet tā kā pāvests ir augstākais bīskaps Baznīcā, viņš ir tas, no kura nāk vienība starp visiem citiem bīskapiem. Pāvesta neapstiprināts bīskapu koncils nebūtu nemaldīgs. Pāvests ir nemaldīgs bez vispārīga bīskapu koncila, bet bīskapu koncils bez pāvesta nav nemaldīgs. Citiem vārdiem, sakot, bīskapu saimei, kad tā vienota ar pāvestu, ir apstiprināta nemaldība. Bet vienīgi pāvestam, ir apstiprinātāja nemaldība. Ar šo ir tikai loģiski izmantoti vārdi, ko Kungs teica sv. Pēterim: „Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nešķobītos, un tev būs stiprināt savus brāļus.” (Radio Replies, vol. III., q. 392.)
  3. 43 Pāvesti esot rīkojušies nekrietni. Viņi bez kādām tiesībām esot sākuši attiecināt uz sevi tādas Jaunās Derības vietas kā Mt. 16, 18 („Tu esi Pēteris — klints” u. t. t.). „Šos vārdus Romas pāvesti pamazām sāka attiecināt arī uz sevi, kā apustuļa Pētera tiešiem pēcnācējiem ... Vai pāvesta mācība un baznīcas likumi atbilst evaņģēlija garam (jāsaprot M. Lutera tulkojums. Autors), tas nekrita svarā, jo „Dieva dēla vietnieks” pāvests jutās pilnvarots grozīt un tulkot Kristus mācības pēc sava ieskata.” Tā par pāvestiem runā mūsmāju luterāņi (Prof. T. Grīnberga Ticības mācība II daļa, 127. lp.).
  4. 44 „Evaņģēliju teksti ir skaidri, bet tie māca pārāk lielu noslēpumu, lai atļautu mums cerēt, ka strīdēšanās par tiem vienreiz izbeigsies. Cilvēki strīdēsies par Pēteŗa virsvaru, kā viņi strīdas par Jēzus dievību un par Dieva eksistenci. Viņi strīdas ne tāpēc, ka šīs patiesības būtu apšaubāmas pašas sevī — tās duras acīs — bet tāpēc, ka cilvēku prāti ir cieti un ēnu pilni. Šai sakarā Solovjevs saka: „Reliģijas dzīvās patiesības nespiež prātu, kā to dara ģeometrijas teorēmas. Bez tam, nevar droši apgalvot arī, ka matemātikas patiesības tiek vienprātīgi pieņemtas tikai slava iekšējā patiesīguma dēļ; tās visi pieņem, jo nevienu neinteresē tās atmest. Es neesmu tik naivs, lai cerētu uz to cilvēku pārliecināšanu, ka ietekmē spēcīgāki motīvi nekā patiesības meklēšana reliģijā. Pierādot Pēteŗa virsvaras turpināšanos katoliskajā Baznīcā mans vienīgais nolūks bija atvieglot intelektuālo darbu tiem, kas noliedz šo patiesību, ne jūtu vai kādu personīgu ieganstu, bet neapzinātu maldu un no vecākiem mantota aizsprieduma vadīti.” (Russia and the Universal Church 108. lp.)
    1) Daudz debatēts par vārdiem, „Tu es Petrus”. Monsiņors Besons (Besson) savā grāmatā Saint Pierre et les origines de la primauté romaine sniedz pārskatu par strīdus tagadējo stāvokli: „Daži šos vārdus atzīst par vēlāk ieliktiem. Tas ir ātrākais veids atbrīvoties no nepatīkamas liecības. Viņi vērš uzmanību uz faktu, ka „Tu es Pelnus”, ka šie vārdi atrodami tikai Mateja evaņģēlijā, ne Lūkasa un Marka, it kā, lai kāda vieta tiktu atzīta par īstu, tai vajadzētu būt atrodamai visos trijos evaņģēlijos. Viņi apgalvo, ka 2. gadu simteņa autoriem šie vārdi („Tu es Petrus” u. t. t.) neesot bijuši pazīstami un ka līdz pat 4. gadu simtenim, tie citēti dažādos veidos. Nopietni autori ir rūpīgi pārbaudījuši šos jaunāku laika izperētos iebildumus, un viņi tos ir atmetuši vienu pēc otra. Lai pietiek atzīmēt, ka 3. gadu simtenī ir atrasti vairāk nekā divdesmit vārdu „Tu es Petrus” citāti bez vismazākās dažādības, atrasti Romā, Āfrikā, Aleksandrijā, Cēzarijā, t. i. tais rietumu un austrumu baznīcās, par kurām mums ir vissīkākā informācija. Vēl labāk, daži norādījumi uz minēto tekstu un viens noteikti drošs citāts ir atrasts airī 2. gada simteņa rakstos, starp citu evaņģēliju konkordancē, ko ap 170. gadu izdeva Taciāns ar nosaukumu Diatessaron. Bet, no otras puses, tā kā vārdi „Tu es Petrus” sastopami visos Mateja evaņģēlija manuskriptos, nav nekāda pamata šaubīties pair to īstumu.” (32. lp.) Tie, kas nejūtas gatavi atmest tik labi apliecinātu tekstu, runā par tā nozīmes sagrozīšanu. Viņu tulkojumu pareizi kritizē Luazjē — viņam pašam patīk labāk šo vārdu atzīšana par neīstiem: „Patiešām nav vajadzīgs pierādīt, ka Jēzus vārdi adresēti Sīmanim, Jāņa dēlam, kam bija jābūt un kas ir bijis par Baznīcas pamatakmeni un ka ar tiem nav domāta vienīgi Sīmaņa ticība, vai ka domāti visi tie, kuŗiem varētu būt tā pati ticība; vēl mazāk te par klinti var būt pats Kristus. Šāda veida tulkojumus lietoja senie komentatori tikumisku pamācību nolūkos; protestantu eksegēze tos izmantoja polemikai. Stādīt tos priekšā kā minētās evaņģēlija vietas vēsturiskās nozīmes sniedzējus ir nekas cits kā ar veiklu varmācību grozīt šī teksta īsto nozīmi.” (Les Evangiles synoptiques, vol. II., 7. lp.)
    2) Kas attiecas uz „Pasce oves meas” („Gani manas avis”), šie vārdi atrodami Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā, ko daži kritiķi uzskata par pielikumu, jo mazs epilogs (20, 30 un 31) liekas to atdalām no pārējā evaņģēlija. Lai arī šī nodaļa būtu pielikums, bet to noteikti uzrakstīja pats Jānis, kā to liecina nodaļas valoda, veids un domas. Pērs Lagrānžs (Lagrangte) saka: „Pielikuma hipotēze, pat nākdama no tā paša autora, mums neliekas ne paticama, ne vajadzīga. To neliek pieņemt Jāņa evaņģelija 21. nodaļa, jo tā neatsaucas uz evaņģēlija iepriekšējo saturu... Tā nav vajadzīga, jo ir viena cita, daudz vienkāršāka hipotēze, kas atņem katru pamatu 21. nodaļas atzīšanai par pielikumu; tā saka, ka epilogs (20, 30 un 31) nav ievietots savā īstajā vietā.” Ka te nav īstā vieta mazajam epilogam — viņam vajadzētu atrasties grāmatas beigās pēc 21, 1—23 — tas izliekas „ļoti varbūtīgs pieņēmums, ja ievēro 21, 1—23 pilnīgo saskaņu ar iepriekšējo tekstu” (J. M. Lagramige, O.P., Ȇvangile selon saint Jean, 1925 g. 520. lp.). Vai atkal mēs varam atzīt, ka 21. nodaļa reizē ar 20, 30 un 31 ir visa evaņģēlija epilogs (tā domā Toms Akv.). Lai vai kā, ir tikai viens autors. Bez tam, 21. nodaļa ir visa stāsta augstākais punkts — evaņģēlijs beidzas ar Baznīcas dibināšanu un tās vadītāja iecelšanu. Bet, Pērs Lagrānžs piebilst, „vai šis nav tieši tas, kas tik ļoti kaitina protestantus?” (cit. darbā 521. lp.).
    3) Tas, ko katoļu Baznīca arī vēl pēc divi tūkstoš gadiem saprot šais divos lielajos evaņģēlija tekstos, izsakāms četros teikumos: 1) Jēzus uzrunā tieši Pēteri, 2) lai dotu viņam visas Baznīcas pontifikātu (garīgo jurisdikciju), 3) kas nododams tālāk viņa pēctečiem — 4) Romas bīskapiem — pāvestiem.
    Divi pirmie punkti ir evaņģēlija vārdu burtisks, skaidrs, ciešs tulkojums (te neskatīsimies uz tekstu sekundārām nozīmēm un kā tās Baznīcas tēvi ir izmantojuši celsmes nolūkos. Protestantu eksegēti jau ilgu laiku — tā iemesli viegli saprotami — ir veltīgi mēģinājuši tās pārvērst par tekstu primārām, tiešajām nozīmēm (par to, kā tieši Baznīcas tēvi ir tulkojuši šos tekstus ieteicams papētīt mons. Besona grāmatu Saint Pierre et les origines de la primauté romaine, 34. lp.).
    „Tu esi Pēteris (Kīfā, Cefas), un uz šīs klints (Kīfā, Cefas) es celšu savu Baznīcu.” Šie vārdi var būt saprasti tikai kā Baznīcas būvēšana uz šī vīra Pēteŗa (Cefas), citādāk zustu visa frāzes nozīme. Jēzu sauca par stūrakmeni (1. Pēt. 2, 4—8; Efez. 2, 20), bet šai vietā viņš nevarēja norādīt uz sevi pašu, jo pretējā gadījumā, lūk, kas būtu iznācis — slikts joks, ja mēs tā drīkstam izteikties: „Tu esi Pēteris, bet es būvēšu uz viena cita Pētera!” Maknīls (McNeile) mēģina netieši atgriezties pie šīs pensionējamās protestantu, interpretācijas, pārveidodams klinti par Pēteŗa ticību Kristum kā Mesijām. Tā bija tiešām Pēteŗa ticība, kas izraisīja no Kristus mutes šo solījumu, bet solījumu viņš deva personai, kas bija tikko apliecinājusi savu ticību. Ja ar celtni domāta ļaužu apvienība, tad zem tās pamatnes jāsaprot apvienības galva. Jēzus, kā saka sv. Krizostoms, atzinīgi novērtēdams Pētera ticību, iecēla viņu par sava ganāmpulka ganu (P. G. LVIII, 534. slejā). Pēteris Baznīcā ir tas pats, kas ir klints, uz kuŗas uzbūvē māju. Pateicoties cietajai pamatnei, māja stāvēs stingra; pateicoties vadības noteiktībai, apvienība būs labi vadīta” (M. J. Lagirānžs, Ȇvangile selon saint Matthieu, 1923. g., 324. lp.).
    „Un es tev došu dobes valstības atslēgas.” Šie vārdi nav nekāds iepriekšējo vārdu atkārtojums. Tie skaidrākā veidā parāda Pēteŗa kā Baznīcas pamatu klints lomu ... Pirmajā acu uzmetienā Pēteris parādās kā durvju sargs, kas atveŗ un aizveŗ durvis ... Bet šis sašaurinātu apmiru pienākums, neparāda visu uzdevumu, kas veicams pamatu klintij; un mēs drīz redzēsim, ka Pēterim ir savi pienākumi Kristus valstības iekšējā darbībā. Tāpēc, pasniegdams atslēgas, Kristus deva Pēterim varu pār visu savu celtni. Visaugstākā vara paliek tās īpašnieka rokās, bet viņš atļauj to lietot paša izvēlētam nama pārvaldniekam. „Es likšu uz viņa pleca Dāvida nama atslēgu; viņš atslēgs un neviens neaizslēgs; viņš aizslēgs un neviens neatslēgs ... Un viņi liks uz viņa visu viņa tēva mājas godību...” Jāņa Atklāsmes grāmatā (3, 7) šī vieta (Jzaj. 22, 22 un 24) attiecināta uz īpašu Jēzu. Mājas pamatus veido Jēzus un Pēteris. Dāvida atslēga ir Jēzum un Pēterim. Pēteŗa vara tā tad nāk no Jēzus. Ko viņš kā uzticams nama pārvaldnieks virs zemes nolems, to apstiprinās debesis, t. i. Dievs” ( turpat, 328. lp.).
    „Ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs.” Ar šiem vārdiem, jāsaprot „visa nama pārvaldīšanai nepieciešamā noteikšana” (turpat, 329. lp.). Vēlāk Jēzus pilnvaro arī visus apustuļus saistīt un atbrīvot: „Ko jūs virs zemes saistīsit, tas būs saistīts arī debesīs” (Mt. 18, 18). Bet tas „nekādā veidā neatsauca Pēterim kā galvenajam nama pārvaldniekam doto varu; soļa mērķis bijʼ piebiedrot viņus tam apustulim, kuŗa rokās bijʼ debesvalstības atslēgas” (turpat, 355. lp.).
    Jo Jāņa evaņģēlijā Kristus ieceļ Pēteri par visu avju ganu bez kaut kādas šķirošanas. „No tā laika Pēteris ir par visu avju ganu Kristus vietā, jo, paceļoties pie Tēva, Kristus kļuva neredzams. Apustuļi saņēma savu misiju un pilnvaru piedot vai aizturēt grēkus (20, 23). Salīdzinājumā ar pārējiem ticīgajiem arī viņus var saukt par ganiem, bet salīdzinājumā ar pirmo ganu viņi pieder pie ganāmpulka; viņi te pat nav nosaukti kā kāda starpkārta, jo jēri un avis te ņemti kā viennozīmīgi vārdi” (J. M. Lagirange, Ȇvangile suloti saint Jean, 529. lp.). Dodams Pēterim visaugstāko varu, Jēzus piekodina viņam to lietot vadoties no mīlestības: viņam jāgādā pair aitu uzturu; viņš nedrīkst tās apspiest; viņam jārūpējas par avīm, ne par kazām un vilkiem; tās ir avis, kas pieder Kungam. Pēteŗa rūpes par ganāmpulku lai līdzinās Jēzus rūpēm par savām, avīm. Par sliktu vadību Jēzus viņu sodīs. arī tādas vadības gadījumā mēs nebūtu atbrīvoti no paklausības viņam, atskaitot, bez šaubām tādu stāvokli, kad no mums tiktu prasīts kas acīm redzot netikumisks — stāvokli, kas, kā redzējām, iespējams tikai nevispārīgu lēmumu sfērā.
    Tā lai pietiek par diviem pirmajiem punktiem. Trešais, kurā apgalvojām Pēteŗa virsvaras pāriešanu uz viņa pēctečiem, arī ir skaidrs. Kā mājai vajadzīgi pamati, namam pārvaldnieks, ganāmpulkam, gans, tā Baznīcai, saskaņā ar evaņģēliju, vajadzīga Pēteŗa vara. Ja Baznīca ir paliekoša, arī Pēteŗa varai vajag palikt. Teiktais tik patiess, ka laba daļa no tiem, kas noliedz Pēteŗa varas turpināšanos, ir sākuši noliegt arī Baznīcas ilgu eksistenci, neskatīdamies uz evaņģēlija vārdiem par to un apgalvodami, ka Jēzus ticējis drīzam pasaules galam un tādēļ nemaz nedomāja par Baznīcas dibināšanu. „Nevar teikt”, tā par atslēgu varu raksta Toms Akvinietis, „ka reiz Kristus šo godu bijʼ nodevis Pēterim, tas nepāriet uz citiem, jo ir skaidrs, ka Kristus nodibināja Baznīcu, kuŗai jāpaliek līdz pasaules galam saskaņā ar Izaja vārdiem: „Un viņš sēdēs uz Dāvida troņa un viņa valstībā, lai to izveidotu un stiprinātu ar tiesu un taisnību no šī laika līdz mūžībai (9, 7). Lai Baznīca turpinātu pastāvēt, viņa ieceltajiem vadītājiem, acīm redzot, bija jānodod savas pilnvaras pēctečiem līdz laika galam. To apstiprina arī viņa vārdi: „Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt. 28, 20; Toms Akv. IV. Con. Gen., 1, xxvi.).
    Par ceturto punktu, kurā apgalvots, ka Pēteŗa pēcteči ir Romas pāvesti, pietiks citēt vienkāršos un tomēr spēcīgos Solovjeva vārdus: „Vispārīgās Baznīcas pilnajam, aplim, vajadzīgs viens centrs, vajadzīgs ne tik daudz, lai aplis būtu pilnīgs kā lai tas varētu eksistēt. Baznīca pulcina sevī lielu skaitu tautu. Lai tā būtu aktīva ļaužu apvienība, tai vajadzīga noteikta universāla vara, kas iet pāri visām tautu dažādībām. Lai tā plūstu vēstures straumē, pastāvīgi mainoties un piemērojoties ārējiem, apstākļiem un sakariem un tomēr paliekot tā pati Baznīca, viņai vajadzīga būtiski konservatīva un tomēr aktīva, fundamentāli nemainīga un tomēr piemērošanās spējīga autoritāte. Un beidzot, ja viņa ir nodibināta ļaužu vājību vidū, lai pretotos visiem elles spēkiem, viņai vajadzīgi absolūti stingri, nesatricināmi pamati, stingrāki par „elles vārtiem”. Bet nu mēs zinām, no vienas puses, ka Kristus paredzēja monarchistisikas varas nepieciešamību Baznīcā un tāpēc deva vienam cilvēkam visaugstāko, nedalīto varu pār visu Baznīcu, un, no otras puses, mēs redzam, ka starp visām varām kristīgajā Baznīcā tikai viena vara pastāvīgi un nemainīgi patur savu centrālo un universālo dabu, ko tai pat laikā sena un plaši izplatīta tradīcija sevišķā kārtā saista ar to cilvēku, pie kura Kristus griezās ar vārdiem: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es būvēšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs.” Kristus vārdi nevarēja palikt bez savām attiecīgajām, sekām kristietības vēsturē: un kristietības vēstures galvenajām, faktam vajadzīgs pietiekams pamatojums Dieva vārdos. Ja neskatās uz Sv. Krēslu Romā, kur lai būtu atrodamas Pēterim teikto Kristus vārda sakas? Kur tad citur lai būtu pietiekams izskaidrojums (cēlonis) Sv. Krēsla eksistencei, ja ne Pēterim dotajā virsvarā?” (Russia and the Universal Church, 107. lp.)
    Tie, kas Romas Baznīcu atzīst par apokalipses zvēru un pāvestu par Antikristu, atradīs atbildi kard. Ņūmaņa darbos. Aprakstīdams savu pārliecību ap 1839. gadu, viņš paskaidro, kā no savas protestantiskās jaunības dienām šāda pārliecība esot palikusi viņa iztēlē kā melns traips. „Kas attiecas uz manu prātu”, viņš turpina, „1833. gadā es sāku veidot teorijas senās pārliecības iznīcināšanai. Tomēr ap 1838. gadu es nebiju ticis nekur tālāk kā līdz atziņai, ka Antikrists ir ne Romas Baznīca, bet senās pagānu pilsētas gars, ceturtais Dainiēļa briesmonis, kas joprojām dzīvoja un kam bija izdevies samaitāt Romas Baznīcu. Taisnība, drīz pēc tam., bet iekams es sāku interesēties par monofizītu polemiku, mans uzskats stipri mainījās. Stāvokli rūpīgi novērtēdams, es pārliecinājos, ka īstais Kristus Vietnieks pasaulei arvien rādīsies kā Antikrists, un par tādu viņš arī tiks saukts, jo starp viltotu naudu un īstu naudu ir arvien zināma līdzība. Tādēļ tāds apmelojums gandrīz izveido vienu no īstās Baznīcas pazīmēm,” (Apologia pro vita sua, 3. nod.). (The Church of the Word Incarnate, vol. I., 475—479. lp., autors Charles Jourmet.)

III. — B. Kristus Baznīca šodien

b) Vienīgā Kristus gribas izpildītāja

Cilvēku, kas vienu minūti saka tā, bet minūti vēlāk par to pašu lietu apgalvo tieši pretējo, mēs neņemam nopietni. Ja tādi viņa apgalvojumi nāktu kā nopietnība un skartu svarīgas lietas, mēs drīz vien šaubītos par šāda cilvēka prāta veselumu. Jo vairāk tas sakāms par saskaņu visā Dieva — Kristus mācībā un darbībā: tur nevar būt pretrunu. Bet tas, kas mūsu dienās sevi sauc par kristīgo Baznīcu, ir pretrunu pilns. Tādēļ skaidrs kā diena — viss nevar būt nācis no Kristus — ne katra baznīca, kas tagad sevi atzīst par „kristīgu”, ir nākusi no Kristus. Bet kuŗa tieši ir Kristus Baznīca? Vai ir kādas pazīmes, pēc kūjām var viegli noteikt īsto Kristus Baznīcu? Tādas pazīmes ir, un mēs tās apskatīsim šai nodaļā.

III. — B. — 1. Īstās Kristus Baznīcas pazīmes

Kristus nodibināja Baznīcu ar īpašu mērķi. Tai vajadzēja atšķirties no citām organizācijām, jo citādāk nebūtu bijis nozīmes to dibināt. Jau agrāk redzējām, ka viņš nodibināja savu Baznīcu kā redzamu ļaužu apvienību, t.i. kā tādu, par ko cilvēki pārliecinās savā parastajā pārliecināšanās veidā, spriezdami no pieredzētā par esošo. Jautādami pēc Baznīcas pazīmēm, mēs prasām pēc tā, kas parāda šo ļaužu apvienību kā Kristus Baznīcu. Pazīmes ir viegli uztveramās, raksturīgās, paliekošās Baznīcas īpašības. Kristus savu Baznīcu domāja kā mācītiem, tā nemācītiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka tajā vajag būt tādām zīmēm, no kurām spriezdams, arī neskolotais cilvēks viegli pārliecinās, ka tā patiešām ir Kristus Baznīca. Ja es gribu, lai mans draugs Jānis uz reizes pazītu manu draugu Pēteri, ko Jānis nekad nav redzējis, es nestāstu Jānim, ka Pēterim ir seja, divi rokas un kājas. Es minu tikai to, ar ko Pēteris atšķiras no visiem citiem cilvēkiem, es minu to, kas Pēterim īpatnējs, raksturīgs. Kristus Baznīcas pazīme ir ne kura katra tās īpašība, bet tikai tā viegli novērojamā īpašība, kas Baznīcu dara par Kristus Baznīcu un ne par ko citu. Par Baznīcas pazīmēm runādami, arī nepētām ceļus, pa kādiem cilvēki var pie Baznīcas nokļūt un patiešām nokļūst. Tā, piem, kādu cilvēku var ievest Kristus Baznīcā brīnums, kas pateicoties Dieva labestībai, atgadās viņa dzīvē. Ar Baznīcas pazīmēm nedomājam nejaušības, parādības, kas Baznīcā ir, bet var arī nebūt, kas vienu pamudina pievienoties Baznīcai, bet otram paliek pilnīgi nepamanītas. Baznīcas pazīmes ir tās īpašības, kas Baznīcai ir arvien, jo ir nepieciešamas, lai Baznīca visu laiku būtu visiem cilvēkiem (jeb objektīvi runājot, atsevišķi cilvēki var par Baznīcu pārliecināties arī citādākā kārtā, kā jau aizrādījām) viegli pazīstama kā Kristus dibināta, redzama, reliģiska ļaužu apvienība, īsi — kā īstā Kristus Baznīca.

Ari protestanti atzīst, ka Baznīcai ir iezīmes, pēc kurām to var pazīt. Kaut arī dažādos veidos formulēdami, viņi parasti par pazīmēm atzīst divas īstās Baznīcas īpašības, kas ir pavisam nepiemērotas pazīmju funkcijām — mācību un sakramentus. Pēc viņu atzinuma tātad tā ir īstā Kristus Baznīca, kas sludina visu Kristus mācību un atzīst visus Kristus iestādītos sakramentus.

Nav grūti parādīt, ka šīs īpašības nav tādas, ka tās varētu labi lietot kā Baznīcas pazīmes. Protams, īstajai Kristus Baznīcai jāsludina visa Kristus mācība un jālieto visi Kristus dotie sakramenti. To atzīs katra kristīgā sekta. Vēl vairāk, katra no tām saka, ka tajā ir „visa īstā” Kristus mācība un viņa sakramenti. Te tieši ir mūsu sarežģījums: ja nebūtu nekādas citas normas, ar kuŗas palīdzību iespējams atšķirt aplamu mācību no pareizās Kristus mācības un pareizā sakramentu piešķiršanas veida, iznāktu, ka visas kristietības sektas ir vienādi pareizas, un līdz ar to mēs būtu piešķīruši eksistences tiesības absurdam — dažādām pretrunām Kristus mācībā, Kristus Baznīcā. Mēs meklējam pēc īstās Kristus Baznīcas, lai gūtu to, ko Kristus patiešām mācīja; ir daudz grūtāk pārliecināties par Kristus mācības patiesību, nekā saskatīt Baznīcas pārvaldi un darbību. Par pazīmi var būt tikai tā īpašība, kas vieglāk pazīstama nekā pati meklējamā lieta un kas meklējamo lietu dara atšķirīgu no visām citām lietām. Lai ievērojam: te nerunājam par Baznīcas īpatnībām vispār, bet tikai par tām īpatnībām, kas lietojamas kā Baznīcas pazīmes.

Vajag tikai nopietnāk pastudēt Sv. Rakstus, lai pārliecinātos par to, kas Kristus Baznīcai būtisks un kas to parāda kā īsto Kristus Baznīcu. Konstantinopoles I vispārīgais koncils (381.g.) savā ticības apliecībā, kas liek sev par pamatu Nikejas koncila (325.g.) ticības apliecību, min četras pazīmes: īstā Kristus baznīca ir viena, svēta, katoliska un apustuliska.45 Apcerot Baznīcas izcelšanos, gūstam pārliecību, ka tai jābūt apustuliskai; papētot Baznīcas satversmi, redzam, ka tai jābūt vienai Baznīcai, jo ir hierarchiska un monarchiska, kas garantē vienību; iepazīstoties ar Baznīcas darbību telpā, zinām, ka Kristus Baznīcai vajag būt vispārīgai jeb katoliskai Baznīcai, un savās darbības sekās tai vajag būt svētai. Iekšējais svētums, protams, nav redzams. Bet ārēji svēti darbi ir redzami, un tā šīs četras pazīmes patiešām „parāda” īsto Kristus Baznīcu. Pakavēsimies ilgāk pie katras pazīmes atsevišķi.

  1. 45 „Misas Ticības apliecībā (Credo) minētas četras Baznīcas īpašības, kas tiek sevišķā kārtā atzītas par īstās Baznīcas pazīmēm. Tās ir tik zīmīgas, ka savā pilnīgā izteiksmē atrodamas vienīgi īstajā Kristus Baznīcā; atdalīdamās no mātes Baznīcas, citas kristīgās konfesijas no tām ir paturējušas tikai šo to. Visas kopā tās noteikti ir tikai Jēzus Kristus Baznīcā” (Herders Bildungsbuch, 1292. lp.).

III. — B. — 1. — 1. Viena Baznīca

1. VIENA BAZNĪCA. Kristus nodibināja vienu Baznīcu kā skaita, tā vienotības ziņā jeb, citādāk sakot, Kristus gribēja vienu vienīgu un redzami vienotu Baznīcu. Tas stāv aiz lakoniskā vārdiņa „viens”, ko katolis liek kā pirmo, apliecinādams savu ticību Baznīcai.

Stingri ņemot, Kristus varēja nodibināt vairākas baznīcas, dot katrai daļu no atklājamām patiesībām par to, kas ticams un kas darāms, un katrai ieceļot savu vadību. Bet viņš tā nedarīja. Nekur mēs nedzirdam viņu runājam par savām baznīcām, par savām valstībām, par saviem ganāmpulkiem, bet gan par vienu Baznīcu, par vienu valstību, par vienu ganāmpulku. „Un būs viens ganāmpulks un viens gans” (Jņ. 10,16). Tas bija apustulis Pēteris, kam viņš sacīja: „Gani manas avis” (Jņ.21, 17), tas bija Pēteris, kam viņš nodeva debesvalstības atslēgas (Mt.16,18). Viena ticīgo apvienība, viena vadība, kurai ar savu darbību jāpievieno apvienībai visas tautas, mācot ne vienai vienu, otrai otru Dieva atklāsmes daļu, bet gan visām visu: „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es esmu jums pavēlējis” (Mt.28-, 19-20). Jēzus nepieļauj nekādus izņēmumus, otrādi, viņš savā pavēlē tieši uzsver, ka jāmāca viss; viņš prasa ticību visai viņa mācībai, paklausību visiem viņa baušļiem: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju (visu viņa mācību) visai radībai. Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16,15-16). Ja pietiktu ticības tikai vienai otrai Jēzus atklātai patiesībai un citas varētu palikt neievērotas, viņš to noteikti būtu paziņojis, jo ticība izšķir neko mazāku kā veselu mūžību laimē vai postā. Nav arī nekādu izņēmumu Jēzus paskaidrojumā: „Kas jūs klausa, tas mani klausa, un kas jūs nicina, tas nicina mani” (Lk.10,16). Ar dumpinieku jārīkojas tā: „Bet ja viņš Baznīcai neklausīs, lai viņš tev ir kā pagāns un muitnieks” (Mt.18,17). No šiem nedaudzajiem citātiem vien ir skaidrs, ka Jēzus gribēja Baznīcu, kurā ir viena un tā pati ticība — visa Kristus mācība, visa Dieva atklāsme; viņš gribēja tikai vienu Baznīcu visā pasaulē, kas ir pilnīgi vienota ticības lietās. Viņa griba ai balsojās apustuļu sludinājumos: „Pieņemiet ne vairāk, ne mazāk kā visu Kristus mācību. Nolādēts pat tas eņģelis, kas no debesīm nākdams, jums sludinātu citu mācību nekā to, ko es jums sludinu (sal. Pāvila vēst.gal.1,8). Romieši, neskaldiet mācību, ko jūs dzirdējāt (Rom.1,10). Korintieši, esiet vienprātīgi savās domās un savās sarunās (l.kor.1,10). Nav Dieva tai cilvēkā, kas atsakās no Kristus mācības”. „Ja kas nāk pie jums un nesludina šo mācību, tādu neuzņemiet savās mājās un nesveiciniet viņu” (Jņ.2.vēst. 1,9-10).

Ticēt visam, ko Kristus prasa, nozīmē arī godināt Dievu tā, kā Kristus māca, kā Kristu prasa, lai mēs viņu godinātu. No ticības vienības izriet kulta vienība visā Kristus Baznīcā. Kults nav nekas cits kā ticības prakse. Apustulis Pāvils runā par vienu ticību un vienu kristību (Efez.4,5), par vienu Garu (l.kor.12,13), vienu maizi, vienu miesu (l.kor.10,17).

Kristus nodibināja Baznīcu, kas ir vienota ne tikai ticībā un kultā, bet arī savā vadībā. Viņš deva varu saviem apustuļiem un sevišķi Pēterim. Šai varai jāpadodas visiem Baznīcas locekļiem. Viņš nesūtīja savus apustuļus tā, lai katrs no viņiem darbotos neatkarīgi no citiem apustuļiem un lai katram būtu savs sekotāju, piekritēju pulks. Tad viņš „uz šīs klints” būtu uzbūvējis ne vienu Baznīcu, bet divpadsmit baznīcas, tad būtu bijuši divpadsmit ganāmpulki, divpadsmit valstības. Bet viņš tā negribēja, un apustuļi viņu tā arī nesaprata. Viņiem Baznīca bija viena apvienība, kas padota viņu kopīgai varai. Sapulcējušies Jeruzalemes koncilā, viņi izdeva lēmumus, kas saistīja kuŗa katra apustuļa konvertītus. Galatieši pieņēma kristīgo ticību, pateicoties apustuļa Pāvila sludināšanai, bet viņi atzina apustuļa Pētera un arī citu apustuļu varu. Pats Pāvils paskaidro (Gal.l.un 2.nod), ka viņš darbojas vienībā ar citiem apustuļiem. Pēteris, Jānis, Pāvils un Jēkabs rakstīja vēstules citu apustuļu nodibinātām draudzēm, un šo vēstuļu saturs saistīja tās visas. Esam jau izpētījuši, ko Kristus domāja ar vienu ganu, kam ganāmas visas avis. Tā valsts, kas sašķeļas, nevar pastāvēt (Mt. 12,25). Tādēļ nedrīkst būt šķelšanās neiznīcīgas apvienības vadībā. Pāvils saka, ka Baznīcai jābūt kā vienam dzīvam ķermenim (Efez.4,4). Kā dzīvu ķermeni vada viena griba, tā Baznīcu lai vada viena autoritāte. Ko jūs siesit virs zemes, to sies arī debesis (sal. Mt.18,18). Kas jums nepaklausa, to atzīstiet par tādu, kas sevi izslēdz no Baznīcas (sal.Mt. 18,15-17).

Savu ciešanu priekšvakarā Kristus sacīja vārdus, kas uzspiež visskaidrāko zīmogu viņa vienības gribai: „Svētais Tēvs, sargi savā vārdā viņus, ko tu man devi, lai viņi būtu vienoti kā mēs... Ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs man. Lai viņi būtu vienoti, kā tu, Tēv, mani un es tevī... lai viņi būtu pilnīgi vienoti, lai pasaule atzītu, ka tu mani esi sūtījis” (Jņ. 17,11,20,21,23). Kristīgās Baznīcas vienībai jābūt tādai, ka ļaudis, to redzēdami, tic Dieva atklāsmes patiesībai. Tai jābūt tādai vienībai, kas duŗas acīs, jo citur tādu vienību ļaužu starpā šeit virs zemes nevar atrast. Viena vienīga Baznīca, kuŗai ir viena mācība, viena liturģija, viena vadība — tāda bija Kristus griba.

Ko redzam šodien? Par kristiešiem saucas tie, kas atzīst Kristu par Dievu un kas Kristu neatzīst par Dievu, vai vismaz šaubās par viņa dievību, kas atzīst septiņus sakramentus un kas atzīst tikai dažus no tiem, kas saka, ka grēksūdze nepieciešama grēku piedošanai un kas saka, ka tā nav nepieciešama, kas tic, ka Kristus ir patiešām klātesošs Eucharistijā un kas saka, ka viņš ir tur tikai simboliski, kas liecas hostijas priekšā kā Dieva priekšā un kas hostiju samin ar kājām, kas atzīst pāvestu par Kristus vietnieku un kas pāvestu tur par Antikristu — minējām tikai dažus piemērus. Kur te vienība? Atliek tikai spriest: vai nu Kristus lūgšana par vienību Baznīcā palikusi neuzklausīta un viņa izvēlētie vienības līdzekļi ir nesekmīgi, jeb vai ir Baznīca ar patiešām nepārprotamu vienību — īstā Kristus Baznīca. Tāda Baznīca ir, un tā ir katoļu Baznīca.

Katoļu Baznīca ir vienota ticībā. Kristus sludināja tikai vienu patiesību. Divi pretrunīgi viena un tā paša viņa sludinājumā tulkojumi nevar būt vienādi patiesi, lai arī kā paši tulkotāji būtu pārliecināti, ka viņu versija saskan ar Svētajiem Rakstiem. Ticības vienība nerodas ar to vien, ka vairākās baznīcās dzied to pašu credo, bet saprot tā sludinātās patiesības dažādi. Vajadzīga arī izpratnes vienība, un tā ir katoļu Baznīcā. Lai meklētājs ceļo no vienas pasaules malas līdz otrai, viņš redzēs, ka katoļi visās malās saprot un pieņem vienu un to pašu ticību. Lai vēsturnieks kāpj pa gadsimtu kāpnēm lejā līdz pirmajam gadu simtenim, un arī tur, apustuļu laikmetā, viņš atradīs to pašu ticību. Neviens nav varējis parādīt vienu vienīgu dogmu, ko katoļu Baznīca būtu mitējusies mācīt, kaut gan tās eksistence konstatējama no apustuļu laikmeta rakstiem; tāpat neviens un nekad nav varējis parādīt tādu punktu, kuŗā katoļu ticība nesaskanētu ar šiem rakstiem. Ar dažādos laikos proklamētajām dogmām katoļu Baznīca nesāka ticēt kaut kam jaunam, bet tikai — parasti aizstāvoties pret dažādiem laikmetu uzbrukumiem — iecēla lielākā gaismā to, ko tā bija mācījusi jau no paša sākuma, jo tas atrodams Kristus atstātās Dieva atklāsmes pūrā. Katram ticīgajam jāpieņem visas un katra atsevišķa patiesība, ko Baznīca māca kā Kristus atklātu patiesību. Kas stūrgalvīgi paliktu pie saviem maldiem, tas tiktu ekskommūnikēts no Baznīcas —lūk, princips, kas guldīts katoļu Baznīcas satversmē, dogma, kas garantē vienību visās citās ticības patiesībās jeb dogmās. „Bet kas neklausa Baznīcu, tas lai ir tev kā pagāns un muitnieks” (Mt.18,17) — kā tāds, kas sevi izslēdz no Kristus Baznīcas.

Katoļu Baznīca ir vienota savā vadībā: ticīgie padoti priesteriem, priesteri — bīskapiem, bīskapi — pāvestam. Paklausība ir viens no pestīšanas pamatlikumiem. Kristus, mūžīgais Dieva Dēls, bija paklausīgs līdz nāvei pie krusta. Paklausību viņš darīja par vienības principu savā Baznīcā, un kā tāds tas arī skaidri iezīmējas katoļu Baznīcā. Izceļas kari. Cīnoties par dažādām laicīgām interesēm un daudzkārt neatrazdami citas izejas kā tikai cīnīšanos, katoļi var atrasties pretējās pusēs. Bet būtiski svarīgās lietās — ticības un tikumības jautājumos katoļi paliek joprojām uzticīgi un paklausīgi savam visaugstākajam ganam, kura lēmumiem nav pārsūdzības, pāvestam. Ja labiem katoļiem būtu bijusi pienācīgā vara, dažs labs asiņains vēstures konflikts vai nu nebūtu nemaz izcēlies, vai, reiz izcēlies, būtu daudz ātrāk izbeidzies ar augstākā kristietības vadītāja, pāvesta starpniecību. Kas atsakās pakļausit likumīgai Baznīcas autoritātei, kad tā lemj par lietām, kur tai lemšanas tiesības, kas šķiras no katoļu Baznīcas kā schizmātiķis — tāpat kā herētiķis, kas negrib pieņemt vai grib grozīt ticības patiesības.

Ne mazāk nepārprotama ir arī katoļu Baznīcas vienība kulta ziņā. Visās pasaules malās tā pasniedz Debestēvam vienu un to pašu, jau Vecajā Derībā paredzēto, Jaunās Derības upuŗi (svētā misa), tā tuvina cilvēkus Dievam ar tiem pašiem Kristus iestādītiem sakramentiem. Tā pieļauj sīkākas dažādības valodā un ceremonijās, bet būtiskais aizvien paliek viens un tas pats. Purpurā tērptais kardināls un skrandainais ganu zēns Baznīcas prasītā pazemībā tuvojas Baznīcas ordinētam priesterim, lai saņemtu Grēksūdzes sakramentu, un visi — karaļi, prezidenti, ministri, tāpat kā amatnieki, zemnieki, strādnieki iet pie dievgalda saskaņā ar būtiski tiem pašiem Baznīcas noteikumiem, lai tur ēstu Dzīvības Maizi. Cik stingri katoļu Baznīca raugās uz to, lai tās mācība netiktu grozīta, tikpat stingri tā skatās uz to, ka nebūtu nolaidības sakramentu lietošanā. Cilvēki darāmi svēti ar sakramentu palīdzību. Tādam nolūkam Kristus tos iestādīja, un tas ir tas, ko neatlaidīgi grib īstenot katoļu Baznīca ar saviem sakramentālās svētdares noteikumiem. Kristus gribēja vienu nepārprotami vienotu Baznīcu, katoļu Baznīca ir viena nepārprotami vienota Baznīca. Ar to argumentu varētu uzskatīt par nobeigtu. Bet lai to vēl pastiprinātu, papētīsim, kā ir ar vienību protestantu un pareizticīgo baznīcās, kas arī sevi sauc par kristīgām jeb Kristus baznīcām.

Ar vispārīgo vārdu „protestantu baznīca” mēs domājam katra veida ticību, kas, paturēdama Kristus atklāsmi, atsakās paklausīt Romas katoļu Baznīcas autoritātei (pāvestam) un atzīst Svētos Rakstus par vienīgo Dieva atklāsmes avotu. Protestantu baznīca nav vienota; ne tai ir viena ticība, ne viens kults, ne viena vadība.

Protestantiem nav vienas ticības. Jau paši protestantisma dibinātāji nebija vienoti ticības jautājumos. Pat jau tik agri kā 1525.g. Luteram vajadzēja atzīt: „Ir gandrīz tik daudz sektu un ticību, cik galvu. Viens neatzīst kristību, otrs atmet Altāŗa sakramentu, trešais starp tagadējo pasauli un pastardienu rada vēl vienu pasauli; daži māca, ka Jēzus Kristus nav Dievs. Nav tāda indivīda, lai arī cik muļķīgs viņš būtu, kas neapgalvotu, ka viņu vada Svētais Gars un kas savus murgus un sapņus neceltu citiem priekšā kā pravietojumus”. Pirms nepilniem simt gadiem Anglijā vien bija 274 sektas. Ziemeļamerikā tos skaits vēl lielāks, un visus šos gadus tas ir turpinājis augt. Reformātori tik bieži mainīja savas reliģiskās pārliecības, ka pat pašam Luteram tas izlikās par daudz un viņš vairākas reizes piedraudēja, ka atteiksies no visiem saviem jauninājumiem, ja viņa līdzstrādnieki nemitēsies niekoties ar ticības lietām. Saskaņā ar Melanchtonu, kas bija viens no mērenākajiem reformātoriem, „ticības artikulus vajag bieži mainīt, pielāgojot tos laika un apstākļu prasībām”. Bībele vien pasaka, ko Dievs grib. Nav vajadzīga nekāda autoritāte, kas māca, kā Bībeles teksti tulkojami. Lai katrs tos tulko kā saprot. Tā sludināja protestanti. Bet kad katrs sāka to tulkot pēc savas izpratnes, radās virziens, no kuŗa Lutera baidījās — cik galvu, tik ticību.46

Protestantiem nav viena kulta. No nevienības ticībā nāk nevienība lūgšanās, ceremonijās — kultā. Jau minējām dažādības sakramentālā kārtībā. Pats Luters no agrākajiem septiņiem sakramentiem paturēja tikai divus. Pat paturētajiem sakramentiem nebija vienprātīga izskaidrojuma protestantu starpā, piem., vieni teica, ka Kristus ir īsti klātesošs Eucharistijā, citi to noliedza; radās dažādības sakramentu piešķiršanas veidos. Luteram svētā misa bija pretīga elkdievība, bet tagad daudzu protestantu baznīcās lasa un dzied misas. Daži no viņiem notur aizlūgumus par mirušajiem, citi nē, vieni sūdz grēkus, otri atsakās to darīt.

Protestantu baznīcai nav vienas vadības. Jauna sekta nerastos, ja vecā ticība izpildītu visas vēlēšanās. Jauna sekta — jauna ticība, jauna ticība — jauna vadība jeb jauni šīs ticības sludinātāji, kas atsakās paklausīt vecās ticības mācītājiem. Un kādēļ lai viņiem paklausītu? Kas devis viņiem augstāku varu? Lai Bībeli tulko katrs, kā saprot un grib. Luteram visi ticīgie bija priesteŗi. Kādēļ lai viens no viņiem būtu padots otram? Īstenībā notiek tā, ka protestanti seko tam mācītājam, kūpi personība un darbi labāk patīk. Tā rodas draudzītes, draudzes, baznīcas, sektas. Stāvokli tātad izšķiŗ ne loģika, bet patikas un nepatikas jūtas. Loģiski rīkojoties, ne tikai ticīgajiem, bet pat pašiem protestantu mācītājiem būtu jāsaka: „Manai Bībeles interpretācijai ir tādas pat tiesības kā jūsu”. Kaut arī aiz pieklājības to sauc par Baznīcu, no tāda stāvokļa nevar rasties viena, vienota Baznīca. Akmeņu kaudze nav katedrāle, lai arī kā šo kaudzi sauktu. Daudzos gadījumos protestanti izlīdzas, saukdami palīgā valsts varu un ļaudami tai iecelt savas garīgās dzīves vadītājus — archibīskapus, bīskapus, mācītājus. Bet tad jābrīnās, kā tādas baznīcas var saukt sevi par Kristus baznīcām un ne tāda un tāda karaļa, prezidenta, valdības, valsts baznīcām.

Ticības ziņā stāvoklis ir labāks pareizticīgo baznīcā, kas sastādās no Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiochijas un Jeruzalemes patriarchātiem, Krievijas, Grieķijas, Rumānijas, Dienvidslāvijas, Bulgārijas baznīcām un citām mazākām vienībām. Atskaitot to, ka viņi noliedz Svētā Gara nākšanu no Tēva un no Dēla kā no viena principa — viņi saka, ka Svētais Gara nāk tikai no Tēva, ka viņi atsakās pieņemt dogmas par pāvesta virsvaru un nemaldību un par Jaunavas Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu, viņi citās lietās tic tam pašam, kam tic katoļi. Bet viņu ticības vienība nav tāda, kas nepārprotama, sevišķi ja domājam jaunāko laiku pareizticīgos. Tā kā pareizticīgo baznīca neatzīst sevi par nemaldīgu, tai nav principa, nav autoritātes, kas varētu izšķirt domstarpības ticības lietās. Tiesa, pareizticīgo baznīca atsaucas uz septiņiem pirmajiem Baznīcas konciliem un, salīdzinādama ar to lēmumiem, grib izbeigt debates par ticības problēmām, kad tādas rodas. Bet kas apņemsies pierādīt, ka līdz 9.g.s., līdz Focija schizmai sasauktie vispārīgie Baznīcas koncili izlēma visu Baznīcas dzīvi, visas ticīgo reliģiskās un tikumiskās problēmas līdz laika galam. Tie pat nebija lēmuši par tādu karsti debatētu jautājumu, kā par Svētā Gara nākšanu no Tēva vien. Dzīves īstenība rada problēmas — tām nav droša atrisinājuma. Rodas neskaidrības ticībā — drūp vienība.

Arī vislabākajos laikos Konstantinopoles patriarcham neizdevās gūt sev ko lielāku kā tikai pārākumu goda ziņā. Tagad viņam nav arī tā — goda primātā. Slavu — un četras piektdaļas no pareizticīgo baznīcas ir slāvi — patriarchi, sevišķi komunistu apstiprinātais Maskavas patriarchs, neredz, kādēļ viņam būtu jāatzīst par augstāku kāds grieķu patriarchs. Un grieķu patriarchs nesaprot, kā Dievs varētu sevišķi svētīt patriarchu, ko svētījuši arī bezdievīgie komunisti. Pareizticīgo baznīcā nav vienas vadības — aiz viena nosaukuma stāv vairākas baznīcas, kas sevi uzskata par neatkarīgām.

  1. 46 „Jau vesels saprāts vien saka: ja redzi Kristus kaut ko atklāja, tad nevar būt vienalga ticēt septiņiem, sakramentiem vai mazāk nekā septiņiem, ticēt, ka grēksūdze nepieciešama, lai gūtu grēku piedošanu vai atzīt to par nevajadzīgu, ticēt, ka pats Kristus ir Dievmaizē vai atzīt, ka Dievmaize tikai atgādina Kristu. Vai kāds spēj patiesi ticēt, ka Dievam ir pilnīgi vienalga, ja viens pielūdz konsekrētu hostiju, bet otrs to mīda zem kājām? Kā abi varētu būt vienādi labi Kristus mācekļi? Pēc Kristus atklāsmes kā cilvēks drīkst ticēt, ka viņš var pestīt savu dvēseli, nepievienodams ticībai labus darbus? Vai tad nav skaidrs, ka visas reliģijas, kas aizstāv tik pretrunīgas mācības, nevar būt nākušas no Kristus? Vai tad nav skaidrs, ka var būt tikai viena un tā pati reliģija, kas māca vienu, negrozāmu Kristus mācību? Un tomēr protestanti apgalvo, ka reliģiska patiesība, t. i. Dieva atklāsme esot itin labi saskaņojama ar dažādām ticībām. Viņu nostāja ir pretrunā ar vesela cilvēka prātu” (sal. Jefk. 2, 14, 17, 26). (Christian Apologetics, W. Devivier, S.J., vol. II., 21. Lp.)

III. — B. — 1. — 2. Svēta Baznīca

2. SVĒTA BAZNĪCA. Par svētumu vispārīgi runājot, katoļu, protestantu un pareizticīgo domas nedalās — visi atzīst, ka Kristus gribēja svētu Baznīcu. Kristus gribu skaidri apliecina apustulis Pāvils: „Kristus mīlēja savu Baznīcu un atdeva sevi par viņu, lai viņu darītu svētu, šķīstot to ūdens kristībā un dzīvības vārdiem, sagatavodams sev daiļu Baznīcu — bez traipa un grumbas un bez cita kā tamlīdzīga — tādu, kas būs svēta un bez vainas” (Efez. 5,25-28). Bet protestanti krīt divās galējībās: tulkodami šo Kritus gribu, vieni liek viņam prasīt par daudz, otri — par maz. Pirmie saka, ka Kristus grib savā Baznīcā tikai taisnus, svētus cilvēkus, pēdējie — ka viņš ir apmierināts ar parastā līmeņa tikumību un nevēlas izcilu varonību, pilnību, sevišķi ne to, ko cenšas radīt katoļi ar savu klosteru svētsolījumiem.

Pirmkārt, gribēdams svētumu savā Baznīcā, Kristus to nedomāja tā, ka viņa Baznīcā būs tikai svēti cilvēki vien. Viņa izvēlētie Baznīcas apzīmējumi rāda, ka Baznīcā būs kā svētie, tā grēcinieki; viņā būs graudi un pelavas, uzticīgi un neuzticīgi kalpi, gudras un muļķīgas jaunavas. Neauglīgs vīģu koks stāvēs blakus auglīgam. Starp nobriedušām labības vārpām augs nezāle līdz pļaujas laikam. Baznīca ir jūrā mests tīkls, kurā sarodas visādas zivis — ir labas, ir sliktas; labās tiks paturētas, sliktās metīs prom.

Par spīti visām nepilnībām, Baznīca sastādīsies no tautas, kas ir centīga labos darbos (Tit.2,14), ko uz augļu ražu vadīs viņa izredzētie mācekļi („Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu”, Jņ. 15,16). Kristus lūdzās par saviem mācekļiem, „lai viņi patiesībā būtu svētīti” (Jņ. 17,19), un viņa lūgšana nevarēja palikt nedzirdēta. Dibinādams Baznīcu, viņš nestādīja sliktu koku, bet „katrs labs koks dod labus augļus” (Mt.7,17). Ne visu Kristus piekodināja ar smaga soda draudiem. Vienu otru lietu viņš tikai silti ieteica, piem., viņš ieteica garīgu pilnību, kas ir augstāka par baušļu prasīto tikumību (Mt. 19,11,12; l.kor. 7,25). Tas nebūtu Dieva Dēla ieteikums, ja īstenībā tam neviens nesekotu. Baznīcā tātad jābūt liela svētuma personām. Izcilu svētumu Kristus valstībā jau pareģoja Vecā Derība (Psl. 71,7; Izaija 62,3). Kā patiesa svētuma zīmes Kristus apsolīja īpašas dāvanas, piem. spēju darīt brīnumus (Mk. 16,17; Jņ.17,22; 1. kor. 12). Izcilam, varonīgam svētumam vismaz dažreiz jāparādās uz ārieni apbrīnojamu, Dievam patīkamu darbu veidā.

No visa apskatītā kļūst skaidrs, kādā nozīmē Jēzus vēlējās svētu Baznīcu. Viņa Baznīcai jāsauc sevi par svētu tādēļ, ka tās Dibinātājs — Kristus ir svēts un ir visa svētuma avots, un tās darbības vienīgais mērķis ir darīt cilvēkus svētus, un svēti ir Baznīcas līdzekļi, kas cilvēkus ved uz svētumu — dogmas, priekšraksti, sakramenti, un visos laikos tajā jābūt daudz izcila svētuma cilvēku, kuru svētuma lielumu apliecina viņu darbu ārkārtīgais lielums un pārdabiskas zīmes — brīnumi.iT Tikai tas, kas no visa šī svētuma duras acīs, tātad sevišķi pēdējā daļa — izcili labi darbi, uzskatāms par īstās Baznīcas pazīmi.

Ka katoļu Baznīca ir svēta, to parāda viņas mācība, viņas darbi, viņas svētie un brīnumi.

Ko katoļu Baznīca Kristus vārdā visos laikos ir mācījusi un māca arī šodien, ir viens nemitīgs aicinājums uz iespējami lielāku garīgu pilnību, uz pilnību, kas nepieciešama baušļu pildīšanai, un uz pilnību, kas izriet no Kristus padomiem un ko īsteno klosteri. Ne laicīgi guvumi, ne zaudējumi ir spējuši to apturēt; brīvi, bezbailīgi un neatlaidīgi tā ceļ tautu priekšā savu mācību, nosoda netikumus, slavē tikumus, atzīst patiesību, atmet maldus (lai domājam, piem., par slaveno pāvesta Pija IX sillabu, kurā atmesti jaunāko laiku maldi, Denz. 1699). Svētums iemiesots visā tās kultā un sakramentālā dzīves kārtībā.

Apustuļi nebija vienīgie, kuru gaitās mēs uztveram svētuma elpu. No viņu dienām līdz mūsu laikam katoļu Baznīcā nav trūcis vīru un sievu, jaunekļu un jaunavu, kas ar vislielāko nopietnību ir centušies un cenšas pēc garīgas pilnības. Ja bagāts un ievērojams cilvēks atsakās no pasaulīgām ērtībām, ja jauna un skaista sieviete veltī sevi bez atlikuma kristīgas mīlestības darbam, tādas lietas nepaliek neievērotas. Pilnības centieni katoļu vidū ir likuši apbrīnot katoļu Baznīcu bieži vairāk nekā kas cits. To krietnais piemērs ir spēcīgi mudinājis arī protestantus uz atdarināšanu. Tad — katoļu skaistie un labi apmeklētie dievnami visās pasaules malās, katoļu celtās skolas, slimnīcas, patversmes, katoļu gādība par slimiem, veciem, maziem bērniem, trūkumcietējiem, invalidiem, — par visāda veida dzīves pabērniem. Cik daudz pašaizliedzības un svētuma aiz visa tā!

Gaŗa jo gaŗa ir katoļu Baznīcas svēto rinda. Tie ir tie katoļi, kuru dzīvēs pēc rūpīgas pārbaudes konstatēts izcils, varonīgs svētums — tik liels svētums, ka to Baznīca ir cēlusi citu priekšā kā atdarināmu paraugu. Pat tai tumsā un pagrimšanā, kuras 16.g.s. reformātoriem pietika, lai viņi atkristu no ticības vienības, katoļu Baznīcā mirdzēja tādi svētie kā: pāvests Pijs V, Kārlis Boromējs, Filips Nēris, Ignācijs Loiola, Francis Borgia, Staņislavs Kostka, Aloizs Gonzaga, Terēza, Jānis no Krusta u.c. Nezinātājiem vajadzētu papētīt kaut tikai nesen kanonizēto svēto biogrāfijās, un viņi pārliecinātos par tik vecām un tomēr modernām lietām — par Dieva tuvumu un Dieva auglību katoļu Baznīcā.

Brīnumi, kas pirmkristietībā notika bieži, tagad vairs tik bieži nenotiek, jo nav vairs tik vajadzīgi, lai pievērstu neticīgo uzmanību (l.kor. 14,22). Kaut retāk, tomēr, kur dzīva ticība un svēta dzīve, tur brīnumi turpina atgadīties līdz mūs laikam, lai arī kā viņu īstenību mēģinātu noliegt. Jāzina, ka svēto kanonizācijai pieteiktos brīnumus Baznīca pārbauda ar vislielāko stingrību, iekārns tos pasludina, pieņem par īstiem brīnumiem. Arī Lurdas brīnumiem vajadzīgs objektīvu ārstu — speciālistu atzinums.

Nav svētuma pazīmes protestantu baznīcai. Iepazīstoties ar tās dibinātājiem, ar tās mācību, ar tās ietekmēto tikumību, svētums neduras acīs.

Neviens no protestantisma dibinātājiem nevar nostāties objektīva sprieduma priekšā kā tāds cilvēks, par kuru mums būtu kaut kāds pamats domāt kā par svētu. Luters pārāk ātri ķērās pie varas līdzekļiem, bija kaislīgs, nesavaldīgs vīrs, kas samina zem kājām vissvētākos solījumus. Kalvins bija netikls, nežēlīgs, atriebīgs. Cvinglijs pats atzinās, ka esot paklīdis. Indriķs VIII Anglijā bija laulības pārkāpējs, sievas slepkava, cietsirdīgs tirāns. Viss lielais pirmo protestantisma aizstāvju vairākums bija brīvās, vaļīgās tikumības cilvēki.

Vienotas tikumības protestantiem nemaz nav. Tas ar loģisku nepieciešamību izriet no viņu pamatpieņēmuma — tulko Bībeli kā saproti. Ja es tulkoju Bībeli kā saprotu, es arī dzīvoju, ka man izliekas labāk, un nevienam nav tiesību man kaut ko aizrādīt. Lai kļūtu par Dieva draugu, vajadzīga stipra ticība. Labiem darbiem nav izšķirīgas nozīmes. Stingri ņemot, saskaņā ar Luteru labi darbi nemaz nav iespējami. Luters ir sarakstījis grāmatu (De servi arbitrio — Par gribas verdzību), kuŗā viņš noliedz cilvēka gribas brīvību un kuŗas saturs savelkams kopā teikumā: Dievs cilvēkā dara ir ļaunu, ir labu, un kā viņš mūs pestī bez nopelniem no mūsu puses, tā viņš mūs arī pazudina bez vainas no mūsu puses. Viss, ko mēs darām, tiek darīts ne brīvi, bet nepieciešami” (skat. Works of Luther, II sēj. 435.Īp.). Līdzīgi runā Kalvins: „Neizprotamu iemeslu dēļ Dievs mudina cilvēku pārkāpt savus likumus; viņa iedvesmas virza ļaunā cilvēka sirdi uz ļaunumu; cilvēks krīt grēkā, jo Dievs to tā ir noteicis” (skat. lnstitut. Chret. II sēj.23.nod.). „Dievs ir pirmais grēka princips. Visi cilvēka noziegumi nāk no Dieva radītas nepieciešamības” (Cvinglijs,Deprovidentia, Isēj. 355.Īp.).

Sniegsim vēl dažus citātus no Lutera rakstiem, lai ieskatītu, ka viņa mācība grauj pašus tikumības pamatus: „Cik kristietis ir bagāts! Pat ja viņš tā vēlētos, viņš nevarētu zaudēt mantinieka tiesības uz debesīm caur kaut kādu grēku. Vienīgais grēks šai pasaulē ir neticēt Dieva Dēlam. Tāpēc tici un esi drošs, ka tiksi pestīts” (De captiv. Babyl.). „Nav bīstamāka un indīgāka ielaunojuma kā ārējiem labiem darbiem apliecināta laba dzīve. Dievbijīgas dvēseles, kas dara labu, lai kļūtu debesīs, ne tikai nekļūs tur, bet viņas pat jāskaita starp nedievbijīgiem” (Works of Luther, vol.VI, p.160). „Evaņģēlijs neprasa labus darbus attaisnošanai, otrādāk — tos atmet... Slepkavība un zādzība nav tik lieli noziegumi kā griba tikt debesīs ar labiem darbiem; nav nekā cita, kas kaitētu pestīšanai tik stipri” (Pēc nāves izdotās mācības, Maka izdev.). Savam draugam Melanchtonam Luters rakstīja: „Esi grēcinieks un grēko pēc patikas! Cik ilgi mēs paliekam šeit virs zemes, mums jāgrēko. Grēks nespēj mūs atšķirt no Dieva, pat ja mēs izdarītu tūkstots laulības pārkāpumu un tikpat daudz slepkavību” (Lutheri ep., Jēnā, 1556. g. I sēj. 545. lp.).

Bet ja labu darbu trūkums neaizsprosto ceļu uz debesīm, tad kādēļ man atturēties, kādēļ man rūpēties par kaislību savaldīšanu? Tik uz priekšu — grēkā iekšā! Tādēļ nav brīnums, ka jau pēc nedaudz gadiem Kalvinam bija jāraksta: „Starp to personu simtiem, kas sauc sevi par evaņģēliskās baznīcas locekļiem, nav atrodams gandrīz neviens, kas kļuvis par tādu aiz kāda cita iemesla kā tikai tā, lai gūtu sev vairāk brīvības visāda veida miesas kārēm un pārmērībām.” Un uzlūkodams savas mācības pirmos augļus, arī Luters nobijās: „Kopš Vācija ir saskatījusi evaņģēlija gaismu, tā ir kā velna apsēsta... Dieva bijība ir pazudusi. Pāri mums veļas visādu netikumu plūdi” (Comment. in II Petri 2).

Mēs bez vilcināšanās atzīstam, ka mūslaiku protestanti ar lielu noteiktību uzsver tieši pretējo, pretējo tam, ko mācīja viņu baznīcas dibinātāji — lai cilvēks tiktu pestīts, viņam jāpilda Dieva baušļi, jādara labi darbi. Tāda ir tagadējā protestantu ticība. Bet ja reformācijas pirmie lielie īstenotāji maldījās tik svarīgos savas mācības punktos, kas garantē citu viņu mācības daļu pareizību? Un ja nekādas īstas drošības nav, kāda tikumība lai rodas no nedrošas pārliecības? Būtu nekrietnība noliegt, ka protestantu vidū ir daudz godājamu cilvēku. Bet kas šo cilvēku dzīvēs ir labs, tas nenāk no tipiski protestantiskiem principiem. Tas nāk no senajām katolicisma tradīcijām. Pat pašiem protestantiem to neapzinoties, tās ietekmē viņu dzīvi un dod tai atzinības cienīgu vērtību. Bet kur ir protestantu svētie? Pasaule vēl gaida uz pirmo. Liberālisma purvā iegrimušai, šai baznīcai grūti tos radīt. Un kā ir ar brīnumiem? Nespēdami neko noteiktu savu ļaužu vidū parādīt, daudzi protestanti brīnumus nemaz neatzīst.

Vēsturei nav daudz labākas liecības arī par pareizticīgo baznīcas dibinātājiem un vadītājiem. Fociju pārkāpumu dēļ notiesāja VIII sinode. Par to, ka Cerulārija un Pētera Lielā tikumība nebija tāda, kādai tai vajadzētu būt, pārliecināsimies viņu biogrāfijās. Grieķu baznīca pirms atkrišanas no Romas bija auglīga svēto māte, bet pēc atkrišanas tā nav radījusi neviena liela svētā. Mums nav jātic tam, ko komunisti ir sacījuši un rakstījuši par krievu baznīcas popu, mūku un mūķeņu tikumību, vai pareizāk — par viņu netikumību, tumsonību, dzeršanu u.c. Bet arī objektīvi vēsturnieki nejūsmo par krievu pareizticīgās baznīcas svētumu. Ka ticīgo laju dzīves morālais līmenis grieķu baznīcā ir samērā augsts, to nenoliegs neviens patiesības mīlētājs. Bet izskaidrojums tam atkal tāds, ka grieķu baznīca ir paturējusi gandrīz visu katoļu mācību un katoļu dievkalpojumus. Tai ir arī pienācīgi iesvētīti bīskapi un priesteri. Bet sarāvusi saites ar Romu, pareizticīgo baznīca zaudēja vienota augstāku varu. Tagad zemju valdnieki cenšas darīt pareizticīgās baznīcas par savu mērķu sasniedzējām. Rodas jauninājumi ticības lietās, kompromisi ar luterāņiem un anglikāņiem — zūd vienība, cieš tikumība, mazinās tas, kas ved uz svētumu.

  1. 47 Tas, ko mēs saucam par svētu, grieķu valodā izteikts ar trim vārdiem. Viens nozīmē cilvēka tikumisku pilnību, otrs — ka objekts ir veltīts Dievam, trešais (hagios) — Dieva svētumu, tuvumu, līdzīgumu Dievam. Katoļu teoloģijas izskaidrojumā svētums tātad ir daudz plašāks nojēgums nekā cilvēka tikumiska pilnība: „Laikam nevienam citam Baznīcas apzīmējumam nav tik liela izpratnes trūkuma kā tieši viņas svētuma jēdzienam. Modernai domāšanai noenkurojoties vienīgi šai pasaulē — arī kristieši nav palikuši no tā neskārti — viss tiek skatīts vairs ne no Dieva puses, bet cilvēka — pēdējais ir pārvērsts par visu lietu mērauklu. Tā šodien ar svētumu saprot galvenoties cilvēka tikumisku pilnību. Bet tā nav tā pirmā nozīme, ko domā runājot par svētu Baznīcu” (Herders Bildungsbuch, 1298. lp.).

III. — B. — 1. — 3. Katoliska Baznīca

3. KATOLISKA BAZNĪCA. Kristus mira par visiem cilvēkiem. Caur viņu visiem atvērās pieeja pie Debestēva. Kā viņš ir viens visiem, tā arī viņa Baznīcai jābūt vienai visu cilvēku Baznīcai. Ja Vecajā Derībā bija tikai viena izvēlētā tauta, tad Jaunajā Derībā Pestītāja žēlastība vajadzīga visām tautām; Kristus Baznīcai jābūt par visu tautu Baznīcu. Mazais sinepju grauds krīt zemē, lai augtu par lielu koku. Jau no pirmajām savas pastāvēšanas dienām Kristus Baznīca bija domāta visiem cilvēkiem. Kristus pavēle bija skaidra: „Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt.28,19). Aiz vārda „katolisks” stāv šis „māciet visas tautas”.48 Kam Kristus savu Baznīcu domāja, tas nevarēja nesekmēties: „Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu” (Jņ. 15,16). „Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē visām tautām par liecību; tad nāks gals” (Mt.24,14). Un „daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un novietosies ar Ābramu un Izāku un Jēkabu debesvalstībā” (Mt.8,11). Jau daudzi Vecās Derības pravietojumi ziņoja Mesijas valstības vispārīgumu (piem. sal. psl. 2 un 71). Viņu pielūgs visu zemju valdnieki; viņam paklausīs visas tautas; visas tautas slavēs viņa vārdu no saules lēkta līdz saules rietam, un visās vietās viņa vārdā pasniegs tīru dāvanu, tīru upuŗi — tāda ir Vecās Derības valoda. Apustuļi pareizi saprata sava Mācītāja vēlēšanos. Sākot ar Jūdeju un Samaru, viņi sludināja Kunga evaņģēliju dažādās zemēs un tautās. Rakstīdams romiešiem, Pāvils patiesīgi atzīmēja, ka ticība tiek sludināta visur. Pats Kristus liek mums saprast, ka šie „visur, visās zemēs, visās malās, visām tautām” nav jāņem burtiski (fiziski). Viņš daudzreiz paskaidroja, ka Baznīcai visu laiku būs jācīnās ar pasauli, t.i. ar cilvēkiem, kas negrib pievienoties Baznīcai (piem. Mt. 10.nod.). Un to viegli saprast, jo visā savas dzīves laikā cilvēkam būs atstāta brīva griba, ar ko viņš varēs pretoties Dieva žēlastībai, ja viņš tā gribēs. Baznīcai jāizplešas tik tāli uz zemes lodes, lai labas gribas cilvēki to visur varētu saskatīt kā Kristus Baznīcu. Un arī tam jānotiek pakāpeniski — no vienas vietas uz otru, no mazākā uz lielāko, gadu pēc gada — ne uz reizes. Šī Kristus vēlēšanās izriet no tā, ka viņš uzdeva savu darbu veikt cilvēkiem, strādājot cilvēciskā veidā. Baznīcu, kas pēc savas būtības un jau no paša savas eksistences sākuma domāta visiem visu laiku cilvēkiem, kuras vispārīgums laika tecējumā kļūst skaidri redzams visiem cilvēkiem, ja to salīdzina ar citiem kristīgu herētiķu un schizmātiķu veidojumiem — to Kristus gribēja. Pēdējo piezīmi par salīdzinājumu ar citām kristīgām baznīcām (relatīvais vispārīgums) liekas labi pamato fakts, ka Dieva žēlastības pilnā mērā valda tikai īstajā Kristus Baznīcā un dara tās darbību auglīgu. Par vienu Baznīcu varam runāt tikai tur, kur valda vienība. Ja būtu viena draudze te un otra tur, kas savā starpā nebūtu vienotas, tā nebūtu viena Baznīca — ķieģeļu kaudze nav dievnams. Tādēļ pats par sevi saprotams, ka Kristus Baznīcas katoliskums iet roku rokā ar tās vienību ticībā, kultā, vadībā. „Nesaskaņas un šķelšanās rada herētiķus, bet miers un vienība — katoļus” (sv. Augustīns, Contra litt. Petil.2,95,219).

Ejiet un māciet visām tautām visu laiku visu manu atklāsmi! Kristus gribēja savā Baznīcā trejkāršu vispārīgumu —izplatījuma, laika un mācības. Šāds vispārīgums jeb katoliskums ir Romas pāvesta vadītajā Baznīcā, ko parasti arī vienkārši sauc par katoļu Baznīcu.

Trīs tūkstoši cilvēku, kas runāja dažadās valodās, pievienojās Pēterim, kad viņš bija pabeidzis savu Svētā Gara apdvesto runu Jeruzalemē (Ap.D.2,41). No tā laika nav rimis katoļu Baznīcas misijas darbs. Tā nav atteikusies un neatteiksies ne no vienas tautas. Tās misionāri iet uz vistālākajiem globa stūrīšiem. Vēl pirmais gadu simts nebija pagājis, kad Baznīca jau bija pāri Romas impērijas robežām, visur sludinādama to pašu mācību, ievezdama to pašu kultu, atzīdama to pašu vadību un tomēr sīkās lietās labi piemērodamās atsevišķu tautu īpatnībām. Skaita ziņā katoļu Baznīca šodien tālu pārspēj visas citas kristīgās konfesijas. Vēl nāk klāt svarīgais apstāklis, ka katoļu milzīgais skaits ticības lietās ir stingri vienots, kamēr schizmātiķi ir sašķēlušies visdažādākās sektās.

Pēdējā piezīme aicina minēt sīkākus faktus, kuŗu dēļ ne protestantu, ne pareizticīgo baznīcas nevar tikt atzītas par vispārīgām jeb katoliskām baznīcām.

Protestantu baznīcai trūkst vispārīguma laika, skaita un telpas ziņā. Ne protestantu baznīca sevi atzīst par Romas katoļu Baznīcu, nedz Romas katoļu Baznīca atzīst protestantus par tās pašas, par Romas katoļu Baznīcas locekļiem. Tātad — divas baznīcas. Bet līdz 16.g.s. šīs otras, proti protestantu baznīcas nemaz nebija. Pat ja kas saka, ka protestantu baznīca eksistējusi visu laiku — kā katoļu jeb vispārīgā Baznīca, fakts negrozās — kā protestantu baznīca tā sāka eksistēt tikai 16. gadsimtenī. Ja protestantu baznīca, kā tā apgalvo, atjaunoja tikai seno, īsti kristīgo, tad tai vajadzēja atgriezties pie šī „senā, īsti kristīgā”, deklarējot, ka no 16.g.s. pārējā kristīgā baznīca — tagadējā katoļu Baznīca (un arī pareizticīgo baznīca) — vairs nav īstā Kristus Baznīca. Tad nu iznāktu, ka kopš 16.g.s. „elles vārti” — katoļu Baznīca ir aizrāvusi sev līdzi vislielāko un vislabāk organizēto kristietības daļu un daudz daudz labāk parāda Kristus gribu pēc vispārīguma nekā īstā Kristus Baznīca — protestantu baznīca. Bet ja neīstais daudz labāk saskan ar Kristus gribu ne tikai vispārīguma ziņā, bet visās Baznīcas pazīmēs, kā tad tas var būt neīsts? Atliek tikai atzīt, ka jaunā baznīca ir ne katoļu, bet protestantu baznīca, kas sāka eksistēt 16.g.s. un tātad nav vispārīga laika ziņā.

Vispārīguma nāves ienaidnieks protestantu baznīcā ir tās atzītais fundamentālais princips, kas katram ļauj Bībeli tulkot pēc paša izpratnes. Kā protestantu baznīca var būt vispārīga, ja tai nav vienības visdziļākajās pārliecībās — ticības patiesībās? Kas attiecas uz locekļu skaitu, neviena protestantu baznīcas sekta, neviena tās daļa nevar nekādi līdzināties katoļu Baznīcai; un pat ja visi tie, kas sauc sevi par protestantiem, ir ņemti kopā, pat tad to skaits paliek tālu aiz katoļu kopskaita.

Savas eksistences pirmajos trijos gadsimteņos protestantu baznīca pilnīgi ignorēja Kristus pavēli iet un mācīt visas tautas. Viņu misijas Āzijā un Āfrikā ir gandrīz ekskluzīvi angļu sakšu rokās. To darbību atbalsta apmēram desmit reiz lielākas naudas summas nekā katoļu misijas. Tomēr objektīvi šo zemju pazinēji liecina, ka īsti sekmīgi pagānu pievērsēji dzīvai, praktizētai kristietībai ir tikai katoļu misionāri. Anglikāņu baznīca nav necik daudz gājusi pāri bijušās un tagadējās britu impērijas robežām un luterāņu baznīca — Vācijas robežām. Dažas no luterāņu baznīcām Vācijas robežu tuvumā arī nemēģina sevi uzskatīt par vispārīgām baznīcām. Tām daudz labāk patīk sevi saukt par nacionālām, ne no vienas citas zemes neatkarīgām baznīcām.

Pavisam grūti ieskatīt, kā pareizticīgo baznīca var atzīt vispārīgumu par savu pazīmi. Atskaitot niecīgus izņēmumus, tā nekad nav tikusi tālāk par grieķu un slavu tautām, un arī tas, ko redzam šais tautās, izskatās vairāk pēc dažādu baznīcu bara un ne pēc vienas Baznīcas. Krievu pareizticīgo baznīca neatzīst padotību grieķu baznīcai, un grieķu pareizticīgo baznīca neatzīst padotību krievu baznīcai. Grieķijā pareizticīgo baznīca nav daudz kas vairāk kā viens valdības departaments un Krievijā — viens komunisma propagandas instruments. Kā agrāk cara valdība pat ar despotiskām metodēm centās novērst lielāku plaisu rašanos nacionālā krievu baznīcā (raskolņiki tomēr vairojās), tā tagad sarkanā vara ar vēl radikālākiem paņēmieniem turpina iznīcināt visu, kas senajā Krievijas baznīcā bija uzglabājies no īstās kristietības.

  1. 48 „Jēzus Kristus Baznīca ir katoliska, t. i. vispārīga. Arī šo titulu nekatoļi sajūt kā uzpūtības izpausmi, jo Baznīca, kas sevi sauc par vispārīgu, aptveŗ mazāk nekā pusi no visiem kristiešiem un tikai vienu sestdaļu no visas cilvēces. Nosaukums pareizi saprotams tikai no Baznīcas būtības.
    Jēzus mira par visiem cilvēkiem; ar savu nāvi viņš visiem atvēra pieeju pie Tēva. Tādēļ viņa Baznīcai vajag būt visu aptvērējai pasaules Baznīcai, jo tagad vairs nav tikai viena Dieva izredzēta tauta kā Vecajā Derībā un pestīšanas žēlastība vajadzīga ne tikai viena tipa cilvēkiem. Baznīca savā būtība un misija tāpēc katoliska, ka tā ir tikai viena Baznīca.” (Herders Bildungsbuch, 1301. lp.)

III. — B. — 1. — 4. Apustuliska Baznīca

4. APUSTULISKA BAZNĪCA. Kristus varēja viens pats turpināt gādību par savas Baznīcas nostiprināšanos un izplatīšanos visos laikmetos. Bet viņš tā nedarīja. Viņš paziņoja, ka viendien viņš atgriezīsies pie Tēva — kļūs neredzams. Bet viņa iesāktajam darbam jāturpinās. Tas jāveic viņa izvēlētiem vīriem — apustuļiem. Kaut palikdams neredzams, viņš tos atbalstīs līdz pasaules galam: „Ejiet un māciet visas tautas... Lūk, es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt.28,19-20). Apustuļi, Kristus darba turpinātāji, tātad būs līdz pasaules galam. Bet kā? Apustuļi sevi neapzinājās kā nemirstīgus, un viņi tiešām mira. Tomēr viņi zināja, kā Kristus vēlējies, lai viņu amats turpinātos — ar pēctečiem, un viņi izvēlējās, iecēla pēctečus. „Kā Tēvs sūtīja mani, tā es sūtu jūs” (Jņ.20, 21). Kristus deva tiesības apustuļiem. Apustuļi tās nodeva saviem pēctečiem. Un tikai tie, kam apustuļi savas no Kristus saņemtās pilnvaras nodeva, bija īstie, likumīgie viņu darba turpinātāji. Apustulis Pāvils neļauj par to šaubīties: „Bet kā lai sludina, ja nav sūtīti?” (Rom. 10,15). Dievs Tēvs pilnvaroja Kristu; Kristus savas pilnvaras nodeva apustuļiem („Kas jūs klausa, tas klausa mani”, Lk.10,16); apustuļi savukārt tās nodeva saviem pēctečiem — bīskapiem, diakoniem (priesteriem.) Tātad visās paaudzēs, visos laikmetos Kristus Baznīcu vadīs viens pilnvarojums, viena sūtība — paša Dieva — Kristus sūtība, kas mājos tikai apustuļos un viņu ieceltajos pēctečos.49 Kristus vārdi par palikšanu ar saviem apustuļiem līdz pasaules galam neatstāj vietas šaubām par to, ka apustuļi ir pēdējie Dieva sūtņi pie cilvēku dzimuma; apustuļiem un viņu pēctečiem doto varu viņš vairs nedos nekam citam. „Paklausiet viņiem Dieva lietās un nevienam citam; viņi būs ar jums visu laiku” — tā var izteikt Kristus gribu.

Dodams varu apustuļiem, Kristus viņus nedarīja pilnīgi neatkarīgus citu no cita: viņiem bija jāstrādā kā vienai kopai ar Pēteri priekšgalā, ar Pēteri kā viņu vadītāju. Šim punktam jau pieskārāmies citā vietā. Te pietiks īsa kopsavilkuma: Kristus cēla savu Baznīcu ar apustuli Pēteri kā tās pamatu; citu apustuļu spēkam tātad bija jānāk no Pētera; viņi piederēja Baznīcai, piederēdami Pēterim. Tā kā Kristus bija iecēlis Pēteri par debesvalstības atslēdznieku, arī citiem apustuļiem bija jāgriežas pie viņa, plānojot ieeju debesvalstībā. Kā Kristus bija viens vienīgais Gans, tā, sacīdams Pēterim „gani manas avis”, viņš lika Pēterim pildīt savu Labā Gana amatu, viņš iecēla Pēteri par vienu vienīgo ganu savā vietā, dodams viņam varu arī pār visiem citiem brāļiem — apustuļiem; arī tiem bija jāklausa visaugstākā gana balsij.

Kristus nodibināja apustulisku Baznīcu, t.i. tādu Baznīcu, ko vada apustuļi ar Pēteri priekšgalā. Modernos apstākļos tas nozīmē likumīgu Pētera pēcteču — pāvestu apstiprinātu apustuļu pēcteču vadītu Baznīcu. Tas arī nozīmē labi konstatējamu īstās Baznīcas pazīmi, jo vēsture var noteikt pāvestu sekošanas kārtību, un nav grūti redzēt tos Baznīcas ganus, kas atzīst savu padotību Baznīcas virsganam — pāvestam. Apustuliskums kā Baznīcas pazīme tātad ir tas fakts, ka Baznīcas vadītāji, padoti Pētera pēctecim, no pirmo apustuļu dienām visu laiku pilda Kristus gribētās apustuļu funkcijas, visu laiku ir tie apustuļi, ar kuriem Kristus solījās sadarboties līdz pasaules galam.

Šie Kristus izvēlētie, Kristus gribētie apustuļi ir katoļu Baznīcā. Kristus sūtīja Pēteri un pārējos apustuļus atkarībā no Pētera. Pēteris nodeva Kristus sūtību savam pēctecim, tā darīdams arī viņu par Kristus sūtītu Baznīcas virsganu, no kura atkarīgi visi citi Baznīcas gani. Pirmais pēctecis savu no Pētera saņemto sūtību (amatu, misiju) nodeva otram jeb savam pēctecim, no kura kļuva atkarīgi visi citi Baznīcas vadītāji u.t.t. Tādu nepārtrauktu, līdz pašam Pētera laikam ejošu Pētera pēcteču, Baznīcas virsganu rindu uzrāda katoļu Baznīca un vienīgi katoļu Baznīca. Kristus ielika augstāko Baznīcas vadību apustuļa Pētera rokās, ieceldams pārējos apustuļus par viņa palīgiem. Šodien katoļu Baznīcu vada 264. apustuļa Pētera pēctecis, kas saņēma savu varu no sava priekšteča un tā beidzot no paša Pētera un Kristus, un viņam palīdz bīskapi visās pasaules malās — katoļu Baznīca ir āpustuliska, kā Kristus gribēja, ka viņa Baznīca būtu apustuliska.

Nav apustuliskuma protestantu baznīcā. Ne apustuļi nodibināja protestantu baznīcu — pirms 16.g.s. tās nemaz nebija — bet gan Anglijā Indriķis VIII un karaliene Elizabete, Vācijā Luters, Šveicē Kalvins un Cvinglijs. Viņi visi sacēlās pret likumīgo tā laika Baznīcas varu. Kas deva viņiem tiesības uz tādu sacelšanos, uz tādu Baznīcas varas atmešanu? Vai Dievs? Vai Dieva pavēle caur viņu sirdsapziņām? Tad viņiem vajadzēja pierādīt savas misijas dievišķo izcelsmi ar brīnumiem. Pat Kristus atrada par vajadzīgu pierādīt, ka viņš ir Dieva sūtīts, ar daudziem brīnumiem. Bet brīnumus viņi nespeja darīt. Viņi pat nevarēja atsaukties uz personīgās dzīves svētumu, neviens no viņiem (Luters, lauzdams paša brīvi un svinīgi dotus mūka solījumus, sāka mīlināties ar mūķeni un to apprecēja — lai minam tikai vienu gadījumu. Ja ko tamlīdzīgu mūsu dienās izdara katoļu garīdznieks, viņš kļūst par pirmajās laikrakstu lappusēs atzīmējamu sensāciju un liela, plaša ieļaunojuma cēloni). Luters ļoti labi saprata vajadzību parādīt varu, kas viņam uzticēja uzdevumu reformēt Baznīcu. Bet saprašana bija viena lieta un pārliecinoši parādīt savu sūtītāju — otra. Juzdams, ka nespēj īsti pārliecināt ne sevi, ne citus, viņš savas domas par šo punktu divdesmit četru gadu laikā mainīja četrpadsmit reizes, vienreiz apgalvodams, ka viņam Vitenbergas valdība likusi reformēt Baznīcu, citreiz — ka viņam tiesības uz to dod viņa kā Baznīcas doktora gods un citādi. Patiesība ir tāda, ka neviens nav saņēmis un nekad nesaņems uzdevumu reformēt Dieva atklāsmi. Vienīgi apustuļiem Kristus lika sargāt un mācīt tautām to, ko Dievs atklājis; un apustulis Pāvils griežas ar anatemam (lāstiem) pret tiem, kas uzdrošinātos mācīt ko citu nekā to, ko sludina apustuļi. Apzinādamies sava stāvokļa vājumu, kas attiecas uz apustuliskumu, protestanti jo dedzīgāk sāka izveidot un aizstāvēt neaizstāvamo ideju par Baznīcu kā neredzamu ļaužu apvienību.

Pareizticīgo baznīcas stāvoklis visumā ir tāds: ja grieķu baznīca pirms Focija bija apustuliska, tad no tās tā atkrita, atšķīrās, un ar to tās apustuliskums izbeidzās. Ja grieķu baznīca pirms Focija nebija apustuliska, tad no kurienes tā kļuva apustuliska pēc Focija atkrišanas? Abas alternatīvas ved pie tā paša negatīvā rezultāta — pareizticīgo baznīca nav apustuliska. Krievu pareizticīgo baznīcai ir visgrūtāk sevi saukt par apustulisku. Cars Pēteris Lielais mainīja visu tās satversmi. Agrākās baznīcas vadības — patriarchāta vieta viņš nodibināja „svēto sinodi” un pieprasīja no bīskapiem, lai viņi ar zvērestu atzītu caru par pareizticīgo baznīcas Krievijā augstāko vadītāju. Kad daži no bīskapiem protestēja, aizrādīdami, ka krievu baznīcas patriarchāts izveidots ar Konstantinopoles patriarcha piekrišanu, cars sita pie krūtīm, sacīdams: „Šeit, es esmu jūsu patriarchs!” Viņš pats arī uzrakstīja „garīgās dzīves kārtību”, pēc kūjas pārvaldāma krievu baznīca. Tā radās cēzaropapiskā krievu pareizticīgo baznīca (1721.g.), kas bija pilnīgi atraisīta no grieķu pareizticīgo baznīcas.

Arī grieķu baznīca 1833.g. emancipējās no Konstantinopoles patriarcha, un valsts valdība par baznīcas augstāko pārvaldes orgānu iecēla „Pastāvīgo sinodi”. Grieķu pareizticīgie mēdza apgalvot, ka Romas pāvesta primāts pārgājis uz Konstantinopoles patriarchu. Ja tā, tad Konstantinopoles patriarcham ir pavisam maz palicis no Baznīcas, ko vadīt, sevišķi, ja ievēro krievu komunistu partijas antireliģisko politiku visā šā gadu simta pirmajā pusē.

  1. 49 „Kristus Baznīcai tātad jābūt apustuliskai; apustuliskumam vajag būt viņā arī šodien un proti tā, ka meklētāji to var skaidri pazīt. Jau no kristietības sākuma paaicinājums uz apustuļa amatu notiek, apustuļiem vai viņu pēctečiem uzliekot rokas uz paaicinātās personas galvas. Tikai tam ir apustuļa amats, kas to tieši vai netieši ir saņēmis no viena apustuļa. Ja vienreiz šī amata nodošanas ķēde ir kaut kur pārtrūkusi, tad nevienam nav tiesību uzskatīt sevi par likumīgu Kristus apustuli. Šo apustulisko sukcesiju Baznīca jau no paša sākuma ir atzinusi par vienīgo paaicinājuma veidu uz apustuļa amatu (bīskapa amatu).” (Turpat, 1305. lp.)

III. — B. — 1. — 5. Latviešu protestantu baznīca

5. LATVIEŠU PROTESTANTU BAZNĪCA. Sniegsim dažus sīkākus faktus, lai vēl skaidrāk redzētu, ka latviešu luterāņu baznīca — par mazākiem nogrupējumiem un sektām šai sakarā nav vērts runāt — nav ne viena, ne svēta, ne katoliska, ne apustuliska.

Latvijas ev.-lut. baznīca nav viena baznīca. Tai, vispirms, nav vienas ticības. No kurienes lai nāktu mūsu luterāņu vienība ticības lietās? „Evaņģēlisko kristietību raksturo uzskats par baznīcu kā ticīgo kopību, kuŗā pareizi māca evaņģēliju un pareizi izdala sakramentus”, tā saka Dr. A. Freijs (Par svēto un labo). Bet kas tieši latviešu un vispārīgajā luterāņu baznīcā evaņģēliju noteikti saprot pareizi un pareizi to māca citiem? Evaņģēlijs var tikt izprasts arī nepareizi. To atzīst A. Freijs: „Bez šīs teorētiskās nozīmes Augsburgas ticības apliecībai piemīt vēl praktiska nozīme un, proti, ka viņa evaņģēliskās baznīcas locekļus attur no patvaļīgās Bībeles skaidrošanas un no tagadnes sektantu prātojumiem un maldiem, kā arī noskaidro evaņģēlisko un katolisko principu saskaņu un nesaskaņu” (Par svēto un labo, 72.Īp.). Tātad varētu domāt, ka vismaz Augsburgas ticības apliecība, kas ir „evaņģēliskās kristietības kopgara radīts dokuments” un ko nepārgrozītu Latvijas evaņģēliskā luteriskā baznīca uzskata par savas mācības un dzīves pamatu (skat.Latvijas ev.-lut. baznīcas satversmē, 3.1.p.), balstās uz pareizi tulkota, izprasta un mācīta evaņģēlija. Bet drusciņ tālāk tas pats autors uzrāda neskaidrības un nepilnības Augsburgas ticības apliecībā (piem. problēmās par velna eksistenci, par Svēto vakarēdienu, par Trinitāti, par taisnošanu u.c.), kuŗu dēl to tagadnes cilvēks un it īpaši mācīts luterāņu teologs nevar pieņemt bez iebildumiem. Augsburgas ticības apliecība ir viens no 16.g.s. dokumentiem, un ar 16.g.s. dokumentiem ir tā, ka „visi tie ir atkarīgi no sava laikmeta filozofiskām, dabas zinātniskām vai teoloģiskām atziņām, kas vēsturiskā domu attīstības gaitā vēlāk aizmirstas un atmestas, vai arī palikušas, bet nesaskan vairs ar jaunām atziņām” (A. Freijs, op. cit.73.1p.). Kam ticēja latviešu luterāņu senči, tam vairs nedrīkst ticēt, vismaz nedrīkst droši ticēt, tagadnes luterāņi. Vai ir kāda garantija, ka latviešu luterāņu baznīcā ir kāda maza, maza drumstaliņa no neapšaubāmi pareizi tulkota evaņģēlija? Ja drošas garantijas nav, kam tad lai tic? Kā vispār tad iespējams ticēt? Mēs šos jautājumus uzstādām attiecībā uz tiem Bībeles tulkojumiem luterāņu baznīcā, kas nesaskan ar katoļu tulkojumiem. Kur tie saskan, jau darīšana ne ar tipiski luterisko, bet ar katolisko, kas vēl ir palicis ev.-lut. baznīcā. Ja svarīgām ticības patiesībām, kas atzītas par patiesībām Lutera mazajā katķismā, viens labi pazīstams latviešu teologs dod vienu izskaidrojumu, bet otrs, ne mazāk pazīstams teologs — otru, kam tad lai tic vienkāršā tauta? Šādos apstākļos vienota ticība nevar rasties.

Nav tādas autoritātes luterāņu baznīcā, kas spētu panākt, radīt visos luterāņos, vismaz visos viņu mācītājos, vienu ticību. Ko drīkstēja Luters, to drīkst arī katrs luterānis — arī viņš var tulkot Bībeli pēc savas izpratnes, sludināt to citiem un dibināt jaunu baznīcu.

Kulta akti Latvijas ev.-lut. baznīcā tik vienkāršoti un līdz ar to samazināti kā skaita, tā formu ziņā, ka liela nevienība kultā nav nemaz iespējama. Un tomēr, vienības trūkums teorijā — ticībā nevar citādāk kā tikai negatīvi atsaukties arī uz kulta darbībām. „Kas te man var ko pavēlēt? Es saprotu Bībeli tā, ka tā man atļauj mazgāt veļu svētdienās, nepiedaloties nekādos baznīcas dievkalpojumos un svētbrīžos”. Tā ir jautājis latviešu luterānis un rīkojies arī, un viņa rīcība saskanēja ar savas konfesijas atļauto loģiku. Kāds pazīstams latviešu luterāņu teologs godīgi atzīstas, ka attiecībā uz dievkalpojumiem parastais latviešu luterānis „visur mīl izvirzīt pirmā vietā savu t.i. indivīduālo stāju” (K. Kundziņš, Mūsu ticība, 132. lp.).

„Evaņģēliskās draudzes kults grūti domājams bez labas mācītāja svētrunas” un garīgām dziesmām (skat.K.Kundziņa op.cit.,135.1p.). Kur kults tik elementāri vienkāršs, varētu teikt — „Ne te vairs ko atmest, ne grozīt”. Tomēr kāds cits mūsu luterāņu teologs saka sekojošo: „Vispār visas svētbrīžu līdzšinējās formas jāpārbauda un jaatstāj tikai tās, kas mūsu laikam saprotamas un piemērotas. Dievkalpojums nedrīkst būt veco baznīcas formu glabātuve” (ar Dr. H.Biezā priekšvārdiem ievadītajā māc.A. Indriksona „Mūsu baznīcas reformu nepieciešamība un iespējamība”, 36. lp.). Viņš ceļ priekšā savus ieteikumus kulta reformām latviskā garā. Jāreformē visādas lietas, pat svētku dienas, sv. Vakarēdiens un svētrunas: „Svētbrīžu centrā nevar nostāties Bībeles vārdi... Svētrunai jābūt pirmā un galvenā kārtā tagadnes dzīves izskaidrojumam” (op.cit. 35.Īp.). Citam mācītājam, bez šaubām, varētu tikpat labi būt citi ieteikumi; nevienība teorijā — ticībā ir par nevienības sēklu praksē — kultā.

Kamēr Latvija vēl pastāvēja kā neatkarīga valsts ar nacionālu valdību kā tautas dzīves kārtotāju, latviešu evaņģēliskajai baznīcai bija cik necik vienota vadība. Tādas tai nebūtu bijis, ja ministru kabinets nebūtu apstiprinājis sinodes izstrādāto baznīcas satversmi (1928.g.26.jan.), kuŗā noteiktas sinodes, virsvaldes un archibīskapa tiesības. Autoritārais valsts režīms 1934.g.20.sept. izdeva citu likumu Latvijas ev.-lut. baznīcai. Arī saskaņā ar šo satversmi „tāpat kā demokrātijās laikā baznīcas likums bija spēkā tikai tad, ja tam bija valsts sankcija” (Dr.H. Biezais rakstā „Vara un tiesības trimdas baznīcā”). Tātad nevar būt runas par Latvijas ev.-lut. baznīcas vienību vadības ziņā ar ev.-lut. baznīcām Vācijā, Zviedrijā, Dānijā un citās zemēs. Latvijā visi baznīcas likumi, arī tie, kas skāra ev.-lut. baznīcas vadības tiesības un funkcijas, bija spēkā tikai tad, kad tos akceptēja valsts vara. Kā suverēna vara tā rīkojās pēc sava ieskata un ne pēc kādas vispārīgas ev.-lut. baznīcas izstrādātiem baznīcas dzīves noteikumiem. Kad austrumu iebrucējs izbeidza Latvijas neatkarību, tas, pats par sevi saprotams, izbeidza arī Latvijas valsts likumu darbību, ieskaitot baznīcas likumus, tā radīdams Latvijas ev.-lut. baznīcā situāciju, kas ir daudz traģiskāka nekā parastais latviešu luterānis to apzinās: tā kā jau no savas eksistences sākuma latviešu luterāņu baznīcas vadība pastāvēja un darbojās atkarībā no laicīgās varas, tā latviešu ev.-lut. garīdzniecības daļa, kas palika Latvijā, nevarēja principiāli pretoties pret paklausību bezdievīgas valdības izdotajiem likumiem par baznīcas lietām. Turpretim trimdā izdzītie luterāņu garīdznieki bija_ palikuši bez legālas aizsardzības savā dzīvē un darbībā. „Džentlmeņa nolīgumam” jeb „draugu institūta kārtībai” izbeidzoties, viņi vairs nevarēja noteikt, ne kurš kuram padots, ne kā iesvētīt jaunu mācītāju, ne kā atbrīvoties no vecā, nevēlamā mācītāja. Vienas draudzes vietā radās divas vai trīs draudzes, ticīgo da-ļām sekojot tam mācītājam, kas kurai labāk patika.

Par svētumu Latvijas ev.-lut. baznīcā gūsim labāku pārskatu, atšķirdami ticīgo tautu no evaņģēliskās garīdzniecības un ticīgajā tautā atdalīdami vienkāršos darba ļaudis no inteliģentajiem.

„Mērnieku laikos” notēlotā Anuža nebija tikai grāmatu tips. Latviešu māmiņa dzīvoja visās Latvijas malās — dievbijīga, tikumīga, čakla, mīļa. Arī vīriešu vidū netrūka taisna prāta cilvēku. Bet šis viņu taisnais prāts bija vairāk viņu pašu nekā protestantiskās baznīcas veidots. Starp sievietēm gan ne retumis gadījās redzēt tādas, par kuru dzīvi mirējas Ilzes atzīšanās savam dēlam Kasparam, ka tieši ar baznīcu saistīti soļi bijuši viņai par „visa prieka, spēka un miera avotiem” ^Mērnieku laiki”, 71. lp.), izteica, tā vien liekas, lielu daļu patiesības. Duras acīs viens: taisni no tā vislabākā, kas bija novērojams parasto protestantu dzīvēs, dvesa pretim ne kaut kas tipiski protestantisks, bet katolisks. Kaut ņemsim to pašu latviešu māmiņu. Viņas dzīvi vadīja darbiem apliecināta ticība, kas maz prasa un vēl mazāk kritizē, kas visu izprot un pārdzīvo vienā lielā mīlestības, kalpošanas garā. Kurzemnieka māte — luterāne te ne ar ko neatšķīrās no latgalieša mātes — katoles.

Citu ainu skatījām izglītotajā Latvijas protestantu slānī.

Tai posmā, kad radās jaunās Latvijas valsts vairāk izglītotie cilvēki, t.i. no Latvijas proklamēšanas līdz 1934. gadam, kad valdība izdeva jaunu skolu likumu, ticības mācība pamatskolās nebija obligāta — ar vecāku piekrišanu skolēni varēja no ticības mācības stundām atteikties. Viss lielais vecāku vairākums, bez šaubām, pieprasīja reliģijas stundas, bet protestantu skolās daudzkārt trūka šim darbam pienācīgi sagatavotu skolotāju (katoļu skolās, vai, pareizāk, skolu audzēkņiem katoļiem, ticības mācību pasniedza katoļu garīdznieki — arī viņu darbā bija savi trūkumi). Nepazīdams savas baznīcas sludināto ticību vai negribēdams to pazīt, dažs labs ticības mācības skolotājs atzina par prātīgāku ticības stundās „sagatavot citus priekšmetus, vai nodarboties pavisam ar ko citu”. Dažviet „ticības mācības stundās mācīja sociālismu vai cita kāda pasaules uzskata mācības”. Bija pat tādas ačgārnības, kur „ticības mācību skolā mācīja bezdievji un izmantoja šīs stundas ticības mācības profanizēšanai” (A.Freijs Par svēto un labo, 88. lp.). Jaunais izglītības likums (1934.g.) vienu otru nebūšanu novērsa. Bet bija jau par vēlu: bērni aizgāja uz vidusskolām, par reliģiju zinādami gaužām maz. Arī vidusskolas un augstskola viņu reliģijas zināšanas neko daudz nepapildināja. Pieblīvēdamas jauniešu galvas ar visādiem citiem priekšmetiem, tās gan kāpināja viņu kritikas spējas, bet konstruktīvas, prātīgi pamatotas un zinātniski sakārtotas atziņas reliģiski tikumiskajā laukā Latvijas protestantu inteliģences vairākumam neizdevās iegūt. Rezultāts bija tāds, ka izglītotie brīvās Latvijas protestanti no aktīvākas sadarbības ar savu ev.-lut. baznīcu izvairījās un, kā K. Kundziņš pareizi piezīmē (Mūsu ticība, 137.Īp.), „mēs šai ziņā gandrīz jau varējām runāt par krīzi, it sevišķi draudzes ,inteliģentāko’ locekļu starpā”.

Par latviešu ev.-lut. baznīcas garīdzniecību pareizs ir sekojošais konstatējums: kad gars ir vēl tikai meklētājs, cilvēka dzīve nevar būt noteikta plāna īstenošana. Lai papētam latviešu luterāņu mācītāju — teologu rakstus. Tur ir dažādi minējumi un varbūtības ne reti pat par pašiem ticības un tikumības pamatjautājumiem. Grūti atrast viņu rakstos kaut ko, kas būtu apgalvots ar pilnīgu drošumu. „Vai mēs vispār spējam kaut ko pilnīgi droši zināt?” Šī atziņas teorijas problēma kā tārps ir dziji iegrauzusies latviešu luterāņu mācītāju gara dzīvē un ir sabojājusi tās augļus. Stabila tikumība var izaugt tikai no solidas, prātīgas pārliecības, ne no jūtām, kas uznāk un pāriet, ne no instinktiem vai kaut kādām intuīcijām, kuŗu esamību cilvēks te apzinās, te neapzinās. Kur tādas pārliecības nav, tur atliek tikai svārstīšanās. Tādēļ grūti runāt par kaut kādu vienveidīgu, tipiski protestantisku latviešu luterāņu mācītāju tikumisku krietnumu — svētumu. Tie mācītāji, kas bauda sevišķu atzinību tautā, izceļas ne ar savu dedzīgo, skaidro pārliecību par visu vai atsevišķiem protestantiskās doktrīnas punktiem, bet ar savu gatavību palīdzēt dzīves grūtdieņiem un ar savu vispārējo laipno, humāno apiešanos ar cilvēkiem, citādāk sakot, ar izturēšanos, kas var būt tikpat labi kā katoļu mācītāja, tā nekristītā indieša, ķīnieša un žīda izturēšanās. Ar to esam pateikuši, ka šāds viņu morālais krietnums nevar tikt uzskatīts par neapšaubāmu liecinieku tam, ka viņu baznīca ir īstā Kristus Baznīca.

Arī ar komunistu nomocītiem latviešu luterāņu mācītājiem — lai viņi dus Dieva mierā! — lieta nav vienkārša. Objektīvajam stāvokļa novērotājam būs jājautā, ciktāl viņus mocīja kā patriotus un ciktāl kā noteiktas reliģijas pārstāvjus, ciktāl mocības bija brīvas un ciktāl — neizbēgamas, kā viņi savas mocības panesa un kāda bija viņu iepriekšējā dzīve — bez traipiem vai ar tiem. Mēs nebūsim novērsušies no objektivitātes, apgalvodami, ka vienkāršā protestantiskā latviešu tauta neuzskata savu mācītāju, un sevišķi gadu ziņā jaunāko mācītāju, personīgo dzīvi par spēcīgu pamudinātāju pieķerties savai baznīcai kā īstajai Kristus Baznīcai.

No kāda viedokļa Latvijas ev.-lut. baznīca var uszskatīt sevi par vispārīgu (katolisku, universālu) baznīcu, un, kā redzējām, tikai tādu Baznīcu Kristus gribēja, ir vairāk nekā grūti saskatīt. No trijiem virzieniem, kuros Kristus vēlējās, ka viņa Baznīca būtu vispārīga, latviešu ev.-lut. baznīcai nav neviena. Ne tā ir vispārīga laika ziņā, jo pirms Knopkes un Tegetmeijera iecelšanas par mācītājiem Rīgā (1522.g.) luterāņu baznīca tagadējās Latvijas territorijā neeksistēja un vispār tā neeksistēja nekur kā latviešu ev.-lut. baznīca; ne tā ir vispārīga locekļu skaita ziņā — cik ir to, kas skaitās locekļi un tomēr nav latvieši, ne mācības ziņā, jo pat starp pašiem latviešu luterāņu mācītājiem nav vienprātības par to, kam jātic un kam nav jātic.

„Tālā ceļā”, kas domāta kā garīgu instrukciju grāmata latviešu luterāņu trimdiniekiem, atzīmēta arī Nikejas-Konstantinopoles ticības apliecība — arī tā īsi formulējot luteriskās baznīcas mācības. Šai ticības apliecībā (381.g.) atrodami vārdi: „Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai” (skat. Denz.86). Bet K.Kundziņš, aprakstīdams latviešu luterāņu ticību, un, tā vien liekas, apzinādamies, ka vispārīguma ziņā Latvijas ev.-lut. baznīcas stāvoklis ir loti kļūmīgs, runā tikai par ticību „vienai svētai kristīgai draudzei” (Mūsu ticība, 1954.g. izdev. 122. lp.). „Par ekumēnisko kustību ir jau izaugusi visai plaša literatūra lielo tautu valodās, kamēr latviešu lasītājam pašam savā valodā par šo jautājumu nekas nav sameklējams. Tas pa daļai ir izskaidrojamas ar to, ka par ekumēnisko kustību mūsu baznīcā nav bijusi dzīva interese un tā ir bijusi tikai dažu atsevišķu baznīcas darbinieku vairāk vai mazāk privāta lieta” (Dr. H.Biezais Reliģija un dzīve, 101. lp.). Pats Dr. Biezais gan pievienojas tiem, kas tic vienai universālai svētai baznīcai. Arī „Tālajā ceļā” kā viena no „neredzamās” baznīcas iezīmēm minēts vispārīgums ar šādu paskaidrojumu: „Baznīca ir vispārīga divējādā nozīmē: tā turas pie īstās ticības un īstās mācības, pie kuras vienmēr turējušies visi īsti ticīgie; tā ir izplatīta pa visu zemi, un nevienā tautā neviens cilvēks, kas īsti grib būt tās loceklis, netiek no tās atstumts” (28. lp.). Papētot tikko citēto paskaidrojumu, rodas dažādi jautājumi, piem. šādi: „Vai nu katoļi, Romas katoļi, turas pie „īstās ticības un mācības”, vai neturas? Ja viņi turas, tad nebija jēgas nodibināt vēl kādu ev.-lut baznīcu. Ja viņi neturas pie īstās ticības un mācības, kas tad vispār ir „arvien” turējušies pie tādas ticības un mācības?” Tālāk, ev.-lut. baznīca noteikti nav „izplatīta pa visu zemi”, pat brīvajā Latvijas zemē ne visi iedzīvotāji bija luterāņi.Un kā tad īstenībā ir ar to „īsto ticību” un „īsto mācību”? No paskaidrojuma vārdiem viegli varētu domāt, ka vismaz luterāņus visās pasaules malās vieno viena un tā pati īstā mācība un ticība. Jā, „Tālajā ceļā” kādā tālākā nodaļā (69.lp.) arī skaidri pateikts, ka luterāņu baznīcas „visas vienotas evaņģēlija luteriskā saprašanā, bet katrai grupai ir zināmas raksturīgas īpašības, kas vairo mūsu ticības saimi.” Un kādā citā vietā (33. lp.) teikts, ka Konkordijas grāmatā sakopotas visas ticības apliecības, un ka tāpēc to „tagad kā apliecību kopojumu atzīst visas luteriskās baznīcas.” Tātad iznāk, ka nu beidzot esam uzdūrušies uz kaut ko patiešām vispārīgu luterāņu baznīcā — vienību ticībā. Bet ko vārdi gribētu apgalvot, to noteikti noliedz skaudrā dzīves īstenība — vispasaules luterāņu baznīcā nav ticības vienības. Šim punktam pieskārāmies jau agrāk (179.1p.), un tā patiesību netieši pastiprina arī pats Latvijas ev.-lut. baznīcas archibīskaps T.Grīnbergs savā „Tālajā ceļā”. Archibīskaps paskaidro, ka pasaulē izceļas trīs luterānisma nozarojumi: vācu, ziemeļu un amerikāņu. Vācu luterānismā „baznīcas un sakramenta doktrīnas ievērotas un attīstītas mazāk nekā pestīšanas doktrīnas un Lutera mācības pretstats Romas mācībai” (Tālā ceļā, 70. lp.). „Pestīšanas doktrīnas” — kas tas ir, ja ne ticības jautājumu izskaidrojumi? Skandināvijas luterāņi vēl nesen „stipri balstījās uz vācu teologiem Lutera interpretēšanā un teoloģiskā vadībā”, bet jaunākā laikā viņi „mazāk ievēro luteriskās apliecības nekā primitīvā kristiānisma principus”. Ar to taču pateikts: „Ja tikai tu mīli savu tuvāku, kas tev ko rūpēties par Lutera pārliecibām visās citās ticības lietās?” „Ziemeļamerikas luterāņi atšķiŗas no Europas luterāņiem galvenokārt ar to, ka tās ir brīvas baznīcas un nav saistītas ar valsti. Vēl vairāk, tos apņem liels reformēto baznīcu un sektu pārsvars, kas arvien cenšas piegriezt viņus savai mācībai. Šie faktori devuši Amerikas luterānismam stingri konfesionālu raksturu. Nekur citur nav atrodamas tik lielas tieksmes pēc tīras luteriskas mācības. Teoloģiskajam liberālismam un racionālismam še praktiski nav nekādas ietekmes” (70. lp.). Archibīskaps te norāda ar pirkstu uz to, kas ārda ticības vienību luterānismā — liberālā teoloģija. Ja viens latviešu luterāņu mācītājs prasa pēc latviskas teoloģijas („Mums ir jāveido jauna latviska teoloģija”, A. Indriksons grām. Mūsu baznīcas reformu nepieciešamība un iespējamība, 13. lp.), tad zviedru luterāņu mācītājs var prasīt pēc zviedriskas teoloģijas un vācu — pēc vāciskas teoloģijas, vai vienkārši, viņi var aizstāvēt katrs savu teoloģiju, radot savu draudzi, savu sektu, kā tas tiek darīts Amerikā. Archibīskaps Grīnbergs neapzinīgi nojauš, ka Lutera baznīcā nav pietiekami stipra reliģiska principa, kas ļaudīm liktu pieķerties ev.-lut. baznīcai. Tādēļ viņš sauc palīgā nacionālismu — patriotismu kā stiprāko vienotāju, ierādot ticības uztverei otru vietu: „Varbūt jautās: kāpēc taisni jāuzmeklē luteriskā baznīca? Būs gadījumi, kur dažādā ziņā liksies izdevīgāk uzņemt sakarus ar kādu citu evaņģēlisku baznīcu. Mēs esam tie, kas bija mūsu tēvi. Tas ir bijis Dieva prāts, ka luterismam mūsu tautā ir zināma misjia, un mēs esam gadu simtos saauguši ar to. Ja mēs gribam palikt tie, kas esam dzimuši, kopt savas tradīcijas un valodu, tad arī konsekventi jāturas pie savas baznīcas. Turklāt mums ir stipra pārliecība, ka mūsu baznīcai ir pareizākā uztvere ticības ietās, un viņa pasargā cilvēku no vienpusības, pārspīlējumiem un neiecietības” (Tāļā ceļā, 81.Īp.). „Pareizākā uztvere ticības lietās” — tātad tomēr ticības lietās. Luterānis nelatvietis domā, ka viņam ir tā pareizākā uztvere, bet kam ir tā pareizā uztvere, pilnīgi pareizā? Ja tas nav droši zināms, cik nemākulīgam Kristum ev.-lut. baznīca prasa ticēt — tādam Kristum, kas ir atklājis tautām Dieva patiesības un nav spējis nodrošināt savas atklāsmes pareizu izpratni, tā ka tām jau tuvu pie 2000 gadiem jāpaliek bez drošas zināšanas par to, ko viņš, Kristus, īsti ir atklājis. Bet luterāņu baznīcai jāsaka, ka nav droši zināms, kam ir pilnīgi pareizā Kristus atklāsmes izpratne, pretējā gadījumā tā sev būtu piešķīrusi nemaldīgumu. Te vieta ļoti pareizajam Dr. H. Biezā konstatējumam: „Tā ir radies paradoksais stāvoklis, kuŗā protestantiskās baznīcas pašreiz atrodas. Tās visas kopā nespēj radīt vienu kristīgu (šinī sakarībā arī vispārīgu) baznīcu, bet tās vairs nespēj arī sacīt, ka citas baznīcas ir nekristīgas vai maldīgas. Tās nevar apvienoties, bet tās nevar arī viena otru atstāt. Tās zina, ka ārpus patiesības nav vienības, bet tās arī saprot, ka patiesība prasa vienību” (Reliģija un dzīve, 118. lp.).

Par apustuliskumu, par faktu, ka Kristus Baznīcai vajag būt paša Kristus izvēlētu, paša Kristus pilnvarotu apustuļu vadītai Baznīcai, Latvijas ev.-lut. baznīcā maz kas dzirdams. Kad katolis saka: „Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai”, latviešu luterānis parasti saka: „Es ticu uz vienu svētu kristīgu draudzi” (Lutera 3. ticības loceklis). Vārds „apustulisks” izlaists. Trimdiniekiem dotajā garīgajā vadonī gan teikts, ka viena no neredzamās baznīcas iezīmēm ir tās apustuliskums, ko mums vajag saprast tā: „Baznīca ir apustuliska tāpēc, ka tā ir dibināta uz tā paša pamata, kuŗu likuši apustuļi un pravieši” (Tālā ceļā, 28. lp.). Paskaidrojums mīklains. Kas ar šo „pamatu” domāts — Dieva atklāsme, Bībele, Kristus? Tomēr lai arī ko latviešu luterāņu teologs domātu ar apustuliskumu, viņš noteikti ar to nedomā katoļu mācīto Kristus pilnvarojumu — sūtības sukcesiju no apustuļiem uz bīskapiem un uz garīdzniecību vispār un visā Baznīcas eksistences laikā.

Kā Luteram bija jāmokās ar atbildi uz jautājumu: „Kas tevi pilnvaroja būt par jaunu mācību sludinātāju?”, tā latviešu luterāņu mācītājs nevar viegli apmierināt savu sirdsapziņu, atbildēdams uz jautājumu: „Kas tev deva tiesības būt par mācītāju, kas tevi iecēla, kas tevi sūtīja? Vai pats Kristus — Dievs?” Augsburgas ticības apliecības 14. artikuls paskaidro, ka neviens nedrīkst mācīt (sprediķot) un dot Sv. Vakarēdienu, ja viņš nav pienācīgi aicināts. Pienācīgi, kārtīgi aicināts ir tikai tas, ko ir aicinājis Kristus —tā saka katolis, un viņš brīnās, kā luterāņu mācītājs var justies apmierināts ar kādu citu atbildi. Kāda dievbijīga luterāņa sieva, ķircinādama vīru, reiz sacīja: „Ja tu tā turpināsi ar saviem dievvārdiem, es tevi iecelšu par mācītāju.” Vīrs smiedamies atbildēja: „Tu, droši vien, to izdarītu, ja tu to spētu.” Bet kas tad īstenībā spēja radīt, iecelt pirmos latviešu ev.-lut. baznīcas mācītājus? Taču ne Rīgas pilsētas valde (tad jau arī vienkāršā sieva varētu iecelt savu vīru par mācītāju)? Un tomēr ir noticis tieši tas — ne likumīgā Baznīcas vadība iecēla amatā pirmos latviešu ev.-lut. baznīcas mācītājus, bet Rīgas pilsētas valde: „Knopke un Tegetmeijers kļuva par reformācijas vadoņiem Rīgā un Vidzemē. Pilsētas valde, ieceldama 1522.g. vienu par mācītāju Pēteŗa, otru Jēkaba baznīcā, pie tam, pret virsbīskapa gribu un ignorējot viņa tiesības, bija nostājusies reformācijas pusē. Rīgas piemērs aizrāva arī citas pilsētas” (Latv. konvers. vārdn. 85.burt., 21539. lp.). Neviens neņems nopietni domu, ka pats Kristus vispirms pilnvaroja Rīgas pilsētas valdi iecelt mācītājus un tad citu pilsētu valdes. Bet varbūt kāds gribēs iebilst, ka arī kātoju Baznīca atzīst laicīgu varu kā Dieva iestādījumu un liek saviem ticīgajiem tai paklausīt. Kad kā Dieva iestādījums laicīga vara ieceļ mācītājus, tad taču šie mācītāji ir saņēmuši savas pilnvaras no Dieva, kaut arī netiešā kārtā. Atbilde tāda: laicīga vara ir Dieva institūcija laicīgām lietām, ne Kristus sludinātai pestīšanas kārtībai. Ne cēzars izvēlējās Kristum 12 apustuļus, bet pats Kristus. Ne pilsētu valdes iecēla pēctečus apustuļiem, bet paši apustuļi saskaņā ar Kristus piekodinājumu. Ir tiesa, ka saskanīgas sadzīves labā Baznīcas vadība ļauj laicīgai varai parādīt, kādi garīga amata kandidāti tai būtu patīkami, bet katrā gadījumā likumīgā Baznīcas vadība ir tā, kas stāvokli izšķir, šos kandidātus pieņemdama vai atmezdama. Pēdējā noteikšana ir bijusi un būs arvien Baznīcas rokās. Citādāk, lūk, kāds absurds varētu izrietēt — arī bezdievīga valdība varētu iecelt amatā bīskapus un zemākus garīdzniekus, pavēlēdama tiem pamazām likvidēt Kristus Baznīcu. Zemēs, kas tagad nokļuvušas komunistu varā, attīstība iet šai virzienā, un latviešu ev.-lut. baznīcai, kuras likumi jau brīvās Latvijas laikā bija atkarīgi no valsts likumu sankcijas, grūti pretoties šim Kristus Baznīcas graušanas procesam. Arī latviešu luterāņu mācītāju pārliecība, ja tā neatšķiras no prof. K. Kundziņa pārliecības par garīdznieku izcelšanos pēc pašu cilvēku derīguma apsvērumiem un ne pēc Kristus norādījumiem, stāvokli nedara labāku. „Atcerēsimies episkopāta rašanos ar savām tendencēm atvasināt savu pastāvēšanu no apustuliskajiem gara nesējiem, vēl vairāk — no paša Kristus. Tā rodas katoļu baznīcas varenā juridiskā un hierarehiskā celtne, ko Osv. Špenglers zīmīgi nosaucis par kristiānisma „pseudomorfozi” ... Protestantiskā pasaule tam pretī centās nostādīt vai nu presbiteriāli sinodālo, vai presbiteriāli episkopālo satversmi, bet vēsture radīja arī savādus veidojumus — laicīgā valdnieka „sumepiskopātu” un konsistoriālo iekārtu... Šī absolūtisma piesavināšanās ir kristietības vislielākā grēkos krišana. Un tomēr, pat šinīs viskrasākajos „pārpasauļošanās” gadījumos paliek kāds „particula veri” (patiesības graudiņš). Mēs to nespējam izteikt citādāk kā vārdiem: par tik, par cik. Par tik, par cik laicīgā forma kalpo Kristus idejai vienot visas šķiras, vecumus, kārtas, dzimumus vienā kopā, būt par lielo visas nācijas vai visu pasaules tautu brālības idejas paudēju, Kristus mīlestības mistērijas un Dieva suverenitātes apliecinātāju, grēku nožēlas atgādinātāju un pestīšanas priecīgās vēsts glabātāju — par tik tā ir un būs nepieciešama un attaisnojama” (prof. K. Kundziņš, Reliģiski un filozofiski raksti, 21-23. lp.). Tātad bīskapi un priesteri — cilvēku izgudrojums. Kristus neizvēlējās sev 12 apustuļus, nestaigāja ar tiem apkārt, viņus nekur nesūtīja pēc savas nāves, apustuļi neizvēlējās un neatstāja sev pēctečus, sava darba turpinātājus; pēc apustuļu nāves Baznīcā iestājās lūzums, jo vairs nebija Kristus izraudzītu un akceptētu garīdznieku, kas būtu pilnvaroti sludināt visu, ko Kristus mācīja — „atcerēsmies episkopāta rašanos ar savām tendencēm atvasināt savu pastāvēšanu no apustuliskajiem gara nesējiem, vēl vairāk — no paša Kristus” — cilvēku izgudrojums. Tad jau arī sieva var iecelt savu vīru par mācītāju un bezdievīgs komunistu vadītājs savu spiegu — par patriarchu.

Mūsu īsais latviešu ev.-lut. baznīcas apskats sāpinās dažu labu šīs baznīcas locekli. Bet sāpinātais lai padomā par to, cik nedrošības un dziļa nelaimīguma slēpjas aiz tik bieži dzirdamā mūsu tautiešu, oficiāli — ev.-lut. baznīcas locekļu, paskaidrojuma: „Es nespēju ticēt”. Ticības ceļš ir patiesības ceļš, un pa šo ceļu mums jāiet, pat ja tas vienam otram liktos pagrūts.

III. — B. — 2. Baznīcas mācības avoti

„Kas nāk no debesīm, tas ir pāri visam. Ko viņš redzēja un dzirdēja, par to viņš liecina” (Jņ.3,31-32). Atklāsme, ko Jēzus uzticēja apustuļiem, ir visaugstākās, visvērtīgākās ziņas, kas jebkad ir nākušas cilvēku rokās. Apustuļi, resp. viņu izraudzītie pēcteči — pāvestam padoto bīskapu saime — bija vienīgie cilvēki, kuŗiem Jēzus uzdeva savu atklāsmi izplatīt starp tautām, sargāt, lai tā paliktu neviltota, nebojāta un pareizi izskaidrot. Apustuliskais jeb Baznīcas maģistrāts (valdošais pāvests un viņam paklausīgie bīskapi kā Kristus autorizētās personas viņa mācības sludināšanai un sargāšanai) ir vienīgā tiešā ticības norma, kas pēc Kristus vēlēšanās jāievēro visiem cilvēkiem. Pāvests un viņa bīskapi, Svētā Gara atbalstīti, smej Kristus mācību no dažādiem avotiem; tā nenāk viņu īpašumā jaunu Dieva atklājumu ceļā. Galvenais avots ir viss tas, kas vienmēr ir sludināts tautām kā Kristus mācība un kas kā svēts mantojums pāriet no paaudzes uz paaudzi. Pat ja no Kristus mācības nebūtu uzrakstīts neviens burts, to joprojām sekmīgi pasargātu no bojājumiem un bez maldiem sludinātu tautām viņa paša šim nolūkam izraudzītais un ar sevišķu Svētā Gara līdzdarbību apbalvotais instruments — apustuliskais maģistrāts (Pēteris un citi apustuļi — pāvests un visi viņam padotie bīskapi), kas rīkojas pēc Kristus pavēles: „Ejiet un māciet visas tautas... līdz pasaules galam”.

Tomēr, kā tas bija sagaidāms, Kristus mācības sludinātāji neapmierinājās ar mutes vārdiem vien. Viņi sludināja arī ar spalvas palīdzību, atstādami mums daudz rakstu, no kuŗiem varam pārliecināties par to, kam mūsu senči ticēja. Viņu atstātie raksti ir netiešā ticības norma, kas rāda, ko Kristus ieceltais maģistrāts ir mācījis un māca.

Arī pats Dievs izvēlējās dažus cilvēkus, kuŗiem lika rakstīt par atklāsmi. Viņu uzrakstītās grāmatas viņš nodeva Baznīcas maģistrātam, lai tas no viņām smeltu atklātās patiesības un mācītu tās ticīgajiem. Šīs grāmatas mēs saucam par Svētaiem Rakstiem. Tos saņēma ne tieši ticīgie, lai tos darītu par savas ticības un darbu vadītājiem, bet vispirms Baznīcas maģistrāts, lai saskaņā ar tiem pamācītu ticīgos. Baznīcas maģistrāta palīgi ir teologi. Kā tādi viņi māca tikai to, ko saņem no Baznīcas oficiāliem mācītājiem. Viņu, teologu, tiešais uzdevums ir dot iespējamo zinātnisko pamatojumu un izskaidrojumu maģistrāta autoritatīvai mācībai.

Baznīcas mācībai tātad ir divi avoti — Sv. Raksti un tradīcija. Pirmo veidoja Dievs. Pie otra veidošanas ir strādājuši arī cilvēki. Tā kā protestanti neatzīst tradīciju par Dieva atklāsmes avotu, mums būs jāpakavējas pie tradīcijas jēdziena un eksistences mazliet ilgāk. Ar tradīciju parasti saprot kā tālākām paaudzēm nododamo mācību, tā pašu nodošanas veidu jeb instrumentus. Tieši pēdējo tuvāks apskats pārliecinās par protestantu stājas nepamatotību.

III. — B. — 2. — 1. Tradīcija

1. TRADĪCIJA. Divi skatīšanās veidi palīdz izprast to, kas ar tradīciju domāts — aktīvais un pasīvais. Uzlūkojot tradīciju pasīvi jeb tuvojoties tai kā kādai lietai, tradīcija ir Baznīcas sludinātās patiesības. Ja tās ir Dieva atklātas patiesības, darīšana ar dievišķo tradīciju; ja — Baznīcas iestādījumi (likumi, svētki, ceremonijas u.c.) — ar Baznīcas tradīciju. Iestādījumus, kūpu radītāji bija paši apustuļi, sauc par apustulisko tradīciju. Ja uz tradīciju skatās kā uz kaut ko, kas ir darbība — aktīvais skatīšanās veids — tad ar tradīciju jāsaprot ne tas, kas tiek nodots vēlākām paaudzēm, bet pati nodošana un devēji, piem., koncili, kas lemj par dažādām ticības lietām, tāpat pāvesti un bīskapi. Pēdējo sauc arī par mutes vārdu tradīciju, ne jau tādēļ, ka nekas te netiek uzrakstīts, bet tādēļ, ka sevišķu vērību veltījam dzīvām personām, kas nodod liecību par Kristus mācību50A. Tā saprastā tradīcija nostājas pretstatā Sv. Rakstiem, kas kā nedzīvi rakstīti vārdi nevar ne sevi izskaidrot, ne aizkavēt nepareizu izpratni. Mutes vārdu tradīcija ir dzīvā Baznīcas maģistrāta balss, kas nevien sludina, bet arī skaidro, novēršot šaubas un maldus50B.

Mutes vārdu tradīciju neatzīst protestanti. Pēc viņu pārliecības vienīgais Dieva atklāto patiesību avots ir Sv. Raksti. Konkordijas grāmatā (nr.l) lasāmi šādi vārdi: „Mēs ticam, atzīstam un mācām, ka vienīgā kārtula un norma, pēc kupas jānovērtē visas dogmas un visu doktoru domas, nav nekas cits, kā vienīgi pravietiskie un apustuliskie Vecās un Jaunās Derības raksti”.

Protestantu pārliecība nav pareiza. Primārais atklāto patiesību avots ir ne Sv. Raksti, bet tradīcija. Teiktā pareizību pierāda Kristus nostāja: viņš aicināja cilvēkus iepazīties ar savu mācību ne no kādas grāmatas, bet gan klausoties viņa izraudzītajos mācītājos. Viņš nepavēlēja saviem apustuļiem: „Sēdiet šeit un rakstiet”, bet „ejiet un māciet!” Tāpat viņš neteica citiem cilvēkiem: „Kas nelasīs un nesapratis, tiks pazudināts, bet gan „kas neticēs apustuļiem kā sludinātājiem, tiks pazudināts”.

Apustuļi tā arī saprata Kristus pavēli: viņi visi sludināja Kristus mācību; vairāki nerakstīja nekā, citi — tikai nedaudz. Arī tas, kas uzrakstīts, ir rakstīts atsevišķiem gadījumiem un vajadzībām — šai vai citai baznīcai, kādai noteiktai personai, noteiktas vietas situācijai; vēstules nes sveicienus un instrukcijas dzīvām tā laika personām, skatoties pēc to prasībām vai vajadzībām un līdz ar to, izlaižot daudzas citas lietas, kas kristiešiem nepieciešamas vai derīgas. Apustuļu raksti nodod skaidru liecību, ka viņi nekādā ziņā negribēja uzrakstīt visu Kristus mācību. Jaunkristītajiem viņi atstāj ne grāmatas, bet bīskapus, kuŗiem piekodina uzticīgi mācīt, to, ko viņi paši mācīja. īsta Kristus Baznīca bija nodibināta jau pirms Jaunās Derības uzrakstīšanas, nodibināta, ļaudīm klausoties Kristus iecelto sludinātāju — apustuļu vārdos un veltījot viņiem savu ticību. Tāda šī Baznīca paliek arī pēc Jaunās Derības sarakstīšanas — tās primārais balsts ir dzīvs apustulisks maģistrāts. Sv. Raksti nav vienīgais ticības avots.50C.

Protestantu pārliecības nepareizību pierāda pretrunas, kuŗās viņi ar to iekrīt. Par Sv. Rakstiem protestanti saka: a) Par Dieva inspirētām atzīstamas vienīgi kanoniskās grāmatas; b) kas nav pierādāms no šīm grāmatām, tam nav jātic kā Dieva atklāsmei; c) Sv. Rakstus var pareizi tulkot katrs ticīgais. Bet kādēļ tad paši protestanti atzīst lietas, kas nav atrodamas Sv. Rakstos, piem., ka kristāmi mazi bērni, ka derīga arī citticīgā kristība, ka jāsvin ne sestdiena, bet svētdiena? Sv. Raksti neizskaidro paši sevi. Dievs neatklāj katram atsevišķam cilvēkam, kā saprast šo vai citu Sv. Rakstu tekstu. Tā indivīda prāts kļūst par ticības normu. Bet vienam prāts strādā tā, otram citādāk — arī attiecībā uz vienu un to pašu Sv. Rakstu vietu, piem., to vietu, kur teikts: „Šī ir mana miesa”. Luterāņi to izprot citādāk nekā kalvinisti; citiem sektantiem — atkal cita izpratne. Kuŗa izpratne ir pareizā izpratne? Kā šādos apstākļos Sv. Raksti var būt par vienīgo ticības normu? Tie taču nepasaka, kam īsti jātic. Otrādi, pašos Sv. Rakstos ir atzīmēts, ka tie nebūt nav visur skaidri un ka ir vajadzīgs tulks (2.Pēt.3,16). Ļoti izglītoti un svēti vīri ir strādājuši garus gadu simtus, mēģinādami noskaidrot dažādas Sv. Rakstu vietas, un vēl šodien tas ne visur viņiem ir izdevies. Kā tad parastajam cilvēkam, kas nav ne filologs, ne vēsturnieks, ne teologs, lai būtu iespējams pareizi noteikt, ko Sv. Raksti prasa, ko tie uzliek mums kā ticamu patiesību. Bībeles pirmraksti jau sen ir gājuši zudumā; ir palikuši tikai noraksti. Arī pēdējie uzrakstīti svešvalodās, kas daudziem pilnīgi nepazīstamas. Viņiem jāpaļaujas uz citu cilvēku tulkojumiem. Agrāk bija ļoti daudz cilvēku, kas nemaz neprata lasīt. Kā viņiem Bībele varēja būt par pašu noteiktu ticības normu? Gribot negribot viņiem bija jāpaļaujas uz to, ko saka citi. Slēdziens no teiktā tikai viens: Kas neatzīst Svētā Gara vadītu, nemaldīgu tradīciju, tas bez Bībeles atzīst arī citas — cilvēciskas un maldīgas savas ticības normas.

Ja Baznīcas tēvi dažviet izsakās tā, it kā Sv. Rakstos būtu atrodams viss, tad ar to viņi domā tikai visas pareizai ticībai nepieciešamās, galvenās patiesības, kas patiešām apliecinātas Sv. Rakstos. Viena no tām ir patiesība par pienākumu klausīties un pieņemt to, ko sludina Kristus ieceltie mācītāji (Baznīcas maģistrāts). Parasti Baznīcas tēvi, kaut arī uzsver Sv. Rakstu lielo nozīmi, tomēr atgādina, ka tie tulkojami saskaņā ar tradīciju, kurai piekrīt galvenā loma ticības veidošanā.

Tradīcijas saturs nosakāms, pētījot visus tos ceļus un līdzekļus, ar kuŗu palīdzību Baznīcas maģistrāts apliecina Kristus atklātās patiesības. Svarīgākie no tiem ir koncilu akti, pāvestu, Baznīcas tēvu un teologu raksti, Baznīcas vēsture, dažādi uzraksti uz pieminekļiem, svētbildes, rituāli. Baznīcas ierašas, īsi — viss, ar kā palīdzību Baznīca un kristīgā tauta apliecina savu ticību. Pierādot, ka no šiem avotiem nāk tikai tas, kam piekrīt oficiālais Baznīcas mācītāju personāls jeb Baznīcas maģistrāts, arī šie avoti kļūst par drošu pareizās ticības normu. Šai sakarā jāsaka daži vārdi par Baznīcas tēvu un teologu autoritāti.

Baznīcas tēvi ir pirmo gadu simtu Baznīcas rakstnieki, kas izceļas ar savas mācības pareizību un dzīves svētumu. Viņus sauc par tēviem un ne vienkārši par Baznīcas rakstniekiem, jo ar pēdējo nosaukumu apzīmē cilvēkus, par kuŗu dzīves svētumu nav tik neapšaubāmu liecību, vai kas savā doktrīnā ir kļūdījušies, vai vismaz ir turēti aizdomās, ka ir maldījušies vienā otrā punktā, kas tomēr ir bijuši pirmo gadu simtu labi izglītoti cilvēki. Baznīcas tēva titulu piešķir tikai tiem izcilajiem rakstniekiem, kas rakstīja, kad Baznīca bijʼ savā bērnības stadijā un kas ar saviem rakstiem, tā sakot, strādāja pie visas Baznīcas būves. Izcilu rakstnieku Baznīcai netrūkst arī vēlākos laikos, bet tā kā viņu darbība tieši skāra vienu otru jau labi un plaši izveidotās Baznīcas apgabalu, viņus nesauc par Baznīcas tēviem. Par Baznīcas tēvu vispēdējiem pārstāvjiem atzīst Gregoru Lielo (m.604.g.) un sv. Jāni Damaskieti (m.pret 8.g.s.vidu). No Baznīcas tēviem vēl jāatšķir Baznīcas doktori, lieli teologi un svēti vīri, kuru gadījumā izšķīrējs faktors ir ne tas, cik tālā pagātnē viņi dzīvojuši, bet tas, ka viņi parāda apbrīnojamas teoloģiskas zināšanas. Rietumu baznīcai ir četri tādi doktori: Ambrozijs, Hieronims, Augustīns, Gregors; un arī austrumu baznīcai ir četri doktori: Atanazijs, Bazils, Gregors Nazianietis un Jānis Krizostoms.

Pilnīga Baznīcas tēvu saskaņa kādā ticības vai tikumības jautājumā ir droša zīme, ka tāda patiešām ir Baznīcas maģistrāta un Kristus mācība šai punktā. Mēģinot pārliecināties par Baznīcas tēvu autoritāti, jāliek vērā viņu personības, viņu dzīves un darbības apstākļi un viņu sakari ar oficiālo Baznīcas mācītāju personālu. Baznīcas tēvi bija pirmo gadu simtu autentiskie ticības un tikumības lietu skaidrotāji, tā sakot, mute, ar kuļru runāja Baznīcas maģistrāts. Vairāki no viņiem arī paši bija bīskapi; sludināt un skaidrot Kristus atklāsmi bija viņu amata pienākums. Ja viņi būtu sludinājuši kaut ko aplamu, citi bīskapi nebūtu klusējuši, nebūtu izvēlējušies viņus par saviem runātājiem, nebūtu viņiem sekojuši. Vienbalsīgi sludnādami maldus, viņi būtu ieveduši maldos visu Baznīcu. Darbs rāda, kāds meistars — Baznīcas tēvu personības prasa ticību tam, ko viņi mācīja. Gandrīz visi no viņiem bija gaiša prāta un cildenu tikumu vīri — patiesības mīlētāji, kas ar vislielāko uzmanību pētīja Kristus mācību un ar neizsīkstošu dedzību to sludināja citiem, dažkārt vajāti un pat mocīti par to, ko viņi sludināja. Tādēļ, ja tādi cilvēki, kas pie tam nāk no dažādiem sabiedrības slāņiem, dažādām nācijām, dzīvo dažādās vietās un laika posmos, ar pilnu saskaņu sludina vienu un to pašu, mēs nevaram — nekļūdami neprātīgi — nedomāt, ka tas, ko viņi aizstāv, tā arī ir.51 Nav brīnums, ka, sākot ar Nikejas I koncilu, visi Baznīcas vispārīgie koncili savos lēmumos arvien ir sekojuši Baznīcas tēvu (tā sakot, pirmo bīskapu) izteiktajām domām par izlemjamām lietām. Vislielākā autoritāte piešķirama tiem tēviem, kas kā citu vadītāji ar visas Baznīcas piekrišanu ir aiztāvējuši galvenās ticības dogmas pret maldu mācītāju uzbrukumiem, piem., tie tēvi, kas kļuva par vadoņiem cīņā pret ariāņiem un nestoriāņiem.

Droša patiesības zīme ir arī teologu piekrišana kādā ticības vai tikumības jautājumā. Te domājam teologus scholastiķus, kas, izvērtēdami teoloģiskus jautājumus vesela prāta principu gaismā, seko lielo katoļu domātāju (sv. Toma Akvinieša, sv. Bonaventūras, Skota u.c.) pēdās. Ja šie teologi vienprātīgi piekrīt, ka kādai ticības vai tikumības problēmai ir šāds un ne citāds atrisinājums, tad viņu vienprātīgā piekrišana ir droša atrisinājuma pareizības zīme. Mums tā jāspriež, ievērojot ciešās saites, kas scholastiķus vieno ar Baznīcas maģistrātu. No 12. g.s. līdz 18.g.s. lielās katoļu teoloģijas skolas bija ne tikai de jure, bet arī de facto Baznīcas autoritātes uzraudzībā. Vispirms pašu akadēmiju rektori, tad bīskapi un visbeidzot pāvests gādāja par to, lai teologi — profesori nesludinātu bīstamus vai aplamus uzskatus. Vēsturei netrūkst gadījumu, kur redzama Baznīcas autoritātes iejaukšanās. Apgalvot, ka visi scholastiķi vienprātīgi sludināja maldīgu mācību ir tikpat daudz, kā teikt, ka Baznīcas atbildīgā vadība ne tikai klusēja, bet pozitīvi veicināja kādas maldīgas mācības izplatīšanu. Baznīcas akadēmijās — semināros ir saņēmis izglītību viss lielais nākotnes garīdznieku, bīskapu un pāvestu skaits. Ja visas skolas būtu mācījušas maldus, ar maldiem būtu aplipināta arī baznīcas vadība. Un ne vadība vien: mācīdama tautai skolās dzirdētās lietas, garīdzniecība būtu pludinājusi maldu indi visā pasaulē, visā Baznīcā. īsi, visiem teologiem maldoties, būtu maldījusies arī visa Baznīca. Bet Baznīca ticības un tikumības lietās ir nemaldīga.

Kristus apsolīja nemaldību Baznīcas oficiāliem mācītājiem ne tikai viņu pašu labā, bet arī, lai viņi sekmīgi pasargātu no maldiem savu ganāmpulku (Jņ.17,20-21; Rom.1,5; l.kor.3,22 Efez. 4,11 u.sek.). Sv. Gars gādā kā par pareizību sludinātāju vārdos, tā pareizību, patiesību ticīgo ticībā. Abas vietas jāatzīst par nemaldīgām. Baznīcas tēvi bieži atspēko maldu mācītāju apgalvojumus, aizrādīdami, ka tie ir pretrunā ar tautas ticību. Viņu vārdi arī parāda, kur parastās tautas ticība ir droši pareiza — ne abstraktās teoloģiskās spekulācijās, bet vienkāršos jautājumos un ikdienas praksē. Par tautas ticību liecina svētbildes, pieminekļi, uzraksti; sevišķi vērtīgs tas materiāls, kas nāk no pirmajiem gadu simteņiem. Šai punktā Baznīcas archeoloģija ir laba teoloģijas atbalstītāja.

„Tā kā žēlastība neiznīcina dabu, bet to papildina, ir labi, ja dabiskais prāts pakalpo ticībai, tāpat kā dabiska gribas tieksme pakalpo kristīgai mīlestībai” (Sv. Tomas, l,q.l,a.8 ad 2). „Nav tā, it kā mēs ticētu tāpēc, ka atsakāmies no prāta un tā meklējumiem; bez prāta mēs nemaz nespētu ticēt” (Augustīns, 120.vēst.). Prātam jānostiprina ticības pamati, jāveido teoloģiski slēdzieni, jāaizstāv ticības dogmas savu spēju robežās. Baznīca nekad nav atteikusies no prāta pakalpojumiem. Otrādi, tā ir cienījusi un labi sadarbojusies ar visiem tiem filozofiem, kas savai slēdzienu pamatos ir likuši solidus un skaidrus principus. No klasiskās senatnes sevišķi iecienīta ir Aristoteļa filozofiskā sistēma. Šai sakarā varam runāt arī par zināmu filozofu autoritāti ticības lietās.

  1. 50A „Tradīcija (paradosis, traditio, Tradition — Weitergabe). Ņemot vārdu šaurākā, dogmatiskā nozīmē, ar to domā kā Baznīcas maģistrāta (oficiālo mācītāju) mācību, tā pašu mācīšanu. Kā priekšmets (sensu objiectivo, passivo) jeb kā tālāk nododamā mācība tradīcija ir Kristus atklāsme, kas, noslēgdamās ar apustuļu nāvi, pēc Kristus gribas nedrīkst kļūt ne lielāka, ne mazāka un kas, pateicoties Sv. Gara palīdzībai, paliek pasargāta no mainīšanās.
    Kā darbība (sansu subjectivo, activo) jeb nodošana tālāk tradīcija ir Baznīcas maģistrāta būtiskā nodarbošanās. Tā kā tās priekšmets ir nemainīgais ticamo patiesību pūrs (depositum fidei), darboties te nozīmē nodot tālāk, pasniegt citam, darīt citu par mantinieku, kas savukārt — ievērojot to, ka runājam par mācību, kas darāma lietojama visām nākošām paaudzēm — aptverdama ne tikai ticības pūŗa svētu uzglabāšanu un uzticīgu izskaidrošanu, ir dzīva Baznīcas maģistrāta dzīvības pilna funkcija. Tātad pats Baznīcas maģistrāts savā darbībā ir dzīvā, allaž aktīvā tradīcija, kas Kristus atklāto un Baznīcai uzticēto patiesību pūru turpina nodot tālāk — līdz laika galam.
    Plašākā nozīmē par tradīciju sauc cilvēku radītus atzinumus, iestādījumus, noteikumus. Tā, piem., runā par apustuļu un par visas un atsevišķu baznīcu tradīcijāim (traditiones uniiversales, trad. particulaires).
    Jāievēro vārda dažāds lietojums. Piem., par mutes vārdu tradīciju sauc ticības patiesības, kas nav atrodamas Sv. Rakstos. Pēdējais paskaidrojums nedrīkst vedināt uz aplamām domām, ka varētu būt tādas ticības patiesības, ko Baznīcas maģistrāts ne vienmēr apzinās un māca. Teoloģiski pierādījumi var daudzkārt būt ņemti no tradīcijas, kuras avots nav ne Sv. Raksti, nedz oficiālie Baznīcas paskaidrojumi. Šādos gadījumos tradīcijas jēdziens sašaurinās, attiekdamies uz atklātām patiesībām, par cik tās atzīmētas pirmkristietības — pirmā kristietības posma Baznīcas tēvu un teologu rakstos, par kuŗu ticību un vispār tā laika ticības apziņu tā nodod liecību.” (Braun, Handlexikon der kath. Dogmatik, 296. lp.)
  2. 50b „Vārdu ,tradīcija’ ļoti nenoteikti attiecina uz visu, ko cilvēki pārņem no saviem senčiem. Tur bieži nepārbaudāmā veidā ir sajaucies patiesais ar nepatieso, īstais ar neīsto. Kur vārds lietots noteiktajā Baznīcas izpratnē, ar to domāta vienīgi tālāka Kristus mācības nodošana, t. i. no paaudzes uz paaudzi. Ko Kristus runādams un mācīdams uzticēja apustuļiem, to Baznīca ar Sv. Gara palīdzību ir uzglabājusi nebojātu līdz mūsu dienām. Par tradīciju sauc vai nu pašu šo mācību, vai tās nodošanu tālākām paaudzēm, vairāk gan pēdējo. Pie tradīcijas pieder tikai ticības patiesības, ne svēto leģendas, Baznīcas paradumi u. c. Tradīciju kā drošu ticības avotu mums dāvāja pats Jēzus Kristus, uzticēdams apustuļiem savu mācību.
    Kas tradīciju apskata no tīri cilvēciska redzes aploka, tas tās īsto būtību, protams, nevar saprast. Tas redz tikai nepilnības tajās cilvēku ziņās, kas tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi un ne Sv. Gara palīdzību, kas izslēdz bojājumus.
    Tradīcijas ieturētā taisnā līnija ir skaidrs pierādījums dzīvības spēkam, kas pulsē Jēzus Kristus Baznīcā, pateicoties Svētā Gara darbībai. Baznīca nekad nav mainījusi nevienu vienīgu ticības nolikumu, un tā ir varējusi savus ticīgos droši vadīt cauri visiem cilvēcisku atzinumu maldiem.” (Herders Bildungsbuch, 1307. lp.)
  3. 50c „Šai sakarā ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka protestantu apgalvojumu par Svētajiem Rakstiem kā vienīgo ticības mērauklu nevar pieņemt neviens katolis, jā, neviens prātīgs stāvokļa novērtētājs. Mūsu pārliecības par Jēzu Kristu, viņa personu, dievību, darbu, Baznīcas dibināšanu u. c. ir tādas pat, kādas bija apustuļiem un pirmās paaudzes kristiešiem. No tā izriet, ka mūsu ticības mēraukla un pamatne ir tā pati, uz kuŗas tā stāvēja tais laikos, kas ir tikpat daudz kā sacīt, ka tā nav būvēta uz Jaunās Derības, jo pēdējās toreiz vēl nebija. Rakstītās ziņas, kas parādījās vēlāk, ir patiešām ļoti vērtīgs avots, pie kuŗa mēs ejam pēc informācijas par Kristus dzīvi un darbiem, bet tas nav vienīgais iespējamais avots un vēl mazāk tas ir kristīgās ticības nodibinātājs. Tālāk, neviena pienācīga autoritāte nav prasījusi, lai cilvēki atzītu apustuļu un viņu mācekļu, Marka un Lūkasa, rakstus par vienīgo ticības, Baznīcas pārvaldes un dievkalpojumu mērauklu un lai tikai šais rakstos meklētu Dieva atklāsmi. Nedz bija kaut kur teikts, ka Jaunās Derības autori ir uzrakstījuši visu, kas ticīgajiem, ir būtiski nepieciešams, vai visu, ko viņi īpaši sludināja mutes vārdiem (sal. Jņ. 21, 25). Viss teiktais ir pietiekami skaidrs, bet nelaimīgā kārtā tā patiesību ir aptumšojuši 16. g. s. reformatori. Vīriem, kas sacēlās pret katoļu Baznīcas autoritāti, kļuva skaidrs, ka, ja viņi nevēlas iznīcināt kristietību pilnīgi, viņiem jāatrod kaut kāds balsts savai jaunajai reliģijai, kas atšķirtos no viņu atmestā balsta. To viņi atrada Bībelē. Katra indivīda brīvi tulkotai Bībelei bija jāaizstāj Baznīca; Bībeli nu vajadzēja atzīt par visaugstāko un vienīgo visu iespējamo jautājumu izšķīrēju. Sektu skaitam arvien pieņemoties un augstākai Bībeles kritikai izšķobot pašus viņu jaunās reliģijas pamatus, protestantu schēma ir kļuvusi par savu nedarbu atriebēju. Ir bīstama lieta iejaukties Dieva plānos un reformēt viņa darbu.” (Christian Apologetics, vol. I, W. Devivier, S.J., 367.-368. lp.)
  4. 51 „ Kāpēc jūs tik ļoti paļaujaties uz to vārdiem, ko jūs saucat par ,agrās Baznīcas tēviem’? Tāpēc, ka viņi bija ļoti mācīti un tikumīgi un dzīvoja laikā, kas bija daudz tuvāks apustuļu, dienām nekā mūsējais. Būdami izglītoti, viņi pazina kristīgo ticību, kāda tā bija laika posmā tieši pirms viņu mūža un kāda tā bija visā Baznīcā viņu dzīves laikā. Tā kā viņi bija svētīgi cilvēki, par viņu uzrakstīto vārdu patiesīgumu nav ko šaubīties. Dzīvodami tik tuvu pašu apustuļu dienām, viņi varēja daudz labāk spriest par cilvēkiem sludināto pirmo kristietību nekā mēs. Viņu. vārdi sevišķi paticami tad, kad tie ar lielu vienprātību ziņo par agrīnās kristietības ticību un dzīves kārtību. Katra vēlāku laiku mācība, kas nesaskanētu ar viņu pārliecību, būtu — tas taču skaidrs — Kristus reliģijas viltojums. ” (Radio Replies, vol. 3, q. 524.)

III. — B. — 2. — 2. Svētie Raksti

2. SVĒTIE RAKSTI. Par Sv. Rakstiem varētu uzstādīt daudz jautājumu: „Kas tie ir? Kādas grāmatas ir kanoniskas? Kas pierāda Sv. Rakstu īstumu? Ko lai domājam par dažādām Sv. Rakstu versijām? Kā Sv. Raksti izskaidrojami?” Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem atbild īpašs kurss par Sv. Rakstiem. Mūsu grāmatas mērķa ietvaros šeit jāatbild tikai uz vienu jautājumu: „Kas domāts ar apgalvojumu, ka Sv. Raksti ir Dieva rakstīta grāmata52 — ka tā ir tiešām Dieva atklāsmes otrs avots? Kas to pierāda un kāda tam nozīme?” Īsi, te jāapcer inspirācija.

Latviski inspirāciju varam saukt par Svētā Gara iedvesmu. Tās saturu tuvāk paskaidro pa daļai Sv. Raksti, pa daļai tradīcija. Nav nekāds „circulus vitiosus”, ja mēs šo to par iedvesmas dabu mācāmies no pašiem Sv. Rakstiem, ja tikai ziņu pareizību apstiprina Baznīcas tradīcija, kā tas patiešām notiek.

Sv. Raksti liecina, ka ir grāmatas, kas uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā un tādēļ to autors ir Dievs. Tā, Vecajā Derībā ir diezgan daudz tekstu, no kupiem redzams, ka Dievs pavēl cilvēkiem, piem. Mozum un dažiem praviešiem, aprakstīt kādu notikumu (sal.Eks.34,27; Dt.31,19; Is.30,8; Jr.30,2 un 36,1-2). Pravieši tiek uzskatīti it kā par Dieva muti, ar ko Dievs uzrunā cilvēkus (Eks.4,15,16; 7,1; Jr.15,19). Pravieši rīkojas Svētā Gara vadībā (l.Ķēn. 10,10; 19,20; 2.Chron. 20,14; 24,20; Ez.3,12). Tādēļ pravieši runā Dieva vārdā, un viņi to pastāvīgi uzsver: „Tā saka Kungs” (piem. Ez.3,2,10).

Jaunā Derība bieži runā par „svētiem rakstiem”, „svētām grāmatām” (Jņ.7,38; 17,12; 19,24; Mt.22,29; Rom.1,2; 2.Tim.

3.15). Tām piešķirta tik liela autoritāte, ka frāzes „Raksti saka”, „Ir rakstīts” lietotas kā neapstrīdamu pierādījumu ievadi (Mt. 4,4; 21,42; Jņ. 5,39,10,34; Ap.D.23,5; Rom.1,17 u.c.). Tamlīdzīgas frāzes lietotas apmēram 150 reizes. Ar „Rakstiem” domātas gan atsevišķas vietas Vecajā Derībā, gan visas Vecās Derības grāmatas — likumu, praviešu un psalmu (Lk.24,44). Dažviet tās nosauktas vienkārši par likumu (Mt.5,18). Nav pieļaujama pretruna tam, kas teikts „Rakstos”; visiem Sv. Rakstiem piešķirta absolūta nemaldība: „Ir jāpiepildās Rakstiem” (Ap.D. 1.16). „Tiekām debess un zeme pāries, no likuma (baušļa) nepāries neviena zīmīte, neviena daļiņa, līdz viss izpildās” (Mt.5,18). „Visam jāizpildās, kas par mani rakstīts Mozus likumā, praviešos un psalmos” (Lk.24,44). Kristus un viņa apustuļi atzīst Sv. Rakstus par pilnīgi nemaldīgiem un min arī nemaldības pamatu — caur Sv. Rakstiem runā pats Dievs: „Vai neesat lasījuši, ko teica Dievs, jums sacīdams: Es esmu Ābrama Dievs” (Mt.22,31). Tādēļ, ka caur Sv. Rakstiem runā Dievs, Kristus paskaidro: „Drīzāk debess un zeme zudīs, nekā viena zīme no likuma atkritīs” (Lk.16,17). „Bija jāpiepildās Rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti” (Ap.D.l, 16). Vienā vietā sv. Pāvils skaidri pasaka, ka Sv. Raksti ir Dieva inspirēti raksti: „Tu no mazām dienām zini Sv. Rakstus...

Katrs Dieva iedvesmots raksts ir noderīgs mācīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā” (2,Tim.3,15-16). Arī apustulis Pēteris aizliedz patvaļīgus pravietojumu tulkojumus, to pravietojumu, kas atzīmēti Sv. Rakstos, jo šie pravietojumi ir „Svētā Gara iedvesmoti” (2.Pēt. 1,20-21).

No Kristus un viņa apustuļu vārdiem skaidrs, ka Vecā Derība ir Dieva iedvesmota grāmata, ka šīs iedvesmas dēļ Dievs ir tās autors, un viņš uzrunā mūs ar grāmatā uzrakstītajiem vārdiem. Savā Atklāsmes grāmatā evaņģ. Jānis vairākās vietās apgalvo, ka saņēmis no Dieva pavēli rakstīt (1,10,11,19; 19,9,10). Bet Jaunajā Derība nav atrodams nekas noteikts, kas pierādītu, ka visas Jaunās Derības kanona grāmatas būtu Dieva iedvesmotas.

Ko neparāda pati Jaunā Derība, to droši parāda Baznīcas tradīcija. Pētījot pēdējo, nav jāiedziļinās tik dziļi atsevišķos Baznīcas tēvu vārdos, cik ar dažādiem vārdiem izteiktajā mācībā par Svētā Gara iedvesmu un šīs mācības lietojumā. Tāda pieeja drīz parāda, ka Baznīcas tēvi ir vienprātīgi pārliecināti par to, ka visas Svēto Rakstu grāmatas ir Dieva inspirētas grāmatas šī vārda stingrā nozīmē. Nepārprotamu liecību par tikko teiktā patiesību nodod pirmo gadu simteņu prakse: Jauno Derību lietoja liturģiskos aktos: to izskaidroja tautai mācītāji baznīcās; uz katru tās tekstu atsaucās kā uz neapgāžamu argumentu ;izteikt šaubas par kāda panta patiesību nozīmēja zaimot Dievu. Tādu bijību un cieņu parādīja vienīgi Jaunās Derības, resp. Sv.Rakstu vārdiem, ne citiem vārdiem, lai arī cik dievbijīgās grāmatās tie būtu bijuši uzrakstīti. Pat arī tīri ārēji ticīgie izturējās pret Sv. Rakstiem citādāk nekā pret citiem rakstiem, piem., lasīja tos, nometušies uz ceļiem vai taisni stāvēdami, nēsāja uz krūtīm, atteicās tos dot pagāniem pat tad, ja Rakstu nedevēju par to mocīja. Tādu un tiem līdzīgu gadījumu Baznīcas vēsturē daudz. Kopskatā tie apliecina pirmo gadu simtu stingro pārliecību par Sv. Rakstu dievišķo izcelsmi.

Tādas pārliecības eksistenci apstiprina liels skaits rakstītu liecību. Pietiks, ja minēsim tikai dažas: „Uzmanīgi pētiet Rakstus, kas ir Svētā Gara orākuli. Ievērojiet, tur nav nekā netaisna un ačgārna” (sv. Klements Romietis, l.kor.45, 2). Tik lielas un dievišķīgas lietas cilvēka prāts nebūtu spējis izdomāt.. Tās nāca dažiem cilvēkiem kā Svētā Gara dāvanas. Svētais Gars pārvērta šos cilvēkus par savām citarām, savām lirām — mūzikas instrumentiem, ar kufiem Dievs skandina cilvēkiem savu debesu gudrību (sal.sv.Justins Moceklis, Cohort. ad graec.c.8). Sv. Rakstu autori bija „Dieva orgāni” (sv.Teofils Antiochietis, Ad Autol. 1.2,n.l0). „Sv. Raksti ir pilnīgi, jo ir Dieva Vārda un Gara raksti” (sv. Irenejs, Adv. haer., 2,28,2).. „Varu tev minēt Rakstus, no kuriem nezudīs ne mazākā daļiņa... Tur ir vārdi, ko runāja Sv. Gars, kas ir it kā Dieva mute” (Klements Aleksandrietis, Coh. ad gent.9). „Sv. Raksti nav cilvēku raksti. Tie tika uzrakstīti un mums nodoti Sv. Gara iedvesmā saskaņā ar Tēva gribu un caur Jēzu Kristu” (Orīgens, De princ. 4,l,n.9). „Rakstus deva Dievs, bet atnesa Mozus... Tādēļ, es jūs lūdzu, tā klausīsimies, it kā dzirdētu ne Mozu, bet caur Mozus muti pašu visvareno Dievu runājam” (sv. Jānis Krizostoms, In Gn. hom. 1.2, n.2). Ne mazāk skaidri par Sv.Rakstu inspirāciju runā arī sv. Cipriāns, sv. Augustins, sv. Ambrozijs, sv. Gregors Lielais u.c. Sv. Rakstu autors ir Dievs; viņš bija tas, kas „iedvesa” atzīmētās ziņas, kas tās diktēja dažām personām, kas lietoja tās apmēram, kā mēs lietojam spalvas, rakstīdami vēstules, kas šīs personas, kā savus instrumentus, pasargāja no maldiem, lai tās spētu nodot citiem cilvēkiem viņa atklāsmes vārdus negrozītā veidā. Tāda ir Baznīcas tēvu mācība — tā neļauj šaubīties par to, ka Sv. Rakstu autors ir Dievs. Baznīcas tēvu pārliecībai ir atklāti un atkārtoti pievienojusies Baznīcas oficiālā vadība, definitīvi pieņemdama Sv. Rakstu inspirāciju vairākos koncilos (Romas, Florences, Tridentes, Vatikāna).

Iedvesma ir pārdabiska Dieva iedarbošanās uz prātu un gribu, lai cilvēks rakstītu to, ko Dievs grib savā vārdā uzrakstīt un nodot Baznīcai, būdama 'reizē arī atbalsts, kas cilvēkam palīdz visu pienācīgi uzrakstīt. Kad divas personas sadarbojas kādas grāmatas radīšanā, par autoru jāsauc tā, kas ir grāmatas galvenais cēlonis. Galvenais cēlonis ir tā persona, kas ar savu gribu nosaka, kas rakstāms un kas lieto otru personu kā instrumentu tā uzrakstīšanai. Visa katoliskā tradīcija liecina, ka Sv. Rakstu rakstītāji bija tikai Dieva instrumenti; pats Dievs noteica, kas viņiem rakstāms. Bet tā kā cilvēks nav dzīvnieks, nedz nedzīva lieta, Dievs sava darba veicējus lietoja kā prātīgus instrumentus, t.i. iedarbodamies uz viņu prātu un gribu.53 To, kas Dieva izvēlētos rakstītājos notika, Leons 13. apraksta šādiem vārdiem: „Sv. Gars ar savu pārdabisko spēku tā mudināja viņus uz rakstīšanu un, kad viņi rakstīja, tā viņiem palīdzēja, ka viņi visu un vienīgi to, ko viņš pavēlēja, pareizi uztvēra savos prātos, uzticīgi gribēja to uzrakstīt un nekļūdīgi visu kā pienākas uzrakstīja; citādāk viņš nebūtu visu Sv. Rakstu autors.” Dieva iedarbībai uz hagiografa prātu nav jābūt vienādi lielai visā, kas viņam rakstāms. Ja Dievs grib uzrakstīt kaut ko, ko cilvēka prāts dabiskā ceļā nekādi nevar uzzināt, Dievam vispirms šīs lietas jāatklāj; īstos praviešos viņš to arī dara. Bet var gadīties, ka hagiografam rakstāmais jau zināms no citiem avotiem. Tad, bez šaubām, jauna atklāsme nav vajadzīga. Pietiek, ka Dievs viņa prātam pavēl rakstīt par šo un ne par kādu citu lietu. Arī tad Dievs ir uzrakstītā autors. Tas pats sakāms par tādu gadījumu, kad Dievs mudina hagiografu uzmeklēt attiecīgus avotus, kur atrodamas rakstāmās patiesības — arī tad Dievs ir raksta autors. Pat tad, ja rakstītājs būtu uzzinājis itin visu, pateicoties savām pūlēm, ja Dievs viņam pavēlētu rakstīt par kādu noteiktu patiesību, rakstītā autors būtu Dievs. Evaņģēlists Jānis saka, ka viņš aprakstījis to, ko redzējis (Jņ. 19,35; l.Jņ. 1,1 un sek.), bet evaņģ. Lūkas atzīstas, ka rakstāmo pats rūpīgi pārbaudījis (Lk. 1,3). Sv. Toms izšķiŗ divējādu prāta apgaismojumu — to, kuŗā prāts saņem kaut ko jaunu, agrāk nezinātu, un to, kuŗā pārdabiski spriež par kaut ko jau zināmu. Lai cilvēks būtu par Dieva inspirētu hagiografu, pietiek pārdabiska sprieduma, t.i. sprieduma, kas veidojas uz īpašas Dieva vēlēšanās pamata.

Dieva iedvesmas vadītam cilvēkam nav katra ziņā jāapzinās pārdabiskā inspirācija. Katram labam darbam vajadzīgs iepriekšējs pārdabisks prāta apgaismojums un gribas pamudinājums. Ka tas patiešām tā notiek, mēs zinām no Baznīcas mācības un ne no savas apziņas saturiem. Teologu vairākums tomēr domā, ka hagiografi apzinājās Dieva iedvesmas vadību, jo tāda apziņa labāk atbilst hagiografa kā Dieva instrumenta (spalvas) uzdevumam. Hagiografa prāta apgaismojums tātad vajadzīgs aiz diviem iemesliem: a) lai hagiografs nerunātu (nerakstītu) savā, bet Dieva vārdā; b) kā dzīvs un prātīgs Dieva instruments viņš nevar par kaut ko sakarīgi rakstīt, ja rakstāmais iepriekš nav gājis caur viņa prātu.

Dievam jāiedarbojas arī uz hagiografa gribu, jo viņš var būt tikai par tā autoru, kas nācis no viņa paša un ne no hagiografa gribas. Teiktais attiecināms ne tikai uz visu sarakstīto grāmatu, bet arī uz katru atsevišķu grāmatā atzīmēto teicienu, katru spriedumu. Ja hagiografs rakstītu, ko pats domā un grib, ne Dievs būtu grāmatas autors, bet hagiografs; no grāmatas vārdiem runātu hagiografa gars, ne Svētais Gars. Ar to Dievam nav nekādi aizliegts izmantot ārējus apstākļus kā ierosas uz rakstīšanu par noteiktiem jautājumiem. Tā, piem., sv. Pāvils rakstīja korintiešiem, atbildēdams uz viņu jautājumiem. Par evaņģ. Marku tradīcija vēstī, ka viņš rakstījis, romiešu lūgts. Bet roku rokā ar ārējām ierosām iet iekšējs, Dieva radīts hagiografa gribas pamudinājums rakstīt par šo un ne par kaut ko citu. Bez tāda iekšēja gribas pamudinājuma Dievs vairs nebūtu raksta autors; īstais raksta autors tad būtu pats hagiografs, kas darbojas uz ārējas ierosas pamata.

Neskatoties uz visu pārdabisko iedarbību, rakstītājs paliek joprojām brīvs un ir pie pilna prāta. Dieva iedvesmas pareiza izpratne neprasa rakstītāja jutekļu un garīgo spēju atsavināšanu. To apgalvoja montānisti — Dievs atņemot no hagiografa viņa spējas. Bet Baznīcas tēvi viņu mācību atmeta kā aplamu.

Dievam jāpalīdz, kamēr hagiografs raksta, jāpalīdz tā, lai pēdējais rakstītu tikai to, kas ir patiess, un lai aprakstītu visu un katru vienu lietu, par ko Dievs grib atstāt rakstītu liecību.

Tā kā no dabiskiem avotiem nav iespējams pilnīgi droši noteikt, kuŗa grāmata ir Dieva inspirēta, tā zināšanai ir vajadzīga īpaša Dieva atklāsme. Dievam jāparāda ne tikai grāmata, bet arī tas, ka viņš to ir domājis, inspirējis kā viņa paša visas Baznīcas lietošanai nododamu grāmatu, kuŗā atzīmētas Baznīcai sludināmās ticības patiesības.

Vārds „inspirācija” nozīmē ne tikai negatīvu Dieva palīdzību, kas, iedarbodamās uz rakstītāju, kad viņš raksta, pasargā viņu no maldiem, bet arī pozitīvu iepriekšēju pamudinājumu. Saskaņā ar Sv. Rakstiem un Baznīcas paskaidrojumiem iedvesmoto grāmatu autors ir Dievs. Viņš nebūtu autors, ja viņa darbība būtu nekas vairāk kā rakstītāja prāta pasargāšana no maldiem. Arī vispārīgu koncilu lēmumos, kad tie uzrakstīti, ir nemaldīgi konstatētas Dieva atklātas patiesības. Tomēr Baznīca nekad nav tos pieskaitījusi inspirētiem rakstiem. Baznīca atzīst Bībeles rakstus par svētiem un kanoniskiem ne tikai tāpēc, ka tajos bez maldu piejaukuma atrodama Dieva atklāsme, bet tāpēc, ka to autors, „pateicoties Svētā Gara kā iedvesmotāja darbībai, ir Dievs” (sal. Vat. kon. 3. ses. 2.k.). Daži teologi domāja tā: lai kāda grāmata būtu par Dieva inspirētu grāmatu, pietiktu tā vien, ka Baznīca vai pats Dievs pēc uzrakstīšanas to atzītu par inspirētu grāmatu. Viņu uzskatu noteikti atmeta Vatikāna koncils (3.ses.2.kan.). Kādu grāmatu pieņemot vien, neviens nekļūst par tās autoru. Ar pieņemšanu vien nemainās uzrakstītās grāmatas daba; grāmata nekļūst no cilvēka darba par Dieva darbu.

Dieva iedvesma aptver visas hagiografa aprakstītās lietas, visus viņa konstatējumus, bet ne viss ir vienādā veidā patiess. Paši Sv. Raksti un Baznīcas tradīcija atzīst Dievu par Sv. Rakstu autoru visās Rakstu daļās. Kristus un apustuļi citē bez izšķirošanas kā Sv. Gara iedvesmotus un tātad nemaldīgus gan dogmatiskos, gan ētiskos, gan vēsturiskos Bībeles tekstus. Baznīcas tēvi kategoriski atsakās saskatīt Sv. Rakstos kaut ko maldīgu. Ievērojot Baznīcas tēvu pilnīgo vienprātību, starp agrāko gadu simteņu teologiem nebija neviena, kas nebūtu atzinis visus Sv. Rakstu konstatējumus par Dieva inspirētiem un nemaldīgi patiesiem. No 17.g.s. atzīmējams Holdena vārds. Viņš apgalvoja, ka nedoktrinālās Sv. Rakstu daļas uzrakstītas bez sevišķas Dieva palīdzības. Lai gan patiesas, tās tomēr neesot tādas, kurām būtu jātic kā īstai Dieva atklāsmei. Kardinālis Ņūmens domāja, ka Sv. Rakstu „nejaušie konstatējumi” (obiter dieta) nav Dieva iedvesmā rakstīti un tādēļ nav nemaldīgi. Lenormants pat veselus vēsturisku notikumu aprakstus atzina par inspirācijas neskartiem un pie mītu kategorijas piederošiem.

Mūsu lietojumā esošās Bībelēs tie fakti, kas attiecas uz ticību un tikumību, ir brīvi no maldiem. Citās Rakstu daļās, kas inspirētas netiešā kārtā (per accidens) ar laiku varēja ieviesties viena otra nepareizība, tomēr nekādi negrozot attiecīgās Rakstu vietas kā kāda vesela stāstījuma saturu. Ja iepriekš minētie un citi autori ar savu Bībeles kritiku negribēja teikt nekā vairāk, mēs varētu viņiem piekrist. Bet Baznīcas tēvu autoritātes dēļ nevaram atzīt Bībelē pašu hagiografu rakstītus maldus. Viena lieta ir apgalvot, ka Dievs nepasargāja ar sevišķi intensīvu aizgādību katru mazu Bībelē atrodamu konstatējumu, kas neattiecas uz ticību un tikumību, un apgalvot, ka viņš pats kā grāmatas autors ir savos rakstos pielaidis kļūdas. Atzīstot pēdējo pieņēmumu, būtu rakts kaps visu Sv. Rakstu autoritātei, jo bieži ļoti grūti noteicams, vai kāda vieta uzskatāma par ticības un tikumības tekstu, vai ne. Pāvests Leons XIII par iztirzājamo jautājumu apkārtrakstā „Providentissimus Deus” saka sekojošo: „Nekādi nevaram piekrist, ka Dieva inspirācija tiek atzīta tikai dažām Sv. Rakstu vietām, vai pielaist, ka pats, Rakstu autors varēja maldīties. Nav ciešams to uzskats, kas, lai atbrīvotos no problēmām, nevilcinās apgalvot, ka dievišķā inspirācija attiecas tikai uz ticības un tikumības lietām un ne uz ko citu. Pārbaudīdami dažādu tekstu patiesību, viņi aplami domā, ka mums nav tik daudz jāskatās uz to, ko Dievs teica, kā uz to, kādēļ viņš teica to vai citu. Mums taču zināms, ka katra vesela grāmata, ko Baznīca ir atzinusi par svētu un kanonisku, ir sarakstīta zem Svētā Gara diktējuma. Dieva inspirācija ne tikai vienkārši izslēdz katra veida maldus, bet izslēdz tos ar tādu nepieciešamību, ar cik lielu nepieciešamību mums jāsaka, ka Dievs, kā visaugstākā patiesība, nevar būt itin nekādu maldu autors. Tāda ir un arvien ir bijusi Baznīcas ticība. To arī ir svinīgi definējuši Florences un Tridentes koncili un beidzot apstiprinājis un plašāk izskaidrojis Vatikāna koncils. No teiktā izriet: kas domā, ka autentiskās Sv. Rakstu vietās varētu būt nepareizības, vai nu pilnīgi sagroza katolisko inspirācijas jēdzienu, vai dara pašu Dievu par maldu autoru” (Denz.1950 un sek.).

Lai gan visi Sv. Rakstu konstatējumi ir Dieva iedvesmoti un nekļūdīgi patiesi, tomēr dažiem konstatējumiem ir ne absolūta, bet relatīva patiesība. Sv. Gars runāja un rakstīja cilvēkiem un tādēļ — tādā veidā, kas cilvēkiem saprotams; viņš piemērojās cilvēku runas veidam un tur, kur viņš runā uz jutekļu iespaida pamata, viņš runā, kā runā cilvēki. Tā, Sv. Gars (Sv. Raksti) runā par saules kustību, par lēktu un rietu, par mēnesi kā par spīdekli, kas lielāks par zvaigznēm u.c. Viņš tā runā, ne lai mums izskaidrotu attiecīgo objektu dabu, bet lai ļautu mums saprast to, ko cilvēki, tādas lietas dzirdēdami, saprot. Mūsu atzītā relatīvā patiesība nav jāsajauc ar relatīvo patiesību, ko aizstāv modernisti. Modernisti apgalvo, ka Sv, Raksti bija patiesi savā izcelšanās laikā, bet ne nepieciešami, ne ar absolūtu patiesību attiecas uz visu nākotni. Sv. Rakstos atrodami tikpat nepilnīgi dievišķo lietu simboli kā visās citās reliģiskās patiesībās. Viens Dievs ir absolūta patiesība. Modernistu relatīvā patiesība jāatmet. Ko hagiografi apgalvo kā patiesību, tas ir patiess. Pats par sevi saprotams, līdzībā patiesība izsakās citādāk nekā vēsturiskā vēstījumā, garīgā dziesmā vai pamācošā stāstījumā. Noskaidrojot patiesību, jāievēro attiecīgā darba literārais veids, jo tas parāda, kā hagiografs vēlas pateikt patiesību.54 Arī vēsturiskos aprakstos pielaižama relatīva patiesība, bet te jau jārīkojas daudz uzmanīgāk nekā stāstos par dabas parādībām. Vēsturiskos aprakstos retāk gadās runas „pēc cilvēku uztveršanas veida” nekā dabas parādību aprakstos. Dabas parādības kā tādas nav tieši iesaistītas Dieva pestīšanas programmā, turpretim daži vēsturiski notikumi ir ar to jo cieši saistīti, piem., Kristus mācība un darbi. Kristus nemācīja cilvēkiem dabas zinātņu noslēpumus, bet viņš ir atklājis daudzus vēsturiskus faktus, un tie ietilpst arī Baznīcas ticības apliecībās. Tādēļ, ja redzams, ka hagiografs runā kā vēsturnieks, nav pareizi atzīt viņa stāstu par leģendu vai mītu.

Skaidra atšķirība ievērojama starp to, ko saka pats Sv. Gars un ko saka citi Sv. Rakstos minēti cilvēki. Svētais Gars var apliecināt, ka šis vai tas cilvēks ir tā vai citādāk runājis. Viņa liecība vien nedara runātāja vārdus par patiesiem. Patiess ir tas, ka šis vai tas cilvēks runāja. Bet tas ko viņš sacīja, var būt arī nepatiess. Sv. Raksti atzīmē, ka jūdu sarunās bieži bija aplamības un bezdievība. Sv. Raksti citē Dieva neinspirētu cilvēku vārdus: citāts ir patiess, bet citāta saturs — ne katrreiz patiess. Dažās Sv. Rakstu vietās citējuma fakts nav skaidri atzīmēts, tas tikai noskāršams. Katrā atsevišķā gadījumā jāpierāda, ka darīšana ar citātu. Nav attaisnojami pieņemt citātu, kur tikvien gadās uzdurties uz kādas problēmas, piem., Vecajā Derībā. Par šo punktu Bībeles komisijai bija jautāts: „Lai izskaidrotu dažas grūti saprotamas vietas Sv. Rakstos, kur, kā liekas, aprakstīti vēsturiski notikumi, vai katoļu eksēgētam atļauts apgalvot, ka šais gadījumos darīšana ar citātiem — kaut arī citētājs to nav skaidri pateicis — no kāda Dieva neiedvesmota autora sarakstīta dokumenta, kura apgalvojumus hagiografs nekādi nepieņem un nedara par saviem un kas tādēļ nav atzīstami par brīviem no maldiem”. Bībeles komisija atbildēja: „Nē, nav atļauts, atskaitot tādu gadījumu, kad saskaņā ar Baznīcas atzinumu solidi argumenti pierāda, a) ka hagiografs patiešām citē cita autora vārdus vai dokumentu, b) ka viņš citāta saturam nepiekrīt un to neuzskata par savu, tā ka pamatoti varam teikt, ka te nerunā viņš pats”.

Kā paša Dieva vārdi jāuzņem tās personas vēstījums, kas Sv. Rakstos runā Dieva vārdā vai kā persona, ko Dievs ir sevišķi sūtījis pie cilvēkiem, lai tā runātu pēc Dieva vēlēšanās. Tādas personas ir labie eņģeļi, pravieši un apustuļi pēc pirmajiem Vasarsvētkiem. Sv. Rakstos minētie eņģeļi nekad nerunā savā vārdā. Tādēļ tam, ko viņi ziņo, jātic kā paša Dieva ziņojumam. Turpretim apustuļi atzīstami par nemaldīgiem tikai tad, kad viņi sludina ticības patiesības un ne, kad viņi runā par profānām lietām. Tāpat nav nemaldīgi arī pravieši, kad viņi runā par savām lietām kā parastie cilvēki. No otras puses, var gadīties, ka arī parastais cilvēks, kas nav nekāds pravietis, kādreiz, Svētā Gara apgaismots, runā kā pravietis, piem., Tobijs un Simeons. Ja no Sv. Rakstiem vai kāda cita ticama avota zināms īpašs Svētā Gara apgaismojums šādā cilvēkā, viņa vardi atzīstami par nemaldīgiem. Nemaldīgi ir arī Dieva apstiprinātie cilvēku vārdi, piem., Ijāb.38,1; Mt.16,16 u.c. Bet tas vien, ka Dievs ir apliecinājis savu labpatiku attiecībā uz šo vai citu personu, neļauj secināt, ka viņam labi patīk arī itin visi šo personu vārdi.

Ne katrs priekšraksts jau tādēļ vien nāk no Dieva, ka tas atzīmēts Sv. Rakstos. Dievs pavēlēja Pāvilam rakstīt visu, bet daļu no tā kā priekšrakstus, kas paša Dieva doti, un atkal daļu — kā cilvēku dotus priekšrakstus (sal.: „Citiem saku es, ne Kungs”, 1. kor.7,12). Dieva iedvesma var mudināt hagiografu uzrakstīt to, kas viņam pašam zināms bez kaut kādas īpašas Dieva atklāsmes. Uzrakstītais būtu patiess savā atreferējumā, bet tā pamatos būtu tikai cilvēciskas zināšanas un līdz ar to tam trūktu absolūta drošuma. Dievs nevar iedvesmot uz melošanu. Ja rakstītājs Sv. Rakstos atzīmē savus dvēseles pārdzīvojumus, piem., prieku, skumjas vai ko citu, tad no tā vien, ka šāda subjektīva noskaņa atzīmēta Sv. Rakstos, mēs drīkstam spriest, ka viņa patiešām tāda arī bija un ka viņas atzīmēšana Sv. Rakstos kaut kā nāk par labu Sv. Rakstu lasītājiem.

Nepareizi domā tie, kas apgalvo, ka Dieva iedvesmā uzrakstīts burtiski katrs Sv. Rakstu vārds un katra teikuma konstrukcija. Tā kādreiz domāja protestanti, arī viens otrs kātoju teologs (piem. Banēzs) pievienojās viņu uzskatam. Tagad gan gandrīz visi katoļu teologi verbālu Sv. Rakstu inspirāciju atmet. Šeit runājam par vārdiem kā ārējām zīmēm (skaņām un zilbēm — verba materialia), ne par vārdiem kā nozīmēm (verba formalia). Arējās zīmes ir rakstītāja iztēlē pirms, kā tās tiek uzrakstītas uz papīra. Mēs sakām, ka Dievam nevajadzēja izvēlēties katra atsevišķa vārda zīmi, iedot to hagiografam un tad pavēlēt uzrakstīt to uz papīra. Dieva inspirācija nav jāiedomājas tik „mechāniska”. Protams, Dievam jāgādā, lai hagiografs neizvēlētos nepiemērotus vārdus un lai tā viņš neiedragātu vārdu pareizo nozīmi. Bet vārdu izvēli viņš varēja atstāt pašam hagiografam, kad viņš redzēja, ka pēdējā izvēlētie vārdi pareizi izsaka vajadzīgās nozīmes, nojēgumus. Pozitīva Dieva iejaukšanās bija vajadzīga tikai tad, kad bez tās hagiografs būtu ņēmis nepiemērotus vārdus. Tātad mēs nenoliedzam, ka pa laikam bija vajadzīga arī atsevišķu vārdu inspirācija, bet tikai noliedzam, ka tā bija vajadzīga itin visiem vārdiem. Galvenais Sv. Rakstos ir tas, kas tur teikts un ne pats teikšanas veids. Ciktāl tas nemaina sakāmā saturu, tas ir akcidentāls — to pašu var izteikt arī citi vārdi. Kādai grāmatai paliek tas pats autors arī, ja tā tulkota svešā valodā. Lai kas ir grāmatas autors, viņam nav nepieciešami jādod šai grāmatai katra frāze, katrs vārds, pietiek, ja grāmatā pienācīgi atzīmētas visas un katra viņa ideja. Sv. Rakstos ne katrs vārds un ne katra teikuma vai paragrāfa konstrukcija ir Dieva inspirēta. To pierāda ļoti dažādais dažādu hagiografu izteikšanās veids, atklādams viņu rakstura īpašības, rakstīšanas apstākļus, apkārtnes kultūru. Bez tam, verbālas inspirācijas gadījumā Svētais Gars būtu atbildīgs par gramatiskajām kļūdām, kas atrodamas Bībelē. Dažās vietās (piem.2. kor.11,6) paši hagiografi atvainojas par nepilnībām savos Rakstos. Te arī izskaidrojums tam, ka dažādi evaņģēlisti vēstī Kristus mācības dažādā veidā, paturot to pašu nozīmi. Sv. Rakstos ir dziesmas, vēsture, pamācības. Tas viss uzrakstīts ar Dieva gribu. Bet ar to nav teikts, ka pats Dievs iedvesa vienam rakstītājam dzejas mākslu, otram — vēstures rakstīšanas metodi vai kādu citu paņēmienu. Ne Dievs viņiem iemācīja attiecīgus rakstīšanas veidus, bet gan izvēlējās pēc dabas un izglītības dažādiem rakstīšanas veidiem piemērotus cilvēkus, kas, Dieva atbalstīti, rakstīja tādas grāmatas, kādas Dievs gribēja.

Katoliskā tradīcija ir vienīgā pietiekamā visu Sv. Rakstu grāmatu noteikšanai. No agrāk teiktā atcerēsimies: par kādas grāmatas inspirāciju varam pārliecināties no pašiem Sv. Rakstiem. Bet tādas pierādīšanas nepietiek pat visām Vecās Derības grāmatām — ne katra viena no tām citēta Jaunajā Derībā. Nepietiek jūdu vēsturnieka Jāzepa Flāvija liecības. Viņš, piem., atstāj vietu šaubām par to, vai jūdi savā kanonā (Dieva inspirēto grāmatu sarakstā) uzņēma tā sauktās deuterokanoniskās grāmatas. Vēl lielāka nenoteiktība valda par Jaunās Derības grāmatu kanoniskumu, ja to mēģina noteikt no Sv. Rakstiem. Neatliek tātad nekas cits kā tradīcija — tā tradīcija, kas liecina par Kristus, par Dieva atklāsmi. Inspirācija ir pārdabisks fakts, un šāda fakta gadījumā cilvēku liecības nepietiek. Protestanti, negribēdami atzīt tradīciju par liecinieci, ir izmēģinājuši dažādus citus paņēmienus, ar kuŗu palīdzību viņi cerēja noteikt, kas inspirēts, kas ne. Inspirāciju pierādot aprakstīto faktu pārdabiskums, mācības svētums, cēlums, harmonija, apbrīnojamā ietekme uz lasītāju prātiem. Šis viss, bez šaubām, pastiprina pārliecību par to, ka grāmatas ir Dieva inspirētas grāmatas — pēc tam, kad to inspirācijas fakts jau citādākā ceļā pierādīts, bet tas nedod mērauklu inspirētā atšķiršanai no neinspirētā. Ja protestantu izvēlētās inspirācijas mērauklas būtu pareizas, tad jau arī apustulisko Baznīcas tēvu rakstus varētu saukt par Dieva iedvestiem rakstiem, jo tur izpildās visas faktu pārdabiskuma, svētuma, cēluma, saskaņas un seku apbrīnojamības prasības. Tomēr augstākais, ko par šiem rakstiem varam teikt, ir, ka tais atrodamas Dieva atklātas patiesības. Tas, ka kādā grāmatā ir atzīmēti Dieva atklāti fakti, vēl nepierāda, ka šīs grāmatas autors ir Dievs. Bez tam, ne visas minētās inspirācijas pazīmes, kopā ņemtas, ir iespējams parādīt kā īstenotas katrā Vecās Derības grāmatā, arī ne katrā Jaunās Derības vēstulē.

Apzinādamies savu minēto mērauklu nepietiekamību, citi protestanti apgalvoja, ka Vecās Derības inspirāciju pierādot Jaunā Derība un Jaunās Derības inspirāciju pierādot viņu apustuliskā izcelsme, t.i. fakts, ka tie ir apustuļu rakstīti darbi: Apustuļi bija Dieva cilvēki, kas strādāja Dieva uzdevumā un Dieva iedvesmā; kad viņi sludināja vai rakstīja, viņus atbalstīja Svētais Gars.

Bet jāatceras: divi evaņģēliji un Apustuļu darbi nav cēlušies no apustuļiem. Tomēr paši protestanti atzīst tās par Dieva iedvesmā rakstītām Jaunās Derības daļām. Nav pamatojuma apgalvojumam, ka līdz ar uzdevumu būt par apustuļiem katrā ziņā bija dota arī pavēle rakstīt grāmatas Dieva iedvesmā. Daudzi apustuļi nekā neuzrakstīja; viņiem tātad nebūtu bijis piekodināts kaut ko rakstīt. Tālāk, ar to vien, ka kādu personu Kristus bija izraudzījis par savu apustuli, nebija darīts gals šis personas privātai eksistencei. Apustuļiem joprojām palika sava personīgā dzīve, savas darīšanas, par ko viņi varēja rakstīt vēstules — privātas vēstules. Ticības un tikumības jautājumos viņi tiešām bija nemaldīgi, bet nemaldīgums nav identisks ar inspirāciju. Inspirācija ir ārkārtīga un pārejoša Dieva dāvana. Apustuļiem to Dievs varēja dot un varēja arī nedot; viņš to varēja dot arī tādiem cilvēkiem, kas nebija apustuļi. Tas vien, ka apustuļos pastāvīgi bija Svētais Gars, neļauj spriest, ka katrreiz, kad viņi runāja un rakstīja, viņi bija Svētā Gara inspirācijas vadīti. Lai Dievs būtu par uzrakstītā autoru, vajadzīga lielāka Svētā Gara iedarbība nekā viņa parastā klātiene apustuļos. Nekas nepierāda, ka katrā viņu runā un rakstā par ticības un tikumības jautājumiem Svētais Gars iedarbojās tā, ka viņa iedarbība saucama par inspirāciju šī vārda stingrā nozīmē. Viņi varēja runāt kā parastie cilvēki un arī kā nemaldīgi cilvēki, tomēr lietodami savu prātu un gribu.

  1. 52 „Vai tik tiešām katoļu Baznīca atzīst Bībeli par Dieva vārdu grāmatu? Jā — pirmo rakstītāju sarakstīto, grāmatu. Pašā Bībelē vairākās vietās teikts, ka vārdi runāti vai rakstīti pēc Dieva pavēles un iedarbības. Salīdzinot ar citiem reliģiskiem rakstiem, Bībeles pārdabiskais raksturs izceļas kā dzīvs pretstats. Ka Bībele uzrakstīta Dieva iedvesmas spēkā, apstiprina arī tas fakts, ka žīdi arvien lietoja Veco Derību kā Dieva vārdu grāmatu un kristieši — abas, t. i. Veco un Jauno Derību un — tik gaŗus gadu simteņus. Tāda pārliecība, nevar būt tikai cilvēka prāta izgudrojums. Bībelei tic cilvēki, kas nāk no dažādām tautām, tic visgudrākie vīri. Izraisīdama tādus garīgus pārdzīvojumus, kādus nespēj radīt neviena cita grāmata, Bībele ir ļoti dziļi ietekmējusi ļaužu dzīvi. Tā ir paliekošā veidā pārveidojusi cilvēku raksturus; tie ir fakti, kam vajadzīgs izskaidrojums tāpat kā ķīmijas, ģeoloģijas un visu citu zinātņu faktiem. Bībeles ārkārtīgi lielais spēks kļūst saprotams, zinot, ka tā ir Dieva vārdu grāmata. Beidzot, katoļu Baznīca nemaldīgi māca, ka Bībele ir Dieva iedvesmā uzrakstīta un tātad — patiešām Dieva vārdu grāmata. Viņa arī noteic, kādi raksti pieder pie Bībeles.” (Radio Replies, vol. 3, q. 506.)

  2. 53 „Inspirācijas psicholoģija. Rakstot Dievs lieto cilvēku — rakstītāju kā savu instrumentu (kā, saskaņā ar Jāni Damaskieti, Kristus cilvēka daba bija viņa Dieva dabas instruments). Bet tā kā šinī gadījumā instruments ir dzīvs cilvēks. Dievs darbojas pašā cilvēkā, viņa prātā, gribā (kā, piem., sv. Pāvils 2. kor. 5, 19 var sacīt: „Dievs bija Kristū”). Dievs un rakstītājs nav vienojušies hipostatiski, jo, hipostatiskā vienība, visciešākā no vienībām, ir rezervēta Kristum, bet kaut kur ne daudz zemāk par hipostatiskās vienības noslēpumu stāv šis noslēpums — kur Dievs iedarbojas uz evaņģēlistu. Mistiskam pārdzīvojumam ir lielāka līdzība ar to un tāpēc tas labāk noder Dieva iedarbības izskaidrošanai nekā prātojumi par Dieva iedarbību uz ,intellectus agens’ vai tikai uz ,intellectus possibilis’. Mūslaiku interese par Bībeles rakstītāju psichiskām dispozīcijām ir pacēlusi dažādus jautājumus par inspirācijas psicholoģiju, bet ja inspirācija ir viens no tiem noslēpumiem, kas arī pēc dievišķas atklāsmes nav pilnīgi izprotams (un šo rindu autoram tā liekas), tad progresam šais pētījumos jābūt lēnam.” (The Inspiration and Inerrancy of Holy Scripture, J. H. Crehan, S.J., grāmatā A Catholic Commentary on Holy Scripture, 49. lp.)

  3. 54 „Senie austrumu rakstnieki bieži lietoja vārdus un izteicienus, kā to dara mūslaiku autori, kuru īstā nozīme nav nebūt skaidra. Tas, ko viņi ar saviem vārdiem grib pateikt, nav noteicams vienīgi ar gramatikas vai filoloģijas likumiem, vai skatoties vienīgi uz vietas sakarību ar visu stāstījumu; ir absolūti nepieciešami, lai tulks, ņemdams palīgā visu informāciju, ko sniedz vēsture, archeoloģija, teoloģija un citas zinātnes, savā garā paceltos pie tiem tālajiem austrumu gadu simteņiem un tā noskaidrotu, kādu literāru veidu to laiku autori vēlējās lietot un, faktiski lietoja. Lai izteiktu savas domas, senie austrumu rakstnieki ne vienmēr ķērās pie paņēmieniem un frāzēm, ko lieto šodien; viņi izteicās tā, kā runāja viņu laika nu vietas cilvēki. Kāds viņu runas veids bija, to eksegēts nevar noteikt apriorā ceļā; viņam, rūpīgi jāstudē senā, austrumu literatūra. Pēdējos gadu desmitos eksegēti šāda veida studijām ir arī nodevušies ar lielāku nopietnību un neatlaidību nekā agrāk, un tās ir mūs labāk iepazīstinājušas ar tā laika izteiksmes veidiem — poētiskiem tēlojumiem, likumu un noteikumu formulējumiem, vēstures notikumu un faktu aprakstiem.”
    Tālāk pāvests Pijs XII paskaidro, ka ir ļoti svarīgi zināt rakstnieka izvēlēto izteiksmes veidu ne tikai, lai varētu attiecīgo vietu pareizi iztulkot, bet arī, runājot par Sv. Rakstiem, lai parādītu, ka daža laba Bībeles vieta, kas paviršam lietas pazinējam izliekas maldīga, nav nebūt maldīga, jo te darīšana tikai ar savam laikmetam īpatnēju, pilnīgi attaisnojamu izteikšanās veidu. (Skat. pāvesta Pija XII 1943. gada 30. sept. izdotajā apkārtrakstā „Divino Afflante”. Viss apkārtraksts veltīts Bībeles interpretācijai. Iepriekš dotais citāts ņemts no apkārtraksta tulkojuma angļu valodā ar nosaukumu Stand by the Bible, 39. pargr.)
  4. 55 Vai nu mēs droši nezinām, ko Dievs grib, vai, ja arī zinām, Dieva gribai vispār nav jāpaklausa? Kas atbildētu uz abām varbūtībām ar „jā”, t. i. ka mēs patiešām nezinām Dieva gribu un, ja arī zinātu, tai nebūtu jāpāklausa, tad ar to mums vairs nebūtu ko runāt, jo būtu jāšaubās par šāda cilvēka domāšanas spēju. Ja Dieva griba ir zināma, tad paklausība tai ir absolūta nepieciešamība. Ja visas katoļu Baznīcas dogmas ir tikai Dieva gribas (jeb atklāsmes vispār) formulējumi cilvēku vārdos — un tas ar dogmām domāts — tad ir pavisam aplami mināt par kaut kādu „netaisnīgu” dogmu spiedienu. Esi pesimists un saki: „Par Dievu mēs nekā nezinām”. Vai esi dumpinieks un saki: „Dievs man bijis nebijis”. Abas nostājas būtu katastrofālas, tomēr saprotamas. Bet uzbrukt dogmu spiedienam — it kā Dievs nedrīkstētu nekā pieprasīt no cilvēka — ir vienkārši neloģiski. Ja mūsu protestanti nokļuvuši visraibākā juceklī attiecībā uz dogmām, tas bija un ir sagaidāms. Bet ir nožēlojami, ja viņu radītā neskaidrība miet tumšu ēnu arī uz viena otra katoļu autora darbiem un jo vairāk nožēlojami, ja šiem, autoriem ir daudz patiesu un dziļu domu. Piemēra dēļ lasait K. Raudives vārdus: „Taisnības izjūta sveša tiem, kas sevi ieslēdz dogmatismā, kas kļūst par sastingušā burta gara vergiem. Dogmā ieslēgts cilvēks redz tikai to, kas saskan, ar viņa dogmu, pārējais, kas atrodas ārpus dogmas, viņu traucē, un parasti niknumā, naidā vēršas pret citādu domu un ieskatu cilvēkiem, vai tā izveidotiem pasaules uzskatiem. Dogma ir fanātisma māte, un ja māte ir šaursirdīga un neiecietīga pret visu to, kas neatgādina viņas garu, tad viņas meita ir niknāka par māti, aklāka, par nakti un nesavaldīgāka par postītāju stichiju. Cilvēces vēsture liecina, ka dogmas un fanātisms ir taisnības sīvākie pretinieki, dievišķo sirds likumu noslāpētāji.” (Sapņi un īstenība, 87. lp. Visam, citātam mēs varētu dot pavisam, citādāku apgaismojumu, bet te nav īstā vieta tam. Tikai gribas cerēt, ka ar „dogmām” te K. R. domā galvenoties pašu cilvēku izgudrotus ticējumus, apmēram pēc komunistu un nacistu stila, tad tiešām, viņa vārdos būtu daudz patiesības.)

III. — B. — 2. — 3. Baznīcas mācības drošums

3. BAZNĪCAS MĀCĪBAS DROŠUMS. Baznīcai nav jāgaida vai jāizdomā jaunas atklāsmes; viņas uzdevums ir, balstoties uz tradīcijas un Sv. Rakstiem, sludināt tautām visu Kristus atklāsmi. Baznīcai atgādina Kristus mācību Svētais Gars; sludināma vienīgi tā (sal. Jņ. 15,26-27; 17,17 un sek., Mt. 28,20). Kad jūdaisma cienītāji gribēja uzlikt ticīgajiem vēl citus, apustuļu nesludinātus reliģiskus pienākumus, apustuļu stāja bija nepārprotami skaidra: „kas nenāk no mums, tas jums jāatmet (sal. Gal. 1,6). Izvairieties no jauninājumu sludinātājiem (Rom. 16,17). Sludiniet tikai to, ko Kristus gribēja paziņot ļaudīm, ne vairāk.” Tādēļ pāvests Celestīns I paskaidroja: „Mēs nedrīkstam ne likt kaut ko klāt, ne atņemt kaut ko no tā, ko mums sniedz apustuļi” (Vēst. Nestoram).

Definēdama kādu dogmu, Baznīca tikai autentiski paskaidro, ka šāda patiesība ir noteikti viena no tām, ko sludināja apustuļi. Apustuļu nesludinātais nekad nevar kļūt par Baznīcas dogmu, pat ja to būtu atklājis pats Dievs. Visas pēcapustuliskās atklāsmes uzskatāmas par privātām personām dotām atklāsmēm, kas nepieder pie vispārīgās ticības pūra (depositum fidei). Ja Baznīca kādu no tām atzīst par īstu Dieva atklāsmi, viņa nevienam neuzliek par pienākumu tai ticēt. Tādos gadījumos Baznīca tikai konstatē, ka šai citā atklāsmē nav nekā māņticīga un nav nekā tāda, kas būtu pretrunā ar ticību vai tikumību (sal. Vatikāna konc.3.ses.3.kan.).

Kaut Baznīcas dogmatiskā definīcijā nav nekā jauna, tā tomēr nozīmē īstu progresu — progresu Kristus atklāto patiesību izpratnē. Ir daudz faktu, kas liecina, ka Baznīcas maģistrāts ne visu saprata tūlīt pēc tam, kad Kristus to bija atklājis. Tā, piem., Cipriāna laikā daudzi bīskapi šaubījās par herētiķu dotās kristības derīgumu. Tridentas koncils domāja, ka vēl nav pienācis laiks definēt Dievmātes Marijas bezvainīgo ieņemšanu. Daži bīskapi pat līdz Vatikāna koncilam nebija droši par pāvesta nemaldību. Pasludinādama jaunu dogmu, Baznīca dod skaidrāku izteiksmi tam, kas neskaidrā veidā bija ievērots tās agrākā mācībā. Tā piem., daudz bija ietverts īsajā konstatējumā „Dievs tapa cilvēks” (ka Kristum ir divas dabas, bet viņš pats ir un paliek tikai viena persona, ka Kristum ir īstas cilvēciskas zināšanas u.c.), kas sākumā nebija labi saprasts un nebija skaidriem vārdiem izteikts. Un tā tas bija ar dažu labu citu atklātu patiesību. Izpratnes evolūciju nepareizi iztēlojas tie (piem.Ginters, Hūbers), kas domā, ka sākumā Baznīcai ne par ko nav bijis īstas skaidrības, atskaitot ticību Dieva tapšanai par cilvēku un pestīšanas darbam, kūļiem šķiet, ka paši apustuļi zināja mazāk nekā vēlāk Baznīcas tēvi un ka pēdējos pārspēja teologi, it sevišķi mūsdienu teologi, kas savā darbā tik ļoti seko filozofiskām un vispār zinātniskām atziņām. Visa svarīgāko dogmu daļa skaidriem vārdiem izteikta Sv. Rakstos un Baznīcas tēvu darbos. Daža laba pestīšanas līdzekļa eksistenci un dabu (piem., sakramentu un Sv. Misas) nerāda nekāda filozofiska spekulācija un nekāda veida dabas zinātne. Baznīca ir arvien bijusi pārliecināta, ka apustuļi ar savām Dieva ielietām zināšanām daudz labāk saprata visas Dieva atklātās patiesības nekā vēlāko un visjaunāko laiku teologi, kaut gan viņu rīcībā vēl nebija vēlāk izkoptās terminoloģijas. Baznīca liek ticēt Kristus atklāsmei kā paša Dieva atklāsmei55. Kam cilvēks aicināts tuvoties ar tādu ticību, tas nevar būt tikai kādas filozofijas skolas vai viena laikmeta atzinums. Tam, kā no Dieva nākušam, jābūt visu laiku patiesībai — objektīvai patiesībai, jo pats Dievs ir un var būt tikai patiesība, ne maldi. Tādēļ pāvests Pijs IX atmeta Gintera ieskatu, ka, zinātnei progresējot, Baznīcas dogmas ar laiku varētu nozīmēt ko citu nekā to, ko Baznīca ar šīm dogmām vienmēr ir sapratusi (Denz. 1656).

Tā kā Kristus nodibināja Baznīcu, lai tā ar absolūtu autoritāti sludinātu cilvēkiem Dieva atklātās patiesības, Baznīcai vajag būt nemaldīgai vismaz šīs, tieši atklātās patiesības, sludinot un uzglabājot. Ievērojot, to, ka Kristus pavēlēja Baznīcai mācīt visu patiesību, nav tādas Dieva atklātas patiesības, kas neiekļautos Baznīcas nemaldīguma lokā. Ja Baznīca maldītos vienā punktā, tā vairs nesludinātu visu patiesību, un Svētais Gars tai neatgādinātu visu Dieva doto patiesību. Jā, ar to būtu sagrauta visa Baznīcas nemaldība, jo mēs vairs nezinātu, kuļ-ā Baznīcas sludinājumu daļā patiesība, kuŗā maldi.

Dažas patiesības tik skaidri apliecinātas Sv. Rakstos un citos teoloģijas avotos, ka tās var saukt par dogmām — dievišķās ticības dogmām — bez jebkādas Baznīcas definīcijas. Atšķirot no pēdējām, koncilu un pāvestu definētās dogmas sauc par definētās ticības dogmām.

Dieva atklāsmei drīkstam tuvoties ar pilnīgu, visas šaubas izslēdzēju drošumu. Dažas patiesības Dievs atklāja kā cilvēka dzīves mērķim nepieciešamas (revelata per se), citas turpretim tikai kā tādas, kufām ir zināmi sakari ar iepriekšējām (revelata per accidens). Kad noskaidrots, ka apceramais konstatējums ir patiešām Dieva atklāta patiesība, vairs nav pamata šaubām par tā patiesīgumu, vienalga, kurai atklāto patiesību grupai tas piederētu — nepieciešamo vai nejaušo. Stāvoklis ir citādāks, ja domājam atklāto patiesību uzglabāšanu un sludināšanu. Dieva aizgādība panāk, ka viss pestīšanai nepieciešamais uzglabājas nebojāts, bet ne nepieciešami gādā par to, lai nemaldīgi tiktu sludināts arī viss tas, kas pestīšanai nav nepieciešams. Piem., ir aizmirsušies gadu skaitļi daudzām Bībelē atzīmētām personām. Baznīca nemaldīgi sludina tikai tās Dieva atklātās patiesības, kas ved uz mūžīgu dzīvi — ticības un tikumības patiesības. Tādos vēsturiskos vēstījumos, par kuru piederību ticības un tikumības sfērai Baznīca nav nekā lēmusi un kas neskar Bībeles aprakstu būtību, atstāta pilnīga brīvība zinātniskai pārbaudei.

Atklāsmes patiesības var iedalīt tieši atklātās un netieši atklātās patiesībās. Netieši atklāta ir tā patiesība, kas ietverta principos, no kuriem to atvasina loģisks slēdziens. Šādas patiesības sauc arī par teoloģiskiem slēdzieniem. Lielākajā premisā ir kāda tieši atklāta patiesība, mazākajā — veselam prātam droša patiesība, slēdzienā — netieši atklāta patiesība, t.i. patiesība, kurai tik cieši sakari ar kādu tieši atklātu patiesību, ka to noliedzot, būtu noliegta arī tieši atklātā patiesība. Piem., no tā, kas skaidri atklāts par Vissvēto Trīsvienību, varam droši secināt, ka Dēls nāk no Tēva prāta, bet Svētais Gars — no Tēva un Dēla mīlestības. Secinājumu noliedzot, mēs vairs nevarētu palikt pie tā, kas par Trīsvienību atklāts skaidriem vārdiem.

Baznīcas nemaldībā noteikti ieiet teoloģiski slēdzieni. Ja Baznīca nebūtu nemaldīga, sludinādama tādas patiesības, tā nespētu veikt savu Dieva doto uzdevumu — pasargāt nebojātu Dieva atklāto patiesību pūru. Baznīcai jābūt nemaldīgai, lemjot par tādiem cilvēka parastā prāta spriedumiem, kas skar Kristus atklāsmi. Ja, piem., kāds filozofs mācītu, ka cilvēks ar savu dabisko prātu spēj uzzināt itin visu un Baznīca te neiejauktos, tad jau tā nevarētu aizstāvēt patiesību par pārdabisku, prātam nepieejamu noslēpumu eksistenci. Baznīca ir bieži atmetusi tādas filozofu tezes, kas runāja pretim Dieva atklātām patiesībām, prasīdama saviem lēmumiem absolūtu prāta paklausību. Šādas rīcības pamatojums atrodams Vatikāna koncila vārdos: „Baznīcai, kas reizē ar apustulisko uzdevumu mācīt Dieva atklāsmi saņēma pienākumu sargāt ticības pūru, ir arī tiesības un Dieva uzlikts pienākums aizliegt maldu mācības, lai nevienu nepieviltu aplama filozofija. Tādēļ visiem Kristus ticīgajiem, nākot sakaros ar uzskatiem, kas grauj ticību, ir aizliegts, sevišķi, ja Baznīca uzskatus būtu jau atmetusi, atzīt tos par labi pamatotiem. Un ne tikai tas vien: viņiem tie katrā ziņā jāatmet kā maldi, kas izskatās pēc patiesības” (Denz. 1798). Pildot šo savu pienākumu, Baznīca acīm redzot ir nemaldīga.

Teoloģiskiem slēdzieniem nav jātic ar dievišķu ticību (fide divina). Ir bijuši teologi, kas domāja pretējo, bet — nepamatoti. Svētais Gars pasargā Baznīcu no maldiem, kad tā formulē kādu teoloģisku slēdzienu. Bet teoloģisks slēdziens nedod jaunu atklāsmi. Tas nerodas no Dieva kā paša Dieva paziņojums; Baznīca to atrod ar vesela prāta palīdzību. Tādēļ to nevaram saukt vienkārši par Dieva atklāsmi. Teoloģisks slēdziens ir kaut kur vidū starp atklātām patiesībām un vesela prāta gūtām patiesībām, tādēļ tam arī dots tāds nosaukums „teoloģisks slēdziens”. Tā kā Baznīca ir nemaldīga, formulēdama teoloģiskus slēdzienus, mēs tos atzīstam (teneo) par patiesiem, bet mēs ticam (credo) kā patiesām tikai Dieva atklātām patiesībām.

Teoloģisku slēdzienu grupai pieskaitāmi arī dogmatiski fakti. Dogmatisks fakts ir noteikums, kam tik cieši sakari ar dogmu, ka, noteikumam pastāvot, pastāv arī dogma, noteikumam zūdot, zūd arī iespēja pārliecināties par dogmas pastāvēšanu. Tādi dogmatiski fakti ir, piem.,kāda vispārīga koncila likumīgums un Sv. Rakstu īstums. Cita veida dogmatisks fakts — doktrināls fakts — ir Baznīcas lēmums par kādā neinspirētā grāmatā atrodamās mācības pareizību vai nepareizību. Lēmums aptver divus punktus; a) ka pārbaudāmā mācība patiešām atrodama attiecīgajā grāmatā, b) ka tā ir pareiza vai nepareiza. Savā laikā (1653.g.) plašu ievērību guva piecu teikumu atmešana, kas bija. ņemti no Jansena grāmatas „Augustīns”. Visa tradīcija apliecina, ka Baznīca ir arvien sevi apzinājusies kā nemaldīgu, izlemjot tādas lietas. Atzīmējams, ka Baznīca lemj ne par grāmatas autora tīri personīgajām, subjektīvām domām, bet gan par attiecīgās vietas nozīmi, ko rada viņa grāmatā lietotie vārdi.

Sevišķās Svētā Gara gādības lokā vēl ietilpst Baznīcas likumi, panākot, ka tajos nav nekā, kas kaitētu pareizai ticībai un tikumībai. Lai te domājam Baznīcas likumus, kas dod norādījumus par Dieva godināšanu un labu dzīvi, jeb vispārīgus„ visiem ticīgajiem adresētus disciplinārus Baznīcas rīkojumus praktiskās ticības un tikumības lietās. Ar apgalvojumu, ka tie ir nemaldīgi (neved maldos), nav nekādi teikts, ka tie ir negrozāmi. Otrādi, tā pati autoritāte, kas likumus deva, var arī tos grozīt, apstākļiem mainoties. Uz sevišķu Svētā Gara palīdzību atsaucās jau paši apustuļi, apstiprinādami likumus („Svētajam Garam un mums patika neuzlikt jums nekādu citu nastu”, Ap.D. 15,28).

Tāpat Baznīca atzīstama par nemaldīgu, kad tā svinīgi atzīst kādu reliģisku ordeni (mūku ordeni) un kad tā definitīvi ieved svēto sarakstā (kanonizē) kādu no saviem locekļiem. Baznīcas augstākai vadībai jāzina, kādās izdarībās tā ir nemaldīga. Un patiešām, abos tikko minētos gadījumos grūti iedomāties„ kā tas varētu būt citādāk. Svinīgi apstiprinādama kādu ordeni, Baznīca visiem ticīgajiem piekodina to atzīt par labu līdzekli pilnības un svētuma sasniegšanai un, kanonizēdama kādu cilvēku, viņa liek visiem ticīgajiem atzīt to par godājamu, debesu laimībā nokļuvušu cilvēku. Maldoties Baznīca kā pirmajā, tā otrā gadījumā apdraudētu ticības un tikumības pareizību„ ko tā nedrīkst un nevar darīt.

Ko Baznīca māca nemaldīgi, tam drīkstam ticēt kā patiesam. Tomēr ir derīgi pazīt sīkākas nokrāsas pašā ticēšanā. Ar visstingrāko, drošāko piekrišanu (assensus fidei divinae) jātic tam, ko atklājis Dievs — tādēļ, ka viņš to ir atklājis. Bez jebkādām maldu bailēm jāpieņem tās patiesības, kas kaut gan nav Dieva atklātas, tomēr ir tik ciešos sakaros ar Dieva atklātām patiesībām, ka pēdējās nevarētu pastāvēt bez absolūti drošas pirmo patiesību pieņemšanas. Pieņemot ar Dieva atklāsmi cieši saistītās patiesības, cilvēka intelekts pakļaujas ne tieši pašam Dievam, bet gan Baznīcai, ciktāl tā, Svētā Gara vadīta, ir nemaldīga, lemjot arī par Dieva neatklātām patiesībām. Pirmā veida ticība nosaukta par Dieva, otra — par Baznīcas ticību (fides divina, fides ecclesiastica). Ja kāds paskaidrojums nāk no Baznīcas augstākās vadības, tomēr tā, ka pēdējā neatsaucas uz savu nemaldību, nenostājas aiz paskaidrojuma ar visu savu garīgo varu, tādam paskaidrojumam dodama reliģiska piekrišana (assensus religiosus), kas parasti neizslēdz visu baiļošanos par to, ka paskaidrojums tomēr varētu būt maldīgs.

Ar Dieva ticību ticamās patiesības sauc par dogmām. Svarīgākās dogmas, kas ietveŗ sevī citas ticības patiesības, sauc par „ticības locekļiem” jeb artikuliem (articuli fidei). Ja kāda patiesība ir noteikti atklāta patiesība, tomēr tā, ka ne Baznīca ir to definējusi, nedz tā atrodama atklāsmes avotos tik skaidrā formulējumā, ka tā būtu pazīstama visiem, to sauc par ticības patiesību (propositio fidei). Patiesību, ko teologu vairākums atzīst par Dieva atklātu, sauc par ticībai tuvu patiesību (fidei proxima). Patiesību, kas nav atklāta kā tāda, kas tomēr droši atvasināma no atklātām patiesībām, vienalga, vai Baznīca būtu to definējusi, vai ne, sauc par teoloģiski drošu patiesību (theologice certa), turpretim tādas patiesības, kuŗu atvasinājums no atklātām patiesībām ir tikai varbūtīgs, pa laikam sauc par scholastiķu slēdzieniem (conclusiones scholasticae). Atmetot aplamus apgalvojumus, Baznīca parasti tiem piešķir dažādu pakāpju apzīmējumus, piem., ka apgalvojums ir herētisks, hairezijai iuvs, tai labvēlīgs u.c. Kvalifikācija atkarīga no tā, cik skaidri atklātu ticības vai tikumības patiesību atmetamais apgalvojums apdraud un cik lielā mērā.

IV. Dieva vēstījuma neatraidāmība — 1. Katram jākļūst par katoli

Prāts pierāda Dieva eksistenci. Vēsture parāda Kristu kā Dieva vēstnesi un Baznīcu kā viņa vēstījuma sludinātāju. Pāreja no prāta Dieva uz ticības Dievu — to pašu, bet labāk pazīto Dievu — gluži vienkārša: jāseko tam, uz ko aicina Kristus — jāpieņem Dieva atklāsme.

Pieņemt Dieva atklāsmi nenozīmē tikai prāta informēšanu. Tas, ko Dievs caur Kristu atklāja, ir vairāk nekā ziņas par Dievu, dabu un cilvēku. Dieva vēstījumā ir arī prasība pēc noteikta dzīves veida. „Esmu domājis cilvēku tam un ne citam. Es gribu, ka cilvēks dzīvotu tā un ne citādāk. Es esmu radījis cilvēku mūžīgai laimei, ko viņam būs sasniegt, ejot pa manu izvēlēto ceļu”. Cilvēciski un populāri runādams, tā Dievs varētu skaidrot savas atklāsmes saturu. Patiešām, rūpīgāk papētījot visu, kas zināms par atklāsmi un Kristus Baznīcu, kļūst skaidrs, ka Dieva vēstījums ir katram cilvēkam adresēta, neatraidāma Dieva prasība pēc noteiktiem uzskatiem un noteiktas rīcības organizētā veidā — prasība pēc katoliskas dzīves un tikai katoliskas.56

  1. 56 Ja turpmākās lappusēs būs runa par atklāsmi un katoļu Baznīcu kā Dieva uzliktu pienākumu, lai tas nerada pārpratumu. Aiz Dieva prasības stāv vislielākais cilvēka un cilvēces aplaimojums, kas sākas virs zemes un sasniedz pilnību aizkapa dzīvē. Par to var sarakstīt grāmatas. Mums te jāapmierinās ar pāris citātiem. Ka dzīve saskaņā ar Dieva gribu ved uz mūžīgu laimi debesīs, tā ir plaši pazīstama patiesība. Mazāk pazīstama ir kristietības — katoļu Baznīcas pozitīvā ietekme uz dzīvi šai pasaulē. Šīs ietekmes vispārīgais virziens ir šāds: „Ja katoļu Baznīca, pildīdama Dieva doto sūtību, cenšas tikai pēc garīgām un neiznīcīgām vērtībām, tad tomēr, ievērojot visu lietu kopsakarību, viņas darbība veicina atsevišķu cilvēku un visas cilvēces laimīgumu tik sekmīgi, it kā viņa būtu tieši šim nolūkam nodibināta” (pāvests Pijs XI 1922. gada 23. dec. apkārtrakstā Ubi Arcano).
    „Par cik cilvēce attālinās no kristietības (un visas nekatoliskās kristīgās konfesijas ir — attālināšanās no pilnvērtīgas kristietības. Autors), par tik mazāk apvaldīta — bīstamāka kļūst vēstures rata kustība: augstākās kultūras vērtības ieņem, otru vietu, vara svin uzvaru pār taisnību, saskaņas vietā stājas naids, zūd cieņa pret cilvēku, citu grupu, tautu, un, tautību tiesības tiek iznīcinātas, noslēgtoa līgumu svētums — samīts zem kājām” (The Church of the Word Incarnate, vol. I, 212. lp.).

IV. — 1. — 1. Atklāsme kā pienākums

1. ATKLĀSME KĀ PIENĀKUMS. Pēdējais no iepriekšējiem konstatējumiem daudzu latviešu acīm rādās kā tīrā ķecerība, par ko labākā gadījumā, t.i. ja tā nāk no bērnišķības, var ironiski pasmaidīt, bet ļaunākā gadījumā — ja tā nāk no nopietnas pārliecības un ir domāta kā prātīgam cilvēkam pieņemama patiesība — vismaz asi jādebatē, ja ne jānovēršas uz reizes un ne bez zināma sašutuma. Tas tāpēc, ka šo ļaužu stāja attiecībā uz visu Dieva atklāsmes lietu ir nepareiza.

Lielum lielā vairākumā latvieši ir dievticīgi cilvēki. Bet par Kristu šī vairākuma vidū jo bieži valda nožēlojama neskaidrība un nedrošība, sevišķi par Kristu kā visvarenā, mūžīgā Dieva, debesu un zemes radītāja, atklājēju. Visumā aina ir šāda: daudzi ir tādās domās, ka Dieva eksistence gan droši zināma, Bet vairāk par viņu mēs arī gandrīz nekā nezinām; Dievs ir un paliek Lielais Nezināmais.57 Ne mazāk ir to, kam ir tāds iespaids, ka Dievs nevar nekā noteikta prasīt no cilvēka, jo tas apgrūtinātu cilvēka dzīvi, un Dieva uzdevums ir atvieglināt cilvēka eksistenci, ne apgrūtināt. Kuŗa reliģija visvairāk apmierina cilvēka vajadzības, tā ir vislabākā. Dievs apstiprina visu, kas saskan ar katra cilvēka sirdsapziņu. Šais latviešu ieskatos ar lielāku vai mazāku skaidrību atspoguļojas ārpus Latvijas pazīstami nepareizi uzskati (racionālisms, teisms, indiferentisms, modernisms) par Dieva atklāsmi un tās neatraidāmību.

Esam jau pierādījuši Dieva eksistenci (pirmajā sējumā) un to, ka viņš griezās pie cilvēces ar īpašu vēstījumu caur savu sūtni Jēzu Kristu (šinī sējumā). Tas ir noteikts vēstījums ar noteiktām ziņām un prasībām. Ir aplami iedomāties aiz vārda „noteikts” kaut kādu bezgalīgi lielā Dieva pamazinājumu. Par tik kaut kas ir īsts, par cik tas ir noteikts. Ko Dievs radīja — un šī ir tikai viena no neskaitāmām pasaulēm, ko Dieva spēja radīt — tam jābūt īstam, noteiktam un katrā ziņā mazākam nekā Dievam, citiem vārdiem sakot, galīgam, ne bezgalīgam savā pilnībā, jo bezgalīgi pilnīgs ir un var būt tikai viens Dievs. Un noteikta visa Dieva radība arī ir, lai arī kādā veidā tā eksistētu — mierā vai kustībā, kā pabeigtas būtnes vai kā pamazām topošas. Par noteikto var būt tikai viens patiess apraksts — tas, kas atbilst faktiem. Atomspiegi meklē pēc vienas noteiktas formulas par kādas vielas atomu uzbūvi, zinādami, ka pašu ļaudīm vēl nav izdevies tādu formulu atrast un ka kuŗu katru formulu nevar uzskatīt par tikpat labi noderīgu. Par visas vielas uzbūvi iespējama tikai viena patiesa teorija. Tāpat par vēstures faktiem var būt tikai viena patiesa vēsture — tā, kas apraksta faktus, kādi tie bija, ne likdama tiem ko klāt, nedz atņemdama kaut ko, kas tiem pienākas. arī Dievs varēja atklāt tikai vienu patiesību kopu — jo katra atklātā patiesība, kurai viņš būtu runājis pretim, būtu jāuzskata par neatklātu (par apgalvotu un reizē noliegtu, tātad — par muļķību) — uzlikt tikai vienu noteiktu likumu kodeksu, pieprasīt vienu noteiktu žēlastību iegūšanas kārtību. Tu esi izskaidrojis kādu lietu visos sīkumos, dodams argumentu pēc argumenta. Kad tu esi pabeidzis, tavs klausītājs iesaucas: „Bet es tā nedomāju; es domāju citādāk!” Šis „nedomāju” un „citādāk” var nozīmēt tikai tik daudz, ka patiesība par pārrunājamo lietu vēl nav atrasta un ka jūsu izskaidrojumi, abi izskaidrojumi var būt nepareizi, bet nekādā ziņā, ka abi izskaidrojumi ir vienādi pareizi, vienādi patiesi. Ja kas, par reliģiju runādams, apgalvo, ka visas ir vienādi labas, tad tas, ja viņš grib runāt loģiski, īstenībā apgalvo, ka visas viņam pazīstamās reliģijas ir vienādi nepareizas, nepatiesas, jo patiesība šai laukā — viena, noteikta patiesība nav uzzināta. Nepatiesība par kādu lietu nav un nevar būt tikpat laba, cik patiesība par to pašu lietu.

Ja Dievs apstiprinātu katra sirdsapziņas prasības, tad viņš vairs nevarētu pavēlēt nekā tāda, kas saista visus cilvēkus, tad Kristum nevajadzēja nākt un mācīt ļaužu pulkus, jo katram jūdam bija sava sirdsapziņa jau pirms Kristus nākšanas. Bet viņš nāca un mācīja, neļaudamies sevi apklusināt līdz pat nāvei pie krusta. Pēdējais paskaidrojums ir pievedis mūs tieši pie punkta par Dieva atklāsmi kā pienākumu.

Ir absurds domāt, ka Dievs kaut ko ziņoja mums, būdams pilnīgi vienaldzīgs par to, vai mēs viņa ziņojumu atzīstam par patiesu vai nepatiesu, vai mēs to pieņemam vai atmetam — tā sakot, jokošanās, spēlēšanās no Dieva puses! Kad es stāstu savam draugam par kādu lietu, kas man labi pazīstama un viņam ļoti vajadzīga, es noteikti sagaidu, ka viņš manos vārdos klausīsies uzmanīgi un manu ziņojumu pieņems. Mēs nesarunājamies ar citiem cilvēkiem, lai tie mūs nekādi neņemtu vērā. Bet Dievam lai būtu vienalga, vai cilvēks viņa ziņas pieņem, vai ne! Jau cilvēkā bezmērķa darbību mēs uzskatām par ārprāta pazīmi, bet Dievs lai būtu devis mums plašu ziņojumu bez kāda mērķa! Pilnīgi izslēdzams pieņēmums. Kā mēs runājam, tā Dievs runā — lai viņam ticētu.

Ko pats cilvēka prāts, apdomīgi spriezdams, atrod, to skaidri parāda uzmanīgāks ieskats Kristus atklāsmē: Kristus ar vislielāko nopietnību prasīja, lai katrs cilvēks pieņemtu visu viņa mācību (Dieva atklāsmi). „Bet Jēzus sauca, sacīdams: Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis... Es, gaisma, nācu pasaulē, lai ikviens, kas man tic, nepaliktu tumsā... Kas mani nievā un manus vārdus nepieņem, tam ir savs tiesnesis: mani vārdi, ko esmu runājis, viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, viņš man deva pavēli, ko lai saku un ko lai runāju” (Jņ.12, 44 un sek.). „Ejiet un māciet visas tautas... mācīdami tās turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis” (Mt. 28,19,20).58 „Kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk.16,16). „Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā, bet kas (tos) pilda un māca, tas būs liels debesu valstībā” (Mt.5,19). „Tāpēc ikviens, kas šos manus vārdus dzird un (to prasības) pilda, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints... Un ikviens, kas šos manus vārdus dzird un (to prasības) nepilda, pielīdzināms muļķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm” (Mt.7,24,26). Caur Jēzu Kristu pār visiem cilvēkiem ir izlējusies Dieva taisnība. Tai jātic. Jums nebūs novērsties no Kristus evaņģēlija! Tā Kristus atklāsmi saprata un sludināja viņa apustuļi (sal. Rom.3,22; Gal.1,6). Kristus mācība sludināma un sargājama līdz pasaules beigām, neizmetot no tās ne vismazāko prasību (bausli): „Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs” (Mt. 24,35). „Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, visām tautām par liecību; un tad nāks gals” (Mt.24,14).

„Sludiniet, māciet, pildiet! Sludiniet, māciet visiem, pildiet visu! Ja jūs nepildīsit manas prasības, jūs tiesās un pazudinās mūžīgi.” Katram cilvēkam jāpieņem Dieva atklāsme un jāpilda tās prasības. Cik smags šis pienākums! Nav smagāka par šo, un tas uztur spēkā savas prasības vienmēr, visur, nemitēdamies saistīt cilvēku līdz nāvei. Dieva radīts, Dievam domāts — cilvēks ir Dieva īpašums, un viņam jābūt par tādu visu mūžu. Protams, te nav darīšana ar fiziskiem spaidiem: Dievs nespiež mūs pret mūsu gribu pieņemt viņa atklātos uzskatus un darīt viņa prasītos darbus. Kā citos gadījumos, tā arī attiecībā uz savu atklāsmi, kas starp citu — kā to vēlāk labāk redzēsim — nozīmē noteiktas reliģijas praktizēšanu, viņš ir mūs atstājis fiziski brīvus, bet ne morāli brīvus: mēs nevaram atteikties viņam piekrist un viņam paklausīt bez smaga pārkāpuma pret pienākumu un sirdsapziņu. Kā Dievam — Radītājam viņam bija tiesības prasīt no mums noteiktu dzīves veidu, noteiktu reliģiju, un to, kā Kristus atklāsme pierāda, viņš ir darījis. Viņš radīja cilvēku laimei un noteica ceļu uz mūžīgo laimi, paziņodams, ka katrs, kas, zinādams šo viņa noteikto ceļu, atteiksies pa to iet, sevi iegrūdīs mūžīgas ciešanās. Dievam nekas tādas kārtības noteikšanu nevarēja liegt.

  1. 57 Pat par Dieva atziņas drošumu mūsu luterāņu ticības mācības grāmatās runāts tā, ka tā nevar būt sevišķi droša: „Cilvēka dzīve, daba un pasaule kļūst daudz labāk izprotamas, pieņemot, ka ir kāds Dievs, kas noteic dabas nu vēstures gaitas, nekā tā eksistenci noliedzot.” (K. Kundziņš, Mūsu ticība, 11. lp.) Lietām ir mērķtiecīga uzbūve un sakārtojums. „Bez dievišķa celtnieka darbības šie brīnumi veselam prātam visai grūti būtu saprotami” (Turpat). Mērķtiecība pasaulē tātad „visai grūti” saprotama bez Dieva, bet neiespējama tāda izpratne tomēr nav. Veselais cilvēka prāts nedrīkst aizmirst, ka „ pārjutekliskā īstenība gandrīz pilnīgi izslēgta no tā, un pat auglīgākie domāšanas pamatprincipi un jēdzieni, arī kauzalitātes princips, ko daudzi bez kritikas uzskata par nemaldīgu (tāpat arī finālitāte), vairāk vai mazāk ir vienīgi schēmas vai šablons” (12. lp.). Kanta filozofija te ir turpinājusi savu graušanas darbu. Ja jau pat par kauzalitātes principu nopietni jāšaubās, kad tas ir tik drošs, kālab lai mēs nešaubītos par visu to, ko saka K. Kundziņš savā „ticības mācībā”? „Visu kopā saņemot, būs jāsaka, ka objektīvam, domātājam, arī neatkarīgi no ticības doktrīnām, ir vieglāk izprast pasauli un cilvēku, atzīstot Dievu, niekā to noliedzot” (Mūsu ticība. 14. lp.). Kas izriet no K. Kundziņa vārdiem? Mūsu Dievs Kungs vajadzīgs nu ir, bet gluži nepieciešams un droši pierādāms nav. Šīs vajadzības dēļ tici viņa eksistencei ar sūru neatlaidību (ja tev tāda neatlaidība psichiski iespējama).
  2. 58 Pavisam neizdevies ir Harnaka mēģinājums noliegt Krista gribu, lai viņa mācība tiktu sludināta visām tautām (Die Mission und Ausbreitung des Christentums in den ersten Jahrhunderten, Leipzig, 1906, 33). Nav tā, it kā Kristus misiju griba būtu parādīta tikai Mateja evaņģēlija 28, 19. pantā. Kur tad paliek Mt. 8, 10 un sek.? Te taču tik skaidri pateikts, ka liela daļa no izredzētās jādu tautas tiks atmesta, un būs aicinātas pagānu tautas. Mateja 21, 43 runā par to pašu. „Jūs esat pasaules gaisma” (Kalna mācība, Mt. 5, 14). Kristus ir „Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus” (Jņ. 1, 29). Jūdi ir pirmie, kam sludināma Kristus mācība, bet tad tā sludināma visām tautām,. Arī daudzas vietas Marka, Lūkasa un Jāņa evaņģēlijos neļauj šaubīties par šo kā Kristus gribu.

IV. — 1. — 2. Baznīca kā pienākums

2. BAZNĪCA KĀ PIENĀKUMS. „Bet pielūgt Dievu organizētā veidā, kā vienas noteiktas kristīgas Baznīcas — katoļu Baznīcas loceklim, vai arī tā būtu Dieva prasība? Ja tā, tad tas jau par daudz: to Dievs nevarēja prasīt, un viņš to arī neprasīja. Nemaldīgā katoļu Baznīca kā vienīgais Dieva gribētais, absolūti nepieciešamais ceļš uz mūžīgu laimi ir ne Dieva prasība, bet gan cilvēku izdomas auglis un pie tam ļoti grēcīgs auglis.” Par šo jautājumu rakstīdams, prof. K.Kundziņš kādreiz (1936.g.) nevilcinājās apsūdzēt katoļu Baznīcu „absolūtisma piesavināšanā”. Viņš pat gāja tik tālu, ka saskatīja te „kristiānisma vislielāko grēkos krišanu”. Arī vienā no saviem jaunākajiem darbiem (Mūsu ticība, 1954.g., 142. lp.) viņš ar nožēlu konstatē, ka „Romas katoļu baznīca joprojām uzskata sevi vienu pašu par īsto Kristus baznīcu virs zemes”. Dr. H. Biezajam ekumenisma (kristīgo baznīcu apvienošanas) kustība ir sirds lieta. Viņš atzīst, ka „kristīgais ekumenisma pamats ir absolūti skaidrs: ir tikai viens Dievs, viens Kristus, ir tikai viena baznīca”, bet par to, ka katoļu Baznīca ir šī Baznīca, viņš ironizē, likdams viņas pretenzijas pēdiņās un domādams kaut ko par Kristus gara „monopolizēšanu” (Raksts „Ekumēniskās kustības ideja un īstenība”, ievietots „Reliģija un dzīve”, 112. un 103. lp.).

Ja dažādu konfesiju mācītāji, tā sakot „ex officio,” nevar būt gluži vienaldzīgi pret savu baznīcu, tad vienkāršajā tautā dziļas saknes ir laidusi vienaldzība pret visām kristīgajām konfesijām. Tās iedarbību apliecina kaut šāda tik parasta ļaužu izteikšanās: „Bet kāpēc jūs tik neiecietīgs? Kas jums te ko plēsties? Esiet mierīgs! Bet, mīļais mācītāja kungs, ko jūs te ņematies? Mums Dievs taču viens. Kas par to, ka es piederu citai konfesijai!... Nu salaidīsim mūsu konfesiju mācītājus kopā. Būs prieks paklausīties, kā viņi viens otru apstrādā”. Anna Brigadere „nebija intelektuāli filozofiska dzejniece, kas spētu savu reliģisko uzskatu ietvert spožos aforismos, bet viņa ticēja, ka loks nenoslēdzas ar šo dzīvi vien. Viņa atzina uzskatu un reliģiju brālību, nosodīdama neiecietību un paštaisnību. Augstākais kalngals ir tikai viens, bet ceļu ir bezgala daudz” (Zenta Mauriņa, Tilti, 220. lp.). No šiem un daudziem līdzīgiem teicieniem nāk pretim viena no visstingrāk nostiprinātām dogmām ārpus katoļu Baznīcas — indiferentisms — vienaldzība pret visām organizētām, kristīgām baznīcām. Vienaldzīgais parasti runā par reliģiju kā tās aizstāvis. Viņš domā, ka tādiem garīgās dzīves kārtībniekiem — mācītājiem ir sava nozīme: viņi palīdz savaldīt neapmierināto pulku; viņi sagādā izlietni sentimentālistu dievbijīgām jūtām; no viņu vidus ir nākuši izcilu tikumu vīri, kas daudz darījuši citu cilvēku labā. Tādēļ gods un slava visām reliģijām, visām baznīcām! To atbalstīšanu prasa vesels saprāts un laba audzināšana. Bet arī pašiem baznīcu vadītājiem jāsaprot, ka tāda izturēšanās — tolerance, draudzīga sadarbība — ir vienīgi pareizā. Katoļu Baznīca šai ziņa ir vislielākā grēciniece. Viņa uzstājas kā vienīgā nemaldīgā Dieva atklāsmes sludinātāja („Katrs protestants turpretim jautās: kurš cilvēks gan var būt nemaldīgs?” K. Kundziņš, „Mūsu ticība,” 142. lp.) un pieprasa sev paklausību, piedraudēdama ar mūžīgu pazudināšanu nepaklausīgajiem. Kāda šaurprātība, neiecietība, svētulība!

Konfesiju vienlīdzīgā labuma un tātad — vienlīdzīgās nenozīmības aizstāvji sastopami visos sadzīves laukos. Vienkāršais protestantu baznīcēns nevar saprast, kādēļ katolis atsakās piedalīties protestantu dievkalpojumos. Pedagogs brīnās par katoļu neatlaidīgajām pūlēm audzināt bērnus īpašās katoļu skolās. Valstsvīrs vēlas, ka Baznīca nekādi neiejauktos politikā, un ja kādā zemē Baznīca un valsts draudzīgi sadarbojas tautai par labu, viņš par tādu kārtību izsakās kritiski. Pēc konfesionāli neieinteresētā kristieša domām Baznīcai nav nekas sakāms sociālos jautājumos. Laulību šķiršana, dzimstības kontrole, strādnieku algu — kas te Baznīcai ko iejaukties? Ja piederība vienai noteiktai konfesijai nav svarīga, kādēļ lai piederība Baznīcai vispār būtu tik ļoti svarīga? Ja tik man svārki mugurā (ja tik es ticu Dievam), nav taču lielas nozīmes tam, kāds skroderis tos šuvis (kādai konfesijai es piederu, vai ko es par Baznīcu domāju).

Nav grūti redzēt, kā indiferentisms varēja kļūt par tādu cietu dogmu. Kas neredz daždažādās kristīgās sektas un kā tās kājo viena ar otru. Nevar noliegt, ka katrā sektā ir nopietni un godīgi cilvēki, kas no sirds vēlas ticēt Kristus mācībai; viņi paliek savā sektā, savā konfesijā tādēļ, ka ir pārliecināti, ka Dievs to no viņiem grib. Ja jau Dievam ir tik ļoti svarīga viena noteikta kristīga mācība, tad viņš tādu ticību jūkli nepieļautu. Ko viena sekta apgalvo, otra noliedz — tā paša Dieva, Tā paša Kristus vārdā. Ne viņām ir vienība dievkalpojumu kārtībā, ne baznīcu vadībā. Kā neteologam te orientēties? Ja Dievam nebūtu vienalga, kam kas tic, tad viņš, būdams labs Dievs, nebūtu darījis tik daudziem cilvēkiem īstās Baznīcas — īstās ticības atrašanu tik grūtu.

Cits konfesionālās vienaldzības iemesls: gandrīz jau pussimts gadu Eiropas austrumos indivīda cieņu un vērtību min zem kājām brutāla sociāli politiska sistēma — komunisms. Šai situācijā brīvās pasaules pirmais un galvenais uzdevums ir aizstāvēt indivīdu, indivīdu kā tādu un ne viņa konfesiju, kas ir tikai sekundāra vērtība. Kādas noteiktas reliģijas praktizēšanai jāpakārtojas indivīda gatavībai kalpot citiem cilvēkiem, uzupurēties citu labā.

Vēl viens iemesls: sadzīve tagadnē tā izveidojusies, ka mums pastāvīgi jāsatiekas ar citu ticību pārstāvjiem. Viņos redzam tik daudz laba un skaista: izpratni, smalkjūtību, pretimnākšanu, patiesīgumu, taisnīgumu, drosmi, pacietību, draudzību, tīru mīlestību, varonību. Kā lai pieņemam, ka šādu cilvēku dzīvē nebūtu Dieva un viņi nebūtu Dieva mīluļi? Kā lai atzīstam, ka viņu dzīvē ir ieviesušies nāvi nesēji maldi, ka viņi iet pa ceļu, kas ved uz mūžīgu pazudināšanu, jo, lūk, viņi nepraktizē Kristus gribēto ticību, viņi nepieder Kristus nodibinātai Baznīcai. Lai arī kas ar viņiem beidzot notiktu — un mums gandrīz bailes šo jautājumu līdz galam izdomāt — satiekoties ar viņiem, vai tad nav pareizāk reliģiskās atšķirības neuzsvērt? Un viņas netiek uzsvērtas. To sauc par iecietību. Bet neatlaidīgi un uzticīgi praktizēta iecietība pamazām noved pie mentalitātes, kurai viegli atzīt, ka visām baznīcām vienāda vērtība.

Protestantu iekrišana tādā atziņā ir loģiski neizbēgama. Pēc viņu pārliecības kristīgās ticības augstākā noteicēja ir Bībele. Un nav virs zemes tāda gudrinieka, kas varētu nemaldīgi pateikt, kādi raksti pieder īstajai Bībelei un kā katra Bībeles vieta saprotama. Lai katrs tulko un vadās pēc savas labākās izpratnes. Arī tā ir protestantu pārliecība. Ja privātās Bībeles studijas kādu novestu pie atziņas, ka jādibina labāka kristīgā baznīca (sekta) nekā jau agrāk nodibinātās, šī pārliecība viņam to nevarētu liegt. Jaunās baznīcas dibinātājam būtu jābūt ļoti iedomīgam vīram, lai viņš sacītu, ka viņš nu beidzot ir tas vienīgais, kas iztulkojis Bībeli nemaldīgi. Citi tikpat nopietni Dieva meklētāji, ieskaitot katoļus, pētīdami Bībeli, ir nokļuvuši pie citādākiem slēdzieniem par reliģiju un Baznīcu. Kā goda vīram viņam būtu jāatzīst šīs savas zināšanas un līdz ar to iespējamība, ka patiesība ir citā pusē, citādākā ticībā. Bet ja tā, tad es nedrīkstu viņus kritizēt; es pats esmu devis viņiem tiesības tulkot Bībeli pēc savas labākās izpratnes. Šai sakarā kļūst jo sevišķi skaidri Dr. H. Biezā vārdi par protestantiskajām baznīcām: „Tās visas kopā nespēj radīt vienu kristīgu baznīcu, bet tās vairs nespēj arī sacīt, ka citas baznīcas ir nekristīgas vai maldīgas” (op.cit. 118. lp.). Kļūmīgā situācija ir īstenībā loģiska neizbēgamība, kas rodas no protestantu pamatatziņas par brīvu Bībeles tulkošanu. Dievs nav gādājis par nepārprotamu skaidrību Bībelē, Dievs nav iestādījis nemaldīgu autoritāti Bībeles radīto domstarpību izšķiršanai, tad taču viņam nav ļoti svarīgi, kā kurš tic. Viņam svarīgāka godīga dzīve nekā precīza ticības izpratne. Katra ticība laba, kas rada labus darbus. No protestantu teologa principiālā apjukuma līdz šādam parastā protestanta secinājumam ir tikai nedaudz soļu.

Uz ticību vienvērtību, resp. relatīvo nevērtību ved arī modernistu atzinums par reliģiju kā dvēseles atbildi uz tiešu Dieva iedarbību katra cilvēka dvēselē. Ja reliģija ir tikai iekšēju, garīgu pieredžu summa un ja tās patiesība atkarīga no palīdzības mēra, ko šīs pieredzes sniedz manai dzīvei, tad par objektīvu reliģiju vairs nav ko runāt: pasaulē ir tik daudz reliģiju, cik garīgo pārdzīvotāju, un tās visas par tik patiesas, par cik tās pakalpo cilvēka dzīvei.

„Bet pielūgt Dievu organizētā veidā, kā vienas noteiktas kristīgas Baznīcas — katoļu Baznīcas loceklim, vai arī tā būtu Dieva prasība?” Ar tādu jautājumu mēs sākām šo paragrāfu un ne bez nolūka: tā atbildē meklējama atbilde uz visu iepriekš aprakstīto problēmu. Ir skaidrs kā diena: izšķīrējs faktors visā šai jautājumā ir Dieva vai Kristus kā īpaša Dieva sūtņa un Dieva atklājēja (jā, paša Dieva otras personas, kā vēlāk dogmatika pierādīs) griba.59 Vai Kristus prasīja pēc katoliskas Dieva godināšanas, pēc katoliskas un tikai katoliskas dzīves?

Ja Kristus būtu vēlējies, viņš būtu varējis atklāt cilvēcei reliģiju, nepulcinādams sekotājus vienā organizācijā, vienā valstībā. Viņš varēja nedibināt Baznīcu un neprasīt, lai cilvēki kļūtu tās locekļi. Cilvēki tad būtu varējuši piekrist viņa atklātajām patiesībām, pieņemt viņa likumus un sakramentus, nekļūdami par vienas redzamas apvienības locekļiem. Bet fakts nu ir tāds, ka viņš nodibināja Baznīcu un lika katram cilvēkam kļūt par tās locekli, paskaidrodams, ka par Dievu vajag domāt, uz Dievu cerēt un Dievu mīlēt, kā domā (tic), cer un mīl Baznīca, ka pasaule uztverama un dzīve dzīvojama, kā pasauli uztver un dzīvi dzīvo viņa Baznīcas locekļi, un tikai tā, ne citādāk, ja cilvēks grib būt par mūžīgas laimes mantinieku. Viņa Baznīca ir vienīgais ceļš uz visaugstāko kalngalu, uz ko cilvēkam jāiet.

Viņš prasīja, lai visi cilvēki pieņemtu Baznīcas mācību, lai visi kristītos un lai visi paklausītu Baznīcas vadībai. Še dažas vietas no Jaunās Derības, kur atzīmētas viņa prasības: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk.16,16). „Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā” (Jņ.3,5). „Bet ja kas negrib jūs uzņemt un klausīt jūsu vārdus, izejot no tādas mājas vai tādas pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām. Patiesi es jums saku, sodomiešu un gomoriešu zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tādai pilsētai. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem, to, kas mani sūtījis” (Mt. 10,14,15,40). „Bet ja viņš tiem neklausīs, saki Baznīcai. Bet ja viņš arī Baznīcai neklausa, tad lai viņš tev ir par pagānu un muitnieku” (Mt. 18,17). „Kas jūs klausa, tas mani klausa; un kas jūs nicina, tas nicina mani. Bat kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis” (Lk.10,16).

Kristoties, ticot un paklausot, cilvēks ir vienas redzamas, reliģiskas, vispārīgas, apustuliskas un pestīšanai absolūti nepieciešamas organizācijas loceklis. Kristus neatraidāmā prasība pēc kristības, ticības un paklausības viņa izvēlētiem garīgās dzīves mācītājiem un vadītājiem ir prasība pēc piederības viņa Baznīcai. Viņš (kā Dievs) varēja izvēlēties citu pestīšanas kārtību, nedibinot Baznīcu, bet viņš to nodibināja un paziņoja, ka pestīšana (cilvēka dzīves pārdabiskais mērķis — mūžīga Dieva vīzija — neaprakstāma laime) gūstama tikai caur Baznīcu. Viņa paziņojumu tā arī saprata viņa mācekļi jau no paša sākuma. Tā, piem., sv. Pāvils par herētiķi, t.i. cilvēku, kas atkrīt no Baznīcas, saka šādus vārdus: „Tāds ir atkritis un grēko, pats sevi pazudinādams” (Tit. 3,11). „Kas pieder Dievam un Jēzum Kristum, tas paklausa bīskapam... Nemaldiniet sevi, mani brāļi! Kas seko schizmātiķim, tas nemantos Dieva valstību ”(sv. Ignācijs, m.ap. 107.g., Filad.3, 2-3). „Kas ir ārpus Baznīcas, tas ir ārpus patiesības. Schizmu radītāji ir pasaulīgi cilvēki; Dievs viņus nemīl” (sv. Irenejs, m.202.g., Adv. haer.4,33). „Lai neviens sevi nepieviļ: ārpus šī nama, t.i. ārpus Baznīcas neviens netiek pestīts. Kas izietu no Baznīcas, tam pašam būtu jāatbild par savu nāvi” (Orīgens, m.254.g., In. Jos. hom.3,5). „Dievs nevar būt par Tēvu tam, kam Baznīca nav par Māti” (sv. Cipriāns, m.258.g., De unit. eccl. 6). Mēs varētu citēt vēl citu Baznīcas tēvu vārdus un koncilu lēmumus: „Ir viena vispārīga ticīgo Baznīca; ārpus tās netiek pestīts itin neviens” (Later. IV konc., Denz.430). „Visiem labi pazīstama katoļu dogma, ka neviens nevar tikt pestīts, kas ir ārpus katoļu Baznīcas” (pāv. Pijs IX 1863.g. apkārtrakstā Itālijas bīskapiem, Denz. 1677). Aiz visiem šiem vārdiem stāv nekas cits kā paša Kristus paskaidrojums: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16.15-16). Viņš pareģoja, ka daudzi nāks ar citām mācībām, atteikdamies pieņemt viņa mācību. Citu mācību sludinātājus viņš nosodīja ar negaidīti stipriem vārdiem: „Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki” (Mt.7,15).

Ejiet un sludiniet visiem! Pieņemiet visu, ko viņi sludina! Pretējā gadījumā draud mūžīga pazušana. Te nav darīšana ar kādu vienkāršu Dieva vēlēšanos, ko piem., varētu izteikt ar vārdiem: „Kaut jūs ietu un sludinātu!” Kristus vārdos ir stingra Dieva pavēle, un mūžīga soda piedraudējums parāda, cik nopietni tā ņemama, jā, grūti iedomāties, kā Kristus būtu varējis to izteikt vēl nopietnāk. „Kristieties, kā jūs kristī mani mācekļi! Ticiet tikai viņu mācībai un ne citiem, jo tie ir viltus pravieši. Ja gribat izbēgt no mūžīga soda, paklausiet viņu likumiem.” Citiem vārdiem sakot: „Esiet tās Baznīcas locekļi, kas sludina un uzglabā sevī manu mācību, kas publicē un uztur spēkā manus likumus, kas Dievu godina un dvēseles dara svētas pēc manas kārtības” (rituāla). Nopietnā, stingrā Kristus pavēle ir pavēle pievienoties vienai kristietībai, vienai Baznīcai, vienai Dieva valstībai, vienam ganāmpulkam. Tiem, kas atteiktos pievienoties šai un tikai šai Baznīcai, draud vissmagākais sods. Patiešām, viss, kas rakstīts evaņģēlijos, Apustuļu darbos un kanoniskajās, Jaunajā Derībā ievietotajās vēstulēs, ir nepārtraukti turpināts aicinājums turēties pie mācības, ko Kristus pavēlēja apustuļiem sludināt tautām — visas, nemainītas, nesamazinātas un nepalielinātas Kristus mācības un palikt vienotiem ar viņa apustuļu organizēto un vadīto ļaužu — Kristus sekotāju apvienību. Jaunajā Derībā nav ne mazākā norādījuma, ka būtu pielaižama kāda cita reliģija, cita baznīca. Visa Dieva atklātā patiesība, visa Dieva apstiprinātā reliģija, viss Dieva gribētais domāšanas veids un Dieva prasītā dzīves kārtība ir tikai Baznīcā un nekur citur. Jums būs pievienoties tai, ne citai. Ja visas reliģijas un visas baznīcas būtu vienādi labas un patiesas, tad nebūtu bijis jēgas ne Kristus atklāsmei, ne viņa Baznīcai. Cilvēki ticēja Dievam un viņu godināja jau pirms Kristus nākšanas, piem., Vecās Derības kults. Tad nebūtu bijis jēgas nodibināt īpašu Baznīcu, darīt viņu neiznīcīgu, apveltīt viņu ar nemaldības spēju. Tad nebūtu jēgas Baznīcas mūžīgajam nomoda stāvoklim, kurā tā izravē maldu mācības un izsargājas no schizmām.

Katolis saka, ka Dievmaizē ir pats Kristus, luterānis saka, ka Dievmaize tikai atgādina Kristu. Katolis saka, ka Sv. Misa ir Kristus iestādītais Jaunās Derības upuris, luterānis saka, ka Kristus tādu upuŗi nav nemaz iestādījis. Katolis tic septiņiem Kristus iestādītiem sakramentiem, luterānis tikai diviem. Katolis atzīst, ka pāvestu gribēja pats Kristus kā visas savas Baznīcas augstāko vadītāju, luterāņi atzīst, ka viņiem pāvests nav vajadzīgs. Tās taču ir skaidras pretrunas. Un šādas vai tādas pretrunas ir starp visām sektām, jo citādāk nebūtu nozīmes turpināt palikšanu par īpašu sektu vai konfesiju. Bet pretrunas gadījumā tikai vienai pusei var būt patiesība, ne abām. Tā ar pilnu drošību spriež katra cilvēka veselais saprāts. Ja vienā pusē patiesība, tad otrā pusē nepatiesība. Dievs pieņem un var pieņemt tikai patiesību, ne aplamību. Cilvēku, kas nerespektē patiesību, mēs saucam par meli. un mēs esam drīzāk gatavi viņu pelt un nicināt par viņa meliem nekā viņu slavēt; katrā ziņā viņš mums nerādās kā sevišķi cienījama persona. Atzīt Dievu par nepatiesības pieņēmēju ir gandrīz tikpat daudz kā Dievu zaimot. Dievs pēc savas būtības ir absolūta, mūžīga Patiesība un Svētums arī. Kā tāds viņš nevar vienādi priecāties par patieso un nepatieso, par labo un ļauno, un tikai patiesais var būt labs, ne nepatiesais. Dievam vienkārši nevar būt vienalga, vai viņam pasniedz patiesību, vai nepatiesību, sevišķi, ja pasniegtais skaŗ cilvēka prāta un gribas viscēlākos objektus un cilvēka visvērtīgākās mantas laikā un mūžībā. Dievs ne tikai pats ir Patiesība, bet arī cilvēka prātu viņš ir izveidojis tā, lai tas meklētu un atzītu patiesību. Jau tīri pasaulīgās lietās Dievs nav vienaldzīgs, ja cilvēks lieto viņam sniegto patiesības instrumentu — prātu pret tā dabu, aizstāvēdams nepatiesību — maldus vai melus — dzīvē un darbos, piem., filozofijā, vēsturē, zinātnē vispār. Kur jo vairāk viņam nepieņemama nepatiesība tik svarīgā sfērā kā reliģijā. Reliģija skar pašu Dievu, Dieva būtni, viņa dabas īpašības, viņa sakarus ar pasauli, viņa prasīto dzīves kārtību, viņa likumus. Viņš rīkotos pret savu būtību, ja viņš ar vienaldzību noraudzītos uz cilvēku rīcību — pareizo un nepareizo, labo un ļauno.

Pretrunu dēļ visas kristīgās baznīcas nevar būt Dieva gribētas baznīcas. Dievs grib tikai to Baznīcu, kuŗā ir visa Kristus patiesība. Katram jākļūst par tās locekli. Iepriekšējās lappusēs, izdarīdami sīkāku analīzi, mēs pārliecinājāmies, ka īstajai Kristus Baznīcai vajag būt vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai. Tāda Baznīca ir pastāvējusi no Kristus laikiem (un ne no 9., 16. vai kāda cita gadu simteņa) un pastāv arī šodien. To nosaucam diviem vārdiem — katoļu Baznīca.

„Ko, nieki vien! Lai itālieši un spāņi ir katoļi, zviedri un latvieši — luterāņi, turki — muhamedāņi, ķīnieši — budisti, japāņi — šintoisti”, tā iesaucas modernais reliģijas filozofs. Atteikšanās no savas Baznīcas, jā, tikai maza novēršanās no vienas otras Baznīcas prasības būtu izglābusi daudzu pirmo kristiešu dzīvības. Būtu pieticis tikai dažu ziedu uz kāda Romas dieva altāpa un tomēr — viņi gāja nāvē. „Nu kas tur ko daudz raizēties! Tikai paraksti savu vārdu uz zieda sniedzēju listes; zieds tev nemaz nebūs jāliek uz dieva altāra”, tā aicināja nekristīgie draugi. Bet kristīgais moceklis atbildēja ar Kristus vārdiem: „Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas mani noliegs cilvēku priekšā, to es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt.10, 32,33). Anglijas ministru prezidentam Tomam Moram vajadzēja tikai atzīt karaļa virsvaru garīgās lietās, atsakoties no paklausības pāvestam, un viss būtu bijis kārtībā. Bet viņš to nedarīja un samaksāja par to ar savu galvu. Par līdzīgām lietām vēl smok cietumos vai jau ir pievienojušies mocekļu skaitam daudzi katoļu garīdznieki un laji komunistu Krievijā un Ķīnā. Komunisti ir pat nodibinājuši nacionālas katoļu baznīcas savās zemēs, lai rādītu saviem upuŗiem, ka pietiek tikai atkrist no viena otra punkta katoļu Baznīcas mācībā, piem., no Vatikāna spiegu sistēmas (dažādām katoļu Baznīcas organizācijām un padotības pāvestam vispār), ka viss pārējais viņiem tiktu atstāts. No pirmo kristiešu dienām līdz mūsu laikam mocekļu asinis apliecina, ka ir ļoti svarīgi, kam kurš tic, tāpat kā pats Kristus to apstiprināja ar savu nāvi pie krusta. Vienaldzība pret visām reliģijām ir 17.g.s. franču racionālistu un angļu deistu mācība. Kā dzīves prakse tā ir visveiklākā Kristus Baznīcas ienaidniece. Asus aizspriedumus un aklu naidu vieglāk apkarot nekā indiferentismu. Cilvēks nīst katoļu Baznīcu. Viņš pārliecināts, ka šī Baznīca ir tumšas, zemiskas varkāres iemiesojums. Bet pamazām pārliecinādamies par pretējo, viņš no liela nīdēja, tāpat kā Pāvils, var kļūt par lielu Baznīcas mīlētāju. Ne tā indiferentists. Kas pārliecināts, ka visas ticības ir vienādi labas, vienādi node-rīgas, tas savā sirdī nav tālu no domas, ka tās visas var būt arī vienādi aplamas, ka īstenībā nav svarīgi, ko Dievs grib — ja viņš vispār ko grib — bet kā jūtos es pats. Ja es jūtos labi, tas ir pats galvenais, un tā pietiek, vismaz pagaidām. Maskēts, vairāk praktisks nekā teorētisks ateisms. Dzīve bez pārdabiskas mīlestības, bez pārdabiska naida — mūsu laikmeta lāsts. Baznīcas cilvēkam ar tādu vienaldzīgo grūti ko iesākt, jo viņš vai jau no paša sākuma atsakās tevī kļausities, vai klausās tevī, līdzcietīgi smīnēdams un visu laiku domādams, ka viņam pašam ir daudz pareizāks stāvokļa novērtējums, jo viņš skatās no augstākas un gaišākas gudrības kalngala.

Kādas atbildes dodamas uz šīs nodaļas sākumā atzīmētiem iebildumiem? Atbildēsim tos pēc kārtas:

Dievs nav maza būtne; nav mazas arī sekas sakariem ar viņu. Tiem jāizšķir cilvēka zemes dzīves vērtība un mūžības veids. Pie tam cilvēkam jāizšķiras par šīm svarīgajām lietām, lietojot prātu un gribu, kas savā tagadējā stāvoklī atkal un atkal cenšas pēc brīvības no kura katra veida saitēm, pēc brīvības, kas ved uz pilnīgu izlaidību. Šādos apstākļos dažādu reliģiju, baznīcu un sektu izcelšanās nav liels pārsteigums. To dīgļi jau parādījās kristietības pirmajās dienās. Kopīgu interešu gadījumos no centra novērsās ne tikai atsevišķi indivīdi, bet arī lielākas ļaužu grupas. Reiz zaudējušas vienotājus principus, šīs grupas turpināja dalīties. „Labajam Dievam nevajadzēja pielaist tik daudzus kristīgus nogrupējumus, kuros vienkāršajam kristietim grūti orientēties.” Mēs nevaram pateikt Dievam, ko viņam būs pieļaut, ko nepieļaut. Fakts nu ir tāds, ka viņš ir ļāvis tagadējām konfesijām un sektām rasties. Bet ļaut nav tas pats kā gribēt. Viņš pareģoja caur Kristu, ka būs ļauts rasties daudziem viltus mācītājiem, bet pavēlēja ticēt tikai saviem izvēlētiem apustuļiem — Kristus Baznīcas vadītājiem. Tikai neprātis noliegs, ka starp dažādām kristīgajām konfesijām atrast īsto Kristus Baznīcu ne vienmēr ir viegla lieta, sevišķi tādiem cilvēkiem, kas ir dzimuši un auguši kā nekatoļi, kas pretkatoliskus aizspriedumus saņēmuši pat no saviem vecākiem un iemīļotiem skolotājiem. Ne vienmēr viegla, bet labas gribas cilvēkiem tā tomēr ir pilnīgi iespējama lieta. Mūsu atbildei vēl tikai jāpievieno divi piezīmes: mākoņi saules priekšā nepierāda saules neesmi, sektas ap Baznīcu nepierāda Baznīcas neesmi. Tā tikai jāpameklē. Un par šo pameklēšanu lai neviens sevi nepiemāna: kā cilvēks grēko, noslepkavodams citu cilvēku vai pārkāpdams laulību, tāpat viņš grēko, noliegdams uzzinātu patiesību vai atteikdamies doties meklēt patiesību. Ja pienākums pievienoties īstajai Kristus Baznīcai nebūtu smags sirdsapziņas pienākums, Kristus nebūtu piedraudējis tā nepildītājiem ar mūžīgu pazudināšanu.

Komunisma briesmas nedrīkst būt par aicinājumu uz konfesionālu vienaldzību. Tik smagi apdraudētā indivīda cieņa un vērtība vislabāk pasargājama ne bez, bet ar Kristus Baznīcu — ar visu garīgo un morālo atbalstu, ko Baznīca spēj indivīdam dot. Labs katolis, lai arī kāda zemes malā viņš dzīvotu, būs arī labs komunistu apdraudētās indivīda brīvības aizstāvis. Katoļu Baznīcas nemitīgā cīņa pret komunismu visiem pazīstama. Bez šaubām, kristiešiem nebūs savā starpā cīnīties ar ieročiem rokās par dažādu reliģisku problēmu atrisinājumiem. Cerēsim, ka tie laiki ir pagājuši uz neatgriešanos. Un tiešām nožēlojams būtu arī katrs cita veida mīlestības trūkums kristiešu starpā laikā, kad komunisms grib noslaucīt no zemes virsus visu kristietību. Bet brīvas pārliecināšanas ceļš, ceļš, kur pārliecību nostiprina arvien lielāka mīlestība pret pārliecināmo personu, vezdama virzienā uz pilnīgu sevis ziedošanu pārliecināmā labā — paša Kristus rādītais ceļš — tas ejams, lai arī kādas briesmas draudētu, jo, vismaz beidzot, tas izvedīs no visām briesmām.

Vēl apskatāms norādījums uz katoļu nepilnībām un nekatoļu pilnībām. Pārbaude rāda, ka argumentam šāds sastāvs (vienkāršosim to): Viņš ir katolis — iet uz baznīcu, skaita lūgšanas, bet pļēguro pa krogiem. Viņš nav katolis (ir luterānis vai pareizticīgs). Lūgšanas skaita reti un uz baznīcu iet vēl retāk, bet pa krogiem nepļēguro. Atbilde: ne viens ir pilnīgs katolis, ne otrs ir pilnīgs kristietis, un tikai pilnīga kristietība svarīga.

Dažādu pakāpju pilnība konstatējama dažādu konfesiju ļaudīs. Tās — atliekas no vienas Kristus Baznīcas. īstas Dieva žēlastības vadībā tās iemirdzas labas sirdsapziņas cilvēkos — nekatoļos. Bet pilnīga kristietība, par spīti visiem nepilnīgajiem katoļiem, nekur nemirdz tādos apmēros un tādā krāsu harmonijā kā katoļu Baznīcā (sal. ar nodaļu par katoļu Baznīcas svētumu).

Izeja no protestantu kļūmīgās situācijas, kas ir radusies no viņu dotās atļaujas tulkot Bībeli pēc katra izpratnes, ir visai viegla: viņiem jāatzīst, ka Bībele nav vienīgā Dieva atklāsmes klēts un ka privāta Bībeles tulkošana nav Dieva izvēlētā atslēga uz atklāsmes mantu krājumu. Ja tā būtu, tad patiešām mums būtu jāsaka, ka Dievam nav svarīgi, kādu nozīmi cilvēks dod viņa vārdiem, un ka viņam visas reliģijas ir vienādi labas. Dievs ir mums atstājis dzīvu mācītāju, kas nemaldīgi pasaka, kurā grāmatā ir Dieva atklāsme un kā tā saprotama. Dievs nav vainojams par to, ka cilvēki nevar droši izšķirties par to, kas atklāts, kas neatklāts. Būtu nepareizi no tā secināt Dieva vienaldzību pret cilvēku drošību reliģijas lietās. Nedrošībā vainojami paši nedrošie, jo viņi atsakās lietot Dieva doto drošības līdzekli, viņi atsakās klausīties Dieva ieceltajā nemaldīgajā atklāsmes skaidrotājā (it kā Dievs tādu nespētu iecelt) un garīgās dzīves vadītajā.

Nav vērts kavēties pie modernistu uzskata par reliģiju kā subjektīvai pārdzīvojumu summu. Tas balstās uz aplamības, ka Dievam nebūtu tiesību prasīt no cilvēkiem noteiktu reliģiju, un nerēķinās ar šādu prasību kā vēstures faktu, ko pierādījām šīs grāmatas iepriekšējā daļā.

Ja visi pārietu katoļu ticībā, dzīve zaudētu savu daudzkrāsainību. Tas būtu zaudējums, ne guvums. Atbilde tāda: indivīds arvien būs indivīds; arī kā katolim sava individualitāte, sava personība viņam būs attīstāma līdz pēdējai iespējamās pilnības pakāpei. Viss pozitīvais, kas novērojams citā kristietībā, tiks paturēts un kāpināts; zudumā ies tikai negatīvais. Pievienošanās katolicismam nozīmē piebiedrošanos tiem cīnītājiem, kas cīnās par visaugstāko gara un vispārīgo kultūru pasaulē. Kas nāk no Dieva ir guvums, pilnība. Tā īstenojums nevar būt saistīts ar kaut kāda veida nožēlojamu zaudējumu; un katoliska dzīve ir dzīve pēc paša Dieva noteiktas kārtības.

  1. 59 „Te tieši ir kristiānisma būtība — ne tas, ka kristiānisms pārspēj visas citas reliģijas ar sava satura bagātību, bet fakts, ka viņš visu uzmanību vērš uz vienu personu, kas staigāja cilvēku vidū. Kamēr citas reliģijas pāri savam dibinātājam skatās uz visspēcīgo Dievu, kristietis redz Jēzū savas ticības autoru un objektu. Jēzus ir viens ar Tēvu; viņš ir cilvēku pielūdzamais Dievs. Kas palīdz vienam no viņa mazajiem brāļiem, tas ar savu mīlestības aktu godina Jēzu. Tas ir viņš, kas ir divu vai triju vidū, kad tie pulcējas viņa vārdā. Kas viņu atzīs ļaužu priekšā, to viņš atzīs pie sava Tēva, debesīs, un kas viņu noliegs starp cilvēkiem, to viņš noliegs pie Tēva debesīs. Debestēvs viņam sāka: „šis ir mans mīļotais Dēls, ar ko es esmu ļoti apmierināts. Paklausiet viņam” (Mt. 17, 5). Un kristietis atbild ar Pētera vārdiem: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt. 16. 16), „tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jņ. 6, 69). Tāpēc ka Kristus ir Dieva Dēls, viņa mācība ir Dieva atklāsme. Tāpēc ka Kristus savu mācību bija domājis ne mazam sava laika draugu pulciņam, bet visiem visu laiku cilvēkiem, viņa sniegtā Dieva atklāsme saista cilvēka sirdsapziņu 20. g. s. tāpat kā pirmajā gadu simtenī. Cilvēks nevar teikt, ka reliģija ir kaut kas privāts starp viņu un Dievu. Neredzamais Dievs darīja sevi redzamu šai pasaulē — „un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū (Jņ. 1, 14). No tā laika, kad Dieva Dēls sāka mācīt cilvēci, reliģiskās pārliecības vai nu saskanēja ar viņa idejām, vai nesaskanēja un tātad bija aplamas idejas. Nepietiek, ja cilvēks saka, ka viņš dara to, ko viņš atzīst par pareizu. Kristietim, ja viņš grib būt par kristieti, vispirms jādara tas, ko Kristus atzīst par pareizu. Citādāk viņam nebūtu tiesību saukt sevi par kristieti. Pirmais, pēc kā jāskatās reliģijā, ir ne sekošana savām atziņām, bet Kristas atziņām — sevis piesaistīšana tam, kas ir ne tikai ceļš uz Dievu, bet pats Dievs. Tēvs tā mīlēja pasauli, ka sūtīja tai saivu viendzimušo Dēlu. Un tas nebija viss: šis Dēls deva pasaulei vienīgo autentisko sekmīgas dzīves kodeksu — topiet līdzīgi Kristum — „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14, 6). Tas, ko viņš mācīja, nav nekādā ziņā vienam, jūdu apgabalam domāta mācība. Viņa vārdi tikpat piemēroti mūsu laikam, kā tie bija piemēroti, kad viņš tos teica Jūdejā un Galilejā. Mums nav darīšana ar piemērotību vien. Tas, kas sludināja un sūtīja savus apustuļus sludināt, pats paskaidroja, ka viņa ceļš ir vienīgais ceļš — „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk. 16, 16). Viņa, reliģija nepieņem eklektiķus (tādus, kas paši izvēlas, kam ticēt, kam neticēt). Cilvēkiem nebūs izšķirt viņa mācībā pieņemamas un nepieņemamas patiesības; viņiem vajaga „pildīt visu, ko es jums, esmu pavēlējis” (Mt. 28, 20). Šī autoritatīvā, negrozāmā mācība ir tas, kas izveido kristietības sirdi, ir tas, ko mācīja pirmajiem kristiešiem, ko sludināja sv. Pāvils, ko skaidroja Baznīcas tēvi un, definē koncili, ir tas, pie kā turas 20. g. s. katoļi ar nepārvaramu sīkstumu.” (Reason to Revelation, D. J. Saunders, S.J., 223. lp.)

IV. — 1. — 3. Nesekmīgi vienības mēģinājumi

3. NESEKMĪGI VIENĪBAS MĒĢINĀJUMI. Nav tā, it kā katoļi vien apzinātos piederēšanu Baznīcai kā Dieva uzstādīto pestīšanas noteikumu. Vairāk vai mazāk skaidra Baznīcas nepieciešamības apziņa ir arī kristiešos, kas nav katoļi. Starp viņiem tomēr daudz tādu, kas nav domājuši un nedomā pāriet katoļos. „Dievs prasīja piederēšanu Kristus Baznīcai, mēs piederam Kristus Baznīcai, kaut gan tā nav katoļu izprastā Kristus Baznīca. Izpratnes var būt dažādas, bet Baznīca — viena, un mēs tai piederam — pēc savas izpratnes; tā spriež šie cilvēki. Pašreiz mūs visvairāk interesē nopietnāk papētāmās dažādās izpratnes tieši par Baznīcas vienību — kā, par spīti tik acīm redzamām dažādībām, nekatoļi tomēr var uzskatīt sevi par vienas Kristus Baznīcas locekļiem.60 Pakavēsimies pie divām Baznīcas vienības teorijām. Viena ir nākusi no protestantiem — — anglikāņiem, otra — no protestantiem — luterāņiem. Anglikāņu teorija ņem par pamatu koka zaru vienību ar stumbru, luterāņu teorija runā par būtības vienību un nebūtiskām dažādībām.

Kopš tā sauktās Oksfordas kustības laika (1833-1845) uz zaru teoriju labprāt atsaucās anglikāņu baznīcas teologi — rituālisti: „Baznīca ir tikai viena, bet tai trīs zari: anglikāņu baznīca — galvenoties angļiem, grieķu-pareiztīcīgo baznīca — slāviem un katoļu baznīca — dievidniekiem.” Kā skaidri formulētu teoriju to mūsu dienās min reti; arī paši angļi necenšas to aizstāvēt. Bet dzīves prakse nav brīva no tās. Kaut kā joprojām anglis domā, ka viņam ir Dieva dotas tiesības uz savu baznīcu, tāpat kā slāviem uz pareizticīgo un itāļiem, spāņiem, portugāļiem uz katoļu Baznīcu.’ Tālāk padomājot, viņam būtu jāsaka, ka Dievs ir atklājis dažādām tautām pretrunīgas lietas — Itālijas katolim, ka Kristus ir Dievs, Anglijas anglikānim, ka viņš nav Dievs (anglikānim nav liegts tā domāt). Spāņu katolim Kristus teica, ka viņš grib, lai pāvests valdītu visu kristīgo Baznīcu, bet anglikānim tas pats Kristus paziņoja, ka viņu baznīca var būt īsta Kristus Baznīca arī bez pāvesta, pietiek karaļu iecelto bīskapu un viņa apstiprinātās dievkalpojumu kartības. Kā Dievs varētu iekrist tādās pretrunās un kā cilvēki var būt vienas Baznīcas locekļi, kad viņiem nav ne vienas ticības, ne vienas vadības, ne kulta, nav iespējams saprast. Nav brīnums, ka zaru teorija šodien tikpat kā atmesta, jo tās neloģiskums duras acīs katram nopietnākam domātājam.

Pirmajā acu uzmetienā varētu likties, ka nopietnāk ņemama protestantu — luterāņu teorija par būtības vienību visā kristīgajā Baznīcā, par to, ka konfesionālās atšķirības ir tīri akcidentālas — tādas, kas var būt vai nebūt, atstājot būtību neskartu. Visi kristieši pieņem apustuļu ticības apliecību, visi kristieši kristīti vienā kristībā. Tas ir tas būtiskais Kristus Baznīcā.

Lai arī cik minimālas kristietības būtiskās prasības pēc šīs teorijas iznāktu, kristieši, kā agrāk redzējām un kā to vēl labāk redzēsim šī kursa dogmatiskajā daļā, nav vienoti pat ne apustuļu ticības izpratnē. Un vēl kas: ja Kristus savai Baznīcai iecēla vadību, kuŗai ticības un tikumības lietās jāpaklausa itin visiem, kā var šai Baznīcai piederēt tas, kas atsakās paklausīt tās vadībai, kas izturas kā pagāns un muitnieks, kas tātad nicina ir Kristu, ir Dievu Tēvu (sal.Mt.18,17 un Lk.10,16). Un luterāņi atsakās pakļausit pāvestam (ne tikai vienam otram, teiksim, sliktam pāvestam, bet vispār atsakās pieņemt pāvestību kā Kristus iecelto Baznīcas augstāko vadību, lai gan tāda vadība ir bijusi visos kristietības posmos — pirms luterānisma un pēc tā).

Latviešu luterāņu teoloģija iet pa savas skolas un skolotāja — vācu luterānisma nosprausto ceļu. Pārliecināšanās labā lai lasītājs pārbauda, piem., K. Kundziņa rakstus par Baznīcas būtību un par Baznīcas sadalīšanos un vienību (Mūsu ticība, 119.-132 Īp.). Te šo divu viņa grāmatas paragrāfu galvenās domas par Baznīcas vienību: savā būtībā Baznīca un ticība „ir kas vairāk nekā kāda parasta veida organizācija.” Tā ir „dzīvs organisms”; tā ir apskaidrotā jeb augšāmcelšanās Kristus miesa. Katram ir tikai viena miesa (125. lp). „Bet raugoties pasaulē, kāda tā šobrīd ir, redzam nevis vienu, zem vienas vadības vienotu, arī ne pilnīgi savās daļās saskaņotu organismu, bet lielāku skaitu kristīgu konfesiju jeb konfesionālu baznīcu, pie kam, pieskaitot vēl atsevišķas mazākas konfesionālas vienības, no kūjām katra uzsver savu īpatnējo doktrīnu, to skaits, piemēram, Amerikas Savienotās valstīs vien pieaug pāri 200” (126.Īp.). Kā Kristus miesa pēc augšāmcelšanās, viņa apskaidrotā, pilnīgā miesa (katoļu teologs šai sakarībā runā par Kristus mistisko miesu) var būt „ne pilnīgi savās daļās saskaņots organisms”, K. Kundziņš nepaskaidro. Katolis nevar citādāk, kā tikai spriest, ka nesaskaņotība nav jau pašā Kristus miesā jeb organismā. Nesaskaņotība ir tikai cilvēku darbos; visas dažādās kristīgās konfesijas ir — cilvēku radījumi. Tā Baznīca, kas patiešām ir Kristus miesa savā dziļākā būtībā, ir viena un saskaņota. Pats atzīdams, ka Kristus organisms nav saskaņots, ka katra konfesija „uzsver savu īpatnējo doktrīnu” (ticību), K. Kundziņš tomēr kaut kā nejūtas kavēts pateikt, ka „paliek spēkā vārdi: Viens Kungs Kristus, viena ticība, viena kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pār visiem, ar visiem un visos” (132.Īp.). Konfesionālās atšķirības ir „īpatā nokrāsa”, „ārējais ietērps”, „luteriskais kults, kas vairās skaļuma un pārāk spilgtu ārēju efektu un aizvien izceļ arī ētiskos motīvus”, kas „atradīs auglīgāko zemi ziemeļtautu starpā”, „pareizticīgais (kults) ar savu vīrāka smaržu, sveču liesmām un misticismu — slāvos, bet Romas katolisms ar savu eksaltāciju un neierobežoto brīnumticību — Dienvideiropas un Dienvidamerikas latīņu zemēs” (131.Īp.). „Pašreizējā situācija, draudi, kās nāk no bezdievīgā komunisma un kas vērsti nevien pret kristīgo baznīcu, bet pret visu kristīgo kultūru, liek atcerēties visām kristīgo konfesijām, ka tās taču visas kalpo vienam Kungam” (128. lp.).

Ja savam darba devējam es paziņotu, ka no viņa prasītām astoņām darba stundām dienā es labprāt nostrādāšu septiņas, bet ne astoto, viņš mani darbā neiesaistītu, un, reiz ieskaitītu, ja es regulāri izlaistu astoto stundu, mani no darba atlaistu. Bet Kristus gadījumā darīšana ar Dieva prasībām. Atteikties pildīt kaut vienu no tām nozīmē apvainot Bezgalīgo Majestāti, ne kalpot tai. Tāda darba devēja, tāda Kunga priekšā, kāds ir Dievs, cilvēks nevar atļauties nekādu paviršību attiecībā uz viņa prasībām. Ko viņš prasa, tas jāpieņem un jāpilda pēc vislabākām spējām — jāpieņem un jāpilda itin viss. Tikai to var saukt par pienācīgu kalpošanu Kungam. Tādēļ cilvēks nevar mierināt sevi ar domu, ka mūsu — dažādu konfesiju cilvēku starpā ir vairāk kopīgā nekā dažādā. Jāpieņem tā Baznīca un tikai tā Baznīca, ko Dievs prasa, un nevis tā, kas gatava pildīt 50 vai 80 procentus no viņa prasībām.

  1. 60 Vairāk neskaidras nojautas nekā līdz galam, izdomātas teorijas vadīti, latviešu luterāņi apzinās sevi kā vienas Baznīcas locekļi. „Šai sanāksmē bijʼ pārstāvēta arī baznīca” (luterāņi vārdu „baznīca” parasti raksta ar mazo burtu). „Tas ir baznīcas likums.” „Arī baznīcas dzīves kārtotājiem, te bija šis tas sakāms.” Šais un līdzīgās frāzēs konfesionālās dažādības tiek ignorētas; ar tām, domāts viens reliģiskām vajadzībām paredzēts iestādījums — Baznīca.
    Ir zināms, cik plašu lauku baznīcas pārvaldē luterānisms atļauj valsts varai. Cik ilgi attiecības starp valsts varu un ev.-luterisko baznīcu ir gludas, arī nojauta par piederību vienai Baznīcai var netraucēti mājot ticīgo galvās. Bet kad rodas sarežģījumi ar laicīgo, varu, tad ir slikti; tad no vienas Baznīcas vairs nepaliek daudz vairāk kā tikai vienas tautas, vai pareizāk, vienas tautas daļas baznīca, ko pasaulīgiem nolūkiem draud sev pilnīgi pakļaut un kalpināt valsts vara. Tā tas, piem., notika nacionālsociālistu vadītajā Vācijā, Baznīcas lietu komisāram cenšoties pārvērst ev.-luterisko vācu baznīcu par pagānisku nacionālbaznīcu; pašu luterāņu atzītais princips par valsts varu kā Baznīcas lietu kārtotāju viņa soļus tik ļoti atvieglināja. Autoritārā Latvijā tādu virzienu iezvanīja māc. A. Indriksoma baznīcas reformu projekti, bet smagie politiskie sarežģījumi, kas drīz sekoja, neļāva tiem īstenoties. Nacistu spaidītai, ev.-lut. baznīcai Vācijā vajadzēja atsaukties uz savu sen neminēto neatkarību no valsts varas arī baznīcas administrācijā, nostabilizēt savu pārvaldes aparātu un meklēt vismaz morālu atbalstu pie citām protestantu baznīcām citās zemēs. Tad arī parādījās, ka neskaidri nojaustā vienība nav nebūt tik liela un stingra, pat ne pašu protestantisko baznīcu starpā, nemaz nerunājot par vienības saitēm ar pareizticīgo un Romas katoļu baznīcām. Tas bija par stipru pamudinājumu virzīt uz priekšu ekumenisko jeb konfesiju apvienošanas kustību. Ja brīvajā Latvijā, valsts varai plaši un labvēlīgi pārzinot ev.-luterisikās baznīcas satversmi, par ekumenisko kustību šīs baznīcas oficiālie pārstāvji samērā maz interesējās, tad stāvoklis ir pavisam citādāks, latviešu ev.-luteriskās baznīcas mācītājiem, dzīvojot trimdā; tagad viņiem, tā sakot, gribot negribot, jāizveido saites ar citu zemju protestantiskām baznīcām. Katrā ziņā ekumeniskā kustība, kuŗā piedalās anglikāņu baznīca un arī pareizticīgā baznīca, — abām ir savi svarīgi iemesli — ir viena no interesantākām parādībām mūsu dienās; „Vienas paaudzes laikā gandrīz visas kristīgās ticības apvienības (konfesijas), kas ir āŗpus Romas katoļu Baznīcas, un nav padotas Maskavas patriarcha autoritātei, ar īpašu savās satversmēs paredzētu noteikumu palīdzību ir apvienojušās vienā redzamā organizācijā — Pasaules baznīcu padomē. Viņas to ir veikušas ar skaidru apziņu, ka šī padome nav ne kaut kāda „virsbaznīca”, ne „una sancta” — „viena, svēta, katoliska Baznīca”, par ko runā senie kristīgie simboli. Tai jābūt tikai par „vietu” vai „rīku”, ar kuŗa palīdzību jāatrod vai jāveido viena svēta Kristus Baznīca, kuŗai viņi tic, tic tik stipri, ka visas šīs apvienības ar smagu vainas apziņu atzīstas, ka ne atsevišķos padomes locekļos, ne visos kopā baznīca nav tāda, kādu to prasa Kristus un kādu to — kā vēstures īstenību — apstiprina Jaunā Derība, un kādu baznīcu lielā atkrišana, zem, sekulāru reliģiju spiediena, šodien evaņģēliju ticamība pavēl. Tālredzīgu garīgu personu izraisīta, te acīm redzot veidojas viena no lielākajām nožēlas un atmodas kustībām Baznīcas vēsturē — top oikumeniska, t. i. katoliska kristietība. Mūsu acu priekšā ļaudis, no visas pasaules nākdami, apvienojas „Dieva tautā”. Viņi pat iztēlojas sevi katoliskākus par Romas Baznīcu, no kuŗas viņi sagaida, ka tā vienu dienu sekos šim „Kunga aicinājumam”; oikumenisko kristiešu ticībā ietverta arī Roma.” (Herders Bildungsbuch, 1425. lp.)

IV. — 1. — 4. Kas gaida nekatoļus

4. KAS GAIDA NEKATOĻUS. Ne par visiem priekšmetiem cilvēki runā vienādi. Divi priekšmeti ātri sakarsē prātus — politika un reliģija. Vēl tu neesi paspējis labi izskaidrot savu viedokli, kad strīdus jau izcēlies. Ļoti aizkaitina tas, kas ar vislielāko neatlaidību aizstāv savu viedokli, nekādi nepieļaudams, ka arī citam — viņa pretiniekam varētu būt taisnība. „Tavu neiecietību!” tad gribas iesaukties. No tāda absolūtas patiesības īpašnieka cilvēki parasti novēršas. Ir paradums izvairīties no reliģiskām un pat politiskām diskusijām. Tas ir savā ziņā tāds nerakstīts pieklājības likums. Bet ko autors ir darījis iepriekšējās nodaļās un ko dara katoļi vispār, tas neievēro šo no inteliģenta cilvēka sagaidāmo pieklājību. „Runāt par mūsu baznīcu kā tādu, kuŗā ir tikai tik un tik procentu no Kristus prasītā kristiānisma, atzīt visus nekatoļus par tādiem, kas būs pazudināti mūžīgās elles ugunī — jo ārpus katoļu Baznīcas nav pestīšanas — nepieļaut citas izpratnes pareizību — par to visu varētu pasmieties, ja tas dziļi neaizvainotu”. Tā domādams, latviešu luterānis varbūt ar pieaugošu sašutumu lasīja šīs grāmatas nodaļas. Un pat ja viņš nekad nekāds katoļu ienaidnieks nav bijis, otrādi, viņam katoļu Baznīca ir izlikusies simpātiskā, šādu katoļu nostāju pret nekatoļiem viņš tomēr nevar atzīt par ko citu kā tikai nožēlojamu neiecietību. Viņam liekas, ka tā pati kristīgā mīlestība, kas īstenojama visu dzīvē, no katoļa prasa vismaz tik daudz godīguma un pazemības, lai viņš atzītu, ka katoļu Baznīca ir viena no baznīcām, bet ne vienīgā Kristus Baznīca, ka pielaižamas arī citas Kristus izpratnes, lai arī cik mazvērtīgākas tās katolim izliktos, ka arī citi cilvēki — bieži daudz vērtīgāki cilvēki par katoļiem — kāpj debesīs — pa citām trepēm.

„Ārpus Baznīcas nav pestīšanas — debesis katoļu monopols! Kāds stulbums! Kāda nekristīga uzpūtība! Vai tas var būt, ka inteliģents katolis tā saka?”

Monopola lieta katoļiem piekabināta, bet teiciens, ka „ārpus Baznīcas nav pestīšanas” patiešām nāk no katoļiem, un patiešām, ar to domāts tas, kas ar to pateikts: tikai tas būs pestīts, kas piederēs īstajai Kristus Baznīcai. Pēdējam paskaidrojumam jāpievieno viens „bet”, ne lai kaut kā sašaurinātu tā vārdu saturu, bet gan lai parādītu, ka tajos nav nekā neprātīga un nekristīga, ka ar tiem dots vienīgais pilnīgais Kristus misijas izskaidrojums.

Viens fakts dažam labam latviešu luterānim — kā izglītotam, tā vēl jo biežāk neizglītotam — nav kļuvis īsti skaidrs: kad Kristus parādījās virs zemes, bija noticis kaut kas absolūti vienreizīgs visā pasaules vēsturē — Dievs bija pieņēmis cilvēka dabu. Tas bērns, kas dzima Betlēmē, tas cilvēks, kas sludināja Palestīnā, tas vīrs, kas mira pie krusta un pēc augšāmcelšanās uzkāpa debesīs, bija cilvēks un Dievs. Kristus personā ar cilvēka dabu bija noticis kaut kas, kas nebija noticis agrāk un nekad vairs nenotiks: caur Kristu cilvēka daba iegāja personīgā vienībā ar Dievu, kļuva par neatdalāmu paša Dieva sastāvdaļu; pēc Kristus tā vairs nekad nevarēja būt tāda, kāda tā bija pirms Kristus. Cilvēka daba bija iecelta godā, kas pašos pamatos mainīja tās attiecības ar Radītāju. Kādēļ tik liela goda parādīšana cilvēka dabai? Taču ne Dieva otras personas — Kristus labā. Dieva Dēls ar to nekā nebūtu guvis; viņam viss bija. Guvējai vajadzēja būt pašai cilvēka dabai. Kristietība uz augšējo jautājumu atbild ar vienu muti: Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai mūs pestītu. Ko nozīmē vārds „pestīt”? Lai arī kāda šī vārda pilnā nozīme būtu, pagaidām pietiek ievērot, ka pestīšana ir kaut kāda darbība, kurai jānāk no Kristus, ko viņš nosaka, ko viņš vada. Lai gan tā prasa arī mūsu līdzdarbošanos, kā to vēlāk redzēsim, šī līdzdarbība tomēr nenozīmē ko citu kā Dieva noteikumu pieņemšanu, Dieva pestīšanas plāna īstenošanu. Visumā skatīta, pestīšana ir plašāks jēdziens nekā ieiešana jeb dzīve debesīs. Pārbaudot Kristus sniegtās ziņas, kļūst skaidrs, ka pestīšanā izšķiramas divas sastāvdaļas — vainas deldēšana un dāvana. Sāksim ar pēdējo:

Akmens eksistē, bet neuzņem un nepārstrādā barības vielas; koks to dara, bet nejūt dūrienus un sitienus. Suns tos jūt, bet nevar piesēsties pie galda, lai uzrakstītu kādu vēstuli vai nospēlētu šacha partiju. Cilvēkam tādi darbi — parasta lieta. Piemēri rāda pilnību dažādības dabas būtnēs. Ne viena un tā pati pilnība tikai augstākā pakāpē rada atšķirību starp koku un akmeni, starp cilvēku un suni, bet gan būtiski augstāks pilnības veids liek šīm būtnēm atšķirties vienai no otras.

Arī „visgudrākais”, vislabāk trenētais suns nekad nespēlēs šacha partiju, nekad nekļūs par cilvēku. Viņam nav ne tādas izpratnes pakāpes, bet gan tāda izpratnes veida, kāds ir cilvēkiem. Kristus pieņēma cilvēka dabu, lai cilvēkus pestītu, t.i. lai cilvēkus ieceltu būtiski augstākā dzīves slānī, tik augstā, ka tādu pilnību var dot tikai pats Dievs, jo tā faktiski nozīmē līdzdalību paša Dieva dzīvē. To nozīmē pestīšana kā dāvana. Jaunā dzīvība, kas dara cilvēku spējīgu dzīvot būtiski augstākā veidā, tik liela un cēla, ka to grūti aprakstīt cilvēku vārdiem. Teologi to sauc par pārdabisko dzīvi jeb par Dieva žēlastības dzīvi. Tā sākas šeit virs zemes un sasniedz savu augstāko pilnību debesīs, kur to sauc par svētlaimes vīziju, vīziju, kas ir tik cieša vienība ar Dievu, ka tā pielīdzināma divu dabu — dievišķās un cilvēciskās — vienībai Kristus personā. Saskaņā ar Bībeles ziņojumu pārdabiskā dzīve bija piedāvāta cilvēku dzimumam Ādama personā. Nelietodams Dieva doto brīvību tā, kā Dievs to vēlējās, Ādams pārdabisko dāvanu zaudēja un līdz ar viņu, kā cilvēku dzimuma pārstāvji, to zaudēja arī visi cilvēki. Ādams bija izdarījis pārkāpumu, un Dievs, kas ir visas patiesības Dievs, nevarēja izlikties, it kā nekāds pārkāpums nebūtu noticis. Tomēr Ādama grēks neiznīcināja Dieva gribu dot cilvēkiem izdevību atgūt noraidīto dāvanu. Ar viņa gādību nāca pasaulē Jēzus Kristus, kas, būdams reizē cilvēks un Dievs, ar savu līdz krusta nāvei paklausīgo dzīvi deva cilvēcisku un tomēr bezgalīgas vērtības gandarījumu debesu Tēvam, tā iznīcinādams bar jēru, kas šķīra mūs no pārdabiskās dzīves. Noslēpumainā miglā tīts — tas tiesa, tomēr būtībā tāds ir Bībeles stāsts.

Varētu teikt: „Nu labi, mūsu dzimuma cēlākais pārstāvis paklausīja Dievam līdz nāvei. Viņš darīja galu Ādama radītajam ļaunumam. Tagad mēs visi varam automātiski gūt Dieva piesolīto pārdabisko dzīvi”. Nē, Sv. Raksti nepārprotami paskaidro, ka pestīšana nav nekāda mechaniska Kristus nopelnu attiecināšana uz mums, vienalga, vai mēs tos vēlētos, vai nevēlētos. Sv. Raksti skaidri paziņo, ka mums būs ieiet debesu godībā „pa šaurajiem vārtiem,” ka vajadzīgas mūsu pašu pūles, mūsu sadarbība ar Kristu, lai viņa 'kā Pestītāja darbs attiektos uz mums personīgi. Mums jāizpilda Dieva uzstādītie noteikumi. Tikai tad mēs tiksim pestīti. Mums jāiestājas viņa Dēla nodibinātajā Baznīcā. Pat liberālākais protestants nesaka, ka Kristus pestīšanas sekas ir tīri automātiskas. Viņš atzīst, ka, lai gūtu Kristus nopelnus, ir vajadzīga indivīda personīga vienošanās ar Kristu. Labi pazīstama luterāņu mācība par principu „tici un tu tiksi pestīts!” Luterāņi tātad prasa vismaz ticēšanu savai pestīšanai caur Kristu līdz ar attiecīgām grēku nožēlas un pateicības jūtām pret Kristu. Tā nav katoļu mācība. Katoļi ar pestīšanu domā daudz daudz vairāk nekā ticību, grēku nožēlu un pateicību žēlsirdīgajam Dievam. Vainas deldēšanu protestanti pamana, gan, vismaz neskaidri, bet viņi tikpat kā nepamana otru pestīšanas sastāvdaļu, kuras iegūšanai Baznīca ir nepieciešamais instruments — pārdabisko dzīvi. Mēs ticam, ka mūsu pestīšana sākas jau virs zemes ar pārdabiskas dzīvības ieliešanos cilvēka dvēselē, kas reizē ir arī inkorporēšana — mūsu iemiesošana Kristus mistiskajā miesā. Pēdējā paskaidrojumā meklējama atslēga daudziem zīmīgiem Kristus un viņa mācekļu vārdiem. Varam pieskarties tiem tikai īsumā:

Vispirms, Kristus inkorporēja cilvēka dabu Dievā, kļūdams par cilvēku — inkorporācija viņa paša personā. Tas bija absolūti vienreizīgs gadījums, uz ko norādīja pats Kristus, teikdams tik daudziem par lielu pārsteigumu vārdus: „Neviens neiet pie Tēva kā tikai caur mani”. Lai stādām viņu priekšā, sakām tādus vārdus savam klausītāju pulkam un lai tikai uz mirkli padomājam, ko tie nozīmē — amerikāņi, eiropieši, aziāti nevar citādāk tikt pie Dieva kā tikai caur Kristu. „Kāda neciešama uzpūtība! Kāds cilvēka brīvības ierobežojums!” Jā, tā būtu uzpūtība, tas būtu neierobežots pašlepnums, gandrīz idiotisks egoisms, ja šādi vārdi nāktu no vienkārša, mirstīga cilvēka. Bet tie nāca no Kristus, Dieva Dēla — paša Dieva, un viņš tos teica, ne jau rotaļādamies ar vārdiem. Tā teikdams, viņš novilka pestīšanai (pilnīgai nākšanai pie Tēva) robežas, ko var darīt tikai Dievs, ne vienkāršais mirstīgais. Kristus neteica: „Es esmu viens no ceļiem, kas ved pie Tēva”, bet gan „Es esmu ceļš” — tas ceļš, „patiesība” — tā patiesība, „un dzīve” — tā dzīve, kas ved uz Dievu.” Viņš lika mums saprast, ka būs mums par mācītāju, par laba piemēra devēju, par pamudinātāju uz labiem darbiem, bet ka pestīšanai būs vajadzīgs vēl kaut kas cits — jauna dzīvība (jeb dzīve, kā dzīvības darbība), ko viņš ielies mūsu dvēselēs; mums būs jādzimst no jauna viņā kā otrā, dzīvības devējā Ādamā, pēc tam, kad bijām miruši pirmajā Ādamā. „Kā Ādamā visi mirst, tā Kristū visi dzīvos”. Lai mēs tiktu pestīti, mums vajadzīga burtiski jauna dzīvība„ caur ko mēs kļūstam piepotēti paša Kristus — Dieva dzīvībai: „Es dzīvoju, ne es; Kristus dzīvo manī.” Ar jauno dzīvību nav domāta tikai cilvēciskās dabas nepilnību apsegšana, iznīdēšana; saņemot jauno dzīvību, cilvēks tiek izņemts no dabas slāņa un iecelts pārdabas slānī. Viņš kļūst, kā sv. Pēteris nevilcinās teikt, par „Dieva dabas dalībnieku”. Šīs Dieva dzīvības avots var būt nekas cits kā Kristus, jo apvienodams savā personā dievišķo ar cilvēcisko, viņš ir Dieva gribētais jaunās dzīvības izejas jeb sākuma punkts. Savu cilvēka dabu ar visām tās spējām un nepilnībām mēs mantojam no saviem senčiem. Caur saviem vistuvākiem un vistālākiem senčiem mēs esam vienas miesas locekļi, apveltīti ar visām tās pilnībām un nepilnībām — „Ādamā visi mirst”. Jauno Dieva dzīvību, pārdabisko jeb Dieva žēlastības dzīvību mēs gūstam jaunas izcelsmes ceļā, kļūdami par locekļiem jaunā miesā, kuŗā ir šī dzīvība — „Kristū visi dzīvos”. „Nebrīnieties, kad es jums saku, ka jums jādzimst no jauna”. „Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja viņš nepaliek vīna kokā, tā arī jūs ne, ja jūs nepaliksit manī”. Mums burtiski jābūt Kristus miesas (organisma, ķermeņa) locekļiem — tāpat kā mēs esam Ādama miesa ar savu cilvēcisko dabu — lai viņa dzīvība būtu mūsu dzīvība. Citādāk mēs nonīktu, kā nonīkst zars, kas atdalīts no vīna koka. Lai arī cik uzticīgi mēs būtu savas zemes valdniekam, karalim, par viņa ģimenes locekļiem mēs būsim tikai tad, ja mūsu asinis būs, kā saka, zilas asinis.

Kas ir katoļu Baznīcā, tas ir vienots ar Kristu mistiskas dzīvības saitēm. Ja šīs dzīvības dziļākā būtība būtu viegli noteicama un izteicama ar mūsu rīcībā esošo jēdzienu palīdzību, mēs viņu nesauktu par „mistisku”. Visi katoļi ir organiski vienoti ar Kristu — ir viena miesa, viens ķermenis, viens organisms (šos vārdus drīkstam lietot kā sinonīmus), kuŗā pulsē otra Ādama dzīvība. Katoļu Baznīca ir tas debesu vīnkoks, tas organisms, kas sākās ar Kristu un tad sevī uzņēma (iemiesoja, inkorporēja) vienu cilvēku pēc otra, sākot ar Kristus māti un pirmajiem apustuļiem. Bez Baznīcas kristietība nebūtu nekāda jauna dzīvība. Kristum būtu savi apbrīnotāji un sekotāji apmēram kā vienam otram šīs pasaules lielajam garam, bet Dieva dzīvība būtu un paliktu ielējusies tikai viņa paša personā; viņš būtu vīnkoks bez kādiem zariem. Būt par kristieti nozīmē būt par viena vīnkoka zaru, par vienas organiskas vienības sastāvdaļu, par viena organisma locekli, par vienu miesu, vienu ķermeni. Kas nepieder pie katoļu Baznīcas, tas nav „iemiesots” Kristus mistiskajā ķermenī; tas var būt kādas Kristus apbrīnotāju vai godinātāju biedrības loceklis, bet viņā neplūst tas viens, kas ir būtiski nepieciešams pestīšanai — Dieva dzīvība, tā sakot, Kristus mistiskās miesas asinis — Dieva Dēla karaliskās, zilās asinis. Lai arī cik dedzīgi kāds godinātu savu karali, ar godināšanu vien viņš nekļūtu karalisks. „Jums jādzimst no jauna!” Nekas cits, nekas mazāks nespēj mainīt cilvēka izcelšanos no pirmā, grēkā kritušā Ādama. Jums jādzimst vienā jaunā ģimenē, jums jābūt par vienu jaunu, dzīvu organismu, par vienu vīnkoku, par vienu templi, par vienu valstību, jums jābūt par Kristus ķermeni. Nav un nevar būt divu Kristu; Kristum ir un var būt tikai viens ķermenis, caur kuŗu plūst viena nedalāma dzīvība. Zars, kas nogriezts no vīnkoka, nesaņem tā dzīvību; viņš izžūst un iznīkst. Ir viens Kristus, viena mistiskā miesa, viena Baznīca. Domādami Baznīcu, mēs nevilcināmies to saukt par katoļu Baznīcu, jo šīs grāmatas iepriekšējās nodaļās esam pierādījuši, ka Kristus nodibinātā Baznīca un katoļu Baznīca ir viens un tas pats.

Tātad nu iznāk, ka katrā ziņā jāpievienojas katoļu Baznīcai, jo ārpus tās nav pestīšanas. Bet ja ārpus tās nav pestīšanas, tad visi nekatoļi iet uz elli, un debesis tomēr ir — katoļu monopols. Mēs teicām, ka pēdējais slēdziens katoļiem „piekabināts”, ka īstenībā paši katoļi tā nespriež. Tagad laiks paskaidrot, kas ar mūsu piezīmi domāts.

Ir viena iespēja, kūjas gadījumā cilvēks var kļūt debesīs, arī nebūdams par katoli — nepārvaramas neziņas gadījums. „Sakiet, ko jūs gribat par savu katoļu Baznīcu. Es tomēr tai nepievienošos, jo esmu līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka mana kristietības izpratne (evaņ. luteriskā) ir tikpat laba, ja ne labāka. Jūs nemaz negribat pielaist citas izpratnes, man tomēr tāda ir un daudziem citiem arī”, tādi vārdi var nākt no daudziem latviešu luterāņiem. Ko atbildēt? Sekojošo:

Vispirms dažus vārdus par to, kas tik viegli var stāvēt aiz vārdiem „es esmu līdz sirds dziļumiem pārliecināts.” Tik bieži aiz tā, ko sauc par pārliecību, ir ne daudz vairāk kā ērtība — šāda vai tāda zemes labuma dēļ man nav ērti kļūt par katoli. „Kā katolim man būtu jāatsakās no tādas mantas, un es to negribu. Katoļu prasītie „šaurie vārti”, pa kuŗiem jāiet debesīs, man pārāk šauri; es katoļticības prasības nespēju izpildīt (it kā Dievs no cilvēka prasītu ko neiespējamu). Ir labāk būt par atklātu grēcinieku nekā par liekuli; starp katoļiem ir daudz liekuļu” — viens otrs cenšas sevi mierināt tādā kārtā. Kā grāmatās, tā sarunās dufas acīs, ar kādu izmisušu neatlaidību tik daudzi latviešu nekatoļi turas pie visnobrāztākiem, elementārākiem pārmetumiem katoļu Baznīcai — Džordano Bruno, Galilejs, Bērtuļa nakts, inkvizīcija, pāvestu izvirtība, atlaidas.

Šie un līdzīgi iebildumi nāk atkal un atkal un pat no cilvēkiem, kam dziļš ieskats citos pasaules notikumos. Liekas, ka viņi nekad nav mēģinājuši nopietni papētīt, ko katoļi par to visu stāsta — nav gribējuši papētīt. Bet ja tā, tad te jādomā par gribētu acu aizvēršanu pret patiesību, lai tikai nebūtu jāatsakās no šādas vai tādas ērtības. Bet reizē tad arī jādomā par Kristus vārdiem: „Ja es nebūtu nācis un stāstījis viņiem, tad viņiem nebūtu grēka, bet tagad viņiem nav ar ko segt savu grēku”.

„Kam tīra sirds — taisns prāts un laba dzīve un kas ar vislielāko viņam iespējamo nopietnību cenšas ne tikai uzzināt patiesību, bet arī piemērot tai savu dzīvi, kā Dievs tam varētu liegt patiesības mantošanu un patiesības ceļu? Kā viņš varētu neatvērt durvis neatlaidīgam klauvētājam?” Tā jautā katolis. Tādēļ viņam grūti domāt, ka kristīgajā Eiropā, sevišķi kristīgajā Vakareiropā varētu būt daudz tādu cilvēku, kas pilnīgi nevainīgi paliek ārpus katoļu Baznīcas (tas drīzāk pielaižams jaunatnē, kas ar dzīvi vēl nav īsti iepazinusies, nekā ar cilvēkiem mūža otrā pusē). Tomēr tikai viens Dievs redz un izprot cilvēka dvēseles dziļumus. Par pēdējiem, ja tie patiešām neredz katoļu Baznīcu kā Dieva noteikto vienīgo ceļu uz debesīm, citādāk sakot, ja kas tiešām tic citādākai kristietībai, sakāms sekojošais:

Ne Dievam būs nepatīkams, nedz Dievs sodīs tādu cilvēku, kas par spīti nopietnām pūlēm noskaidrot Dieva gribu, neatrod ne Dieva gribēto reliģiju, ne viņa nodibināto Baznīcu. Viņa neveiksme iedarbosies uz viņa dzīvi kā smags zaudējums, trūkums, jo viņam būs jāiztiek bez Dieva atklātās patiesības un bez tām Dieva žēlastībām, kas nāk no formālas un aktīvas līdzdalības Baznīcas dzīvē, bet par Dieva sodu viņa gadījumā nevar būt runas; Dievs nesoda nevienu, kas patiešām „nezina, ko viņš dara”. Tātad lai gan mēs atzīstam nepārvaramu īstās Baznīcas nezināšanu par iespējamu, sevišķi tais cilvēkos, kas jau vairāku paaudžu laikā un no mazatnes audzināti nekatoliskā kristīgā reliģijā, mēs nekādā ziņā neatzīstam, ka viņiem viņu baznīca tikpat laba, kā labam katolim katoļu Baznīca. Maldiem nav un nevar būt tādu labu augļu, kādi ir patiesībai.

Nepārvarama īstās Baznīcas neziņa arī mūsu dienās daudz ātrāk pielaižama Āfrikā un Āzijā nekā jau tik ilgi kristianizētajā Eiropā. Uz šo kontinentu kristietības neskartajiem iedzīvotājiem attiecināmi Kristus vārdi par „citām avīm” un vispār uz visiem tiem, kas dzīvo pagānisma tumsā vai kāda sagrozīta kristiānisma krēslā, vai iztiek no kādas pašu izgudrotas filozofijas, kurā ne viss ir nepatiess, bet kas nekad nesasniedz Kristus patiesības pilnību un spožumu. Cik ilgi šie dzīvos saskaņā ar to gaismu, kāda viņiem ir, jeb kā mēs sakām, pēc savas labākās izpratnes saskaņā ar savu sirdsapziņu, viņiem Kristus neliegs pārdabisko atlīdzību par viņu labo gribu. Pāvestu Piju IX protestanti parasti atzīst par vienu no visneiecietīgākajiem jaunāko laiku pāvestiem. Bet arī viņš 1854. gadā rakstīja šādus vārdus: „Lai uzskatām to kā mūsu ticības patiesību, ka neviens nevar būt pestīts, kas ir ārpus Romas Baznīcas. Neskatoties uz to, lai tikpat droši atzīstam, ka tie, kas īsto reliģiju nepazīst, ja viņu neziņa ir nepārvarama, nesavelk uz savām galvām Dieva sodu savas neziņas dēļ. Un kas iedrošinātos nospraust robežas tāda veida neziņai? Patiešām, kad mēs būsim atbrīvoti no šīs miesas saitēm un redzēsim Dievu, mēs pārliecināsimies par to, cik ciešas un skaistas saites vieno Dieva žēlsirdību ar viņa taisnību. Bet dzīvodami virs zemes un nesdami nāves nastu, kas nospiež dvēseli, atzīsim ar vislielāko noteiktību katolisko pārliecību, ka ir tikai viens Dievs, viena ticība, viena kristība. Lai necenšamies izrakt kaut ko dziļāku par šo.”

Tā pati Baznīca, kas darīja par savu oficiālo pārliecību sv. Cipriāna (200-258.g.) frāzi — „ārpus Baznīcas nav pestīšanas”, tikpat oficiāli atmeta arī jansenistu teikumu — „ārpus Baznīcas nav Dieva žēlastības”. Dievs lej savas žēlastības arī tais labas gribas cilvēkos, kuŗiem nav radusies izdevība pārliecināties par katoļu Baznīcu kā par Kristus organismu cilvēces pestīšanai. Viņi zudumā neies:61 Ne elle viņus gaida, bet debesis. Debesis nav katoļu monopols, bet tikai par tik, par cik tie, kas nav katoļi, arī ar vislabāko gribu nespēj pārliecināties, ka katoļu Baznīca ir tiešām Dieva gribētais vienīgais ceļš uz debesīm. Ko šādi cilvēki īstenībā savās dvēselēs saka, ir apmēram sekojošais: „Es katrā ziņā pievienotos katoļu Baznīcai, ja tikai es būtu pārliecināts — un es tik tiešām gribu būt pārliecināts — ka man tas jādara”. Tādu gara nostāju pret katoļu Baznīcu teologi sauc par piederēšanu katoļu Baznīcas dvēselei, kaut gan vēl ne tās ārējam stāvam, atzīdami šai nostājā ietverto gribas dispozīciju — „es kristītos par katoli, ja zinātu, ka man tas jādara” — par kristību „in voto” — noteikumam pievienotu vēlēšanās kristību katoļu Baznīcā. Arī šādi pestīto cilvēku gadījumā piepildās sv. Cipriāna vārdi par pestīšanu tikai caur Baznīcu. Kādā veidā viņi inkorporējas Kristus mistiskajā miesā, kādā tieši veidā viņos ielejas pestīšanas žēlastības, Dievs mums nav atklājis. Tā kā drošu ziņu par šo ārkārtīgo pestīšanas veidu nav, pāvests Pijs IX pamatoti ieteic atturēties no veltīgām spekulācijām.

Kas ieteicams praksei? Katram nekatolim, kas sevi mierina ar domu, ka viņa gadījums ir tieši tā sauktās nepārvaramās neziņas gadījums, drošības pēc būtu nopietni un atkārtoti jāpārbauda, kas tā par neziņu ir — „Es nezinu — es neesmu pārliecināts, ka man jāpievienojas katoļu Baznīcai”. Ja tā, tad nav ko nervozēt. „Es nezinu — kaut kādas pasaulīgas priekšrocības dēļ, vai lai izsargātos no kādas neērtības, kaut kāda veida neizdevīguma — es negribu, es nevēlos kļūt par katoli”. Dzīve rāda, ka arī tas tik viegli var stāvēt aiz neziņas, kas grib sevi atzīt par „nepārvaramu”. Par pēdējo stāvokli nebūtu ko nervozēt, ja tas nebūtu vainas stāvoklis, kas saistīts ar mūžīgas laimes zaudējumu.

  1. 61 „Visiem kristīgajiem nekatoļiem apzīmējums „vienīgā svētdarītāja Baznīca” ir par piedauzības akmeni; daudzkārt pat katoļiem nav pareizas izpratnes šai lietā. Tāpēc vispirms konstatēsim, kas ar apzīmējumu domāts; tas nepieskaŗas indivīdu mūžībai, bet Baznīcai vispār. Tādēļ nekādā ziņā ar to nav apgalvots, ka tikai kātoļi var ieiet debesīs. Tādam uzskatam arvien jāstāda pretim, patiesība, ka katrs kristītais, kas pēc vislabākās pārliecības paliek ārpus Baznīcas, sasniedz laimi debesīs, ja viņš dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, jā, ka tas pats sakāms arī par tiem, kas nav saņēmuši sakramentālo kristību.” (Herders Bildungsbuch, 1294. lp.)

Literatūra

Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir radusies plaša katoļu apoloģētiskā literatūra. Te nav nolūka to izsmelt. Zemāk sniegtais grāmatu saraksts grib būt tikai par mazu šīs literatūras pārstāvi. Visam lielajam grāmatu vairumam autori ir pievienojuši bibliogrāfijas. Ar to lasītājam dota iespēja pāriet no vispārīga jautājuma uz kādu atsevišķu apoloģētikas tematu. Mūsu grāmatā citētiem un citiem protestantu autoriem liekam klāt saīsinājumu „prot.”. Par viņu domām mēs, protams, nekādu atbildību neuzņemamies.
Tieši apoloģētikas problēmām veltīts četru sējumu lielais darbs franču valodā :
  • Dictionnaire apologétique de la foi catholique, Paris, 1925 — ar bibliogrāfiju par katru atsevišķu apoloģētikas jautājumu.
Tuvu pie 1500 lappušu arī citam darbam apoloģētikas laukā:
  • M. Brillant un M. Nédoncelle — Apologétiqiue, Paris, 1948. Sējumam rakstus sūtījuši vairāki autori — problēmu skatījums moderns un — plaša bibliogrāfiskā informācija likta klāt katram apcerējumam.
Ļoti daudz apoloģētisku ziņu arī šādos katoļu lieldarbos:
  • angļu valodā: The Catholic Encyclopaedia, New York, 1949.,
  • itāļu valodā: Enciclopedia cattolica, Città del Vaticano, 1949.,
  • vācu valodā: Herders Lexikon, Freiburg im Breisgau, 1930-1938.,
  • franču valodā: Dictionnaire de théologie cathlolique, Paris, 1923.
No atsevišķu autoru darbiem lai ir minēti sekojošie :
  • ADAM K. Jesus Christus, 1934-
  • The Son of God, New York, 1934.
  • Das Wesen des Katholizismus, 1946.
  • The Spirit Of Catholicism (tulk. angļu val.), New York, 1935.
  • ALLO B. Le seandale de Jésus, Paris, 1927.
  • Ȇvangile et évangélistes, Cerf, 1944.
  • ALTHAUS P. Die christliche Wahrheit, (prot.), 1949.
  • ARENDZEN J. The Gospels, St. Louis, 1923.
  • Whom Do Mem Say?, St. Louis, 1927.
  • ARIALDO B. La Vera Religione, 1949.
  • La Vera Chiesa, 1953.
  • Le fonte della Rivelazione, 1953.
  • ASMUSSEN H. Warum noch luterische Kirchie?, (prot.), 1949.
  • AUBERT R. Le probleme de l'acte de foi, Lauvain, 1950.
  • BAIERL J. The Theory of Revelation, Rochester, 1933.
  • BAINVEL J. V. De Ecclesia Christi, Paris, 1925.
  • BALLERINI G. Gesù Gristo e i suoi moderni critici, Pavia, 1921.
  • BALDI L’infanzia del Salvatore, Roma, 1925.
  • BANDAS The Master-Idea of St. Paul’s Epistles, 1925.
  • BARDY G. Le Sauveuir, Biloud, 1937.
  • BARTHAS C. Ȇvangile et Nationalisme, Paris, 1933.
  • BECKER J. Die Weissagungen als Kriterien der Offenbarung, Mainz, 1890.
  • BEC LE Critique et contròle médicai des guérisons surnaturelles, Paris, 1921.
  • BILZ J. Einführung in die Theologie, Freiburg, 1935.
  • BIRD A. A Study of the Gospels, London, 1946.
  • BIEZAIS H. Kristiānisms, nacionālisms, humānisms, (prot.), Kopenhāgenā, 1953.
  • BLLLOT L. La parousie, Paris, 1920.
  • BIOT R. Lourdes et le miracle, Paris, 1930.
  • BOUDOU A. Actes des Apôtres, Paris, 1933.
  • BOUGAUD E. The Divinity of Christ, Baltimore, 1926.
  • BOULGAKOFF L’orthodoxie, (pareiztic.), Paris, 1933.
  • BOVER J. Jesus the Messiah, Malinies, 1938.
  • BRAUN F. M. Jésus. Histoire et critique, 1947.
  • Neues Licht auf die Kirche, Fredhuirg im Breisgau, 1946.
  • Où en est le problème de Jésus ?, Paris, 1932.
  • L’Évangile devant les temps présents, Paris, 1938.
  • Évangile selon St. Jean, Paris, 1946.
  • BRIERRE-NARBONNE Exégèse taimudique des prophéties messianiques, Paris, 1933.
  • BRUNHES G. Christianisme et Catholicisme, Paris, 1924.
  • BRINKTRINE Offenbarung und Kirche, 1949.
  • BRUNSMANN-PREUSS A Handbook of Fundamental Theology St. Louis, 1931.
  • BURONI J. De intolerantia catholica, Taurini, 1868.
  • BOUYER L. The Spirit and Forms of Protestantism, London, 1955.
  • BUTLER C. The Vatican Council, New York, 1930.
  • BUYSSE P. Jésus devant la critique, Bruges, 1925.
  • BUZY D. Évangile selon St. Matthieu, Paris, 1935.
  • Les paraboles, Paris, 1932.
  • CALL AN CH. Form Criticism (žurnālā Angelicum, Nr. 20, 117-127. Īp.), 1943.
  • CAPÊRAN L. Le problème du salut des infidèles, Toulosie, 1934.
  • CAYRE F. Précis de Patrologic, Paris, 1930.
  • CERFAUX L. La voix vivant de l'Evangile, Tournai, 1946.
  • CEUPPENS P. De prophetiis messianids, Roma, 1935.
  • Theologia biblica, Roma, 1939.
  • CHAINE J. Introduction à la lecture des prophètes, Paris, 1932.
  • CHAPLAIN L. Un coin d’aipologétique objective, Paris, 1931.
  • CHAPMAN J. Mathew, Mark and Luke, New York, 1933.
  • The Four Gospels, New York, 1944.
  • CHAUVIN Jésus Christ est — il ressuscité?, Paris, 1901.
  • CLERCQ C. Les Églises unies d’Oriemt, Paris, 1935.
  • CLÉRISSAC O.P. The Mystery of the Church, 1937.
  • CONGAR M. J. Chrétiens désunis, Paris, 1937.
  • Esquisses d:u Mystère de l’Église., I941.
  • CORNELY-MERK Manuel d’introduction historique à toutes les saintes Écritures, Paris, 1928.
  • CORNELY R. Introductio in Sacram Scripturam, Paris, 1925.
  • COTTER A. Theologia fundamentalis, Weston, 1947.
  • CULLMANN O. Christus und die Zeit, (prot.), Neuchâtel- Paris, 1948.
  • Petrus, (prot.), 1952.
  • DAVIES W. Paul and Rabbinic Judaism,, (prot.), 1948.
  • DAUSCH P. Die drei alteren Evangelien, Bonn, 1932.
  • DELAGNEAU G. Le Christ et le monde moderne, Paris, 1935.
  • DENEFLE A. Der Traditionsbegriff, Münster, 1930.
  • DENIFLE H. Luther und Luthertum, Mainz, 1907.
  • DENNEFELD L. Historie d’Israël, Paris, 1935.
  • DENZER G. The Parables of the Kingdom, Washington, 1945.
  • DENZINGER Enchiridion symbolorum, St. Louis, 1937.
  • DEVIVIER-SASIA Christian Apologetics, New York, 1924.
  • DIEKAMP-HOFFMANN Introductio in theologiam, Paris, 1933.
  • DIECKMANN H. De Ecclesia, St. Louis, 1925.
  • De revelatione Christiana, St. Louis, 1930.
  • DILLSCHEIDER O. Das christliche Weltbild, (prot.), 1951.
  • DONOVAN J. The Authorship of St. John’s Gospel, London, 1936.
  • DORSCH E. De inspiratione S. Scripturae, 1927.
  • DOWD W. The Gospel Guide, Milwaukee, 1932.
  • DUPLESSY E. Apologétique, Paris, 1927.
  • DURAND A. Évangile selon St. Matthieu, Paris, 1938.
  • Évangile selon St. Jean, Paris, 1936.
  • ELST VAN DER Vraies et fausses guérisons miraculeuses, Paris, 1925.
  • ERB J. Wolke der Zeugen, (prot.), 1952.
  • EYMIEU A. Deux arguments pour le catholicisme, Paris, 1923.
  • La part des croyants dans les progrès des sciences, Paris, 1920.
  • FALCON J. La crédibilité du dogime catholique,Paris, 1933.
  • FECKES C. Das Mysterium der heutigen Kirche, 1951.
  • FELDER H. Die Heiligkeit Jesu, Padeborn, 1921.
  • Apologetica, Padeborn, 1923.
  • Christ and the Critics, New York, I924.
  • Jesus von Nazareth, 1947.
  • FENTON J. We Stand with Christ, Milwaukee, 1942.
  • FESTUGIERE A. L’idéal religieux des Grecs et l'Évangile, Paris, 1932.
  • Le monde gréaco-romain au temps de Notre-Seigneur, Paris, 1935.
  • FLORIT E. La storia delle forme nel Vangelo, (žurn. Biblica, Nr. 14), 1933.
  • FONCK L. Die Wunder des Herrn, Innsbruck, 1903.
  • The Parables of Christ, New York, 1914.
  • FOCK B. H. Und folget ihrem Glauben nach, (prot.), 1949.
  • FREJS A. Par svēto un labo, Rīgā, (prot.), 1936.
  • FREY J. B. Apocalyptique, (Dict. de la Bible pielik.), 1928.
  • Apocryphes de l’ancien Testament, (turpat kur iepriekš.), 1928.
  • Le conflit entre le Messianisme de Jésus et le Messianisme de son temps, (žurn. Biblica, Nr. 14), 1933.
  • GAECHTER P. Summa introductionis in N.T., Innsbruck, 1938.
  • GAETANI F. Gesù Cristo, Roma, 1945.
  • GARDEIL A. La crédibilité et l’apologétique, Paris, 1928.
  • GARRIGOU-LAGRANGE De revelatione, Roma, 1945.
  • GIORDANI I. St. Paul, New York, 1946.
  • GLEN P. Apologetics, St. Louis, 1931.
  • GOGARTEN F. Die Verkündigung Jesu Christi, (prot.), 1948.
  • GOEBEL B. Katholische Apologetik, Fueiburg, 1930.
  • GOLDSTEIN D. What Say You?, Radio Replies, 1945.
  • GOODIER A. The Public Life of Our Lord Jesus Christ, London, 1930.
  • GORRES I. F. Die leibhaftige Kirche, 1951.
  • GOUPIL A. L’église, institution, constitution, pouvoir, 1946,
  • GOYAU G. A la conquête du monde païen, Paris, 1933.
  • GUARDINI R. Unterscheidung des Christlichen, 1933.
  • Die Offenbarung, ihr Wesen und ihre Formen, 1940. Vom Sinn der Kirche, 1933.
  • Das Wesen des Christentums, 1938.
  • GRAHAM A. The Christ of Catholicism, New York 1947.
  • GRANDMAISON L. Jésus Christ, Paris, 1941.
  • Jesus Christ, (tulk. angļu val.).
  • GRIFFITHS B. The Golden String, 1954.
  • HARDY E. Der Budhismius, Münster, 1923.
  • HARNACK A. Das Wesen des Christentums, (prot.), 1950.
  • HARTDEGEN ST. J. A Chronological Harmony of the Gospels, Paterson, 1942.
  • HASTINGS Encyclopedia of Religion and Ethics, (prot.), Edinburgh, 1926.
  • HENNECKE E. Neutestamentliche Apokryphen,, Tübingen, 1924.
  • HERBINGY M. L’anglicanisme et l’orthodoxie gréco-slave, Paris, 1922.
  • La théologie du révélé, Paris, 1921.
  • HOLZMEISTER U. Comim. in Epistolas SS. Petri et Judae, 1937.
  • HOLZNER J. Paulus, Freiburg im Breisgaiu, 1953.
  • HÖPFL H. Tractatus de Inspiratione Scripturae, Romae, 1929.
  • Introductio specialis in N.T., Romae, 1938.
  • HOVE A. La doctrine du miracle chez Saint Thomas, Paris, 1927.
  • HUBY J. Les Epitres de la Captivité, 1935.
  • The Church and the Gospels, New York, 1931.
  • Christus, Paris, 1944.
  • Évangile selon St. Marc, Paris, 1937.
  • HUGON E. Hors de l'Église point de salut, Paris, 1919.
  • HUGUENY E. Catholicism and Criticism, New York, 1922.
  • HURTEVENT P. L’unité de l’Église, Paris, 1930.
  • IMBART DE LA TOUR Les origines de la Réforme, Jea.n Calvin, Paris, 1935.
  • JACQUEMET G. Tu es Petrus, Paris, 1934.
  • JACQUIER E. La crédibilité des Évangiles, Paris, 1913.
  • Les Actes des Apôtres, Paris, 1926.
  • JANSEN B. La philosophie religieuse de Kant, Paris, 1934.
  • JOURNET C. Primauté de Pierre dans la perspective protestante et dans la perspective catholique, Paris, 1953.
  • L’église diu Verbe Incarné, Paris, 1951.
  • The Church of the Word Incarnate, (tulk. angļu val.), London, 1955.
  • JOYCE G. The Question of Miracles, London, 1914.
  • JUNG MANN B. Die Kirche im religiösen Leben der Gegenwart, 1939.
  • JUNKER H. Die Völker des antiken Orients, Freiburg im Breisgau, 1933.
  • KARRER O. Das Religiöse in der Menschheit und das Christen-tum, 1949.
  • Religions of Mankind, London, 1933.
  • KLEIN F. Jésus et ses Apôtres, Paris, 1931.
  • La vie humaine et divine de Jésus-Cbrist, Paris, 1934.
  • KLEIST J. The Memoirs of St. Peter, Milwaukee, 1932.
  • KOSTERS L. Unser Christusglaube, Freiburg im Breisgau, 1937.
  • Die Kirche unseres Glaubens, 1952.
  • The Church: Its Divine Authority, (tulk. anglu val.), St. Louis.
  • KUNDZIŅŠ K. Mūsu ticība, (prot.), Mineapolē, 1954.
  • Kristus, (prot.), Rīgā, 1931.
  • LA BAUME J. Le Coran analysé, Paris, 1900.
  • LABRIOLLE P. De l’Unité de l’Église catholique, Paris, 1942.
  • LADEUZE P. La résurrection du Christ, Bruxelles, 1910.
  • LAGRANGE J. M. Le Messianisme chez les Juifs, Paris, 1909.
  • Le Judaïsme avant Jésus-Christ, Paris, 1931.
  • M. Loisy et le Modernisme, Paris, 1932.
  • The Gospel of Jesus Christ, New York, 1938.
  • LANG A. Fundamental théologie, 1954.
  • LANGAN J. Apologetica, Chicago, 1921.
  • LEBRETON J. History of the Dogma of the Trinity, I., New York, 1939.
  • L’église primitive, Bloud, 1946.
  • The Life and Teaching of Jesus Christ, Milwaukee, I935.
  • LECLERCQ J. Le problème de la foi dans les milieux intellectuels de XXe siècle, 1950.
  • LEAL J. El valor histôrico de los Evangélios, Granada, 1940.
  • LEPICIER CARD. Le miracle, Paris, 1936.
  • LEPIN M. Le problème de Jésus, Paris, 1936.
  • LEPIN M. Jésus Messie et Fils die Dieu, Paris, 1927.
  • LEVIE J. Sous les yeux de l'incroyant, Paris, 1946.
  • LIPPERT P. Diie Kirche Christi, Freiburg im Breisgau, 1935.
  • LUNN A. The Third Day, Westminster, 1945.
  • Now I see.
  • Within that City.
  • LUBAC DE The Splendour of the Chiurch.
  • Catholicisme, Paris, 1937.
  • LUSSEAU H. Manuel d’Ëtudes bibliques, Paris, 1936.
  • MADGETT A. Christian Origins, Cincinnati, 1943.
  • MAIRE E. Le Christ total, Paris, 1930.
  • MARCQUARDT G. Das Wuinderprableim, München, 1934.
  • MARITAIN J. Primauté du spirituel, Paris, 1927.
  • MARTINDALE C. C. The Faith of the Roman Church.
  • MARUCCHI O. Pietro e Paolo a Roma, Torino, 1934.
  • MASURE E. La grand’ route apologétique, Paris, 1939.
  • McGINLEY L. Form-Criticisim of the Synoptic Healing Narratives, Woodstock, 1944.
  • MONDEN L. Le Miracle, signe de salut, 1960.
  • MONTEHEUIL Y. L’église et le impnde actuel, 1945.
  • MOHLER J. A. Die Einheit der Kirche, 1925.
  • Kirche und Geschichte, 19,41.
  • MORGAN DE L'humanité préhistorique, Paris, 1921.
  • MUELLER J. De, vera religione, Innsbruck;, 1922.
  • MURA E. Le Corps Mystique diu Christ, Paris, 1937.
  • MURILLO L. Paulus et Pauli Scripta, Roma, 1926.
  • NOORT VAN De vara religione, Hilversum, 1923.
  • De fontibus revelationis, Hilversum, 1932.
  • OLDENBlERG H. Le Boudha, sa vie, sa doctrine, sa communauté, Paris, 1934.
  • OTTIGER I. Theologia fundamentalis, Freiburg i. Br., 1911.
  • PELT J. B. Historié, de l’Anc. Testament, Paris, 1930.
  • PERRIN L. Les Églises orientales, Roma, 1930.
  • PESCH C. Praelectiones dogmaticae, Freiburg i. Br., 1924.
  • PETERSON E. Die Kirche aus Juden und Heiden, 1933.
  • PICARD C. Les origines du polythéisme hellénique, Paris, 1932.
  • PINARD DE LA BOULLAYE Jésus eit l’histoire, Paris, 1932.
  • Jésus Messie, Paris, 1937.
  • Le, thaumaturge et le prophète, Paris, 1932.
  • Jésus, Fils de Dieu, Paris, 1932.
  • La Personne die Jésus, Paris, 1933.
  • PIROT L. Évangile selon St. Marc, Paris, 1935.
  • PLUS R. La sainteté catholique, Paris, 192g.
  • POHL W. De vera, religione, Freiburg im Breisgau, 1928.
  • POPE H. The Catholic Church and the Bible, New York, 1928.
  • PRAT F. The Theology of St. Paul, New Yarik, 1927.
  • Jésius-Christ, Paris, 1933.
  • PROULX G. Tradition et Protestantisme. Paris, 1924.
  • PRZYWARA E. Religionsbegriindiung, Freiburg i. Bir., 1927.
  • PUECH A. Les apologistes grecs du 20 siècle, Paris, 1912.
  • QUERCY P. L’hallucination, Paris, 1930.
  • RABENECK J. Einführung in d'ie. Evangelien durch Darlegung ihrer Gliederung, Münster, 1941.
  • RADEMACHER A. Religion u:nd Leiben, 1929.
  • RAHNER H. Griechische Mythen, in Christlichen Deutung, 1944.
  • RAUCOURT G. La vérité sur Jésus die Nazareth, Paris, 1935.
  • REATZ A. Jesus Christ, St. Louis, 1933.
  • RENIÉ J. Les Évangiles, Paris, 1938.
  • Les Actes das Apcbres, Paris, 1936.
  • RICCIOTTI G. The Life of Christ, Milwaukee, 1947.
  • RIEDMANN A. Die Wahrheit des Christentums, 1952.
  • ROSADINI S. Institutiones introduotoriae in N.T., Riomae, 1929.
  • ROVIRA I. De opere imessianico, Barcinioime, 1920.
  • RUMBlLE L. Radio Replies, St. Paul, Minm., 1940.
  • SAUNDERS D. J. Reason to Revelation, London, 1949.
  • SCHMAUS M. Vom, Wiesen, des Christentums, 1948.
  • SCOTT M. The Credentials of Christianity, New York, 1920.
  • SERRE J. Les hypothèses sur Lourdes, Avignon, 1927.
  • SERTILLANGES Le miracle de l’Église, Paris, 1934.
  • SHEEHAN M. Apologetics and Catholic Doctrine, Dublin,, 1954.
  • SCHUTZ P. Der Anti-Christus, (prot.), 1949.
  • SIGGE T. Das Johatninesevangeilkum und die Synoptiker, Münster, !935,
  • SCHEEBEN M. Die Mysterien dies Christentums, Mainz, 1931.
  • SIMON H. Praelectiones biblicae, Turin,, 1944.
  • SKYDSGAARD K. E. Protestant and Catholic — one in Christ, (prot.), Philadelphia, 1957.
  • SOIRON TH. Die Kirche als der Leib Christi, 1951.
  • SPESZ-TESTORE Ocultismo e miraculo, Torino, 1933.
  • STEINMUELLER J. A Companion to Scripture Studies, New York, 1943.
  • STRAUBINGER H. Lehrbuch der Fundamentaltheologie, Padeborn, 1936.
  • TANQUEREY AD. Synopsis theologiae dogmaticae fundamentalis, Romae, 1945.
  • TILLICH P. Dar Protestantismus, Prinzip und Wirklichkeit, (prot.), 1950.
  • THILS G. L'Enseignement de S. Pierre, Gabalda, 1943.
  • TIXERONT J. A Handbook of Patrolngy, St. Louis, 1923.
  • TAILLE M. The Mystery of Faith, 1947.
  • TRAVERS R. Christianity in Talmud and Midrash, London, 1913.
  • TROMP S. Corpus Christi quod est Ecclesia, Romae, 1937.
  • De Revelatione Christiana, Romae, 1945.,
  • THORNTON L. The Common Life in the Body of Christ, (prot.), 1941.
  • TUAL M. Jésus Christ, son propre apologiste, Paris, 1924.
  • WALSHE T. Principles of Catholic Apologetics, London, 1926.
  • WELTE B. Vom Wesen und Unwesen dar Religion, 1952.
  • WILLIAM F. M. Das Leben Jesu im Lande und Volke Israel, Herder, 1949.
  • YUNG N. Le magistère de l’Église, Paris,, 1935.
  • ZEHRER H. Der Mensch in dieser Welt, (prot.), 1949.
  • ZEILLER J. L’Église primitive, 1934.
1. Piezīme.
šai sējumā citētajai grāmatai „Tālā ceļā“ (The Lutheran World Federation izdevums, 1948. g.) faktiski rakstus devuši vairāki autori, bet ievadu uzrakstījis Dr. T. Grīnbergs, akceptēdams grāmatas saturu kā latviešu luterāņu ticību.
2. Piezīme.
Otro izdevumu piedzīvoja vēl Latvijas brīvības laikā izdotā (Rīga 1940. g.) prof. Dr. P. Stroda „Kāpēc jātic”? Šai sējumā grāmata nav citēta. To varētu saukt par pirmo plašāka veida apoloiģētilku latviešu valodā, kurā sevišķi daudz lappušu veltīts nedzīvai un dzīvai dabai kā Dieva eksistences pierādītajām.